Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. un 166. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 5. panta 3. punktu un līgumu Protokolu (Nr. 2) par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 14. pantu,

–  ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai(1),

–  ņemot vērā 2020. gada 8. jūlija rezolūciju par personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem un viņu ģimeņu tiesībām Covid-19 krīzes laikā(2),

–  ņemot vērā 2020. gada 17. septembra rezolūciju par Eiropas kultūras atveseļošanu(3),

–  ņemot vērā 2020. gada 8. oktobra rezolūciju par Jaunatnes garantiju(4),

–  ņemot vērā 2020. gada 22. oktobra rezolūciju par Eiropas izglītības nākotni saistībā ar Covid-19(5),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par Covid-19 ietekmi uz jauniešiem un sportu (O-000074/2020 – B9-0005/2021),

–  ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

A.  tā kā saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas datiem(6) pašreizējā Covid-19 pandēmija nesamērīgi skar jauniešus un viņi, visticamāk, saskarsies ar smagu negatīvu un ilgstošu ietekmi uz savu ekonomisko situāciju, veselību un labklājību, tostarp zaudētām izglītības, brīvprātīgā darba un apmācības iespējām viņu attīstības izšķirīgā posmā;

B.  tā kā nevienlīdzību palielina Covid-19 pandēmijas ietekme uz to ES jaunatnes un izglītības programmu darbību, kuras skar darbu ar jaunatni un brīvprātīgo darbu, uz valstu izglītības sistēmām, nodarbinātību un ienākumiem, kā arī uz pilsoniskajām brīvībām, kā to apliecina ESAO statistika, proti, neraugoties uz valstu centieniem nodrošināt tiešsaistes mācību risinājumus, vien aptuveni puse skolēnu var piekļūt lielākajai daļai vai visai mācību programmai; tā kā šī situācija pastiprina digitālās plaisas sekas un kavē nepieciešamo digitālo prasmju attīstību, savukārt piekļuve skolu mācību programmām ne vienmēr nozīmē, ka audzēkņi, kas nonākuši grūtībās, var mācīties;

C.  tā kā jauniešiem ir īpaša loma uz solidaritāti balstītās darbībās, reaģējot uz viņu kopienu vajadzībām Covid-19 pandēmijas situācijā — sākot no izpratnes veicināšanas kampaņu vadīšanas līdz darbam pirmajās līnijās Eiropas Solidaritātes korpusa ietvaros un citām brīvprātīgā darba iniciatīvām;

D.  tā kā pandēmijas negatīvās sekas ir tik tālejošas, ka tās ir vēl vairāk veicinājušas pilsoniskās telpas samazināšanos dalībvalstīs visā Eiropā, un daudzām jauniešu darba un sporta organizācijām var nākties pārtraukt darbību, kas negatīvi ietekmētu izveidotās Eiropas un starptautiskās sadarbības struktūras un ievērojami ierobežotu sabiedrības iesaistīšanos;

E.  tā kā Covid-19 pandēmijas izraisītās psihosociālās sekas ietekmē jauniešu garīgo veselību un socializācijas spēju gan tūlītēju, gan ilgtermiņa faktoru dēļ; tā kā brīvā laika pavadīšanas pasākumu trūkums un sociālie ierobežojumi nesamērīgi ietekmē bērnus un jauniešus ar invaliditāti;

F.  tā kā Covid-19 pandēmija ir postoši ietekmējusi sportu un ar to saistītās nozares un jomas; tā kā ekonomiskā ietekme uz profesionālo sportu ir bijusi milzīga, samazinoties ieņēmumiem, jo neskaitāmi pasākumi visos līmeņos ir jāatceļ vai tiem jānotiek bez skatītājiem;

G.  tā kā pandēmijas postošā ietekme uz daļēji profesionālo un tautas sportu un atpūtas nozari turpinās, un daudzu sporta klubu pastāvēšana ir apdraudēta, jo tie būtībā ir bezpeļņas uzņēmumi, kas lielākoties darbojas brīvprātīgi un līdz ar to tiem nav nekādu finanšu rezervju;

H.  tā kā Covid-19 pandēmijas izraisītie ierobežojumi un pietiekamu iespēju trūkums regulāriem treniņiem un vingrinājumiem fiziska kontakta sporta veidos kaitē sportistu attīstībai un izaugsmei;

I.  tā kā sports ir svarīga ekonomikas nozare, kas nodrošina 2,12 % no kopējā IKP, 2,72 % no kopējās nodarbinātības ES un aptuveni 5,67 miljonus darbvietu;

J.  tā kā sportam ir svarīgas funkcijas sabiedrībā, piemēram, veicinot sociālo iekļaušanu, integrāciju, kohēziju un tādas vērtības kā savstarpēju cieņu un sapratni, solidaritāti, daudzveidību un līdztiesību, tostarp dzimumu līdztiesību; tā kā sports un ar to saistītās brīvprātīgās darbības var uzlabot fizisko un garīgo veselību un jo īpaši jauniešu nodarbināmību, kā arī palīdzēt jauniešiem atturēties no iesaistīšanās vardarbībā, tostarp ar dzimumu saistītā vardarbībā, noziedzībā un narkotiku lietošanā,

Jaunatne

1.  pauž bažas par to, ka, ņemot vērā jauniešu darba tirgus īpaši augsto jutīgumu pret ekonomikas cikliem un ekonomikas krīzēm, pašreizējās pandēmijas seku dēļ jauniešu nodarbinātība ir cietusi vairāk, pastiprinot negatīvās tendences nozarē, kurā dominē nestabils, slikti apmaksāts nepilnas slodzes darbs ar zemākiem tiesiskās aizsardzības un sociālā nodrošinājuma standartiem;

2.  uzsver, ka pašreizējā pandēmija ir īpaši smagi ietekmējusi jauniešus, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), un pasvītro nepieciešamību risināt problēmas, ar kurām saskaras jaunieši no neaizsargātām grupām; uzsver, ka ir jāņem vērā ievērojamās dzimumu atšķirības jauniešu, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu, īpatsvarā;

3.  uzsver, ka vissmagāk ir skartas darbietilpīgas nozares, kurām bieži ir raksturīgs zems atalgojums, piemēram, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības, izmitināšanas, tūrisma un ēdināšanas nozares, un kurās parasti tiek nodarbināti mazkvalificēti gados jauni darba ņēmēji un strādājoši studenti; norāda, ka kopš pandēmijas sākuma ir pastāvīgi pieaudzis bezdarbs un nabadzība jauniešu vidū; uzskata par iespējamu, ka jauniešu bezdarbs īstermiņā turpinās pieaugt un arī ilgtermiņā var saglabāties virs līmeņa, kāds tas bija pirms pandēmijas;

4.  mudina Komisiju un dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus ar mērķi novērst katastrofālo ietekmi uz jauniešu nodarbinātību, tostarp izmantojot makroekonomikas (fiskālo un monetāro) politiku, kas publiskos izdevumus novirza darbā pieņemšanas subsīdiju vai garantijas jauniešiem nodrošināšanai, lai atbalstītu jauniešiem pielāgotas darbvietu saglabāšanas un radīšanas un prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas shēmas, kā arī investīcijas tādās ekonomikas nozarēs, kas spēj uzņemt gados jaunus darba meklētājus, piedāvājot kvalitatīvas darbvietas un pienācīgus darba un atalgojuma nosacījumus;

5.  atgādina par brīvprātīgā darba nozīmi jauniešu dzīves un darba prasmju attīstīšanā; uzskata, ka finansiāli atbalstīts brīvprātīgais darbs var palīdzēt bez darba esošiem jauniešiem pārvarēt krīzes izraisīto ekonomisko satricinājumu, vienlaikus sniedzot ieguldījumu sabiedrībā un iegūstot vērtīgu pieredzi, kas atvieglo pāreju uz ilgtermiņa pastāvīgu nodarbinātību; uzskata, ka Eiropas Solidaritātes korpuss var palīdzēt Eiropas jauniešiem paplašināt iespējas ārpus viņu vietējiem apstākļiem; šajā sakarībā mudina Komisiju nodrošināt precīzas un vienotas pamatnostādnes programmu īstenošanai krīzes situācijās un novērst šķēršļus līdzdalībai, ko cita starpā rada finansējuma elastības trūkums, finansējuma samazināšana, vīzu piešķiršanas stingrāki ierobežojumi brīvprātīgajiem no partnervalstīm un jauniešu kā brīvprātīgo juridiskā statusa nenodrošināšana;

6.  uzsver ikdienējās mācīšanās un neformālās izglītības, mākslas, sporta, brīvprātīgā darba un sabiedrisko pasākumu būtisko nozīmi, tiem rosinot jauniešu līdzdalību un veicinot sociālo kohēziju — tie ir instrumenti, kuriem var būt ārkārtīgi spēcīga ietekme vietējās kopienās un kuri var palīdzēt risināt daudzus sabiedrības aktuālākos problēmjautājumus;

7.  uzsver, ka saskaņā ar 2020. gada 21. jūlija vienošanos Eiropadomei vajadzētu rīkoties vērienīgāk attiecībā uz atbalstu jaunajām paaudzēm –– Eiropas nākotnei —, tostarp atveseļošanas plānos paredzot lielāku atbalstu jauniešiem, piešķirot 10 % izglītībai un paredzot 20 % investīcijām Eiropas digitālajā stratēģijā un digitālā vienotā tirgus izveidē; šajā sakarībā uzsver, ka nozaru programmas, kuras tieši vērstas uz jaunatni, piemēram, ”Erasmus+”, Eiropas Solidaritātes korpuss, Garantija jauniešiem un Garantija bērniem, vai ar kurām varētu atbalstīt pārkārtošanos uz taisnīgāku un sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgāku Eiropu, ir jāmobilizē tā, lai pilnībā īstenotu to potenciālu, jo citādi tās var nesasniegt savus vērienīgos mērķus, radot rūgtu vilšanos jauniešiem un nākamajām paaudzēm;

8.  uzsver, ka pašreizējā pandēmija ir paplašinājusi digitālo plaisu Eiropas Savienībā, un tādēļ uzsver steidzamo nepieciešamību veicināt digitālo pratību visiem un sekmēt alternatīvu, tostarp neformālās un ikdienējās mācīšanās iespēju, piemēram, tiešsaistes un digitālās mācīšanās un apmācības, visaptverošu izmantošanu, atzīšanu un validēšanu; jo īpaši aicina pievērsties un sniegt atbalstu konkrēti tiem jauniešiem, kuri ir piedzīvojuši ienākumu zaudēšanu, atrodoties tehniskajā, duālajā izglītībā un profesionālajā izglītībā un apmācībā, un izstrādāt un plaši izmantot kvalitatīvus digitālos rīkus, mācīšanas un apmācības materiālus un saturu, lai novērstu to, ka cilvēki pārtrauc izglītošanos, un nodrošinātu netraucētu un efektīvu pāreju no izglītības iestādes uz darba dzīvi; uzsver, ka, pat neraugoties uz Covid-19 īpašajiem apstākļiem, ir svarīgi uzturēt mācīšanos klātienē un nodrošināt, ka neviens netiek atstāts novārtā, jo īpaši attiecībā uz maziem bērniem, neaizsargātām grupām un jauniešiem no sarežģītas sociālekonomiskās vides bez tehnoloģiskiem līdzekļiem vai prasmēm;

9.  mudina Komisiju un dalībvalstis palielināt ieguldījumus digitālajos risinājumos un prasmēs praktisko iemaņu attīstīšanai un kompetenču un kvalifikāciju iegūšanai, nodrošināt digitālo prasmju pieejamību visiem un veicināt neatkarīgu daudzvalodu, iekļaujošu un bezmaksas tiešsaistes mācību rīku izstrādi, lai uzlabotu digitālo prasmju un kompetenču vispārējo līmeni saistībā ar Digitālās izglītības rīcības plāna (2021–2027) īstenošanu; uzsver, ka ir jāattīsta skolotāju, pasniedzēju, skolu direktoru, vecāku un vadītāju kompetences nolūkā uzlabot tiešsaistes mācību, tālmācības un jaukta tipa mācību nodrošināšanu, īpašu uzmanību pievēršot prasmju attīstības programmām;

10.  pauž bažas par to, ka Covid-19 krīze ir palielinājusi satraukumu un bailes jauniešu vidū, kas var būtiski ietekmēt viņu dzīvi un pāreju no izglītības iestādes uz darba vidi; aicina plaši izmantot pielāgotus garīgās veselības pakalpojumus, psihosociālo atbalstu un sporta aktivitātes kā atsevišķus vai modulārus pasākumus un palielināt garīgās labklājības atbalstu apmācības un izglītības iestādēs, lai nepieļautu pandēmijas psiholoģiskās ietekmes ieilgšanu; uzsver pandēmijas ietekmi uz jauniešiem ar invaliditāti un jauniešiem, kas dzīvo lauku un attālos apvidos, un aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību šīs grupas vajadzībām, pielāgojot pieejamos atbalsta pasākumus un pakalpojumus;

11.  aicina dažādās politikas jomās īstenot uz tiesībām balstītu pieeju, kuras pamatā ir nediskriminācijas un līdztiesības principi, ar mērķi novērst dažādos diskriminācijas veidus, ar ko Covid-19 krīzes laikā saskaras jaunieši, un atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka ir vajadzīga īpaša pieeja, lai atbalstītu un aizsargātu neaizsargātās grupas, piemēram, jauniešus ar invaliditāti, jauniešus no nelabvēlīgas vides un vardarbības ģimenē riskam pakļautus jauniešus, gados jaunus migrantus un bēgļus un gados jaunus LGTBIQ+ kopienas pārstāvjus; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt brīvu piekļuvi kvalitatīvai informācijai par Covid-19 un pandēmiju kopumā, kas būtu pielāgota jauniešu vajadzībām;

12.  uzsver, ka sporta un jaunatnes aktivitātes visā to daudzveidībā ir īpaši apdraudētas visā Eiropā, kā rezultātā samazinās pilsoniskā telpa, un mudina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai saglabātu struktūras un nodrošinātu piedāvājuma daudzveidību jaunatnes un sporta nozarē; atgādina, ka jauniešu, jaunatnes un sporta organizāciju atbalstam paredzēto risinājumu īstenošanā cieši jāiesaista vietējās iestādes, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un sociālie partneri; uzsver organizētu sporta un jaunatnes organizāciju lomu sociālās kohēzijas īstenošanā;

Sports

13.  pauž dziļas bažas par iespējamu ilgstošu kaitējumu sporta nozarei ne tikai tautsaimniecības un nodarbinātības ziņā, bet arī sabiedrībai kopumā;

14.  uzsver, ka sports un fiziskās aktivitātes pandēmijas apstākļos ir īpaši svarīgas, jo tās stiprina fizisko un garīgo noturību; atzinīgi vērtē datus par to, ka pārvietošanās ierobežojumu laikā daudzi cilvēki sākuši biežāk un aktīvāk pievērsties noteiktiem individuāliem sporta veidiem; no otras puses, pauž bažas, ka pārvietošanās ierobežojumu laikā daudzi jaunieši neiesaistās fiziskās aktivitātēs un tas varētu ietekmēt sabiedrības veselību;

15.  uzsver, ka Eiropas sporta modelis ir jāsaglabā un jāveicina, jo solidaritāte, taisnīgums un uz vērtībām balstīta pieeja būs svarīgāka nekā jebkad agrāk sporta nozares atveseļošanai un tautas sporta izdzīvošanai;

16.  atgādina, ka sports veicina un māca tādas vērtības kā savstarpēja cieņa un sapratne, solidaritāte, daudzveidība, taisnīgums, sadarbība un pilsoniskā līdzdalība un ka sports veicina kohēziju un migrantu un bēgļu integrāciju; uzsver, ka sportam nav robežu un ka tas vieno cilvēkus ar atšķirīgu sociālekonomisko un etnisko izcelsmi; uzskata, ka jo īpaši tautas sportam ir būtiska nozīme, lai veicinātu tādu cilvēku sociālo iekļaušanu, kuriem ir mazāk iespēju vai kuri pieder neaizsargātām grupām un ir personas ar invaliditāti; šajā sakarībā aicina Komisiju ar sporta starpniecību stiprināt iekļaušanu un izpētīt jaunas iespējas, kā maksimāli palielināt tā ietekmi un sasniedzamību; prasa palielināt atbalstu ģimenēm ar zemiem ienākumiem, lai viņu bērni varētu piedalīties sporta un citos brīvā laika pavadīšanas pasākumos;

17.  uzsver, ka cilvēki ar invaliditāti pieredz lielas finansiālas un organizatoriskas problēmas saistībā ar piekļuvi sportam gan tautas, gan profesionālā līmenī, kas Covid-19 pandēmijas laikā vēl saasinājušās, un tādēļ mudina Komisiju šo problēmu konkrēti risināt gaidāmajā stratēģijā invaliditātes jomā;

18.  uzsver, ka Covid-19 pandēmijai ir postoša ietekme uz visu sporta jomu visos līmeņos, jo īpaši uz sporta organizācijām un klubiem, līgām, sporta un fitnesa centriem, sportistiem, treneriem, sporta personālu un ar sportu saistītajiem uzņēmumiem, tostarp sporta pasākumu organizatoriem un sporta plašsaziņas līdzekļiem; uzskata, ka ceļš uz atveseļošanos būs sarežģīts, un uzsver nepieciešamību pēc mērķtiecīgiem seku mazināšanas pasākumiem;

19.  uzskata, ka ar vispārējiem atveseļošanas instrumentiem, ko ES pieņēmusi, reaģējot uz krīzi, ir jāpalīdz atbalstīt sporta nozari īstermiņā, un mudina dalībvalstis nodrošināt, ka valsts atbalsta fondi, struktūrfondi un valstu atveseļošanas un noturības plāni sniedz labumu sporta nozarei, neraugoties uz tās īpašajām iezīmēm un organizatoriskajām struktūrām;

20.  uzsver, cik svarīgi jebkādi glābšanas pasākumi visiem sporta veidiem; uzsver, ka galvenie skatītāju sporta veidi gan nereti ir finansiāli visvairāk skartie, tomēr tiem nevajadzētu būt vienīgajiem, par kuriem var saņemt finansiālu atbalstu, un tiem arī nevajadzētu būt prioritāriem;

21.  uzskata, ka pašreizējais finansiālais atbalsts var būt nepietiekams, un aicina Komisiju izpētīt visas iespējas, kā sniegt papildu mērķtiecīgu atbalstu gan amatieru, gan profesionālajam sportam, lai palielinātu visas nozares dzīvotspēju;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt sporta nozares un jo īpaši tautas sporta atveseļošanu un noturību pret krīzēm kopumā, izmantojot ES programmas, kuras ir pieejamas un no kurām nozare ir tiesīga atbalstu saņemt, tostarp programmu “Erasmus+” un Eiropas Solidaritātes korpusu, kā arī nodrošināt pilnīgu piekļuvi Atveseļošanas un noturības mehānismam, Eiropas Reģionālās attīstības fondam, Kohēzijas fondam, Eiropas Sociālajam fondam Plus un programmai “ES — veselībai”; uzsver, ka šajā ziņā ir būtiski iekļaut sportu attiecīgajos noteikumos un novērst visus šķēršļus pieteikumu iesniegšanas procesā valsts līmenī;

23.  aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt Covid-19 pandēmijas ekonomisko un sociālo ietekmi uz sportu visās dalībvalstīs un, pamatojoties uz šā novērtējuma rezultātiem, izstrādāt Eiropas pieeju problēmu risināšanai un iespējamo seku mazināšanai;

24.  aicina dalībvalstis strukturēti un sistemātiski apmainīties ar paraugpraksi, novēršot krīzes ietekmi uz sportu, un sistemātiski analizēt datus un informāciju par iesaistīšanos sportā un Covid-19 ietekmi; uzskata, ka ir lietderīgi izpētīt iespējas rast jaunus veidus, kā nodarboties ar sportu situācijās, kad nepieciešama fiziska distancēšanās;

25.  uzskata, ka ir steidzami nepieciešama plaša starpnozaru sadarbība, lai pārvarētu problēmas, kas sporta nozarē radušās Covid-19 pandēmijas dēļ; šajā sakarībā uzsver, ka būtu vēl vairāk jāveicina sadarbība visos līmeņos, tostarp ar visiem, kuri iesaistīti sporta kustībā, ar sportu saistīto uzņēmējdarbības nozari un citām attiecīgām ieinteresētām personām;

26.  norāda, ka krīzes laikā arvien plašāk tiek izmantoti digitālie risinājumi, piemēram, sporta lietotnes; uzskata, ka sporta nozares turpmāka digitalizācija palielinās tās noturību iespējamās krīzes situācijās nākotnē; prasa izstrādāt digitālos rīkus, kas ļautu finansēt sporta aktivitātes pandēmijas laikā;

27.  aicina Komisiju īpašā ES rīcības plānā koordinēt visus pasākumus, kas veikti ar mērķi novērst Covid-19 pandēmijas sekas sportā;

28.  mudina Padomi gaidāmajā ES sporta darba plānā prioritāti piešķirt pasākumiem un darbībām, kuru mērķis ir palīdzēt nozarei pārvarēt pandēmijas sekas īstermiņā un ilgtermiņā;

29.  uzskata, ka apstākļos, kad pandēmija turpina izplatīties, ir jāsāk koordinēts dialogs ar Eiropas un starptautiskajām sporta federācijām un dalībvalstīm ar mērķi apspriest iespējas droši turpināt rīkot nozīmīgus starptautiskus sporta pasākumus un sacensības; mudina dalībvalstis un Komisiju censties panākt saskaņotu pieeju attiecībā uz stadionu apmeklēšanu, ceļošanas ierobežojumiem un Covid-19 testēšanu, lai nodrošinātu Eiropas mēroga sporta sacensību efektīvu plānošanu un atbildīgu organizēšanu;

30.  prasa veikt pasākumus dopinga profilakses stiprināšanai Covid-19 ierobežošanas pasākumu laikā un pēc tiem, lai veicinātu sportistu veselību un godīgu spēli Eiropas sportā;

31.  uzskata, ka dažādi sporta veidi ir skarti dažādā mērā un ka dažos sporta veidos mazāki klubi, zemāku līgu sacensības un tautas sports ir cietuši tieši tāpēc, ka tie ir ekonomiski atkarīgi no nelieliem sponsoriem vai sportistu pašu iemaksām; uzsver, ka amatieru sports ir profesionālā līmeņa sporta pamats, jo mazie tautas sporta klubi sniedz būtisku ieguldījumu jaunu sportistu attīstībā un galvenokārt strādā uz brīvprātības pamatiem; uzsver, cik svarīga ir Eiropas sporta kopienas solidaritāte dažādos sporta veidos un sportā kopumā, un aicina palielināt atbalstu minoritāšu un tautas sportam, jo tam ir ekonomiskas grūtības turpināt darbību;

32.  norāda, ka Covid-19 pandēmijas izraisītie ierobežojumi un pietiekamu iespēju trūkums regulāriem treniņiem un vingrinājumiem sportā, kas paredz fizisku kontaktu, kaitē sportistu izaugsmei un attīstībai; uzskata, ka pasākumu rīkotāji, treneri un paši sportisti būtu jāinformē par iespējamām sekām, ko varētu radīt ilgstoša nespēja intensīvi trenēties; aicina sporta iestādes un organizācijas sadarboties, lai atbalstītu projektus un koncepcijas, kas vērstas uz zaudēto spēju atgūšanu;

33.  uzskata, ka arēnas un stadioni ir mūsu sabiedrības sporta un kultūras ekosistēmu sociālās struktūras centrā; atzīst, ka norišu vietu darbības atsākšana ir būtiska iedzīvotāju veselībai un labklājībai, kā arī ekonomikas atveseļošanai gan tagad, gan nākotnē;

o
o   o

34.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0054. (2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0183. (3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0239. (4) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0267. (5) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0282. (6) Visaptverošais ziņojums “Youth & COVID-19: Impacts on jobs, education, rights and mental well-being” (“Jaunatne un Covid-19: ietekme uz darba iespējām, izglītību, tiesībām un garīgo labklājību”), 2020. gada 11. augusts.