Indekss 
Pieņemtie teksti
Piektdiena, 2020. gada 19. jūnijs - BriseleGalīgā redakcija
Tādas izmeklēšanas komitejas izveide, kuras uzdevums būs pārbaudīt apgalvojumus par iespējamiem pārkāpumiem un administratīvām kļūmēm Savienības tiesību aktu piemērošanā attiecībā uz dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas laikā Savienības teritorijā un ārpus tās, un šīs komitejas pienākumu, skaitliskā sastāva un pilnvaru laika noteikšana
 Izmeklēšanas atsākšana pret Čehijas premjerministru saistībā ar ES līdzekļu nepareizu lietošanu un iespējamu interešu konfliktu.
 2019. gada ziņojums par banku savienību
 2021. gada budžeta pamatnostādnes — III iedaļa
 Austrumu partnerība, gatavojoties 2020. gada jūnija samitam
 Rietumbalkāni pēc 2020. gada samita
 Tūrisms un transports 2020. gadā un pēc tam
 Administratīvā sadarbība nodokļu jomā: dažu termiņu atlikšana Covid-19 pandēmijas dēļ
 Ārkārtas pagaidu atbalsts no ELFLA, reaģējot uz Covid-19 uzliesmojumu (grozījumi Regulā (ES) Nr. 1305/2013) ***I
 Eiropas pilsoņu iniciatīva: pagaidu pasākumi attiecībā uz vākšanas, verifikācijas un izskatīšanas posmu termiņiem, ņemot vērā Covid-19 uzliesmojumu ***I
 Protesti pret rasismu pēc Džordža Floida nāves
 Honkongai piemērojamais ĶTR valsts drošības likums un nepieciešamība ES aizstāvēt augstu Honkongas autonomijas līmeni
 Stāvoklis Šengenas zonā pēc Covid-19 uzliesmojuma
 Eiropas aizsardzība pārrobežu un sezonālajiem darba ņēmējiem saistībā ar Covid-19 krīzi

Tādas izmeklēšanas komitejas izveide, kuras uzdevums būs pārbaudīt apgalvojumus par iespējamiem pārkāpumiem un administratīvām kļūmēm Savienības tiesību aktu piemērošanā attiecībā uz dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas laikā Savienības teritorijā un ārpus tās, un šīs komitejas pienākumu, skaitliskā sastāva un pilnvaru laika noteikšana
PDF 139kWORD 45k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 19. jūnija lēmums, ar ko izveido izmeklēšanas komiteju, kuras uzdevums ir izmeklēt iespējamos pārkāpumus un administratīvās kļūmes Savienības tiesību aktu piemērošanā attiecībā uz dzīvnieku labturību pārvadāšanas laikā ES teritorijā un ārpus tās, un nosaka komitejas pienākumus, skaitlisko sastāvu un pilnvaru termiņu (2020/2690(RSO))
P9_TA(2020)0163B9-0191/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 183 deputātu iesniegto pieprasījumu izveidot izmeklēšanas komiteju, kuras uzdevums ir izmeklēt iespējamos pārkāpumus un administratīvās kļūmes Savienības tiesību aktu piemērošanā attiecībā uz dzīvnieku labturību pārvadāšanas laikā Savienības teritorijā un ārpus tās,

–  ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences lēmuma priekšlikumu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 226. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 1995. gada 19. aprīļa Lēmumu 95/167/EK, Euratom, EOTK par sīki izstrādātiem Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību izmantošanas noteikumiem(1),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 13. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 258. pantu,

–  ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1/2005 (2004. gada 22. decembris) par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas un saistīto darbību laikā un grozījumu izdarīšanu Direktīvās 64/432/EEK un 93/119/EK un Regulā (EK) Nr. 1255/97(2),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C-424/13(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 208. pantu,

1.  nolemj izveidot izmeklēšanas komiteja, kuras uzdevums ir izmeklēt iespējamos pārkāpumus Savienības tiesību aktu piemērošanā dalībvalstīs un Eiropas Komisijas Regulas (EK) Nr. 1/2005 izpildi;

2.  nolemj izmeklēšanas komitejai uzticēt šādus uzdevumus:

   izmeklēt iespējamo Komisijas bezdarbību saistībā ar pierādījumiem par smagiem un sistemātiskiem Regulas (EK) Nr. 1/2005 pārkāpumiem dzīvu dzīvnieku pārvadāšanas laikā Savienības teritorijā un trešās valstīs. Komisija regulāri tikusi informēta par sistemātiskiem un smagiem pārkāpumiem dzīvu dzīvnieku pārvadāšanas laikā. Kopš 2007. gada Komisija ir saņēmusi aptuveni 200 ziņojumus par Regulas (EK) Nr. 1/2005 pārkāpumiem. Juridiskais birojs Conte & Giacomini, rīkojoties Dzīvnieku labturības fonda/Tierschutzbund Zürich (AWF/TSB) vārdā, 2016. gadā iesniedza Komisijai oficiālu sūdzību par Regulas (EK) Nr. 1/2005 pārkāpumiem dzīvnieku pārvadāšanas laikā no Eiropas uz Turciju pa autoceļiem(4) un aicināja Komisiju sākt pārkāpuma procedūras pret dalībvalstīm, kuras iesaistītas nelikumīgās darbībās,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt noteikumus par pietiekamu platību un augstumu atbilstīgi dzīvnieku izmēram, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 3. panta otrās daļas g) apakšpunktā, I pielikuma II nodaļas 1.2. punktā, III nodaļas 2.3. punktā un VII nodaļā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt noteikumus par autotransporta līdzekļu un lauksaimniecības dzīvnieku kuģu atbilstības sertifikātu, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 7., 18. un 19. pantā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt noteikumus par padzirdināšanu un pabarošanu, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 3. panta otrās daļas h) apakšpunktā un I pielikuma V nodaļas 1.4., 1.5. punktā, 2.1. punkta a) un b) apakšpunktā un VI nodaļas 1.3. un 2.2. punktā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt noteikumus par grīdas virsmu un pakaišiem, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 I pielikuma II nodaļas 1.1. punkta h) apakšpunktā un 1.5. punktā un VI nodaļas 1.2. punktā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt noteikumus par temperatūru un ventilācijas sistēmu, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 I pielikuma II nodaļas 1.1. punkta b) apakšpunktā, III nodaļas 2.6. punktā un VI nodaļas 3.1. punktā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt noteikumus par aizliegumu pārvadāt dzīvniekus, kuri nav piemēroti pārvadājumam, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 3. panta otrās daļas b) apakšpunktā un I pielikuma I nodaļā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt noteikumus par dažādu sugu dzīvnieku nodalīšanu, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 I pielikuma III nodaļas 1.12. punktā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt papildu noteikumus par tāliem pārvadājumiem, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 14. pantā I pielikuma VI nodaļā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt noteikumus par veicamajām pārbaudēm, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 15. panta 2. punktā un 21. pantā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt noteikumus par dalībvalstu kompetento iestāžu pienākumu pārkāpumu konstatēšanas gadījumā veikt īpašus pasākumus un paziņot par pārkāpumiem, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 26. pantā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt noteikumus par dalībvalstu kompetento iestāžu pienākumu novērst un līdz minimumam samazināt pārvadājumu aizkavēšanu un aizkavēšanas gadījumā veikt pienācīgus pasākumus, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 22. pantā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt noteikumus par neatšķirtu dzīvnieku pārvadāšanu, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 I pielikuma V nodaļas 1.4. punkta a) apakšpunktā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt noteikumus par dzīvu dzīvnieku pārvadāšanu pa jūru, tostarp par iekraušanas darbībām un aprīkojumu uz kuģiem, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 19., 20. un 21. pantā un I pielikuma II nodaļas 1. un 3. punktā, III nodaļas 1. punktā un IV nodaļā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt noteikumus par transporta līdzekļiem, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 I pielikuma II nodaļas 1., 2. un 5. punktā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt noteikumus par apiešanos ar dzīvniekiem, tostarp iekraušanas un izkraušanas darbībām, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 3. panta otrās daļas e) apakšpunktā un I pielikuma III nodaļas 1.2., 1.3., 1.4., 1.6., 1.7., 1.8., 1.9. un 1.11. punktā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt noteikumus par pārvadājumu plānošanu un pārvadājuma žurnālu, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 5. panta 4. punktā, 8. pantā, 14. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā, 21. panta 2. punktā un II pielikumā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju īstenot un efektīvi izpildīt noteikumus par dalībvalstu kompetento iestāžu pienākumiem un saistībām, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1/2005 10. un 13. pantā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju efektīvi piemērot un dalībvalstu nespēju ārpus Savienības īstenot un efektīvi izpildīt Regulu (EK) Nr. 1/2005, kā nospriests Tiesas (piektā palāta) 2015. gada 23. aprīļa spriedumā lietā C-424/13; Tiesa savā spriedumā atgādināja, ka Regula (EK) Nr. 1/2005 uzliek stingrus pienākumus attiecībā ne tikai uz tādiem dzīvu mugurkaulnieku pārvadājumiem, kas notiek vienīgi Eiropas Savienības teritorijā, bet arī uz pārvadājumiem, kuru sākumpunkts ir ES teritorijā, taču galamērķis ir trešā valstī. Tajā pašā spriedumā Tiesa nosprieda, ka atbilstība regulai būtu jānodrošina dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kad tās atļauj veikt pārvadājumus trešās valstīs,
   izmeklēt Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā noteiktā lojālas sadarbības principa iespējamos pārkāpumus, kas attiecas uz izmeklēšanas darbības jomu; šajā sakarībā jo īpaši izvērtēt, vai šāds pārkāpums var rasties no tā, ka, iespējams, nav veikti pienācīgi pasākumi, lai nepieļautu tādu transporta veidu darbību, kas Savienības iestādēm, kompetentajām iestādēm un citiem starpniekiem liedz uzzināt faktisko labumguvēju identitāti, un vai ir tikuši sekmēti Regulas (EK) Nr. 1/2005 pārkāpumi,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju atvieglot OIE uzdevumu īstenot starptautiskos standartus par dzīvnieku labturību pārvadāšanas laikā,
   izmeklēt iespējamo Komisijas nespēju ievērot Savienības tirdzniecības vērtības, kas noteiktas jaunajā ES tirdzniecības stratēģijā “Trade4All”, jo īpaši saistībā ar trešās valstīs dokumentēto šausminošo pārvadāšanas praksi, kas ir ļoti svarīgi ne tikai no dzīvnieku labturības viedokļa, bet arī no pārtikas nodrošinājuma un sabiedrības veselības viedokļa,
   sniegt jebkādus ieteikumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem šajā lietā, tostarp attiecībā uz to, kā dalībvalstis īsteno iepriekš minēto Tiesas spriedumu;

3.  nolemj, ka izmeklēšanas komiteja 12 mēnešu laikā pēc šā lēmuma pieņemšanas iesniedz galīgo ziņojumu;

4.  nolemj, ka izmeklēšanas komitejai savā darbā būtu jāņem vērā visas svarīgākās norises tās kompetences jomā, kas radīsies komitejas darbības laikā;

5.  nolemj, ka visi izmeklēšanas komitejas izstrādātie ieteikumi būtu jāizskata attiecīgajām pastāvīgajām komitejām;

6.  nolemj, ka izmeklēšanas komitejā būs 30 locekļi;

7.  uzdod priekšsēdētājam nodrošināt šā lēmuma publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(1) OV L 113, 19.5.1995., 1. lpp.
(2) OV L 3, 5.1.2005., 1. lpp.
(3) Tiesas 2015. gada 23. aprīļa spriedums, Zuchtvieh-Export GmbH/ Stadt Kempten, C-424/13, ECLI:EU:C:2015:259.
(4) (CHAP(2016) 01703-01707-01708-01709-01710-01711-01712-01713-01714-01715-0171601 717 — 01718). 2016. gada oktobrī juridiskais birojs Conte & Giacomini nosūtīja Komisijai apvienotu sūdzību.


Izmeklēšanas atsākšana pret Čehijas premjerministru saistībā ar ES līdzekļu nepareizu lietošanu un iespējamu interešu konfliktu.
PDF 211kWORD 55k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 19. jūnija rezolūcija par izmeklēšanas atsākšanu pret Čehijas premjerministru saistībā ar ES līdzekļu nepareizu lietošanu un iespējamu interešu konfliktu (2019/2987(RSP))
P9_TA(2020)0164B9-0192/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 13. panta 2. punktu un 17. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā iepriekšējos lēmumus un rezolūcijas par 2014., 2015., 2016., 2017. un 2018. gada budžeta izpildes apstiprinājumu Komisijai,

–  ņemot vērā to, ka Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) veiktās administratīvās izmeklēšanās par Čehijas projektu, kas pazīstams ar nosaukumu “Stārķa ligzda”, tika konstatēti “nopietni pārkāpumi”,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas faktu konstatēšanas braucienu uz Čehiju 2014. gada 26. un 27. maijā,

–  ņemot vērā 2018. gada 13. decembra rezolūciju par interešu konfliktu un ES budžeta aizsardzību Čehijā(1),

–  ņemot vērā Čehijas 2006. gada 16. marta Likuma Nr. 159/2006 par interešu konfliktiem 4. panta c) punktu, kas stājās spēkā 2017. gada februārī,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 18. jūlija Regulu (ES, Euratom) 2018/1046 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam(2) (turpmāk “Finanšu regula”), kas stājās spēkā 2018. gada 2. augustā, un jo īpaši tās 61. pantu,

–  ņemot vērā 144. un 145. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu(3),

–  ņemot vērā Komisijas nosūtītos jautājumus un sūdzību par iespējamu interešu konfliktu Čehijā(4),

–  ņemot vērā Komisijas Juridiskā dienesta 2018. gada 19. novembra atzinumu “Jaunās Finanšu regulas 61. panta (interešu konflikts) ietekme uz maksājumiem no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem)”,

–  ņemot vērā Valsts galvenā prokurora 2019. gada 4. decembrī rīkoto preses konferenci par izmeklēšanas atsākšanu pret Čehijas premjerministru saistībā ar ES līdzekļu nepareizu lietošanu,

–  ņemot vērā 2019. gada 18. decembra plenārsēdes debates par interešu konfliktiem un korupciju, kas skar ES finansiālo interešu aizsardzību dalībvalstīs,

–  ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra plenārsēdes debates par Čehijas premjerministra kriminālvajāšanas atsākšanu saistībā ar ES līdzekļu nepareizu lietošanu un iespējamu interešu konfliktu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas faktu konstatēšanas braucienu uz Čehiju 2020. gada 26.–28. februārī,

–  ņemot vērā Čehijas Konstitucionālās tiesas 2020. gada 18. februāra lēmumu Pl. ÚS 4/17,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.  tā kā Čehijas galvenais prokurors ir nesen atsācis kriminālizmeklēšanu pret Čehijas premjerministru Andreju Babišu, kas tika uzsākta pēc OLAF ziņojuma par mazajiem uzņēmumiem paredzēto ES subsīdiju nepareizu lietošanu un pēc diviem gadiem apturēta; atgādina, ka projekta “Stārķa ligzda” ietvaros uzņēmums “Agrofert” mākslīgi radīja tās kontrolē paliekošu vidēju uzņēmumu, lai saņemtu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem paredzētus līdzekļus kopumā aptuveni 2 miljonu EUR apmērā;

B.  tā kā Čehijas galvenais prokurors kriminālizmeklēšanas apturēšanu ir nosaucis par “nelikumīgu un pāragru”, jo nebija ņemti vērā ES tiesību akti, turklāt piebilstot, ka netika pienācīgi pārbaudīts subsīdiju piešķiršanas process;

C.  tā kā Finanšu regulas 61. panta 1. punkts (kopā ar 61. panta 3. punktu) nosaka:

   a) finanšu dalībnieku pienākumu atturēties no rīcības, lai nepieļautu interešu konflikta situācijas saistībā ar ES budžetu;
   b) finanšu dalībnieku pienākumu veikt atbilstīgus pasākumus, lai nepieļautu interešu konflikta rašanos attiecībā uz viņu atbildībā esošajām funkcijām un rastu risinājumu situācijās, kuras objektīvi var tikt uztvertas kā interešu konflikts;

D.  tā kā saskaņā ar Finanšu regulas 63. pantu dalībvalstīm ir jāievieš pārvaldības un kontroles sistēmas, kurām atbilstīgi 36. panta 3. punkta prasībām vajadzētu spēt novērst interešu konfliktus;

E.  tā kā 2017. gada februārī tika grozīts Čehijas likums Nr. 159/2006 par interešu konfliktiem, paplašinot aizliegto darbību sarakstu un iekļaujot noteikumus, kas aizliedz konkrētiem uzņēmumiem iesaistīties publiskajā iepirkumā pat kā apakšuzņēmējiem vai saņemt dotācijas; tā kā šā likuma mērķis ir novērst visa veida interešu konfliktus;

F.  tā kā publiskā iepirkuma noteikumi uzliek dalībvalstīm pienākumu izvairīties no interešu konfliktiem (Direktīvas 2014/24/ES 24. pants)(5), tostarp tiešām vai netiešām personīgajām interesēm, un jau ir spēkā noteikumi, kas paredzēti, lai risinātu situācijas, kuras tiek uzskatītas par interešu konfliktiem, kā arī īpašas saistības dalītas pārvaldības īstenošanā (piemēram, Regula (ES) Nr. 1303/2013);

G.  tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru(6) interešu konflikts objektīvi un pats par sevi ir nopietns pārkāpums, kuru kvalificējot nav vajadzības ņemt vērā iesaistīto personu nodomus un to, vai tās rīkojušās labticīgi vai ļaunprātīgi;

H.  tā kā Komisijai ir pienākums apturēt ES fondu maksājumus gadījumos, kad pastāv būtiski trūkumi pārvaldības un kontroles sistēmu darbībā un ja ir konstatēti iepriekš neatklāti, nepaziņoti un nekoriģēti nopietni pārkāpumi saistībā ar interešu konfliktu;

I.  tā kā “Agrofert” ir Čehijas premjerministra izveidots konglomerāts, kuru veido vairāk nekā 230 uzņēmumi un kurā strādā vairāk nekā 34 000 darbinieku (2017); tā kā ir konstatēts, ka A. Babišs ar viņa dibināto trasta fondu AB I un AB II starpniecību ir “Agrofert” grupu kontrolējošā uzņēmuma “Agrofert” faktiskais īpašnieks un vienlaikus vienīgais labuma guvējs; “Agrofert” grupā cita starpā ietilpst vairāki nozīmīgi Čehijas plašsaziņas līdzekļi; tā kā gadījumā, ja A. Babišs nolems likvidēt šos trasta fondus, viņš atgūs pilnīgas īpašumtiesības uz visiem to aktīviem;

J.  tā kā 2019. gada janvārī un februārī vairāki Komisijas dienesti (DG REGIO/DG EMPL, DG AGRI (iesaistītais ģenerāldirektorāts)) veica koordinētu visaptverošu revīziju par ES un valsts tiesību aktu piemērošanu; tā kā pašreiz notiekošajā AGRI revīzijā tiek izskatīts iespējams interešu konflikts attiecībā uz Čehijas lauksaimniecības ministru;

K.  tā kā Komisija, saskaņā ar Finanšu regulas 61. pantu veicot turpmākus pasākumus saistībā ar apgalvojumiem par interešu konfliktu Čehijā, 2019. gada novembrī Čehijas iestādēm nosūtīja DG REGIO un DG EMPL galīgo revīzijas ziņojumu, kas tika nopludināts Čehijas plašsaziņas līdzekļiem;

L.  tā kā Budžeta kontroles komiteja 2019. gada 16. decembrī noturēja slēgtu sanāksmi ar budžeta un administrācijas komisāru Johannesu Hānu;

M.  tā kā komisārs Hāns informēja Budžeta kontroles komiteju, ka Komisija publiskos revīzijas secinājumus tikai tad, kad būs pienācīgi ņemti vērā un rūpīgi izanalizēti visi pierādījumi; tā kā Čehijas iestādes 2020. gada 29. maijā iesniedza atbildes uz DG REGIO galīgo revīzijas ziņojumu;

N.  tā kā Komisija joprojām veic izmeklēšanu un piesardzības nolūkā līdz situācijas noskaidrošanai no Savienības budžeta saistībā ar ESI fondiem netiek veikti maksājumi uzņēmumiem, kuri tieši vai netieši pieder premjerministram Andrejam Babišam un kurus potenciāli varētu skart iespējamais interešu konflikts;

O.  tā kā Komisija neatmaksā Čehijas iestādēm maksājumus, kas no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai veikti “Agrofert” grupas projektiem, kurus potenciāli varētu skart iespējamais interešu konflikts;

P.  tā kā Čehijas parlamentam nav pilnvaru uzraudzīt iespējamos publiskos iepirkumus, Čehijas valsts līmeņa subsīdijas vai valsts atbalstītos publiskos ieguldījumus, no kuriem joprojām varētu gūt labumu “Agrofert” grupa;

Q.  tā kā “Agrofert” grupai pieder divi no lielākajiem Čehijas dienas laikrakstiem, proti, “Mladá fronta Dnes” un “Lidové Noviny”, un tā kontrolē televīzijas staciju “Óčko” un radiostacijas “Impuls” un “RockZone”; tā kā saskaņā ar Eiropas Žurnālistu federācijas ziņojumu A. Babišam faktiski pieder 30 % no Čehijas privātajiem plašsaziņas līdzekļiem(7);

R.  tā kā A. Babiša valsts amatpersonas pilnvaru laikā ievērojamu pieauga “Agrofert” grupas ieņēmumi un vienlaikus “Agrofert” grupa saņēma ES lauksaimniecības subsīdijas, kuru kopējā summa Čehijā vien 2016. gadā bija 970 414 000 CZK, 2017. gadā — 1 048 685 000 CZK un 2018. gadā — 973 284 000 CZK; tā kā “Agrofert” grupa 2014.–2020. gada periodā Čehijā varētu būt saņēmusi ES Kohēzijas fonda subsīdijas par kopējo summu 427 385 000 CZK; tā kā “Agrofert” grupa visdrīzāk ir saņēmusi papildu subsīdijas arī citās dalībvalstīs, piemēram, Slovākijā un Vācijā;

S.  tā kā Čehijas Konstitucionālā tiesa ar 2020. gada februāra lēmumu Pl. ÚS 4/17 izbeidza Čehijas Republikas prezidenta un Čehijas Republikas parlamenta deputātu ierosināto tiesvedību par tā Čehijas likuma atcelšanu, kurā ir definēti amatpersonu interešu konflikti; tā kā Konstitucionālā tiesa tajā pašā lēmumā precizēja, ka vēlēšanas nevar tik izmantotas, lai iegūtu kontroli pār valsti ar mērķi izmantot vai ļaunprātīgi izmantot tās spējas un resursus,

1.  atzinīgi vērtē atsākto kriminālizmeklēšanu pret Čehijas premjerministru par viņa iesaisti projektā “Stārķa ligzda”; paļaujas uz to, ka valsts tiesu sistēma šo procesu īstenos neatkarīgi un bez jebkādas politiskās ietekmes;

2.  pauž nožēlu par jebkāda veida interešu konfliktu, kas varētu apdraudēt ES budžeta izpildi un mazināt ES iedzīvotāju uzticēšanos ES nodokļu maksātāju naudas pareizai pārvaldībai;

3.  aicina Komisiju kā Līgumu izpildes uzraudzītāju cīnīties pret visa veida interešu konfliktiem un izvērtēt dalībvalstu veiktos preventīvos pasākumus to novēršanai;

4.  aicina Komisiju izveidot kontroles mehānismu, lai dalībvalstīs risinātu interešu konflikta problēmu, un par vienu no tā prioritātēm izvirzīt aktīvu interešu konfliktu nepieļaušanu, tostarp ES subsīdiju galīgo saņēmēju noteikšanu;

5.  aicina Komisiju attiecībā uz interešu konfliktiem nodrošināt nulles tolerances politiku, lai varētu ātri atgūt potenciālās nelikumīgi izmaksātās subsīdijas, vienlaikus ievērojot tiesiskumu un procedūras noteikumus, un izlēmīgi rīkoties, jo īpaši gadījumos, kad valsts iestādes nenovērš savu augstāko pārstāvju interešu konfliktus;

6.  uzsver, ka valstu tiesību aktiem interešu konfliktu novēršanas jomā ir jābūt saderīgiem ar Finanšu regulas burtu un garu; aicina Komisiju ierosināt kopējas pamatnostādnes, kas palīdzētu dalībvalstīm nepieļaut augsta līmeņa politiķu nonākšanu interešu konflikta situācijās;

7.  mudina Padomi un Eiropadomi pieņemt kopējus ētikas standartus attiecībā uz visiem ar interešu konfliktiem saistītajiem jautājumiem un censties panākt vienotu izpratni visās dalībvalstīs;

8.  aicina Komisiju noteikumu neievērošanas gadījumā veikt pienācīgus pasākumus, lai aizsargātu ES budžetu, tostarp, ja tas paredzēts, koriģējošus pasākumus, lai atgūtu nelikumīgi vai nepareizi izmaksātos līdzekļus;

9.  aicina visas dalībvalstis pastiprināt centienus, lai palielinātu budžeta pārredzamību, nodrošinot, ka attiecīgie dati par publiskā iepirkuma procedūrām un valsts finansētu līgumu piešķiršanu ir plašai sabiedrībai viegli un brīvi pieejami;

10.  pauž bažas, ka dažādās ES valstīs tiek ziņots par to, ka valdībai tuvu stāvoši vai valdībā esoši savtīgi ieinteresēti politiķi gūst aizvien lielāku politisko ietekmi uz likumdošanu un publisko līdzekļu izmantošanu ar mērķi panākt, lai tie kalpotu attiecīgās personas savtīgajām interesēm, nevis sniegtu labumu plašai sabiedrībai;

11.  pauž nožēlu, ka Čehijas premjerministrs savā amatā (un iepriekš Eiropas strukturālo un investīciju fondu padomes priekšsēdētāja amatā) bija un joprojām ir aktīvi iesaistīts ES budžeta īstenošanā Čehijā, vienlaikus joprojām kontrolējot “Agrofert” grupu kā dibinātājs un divu trasta fondu vienīgais labuma guvējs, kas ir pretrunā Finanšu regulas 61. panta 1. punktam, un tādēļ pauž šaubas to, vai viņš savus amata pienākumus pilda neatkarīgi un objektīvi; pauž bažas par nesenajiem plašsaziņas līdzekļu ziņojumiem(8), ka premjerministrs turpina kontrolēt “Agrofert” pieņemtos uzņēmējdarbības lēmumus;

12.  norāda, ka nesenajos plašsaziņas līdzekļos esot atklāts, ka A. Babišs un viņa sieva joprojām ir vieni no sešām aktīvajām personām, kas būtiski ietekmē vai kontrolē ar “Agrofert” Apvienotajā Karalistē izveidoto meitasuzņēmumu “GreenChem Solutions Ltd.” saistītā trasta pilnvarotās personas;

13.  stingri norāda, ka interešu konflikts dalībvalsts valdības augstākajā līmenī nav pieļaujams un gadījumā, ja tas tiek apstiprināts, attiecīgajai/-ām personai/-ām tas ir jāatrisina:

   a) veicot pasākumus, ar kuriem nodrošina, ka šai personai attiecībā uz uzņēmējdarbības vienību vairs nav ekonomisku vai citu interešu, kas ir Finanšu regulas 61. panta darbības jomā;
   b) nosakot, ka viņu kontrolē esošās uzņēmējdarbības vienības vairs nesaņem ES fondu finansējumu, publiskā sektora subsīdijas un finansējumu, ko izdala valsts valdība;
   c) atturoties no dalības lēmumos, kas skar viņu intereses; tomēr uzsver, ka, ņemot vērā premjerministra un viņa valdības locekļu funkcijas un pilnvaras, rodas šaubas, vai šāds pasākums varētu praksē pienācīgi atrisināt interešu konfliktu, ja minētās personas turpinās pildīt savus publiskā sektora amatus, un ka atbilstīgāks veids, kā risināt minēto interešu konfliktu, būtu atkāpšanās no publisko pienākumu pildīšanas;

14.  aicina Komisiju Čehijā rūpīgi uzraudzīt maksājumu piešķiršanas procesu, jo īpaši ES fondu maksājumus uzņēmumiem, kuri tieši vai netieši pieder premjerministram vai citiem budžeta izpildē iesaistītiem valdības locekļiem;

15.  aicina Komisiju bez liekas kavēšanās izvērtēt, vai gadījumi, kad “Agrofert” grupai piederoši uzņēmumi turpina saņemt valsts budžeta subsīdijas, atbilst valsts atbalsta noteikumiem; norāda uz iespējamo finansiālā kaitējuma risku, ko varētu radīt minētie gadījumi, un aicina valsts iestādes izvērtēt šīs situācijas; uzskata, ka par šādu situāciju ir pienācīgi jāinformē Čehijas un ES nodokļu maksātāji;

16.  pauž lielas bažas par ziņojumiem(9), ka “Agrofert” grupas uzņēmumi spēj mākslīgi pārvietot aktīvus starp meitasuzņēmumiem, lai tie atbilstu kritērijiem mazo un vidējo uzņēmumu subsīdiju saņemšanai, vai, tieši otrādi, apvienot darbību, lai tiktu uztverti kā liels uzņēmums un uzvarētu publiskā iepirkuma konkursos;

17.  pauž nožēlu par ziņojumiem, ka revidenti ir konstatējuši būtiskus trūkumus Čehijas pārvaldības un kontroles sistēmu darbībā attiecībā uz reģionālajiem un kohēzijas fondiem un līdz ar to ieteikuši veikt finanšu korekcijas gandrīz 20 % apmērā; aicina Komisiju kritiski izvērtēt, vai tie ir ES līdzekļu sistēmiskas nepareizas lietošanas gadījumi;

18.  pauž bažas par finansiālajiem zaudējumiem, ko ir radījuši valsts maksājumu aģentūru un kontroles iestāžu trūkumi; šajā sakarībā aicina Padomi steidzami pieņemt priekšlikumu regulai par Savienības budžeta aizsardzību vispārēju trūkumu gadījumā saistībā ar tiesiskumu dalībvalstīs;

19.  pauž lielas bažas par Čehijas tiesisko regulējumu, kas liedz valsts augstākajai revīzijas iestādei tiesības reģionālā un vietējā līmenī pārbaudīt publisko izdevumu pareizību un sniegumu, tādējādi neļaujot šai iestādei gūt jelkādu ieskatu par sarežģītu uzņēmumu struktūru faktiskajiem īpašniekiem; pauž nožēlu par ziņojumiem(10), ka augstākā revīzijas iestāde neveic sistemātisku faktisko īpašnieku pārbaudi uz vietas; pauž bažas par Čehijas premjerministra nicīgajiem izteikumiem par Čehijas augstākās revīzijas iestādes darbu;

20.  uzsver, ka politiski nelīdzsvarots Valsts Lauksaimniecības intervences fonda Uzraudzības valdes sastāvs rada politiskas ietekmes risku, tādējādi apdraudot tās spēju veikt neatkarīgu revīziju;

21.  pauž bažas par ziņojumiem, ka ierēdņi(11) ir saņēmuši norādes un izjutuši spiedienu neizmeklēt apgalvojumus par potenciālu interešu konfliktu saistībā ar “Agrofert” grupu un ka viņiem esot bijis uzdots izvērtēt “Agrofert” saņemtos komerciālos piedāvājumus; pauž lielas bažas par ziņojumiem, ka ierēdņi, kas atsacījās sekot šādām pavēlēm, saskārās ar negatīvām sekām, piemēram, atlaišanu, kas tika pamatota ar sistematizāciju; uzsver, ka šie pasākumi liek šaubīties par valsts administrācijas objektivitāti un publisko pienākumu neatkarīgu īstenošanu;

22.  pauž nožēlu, ka ir norādes par sistēmiskiem trūkumiem interešu konfliktu atklāšanā; pauž nožēlu par to, ka nenotiek kontrolpārbaudes un ka atšķirīgi pienākumi sekmē nepārredzamas struktūras, kas traucē Čehijā efektīvi novērst un atklāt interešu konfliktus; atgādina, ka pozitīvisma pieeja, saskaņā ar kuru amatpersonām ir jāiesniedz pašdeklarācija par interešu konflikta neesamību, nav pietiekama, lai efektīvi novērstu interešu konflikta situācijas; aicina Čehijas iestādes nekavējoties risināt šos sistēmiskos trūkumus, jo īpaši prasot iesniegt pārbaudāmu interešu konflikta deklarāciju, kurā amatpersonas norāda savas attiecīgās finanšu intereses;

23.  pauž nožēlu par to, ka ES līdzekļus, uz kuriem attiecas finanšu korekcijas saistībā ar pārkāpumiem, var atkārtoti izmantot bez jebkādām papildu sekām vai ierobežojumiem; uzskata, ka šāda sistēma apdraud ES finanšu intereses; aicina Komisiju cieši uzraudzīt ES līdzekļu atkārtotu izmantošanu un apsvērt tādas sistēmas izstrādi, kurā korekcijas tiktu arī papildinātas ar turpmākas izmantošanas ierobežojumiem;

24.  ņem vērā Komisijas 2019. gada 28. novembra lēmumu apturēt attiecīgu summu izmaksu, kuras Čehijas iestādes ir norādījušas starpposma deklarācijās par Čehijas lauku attīstības programmas izdevumiem 2018. gada 4. trimestrī un 2019. gada 1. trimestrī;

25.  norāda uz Komisijas apstiprinājumu, ka tā ir veikusi maksājumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) par 2018. gadu “Agrofert” grupai piederošiem uzņēmumiem, kā arī uzņēmumiem ar vienu un to pašu faktisko īpašnieku vairākās citās dalībvalstīs, proti, ārpus Čehijas; prasa, lai Komisija sniegtu budžeta izpildes apstiprinātājiestādei pilnīgu un uzticamu pārskatu par visiem 2018. un 2019. finanšu gadā veiktajiem maksājumiem “Agrofert” grupai un uzņēmumiem ar vienu un to pašu faktisko īpašnieku visās dalībvalstīs;

26.  aicina Čehijas iestādes nodrošināt ES līdzekļu taisnīgu un līdzsvarotu sadali, lai ES nodokļu maksātāju nauda sniegtu ekonomisku un sociālu labumu lielākajai sabiedrības daļai;

27.  pauž bažas, ka netiek pienācīgi īstenota Direktīva (ES) 2015/849 (12)un Direktīva (ES) 2018/843 (13)par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai (ceturtā un piektā Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīva); uzsver pienākumu pilnībā un pareizi transponēt abas direktīvas un nodrošināt, ka tiek pilnībā īstenoti visi noteikumi, tostarp noteikumi par faktisko īpašumtiesību pārredzamību;

28.  mudina Čehijas Finanšu analīzes nodaļu izmantot proaktīvāku pieeju nodokļu noziegumu, krāpšanas un korupcijas apkarošanā, kā arī nodrošināt, lai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas noteikumos paredzētās atbildīgās struktūras efektīvi pārbaudītu faktiskos īpašniekus;

29.  pauž nožēlu, ka ES līdzekļu apstiprināšana, sadale un revīzija dalītā pārvaldībā ir sarežģīti un nepārredzami procesi, kuros pilnīga pieeja datiem ir tikai dalībvalstīm, kas nozīmē, ka Komisija nespēj Parlamentam sniegt laicīgu un visaptverošu pārskatu, kad tai tiek lūgta informācija par konkrētiem saņēmējiem paredzētiem maksājumiem vairākās dalībvalstīs; uzsver, ka tas būtiski traucē Budžeta kontroles komitejas un Eiropas Revīzijas palātas efektivitātei un spējai īstenot savus kontroles struktūru pienākumus;

30.  aicina Komisiju, pilnībā ievērojot dalītās pārvaldības principu, izveidot vienotus un standartizētus veidus, kā dalībvalstīm sniegt informāciju par ES līdzekļu faktiskajiem saņēmējiem; uzsver, ka informācijā par galīgajiem saņēmējiem būtu jāprecizē uzņēmumu faktiskie īpašnieki (fiziskās un juridiskās personas); aicina Komisiju ierosināt regulu, ar ko izveido IT sistēmu, kura ļautu dalībvalstu iestādēm reāllaikā vienoti un standartizēti sniegt ziņojumus, nodrošinot tās sadarbspēju ar dalībvalstu sistēmām, lai garantētu labāku pārredzamību un sadarbību starp Komisiju un dalībvalstīm, vēl vairāk uzlabotu pārskatatbildību maksājumu jomā un jo īpaši palīdzētu agrāk atklāt sistēmiskas kļūdas un nepareizu lietošanu;

31.  pauž nožēlu, ka neviens no noteikumiem, kas reglamentē lauksaimniecības vai kohēzijas fondu izmantošanu, neuzliek pienākumu valsts iestādēm publiskot līdzekļu saņēmēja — atsevišķas juridiskās vienības vai trasta — faktisko īpašnieku; aicina abus likumdevējus pievērst īpašu uzmanību šim jautājumam un to visaptveroši risināt, lemjot par turpmākajiem noteikumiem ES subsīdiju pārredzamības jomā;

32.  prasa, lai faktisko īpašumtiesību reģistrā iekļautu tikai pilnībā pārbaudītu informāciju par kontrolējošo/-ajām personu/-ām un lai tas būtu pieejams sabiedrībai;

33.  asi nosoda tādu oligarhisko struktūru radīšanu un izveidi, kas izmanto ES lauksaimniecības un kohēzijas fondu līdzekļus, radot situāciju, kad lielāko daļu ES līdzekļu saņem neliels atbalsta saņēmēju skaits; aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm izstrādāt efektīvus tiesību instrumentus, ar kuriem nodrošināt tiesiskuma ievērošanu un novērst šādu struktūru veicināšanu;

34.  atkārtoti pauž bažas, ka interešu konfliktu gadījumi kaitē kohēzijas un KLP mērķiem nozīmīgās ekonomikas, sociālās un vides jomās un rada negatīvu iespaidu par šīm politikām;

35.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu grozīt KLP noteikumus, paredzot ES līdzekļu taisnīgāku piešķiršanu, lai nodrošinātu, ka KLP līdzekļi tiek taisnīgi piešķirti aktīvajiem lauksaimniekiem, ka to rezultātā nenotiek darījumi ar zemi, no kuriem labumu gūst politikā iesaistījušos izredzētu personu kopums, un ka tie neveicina ļaunprātīgu praksi valsts zemes privatizācijas izsolēs; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par jaunu īstenošanas modeli, kurā paredzēts noteikt izmaksājamo summu maksimumu, to apvienojot ar samazinājuma mehānismu; uzskata, ka izmaksājamo summu maksimuma noteikšana, paralēli ieviešot darbaspēka izmaksu kompensāciju pirms maksimuma piemērošanas, nav pietiekams līdzeklis, lai garantētu tiešo maksājumu taisnīgāku piešķiršanu; atbalsta pārdales mehānisma ideju;

36.  pieņem zināšanai, ka zemes īpašuma tiesības bieži nebija stingri noteiktas un zeme joprojām tika klasificēta kā valsts zeme, kas atradās Valsts Zemes biroja pārziņā, kurš to bieži iznomāja lielām lauksaimniecības korporācijām; atzinīgi vērtē Čehijas iestāžu centienus līdz 2023. gadam identificēt zemes likumīgos īpašniekus; prasa, lai tādas zemes izsole, kurai nevar noteikt likumīgo īpašnieku, notiktu taisnīgi, sniedzot vienlīdzīgas iespējas zemi iegādāties mazajiem un vidējiem lauksaimniekiem un jaunajiem lauksaimniekiem;

37.  mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu, kas paredz noteikt tiešo maksājumu maksimumu fiziskai personai, kas ir viena vai vairāku uzņēmumu faktiskais īpašnieks, vienlaikus piemērojot nulles tolerances politiku attiecībā uz personām, kurām ir interešu konflikts; uzsver, ka nevajadzētu būt iespējai vienā daudzgadu finanšu shēmas (DFS) periodā saņemt ES subsīdijas simtiem miljonu euro apmērā;

38.  prasa, lai par ES līdzekļu nepareizu lietošanu atbildīgās personas saņemtu sodu un lai finanšu korekciju gadījumā šis slogs netiktu novelts uz valsts nodokļu maksātājiem; aicina Čehijas valsts iestādes atgūt nepamatoti izmaksātās subsīdijas no tām personām, kas ir tās nelikumīgi izmantojušas; uzskata, ka nākamajā plānošanas periodā būtu jāievieš ES līdzekļu izmantošanu veicinošais nosacījums, saskaņā ar kuru valstu tiesību aktos ir jāiekļauj noteikumi, kas uzliek pienākumu atbildīgajam saņēmējam atmaksāt nelikumīgi pieprasītos līdzekļus;

39.  stingri nosoda preses konferencē premjerministra publiski paustos neslavu ceļošus izteicienus un naida runu pret 2020. gada 26.–28. februāra faktu konstatēšanas brauciena dalībniekiem; uzskata par nepieņemamu, ka Eiropas Parlamenta deputāti, kas piedalījās Budžeta kontroles komitejas faktu konstatēšanas braucienā uz Čehiju, savu Eiropas Parlamenta deputāta pienākumu pildīšanas laikā saņēma nāves draudus un piedzīvoja citus verbālus uzbrukumus;

40.  aicina Budžeta kontroles komiteju sniegt Parlamentam jebkādu minētajā faktu konstatēšanas braucienā gūtu noderīgu informāciju un attiecīgi informēt Komisiju un attiecīgās iestādes;

41.  aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai bez liekas kavēšanās noslēgtu pašreizējās revīzijas procedūras un publiskot revīzijas konstatējumus, tiklīdz ir pienācīgi izvērtēti visi pierādījumi; mudina Padomi un Eiropadomi ņemt vērā šo revīziju konstatējumus un sarunās par nākamo DFS pievērst pienācīgu uzmanību Finanšu regulas 61. pantam;

42.  aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus attiecībā uz apgalvojumiem par neatrisinātiem finanšu konfliktiem citās dalībvalstīs;

43.  atkārtoti pauž nožēlu par to, ka Komisijas otrajā ES pretkorupcijas ziņojumā vairs nav pārskatu par katru valsti (ARES (2017)455202); aicina Komisiju neatkarīgi no Eiropas ekonomikas pusgada atsākt pārskatu sniegšanu par situāciju dalībvalstīs saistībā ar korupciju, cita starpā izvērtējot ES atbalstīto pretkorupcijas pasākumu efektivitāti; atkārtoti aicina Komisiju nevērtēt pretkorupcijas centienus tikai ekonomisko zaudējumu ziņā;

44.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt tiesiskumu, varas dalījumu, tiesu iestāžu neatkarību un plašsaziņas līdzekļu neatkarību un plurālismu, kas ir ES finansējuma veiksmīgas izmantošanas priekšnoteikumi;

45.  uzsver nozīmi, kāda ir neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem, pētnieciskajiem žurnālistiem un nevalstiskajām organizācijām, kas strādā, lai stiprinātu tiesiskumu; šajā saistībā uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai ES atbalstītu neatkarīgos žurnālistus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tostarp arī nākamajā DFS; pauž bažas par to, ka Čehijā liela daļa privāto plašsaziņas līdzekļu atrodas dažu personu īpašumā;

46.  aicina Komisiju ņemt vērā šajā rezolūcijā paustās bažas, uzraugot situāciju tiesiskuma mehānisma kontekstā;

47.  aicina Čehijas iestādes pēc iespējas ātrāk informēt ES iestādes par atsāktās “Stārķa ligzdas” izmeklēšanas rezultātiem;

48.  aicina Padomi un Eiropadomi veikt visus nepieciešamos un atbilstīgos pasākumus, lai saistībā ar sarunām par nākamo ES budžetu un nākamo DFS novērstu interešu konfliktus saskaņā ar Finanšu regulas 61. panta 1. punktu;

49.  pauž solidaritāti ar Čehijas iedzīvotājiem, kuri prasa nodrošināt taisnīgumu, tiesiskumu un atrisināt Čehijas premjerministra uzņēmējdarbības interešu nesaderību ar viņa politisko lomu un pilnvarām;

50.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei, kā arī Čehijas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0530.
(2) OV L 193, 30.7.2018., 1. lpp.
(3) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
(4) https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/P-8-2019-001656_EN.html
(5) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu (OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.).
(6) Tiesas 1999. gada 15. jūnija spriedums lietā Ismeri Europa Srl pret Revīzijas palātu, T-277/97, ECLI:EU:T:1999:124.
(7) https://europeanjournalists.org/wp-content/uploads/2019/10/Czech-Republic-fact-finding-mission.pdf
(8) https://www.seznamzpravy.cz/clanek/babis-mu-zadal-praci-pro-agrofert-ja-jen-splnil-pokyn-rika-exnamestek-90945; https://www.seznamzpravy.cz/clanek/soukromy-obchod-agrofertu-na-stole-premiera-poslete-odpoved-napsal-babis-90494; https://www.seznamzpravy.cz/clanek/dukazy-z-e-mailu-babis-kvuli-agrofertu-ukoluje-vladou-placene-experty-90815
(9) Informācija, kas 2020. gada 26.–28. februāra faktu konstatēšanas braucienā saņemta no Čehijas Privātās lauksaimniecības asociācijas.
(10) Informācija, kas 2020. gada 26.–28. februāra faktu konstatēšanas braucienā saņemta no Čehijas augstākās revīzijas iestādes.
(11) Ierēdņu un NVO pārstāvju ziņojumi, uz kuriem 2020. gada 26.–28. februāra faktu konstatēšanas braucienā uz Čehiju tika vērsta šī brauciena dalībnieku uzmanība.
(12) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2015. gada 20. maijs) (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai (OV L 141, 5.6.2015., 73. lpp.).
(13) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2018. gada 30. maijs) (ES) 2018/843, ar ko groza Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Direktīvas 2009/138/EK un 2013/36/ES (OV L 156, 19.6.2018., 43. lpp.).


2019. gada ziņojums par banku savienību
PDF 192kWORD 59k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 19. jūnija rezolūcija par 2019. gada ziņojumu par banku savienību (2019/2130(INI))
P9_TA(2020)0165A9-0026/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2019. gada 16. janvāra rezolūciju par banku savienības 2018. gada ziņojumu(1),

–  ņemot vērā Komisijas un Eiropas Centrālās bankas (ECB) pārskatu par paveikto saistībā ar Parlamenta 2019. gada 16. janvāra rezolūciju par banku savienības 2018. gada ziņojumu,

–  ņemot vērā to, ka Eiropas Parlaments un Padome ir apstiprinājuši banku darbības nozares tiesību aktu kopumu,

–  ņemot vērā piecu priekšsēdētāju 2015. gada 22. jūnija ziņojumu “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 24. novembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 806/2014, lai izveidotu Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmu (COM(2015)0586),

–  ņemot vērā 2010. gada Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām,

–  ņemot vērā Politikas pamatnostādnes nākamajai Eiropas Komisijai (2019–2024) “Eiropas Savienība, kas tiecas uz augstākiem mērķiem. Mana programma Eiropai”, ar kurām Urzula fon der Leiena iepazīstināja 2019. gada 16. jūlijā,

–  ņemot vērā 2016. gada 23. novembra rezolūciju par “Bāzele III” vienošanās finalizāciju(2) un ECOFIN padomes 2016. gada 12. jūlija sanāksmes secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 24. maija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par ar valsts obligācijām nodrošinātiem vērtspapīriem (COM(2018)0339),

–  ņemot vērā 2019. gada martā publicēto ECB gada pārskatu par uzraudzības darbībām 2018. gadā(3),

–  ņemot vērā Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas 2019. gada jūlija ziņojumu “Ar tādu finanšu starpniecību saistītu risku uzraudzība ES 2019. gadā, kuru veic iestādes, kas nav komercbankas”(4),

–  ņemot vērā Eiropas Banku iestādes (EBI) secinājumus saistībā ar Finanšu tehnoloģijas ceļvedi, kuri izdarīti pēc 2018. gada martā notikušās apspriešanās par EBI pieeju finanšu tehnoloģijai,

–  ņemot vērā EBI 2019. gada novembra ziņojumu “Eiropas banku sistēmas riska izvērtējums”(5),

–  ņemot vērā EBI 2019. gada 18. jūlija ziņojumu par regulēšanas perimetru, regulatīvo statusu un pieejām atļaujas piešķiršanai attiecībā uz finanšu tehnoloģijas darbībām,

–  ņemot vērā Eiropas uzraudzības iestāžu (EUI) 2019. gada janvāra ziņojumu “Finanšu tehnoloģija: regulatīvās “smilškastes” un inovācijas centri”(6),

–  ņemot vērā 2013. gada 7. novembra Iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Centrālo banku par praktisko kārtību, kā īsteno demokrātisko pārskatatbildību un pārrauga uzdevumus, kas Eiropas Centrālajai bankai uzticēti saistībā ar vienoto uzraudzības mehānismu(7),

–  ņemot vērā ECB un Eiropas Revīzijas palātas (turpmāk — Revīzijas palāta) 2019. gada 9. oktobra saprašanās memorandu par ECB veikto uzraudzības uzdevumu revīziju(8),

–  ņemot vērā to, ka Eurosamits 2018. gada 14. decembrī apstiprināja Eurogrupas ziņojumu (sagatavotu iekļaujošā formātā), ar ko tiek izveidota augsta līmeņa darba grupa,

–  ņemot vērā, ka tas pats Eurosamits apstiprināja vienotā noregulējuma fonda kopīgā atbalsta mehānisma darbības jomu,

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 30. aprīļa ziņojumu par Direktīvas 2014/59/ES (Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīva) un Regulas (ES) Nr. 806/2014 (Vienotā noregulējuma mehānisma regula) piemērošanu un pārskatīšanu (COM(2019)0213),

–  ņemot vērā paziņojumu, par kuru Eurosamits vienojās savā 2019. gada 21. jūnija sanāksmē,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas 2019. gada 10. jūlija īpašo ziņojumu par banku ES mēroga stresa testiem(9),

–  ņemot vērā ECB 2019. gada 22. augusta paziņojumu par nodomu pārskatīt uzraudzības gaidas attiecībā uz prudenciālajiem uzkrājumiem jauniem ienākumus nenesošiem kredītiem, lai ņemtu vērā jauno ES regulu par uzraudzības gaidām attiecībā uz prudenciāliem uzkrājumiem(10),

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 12. jūnija paziņojumu “Ceturtais progresa ziņojums par ienākumus nenesošu aizdevumu samazināšanu un turpmāku riska samazināšanu banku savienībā” (COM(2019)0278),

–  ņemot vērā Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes 2019. gada 18. jūlija tehnisko ieteikumu Eiropas Komisijai par ilgtspējas apsvērumiem kredītreitingu tirgū(11),

–  ņemot vērā Eiropas Stabilizācijas mehānisma 2019. gada oktobra diskusiju dokumentu “Banku savienības izveides pabeigšana ekonomiskās un monetārās savienības atbalstam”(12),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Rīcības plāns: ilgtspējīgas izaugsmes finansēšana” (COM(2018)0097),

–  ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par kredītreitingu aģentūrām — nākotnes perspektīvas(13),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2019. gada novembra pētījumu par atšķirībām banku maksātnespējas tiesību aktos un par šo tiesību aktu iespējamu saskaņošanu,

–  ņemot vērā 2019. gada 19. septembra rezolūciju par to, kā tiek īstenoti ES tiesību akti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas jomā(14),

–  ņemot vērā EBI 2019. gada 8. augusta atzinumu par noguldījumu atbilstību, seguma līmeni un sadarbību starp noguldījumu garantiju sistēmām (NGS), 2019. gada 30. oktobra atzinumu par izmaksām no noguldījumu garantiju sistēmām un 2020. gada 23. janvāra atzinumu par noguldījumu garantiju sistēmu finansēšanu un to līdzekļu izmantošanu,

–  ņemot vērā EBI 2019. gada 4. oktobra kopīgo atzinumu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku, kas skar ES finanšu nozari(15),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2019. gada novembra pētījumu par Noguldījumu garantiju sistēmas direktīvā paredzētajām izvēles iespējām un valstu rīcības brīvību un to izmantošanu Eiropas Noguldījumu apdrošināšanas sistēmas kontekstā,

–  ņemot vērā nolīgumu par informācijas apmaiņu starp ECB un kompetentajām institūcijām, kuras ir atbildīgas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu,

–  ņemot vērā to, ka Komisija ir atsaukusi savu priekšlikumu par strukturālajiem pasākumiem, ar ko uzlabo ES kredītiestāžu noturību (COM(2014)0043),

–  ņemot vērā EBI 2019. gada novembra ziņojumu par ienākumus nenesošiem aizdevumiem: sasniegtais progress un nākotnes problēmas”(16),

–  ņemot vērā ECB 2019. gada novembra pārskatu par finanšu stabilitāti,

–  ņemot vērā EUI 2019. gada 10. aprīļa kopīgo ieteikumu Eiropas Komisijai par nepieciešamību veikt uzlabojumus attiecībā uz IKT riska pārvaldības prasībām ES finanšu nozarē(17),

–  ņemot vērā Starptautisko norēķinu bankas 2018. gada ekonomikas pārskatu,

–  ņemot vērā EBI 2019. gada 29. oktobra ziņojumu par iespējamiem šķēršļiem banku un maksājumu pakalpojumu pārrobežu sniegšanai(18),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A9-0026/2020),

A.  tā kā — lai ekonomiskā un monetārā savienība būtu stabilāka, konkurētspējīgāka un saskaņotāka, ir nepieciešama stabila banku savienība un attīstītāka un drošāka kapitāla tirgu savienība un ir jāizveido budžeta instruments;

B.  tā kā banku savienības izveides pabeigšana ir būtiski svarīga saistībā ar uztveri par euro starptautiskā līmenī un saistībā ar tā pieaugošo lomu pasaules tirgos;

C.  tā kā — it īpaši kopš Covid-19 pandēmijas globālā uzliesmojuma — ir pieaudzis pasaules un eurozonas ekonomikas izaugsmes samazināšanās risks un tā kā tas turpina radīt problēmas finanšu stabilitātes jomā;

D.  tā kā banku savienības izveide nebūs pilnībā pabeigta, kamēr tai trūks vienotā noregulējuma fonda (VNF) atbalsta mehānisma un Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmas (ENAS) kā banku savienības trešā pīlāra;

E.  tā kā labi funkcionējošs mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu tirgus ir svarīgs gan ES ekonomikai, gan tās iedzīvotājiem;

F.  tā kā banku savienībai joprojām trūkst efektīvu instrumentu tam, lai novērstu problēmas, ar kurām saskaras patērētāji, tādas kā mākslīga sarežģītība, negodīga komercprakse, mazaizsargātu grupu izslēgšana no pamatpakalpojumu izmantošanas, kā arī ierobežota publisko iestāžu iesaiste;

G.  tā kā, neraugoties uz ieņēmumus nenesošu aizdevumu (INA) vispārējo samazināšanos pēdējos gados, dažās finanšu iestādēs to līmenis joprojām ir augsts;

H.  tā kā sistēmiski nozīmīgu finanšu iestāžu uzraudzības uzticēšana ECB ir izrādījusies veiksmīga; tā kā ECB nepieciešamības gadījumā var veikt uzraudzības uzdevumus attiecībā uz visām kredītiestādēm, kurām atļauts veikt darbību iesaistītajās dalībvalstis, kā arī attiecībā uz visām tajās izveidotajām filiālēm;

I.  tā kā vienotais noregulējuma mehānisms (VNM), kura mērķis ir nodrošināt vienotus noteikumus un procedūras un kopēju lēmumu pieņemšanas procesu grūtībās nonākušu banku pienācīgai noregulēšanai ar minimālu ietekmi uz reālo ekonomiku, ir bijis efektīvs; tā kā tomēr vēl ir jāstrādā pie tā, lai efektīvi novērstu nodokļu maksātāju finansētu intervenci grūtībās nonākušu banku glābšanai;

J.  tā kā nesenie plaša mēroga nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas skandāli, kuros bija iesaistītas ES finanšu iestādes, uzskatāmi parādīja, ka prudenciālo uzraudzību un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas uzraudzību nevar skatīt atsevišķi un ka trūkst pienācīgas sistēmas uzraudzībai un ES tiesību aktu izpildes nodrošināšanai;

K.  tā kā Eiropas banku darbības nozare joprojām ir galvenā finansējuma nodrošinātāja uzņēmumiem — atšķirībā no citām jurisdikcijām, kurās ievērojamu finansējuma daļu uzņēmumiem nodrošina kapitāla tirgi;

L.  tā kā vairāk nekā desmit gadus pēc finanšu krīzes joprojām nav pilnībā atrisinātas problēmas “pārāk liels, lai bankrotētu” un “pārāk savstarpēji saistīts, lai bankrotētu” un tās joprojām analizē Finanšu stabilitātes padome,

Vispārīgi apsvērumi

1.  atgādina par progresu, kas panākts banku savienības īstenošanas jomā, it īpaši riska mazināšanas jomā; tomēr uzsver, ka ir jāpanāk turpmāks progress gan riska dalīšanas, gan riska mazināšanas jomā, lai risinātu problēmjautājumus, ar ko joprojām saskaras konkrētas institūcijas;

2.  atgādina, ka banku savienība ir atvērta visām dalībvalstīm, kas vēlas tai pievienoties;

3.  atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšsēdētājas un ECB priekšsēdētājas atbalstu banku savienības un plašāk — ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanai, piemēram, izveidojot budžeta instrumentu, lai panāktu stabilāku, konkurētspējīgāku un uz saskaņotību vairāk orientētu Savienību;

4.  uzsver, ka Eurogrupa nav Eiropas Savienības institūcija, struktūra vai aģentūra, bet gan neformāls starpvaldību diskusiju forums; pauž nožēlu, ka dalībvalstis turpina darboties ārpus Kopienas satvara, tādējādi kompromitējot Parlamenta kā viena no likumdevējiem lomu un tā tiesības veikt demokrātisku uzraudzību;

5.  uzsver, ka līdz šim notikušās starpvaldību sarunas, it īpaši par budžeta instrumentu konverģencei un konkurētspējai un par Eurogrupas banku savienības augsta līmeņa darba grupu, nav bijušas efektīvas; mudina turpināt sarunas atvērtā vidē, kas garantē aktīvu Parlamenta iesaistīšanos ES tiesiskās kārtības ietvaros; uzsver, ka šo izmaiņu rezultātā līdzās stingrākām prasībām attiecībā uz pārredzamību un piekļuvi dokumentiem tiktu pastiprināta arī tiesiskā aizsardzība;

6.  atzinīgi vērtē vispārējo Eiropas banku sistēmas noturības uzlabošanos, par ko liecina EBI 2019. gada Eiropas banku sistēmas riska izvērtējums; īpaši atzinīgi vērtē to, ka bankas ir saglabājušas stabilus kapitāla rādītājus un ka ir uzlabojusies aktīvu kvalitāte, par ko liecina INA turpmāka samazināšanās;

7.  tomēr uzsver, ka rentabilitātes līmenis joprojām ir zems un ka makroekonomiskā vide pasliktinās, it īpaši, ņemot vērā Covid-19 pandēmiju, kas ir izraisījusi vēl nepieredzētas izmaiņas pasaules ekonomikā, negatīvi ietekmējot aktīvu kvalitāti un līdz ar to banku rentabilitāti; turklāt atzīmē — ir sagaidāms, ka augsts konkurences līmenis, it īpaši finanšu tehnoloģijas jomā, operacionālā riska palielināšanās digitalizācijas un inovācijas rezultātā un tirgu integrācijas trūkums joprojām pastāvošās fragmentācijas starp dalībvalstīm dēļ radīs jaunus apdraudējumus banku rentabilitātei;

8.  atzīmē pašreizējās izredzes uz zemu risku un zemu rentabilitāti banku darbības nozarē; uzsver, ka, reaģējot uz pašreizējo makroekonomisko situāciju, saglabājas zemas procentu likmes; turklāt uzsver, ka papildus klimata pārmaiņām un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskam ekonomikas lejupslīde un ģeopolitiskā spriedze, tostarp Brexit ietekme, kā arī kiberriski un datu drošība ir vienas no galvenajām problēmām, ar ko saskaras ES banku darbības nozare;

9.  atzīmē, ka kopš 2012. gada pastāvīgi palielinās banku rentabilitāte un ka kopš 2017. gada pašu kapitāla atdeve pārsniedz 6 %; tomēr uzsver, ka lielākās daļas banku gadījumā šī attīstība atpaliek no lēstajām pašu kapitāla izmaksām; uzsver, ka zemais riska līmenis un zemās procentu likmes ir izraisījuši uzkrājumu un zaudējumu izmaksu pazemināšanos; norāda, ka tas tomēr nav strukturāls uzlabojums un ka īstermiņā nav gaidāma rentabilitātes apdraudējumu mazināšanās; atgādina nepieciešamību pastāvīgi novērtēt tā finansējuma apjomu, kuru ekonomika un it īpaši MVU saņem no visas finanšu sistēmas kopumā; prasa pienācīgi izvērtēt iepriekšējo un turpmāko tiesību aktu ietekmi uz ekonomikas finansēšanas mērķa īstenošanu;

10.  uzsver, ka banku nodrošinātajiem kredītiem un likvīdiem ir izšķiroša nozīme, lai mazinātu Covid-19 uzliesmojuma smagāko ekonomisko ietekmi uz cilvēkiem Eiropas Savienībā; šajā sakarā atzīmē likumdošanas un uzraudzības pasākumus, kas ir ierosināti vai pieņemti, lai nodrošinātu, ka bankas turpina izsniegt aizdevumus arī šīs krīzes laikā; atzinīgi vērtē bankām atļauto elastību attiecībā uz aizdevumiem piemērojamo prudenciālo režīmu, grāmatvedības noteikumu piemērošanu un kapitāla rezervju atbrīvošanu; uzsver, ka jebkādiem piešķirtajiem atvieglojumiem vajadzētu būt pilnībā pieejamiem, lai atbalstītu banku klientus, ģimenes un uzņēmumus; atbalsta banku uzraudzības iestāžu veiktos pasākumus, lai ieviestu stingrus pagaidu ierobežojumus attiecībā uz dividenžu un prēmiju izmaksu un pašu akciju atpirkšanu, ko veic bankas;

11.  uzsver banku darbības nozares izšķiroši svarīgo lomu finansējuma novirzīšanā reālajai ekonomikai un it īpaši ilgtspējīgām un sociāli atbildīgām investīcijām, tādējādi veicinot izaugsmi un nodarbinātību un darot iespējamu pāreju uz klimatneitrālu ekonomiku, taču neapdraudot finanšu stabilitāti;

12.  šajā sakarā atzinīgi vērtē politisko vienošanos par regulu par regulējuma izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai; prasa pārskatīt Nefinanšu informācijas atklāšanas direktīvu, lai labāk atspoguļotu ar VSP saistītos ziņošanas un informācijas atklāšanas pienākumus;

13.  pauž bažas par to, ka banku pakļautība ar klimatu saistītiem riskiem var nebūt pilnībā aptverta, un atzinīgi vērtē EBI apņemšanos savā ikgadējā riska izvērtējumā iekļaut apsvērumus par riskiem, kas saistīti ar klimatu, un ieviest klimata pārmaiņu spriedzes testu; šajā sakarā uzsver, ka liela nozīme ir atbilstošai informācijas atklāšanai un riska izvērtēšanai;

14.  turklāt aicina visas Eiropas bankas apņemties ievērot ANO principus attiecībā uz atbildīgu banku darbību un attiecīgi reizi gadā ziņot par saviem centieniem īstenot ilgtspējīgu finansēšanu un mazināt ar klimata pārmaiņām saistītos riskus savā bilancē; aicina par banku darbības nozari atbildīgās ES un valstu kompetentās iestādes ņemt vērā un, ja iespējams, īstenot Atbildīgas banku darbības principu, Ilgtspējīgas banku darbības tīkla un Centrālo banku un uzraudzības institūciju tīkla finanšu sistēmas ekoloģizācijai ieteikumus;

15.  prasa izveidot ES mēroga zaļo obligāciju standartu un izstrādāt šo obligāciju attīstībai labvēlīga satvara definīciju, lai uzlabotu ilgtspējīgu investīciju pārredzamību, efektivitāti un uzticamību;

16.  ņem vērā Bāzeles Banku uzraudzības komitejas (BCBS) darbu valsts parāda riska jomā; uzsver, ka ES tiesiskajam regulējumam par prudenciālas pieejas izmantošanu attiecībā uz valsts parādu būtu jāatbilst starptautiskajiem standartiem; lai stiprinātu euro starptautisko lomu, stabilizētu finanšu tirgus un ļautu bankām dažādot savus portfeļus, prasa turpināt diskusijas par Eiropas drošu aktīvu izveidi, pamatojoties uz priekšlikuma ieviest ar valsts obligācijām nodrošinātus vērtspapīrus (SBBS) un iespējamu izmaiņu izvērtēšanu, ko veiktu Komisija;

17.  uzsver, ka finanšu tirgi ir savstarpēji cieši saistīti; uzsver, ka ir svarīgi, lai banku uzraudzības iestādes būtu gatavas jebkādam iespējamam Brexit iznākumam, paturot prātā to, ka šāda sagatavotība papildina pašu privātā sektora dalībnieku sagatavotību; atzinīgi vērtē visas līdz šim veiktās nozīmīgās darbības un sadarbību; ņem vērā Apvienotās Karalistes uzņēmumu praksi dibināt filiāles Eiropas Savienībā, lai turpinātu sniegt pakalpojumus; šajā sakarā uzsver regulējuma arbitrāžas risku, ko rada katrā dalībvalstī atšķirīga noteikumu piemērošana; tādēļ uzskata, ka ir nepieciešama turpmāka saskaņošana, lai izvairītos no regulējuma arbitrāžas un nodrošinātu risku atbilstošu pārvaldību; uzsver, ka, izstrādājot finanšu noteikumus, ir svarīgi nodrošināt ES un Apvienotajai Karalistei vienlīdzīgus konkurences apstākļus pēc Brexit un ka ir jānovērš sacensība par regulējumu ar zemākajām prasībām;

18.  atkārtoti atgādina par saistībām, kuras ES kopīgi ar Apvienoto Karalisti ir uzņēmusies saskaņā ar pārskatīto politisko deklarāciju; apņemas uzturēt ciešu un strukturētu sadarbību regulēšanas un uzraudzības jautājumos gan politiskā, gan tehniskā līmenī;

19.  pauž nožēlu par to, ka Komisijai un lielākajai daļai ES dalībvalstu valdību līdz šim nav izdevies nodrošināt pilnīgu dzimumu līdzsvaru ES iestādēs un struktūrās, it īpaši attiecībā uz iecelšanu augsta līmeņa amatos ekonomikas, finanšu un monetārajā jomā; aicina dalībvalstu valdības, Eiropadomi, Eurogrupu un Komisiju aktīvi strādāt pie tā, lai to turpmākajos priekšlikumos par kandidātu sarakstiem un iecelšanu amatā tiktu nodrošināts dzimumu līdzsvars, cenšoties katrā kandidātu izvirzīšanas procedūrā iekļaut vismaz vienu sievieti un vienu vīrieti; atkārtoti pauž apņemšanos nākamajos kandidātu sarakstos ievērot dzimumu līdzsvara principu;

20.  uzsver, ka ir svarīgi pabeigt kapitāla tirgu savienības izveidi, jo tā papildina banku savienību reālās ekonomikas finansēšanā; turklāt uzsver, ka pilnībā integrēta kapitāla tirgu savienība kopā ar pilnībā pabeigtu banku savienību ļautu dalīt publisko un privāto risku, stiprinātu euro starptautisko lomu, uzlabotu Eiropas tirgu konkurētspēju un veicinātu ilgtspējīgas privātās investīcijas; šajā sakarā uzsver nepieciešamību pēc vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem, kas nepieļautu MVU nostādīšanu nelabvēlīgākā situācijā finansējuma pieejamības ziņā, un nepieciešamību rūpīgi uzraudzīt vērtspapīrotu produktu emisiju;

Uzraudzība

21.  atzinīgi vērtē banku darbības nozarē panākto progresu riska mazināšanā un finanšu stabilitātes palielināšanā; tomēr atzīmē, ka konkrētas iestādes joprojām ir nestabilas un ka ir nepieciešams turpmāks progress; atgādina banku savienības mērķus, proti, nodrošināt finanšu stabilitāti un veicināt patiesu vienoto tirgu, vienlīdzīgus konkurences apstākļus un paredzamību tirgus dalībniekiem;

22.  tomēr uzskata, ka pašreizējā uzraudzības satvarā galvenā uzmanība tika veltīta pakļautībai kredītriskam, atstājot novārtā pakļautību tirgus riskiem, kas saistīti ar nelikvīdiem vērtspapīriem, tostarp ar atvasinātiem instrumentiem; mudina veikt atbilstošus pasākumus, lai pastiprinātu aktīvu kvalitātes pārbaudi, un šajā sakarā atzinīgi vērtē 2. un 3. līmeņa instrumentu iekļaušanu 2018. gada spriedzes testa piemērošanas jomā; atkārtoti aicina VUM šo sarežģīto un nelikvīdo finanšu instrumentu, tostarp atvasināto finanšu instrumentu, samazināšanu noteikt par vienu no savām galvenajām uzraudzības prioritātēm;

23.  atzinīgi vērtē centienus stiprināt finanšu nozari un samazināt INA Eiropas līmenī, kā arī riska mazināšanas pasākumus, kas panākti nesenajā banku darbības nozares tiesību aktu kopumā; atzīmē, ka kopš ECB veiktās banku uzraudzības sākuma, proti, laikposmā no 2014. gada novembra līdz 2019. gada jūnijam, nozīmīgu iestāžu turēto INA īpatsvars ir samazinājies vairāk nekā par pusi; uzsver, ka vidēji eurozonā INA īpatsvars bija samazinājies no 6,5 % 2014. gada decembrī līdz 2,9 % 2019. gada septembrī; atzinīgi vērtē šo būtisko progresu; norāda, ka atsevišķās iestādēs ienākumus nenesošu aizdevumu līmenis joprojām ir augsts un ka ir nepieciešami turpmāki centieni, lai atrisinātu šo problēmu; ņem vērā pašreizējo likumdošanas darbu pie direktīvas par kredītu apkalpotājiem un kredītu pircējiem un uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka sekundāro aizdevumu tirgu attīstība un ārpustiesas izpildes mehānisma izveide ietver pienācīgu patērētāju aizsardzību;

24.  saistībā ar ienākumus nenesošu aizdevumu darījumiem uzsver nepieciešamību aizsargāt patērētāju tiesības; atzīmē, ka ir svarīgi pilnībā īstenot Hipotekāro kredītu direktīvu (2014/17/ES); aicina dalībvalstis ieviest pasākumus, lai nodrošinātu to, ka aizņēmēji, kuri jau atrodas sensitīvā finansiālā situācijā, netiek pakļauti agresīvai un netaisnīgai attieksmei un praksei, ko piekopj slikti regulēti parādu uzpircēji un piedzinēji; aicina Komisiju gaidāmajā Patēriņa kredītu direktīvas pārskatīšanā paredzēt stingrākus noteikumus par aizņēmēju aizsardzību pret ļaunprātīgu praksi, nodrošinot, ka minētās tiesības vienādi tiek piemērotas gan esošajiem, gan jauniem aizdevumiem;

25.  uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt patērētāju tiesības, it īpaši attiecībā uz maksu par banku pakalpojumiem, produktu izmaksu pārredzamību, rentabilitāti un riskiem; šajā sakarā aicina EBI lielāku uzmanību veltīt savu pilnvaru īstenošanai patēriņa tendenču pienācīgas apkopošanas, analīzes un paziņošanas jomā, kā arī kompetento iestāžu ierosināto finanšpratības un izglītības iniciatīvu pārskatīšanai un koordinēšanai;

26.  atzīmē, ka nesenā banku krīze atklāja, ka kredītiestādes mazumtirdzniecības klientiem ir pārdevušas obligācijas un citus finanšu produktus, sniedzot maldinošu informāciju; aicina uzraudzības un noregulējuma iestādes enerģiski nodrošināt to, ka tiek īstenoti jaunieviestie BRRD noteikumi par patērētāju aizsardzību, it īpaši minimuma prasība pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām (MREL); mudina Komisiju vēl vairāk izvērtēt problēmu, kas saistīta ar banku iestāžu veikto finanšu produktu maldinošu pārdošanu;

27.  aicina EUI pilnībā izmantot savas pilnvaras, lai nodrošinātu augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, tostarp attiecīgā gadījumā produktu intervences pilnvaras gadījumos, kad finanšu un kredītprodukti ir radījuši vai, ļoti iespējams, radīs kaitējumu patērētājiem;

28.  atzīmē, ka jau ir sācies darbs pie galīgās “Bāzele III” standartu īstenošanas; uzsver, ka BCBS standarti būtu savlaicīgi jāinkorporē Eiropas tiesību aktos, pienācīgi ņemot vērā to mērķus un vienlaikus attiecīgā gadījumā pienācīgi ņemot vērā Eiropas banku sistēmas īpatnības, kā arī proporcionalitātes principu; brīdina, ka, ņemot vērā banku darbības modeļu daudzveidību Eiropas Savienībā, risinājums “viens der visiem” varētu būt nepiemērots Eiropas tirgum; uzsver, ka būtu jānodrošina ES banku darbības nozares konkurētspēja un finanšu stabilitāte un ka nevajadzētu apdraudēt tās spēju finansēt ekonomiku, it īpaši MVU; pauž pārliecību, ka drošai ES ekonomikas finansēšanai un stabilai banku savienībai ir nepieciešamas dzīvotspējīgas un labi kapitalizētas finanšu iestādes; atgādina 2016. gada 23. novembra rezolūciju par “Bāzele III” vienošanās finalizāciju un aicina Komisiju jaunu tiesību aktu priekšlikumu izstrādē ņemt vērā tajā iekļautos ieteikumus;

29.  ņem vērā to, ka ir svarīgi izvērtēt iekšējo modeļu atbilstību un tos pastāvīgi izvērtēt, lai nodrošinātu, ka tie ir uzticami un stabili; pieņem zināšanai ECB veiktās konkrētu iekšējo modeļu pārskatīšanas rezultātā iegūtos konstatējumus; aicina bankas atbilstoši uzlabot savu iekšējo modeļu izmantošanu un īstenošanu;

30.  pauž bažas par EBI brīdinājumu, ka tā savus priekšlikumus par administratīvā sloga mazināšanu mazām iestādēm neiesniegs termiņā, ko likumdevējas iestādes noteikušas banku darbības nozares tiesību aktu kopumā;

31.  atgādina, ka būtu jāizvairās no regulatīvas sadrumstalotības starptautisku forumu noteiktu standartu jomā un ka šiem standartiem būtu jāpalīdz veicināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visām starptautiski aktīvām bankām;

32.  atzīmē, ka EBI savā ziņojumā, kurā izvērtēti ES banku darbības nozares riski un vājās vietas, norāda uz atšķirīgajiem veidiem, kā dalībvalstis piemēro un nosaka C-SNI rezervi; tādēļ prasa vēl vairāk saskaņot kapitāla rezervju piemērošanu Eiropas Savienībā, lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

33.  atzinīgi vērtē vienošanos par saprašanās memorandu starp Eiropas Centrālo banku un Eiropas Revīzijas palātu, kurā izklāstīta praktiskā kārtība abu iestāžu savstarpējai informācijas apmaiņai, ievērojot to attiecīgās pilnvaras;

34.  prasa banku uzraudzības jomā pastiprināt pārredzamības standartus — piemēram, attiecībā uz uzraudzības pārbaudes un izvērtēšanas procesa iznākumu, — lai palielinātu kapitāla un finanšu tirgu, uzņēmumu un iedzīvotāju uzticēšanos, kā arī lai nodrošinātu piemērotā režīma saskaņotību dalībvalstīs; atzinīgi vērtē uzlaboto un precizēto informācijas apmaiņu starp uzraudzības un noregulējuma iestādēm;

35.  atzīmē, ka inovatīvas finanšu tehnoloģijas pamatīgi pārveido finanšu nozari, tostarp banku un maksājumu pakalpojumus, un atzinīgi vērtē efektivitāti un plašākas izvēles iespējas, ko tās tirgū nodrošina patērētājiem; atbalsta tehnoloģisko neitralitāti kā vadošu principu un mudina investēt finanšu tehnoloģijā;

36.  uzsver nepieciešamību risināt šo jauno tehnoloģiju radītos sarežģītos jautājumus, tādus kā ilgtspējīgu pāri robežām sadarbspējīgu uzņēmējdarbības modeļu nodrošināšana, vienlīdzīgi konkurences apstākļi regulēšanas un uzraudzības ziņā un kiberdrošība; uzsver finanšu iestāžu atbildību par klientu datu aizsardzības nodrošināšanu un viņu drošību saskaņā ar ES tiesību aktiem; atzīmē arī banku darbības nozares arvien lielāko paļaušanos uz mākoņdatošanu un mudina Komisiju reaģēt uz EUI kopīgo atzinumu par nepieciešamību uzlabot tiesību aktus IKT riska pārvaldības prasību jomā ES finanšu nozarē; atkārtoti norāda, ka līdzsvarots tiesiskais regulējums un juridiskā noteiktība var veicināt inovācijām labvēlīgu vidi, vienlaikus neapdraudot finanšu stabilitāti;

37.  atzīst ieguldījumu, ko iestāžu, kas nav bankas, veiktas finanšu starpniecības nozare — iepriekš pazīstama kā “ēnu” banku darbības sistēma — var sniegt, lai vēl vairāk dažādotu ekonomikas finansēšanas kanālus; tomēr uzsver, ka pastāv būtiska mijiedarbība starp iestāžu, kas nav bankas, veiktas finanšu starpniecības nozari un tradicionālo banku darbības nozari, un ka, ņemot vērā to, ka iestāžu, kas nav bankas, veiktas finanšu starpniecības nozare netiek atbilstoši uzraudzīta, šī mijiedarbība rada bažas par sistēmisku risku;

38.  šajā sakarā pieprasa koordinētu rīcību minēto risku novēršanai, tostarp makroprudenciālu instrumentu kopuma izveidi un esošo instrumentu turpmāku ieviešanu praksē, lai ierobežotu draudus finanšu stabilitātei, kurus rada iestāžu, kas nav bankas, veiktas finanšu starpniecības sistēmas pieaugošā loma; uzskata, ka būtu jāizvērtē tas, vai prudenciālās prasības attiecībā uz lieliem riska darījumiem, it īpaši tādiem, kas pakļauti iestāžu, kas nav bankas, veiktai finanšu starpniecībai, ir pietiekamas, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti; turklāt uzsver riskus, uz kuriem Eiropas Sistēmisko risku kolēģija (ESRK) īpaši norādījusi savā 2019. gada pārskatā par tādu risku uzraudzību, kuri saistīts ar iestāžu, kas nav bankas, veiktu finanšu starpniecību, piemēram, riskus, kuri izriet no likviditātes pārveides, riska uzņemšanās un sviras efekta, kas nozari skar plašāk;

39.  atzinīgi vērtē nolīgumu par informācijas apmaiņu starp ECB un institūcijām, kas atbildīgas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu; atgādina savu 2019. gada 19. septembra rezolūciju par to, kā tiek īstenoti ES tiesību akti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas jomā; atzinīgi vērtē vairāku eurozonas finanšu ministru 2019. gada 8. novembra kopīgās nostājas dokumentu, kurā prasīts saskaņot Eiropas tiesisko regulējumu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā;

40.  atgādina — lai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršana un cīņa pret terorisma finansēšanu būtu efektīva, kompetentajām iestādēm un finanšu iestādēm ir jārīkojas saskaņoti; uzsver, ka būtu labāk jāsaskaņo prudenciālā uzraudzība un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas uzraudzība; atkārtoti pauž nopietnas bažas par regulēšanas un uzraudzības sadrumstalotību nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā, jo šīs sadrumstalotības dēļ netiek nodrošināta atbilstoša uzraudzība un reaģēšana uz dalībvalstu uzraudzības iestāžu trūkumiem un tā apdraud šo iestāžu spēju uzraudzīt pieaugošo pārrobežu darbību Eiropas Savienībā;

41.  pauž pārliecību, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanā sava loma ir arī VUM, un atzinīgi vērtē nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas nodaļas izveidi; īpaši atzīmē, ka Kapitāla prasību direktīvas ļoti atšķirīgā transponēšana būtiski apgrūtina banku augstākā līmeņa vadības piemērotības izvērtēšanu, kas ir ļoti svarīga; tādēļ mudina atbilstības un piemērotības prasības iekļaut Kapitāla prasību regulā;

42.  atzinīgi vērtē Padomes 2019. gada 5. decembra secinājumus, ar kuriem Komisija tiek uzdots izpētīt veidus, kā nodrošināt labāku sadarbību starp iestādēm un kā uzticēt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas uzdevumus Savienības struktūrai, un pārveidot dažas Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvas daļas par regulu, lai nodrošinātu vienotu noteikumu kopumu; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par rīcības plānu attiecībā uz visaptverošu Savienības politiku nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai, kurā galvenajos vilcienos aprakstīti priekšlikumi tam, lai vēl vairāk saskaņotu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas / terorisma finansēšanas novēršanas noteikumu kopumu un efektīvi pārvaldītu riskus, ko nelikumīga pārrobežu darbība rada ES finanšu sistēmas integritātei un ES iedzīvotāju drošībai, un šajā nolūkā izveidot jaunu ES struktūru;

43.  atzīst, ka ir jāveic juridiski un uzraudzības pasākumi, lai novērstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskus, ko rada kriptoaktīvi; aicina Komisiju turpināt veikt ietekmes izvērtējumus attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas / terorisma finansēšanas riskiem, kurus var izraisīt neaizsargātība, ko, ņemot vērā kopēja regulatīvā režīma neesamību un ar kriptoaktīviem saistīto anonimitāti, rada kredītiestāžu un finanšu iestāžu aizvien vairāk īstenotā jaunu tehnoloģiju izmantošana un kriptoaktīvu straujā izplatīšanās;

44.  aicina Komisiju 2020. gadā izvērtēt stāvokli kredītreitingu aģentūru tirgū konkurences, informācijas asimetrijas un pārredzamības ziņā; atzīmē, ka ilgtspējas reitingi, kas balstās uz vides, sociālajiem un pārvaldības (VSP) kritērijiem, var kļūt par svarīgu papildinājumu kredītriska izvērtējumam; uzsver, ka ir svarīgi standartizēt ilgtspējas vērtēšanas kritērijus un nodrošināt to, ka ilgtspējas reitingu sniegšanas tirgus attīstība ir konkurētspējīga, nevis koncentrēta ierobežota skaita reitingu sniedzēju rokās;

45.  norāda uz nepieciešamību īstenot centienus, lai finanšu tirgus darbību labāk saskaņotu ar ilgtspējas mērķiem un VSP kritērijiem, un uzsver EUI centrālo lomu saistībā ar šiem mērķiem; šajā sakarā mudina EUI sadarbībā ar ESRK strādāt pie kopējas metodikas, kas noteiktu, kā mērāma to klimata risku intensitāte, kuriem ir pakļautas finanšu iestādes, tostarp to risku intensitāte, kas saistīti ar aktīvu nolietojumu, ko var izraisīt izmaiņas regulatīvajā režīmā, kuras izriet no klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās tām, ar pēkšņu izmaiņu makroekonomisko ietekmi uz enerģijas izmantošanu un ar dabas katastrofu skaita palielināšanos;

Noregulējums

46.  atzinīgi vērtē to, ka Vienotā noregulējuma valde (VNV) 2019. gadā nesaņēma nevienu noregulēšanas pieprasījumu; aicina Komisiju veikt pārdomas par atbilstošiem pasākumiem, kas būtu veicami saistībā ar tās 2019. gada aprīļa ziņojumu par BRRD un SRMR īstenošanu; mudina Komisiju pārbaudīt, vai attiecīgie tiesību akti ir atbilstoši, lai nodrošinātu to, ka nepieciešamības gadījumā visas bankas ir iespējams noregulēt, neizmantojot nodokļu maksātāju naudu; aicina Komisiju ņemt vērā tiesību aktu, kas reglamentē jomu “pārāk liels, lai bankrotētu”, pārskatīšanu, kuru veikusi Finanšu stabilitātes padome, un novērst iespējamos trūkumus, it īpaši attiecībā uz privātpersonu noguldījumu aizsardzību;

47.  aicina VNV pabeigt noregulējuma plānu izstrādi un veikt analīzi, lai noteiktu, vai attiecīgajām bankām ir pietiekama MREL; atzīmē, ka VNV neatklāj regulāri to, cik lielā mērā bankas ievēro MREL mērķus;

48.  aicina Komisiju apsvērt iespēju vēl vairāk saskaņot pašreizējo valsts maksātnespējas tiesību aktu konkrētus aspektus un izvērtēt, cik lielā mērā šāda turpmāka saskaņošana ir nepieciešama, lai nodrošinātu konsekventu un efektīvu krīzes pārvaldības satvara piemērošanu; aicina Komisiju pašlaik notiekošās Direktīvas par noguldījumu garantiju sistēmām (DGSD) pārskatīšanas ietvaros viest lielāku skaidrību par šajā direktīvā paredzēto vismazāko izmaksu principu;

49.  prasa turpināt pārdomas par vienotā noregulējuma mehānisma satvaru un nepieciešamību izvērtēt 2013. gada Banku darbības paziņojuma(19) piemērojamību; atzīmē nepieciešamību nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus un sabiedrības interešu pārbaudes konsekventu piemērošanu;

50.  atzīmē, ka agrīnas intervences pasākumiem var būt svarīga loma banku nonākšanas finansiālās grūtībās un krīzes novēršanā; tomēr norāda, ka prasības attiecībā uz agrīnas intervences pasākumu izmantošanu pārklājas ar dažiem ECB tipveida intervences pasākumiem; uzsver, ka šādos gadījumos priekšroka tiek dota tipveida intervences pasākumiem; tādēļ uzskata, ka šāda pārklāšanās būtu jānovērš, pietiekami precizējot katra instrumenta juridisko pamatu, lai nodrošinātu šo pasākumu pakāpenisku piemērošanu;

51.  pieņem zināšanai Eurogrupas lēmumu par vienošanos pēc būtības attiecībā uz Eiropas Stabilitātes mehānisma reformu un tā darbības jomu; prasa izveidot VNF atbalsta mehānismu un ātri nodrošināt tā darbību praksē; pauž bažas par to, ka banku savienībā trūkst mehānisma likvīdu pieejamības nodrošināšanai bankai noregulējuma gadījumā, lai nodrošinātu pakalpojumu sniegšanas nepārtrauktību un finanšu tirgu stabilitāti, un aicina Komisiju bez turpmākas kavēšanās mēģināt novērst šo trūkumu;

52.  uzsver, ka bankām būtu jāspēj darboties pāri robežām, vienlaikus pārvaldot savu kapitālu un likvīdus konsolidētā līmenī, lai dažādotu savus riskus un novērstu rentabilitātes trūkumu; uzsver savu viedokli, ka šajā sakarā attiecīgajos noteikumos būtu jāparedz lielāka elastība mātesuzņēmumam, vienlaikus paredzot drošus un īstenojamus mehānismus, kas banku savienības ietvaros krīzes gadījumā mātesuzņēmumam (noregulējuma vienībai) prasītu nodrošināt kapitālu, MREL un likvīdus meitasuzņēmumiem, kuri atrodas uzņēmējvalstī;

Noguldījumu apdrošināšana

53.  konstatē, ka banku savienībai joprojām trūkst trešā pīlāra; mudina pabeigt banku savienības izveidi, ieviešot pilnībā funkcionējošu Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmu, lai aizsargātu noguldītājus pret banku darbības traucējumiem, nodrošinātu noguldītāju un ieguldītāju uzticēšanos visā banku savienībā un pastiprinātu eurozonas stabilitāti kopumā; atzīst ieguvumus, ko sniedz riska dalīšana un turpmāka riska mazināšana konkrētās iestādēs;

54.  mudina Padomi pēc iespējas drīzāk atsākt sarunas par ENAS, vienlaikus nodrošinot ar DGSD saskaņotu satvaru, lai sasniegtu mērķi palielināt finanšu stabilitāti;

55.  aicina Komisiju saistībā ar ENAS analizēt funkcionējošu institucionālās aizsardzības sistēmu satvaru;

56.  pieņem zināšanai to, ka turpinās diskusijas par banku savienības izveides pabeigšanu 2019. gada janvārī izveidotajā augsta līmeņa darba grupā ENAS jautājumos, kurai ir jāatskaitās Eurogrupai, tostarp par turpmākiem uzlabojumiem banku krīzes pārvaldības satvarā; pauž bažas, ka Parlaments netiek pastāvīgi informēts par diskusijām, kas notiek saistībā ar augsta līmeņa darba grupu ENAS jautājumos, kura atskaitās Eurogrupai; atzīmē, ka Komisija piedalās augsta līmeņa darba grupā ENAS jautājumos, un atgādina 2010. gada pamatnolīguma 9. pantu, kas paredz Komisijai pienākumu garantēt vienlīdzīgu attieksmi pret Parlamentu un Padomi, it īpaši likumdošanas jautājumos;

o
o   o

57.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, EBI, ECB, VNV, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 40) apakšpunktā definētajām kompetentajām iestādēm.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0030.
(2) OV C 224, 27.6.2018., 45. lpp.
(3) https://www.bankingsupervision.europa.eu/press/publications/annual-report/pdf/ssm.ar2018~927cb99de4.en.pdf?eacb68897aba01af07abf90319758ded.
(4) https://www.esrb.europa.eu/pub/pdf/reports/nbfi_monitor/esrb.report190717_NBFImonitor2019~ba7c155135.en.pdf?aad1f4a011a6d589537645242475aa89.
(5) https://eba.europa.eu/sites/default/documents/files/document_library/Risk%20Analysis%20and%20Data/Risk%20Assessment%20Reports/2019/Risk%20Assessment%20Report_November%202019.PDF.
(6) JC 2018 74.
(7) OV L 320, 30.11.2013., 1. lpp.
(8) https://www.bankingsupervision.europa.eu/ecb/legal/pdf/memorandum_of_understanding_between_the_eca_and_the_ecb_regarding_the_ecbs_supervisory_tasks.pdf.
(9) Īpašais ziņojums Nr. 10/2019 “Banku ES mēroga stresa testi: sniegts nesalīdzināms informācijas apjoms par bankām, bet vajadzīga labāka koordinācija un koncentrēšanās uz riska faktoriem”, Eiropas Revīzijas palāta, 2019. gada 10. jūlijs, https://www.eca.europa.eu/lv/Pages/DocItem.aspx?did=50393.
(10) Paziņojums presei “ECB pārskata uzraudzības gaidas attiecībā uz prudenciālajiem uzkrājumiem jauniem ienākumus nenesošiem kredītiem, ņemot vērā jauno ES regulu”, 2019. gada 22. augusts, https://www.bankingsupervision.europa.eu/press/pr/date/2019/html/ssm.pr190822~f3dd1be8a4.lv.html.
(11) ESMA 33-9-321.
(12) Diskusiju dokuments Discussion Paper Series/7, Eiropas Stabilizācijas mehānisms, 2019. gada oktobris.
(13) OV C 380 E, 11.12.2012., 24. lpp.
(14) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0022.
(15) JC 2019 59.
(16) https://eba.europa.eu/file/233465/download?token=xH5hxq39.
(17) JC 2019 26, https://eba.europa.eu/file/102634/download?token=ZR98JZp8.
(18) https://eba.europa.eu/file/178124/download?token=7fFsD9og.
(19) OV C 216, 30.7.2013., 1. lpp.


2021. gada budžeta pamatnostādnes — III iedaļa
PDF 197kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 19. jūnija rezolūcija par 2021. gada budžeta izstrādes vispārējām pamatnostādnēm, III iedaļa — Komisija (2019/2213(BUD))
P9_TA(2020)0166A9-0110/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) 2018. gada 8. oktobra īpašo ziņojumu par globālo sasilšanu par 1,5 °C(1),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 314. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 18. jūlija Regulu (ES, Euratom) 2018/1046 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012(2),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(4),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. maija Lēmumu 2014/335/ES, Euratom par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu(5),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2020. finanšu gada vispārējo budžetu(6) un tam pievienotos Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgos paziņojumus,

–  ņemot vērā 2018. gada 14. novembra starpposma ziņojumu par daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam: Parlamenta nostāja ar nolūku panākt vienošanos(7) un 2019. gada 10. oktobra rezolūciju par daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam un pašu resursiem: laiks attaisnot pilsoņu cerības(8),

–  ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai(9),

–  ņemot vērā 2020. gada 13. maija rezolūciju par drošības tīklu Savienības programmu līdzekļu saņēmēju aizsardzībai: DFS ārkārtas rīcības plāna izstrāde(10),

–  ņemot vērā 2020. gada 15. maija rezolūciju par jauno DFS, pašu resursiem un atveseļošanas plānu(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 16. janvāra rezolūciju par Konvencijas par bioloģisko daudzveidību Pušu konferences 15. sesiju (COP15)(12),

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru un 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par to(13),

–  ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas zaļo kursu(14),

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 18. februāra secinājumus par budžeta pamatnostādnēm 2021. gadam (06092/2020),

–  ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam,

–  ņemot vērā Reglamenta 93. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas nostāju grozījumu veidā,

–  ņemot vērā vēstules, ko iesniegušas Attīstības komiteja, Budžeta kontroles komiteja, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja, Transporta un tūrisma komiteja, Reģionālās attīstības komiteja, Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja, Kultūras un izglītības komiteja, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja, Konstitucionālo jautājumu komiteja un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A9-0110/2020),

A.  tā kā koronavīrusa Covid-19 pandēmijas dēļ Eiropas Savienība saskaras ar negaidītu un nepieredzētu veselības, ekonomikas, sociālo un vides krīzi;

B.  tā kā šos ārkārtas apstākļus nav iespējams novērst, izmantojot parastai situācijai paredzētu budžetu;

C.  tā kā saskaņā ar LESD 311. pantu Savienībai pašai ir jānodrošina līdzekļi, kas tai vajadzīgi savu politikas mērķu sasniegšanai, un tā kā tās budžets ir pilnībā jāfinansē no pašu resursiem;

D.  tā kā saskaņā ar LESD 312. pantu daudzgadu finanšu shēmu (DFS) vienprātīgi pieņem Padome pēc tam, kad ar Eiropas Parlamenta deputātu absolūtu balsu vairākumu ir saņemta Eiropas Parlamenta piekrišana;

E.  tā kā pašreizējā DFS beidz darboties 2020. gada beigās un tā kā 2021. gadam vajadzētu būt pirmajam gadam, kad tiks īstenota nākamā pārskatītā un pārstrukturētā DFS;

F.  tā kā Parlaments kopš 2018. gada novembra ir gatavs risināt sarunas par DFS, bet Padome līdz šim nav iesaistījusies nekādās jēgpilnās sarunās ar Parlamentu, izņemot minimālus kontaktus Vispārējo lietu padomes ietvaros; tā kā termiņš vienošanās panākšanai Eiropadomē ir vairākkārt pagarināts;

G.  tā kā 2020. gada 27. maijā Komisija iesniedza atjauninātu priekšlikumu par nākamo DFS;

H.  tā kā IPCC zinātnieki savā jaunākajā ziņojumā prasa veikt radikālus pasākumus, lai atgūtu nokavēto ekoloģiskās pārkārtošanās jomā, ņemot vērā pašu pausto brīdinājumu, ka CO2 koncentrācija 2018.–2019. gadā ir palielinājusies trīs reizes ātrāk nekā 20. gs. sešdesmitajos gados, un uzsver, ka ir atlikuši tikai daži gadi, lai novērstu to, ka neatgriezeniski zūd kontrole pār klimata pārmaiņām un to ietekmi uz vidi;

I.  tā kā Covid-19 uzliesmojuma dēļ ar dzimumu saistītas vardarbības upuri var ilgstoši atrasties varmāku varā, nesaņemot sociālu un institucionālu atbalstu, kā to apliecina vairākās ES valstīs iegūtie dati, un tā kā sievietes ir nesamērīgi pārstāvētas profesijās, kurās ir augsts inficēšanās risks,

Covid-19 krīzes pārvarēšana: budžets aizsardzībai un inovācijai...

1.  norāda, ka ES budžets ir ļoti svarīgs, lai reaģētu uz problēmām, ar kurām saskaras Savienība un kuras vēl redzamākas un aktuālākas padara Covid-19 krīze, un tam ir jāatspoguļo dalībvalstu un iestāžu mērķu vērienīgums; tādēļ uzsver, ka 2021. gada budžetā galvenā uzmanība būtu jāpievērš Covid-19 uzliesmojuma seku mazināšanai un atveseļošanās atbalstam, pamatojoties uz Eiropas zaļo kursu un digitālo pārveidi;

2.  uzsver, ka Savienībai un visām tās dalībvalstīm ir jāizrāda pilnīga solidaritāte ar tiem, kam tas ir nepieciešams visvairāk, apvienojoties kā kopienai un nodrošinot, ka neviena valsts cīņā pret šo pandēmiju un tās seku pārvarēšanā netiek atstāta viena, šim mērķim cita starpā izmantojot tādu 2021. gada budžetu, kas ir samērojams ar šo vēsturisko izaicinājumu;

3.  šajā sakarībā uzsver, ka 2021. gada budžetam vajadzētu būt pirmajam, uz kuru attiecas atjaunināta, pārorientēta un ļoti vērienīga DFS 2021.–2027. gadam;

4.  saskaņā ar 2020. gada 13. maija rezolūciju atkārtoti prasa Komisijai līdz 2020. gada 15. jūnijam ierosināt DFS ārkārtas rīcības plānu, pamatojoties uz 2020. gada maksimālo apjomu automātisku pagarināšanu, lai aizsargātu ES programmu līdzekļu saņēmējus un nodrošinātu finansējuma nepārtrauktību; uzsver, ka šim DFS ārkārtas rīcības plānam būtu jāļauj pagarināt pašreizējās ES programmas un pārorientēt tās uz krīzes seku novēršanu, kā arī izveidot vissteidzamāk nepieciešamos jaunos instrumentus un iniciatīvas; uzsver, ka nedrīkst pieļaut nekādu pašreizējās DFS un programmu pārtraukšanas vai haotiskas pagarināšanas risku 2021. gadā un ir jāgarantē, ka Savienība spēs veikt savas darbības un izstrādāt vērienīgu krīzes pārvarēšanas un atveseļošanas stratēģiju;

5.  uzsver, ka neviena dalībvalsts viena pati nespēs pietiekami ilgi finansēt vērienīgu atveseļošanas plānu, lai pārvarētu Covid-19 krīzi, un ka valstu atveseļošanas plānu apjoms un darbības ilgums būtu ļoti ierobežots, ja tie tiktu finansēti tikai no aizņemtiem līdzekļiem; uzstāj, ka atveseļošanas plānā ir jāiekļauj apjomīgs investīciju kopums, kas no 2021. gada tiktu finansēts no Savienības budžeta, un tādēļ prasa, lai 2021. gada budžets būtu svarīgs šī atveseļošanas plāna elements;

6.  uzskata, ka atveseļošanas plānam ir jābalstās uz Eiropas zaļo kursu un mūsu sabiedrības digitālo pārveidi, lai atjaunotu mūsu ekonomiku, nodrošinātu izturētspēju un iekļaušanu, vienlaikus nepārsniedzot planētas iespējas, aizsargātu cilvēku labklājību un veselību no turpmākiem riskiem un ietekmes uz vidi, radītu kvalitatīvas darbvietas un nodrošinātu sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju un konverģenci, jo īpaši veicot ieguldījumus MVU un krīzes visvairāk skartajās nozarēs, piemēram, tūrismā, un attīstot ilgtspējīgu sabiedrisko infrastruktūru un pakalpojumus, kā arī stratēģiskās nozares, piemēram, veselības nozari, kas atrodas cīņas ar krīzi priekšplānā; aicina Komisiju nākt klajā ar tādu 2021. gada budžeta projektu, kas atbilstu šīm prioritātēm;

7.  uzskata, ka ES budžeta ieņēmumu daļa ir jāuztver kā ES politikas mērķu sasniegšanas instruments; uzsver — lai segtu krīzes radītos papildu izdevumus un mazinātu NKI iemaksu pārsvaru ES budžetā, no 2021. gada būtiskai nozīmei ir jābūt jauniem papildu pašu resursiem, kas tieši ieplūst ES budžetā kā vispārējie ieņēmumi; uzskata, ka jaunu pašu resursu neesamībai būs negatīva politiska ietekme uz Savienības 2021. gada budžetu un tā nopietni apdraudēs Komisijas jauno politisko darba kārtību; šajā sakarībā uzskata, ka Komisijas 2018. gada maija priekšlikumi par pašu resursiem ir labs izejas punkts, kas ir visaptveroši jāpadziļina, ņemot vērā pašreizējās problēmas un krīzi; atgādina 2018. gada 14. novembra starpposma ziņojumā un 2019. gada 10. oktobra rezolūcijā pausto viedokli, proti, ka Eiropas Parlaments nesniegs piekrišanu attiecībā uz DFS 2021.–2027. gadam, ja nebūs panākta vienošanās par ES pašu resursu sistēmas reformu, tostarp par jauna pašu resursu groza ieviešanu;

8.  pauž pārliecību, ka pašreizējai krīzei nevajadzētu apdraudēt apņemšanos virzīties uz mērķi līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti, kas paredz līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni; atgādina, ka ANO Vides programmas (UNEP) 2019. gada ziņojumā par emisiju apjoma atšķirībām ir prasīts katru gadu samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 7,6 %, lai temperatūras pieaugums nepārsniegtu 1,5  C, un tas nozīmē, ka ES līmenī šim samazinājumam katru gadu vajadzētu būt aptuveni 6,8 %; uzsver, ka tas ir milzīgs izaicinājums, jo īpaši saistībā ar tik ļoti nepieciešamo ilgtspējīgo un sociāli taisnīgo pārkārtošanos, kurā būtu jāņem vērā dažādās izejas pozīcijas ES reģionos un dalībvalstīs un kura būtu jāpapildina ar darbvietu radīšanu plašā mērogā; uzstāj, ka, lai veiksmīgi īstenotu šo nepieredzēto uzdevumu tikai desmit gadu laikā, ir nepieciešama steidzama rīcība, ko no 2021. gada atbalsta spēcīgs ES budžets;

9.  pauž bažas par krīzes turpmākajām ekonomiskajām, sociālajām un politiskajām sekām, ja ES ātri nenodrošinās sev jaunus un efektīvus instrumentus sociālās kohēzijas aizsardzībai, darbvietu saglabāšanai un masveida atlaišanas novēršanai; šajā sakarā atzinīgi vērtē priekšlikumu par atbalsta instrumenta bezdarba riska mazināšanai ārkārtas situācijā (SURE) programmu un Komisijas priekšsēdētājas apņemšanos iesniegt tiesību akta priekšlikumu par Eiropas bezdarbnieka pabalstu pārapdrošināšanas shēmu ar mērķi to pēc iespējas ātrāk īstenot;

...lai rastu risinājumus saasinātām sociālajām, vides, ekonomiskajām un finansiālajām problēmām

10.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par Eiropas zaļo kursu un Ilgtspējīgas Eiropas investīciju plānu;

11.  tomēr norāda, ka, lai līdz 2030. gadam sasniegtu mērķi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas (SEG emisijas) par 40 % un plānoto vēl stingrāko mērķi, Komisija ir aplēsusi, ka katru gadu būs jānovērš finansējuma trūkums vismaz 260 miljardu EUR apmērā, kā arī jāsedz papildu izmaksas par vides aizsardzību, resursu pārvaldību un sociālās pielāgošanās pasākumiem; uzskata, ka, lai palīdzētu samazināt ES SEG emisijas un kopējo oglekļa pēdu, oglekļa ievedkorekcijas mehānismam (CBAM), ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmai (ETS) un ES tiesību aktiem klimata jomā visā pilnībā būtu jāveicina būtisks pavērsiens politiskajos un finansiālajos centienos; uzskata — lai īstenotu taisnīgu pārkārtošanos, kas ir atbildes uz krīzi neatņemama daļa, ir vajadzīgs taisnīgs un pienācīgs finansējums;

12.  atgādina, ka Parlamenta mandāts attiecībā uz DFS tika noteikts tā 2018. gada 14. novembra starpposma ziņojumā par maksimālajiem apjomiem, programmu piešķīrumiem, pašu resursiem un elastības noteikumiem, vidusposma pārskatīšanu un horizontālajiem principiem, piemēram, ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) un klimata un dzimumu līdztiesības jautājumu integrēšanu; norāda, ka sarunu par DFS iznākums lielā mērā noteiks ES programmu finansējuma apmēru nākamajā periodā, un atkārtoti pauž nostāju, ka saistību apropriācijas laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam būtu jānosaka 1324,1 miljarda EUR apmērā 2018. gada cenās, kas atbilstu 1,3 % no ES-27 nacionālā kopienākuma (NKI); ievērojot šo nostāju, ir apņēmies aizstāvēt tādu 2021. gada budžetu, kura apmērs saistību apropriācijās ir 192,1 miljards EUR pašreizējās cenās; uzsver, ka šī nostāja ir jāpapildina ar ievērojamām papildu apropriācijām, lai reaģētu uz pašreizējo krīzi;

13.  atgādina savu nostāju, proti, ka mērķiem, kas DFS 2021.–2027. gadam noteikti klimata un bioloģiskās daudzveidības aspekta integrēšanas jomā, nav jāaprobežojas ar starpposma ziņojumā noteikto konkrētiem mērķiem paredzēto izdevumu līmeni; tādēļ vēlas panākt, lai 2021. gadā ar bioloģisko daudzveidību saistītie izdevumi veidotu 10 % un ar klimata politikas integrēšanu saistītie izdevumi veidotu 30 %; atkārtoti aicina Komisiju noteikt skaidrus atbilstības kritērijus iekļaušanai jaunā, stingrā un visaptverošā metodikā, kas izstrādāta pamatregulas veidā, lai noteiktu un izsekotu attiecīgos klimata un bioloģiskās daudzveidības izdevumus saskaņā ar nekaitēšanas principu, līdz ar atbilstošiem korekcijas pasākumiem un — attiecīgā gadījumā — pārbaudes mehānismu, kas palīdzētu noteikt ES darbību iespējamo kaitīgo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un klimatu, ievērojot Parīzes nolīgumā noteiktās saistības un savu aicinājumu pakāpeniski izbeigt tiešas un netiešas subsīdijas fosilajam kurināmajam;

14.  atbalsta līdzekļu piesaistīšanu un elastību līdzekļu izmantošanā pētniecībai un izstrādei, kas paredzēta ar Covid-19 saistītiem pasākumiem, piemēram, vakcīnu izstrādei, jauniem ārstēšanas veidiem, diagnostikas testiem un medicīniskām sistēmām, lai novērstu koronavīrusa izplatīšanos un glābtu dzīvības;

15.  stingri uzsver, ka saistībā ar Savienības klimata mērķiem ir nepieciešami ilgtspējīgi un ilgtermiņa risinājumi; uzsver pētniecības un izstrādes darbību milzīgo nozīmi tādu efektīvu, reālistisku un īstenojamu risinājumu meklēšanā, kuri nāktu par labu iedzīvotājiem, uzņēmumiem un sabiedrībai; uzsver, ka “Apvārsnis Eiropa” būs galvenā programma jaunu risinājumu izstrādei klimata jomā; prasa palielināt finansējumu visām pētniecības un izstrādes programmām, lai Savienība kļūtu par pasaules līderi zaļo tehnoloģiju jomā un plašākā mērogā nostiprinātu savu globālo konkurētspēju, samazinātu atkarību no ārvalstu pamattehnoloģijām, kļūtu par līderi informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT), mākslīgā intelekta (MI) un kiberdrošības jomā, izstrādātu jaunus ārstēšanas veidus nopietnām slimībām, piemēram, vēzim, un palielinātu superdatošanas un datu apstrādes spējas;

16.  ar lielām bažām norāda uz to, ka daudzi izcili pētniecības priekšlikumi nevar tikt īstenoti nevis tādēļ, ka tie būtu sliktas kvalitātes, bet gan tādēļ, ka attiecīgajām programmām ievērojami trūkst finansējuma; uzsver, ka pētniecība un inovācija ir tirgi, kuros valda spēcīga konkurence, un pētnieki aizplūst uz citiem pasaules reģioniem, jo Eiropā trūkst finansēšanas iespēju; uzsver, ka AK, kas ir bijusi daudzu Savienības pētniecības un izstrādes programmu līdzekļu galvenā saņēmēja, kļūs par spēcīgu konkurentu; aicina Padomi ņemt vērā to, ka katri pamatprogrammā “Apvārsnis Eiropa” iztrūkstošie 10 miljardi EUR radīs IKP zudumu 110 miljardu EUR apmērā nākamo 25 gadu laikā; secina, ka pieticīgi budžeta mērķi pētniecībai un izstrādei būtu pretrunā jebkādiem solījumiem par labu konkurētspējai vai cīņai pret klimata pārmaiņām, jo īpaši ņemot vērā pūles, kas vēl jāiegulda, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi — 3 % no IKP;

17.  uzsver, ka investīcijas transporta infrastruktūrā var palīdzēt sasniegt divus mērķus, proti, atbalstīt gan ES ekonomiku pašreizējā situācijā, gan centienus cīnīties pret klimata pārmaiņām, kā arī pāreju uz ilgtspējīgu mobilitāti, kas jo īpaši atkarīga no Eiropas transporta tīkla (TEN-T) izveides pabeigšanas, Shift2Rail un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta politikas; aicina Komisiju visus EISI projektus saskaņot ar Parīzes nolīguma mērķiem;

18.  atkārtoti norāda, ka konkurētspējīgai kosmosa nozarei ir būtiska nozīme Eiropas uzņēmējdarbības kontekstā, jo tā nodrošina augstas kvalitātes darbvietas, nozīmīgus pētniecības un izstrādes pasākumus un Eiropas satelītu infrastruktūras neatkarību; uzsver priekšrocības, ko sniedz kosmosā iegūtie dati kā nozīmīgs instruments saistībā ar zemes un vides monitoringu;

19.  uzsver, ka mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) veido 99 % no visiem dalībvalstu uzņēmumiem un dod ievērojamu ieguldījumu darbvietu radīšanā, ekonomikas stabilitātē un aizvien lielākā mērā arī centienos nodrošināt ilgtspējību un ka tieši šos uzņēmumus Covid-19 uzliesmojuma izraisītā ekonomikas lejupslīde, visticamāk, skars visvairāk; uzsver, ka MVU ir grūti atrast finansējuma saņemšanas iespējas, un šajā sakarībā atgādina par ES Uzņēmumu un MVU konkurētspējas programmas (COSME) nozīmi; atgādina Parlamenta nostāju, proti, ka nākamajā DFS Vienotā tirgus programmas ietvaros ir jādivkāršo pēctecīgajām pozīcijām paredzētais finansējums, tādējādi cenšoties panākt veiksmīgo augstas kvalitātes priekšlikumu īpatsvaru vismaz 80 % apmērā; uzsver, ka MVU paredzētais finansiālais atbalsts būtu jānovirza arī caur InvestEU MVU sadaļu, lai tie varētu izstrādāt produktus un pakalpojumus, kas ir gatavi tirgum, un piedzīvot strauju izaugsmi pasaules tirgos; atkārtoti uzsver nepieciešamību vēl vairāk paplašināt jaunuzņēmumu izveides un izvēršanas iespējas un īpašu uzmanību pievērst MVU digitālajai pārveidei, kuru kā e-pārvaldes uzņēmējdarbības veicinātāja atbalsta arī vienotā tirgus vārteja saskaņā ar vērienīgu patērētāju aizsardzības politiku, kā arī to ekoloģiskās pārkārtošanās aspektam; šajā sakarībā atzinīgi vērtē arī dažādās Eiropas Investīciju bankas (EIB) grupas iniciatīvas, proti, 40 miljardu EUR piešķiršanu skartajiem MVU, 5 miljardu EUR nodrošināšanu veselības nozares uzņēmumiem un 25 miljardu EUR garantiju fondu, kas jāfinansē tās akcionāriem;

20.  uzsver, ka pašreizējā krīze būtiski ietekmēs daudzus reģionus un nozares; šajā sakarībā pauž pārliecību, ka kohēzijas politikai būs būtiska nozīme un tā būs svarīgāka nekā jebkad agrāk, lai veicinātu ekonomikas atveseļošanos visās ES teritorijās un stiprinātu Savienības ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, un ka tai būs vajadzīgs papildu finansējums un lielāka elastība, lai risinātu turpmākās sarežģītās vides, sociālās, ekonomiskās un demogrāfiskās problēmas; uzsver, ka DFS 2021.–2027. gadam un attiecīgā juridiskā pamata pieņemšanas aizkavēšanās gadījumā būs nepieciešams pārejas periods starp abiem plānošanas periodiem;

21.  uzskata, ka tūrismam kā vienai no krīzes visvairāk skartajām nozarēm ir vajadzīga visaptveroša stratēģija, kas tiktu atbalstīta ar īpašu piešķīrumu, izmantojot atsevišķu ES programmu nākamajā DFS; uzstāj, ka īpaša uzmanība un atbalsts būtu jāvelta maziem un ģimenes uzņēmumiem, jo īpaši agrotūrisma pakalpojumu un maziem viesmīlības pakalpojumu sniedzējiem, kas saskarsies ar lielākām grūtībām ievērot jaunos drošības standartus, kā arī salu reģioniem un īpaši nomaļiem reģioniem;

22.  ņemot vērā pašreizējās situācijas tūlītējo un ilgtermiņa būtisko negatīvo sociālo ietekmi, uzsver, ka ES 2021. gada budžetā ir svarīgi pilnībā īstenot Eiropas sociālo tiesību pīlāru un ka pastiprinātām ES sociālajām darbībām, jo īpaši Eiropas Sociālajam fondam Plus, ir izšķiroša nozīme ekonomikas atveseļošanā un jo īpaši cīņā pret jauniešu un vecāka gadagājuma cilvēku bezdarbu, bērnu nabadzību, nabadzības un sociālās atstumtības risku un diskrimināciju, lai nodrošinātu pastiprinātu sociālo dialogu, risinātu ilgtermiņa strukturālas demogrāfiskās pārmaiņas un visiem, īpaši novecojošām sabiedrībām, garantētu piekļuvi tādiem dzīvībai nozīmīgiem galvenajiem pakalpojumiem kā veselības aprūpe, mobilitāte, atbilstošs uzturs un pienācīgs mājoklis;

23.  aicina 2021. gada budžetā īpašu uzmanību pievērst aizjūras zemju un teritoriju (AZT) vajadzībām un attiecībām ar tām, jo AZT var būt īpaši neaizsargātas pret klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi; turklāt uzsver, ka ir jāuzlabo AZT piekļuve finansējumam, jo to īpašā statusa un lieluma dēļ tām ir ierobežoti administratīvie resursi un specializētās zināšanas;

24.  uzskata, ka iekšējā drošība ir nesaraujami saistīta ar to, ko ES iedzīvotāji sagaida no Savienības, kas aizsargā; uzsver, ka tādi drošības apdraudējumi kā teroristu uzbrukumi un pārrobežu organizētā noziedzība un jauni kriminālnoziedzības veidi, piemēram, kibernoziedzība, pastāvīgi apdraud Eiropas Savienības kohēziju un prasa stingru un saskaņotu Eiropas reakciju; uzskata, ka līdz ar to ir nepieciešama pastiprināta pārrobežu sadarbība starp kompetentajām iestādēm; uzsver, ka IT sistēmu nostiprināšana un modernizācija, īpašu uzmanību pievēršot labākai sistēmu sadarbspējai, piekļuves atvieglošanai un datu nolasāmībai, ir obligāta, lai nodrošinātu efektīvu un ātru sadarbību starp policiju, tiesu iestādēm un citām kompetentajām iestādēm; pieņem zināšanai, ka tiek sagaidīts, ka Komisija 2021. gadā nāks klajā ar jaunu drošības savienības stratēģiju, kura ietvers virkni iniciatīvu nozīmīgākajās ar minētajiem draudiem saistītajās jomās;

25.  aicina Komisiju piešķirt budžetu, kas nepieciešams lielākas ES civilās aizsardzības mehānisma kapacitātes nodrošināšanai, lai ES būtu labāk sagatavota un spētu reaģēt uz visa veida dabas katastrofām, pandēmijām un ārkārtas situācijām, piemēram, ķīmiskiem, bioloģiskiem un radioloģiskiem incidentiem un kodolincidentiem; atkārtoti uzsver ES civilās aizsardzības mehānisma nozīmību labākā iedzīvotāju aizsardzībā pret katastrofām;

26.  uzsver programmas Erasmus+ panākumus jauniešu mobilitātes, apmācības un prasmju uzlabošanā; uzsver, ka šī programma ir pienācīgi jāfinansē, cita starpā tādēļ, lai tā būtu pieejama cilvēkiem no visiem sabiedrības slāņiem un vecuma grupām;

27.  atgādina, ka Eiropas vērtību un kultūru popularizēšanai ir aktīva loma demokrātijas, nediskriminācijas un dzimumu līdztiesības atbalstīšanā un dezinformācijas un viltus ziņu apkarošanā; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību nodrošināt pietiekamu finansējumu ar tiesiskumu, tiesībām un vērtībām saistītajām programmām un palielināt resursus, kas šajā programmā paredzēti ar dzimumu saistītas vardarbības upuru atbalstam; uzsver, ka kultūras un radošās nozares, kā arī tūrisms ir un būs starp tām nozarēm, kuras visvairāk cieš no krīzes, ar ko saskaras ES; aicina veikt ārkārtas pasākumus šo nozaru labā un stiprināt programmu “Radošā Eiropa”;

28.  sagaida, ka līdz 2021. gadam būs ieviests spēcīgs ES mehānisms demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām; uzsver, ka DFS 2021.–2027. gadam būtu jāiekļauj nosacījumu klauzula par demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību aizsardzību, kas garantētu, ka, lai saņemtu ES finansējumu, dalībvalstīm ir pilnībā jāievēro Līguma par Eiropas Savienību 2. pants;

29.  uzskata, ka Eiropas Solidaritātes korpuss ir būtisks instruments pilsoniskās līdzdalības veicināšanai Savienībā un Savienības pilsoniskuma stiprināšanai; uzstāj, ka Eiropas Solidaritātes korpusa 2021. gada budžetam ir jāattaisno daudzās cerības, ko šī programma raisījusi jauniešu vidū visā Eiropā, it sevišķi attiecībā uz brīvprātīgā darba sadaļu; prasa piešķirt pietiekamu finansējumu, lai segtu lielo pieprasījumu pēc brīvprātīgā darba iespējām;

30.  aicina prioritārā kārtā paredzēt pietiekamu finansējumu tam, lai atbalstītu pilsoniskās sabiedrības organizācijas un citas ieinteresētās personas, kuras veicina tiesības un stiprina un veicina Savienības vērtības un tiesiskumu, tostarp ar nākamo programmu “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības”, laikā, kad vairākās dalībvalstīs samazinās pilsoniskās sabiedrības iespējas;

31.  uzsver satraucošo un arvien pieaugošo negatīvo reakciju pret dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām un to, cik cīņā pret šo situāciju svarīgi ir ES instrumenti, tostarp kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instruments (NDICI); pauž nožēlu, ka Komisija savā priekšlikumā nav iekļāvusi īpašu programmu dzimumu līdztiesības jomā, un aicina nodrošināt vērienīgus un konkrētus budžeta piešķīrumus sieviešu cilvēktiesību aizstāvju atbalstam un seksuālās un reproduktīvās veselības un ar to saistīto tiesību aizsardzībai un veicināšanai; tādēļ uzsver nepieciešamību palielināt budžeta piešķīrumus, ar kuriem atbalsta seksuālās un reproduktīvās veselības un ar to saistīto tiesību vispārēju ievērošanu un pieejamību;

32.  norāda, ka kopējā lauksaimniecības politika (KLP) un kopējā zivsaimniecības politika (KZP) ir Eiropas integrācijas stūrakmeņi, kuru mērķis ir nodrošināt drošu augstas kvalitātes pārtikas piegādi un uztursuverenitāti Eiropas iedzīvotājiem, pārtikas tirgu pienācīgu darbību, lauku reģionu ilgtspējīgu attīstību, paaudžu maiņu un dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, kā arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu; atgādina par šo politikas virzienu būtisko nozīmi stabilu un pieņemamu ienākumu nodrošināšanā lauksaimniekiem, zvejniecēm un zvejniekiem, jo īpaši pašreizējā sarežģītajā situācijā; atgādina savu sarunām par DFS 2021.–2027. gadam paredzēto nostāju, proti, ka ir jāsaglabā KLP un KZP budžets; aicina stiprināt šīs politikas un īpašu uzmanību pievērst neliela apjoma lauksaimniecībai un sīkzvejai; pieņem zināšanai, ka KLP kopā ar citām Savienības politikas jomām būs svarīga nozīme zaļā kursa mērķu īstenošanā;

33.  aicina Komisiju savā priekšlikumā un turpmākajā 2021. gada budžeta projekta grozījumu aktā ņemt vērā tās politiskās vienošanās iznākumu, kas jāpanāk par pārejas pasākumiem attiecībā uz 2021. gadu (izklāstīti Komisijas 2019. gada 31. oktobra priekšlikumā (COM(2019)0581)); turklāt aicina dalībvalstis nodrošināt, ka savlaicīgi tiek piešķirti pietiekami resursi, lai turpinātu uzlabot Savienībai paziņoto datu un rādītāju kvalitāti nolūkā pilnībā ievērot uz rezultātiem vērsta ES budžeta iniciatīvu; uzstāj, ka KLP pienācīgai novērtēšanai ir jānodrošina augsta datu un rādītāju kvalitāte;

34.  pieņem zināšanai jaunākos notikumus saistībā ar migrācijas situāciju pie ES ārējās robežas ar Turciju, kā rezultātā nesen tika pieņemts budžeta grozījums Nr. 1/2020, lai reaģētu uz pieaugošo migrācijas spiedienu; uzsver, ka 2021. gada budžetā ir jānodrošina pienācīgs resursu apmērs, paredzot šīs situācijas iespējamu turpināšanos vai pat pasliktināšanos; atgādina, ka ir nepieciešama visu dalībvalstu solidaritāte un sadarbība šajā jomā un kopēja patvēruma politika; uzsver, ka Covid-19 uzliesmojums rada papildu nepieciešamību pieņemt īpašus pasākumus, tostarp tādus kā profilaktiska evakuācija un pārcelšana, attiecībā uz migrantiem kā īpaši neaizsargātām personām; atgādina par pastāvīgo nepieciešamību palielināt Patvēruma un migrācijas fonda finansējumu pēdējā perioda laikā, lai atbalstītu dalībvalstis bēgļu krīzes risināšanā, un par to, ka šajā nolūkā ir jāizmanto īpašie instrumenti vai budžeta grozījumi, jo 3. izdevumu kategorijas maksimālais apjoms ir pārāk zems; sagaida, ka dalībvalstis sapratīs, ka tas ir viņu pašu interesēs, un ietekmi, ko radījusi Dublinas IV regulas pieņemšanas aizkavēšanās, kompensēs, apstiprinot vajadzīgās apropriācijas un īstenojot solidaritātes principu šajā jomā; atgādina, ka ir nepieciešams pienācīgs finansējums, lai uzlabotu migrantu un bēgļu dzīves apstākļus ES bēgļu nometnēs, kā arī tiesībaizsardzībai, robežsardzes un krasta apsardzes darbinieku apmācībai un efektīviem pasākumiem migrantu un bēgļu integrācijai;

35.  norāda, ka labi pārvaldīta likumīgā migrācija ir svarīga, lai varētu pienācīgi reaģēt uz darba tirgus attīstību;

36.  norāda, ka Turcijā joprojām atrodas lielākais bēgļu skaits pasaulē un pašlaik tiek apspriests tas, kā ES turpmāk būtu jāatbalsta Turcija pēc tam, kad būs beigušās ES Bēgļu atbalsta mehānismā Turcijai uzņemtās saistības;

37.  uzsver — tā kā vēl nav veikta ES patvēruma noteikumu jēgpilna reforma, būtu jāievieš tūlītēji solidaritātes pasākumi, īpaši ārkārtas pārcelšanas mehānisms; turklāt prasa ES budžetā arī turpmāk paredzēt finansējumu bēgļu atbalstam Turcijā;

38.  prasa izstrādāt vērienīgu 2021. gada budžetu ES ārpolitikai, lai Savienība spētu atbilstoši reaģēt uz izaicinājumiem, ar ko tā saskaras; atgādina, ka miers un solidaritāte ir pamatvērtības, kuras būtu pastāvīgi jāatbalsta no ES budžeta; uzsver nepieciešamību palielināt finansējumu Rietumbalkānu valstīm un austrumu un dienvidu kaimiņreģiona valstīm, lai atbalstītu politiskās un ekonomiskas reformas, kā arī citiem reģioniem, kuru attīstībai ir nepieciešams finansiāls atbalsts;

39.  uzskata, ka Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta (IPA III) finansējums būtu jākoncentrē uz demokrātisko iestāžu darbību, tiesiskumu, labu pārvaldību un valsts pārvaldi; atzinīgi vērtē zaļo gaismu pievienošanās sarunu sākšanai ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju un prasa paredzēt atbilstošu finansējumu politisko reformu un tiesību aktu saskaņošanas ar acquis atbalstam;

40.  uzsver, ka finansējums no IPA III būtu piešķirams ar nosacījumu, ka tiek respektētas tādas Eiropas vērtības kā tiesiskums, tiesu iestāžu neatkarība, demokrātiskais process, pamatvērtību ievērošana un labas kaimiņattiecības; aicina Komisiju uzraudzīt, kā tiek ievēroti izvirzītie nosacījumi; aicina Komisiju izmantot līdzekļus, kas pašlaik piešķirti IPA III ietvaros, lai ar tiešās pārvaldības palīdzību atbalstītu Turcijas pilsonisko sabiedrību, cilvēktiesību aizstāvjus un žurnālistus un palielinātu iespējas cilvēku savstarpējiem kontaktiem, akadēmiskajam dialogam, Turcijas studentu piekļuvei Eiropas universitātēm un žurnālistu piekļuvei plašsaziņas līdzekļu platformām ar mērķi sekmēt un veicināt demokrātiskās vērtības un principus, cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu;

41.  uzsver, ka Parlamenta nostāja attiecībā uz NDICI pirmajā lasījumā tika pieņemta 2019. gada 4. martā un tā mandāts attiecībā uz NDICI tika atkārtoti apstiprināts 2019. gada 8. oktobrī; atgādina savu nostāju, kas paredz 45 % no NDICI kopējā finansējuma piešķirt klimata mērķiem, vides vadībai un aizsardzībai, bioloģiskajai daudzveidībai un cīņai pret pārtuksnešošanos, kā arī migrācijas un piespiedu pārvietošanas pamatcēloņu novēršanai, un par īpaši svarīgu uzskata demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību veicināšanu, tostarp sieviešu, bērnu, bēgļu, pārvietoto personu, LGTBI, personu ar invaliditāti, pirmiedzīvotāju tautu un etnisko un reliģisko minoritāšu tiesību veicināšanu;

42.  atgādina, ka pašreizējā migrācijas fenomena ilgtermiņa risinājums ir rodams migrācijas plūsmu izcelsmes valstu politiskā, ekonomiskā un sociālā attīstībā; prasa attiecīgajām ārpolitikas programmām piešķirt pietiekamus finanšu resursus, lai atbalstītu taisnīgas un savstarpēji izdevīgas partnerības starp ES un izcelsmes valstīm un tranzītvalstīm, tostarp Āfrikas kontinenta valstīm; šajā pašā kontekstā, ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un darba aģentūras Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA) grūto finansiālo situāciju, aicina ES 2021. gadā palielināt finansiālo atbalstu šai aģentūrai, lai saglabātu to būtisko pakalpojumu nepārtrauktību, kas tiek sniegti miljoniem palestīniešu bēgļu;

43.  pauž bažas par Covid-19 pandēmijas straujo izplatīšanos visā pasaulē un ietekmi uz skartajām valstīm; pauž pārliecību, ka starptautiskajai sadarbībai ir izšķiroša nozīme šīs globālās krīzes pārvarēšanā; uzskata, ka ES būtu jāuzņemas vadošā loma globālajos centienos ierobežot pandēmiju un mazināt tās ietekmi; uzskata, ka Savienībai ir jāizrāda solidaritāte ar skartajām trešām valstīm, tostarp mobilizējot papildu resursus, lai palīdzētu tām atjaunot savu ekonomiku, mazinātu šīs krīzes sociālekonomisko ietekmi, kā arī stiprinātu sabiedrības veselības aizsardzības sistēmu spējas visā pasaulē;

44.  atgādina, ka cilvēktiesības ir neatņemama ES ārējās darbības politikas daļa; atkārtoti pauž uzskatu, ka jāatvēl lielāks finansējums cilvēktiesību atbalstam visā pasaulē, īpašu uzmanību pievēršot cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai — sevišķi to, kuri pakļauti vislielākajam riskam; līdz ar to uzsver nepieciešamību turpināt Cilvēktiesību aizstāvju mehānismu (Protectdefenders.eu) un palielināt tam paredzēto finansējumu; uzskata, ka ES noteikti būtu jāatturas no palīdzības sniegšanas budžeta atbalsta veidā tajās valstīs, kuras rupji neievēro starptautiskos standartus cilvēktiesību un demokrātijas jomā vai nespēj demonstrēt apņemšanos apkarot korupciju; uzsver vēlēšanu novērošanas misiju, īpaši tādu, kurās iesaistās vietējās pilsoniskās sabiedrības grupas, nozīmi un prasa nodrošināt tām atbilstošu finansējuma līmeni;

45.  prasa piešķirt papildu finansējumu stratēģiskās komunikācijas pasākumiem, lai cīnītos pret dezinformācijas kampaņām, kuras aizvien vairāk tiek izmantotas, lai apdraudētu demokrātisko kārtību Savienībā un Savienības tuvējās kaimiņvalstīs; uzsver, cik svarīgs ir Eiropas Ārējās darbības dienesta Austrumu Stratēģiskās komunikācijas operatīvās grupas pamatprojekts “EUvsDisinfo” cīņā pret dezinformāciju, propagandu un ārvalstu ietekmi;

46.  uzsver, ka ir svarīgi sniegt pienācīgu finansiālu atbalstu īstenas Eiropas aizsardzības savienības izveidei, stratēģiskās autonomijas veicināšanai un ES lomas nostiprināšanai globālā līmenī; jo īpaši uzsver, ka ir svarīgi saglabāt Parlamenta nostāju attiecībā uz Eiropas Aizsardzības fondam (EAF) un militārajai mobilitātei paredzētajām summām. uzsver, ka ar Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA), pastāvīgās strukturētās sadarbības (PESCO), EAF un citām iniciatīvām būtu jānodrošina pastāvīgs atbalsts ar aizsardzību saistītai politikai un darbībām un labāka to koordinācija; mudina Komisiju nodrošināt EAA un PESCO administratīvo un darbības izdevumu finansēšanu no Savienības budžeta, tādējādi atjaunojot Parlamenta budžeta funkciju, kā paredzēts LES 41. pantā;

47.  atgādina, ka jaunajai ārējās finansēšanas instrumentu struktūrai vajadzētu uzlabot saskaņotību, pārskatatbildību, efektivitāti un demokrātisko pārraudzību; uzsver, ka Parlamentam ir jāpiešķir lielāka loma jauno instrumentu stratēģiskajā vadībā; sagaida, ka Parlaments jau agrīnā posmā tiks iesaistīts jauno instrumentu (provizoriskā) plānošanā;

48.  mudina Komisiju izvērtēt visus iespējamos scenārijus un sagatavoties tiem, lai nodrošinātu pareizu Savienības budžeta finanšu pārvaldību, nosakot skaidras saistības un izklāstot mehānismus, kā arī aizsargājot ES budžetu; aicina Komisiju nodrošināt, lai saistībā ar AK turpmāku dalību ES programmās tiktu ievērots taisnīgs līdzsvars starp iemaksām un ieguvumiem;

49.  pauž nodomu, ka Apvienotā Karaliste varētu palikt kā tuva partnere pēc iespējas lielākā skaitā ES programmu, īpaši Erasmus+ un “Apvārsnis Eiropa”;

50.  atgādina par ES aģentūru svarīgo lomu ES politikas mērķu īstenošanā un atkārtoti apliecina, ka ir svarīgi piešķirt šīm struktūrām pietiekamu un paredzamu finansējumu un darbinieku skaitu efektīvai pienākumu izpildei, vienlaikus noraidot jebkādus nepamatotus un patvaļīgus to budžeta samazinājumus reālā izteiksmē; uzsver nozīmīgo lomu, kāda Eiropas Vides aģentūrai ir izpratnes par klimata pārmaiņām veidošanā, Eiropas Darba iestādei — darba mobilitātes veicināšanā, kā arī Eiropas Patvēruma atbalsta birojam un Pamattiesību aģentūrai — atbalsta sniegšanā patvēruma meklētājiem, kuri meklē aizsardzību Eiropā;

51.  vienlaikus uzsver, ka ir īpaši jācīnās pret cilvēku tirdzniecību un kontrabandu un jāatbalsta ES tieslietu un iekšlietu aģentūras, kuras sniedz palīdzību dalībvalstīm pie ārējām robežām — piemēram, Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra (Frontex); pieņem zināšanai lomu, ko Frontex tiek aicināts uzņemties saistībā ar pašreizējo migrācijas krīzi, kura izvēršas pie ES ārējām robežām ar Turciju; prasa 2021. gada budžetā paredzēt atbilstīgu finansējuma apmēru robežu pārvaldībai;

52.  uzsver, ka turpina pieaugt to aģentūru uzdevumu skaits, kuras darbojas drošības, tiesībaizsardzības un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā; prasa palielināt finanšu resursus un štata vietas šīm aģentūrām, jo īpaši Eiropas Savienības Aģentūrai tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust), Eiropas Policijas birojam (Eiropolam), Eiropas Policijas akadēmijai (CEPOL), Eiropas Savienības Kiberdrošības aģentūrai (ENISA) un Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centram (EMCDDA), kā arī nodrošināt pietiekamu finansējumu un personālu tiem, kas strādās ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas jautājumiem;

53.  pauž bažas par nepietiekamo finansējuma apmēru un darbinieku skaitu, kas 2020. gada budžeta procedūras laikā tika piešķirts Eiropas Prokuratūrai (EPPO), un, domājot par 2021. gadu, aicina Komisiju palielināt šīs institucionālās struktūras darbinieku skaitu un resursus un aizsargāt tās budžeta neatkarību; uzsver, ka EPPO izveide nedrīkst pasliktināt Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) spēju pienācīgi darboties;

54.  ņemot vērā neseno Covid-19 uzliesmojumu Eiropā un ātras, koordinētas un saskaņotas ES reakcijas nepieciešamību, aicina Komisiju steidzami nodrošināt atbilstošu finansējumu, kas vajadzīgs attiecīgajām ES aģentūrām, kuru darbam jāsniedz atbalsts Komisijai un dalībvalstīm centienos novērst šo pandēmiju, īpaši Eiropas Slimību profilakses un kontroles centram (ECDC) un Eiropas Zāļu aģentūrai (EMA); uzstāj, ka Komisijai un Padomei ir jāatturas no Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) resursu samazināšanas;

55.  uzsver nepieciešamību būtiski stiprināt Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ACER), ņemot vērā papildu uzdevumus, kuri tai uzticēti ar nesen pieņemtajiem tiesību aktiem, tostarp tīras enerģijas paketi; atgādina arī to, ka BEREC atbalsta aģentūrai (BEREC birojam) ir vajadzīgi papildu resursi, lai tā varētu pildīt uzdevumus, kas tai noteikti BEREC regulā un Eiropas Elektronisko sakaru kodeksā;

56.  atgādina, ka nevienu Savienības politiku — vai tā būtu paredzēta Covid-19 krīzes pārvarēšanai, vai Eiropas zaļā kursa īstenošanai — nevar pienācīgi īstenot bez īpaša Savienības civildienesta atbalsta un pietiekama finansējuma;

57.  ņemot vērā pašreizējo politisko un ekonomisko situāciju, uzskata, ka konference par Eiropas nākotni būtu pienācīgi jāatbalsta arī no budžeta viedokļa un ka Komisijas, kas ir viena no šajā projektā iesaistītajām institūcijām, rīcībā vajadzētu būt līdzekļiem, kuri nepieciešami šīs konferences veiksmīgai norisei;

58.  aicina Komisiju rādīt piemēru augstas kvalitātes un sociāli atbildīgu iepirkumu nodrošināšanā, lai līgumslēgšanas tiesības tiktu piešķirtas uzņēmumiem, kas ievēro vides standartus un darba pamatstandartus, kā arī labāku un stingrāku kritēriju piemērošanā, lai novērstu interešu konfliktus;

59.  prasa izvērtēt iepriekšējo budžeta periodu no dzimumu līdztiesības aspekta un ES 2021. gada budžetu izstrādāt, ievērojot dzimumu līdztiesības principu; tāpēc sagaida, ka Komisija budžeta projektā iekļaus pielikumu, kurā būs apkopota dzimumspecifiska informācija par mērķiem, ielaidi, izlaidi un rezultātiem un izklāstītas finanšu saistības dzimumu līdztiesības nodrošināšanai un iespējas tās izsekot;

Pietiekams un reālistisks maksājumu apmērs

60.  ir apņēmies izvairīties no jaunas maksājumu krīzes, jo īpaši saistībā ar Covid-19 pandēmiju; atkārtoti norāda, ka, nosakot kopējo maksājumu maksimālo apjomu, ir jāņem vērā arī līdz šim nepieredzēti lielais nenokārtoto saistību apjoms 2020. gada beigās, kas būs jānokārto no nākamās DFS; turklāt norāda, ka 2021. gadā maksājumu apropriācijas lielākoties tiks izmantotas 2014.–2020. gada programmu pabeigšanai; tomēr uzstāj, ka tam nevajadzētu kavēt jaunu programmu uzsākšanu;

61.  tādēļ saskaņā ar 2020. gada pasākumiem uzstāj, ka, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju, arī turpmāk ir jānodrošina dalībvalstīm augsta līmeņa likviditāte;

62.  uzsver, ka dalībvalstu sadarbība nodokļu ieņēmumu jomā ļautu valsts budžetā atgūt daudz vairāk līdzekļu nekā jebkādi ES ikgadējo budžeta izdevumu samazinājumi;

63.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ES finansējums netiek piešķirts kādai no pusēm, uz kurām attiecas ES apstiprināts ierobežojošs pasākums (tostarp līgumslēdzējiem vai apakšuzņēmējiem, darbsemināru un/vai apmācību kursu dalībniekiem un finansiāla atbalsta trešām personām saņēmējiem);

64.  pauž pārliecību, ka visām juridiskajām personām, kas ir ES budžeta līdzekļus saņemošu juridisko personu faktiskie īpašnieki, ir jāaizliedz saņemt līdzekļus no kārtējā vai kāda no turpmākajiem ES budžetiem saskaņā ar Regulas par daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam noteikumiem, tostarp arī tiešos lauksaimniecības maksājumus un jebkādas šajā regulā reglamentētas izmaksas, izdevumus, garantijas vai cita veida atbalstu, ja šīs juridiskās personas atrodas nepārprotamā interešu konflikta situācijā, kā noteikts Finanšu regulas (ES, Euratom) 2018/1046 61. pantā;

65.  atkārtoti pauž savu izsenis aizstāvēto nostāju, ka jaunas politiskās prioritātes un nākamie ES risināmie problēmjautājumi būtu jāfinansē no jaunām apropriācijām, nevis samazinot apropriācijas programmām, kuras jau tiek īstenotas; uzskata, ka šis princips būtu jāpiemēro arī budžeta grozījumu gadījumā;

66.  norāda — tā kā 2021. gads būs pirmais eventuāli apstiprinātās nākamās DFS darbības gads, 2021. gada budžets būs pirmais, kurā būs izmantota jaunā budžeta nomenklatūra; aicina Komisiju tā sagatavošanā pienācīgi iesaistīt budžeta lēmējinstitūciju; uzskata, ka jaunajai nomenklatūrai, kaut arī tā ir labāk saskaņota ar politikas prioritātēm, ir jābūt pietiekami sīki izstrādātai, lai budžeta lēmējinstitūcija varētu efektīvi pildīt savu lēmumu pieņemšanas lomu un Parlaments — jo īpaši savu demokrātisko pārraudzības un pārbaudes funkciju;

67.  norāda, ka Parlaments kā viena no budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm, ko tieši ievēlējuši pilsoņi, pildīs savu politisko uzdevumu un izvirzīs priekšlikumus izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām, paužot savu politisko skatījumu par nākotni; šajā sakarībā apņemas ierosināt izmēģinājuma projektu un sagatavošanas darbību kopumu, kas būs izstrādāts, cieši sadarbojoties ar katru no komitejām, lai rastu pareizo līdzsvaru starp politisko gribu un tehniskajām iespējām, kuras novērtējusi Komisija;

o
o   o

68.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai.

(1) https://www.ipcc.ch/sr15/
(2) OV L 193, 30.7.2018., 1. lpp.
(3) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(4) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(5) OV L 168, 7.6.2014., 105. lpp.
(6) OV L 57, 27.2.2020., 1. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0449.
(8) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0032.
(9) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0054.
(10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0065.
(11) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0124.
(12) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0015.
(13) OV C 242, 10.7.2018., 24. lpp.
(14) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0005.


Austrumu partnerība, gatavojoties 2020. gada jūnija samitam
PDF 213kWORD 66k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 19. jūnija ieteikums Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos par Austrumu partnerību, gatavojoties 2020. gada jūnija samitam (2019/2209(INI))
P9_TA(2020)0167A9-0112/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., un 8. pantu un V sadaļu, it īpaši 21., 22., 36. un 37. pantu, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) piekto daļu,

–  ņemot vērā to, ka 2009. gada 7. maijā Prāgā tika aizsākta Austrumu partnerība kā ES un sešu tās Austrumeiropas partnervalstu — Armēnijas, Azerbaidžānas, Baltkrievijas, Gruzijas, Moldovas Republikas un Ukrainas — kopīgs pasākums,

–  ņemot vērā Austrumu partnerības kopīgās deklarācijas, kas pieņemtas 2009. gada samitā Prāgā, 2011. gada samitā Varšavā, 2013. gada samitā Viļņā, 2017. gada samitā Rīgā un 2017. gadā Briselē,

–  ņemot vērā Asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Gruziju, no otras puses(1), Asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Moldovas Republiku, no otras puses(2), Asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Ukrainu, no otras puses(3), tostarp padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonas (DCFTA), un Visaptverošo un pastiprināto partnerības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Armēnijas Republiku, no otras puses(4),

–  ņemot vērā ES un Azerbaidžānas partnerības prioritātes, ko Sadarbības padome apstiprināja 2018. gada 28. septembrī(5),

–  ņemot vērā 2019. gada 19. decembrī notikušo ES un Ukrainas parlamentārās asociācijas komitejas un ES un Moldovas parlamentārās asociācijas komitejas sanāksmju galīgos paziņojumus un ieteikumus,

–  ņemot vērā Parlamenta 2019. gada 18. decembra ziņojumu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1806 (2018. gada 14. novembris)(7), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru valstspiederīgajiem minētā prasība neattiecas,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības ar Armēnijas Republiku(8) un Azerbaidžānas Republiku(9) noslēgtos nolīgumus par vīzu atvieglotu izsniegšanu un 2020. gada 8. janvārī parakstīto nolīgumu par Eiropas Savienības un Baltkrievijas Republikas vīzu atvieglotu izsniegšanu(10),

–  ņemot vērā 2020. gada 18. marta Komisijas un Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiripadomei, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Eastern Partnership policy beyond 2020, Reinforcing Resilience – an Eastern Partnership that delivers for all" (Austrumu partnerības politika pēc 2020. gada. Stiprināt noturīgumu — visiem izdevīga Austrumu partnerība),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes secinājumus par Eiropas kaimiņattiecību politiku un Austrumu partnerību,

–  ņemot vērā Euronest parlamentārās asamblejas, Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, Austrumu partnerības pilsoniskās sabiedrības foruma, Reģionu komitejas un ES un Austrumu partnerības valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību konferences (CORLEAP) ieteikumus un darbības,

–  ņemot vērā Euronest parlamentārās asamblejas 2019. gada 9. decembra rezolūciju “Future of the Trio Plus Strategy 2030: building a future of Eastern Partnership” (Trio Plus stratēģijas 2030. gadam nākotne. Austrumu partnerības nākotnes veidošana),

–  ņemot vērā ES globālo stratēģiju un pārskatīto Eiropas kaimiņattiecību politiku,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu,

–  ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par nepieciešamību pēc ES stratēģijas attiecībā uz Dienvidkaukāzu(11), 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politiku(12), 2014. gada 18. septembra rezolūciju par stāvokli Ukrainā un pašreizējo stāvokli ES un Krievijas attiecībās(13), 2015. gada 15. janvāra rezolūciju par stāvokli Ukrainā(14), 2015. gada 15. aprīļa rezolūciju par pret armēņiem vērstā genocīda 100. gadskārtu(15), 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu(16), 2016. gada 21. janvāra rezolūciju par asociācijas nolīgumiem / padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonām ar Gruziju, Moldovu un Ukrainu(17), 2016. gada 23. novembra rezolūciju par ES stratēģisko paziņojumu pret to vērstas trešo personu propagandas apkarošanai(18), 2016. gada 13. decembra rezolūciju par sieviešu tiesībām Austrumu partnerības valstīs(19), 2017. gada 16. marta rezolūciju par Ukrainas politieslodzītajiem Krievijā un stāvokli Krimā(20), 2018. gada 19. aprīļa rezolūciju par Baltkrieviju(21), 2018. gada 14. jūnija rezolūciju par okupētajām Gruzijas teritorijām desmit gadus pēc Krievijas iebrukuma(22), 2018. gada 4. jūlija rezolūciju par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu Visaptverošu un pastiprinātu partnerības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Armēnijas Republiku, no otras puses(23), 2018. gada 4. oktobra rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu brīvības stāvokļa pasliktināšanos Baltkrievijā, jo īpaši Charter 97 lietu(24), 2018. gada 14. novembra rezolūciju par ES un Moldovas asociācijas nolīguma īstenošanu(25), 2018. gada 14. novembra rezolūciju par ES un Gruzijas asociācijas nolīguma īstenošanu(26) un 2018. gada 12. decembra rezolūciju par ES un Ukrainas asociācijas nolīguma īstenošanu(27),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Krieviju, jo īpaši saistībā ar Krievijas darbībām Austrumu partnerības valstu teritorijās, Krimas tatāru cilvēktiesību pārkāpumiem, Gruzijas teritorijas daļas okupāciju un robežnospraušanas darbībām, kā arī naidīgo propagandu un dezinformāciju, kas vērsta pret ES un Austrumu partnerības partnervalstīm,

–  ņemot vērā 2017. gada 15. novembra ieteikumus Padomei, Komisijai un EĀDD par Austrumu partnerību, gatavojoties 2017. gada novembra samitam(28) un 2018. gada 4. jūlija ieteikumu Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos attiecībā uz sarunām par ES un Azerbaidžānas visaptverošo nolīgumu(29),

–  ņemot vērā Reglamenta 118. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0112/2020),

A.  tā kā pārskatāmā nākotnē ES joprojām būs dominējošā politiskā un ekonomiskā vara Eiropā un tāpēc tai ir jāuzņemas atbildība attiecībā pret kaimiņvalstīm;

B.  tā kā 2016. gada jūnijā pieņemtajā ES globālajā stratēģijā ir noteikts, ka ES prioritāte ir kaimiņreģionā veicināt noturīgu, labi pārvaldītu, pārticīgu un savienotu valstu izveidi;

C.  tā kā Austrumu partnerība (AP) pēc savas būtības ir iekļaujoā balstās uz Armēnijas, Azerbaidžānas, Baltkrievijas, Gruzijas, Moldovas Republikas, Ukrainas un Eiropas Savienības abpusējām interesēm un sapratni, līdzdalību un kopīgu atbildību, diferenciāciju, nosacījumiem, mērķiem, kopīgu apņemšanos padziļināt savstarpējās attiecības un stingri ievērot starptautiskās tiesības un pamatvērtības, tādas kā demokrātija, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, tiesiskums, tiesu varas neatkarība un objektivitāte, sociāla tirgus ekonomika, ilgtspējīga attīstība un laba pārvaldība kā arī kopīgu mērķi vairot stabilitāti un labklājību;

D.  tā kā ciešāka sadarbība starp ES un AP valstīm nav lineārs process un pilnvērtīgu sadarbību var panākt un uzturēt vien tad, ja konstitucionālajā un likumdošanas procesā tiek ievērotas Eiropas pamatvērtības un principi un ja tiek garantēta cīņa pret korupciju, organizēto noziedzību, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, oligarhiskām struktūrām un nepotismu; tomēr uzsver, ka, situācijai nopietni regresējot, sadarbība var mazināties;

E.  tā kā atsevišķas AP valstis, pamatojoties uz diferenciācijas principu, panāktajiem rezultātiem un centieniem, ir izvēlējušās īstenot ciešāku politisko, humanitāro un ekonomisko integrāciju ar ES, noslēdzot vērienīgus asociācijas nolīgumus (AN), tostarp izveidojot padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonas un bezvīzu režīmus, kā arī noslēdzot kopējas aviācijas telpas izveides nolīgumus; turklāt tās paziņojušas, ka tās stratēģiskais mērķis ir iestāšanās ES, un jau ir pierādījušas spēju nodrošināt lielāku stabilitāti, drošību, labklājību un noturību austrumu kaimiņvalstīs; tā kā šajās valstīs joprojām saglabājas augsts sabiedrības atbalsts Eiropas integrācijai;

F.  tā kā citu AP valstu pieeja attiecībām ar ES ir niansētāka; tā kā Armēnija ir dalībniece Krievijas vadītās ekonomiskās (Eirāzijas Ekonomikas savienība) un militārās (Kolektīvās drošības līguma organizācija) reģionālās integrācijas struktūrās un ir arī noslēgusi visaptverošu un pastiprinātu partnerības nolīgumu ar ES; tā kā Azerbaidžāna kopš 2017. gada cenšas vienoties par jaunu visaptverošo nolīgumu ar ES, kas aizstātu novecojušo 1999. gada partnerības un sadarbības nolīgumu; tā kā Baltkrievijai nav līgumos pamatotu attiecību ar ES, taču nesen ir parakstīti nolīgumi par vīzu režīma atvieglošanu un atpakaļuzņemšanu;

G.  tā kā kopš Austrumu partnerības izveidošanas politisko un ekonomisko reformu īstenošanas temps partnervalstīs gan ārēju, gan iekšēju faktoru dēļ nav bijis vienāds un vēl joprojām nav sasniegts stāvoklis, kad varētu teikt, ka reformas ir neatgriezeniskas;

H.  tā kā tādas ilgtermiņa perspektīvas saglabāšana ieinteresētajām AP valstīm, kas saistīta ar Eiropu, paātrinās demokratizācijas un turpmāko reformu AP valstīs;

I.  tā kā ir nepieciešams mudināt, lai katrai no AP valstīm tiktu izstrādāta individuāli pielāgota stratēģija, un ir jāveicina vērienīgāki sadarbības un integrācijas veidi, ja partnervalstis to vēlas, un ir jāatbalsta un jāsaglabā vērā ņemams Eiropas integrācijai nepieciešamo reformu īstenošanas temps;

J.  tā kā šo mērķi var sasniegt ar nosacījumu, ka tiek panākts progress attiecībā uz tiesiskumu un demokrātijas stiprināšanu un ka visaptverošas reformas tiek īstenotas laikus un autentiskā, ilgtspējīgā un efektīvā veidā, izmantojot elastīgus ES instrumentus un saskaņā ar starptautiskajām saistībām un pienākumiem, kā arī ievērojot arī pamata cilvēktiesības un minoritāšu tiesības;

K.  tā kā atzinīgi ir vērtējami ES un to AP valstu, ar kurām ir parakstīti asociācijas nolīgumi, divpusējo attiecību sasniegumi un pastiprinātā diferenciācija, un tā kā tagad šīm valstīm ir vajadzīgi precīzāki norādījumi par konkrētām reformu prioritātēm, pieskaņošanās kritērijiem un nākamajiem ES integrācijas procesa posmiem;

L.  tā kā asociācijas nolīgumu/ padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības nolīgumu galvenais mērķis ir izveidot priekšnosacījumus paātrinātai politiskai asociācijai un turpmākai ES un ieinteresēto partnervalstu ekonomiskajai integrācijai;

M.  tā kā AP valstu neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti joprojām apdraud neatrisināti reģionālie konflikti, ārējā agresija un tas, ka atsevišķas šo valstu teritorijas joprojām ir okupētas, kas apdraud cilvēktiesību situāciju, ir šķērslis AP pārticības, stabilitātes un izaugsmes pieaugumam un apdraud ES rīcību, tādējādi apdraudot visu AP projektu; tā kā lielākajā daļā šo konfliktu Krievija ir aktīva agresore un īsteno hibrīdkaru, piekopj nelikumīgu okupāciju un aneksiju, veic kiberuzbrukumus, kā arī izplata propagandu un dezinformāciju, kas apdraud visas Eiropas drošību;

N.  tā kā Eiropas labklājība un drošība ir cieši saistītas ar situāciju mūsu kaimiņvalstīs, īpaši AP valstīs; tā kā Austrumu partnerība tiecas sasniegt kopējos mērķus attiecībā uz labām kaimiņattiecībām un reģionālo sadarbību un tā kā pārskatītajai Eiropas kaimiņattiecību politikai būtu jāveicina un jāstiprina spējas atrisināt divpusējus strīdus un jācenšas panākt izlīgumu austrumu kaimiņvalstu sabiedrībās;

O.  tā kā Eiropas Parlaments nosoda AP valstu suverenitātes un teritoriālās integritātes pārkāpumus, neatzīst to robežu piespiedu izmaiņas un to teritoriju aneksijas mēģinājumu un noraida spēka pielietošanu vai spēka draudus, piekrītot ES apņēmībai atbalstīt miermīlīgu konfliktu atrisināšanu ar diplomātiskiem līdzekļiem un saskaņā ar starptautisko tiesību normām un principiem, ANO Statūtiem un Helsinku Nobeiguma aktu, proti, konfliktos, kuros Krievija ir līgumslēdzēja puse;

P.  tā kā kopš AP izveides ES ir paplašinājusi un uzturējusi klātbūtni AP valstīs politiskā, ekonomiskā un drošības ziņā, tādējādi panākot pastiprinātu piesaisti un iespējas popularizēt savas vērtības un principus un pastiprinot ES un AP valstu savstarpējo atkarību;

Q.  tā kā AP valstis var ievērojami uzlabot tiešu piekļuvi Vidusāzijas reģionam un kā uzticamas Austrumeiropas partnervalstis palīdzēt īstenot ES stratēģiju Vidusāzijai;

R.  tā kā ar AP starpniecību ES ir palīdzējusi uzsākt strukturālas reformas, tostarp iestāžu un pārvaldības struktūru reformas, kā arī likt pamatus padziļinātām sociālekonomiskām un politiskām pārmaiņām Austrumu kaimiņvalstīs; tā kā ir panākts progress AP valstu tuvināšanā ES tiesiskajam regulējumam un tā normām, standartiem un praksei;

S.  tā kā tieša ietekme, ko radījusi AP, ir iespēju pavēršana pilsoniskajai sabiedrībai un lielākas pilsoniskās sabiedrības gaidas un prasība AP valstu valdībām pēc lielākas atbildības un pārredzamības, kas izrādījās būtisks iekšējais reformu virzītājspēks; tā kā sekmīga pārveide AP valstīs, sevišķi trijās asociētajās partnervalstīs, var kļūt par pozitīvu piemēru citām valstīm;

T.  tā kā neatkarīgi prokurori, tiesneši, tiesas un iestādes, spēcīga pilsoniskā sabiedrība un neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi, kas pilda uzraudzības pienākumus, ir galvenie elementi, kurus ES būtu jāturpina aktīvi atbalstīt savā austrumu kaimiņreģionā;

U.  tā kā spēcīgām un noturīgām iestādēm, dominējošam tiesiskumam, tiesu reformu īstenošanai, kā arī cīņai pret korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu ir izšķirīga nozīme taisnīgas, stabilas un uzticamas vides izveidošanā, kas savukārt vēlāk var piesaistīt ilgtermiņa investīcijas un sekmēt izaugsmi AP valstīs;

V.  tā kā, atzīmējot AP 10. gadadienu, Eiropadome uzsvēra stratēģiskās partnerības ar AP valstīm nozīmi un aicināja Komisiju un Komisijas priekšsēdētājas vietnieku / Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos sagatavot ilgtermiņa politikas priekšlikumus, lai sagatavotos 2020. gada jūnija samitam;

W.  tā kā Eiropas Parlaments ir apņēmies katru gadu pieņemt rezolūcijas par to, kā asociētās valstis īsteno asociācijas nolīgumus / padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības nolīgumus, un vismaz reizi divos gados — ieteikumus par attiecībām ar pārējām AP valstīm un par AP politiku kopumā,

1.  sniedz Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos šādus ieteikumus:

Strukturētais dialogs, valsts veidošana un demokrātiskā pārskatatbildība

Nozaru sadarbība kopējas ekonomiskās telpas izveidei

Cilvēkkapitāla attīstība

Drošība, stabilitāte, teritoriālā integritāte un konfliktu risināšana

Vietējās un reģionālās pašvaldības un pilsoniskā sabiedrība

Labāki plašsaziņas līdzekļi, labāka komunikācija un politikas pārvaldība

   a) atzīt, ka AP valstis uzņemas aizvien lielāku atbildību un līdzdalību AP iniciatīvā; uzsvērt, cik svarīgi ir censties nepazaudēt tempu centienos panākt auglīgu sadarbību, intensīvu dialogu un ciešu partnerību Austrumu partnerībā, ko paplašina pastāvīgā transformējošā ietekme, kuru rada AP politika, kas atbalsta reformas, kuras ieviesīs politiskas, sociālas, ekonomiskas un juridiskas pārmaiņas visās AP valstīs atkarībā no tā, cik ļoti to centieni ir saistīti ar ES; uzsvērt asociēto valstu centienus veidot arvien ciešākas attiecības ar ES; apstiprināt AP valstu suverēnās tiesības pašām brīvi izvēlēties piemērotāko līmeni sadarbībai vai integrācijai ES un noraidīt jebkādu ārēju spiedienu, kas var ietekmēt šādu izvēli;
   b) uzsvērt, ka saskaņā ar LES 49. pantu jebkura Eiropas valsts var iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par ES dalībvalsti, ar noteikumu, ka tā ievēro tādas vērtības kā cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības, kā minēts LES 2. pantā; atzīt, ka, lai gan AP satvars neparedz pievienošanos, AP politika var veicināt pakāpenisku integrāciju ES; uzskatīt, ka, lai pievienošanās process kļūtu iespējams, gan ES, gan attiecīgajai AP valstij ir jābūt tam gatavām, ņemot vērā ES turpmāko reformu procesu un partnervalsts tuvināšanos ES acquis, kā arī tās atbilstību ES dalības kritērijiem; nodrošināt pašreiz spēkā esošo ES un AP valstu nolīgumu pilnīgu īstenošanu kā pirmo šā pakāpeniskās integrācijas procesa posmu;
   c) ātri īstenot stratēģisku un uz nākotni vērstu redzējumu AP politikas nākamajai desmitgadei pēc 2020. gada, lai sniegtu labumu galvenokārt iedzīvotājiem, stiprinātu izturētspēju, veicinātu ilgtspējīgu attīstību, nodrošinātu neatgriezeniskus sasniegumus un padziļinātu ES un AP sadarbības un integrācijas procesu, kas ir galvenokārt jau ES pašas drošības un ekonomikas interesēs;
   d) nodrošināt, ka 2020. gada jūnija samita secinājumos ir iekļauta skaidra stratēģija un kopīgs ilgtermiņa redzējums par iesaistīšanos AP pēc 2020. gada, kā arī iekļautas pastiprinātas ES saistības, politiskie stimuli un AP valstu apņemšanās pašām sasniegt rezultātus; mudināt nākamās ES Padomes prezidentūras sagatavot sīki izstrādātas un vērienīgas programmas sadarbībai ar AP valstīm, kas nākamajās desmitgadēs palīdzētu veidot attiecības ar AP valstīm visām pusēm vēlamā virzienā, uz ko mudinājis Eiropas Parlaments savās rezolūcijās un ieteikumos;
   e) atzīt, ka AP arī turpmāk vajadzētu būt pievilcīgam sadarbības satvaram un atbalstīt šo procesu saskaņā ar principu "lielāks atbalsts par lielākām reformām", lai AP valstis turpinātu reformu procesu un virzību uz ES;
   f) atzīt, ka Austrumu partnerība ir divvirzienu process, jo no AP valstu gūtas pieredzes labumu savstarpēji var gūt gan ES un tās dalībvalstis, gan AP valstis;
   g) saglabāt līdzsvaru starp katrai valstij pielāgotu diferenciācijas pieeju Austrumu partnerībā un daudzpusējās sistēmas iekļaujošo raksturu, saskaņotību un konsekvenci, kas joprojām ir svarīgs atskaites punkts visām AP valstīm; nepieļaut Austrumu partnerības sadalīšanu pēc tajā ietilpstošo valstu ES integrācijas centieniem; uzskatīt, ka ES un AP valstu sadarbības apjomam un dziļumam jābūt atkarīgam no pušu mērķiem, kā arī to reformu īstenošanas; atzīt, ka asociācijas nolīgumi / padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības nolīgumi, kas parakstīti ar Gruziju, Moldovas Republiku un Ukrainu, apliecina diferencētu pieeju un ka, pamatojoties uz tiem, būtu jāpaplašina divpusējo attiecību formāti un ceļveži, ņemot vērā principu “lielāks atbalsts par lielākām reformām”;
   h) ņemot vērā nepieciešamību pēc īpaši pielāgotas pieejas, apsvērt ciešākas sadarbības stratēģijas izveidi trim asociētajām valstīm, ar kuru varētu izveidot reformu un investīciju atbalsta programmu tādās jomās kā kapacitātes veidošana, transports, infrastruktūra, savienotība, enerģētika, tiesiskums un digitālā ekonomika un kam vēlāk varētu paredzēt paplašināšanu uz pārējām AP valstīm, pamatojoties uz ES reformu saistību un sasniegtā progresa individuāliem novērtējumiem, paturot prātā vajadzību saglabāt AP saskaņotību un saskaņā ar iekļautības principu; šis dialogs varētu ietvert strukturētas sanāksmes Eiropadomes sanāksmju ietvaros ar asociēto valstu vadītājiem un to pārstāvju regulāru dalību Eiropadomes darba grupu un komiteju sanāksmēs;
   i) uzsākt tādas kopējas ekonomiskās telpas izveides procesu, kura rezultātā notiktu visu četru brīvību integrācija un kas veicinātu dziļāku ekonomisko integrāciju AP valstu saskaņotību ar ES politiku, kā arī padziļinātu savstarpējo ekonomisko sadarbību starp AP valstīm, izmantojot pieredzi, kas gūta ar Rietumbalkānu reģiona valstīm;
   j) sākt īstenot papildu pasākumus AP valstu un ES dziļākai integrācijai un turpmākai nozaru sadarbībai, piemēram, šo valstu dalību atsevišķās ES aģentūrās, investīciju platformās, kā arī ES iekšējās programmās un iniciatīvās, pilnībā ievērojot esošos nosacījumus un ievērojot ES uz stimuliem balstīto pieeju, lai panāktu konverģenci saskaņā ar principa “lielāks atbalsts par lielākām reformām” būtību un lai tiktu ņemtas vērā labākās reformu prakses;
   k) sniegt AP valstīm lielāku finansiālo palīdzību un padarīt to atkarīgu no nosacījumu ievērošanas, tostarp saistībā ar notiekošajām likumdošanas sarunām par ārējiem finanšu instrumentiem laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam; izmantojot deleģētos aktus, nodrošināt, ka šāda palīdzība ir pielāgota katras AP valsts konkrētajām vajadzībām saskaņā ar Eiropas Parlamenta norādījumiem un tiek izmantota AP programmas pasākumu īstenošanai; atzīt, ka ES finansiālā palīdzība ir arī ieguldījums nākotnē, jo tā atbalsta reformas, kas stiprina AP valstu ekonomisko un sociālo stabilitāti un veido pamatu sekmīgai sadarbībai nākotnē;
   l) atzīt, ka trim vispārējās Austrumu partnerības asociētajām valstīm ir vajadzīgs papildu politiskās, administratīvās un finansiālās palīdzības satvars, kurā būtu ņemtas vērā šo valstu strukturālās reformas, modernizācija un iestāžu veidošanas vajadzības; norādīt, ka piekļuve ES finansējumam būtu jāsaista ar saistībām veikt reformas un tajā būtu jāiekļauj vērienīgu kritēriju kopums;
   m) demokrātijas un tiesiskuma jomā izvirzīt par prioritāti principu “lielāks atbalsts par lielākām reformām”, ņemot vērā nesenos notikumus gan ES, gan AP valstīs, un nodrošināt, ka funkcionējošas un noturīgas demokrātiskās iestādes, tiesiskums, laba pārvaldība, cīņa pret korupciju un nepotismu, plašsaziņas līdzekļu brīvība un cilvēktiesību ievērošana joprojām ir galvenie kritēriji un nosacījumi ciešākai politiskai partnerībai un finansiālai palīdzībai;
   n) regulāri veikt ES atbalsta programmu ietekmes novērtējumus, lai palielinātu to efektivitāti un laikus veiktu korekcijas; ātrāk reaģēt uz tiesiskuma un demokrātiskās pārskatatbildības pasliktināšanos AP valstīs un piemērot pārdomātus nosacījumus, tostarp sasaistot makrofinansiālās palīdzības sniegšanu ar demokratizāciju un reformām, lai novērstu partnervalstu valdību turpmāku regresu; radīt nosacījumus, saskaņā ar kuriem saistību neizpildes gadījumā attiecīgā AP valstī centrālajām varas iestādēm paredzēto atbalstu varētu novirzīt vietējām pašvaldībām vai pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;
   o) palielināt Eiropas Parlamenta nozīmi programmu rūpīgā pārbaudē un uzraudzībā, izmantojot deleģētos aktus par ES ārējo finanšu instrumentu piemērošanu;
   p) stiprināt parlamentāro diplomātiju un pārskatīt Euronest darbību, lai tā varētu pilnībā izmantot savu potenciālu;
   q) saglabājot partnerības iekļaujošo raksturu un turpinot darbu ar visā AP valstīm, atzīt attīstītāko AP valstu, proti, to valstu, kas parakstījušas asociācijas nolīgumus, ar kuriem izveido DCFTA, asociēto statusu, un pavērt tām lielākas iespējas attiecībā uz politisko dialogu ar tām, lai sekmētu tālāku ekonomisko integrāciju un tiesību aktu saskaņošanu; piemēram, iesaistīt asociētās valstis kā novērotājas saskaņā ar LESD 291. pantu un Regulu (ES) Nr. 182/2011 izveidoto komiteju darbā, lai apliecinātu ES apņemšanos turpināt integrāciju un stiprināt šo valstu virzību uz reformām un administratīvo zinātību;
   r) turpināt iesaistīties EP valstu valsts veidošanas procesos un iestāžu stiprināšanā, kā arī to pārskatatbildības uzlabošanā, nodrošinot, ka visām AP valstīm ir pieejami Ukrainas atbalsta grupai līdzīgi instrumenti, taču prioritāti piešķirot asociētajiem partneriem; attīstīt esošos un jaunos ES instrumentus tiesiskuma un labas pārvaldības jomā, jo īpaši ES rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā un tiesiskuma mehānismu, lai uzraudzītu un novērtētu asociēto partnervalstu panākto virzību; sniegt efektīvus norādījumus un kritērijus attiecībā uz reformām, cita starpā pieņemot ceļvežus, kuros izklāstītas asociācijas saistības; izstrādāt detalizētus darba dokumentus ar precīzu metodiku salīdzinošā skatījumā, izmantojot vīzu režīma liberalizācijas rīcības plāna īstenošanā un pievienošanās procesā gūto pieredzi, lai papildinātu pašreizējos progresa ziņojumus un asociācijas programmas;
   s) iekļaut reformu novērtēšanas procesā AP valstīs daudzas ieinteresētās personas un, sekojot Ukrainā iedibinātajai praksei, noteikt to par obligātu AP valstu valdībām; nodrošināt turpināmību Komisijas un EĀDD ikgadējo asociācijas nolīgumu īstenošanas ziņojumiem par trīs asociēto partnervalstu panākto virzību un piemērot vienādu novērtēšanas metodiku, jo īpaši analizējot reformas vienās un tajās pašās jomās un nozarēs; vismaz reizi divos gados izstrādāt regulārus ziņojumus par attiecībām ar neasociētajām AP valstīm; sniegt īstenošanas ziņojumu par tirdzniecības un asociācijas nolīgumiem starp Savienību un AP valstīm, īpašu uzmanību pievēršot sociālajai, vides un ekonomiskajai attīstībai AP valstu sabiedrībās, tostarp Parīzes nolīguma ietvaros;
   t) atzīt, ka spēcīgas, neatkarīgas un efektīvas iestādes centrālā un vietējā līmenī ir būtiskas, lai panāktu demokrātisku pārskatatbildību, deoligarhizāciju un cīņu pret korupciju un valsts nozagšanu; tādēļ censties panākt AP valstu atjaunotu apņemšanos īstenot visaptverošas tiesu sistēmu un valsts pārvaldes reformas, kuru mērķis ir nodrošināt tiesnešu un ierēdņu neatkarību un to, ka to atlase darbam balstās uz kompetenci un nopelniem, kā arī piešķirt prioritāti cīņai pret korupciju, cita starpā samazinot korupcijas iespējas ar palieliātu pārredzamību, pārskatatbildību, veicinot godīgu rīcību iedzīvotāju vidū kopumā, stiprinot tiesiskumu un veicinot labu pārvaldību; atzīt, ka, nesasniedzot iepriekš minētos mērķus, būs faktiski neiespējami sasniegt ilgtspējīgu izaugsmi, palielināt saimniecisko darbību un attīstību, mazināt nabadzību, palielināt ārvalstu tiešo investīciju (ĀTI) apmēru, palielināt sabiedrības uzticēšanos un panākt politisko stabilitāti;
   u) atbalstīt plašāku tiesu sistēmas un ekonomikas reformu spektru, nododot ES dalībvalstu pieredzi mērķsadarbības projektos, proti, paplašinot šo programmu un iekļaujot vietējās un reģionālās pašvaldības;
   v) izveidot AP valstīs Eiropas kvalitātes valsts pārvaldi, ieviešot programmas ēnošanai darbā, piedāvājot AP valstu civildienesta ierēdņiem konkrētās jomās uz laiku strādāt attiecīgajos ES iestāžu un dalībvalstu dienestos;
   w) atbalstīt politisko fondu darbu, lai veicinātu AP valstu politisko vadītāju nākamās paaudzes veidošanos;
   x) atzīt asociēto valstu valdību iniciatīvas, kuru mērķis ir stiprināt savstarpējo sadarbību un kopējas nostājas panākšanu AP, un veicināt to paplašināšanu daudznozaru līmenī, jo īpaši tādās jomās kā enerģētika, transports, digitālie jautājumi, kiberdrošība, vides aizsardzība, jūras ekonomika, robežkontrole, muitas iestāžu sadarbība, tirdzniecības veicināšana, tieslietas un iekšlietas; līdzīga pieeja būtu jāpiemēro visu AP valstu savstarpējai sadarbībai dažādos jautājumos;
   y) veicināt AP valstu iekšējo tirdzniecību reģionā, jo, palielinoties tirdzniecības apjomam ar vairākām partnervalstīm, veidosies valstu un to ekonomiku noturība; veicināt AP valstu aktīvāku iesaistīšanos ES makroreģionālo stratēģiju īstenošanā un produktīvā reģionu un pārrobežu sadarbības dialogā, lai stiprinātu partneru valsts un reģionu spējas un veicinātu to sociālo un ekonomisko attīstību;
   z) veicināt vēlēšanu reformas, lai nodrošinātu brīvas, taisnīgas, konkurētspējīgas un pārredzamas vēlēšanas, grozot vēlēšanu un partiju finansēšanas likumus, un veicināt vēlēšanu procesu pilnīgu atbilstību starptautiskajiem standartiem, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) ieteikumiem un Venēcijas komisijas atzinumiem; mudināt AP valstis nodrošināt, lai tie politikas dalībnieki, kas nav saistīti ar tābrīža valdību, nesaskartos ar fizisku, tiesu iestāžu vai institucionālu aizskārumu, un aizsargāt vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvību, tostarp tiesības uz miermīlīgām demonstrācijām; uzteikt AP valstis, kuras ir vienojušās par demokratizējošu politisko reformu īstenošanu un atbalstīt vēlēšanu tiesiskā regulējuma stiprināšanu, izmantojot iekļaujošus politiskos dialogus;
   aa) nodrošināt, ka vēlēšanu tiesību aktu grozīšanas procesā AP valstis rada vienlīdzīgas pārstāvības iespējas visām etniskajām un nacionālajām minoritātēm;
   ab) nodrošināt regulāras Eiropas vēlēšanu novērošanas misijas AP valstīs, lai atbalstītu iestāžu, vēlēšanu procesu un demokrātiskās pārskatatbildības stiprināšanu;
   ac) iesaistīties, lai novērstu trešo pušu iejaukšanos AP valstu politikas, vēlēšanu un citos demokrātiskajos procesos, kas, izmantojot dezinformāciju, nelikumīgu politikas finansējumu, kiberuzbrukumus politikas un plašsaziņas līdzekļu dalībniekiem vai citus nelikumīgus līdzekļus, tiek veikti vai nu ar mērķi panākt vēlamā kandidāta vai partijas ievēlēšanu, vai mazināt uzticēšanos demokrātijas sistēmai;
   ad) pieņemt ES cilvēktiesību pārkāpumu sankciju mehānismu vai ES Magņitska aktu, kas piemērojams personām vai struktūrām, par kurām konstatēts, ka tās pārkāpj cilvēktiesības vai pamatbrīvības, jo īpaši iesaistoties pilsoniskās sabiedrības vai opozīcijas aktīvistu un žurnālistu apcietināšanā, nolaupīšanā un piekaušanā un miermīlīgu protestu vardarbīgā apspiešanā, kā arī personām, kas iesaistītas augsta līmeņa korupcijas lietās AP valstīs;
   ae) mudināt pastāvīgi un efektīvi īstenot DCFTA, lai pakāpeniski izveidotu nosacījumus ES vienotā tirgus atvēršanai; apsvērt iespēju izveidot īpašu tiesību instrumentu tiesību aktu tuvināšanai, lai palīdzētu asociētajām partnervalstīm savus tiesību aktus pieskaņot ES acquis un arī palīdzētu tos īstenot; atzīt, ka DCFTA ieviešana ir sniegusi daudz pozitīvu rezultātu, taču joprojām ir dažas neatrisinātas problēmas, kuru risināšanai ir pienācīgi jāpievēršas;
   af) norādīt, ka ir svarīgi padziļināt ekonomisko sadarbību un tirgus integrāciju ar AP valstīm, pakāpeniski atverot ES vienoto tirgu, tostarp pilnībā īstenojot DCFTA, kā arī ievērojot juridiskos, ekonomiskos un tehniskos standartus un izveidojot kopēju ekonomisko telpu;
   ag) censties izpētīt un nodrošināt prasībām atbilstošo un ieinteresēto AP valstu sadarbību un pakāpeniski diferencētu nozaru integrāciju citu starpā enerģētikas savienībā, transporta kopienā un digitālajā vienotajā tirgū; koncentrēties uz telekomunikācijām un, cik drīz vien iespējams, piešķirt prioritāti viesabonēšanas maksas atcelšanai starp ES un AP valstīm un AP valstu starpa; veidot uzticamības pakalpojumus, tostarp kiberspēju, lai aizsargātu kritisko infrastruktūru un personas datus, un panākt ciešāku sadarbību muitas, banku un finanšu pakalpojumu jomā, kas palīdzētu AP valstīm cīņā pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un stiprinātu finanšu uzraudzību, vienlaikus potenciāli padarot iespējamu vienotās euro maksājumu telpas (SEPA) paplašināšanu uz AP valstīm;
   ah) ieviest tādus instrumentus kā juridiskās pārbaudes un nozaru ceļveži, lai apzinātu AP valstu gatavību atbilst ES acquis un apliecināt gatavību diferencētai nozaru integrācijai;
   ai) sekmēt gan komerciālo, gan publisko, gan komerciālo e-pakalpojumu izstrādi, e-ekonomiku, kā arī plaša mēroga attālinātā darba iespējas, lai stiprinātu noturību un izturētspēju krīzes gadījumā, kādu piedzīvojam pašreizējā pandēmijā;
   aj) nodrošināt AP valstu aktīvu iesaistīšanos un ieguldījumu cīņā pret klimata pārmaiņām, tostarp piedaloties jaunajā Eiropas zaļajā kursā un nodrošinot, ka DCFTA nav pretrunā šī kursa mērķiem un iniciatīvām klimata jomā; šādai iesaistei jānotiek, izmantojot ES investīciju atbalstu, tostarp no ERAB un EIB, un tai jābūt atkarīgai no rūpīga ietekmes uz vidi un ietekmes uz vietējām kopienām novērtējuma, kurā īpaša uzmanība pievērsta nozarēm, kuras varētu tikt skartas un kurām varētu būt vajadzīgs papildu atbalsts;
   ak) nodrošināt, ka pienācīgas darbības un finansējums tiek veltīts tam, lai uzlabotu notekūdeņu apsaimniekošanu atbilstīgi partnervalstu absorbcijas spējai un lai uzlabotu energoapgādes drošību un savstarpējo savienojamību, jo īpaši reverso gāzes plūsmu, energoefektivitāti un atjaunojamo energoresursu izmantošanu AP valstīs; atzīt Azerbaidžānas nozīmīgo lomu ES energoapgādes dažādošanā, kā arī Ukrainas panākumus gāzes pārvades sistēmas atsaistīšanā un atbalstīt enerģētisko neatkarību un piegādes dažādošanas centienus citās AP valstīs; mudināt AP valstis pabeigt enerģētikas nozares reformas, lai tā atbilstu ES tiesību aktu prasībām, tostarp vides un drošības politikai;
   al) nodrošināt pastāvīgu atbalstu AP valstu cieto atkritumu apsaimniekošanas sistēmas modernizēšanai atbilstoši ES standartiem, nosakot pārstrādes mērķus un izveidojot pārstrādes sistēmas šo mērķu sasniegšanai; novērst novecojušu un neatļautu cieto atkritumu apsaimniekošanas objektu negatīvo ietekmi uz vidi un sabiedrības veselību; apzināt finanšu instrumentus, ar kuriem, izmantojot ES un valstu/vietējos finanšu līdzekļus, atbalstīt atkritumu apsaimniekošanas projektu finansēšanu;
   am) nodrošināt, ka AP valstīs esošās un jaunās kodoliekārtas atbilst visaugstākajiem vides un kodoldrošības standartiem saskaņā ar starptautiskajām konvencijām; nodrošināt, ka tādi nedroši enerģijas ražošanas projekti kā Ostrovecas kodolelektrostacija netiks iekļauti Eiropas elektroenerģijas tīklā;
   an) pieņemt visaptverošu infrastruktūras veidošanas plānu un atbalstīt prioritāros projektus, kas iekļauti indikatīvajā TEN-T Ieguldījumu rīcības plānā, lai uzlabotu savienotību starp ES un tās Austrumeiropas partnervalstīm, kā arī starp pašām AP valstīm, un īstenošanas procesā nodrošināt vides ilgtspēju; veicināt regulējuma konverģenci transporta nozarē;
   ao) mudināt AP valstis sadarbībā ar Komisiju pilnībā izmantot iespējas, ko sniedz Eiropas transporta tīkla (TEN-T) investīciju rīcības plāns; uzsvērt, ka ir labāk jāizmanto Melnās jūras savienotības potenciāls un jāatbalsta tie infrastruktūras projekti, kas ir būtiski savienotībai ar pārējo reģionu un ar Vidusāziju; šajā sakarā atzīt AP valstu stratēģisko ģeogrāfisko stāvokli, jo tās veido saikni starp Eiropas Savienību, Āziju un tās plašāko kaimiņreģionu, kas varētu palielināt ES ārējās politikas ieguldījumu vērtību;
   ap) īstenot vērienīgo ES stratēģiju Vidusāzijai, aktīvi iesaistot AP valstis kā uzticamus partnerus, kuriem ir tieša piekļuve šim reģionam;
   aq) nodrošināt, ka DFS ir nodrošināts ES finansiālais atbalsts AP valstu infrastruktūras un investīciju projektiem, kibernoturības stiprināšanai un izglītības sistēmu pilnveidošanai un modernizācijai; veikt aktīvus pasākumus, lai uzlabotu AP valstu līdzekļu apgūšanas kapacitāti; izmantot Rietumbalkānu ieguldījumu sistēmas pieredzi, lai piesaistītu un koordinētu finansiālo un tehnisko palīdzību un palielinātu infrastruktūras projektu efektivitāti;
   ar) noteikt par prioritāti ilgtspējīgas un drošas investīcijas AP valstīs, izstrādājot ilgtermiņa iesaistes stratēģiju, kurā uzsvars tiek likt ne vien tikai uz stabilizāciju, bet uz demokratizāciju;
   as) attiecināt arī uz pārējiem asociētajiem partneriem pieeju, ko ES izmantoja savos centienos atbalstīt Ukrainas ekonomikas atveseļošanu, tostarp izmantojot pielāgotu un elastīgu makrofinansiālo palīdzību un instrumentus, kā arī iesaistot starptautiskās finanšu iestādes un līdzekļu devējus, koordinējot viņu darbības un uzlabojot ārvalstu tiešo investīciju (ĀTI) vidi, pilnībā ievērojot sociālās, darba un vides tiesības; padarīt ES ĀTI veicināšanu par galveno AP politikas aspektu un izstrādāt rīcības plānu šim nolūkam ar mērķi turpināt uzlabot uzņēmējdarbības vidi un garantēt juridisko noteiktību;
   at) atbalstīt lielāku AP valstu ekonomikas diversifikāciju un konkurētspēju, pastiprinot atbalstu MVU, kā arī demonopolizāciju, deoligarhizāciju un privatizāciju, stiprinot un paplašinot tādu programmu kā EU4Business aptvērumu, ģeogrāfisko pārklājumu un atbilstību saņēmēju vajadzībām; jo īpaši izsniegt aizdevumus MVU vietējās valūtās, izveidot jaunas iniciatīvas, lai piesaistītu riska kapitālu AP valstīm, un sniegt pastāvīgu atbalstu uz eksportu orientētu industriju attīstībai;
   au) likvidēt krasās lauku un pilsētu atšķirības AP valstīs, izmantojot efektīvus finansiālus un tehniskus stimulus mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MMVU), mazajiem lauksaimniekiem un ģimenes uzņēmumiem lauku un piepilsētu teritorijās, kā arī uzlabojot cilvēku savienotību un infrastruktūru starp pilsētām un laukiem, lai veicinātu sociālo kohēziju;
   av) atbalstīt intensīvāku darbaspēka mobilitāti starp ES un AP valstīm, kā arī starp AP valstīm, stingri ievērojot šā procesa likumību un ilgtspēju, nodrošinot prasmju un pieredzes apmaiņu un nepieļaujot smadzeņu aizplūšanu un vietējā darbaspēka trūkumu; šajā sakarā pilnībā izvērtēt bezvīzu režīmu sekmīgo īstenošanu ar trim asociētajām valstīm;
   aw) ņemt vērā izaicinājumus, ko AP valstīm rada smadzeņu aizplūšana, un risināt šo problemātiku, veicinot kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību, profesionālo izglītību un citas apmācības programmas, kā arī radot darba iespējas, lai jauniešiem un ģimenēm nodrošinātu sociāli ekonomiskās izredzes savās vietējās kopienās;
   ax) pārvarēt sekas, ko AP valstīs radījusi iedzīvotāju skaita samazināšanās un migrācija, iesaistot tās Eiropas programmā migrācijas jomā;
   ay) atbalstīt un izveidot valsts mēroga rīcības plānus, lai cīnītos pret bezdarbu un likvidētu sociālo nevienlīdzību un nevienlīdzību starp reģioniem; ieguldīt jaunatnei paredzētās darbībās, veicināt uzņēmējdarbību un izveidot jaunas programmas un stimulus, lai jaunie speciālisti atgrieztos AP valstu darba tirgū;
   az) mudināt AP valstis īstenot visaptverošas nodarbinātības politikas reformas, lai uzlabotu darba apstākļus un darba ņēmēju tiesības; izstrādāt rīcības plānu nedeklarēta darba izskaušanai, atbalstīt pilntiesīgu arodbiedrību veidošanos un aicināt transponēt valstu tiesību aktos un īstenot SDO konvencijas;
   ba) novērst nepilnības saistību īstenošanā attiecībā uz sociālo politiku un darba tiesībām un aizsargāt ES darba tirgu pret sociālo dempingu; kontrolēt ne tikai attiecīgo ES direktīvu un tiesību normu transponēšanu valstu tiesību aktos, bet arī to faktisko īstenošanu; kopā ar AP valstīm, iesaistot arodbiedrības un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, izveidot darba pamattiesību ievērošanas uzraudzības shēmu; izmantot makrofinansiālo palīdzību kā sviru vai nosacījumu, lai liktu AP valstīm uzlabot darba apstākļus;
   bb) atbalstīt izglītības reformas tajās AP valstīs, kuras to vēlas, jo tas ir būtiski svarīgi to nākotnei, lai cita starpā novērstu neatbilstību starp izglītības sistēmu reformu un darba tirgus pieprasījumu un veicinātu profesionālo izglītību; atzīt pārrobežu mobilitātes nozīmi cilvēku savstarpējo sakaru stiprināšanā, palielināt finansējumu un dalības iespējas AP valstīm tādās izglītības, profesionālo prasmju veicināšanas un apmaiņas programmās kā “Erasmus+” un “Radošā Eiropa”, kā arī palielināt AP valstu iespējas iesaistīties programmā “Apvārsnis Eiropa”;
   bc) stiprināt akadēmisko un izglītības darbinieku sadarbību starp ES un AP valstīm, tostarp AP iekšējo sadarbību: i) uzsākot reģionālu programmu, ar ko tiktu sniegts atbalsts reģiona akadēmiskās un pētniecības izcilības centriem, ii) izveidojot Austrumu partnerības universitāti Ukrainā, iii) izveidojot mērķtiecīgas AP programmas specializētās universitātēs un elektronisku izglītības platformu tiešsaistes apmācības kursiem, kuros galvenā uzmanība pievērsta Eiropas vērtībām un tiesiskumam, labai pārvaldībai, valsts pārvaldei un korupcijas izskaušanai AP valstīs, un iv) nodrošinot kopīgas apmācības vietu AP valstu amatpersonām, tostarp vietējā un reģionālo pašvaldību līmeņa amatpersonām;
   bd) uzsākt izmēģinājuma projektu, kura mērķis ir izveidot Austrumu partnerības Atvērtās zinātnes un inovācijas centru — tīklu, kurā tiktu apvienoti visu AP valstu tematiskie kompetences centri un kas sniegtu atbalstu un pakalpojumus pētniecības un izstrādes jomā;
   be) nodrošināt, ka visas ES atbalsta programmas konsekventi ietver dzimumu līdztiesības un cilvēktiesību dimensiju, pievēršas visnelabvēlīgākajā situācijā esošajām un neaizsargātākajām sabiedrības grupām, tostarp etniskajām un citām minoritātēm, piemēram, romiem, bēgļiem un iekšzemē pārvietotām personām no teritorijām, kurās norit vardarbīgi konflikti; stiprināt iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt šīm grupām pilnvērtīgas politiskās un sociāli ekonomiskās iespējas un uzlabot izglītības, veselības aprūpes un pienācīgas kvalitātes mājokļu pieejamību;
   bf) nodrošināt, ka ES palīdzība un programmas sasniedz vietējos iedzīvotājus, tostarp AP valstu attālākos reģionus, īpaši laukus, lai vietējiem iedzīvotājiem būtu iespēja panākt pozitīvas pārmaiņas savās kopienās, kas ir īpaši neaizsargātas pret padomju sentimentu un Krievijas manipulācijām;
   bg) stingri uzstāt uz visu LGBTI + cilvēku nediskrimināciju, aizsardzību pret diskrimināciju, kas paredzēta tiesību aktos, un saukšanu pie atbildības par jebkādu sliktu izturēšanos, naida runu un fizisku vardarbību pret šiem cilvēkiem; paust atzinību asociētajām AP valstīm, kuras ir attiecīgi pieskaņojušas savu tiesisko regulējumu;
   bh) atbalstīt visu iedzīvotāju ticības, uzskatu un vārda brīvību un tiesības uz informāciju dzimtajā valodā; nosodīt un vērsties pret naida runu un diskrimināciju etniskās piederības vai valodas dēļ, kā arī pret viltus ziņām un maldinošu informāciju, kas vērsta pret etniskajām un nacionālajām minoritātēm;
   bi) nodrošināt pamattiesības uz reliģijas vai ticības brīvību, aizsargājot un veicinot visu reģionā dzīvojošo reliģisko grupu tiesības, kā to paredz pilnīgas un vienlīdzīgas pilsonības koncepcija;
   bj) stiprināt dialogu un sadarbību ar baznīcām un reliģiskajām kopienām un organizācijām tādās jomās kā miera veidošana un izlīgums, tādējādi stiprinot paļāvību uz taisnīgu un brīvu sabiedrību, kā arī izglītības, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu sistēmām;
   bk) atzīt, ka ar investīcijām AP valstu politikā, kultūrā un ekonomikā, ES iegulda līdzekļus šī reģiona drošībā un stabilitātē;
   bl) atzīt, ka pieaug ES un AP valstu savstarpējā atkarība drošības jomā, kā arī drošības, stabilitātes un miera nozīme AP valstu turpmākajā attīstībā, jo pēdējos gados tās ir bijušas trešo valstu, piemēram, Ķīnas, Turcijas vai dažu Persijas līča valstu ‑ valstu, kurām nav tādu pašu vērtību un interešu kā ES ,‑ interešu un ambīciju lokā; tādēļ veicināt ES un AP sadarbību drošības un aizsardzības jomā, īpašu uzmanību pievēršot reģionālo konfliktu miermīlīgai atrisināšanai un tādu jaunu problēmu novēršanai un atrisināšanai kā hibrīddraudi, kiberuzbrukumi, tostarp kiberiejaukšanās vēlēšanu procesos, dezinformācijas un propagandas kampaņas, kā arī trešo personu iejaukšanās politiskajos, vēlēšanu un citos demokrātiskajos procesos; stiprināt sadarbību un atbalstu attiecībā uz AP valstu noturību pret korupciju, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, terorismu un organizēto noziedzību un uzsvērt nepieciešamību stiprināt indivīdu, kopienu un valsts iestāžu noturību;
   bm) atkārtoti apliecināt ES apņemšanos atbalstīt AP valstu suverenitāti, teritoriālo integritāti un politisko neatkarību to starptautiski atzītajās robežās un atbalstīt to centienus panākt, ka šie principi tiek pilnībā ievēroti; šajā ziņā uzsvērt dalībvalstu vienotības un solidaritātes nozīmi;
   bn) stingri nosodīt pastāvīgos starptautisko tiesību pamatprincipu un normu pārkāpumus AP reģionā, īpaši vairāku AP valstu teritoriju destabilizāciju, iebrukumus, okupāciju un aneksiju, ko veic Krievijas Federācija, un tās atteikšanos ievērot starptautisko tribunālu un tiesu nolēmumus; izstrādāt saskaņotāku ES dalībvalstu politiku Krievijas jautājumā, īpaši attiecībā uz tās iesaistīšanos tādu jautājumu risināšanā, kas skar AP valstis;
   bo) prasīt nekavējoties izvest ārvalstu bruņotos spēkus no visām okupētajām teritorijām un izbeigt militāros saspīlējumus, kas nevajadzīgi atņēmuši kā civiliedzīvotāju, tā kareivju dzīvības, vienlaikus kavējot sociāli ekonomisko attīstību, un atļaut simtiem tūkstošu iekšzemē pārvietotu personu atgriezties mājās;
   bp) padarīt ES, ko pārstāv Eiropas Komisijas priekšsēdētājas vietnieks / Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, lomu aktīvāku pašreizējo konfliktu miermīlīgā atrisināšanā un jebkādu turpmāku konfliktu novēršanā austrumu kaimiņvalstīs, vienlaikus atzīstot saskaņotos sarunu formātus un procesus, piemēram, Ženēvas starptautiskās apspriedes, EDSO Minskas grupu, Normandijas formātu un 5+2 sarunas; iecelt ES īpašo sūtni Krimā un Donbasa reģionā;
   bq) turpināt veicināt tādas vides izveidošanu, kurā ir iespējama konfliktu atrisināšana, un atbalstīt darbības, kas veicina uzticēšanos un cilvēku saskarsmi konfliktu sašķeltajās kopienās; izvirzīt priekšplānā preventīvus miera veidošanas centienus un palielināt tiem, kā arī preventīvajai diplomātijai un agrīnās brīdināšanas un apsteidzošas rīcības mehānismiem atvēlēto finansējumu;
   br) atkārtoti apliecināt atbalstu EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētāju centieniem atrisināt Kalnu Karabahas konfliktu un 2009. gadā nospraustajiem pamatprincipiem, lai panāktu risinājumu, kas balstīts uz starptautisko tiesību normām un principiem, ANO Statūtiem un EDSO 1975. gada Helsinku Nobeiguma aktu; mudināt visas puses pastiprināt dialogu un atturēties no sakāpinātas retorikas, kas vēl vairāk apdraudētu jebkādas iespējas rast konfliktu atrisinājumu;
   bs) veikt pasākumus, lai nodrošinātu efektīvas darbības un pilnīgu pilnvaru īstenošanu šādām pašreizējām ES misijām AP reģionā, kā arī koordinēt to darbības: ES Pārraudzības misija Gruzijā, ES padomdevēja misija Ukrainā, ES Robežu palīdzības misija Moldovā un Ukrainā un ES īpašais pārstāvis Dienvidkaukāzā un saistībā ar krīzi Gruzijā;
   bt) ņemt vērā Ukrainas valdības paustos aicinājumus palielināt gar Ukrainas un Krievijas robežu un Luhanskas un Doņeckas apgabalā izvietoto starptautisko miera uzturēšanas spēku skaitlisko sastāvu; kolīdz situācija to ļaus, pildot Minskas vienošanos pilnā tās apmērā, konfliktā iesaistītajām pusēm jāpiedāvā ES vadītas KDAP misijas izvietošana, lai palīdzētu īstenot tādus uzdevumus kā atmīnēšana, palīdzība vietējo vēlēšanu sagatavošanā un brīvas piekļuves nodrošināšana humānās palīdzības organizācijām;
   bu) atbalstīt kuģošanas brīvību un stingri nosodīt Azovas jūras blokādi un nepārtraukto, neuzkrītošo Melnās jūras aneksiju, ko īsteno Krievija;
   bv) atzīt AP valstu īpašo pieredzi un zināšanu bāzi; atzīt asociēto AP valstu ieguldījumu kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijās, militārajos spēkos un operācijās; turpināt atbalstīt drošības nozares reformu (SSR); padziļināt sadarbību ar ES saistītās aizsardzības politikas jomās, tostarp līdzdalību PESCO, tiklīdz būs atrisināts jautājums par trešo valstu dalību;
   bw) atzīt, ka kiberdrošība ir viena no jomām, kurā ES un AP valstis var sadarboties efektīvāk un ES var izmantot AP valstu pieredzi cīņā pret hibrīddraudiem vai kiberdraudiem; izveidot oficiālu kiberdialogu ar ieinteresētajām AP valstīm un veicināt sadarbības platformas starp AP reģiona valstīm, lai efektīvāk vērstos pret hibrīddraudiem nolūkā stiprināt šo valstu izturētspēju, jo īpaši pēc plaša mēroga kiberuzbrukuma, ko Krievijas Federācija vērsa pret Gruziju 2019. gada oktobrī;
   bx) nosodīt trešo valstu ietekmi AP valstīs ar mērķi mazināt demokrātisko kārtību, vēlēšanu ietekmēšanu, dezinformācijas izplatīšanu un mērķētās dezinformācijas kampaņas;
   by) stiprināt sadarbību AP valstu sociālās un institucionālās noturības veidošanā, lielāku uzmanību pievēršot cīņai pret dezinformāciju, propagandu, manipulācijām un naidīgu ietekmi, ko veic ārējie spēki, lai šķeltu un destabilizētu AP valstis, kā arī apdraudētu to politisko procesu integritāti un attiecības ar ES; palīdzēt ieinteresētajām AP valstīm darbībās, kas tiek veiktas ES līmenī, lai cīnītos pret iepriekš minētajiem draudiem, tostarp īstenojot labu praksi un risinājumus, piemēram, Rīcības plānu dezinformācijas apkarošanai un ES prakses kodeksu dezinformācijas jomā, kā arī izmantojot Helsinku Eiropas izcilības centra hibrīddraudu apkarošanai, Rīgas NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra un ES Austrumu Stratēģiskās komunikācijas operatīvās grupas speciālās zināšanas;
   bz) veicināt integrētu robežu pārvaldību, ES un asociēto valstu sadarbību un atbalstīt šo valstu sadarbību tiesībaizsardzības jomā;
   ca) atzinīgi vērtēt turpmāku sadarbību starp ES un AP valstīm, lai veicinātu starptautisko stabilitāti un drošību saskaņā ar ES globālo stratēģiju, un ierosināt jaunus brīvprātīgas sadarbības veidus drošības un aizsardzības jomā, uzskatot to par svarīgu jomu tuvākajā nākotnē, ES pakāpeniski cenšoties izveidot Eiropas aizsardzības savienību;
   cb) veicināt sadarbību pētniecības un izstrādes, kā arī rūpniecības jomā, lai ES un AP valstīs izstrādātu bruņojumu un militārās tehnoloģijas un spējas;
   cc) atzīt, ka ES klātbūtnes trūkums reģionā un nesadarbošanās ar AP partnervalstīm radīs iespējas, ko izmantos citi globālie dalībnieki; palielināt sadarbību vai izveidot forumu ar līdzīgi domājošiem demokrātiskajiem sabiedrotajiem un starptautiskajiem dalībniekiem, lai mazinātu trešo valstu varas negatīvo ietekmi AP reģionā un pretdarbotos tai;
   cd) atzīt AP pilsoniskās sabiedrības dalībnieku un organizāciju ieguldījumu demokratizācijas un reformu procesos savās valstīs un visā AP reģionā un aicināt AP reģiona valdības izturēties pret tām ar lielāku atvērtību un atsaucību, jo īpašo jēgpilnāk un rezultatīvāk iesaistoties politikas veidošanas procesos;
   ce) turpināt plašu dialogu ar EP pilsonisko sabiedrību un palielināt ES atbalstu demokrātiski noskaņotām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, atbalstot viņu darbības un aizsargājot viņu darbību vidi;
   cf) palielināt ES centienus sniegt atbalstu vietējām iniciatīvām reģionos un lauku apgabalos, lai tur veidotos pilsoniskās sabiedrības organizatoriskā un uzraudzības kapacitāte un vietējā demokrātija;
   cg) samazinot birokrātiju un nodrošinot tās klātbūtni trīspusējās sarunās, tostarp visos cilvēktiesību dialogos un Asociācijas un sadarbības padomes sanāksmēs, stiprināt AP pilsoniskās sabiedrības spēju uzraudzīt reformu norisi un prasīt atbildību no valsts pārvaldes iestādēm;
   ch) veicināt AP valstu pilsonisko sabiedrību savstarpējo sadarbību, saistībā ar jauno Austrumu partnerības augstskolas projektu Ukrainā izveidojot reģionālo centru, lai uzlabotu kompetences, apmainītos ar labāko praksi un darba paņēmieniem;
   ci) turpināt sniegt strukturālu finanšu un spēju attīstības atbalstu organizācijām, kas palīdz neatkarīgiem prodemokrātiskiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem; uzstāt, ka ES, ES dalībvalstu un neatkarīgām programmām, kas atbalsta demokrātiju, cilvēktiesības un tiesiskumu, tostarp Eiropas Demokrātijas fondam, ir jāturpina darboties brīvi, bez vajāšanas vai juridiskiem ierobežojumiem; veikt visus iespējamos pasākumus, lai novērstu neatkarīgu NVO izstumšanu, izmantojot juridiskus ierobežojumus un finansiālus šķēršļus, tiesību aktu noteikumu selektīvu piemērošanu vai palielinot valsts organizētu NVO īpatsvaru (GONGO);
   cj) vairot informētību par uzbrukumiem pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem AP valstīs, ko īsteno ekstrēmisti un arī valsts iestādes, tādējādi apdraudot ES vērtības, starptautiskos cilvēktiesību standartus un kopīgos pienākumus, kas izriet no ECTK;
   ck) palielināt ES atbalstu un iniciatīvas, lai stiprinātu vietējās pašvaldības un to apvienības un dotu tām iespēju īstenot valsts reformas vietējā līmenī; palielināt vietējo pašvaldību lomu politisko lēmumu pieņemšanas procesā un veicināt regulāru domapmaiņu starp valsts pārvaldes centrālo un pašvaldību līmeni par reformu programmām, aktīvi iesaistot arī pilsonisko sabiedrību un citas atbilstīgas ieinteresētās personas;
   cl) izstrādāt valstu ceļvežus un rādītājus sadarbībai ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, izmantojot piemērus par līdzīgu saistību ar pilsonisko sabiedrību;
   cm) paplašināt pārstāvniecību AP politikas veidošanā un Austrumu partnerības valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību konferences (CORELAP) rīkošanā un palielināt tās spēju atbalstīt vietējās un reģionālās pašvaldības nozīmīgu darbību īstenošanā; sadarbībā ar CORLEAP un Eiropas Reģionu komiteju izveidot AP valstu vietējās un reģionālās pārvaldes kapacitātes veidošanas programmu, kurā būtu iekļautas sistemātiskas darbības, kas jāveic, lai stiprinātu vietējo un reģionālo pašvaldību lomu;
   cn) veicināt vērā ņemamu AP valstu iedzīvotāju piedalīšanos ES finansētos projektos un viņu līdzdalību saskaņā ar ES vērtībām un standartiem atbilstīgu augšupēju pieeju;
   co) atzīt, ka pienācīgu komunikācijas un informācijas kampaņu trūkums iepretim dezinformācijas plūsmai, kurai ir pakļautas AP valstis, var iznīcināt AP desmit gadu ilgos centienus, ieguldījumus un sasniegumus; tādēļ pastiprināt stratēģiskās komunikācijas darbības un atklātā dialogā ar iedzīvotājiem palielināt ES sniegtā atbalsta pamanāmība AP valstīs gan valsts, gan vietējā līmenī; šajā nolūkā uzrunāt cilvēkus mazās kopienās un lauku apvidos, uzņēmumu un kopienu vadītājus, diasporas un nacionālās minoritātes, kas neietilpst ES atbalstošajās kohortās;
   cp) pretdarboties pret ES vērstajai dezinformācijai un propagandai, palielinot ES un AP valstu iedzīvotāju informatīvo noturību un informētību par AP un tās sniegtajām iespējām un ieguvumiem, jo īpaši tiem, kas izriet no ciešas politiskās un ekonomiskās sadarbības starp ES un AP valstīm, kā arī no asociācijas nolīguma/DCFTA īstenošanas, parādot to saikni ar ekonomikas izaugsmi un tirdzniecības pieaugumu;
   cq) efektīvāk izmantot esošās ES struktūras, piemēram, EĀDD Austrumu stratēģiskās komunikācijas grupu, lai atpazītu dezinformācijas un propagandas kampaņas, kas apdraud ES un AP valstu attiecības un mērķus, un attiecīgi reaģētu uz tām;
   cr) stiprināt ES delegācijas AP valstīs, lai tās spētu palīdzēt AP valstīm pabeigt reformas un efektīvāk informēt iedzīvotājus par to, kā ES viņiem palīdz; veidot vairāk horizontālu saikņu starp ES delegācijām un veicināt to sadarbību, mudināt regulāri apmainīties ar informāciju, speciālajām zināšanām un citām sekmīgām darba metodēm;
   cs) šajā ziņā nodrošināt, lai ES vietējie biroji dalībvalstīs aktīvāk popularizētu AP valstu nozīmi Eiropas projektā;
   ct) uzlabot informācijas apmaiņu starp ES iestādēm, sevišķi starp Komisiju un EĀDD, un saglabāt institucionālo atmiņu, jo īpaši par sniegto atbalstu un īstenotajiem tehniskās palīdzības projektiem, lai, izstrādājot jaunus projektus un programmas, varētu izmantot to rezultātus;
   cu) izmantot jauno vēstnieku programmu un Austrumu partnerības pilsoniskās sabiedrības stipendijas, izveidojot aktīvu absolventu tīklu, kura pamatā būtu jau sekmīgi īstenotie modeļi;
   cv) veicināt plašsaziņas līdzekļu brīvību un vārda brīvību kā pamatprincipu un tā atbalstīt demokrātisku, neatkarīgu, plurālistisku un līdzsvarotu plašsaziņas līdzekļu vidi AP valstīs, kas nodrošina vietējo žurnālistu, viedokļa veidotāju un disidentu uzskatu aizsardzību pret vajāšanu un iebiedēšanu, nodrošina nediskriminējošu piekļuvi tiešsaistes un bezsaistes informācijai un jēgpilnu pilsonisko līdzdalību, kā arī garantē un aizsargā cilvēktiesības un pilsoniskās tiesības;
   cw) aktīvāk atbalstīt vietējo cīņu pret viltus ziņām, hibrīdkaru komunikācijā un plašsaziņas līdzekļu programmu degradāciju (kas var apdraudēt cīņu pret korupciju un nepatiesas informācijas izplatīšanu ar mērķi iegūt ekonomiskas vai politiskas priekšrocības); atbalstīt darbības, kuru mērķis ir nodrošinātu pilnīgu plašsaziņas līdzekļu īpašnieku pārredzamību; pastāvīgi palīdzēt vietējām oficiālajām regulatīvajām aģentūrām katrā AP valstī un tās uzraudzīt;
   cx) atbalstīt programmas un reformas, kas veltītas plašsaziņas līdzekļiem un informācijas lietotprasmei, kas atbilst pašreizējam digitālajam laikmetam;
   cy) veicināt Eiropas plašsaziņas līdzekļu satura pārraidīšanu AP valstīs un AP valstu plašsaziņas līdzekļu satura pārraidīšanu ES valstīs, lai likvidētu plaisu, ko radījuši notikumi pagātnē un pēdējās desmitgadēs izplatītā nepatiesā informācija; palīdzēt vietējiem plašsaziņas līdzekļiem piekļūt Eiropas plašsaziņas līdzekļiem paredzētajām programmām un iniciatīvām ES un AP plašsaziņas līdzekļu ciešākas sadarbības veicināšanai;
   cz) nosodīt to, ka varas iestādes izmanto ar pandēmiju saistītus pasākumus, lai apklusinātu politisko opozīciju, pilsonisko sabiedrību un plašsaziņas līdzekļus, ierobežojot to likumīgās tiesības;
   da) stiprināt un, ja iespējams, palielināt ES un AP valstu kopīgos centienus veidot cilvēku savstarpēju saziņu un apmaiņu, lai iedzīvotāji savstarpēji varētu gūt pozitīvus priekšstatus citam par citu, un izmantot AP iedzīvotāju proeiropeisko noskaņojumu;
   db) veicināt iekļaujošu un līdzdalības platformu izveidošanu dialogam un sadarbībai, apvienojot dažādu nozaru un līmeņu ieinteresētās personas, tostarp politikas veidotājus, ekonomikas dalībniekus, akadēmiskās aprindas, pilsonisko sabiedrību, kā arī baznīcas, reliģiskās kopienas un iedzīvotājus, kuriem ir mazākas iespējas, lai tā cīnītos pret polarizācijas un ekstrēmistu tendencēm politikā un sabiedrībā, kā arī pret dezinformācijas un propagandas kampaņu ietekmi;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo ieteikumu nosūtīt Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos.

(1) OV L 261, 30.8.2014., 4. lpp.
(2) OV L 260, 30.8.2014., 4. lpp.
(3) OV L 161, 29.5.2014., 3. lpp.
(4) OV L 23, 26.1.2018., 4. lpp.
(5) ES un Azerbaidžānas Sadarbības padomes Ieteikums Nr. 1/2018 (2018. gada 28. septembris) par ES un Azerbaidžānas partnerības prioritātēm (OV L 265, 24.10.2018., 18. lpp.).
(6) Eiropas Parlamenta 2020. gada 15. janvāra rezolūcija par gada ziņojumu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu (Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0008).
(7) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1806 (2018. gada 14. novembris), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru valstspiederīgajiem minētā prasība neattiecas (OV L 303, 28.11.2018., 39. lpp.).
(8) OV L 289, 31.10.2013., 2. lpp.
(9) OV L 128, 30.4.2014., 49. lpp.
(10) 12363/19 VISA 191 COEST 210.
(11) OV C 161 E, 31.5.2011., 136. lpp.
(12) OV C 208, 10.6.2016., 119. lpp.
(13) OV C 234, 28.6.2016., 14. lpp.
(14) OV C 300, 18.8.2016., 27. lpp.
(15) OV C 328, 6.9.2016., 2. lpp.
(16) OV C 265, 11.8.2017., 110. lpp.
(17) OV C 11, 12.1.2018., 82. lpp.
(18) OV C 224, 27.6.2018., 58. lpp.
(19) OV C 238, 6.7.2018., 42. lpp.
(20) OV C 263, 25.7.2018., 109. lpp.
(21) OV C 390, 18.11.2019., 100. lpp.
(22) OV C 28, 27.1.2020., 97. lpp.
(23) OV C 118, 8.4.2020., 43. lpp.
(24) OV C 11, 13.1.2020., 18. lpp.
(25) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0458.
(26) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0457.
(27) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0518.
(28) OV C 356, 4.10.2018., 130. lpp.
(29) OV C 118, 8.4.2020., 158. lpp.


Rietumbalkāni pēc 2020. gada samita
PDF 187kWORD 58k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 19. jūnija ieteikums par Eiropas Parlamenta ieteikumu Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam/ Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos par Rietumbalkāniem pēc 2020. gada samita (2019/2210(INI))
P9_TA(2020)0168A9-0091/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2018. gada 28. jūnija secinājumus, Padomes 2019. gada 18. jūnija secinājumus un Eiropadomes 2019. gada 17. un 18. oktobra secinājumus, ar ko atliek lēmumu pieņemšanu par pievienošanās sarunu sākšanu ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju,

–  ņemot vērā 2020. gada 6. maija Zagrebas deklarāciju,

–  ņemot vērā Galīgo nolīgumu par to domstarpību atrisināšanu, kuras izklāstītas ANO Drošības padomes rezolūcijās 817 (1993) un 845 (1993), 1995. gada pagaidu nolīguma izbeigšanu un 2018. gada 17. jūnija vienošanos par stratēģiskās partnerības izveidi starp Grieķiju un Ziemeļmaķedoniju, sauktu arī par Prespas nolīgumu,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2020. gada 26. marta secinājumus par pievienošanās sarunu sākšanu ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju, ar ko tika apstiprināti Padomes 2020. gada 25. marta secinājumi par paplašināšanos un stabilizācijas un asociācijas procesu,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 5. februāra paziņojumu “Uzlabot pievienošanās procesu — ticama ES perspektīva Rietumbalkāniem” (COM(2020)0057),

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 29. maija paziņojumu par ES paplašināšanās politiku (COM(2019)0260),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 6. februāra paziņojumu “Ticama paplašināšanās perspektīva Rietumbalkāniem un padziļināta ES iesaiste šajā reģionā” (COM(2018)0065),

–  ņemot vērā ES 2016. gada globālo stratēģiju, kurā noteikts, ka uzticama paplašināšanās politika ir stratēģisks ieguldījums Eiropas drošībā un labklājībā un ka tā jau ir ievērojami veicinājusi mieru agrāk kara plosītās teritorijās,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 16. oktobra paziņojumu “Paplašināšanās stratēģija un galvenās problēmas — 2013.–2014. gads” (COM(2013)0700),

–  ņemot vērā atjaunoto vienprātību par paplašināšanos, ko Eiropadome apstiprināja 2006. gada decembrī un kas pēc tam tika apstiprināta Eiropadomes 2019. gada jūnija secinājumos;

–  ņemot vērā 2000. gada 24. novembra Zagrebas samita nobeiguma deklarāciju,

–  ņemot vērā 2003. gada 21. jūnija ES un Rietumbalkānu Saloniku samita deklarāciju par Rietumbalkānu valstu izredzēm pievienoties Eiropas Savienībai,

–  ņemot vērā ES un Rietumbalkānu 2018. gada 17. maija samita Sofijas deklarāciju un tai pievienoto Sofijas prioritāšu programmu,

–  ņemot vērā 2014. gada 28. augustā uzsākto Berlīnes procesu, jo īpaši Rietumbalkānu valstu ārlietu ministru 2015. gada 27. augusta deklarāciju par reģionālo sadarbību un divpusēju strīdu izšķiršanu un Jauniešu reģionālās sadarbības biroja (RYCO) izveidi, kā arī nākamās augstākā līmeņa sanāksmes, kas notika Vīnē (2015. gadā), Parīzē (2016. gadā), Triestē (2017. gadā), Londonā (2018. gadā) un Poznaņā (2019. gadā),

–  ņemot vērā secinājumus, kas 1997. gada 29. un 30. aprīlī pieņemti Vispārējo lietu Padomes sanāksmē par nosacījumu piemērošanu, lai izstrādātu saskaņotu ES stratēģiju attiecībām ar reģiona valstīm,

–  ņemot vērā 13 ES dalībvalstu ārlietu ministru 2019. gada 11. jūnija kopīgo paziņojumu par ES apņemšanos attiecībā uz Rietumbalkānu valstu Eiropas integrāciju,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja un Rietumbalkānu valstu parlamentu vadības kopīgi sasauktās Eiropas Parlamenta un Rietumbalkānu valstu parlamentu priekšsēdētāju augstākā līmeņa sanāksmes 2020. gada 28. janvāra kopīgo deklarāciju,

–  ņemot vērā 2020. gada 16. februārī notikušo neformālo sanāksmi, kurā piedalījās Rietumbalkānu valstu vadītāji, Eiropadomes priekšsēdētājs, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja, Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos un Horvātijas Republikas premjerministrs, kurš bija Eiropas Savienības Padomes tābrīža priekšsēdētājs,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2019. gada 31. oktobra rezolūciju “Sākt pievienošanās sarunas ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju: jāaizstāv ES uzticamība un ģeostratēģiskās intereses”(1),

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas atzinumu “Paplašināšanās tiesību aktu kopums 2019. gadā”, kas pieņemts 2020. gada 13. februārī(2),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par Srebreņicas atceres dienu(3),

–  ņemot vērā 2019. gada 27. marta normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA III)(4),

–  ņemot vērā 2019. gada 24. oktobra rezolūciju par pievienošanās sarunu ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju sākšanu(5),

–  ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas Parlamenta nostāju attiecībā uz konferenci par Eiropas nākotni(6),

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 5. jūnija secinājumus par ciešāku sadarbību ar Rietumbalkānu partneriem migrācijas un drošības jomā,

–   ņemot vērā Komisijas 2020. gada 29. aprīļa paziņojumu “Atbalsts Rietumbalkāniem cīņā pret Covid-19 un augšupejai laikposmā pēc pandēmijas” (COM(2020)0315),

–  ņemot vērā Reglamenta 118. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0091/2020),

A.  tā kā paplašināšanās ir viens no ES veiksmīgākajiem un stratēģiskāki svarīgākajiem politikas virzieniem, ka arī visefektīvākais ārpolitikas instruments, kas palīdz plašāk izplatīt tādas Savienības pamatvērtības kā cilvēka cieņas ievērošana, brīvība, demokrātija, miera un labklājības vienlīdzības veicināšana, tiesiskums un cilvēktiesību un pie minoritātēm piederošo personu tiesību ievērošana visā Eiropā;

B.  tā kā paplašināšanās process ir Eiropas integrācijas neatņemama sastāvdaļa un tas vēl arvien ir stratēģiski nozīmīgs Eiropas Savienībai;

C.  tā kā uz nopelniem balstītas Rietumbalkānu valstu izredzes dalībai ES ir pašas Savienības interesēs politikas, drošības un ekonomikas aspektā;

D.  tā kā izredzes uz pievienošanos ES nozīmē atzīt tās lielās ģeopolitiskās problēmas, kas saistītas ar Eiropas kontinenta apvienošanu, un arvien bijušas īpaši būtisks stimuls reformām Rietumbalkānu valstīs;

E.  tā kā Rietumbalkānu valstis ģeogrāfiskā, vēsturiskā un kultūras ziņā ir Eiropas daļa un to integrācijai Eiropas Savienībā ir izšķiroša nozīme stabilitātes un drošības, brīvības un miera nodrošināšanai kontinentā kopumā;

F.  tā kā ES paplašināšanās process ir divvirzienu process, kurā abām pusēm ir jāpilda savas saistības, un tā pamatā ir priekšnoteikums par saistību izpildi gan no Eiropas Savienības, gan kandidātvalstu puses;

G.  tā kā Eiropas Komisijas ierosinātās uzlabotās metodikas mērķis ir piešķirt paplašināšanās procesam jaunu dinamiku un sniegt jaunu impulsu pievienošanās sarunvalstu pārveidei;

H.  tā kā ES ir galvenais investors reģionā, tirdzniecības partnere un līdzekļu devēja;

I.  tā kā Eiropas Parlaments savās rezolūcijās ir atzinīgi novērtējis Ziemeļmaķedonijā un Albānijā panākto progresu; tā kā, ņemot vērā šo progresu, Parlaments piekrita ar Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu atalgot Ziemeļmaķedoniju un Albāniju par to snieguma rādītājiem;

J.  tā kā 2020. gada Zagrebas samitā tika atzīta demokrātijas un tiesiskuma prioritāte un ES aicināta vēl vairāk pastiprināt sadarbību ar šo reģionu;

K.  tā kā Eiropas Parlaments pauda nožēlu par to, ka Eiropadome 2019. gadā nespēja vienoties par pievienošanās sarunu sākšanu ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju; tā kā šī nespēja pat pēc Parlamenta atbalstītajiem Komisijas 2018. un 2019. gada ieteikumiem iedragāja uzticēšanos Eiropas Savienībai, veicināja populisma, nacionālisma un eiroskepticisma pieaugumu, iedragāja kandidātvalstu centienus, radīja politiska vakuuma izveidošanās risku un iedrošināja trešo pušu dalībniekus to centienos gūt politisku ietekmi reģionā ar nolūku kaitēt ES integrācijas procesam;

L.  tā kā paplašināšanās process sekmē un stiprina spēju risināt divpusējus konfliktus un tā mērķis ir panākt reģiona iedzīvotāju savstarpēju samierināšanos;

M.  tā kā Rietumbalkānu valstīm būtu aktīvāk jācenšas pārvarēt politisko polarizāciju un ieilgušos parlamenta boikotus, lai stiprinātu parlamentāro pārraudzību;

N.  tā kā Eiropas Parlaments joprojām ir uzticams partneris valstīm pievienošanās procesā ES un atbalsta paplašināšanās procesu kā pozitīvu Eiropas Savienības mehānismu, kura mērķis ir stimulēt reformas, kas stiprinātu šīs valstis institucionālā un sociāli ekonomiskā ziņā, tādējādi uzlabojot to iedzīvotāju dzīvi;

O.  tā kā Saloniku programmā un Sofijas deklarācijā ir uzsvērts, ka īpaša uzmanība tiks pievērsta jaunu iespēju radīšanai jauniešiem, vienlaikus nodrošinot, ka tādējādi tiks veicināta Rietumbalkānu valstu sociāli ekonomiskā attīstība;

P.  tā kā Eiropas Parlaments ir apņēmies pastiprināt politisko un institucionālo atbalstu demokrātiskām un ekonomiskām reformām reģionā un palīdzēt Rietumbalkānu valstīm ES pievienošanās procesā;

Q.  tā kā Komisijas politikas pamatnostādnēs 2019.–2024. gadam ir atkārtoti apstiprināta Rietumbalkānu Eiropas perspektīva;

R.  tā kā uzklausīšanā Eiropas Parlamentā gan Komisijas priekšsēdētājas vietnieks / Augstais pārstāvis Josep Borrell, gan komisārs Olivér Várhelyi apņēmās paplašināšanas procesam piešķirt prioritāti, solot Rietumbalkānu valstīs paātrināt strukturālu un institucionālu reformu īstenošanu un integrācijas procesu;

S.  tā kā vērienīgai paplašināšanās politikai ir vajadzīgs pienācīgs budžets; tā kā Padomei paplašināšanās politikas atbalstam būtu jānodrošina pietiekami budžeta līdzekļi;

T.  tā kā ES ir jāstiprina arī tiesiskuma mehānismi pašā Savienībā un jāizstrādā vērienīga darba kārtība konferencei par Eiropas nākotni;

U.  tā kā Eiropas labklājība un drošība ir cieši saistīta ar integrācijas procesu un miera un demokrātijas, cilvēktiesību ievērošanas un tiesiskuma veicināšanu Rietumbalkānu reģiona valstīs un to nākotni stiprā un reformētā ES,

V.  tā kā Komisija 2020. gada 5. februāra paziņojumā apņēmās nākt klajā ar paziņojumu par pasākumiem fundamentālu reformu īstenošanai, tostarp tiesiskuma jomā;

W.  tā kā ES mobilizēja EUR 3,3 miljardus cīņai ar koronavīrusa pandēmiju Rietumbalkānos, tostarp 38 miljoni tika sniegti kā tūlītējs atbalsts veselības aprūpes nozarei, 389 miljoni — sociālajai un ekonomikas atveseļošanai, 750 miljoni — makrofinansiālajai palīdzībai, 455 miljoni — ekonomikas atjaunošanai un 1,7 miljardi — Eiropas Investīciju bankas preferenciālos aizdevumos;

X.  tā kā Rietumbalkānu valstis ir guvušas labumu no ES civilās aizsardzības mehānisma, medicīnas iekārtu kopīga iepirkuma, atbrīvojumiem no ES eksporta atļauju sistēmas attiecībā uz individuālajiem aizsardzības līdzekļiem un t. s. “zaļajām joslām” attiecībā uz pirmās nepieciešamības precēm;

1.  iesaka Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos:

   a) atbalstīt Rietumbalkānu valstu Eiropas perspektīvu un uzlabot pievienošanās procesu, nodrošinot, ka ar to stiprina pamatvērtības un tiesiskumu un nodrošina ilgtspējīgu demokrātisku, ekonomisku un ekoloģisku pārveidi un sociālo konverģenci, kā arī nodrošina labas kaimiņattiecības un reģionālo sadarbību, kas ir būtiski paplašināšanās un stabilizācijas un asociācijas procesa elementi, turklāt nodrošinot, ka Savienības paplašināšanās turpinās paralēli ar diskusijām par Eiropas nākotni un ar ES iekšējo reformu;
   b) pastiprināt centienus stiprināt dalībvalstu politisko gribu sekmēt paplašināšanos Rietumbalkānu virzienā, nevis ļaut ES iekšējiem procesiem šo paplašināšanos kavēt, kā arī uzlabot ES politiskās un stratēģiskās vadlīnijas attiecībā uz vispārējo politiku reģionā;
   c) turpināt paplašināšanos, jo tā ir svarīgs elements, kas nodrošina uzticēšanos Eiropas Savienībai, tās panākumus un ietekmi reģionā un ārpus tā;
   d) paātrināt to valstu pievienošanās procesu, kuras gan politiski, gan administratīvi apņēmušās īstenot ar ES saistītas reformas;
   e) nodrošināt, ka ar uzlaboto metodiku atbalsta pilntiesīgu dalību ES kā galīgo mērķi un ka ES nosaka paredzamākus noteikumus un kritērijus, pamatojoties uz nosacījumiem un atgriezeniskumu, turklāt piemēro šos noteikumus un kritērijus konsekventi, padarot pievienošanās procesu dinamiskāku un tādējādi ar pārskatītas metodikas piemērošanu atjaunojot uzticēšanos tam;
   f) nodrošināt, ka lielākas uzmanības pievēršana procesa politiskajai būtībai, kā izklāstīts Komisijas pārskatītās metodikas priekšlikumā, neaizstāj ekspertu līmenī veiktu kritēriju izpildes novērtējumu un neierobežo ES apņemšanos īstenot uz nopelniem balstītu procesu;
   g) nodrošināt, ka politikas jomu grupēšana uzlabo reformu dziļumu, kvalitāti un ilgtspēju, radot konkrētus rezultātus pievienošanās sarunvalstīs, tajā pašā laikā ļaujot risināt vienlaicīgas sarunas par dažādām sadaļām;
   h) sniegt skaidrus, pārredzamus un konsekventus pievienošanās kritērijus, kā arī nepārtrauktu politisku un tehnisku atbalstu visā procesa gaitā, tajā skaitā parlamentiem to neatkarīgās uzraudzības lomas nostiprināšanai, un uzlabot vietēji sasniegtā progresa mērīšanu, nodrošinot, ka katra pievienošanās sarunvalsts tiek novērtēta, pamatojoties uz nosacījumiem un uz paša nopelnu principu;
   i) nodrošināt paplašināšanās procesa nepārtrauktību, pārskatatbildību, konsekvenci un paredzamību, nostiprinot Komisijas jauno metodiku kā ilgtermiņa politikas pielāgojumu un izvairoties no procesa un tā parametru ad hoc pārskatīšanas sakarā ar kādas dalībvalsts politiskiem apsvērumiem; nodrošināt, ka pievienošanās kritēriju un atbalsta pamatā būtu gūtās atziņas, lai novērstu agrāk konstatētās nepilnības un pilnveidotu pievienošanās procesu;
   j) atvieglot uzlabotās metodikas īstenošanu attiecībā uz pievienošanās sarunvalstīm, ar kurām jau notiek sarunas, ja tās nolemj piedalīties, lai nodrošinātu efektīvu un ilgtermiņa pieskaņošanu Eiropas standartiem un normām;
   k) stiprināt politiskos un ekonomiskos stimulus Rietumbalkānu valstīm un uzlabot saskaņotību starp paplašināšanās procesu un ES politiskajām iniciatīvām, reizi gadā Eiropadomes sanāksmju laikā rīkojot reģionālas sanāksmes, kurās piedalītos Rietumbalkānu valstu vadītāji, kā arī nodrošināt Rietumbalkānu pārstāvju regulāru dalību Eiropadomes sanāksmēs, Politikas un drošības komitejas sanāksmēs un Komisijas darba grupās;
   l) veicināt pievienošanās sarunvalstu pakāpenisku integrāciju ES procesos, sektorpolitikas virzienos un programmās pirms to pievienošanās, tostarp ar mērķtiecīgu finansiālu atbalstu no ES fondiem, lai sniegtu taustāmus ieguvumus iedzīvotājiem, īpaši bērniem un jauniešiem, un stiprinātu ES pirmspievienošanās palīdzību un klātbūtni šajās valstīs pirms to pilntiesīgas dalības;
   m) atbalstīt lielāku parlamentu lomu pievienošanās procesā, izmantojot izveidotos forumus, un konsekventi veicināt jaunas iniciatīvas, piemēram, parlamentu priekšsēdētāju samitu, ko pirmo reizi 2020. gada 28. janvārī sasauca Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs un Rietumbalkānu valstu parlamentu vadītāji;
   n) veicināt un popularizēt sarunvalstu parlamentu deputātu ciešāku iesaistīšanu Eiropas Parlamenta darbā;
   o) iesaistīt Rietumbalkānu valstu pārstāvjus konferencē par Eiropas nākotni, īpašu uzmanību pievēršot jauniešu līdzdalībai;
   p) uzlabot nosacījumu mehānismu un uzstāt uz pievienošanās procesa atgriezeniskumu, paredzot objektīvu kritēriju piemērošanu gadījumā, ja būtu jālemj par sarunu apturēšanu vai atlikšanu; nodrošināt, ka Komisija sāk šīs procedūras pēc rūpīgas izvērtēšanas un reaģējot uz dalībvalstu vai Eiropas Parlamenta priekšlikumu, vienlaikus atzīmējot arī to, ka nelīdzsvarotības klauzulas un atgriezeniskuma princips jau ir piemērojams pašreizējām sarunu programmām Serbijai un Melnkalnei; nodrošināt, ka nosacījumu izpildes un apturēšanas mehānisms tiek papildināts ar precīzu ES iestāžu paziņojumu par iespējamās apturēšanas iemesliem;
   q) uzlabot dalībvalstu atbildību par paplašināšanās procesu, vairāk iesaistot dalībvalstu ekspertus tiesiskuma un citās jomās, kā arī pilsonisko sabiedrību un cilvēktiesību aizstāvjus uz vietas, un uzlabot vispārējo norišu novērtēšanu, turpinot ievērot ilgtermiņa objektīvos standartus un izvairoties no pievienošanās procesa tehnisko aspektu politizācijas, jo īpaši pamatojoties uz Eiropas Padomes un citu standartus nosakošo struktūru uzraudzības ziņojumiem un ieteikumiem;
   r) atzīt, ka Berlīnes process atbalsta un papildina ES paplašināšanās politiku, taču to nevar uzskatīt ne par alternatīvu pievienošanās procesam, ne par veidu, kā dublēt paplašināšanās ietvaros īstenotos centienus;
   s) atzīt, ka pievienošanās sarunu sākšana ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju ir pašas Savienības politiskajās, drošības un ekonomiskajās interesēs;
   t) atzīt, ka Eiropadomes nespēja sākt pievienošanās sarunas ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju 2018. gada jūnijā, 2019. gada jūnijā un 2019. gada oktobrī negatīvi ietekmēja ES lomu reģionā un sabiedrisko domu attiecībā uz pievienošanos ES, dodot negatīvu vēstījumu Rietumbalkānu valstīm, un atzīt, ka pievienošanās sarunu uzsākšana atjaunos uzticēšanos procesam, kā to ieteica Eiropas Parlaments un Komisija;
   u) cik iespējams ātri ieviest vīzu režīma liberalizāciju ar Kosovu, jo kritēriji ir izpildīti kopš 2018. gada jūlija;
   v) palielināt sarunu dinamiku nolūkā paātrināt Melnkalnes un Serbijas pievienošanos;
   w) izvirzīt demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību prioritāti paplašināšanās procesa pašā centrā, kā pirmās atklājot un kā pēdējās slēdzot tās sarunu sadaļas, kas saistītas ar tiesu sistēmu, korupciju un organizēto noziedzību, kā arī sadaļas, kas saistītas ar cilvēktiesību, tostarp minoritāšu tiesību, plašsaziņas līdzekļu brīvības un vārda brīvības ievērošanu;
   x) pievērst uzmanību institucionālo un administratīvo spēju veidošanai, lai visos līmeņos stiprinātu pārredzamību un labas pārvaldības efektivitāti;
   y) izmantot neseno paplašināšanās procesu pieredzi, tostarp Centrāleiropas valstu gūtās atziņas;
   z) turpināt sadarboties ar Rietumbalkānu valstīm terorisma un organizētās noziedzības apkarošanas jomā;
   aa) nodrošināt mērķtiecīgu koncentrēšanos uz valsts spēju veidošanu, tiesu nolēmumu īstenošanu, tiesu reformām un centieniem apkarot korupciju un organizēto noziedzību;
   ab) uzstāt, lai tiktu ievēroti un pilnībā īstenoti iekšzemes un starptautisko tiesu nolēmumi, tostarp konstitucionālo tiesu nolēmumi un visi Eiropas Cilvēktiesību tiesas, Starptautiskā Kara noziegumu tribunāla bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) un tā pēcteča Starptautiskā Kara noziegumu tribunālu atlikušās jurisdikcijas mehānisma (IRMCT), Kosovas Specializētās palātas (SC) un Specializētās prokuratūras (SPO) nolēmumi, kā arī Eiropas Padomes pārraudzības struktūru, tostarp Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI), ieteikumi;
   ac) mudināt Rietumbalkānu valstis pildīt to starptautiskās saistības attiecībā uz kara noziegumos vainojamo personu saukšanu pie atbildības un bezvēsts pazudušo personu likteņa noskaidrošanu; prasīt pilnībā sadarboties ar IRMCT, Kosovas SC un SPO, bez iebildumiem atbalstīt ICTY darbu un secinājumus, kā arī popularizēt un izplatīt tās paveikto un mantojumu iedzīvotāju vidū; nosodīt jebkādus mēģinājumus glorificēt kara noziedzniekus un noliegt vēsturiskus faktus, kā arī šajā sakarā atbalstīt Reģionālo komisiju, kuras uzdevums ir konstatēt faktus par visiem bijušās Dienvidslāvijas teritorijā izdarīto kara noziegumu un citu smagu cilvēktiesību pārkāpumu upuriem (RECOM iniciatīva);
   ad) palielināt ES iesaisti neatrisinātu divpusējo jautājumu risināšanā, labu kaimiņattiecību un reģionālās sadarbības veicināšanā, īstenojot uzticēšanās veidošanas un starpniecības centienus, un mudināt Rietumbalkānu valstis apņemties panākt izlīgumu un mierīgus risinājumus ilgstošiem konfliktiem;
   ae) stiprināt pievienošanās procesu, lai padziļinātu Rietumbalkānu valstu un dalībvalstu iedzīvotāju solidaritāti, vienlaikus cienot šo valstu vēsturi, kultūru un tradīcijas;
   af) atbalstīt jauniecelto ES īpašo pārstāvi Belgradas un Prištinas dialogam un citiem Rietumbalkānu reģionālajiem jautājumiem, lai panāktu Serbijas un Kosovas attiecību visaptverošu normalizēšanu un veicinātu labas kaimiņattiecības reģionā viņa pilnvaru laikā;
   ag) veicināt plašāku sabiedrības atbalstu reģionālajam izlīgumam, citstarp atbalstot parlamentu pilnīgu iesaistīšanos Belgradas un Prištinas dialogā un centienos panākt ilgtspējīgu reģionālo izlīgumu;
   ah) stiprināt un, ja iespējams, palielināt ES un Rietumbalkānu valstu kopīgos centienus veicināt cilvēku savstarpējos kontaktus un apmaiņu, lai veidotos savstarpēji pozitīvs priekšstats;
   ai) sekmēt vienlīdzīgu konkurences apstākļu radīšanu iekļaujošai politiskajai videi un veicināt centienus visās Rietumbalkānu valstīs pārvarēt politisko polarizāciju un ieilgušus parlamenta boikotus; veidot iekļaujošu un konstruktīvu parlamentāro kultūru un stiprināt parlamentāro kontroli un uzraudzību; veicināt atbildīgu attieksmi pret iedzīvotāju interešu pārstāvību parlamentos, lai sekmētu demokrātisko kontroli un uzlabotu likumdošanas kvalitāti;
   aj) ņemt vērā un veicināt Eiropas Parlamenta darbības, kas saistītas ar pievienošanos, un demokrātijas atbalsta darbības, tostarp tā pastāvīgo komiteju un delegāciju darbības, un iesaistīt Parlamenta pastāvīgos referentus Rietumbalkānu valstu jautājumos pārbaudes procesā un uz vietas;
   ak) veicināt vēlēšanu reformas, kas centrālā un vietējā līmenī nodrošina brīvas, taisnīgas, uz konkurenci balstītas un pārredzamas vēlēšanas bez iebiedēšanas un dezinformācijas kampaņām, kas atbilst gan starptautiskajiem standartiem, tostarp attiecībā uz partiju finansēšanas pārredzamību, gan starptautisko novērošanas misiju ieteikumiem; turpināt sekot līdzi Venēcijas komisijas atzinumu īstenošanai; sniegt ieguldījumu Eiropas Parlamenta demokrātijas atbalsta programmām šajā reģionā;
   al) mudināt valstu parlamentus izmantot Eiropas Parlamenta demokrātijas atbalsta instrumentus, piemēram, Žana Monē dialogu un pušu savstarpējo dialogu, lai veicinātu politisko darbu parlamentārā dialoga jomā un uzlabotu likumdošanas darba pārskatatbildību, uzraudzību, demokrātisko kontroli un kvalitāti;
   am) stiprināt un cieši iesaistīt pilsonisko sabiedrību kā neaizstājamu dalībnieku demokrātijas nostiprināšanas, reģionālās sadarbības un ar pievienošanos saistītu reformu procesos, īpašu uzmanību pievēršot proeiropeiskiem un demokrātiju atbalstošiem spēkiem reģionā;
   an) nodrošināt, ka kandidātvalstu iedzīvotāji un sabiedrība aktīvāk iesaistās pievienošanās procesā un gūst no tā lielāku labumu; šajā sakarā īpaši atbalstīt un veicināt proeiropeiskus un demokrātiju atbalstošus sabiedriskus spēkus, uzskatus un viedokļus;
   ao) nodrošināt, lai saistībā ar ikvienu darbību, turklāt gan lēmumu pieņemšanas agrīnā posmā, gan īstenošanas un novērtēšanas posmos, notiktu būtisks un visaptverošs dialogs ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, akadēmiskajām aprindām un jauniešiem, īpaši raugoties, lai netiktu atbalstītas vai finansētas esošas vietējās antieiropeiskas varas struktūras vai vietējās struktūras, kuram ir apšaubāma demokrātiskā reputācija, tādējādi veicinot ES vērtību, tiesiskuma un cīņas pret korupciju attīstību, kā arī veidojot spēcīgas un efektīvas demokrātiskas iestādes, kas ir veiksmīgas pievienošanās ES pamats;
   ap) stingri nosodīt nomelnošanas kampaņas, draudus un iebiedēšanu, kas vērsta pret žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem, un uzstāt uz šādu nodarījumu izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tiem, tādējādi nodrošinot žurnālistiem drošu vidi, vienlaikus risinot jautājumus par plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību koncentrāciju, politisko un ekonomisko spiedienu uz plašsaziņas līdzekļu finansēšanu un pārredzamības trūkumu šajā jomā;
   aq) aktīvi atbalstīt un stiprināt demokrātisku, neatkarīgu un daudzveidīgu plašsaziņas līdzekļu vidi, kā arī plašsaziņas līdzekļu pārskatatbildību un pārvaldību;
   ar) palielināt atbalsta pasākumus, ar kuriem veicina noturību pret dezinformāciju un graujošām plašsaziņas līdzekļu kampaņām, tostarp tādām, kuras īsteno ar ārvalstu ietekmes darbībām, kuru mērķis ir ar hibrīdkara līdzekļiem vājināt demokrātiskos procesus un graut Rietumbalkānu valstu suverenitāti, kā arī mazināt ES lomu reģionā;
   as) veicināt un aktīvi atbalstīt diskriminācijas novēršanas politikas virzienu īstenošanu un prasīt krimināli sodīt naida noziegumu veicējus; veicināt ātrāku virzību uz dzimumu līdztiesību, diskriminācijas apkarošanu un etnisko, nacionālo un reliģisko minoritāšu, personu ar invaliditāti, romu un LGBTQI+ personu, īpašu uzmanību pievēršot bērniem, sociālās iekļaušanas nodrošināšanu, izveidojot iekļaujošu politiku cilvēku pamattiesību aizsardzībai;
   at) aicināt izveidot stingrāku tiesisko regulējumu nolūkā nepieļaut un aktīvi apkarot feminicīdu un vardarbību pret sievietēm un bērniem un citu veidu vardarbību ģimenē, cita starpā atgādinot par pienākumiem, kas paredzēti Eiropas Padomes Konvencijā par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, un veicot nepieciešamos pasākumus tās ratifikācijai; novērst un apkarot cilvēku tirdzniecību;
   au) atzīt grūtības, ar kurām Rietumbalkānu valstis saskaras migrācijas un bēgļu plūsmu pārvaldībā, un reģiona ievērojamos centienus nodrošināt patvērumu un humānās palīdzības piegādes, rīkojoties galvenokārt ar ES atbalstu; nodrošināt Rietumbalkānu valstu un Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras (Frontex) statusa nolīgumu efektīvu īstenošanu;
   av) uzsvērt Rietumbalkānu valstu svarīgo ieguldījumu Eiropas Savienības ārējo robežu aizsardzībā un palielināt Eiropas atbalstu reģiona robežu pārvaldībai; stiprināt patvēruma sistēmas spējas reģionā, rīkojoties sadarbībā ar Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (EASO) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju (UNHCR);
   aw) uzsvērt sociālās dimensijas un sociāli ekonomiskās kohēzijas izšķirošo nozīmi un tās galveno lomu visā pievienošanās procesā;
   ax) lielāku uzmanību pievērst nabadzības izskaušanai, pilsoniskās sabiedrības atbalstam un saistību īstenošanai darba tiesību jomā;
   ay) mudināt Rietumbalkānu valstis paaugstināt savu darba un sociālo tiesību līmeni, veicināt izaugsmi un īstenot ES sociālo acquis, turklāt sarunu procesā ar ES partneriem iesaistīt plašu ieinteresēto personu loku, piemēram, arodbiedrības, tirdzniecības palātas un darba kameras;
   az) ar konkrētiem pasākumiem novērst intelektuālā darbaspēka emigrāciju, piemēram, veicinot kvalitatīvas un iekļaujošas izglītības reformas, īpaši profesionālās izglītības un apmācības (PIA) jomā, nodrošinot, ka izglītības nozare labāk atbilst darba tirgus prasībām un dod ieguldījumu ilgtermiņa un ilgtspējīgu darba iespēju radīšanā jauniešiem;
   ba) atbalstīt saskaņā ar Eiropas Parlamenta Jauno politisko līderu programmu izveidotās reģionālā dialoga platformas “Bridging the Gap” centienus mazināt plaisu starp Rietumbalkānu valstu jaunatnes politiku un jauniešu līdzdalību, no vienas puses, un parlamenta deputātu darbību, no otras puses, un mudināt uz konkrētu rīcību, lai veicinātu jauniešu iesaistīšanos politikā un uz jauniešiem vērstas politikas īstenošanu visā reģionā;
   bb) veicināt jauniešu brīvprātīgā darba un pilsoniskās līdzdalības iespējas un vairāk ieguldīt reģiona jauniešos, palielinot pievienošanās sarunvalstu dalību pašreizējās mobilitātes programmās, piemēram, Erasmus+, programmā “Radošā Eiropa” un programmā “Apvārsnis 2020”, kā arī veidojot jaunas programmas reģionu iekšējai mobilitātei;
   bc) ar īpašām Eiropas Komisijas programmām stiprināt sadarbību zinātnes, pētniecības un inovācijas jomās;
   bd) pastiprināt palīdzību Rietumbalkānu valstīm nolūkā uzlabot to vides, energoefektivitātes un klimata jomas tiesību aktus un nodrošināt, ka tās spēj tos īstenot saskaņā ar ES standartiem un Parīzes nolīgumu, cita starpā ātri un pilnībā izpildot Enerģētikas kopienas līgumā paredzētas starptautiskās saistības attiecībā uz tiesību aktu pilnīgu saskaņošanu ar Savienības enerģētikas jomas aquis un to īstenošanu;
   be) aicināt iestādes veikt steidzamus pasākumus gaisa un ūdens piesārņojuma monitoringam, mazināšanai un novēršanai; nodrošināt ex ante stratēģiskos vides novērtējumus un ietekmes uz vidi novērtējumus, lai nodrošinātu ilgtspējīgu hidroenerģijas un tūrisma attīstību, kas būtu saskaņota ar vides saglabāšanas centieniem;
   bf) veicināt reģiona enerģētikas nozares integrāciju, palielinot piegādes avotu diversifikāciju un drošību un uzlabojot enerģētikas infrastruktūras un digitālo tīklu savienojamību;
   bg) veicināt nepieciešamo enerģētikas pārkārtošanu uz tīrākiem atjaunojamiem enerģijas avotiem, atsakoties no oglēm un brūnoglēm, kas rada nopietnu sociālo un veselības apdraudējumu vietējiem iedzīvotājiem un kaimiņvalstīm; iesaistīt Rietumbalkānu pievienošanās sarunvalstis Eiropas Zaļā kursa un Taisnīgas pārkārtošanās fonda procesos;
   bh) atgādināt, ka ES ir lielākais ārvalstu investors šajā reģionā, kas laikposmā no 2014. līdz 2018. gadam veicis ārvalstu tiešās investīcijas 12,7 miljardu EUR apmērā; izstrādāt stratēģisku ekonomikas un investīciju plānu, lai uzlabotu konkurētspēju, tiesisko un uzņēmējdarbības vidi, MVU stāvokli un veicinātu ilgtspējīgu attīstību visā reģionā saskaņā ar saistībām, kas noteiktas Parīzes nolīgumā un Eiropas zaļajā kursā, vienlaikus atzīmējot, ka izaugsme Rietumbalkānos palēninās pēc īslaicīga investīciju pieauguma iepriekšējos gados, turklāt mazinās investīciju un eksporta ieguldījums izaugsmē;
   bi) veicināt un stiprināt Rietumbalkānu reģionālo ekonomisko integrāciju, kā tas jau tiek īstenots saistībā ar Centrāleiropas brīvās tirdzniecības nolīgumu (CEFTA) un veidots atbilstoši ES aquis, un aktīvi atbalstīt ES un reģiona savstarpējo ekonomisko integrāciju, paplašinot ES politikas virzienus un, ja priekšnosacījumi ir izpildīti, iekšējo tirgu Rietumbalkānu valstīs;
   bj) atbalstīt iniciatīvas, kuru pamatā ir Rietumbalkānu valstu premjerministru 2017. gadā Triestes samitā pieņemtais reģionālās ekonomikas zonas daudzgadu rīcības plāns (MAP REA), un kura četri pīlāri — tirdzniecība, investīcijas, mobilitāte un digitālā integrācija — ir izšķiroši reģiona ekonomiskajai attīstībai un ātrākai konverģencei ar ES;
   bk) atbalstīt Rietumbalkānu valstu sadarbību ar reģionālām un starptautiskām organizācijām, piemēram, Reģionālās sadarbības padomi (RCC), Jauniešu reģionālās sadarbības biroju (RYCO), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (OECD), un ar starptautiskām finanšu iestādēm, piemēram, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku (ERAB) un Eiropas Investīciju banku (EIB);
   bl) turpināt atbalstīt un sniegt vajadzīgo palīdzību, lai pēc iespējas ātrāk pabeigtu procesus saistībā ar Serbijas un Bosnijas un Hercegovinas pievienošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijai (PTO), paužot gandarījumu par to pieteikumiem dalībai PTO, kas tika iesniegti attiecīgi 1999. un 2005. gadā, un atgādinot, cik svarīga ir dalība PTO, lai radītu tirdzniecības iespējas un tuvinātu kandidātvalstis dalībai ES;
   bm) aizstāvēt Savienības intereses, mazinot negatīvo ietekmi, ko rada brīvās tirdzniecības līgumi ar Eirāzijas Ekonomikas savienību, ko noslēgušas valstis, kuras vēlas iestāties Eiropas Savienībā un kurām ir bijusi dota iespēja noslēgt Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu ar Eiropas Savienību, cita starpā pārskatot šīm valstīm sniegtās palīdzības apmēru;
   bn) veicināt Rietumbalkānu valstu reģionālo sadarbību infrastruktūras attīstības jomā;
   bo) piešķirt reģionam augstu prioritāti saskaņā ar ES savienojamības stratēģiju un uzsvērt, ka ir svarīgi uzlabot transporta infrastruktūru reģionā, jo īpaši tās nozīmi tirdzniecības veicināšanā; atbalstīt Eiropas dzelzceļa un autoceļu koridoru būvniecību visās Rietumbalkānu valstīs; mudina Komisiju paātrināt infrastruktūras investīciju finansēšanu;
   bp) tuvināt reģiona un ES iedzīvotājus un ekonomiku, iekļaujot Rietumbalkānu valstis TEN-T un TEN-E tīklos, un palīdzēt nodrošināt kvalitatīvus un drošus transporta un enerģētikas pakalpojumus un uzlabot infrastruktūru un vispārējo savienojamību reģionā, kā arī starp reģionu un ES atbilstīgi Komisijas priekšlikumam par stratēģisko ekonomikas un investīciju plānu Rietumbalkāniem;
   bq) paātrināt digitālās programmas Rietumbalkāniem īstenošanu, lai iedzīvotāji gūtu labumu no digitālās pārveides; palīdzēt reģiona valstīm uzlabot jaunuzņēmumu un MVU finansēšanas un attīstības iespējas;
   br) izveidot prognozējamu grafiku tam, kā veidojama reģionāla viesabonēšanas brīvā zona un paātrināt tās ieviešanu, kā arī uzsākt tarifu turpmāku samazināšanu sakariem ar ES, pamatojoties uz plašāku fizisko un digitālo reģionālo sadarbību un savienojamību;
   bs) uzlabot konsekvenci, efektivitāti, pamanāmību un pārredzamību attiecībā uz Savienības finansējumu ārējās darbības jomā, tādējādi sekmējot Savienības vērtības, tiesiskumu, cīņu pret korupciju un spēcīgu un efektīvu demokrātisku institūciju izveidi; vajadzības gadījumā saskaņot IPA III finansējumu ar Eiropas zaļā kursa mērķiem;
   bt) nodrošināt pienācīgu, taisnīgu un proporcionālu, uz sniegumu balstītu un uz rezultātiem orientētu pirmspievienošanās palīdzību, kas atbilst saņēmēju pārveides vajadzībām un palīdz tiem izpildīt ES pievienošanās saistības; piešķirt prioritāti konkrētiem projektiem, no kuriem gūst labumu attiecīgo valstu iedzīvotāji, un uzlabot saņēmēju apguves spēju;
   bu) ekonomikas pārvaldības jautājumus ciešāk koordinēt ar starptautiskajām finanšu iestādēm (SFI) un uzlabot savstarpējo sadarbību, lai racionalizētu atbalsta centienus un izvairītos no finansējuma dublēšanās;
   bv) stiprināt nosacītību attiecībā uz makrofinansiālajiem nosacījumiem un panākumiem cīņā pret korupciju un tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanu;
   bw) izvairīties no kopējā IPA finansējuma samazināšanas, kas varētu palēnināt ar ES saistītās reformas un mazināt Savienības spēju īstenot stratēģisko mērķi — stabilizēt un pārveidot pievienošanās sarunvalstis un sagatavot tās dalības saistību izpildei, kā arī nopietni ierobežot spēju risināt dažādas problēmas, kas saistītas ar tiesiskumu, izlīgumu, reģionālo integrāciju un klimata pārmaiņām, vienlaikus pakļaujot reģionu vēl lielākai trešo valstu ietekmei; nodrošināt pienācīgu un pastāvīgu atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai;
   bx) nodrošināt, ka IPA III virza tādas politiskās prioritātes, kuras ar konkrētu projektu starpniecību tieši ietekmē cilvēku dzīvi, un ka pirmspievienošanās finansējums tiek piešķirts pārredzami, samērīgi un nediskriminējoši, un tas ir balstīts uz stabiliem snieguma rādītājiem, ņemot vērā saņēmējvalstu izrādīto apņemšanos īstenot reformas un šajā procesā gūtos panākumus;
   bv) ar apturēšanas mehānisma palīdzību stiprināt uz snieguma rezultātiem balstītu pieeju un tādējādi nodrošināt saskaņotību ar Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu (NDICI); papildināt IPA III regulu ar reformētu un uzlabotu stratēģisko dialogu, laikus informējot Eiropas Parlamentu un ar to apspriežoties;
   bz) uzturēt demokrātisko pārskatatbildību, ar deleģētajiem aktiem nodrošinot Eiropas Parlamenta pilnīgu iesaistīšanos IPA III izstrādes, plānošanas, uzraudzības un novērtēšanas kontroles, uzraudzības un stratēģiskās vadības procesā;
   ca) uzlabot ES atbalsta vispārējo pamanāmību un informētību par to reģionā, stiprinot stratēģisko komunikāciju un publisko diplomātiju, lai popularizētu Savienības vērtības un uzsvērtu ES finansēto projektu un programmu pievienoto vērtību; sadarbībā ar Rietumbalkānu valstīm sagatavot kopīgu komunikācijas stratēģiju; turpināt attīstīt izpratni par ieguvumiem, ko sniedz pievienošanās un Eiropas kontinenta apvienošanas process;
   cb) prasīt, lai pievienošanās sarunvalstis pakāpeniski pieskaņojas ES kopējai ārpolitikai un drošības politikai, kā arī kopējai tirdzniecības politikai;
   cc) ievērojami palielināt informācijas apjomu par ES atbalstu, jo īpaši attiecībā uz būtisko atbalstu, ko ES ir sniegusi Rietumbalkāniem, lai apkarotu Covid-19 pandēmiju, un nodrošināt, ka šā atbalsta saņēmēji neizplata dezinformāciju un negatīvu retoriku par ES reakciju uz Covid-19;
   cd) uzteikt Rietumbalkānu valstu sadarbību ar ES kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijās;
   ce) nosodīt trešo valstu darbības, kuru mērķis ir destabilizēt un mazināt demokrātisko pārvaldību Rietumbalkānu reģionā;
   cf) turpināt sadarbību hibrīddraudu apkarošanas jomā, tostarp cīnoties pret Krievijas propagandu;
   cg) veikt turpmākus pasākumus pēc 2020. gada ES un Rietumbalkānu samita, lai paplašināšanās process tiek izvērtēts un pārskatīts un tam tiek piešķirts jauns dinamisms, sniedzot jaunu impulsu pievienošanās sarunvalstu pārveidei;
   ch) ātri īstenot pārskatīto paplašināšanās metodiku pievienošanās procesa atsākšanai un, pamatojoties uz Zagrebas Rietumbalkānu samitu, pieņemt sarunu programmas un sasaukt starpvaldību konferences ar mērķi sākt pievienošanās sarunas ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju;
   ci) uzsver Eiropas Savienības Padomes pieņemtos 15 nosacījumus, kas Albānijai jāizpilda pirms tās pirmās starpvaldību konferences ar ES dalībvalstīm;
   cj) uzturēt sadarbību ar Apvienoto Karalisti Rietumbalkānos, ņemot vērā šīs valsts saites ar reģionu un kopīgos mērķus gan attiecībā uz tiesiskuma veicināšanu un cīņu pret organizēto noziedzību un terorismu, gan arī citus KDAP misiju mērķus un uzdevumus;
   ck) sekmēt aktīvāku augstākā līmeņa politisko dialogu, regulāri rīkojot ES un Rietumbalkānu valstu samitus;
   cl) īstenot ieteikumus, kas ietverti 2019. gada tematiskajā novērtējumā par ES atbalstu tiesiskumam kaimiņvalstīs un paplašināšanās procesā iesaistītajās valstīs (2010-2017), kā arī nekavējoties pieņemt Komisijas paziņojumu par nopietnu tiesiskuma problēmu risināšanu, izmantojot nosacījumu un atgriezeniskuma mehānismu;
   cm) veikt turpmākus pasākumus saistībā ar būtisko atbalstu, ko visām Rietumbalkānu valstīm sniedz no Covid-19 krīzes izrietošo neatliekamo veselības un humanitārās vajadzību risināšanai;
   cn) turpināt atbalstīt ES kandidātvalstis un potenciālās kandidātvalstis Rietumbalkānos, lai koordinētu reaģēšanu uz Covid-19 uzliesmojuma sociālekonomiskajām sekām un tās mazinātu, un saskaņot pasākumus ar ES kopējo ārkārtas ekonomikas paketi, kas sagatavota kopīgi ar starptautiskajām finanšu iestādēm;
   co) nodrošināt, lai pašreizējā un nākamās paaudzes DFS kopā ar ekonomikas un investīciju plānu Rietumbalkāniem būtiski veicinātu atlabšanu pēc Covid 19 un sekmētu ekonomikas izaugsmi un integrāciju, izmantojot uzlabotus un ilgtspējīgus digitālos, enerģētikas un transporta savienojumus;
   cp) garantēt, ka ekonomikas un investīciju plāns Rietumbalkāniem netiek galvenokārt finansēts no esošajiem IPA resursiem, tādējādi iespējami atņemot finansējumu citām svarīgām politikas jomām un programmām; pilnībā saskaņot šo plānu ar Eiropas Zaļo kursu, jo īpaši ar ES dekarbonizācijas mērķi;
   cq) piešķirt prioritāti Rietumbalkānu valstīm jaunajā Ārējās darbības garantijā un Eiropas Fondā ilgtspējīgai attīstībai (EFIA+) saskaņā ar Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu (NDICI); nodrošināt ar Rietumbalkānu ieguldījumu sistēmas starpniecību piešķirto dotāciju divkāršošanu, lai atbalstītu privātā sektora attīstību, savienojamību, digitalizāciju, zaļo programmu un sociālās jomas investīcijas, un ar Garantiju instrumenta starpniecību būtiski palielināt finanšu garantijas publisko un privāto investīciju atbalstam reģionā;
   cr) paplašināt sabiedrības veselības krīzes jau aptverošā Eiropas Savienības Solidaritātes fonda ģeogrāfisko tvērumu, attiecinot to uz visām Rietumbalkānu valstīm;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo ieteikumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī pievienošanās sarunvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 47, 11.2.2020., 15. lpp.
(2) CDR 2727/2019.
(3) OV C 265, 11.8.2017., 142. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0299.
(5) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0050.
(6) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0010.


Tūrisms un transports 2020. gadā un pēc tam
PDF 188kWORD 55k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 19. jūnija rezolūcija par transportu un tūrismu 2020. gadā un pēc tam (2020/2649(RSP))
P9_TA(2020)0169RC-B9-0166/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā tūrisms ir transversāla saimnieciskā darbība ar plašu ietekmi uz ekonomikas izaugsmi, nodarbinātību un sociālu un ilgtspējīgu attīstību;

B.  tā kā tūrisma nozarē strādā 22,6 miljoni cilvēku jeb 11,2 % no kopējā ES nodarbināto skaita, tā 2019. gadā deva 9,5 % ieguldījumu ES IKP, palīdz veicināt līdzsvarotu reģionālo struktūru un labvēlīgi ietekmē reģionālo attīstību; norāda, ka ES ir apdraudēti vismaz 6,4 miljoni darbvietu;

C.  tā kā tūrisms un jo īpaši pārmērīgs tūrisms, tāpat kā visas cilvēku darbības, ietekmē klimata pārmaiņas, kā arī atstāj ietekmi uz vidi un ekonomiku, piemēram, palielināta piesārņojuma, bioloģiskās daudzveidības zuduma, sastrēgumu, infrastruktūras uzturēšanas izmaksu un cenu pieauguma ziņā; tā kā šī nozare tomēr ir apņēmusies paātrināt virzību uz ilgtspējīga tūrisma attīstību un ar iniciatīvām, kuru mērķis ir samazināt emisijas, nodrošināt savu devumu Eiropas un starptautisko klimata mērķu sasniegšanā;

D.  tā kā tūrismu veido sarežģīta vērtību ķēde, kurā ir daudzas ieinteresētās personas un kurai ir tieša saikne ar pasažieru pārvadājumu darbībām;

E.  tā kā no visām svarīgākajām ekonomikas nozarēm Covid-19 ir visnegatīvāk ietekmējusi transporta, kultūras un tūrisma nozares, liela mēroga bezdarbam skarot jo īpaši sezonas darbiniekus un tos, kas ir neaizsargātā situācijā;

F.  tā kā veselības krīze ir īpaši smagi skārusi kultūras objektus un pasākumu vietas, festivālus un muzejus, bet divas piektdaļas tūristu savu galamērķi izvēlas, pamatojoties uz piedāvājumu kultūras jomā;

G.  tā kā, 2020. gada 13. maijā pieņemot paziņojumu “Tūrisms un transports 2020. gadā un pēc tam” (COM(2020)0550) un tūrisma un transporta tiesību aktu kopumu, Komisija spēra pirmo nepieciešamo soli, lai atbalstītu mūsu nozīmīgo transporta un tūrisma nozaru atgūšanos no Covid-19 uzliesmojuma;

H.  tā kā ir pagājuši desmit gadi, kopš Komisija 2010. gada jūnijā pieņēma paziņojumu “Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē — jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes” (COM(2010)0352), kurā izklāstīta ES tūrisma stratēģija un rīcības plāns;

I.  tā kā kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gadā Eiropas Savienībai ir atbalsta kompetences, kuru mērķis ir koordinēt un papildināt dalībvalstu rīcību šajā jomā(1),

Eiropas tūrisma un transporta atveseļošanas plāni pēc Covid-19 uzliesmojuma

1.  uzskata, ka transporta un tūrisma nozarēm ir vajadzīgs gan ātrs īstermiņa atbalsts, gan ilgtermiņa atbalsts, lai nodrošinātu to izdzīvošanu un konkurētspēju, savukārt tādu pasākumu īstenošana, kas no jauna dod tūristiem pārliecību par ceļošanu uz Eiropu un tās iekšienē, ir obligāta, lai līdz minimumam samazinātu papildu zaudējumus šajā nozarē, kā arī lai nodrošinātu tās ilgtspēju ilgtermiņā; uzsver, ka pašreizējā krīze ir arī vēsturiska iespēja modernizēt tūrismu ES un padarīt to ilgtspējīgāku un vairāk pieejamu cilvēkiem ar invaliditāti, un sākt to uzskatīt par rūpniecisku ekosistēmu ar ieguldījumu mērķiem, cilvēkkapitālu, tehnoloģiskās inovācijas vajadzībām un snieguma rādītājiem, kā arī par svarīgu nozari, kas varētu palīdzēt sasniegt 2050. gada klimatneitralitātes mērķus;

2.  uzsver, ka pašreizējās krīzes laikā, kad daudzi transporta uzņēmumi cīnās par izdzīvošanu, ir ārkārtīgi svarīgi vēl vairāk ieguldīt stratēģiskā transporta infrastruktūrā ES līmenī; turklāt uzsver, ka transporta nozares atveseļošanas plānos līdz ar atbalstu, kura mērķis ir glābt pašreizējās transporta nozares, galvenā uzmanība būtu jāpievērš novatoriskām izaugsmes iespējām;

3.  atzinīgi vērtē paziņojumu “Covid-19: ceļā uz pakāpenisku un koordinētu pieeju pārvietošanās brīvības atjaunošanai un iekšējās robežkontroles atcelšanai”, ko Komisija pieņēma kā daļu no tiesību aktu kopuma, un priekšlikumu par pakāpenisku un koordinētu pieeju, lai atgrieztos pie neierobežotas personu brīvas pārvietošanās; prasa ES līmenī izveidot mehānismu, ar ko noteiktu pietiekami zemu vīrusa pārnešanas līmeni, un nodrošināt šāda rādītāja vienādu piemērošanu visā ES; aicina Komisiju atbalstīt “tūrisma atsākšanu” ar ieteikumu īpašu uzmanību pievērst “ilgtspējīgam tūrismam” un panākt, ka uzņēmumi un galamērķi ar uzticamu sertifikāciju ir līderi videi nekaitīgu, sociāli atbildīgu un ekonomiski drošu ceļojumu un tūrisma jomā; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, kuras mērķis ir nodrošināt preču, jo īpaši pārtikas un medicīnas ierīču, nepārtrauktu plūsmu visā ES, un visas iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt ES iekšējā tirgus pilnīgu darbību bez nepamatotām pārbaudēm un kavēšanās;

4.  atkārtoti uzsver, cik svarīgs ir nediskriminācijas princips iekšzemes un pārrobežu ierobežojumu pakāpeniskā atcelšanā, kā arī to pasākumu savstarpēja atzīšana, par kuriem panākta vienošanās ES līmenī, un uzsver, ka ir svarīgi izvairīties no divpusējiem nolīgumiem starp atsevišķām dalībvalstīm (t. s. tūrisma koridoriem), kuri vēl vairāk ietekmētu to dalībvalstu ekonomiku, kuras ir sevišķi skārusi veselības krīze, un jo īpaši to tūrisma nozares; pauž bažas par to, ka vairākas dalībvalstis nesen ir noteikušas vienpusējus pasākumus, kas ne vien var apdraudēt vienotā tirgus darbību un negatīvi ietekmēt miljoniem ES iedzīvotāju dzīvi, bet arī nodarīt vēl papildu kaitējumu tūrismam un iedragāt uzticēšanos; tāpēc mudina Komisiju nepieļaut, ka dalībvalstis īsteno jebkāda veida diskriminējošus un neepidemioloģiskus pasākumus, kas liek apšaubīt Šengenas zonas integritāti un kavē ātru Eiropas ceļojumu un tūrisma nozares atveseļošanu;

5.  uzsver, ka ir jāatbalsta ES tūrisma teritorijas un tās jāpopularizē, cita starpā sniedzot pievilcīgus piedāvājumus apmeklētājiem, ar nosacījumu, ka to ļauj epidemioloģiskie un sabiedrības veselības apstākļi šajās teritorijās; uzskata — lai garantētu drošus apstākļus apmeklētājiem, ir ļoti svarīgi, lai gan uzņēmumi, gan to klienti pilnībā ievērotu un īstenotu visas veselības, higiēnas un sanitārās prasības, piemēram, sociālās distancēšanās pasākumus; aicina noteikt vienotus novērtēšanas kritērijus visā Eiropas Savienībā, lai izceltu teritorijas, kurās ir droši apstākļi ienākošajam un izejošajam tūrismam; atbalsta nepieciešamību nodrošināt un saglabāt visaugstāko drošuma un drošības līmeni, iespējams, izmantojot sadarbspējīgas digitālās tehnoloģijas (piemēram, īpašu Komisijas informācijas tīmekļa vietni vai digitālās inovācijas centrus), lai sniegtu palīdzību ceļojumu un tūrisma nozarei un pašiem tūristiem, vienlaikus ievērojot personu tiesības uz privātumu un datu aizsardzību; uzsver, ka būtu jāizstrādā agrīnās brīdināšanas sistēma, kas efektīvi brīdina tūristus par iespējamiem veselības apdraudējumiem viņu galamērķī, lai nekavējoties varētu ieviest karantīnas un evakuācijas protokolus un tie būtu efektīvi;

6.  atzīst starptautisko ceļotāju nozīmi mūsu tūrisma nozarē; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt iespēju atcelt ceļošanai nebūtiskā nolūkā piemērotos ierobežojumus pie ES ārējām robežām, neapdraudot sabiedrības veselību un drošību, ņemot vērā epidemioloģisko situāciju katrā attiecīgajā trešā valstī un cenšoties panākt Covid-19 sakarā noteikto aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu, jo īpaši aviācijā, ievērojot Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) standartus un Eiropas Savienības Aviācijas drošības aģentūras (EASA) un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) kopīgo dokumentu “COVID-19 Aviation Health Safety Protocol: Operational Guidelines for the management of air passengers and aviation personnel in relation to the COVID-19 pandemic” (Covid-19. Aviācijas veselības drošības protokols: darbības pamatnostādnes aviopasažieru un aviācijas personāla pārvaldībai saistībā ar Covid-19 pandēmiju) drošai gaisa pārvadājumu atsākšanai Eiropā, un mudina tos ātri īstenot;

7.  uzsver pārrobežu un sezonas darbinieku nozīmi tūrisma nozares pakalpojumu sniegšanā, kas ir ekonomikas atveseļošanas centienu pamatelements, un pieprasa pasākumus ar mērķi veicināt viņu mobilitāti un aizsargāt viņu tiesības, tostarp labāk īstenot spēkā esošos tiesību aktus;

8.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Vadlīnijas par transporta pakalpojumu un savienotības pakāpenisku atjaunošanu — Covid-19”, kā arī norādes, kuru pamatā ir principu sistēma un vienots instrumentu kopums, kas palīdzēs atsākt visu veidu transporta pakalpojumus visā ES, veicot koordinētus, nediskriminējošus un samērīgus pasākumus;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis vienoties par pagaidu, samērīgiem un nediskriminējošiem pasākumiem, kas saskan ar zinātniskiem pierādījumiem, lai veicinātu drošu tranzītu un pārvietošanos no vienas valsts uz citu, pamatojoties uz stingru riska novērtējumu un saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, ko noteikušas tādas struktūras kā Pasaules Veselības organizācija (PVO) vai Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC); uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt to pasākumu savstarpēju atzīšanu, par kuriem ES līmenī panākta vienošanās attiecībā uz Eiropas Savienības iekšējās un starptautiskās ceļošanas atsākšanu; turklāt uzsver, ka ierobežošanas pasākumu īstenošana, kā arī to atvieglošana nekādā gadījumā nedrīkst samazināt augstos ES drošības un drošuma standartus transporta nozarē;

10.  uzsver, ka skrīnings ir efektīvs līdzeklis vīrusa izplatības samazināšanai un uzticēšanās vairošanai gadījumos, kad sociālā distancēšanās nav iespējama, ar nosacījumu, ka ir pieejamas ātras, uzticamas un cenas ziņā pieņemamas skrīninga metodes; aicina Komisiju sadarbībā ar ECDC un dalībvalstīm regulāri izvērtēt, vai pastāv šiem nosacījumiem atbilstoši testi, un, ja tādi ir pieejami, veikt koordinētu iepirkumu, lai nodrošinātu pēc iespējas labākus nosacījumus un cenu; mudina Komisiju un dalībvalstis izmantot visus pieejamos finansēšanas instrumentus, lai nodrošinātu bezmaksas pārbaudes iedzīvotājiem;

11.  uzsver — tiklīdz ir noteikti kopīgi kritēriji epidemioloģiskās situācijas novērtēšanai, būtu jāatceļ ceļošanas ierobežojumi un robežkontrole attiecībā uz reģioniem, apgabaliem un dalībvalstīm, kur tā uzlabojas un ir pietiekami līdzīga; uzsver, ka epidemioloģiskās situācijas uzlabošana ir būtiska, lai atjaunotu drošu ceļošanu un transportu un atsāktu sniegt tūrisma pakalpojumus; turklāt aicina Komisiju, saskaņojot ar dalībvalstīm, izpētīt iespējas veikt tādus veselības skrīninga pasākumus kā diagnostiskie testi (piemēram, seroloģiskie vai uztriepes testi) un temperatūras pārbaudes pasažieriem, kas atstāj transporta mezglus, un šādu pasākumu pievienoto vērtību; prasa noteikt standartus un sīki izstrādātus protokolus, lai pieņemtu kopējus higiēnas pasākumus dažādiem transporta veidiem; uzskata, ka visiem pārvadātājiem būtu saskaņoti jāpiemēro vienoti pasākumi, lai nodrošinātu paredzamību un skaidrību; uzskata, ka tehniskajiem darbības protokoliem vajadzētu būt drošas pārvietošanās priekšnosacījumam;

12.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Covid-19. ES norādījumi par tūrisma pakalpojumu pakāpenisku atsākšanu un viesmīlības iestāžu sanitārajiem protokoliem” un mudina dalībvalstis nodot šos norādījumus kompetentajām iestādēm reģionālā un vietējā līmenī; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis finansiāli atbalstīt ceļojumu un tūrisma nozari šo pasākumu īstenošanā, pilnībā sadarbojoties ar šīs nozares uzņēmumiem un ievērojot Eiropas zaļā kursa un digitalizācijas vērienīgos mērķus;

13.  aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstu publiskajām iestādēm, tūrisma nozares ieinteresētajām personām un starptautiskajām organizācijām izveidot ES drošības sertifikācijas zīmogu un skaidrus un efektīvus veselības aizsardzības protokolus, lai garantētu ES tūrisma objektu, ceļošanas iestāžu un ceļošanas pakalpojumu sniedzēju atbilstību visaugstākajiem higiēnas un drošības standartiem, ar mērķi veicināt uz ES norādēm balstītu īpašu pasākumu īstenošanu, palielināt to ceļotāju paļāvību, drošību un drošumu, kuri apmeklē ES dalībvalstis, un veicināt nozares atveseļošanu;

14.  aicina Komisiju ierosināt kopīgus ES noteikumus par nosacījumiem attiecībā uz Covid-19 pandēmijas dēļ izsniegtajiem vaučeriem — vienlaikus saglabājot patērētāju tiesību aizsardzību augstā līmenī —, kas patērētājiem vienmēr ir jāpieņem brīvprātīgi, neskarot ES tiesību aktos paredzēto uzņēmumu pienākumu atlīdzināt ceļotāju izdevumus noteiktā termiņā, lai padarītu vaučerus elastīgākus un tādējādi pievilcīgākus un dzīvotspējīgākus un lai novērstu turpmāku sadrumstalotu īstenošanu, kas rada atšķirīgu attieksmi pret patērētājiem un konkurences izkropļojumus transporta un tūrisma tirgū; turklāt mudina Komisiju izmantot visus tās rīcībā esošos līdzekļus, lai nodrošinātu ES tiesību aktu pienācīgu izpildi un vienādu piemērošanu, un veicināt saskaņotu noteikumu izmantošanu attiecībā uz brīvprātīgiem vaučeriem;

15.  aicina Komisiju, pamatojoties uz Covid-19 krīzes saistībā gūto pieredzi un līdzīgām dalībvalstu shēmām, izpētīt iespēju izstrādāt uzņēmumiem paredzētu Eiropas ceļojumu garantijas shēmu ar mērķi nodrošināt finanšu likviditāti, lai garantētu ceļotāju izdevumu atlīdzināšanu, kā arī repatriācijas izmaksas, līdz ar taisnīgu kompensāciju par jebkādiem zaudējumiem, kas radušies bankrota gadījumā; turklāt uzskata, ka tūristi būtu jāmudina iegādāties ceļojuma apdrošināšanu;

16.  aicina Komisiju uzsākt īpašu ES komunikācijas kampaņu par ceļošanu un tūrismu, tostarp izmantojot ES mēroga informācijas lietotni, kuras mērķis būtu veicināt ceļošanu ES iekšienē, atjaunot iedzīvotāju uzticēšanos ceļošanai un tūrismam Covid-19 laikā, izglītot tūristus par spēkā esošajiem veselības un drošības pasākumiem un ar ES tūrisma zīmola palīdzību veidot ilgtspējīgas un kohēzijas vērtības; prasa, lai “droša un vieda galamērķa koncepcijai” būtu īpaši svarīga nozīme ilgtspējīga, atbildīga un pieejama tūrisma attīstības nodrošināšanā;

17.  prasa ES līmenī ieviest mehānismu, kas ļautu noteikt drošības un drošuma slieksni, pamatojoties uz zinātniskajiem pierādījumiem un uzticamiem un vienotiem datiem, attiecībā uz ceļošanas ierobežojumu atcelšanu vai ieviešanu, un sagatavot atbilstošu uzraudzības līmeni un rīcības plānu jebkādām negatīvām norisēm saistībā ar epidemioloģisko ainu; šajā sakarībā uzsver, ka ir vajadzīgs konkrētāks un sīkāk izstrādāts rīcības plāns, lai pārraudzītu un novērtētu ierosināto pakāpeniskas izejas stratēģiju Covid-19 krīzes pārvarēšanai;

18.  aicina Komisiju, dalībvalstu publiskās iestādes un ieinteresētās personas sadarboties, lai pēc iespējas drīzāk izstrādātu skaidras vadlīnijas un sagatavotības plānus iespējamam pandēmijas otrajam vilnim, pievēršoties infekciju profilakses un kontroles pasākumiem ceļojumu un tūrisma nozarē, ņemot vērā, ka saskaņā ar prognozēm pagarinātu pārvietošanās ierobežojumu dēļ IKP šogad varētu samazināties par 16 %;

19.  atzinīgi vērtē programmu SURE, kas palīdz dalībvalstīm segt saīsināta darbalaika shēmu izmaksas un līdzīgus pasākumus, kuri uzņēmumiem ļauj aizsargāt darbvietas tūrisma nozarē; turklāt uzsver, ka ir svarīgi ieguldīt pārkvalifikācijā, digitālo prasmju apmācībā un darba atbalsta iniciatīvās, jo tas ļaus novērst aizvien notiekošo darbvietu zaudēšanu un sociālo nevienlīdzību, ko izraisījusi pandēmija;

Lielāka solidaritāte un pastiprināta koordinācija ES tūrisma nozarē

20.  uzsver, ka ir svarīgi virzīties uz īstenu Eiropas tūrisma politiku, kas būtiski palīdzēs palielināt Savienības konkurētspēju šajā nozarē, sekmēt sadarbību starp dalībvalstīm un reģioniem un radīt iespējas turpmākiem ieguldījumiem un inovācijai nozarē; atgādina, ka ir svarīgi izvairīties no tūrisma pakalpojumu pārmērīgas regulēšanas vienotajā tirgū, lai novērstu un nepieļautu regulējuma pretrunas un dublēšanos, nodrošinot labāku to politikas virzienu un tiesību aktu koordināciju, kuri skar tūrisma nozari;

21.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu organizēt Eiropas tūrisma samitu, kurā piedalītos ES iestādes, nozares pārstāvji, reģioni, pilsētas un ieinteresētās personas, lai pārdomātu Eiropas tūrisma nākotni, un atbalsta 2050. gada ceļveža izstrādi virzībai uz ilgtspējīgu, inovatīvu un noturīgu Eiropas tūrisma ekosistēmu (“Eiropas tūrisma programma 2050”); tādēļ aicina Komisiju, pamatojoties uz šā dialoga rezultātiem, 2021. gadā pieņemt jaunu stratēģiju un rīcības plānu attiecībā uz ES tūrismu, lai saglabātu Eiropas kā vadošā galamērķa statusu, izmantojot ES tūrisma zīmolu; uzsver, ka šajā ilgtermiņa stratēģijā ir jāiekļauj nozares digitalizācijas plāns un tūrisma zonu atjaunošanas shēmas; uzsver, ka stratēģijai ir jāatbalsta nozares zaļā pārkārtošanās, pielāgojot procesus un atjaunojot infrastruktūru un iekārtas; uzsver, ka Komisijai būtu cieši jāuzrauga pienācīga stratēģijas īstenošana;

22.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, kas paredz nodrošināt elastību valsts atbalsta noteikumos; tomēr uzstāj, ka ir vajadzīgi dzīvotspējīgi projekti, konkurētspēja un sociāli un ekoloģiski standarti, kā arī skaidras un īpaši transporta un tūrisma nozarei paredzētas vadlīnijas, lai būtu iespējama efektīva koordinācija starp visām dalībvalstīm un lai nodrošinātu, ka valstu kompensācijas shēmas tiek izmantotas taisnīgi, savlaicīgi un samērīgi un tiek ieviestas uz ierobežotu laiku ar mērķi novērst Covid-19 uzliesmojuma radītos zaudējumus, nepamatoti nekropļojot konkurenci;

23.  uzsver, cik svarīga ir ciešāka sadarbība starp ES, valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm un visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai risinātu ar tūrismu saistītus transversālus jautājumus; šajā sakarībā aicina Komisiju izstrādāt ES tūrisma stratēģiju, kura ietvertu konkrētāku un sīkāk izstrādātu rīcības plānu ar īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķiem, tostarp ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem, un kurā dalībvalstīm tiktu ierosināts noteikt skaidrus, stratēģiskus, darbības un uz rezultātiem vērstus mērķus; uzstāj, ka koordinācijā ar Parlamentu un dalībvalstīm ir jāpieņem pienācīga ilgtspējīga tūrisma stratēģija, kas ietver pasākumus, kuri jāpiemēro un jāievēro visām dalībvalstīm, nozarēm un tūristiem;

24.  uzsver, ka priekšlikums ES atveseļošanas plānam, ko Komisija iesniedza 2020. gada 27. maijā un kas ietver palielinātu ES ilgtermiņa budžetu (DFS 2021.–2027. gadam) un jaunu atveseļošanas instrumentu 750 miljardu EUR apmērā, kuram vajadzētu būt atkarīgam no strukturālo reformu īstenošanas un ekoloģisko un sociālo standartu ievērošanas, ir labs pamats turpmākām sarunām; atzinīgi vērtē tūrisma atzīšanu par vienu no saimnieciskajām darbībām, ko vissmagāk skārusi Covid-19 krīze; norāda, ka jaunajā atveseļošanas instrumentā “Next Generation EU“ ir norādīts, ka tūrisma apgrozījums 2020. gada otrajā ceturksnī varētu samazināties par vairāk nekā 70 %, savukārt pamatieguldījumu vajadzības tūrisma nozarē, kas veido 161 miljardu EUR, ierindojas pirmajā vietā starp dažādām ekosistēmām; aicina Komisiju atveseļošanas paketē pienācīgu uzmanību pievērst tūrisma nozarei un sniegt norādījumus, lai nodrošinātu ātru piekļuvi finansējumam no pašreizējām un gaidāmajām programmām bez nesamērīga administratīvā sloga; šajā saistībā uzsver, cik svarīgi ir ieguldīt nozarē, izmantojot Atveseļošanas un noturības mehānismu, kas dos iespēju izstrādāt stratēģiju ilgtspējīgai, elastīgai un konkurētspējīgai tūrisma nozarei visā ES; uzskata, ka ES atveseļošanas plānā ir jāiekļauj iespēja sniegt papildu finansiālu atbalstu tūrisma nozarei, pamatojoties uz ceļojumu un tūrisma nozares ieguldījumu dalībvalsts IKP;

25.  pauž nožēlu par to, ka nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS 2021.–2027. gadam) nav paredzēta īpaša budžeta pozīcija ilgtspējīgam tūrismam, un par to, ka pašlaik trūkst konkrēta un mērķtiecīga finanšu instrumenta, kas īstermiņā palīdzētu nozarei atgūties; uzsver, ka būtu jāapsver īpašs režīms un īpaši pasākumi tālākiem reģioniem un salu reģioniem;

26.  aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami atbalstīt uzņēmumus un darba ņēmējus, arī pašnodarbinātās personas, transporta, kultūras un tūrisma nozarē, jo īpaši MVU, kā arī makrouzņēmumus un ģimenes uzņēmumus, to likviditātes pārvaldībā, palīdzēt tiem saglabāt darbvietas un samazināt nevajadzīgu administratīvo slogu; turklāt aicina, ciešā dialogā ar sociālajiem partneriem un aptverot visu veidu darba ņēmējus, izstrādāt Eiropas regulējumu darba ņēmējiem visā tūrisma nozares vērtību ķēdē;

27.  pieprasa pārstrādātu Eiropas MVU stratēģiju, kurā būtu ņemta vērā Covid-19 ietekme uz MVU un ierosinātas konkrētas atveseļošanas iniciatīvas ar ceļvedi to atbalstīšanai, samazinot birokrātiju un izmaksas par piekļuvi finansējumam un veicinot ieguldījumus stratēģiskās vērtības ķēdēs saskaņā ar Eiropas rūpniecības politiku, kas balstās uz ekosistēmām, zaļo kursu un digitālo pāreju; atgādina, ka ir jāveic vajadzīgie pielāgojumi, lai ievērotu jaunos veselības aizsardzības un drošības pasākumus, nodrošinot būtiskus ieguldījumus nolūkā garantēt patērētāju drošību un sociālās distancēšanās ievērošanu, un citus attiecīgus piesardzības pasākumus; uzsver, ka ir svarīgi visā ES radīt tīklus un kopas ar potenciālu vadīt paraugprakses, stratēģiju un sinerģiju saskaņošanu MVU sektorā;

28.  uzsver, ka tūkstošiem uzņēmumu, jo īpaši MVU, cīnās par izdzīvošanu un daudziem no tiem draud maksātnespēja; aicina Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt notikumu attīstību un izvērtēt iespēju palielināt ārkārtas atbalstu saistībā ar instrumentiem, par kuriem jau paziņots, veicot atbilstošus pasākumus uzņēmumu bankrota novēršanai;

Ceļā uz nākotnes vajadzībām atbilstošu ES tūrisma nozari

29.  uzsver, ka tūrisma nozare ir ļoti atkarīga no transporta nozares un ka tāpēc visu transporta veidu pieejamības, ilgtspējas un savienojamības uzlabošana, vienlaikus saglabājot augstāko drošības līmeni visās transporta nozarēs (autotransports, dzelzceļš, aviācija, jūras un iekšzemes ūdensceļi), būtiski ietekmētu ES tūrisma nozares attīstību; šajā sakarībā uzsver — saistībā ar to, ka 2021. gads ir Eiropas Dzelzceļa gads un ka ir jāsamazina transporta radītās emisijas, Komisijai būtu jāveicina visi ilgtspējīgi alternatīvi pārvietošanās veidi;

30.  uzsver, ka ir jāveicina ilgtspējīgi ceļošanas veidi, piemēram, sniedzot lielāku atbalstu velotūrisma infrastruktūrai un nakts vilcieniem; uzsver ekonomiskos un vides ieguvumus, ko tūrismam var sniegt ilgtspējīgi transporta veidi, piemēram, riteņbraukšana, un aicina Komisiju veicināt velotransporta infrastruktūru un ieguldīt tajā, lai sekmētu šādu tūrismu;

31.  uzsver, ka visām dalībvalstīm ir vajadzīgs attīstītas, modernas, drošas un ilgtspējīgas infrastruktūras tīkls, lai atvieglotu ceļošanu visā ES un padarītu perifērās dalībvalstis pieejamākas Eiropas iekšējam un starptautiskajam tūrismam; tāpēc aicina Komisiju atbalstīt trūkstošo pārrobežu dzelzceļa savienojumu atjaunošanu, veikt pašreizējā infrastruktūras tīkla atbilstības pārbaudes un ierosināt tūlītējus papildu pasākumus vismazāk attīstītajās teritorijās un attālajās teritorijās, kurās bieži ir vismazāk attīstītie tīkli un kurām vajadzīga īpaša uzmanība; norāda, ka pierobežas reģioni visā ES veido 40 % no tās teritorijas un tajos dzīvo trešā daļa no ES iedzīvotājiem, aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis ir pienācīgi plānojušas pabeigt visu TEN-T pamattīklu līdz 2030. gadam un visaptverošos tīklus līdz 2050. gadam, norādot grafiku un budžeta pieejamību, un sevišķu uzmanību pievērst pārrobežu posmiem, jo īpaši dalībvalstīs, kurās šajās jomās nav attīstības; norāda, ka tas attiecas arī uz ļoti vajadzīgo Eiropas vienotās gaisa telpas projektu, kas, lai gan nevirzās uz priekšu ES līmenī jau daudzus gadus, vienlaikus nodrošinātu Eiropas aviācijas drošumu, efektivitāti un ilgtspēju;

32.  aicina Komisiju izskatīt iespēju izveidot ES tūrisma nozares krīzes pārvaldības mehānismu un tā lietderību, lai pienācīgi un ātri reaģētu ne tikai uz pašreizējo Covid-19 uzliesmojumu, bet arī lai sagatavotos līdzīga veida un mēroga problēmām nākotnē; uzsver, ka ir svarīgi iekļaut finansējuma risinājumus īstermiņa finansējuma nepietiekamības gadījumos, kā arī nodrošināt vidēja termiņa un ilgtermiņa sistēmas un stratēģijas; aicina Komisiju izdot vadlīnijas, pamatojoties uz paraugpraksi tūrisma nozarē liela mēroga krīžu (kā pašreizējā pandēmija) gadījumā, un veicināt atbilstošu tiešsaistes platformu izveidi un koordināciju, kurās ieinteresētās personas var apmainīties ar paraugpraksi un dalīties informācijā;

33.  mudina Komisiju ierosināt jaunu Eiropas iekļaujoša tūrisma shēmu pēc iniciatīvas Calypso parauga, kura ļautu neaizsargātām sociālajām grupām izmantot valsts tūrisma vaučerus iesaistītajos uzņēmumos citās dalībvalstīs, kas arī saviem iedzīvotājiem piedāvā sociālā tūrisma programmu; norāda, ka daudzas dalībvalstis īsteno šādas programmas ar ļoti labiem rezultātiem, un uzskata, ka būtu ļoti pozitīvi, ja šādas shēmas būtu sadarbspējīgas ES līmenī;

34.  uzsver, cik svarīga ir kopēja ES pieeja nozares konkurētspējas saglabāšanai, uzlabojot tās komunikācijas stratēģiju attiecībā uz iedzīvotājiem; turklāt uzsver ES koordinējošo lomu tūrisma nozarē, kas būtu jāuzlabo, īstenojot darbības ar ES pievienoto vērtību un vēl vairāk veicinot paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm; prasa samazināt nepamatotu administratīvo un fiskālo slogu, atbalstīt uzņēmumu izveidi un veicināt pārrobežu tirdzniecību un pakalpojumus;

35.  uzsver starptautiskas sadarbības nozīmi ceļojumu un tūrisma nozarē un mudina ES iestādes turpināt veicināt dialogu un sadarbību ar ANO Pasaules Tūrisma organizāciju (UNWTO);

36.  uzskata, ka jaunu tehnoloģiju parādīšanās un turpmāka digitalizācija ievērojami palielinātu ceļojumu un tūrisma nozares pievilcību un ka lietotājdraudzīgas platformas un jauni uzņēmējdarbības modeļi veicinātu nozares izaugsmi, konkurētspēju un labklājību; tāpēc uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi regulāri apmācīt un pārkvalificēt šajā nozarē strādājošos, īpašu uzmanību pievēršot digitālajām prasmēm un novatoriskām tehnoloģijām;

37.  aicina Komisiju izvērtēt iespēju izveidot vīzu pieteikumu iesniegšanas procedūru tiešsaistē, vienlaikus saglabājot stingru Eiropas robežu aizsardzību, lai Eiropai piesaistītu lielāku starptautisko tūristu plūsmu; norāda, ka Covid-19 uzliesmojums ir parādījis, ka ir jāizmanto inovācija un jāpārdomā pakalpojumu sniegšanas koncepcija, arī attiecībā uz pakalpojumiem, kas ļauj pastiprināt tiešus personiskus kontaktus; tāpēc aicina Komisiju izvērtēt iespējas attālinātai, zemu izmaksu un laika ziņā efektīvai elektronisko vīzu izsniegšanai uz Eiropas tūrisma galamērķiem attiecībā uz tiem bona fide trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem vīza ir vajadzīga un kuru biometriskie dati jebkurā gadījumā tiks vākti, kad ieceļošanas/izceļošanas sistēma sāks pilnībā darboties;

38.  norāda, ka ir svarīgi veicināt ilgtspējīgu tūrismu, darbvietu radīšanu, dabas ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un atjaunošanu, kā arī izaugsmi un konkurētspēju, pamatojoties uz jauniem uzņēmējdarbības modeļiem; aicina Komisiju atvieglināt ES finansējuma pieejamību tūrisma nozares ieinteresētajām personām, jo īpaši mazajiem viesmīlības pakalpojumu sniedzējiem visos tirgus segmentos, kuriem vajadzīga īpaša uzmanība un atbalsts; apstiprina, ka ar šādu finansējumu būtu jāatbalsta pāreja uz ilgtspējīgākiem, novatoriskākiem, noturīgākiem un augstas kvalitātes tūrisma produktiem un pakalpojumiem un vēl vairāk jāveicina ilgtspēja, ceļošana ārpus sezonas un tūrisma plūsmu ģeogrāfiskā izkliedētība; uzskata, ka ir jānodrošina atbalsts un koordinācija Savienības līmenī, lai uzlabotu tūrisma pārvaldību valsts, reģionālā un vietējā līmenī, cita starpā ieviešot tūrisma ilgtspējas sertifikāciju; uzsver, ka ir svarīgi veicināt pāreju no pārmērīga tūrisma uz citiem kultūras un ilgtspējīga tūrisma veidiem, kas saudzē mūsu vidi un mūsu kultūras mantojumu;

39.  uzsver tūrisma nozīmi noteiktās ES valstīs un ģeogrāfiskajos apgabalos, kur ar tūrismu saistītie pakalpojumi bieži ir svarīgs faktors darba nodrošināšanā un viens no galvenajiem vietējo iedzīvotāju ienākumu avotiem; aicina Komisiju izstrādāt īpaši pielāgotus pasākumus, atjaunojot pārvietošanās brīvību un transporta savienojumus starp tālākajiem reģioniem un salām un ES kontinentālo daļu; norāda, ka šiem reģioniem ārkārtīgi svarīgas ir īpašas savienojumu joslas un papildu finansiālais un administratīvais atbalsts; uzsver, ka ir svarīgi ES tūrisma stratēģijā un iniciatīvās pievērsties piekrastes un jūrlietu jautājumiem, tostarp finansēšanas iespējām un veicināšanas un komunikācijas instrumentiem, kā arī stiprināt attiecīgo tirgu darbību, sadarbībā ar galamērķa ieinteresētajām personām un iestādēm izstrādājot īpaši pielāgotas politikas nostādnes; atgādina, ka ir svarīgi atbalstīt ģimenes uzņēmumus, kas attīsta vietējos vai reģionālos tirgus un veicina vietējo tūrismu, jo tie veido nozīmīgu daļu Eiropas privātā sektora darbvietu un ir uzņēmējdarbības kultūras dabiskie inkubatori;

40.  atgādina, ka kultūrtūrisms veido 40 % no visa Eiropas tūrisma un ka 68 % eiropiešu apgalvo, ka viņu brīvdienu galamērķa izvēli(2) ietekmē kultūras mantojuma klātiene, kas ietver arī kultūras maršrutus, to skaitā Sv. Jēkaba ceļu (Camino de Santiago), kurš 2021. gadā svinēs Sv. Jēkaba jubilejas gadu; tāpēc aicina Komisiju ierosināt, lai dalībvalstis noteiktu skaidrus un uz rezultātiem orientētus stratēģiskos un darbības mērķus nākamajā kultūras darba plānā, un uzlabot pašreizējo kultūras stratēģisko satvaru; uzsver, ka ieguldījumi kultūras objektos būtu jāuzskata par resursu konkurētspējas un izaugsmes uzlabošanai vietējā līmenī un ka pret tiem tā būtu jāattiecas, neaizmirstot kultūras objektu patieso vērtību kā daļai no mūsu kultūras mantojuma, kas ir jāaizsargā, jo īpaši no klimata pārmaiņām un pārmērīga tūrisma; aicina Komisiju stiprināt Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansēto kultūras objektu finansiālo ilgtspēju un veicināt tādu finansēšanas shēmu izstrādi, kuru pamatā ir privāti līdzekļi; turklāt aicina palielināt budžetu programmai “Discover EU”, kura var ievērojami veicināt jauniešu tūrismu; uzsver īpašās vajadzības, kādas šajā atveseļošanās periodā ir kultūras iestādēm, kas saņem valsts atbalstu, jo tām ir jānodrošina apmeklētāju drošība un jāsaglabā savs ekonomiskais modelis; aicina Komisiju rast alternatīvus atbalsta mehānismus kultūras darbiniekiem, kuri ir ļoti atkarīgi no tūrisma darbības;

41.  uzsver ieguvumus, ko sniedz lauku un agroekoloģiskais tūrisms, un aicina Komisiju arī turpmāk veicināt un atbalstīt iniciatīvas, kas lauku apvidiem radītu papildu ienākumu avotus un darba iespējas, novērstu iedzīvotāju skaita samazināšanos un palielinātu sociālos ieguvumus; uzsver Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), jo īpaši programmas Leader, potenciālo nozīmi vietējā un lauku tūrisma iniciatīvu atbalstīšanā un prasa, lai šī programma tiktu pienācīgi finansēta 2021.–2027. gada plānošanas periodā; uzskata, ka ir jāpastiprina agrotūrisms lauku apvidos, lai dažādotu lauksaimnieku, jo īpaši mazo saimniecību, ienākumu avotus un tādējādi novērstu zemes pamešanu un iedzīvotāju skaita samazināšanos un atbalstītu lauku ekonomiku; šajā sakarībā uzsver, ka ir jānodala īpašs piešķīrums agrotūrismam, kam ir būtiska nozīme lauksaimnieku ieņēmumu dažādošanā un lauku apvidu attīstībā;

42.  norāda, cik svarīgs ir veselības tūrisms, kas ietver medicīnisko, fiziskās labsajūtas un kūrortu tūrismu; aicina Komisiju attiecīgā gadījumā veicināt Eiropas veselības profilaksi, balneoloģiju, ilgtspējīgu un kalnu medicīnisko tūrismu; uzsver, ka ir vajadzīgi turpmāki ieguldījumi, lai uzlabotu ilgtspējīgu tūrisma infrastruktūru, un ka ir svarīgi uzlabot Eiropas pamanāmību fiziskās labsajūtas un kūrortu tūrisma kontekstā; aicina Komisiju paredzēt turpmākas zinātniski pamatotas finansēšanas iespējas, jo medicīniskais tūrisms, izmantojot profilakses pasākumus un samazinot zāļu patēriņu, var palīdzēt samazināt veselības aprūpes izmaksas, kā arī vēl vairāk uzlabot ilgtspēju un darba kvalitāti;

43.  uzsver, ka ir svarīgi, lai ceļojumi un tūrisma pakalpojumi būtu pieejami sabiedrībai, kas aizvien vairāk noveco, kā arī cilvēkiem ar invaliditāti un cilvēkiem ar funkcionēšanas ierobežojumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi veicināt Starptautiskās Standartizācijas organizācijas standartu par pieejamu tūrisma pakalpojumu izstrādi un nodrošināt to ātru un pareizu īstenošanu pēc pieņemšanas, kā arī to, ka pakalpojumu sniedzēji ievēro attiecīgos pieejamības standartus, kas jau ir ieviesti vai tiek īstenoti; turklāt aicina Komisiju pielikt pūles, lai veicinātu ES invaliditātes kartes iespējami plašāku ieviešanu un atzīšanu;

44.  uzsver sporta lielo nozīmi tūrismā, atgādinot par sporta pasākumu un nodarbību svarīgo lomu, padarot Eiropas reģionus pievilcīgus tūristiem; uzsver iespējas, ko rada sportistu un skatītāju ceļošana uz sporta pasākumiem, kuri var piesaistīt tūristus pat visattālākajiem apvidiem; uzsver Eiropas gastronomijas, gastronomijas maršrutu un HORECA nozares nozīmi tūrisma nozarē un ekonomikā kopumā; uzsver, ka iepriekš minētais tāpēc ir jāiekļauj kopējā tūrisma stratēģijā;

o
o   o

45.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētājai, Eiropadomes priekšsēdētājam un pašreizējai Padomes prezidentvalstij.

(1) Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 195. panta 1. punkts.
(2) Īpašais Eirobarometrs 466 – kultūras mantojums, 2017.gada decembris.


Administratīvā sadarbība nodokļu jomā: dažu termiņu atlikšana Covid-19 pandēmijas dēļ
PDF 154kWORD 46k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 19. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2011/16/ES, lai risinātu steidzamo nepieciešamību atlikt konkrētus termiņus informācijas iesniegšanai un apmaiņai nodokļu jomā Covid-19 pandēmijas dēļ (COM(2020)0197 – C9-0134/2020 – 2020/0081(CNS))
P9_TA(2020)0170

(Īpašā likumdošanas procedūra – apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2020)0197),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 113. un 115. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C9-0134/2020),

–  ņemot vērā Reglamenta 82. un 163. pantu,

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.  aicina Komisiju attiecīgi grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

3.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

4.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 2
Direktīvas priekšlikums
5. apsvērums
(5)  Lai noteiktu atlikšanas ilgumu, ir jāņem vērā, ka tās mērķis ir risināt ārkārtas situāciju un tai nebūtu jāizjauc Direktīvas 2011/16/ES izveidotā struktūra un darbība. Līdz ar to būtu lietderīgi ierobežot atlikšanu uz laiku, kas ir samērīgs ar Covid-19 pandēmijas radītajām grūtībām attiecībā uz informācijas iesniegšanu un apmaiņu.
(5)  Lai noteiktu atlikšanas ilgumu, ir jāņem vērā, ka tās mērķis ir risināt ārkārtas situāciju. Tai nevajadzētu apdraudēt Savienības politiku, kuras mērķis ir apkarot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu un agresīvu nodokļu plānošanu, apmainoties ar informāciju starp nodokļu administrācijām, un tāpēc tai nebūtu jāizjauc Direktīvas 2011/16/ES izveidotā struktūra un darbība. Līdz ar to būtu lietderīgi ierobežot atlikšanu uz laiku, kas ir samērīgs ar Covid-19 pandēmijas radītajām grūtībām attiecībā uz informācijas iesniegšanu un apmaiņu.
Grozījums Nr. 3
Direktīvas priekšlikums
6. apsvērums
(6)   Ņemot vērā pašreizējo nenoteiktību par Covid-19 pandēmijas attīstību, būtu lietderīgi arī paredzēt iespēju vēl vienu reizi pagarināt atlikšanas periodu informācijas iesniegšanai un apmaiņai. Tas būtu nepieciešams, ja visā atlikšanas periodā vai tā daļā joprojām pastāv Covid-19 pandēmijas izraisītie ārkārtas apstākļi, kas nopietni apdraud sabiedrības veselību, un dalībvalstīm ir vai nu jāīsteno jauni pārvietošanās ierobežojumu pasākumi, vai arī jāturpina esošie pārvietošanās ierobežojumu pasākumi. Šādam pagarinājumam nevajadzētu izjaukt Padomes Direktīvas 2011/16/ES izveidoto struktūru un darbību. Drīzāk pagarinājumam vajadzētu būt ierobežotam un tā ilgumam iepriekš noteiktam samērīgi ar praktiskajām grūtībām, ko rada pagaidu pārvietošanās ierobežojumi. Pagarinājumam nevajadzētu ietekmēt pienākuma ziņot un apmainīties ar informāciju saskaņā ar šo direktīvu būtiskos elementus. Tas var tikai pagarināt termiņa atlikšanu šādu pienākumu izpildei, vienlaikus nodrošinot, ka ar laiku notiek visas informācijas apmaiņa.
svītrots
Grozījums Nr. 4
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 2. daļa
Direktīva Nr. 2011/16/ES
27.b pants
27.b pants
Atlikšanas perioda pagarināšana
svītrots
Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētu aktu saskaņā ar 27.c pantu, lai pagarinātu informācijas iesniegšanas un apmaiņas atlikšanas periodu, kā paredzēts 8.ab panta 12. un 18. punktā un 27.a pantā, par ne vairāk kā 3 papildu mēnešiem.
Komisija var pieņemt pirmajā daļā minēto deleģēto aktu tikai tad, ja visā atlikšanas periodā vai tā daļā joprojām pastāv Covid-19 pandēmijas izraisītie ārkārtas apstākļi, kas nopietni apdraud sabiedrības veselību, un dalībvalstīm ir jāīsteno pārvietošanās ierobežojumu pasākumi.
Grozījums Nr. 5
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 2. daļa
Direktīva Nr. 2011/16/ES
27.c pants
27.c pants
Deleģēšanas īstenošana
svītrots
1.  Pilnvaras pieņemt 27.b pantā minēto deleģēto aktu Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.
2.  Pilnvaras pieņemt 27.b pantā minēto deleģēto aktu Komisijai piešķir tikai uz laikposmu, kurā ir atlikti informācijas iesniegšanas un apmaiņas termiņi, kā paredzēts 8.ab panta 12. un 18. punktā un 27.a pantā.
3.  Padome jebkurā laikā var atsaukt 27.b pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošu deleģēto aktu.
4.  Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar katras dalībvalsts ieceltajiem ekspertiem saskaņā ar principiem, kas paredzēti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.
5.  Tiklīdz tā pieņem deleģēto aktu, Komisija par to paziņo Padomei. Paziņojumā Padomei par deleģēto aktu norāda procedūras steidzamiem gadījumiem izmantošanas iemeslus.
6.  Deleģētais akts, kas pieņemts saskaņā ar 27.b pantu, stājas spēkā nekavējoties, un to piemēro tik ilgi, kamēr Padome nav izteikusi iebildumus. Padome var izteikt iebildumus piecu darbdienu laikā pēc paziņojuma par minēto aktu. Šādā gadījumā Komisija pēc tam, kad Padome paziņojusi par lēmumu celt iebildumus, aktu nekavējoties atceļ.
7.  Eiropas Parlamentu informē par Komisijas pieņemtu deleģētu aktu, par jebkādiem iebildumiem, kas izteikti pret to, un par to, ka Padome ir atsaukusi pilnvaru deleģēšanu.

Ārkārtas pagaidu atbalsts no ELFLA, reaģējot uz Covid-19 uzliesmojumu (grozījumi Regulā (ES) Nr. 1305/2013) ***I
PDF 127kWORD 42k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2020. gada 19. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko, reaģējot uz Covid-19 uzliesmojumu, attiecībā uz īpašiem pasākumiem, ar kuriem nodrošina ārkārtas pagaidu atbalstu no ELFLA, groza Regulu (ES) Nr. 1305/2013 (COM(2020)0186 – C9-0128/2020 – 2020/0075(COD))
P9_TA(2020)0171

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2020)0186),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 42. pantu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9-0128/2020),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejs atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2020. gada 4. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 163. pantu,

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2020. gada 19. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2020/..., ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1305/2013 attiecībā uz īpašu pasākumu, ar kuru nodrošina ārkārtas pagaidu atbalstu no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), reaģējot uz Covid-19 uzliesmojumu

P9_TC1-COD(2020)0075


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2020/872.)

(1) 2020. gada 11. jūnija atzinums.


Eiropas pilsoņu iniciatīva: pagaidu pasākumi attiecībā uz vākšanas, verifikācijas un izskatīšanas posmu termiņiem, ņemot vērā Covid-19 uzliesmojumu ***I
PDF 158kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 19. jūnijā pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz pagaidu pasākumus attiecībā uz Regulā (ES) 2019/788 par Eiropas pilsoņu iniciatīvu paredzēto vākšanas, verifikācijas un izskatīšanas posmu termiņiem, ņemot vērā Covid-19 uzliesmojumu (COM(2020)0221 – C9-0142/2020 – 2020/0099(COD))(1)
P9_TA(2020)0172

(Parastā likumdošanas procedūra (pirmais lasījums))

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 6
Regulas priekšlikums
1. apsvērums
(1)  2020. gada 11. martā Pasaules Veselības organizācija oficiāli paziņoja, ka Covid-19 uzliesmojums ir kļuvis par pasaules mēroga pandēmiju. Šīs pandēmijas seku ietekme uz dalībvalstīm ir bijusi dramatiska un ārkārtēja. Tās ir veikušas virkni ierobežojošu pasākumu, lai apturētu vai palēninātu Covid-19 pārnesi, tostarp izolācijas pasākumus savu iedzīvotāju brīvas pārvietošanās ierobežošanai, sabiedrisko pasākumu aizliegumu un veikalu, restorānu un skolu slēgšanu. Šo pasākumu rezultātā sabiedriskā dzīve ir teju pilnībā apstājusies gandrīz visās dalībvalstīs.
(1)  2020. gada 11. martā Pasaules Veselības organizācija oficiāli paziņoja, ka Covid-19 uzliesmojums ir kļuvis par pasaules mēroga pandēmiju. Šīs pandēmijas seku ietekme uz dalībvalstīm ir bijusi dramatiska un ārkārtēja. Tās ir veikušas virkni ierobežojošu pasākumu, lai apturētu vai palēninātu Covid-19 pārnesi, tostarp izolācijas pasākumus savu iedzīvotāju brīvas pārvietošanās ierobežošanai, sabiedrisko pasākumu aizliegumu un veikalu, restorānu un skolu slēgšanu. Šo pasākumu rezultātā sabiedriskā dzīve ir apstājusies gandrīz visās dalībvalstīs.
Grozījums Nr. 7
Regulas priekšlikums
6. apsvērums
(6)  Dalībvalstis ir norādījušas, ka tās tikai pakāpeniski samazinās to ierobežojumu līmeni, kas ieviesti ar pasākumiem, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju, lai uzraudzītu un kontrolētu sabiedrības veselības stāvokli. Tādēļ ir lietderīgi pagarināt paziņojumu par atbalstu vākšanas periodu par sešiem mēnešiem, sākot no 2020. gada 11. marta, kad Pasaules Veselības organizācija paziņoja, ka uzliesmojums ir kļuvis par pandēmiju. Minētā pagarinājuma pamatā ir pieņēmums, ka vismaz pirmajos sešos mēnešos kopš 2020. gada 11. marta lielākajā daļā dalībvalstu vai vairākās dalībvalstīs, kuras pārstāv vairāk nekā 35 % Savienības iedzīvotāju, tiks īstenoti pasākumi, kas būtiski ierobežos organizatoru iespējas veikt vietējas kampaņas un vākt paziņojumus par atbalstu papīra formātā. Tāpēc vākšanas periods tām iniciatīvām, attiecībā uz kurām vākšana jau notika 2020. gada 11. martā, būtu jāpagarina par sešiem mēnešiem. Ja vākšanas periods iniciatīvai sākās pēc 11. marta, minētais periods būtu proporcionāli jāpagarina.
(6)  Dalībvalstis ir norādījušas, ka tās tikai pakāpeniski samazinās to ierobežojumu līmeni, kas ieviesti ar pasākumiem, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju, lai uzraudzītu un kontrolētu sabiedrības veselības stāvokli. Tādēļ ir lietderīgi pagarināt paziņojumu par atbalstu vākšanas periodu par sešiem mēnešiem, sākot no 2020. gada 11. marta, kad Pasaules Veselības organizācija paziņoja, ka uzliesmojums ir kļuvis par pandēmiju. Minētā pagarinājuma pamatā ir pieņēmums, ka vismaz pirmajos sešos mēnešos kopš 2020. gada 11. marta vismaz ceturtajā daļā dalībvalstu vai vairākās dalībvalstīs, kuras pārstāv vairāk nekā 35 % Savienības iedzīvotāju, tiks īstenoti pasākumi, kas būtiski ierobežos organizatoru iespējas veikt vietējas kampaņas un vākt paziņojumus par atbalstu papīra formātā. Tāpēc vākšanas periods tām iniciatīvām, attiecībā uz kurām vākšana jau notika 2020. gada 11. martā, būtu jāpagarina par sešiem mēnešiem. Ja vākšanas periods iniciatīvai sākās pēc 11. marta, minētais periods būtu proporcionāli jāpagarina.
Grozījums Nr. 8
Regulas priekšlikums
7. apsvērums
(7)  Ņemot vērā to, ka pandēmijas beigas Savienībā ir grūti prognozēt, ir lietderīgi pilnvarot Komisiju pieņemt īstenošanas aktus, lai turpmāk pagarinātu vākšanas periodu attiecībā uz iniciatīvām, kuru vākšanas periods vēl turpinās 2020. gada 11. septembrī, gadījumos, kad joprojām pastāv ārkārtas apstākļi, kas izriet no Covid-19 pandēmijas. Šajā regulā paredzētajam vākšanas perioda pagarinājumam par sešiem mēnešiem būtu jādod Komisijai pietiekami daudz laika pieņemt lēmumu par to, vai ir pamatoti turpmāk pagarināt vākšanas periodu. Pilnvarojumam būtu arī jāļauj Komisijai pieņemt īstenošanas aktus, lai pagarinātu vākšanas periodu jaunas sabiedrības veselības krīzes gadījumā, kas saistīta ar jaunu Covid-19 uzliesmojumu, ja lielākā daļa dalībvalstu vai vairākas dalībvalstis, kuras pārstāv vairāk nekā 35 % Savienības iedzīvotāju, ir veikušas pasākumus, kuriem varētu būt tāda pati ietekme.
(7)  Ņemot vērā to, ka pandēmijas beigas Savienībā ir grūti prognozēt, ir lietderīgi pilnvarot Komisiju pieņemt īstenošanas aktus, lai turpmāk pagarinātu vākšanas periodu attiecībā uz iniciatīvām, kuru vākšanas periods vēl turpinās 2020. gada 11. septembrī, gadījumos, kad joprojām pastāv ārkārtas apstākļi, kas izriet no Covid-19 pandēmijas. Šajā regulā paredzētajam vākšanas perioda pagarinājumam par sešiem mēnešiem būtu jādod Komisijai pietiekami daudz laika pieņemt lēmumu par to, vai ir pamatoti turpmāk pagarināt vākšanas periodu. Pilnvarojumam būtu arī jāļauj Komisijai pieņemt īstenošanas aktus, lai pagarinātu vākšanas periodu jaunas sabiedrības veselības krīzes gadījumā, kas saistīta ar jaunu Covid-19 uzliesmojumu, ar nosacījumu, ka vismaz ceturtā daļa dalībvalstu vai vairākas dalībvalstis, kuras pārstāv vairāk nekā 35 % Savienības iedzīvotāju, ir veikušas pasākumus, kuriem varētu būt tāda pati ietekme.
Grozījums Nr. 9
Regulas priekšlikums
2. pants – 1. punkts – 2.a daļa (jauna)
Komisija informē organizatorus un dalībvalstis par piešķirto pagarinājumu katrai attiecīgajai iniciatīvai un publicē savu lēmumu tiešsaistes reģistrā, kas minēts Regulas (ES) 2019/788 4. panta 3. punktā. Tā arī publicē visu šādu iniciatīvu sarakstu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, norādot jauno vākšanas periodu attiecībā uz katru iniciatīvu.
Grozījums Nr. 10
Regulas priekšlikums
2. pants – 2. punkts – 1. daļa
2)  Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, lai pagarinātu 1. punktā minētos iniciatīvu maksimālos vākšanas periodus, ja lielākā daļa dalībvalstu vai vairākas dalībvalstis, kuras pārstāv vairāk nekā 35 % Savienības iedzīvotāju, pēc 2020. gada 11. septembra turpina piemērot pasākumus, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju, kas būtiski kavē organizatoru iespēju vākt paziņojumus par atbalstu papīra formātā un informēt sabiedrību par to īstenotajām iniciatīvām.
2)  Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, lai pagarinātu 1. punktā minētos iniciatīvu maksimālos vākšanas periodus, ja vismaz ceturtā daļa dalībvalstu vai vairākas dalībvalstis, kuras pārstāv vairāk nekā 35 % Savienības iedzīvotāju, pēc 2020. gada 11. septembra turpina piemērot pasākumus, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju, kas būtiski kavē organizatoru iespēju vākt paziņojumus par atbalstu papīra formātā un informēt sabiedrību par to īstenotajām iniciatīvām.
Grozījums Nr. 11
Regulas priekšlikums
2. pants – 2. punkts – 2. daļa
Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, lai pagarinātu to maksimālo vākšanas periodu iniciatīvām, attiecībā uz kurām vākšana notiek brīdī, kad notiek jauns Covid-19 uzliesmojums, kā dēļ lielākajai daļai dalībvalstu vai vairākām dalībvalstīm, kuras pārstāv vairāk nekā 35 % Savienības iedzīvotāju, jāpiemēro pasākumi, kas ietekmē minēto iniciatīvu organizatorus tādā pašā apmērā.
Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, lai pagarinātu to maksimālo vākšanas periodu iniciatīvām, attiecībā uz kurām vākšana notiek brīdī, kad notiek jauns Covid-19 uzliesmojums, ja vismaz ceturtā daļa dalībvalstu vai vairākas dalībvalstis, kuras pārstāv vairāk nekā 35 % Savienības iedzīvotāju, piemēro pasākumus, kas ietekmē minēto iniciatīvu organizatorus tādā pašā apmērā.
Grozījums Nr. 12
Regulas priekšlikums
2. pants – 2. punkts – 3. daļa
Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 6. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru, un tajos norāda attiecīgās iniciatīvas un ar tām saistītā vākšanas perioda jauno beigu datumu.
Pirmajā un otrajā daļā minētajos īstenošanas aktos norāda iniciatīvas, attiecībā uz kurām vākšanas periods tiek pagarināts, ar tām saistītā vākšanas perioda jauno beigu datumu un piektajā daļā minētā novērtējuma rezultātus.
Šajā punktā minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 6. panta 2. punktā norādīto konsultēšanās procedūru.
Grozījums Nr. 13
Regulas priekšlikums
2. pants – 2. punkts – 5. daļa
Lai novērtētu, vai pirmajā un otrajā daļā minētā prasība ir izpildīta, dalībvalstis pēc pieprasījuma sniedz Komisijai informāciju par pasākumiem, ko tās ir veikušas vai plāno veikt, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju.
Dalībvalstis pēc pieprasījuma sniedz Komisijai informāciju par pasākumiem, ko tās ir veikušas vai plāno veikt, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju vai reaģējot uz jaunu Covid-19 uzliesmojumu.
Lai novērtētu, vai pirmajā un otrajā daļā minētās prasības ir izpildītas, Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem nosaka sīki izstrādātus kritērijus šādam novērtējumam.
Grozījums Nr. 14
Regulas priekšlikums
4. pants – 1. punkts
(1)  Neatkarīgi no Regulas (ES) 2019/788 14. panta 2. punkta un 15. panta 1. punkta, ja Eiropas Parlaments vai Komisija kopš 2020. gada 11. marta ir saskārušies ar grūtībām, rīkojot atklātu uzklausīšanu vai sanāksmi ar organizatoriem, jo dalībvalsts, kurā minētās iestādes plāno rīkot uzklausīšanu vai sanāksmi, ir veikusi pasākumus, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju, tās rīko uzklausīšanu vai sanāksmi, tiklīdz to ļauj sabiedrības veselības situācija attiecīgajā dalībvalstī.
(1)  Neatkarīgi no Regulas (ES) 2019/788 14. panta 2. punkta un 15. panta 1. punkta, ja Eiropas Parlaments vai Komisija kopš 2020. gada 11. marta ir saskārušies ar grūtībām, rīkojot atklātu uzklausīšanu vai sanāksmi ar organizatoriem, jo dalībvalsts, kurā minētās iestādes plāno rīkot uzklausīšanu vai sanāksmi, ir veikusi pasākumus, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju, tās rīko uzklausīšanu vai sanāksmi, tiklīdz to ļauj sabiedrības veselības situācija attiecīgajā dalībvalstī vai — ja organizatori piekrīt attālināti piedalīties uzklausīšanā vai sanāksmē — tiklīdz tie spēj vienoties ar iestādēm par minētajam paredzētu datumu.

(1) Jautājums tika nodots atpakaļ atbildīgajai komitejai starpiestāžu sarunām saskaņā ar 59. panta 4. punkta ceturto daļu.


Protesti pret rasismu pēc Džordža Floida nāves
PDF 177kWORD 57k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 19. jūnija rezolūcija par protestiem pret rasismu pēc Džordža Floida nāves (2020/2685(RSP))
P9_TA(2020)0173B9-0196/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), un jo īpaši tā preambulas otro ievilkumu un ceturto līdz septīto ievilkumu, kā arī LES 2. pantu, 3. panta 3. punkta otro daļu un 6. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 10. un 19. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 2., 3., 4., 5. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(1),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(3),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2020. gada ziņojumu par pamattiesībām, FRA 2017. gada decembrī publicēto Otro Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas apsekojumu (EU-MIDIS II), FRA 2018. gada 23. novembrī un 2019. gada 15. novembrī publicētos apsekojumus “Being black in the EU”, kā arī FRA ziņojumu par afrikāņu izcelsmes cilvēku pieredzēto rasu diskrimināciju un rasistisko vardarbību Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā 2019. gada 16. janvāra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2017. gadā(4),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par rasismu un naidu pret minoritātēm visā pasaulē,

–  ņemot vērā 2019. gada 26. marta rezolūciju par afrikāņu izcelsmes cilvēku pamattiesībām Eiropā(5),

–  ņemot vērā 2019. gada 14. februāra rezolūciju par tiesībām uz miermīlīgu protestu un samērīgu spēka lietošanu(6),

–  ņemot vērā to, ka 2016. gada jūnijā ir izveidota ES augsta līmeņa grupa rasisma, ksenofobijas un citu neiecietības veidu apkarošanas jautājumos,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) vispārējos politikas ieteikumus,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos video preses konferenci 2020. gada 2. jūnijā pēc Džordža Floida nāves,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību apakškomitejā 2020. gada 5. jūnijā notikušo viedokļu apmaiņu par Džordža Floida lietu,

–  ņemot vērā FRA 2018. gada 5. decembra publikāciju “Ceļvedis nelikumīgas profilēšanas novēršanai šobrīd un turpmāk”,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12. protokolu par diskriminācijas aizliegumu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2001. gada 19. septembra Ieteikumu par Eiropas Policijas ētikas kodeksu;

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

–  ņemot vērā Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu un ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas (CERD) vispārīgos ieteikumus,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres Mišelas Bašlē 2020. gada 28. maija paziņojumu, kurā nosodīta Džordža Floida nogalināšana,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes īpašo procedūru neatkarīgo ekspertu 2020. gada 5. jūnija paziņojumu par protestiem pret sistēmisko rasismu Amerikas Savienotajās Valstīs,

–  ņemot vērā 2002. gada Durbanas deklarāciju un rīcības programmu un ar to saistītos turpmākos pasākumus, kā arī ANO īpašā referenta ziņojumu par rasisma, rasu diskriminācijas, ksenofobijas un ar to saistītās neiecietības mūsdienu izpausmēm cīņā pret rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un ar to saistīto neiecietību,

–  ņemot vērā Starptautisko afrikāņu izcelsmes personu desmitgadi,

–  ņemot vērā ASV konstitūciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.  tā kā 2020. gada 25. maijā Mineapolē, Minesotas štatā 46 gadus vecs, neapbruņots afroamerikānis Džordžs Floids tika arestēts par to, ka viņš, iespējams, norēķinoties bija izmantojis viltotu naudaszīmi, un tika nogalināts, baltādainam policistam ar celi aizžņaudzot viņa kaklu 8 minūtes 46 sekundes; tā kā Džordžs Floids vairākkārt sacīja, ka nevar elpot;

B.  tā kā Džordža Floida nāve, kas ir tikai viens no piemēriem policijas darbinieku pārmērīga spēka lietošanas gadījumu un slepkavību sarakstā, ir izraisījusi masveida demonstrācijas un protestus pret rasismu un policijas brutalitāti visā ASV, kā arī visā pasaulē;

C.  tā kā pēc masveida protestiem policista Dereka Čovina sākotnējo apsūdzību trešās pakāpes slepkavībā bez nodoma nogalināt nomainīja uz apsūdzību par otrās pakāpes slepkavību un nonāvēšanu aiz neuzmanības, par ko viņam tika piespriests kopējais maksimālais cietumsods — 35 gadi; tā kā trīs citi Džordža Floida arestēšanā iesaistītie policisti tika atlaisti no darba un viņiem tika izvirzītas apsūdzības par līdzdalību nozieguma izdarīšanā;

D.  tā kā vardarbība un īpašuma iznīcināšana neatrisinās dziļi iesakņojušās diskriminācijas problēmu un ir stingri nosodāma; tā kā protestētājiem savas prasības pēc taisnīguma ir jāpauž miermīlīgi un policijai un citiem drošības spēkiem ir jāatturas no pārmērīga spēka lietošanas, kas var vēl vairāk saasināt pašreizējo saspringto situāciju;

E.  tā kā protesti, kas notika pēc Džordža Floida nāves, ir tikai pēdējie virknē protestu, kas ASV jau ilgu laiku notiek pret policijas brutalitāti un rasismu; tā kā ASV ieslodzīto vidū līdz pat 40 % ir melnādaini cilvēki un cilvēki ar citādu ādas krāsu, lai gan šie cilvēki veido tikai 13 % no kopējā iedzīvotāju skaita; tā kā, policijai aizturot melnādainus cilvēkus, mirstības rādītājs ASV ir sešas reizes lielāks nekā gadījumos, kad tiek aizturēti baltādaini cilvēki, un trīs reizes lielāks nekā gadījumos, kad tiek aizturēti latīņamerikāņi(7), un pret viņiem arī tiek piemērots pārmērīgs vai letāls spēks, kas ir nesamērīgi ietekmējis citādas ādas krāsas cilvēkus;

F.  tā kā protestu laikā, tostarp Mineapolē, notika atsevišķi vardarbīgi incidenti;

G.  tā kā ASV prezidents Donalds Tramps ir mobilizējis Nacionālo gvardi;

H.  tā kā ASV prezidenta reakcija un musinošā retorika, tostarp viņa draudi izvietot ASV armiju, ja pašreizējie protesti nerimsies, ir vēl vairāk pastiprinājusi protestus;

I.  tā kā CNN reportieris Omārs Himeness un viņa kolēģi tika aizturēti, veidojot reportāžu par protesta akciju Mineapolē, un vēlāk, saņemot apstiprinājumu par to, ka viņi ir plašsaziņas līdzekļu pārstāvji, tika atbrīvoti; tā kā lielam skaitam žurnālistu tika liegta iespēja brīvi ziņot par demonstrācijām, neraugoties uz to, ka bija skaidri redzamas viņu plašsaziņas līdzekļu akreditācijas kartes, un tā kā policijas spēki uzbruka desmitiem žurnālistu, no kuriem daži guva smagus ievainojumus;

J.  tā kā ES ir apņēmusies ievērot vārda un informācijas brīvību, kā arī pulcēšanās un biedrošanās brīvību; tā kā saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) un Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūru attiecībā uz visiem pamattiesību ierobežojumiem ir jāievēro likumības, nepieciešamības un samērīguma principi;

K.  tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību un tādēļ tā var tikt pakļauta formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti, kā aprakstīts ECTK 10. pantā;

L.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 2. punktu ES “respektē [valstu] galvenās funkcijas, tostarp nodrošinot valsts teritoriālo integritāti, uzturot likumību un kārtību un aizsargājot valsts drošību”; tā kā “jo īpaši valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā”,

M.  tā kā pēc Džordža Floida nāves un protestiem ASV tūkstošiem cilvēku Eiropas pilsētās un citviet pasaulē devās demonstrācijās, lai atbalstītu ASV notiekošos protestus un kopā ar kustību “Black Lives Matter” protestētu pret rasismu; tā kā kustība “Black Lives Matter” nav jauna kustība;

N.  tā kā dažās ES dalībvalstīs protesti pastiprināja kustību, kas cīnās ar rasismu pret melnādainiem un citādas ādas krāsas cilvēkiem, un lika izvērtēt Eiropas koloniālo pagātni un lomu transatlantiskajā vergu tirdzniecībā; tā kā šī netaisnība un noziegumi pret cilvēci būtu jāatzīst ES un valstu līmenī, jārisina iestāžu līmenī un jāiekļauj izglītībā;

O.  tā kā daži demokrātiskās starptautiskās sabiedrības pārstāvji stingri noraidīja pārmērīgu spēka lietošanu, nosodīja jebkāda veida vardarbību un rasismu un pieprasīja ātri, efektīvi un pilnībā ievērojot tiesiskumu un cilvēktiesības, novērst visus šāda veida incidentus; tā kā ES iestāžu vadītājiem būtu publiski un bez atrunām jānosoda rasisms un policijas brutalitāte, kuras rezultātā gāja bojā Džordžs Floids un citi;

P.  tā kā demokrātija, tiesiskums un pamattiesības ir ES tiesību aktu pamatprincipi; tā kā šiem kopīgajiem principiem un vērtībām būtu jāapvieno mūs cīņā pret jebkāda veida netaisnību, rasismu un diskrimināciju;

Q.  tā kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskriminēšanu ir pamattiesības, kas nostiprinātas Līgumos un Pamattiesību hartā, un tās būtu pilnībā jāievēro;

R.  tā kā Pamattiesību hartas 21. panta 1. punkts nosaka, ka ir aizliegta visu veidu diskriminācija, tostarp dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu, piederības nacionālajai minoritātei, īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ;

S.  tā kā strukturālais rasisms atspoguļojas arī sociālekonomiskā nelīdztiesībā un nabadzībā, turklāt šie faktori mijiedarbojas un pastiprina cits citu; tā kā tas ir īpaši redzams darba tirgū, kur visnedrošākajā situācijā ir citas ādas krāsas cilvēki, taču tas izpaužas arī mājokļu un izglītības jomā; tā kā līdztiesības un strukturālā rasisma apkarošanas pasākumi jāīsteno ciešā savstarpējā saistībā un šie jautājumi jārisina sistemātiski;

T.  tā kā ES devīze “Vienoti daudzveidībā” ietver ne tikai valstspiederību, bet arī visus iepriekš minētos aspektus;

U.  tā kā rasisms rada bažas visā pasaulē un tā kā visā pasaulē joprojām vērojama rasistiska un ksenofobiska attieksme;

V.  tā kā saskaņā ar FRA datiem rasu diskriminācija un aizskaroša izturēšanās joprojām ir izplatīta visā Eiropas Savienībā(8); tā kā rasu un etniskās minoritātes tiek pakļautas aizskarošai attieksmei, vardarbībai un naidīgiem izteikumiem gan tiešsaistē, gan bezsaistē; tā kā rasu un etniskās minoritātes ES saskaras ar strukturālu diskrimināciju visās jomās, tostarp mājokļu, veselības aprūpes, nodarbinātības un izglītības jomā;

W.  tā kā FRA apsekojumā gūtie dati liecina, ka rasu grupas, kuras Eiropā visvairāk skar rasisms un diskriminācija etniskās vai imigrantu izcelsmes dēļ, ir romi un personas no Ziemeļāfrikas un Subsahāras valstīm(9); tā kā FRA apsekojumos ir ziņots arī par augstu diskriminācijas un rasisma līmeni attiecībā pret musulmaņiem(10) un ebrejiem11(11);

X.  tā kā viedokļu veidotāji un politiķi visā ES pauž rasistiskus un ksenofobiskus uzskatus, līdzveidodami tādu sociālo klimatu, kurā zeļ rasisms, diskriminācija un naida noziegumi; tā kā šo klimatu vēl vairāk veicina populistiskas un ekstrēmistu kustības, kas cenšas sašķelt mūsu sabiedrību; tā kā šādi uzskati ir pretrunā Eiropas kopīgajām vērtībām, kurām ir pievienojušās visas dalībvalstis;

Y.  tā kā policijas un tiesībaizsardzības spēku darba mērķis ir garantēt cilvēku drošību ES un aizsargāt viņus pret noziedzību, terorismu un nelikumīgām darbībām vai pasākumiem, kā arī dažkārt visai grūtos apstākļos piemērot tiesību aktus; tā kā policijas darbinieki bieži vien riskē ar savu dzīvību, lai aizsargātu citus cilvēkus;

Z.  tā kā arī Eiropas Savienībā pastāv rasisms un diskriminācija un policija pārmērīgi un nāvējoši piemēro spēku; tā kā par pārmērīga spēka lietošanu ir kritizētas vairāku dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādes; tā kā saskarsmē ar policiju vai citiem valsts iestāžu pārstāvjiem fiziska spēka lietošana, kas nav bijusi absolūti nepieciešama personas uzvedības dēļ, mazina cilvēka cieņu un principā ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK)(12) 3. pantā noteikto tiesību pārkāpums; tā kā nesamērīga spēka lietošana būtu stingri jānosoda;

AA.  tā kā FRA ir ziņojusi par to, ka melnādaini un citādas ādas krāsas cilvēki ES saskaras ar profilēšanu rases dēļ un diskriminējošu profilēšanu; tā kā piecu gadu laikā pirms apsekojuma policija bija apturējusi vienu ceturtdaļu no visām FRA aptaujātajām afrikāņu izcelsmes personām un 41 % no viņām pēdējo apturēšanu raksturoja kā profilēšanu rases dēļ(13);

AB.  tā kā lielākā daļa (63 %) cilvēku, kas cietuši policijas veiktos rasistiskos fiziskos uzbrukumos, neziņoja par incidentu vai nu tāpēc, ka uzskatīja, ka ziņošana neko nemainītu (34 %), vai tāpēc, ka viņi neuzticas policijai vai baidās no tās (28 %)(14); tā kā ir jānodrošina no policijas vardarbības cietušo aizsardzība un piekļuve tiesu iestādēm;

AC.  tā kā EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) gada ziņojumā par naida noziegumiem ir konstatēts, ka melnādainie cilvēki un citādas ādas krāsas cilvēki bieži kļūst par rasistiskas vardarbības upuriem, tomēr daudzās valstīs trūkst tiesiskās palīdzības un finansiālā atbalsta cietušajiem, kas atgūstas no vardarbīgiem uzbrukumiem;

AD.  tā kā ES iestādēm ir jāveic konkrēti pasākumi, lai novērstu strukturālo rasismu, diskrimināciju un rasu un etnisko minoritāšu grupu nepietiekamu pārstāvību tās struktūrās;

AE.  tā kā ir mūsu sabiedrībās ir jāpastiprina cīņa pret rasismu un diskrimināciju un jāuzņemas par to kopīga atbildība; tā kā Eiropas Savienībai nekavējoties ir jāiesaistās pārdomās par strukturālo rasismu un diskrimināciju, ar ko saskaras daudzas minoritāšu grupas, kā arī jāapņemas vērsties pret to,

1.  apstiprina, ka melnādaino cilvēku dzīvībām ir vērtība (Black Lives Matter);

2.  stingri nosoda šausminošo Džordža Floida nāvi ASV, kā arī līdzīgas slepkavības citur pasaulē; izsaka līdzjūtību viņa un citu upuru radiniekiem un draugiem; aicina iestādes pamatīgi izmeklēt šo un līdzīgus gadījumus un saukt vainīgos pie atbildības;

3.  stingri nosoda visus rasisma, naida un vardarbības veidus, kā arī jebkādus fiziskus vai verbālus uzbrukumus gan publiskajā, gan privātajā sfērā, vēršoties pret personām, kas pieder konkrētai rasei vai etniskajai izcelsmei, reliģijai vai pārliecībai un valstspiederībai; atgādina, ka mūsu sabiedrībā nav vietas rasismam un diskriminācijai; aicina Komisiju, Eiropadomi un Padomi paust stingru un izlēmīgu nostāju pret rasismu, vardarbību un netaisnību Eiropā;

4.  aicina Amerikas Savienoto Valstu valdību un iestādes veikt izšķirošus pasākumus, lai novērstu strukturālo rasismu un nevienlīdzību valstī, par ko liecina policijas brutalitāte; nosoda policijas represijas pret miermīlīgiem ASV protestētājiem un žurnālistiem un pauž dziļu nožēlu par ASV prezidenta draudiem izvietot ASV armiju;

5.  atbalsta nesenos masveida protestus pret rasismu un diskrimināciju, kas Eiropas galvaspilsētās un pilsētās visā pasaulē notika pēc Džordža Floida nāves; uzsver protestētāju aicinājumu iestāties pret apspiešanu un strukturālo rasismu Eiropā; pauž solidaritāti, cieņu un atbalstu miermīlīgajiem protestiem un uzskata, ka mūsu sabiedrībai ir jāpieliek punkts strukturālajam rasismam un nevienlīdzībai; atgādina par starptautiskajos līgumos nostiprinātajām katras personas tiesībām uz miermīlīgiem protestiem; pauž nosodījumu par atsevišķiem vardarbīgiem incidentiem;

6.  nosoda balto supremātismu visās tā izpausmēs, tostarp tādu saukļu izmantošanu, kuru mērķis ir bremzēt vai ierobežot Black Lives Matter kustību un vājināt tās nozīmi;

7.  nosoda dažu vardarbīgu demonstrantu izraisītās laupīšanas, dedzināšanas, vandālisma un valsts un privātā īpašuma iznīcināšanas epizodes; nosoda ekstrēmistus un antidemokrātiskos spēkus, kas tīšām ļaunprātīgi izmanto miermīlīgos protestus, lai saasinātu konfliktus nolūkā izplatīt nekārtības un anarhiju;

8.  aicina visus līderus un iedzīvotājus atturēties no vērtību lejupslīdes un vēl vairāk sekmēt cilvēktiesības, demokrātiju, vienlīdzību likuma priekšā un plašsaziņas līdzekļu brīvību un neatkarību; nosoda līderu paziņojumus un darbības, kas var apdraudēt šīs vērtības un palielināt šķelšanos mūsu sabiedrībās; norāda, ka šīs vērtības ir gan ES, gan ASV, gan arī mūsu transatlantiskās sadarbības pamatā; uzsver, cik svarīga ir ciešāka parlamentu sadarbība, izmantojot Transatlantisko likumdevēju dialogu, lai nākamajā sanāksmē apmainītos viedokļiem un dalītos ar paraugprakses piemēriem, un noteiktu tiesiskos līdzekļus strukturālā rasisma apkarošanai un cilvēktiesību aizsardzībai;

9.  aicina uz ciešāku daudzpusēju sadarbību, lai apkarotu rasismu un diskrimināciju; aicina Komisiju cieši sadarboties ar tādiem starptautiskiem dalībniekiem kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), ANO, Āfrikas Savienība un Eiropas Padome, kā arī ar citiem starptautiskiem dalībniekiem, lai starptautiskā līmenī apkarotu rasismu; atzinīgi vērtē 54 Āfrikas valstu prasību 2020. gada 17. jūnijā ANO Cilvēktiesību padomē rīkot steidzamas debates par “pašreizējiem rasistiski motivētiem cilvēktiesību pārkāpumiem, sistēmisko rasismu, policijas brutalitāti un vardarbību pret miermīlīgiem protestiem”;

10.  aicina ES iestādes, struktūras un aģentūras, un dalībvalstis katrreiz stingri un publiski nosodīt nesamērīgo spēka pielietošanu un rasistiskas tendences tiesībaizsardzības jomā ES, ASV un visā pasaulē;

11.  uzskata, ka cīņa pret rasismu ir horizontāls jautājums un ka tas būtu jāņem vērā visās Savienības politikas jomās; atgādina, ka visiem iedzīvotājiem vajadzētu būt tiesībām uz aizsardzību pret šo nevienlīdzību gan kā indivīdiem, gan kā grupai, tostarp arī uz pozitīviem pasākumiem viņu tiesību veicināšanai un pilnīgai un vienlīdzīgai to izmantošanai;

12.  atgādina, ka 2019. gada 26. martā tika pieņemta rezolūcija par afrikāņu izcelsmes cilvēku pamattiesībām, un aicina ES un dalībvalstis to steidzami īstenot;

13.  pauž dziļas bažas par ziņotajiem labējā ekstrēmisma gadījumiem drošības spēkos, kas ir atklāti pēdējos gados ES(15);

14.  aicina ES iestādes un dalībvalstis oficiāli atzīt pagātnē veiktās netaisnības un noziegumus pret cilvēci, kas pastrādāti pret melnādainajiem cilvēkiem, citādas ādas krāsas cilvēkiem un romiem; atzīst verdzību par noziegumu pret cilvēci un aicina 2. decembri pasludināt par Eiropas dienu vergu tirdzniecības atcelšanas piemiņai; mudina dalībvalstis iekļaut melnādaino cilvēku, citādas ādas krāsas cilvēku un romu vēsturi skolu mācību programmās;

15.  atgādina izglītības izšķirošo nozīmi aizspriedumu un stereotipu sagraušanā, iecietības, izpratnes un daudzveidības veicināšanā un uzsver, ka izglītība ir galvenais instruments, lai izbeigtu strukturālo diskrimināciju un rasismu mūsu sabiedrībās;

16.  aicina dalībvalstis nosodīt rasistiskās un afrofobiskās tradīcijas, piemēram, sejas krāsošanu melnā krāsā, un atturēties no tām;

17.  aicina ES vadītājus tuvākajā nākotnē organizēt Eiropas rasisma apkarošanas samitu par cīņu pret strukturālo diskrimināciju Eiropā; mudina Komisiju nākt klajā ar visaptverošu rasisma un diskriminācijas apkarošanas stratēģiju un ES satvaru valstu rīcības plāniem cīņai pret rasismu, paredzot īpašu komponentu šo parādību apkarošanai tiesībaizsardzības iestādēs, vienlaikus īstenojot starpnozaru pieeju; mudina Padomi izveidot īpašu Padomes sastāvu līdztiesības jautājumos; aicina ES iestādes izveidot iestāžu darba grupu rasisma un diskriminācijas apkarošanai ES līmenī;

18.  aicina dalībvalstis ciešā sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību un attiecīgajām kopienām veicināt diskriminācijas novēršanas politiku visās jomās un izstrādāt valsts rīcības plānus cīņai pret rasismu, pievēršoties tādām jomām kā izglītība, mājokļi, veselība, nodarbinātība, kārtības uzturēšana, sociālie pakalpojumi, tiesu sistēma un politiskā līdzdalība un pārstāvība;

19.  prasa visās pretdiskriminācijas rīcībpolitikās izmantot transversālu pieeju un dzimumperspektīvu, lai pievērstos multiplajai diskriminācijai;

20.  mudina dalībvalstis pastiprināt pasākumus, lai palielinātu policijas spēku daudzveidību un izveidotu satvaru dialogam un sadarbībai starp policiju un kopienām;

21.  steidzami aicina apkarot jebkāda veida diskrimināciju Eiropas Savienībā un tādēļ aicina Padomi nekavējoties atsākt un pabeigt sarunas par horizontālo direktīvu par diskriminācijas novēršanu, kas ir bloķēta kopš Komisijas priekšlikuma 2008. gadā;

22.  nosoda visu veidu naida noziegumus un naida runu, kas katru dienu notiek ES gan bezsaistē, gan tiešsaistē, un atgādina, ka uz rasistisku un ksenofobisku runu vārda brīvība neattiecas;

23.  prasa, lai dalībvalstis ieviestu un pienācīgi īstenotu Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, jo īpaši izmeklējot aizspriedumu motīvus noziegumos, kas balstīti uz rasi, valstspiederību vai etnisko izcelsmi, un nodrošinot, ka rasistiski naida noziegumi tiek reģistrēti, izmeklēti un ka par tiem tiek izvirzītas apsūdzības un piemērotas sankcijas; turklāt aicina Komisiju pārskatīt un vajadzības gadījumā rediģēt pamatlēmumu un tā īstenošanu un vērsties pret dalībvalstīm, kas to pilnībā neīsteno;

24.  atgādina dalībvalstīm, ka būtu jāizveido neatkarīgi mehānismi sūdzību iesniegšanai par policiju, lai varētu izmeklēt gadījumus saistībā ar ļaunprātīgu policijas varas izmantošanu; uzsver, ka demokrātiskas kārtības nodrošināšanai ir nepieciešams, lai policija par savu rīcību būtu atbildīga likuma priekšā, valsts iestādēm un visai sabiedrībai, kurai tā kalpo; uzskata, ka pārskatatbildības galvenais priekšnoteikums ir efektīvu un rezultatīvu uzraudzības instrumentu uzturēšana;

25.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai brīvprātīgi un anonīmi savāktu papildu datus, kas sadalīti pēc rases un etniskās piederības (kā noteikts ES Rasu vienlīdzības direktīvā); uzskata — ja tiktu vākti dati par diskrimināciju etniskās piederības dēļ un naida noziegumiem, tas būtu jādara tikai, lai noteiktu rasisma un diskriminējošu diskursu un darbību cēloņus un apkarotu tos saskaņā ar valstu attiecīgo tiesisko regulējumu un ES datu aizsardzības tiesību aktiem;

26.  norāda, ka Komisija nāks klajā ar pirmo no saviem ikgadējiem tiesiskuma ziņojumiem ar ierobežotu darbības jomu; atkārtoti aicina Eiropas Parlamentu izveidot visaptverošu demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānismu, kurā būtu jāiekļauj situācijas uzraudzība attiecībā uz rasismu un diskrimināciju visās ES dalībvalstīs;

27.  nosoda rasu un etnisko profilēšanu, ko izmanto policija un tiesībaizsardzības iestādes, un uzskata, ka policijas un tiesībaizsardzības spēkiem ir jābūt paraugam rasisma un diskriminācijas novēršanas jomā; aicina ES un dalībvalstis izstrādāt politiku un pasākumus, lai cīnītos pret diskrimināciju un izbeigtu visu veidu rasu vai etnisko profilēšanu krimināltiesību, pretterorisma pasākumu un imigrācijas kontroles jomā; jo īpaši uzsver, ka jaunās tehnoloģijas, ko izmantos tiesībaizsardzības iestādes, ir jāizveido un jāizmanto tā, lai tās neradītu diskriminācijas risku rasu un etniskajām minoritātēm; ierosina uzlabot policijas un tiesībaizsardzības spēku darbinieku apmācību, papildinot to ar stratēģijām cīņai pret rasismu un diskrimināciju un rasu profilēšanas novēršanai, identificēšanai un reaģēšanai uz to; aicina dalībvalstis neatstāt nesodītus policijas brutalitātes un vardarbības gadījumus un pienācīgi tos izmeklēt, izvirzīt par tiem apsūdzības un piemērot sankcijas;

28.  pauž nosodījumu par valsts iestāžu vardarbību un nesamērīgu iejaukšanos; mudina attiecīgās iestādes nodrošināt pārredzamu, objektīvu, neatkarīgu un efektīvu izmeklēšanu, ja ir aizdomas vai sūdzības par nesamērīgu spēka lietošanu; atgādina, ka tiesībaizsardzības iestādes vienmēr ir jāsauc pie atbildības par savu pienākumu izpildi un atbilstību attiecīgajiem tiesiskajiem un operatīvajiem regulējumiem, jo īpaši ANO Tiesībsargājošo iestāžu ierēdņu spēka un ieroču pielietošanas pamatprincipiem;

29.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai tiesībaizsardzības iestāžu spēka pielietošana vienmēr būtu likumīga, samērīga, vajadzīga un būtu tikai galējais līdzeklis un lai, to pielietojot, tiktu saudzēta cilvēku dzīvība un fiziskā neaizskaramība; norāda, ka pārmērīga spēka lietošana pret pūli ir pretrunā samērīguma principam;

30.  atgādina par iedzīvotāju tiesībām filmēt policijas vardarbības ainas, ko var izmantot kā pierādījumu, un par to, ka policija vai atbildīgās iestādes nekad nedrīkstētu draudēt cilvēkiem, kas šādus ierakstus veic, nedz arī piespiest viņus iznīcināt pierādījumus vai atņemt šiem cilvēkiem īpašumu, lai neļautu viņiem sniegt liecības;

31.  aicina Komisiju izveidot neatkarīgu ekspertu grupu, kuras uzdevums būtu izstrādāt ES Policijas ētikas kodeksu, kurā paredzēts principu un pamatnostādņu kopums attiecībā uz policijas mērķiem, darbības rezultātiem, pārraudzību un kontroli demokrātiskās sabiedrībās, kurās valda tiesiskums, kas var arī palīdzēt policijas darbiniekiem viņu ikdienas darbā pienācīgi īstenot rasisma, diskriminācijas un etniskās profilēšanas aizliegumu;

32.  uzsver, ka brīva prese ir jebkuras demokrātijas stūrakmens; norāda uz žurnālistu un fotožurnālistu būtisko lomu ziņu sniegšanā par nesamērīgas vardarbības gadījumiem un nosoda visus gadījumus, kad pret viņiem ir vērsti apzināti uzbrukumi;

33.  aicina attiecīgās ES aģentūras, tostarp FRA, Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūru (CEPOL) un Eiropas Savienības Aģentūru tiesībaizsardzības sadarbībai un apmācībai (Eiropolu), atbilstīgi to attiecīgajām pilnvarām pastiprināt centienus cīņā pret rasismu un diskrimināciju;

34.  aicina nākamajā DFS uzņemties nopietnas finansēšanas saistības, lai visā ES apkarotu rasismu un diskrimināciju; pauž nožēlu par to, ka Komisijas pārskatītajos daudzgadu finanšu shēmas priekšlikumos ierosinātā summa izdevumu kategorijā „Tiesiskums, tiesības un vērtības“ tika ievērojami samazināta; aicina Komisiju efektīvi reaģēt uz bažām par to, ka dažās dalībvalstīs arvien vairāk tiek vājināta neatkarīga pilsoniskā sabiedrība; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pienācīgu finansējumu, lai atbalstītu darbības, ko veic pilsoniskās sabiedrības dalībnieki, kuri strādā rasisma un diskriminācijas apkarošanas jomā;

35.  uzsver, ka struktūrām, kas iesaistās diskriminējošās darbībās pret rasisma skartām kopienām vai pieņem lēmumus vai īsteno pasākumus šajā sakarā, nevajadzētu būt tiesīgām saņemt finansējumu no Savienības budžeta;

36.  nosoda to, ka ekstrēmistiski un ksenofobiski noskaņoti politiskie spēki visā pasaulē arvien vairāk izmanto vēsturisku, statistisku un zinātnisku faktu sagrozīšanu, kā arī simbolus un retoriku, kas atgādina totalitārisma propagandas, tostarp rasisma, antisemītisma un pret minoritātēm vērsta naida, aspektus;

37.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam/ Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, Apvienoto Nāciju Organizācijai, ASV prezidentam Donaldam Trampam un viņa administrācijai, kā arī ASV Kongresam.

(1) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.
(2) OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp.
(3) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0032.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0239.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0127.
(7) https://www.ncbi.nih.gov/pmc/articles/PMC5559881//
(8) https://fra.europa.eu/en/news/2019/rising-inequalities-and-harassment-fundamental-rights-protection-falters
(9) https://fra.europa.eu/en/publication/2017/second-european-union-minorities-and-discrimination-survey-main-results/
(10) https://fra.europa.eu/en/publication/2017/second-european-union-minorities-and-discrimination-survey-muslims-selected
(11) https://fra.europa.eu/en/publication/2018/experiences-and-perceptions-antisemitism-second-survey-discrimination-and-hate
(12) ECT 2012. gada 17. aprīļa spriedums lietā Rizvanov pret Azerbaidžānu, 49. punkts.
(13) FRA, Otrais Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas apsekojums “Being black in the EU”, https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/c046fe4f-388-11e8-9982-01aa75ed71a1/language-en
(14) FRA, Otrais Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas apsekojums “Being black in the EU”, https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/c046fe4f-f388-11e8-9982-01aa75ed71a1/language-en
(15) https://www.dw.com/en/germany-over-500-right-wing-extremists-suspected-in-bundeswehr/a-52152558


Honkongai piemērojamais ĶTR valsts drošības likums un nepieciešamība ES aizstāvēt augstu Honkongas autonomijas līmeni
PDF 156kWORD 51k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 19. jūnija rezolūcija par Honkongai piemērojamo ĶTR valsts drošības likumu un nepieciešamību ES aizstāvēt augstu Honkongas autonomijas līmeni (2020/2665(RSP))
P9_TA(2020)0174RC-B9-0169/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2019. gada 18. jūlija rezolūciju par stāvokli Honkongā(1), 2016. gada 24. novembra rezolūciju par Ķīnā ieslodzītā izdevēja Gui Minhai lietu(2), 2016. gada 4. februāra rezolūciju par Honkongā bez vēsts pazudušo grāmatu izdevēju lietu(3) un iepriekšējos ieteikumus par Honkongu, jo īpaši 2017. gada 13. decembra ieteikumu par Honkongu 20 gadus pēc tās nodošanas Ķīnai(4),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ķīnu, jo īpaši 2018. gada 12. septembra(5) un 2015. gada 16. decembra(6) rezolūcijas par ES un Ķīnas attiecībām,

–  ņemot vērā 2020. gada 28. maijā pieņemto Ķīnas Nacionālā tautas kongresa rezolūciju par Honkongas valsts drošības likumu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības vārdā sniegtās Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2020. gada 22. un 29. maija deklarācijas par Honkongu,

–  ņemot vērā 21. ES un Ķīnas samita kopīgo paziņojumu 2019. gada 9. aprīlī,

–  ņemot vērā Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabala (HĪPA) Pamatlikumu, kas pieņemts 1990. gada 4. aprīlī un stājās spēkā 1997. gada 1. jūlijā,

–  ņemot vērā Komisijas un PV/AP 2016. gada 22. jūnija kopīgo paziņojumu “ES jaunās stratēģijas par attiecībām ar Ķīnu elementi” (JOIN(2016)0030), Komisijas un PV/AP 2019. gada 12. marta kopīgo paziņojumu “ES un Ķīna — stratēģiska perspektīva” (JOIN(2019)0005) un Padomes 2016. gada 18. jūlija secinājumus par ES stratēģiju attiecībā uz Ķīnu,

–  ņemot vērā Komisijas un PV/AP 2019. gada 8. maija kopīgo gada ziņojumu (JOIN(2019)008), 2017. gada 26. aprīļa kopīgo gada ziņojumu (JOIN(2016)0016) un 2016. gada 25. aprīļa kopīgo gada ziņojumu (JOIN(2016)0010) par Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabalu, kā arī pārējos iepriekšējos 20 līdzīgos ziņojumus,

–  ņemot vērā 13. ikgadējo strukturēto dialogu, kas notika Honkongā 2019. gada 28. novembrī, un 37. ES un Ķīnas cilvēktiesību dialogu, kas notika Briselē 2019. gada 1. un 2. aprīlī,

–  ņemot vērā Apvienotās Karalistes valdības un Ķīnas Tautas Republikas valdības 1984. gada 19. decembra kopīgo deklarāciju par Honkongas jautājumu, kas pazīstama arī kā Ķīnas un Lielbritānijas kopīgā deklarācija,

–  ņemot vērā ES “vienas Ķīnas” politiku,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Ķīnas un Lielbritānijas 1984. gada kopīgā deklarācija garantē un Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabala (HĪPA) 1990. gada Pamatlikumā ir noteikts, ka Honkonga 50 gadus pēc suverenitātes nodošanas saglabās izpildvaras, likumdošanas un tiesu varas autonomiju un neatkarību, kā arī pamattiesības un brīvības, tostarp vārda, pulcēšanās, biedrošanās un preses brīvību; tā kā HĪPA Pamatlikums paredz noteikumus, kas garantē tās autonomiju uzturēt drošību un kārtību un pieņemt tiesību aktus par jebkādu nodevību, atdalīšanos, musināšanu vai kaitniecību pret Centrālo tautas valdību; tā kā gan kopīgajā deklarācijā, gan Pamatlikumā ir ietverts princips “viena valsts, divas sistēmas”, par ko vienojušās Ķīna un Apvienotā Karaliste; tā kā ĶTR ir arī parakstījusi un ratificējusi starptautiskus nolīgumus, kas garantē šīs tiesības, un tādējādi ir atzinusi cilvēktiesību nozīmi un universālumu; tā kā Honkonga ir pievienojusies Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR);

B.  tā kā ES iestājas par to, lai tiktu veicinātas un ievērotas cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums kā pamatvērtības, kas ir pamatā mūsu ilgstošajām attiecībām ar Ķīnas Tautas Republiku, saskaņā ar ES apņemšanos aizstāvēt šīs vērtības savā ārējā darbībā; tā kā ES joprojām stingri atbalsta pastāvīgu Honkongas stabilitāti un labklājību saskaņā ar principu “viena valsts, divas sistēmas” un piešķir lielu nozīmi augsta Honkongas autonomijas līmeņa saglabāšanai saskaņā ar Pamatlikumu un starptautiskajām saistībām, kā arī šā principa ievērošanai; tā kā jo īpaši kopš tā dēvētajiem Occupy protestiem Ķīnas iestāžu iejaukšanās vājina principu “viena valsts, divas sistēmas”, ir tikuši ieslodzīti politiskie līderi, vājināta vārda brīvība, palielinājies piespiedu pazušanas gadījumu skaits un, iegādājoties grāmatnīcas un medijus, par to īpašniekiem kļuvušas Pekinai draudzīgi noskaņotas personas;

C.  tā kā Ķīnas Nacionālais tautas kongress (NTK) 2020. gada 28. maijā pieņēma rezolūciju, ar kuru NTK pastāvīgā komiteja pilnvarota pieņemt tiesību aktus, kas vērsti pret separātismu, valsts varas gāšanu, terorismu un ārvalstu iejaukšanos Honkongā, un kurā minēti citi veicamie pasākumi, tostarp izglītošana valsts drošības jomā, Centrālās tautas valdības (CTV) valsts drošības struktūru izveide Honkongā, kā arī galvenā vadītāja pienākums regulāri ziņot CTV par to, kā Honkonga pilda savu pienākumu sargāt valsts drošību;

D.  tā kā starptautiskā sabiedrība uzskata, ka šis lēmums apdraud principu “viena valsts, divas sistēmas” un ka tas ignorē Pamatlikuma un Ķīnas un Lielbritānijas kopīgās deklarācijas noteikumus, ir pretrunā Honkongas saistībām cilvēktiesību jomā, pilnībā apiet Honkongas likumdošanas procesu un ir jaunākais un klajākais no Pekinas pastāvīgajiem mēģinājumiem gadiem ierobežot Honkongas brīvību un autonomiju un tās iedzīvotāju pilsoniskās brīvības;

E.  tā kā pēdējos gados nepieredzēti daudz Honkongas iedzīvotāju ir devušies ielās, izmantojot savas pamattiesības pulcēties un protestēt; tā kā šis likums nevis samazina pašreizējo spriedzi Honkongas politikā un sabiedrībā, bet vēl vairāk pastiprina pastāvošo saspīlējumu; tā kā 2019. gada februārī HĪPA administrācija nāca klajā ar priekšlikumu 2019. gada Likumam (grozījumiem) par bēguļojošiem likumpārkāpējiem un savstarpējo juridisko palīdzību krimināllietās, lai grozītu Dekrētu par bēguļojošiem likumpārkāpējiem, bet pret to masveidā iebilda Honkongas iedzīvotāji un tas izraisīja milzīgos 2019. un 2020. gada Honkongas protestus, līdz pēc 20 nedēļas ilgušiem protestiem tas tika atsaukts;

F.  tā kā 2020. gada aprīlī un maijā Pekina pastiprināja centienus uzspiest Honkongai savu varu, vienlaikus apklusinot, apcietinot un kriminālvajājot simtiem prodemokrātisko aktīvistu un opozīcijas grupas; tā kā Honkongas policijas brutālā vēršanās pret demonstrantiem 2019. un 2020. gadā ir palikusi nesodīta; tā kā 2020. gada 27. maijā demonstrācijās pret Ķīnas pretmusināšanas likumu tika apcietināti vairāk nekā 360 Honkongas prodemokrātisko aktīvistu; tā kā ar Covid-19 saistītos sociālās distancēšanās pasākumus Honkongas policija ir izmantojusi par ieganstu nevajadzīgam un pārmērīgam spēkam pret miermīlīgo vairākumu, izmantojot asaru gāzi, gumijas lodes, skrošu maisiņus un piparu gāzi;

G.  tā kā 2020. gada 20. aprīlī Eiropas Parlamenta deputāti mudināja galveno vadītāju nodrošināt, ka tiek atceltas apsūdzības pret 15 prodemokrātiskajiem aktīvistiem, kuri 2019. gadā Honkongā piedalījās miermīlīgos protestos; tā kā 2020. gada 13. maijā Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību eksperti mudināja Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabala iestādes nekavējoties izbeigt 15 prodemokrātisko aktīvistu kriminālvajāšanu;

H.  tā kā saskaņā ar ierosināto valsts drošības plānu aktīvistu grupas varētu tikt aizliegtas un kriminālvajātas, tiesas varētu piespriest ilgus cietumsodus par valsts drošības pārkāpumiem, Ķīnas drošības aģentūras varētu atklāti darboties pilsētā un jauns terorisma aizliegums Ķīnas iestādēm, drošības un bruņotajiem spēkiem dotu plašu un nekontrolētu rīcības brīvību darboties Honkongā; tā kā tiek ziņots, ka Honkongā jau nelikumīgi darbojas kontinentālās Ķīnas tiesībaizsardzības iestādes; tā kā jebkāda ĶTR tiesībaizsardzības iestāžu darbība Honkongā ir smags principa “viena valsts, divas sistēmas” pārkāpums;

I.  tā kā Honkongas vadītāja Carrie Lam ir aizstāvējusi Pekinas ierosināto tiesību aktu, atzīstot, ka drošības plāna sabiedriskā apspriešana Honkongā nenotiks, un apgalvojot, ka tiesības un brīvības nav absolūtas; tā kā 2020. gada 29. maijā laikrakstos publicētā vēstulē galvenā vadītāja aicināja Honkongas iedzīvotājus uz pilnīgu sapratni un stingru atbalstu NTK pieņemtajam lēmumam;

J.  tā kā ĶTR Valsts padome 2014. gada 10. jūnijā nāca klajā ar balto grāmatu par politikas “viena valsts, divas sistēmas” īstenošanu Honkongā, uzsverot, ka HĪPA autonomija galu galā ir atkarīga no ĶTR centrālās valdības atļaujas; tā kā Ķīnas valdība, pamatojoties uz valsts drošības apsvērumiem un nonākot pretrunā Pamatlikumam, ir mudinājusi HĪPA valdību pieņemt jaunu absolūtas neiecietības politiku attiecībā uz pašnoteikšanās vai neatkarības pieminēšanu;

K.  tā kā kontinentālās Ķīnas tiesu sistēma nav neatkarīga no valdības un Ķīnas Komunistiskās partijas un ar to ir saistāma patvaļīga apcietināšana, spīdzināšana un citāda slikta izturēšanās, smagi tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumi, piespiedu pazušanas gadījumi un dažādas sistēmas, kā turēt cilvēkus apcietinājumā bez saziņas iespējām un bez tiesas;

L.  tā kā starptautiska daudzpusīga koalīcija, ko vada bijušais Honkongas gubernators lords Patten un kam līdz šim pievienojušies aptuveni 900 parlamentārieši un politikas veidotāji no vairāk nekā 40 valstīm, ir nākusi klajā ar paziņojumu, kurā nosodīta Pekinas “vienpusējā valsts drošības likuma ieviešana Honkongā” un kurā labvēlīgi noskaņotās valdības aicinātas apvienoties pret šo “klajo Ķīnas un Lielbritānijas kopīgās deklarācijas pārkāpumu”;

M.  tā kā Honkongas apgabala vēlēšanās 2019. gada 24. novembrī pārliecinošu uzvaru guva Pandemokrātiskā nometne; tā kā 2020. gada septembrī plānotas Honkongas Likumdošanas padomes vēlēšanas;

N.  tā kā Apvienotās Karalistes ārlietu ministrs Dominic Raab Pārstāvju palātā 2020. gada 2. jūnijā paziņoja, ka, ja Ķīna patiešām pieņemts ierosināto likumu, valdība ieviesīs jaunu kārtību, lai ļautu Honkongā esošiem Lielbritānijas aizjūras teritoriju pasu turētājiem iebraukt Apvienotajā Karalistē bez pašreizējā sešu mēnešu termiņa, ļaujot viņiem dzīvot, pieteikties studijām un strādāt uz pagarināmiem 12 mēnešu periodiem, tādējādi nodrošinot arī ceļu uz pilsonību;

O.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pantu “Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi, attīstību un paplašināšanos un kurus tā tiecas veicināt visā pasaulē”,

1.  nosoda to, ka Pekina ir Honkongā vienpusēji ieviesusi valsts drošības likumu, jo tas ir vispusīgs uzbrukums pilsētas autonomijai, tiesiskumam un pamatbrīvībām; uzsver, ka ir nopietni apdraudēta principa “viena valsts, divas sistēmas” integritāte; uzsver, ka plānotā valsts drošības likuma ieviešana tiktu uzskatīta par starptautiskajās tiesībās, it sevišķi Ķīnas un Lielbritānijas kopīgajā deklarācijā, noteikto Ķīnas Tautas Republikas saistību un pienākumu pārkāpumu, var smagi kaitēt Ķīnas un ES uzticības pilnajām attiecībām un skartu turpmāko sadarbību, kā arī uzņēmumu paļāvību uz Honkongu kā lielu globālo finanšu centru;

2.  asi nosoda Ķīnas nemitīgo un pieaugošo iejaukšanos Honkongas iekšējās lietās, kā arī Ķīnas neseno apgalvojumu, ka Ķīnas un Lielbritānijas 1984. gada kopīgā deklarācija ir vēsturisks dokuments un līdz ar to vairs nav spēkā; uzsver, ka kopīgā deklarācija, kas reģistrēta ANO kā juridiski saistošs līgums, Ķīnas valdībai uzliek pienākumu ievērot augstu Honkongas autonomijas līmeni un tās tiesības un brīvības; pauž dziļas bažas par to, ka pastāvīgi Honkongas pārvaldes autonomijas pārkāpumi smagi skars tās ekonomiku; aicina ĶTR centrālo valdību atturēties no mēģinājumiem ar spiedienu panākt, ka darījumu aprindas atbalsta valsts drošības likumu, un no starptautiskā atbalsta Honkongas autonomijai un brīvībām dēvēšanas par “iejaukšanos iekšlietās” un valsts varas graušanas un separātisma aktiem, jo šīs bažas attiecas uz ĶTR saistošajām starptautiskajām saistībām;

3.  aicina Ķīnas iestādes ievērot Ķīnas starptautiskās saistības, ko tai uzliek Ķīnas un Lielbritānijas kopīgā deklarācija; uzsver, ka Ķīnai būtu pilnībā jāievēro Pamatlikums un princips “viena valsts, divas sistēmas”, piemēram, beidzot nodrošinot vispārējas vēlēšanu tiesības; uzsver, ka Ķīnai nevajadzētu apdraudēt Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabala augsto autonomijas līmeni;

4.  atbalsta Komisijas PV/AP vērtējumu, ka ir vajadzīga jauna un pamatīgāka stratēģija, kā veidot attiecības ar aizvien uzstājīgāko Ķīnu, kā arī atklāts un godīgs dialogs; mudina Padomi un EĀDD ieņemt stingrāku nostāju, atbalstot pastāvīgu Honkongas juridisko autonomiju; uzsver, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai demokrātijas atbalstītāji Honkongā un starptautiskā sabiedrība zinātu, ka ES iestāsies par savām pamatvērtībām — brīvību, demokrātiju, cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu;

5.  stingri mudina Padomi un PV/AP nodrošināt, ka ES attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku visos aspektos balstās uz LES 21. pantā noteiktajiem principiem un vērtībām, un Honkongas valsts drošības likuma jautājumu, kā arī citus cilvēktiesību jautājumus, piemēram, uiguru situāciju, kā būtisku prioritāti iekļaut gaidāmā ES un Ķīnas samita darba kārtībā un plānotajā ES un Ķīnas vadītāju sanāksmē;

6.  uzsver, ka ES ir lielākais Ķīnas eksporta galamērķis; uzskata, ka ES būtu jāizmanto savs ekonomiskais spēks, lai ar ekonomiskiem līdzekļiem vērstos pret Ķīnas īstenoto cilvēktiesību apspiešanu; uzsver, ka pašreizējā situācija pastiprina Parlamenta pārliecību, ka cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanai jābūt svarīgam elementam sarunās par ES un Ķīnas investīciju nolīgumu; aicina Komisiju papildus notiekošajām sarunām par divpusēju investīciju nolīgumu izmantot visus tās rīcībā esošos līdzekļus un izdarīt spiedienu uz Ķīnas iestādēm, lai tās saglabātu Honkongas augsto autonomijas līmeni, kā arī Honkongas iedzīvotāju un neatkarīgu pilsoniskās sabiedrības organizāciju pamattiesības un brīvības un uzlabotu cilvēktiesību situāciju gan kontinentālajā daļā, gan Honkongā; vēlreiz aicina nolīgumā iekļaut saistošu ilgtspējīgas attīstības sadaļu, kuras izpilde būtu panākama; mudina ES saskaņā ar LES 21. pantu visos turpmākajos tirdzniecības nolīgumos ar Ķīnas Tautas Republiku iekļaut cilvēktiesību klauzulu; uzdod Komisijai informēt Ķīnas pusi, ka Parlaments ņems vērā cilvēktiesību situāciju Ķīnā, tostarp Honkongā, kad tam tiks lūgts apstiprināt visaptverošu investīciju nolīgumu vai turpmākus tirdzniecības nolīgumus ar ĶTR;

7.  uzsver, ka starptautiskajai sabiedrībai ir cieši jāsadarbojas, lai izdarītu spiedienu uz Pekinu nolūkā nodrošināt, ka tās darbības atbilst valsts starptautiskajām saistībām, ko tai uzliek Ķīnas un Lielbritānijas 1984. gada deklarācija;

8.  konstatē, ka ĶTR rīcībpolitika, kam raksturīga atteikšanās no pieejas “viena valsts, divas sistēmas”, ir lielā mērā atsvešinājusi Taivānas iedzīvotājus, un uzsver savu vēlmi sadarboties ar starptautiskajiem partneriem, lai Taivānā palīdzētu stiprināt demokrātiju;

9.  aicina ES un tās dalībvalstis jaunā drošības likuma piemērošanas gadījumā apsvērt iespēju iesniegt lietu Starptautiskajā Tiesā, prasībā norādot, ka Ķīnas lēmums uzspiest Honkongai valsts drošības likumu pārkāpj Ķīnas un Lielbritānijas kopīgo deklarāciju un ICCPR;

10.  mudina ES dalībvalstis, kuras ir ANO Drošības padomes locekles, sasaukt D. Arria iedibinātā formāta sanāksmi, lai apspriestu situāciju Honkongā ar aktīvistiem, NVO pārstāvjiem un ANO īpašajiem referentiem; šajā sakarā aicina ES mudināt ANO ģenerālsekretāru vai ANO augsto cilvēktiesību komisāri iecelt ANO īpašo sūtni vai īpašo referentu attiecībā uz stāvokli Honkongā, pievienojoties Apvienotās Karalistes, Kanādas, Austrālijas un Jaunzēlandes ārlietu komiteju priekšsēdētāju iniciatīvai;

11.  aicina Padomi un PV/AP sadarboties ar starptautisko sabiedrību, lai izveidotu starptautisku kontaktgrupu Honkongas jautājumos, un koordinēt rīcību ar starptautiskajiem partneriem, it sevišķi Apvienoto Karalisti;

12.  aicina Padomi un jo īpaši nākamo Padomes prezidentūru 2020. gadā pabeigt darbu pie ES globālā cilvēktiesību sankciju mehānisma, ko Eiropas Parlaments atbalstīja 2019. gada 14. marta rezolūcijā(7), un aicina Padomi pieņemt mērķorientētas sankcijas un aktīvu iesaldēšanu pret Ķīnas amatpersonām, kuras atbildīgas par tādas rīcībpolitikas izstrādi un īstenošanu, kas pārkāpj cilvēktiesības; uzskata, ka šo cilvēktiesību satvaru varētu izmantot, lai noteiktu Magņitska likuma paredzētajām sankcijām līdzīgas sankcijas pret līderiem, kuri veic šīs represijas pret Honkongu un tās iedzīvotājiem un ir atbildīgi par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem; uzsver, ka šādas sankcijas būtu jāapspriež un pēc iespējas jākoordinē ar tādiem demokrātiskajiem partneriem kā Austrālija, Kanāda, ASV, Japāna un Dienvidkoreja;

13.  aicina ES, tās dalībvalstis un starptautisko sabiedrību strādāt pie piemērotu eksporta kontroles mehānismu ieviešanas, arī attiecībā uz kibernovērošanas precēm, lai Ķīnai un jo īpaši Honkongai liegtu piekļuvi tehnoloģijām, kuras tiek izmantotas pamattiesību pārkāpšanai; šajā sakarā aicina abus likumdevējus panākt kopēju nostāju attiecībā uz Divējāda lietojuma preču regulas reformu; uzsver, ka Parlaments ir pilnveidojis un nostiprinājis Komisijas priekšlikumu par sarakstā iekļauto un neiekļauto kibernovērošanas tehnoloģiju eksporta stingras kontroles ieviešanu;

14.  aicina ES dalībvalstis rūpīgi apsvērt, kā izvairīties no ekonomiskas un jo īpaši tehnoloģiskas atkarības no ĶTR, tostarp ES dalībvalstu lēmumos par 5G tīklu izvēršanu;

15.  aicina Padomi un Komisiju apsvērt iespēju izveidot Honkongas iedzīvotājiem paredzētu “glābšanas laivas” sistēmu gadījumā, ja cilvēktiesību un pamatbrīvību stāvoklis turpinātu pasliktināties;

16.  stingri nosoda visus cilvēktiesību pārkāpumus Honkongā, jo īpaši patvaļīgas aizturēšanas gadījumus, nodošanu, piespiedu atzīšanās panākšanu, turēšanu apcietinājumā bez tiesībām sazināties un publicēšanās un vārda brīvības pārkāpumus; prasa nekavējoties izbeigt cilvēktiesību pārkāpumus un politisko iebiedēšanu; pauž nopietnas bažas par to, ka tiek ziņots par slepenas aizturēšanas, spīdzināšanas, sliktas izturēšanās un piespiedu atzīšanās panākšanas praksi; aicina ES dalībvalstis pilnībā piemērot attiecīgās ES cilvēktiesību vadlīnijas, mobilizējot visu diplomātisko personālu, lai apņēmīgi reaģētu uz aktīvistu aizturēšanu un notiesāšanu, tostarp nodrošinot tiesas procesu novērošanu, pieprasot cietumu apmeklējumus un vēršoties pie attiecīgajām iestādēm, lai mudinātu atbrīvot cilvēkus, kas apcietināti un notiesāti par miermīlīgu vārda brīvības izmantošanu;

17.  aicina veikt neatkarīgu, neitrālu, efektīvu un tūlītēju izmeklēšanu par to, kā Honkongas policija izmantojusi spēku pret protestētājiem; aicina Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabala iestādes nodrošināt, ka 15 prodemokrātiskajiem aktīvistiem un politiķiem, kā arī miermīlīgiem demonstrantiem, tostarp, piemēram, Martin Lee, Margaret Ng, Lee Cheuk-yan, Benny Tai, Jimmy Lai, Albert Ho un Leung Kwok-hung, izvirzītās apsūdzības tiek atceltas un kriminālvajāšana tiek izbeigta;

18.  pauž dziļas bažas par pilsonisko tiesību, politisko tiesību un preses brīvības pastāvīgo vājināšanos; ir ļoti nobažījies par žurnālistu tiesību atcelšanu, nepieredzēto spiedienu uz žurnālistiem un viņu pieaugošo pašcenzūru, it sevišķi attiecībā uz to, kā tiek atspoguļoti sensitīvi jautājumi, kas skar kontinentālo Ķīnu, un jautājumi, kas attiecas uz HĪPA valdību;

19.  pauž arvien lielākas bažas par paaugstināto risku, kam valsts drošības likuma stāšanās spēkā pakļautu desmitiem tūkstošu ES pilsoņu Honkongā;

20.  mudina PV/AP un dalībvalstu delegācijas cieši uzraudzīt gatavošanos pašlaik septembrī paredzētajām Likumdošanas padomes vēlēšanām un regulāri ziņot par to, īpaši raugoties, vai kandidātiem netiek nepamatoti liegts kandidēt vai nu ar procesuāliem šķēršļiem, vai nepamatotu tiesvedību, kā arī raugoties, vai visiem ir pieejama pulcēšanās iespēja kampaņas vajadzībām un vai vēlētājiem ir iespējams brīvi balsot; aicina HĪPA valdību nodrošināt brīvas un godīgas 2020. gada septembra Likumdošanas padomes vēlēšanas; mudina Ķīnu atturēties no iejaukšanās HĪPA vēlēšanu procesos; vēlreiz aicina veikt sistemātisku reformu, lai ieviestu tiešas galvenā vadītāja un Likumdošanas padomes vēlēšanas, kā noteikts Pamatlikumā, un aicina vienoties par vēlēšanu sistēmu, kas būtu kopumā demokrātiska, taisnīga, atklāta un pārredzama un kas HĪPA iedzīvotājiem dotu tiesības ievēlēt kandidātus un kandidēt uz ievēlēšanu visos vadošajos amatos;

21.  aicina nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot ĶTR ieslodzīto zviedru grāmatu tirgotāju Gui Minhai;

22.  aicina PV/AP, EĀDD un dalībvalstis pievērst uzmanību visām šīm problēmām un nodrošināt dialogu ar HĪPA un Ķīnas valdībām; atgādina, ka ir svarīgi, lai ES arī turpmāk visos politiskajos un cilvēktiesību dialogos ar Ķīnas iestādēm vērstu uzmanību uz cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā, jo īpaši Tibetas un Siņdzjanas minoritāšu lietu, saskaņā ar ES apņemšanos paust nepārprotamu, skaidru un vienotu nostāju attiecībā uz šo valsti; turklāt atgādina, ka, ņemot vērā Ķīnas pašreizējo reformu procesu un aizvien lielāko aktivitāti globālajā mērogā, tā ir izdarījusi izvēli iekļauties starptautiskajā cilvēktiesību sistēmā, parakstot vairākus starptautiskus cilvēktiesību līgumus; aicina turpināt dialogu ar Ķīnu, lai nodrošinātu, ka tā izpilda šīs saistības;

23.  pauž cieņu drosmīgajiem Ķīnas iedzīvotājiem, kas 1989. gada jūnijā pulcējās Pekinas Tjaņaņmeņa laukumā, lai aicinātu izskaust korupciju, īstenot politiskas reformas un ieviest pilsoniskās brīvības; mudina Ķīnas iestādes dot iespēju pieminēt Tjaņaņmeņa slaktiņu ne tikai Honkongā, bet arī visā ĶTR teritorijā;

24.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Ķīnas Tautas Republikas valdībai un parlamentam un Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabala galvenajai vadītājai un asamblejai.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0004.
(2) OV C 244, 27.6.2018., 78. lpp.
(3) OV C 35, 31.1.2018., 46. lpp.
(4) OV C 369, 11.10.2018., 156. lpp.
(5) OV C 433, 23.12.2019., 103. lpp.
(6) OV C 399, 24.11.2017., 92. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0215.


Stāvoklis Šengenas zonā pēc Covid-19 uzliesmojuma
PDF 139kWORD 49k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 19. jūnija rezolūcija par stāvokli Šengenas zonā pēc Covid-19 uzliesmojuma (2020/2640(RSP))
P9_TA(2020)0175B9-0165/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 35. gadadienu kopš Šengenas nolīguma parakstīšanas 1985. gada 14. jūnijā(1), 30. gadadienu kopš Šengenas nolīguma īstenošanas konvencijas parakstīšanas 1990. gada 19. jūnijā(2) un 25. gadadienu kopš Šengenas nolīguma stāšanās spēkā 1995. gada 26. martā,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 67. panta 2. punktu, kurā noteikts, ka Savienībai jāveido brīvības, drošības un tiesiskuma telpa, kas “nodrošina, ka nenotiek personu kontrole pie iekšējām robežām”,

–  ņemot vērā LESD 21. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka ikvienam Savienības pilsonim jābūt tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā,

–  ņemot vērā Pamattiesību hartu, tostarp tās 45. pantu, kurā noteikts, ka ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regulu (ES) 2016/399 par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss)(3), kas ir kodificētā versija Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulai (EK) Nr. 562/2006,(4) ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), kas bija pirmais tiesību akts, kas pieņemts koplēmuma procedūrā tieslietu un iekšlietu jomā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (Brīvas pārvietošanās direktīva)(5), un tajā iekļauto nediskriminācijas principu,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 16. marta Vadlīnijas (“Covid-19: Vadlīnijas par robežu pārvaldības pasākumiem veselības aizsardzībai un preču un pamatpakalpojumu pieejamības nodrošināšanai”) (C(2020)1753), ko 2020. gada 17. martā apstiprināja valstu un valdību vadītāji,

–  ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja secinājumus pēc 2020. gada 17. martā rīkotās videokonferences ar Eiropadomes locekļiem par Covid-19, kurā tika apstiprināts aicinājums, balstoties uz Komisijas paziņojumu “Covid-19 - pagaidu ierobežojumi nebūtiskiem ceļojumiem uz ES” (COM(2020)0115), nostiprināt ārējās robežas, nebūtiskiem ceļojumiem uz ES piemērojot saskaņotu pagaidu ierobežojumu uz laiku, kura ilgums ir 30 dienas, un tā turpmāku pagarinājumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. marta Paziņojumu “Covid-19: Norādes par to, kā īstenot pagaidu ierobežojumu nebūtiskiem ceļojumiem uz ES, par tranzīta kārtības atvieglināšanu ES pilsoņu repatriācijai un par ietekmi uz vīzu politiku” (C(2020)2050),

–  ņemot vērā Kopīgo Eiropas ceļvedi Covid-19 ierobežošanas pasākumu atcelšanai, ar kuru nāca klajā Komisijas priekšsēdētāja un Eiropadomes priekšsēdētājs,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 8. aprīļa Paziņojumu par pagaidu ierobežojuma nebūtiskiem ceļojumiem uz ES piemērošanas novērtējumu (COM(2020)0148),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 13. maija Paziņojumu “Covid-19: ceļā uz pakāpenisku un koordinētu pieeju pārvietošanās brīvības atjaunošanai un iekšējās robežkontroles atcelšanai (C(2020)3250),

–  ņemot vērā 2018. gada 30. maija rezolūciju par gada ziņojumu par Šengenas zonas darbību(6),

–  ņemot vērā 2018. gada 11. decembra rezolūciju par Šengenas acquis noteikumu pilnīgu piemērošanu Bulgārijā un Rumānijā: kontroles atcelšana pie iekšējām sauszemes, jūras un gaisa robežām(7),

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas Šengenas jautājumu pārraudzības darba grupas veikto šīs rezolūcijas sagatavošanas darbu,

–  ņemot vērā Padomei un Komisijai adresētos jautājumus par situāciju Šengenas zonā pēc Covid-19 uzliesmojuma (O-000037/2020 – B9-0010/2020 un O-000038/2020 – B9-0011/2020),

–  ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 2. punktu,

A.  tā kā, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju, lielākā daļa dalībvalstu, kuras, ņemot vērā šīs rezolūcijas priekšmetu, ietver Šengenas asociētās valstis, ir atjaunojušas iekšējo robežkontroli vai ir daļēji vai pilnībā slēgušas šādas robežas, vai ir slēgušas tās noteikta veida ceļotājiem, tostarp ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, kas dzīvo to teritorijā vai citas dalībvalsts teritorijā; tā kā šo pasākumu ieviešanas laikā nepārprotami trūka koordinācijas starp dalībvalstīm un ar Savienības iestādēm;

B.  tā kā iekšējā robežkontrole ietekmē cilvēku tiesības un brīvības, kas noteiktas Savienības tiesību aktos; tā kā ceļošanas ierobežojumi pie ārējām robežām neietekmē tiesības meklēt patvērumu;

C.  tā kā Šengenas nolīgumā un Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, paredzēto personu brīvu pārvietošanos papildina kompensējoši pasākumi, kuru mērķis ir garantēt drošību Šengenas valstu teritorijā(8); tā kā šie kompensējošie pasākumi ietver tādus instrumentus kā Šengenas Informācijas sistēma (SIS) un citas pastāvošās lielapjoma IT sistēmas, lai nodrošinātu informācijas apmaiņu starp Šengenas valstu iestādēm, un kopīgus noteikumus ārējo robežu aizsardzībai;

D.  tā kā būtisks priekšnoteikums zonas bez iekšējās robežkontroles pienācīgai darbībai ir savstarpēja uzticēšanās starp dalībvalstīm;

E.  tā kā pēc sākotnējās robežkontroles atcelšanas pie iekšējām robežām šādas kontroles reti tika atjaunotas; tā kā kopš 2015. gada vairākas dalībvalstis tomēr ir saglabājušas iekšējo robežkontroli, pamatojoties uz apsvērumiem par migrācijas līmeņa un/vai drošības apdraudējuma palielināšanos; tā kā Parlaments ir izvirzījis jautājumus par minētās iekšējās robežkontroles likumību un samērīgumu;

F.  tā kā atgriešanās pie pilnībā funkcionējošas Šengenas zonas ir ārkārtīgi svarīga, lai aizsargātu pārvietošanās brīvības principu, kas ir viens no galvenajiem Eiropas integrācijas sasniegumiem un izšķiroši svarīgs priekšnoteikums ES ekonomikas atveseļošanai pēc Covid-19 pandēmijas,

1.  atgādina, ka Šengenas zona ir taustāms un augstu vērtēts sasniegums paša ES projekta pamatā, kas dod neierobežotas ceļošanas iespējas vairāk nekā 400 miljoniem cilvēku un kam ir neizmērojama vērtība gan attiecībā pret iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem, un kas ir vēsturē un pasaulē unikāls;

2.  pauž bažas par pašreizējo situāciju saistībā ar iekšējo robežkontroli, ko ieviesušas tik daudzas dalībvalstis, un par dažādiem citiem pasākumiem, kas ietver robežu pilnīgu vai daļēju slēgšanu vai to slēgšanu attiecībā uz noteiktiem ceļotāju veidiem, tostarp ES pilsoņiem vai trešo valstu valstspiederīgajiem, kas dzīvo dalībvalstu teritorijā, un par šo pasākumu ļoti nopietno ietekmi uz cilvēkiem un uzņēmumiem, tostarp tūrisma un sezonas darba nozarēm;

3.  lai gan pilnībā atbalsta sabiedrības veselības pasākumus, kas ieviesti Covid-19 izplatīšanās ierobežošanai ar fiziskas distancēšanās palīdzību, tostarp piespiedu izolācijas pasākumus, ko dalībvalstis nolēmušas piemērot savā teritorijā, tomēr norāda, ka dalībvalstis savos oficiālajos paziņojumos, kas sniegti saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu, ir nepietiekami pamatojušas to, kā robežkontrole ir piemērots līdzeklis Covid-19 izplatīšanās ierobežošanai; šajā sakarībā atgādina, ka Šengenas Robežu kodeksā robežkontrole ir definēta kā “darbības, ko veic pie robežas, reaģējot vienīgi uz nodomu šķērsot robežu vai jau notikušu šīs robežas šķērsošanu, neatkarīgi no visiem citiem apsvērumiem”; uzskata, ka mērķtiecīgāki ierobežojumi, kas piemērojami reģionālā līmenī, tostarp pārrobežu reģionos, būtu bijuši piemērotāki un ar mazāku iejaukšanos;

4.  norāda, ka noteikumi, kas reglamentē Savienības iekšējās robežas, ir paredzēti Šengenas Robežu kodeksā un ka dalībvalstīm, ja tās pieņem jebkādus pasākumus, kas ietekmē iekšējo robežu šķērsošanu, ir jāievēro minētā kodeksa burts un gars;

5.  atgādina, ka Šengenas Robežu kodeksa terminoloģija ir nepārprotama: kontrole pie iekšējām robežām ir izņēmums, galējais līdzeklis, kura pamatā ir objektīvi kritēriji un ar kuru var pienācīgi novērst nopietno apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, un kas ir noteikti nepieciešams un samērīgs, ar stingri ierobežotu darbības jomu un uz stingri ierobežotu laikposmu; uzskata, ka daudzi no dalībvalstu sniegtajiem paziņojumiem nav pietiekami detalizēti, lai varētu pārbaudīt, vai šie principi ir ievēroti;

6.  norāda, ka jēdziens “galējais līdzeklis” prasa pārbaudīt, vai citi pasākumi varētu būt tikpat piemēroti vai labāk piemēroti mērķa sasniegšanai; aicina dalībvalstis atzīt iespēju noteikt obligātas veselības pārbaudes kā labāku alternatīvu tam, ka tiek ieviesta iekšējā robežkontrole; šajā sakarībā atgādina par veselības aizsardzības pasākumiem, kas sīki izklāstīti Komisijas vadlīnijās(9); turklāt atgādina par Komisijas ieteikumu par samērīgām policijas pārbaudēm(10), kurā noteikts — “ja situācijā, kad pastāv nopietns apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, dalībvalstis apsver iespēju piemērot Regulas (ES) 2016/399 (ar ko ievieš iekšējo robežkontroli) III sadaļas II nodaļu, tām vispirms būtu jānovērtē, vai situāciju var pienācīgi atrisināt, pastiprinot policijas pārbaudes teritorijā, tostarp pierobežas teritorijās”;

7.   atzīst, ka Šengenas zona nekad agrāk nav pieredzējusi šādas nopietnas pandēmijas uzliesmojumu savā teritorijā; atgādina, ka Šengenas Robežu kodeksa noteikumos ir skaidri noteikts, ka sabiedrības veselības apdraudējums var būt pamats ieceļošanas atteikumam pie ārējām robežām, un turklāt atgādina, ka kodeksā — un Šengenas nolīguma īstenošanas konvencijā — sabiedrības veselības apsvērumi nav minēti kā pamats iekšējās robežkontroles atjaunošanai un iekšējās robežkontroles atjaunošana paredzēta tikai nolūkā, lai novērstu nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai;

8.  pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis ieviesa robežkontroli un citus ierobežojumus uz robežām ļoti īsā laikā, nesniedzot pietiekamu informāciju saviem iedzīvotājiem un citām dalībvalstīm; turklāt pauž nožēlu par robežpārbaužu netiešajām sekām, kas novērotas pie dažām iekšējām robežām, piemēram, pārmērīgu gaidīšanas laiku bez atbilstošām labierīcībām un pienācīgas fiziskas distancēšanās, tādējādi apdraudot gan robežpārbaudei pakļauto personu, gan robežsargu veselību, un par papildu slogu jau tā pārslogotajiem robežsargiem un policistiem, kuri nav apmācīti veselības aprūpes speciālisti; turklāt pauž bažas par daudzajiem šķēršļiem, ar kuriem saskaras daudzi pārrobežu darba ņēmēji Šengenas zonā kopš pandēmijas uzliesmojuma, tostarp par to, ka trūkst skaidras un pieejamas informācijas attiecībā uz ierobežojumiem, kas viņiem piemērojami, šķērsojot robežas;

9.  norāda, ka saskaņā ar Brīvas pārvietošanās direktīvu dalībvalstis var ierobežot Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību neatkarīgi no valstspiederības, pamatojoties uz sabiedrības veselības apsvērumiem; tomēr uzstāj, ka minētajā direktīvā paredzētie aizsardzības pasākumi ir jānodrošina visām dalībvalstīm un ka jo īpaši ir jānodrošina, ka nenotiek diskriminācija starp dalībvalstu pilsoņiem un tajās dzīvojošajiem ES pilsoņiem;

10.  uzskata, ka ātra atgriešanās pie pilnībā funkcionējošas Šengenas zonas ir ārkārtīgi svarīga un ir atkarīga gan no dalībvalstu politiskās gribas, gan no to apņemšanās koordinēt pasākumus saskaņā ar Šengenas acquis; aicina Komisiju uzņemties vadību, koordinējot rīcību Eiropas līmenī, lai risinātu problēmas, ko Covid-19 rada Eiropas iedzīvotāju veselībai, vienlaikus saglabājot Šengenas zonu kā telpu bez iekšējās robežkontroles, pilnībā ievērojot solidaritātes un savstarpējas uzticēšanās principus; uzskata, ka Eiropas risinājumu meklējumi sniegs savstarpēju labumu; pauž dziļu nožēlu un noraida jebkādas nesaskaņotas, divpusējas vai daudzpusējas atsevišķu dalībvalstu darbības, kas apspriestas ārpus Savienības sistēmas; prasa, lai jebkura vienošanās ievērotu neizraidīšanas principu;

11.  aicina dalībvalstis samazināt pārvietošanās brīvības ierobežojumus tādā pašā mērā, kā tiek atviegloti Covid-19 ierobežošanas pasākumi; uzskata, ka ar atbilstošu Savienības līmeņa koordināciju reģionālāka pieeja varētu būt samērīgāka nekā valstu robežkontrole un varētu ļaut atcelt pārvietošanās brīvības ierobežojumus, ja sabiedrības veselības stāvoklis kaimiņreģionos ir salīdzinoši uzlabojies;

12.  steidzami aicina dalībvalstis — kopā ar Parlamentu, Padomi un Komisiju — apspriest Šengenas atveseļošanas plānu, tostarp veidus un līdzekļus, kā atjaunot pilnīgu Šengenas zonas bez iekšējās robežkontroles darbību, un ārkārtas rīcības plānus potenciāla otrā viļņa gadījumam, cik drīz vien iespējams, lai novērstu to, ka pagaidu iekšējā robežkontrole kļūst vidējā termiņā daļēji pastāvīga;

13.  atgādina, ka saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu izvērtējums par iekšējās robežkontroles nepieciešamību un tās pagarināšanu, ja to ievieš kā tūlītēju rīcību, būtu jāuzrauga Savienības līmenī; šajā sakarībā aicina Komisiju pienācīgi pārbaudīt Šengenas acquis piemērošanu un jo īpaši izvērtēt dalībvalstu jau veiktos pasākumus, kā arī dalībvalstu sniegto paziņojumu savlaicīgumu un kvalitāti, cieši uzraudzīt notikumu attīstību un vajadzības gadījumā atgādināt dalībvalstīm par to juridiskajām saistībām un pieņemt atzinumus; mudina Komisiju izmantot savas prerogatīvas, lai pieprasītu papildu informāciju no dalībvalstīm; aicina Komisiju uzlabot ziņošanu Parlamentam par to, kā tā īsteno savas Līgumos noteiktās prerogatīvas;

14.   pauž nožēlu par to, ka Šengenas Robežu kodeksa noteikumi, saskaņā ar kuriem dalībvalstīm ir jāziņo Parlamentam, Padomei un Komisijai četru nedēļu laikā pēc robežkontroles atcelšanas, ir zaudējuši paredzēto mērķi, kā rezultātā Parlaments netika informēts; tādēļ aicina dalībvalstis, kuras ir ieviesušas kontroli pie iekšējām robežām, savlaicīgi — vismaz reizi sešos mēnešos — ziņot Parlamentam, sniedzot precīzus un detalizētus datus par iemesliem robežkontroles atjaunošanai pie iekšējām robežām; pauž dziļu nožēlu par to, ka Komisija kopš 2015. gada nav publicējusi gada ziņojumu par zonas bez iekšējās robežkontroles darbību, kas tai ir jādara saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu;

15.  atgādina, ka ir ieviesti pagaidu ceļošanas ierobežojumi, kas attiecas uz visiem nebūtiskiem ceļojumiem no trešām valstīm uz Šengenas zonu; uzsver, ka visiem lēmumiem par ieceļošanas atteikšanu pie ārējām robežām ir jāatbilst Šengenas Robežu kodeksa noteikumiem, tostarp jo īpaši attiecībā uz pamattiesību ievērošanu, kā noteikts tā 4. pantā;

16.  aicina Padomi un dalībvalstis pastiprināt centienus panākt Šengenas integrācijas pabeigšanu ar visām ES dalībvalstīm; atkārtoti aicina Padomi pēc iespējas ātrāk iesniegt jaunu lēmuma projektu par Šengenas acquis noteikumu pilnīgu piemērošanu Bulgārijā un Rumānijā; ir gatavs, apspriežoties ar Padomi saskaņā ar Pievienošanās akta 4. pantu, paust savu viedokli par Šengenas acquis noteikumu pilnīgu piemērošanu Horvātijā; uzskata, ka solidaritāte un atbildība aptver visus un ka Šengenas zonas nākotne var būt tikai bez sadrumstalotības;

17.  uzskata, ka vidējā termiņā ir jāapsver, kā uzlabot dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos un nodrošināt, ka Savienības likumdošanas instrumenti nodrošina patiesu Šengenas zonas Eiropas pārvaldību, kas ļautu Eiropai efektīvi un saskaņoti reaģēt uz tādām problēmām kā Covid-19 pandēmija, vienlaikus saglabājot brīvas pārvietošanās tiesības un principu par kontroles neesamību pie iekšējām robežām, kas ir Šengenas projekta pamatā, ko ES pilsoņi novērtē; aicina Komisiju šajā nolūkā iesniegt priekšlikumu par Šengenas pārvaldības reformu, ņemot vērā jaunos uzdevumus;

18.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Šengenas acquis – Nolīgums starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV L 239, 22.9.2000., 13. lpp.).
(2) Šengenas acquis – Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV L 239, 22.9.2000., 19. lpp.).
(3) OV L 77, 23.3.2016., 1. lpp.
(4) OV L 105, 13.4.2006., 1. lpp.
(5) OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.
(6) OV C 76, 9.3.2020., 106. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0497.
(8) Izpildu komitejas deklarācija (1996. gada 26. jūnijs) par izdošanu (SCH/Com–ex (96) Decl. 6 Rev 2) (OV L 239, 22.9.2000., 435. lpp.).
(9) Komisijas 2020. gada 16. marta Ieteikums C(2020)1753 par Vadlīnijām par robežu pārvaldības pasākumiem veselības aizsardzībai un preču un pamatpakalpojumu pieejamības nodrošināšanai.
(10) Komisijas 2017. gada 12. maija Ieteikums C(2017)3349 final par samērīgām policijas pārbaudēm un policijas sadarbību Šengenas zonā.


Eiropas aizsardzība pārrobežu un sezonālajiem darba ņēmējiem saistībā ar Covid-19 krīzi
PDF 186kWORD 56k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 19. jūnija rezolūcija par Eiropas aizsardzību pārrobežu un sezonālajiem darba ņēmējiem saistībā ar Covid-19 krīzi (2020/2664(RSP))
P9_TA(2020)0176B9-0172/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4. un 9. pantu, 26. panta 2. punktu, 45., 46., 48., 151., 153. un 168. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, jo īpaši tā 5., 6., 10., 12., un 16. principu,

–  ņemot vērā Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/54/ES par pasākumiem, ar ko veicina darba ņēmējiem piešķirto tiesību īstenošanu darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jomā(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Regulu (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/36/ES par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem nodarbinātības kā sezonas darbiniekiem nolūkā(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES) 2019/1149, ar ko izveido Eiropas Darba iestādi(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(7)

–  ņemot vērā Padomes 1989. gada 30. novembra Direktīvu 89/654/EEK par minimālajām prasībām attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darba vietā (pirmā atsevišķā direktīva saskaņā ar Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punktu)(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28. jūnija Direktīvu (ES) 2018/957, ar ko groza Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/67/ES par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu („IMI regula”)(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. septembra Direktīvu 2000/54/EK par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar bioloģisku vielu iedarbību darba vietā(12),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 23. oktobra Direktīvu (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem(13),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Direktīvu 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgis(14),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 13. maija Paziņojumu “Covid-19: ceļā uz pakāpenisku un koordinētu pieeju pārvietošanās brīvības atjaunošanai un iekšējās robežkontroles atcelšanai” (C(2020)3250),

–  ņemot vērā Eiropas lauksaimniecības nozares sociālo partneru – ES profesionālo lauksaimniecības asociāciju darba devēju grupas (GEOPA-COPA) un Eiropas Pārtikas, lauksaimniecības un tūrisma arodbiedrību federācijas (EFFAT) – 2020. gada 15. maija kopīgo deklarāciju par sezonas darbinieku no Eiropas valstīm norīkošanu darbā ES,

–  ņemot vērā Eiropas viesnīcu, restorānu un sabiedriskās ēdināšanas (Horeca) nozares sociālo partneru – EFFAT un viesnīcu, restorānu un kafejnīcu jumta apvienības (HOTREC) – 2020. gada 11. marta un 2020. gada 27. aprīļa kopīgos paziņojumus,

–  ņemot vērā pārtikas ražošanas nozares sociālo partneru – EFFAT un FoodDrinkEurope – 2020. gada 9. aprīļa vadlīnijas par pārtikas uzņēmumos strādājošo veselības un drošības aizsardzību Covid-19 pandēmijas laikā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Direktīvu (ES) 2019/1152 par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem Eiropas Savienībā(15),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/98/ES par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi(16),

–  ņemot vērā 2018. gada Globālo paktu par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju, jo īpaši tā 5. un 22. mērķi,

–  ņemot vērā Kopīgo Eiropas ceļvedi Covid-19 ierobežošanas pasākumu atcelšanai,

–  ņemot vērā Eiropadomes locekļu 2020. gada 26. marta kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 13. marta paziņojumu “Koordinēta ekonomikas reakcija uz Covid-19 uzliesmojumu” (COM(2020)0112),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. marta paziņojumu par vadlīnijām attiecībā uz darba ņēmēju brīvas pārvietošanās īstenošanu Covid-19 uzliesmojuma laikā,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. marta paziņojumu “Covid-19 – Norādes par to, kā īstenot pagaidu ierobežojumu nebūtiskiem ceļojumiem uz ES, par tranzīta kārtības atvieglināšanu ES pilsoņu repatriācijai un par ietekmi uz vīzu politiku” (C(2020)2050),

–  ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai(17),

–  ņemot vērā 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par darba apstākļiem un nestabilu nodarbinātību(18),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši 3. un 8. mērķi,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) noteiktos darba pamatstandartus un tās konvencijas un ieteikumus par darba apstākļiem,

–  ņemot vērā SDO Konvenciju Nr. 184 (Drošība un veselība lauksaimniecībā),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 13. maija paziņojumu par tūrismu un transportu 2020. gadā un pēc tam (COM(2020)0550),

–  ņemot vērā Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (EU-OSHA) 2020. gada 24. aprīļa pamatnostādnes par Covid-19: atgriešanās darba vietā – darba vietu pielāgošana un darba ņēmēju aizsardzība,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.  tā kā darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir darba ņēmēju tiesības un Eiropas Savienības pamatprincips, un tā ir būtiska iekšējā tirgus pareizai darbībai; tā kā darbaspēka mobilitātei vajadzētu būt ne tikai brīvai, bet arī taisnīgai; tā kā vienlīdzīgas attieksmes princips ir noteikts LESD 45. panta 2. punktā, ar kuru ir aizliegta jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija valstspiederības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem; tā kā šis princips vienlīdz attiecas uz pārrobežu un sezonas darba ņēmējiem, pret kuriem saskaņā ar ES tiesību aktiem ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme ar darba ņēmējiem, kas ir uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgie, neatkarīgi no tā, vai runa ir par vienlīdzīgām tiesībām, vienādiem darba apstākļiem vai vienlīdzīgu aizsardzību;

B.  tā kā pārrobežu darba ņēmēji ietver personas, kas izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties, lai strādātu vienā ES dalībvalstī, paliekot citas dalībvalsts rezidenti, pārrobežu darba ņēmēji un norīkotie darba ņēmēji; tā kā pārrobežu darba ņēmējs ir darba ņēmējs, kas ir nodarbināts ES dalībvalsts pierobežas zonā, bet kas katru dienu vai vismaz reizi nedēļā atgriežas tās kaimiņvalsts pierobežas zonā, kurā viņš dzīvo un kuras valstspiederīgais viņš ir; tā kā norīkots darba ņēmējs ir darbinieks, kuru darba devējs uz laiku nosūta sniegt pakalpojumu citā ES dalībvalstī saistībā ar pakalpojumu līgumu, norīkojumu grupas iekšienē vai izīrēšanu ar pagaidu aģentūras starpniecību; tā kā sezonas darbinieki ietver ES un trešo valstu valstspiederīgos, kas dodas uz kādu dalībvalsti, lai uz laiku tur dzīvotu un veiktu no gadalaiku maiņas atkarīgu darbību;

C.  tā kā vairāk nekā 17 miljoni ES pilsoņu dzīvo un strādā citā ES valstī, kas nav viņu pilsonības valsts (3,9 % no kopējā darbaspēka 2018. gadā); tā kā ES ir 1,5 miljoni pārrobežu darba ņēmēju; tā kā patlaban notiek vairāk nekā 2,3 miljoni darbā norīkošanas darbību, kuru veikšanai pakalpojumus sniedz citā dalībvalstī;

D.  tā kā Covid-19 pandēmija ir nopietns sabiedrības veselības apdraudējums, jo skar visu ES dzīvojošo personu veselību un dzīvību, kā arī dalībvalstu veselības un aprūpes sistēmas; tā kā krīze turklāt ir ietekmējusi Eiropas sabiedrību un Eiropas ekonomiku, jo īpaši tos darba ņēmējus un nozares, kas ir priekšplānā; tā kā tas skar visus darba ņēmējus neatkarīgi no viņu statusa; tā kā pandēmijas uzliesmojums ir izgaismojis saikni starp taisnīgu un drošu mobilitāti;

E.  tā kā daudzi pārrobežu un sezonas darba ņēmēji ir svarīgi būtiskāko preču un pakalpojumu nodrošināšanai galvenajās ekonomikas nozarēs, piemēram, lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā, transportā, loģistikā, būvniecībā, sociālo pakalpojumu jomā, tostarp aprūpē, sociālajā darbā un tūrismā, kā arī pārtikas pārstrādē un iepakošanā, zivsaimniecībā, mežsaimniecībā, veselības aprūpē un pētniecībā, IT un farmācijas nozarē, kritiskās infrastruktūras nozarēs un citās jomās, un viņiem ir būtiska nozīme visos ekonomikas atveseļošanas centienos; tā kā dažu pagaidu darba aģentūru un darba devēju uzņēmējdarbības modeļi šajās nozarēs var būt balstīti uz darbaspēka izmaksu samazināšanu un nestabiliem darba apstākļiem; tā kā darba inspekcijas atkārtoti ziņo par pārrobežu un sezonas darba ņēmēju darba tiesību pārkāpumiem šajās nozarēs;

F.  tā kā pārrobežu un sezonas darba ņēmējus ir smagi skārusi gan krīze, gan dalībvalstu pasākumi vīrusa izplatības ierobežošanai un novēršanai, jo īpaši robežu slēgšana, pagaidu ierobežojumi un kontrole pie iekšējām robežām; tā kā Covid-19 pandēmijas rezultātā tika slēgtas robežas un pārtrauktas vai apturētas daudzas saimnieciskās darbības, kas savukārt izraisīja bezdarba pieaugumu un nopietnas pārvietošanās problēmas pārrobežu un sezonas darba ņēmējiem, kuri bija iestrēguši nesenās nodarbinātības dalībvalstīs bez ienākumiem, aizsardzības vai transporta un dažkārt pat bez pajumtes, veselības aprūpes vai pārtikas; tā kā jaunieši un sievietes, kas ir pārrobežu un sezonas darba ņēmēji, var būt īpaši neaizsargāti;

G.  tā kā daudzi pārrobežu un sezonas darba ņēmēji ir nodarbināti saskaņā ar īstermiņa darba līgumiem, kas viņiem nodrošina tikai nelielu darba drošību vai tādu nenodrošina vispār, kā arī nepietiekamu sociālo nodrošinājumu vai tādu neparedz vispār, un bieži vien šie darba ņēmēji nekvalificējas valstī noteiktajiem kritērijiem sociālo pabalstu saņemšanai; tā kā daudzi pārrobežu un sezonas darba ņēmēji bieži nāk no nabadzīgiem un neaizsargātiem reģioniem, minoritātēm un sociālajām grupām, bieži vien ir pakļauti strādājošo nabadzības un sociālās atstumtības riskam un var saskarties ar iespējamiem viņu tiesību pārkāpumiem no vervētāju, aģentūru vai darba devēju puses, turklāt pandēmija visus minētos riskus saasināja; tā kā īstermiņa darba ņēmēji bieži vien dzīvo grupu izmitināšanas vietās un tas apgrūtina sociālo distancēšanos, kā arī palielina inficēšanās risku; tā kā apjomīgi Covid-19 infekcijas uzliesmojumi notika tādās nozarēs kā pārtikas ražošana un, visticamāk, turpināsies nozarēs un darbavietās, kur sociālo distancēšanos var būt grūti ievērot, ja netiek ieviesti atbilstoši pasākumi;

H.  tā kā saistībā ar Covid-19 krīzi daudzi pārrobežu un sezonas darba ņēmēji ir īpaši neaizsargāti attiecībā uz viņu darba apstākļiem un arodveselību un drošību; tā kā krīzes laikā ir parādījušās satraucošas ziņas par pārrobežu un sezonas darba ņēmēju tiesību pārkāpumiem attiecībā uz darba un dzīves apstākļiem, proti, darba laiku, minimālo darba algu, netaisnīgu atlaišanu, darba drošības un veselības aizsardzības standartiem, piemēram, rakstisku instrukciju un paziņojumu trūkumu darba vietā, tāda droša transporta un pienācīgu izmitināšanas vietu trūkumu, kas atbilst sanitārajām prasībām un kur ir iespējami sociālās distancēšanās pasākumi, lielu spiedienu un nepiemērotiem darba modeļiem, norīkošanas kārtību un praksi slēgt apakšlīgumus, karantīnas ierobežojumu neievērošanu un repatriācijas atbalsta nesniegšanu, kā arī nepietiekamu individuālo aizsardzības līdzekļu (IAL) nodrošinājumu; tā kā šīs ziņas un krīze kopumā ir atklājusi un saasinājusi sociālo dempingu un daudzu pārrobežu un sezonas darba ņēmēju situācijas nestabilitāti un nepilnības spēkā esošo tiesību aktu īstenošanā un izpildē attiecībā uz viņu aizsardzību; tā kā daudzi pārrobežu un sezonas darba ņēmēji praksē ir atkarīgi no sava darba devēja vai pagaidu darba aģentūras ne tikai attiecībā uz ienākumiem, bet arī mājokli; tā kā daudzi pārrobežu un sezonas darba ņēmēji pēc atlaišanas ir nokļuvuši uz ielas; tā kā, ņemot vērā šo darba ņēmēju neaizsargātību, viņiem var būt grūti ziņot par pārkāpumiem vai nestrādāt, ja viņi jūtas slimi, jo viņiem trūkst informācijas vai viņi baidās zaudēt ienākumus, izmitināšanas vietu vai uzturēšanās statusu;

I.  tā kā krīze ir smagi skārusi arī pārrobežu pašnodarbinātos darba ņēmējus un uzņēmējus; tā kā darbības un pasākumi, ko dalībvalstis veica Covid-19 pandēmijas laikā, lai sniegtu finansiālu kompensāciju darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām un uzņēmējiem, galvenokārt balstās uz valsts darba tirgu un tajos bieži vien trūkst pienācīgu noteikumu attiecībā uz pārrobežu darba ņēmējiem un pārrobežu pašnodarbinātajām personām;

J.  tā kā daudzi no šiem darba ņēmējiem vairākās dalībvalstīs ir inficējušies ar Covid-19 un tā rezultātā miruši; tā kā dažu šādu darba ņēmēju piekļuve pienācīgai aprūpei, medicīniskajai aprūpei un infrastruktūrai, kā arī veselības un sociālajai apdrošināšanai bija problemātiska vai dažos gadījumos tās nebija pat pirms krīzes; tā kā vēl viens svarīgs jautājums ir arī šādu darba ņēmēju slimības atvaļinājuma veicināšana un pieejamība;

K.  tā kā 2019. gada jūlijā tika izveidota Eiropas Darba iestāde, lai palīdzētu dalībvalstīm un Komisijai efektīvi piemērot Savienības tiesību aktus, kas saistīti ar darbaspēka mobilitāti un sociālā nodrošinājuma koordinēšanu, un nodrošināt to izpildi; tā kā ir sagaidāms, ka Eiropas Darba iestāde pilnu darbības jaudu sasniegs līdz 2024. gadam;

L.  tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO) un sociālajiem partneriem ir bijusi būtiska nozīme atbalsta sniegšanā darba ņēmējiem krīzes laikā gan viņu izcelsmes valstīs, gan nodarbinātības dalībvalstīs;

M.  tā kā lielākā daļa pārrobežu un sezonas darbinieku, kurus skārusi Covid-19 pandēmijas ekonomiskā ietekme, vēl nav varējuši izmantot atbilstīgas sociālās aizsardzības un drošības tiesības, ņemot vērā apgrūtināto koordināciju starp dalībvalstu sociālā nodrošinājuma iestādēm, ko Covid-19 vēl vairāk saasināja; tā kā pārrobežu un sezonas strādnieki ir nonākuši situācijā, kad viņiem ne vienmēr ir tiesības uz pagaidu atbalsta pasākumiem, piemēram, saīsināta darba laika shēmām, koriģētiem bezdarbnieka pabalstiem un pasākumiem, kas atvieglo strādāšanu no mājām;

N.  tā kā krīzes laikā dažas dalībvalstis ir veikušas pasākumus, lai novērstu neaizsargātību, ar ko Covid-19 krīzes kontekstā saskaras pārrobežu un migrējošie sezonas darba ņēmēji, un ņemtu vērā viņu lomu mūsu sabiedrībā;

O.  tā kā krīze ir smagi skārusi arī pārrobežu darba ņēmējus un ES pierobežas reģionus ne vien nodarbinātības, piekļuves darbavietām un tāldarba režīma, bet arī piemērojamā sociālā nodrošinājuma un nodokļu sistēmas juridiskās nenoteiktības ziņā;

P.  tā kā Eiropas lauksaimniecības nozarei ir raksturīgi ienākumi, kas dažkārt ir zem vidējā līmeņa, kā arī garas darba stundas, bieži nelaimes gadījumi un zema līdzdalība izglītības un apmācības programmās, un tas īpaši attiecas uz pārrobežu un sezonas strādniekiem; tā kā slikti darba apstākļi lauksaimniecības nozarē ir viens no galvenajiem darbaspēka trūkuma cēloņiem dažās dalībvalstīs;

Q.  tā kā nav ES mēroga sistemātiskas datu vākšanas vai digitālās izsekošanas sistēmas, kas sniegtu pietiekamus datus par skarto pārrobežu un sezonas darbinieku kopējo skaitu vai ļautu darba ņēmējiem viegli un ātri noteikt sava sociālā nodrošinājuma statusu, kā arī pieteikties to dažādo tiesību izmantošanu, kas iegūtas pirms krīzes sākuma; tā kā pašvaldībām pārāk bieži trūkst informācijas par pārrobežu un sezonas darbiniekiem, kuri dzīvo un strādā to teritorijā;

R.  tā kā pastāv risks, ka krīze var vēl vairāk saasināt pašreizējās problēmas saistībā ar to, kā dažas darbā pieņemšanas aģentūras un vietējie darba devēji izturas pret pārrobežu un sezonas darbiniekiem,

Tiesību aizsardzība, drošības garantēšana un spēkā esošo tiesību aktu izpilde

1.  atzinīgi vērtē Komisijas pastāvīgos norādījumus kopējās ES atbildes reakcijas uz Covid-19 uzliesmojumu koordinācijas kontekstā, jo īpaši attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principa īstenošanu un darba ņēmēju brīvas un taisnīgas pārvietošanās īstenošanu; uzsver, ka robežkontrolei, veselības pārbaudēm un pārvietošanās ierobežojumiem arī turpmāk jābūt samērīgiem un izņēmuma rakstura un ka ir pilnībā jāatjauno pārvietošanās brīvība, tiklīdz situācija saistībā ar Covid-19 dalībvalstīs tiks uzskatīta par drošu; atgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips attiecas ne tikai uz pārrobežu un sezonas darba ņēmējiem svarīgās nozarēs un profesijās, bet arī uz visiem šāda veida darba ņēmējiem, kuriem ir jāšķērso Savienības iekšējās robežas, ņemot vērā, ka darbs attiecīgajās nozarēs ir pieejamas arī vietējiem darba ņēmējiem uzņēmējā dalībvalstī; aicina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, pēc iespējas ātri atcelt visus ceļošanas ierobežojumus un diskriminējošos norobežošanās un karantīnas pasākumus attiecībā uz pārrobežu un sezonas strādniekiem, lai novērstu darbaspēka trūkumu galvenajās nozarēs un darba ņēmēju interesēs, vienlaikus nodrošinot viņu veselību un drošību;

2.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, lai nodrošinātu, ka pārrobežu un sezonas darbiniekiem, kā arī pārrobežu uzņēmējiem un pašnodarbinātām personām tiek nodrošināta pienācīga aizsardzība pret Covid-19 un tās ietekmi, tostarp viegla piekļuve testēšanai, un ka viņi ir informēti par riskiem un veicamajiem drošības pasākumiem viņiem saprotamā valodā; uzsver, ka jaunieši un sievietes, kas ir pārrobežu un sezonas darba ņēmēji, ir īpaši neaizsargāti; turklāt prasa veikt pasākumus, lai nodrošinātu viņu veselības un drošības aizsardzību brauciena laikā un pienācīgus dzīves apstākļus, tostarp sociālo distancēšanos darba vietā, kas nav viņu dzīvesvieta, un lai vajadzības gadījumā piedāvātu repatriācijas risinājumus, kas nebūtu uz darba ņēmēja rēķina; uzsver, ka ir jāievēro spēkā esošie tiesību akti par piekļuvi sociālajām tiesībām, tostarp to pārnešanai; uzsver, ka pārrobežu un sezonas darba ņēmēji nedrīkst nonākt sliktākā situācijā tādēļ, ka viņi kā ES pilsoņi ir izmantojuši pārvietošanās brīvības iespējas;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt to sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbu, kas aktīvi darbojas šajā jomā, lai nodrošinātu, ka visiem darba ņēmējiem, kuri krīzes vai citu iemeslu dēļ ir iestrēguši savas valsts teritorijā, steidzami tiek nodrošināta pienācīga piekļuve sabiedriskajiem pakalpojumiem, arodbiedrību atbalstam, pienācīgam mājoklim, aizsardzības līdzekļiem, maltītēm un veselības aprūpei; atzinīgi vērtē sociālo partneru iesaistīšanos nozarei specifisku jautājumu risināšanā attiecībā uz pārrobežu un sezonas darbinieku mobilitāti un tiesībām;

4.  aicina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar Covid-19 nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret trešo valstu sezonas darbiniekiem un ES valstspiederīgajiem, kā noteikts Direktīvā 2014/36/ES, atgādinot, ka šādiem darbiniekiem ir tādas pašas darba un sociālās tiesības kā ES pilsoņiem;

5.  aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami nodrošināt piemērojamo ES tiesību aktu pienācīgu īstenošanu un izpildi attiecībā uz pārrobežu un sezonas darbinieku tiesībām, jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz vienādu samaksu par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā, tostarp izmantojot saskaņotas un kopīgas valsts un pārrobežu darba inspekcijas; uzstāj, ka ir jāveic konkrēti pasākumi, lai nodrošinātu, ka darba ņēmējiem pirms aizbraukšanas ir skaidra izpratne par saviem līgumiem, pilnīga informācija par tiem un netraucēta piekļuve tiem, kā arī par savām tiesībām un pienākumiem un par to, ka minētie līgumi tiek darīti pieejami attiecīgās nodarbinātības jomas darba aizsardzības struktūrām; aicina dalībvalstis uzlabot darba inspekciju jaudu un par prioritāti noteikt nozares, kurās darba ņēmēji ir pakļauti riskam;

6.  aicina Komisiju uzraudzīt to, kā tiek īstenotas tās pamatnostādnes par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Covid-19 uzliesmojuma laikā, un jo īpaši izdot jaunas īpašās pamatnostādnes pārrobežu un sezonas darba ņēmējiem, kā arī pārrobežu uzņēmējiem un pašnodarbinātām personām, darba devējiem un dalībvalstīm saistībā ar Covid-19, jo īpaši attiecībā uz brīvas un taisnīgas pārvietošanās nodrošināšanu, pienācīgiem mājokļiem, piemērojamiem darba un nodarbinātības nosacījumiem un veselības aizsardzības un drošības prasībām, tostarp nepieciešamību nodrošināt sociālo distancēšanos pārvietošanās laikā, mājoklī un darbavietā, sociālo aizsardzību un koordināciju, piekļuvi veselības aprūpei un tās nodrošināšanu, informācijas sniegšanu, piemēram, sniedzot rakstiskas instrukcijas un darbavietā izvietojot paziņojumus darbiniekiem saprotamā valodā, un apmainīties ar paraugpraksi šajā jomā; uzsver, ka šo pamatnostādņu izstrādē ir pilnībā jāiesaista sociālie partneri;

7.  aicina dalībvalstis nodrošināt pārrobežu un sezonas strādniekiem kvalitatīvus, ar atalgojumu nesaistītus mājokļus, kā arī pienācīgas telpas, īrnieku privātumu un rakstiskus īres līgumus, ko pārbauda darba inspekcija, un šajā sakarā noteikt standartus;

8.  aicina Komisiju prioritārā kārtā nodrošināt, lai EDI kļūtu pilnībā darbotiesspējīga un strādā pie tā, lai sniegtu attiecīgu informāciju par privātpersonu tiesībām un pienākumiem darbaspēka pārrobežu mobilitātes situācijās, tostarp izmantojot vienotu ES mēroga tīmekļa vietni, kurai būtu jākalpo par portālu piekļūšanai informācijas avotiem un pakalpojumiem ES un valstu līmenī; konstatē, ka nav saskaņota procesa ziņošanai par pārkāpumiem un problēmām; tādēļ aicina EDI sadarbībā ar attiecīgajām dalībvalstu iestādēm izveidot Eiropas mehānismu pārrobežu darba ņēmējiem, kurā anonīmi ziņot par ļaunprātīgu izmantošanu, un īstenot Regulas (ES) 2019/1149 8. panta 1. punktu nolūkā veikt kopīgas vai saskaņotas inspekcijas gadījumos, kad tai ir darīti zināmi iespējami ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi;

9.  aicina Komisiju ierosināt ilgtermiņa risinājumus, lai novērstu ļaunprātīgu apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas praksi un aizsargātu sezonas un pārrobežu darba ņēmējus, kas nodarbināti apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas un piegādes ķēdē;

Taisnīgas mobilitātes veicināšana un iekšējā tirgus stiprināšana

10.  aicina dalībvalstis un Komisiju sagatavoties iespējamiem Covid-19 viļņiem nākotnē un atkārtoti aicina koordinēt valstu robežpasākumus un izstrādāt mobilo darba ņēmēju drošības pasākumus, tostarp attiecībā uz drošu mājokli; norāda, ka ir jānodrošina pastāvīgas mobilitātes iespējas, apzinot un uzturot “zaļos” koridorus, papildinot tos ar drošības pasākumiem un vispāratzītiem un paziņotiem ceļošanas noteikumiem un nosacījumiem; šajā sakarībā uzsver, ka reģionālajām un vietējām iestādēm un esošajām pārrobežu iestādēm ir būtiska nozīme, tostarp visu to pārrobežu un sezonas darbinieku uzskaites uzturēšanā un regulārā atjaunināšanā, kuri reģistrēti pašvaldībās, kur atrodas viņu mājokļi; uzsver, ka visu to pasākumu vadošajiem principiem, kas veikti saistībā ar krīzi un atveseļošanos pēc tās, vajadzētu būt visu darba ņēmēju veselībai un drošībai, kā arī visu piemērojamo darba apstākļu ievērošanai un efektīvai īstenošanai, ņemot vērā pārrobežu un mobilo darba ņēmēju īpaši neaizsargāto situāciju Covid-19 uzliesmojuma laikā un pēc tam;

11.  atgādina, cik svarīga un vajadzīga ir laba sadarbība ar trešām valstīm, kurās ir liels skaits pārrobežu darba ņēmēju, piemēram, Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ), Šveicē un Apvienotajā Karalistē;

12.  uzsver, ka ir vajadzīga laba sadarbība starp dalībvalstīm attiecībā uz datu vākšanu par pārrobežu un sezonas darba ņēmējiem, lai novērstu atšķirības dalībvalstu praksē, iegūtu labāku piekļuvi pieejamajai informācijai un izveidotu paredzamu un pieejamu iekšējo darba tirgu; aicina EDI aktīvi iesaistīties datu vākšanā un koordinēšanā, lai veiktu darbaspēka mobilitātes un riska novērtējumu analīzi saskaņā ar tās dibināšanas regulā noteiktajiem uzdevumiem;

13.  uzskata — lai aizsargātu pārrobežu un sezonas darba ņēmējus, darba devējiem ir vajadzīgi arī skaidri noteikumi un juridiskā noteiktība; aicina dalībvalstis attiecīgo valsts iestāžu tīmekļa vietnēs vākt un regulāri atjaunināt informāciju par visiem šādiem noteikumiem, tostarp tiem, kas attiecas uz Covid-19 un ceļošanas ierobežojumiem; aicina Komisiju izskatīt iespēju izveidot portālu vai mobilo lietotni, kas varētu salīdzināt dalībvalstu datus, lai sniegtu ES pilsoņiem precīzu un reāllaika informāciju par ceļošanas ierobežojumiem, tostarp ceļošanas iespējām un pieejamajiem maršrutiem gadījumā, ja daļēji vai pilnībā tiktu atjaunoti ārkārtas pasākumi;

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka pārrobežu darba ņēmējiem, jo īpaši pārrobežu darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām, kuras skārusi krīze, tostarp tiem, kas strādā tāldarbā no savas dzīvesvietas valsts, ir piekļuve piemērojamajam sociālajam nodrošinājumam, darba tiesībām un nodokļu sistēmai, un pārliecība par kompetentās iestādes nodrošinātām tiesībām, ka viņi var izmantot saīsināta darba laika shēmas ar tādiem pašiem nosacījumiem kā citiem darba ņēmējiem un ka viņu uzturēšanās savā dzīvesvietas dalībvalstī pandēmijas dēļ negatīvi neietekmēs viņu nodokļu vai sociālā nodrošinājuma tiesības; prasa, lai laiks, kas nostrādāts tāldarbā ārzemēs, tiktu klasificēts tā, it kā darbs būtu veikts darbavietas valstī;

Noturība, digitalizācija un pārredzamības nodrošināšana

15.   aicina Komisiju steidzami veikt pētījumu par pārrobežu un sezonas darbinieku vispārējo situāciju nodarbinātības un veselības aizsardzības un drošības jomā, tostarp par pagaidu darba aģentūru, darbā pieņemšanas aģentūru, citu starpnieku un apakšuzņēmēju lomu, lai konstatētu nepilnības aizsardzības jomā un iespējamo nepieciešamību pārskatīt spēkā esošo tiesisko regulējumu, piemēram, tiesisko regulējumu attiecībā uz veselības aizsardzību un drošību darbā, Direktīvu 2014/36/ES par sezonas darbiniekiem un Direktīvu 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām, kā arī nodrošināt aizsardzību pret pandēmiju; uzsver, ka saistībā ar Covid-19 krīzi gūtā pieredze ir ne vien noderīga, bet tai būtu arī jāstiprina uz pierādījumiem balstītas politikas veidošana, lai novērstu ES un valstu tiesību aktu nepilnības gan krīzes laikā, gan normālā situācijā;

16.  uzsver, ka dalībvalstis ir atbildīgas par to, lai to sociālā nodrošinājuma sistēmas būtu stabilas, uzticamas un izturīgas pret krīzēm un lai ES paredzētu kopīgus noteikumus sociālā nodrošinājuma tiesību aizsardzībai personām, kas pārvietojas Eiropā; aicina pašreizējo un turpmākās Padomes prezidentvalstis un dalībvalstis sadarboties ar Parlamentu, lai panāktu ātru un līdzsvarotu vienošanos par ierosināto Regulas (EK) Nr. 883/2004 un Regulas (EK) Nr. 987/2009 par sociālā nodrošinājuma koordinēšanu pārskatīšanu nolūkā izstrādāt modernizētus un mērķim atbilstošus noteikumus, kas veicina taisnīgu mobilitāti un sociālo aizsardzību visiem ES iedzīvotājiem, vienlaikus efektīvi apkarojot sociālo krāpšanu un mobilo darba ņēmēju sociālo tiesību ļaunprātīgu izmantošanu; šajā sakarībā aicina dalībvalstis steidzami ieviest visus sociālā nodrošinājuma informācijas elektroniskās apmaiņas (EESSI) sistēmas komponentus, lai nodrošinātu efektīvāku sadarbību starp sociālā nodrošinājuma iestādēm un ātrāku un digitalizētu atsevišķu gadījumu apstrādi personu, kas ir pārrobežu situācijā, interesēs;

17.  aicina Komisiju atjaunināt savas tīmekļa vietnes saistībā ar Covid-19 un attiecīgi tās popularizēt, sniedzot informāciju par darba ņēmēju tiesībām un attiecīgajiem valsts tiesību aktiem attiecībā uz pārrobežu un sezonas strādniekiem, kā arī detalizētu informāciju par valsts un reģionālajām darba aizsardzības iestādēm, un sadarbībā ar dalībvalstīm veidot pieejamas izpratnes veicināšanas informācijas kampaņas, kas paredzētas pārrobežu un sezonas strādniekiem, iesaistot sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai plašāk izplatītu informāciju;

18.  atkārtoti uzsver, cik svarīga ir pienācīga trauksmes cēlēju aizsardzība dalībvalstīs, tostarp attiecībā uz pārrobežu un sezonas darbiniekiem; mudina dalībvalstis pastiprināt Direktīvā 2019/1937/EK noteiktās minimālās prasības attiecībā uz visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no viņu statusa un izskatīt veidus, kā valsts tiesību aktus par trauksmes cēlēju aizsardzību piemērot pārrobežu vai sezonas darba ņēmējiem, kuri ziņo par pārkāpumiem; uzsver nepieciešamību darba līgumos pārredzami iekļaut iespējas, kā iespējams ziņot par pārkāpumiem un saņemt atbalstu, nebaidoties no nosodījuma; uzsver, ka ir jānodrošina, lai minētajiem darba ņēmējiem būtu pieejamas arodbiedrības un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tostarp uzņēmējā valstī;

19.  uzskata, ka digitālas un dinamiskas sistēmas datu apmaiņai starp dalībvalstīm izveide varētu palīdzēt veicināt cīņu pret pārrobežu un sezonas darbinieku tiesību un nedeklarēta darba ļaunprātīgu izmantošanu un ar to saistītām problēmām, kā arī palīdzēt noteikt atbildīgo sociālā nodrošinājuma sistēmu; šajā sakarībā aicina Komisiju sagatavot visaptverošu ietekmes novērtējumu par digitālā Eiropas sociālā nodrošinājuma numura ieviešanu, lai varētu nākt klajā ar priekšlikumu; uzsver, ka saskaņā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu(19) personas datus drīkst izmantot tikai paredzētajam konkrētajam mērķim un tikai kompetentās iestādes sociālā nodrošinājuma jautājumos;

20.  aicina dalībvalstis pareizi, savlaicīgi un vērienīgi transponēt pārskatīto Darba ņēmēju norīkošanas direktīvu, nodrošinot pilnīgi vienlīdzīgu attieksmi pret norīkotajiem darba ņēmējiem un viņu aizsardzību, jo īpaši, lai ievērotu direktīvas 3. panta 7. punktā noteikto darba devēja pienākumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi, ko piemēro darba attiecībām, atlīdzināt norīkotajiem darba ņēmējiem pabalstus, kas izmaksāti, atlīdzinot faktiskos izdevumus saistībā ar norīkošanu darbā, piemēram, ceļa, uzturēšanās un uzturēšanās izdevumus;

21.  norāda, ka Komisijai kopā ar dalībvalstīm ir jārisina jautājums par to, ka trūkst skaidru noteikumu par tādu pagaidu darba un darbā pieņemšanas aģentūru izveidi, kas paredzētas pārrobežu un sezonas darba ņēmējiem ES; atgādina par pastāvošo labo praksi, proti, ka konkrētas administratīvās struktūras šādiem uzņēmumiem piešķir skaidras pārredzamības licences;

22.  mudina Komisiju nodrošināt, lai stratēģija “no lauka līdz galdam” un gaidāmā kopējās lauksaimniecības politikas pārskatīšana sniegtu labumu Eiropas lauksaimniecības nozarē strādājošajiem, tostarp sezonas, migrējošiem un citiem mobiliem darba ņēmējiem;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis cīnīties pret negatīviem priekšstatiem par sezonas un pārrobežu darba ņēmējiem, ja tādi pastāv; norāda, ka dzīvesvietas dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt pārrobežu un sezonālajiem darba ņēmējiem pienācīgu piekļuvi darba un sociālā nodrošinājuma informācijai; uzsver, ka ir svarīgi sniegt atbalstu pārrobežu un sezonas darba ņēmējiem saistībā ar nelaimes gadījumiem darbā un palīdzību repatriācijas jomā un reintegrācijas jomā, vienlaikus nodrošinot, ka darbā pieņemšanas aģentūras, apakšuzņēmēji un citi starpnieki, kas darbojas to teritorijā, nepārkāpj viņu tiesības;

o
o   o

24.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Eiropadomei un Komisijai.

(1) OV L 128, 30.4.2014., 8. lpp.
(2) OV L 141, 27.5.2011., 1. lpp.
(3) OV L 94, 28.3.2014., 375. lpp.
(4) OV L 327, 5.12.2008., 9. lpp.
(5) OV L 186, 11.7.2019., 21. lpp.
(6) OV L 284, 30.10.2009., 1. lpp.
(7) OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.
(8) OV L 393, 30.12.1989., 1. lpp.
(9) OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.
(10) OV L 173, 9.7.2018., 16. lpp.
(11) OV L 159, 28.5.2014., 11. lpp.
(12) OV L 262, 17.10.2000., 21. lpp.
(13) OV L 305, 26.11.2019., 17. lpp.
(14) OV L 168, 30.6.2009., 24. lpp.
(15) OV L 186, 11.7.2019., 105. lpp.
(16) OV L 343, 23.12.2011., 1. lpp.
(17) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0054.
(18) OV C 334, 19.9.2018., 88. lpp.
(19) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

Juridisks paziņojums - Privātuma politika