Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības samitu, kas notika 2015. gada 25.–27. septembrī, un tā noslēguma dokumentu “Transforming our world: the 2030 Agenda for Sustainable Development” (“Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”), ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2015. gada 25. septembrī, un it sevišķi šajā programmā izklāstītajos ilgtspējīgas attīstības mērķos (IAM) iekļauto 17. IAM, kurā ANO dalībvalstis apņemas nostiprināt programmas īstenošanas līdzekļus un no jauna iedzīvināt globālo partnerību ilgtspējīgas attīstības panākšanai(1),

–  ņemot vērā Adisabebas rīcības plānu — Trešajā starptautiskajā konferencē par attīstības finansēšanu, kura notika Adisabebā (Etiopija) 2015. gada 13.–16. jūlijā, pieņemto noslēguma dokumentu, ko ANO Ģenerālā asambleja apstiprināja ar 2015. gada 27. jūlija rezolūciju 69/313,

–  ņemot vērā ANO Starpaģentūru darba grupas attīstības finansēšanas jautājumos 2019. gada ziņojumu par ilgtspējīgas attīstības finansēšanu(2),

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, par kuru panākta vienošanās ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) Pušu konferences 21. sesijā (COP 21) un Kioto protokola Pušu sanāksmes 11. sesijā (CMP 11), kas notika Parīzē (Francija) no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim,

–  ņemot vērā otrajā Augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti, kurš notika 2005. gadā, pieņemto Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti, trešajā Augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti, kurš notika Akrā (Gana) 2008. gadā, pieņemto Akras rīcības plānu un ceturtā Augsta līmeņa foruma par palīdzības efektivitāti, kurš notika Pusanā (Korejas Republika) 2011. gada decembrī, noslēgumā izveidoto Pasaules mēroga partnerību efektīvai attīstības sadarbībai (GPEDC),

–  ņemot vērā GPEDC otrās augsta līmeņa sanāksmes, kas notika Nairobi (Kenija) 2016. gada novembrī un decembrī, noslēguma dokumentu(3),

–  ņemot vērā GPEDC augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika 2019. gada 13. un 14. jūlijā Ņujorkā līdztekus ANO Augsta līmeņa politiskajam forumam ilgtspējīgas attīstības jautājumos,

–  ņemot vērā koordinācijas komitejas 17. sanāksmi attiecībā uz Pasaules mēroga partnerības augstākā līmeņa sanāksmi 2019. gadā, ko paredzēts rīkot 2019. gada 26 un 27. martā Kampalā (|Uganda),

–  ņemot vērā GPEDC 2019. gada ziņojumu “Making Development Co-operation More Effective” (Attīstības sadarbības efektivitātes palielināšana)(4),

–  ņemot vērā ANO 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. pantu, kurā ir noteikts, ka ES īstenotās politikas attīstības jomā galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un tās izskaušana, un ir pieprasīts, lai Savienība un dalībvalstis ievēro saistības, kuras tās uzņēmušās saistībā ar ANO un citām kompetentām organizācijām, un politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā,

–  ņemot vērā jauno 2017. gada 30. jūnija Eiropas Konsensu par attīstību(5),

–  ņemot vērā Āfrikas un ES kopējo stratēģiju, kas pieņemta otrajā ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē 2007. gada decembrī Lisabonā,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības un ES 2017. gada 29. un 30. novembra piekto samitu un samita deklarāciju “Investing in Youth for Accelerated Inclusive Growth and Sustainable Development” (“Ieguldījums jaunatnē, lai paātrinātu iekļaujošu izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību”)(6),

–  ņemot vērā globālo ES ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju “Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa”, ko 2016. gada jūnijā iesniedza Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. maija secinājumus par kopīgās plānošanas pastiprināšanu,

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 16. maija secinājumus par 2019. gada ziņojumu Eiropadomei par ES attīstības palīdzības mērķiem(7),

–  ņemot vērā Lietpratēju augsta līmeņa grupas 2019. gada oktobra ziņojumu “Europe in the World – the future of European financial architecture for development” (“Eiropa pasaulē — turpmākā Eiropas finanšu arhitektūra attīstībai”)(8),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 26. marta darba dokumentu “ES starptautiskās sadarbības un attīstības rezultātu ietvara darbības uzsākšana” (SWD(2015)0080) un Padomes 2015. gada 26. maija secinājumus par rezultātu ietvaru,

–  ņemot vērā Komisijas stratēģisko plānu 2016.–2020. gadam par starptautisko sadarbību un attīstību,

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 12. septembra paziņojumu par jaunu Āfrikas un Eiropas ilgtspējīgu investīciju un darbvietu aliansi (COM(2018)0643),

–  ņemot vērā Komisijas darba grupas Āfrikas lauku reģioniem 2019. gada marta galīgo ziņojumu “An Africa-Europe Agenda for Rural Transformation” (“Āfrikas un Eiropas programma lauku reģionu pārveidei”)(9),

–  ņemot vērā 2019. gada jūlija pētījumu par efektivitātes principu piemērošanu “Effectiveness to Impact” (“Efektivitāte, lai ietekmētu”)(10),

–  ņemot vērā 2008. gada 22. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar 2005. gada Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti(11),

–  ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par jaunattīstības valstīm sniegtā ES budžeta atbalsta nākotni(12),

–  ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par Ceturto augsta līmeņa forumu par palīdzības lietderīgumu(13),

–  ņemot vērā 2015. gada 6. oktobra rezolūciju par vietējo pašvaldību lomu attīstības sadarbībā jaunattīstības valstīs(14),

–  ņemot vērā 2015. gada 19. maija rezolūciju par attīstības finansēšanu(15),

–  ņemot vērā 2016. gada 14. aprīļa rezolūciju par privāto sektoru un attīstību(16),

–  ņemot vērā 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par ES 2015. gada ziņojumu par politikas saskaņotību attīstībai(17),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par ES trasta fondu Āfrikai — ietekme uz attīstības un humāno palīdzību(18),

–  ņemot vērā 2016. gada 22. novembra rezolūciju par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu(19),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. februāra rezolūciju par Eiropas Konsensa attīstības jomā pārskatīšanu(20),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. novembra rezolūciju par ES un Āfrikas kopējo stratēģiju: stimuls attīstībai(21),

–  ņemot vērā 2018. gada 17. aprīļa rezolūciju par attīstības sadarbības instrumenta, humānās palīdzības instrumenta un Eiropas Attīstības fonda īstenošanu(22),

–  ņemot vērā 2018. gada 14. jūnija rezolūciju par gaidāmajām sarunām par jauno partnerības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupu(23),

–  ņemot vērā 2019. gada 14. marta rezolūciju par gada stratēģisko ziņojumu par ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošanu un sasniegšanu(24),

–  ņemot vērā 2019. gada 27. marta normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu(25),

–  ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūciju par notiekošajām sarunām par jauno partnerības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas valstīm(26),

–  ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūcija par ANO 2019. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 25) Madridē (Spānijā)(27),

–  ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas zaļo kursu(28),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. oktobra secinājumus par ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānu 2016.–2020. gadam(29),

–  ņemot vērā Komisijas kopīgo dienestu darba dokumentu “Dzimumu līdztiesība un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm: meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošana, pateicoties ES ārējām attiecībām 2016.–2020. gadā” SWD(2015)0182),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 12. septembra paziņojumu “Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības pirmsākumi — Eiropas iesaistīšanās ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā” (COM(2012)0492),

–  ņemot vērā pētījumu “Effective Development Cooperation – Does the EU deliver?: Detailed Analysis of EU Performance” (“Efektīva attīstības sadarbība: vai ES gūst rezultātus? ES snieguma detalizēta analīze”), kuru pasūtīja Komisija un kurš publicēts 2020. gada maijā(30),

–  ņemot vērā 2020. gada maija pētījumu par apvienotā finansējuma efektivitāti “The use of development funds for de-risking private investment: how effective is it in delivering development results?” (“Attīstības finansējuma izmantošana privāto investīciju riska samazināšanai: cik efektīvi tas palīdz gūt rezultātus attīstības jomā?”),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 15. maija paziņojumu “Partnervalstu vietējo pašpārvalžu ietekmes palielināšana, lai uzlabotu pārvaldību un sasniegtu efektīvākus attīstības rezultātus” (COM(2013)0280),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 9. marta kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Ceļā uz visaptverošu stratēģiju ar Āfriku”,

–  ņemot vērā ESAO 2018. gada 10. decembra ziņojumu (salīdzinošā izvērtēšana par sadarbību attīstības jomā) par Eiropas Savienību,

–  ņemot vērā ESAO Attīstības palīdzības komitejas 2019. gada 22. februāra ieteikumu attiecībā uz humanitāro, attīstības un miera pasākumu saikni,

–  ņemot vērā ESAO 2020. gada 24. jūnija ziņojumu “The impact of the coronavirus (COVID-19) crisis on development finance” (“Koronavīrusa (Covid-19) krīzes ietekme uz attīstības finansējumu”)(31),

–  ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) 2019. gada 25. septembra īpašo ziņojumu par okeānu, kriosfēru un klimata pārmaiņām,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A9-0212/2020),

A.  tā kā attīstības sadarbības konteksts gadu gaitā ir mainījies, parādoties jaunām globālām problēmām, piemēram, klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības zudumam, migrācijai, pārtikas trūkumam, iekšējiem konfliktiem, terorismam un vardarbīgam ekstrēmismam, un infekcijas slimību uzliesmojumiem, kā arī biežām un smagām dabas katastrofām — jo īpaši jaunattīstības valstīs —, kuras skar visneaizsargātākās personas; tā kā globālā vide kļūst aizvien sarežģītāka un nenoteiktāka, pieaugot konfliktiem un ģeopolitiskajai sāncensībai; tā kā tas uzskatāmi parāda nepieciešamību stiprināt multilaterālismu un turpināt centienus palielināt Eiropas palīdzības efektivitāti un ietekmi;

B.  tā kā pasauli ir smagi skārusi Covid-19 pandēmija; tā kā šīs pandēmijas ietekme uz jaunattīstības valstīm un palīdzības saņēmējvalstīm joprojām ir neskaidra un rada būtisku spiedienu uz līdzekļu devēju valstu un privāto investoru spējām sniegt palīdzību;

C.  tā kā Covid-19 pandēmija, kas ir skārusi visas valstis, neraugoties uz to attīstības līmeni, ietekmē ne vien veselību, bet arī ekonomiku un sociālo jomu; tā kā šī pandēmija ietekmē attīstības sadarbību un uzliek pienākumu gādāt par lielāku efektivitāti;

D.  tā kā pašreizējā pandēmija ir būtiski traucējusi tūrismu, pārvadājumus pa jūru un citas ar okeāniem saistītas nozares un minētajās jomās varētu atstāt ilgstošas sekas, negatīvi ietekmējot daudzu jaunattīstības valstu — to skaitā visneaizsargātāko valstu, mazo salu jaunattīstības valstu un vismazāk attīstīto valstu — ekonomiku;

E.  tā kā palīdzības efektivitāte ir atkarīga no tā, kā tiek īstenots princips par politikas saskaņotību attīstībai; tā kā joprojām ir jāpieliek pūles, lai ievērotu principus attiecībā uz politikas saskaņotību attīstībai, jo īpaši ES migrācijas, tirdzniecības, klimata un lauksaimniecības politikas jomā;

F.  tā kā ES un dalībvalstu iekšpolitikas un ārpolitikas pasākumiem saskaņā ar politikas saskaņotību attīstībai nebūtu negatīvi jāietekmē jaunattīstības valstis; tā kā aizvien lielāks uzsvars tiek likts uz ES ārpolitikas interešu veicināšanu; tā kā saskaņā ar LESD 208. pantu, kurā noteikts, ka attīstības sadarbības politikas galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un izskaušana, ES ārējās palīdzības pamatā arī turpmāk vajadzētu būt attīstības efektivitātei un lietderībai un partnervalstu vajadzībām;

G.  tā kā attīstības efektivitātes principi, kā arī visi attīstības finansējuma avoti būtu jānosaka tā, lai sasniegtu Parīzes klimata nolīgumā noteiktos mērķus;

H.  tā kā pasaules iedzīvotāju skaits pieaug straujāk nekā nacionālais kopienākums (NKI), jo īpaši Subsahāras Āfrikā, kur, kā sagaidāms, nākamo 30 gadu laikā iedzīvotāju skaits divkāršosies, sasniedzot 2,1 miljardu 2050. gadā un 3,8 miljardus gadsimta beigās; tā kā, neraugoties uz spēcīgu ekonomikas izaugsmi, tas palielinās nabadzībā un bez darba dzīvojošo cilvēku skaitu, parādot steidzamo nepieciešamību efektīvi atbalstīt jaunattīstības valstis to centienos sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM);

I.  tā kā ES un Āfrikas stratēģija, kas balstās uz vienlīdzīgu pušu partnerību, nozīmē ņemt vērā Āfrikas valstu konkrētās bažas attiecībā uz ekonomikas diversifikāciju, industrializāciju, valsts ieņēmumu zaudējumu un reģionālo integrāciju;

J.  tā kā nevienlīdzība starp valstīm joprojām ir ļoti liela un nevienlīdzība negatīvi ietekmē palīdzības efektivitāti un lietderību;

K.  tā kā ir svarīgi īstenot pasākumus, kuru mērķis ir veidot un palielināt kopienu noturību, jo īpaši nestabilās partnervalstīs, konfliktu vai dabas katastrofu skartās valstīs un bēgļus uzņemošajās valstīs;

L.  tā kā bērnu veselība un labklājība ir ļoti svarīgs attīstības sadarbības politikas mērķis;

M.  tā kā ES, kas, ņemot kopā ar tās dalībvalstīm, ir pasaulē lielākā oficiālās attīstības palīdzības (OAP) līdzekļu devēja, 2018. gadā sniedzot atbalstu kopā 74,4 miljardu EUR apmērā, proti, gandrīz 57 % no visas pasaules OAP, ir apņēmusies veicināt efektīvu attīstības sadarbību, kas virzīta uz visu veidu nabadzības un nevienlīdzības izskaušanu, un atbalstīt savus attīstības partnerus Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanā; tā kā 2019. gadā ESAO Attīstības palīdzības komitejas dalībnieces OAP kopā iztērēja tikai 0,3 % no NKI un tikai piecas dalībvalstis (Apvienotā Karaliste, Zviedrija, Dānija, Luksemburga un Norvēģija) sasniedza vai pārsniedza izdevumu mērķi;

N.  tā kā visu veidu attīstības sadarbībai būtu jābalstās uz valsts un demokrātiskās līdzatbildības un saskaņošanas principiem un vajadzētu būt vērstai uz rezultātiem, iekļaujošu partnerību, pārredzamību un pārskatatbildību, lai nolūkā pienācīgi sasniegt IAM nodrošinātu, ka attīstībai paredzētie līdzekļi tiek izmantoti efektīvi un lietderīgi;

O.  tā kā Pasaules mēroga partnerības efektīvai attīstībai (GPEDC) uzdevums ir veicināt palīdzības efektivitātes principus; tā kā tai ir trīs stratēģiskās prioritātes, kas vadīs tās ieguldījumu rīcības desmitgades uzsākšanai, proti: veicināt attīstības efektivitāti, lai paātrinātu Programmas 2030. gadam īstenošanu; veidot labākas partnerības un izmantot uzraudzību par sviru rīcībai;

P.  tā kā pētījums “Efective Development Cooperation – Does the EU deliver? Detailed Analysis of EU Performance” (“Efektīva attīstības sadarbība: vai ES gūst rezultātus? ES snieguma detalizēta analīze”) rāda, ka ES dalībvalstis un iestādes mazāk saskaņojas ar efektivitātes principiem un saistītajiem rādītājiem, jo īpaši prognozējamību, no partnervalstu rezultātu satvariem gūto rādītāju izmantošanu, izmantojot partnervalstu publisko finanšu pārvaldības sistēmas, apņēmību iesaistīt partnervalstu valdības projektu izvērtēšanā un pārredzamu ziņojumu iesniegšanu;

Q.  tā kā ES attīstības politikai un partnerībām ir jābūt veidotām, pamatojoties uz ilgtspējīgu politisko un ekonomisko sadarbību ar partneriem, kurā tiek ievēroti vienlīdzīgi nosacījumi un kura balstās uz cilvēktiesību ievērošanu; tā kā attīstības politikā ir jāņem vērā piespiedu kārtā pārvietoto cilvēku, neaizsargāto iedzīvotāju, migrantu un patvēruma meklētāju stāvoklis;

R.  tā kā, ņemot vērā ieilgušu krīžu skaita pieaugumu, ES būtu jāturpina centieni panākt humanitāro un attīstības pasākumu saiknes funkcionēšanu nolūkā sasniegt ilglaicīgus rezultātus;

S.  tā kā problemātisks jautājums joprojām ir attīstības sadrumstalotība, kas veidojas tādēļ, ka, arvien palielinoties līdzekļu devēju un palīdzības jomā darbojošos aģentūru skaitam, to veiktās darbības un projekti netiek savstarpēji koordinēti;

T.  tā kā plānošanas procesā ir svarīgi nodrošināt plašas konsultācijas partnervalstīs ar visiem attiecīgajiem dalībniekiem: vietējām iestādēm, valstu parlamentiem, pilsonisko sabiedrību, vietējām NVO, sieviešu apvienībām, marginalizētām grupām, ANO un tās aģentūrām, MVU un privāto sektoru;

U.  tā kā, ja netiek īstenota augšupēja pieeja attīstībai, nav iespējams gūt maksimālus attīstības rezultātus; tā kā uzlabota apmaiņa ar konkrētiem piemēriem un padomiem par vietējiem sekmīgiem projektiem partnervalstīs palīdzēs efektīvi īstenot principus un sekmīgi sasniegt plānotos rezultātus;

V.  tā kā efektīvai privātā sektora iesaistei būtu jābalstās uz pieciem Kampalas principiem, proti: iekļaujošu valstu līdzatbildību, rezultātiem un mērķtiecīgu ietekmi, iekļaujošu partnerību, pārredzamību un pārskatatbildību un principu “nevienu neatstāt novārtā”;

W.  tā kā partnervalstīs ir vairāki citi dalībnieki un līdzekļu devēji, kas sniedz humāno un attīstības palīdzību;

X.  tā kā, lai gan ES iestādēm un dalībvalstīm, vietējām un reģionālajām iestādēm, starptautiskajām organizācijām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir liels datu krājums un specializētās zināšanas, tie netiek pietiekami kopīgoti; tā kā šie dati būtu jāpadara pieejamāki un jāizmanto politikas veidošanā;

Y.  tā kā trīspusēja sadarbība ir īpaši efektīva attiecībā uz sadarbības uzlabošanu, lai reaģētu uz kopīgām problēmām, piemēram, veicot profilakses, pārvaldības un atveseļošanas pasākumus saistībā ar dabas katastrofām, kas palēnina un pārtrauc attīstību, kā arī uz drošības problēmām plašākā reģionā vai pielāgojot mazo uzņēmumu darbības modeļus atbilstīgi jaunajām ekonomikas problēmām, kas radušās koronavīrusa krīzes laikā;

Z.  tā kā efektīvas atbalsta politikas izstrādei un īstenošanai ir vajadzīga padziļināta izpratne par atbalsta ietekmi un vispārējiem apstākļiem, kurā darbojas attīstības palīdzība;

AA.  tā kā pieejami un uzticami dati par palīdzību pastiprina palīdzības plūsmu pārredzamību un palīdz visiem attīstības partneriem to plānošanas un koordinācijas procesos; tā kā starptautiskie standarti, ko popularizē Starptautiskā palīdzības pārredzamības iniciatīva (IATI), padara šos datus salīdzināmus; tā kā, lai sasniegtu attīstības rezultātus un strādātu pie IAM sasniegšanas, ir vajadzīgi detalizēti dati par vietējo situāciju, saskaņots sasniedzamo rezultātu kopums, vienota rīcība to sasniegšanai un ātra sabiedrības atsauksme pārskatatbildības veicināšanai;

AB.  tā kā dzimumu līdztiesība ir ES attīstības palīdzības pamatprincips; tā kā attīstības politika atšķirīgi ietekmē sievietes un meitenes; tā kā attīstības jomā trūkst pa dzimumiem sadalītu datu;

AC.  tā kā ir pierādīts, ka palīdzības politikas nostādnes, kas veicina līdztiesību, ir efektīvākas IAM mērķu sasniegšanā, jo īpaši nabadzības apkarošanā un izglītības veicināšanā;

AD.  tā kā pastāv reāls risks, ka politiskā un ekonomiskā elite varētu piesavināties attīstības palīdzības, ārvalstu tiešo ieguldījumu un humānās palīdzības nodrošinātos ieguvumus; tā kā tas izceļ nepieciešamību pēc attīstības sadarbības, kuras mērķis ir panākt pārveidojošas pārmaiņas politiskajā ekonomikā, jo īpaši saistībā ar pārvaldību, varas sadali, sociālo atstumtību, sociālo aizsardzību un piekļuvi resursiem, kā arī mijiedarbību ar globālo ekonomiku; tā kā tas vērš uzmanību uz nepieciešamību atbalstīt un veicināt labas pārvaldības, tiesiskuma, varas nošķirtības un cilvēktiesību veicināšanas principus, īstenojot attīstības sadarbību;

AE.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konference (UNCTAD) lēš, ka jaunattīstības valstīm vajadzīgs 1 triljons USD parāda atvieglošanai pēc Covid-19 krīzes; tā kā Pasaules Banka, SVF, G20 un G7 ir īstenojuši valsts parāda atvieglošanas pasākumus attiecībā uz visnabadzīgākajām pasaules valstīm; tā kā šie pasākumi būtu jāpapildina, lai ar attīstības palīdzību varētu efektīvi veicināt IAM sasniegšanu tādās jomās kā piekļuve pamatpakalpojumiem, laba pārvaldība un pamata cilvēktiesības jaunattīstības valstīs;

AF.  tā kā ES ar savām aizjūras teritorijām — gan tālākajiem reģioniem, gan aizjūras zemēm un teritorijām — ir klātesoša visos okeānos un ir svarīgi, lai tā izstrādātu reģionālas stratēģijas, kurās pēc iespējas pilnīgāk iekļautas vietējā līmenī paustās vajadzības;

AG.  tā kā vietējām iestādēm ir būtiska loma IAM sasniegšanā un ES attīstības stratēģijas pamatā jābūt decentralizētai sadarbībai;

AH.  tā kā attīstības politikā ir jāņem vērā pielāgošanās klimata pārmaiņu ietekmei neaizsargātu iedzīvotāju pārvietošanas un sociālās nevienlīdzības palielināšanās ziņā un nabadzības izskaušanas nolūkā;

AI.  tā kā ienākumi, ko jaunattīstības valstis zaudē nelikumīgu kapitāla plūsmu dēļ, arī izvairīšanās no nodokļu maksāšanas dēļ, vairāk nekā divkārši pārsniedz summu, ko tās iegūst no oficiāliem ārējiem avotiem, tostarp attīstības palīdzības;

AJ.  tā kā ES iestādes aizvien mazāk izmanto valstu rezultātu satvarus un plānošanas instrumentus (publisko finanšu pārvaldība), lai gan tiem ir būtiska nozīme efektīvā attīstības sadarbībā, IAM sasniegšanā un dzimumu līdztiesības panākšanā, jo tie pozitīvi ietekmē dzimumresponsivitātes integrēšanu; tā kā šajā sakarībā vajadzīga lielāka apņemšanās,

1.  uzsver, ka efektivitāte nozīmē radīt lielāku un labāku ietekmi, sasniegt IAM un nevienu neatstāt novārtā; uzskata, ka tad, ja Eiropas attīstības sadarbība ir saskaņota ar pašu partnervalstu centieniem un vietējām vajadzībām, koordinēta ar citu līdzekļu devēju centieniem un īstenota ar partneru iestāžu un sistēmu, kā arī vietējo dalībnieku un pilsoniskās sabiedrības starpniecību un ja ar to tiek atbalstītas prioritātes, par kurām panākta vienošanās iekļaujošos un taisnīgos politikas procesos, nodrošinot demokrātisku valsts līdzatbildību un visu ieinteresēto personu iekļaušanu, tai ir lielāka, straujāka un ilgtspējīgāka ietekme;

2.  uzsver, ka ES kā pasaulē lielākajai līdzekļu devējai un nozīmīgai uz noteikumiem balstīta multilaterālisma un demokrātijas starptautiskajai dalībniecei, būtu koordinēti jāizmanto savs spēcīgais instrumentu kopums un palīdzības veidi, lai varētu sadalīt uzdevumus un nepieļaut palīdzības sadrumstalotību, kā arī jānosaka prioritātes, saistībā ar kurām tā var efektīvi nodrošināt ietekmi ar lielāko pievienoto vērtību;

3.  uzsver, ka ES būtu jāuzņemas vadošā loma palīdzības efektivitātes un palīdzības lietderības principu izmantošanā, lai nodrošinātu reālu ietekmi un IAM sasniegšanu savās partnervalstīs, vienlaikus nevienu neatstājot novārtā; šajā sakarībā uzsver ietekmi uz migrācijas un piespiedu pārvietošanas pamatcēloņu novēršanu, kāda varētu būt ES īstenotajai attīstības palīdzībai un ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem;

4.  uzsver nepieciešamību īstenot jaunā Eiropas Konsensa par attīstību politikas mērķus stratēģiskākā un mērķtiecīgākā veidā katrā partnervalstī, tādējādi piemērojot humanitāro un attīstības pasākumu saiknes pieeju un ievērojot politikas saskaņotību attīstībai; uzsver, ka palīdzības programmas būtu jāapvieno ar parāda atmaksājamības analīzi un tajās būtu jāņem vērā nepieciešamība stiprināt parlamentāro uzraudzību partnervalstī;

5.  uzsver, ka ES ir jāturpina cieši uzraudzīt līdzekļu izmantošanu un jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nepieļautu palīdzības finansējuma ļaunprātīgu izmantošanu, nodrošinot, ka attīstības sadarbībā tiek ievēroti tās politikas mērķi un vērtības; prasa ieviest efektīvus mehānismus, lai būtu iespējams rūpīgi kontrolēt minēto līdzekļu galamērķi un izvērtēt finansējumu saņēmušos projektus;

6.  uzsver, ka laba pārvaldība ir izšķirīgs faktors taisnīgai un atbilstīgai palīdzības sadalei, un norāda, ka IAM sasniegšana un līdz ar to finansējuma efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no partnervalstu spējas izmantot līdzekļus taisnīgā un pārredzamā veidā;

7.  aicina ES iesaistīties tiešā sadarbībā ar migrācijas izcelsmes un tranzīta valstīm un veidot iekļaujošas un ilgtspējīgas partnerības ar tām, pamatojoties uz katras valsts konkrētajām vajadzībām un migrantu individuālajiem apstākļiem;

8.  uzsver, ka Pasaules mēroga partnerības efektīvai attīstības sadarbībai (GPEDC) principi ir balstīti uz svarīgu un paliekošu pieredzi, kas gūta saistībā ar iepriekšējām attīstības stratēģijām un praksi, tostarp gan panākumiem, gan neveiksmēm, un ka šie principi joprojām ir svarīgas izpausmes daudzpusējai sadarbībai un koordinācijai, kuru ES ir apņēmusies atbalstīt; aicina Komisiju izmantot savu dalību Pasaules mēroga partnerībā efektīvai attīstības sadarbībai un ESAO Attīstības palīdzības komitejā un paust savu viedokli starptautiskos forumos un starptautisko finanšu iestāžu pārvaldības struktūrās, lai vēl vairāk nostiprinātu efektivitātes principus un mudinātu uz to, ka visi iesaistītie dalībnieki tos ievēro un īsteno visu veidu attīstības sadarbībā;

9.  atzīst, ka efektīvu attīstības sadarbību nav iespējams panākt tikai ar ES sadarbību vien un tā var būt patiesi efektīva tikai tad, ja sadarbojas visi attīstības dalībnieki; pauž bažas par to, ka tad, ja citi dalībnieki savās sadarbības programmās neievēro un neīsteno efektivitātes principus, no tā izrietošā sadrumstalotība un partnervalstu sistēmu apiešana netieši mazina palīdzības efektivitāti un ietekmi kopumā, tostarp attiecībā uz ES palīdzību;

10.  aicina Komisiju vismaz divas reizes gadā publicēt progresa ziņojumu par palīdzības efektivitāti, tajā aptverot kopīgo plānošanu, kopīgo īstenošanu, kopīgos rezultātu satvarus un ES iestāžu, dalībvalstu un vietējo un reģionālo iestāžu darbības; uzsver, ka šis ziņojums būtu jābalsta uz kopīgi saskaņotiem mērķrādītājiem un politikas mērķiem, jo īpaši IAM un konsensu; aicina Komisiju šā ziņojuma sagatavošanas gaitā apspriesties ar ieinteresētajām personām un iesniegt ziņojumu Parlamentam;

11.  aicina Komisiju un Padomi izvērst ES un tās dalībvalstu kopīgo plānošanu; norāda, ka valstu līmenī ES un dalībvalstīm ir jādara vairāk par pašreizējo divpusējo attīstības prioritāšu un darbību nostiprināšanu un jāpauž vienots kolektīvs Eiropas viedoklis par stratēģiskiem jautājumiem politiskajā un politikas dialogā ar partnervalstīm, kurā attiecīgā gadījumā būtu jāņem vērā reģionālās integrācijas struktūras kā ES partneres, kā arī inovatīvas finansēšanas metodes, piemēram, finansējuma apvienošanu un garantijas, ja tas ir lietderīgi; aicina uzņemties skaidras un izpildāmas saistības, izvērtējot iepriekšējās stratēģijas un praksi;

12.  aicina Komisiju nodrošināt, ka attiecīgajās partnervalstīs notiek regulāras sanāksmes, kurās piedalās ES un dalībvalstu pārstāvji, īstenošanas aģentūras, starptautiskās organizācijas, vietējās un reģionālās iestādes un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai apzinātu problēmas un iespējas, un ka turpmākā reakcija un īstenošana atbilst konstatētajām vajadzībām; norāda, ka kopīga plānošana misiju vadītāju vadībā ir izrādījusies sekmīga politisko, tirdzniecības, attīstības un drošības stratēģiju politikas saskaņotības ziņā; turklāt prasa, lai ES un tās dalībvalstis iesaistītos kopīgā īstenošanā un izvērtēšanā un lai tiktu izveidoti kopīgas pārskatatbildības mehānismi attiecībā uz iedzīvotājiem; aicina ES strādāt kopā ar netradicionāliem līdzekļu devējiem, kas var pierādīt palīdzības efektivitātes principu ievērošanu;

13.  atzinīgi vērtē Padomes 2020. gada 8. jūnija secinājumus, kuros uzsvērts, ka “visiem Eiropas komandā iesaistītajiem dalībniekiem ir svarīgi koordinēt darbības un dalīties informācijā un saziņas centienos valstu līmenī, Eiropas Savienībā, partnervalstīs un globālajos un daudzpusējos forumos”; aicina Komisiju un dalībvalstis turpmāk ievērot šādu pieeju attiecībā uz visiem ar attīstību saistītajiem pasākumiem, plānošanu un īstenošanu; atkārto savas 2013.(32) un 2017. gadā(33) izteiktās prasības un prasa, lai Komisija, pamatojoties uz LESD 209. un 210. pantu, iesniegtu priekšlikumu tiesību aktam par regulatīvajiem aspektiem attiecībā uz ES līdzekļu devēju koordināciju attīstības palīdzības jomā;

14.  uzsver, ka, ņemot vērā Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumenta (NDICI) turpmāko īstenošanu, ES, tās dalībvalstu un ES attīstības finansēšanas partneru kopīgai plānošanai un īstenošanai būtu jābalstās uz palīdzības efektivitātes principiem; norāda uz to, ka ir svarīgi kopīgi noteikt stratēģiskās prioritātes un apzināt investīciju vajadzības/nepilnības pirmsplānošanas posmā un pēc tam meklēt veidus, kā optimizēt ES iestāžu instrumentos paredzētos finansēšanas veidus, tostarp dotācijas, budžeta atbalsta dotācijas un EIB aizdevumus, kā arī finansējumu no dalībvalstīm; šajā sakarībā pauž bažas par to, ka vismazāk attīstītajās valstīs pieaug saistītā atbalsta apjoms, un atkārtoti norāda, ka atbalsta atsaistīšana var samazināt izmaksas par 15–30 %;

15.  aicina Komisiju nodrošināt, ka šīs finansēšanas kārtības plānošana un īstenošana tiek koordinēta, stratēģiski saskaņota ar partnervalstu prioritātēm un procesiem un vērsta uz to, lai tiktu gūti transformējoši rezultāti un ietekme IAM sasniegšanai katras partnervalsts konkrētajā situācijā; uzsver, ka ir jāveicina pašpietiekamu tirgu izveide un jānodrošina, ka pirmsplānošanas posmā tiek ņemta vērā laba izbeigšanas prakse; aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināt centienus atsaistīt OAP saskaņā ar konsensā noteiktajām saistībām un mudināt visus attīstības sadarbības nodrošinātājus, tostarp jaunās tirgus ekonomikas valstis, darīt tāpat; atbalsta vietējo apgādi un līdzatbildību;

16.  uzsver, ka saistībā ar Parlamenta pilnvarām attiecībā uz Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu ir vajadzīgi noteikumi, lai uzlabotu finanšu dalībnieku atbilstību prasībām cilvēktiesību, vides un sociālajā jomā, izmantojot finansējuma apvienošanas garantiju mehānismus saskaņā ar EFIA+ un Ārējās darbības garantiju; atgādina, ka saskaņā ar Parlamenta nostāju 45 % no EFIA+ un Ārējās darbības garantijas satvarā sniegtā finansējuma piešķir investīcijām, kas veicina klimata jomas mērķu sasniegšanu, vides pārvaldību un aizsardzību, bioloģisko daudzveidību un pārtuksnešošanās apkarošanu, savukārt 30 % no kopējā finansējuma atvēl klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās darbībām;

17.  norāda, ka ES ir sev izvirzījusi vērienīgus mērķus vides un klimata jomā, un prasa, lai tā atbalstītu partnervalstis, cieši sadarbojoties, lai palīdzētu tām sasniegt to mērķus klimata un vides jomā un īstenot attiecīgās stratēģijas, gan tos, kuri paredzēti līgumā, gan tos, kurus valstis uzņēmušās pašas, jo valstu pašu resursu ilgtspējīga izmantošana ir pamats daudzu partnervalstu ekonomikai un būtiska IAM sasniegšanai;

18.  aicina ES iestādes, dalībvalstis un citus publiskus un nevalstiskus dalībniekus, kas darbojas attīstības sadarbības jomā, apmainīties ar pierādījumiem un pieredzi par to, kāda veida attīstības intervences parasti ir veiksmīgas un kādas intervences ir bijušas nesekmīgas, izrādījušās grūti īstenojamas vai tām nav bijusi paredzētā ietekme;

19.  atzinīgi vērtē Lietpratēju augsta līmeņa grupas par Eiropas finanšu arhitektūru attīstībai neatkarīgo ziņojumu un aicina izveidot Eiropas Investīciju un ilgtspējīgas attīstības banku;

20.  uzsver, ka pārskatatbildībai par visiem publiskajiem izdevumiem, tostarp OAP, ir būtiska nozīme gan Eiropā, gan partnervalstīs; uzskata, ka pārskatatbildībai ir vajadzīgas spēcīgas iestādes un ka skaidri un saskaņoti mērķi attiecībā uz Eiropas OAP ir būtiski, lai nodrošinātu nepārtrauktu sabiedrības atbalstu ES attīstības sadarbības centieniem; atgādina, ka partnerības un sadarbība ar pilsonisko sabiedrību un NVO var uzlabot pārskatatbildību attiecībā uz publiskajiem izdevumiem saistībā ar OAP; norāda uz pilsoniskās sabiedrības organizāciju lomu IAM sasniegšanai vajadzīgo finanšu līdzekļu mobilizēšanā;

21.  uzsver, ka pārskatatbildībai ir vajadzīgas pārredzamas un stabilas procedūras un arī rūpes par efektivitāti un pierādāmu rezultātu sasniegšanu, rūpīgs ex ante un ex post novērtējums un kritiska kļūdu analīze, kā arī mācīšanās, kā sasniegt efektīvus un ilgtspējīgus rezultātus; tāpēc aicina Komisiju koordinēt ietekmes rādītāju standartizāciju Eiropas mērogā, lai dalībvalstu starpā salīdzinātu projektu efektivitāti un lietderību;

22.  mudina saņēmējvalstu parlamentus pieņemt valsts politikas pasākumus attīstības palīdzības jomā, lai uzlabotu līdzekļu devēju pārskatatbildību un saņēmēju valdību, arī vietējo pašvaldību, līdzatbildību, izskaustu korupciju un visu veidu palīdzības izšķērdēšanu, uzlabotu nosacījumus budžeta atbalsta saņemšanai, kā arī ilgtermiņā samazinātu atkarību no palīdzības;

23.  uzsver, ka ir svarīgi, lai ES OAP būtu vēl vairāk vērsta uz nevienlīdzības samazināšanu, nabadzības novēršanu un neviena neatstāšanu novārtā;

24.  uzsver, ka efektīvs un lietderīgs atbalsts valstu vadītām stratēģijām un spēju attīstībai palīdz samazināt bērnu mirstību un ka ieguldījumi bērnu labklājībā ir būtiski, lai pārtrauktu nabadzības loku, arī apkarojot piespiedu darbu un nepilngadīgo nodarbināšanu;

25.  uzskata, ka ES partnervalstīm ir ļoti svarīgi, lai tiktu izmantotas uz rezultātiem balstītas pieejas, kas ir būtisks elements to spējā sasniegt IAM savu iedzīvotāju labā; tomēr norāda, ka ir svarīgi ņemt vērā partnervalstu konkrēto situāciju un problēmu daudzveidību, jo īpaši attiecībā uz vismazāk attīstītajām valstīm un nestabilām valstīm; aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt un izmantot partnervalstu nacionālos rezultātu mērīšanas satvarus un uzraudzības un statistikas sistēmas, kā arī visos posmos iesaistīt visus attiecīgos dalībniekus: vietējās iestādes, valstu parlamentus, pilsonisko sabiedrību, citastarp sieviešu apvienības un marginalizētās grupas, kā arī privāto sektoru, īpašu uzmanību pievēršot MVU; uzsver, ka ieguldījumi vietējo pilsoniskās sabiedrības organizāciju spēju veidošanā ir būtisks priekšnoteikums efektīvai palīdzībai;

26.  norāda, ka dažās jomās attīstības palīdzības efektivitāti un lietderību ir grūti izmērīt, taču aicina Komisiju izpētīt novērtēšanai piemērotus rādītājus un izmantot rezultātus, lai sagatavotu īpaši katrai valstij paredzētu informāciju par attīstības palīdzības efektivitāti un lietderību un izstrādātu labākās prakses pieejas;

27.  aicina ES un tās dalībvalstis pastiprināt apņemšanos nodrošināt pārredzamas datu plūsmas, pastāvīgi investējot datu vizualizācijā, statistikas ziņošanā, atklāto datu publiskošanā un starptautisko standartu, piemēram, Starptautiskās palīdzības pārredzamības iniciatīvas standarta (IATI), piemērošanā un regulāri atjauninot un attīstot EU Aid Explorer; mudina pastiprināt centienus ES līmenī, lai nodrošinātu publisku piekļuvi datiem un to izplatīšanu, kā arī ziņošanu par ES attīstības palīdzības izdevumiem; šajā sakarībā atkārtoti norāda, ka Komisijai pirms attiecīgā gada budžeta izpildes apstiprinājuma procedūras sākšanas būtu jāpublicē gada ziņojums par Eiropas Savienības instrumentu ārējās darbības finansēšanai īstenošanu;

28.  norāda, ka dzimumu līdztiesība ir būtiska ilgtspējīgai attīstībai un ka panāktais progress diskriminācijas un vardarbības pret sievietēm un meitenēm apkarošanā partnervalstīs būtu jāuzskata par svarīgu palīdzības efektivitātes aspektu; atgādina, ka attīstības sadarbībai var būt atšķirīga ietekme uz meitenēm un zēniem, sievietēm un vīriešiem;

29.  mudina Komisiju un dalībvalstis, kā arī visus attīstības partnerus noteikt par prioritāti dzimumu līdztiesību, vairāk izmantojot integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, ievērojot dzimumu līdztiesības principu budžeta plānošanā un mērķtiecīgi veicinot dzimumu līdztiesību; turklāt uzsver, ka nepieciešams vākt salīdzināmus un pa dzimumiem sadalītus dati, lai veicinātu visaptverošu un saskaņotu pieeju ES ziņošanai par dzimumu līdztiesības mērķiem, un atbalstīt sievietes, lai viņas kļūtu par pilntiesīgām attīstības veicinātājām savās kopienās un ārpus tām;

30.  aicina ES un tās dalībvalstis uzlabot savas palīdzības saskaņošanu ar efektivitātes principiem un saistītajiem rādītājiem, jo īpaši prognozējamību, no dalībvalstu rezultātu satvariem iegūtu rādītāju izmantošanu, partnervalstu publisko finanšu pārvaldības sistēmu izmantošanu un apņēmību iesaistīt partnervalstu valdības projektu izvērtēšanā, kā arī pārredzamu ziņošanu;

31.  aicina dalībvalstis vairāk saskaņot savu palīdzību ar kopējiem Eiropas palīdzības mērķiem, lai uzlabotu ES attīstības politikas efektivitāti kopumā;

32.  atbalsta stimulējošu un transversālu pieeju, kuras pamatā ir decentralizēti un augšupēji vajadzību novērtējumi un plānošana, kura veicina vietējo līdzatbildību un kura balstās uz rūpīgu situācijas analīzi un apspriešanos ar pilsonisko sabiedrību un citām ieinteresētajām personām katrā partnervalstī, ciešā sadarbībā ar vietējām kopienām un organizācijām;

33.  mudina pastiprināt jaunatīstības valstu un trīspusējo sadarbību, tostarp attiecībā uz projektiem, kas vērsti uz efektīvāku reģionālo sadarbību un integrāciju, kā arī efektīvāk iesaistīt tālākos reģionus un aizjūras zemes un teritorijas Eiropas attīstības sadarbības īstenošanā to attiecīgajos ģeogrāfiskajos apgabalos visos pārvaldības līmeņos, lai atbalstītu IAM sasniegšanu un atgūšanos no Covid-19 pandēmijas; uzsver, ka attiecīgā gadījumā būtu jāizmanto spējas, kas piemīt valstīm ar vidējiem ienākumiem, tostarp valstīm, kas nesen izņemtas no ESAO Attīstības palīdzības komitejas veidotā OAP saņēmēju saraksta;

34.  uzsver — lai attīstības palīdzību padarītu efektīvāku, sasniegtu ilglaicīgus rezultātus un apmierinātu vietējās vajadzības, jo īpaši ieilgušas krīzes un pēckrīzes apstākļos, ir svarīgi uzlabot humānās palīdzības un attīstības palīdzības koordināciju un stiprināt humanitāro un attīstības pasākumu saikni un tās sasaisti ar darbībām, kas saistītas ar mieru un drošību jaunattīstības valstīs; prasa, lai ES turpinātu attīstīt šādu pieeju;

35.  atzīst prognozējama un elastīga finansējuma vērtību, tostarp to, cik vērtīgs ir daudzgadu humānās palīdzības finansējums ieilgušu krīžu gadījumā un attīstības palīdzības programmas, kas spēj pielāgoties neparedzētām humanitārajām krīzēm;

36.  uzsver, ka ir svarīgi stiprināt pilsoniskās sabiedrības organizācijas saistībā ar to lomu kā neatkarīgām attīstības dalībniecēm; uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām labvēlīga un atklāta vide atbilst starptautiski atzītām tiesībām un maksimāli palielina šo organizāciju ieguldījumu attīstībā; pauž bažas par to, ka daudzās partnervalstīs mazinās pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbības iespējas; aicina Komisiju uzlabot finansējuma pieejamību pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tostarp partnervalstīs;

37.  uzsver, ka ir svarīgi īstenot paraugprakses apmaiņu, politikas un darbības koordināciju un sadarbību starp ES un citiem dalībniekiem, piemēram, ANO un tās aģentūrām, kas sniedz palīdzību partnervalstīs; uzsver, ka tas ir vēl jo svarīgāk nestabilās partnervalstīs, valstīs, kuras ir skāruši konflikti vai dabas katastrofas, un bēgļus uzņemošajās valstīs; uzskata, ka šajā saistībā ir ļoti svarīgi galveno uzmanību pievērst kopienas izturētspējai un atbalstīt darbības, kuru mērķis ir izstrādāt uz informāciju par risku balstītas programmas un apmācības programmas ārkārtas situācijām, nodrošināt kopienas līdzdalību un veicināt partnerības;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot sadarbību ar vietējām iestādēm partnervalstīs, kā arī Eiropas Savienībā; prasa, lai budžeta atbalsts kā palīdzības veids būtu izmantojams arī vietējā un reģionālā līmenī un lai tiktu izstrādāti pārdales mehānismi starp dažādiem pārvaldes līmeņiem un starp reģioniem ar galveno mērķi samazināt atšķirības un nevienlīdzību valstī un nodrošināt, ka neviens netiek atstāts novārtā;

39.  uzsver baznīcas un misiju organizāciju lomu humānajā un attīstības palīdzībā un to nozīmi vietējā līmenī, jo tās ir vienas no lielākajām NVO, kas darbojas attīstības un palīdzības jomā; uzsver, ka sadarbošanās ar reliģiskajiem līderiem daudzās jaunattīstības valstu vietējās kopienās bieži ir visefektīvākais veids, kā sasniegt vietējos iedzīvotājus, kam vajadzīga palīdzība;

40.  atzīst pilsoniskās sabiedrības būtisko lomu kā partnerei gan apspriešanās procesa laikā, gan sniedzot pakalpojumus; ņemot to vērā, aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt pilsoniskās sabiedrības lomu un stiprināt to, lai panāktu iekļaujošas attīstības partnerības;

41.  prasa pievērst lielāku uzmanību vietējiem MVU, mazajiem lauksaimniekiem un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai sievietēm, jo šāda pieeja ir izrādījusies īpaši efektīva nabadzības un nevienlīdzības mazināšanā un pilsoniskās sabiedrības un kopienu stiprināšanā;

42.  atzīst, ka privātā sektora iesaiste vietējā, valsts, divpusējā un starptautiskā līmenī ir svarīga IAM sasniegšanai, papildu attīstības finansējuma mobilizēšanai un pārkārtošanās uz ilgtspējīgu ekonomikas attīstību, izaugsmi un labklājību īstenošanai;

43.  prasa pielikt pūles, lai nodrošinātu privātā sektora saskaņotību ar jaunattīstības valstu valdību un pilsoniskās sabiedrības attīstības prioritātēm un vietējo iedzīvotāju vajadzībām, jo īpaši marginalizēto un neaizsargāto grupu vajadzībām, un saskaņot privātā sektora iesaisti attīstības sadarbībā ar efektivitātes principiem un Kampalas principiem, vienlaikus uzlabojot ārvalstu tiešo ieguldījumu un globālo vērtības ķēžu pārredzamību, uzraudzību, izvērtēšanu un pārskatatbildību, kā arī cilvēktiesību un pienācīgas pārbaudes principu ievērošanu;

44.  prasa, lai Eiropas iestādes un struktūras izveidotu skaidru, strukturētu, pārredzamu un pārskatatbildīgu satvaru partnerību un alianšu ar privāto sektoru jaunattīstības valstīs pārvaldīšanai, un uzsver, ka vienlaikus ar nozīmīgāku privātā sektora lomu ir svarīgi attīstīt institucionālās spējas;

45.  uzsver, ka visiem dalībniekiem, arī privātajam sektoram, ir jādod ieguldījums efektivitātes programmā, pateicoties aktīvai līdzdalībai, plānošanai un īstenošanai, savstarpējai pārskatatbildībai un pārredzamībai, uzraudzībai un izvērtēšanai; uzsver, ka līdzekļu devējiem būtu jāuzlabo sava prognozējamība un ātrums, strādājot kopā ar šiem dalībniekiem kā īstenošanas partneriem un pamatpakalpojumu sniegšanas partneriem, lai patiešām sasniegtu visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas;

46.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka attīstības partnerībās iesaistītie privātā sektora dalībnieki ievēro korporatīvās pārskatatbildības principu cilvēktiesību un vides jomā visā projektu dzīves ciklā saskaņā ar ANO Globālo līgumu par cilvēktiesībām, ANO Vadošajiem principiem uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, SDO darba pamatstandartiem un ANO Pretkorupcijas konvenciju; atkārtoti aicina izveidot ES tiesisko regulējumu, ar ko tiktu atbalstīta obligāta uzņēmumu pienācīga rūpība, lai nodrošinātu, ka ES investori rīkojas atbildīgi starptautiskā un vietējā līmenī un veicina vietējo attīstību jaunattīstības valstīs;

47.  atkārtoti norāda, ka privātajai attīstības palīdzībai ir jāatbilst ANO Vadošajiem principiem uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, SDO standartiem un ESAO pamatnostādnēm par daudznacionāliem uzņēmumiem; turklāt uzsver, ka tās saistībā ir jāapņemas nodrošināt labu pārvaldību, nabadzības mazināšanu un labklājības radīšanu ar ilgtspējīgām investīcijām, kā arī samazināt nevienlīdzību, veicināt cilvēktiesības un vides standartus un dot pilnvērtīgas iespējas vietējai ekonomikai;

48.  uzsver, ka nolūkā attālināties no līdzekļu devēju — līdzekļu saņēmēju dinamikas un stiprināt partnervalstu atbildību par attīstības prioritātēm, lai īstenotu ilgtspējīgu attīstību, ES attīstības stratēģijas satvaros ir jāparedz konkrētas darbības ar mērķi atbalstīt lielāku vietējo resursu mobilizāciju partnervalstīs, piemēram, atbalstu cīņai pret korupciju un progresīvu nodokļu sistēmu attīstīšanai, kā arī cīņu pret nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

49.  atzinīgi vērtē to, ka ES izmanto dažādus attīstības finanšu instrumentus nabadzības izskaušanai un IAM sasniegšanai; uzsver, ka situācijā, kad pirms Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma nabadzīgākās valstis jau tērēja vairāk līdzekļu parāda apkalpošanas maksājumiem nekā veselības aprūpes pakalpojumiem, līdzekļu devējiem ir jāpiešķir prioritāte uz dotācijām balstītam finansējumam, jo īpaši vismazāk attīstītajām valstīm;

50.  norāda — Komisija paredz, ka ES attīstības politikā aizvien lielāku vietu uz citu atbalsta veidu rēķina ieņems finansējuma apvienošanas garantiju mehānismi; uzsver, ka, lai gan apvienotais finansējums ir strauji palielinājies, ir maz pierādījumu par tā ietekmi uz attīstību, jo lielākā daļa no tā pašlaik nonāk valstīs ar vidējiem ienākumiem un tikai nedaudz nonāk vismazāk attīstītajās valstīs; uzsver Eiropas Revīzijas palātas kritisko atzinumu attiecībā uz to, kā Komisija pārvalda Eiropas Fonda ilgtspējīgai attīstībai (EFIA) īstenošanu un cik tas ir efektīvi; tādēļ aicina ES un tās dalībvalstis pieņemt piesardzīgu pieeju apvienotā finansējuma saistībā un nodrošināt, ka viss ar apvienošanu mobilizētais finansējums atbilst attīstības efektivitātes principiem;

51.  mudina ES turpināt centienus atbalstīt partnervalstis pārdomātas, mērķtiecīgas un pielāgojamas politikas īstenošanā, kas var palīdzēt visefektīvāk sasniegt IAM; šajā sakarībā atgādina par pētniecības un izstrādes svarīgo lomu inovācijas un uzņēmējdarbības sekmēšanā ar pozitīvu plašāku ietekmi uz visām vietējās ekonomikas nozarēm; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt sadarbību pētniecības un izstrādes jomā un stiprināt ieguldījumus stratēģiskās vietējās ražošanas jaudā, jo īpaši saistībā ar veselību, kā arī attiecībā uz jaunākajiem biofarmaceitiskajiem produktiem, lai palielinātu neatkarību no globālajām piegādes ķēdēm;

52.  uzsver pilsoniskās sabiedrības organizāciju svarīgo lomu, tām apzinot vajadzības un sniedzot attīstības palīdzību tieši nabadzīgajiem, nelabvēlīgā situācijā esošajiem un neaizsargātajiem iedzīvotājiem; tomēr prasa labāk koordinēt NVO un citu līdzekļu devēju sniegto palīdzību, lai nodrošinātu palīdzības prognozējamību un nepieļautu palīdzības sadrumstalotību, darbību pārklāšanos un t. s. palīdzības bāreņu veidošanos (valstis, kuras attīstības kopiena ir atstājusi novārtā);

53.  aicina Komisiju vēlreiz izvērtēt, vai administratīvie pienākumi saistībā ar piekļuvi ES finansējumam ir samērīgi; šajā sakarībā pauž nožēlu par to, ka ES dotācijas kļūst aizvien nepietiekamākas un nepievilcīgākas NVO tādēļ, ka tiek prasīts ierobežot atbalsta izmaksas un pieaug administratīvais un revīzijas slogs;

54.  aicina Komisiju izveidot tīklu, kas aptvertu uzticamus nevalstiskos partnerus, piemēram, vietējās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, baznīcas, reliģiskās organizācijas un specializētas dalībvalstu aģentūras, un sadarboties ar šiem partneriem mazāka mēroga projektu īstenošanā;

55.  vēlreiz apstiprina, ka investīcijas dažāda mēroga vietējā un valsts infrastruktūrā svarīgu vietējo un valsts projektu īstenošanai ir visefektīvākais veids, kā ar atbalstu stimulēt un veicināt visas sabiedrības ekonomisko un sociālo attīstību;

56.  uzsver, ka parāda atvieglošanas pasākumi ir jāsaista ar papildu oficiālās attīstības palīdzības (OAP) mobilizēšanu; prasa G20 parāda apkalpošanas apturēšanas iniciatīvā iekļaut daudzpusējās un komerciālās parādsaistības; uzsver, ka ir jānodrošina visu kreditoru — arī Pasaules Bankas un citu daudzpusēju attīstības banku, kā arī privāto kreditoru — līdzdalība parāda apkalpošanas apturēšanas iniciatīvā un visos turpmākos parāda samazināšanas piedāvājumos; aicina izveidot daudzpusēju parādu pārstrukturēšanas mehānismu, lai reaģētu gan uz Covid-19 krīzes ietekmi, gan uz Programmas 2030. gadam finansējuma vajadzībām;

57.  vērš uzmanību uz to, ka sevišķi svarīgas ir vietējiem darbiniekiem un vietējiem dalībniekiem paredzētas apmācības programmas, lai nodrošinātu to projektu nepārtrauktību, kurus ES atbalsta partnervalstīs, un tādējādi palielinātu līdzatbildību un pārskatatbildību;

58.  uzsver OAP būtisko nozīmi attīstības efektivitātes programmas izpildē; uzsver, ka salīdzinājumā ar citām līdzekļu plūsmām, kas var nodrošināt ieguldījumu attīstībā, OAP ir elastīgāka un prognozējamāka un ar lielāku pārskatatbildību; brīdina, ka OAP kritērijus nedrīkstētu mīkstināt nolūkā segt izdevumus, kas nav tieši saistīti ar ilgtspējīgas attīstības veicināšanu jaunattīstības valstīs;

59.  atkārtoti prasa, lai Padome un dalībvalstis noteiktu skaidru grafiku mērķa palielināt OAP budžetu līdz 0,7 % no NKI sasniegšanai, tostarp ņemot vērā starptautiskās saistības 0,15–0,2 % no NKI tērēt OAP vismazāk attīstītajām valstīm, un lai Komisija iesniegtu konkrētu rīcības plānu, kurā noteikts, kā tiks izmantoti papildu resursi IAM sasniegšanai; uzsver, ka palīdzības efektivitāte neaizstāj pietiekamus atbalsta apjomus un ka ir ļoti svarīgi saglabāt vai pārsniegt mērķi 0,7 % tērēt OAP; atkārtoti norāda, ka ES budžetam būtu jāsniedz ievērojams ieguldījums vispārējā ES OAP palielināšanā;

60.  atkārtoti pauž atbalstu tam, lai Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentā tiktu iekļauti šādi mērķrādītāji: 20 % sociālajai iekļaušanai un cilvēces attīstībai; un vismaz 85 % no projektiem, kas finansēti ar OAP, galvenais vai viens no būtiskajiem mērķiem ir dzimumu līdztiesība, sieviešu un meiteņu tiesības un pilnvērtīgu iespēju sievietēm un meitenēm nodrošināšana, kā noteikusi ESAO Attīstības palīdzības komiteja;

61.  prasa panākt lielāku politikas saskaņotību attīstībai, lai nodrošinātu, ka ES vai dalībvalstu politikas pasākumiem nav negatīvas ietekmes uz jaunattīstības valstīm vai pretrunīgu mērķu;

62.  uzskata, ka Eiropas sniegtajai attīstības palīdzībai un publiskajiem ieguldījumiem būtu jāveicina kopīgo prioritāšu īstenošana un politikas mērķu sasniegšana, cita starpā nabadzības izskaušana, rīcība klimata un vides jomā, ekonomikas un tirdzniecības politika un migrācijas pārvaldība, un tos vajadzētu pilnībā saskaņot ar pamata cilvēktiesību, demokrātijas un labas pārvaldības principiem;

63.  uzsver, ka humānās palīdzības un ārkārtas palīdzības piešķiršana atkarībā no sadarbības ar ES migrācijas vai drošības jautājumos nav saderīga ar saskaņotajiem attīstības efektivitātes principiem;

64.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ESAO dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Eiropas Investīciju bankai, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai, Pasaules Bankas grupai, Āfrikas Savienībai, Pasaules mēroga partnerības efektīvai attīstības sadarbībai līdzpriekšsēdētājiem, ANO Attīstības programmai, ANO Ekonomisko un sociālo lietu departamentam, ESAO un Parlamentu savienībai.

(1) ANO rezolūcija, ko Ģenerālā asambleja pieņēma 2015. gada 25. septembrī: https://www.unfpa.org/sites/default/files/resource-pdf/Resolution_A_RES_70_1_EN.pdf (2) 2019. gada ziņojums par ilgtspējīgas attīstības finansēšanu: https://developmentfinance.un.org/sites/developmentfinance.un.org/files/FSDR2019.pdf (3) GPEDC 2016. gada augsta līmeņa sanāksmes Nairobi noslēguma dokuments: http://effectivecooperation.org/wp-content/uploads/2016/12/OutcomeDocumentEnglish.pdf (4) Pasaules mēroga partnerības progresa ziņojums, 2019. gada 17.  jūnijs: http://effectivecooperation.org/blogs-news-resources/resource-library/ (5) OV C 210, 30.6.2017., 1. lpp. (6) https://www.africa-eu-partnership.org/sites/default/files/33454-pr-final_declaration_au_eu_summit1.pdf (7) 2019. gada ziņojums par ES attīstības palīdzības mērķiem: https://www.consilium.europa.eu/media/39336/annual-report-2019-on-development-aid-targets.pdf (8) Padomes 2019. gada ziņojums par Eiropas finanšu arhitektūru attīstībai: https://www.consilium.europa.eu/media/40967/efad-report_final.pdf (9) https://ec.europa.eu/info/sites/info/files/food-farming-fisheries/farming/documents/report-tfra_mar2019_en.pdf (10) Benfield and Como for AECOM International Development Europe (2019), pētījums par efektivitātes principu piemērošanu, kuru pasūtīja Eiropas Komisija (projekts 2018/403300/1): https://knowledge.effectivecooperation.org/system/files/2019-07/2019_07_Impact_study_final.pdf (11) OV C 279 E, 19.11.2009., 100. lpp. (12) OV C 33 E, 5.2.2013., 38. lpp. (13) OV C 131 E, 8.5.2013., 80. lpp. (14) OV C 349, 17.10.2017., 11. lpp. (15) OV C 353, 27.9.2016., 2. lpp. (16) OV C 58, 15.2.2018., 209. lpp. (17) OV C 86, 6.3.2018., 2. lpp. (18) OV C 204, 13.6.2018., 68. lpp. (19) OV C 224, 27.6.2018., 36. lpp. (20) OV C 252, 18.7.2018., 62. lpp. (21) OV C 356, 4.10.2018., 66. lpp. (22) OV C 390, 18.11.2019., 33. lpp. (23) OV C 28, 27.1.2020., 101. lpp. (24) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0220. (25) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0298. (26) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0084. (27) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0079. (28) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0005. (29) https://www.consilium.europa.eu/media/24467/st13201-en15.pdf (30) https://ec.europa.eu/international-partnerships/system/files/eu-development-effectiveness-monitoring-report-2020_en.pdf (31) http://www.oecd.org/coronavirus/policy-responses/the-impact-of-the-coronavirus-covid-19-crisis-on-development-finance-9de00b3b/ (32) 2013. gada 11. decembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par ES līdzekļu devēju koordināciju attīstības palīdzības jomā (OV C 468, 15.12.2016., 73. lpp.). (33) 2017. gada 14. februāra rezolūciju par Eiropas Konsensa attīstības jomā pārskatīšanu (OV C 252, 18.7.2018., 62. lpp.).