Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. un 3. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 4., 9. un 151. pantu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), ko pasaules līderi pieņēma 2015. gada septembrī un apstiprināja Padome, jo īpaši 1., 3., 8. un 11. IAM,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 21. pantu par diskriminācijas aizliegumu, 26. pantu par personu ar invaliditāti integrāciju un 34. panta 3. punktu par to, ka Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā,

–  ņemot vērā 1961. gada 18. oktobrī Turīnā parakstīto Eiropas Sociālo hartu,

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, jo īpaši tā 19. principu par mājokļiem un palīdzību bezpajumtniekiem,

–  ņemot vērā Kopienas 1989. gada Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām,

–  ņemot vērā ES 2018. gada 25. maija konkrētām valstīm adresētos ieteikumus par mājokļiem visās 28 dalībvalstīs,

–  ņemot vērā Ženēvas ANO Hartu par ilgtspējīgiem mājokļiem un tās mērķi nodrošināt visiem piekļuvi pienācīgiem, piemērotiem un veselībai labvēlīgiem mājokļiem par pieņemamu cenu,

–  ņemot vērā 2020. gada 10. jūlija normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(1),

–  ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai(2),

–  ņemot vērā 2019. gada 10. oktobra rezolūciju par eurozonas nodarbinātības un sociālās politikas nostādnēm(3),

–  ņemot vērā 2019. gada 4. aprīļa normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Sociālo fondu Plus (ESF+)(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 227. panta 2. punktu,

A.  tā kā Lūgumrakstu komiteja ir saņēmusi Lūgumrakstu Nr. 0546/2020 un vairākus citus lūgumrakstus, kuros paustas bažas par situāciju, kādā atrodas vairāk nekā 4 miljoni Eiropas bezpajumtnieku, un par to, ka bezpajumtnieku skaits ES pēdējo 10 gadu laikā esot palielinājies par vairāk nekā 70 %;

B.  tā kā bezpajumtniecība ir tieši saistīta ar grūtībām izmantot citas pamattiesības, piemēram, piekļuvi veselības aprūpei, un bezpajumtnieki bieži kļūst par naida noziegumu un vardarbības, tostarp sociālās stigmatizācijas, upuriem;

C.  tā kā šajos lūgumrakstos ir prasīts veidot tādu Eiropas Savienību, kas nevienu neatstāj novārtā un pieņem steidzamu saskaņotu rīcību tādu preventīvus pasākumu veikšanai, ar kuriem ilgtspējīgā veidā samazina ar bezpajumtniecību saistīto risku un tās apmēru;

D.  tā kā cilvēka vajadzību hierarhijā mājoklis veido dzīves telpu, kas ļauj apmierināt citas pamatvajadzības un augstāku līmeņu vajadzības;

E.  tā kā Eiropas Savienībai vajadzētu apkarot sociālo atstumtību un diskrimināciju un veicināt sociālo taisnīgumu un aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību, paaudžu solidaritāti un bērnu tiesību aizsardzību;

F.  tā kā, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienībai jāņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa sekmēšanu, atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, sociālās atstumtības apkarošanu, sociālo mājokļu politiku un augsta līmeņa izglītību, apmācību un cilvēku veselības aizsardzību;

G.  tā kā ES nav vienotas un plaši pieņemtas bezpajumtniecības un atstumtības mājokļa jomā definīcijas un tādēļ ir grūti novērtēt bezpajumtniecības apmēru visās ES dalībvalstīs;

H.  tā kā pēdējo desmit gadu laikā vairākās ES dalībvalstīs ir palielinājies bezpajumtniecības līmenis; tā kā šāda pieauguma iemesls ir tādu faktoru kombinācija kā mājokļu izmaksu pieaugums, ekonomikas krīzes ietekme, sociālās aizsardzības samazināšanās un neatbilstoša politika bezpajumtniecības problēmas risināšanai daudzās dalībvalstīs; tā kā 2020. gada otrajā ceturksnī mājokļu cenas eurozonā (19 eurozonas valstis) pieauga par 5 % un ES–27 dalībvalstīs — par 5,2 %, salīdzinot ar to pašu ceturksni iepriekšējā gadā;

I.  tā kā ES nav tiešas kompetences mājokļu politikas jomā, bet tā var netieši ietekmēt mājokļu apstākļus dalībvalstīs, izmantojot regulas, piemēram, valsts atbalsta noteikumus, nodokļu tiesību aktus un konkurences tiesību aktus, un pasākumus, piemēram, ieteikumus un pamatnostādnes;

J.  tā kā Eiropas Sociālais fonds tika izveidots ar nolūku uzlabot darba ņēmēju nodarbinātības iespējas iekšējā tirgū un tādējādi dodot labumu, uzlabojot dzīves līmeni un palīdzot bezpajumtniekiem pārcelties uz sociālajiem mājokļiem;

K.  tā kā arī citi Eiropas strukturālie un investīciju fondi, piemēram, ERAF, līdz šim ir izmantoti mājokļu projektiem un trūcīgo kopienu vajadzību apmierināšanai;

L.  tā kā Eiropas atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām atbalsta dalībvalstu darbības, ar kurām nodrošina pārtiku un/vai pamata materiālo palīdzību vistrūcīgākajām personām;

M.  tā kā bezpajumtniecība arvien vairāk tiek pieminēta jaunākajos Eiropas pusgada ziņojumos;

N.  tā kā sociālās izmaksas, kas saistītas ar bezpajumtniecības jautājumu nerisināšanu, ir īpaši augstas tieslietu un veselības jomā;

O.  tā kā bezpajumtniecības novēršanā ļoti svarīga nozīme ir labklājības politikai, kuras pamatā ir plaši vispārējie noteikumi apvienojumā ar mērķtiecīgiem pasākumiem;

P.  tā kā iegūtie dati par Covid-19 krīzes ietekmi uz cenas ziņā pieņemamiem mājokļiem ES liecina, ka vidējā termiņā ekonomikas lejupslīde un darbvietu un ienākumu zudums var vēl vairāk palielināt pārmērīgo mājokļu izmaksu slogu un bezpajumtniecības līmeni Eiropā;

Q.  tā kā bezpajumtnieku profils ir mainījies un tagad tajā ietilpst vairāk jauniešu un bērnu, gados vecāku cilvēku, migrantu, romu un citu nelabvēlīgā situācijā esošu minoritāšu, tādēļ bezpajumtniecības riskam tiek pakļauts arvien lielāks skaits sieviešu un ģimeņu;

R.  tā kā piekļuve pienācīgiem mājokļiem un piederība sabiedrībai ir būtiska tam, lai cilvēki varētu pilnībā īstenot savu potenciālu un sniegt ieguldījumu sabiedrībā;

S.  tā kā par iemeslu bezpajumtniecībai parasti ir sarežģīta strukturālo, institucionālo un personīgo faktoru mijiedarbība;

T.  tā kā bezpajumtniecība un atstumtība mājokļa jomā ir sociāla problēma, kurai būtu jārod pastāvīgs risinājums;

U.  tā kā dažas dalībvalstis paredz kriminālatbildību par bezpajumtniecību un ar bezpajumtniecību saistītu rīcību;

V.  tā kā dažās dalībvalstīs bezpajumtniekiem pastāvīga piekļuve pajumtei ir tikai ziemas periodā, nevis visu gadu;

W.  tā kā dažās dalībvalstīs vietējiem sociālā nodrošinājuma dienestiem ir tikai pasīva loma palīdzības sniegšanā bezpajumtniekiem saistībā ar viņu reintegrāciju sabiedrībā,

1.  pauž visdziļākās bažas par situāciju, kādā ir vairāk nekā 4 miljoni bezpajumtniecībā nonākušo Eiropas pilsoņu, jo pašreizējās veselības un ekonomikas krīzes ietekmē vairāk cilvēku paliek bez darba un kļūst atkarīgi no sociālās aizsardzības;

2.  atgādina, ka piekļuve mājokļiem ir visu cilvēku pamattiesības, un aicina ES un dalībvalstis līdz 2030. gadam izbeigt bezpajumtniecību Savienībā un noteikt to par ES līmeņa mērķi; aicina Komisiju rīkoties stingrāk, lai atbalstītu dalībvalstis bezpajumtniecības samazināšanā un izskaušanā, un noteikt to par prioritāti rīcības plāna par Eiropas sociālo tiesību pīlāru kontekstā un saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas IAM;

3.  uzsver, ka bezpajumtniecība ir atzīta par vienu no smagākajām nabadzības un nenodrošinātības formām, kas ir jāizskauž ar mērķtiecīgu un integrētu politiku un jāveic ilgtspējīgā veidā, novēršot personīgā riska faktorus (piemēram, individuālu neaizsargātību) un strukturālā riska faktorus (piemēram, saistībā ar mājokli un bezdarbu);

4.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt vienotu pamatdefinīciju un saskaņotus rādītājus par bezpajumtniecību ES, kas nodrošinātu vienotu izpratni, sistemātisku salīdzinājumu un novērtējumu par bezpajumtniecības apmēru dažādās ES dalībvalstīs;

5.  atgādina, ka Covid-19 krīzes laikā Eiropas Parlaments savās telpās nodrošināja patvērumu 100 bezpajumtniecēm;

6.  norāda, ka ir svarīgi stiprināt datu vākšanas mehānismus, jo tad bezpajumtniecības rādītājus varētu sistemātiski uzraudzīt ES līmenī ar tādu iestāžu starpniecību kā Eurostat;

7.  atzinīgi vērtē Eiropas platformas cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību veikto darbu, atbalstot un risinot šo situāciju kā vienu no Eiropa 2020 — stratēģijas gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei galvenajām iniciatīvām;

8.  aicina Komisiju ierosināt ES satvaru valsts stratēģijām bezpajumtniecības jomā un turklāt aicina dalībvalstis pieņemt principu “Mājoklis vispirms”, pamatojoties uz dažu dalībvalstu paraugpraksi, kas palīdz būtiski samazināt bezpajumtniecības līmeni, ieviešot apņēmīgus rīcības plānus un inovatīvas pieejas; norāda, ka šādu inovatīvu pieeju pamatā ir pieņēmums par mājokli kā cilvēka pamattiesībām, uz kurām balstoties pēc tam var izvērst plašākas sociālā un darba integrācijas iespējas;

9.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos arī turpmāk censties samazināt bezpajumtniecību, to integrējot attiecīgajās ES nozaru politikas jomās, jo īpaši, bet ne tikai, reģionālās attīstības, veselības, cilvēktiesību, jaunatnes, dzimumu līdztiesības, migrācijas un integrācijas jomā;

10.  aicina dalībvalstis uzņemties galveno atbildību par bezpajumtniecības apkarošanu, strādāt pie profilaktiskiem un agrīnas iejaukšanās pasākumiem, kas daudzējādā ziņā ir izmaksu ziņā visefektīvākā un kaitējumu mazinošākā bezpajumtniecības apkarošanas politika, un piešķirt proaktīvāku lomu reģionālajiem un vietējiem sociālā nodrošinājuma dienestiem, lai palīdzētu bezpajumtniekiem no jauna iekļauties sabiedrībā;

11.  uzsver, ka ir vajadzīga ministriju un starpvaldību sadarbība šādu stratēģiju izstrādē un īstenošanā, kā arī galveno ieinteresēto personu līdzdalība, un mudina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi;

12.  aicina dalībvalstis un Komisiju uzlabot attiecīgu un salīdzināmu datu vākšanu, iesaistot akreditētas nevalstiskās organizācijas un vietējās iestādes, kas darbojas nabadzības un sociālās atstumtības jomā un sniedz pakalpojumus riska grupas personām vai bezpajumtniekiem;

13.  atbalsta Sociālās aizsardzības komitejas (SPC) uzdevumus, pie kuriem dalībvalstis strādā kopā ar Eiropas Komisiju, risinot ar bezpajumtniecību saistītus jautājumus ar atvērto koordinācijas metodi;

14.  aicina Komisiju uzlabot uzraudzību un pārvaldību un turpināt mobilizēt finansējumu un ES politiku bezpajumtniecības jomā; aicina Komisiju nodrošināt, ka reģioni un vietējās pašvaldības sociālajiem mājokļiem izmanto ERAF līdzekļus;

15.  aicina dalībvalstis nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem, piemēram, veselības aprūpei, izglītībai un sociālajiem pakalpojumiem;

16.  aicina dalībvalstis atbalstīt bezpajumtnieku integrāciju darba tirgū, nodrošinot specializētus un individualizētus atbalsta un saskaņošanas pasākumus, integrētas nodarbinātības programmas un apmācību, kā arī citas īpaši pielāgotas un mērķtiecīgas shēmas, lai veicinātu viņu reintegrāciju darba tirgū; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka pārskatītā Garantija jauniešiem palīdz risināt jauniešu bezpajumtniecības problēmu;

17.  aicina Komisiju un dalībvalstis pienācīgi īstenot Eiropas sociālo tiesību pīlāru, kas atspoguļo nostājas, kuras paustas visā 19. principa apspriešanas periodā, mājokļus un palīdzību bezpajumtniekiem iekļaujot savā 2021. gada rīcības plānā, un uzstāj uz Eiropas pusgada labāku izmantošanu tam, lai uzlabotu bezpajumtniecības situāciju un novērstu atstumtību mājokļa jomā;

18.  uzsver, ka Covid-19 krīzes dēļ īpaši apdraudēti ir bezpajumtnieki un citi cilvēki trūcīgās mājsaimniecībās; cieši piekodina ES un tās dalībvalstīm īstenot mērķtiecīgus pasākumus bezpajumtnieku aizsardzībai, sniegt finansiālu atbalstu akreditētām NVO un publiskā un privātā sektora partnerībām un atbalstīt vietējās iestādes drošas telpas nodrošināšanā un izlikšanas no mājokļa novēršanā;

19.  aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot esošos instrumentus, kā arī instrumentus saskaņā ar DFS 2021.–2027. gadam un Atveseļošanas un noturības mehānismu, lai uzlabotu to mājsaimniecību locekļu nodarbinātības iespējas un sociālo integrāciju, kuri ir palikuši bez darba;

20.  aicina dalībvalstis steidzami risināt bezpajumtniecības problēmu, pieņemot ilgtermiņa, uz kopienu un mājokļiem balstītas, integrētas valsts bezpajumtniecības stratēģijas, uz ko mudināts ES Sociālo ieguldījumu paketē;

21.  aicina Padomi regulāri ziņot par šajā jomā gūtajiem panākumiem;

22.  aicina dalībvalstis veicināt visu ieinteresēto personu sociālo līdzdalību integrētās bezpajumtniecības stratēģijās un sekmēt sociālo uzņēmējdarbību un pašinovācijas pasākumus, lai uzlabotu bezpajumtnieku aktīvu integrāciju;

23.  aicina dalībvalstis atcelt kriminālatbildību par bezpajumtniecību;

24.  aicina dalībvalstis nodrošināt pastāvīgu un nepārtrauktu piekļuvi ārkārtas patvēruma vietām visā Savienībā; tomēr uzsver, ka tām vajadzētu būt tikai īslaicīgam risinājumam, nevis tādu strukturālo risinājumu alternatīvai kā profilakse un pienācīga mājokļa un sociālā atbalsta nodrošināšana, risinot bezpajumtniecības jautājumu;

25.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0194. (2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0054. (3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0033. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0350.