Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu („Harta”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 995/2010, ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus („Kokmateriālu regula”)(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/34/ES par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK(2) („Grāmatvedības direktīva”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīvu 2014/95/ES, ar ko groza Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un grupu nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšanu(3) („Direktīva par nefinanšu informācijas atklāšanu”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Regulu (ES) 2017/821, ar ko paredz piegādes ķēdes pienācīgas pārbaudes pienākumus Savienības importētājiem, kuri importē konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvu, tantalu un volframu, to rūdas un zeltu(4) („Konflikta zonās iegūtu izrakteņu regula”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Direktīvu (ES) 2017/828, ar ko groza Direktīvu 2007/36/EK attiecībā uz akcionāru ilgtermiņa iesaistīšanas veicināšanu(5) („Akcionāru tiesību direktīva”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 23. oktobra Direktīvu (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem(6) („Trauksmes cēlēju direktīva”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 27. novembra Regulu (ES) 2019/2088 par informācijas atklāšanu, kas saistīta ar ilgtspēju, finanšu pakalpojumu nozarē(7) („Informācijas atklāšanas regula”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2020/852 (2020. gada 18. jūnijs) par regulējuma izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai un ar kuru groza Regulu (ES) 2019/2088(8) („Taksonomijas regula”),

–  ņemot vērā ES rīcības plānu — ilgtspējīgas izaugsmes finansēšana(9),

–  ņemot vērā Eiropas zaļo kursu(10),

–  ņemot vērā Komisijas pamatnostādnes par nefinanšu pārskatu sniegšanu (nefinanšu informācijas ziņošanas metodika)(11) un Komisijas pamatnostādnes par nefinanšu pārskatu sniegšanu — papildinājums ziņošanai par informāciju, kas saistīta ar klimatu(12),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs(13), 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par ES pamatiniciatīvu attiecībā uz apģērbu ražošanas nozari(14) un 2018. gada 29. maija rezolūciju par ilgtspējīgām finansēm(15),

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, ko pieņēma 2015. gada 12. decembrī („Parīzes nolīgums”),

–  ņemot vērā 2015. gadā pieņemto Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un jo īpaši 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

–  ņemot vērā ANO 2008. gada uzņēmumiem un cilvēktiesībām piemērojamo satvaru „Aizsargāt, ievērot un labot”,

–  ņemot vērā ANO 2011. gada Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām(16) (UNGP),

–  ņemot vērā ESAO vadlīnijas attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem(17),

–  ņemot vērā ESAO pienācīgas rūpības vadlīnijas attiecībā uz atbildīgu darījumdarbību(18),

–  ņemot vērā ESAO pienācīgas rūpības vadlīnijas attiecībā uz atbildīgām piegādes ķēdēm apģērbu un apavu ražošanas nozarē(19),

–  ņemot vērā konfliktu skartajām un augsta riska teritorijām domātās ESAO pienācīgas rūpības vadlīnijas attiecībā uz atbildīgām izrakteņu piegādes ķēdēm(20),

–  ņemot vērā ESAO/PLO pamatnostādnes par atbildīgām lauksaimniecības piegādes ķēdēm(21),

–  ņemot vērā ESAO institucionāliem ieguldītājiem paredzētās pienācīgas rūpības vadlīnijas attiecībā uz atbildīgu darījumdarbību(22),

–  ņemot vērā ESAO institucionāliem ieguldītājiem paredzētās pienācīgas rūpības vadlīnijas attiecībā uz atbildīgu darījumdarbību(23),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1998. gada Deklarāciju par principiem un pamattiesībām darbavietā un turpmākajiem pasākumiem(24),

–  ņemot vērā 2017. gada SDO Trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku(25),

–  ņemot vērā ANO brošūru „Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām dzimumu aspekti”(26),

–  ņemot vērā Francijas Likumu Nr. 2017-399 par mātesuzņēmumu un pasūtītāju pienākumu ievērot modrību(27),

–  ņemot vērā Nīderlandes likumu, ar ko ieviests rūpības pienākum novērst tādu preču un pakalpojumu piegādi un sniegšanu, kas tiek ražoti un sniegti, izmantojot bērnu darbu(28),

–  ņemot vērā Ministru komitejas ieteikumu CM/Rec(2016)3 dalībvalstīm par cilvēktiesībām un uzņēmējdarbību, ko Ministru komiteja pieņēma 2016. gada 2. martā,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Ārpolitikas ģenerāldirektorāta 2019. gada februāra pētījumu „Tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamība personām, kas cietušas no korporatīviem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs”(29),

–  ņemot vērā Savienības ārpolitikas ģenerāldirektorāta 2020. gada jūnija informatīvos paziņojumus „ES tiesību akti cilvēktiesību jomā: uzraudzība, izpilde un cietušo iespējas vērsties tiesu iestādē”(30) un „Potenciālo tiesību aktu cilvēktiesību pienācīgas rūpības jomā būtiskie elementi”,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijai sagatavoto pētījumu „Pienācīgas rūpības prasības piegādes ķēdē”(31),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijai sagatavoto pētījumu „Direktoru pienākumi un ilgtspējīga korporatīvā pārvaldība”(32),

–  ņemot vērā UNICEF, ANO Globālā līguma un organizācijas „Glābiet bērnus” izstrādātos bērnu tiesību un uzņēmējdarbības principus(33),

–  ņemot vērā Komisijas Kapitāla tirgu savienības rīcības plānu (COM(2020)0590),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par tematu „Obligāta pienācīga rūpība”,

–  ņemot vērā Reglamenta 47. un 54. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Attīstības komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A9-0018/2021),

A.  tā kā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. un 21. pantā ir noteikts, ka Savienība attiecībās ar citām pasaules daļām ievēro un veicina savas vērtības un principus, proti, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu un aizsardzību, un sekmē planētas Zeme ilgtspējīgu attīstību, solidaritāti, brīvu un godīgu tirdzniecību, kā arī starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību; tā kā konkrētāk tas nozīmē, ka Savienībai ir jāsekmē jaunattīstības valstu ilgtspējīga ekonomiskā, sociālā attīstība un attīstība vides jomā — galvenokārt nabadzības izskaušanas nolūkā; tā kā Savienībai minētie principi ir jāievēro un tai jātiecas sasniegt minētos mērķus, izstrādājot un īstenojot citu savu rīcībpolitiku ārējos aspektus;

B.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. panta 1. punktā ir noteikts, ka politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kuri noteikti sadarbībai attīstības jomā;

C.  tā kā saimnieciskās darbības globalizācija ir pastiprinājusi uzņēmējdarbības nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, tostarp sociālajām un darba tiesībām, vidi un valstu pareizu pārvaldību; tā kā cilvēktiesību pārkāpumi bieži notiek primārās ražošanas līmenī, jo īpaši, iegādājoties izejvielas un izgatavojot produktus;

D.  tā kā Harta attiecas uz visiem Savienības tiesību aktiem un valstu iestādēm, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus gan Savienībā, gan trešās valstīs;

E.  tā kā, ja pienācīgu rūpību īstenos vispusīgi, uzņēmumi ilgtermiņā gūs labumu no pilnveidotas rīcības uzņēmējdarbībā, kura vērsta uz kaitējuma novēršanu, nevis atlīdzināšanu;

F.  tā kā, ņemot vērā to, ka turpmākajiem tiesību aktiem par uzņēmumu pienācīgu rūpību un uzņēmumu atbildību Eiropas uzņēmumiem būs eksteritoriāla ietekme, šādi tiesību akti ietekmēs jaunattīstības valstu sociālo, ekonomisko un vides attīstību un to izredzes sasniegt IAM; tā kā šī būtiskā ietekme varētu veicināt Savienības rīcībpolitikas mērķus attiecībā uz attīstību;

G.  tā kā uzņēmumiem būtu jāievēro cilvēktiesības, tostarp saistošās starptautiskās tiesības un Hartā nostiprinātās pamattiesības, jārespektē vide un pareiza pārvaldība un tā kā tiem šajā ziņā nevajadzētu ne radīt, ne veicināt nekādu nelabvēlīgu ietekmi; tā kā pienācīgas rūpības pamatā vajadzētu būt principam par kaitējuma nenodarīšanu; tā kā saskaņā ar LES 21. pantu Savienībai ir jāveicina un jānostiprina cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, kuras aizsargā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK) un Hartu, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību un tās ārējās darbības un citu politikas jomu saskanību; tā kā Eiropas Savienības Padome ir atzinusi, ka cilvēktiesību ievērošana uzņēmējdarbībā un piegādes ķēdēs ir svarīga ANO IAM sasniegšanai;

H.  tā kā demokrātija, kas aizsargā cilvēktiesības un pamatbrīvības, ir vienīgā valsts pārvaldes forma, kas ir saderīga ar ilgtspējīgu attīstību; tā kā korupcija un pārredzamības trūkums būtiski iedragā cilvēktiesības;

I.  tā kā tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu ir cilvēka pamattiesības, kas ir nostiprinātas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 8. pantā, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 2. panta 3. punktā, kā arī ECTK 6. un 13. pantā un Hartas 47. pantā; tā kā Savienībai, pildot savu apņemšanos veicināt, aizsargāt un īstenot cilvēktiesības visā pasaulē, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/36/ES(34) un Direktīvu 2012/29/ES(35) būtu jāsekmē to personu tiesības, kas ir cietušas ar uzņēmējdarbību saistītos cilvēktiesību pārkāpumos vai no trešās valstīs izdarītiem krimināli sodāmiem nodarījumiem;

J.  tā kā korupcija tiesvedībā var postoši ietekmēt likumīgu tiesvedību un tiesu godīgumu un pašos pamatos pārkāpt tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesības uz lietu izskatīšanu taisnīgā tiesā un tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību; tā kā korupcija var radīt sistemātiskus cilvēktiesību pārkāpumus uzņēmējdarbības kontekstā, piemēram, gadījumiem, kad personām liegta piekļuve precēm un pakalpojumiem, kas valstīm ir jānodrošina, lai tās pildītu savas saistības cilvēktiesību jomā, vai palielināta šādu preču un pakalpojumu cena, mudinot uzņēmumus nelikumīgi iegūt vai piesavināties zemi, atvieglota nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana vai kalnrūpniecības uzņēmumiem piešķirtas nelikumīgas licences vai koncesijas;

K.  tā kā Covid-19 krīze globālajās vērtības ķēdēs ir atklājusi dažus nopietnus trūkumus un to, cik viegli daži uzņēmumi uzņēmējdarbības nelabvēlīgo ietekmi var gan tieši, gan netieši pārvirzīt uz citām jurisdikcijām, īpaši ārpus Savienības, un netiek saukti pie atbildības; tā kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) ir parādījusi, ka uzņēmumi, kas savlaicīgi ir veikuši proaktīvus piesardzības pasākumus attiecībā uz Covid-19 krīzes riskiem tā, lai mazinātu tās nelabvēlīgo ietekmi uz strādājošiem un piegādes ķēdēm, attīsta ilgāka termiņa vērtību un spēju izturēt, uzlabojot savu īstermiņa spēju turpināt darbību un savas atlabšanas izredzes vidējā termiņā un ilgtermiņā;

L.  tā kā būtu jāuzsver, cik svarīga ir vārda brīvība, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvība, tostarp tiesības veidot arodbiedrības un iestāties tajās, tiesības uz darba koplīguma slēgšanas sarunām un kolektīvu rīcību, kā arī tiesības uz taisnīgu atalgojumu un pienācīgiem darba apstākļiem, tostarp veselību un drošību darba vietā;

M.  tā kā saskaņā ar SDO statistiku visā pasaulē ir aptuveni 25 miljoni piespiedu darba upuru, 152 miljoni bērnu ir uzskatāmi par bērnu darba upuriem, 2,78 miljoni katru gadu iet bojā ar darbu saistītu slimību dēļ un 374 miljoni katru gadu gūst ar darbu saistītas traumas; tā kā SDO darba ņēmēju aizsardzības nolūkā ir izstrādājusi vairākas konvencijas, bet tās joprojām netiek ievērotas, jo īpaši jaunattīstības valstu darba tirgos;

N.  tā kā cilvēki pastāvīgi cieš no ekspluatācijas un pazemošanas, ko rada piespiedu darbs un verdzībai līdzīgas prakses, kuras skar miljoniem cilvēku un no kurām 2019. gadā labumu guva dažādi uzņēmumi, valsts un privātā sektora struktūras un personas; tā kā tas, ka bērnu darbā ir nodarbināti aptuveni 152 miljoni bērnu, no kuriem 72 miljoni strādā kaitīgos apstākļos, un daudzi no tiem tiek piespiesti strādāt ar vardarbības, šantāžas un citu nelikumīgu pieeju palīdzību, ir nepieļaujama un īpaši satraucoša; tā kā īpašs uzņēmumu pienākums ir aizsargāt tieši bērnus un nepieļaut nekādu bērnu darbu;

O.  tā kā darba, sociālās un ekonomiskās pamattiesības ir nostiprinātas vairākos starptautiskos cilvēktiesību līgumos un konvencijās, tostarp Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, SDO darba pamatstandartos, Eiropas Sociālajā hartā, kā arī Hartā; tā kā tiesības strādāt, nodarbinātības brīva izvēle un atalgojums, kas darbiniekiem un viņu ģimenēm nodrošina cilvēka cienīgu iztiku, ir pamata cilvēktiesības, kuras noteiktas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. pantā; tā kā pieaugošā skaitā valstu, īpaši eksporta pārstrādes zonās, nopietnas bažas joprojām rada nepietiekama valsts darba inspekcijas rīcība, ierobežotas tiesības uz tiesisko aizsardzību, pārmērīgas darba stundas, zemas algas, vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība un cita veida diskriminācija;

P.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību darba grupa ir uzsvērusi uzņēmējdarbības dažādo un nesamērīgo ietekmi uz sievietēm un meitenēm un norādījusi, ka pienācīgai rūpībai cilvēktiesību jomā ir jāaptver gan faktiskā, gan iespējamā ietekme uz sieviešu tiesībām;

Q.  tā kā ANO īpašais referents cilvēktiesību un vides jautājumos ir paziņojis, ka tiesības uz dzīvību, veselību, pārtiku, ūdeni un attīstību, kā arī tiesības uz drošu, tīru, veselīgu un ilgtspējīgu vidi ir nepieciešamas, lai cilvēktiesības izmantotu pilnībā; tā kā īpašais referents ir arī uzsvēris, ka biodaudzveidības zaudēšana iedragā cilvēktiesību pilnvērtīgu īstenošanu un ka valstīm būtu jāreglamentē gan privātu tirgus dalībnieku, gan valdības aģentūru izraisītais kaitējums biodaudzveidībai; tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja savā rezolūcijā Nr. 64/292 tiesības uz nekaitīgu un tīru dzeramo ūdeni un sanitāriju ir atzinusi par cilvēktiesībām; tā kā šīs tiesības būtu jāiekļauj visos iespējamos tiesību aktos;

R.  tā kā uzņēmumiem kopumā ir ierobežota izpratne par to, kāda ir to ietekme uz bērnu tiesībām to darbībās un piegādes ķēdēs un kā tā var pilnībā mainīt bērnu dzīvi;

S.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais cilvēktiesību komisārs un Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padome ir paziņojuši, ka klimata pārmaiņas negatīvi ietekmē cilvēktiesību pilnīgu un efektīvu īstenošanu; tā kā, valstīm vēršoties pret klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi, ir pienākums ievērot cilvēktiesības; tā kā visiem uzņēmumu pienācīgas rūpības tiesību aktiem ir jāatbilst Parīzes nolīgumam;

T.  tā kā sistēmiska korupcija pārkāpj pārredzamības, pārskatatbildības un diskriminācijas novēršanas principus, nopietni ietekmējot cilvēktiesību īstenošanu praksē; tā kā ESAO Konvencija par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos un Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencija uzliek dalībvalstīm pienākumu īstenot efektīvu praksi, ar kuru var novērst korupciju; tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijas normām vajadzētu būt daļai no tiesību aktos paredzētajiem pienācīgas rūpības pienākumiem;

U.  tā kā šī satraucošā situācija ir parādījusi, cik steidzami ir jāpanāk, lai uzņēmumi labāk reaģētu uz nelabvēlīgo ietekmi, ko tie rada vai veicina vai ar ko tie ir tieši saistīti, un būtu par to lielākā mērā atbildīgi, un raisījusi diskusijas par to, kā to darīt, vienlaikus uzsverot nepieciešamību pēc samērīgas un saskaņotas Savienības mēroga pieejas šiem jautājumiem, kas ir arī nepieciešama, lai varētu sasniegt Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) IAM;

V.  tā kā saskaņā ar ANO augstās cilvēktiesību komisāres informāciju daudzu cilvēktiesību aizstāvju drošība ir apdraudēta sakarā ar to, ka viņi vērš uzmanību uz uzņēmumu darbību nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām;

W.  tā kā šo debašu rezultātā cita starpā ir pieņemtas pienācīga rūpības sistēmas un standarti, kas ir jāievēro Apvienoto Nāciju Organizācijas, Eiropas Padomes, ESAO un SDO ietvaros; tā kā šādi standarti tomēr ir brīvprātīgi un tādēļ to ieviešana ir bijusi ierobežota; tā kā Savienības tiesību aktiem būtu pakāpeniski un konstruktīvi jāpilnveido šīs sistēmas un standarti; tā kā Savienībai un dalībvalstīm būtu jāatbalsta notiekošās sarunas un jāiesaistās tajās, lai izstrādātu juridiski saistošu ANO instrumentu par cilvēktiesībām, kurš būtu paredzēts transnacionālām korporācijām un citiem uzņēmumiem, un Padomei būtu jāpilnvaro Komisija aktīvi iesaistīties minētajās notiekošajās sarunās;

X.  tā kā saskaņā ar Komisijas pētījumu tikai 37 % uzņēmumu respondentu pašlaik īsteno pienācīgu rūpību vides un cilvēktiesību jomā;

Y.  tā kā dažas dalībvalstis, piemēram, Francija un Nīderlande, ir pieņēmušas tiesību aktus, ar kuriem tās uzlabo uzņēmumu atbildību, un ir ieviesušas obligātas pienācīgas rūpības sistēmas; tā kā citas dalībvalstis pašlaik apsver šādu tiesību aktu pieņemšanu, tostarp Vācija, Austrija, Zviedrija, Somija, Dānija un Luksemburga; tā kā vienotas Savienības mēroga pieejas trūkums šajā jautājumā var mazināt juridisko noteiktību attiecībā uz uzņēmējdarbības prerogatīvām un nelīdzsvarotību godīgas konkurences jomā, kas savukārt radītu nelabvēlīgāku situāciju uzņēmumiem, kuri proaktīvi darbojas sociālajos un vides jautājumos; tā kā saskaņotu uzņēmumu pienācīgas rūpības tiesību aktu trūkums apdraud vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem, kas darbojas Savienībā;

Z.  tā kā Savienība jau ir pieņēmusi pienācīgas rūpības tiesību aktus konkrētās nozarēs, piemēram, Konflikta zonās iegūtu izrakteņu regulu, Kokmateriālu regulu, Meža tiesību aktu ieviešanas, pārvaldības un tirdzniecības (FLEGT) regulu un Spīdzināšanas novēršanas regulu; tā kā šie tiesību akti ir kļuvuši par kritēriju mērķtiecīgiem saistošiem tiesību aktiem par piegādes ķēdes pienācīgu pārbaudi; tā kā turpmākajiem Savienības tiesību aktiem būtu jāpalīdz uzņēmumiem pārvaldīt un pildīt savus korporatīvos pienākumus un tie būtu pilnībā jāsaskaņo ar visiem pašreizējiem nozares pienācīgas rūpības un ziņošanas pienākumiem, piemēram, Nefinanšu informācijas atklāšanas direktīvu, un jāsaskaņo ar attiecīgajiem valstu tiesību aktiem, lai izvairītos no dublēšanās;

AA.  tā kā Komisija ir ierosinājusi izstrādāt visaptverošu stratēģiju apģērbu nozarei kā daļu no jaunā aprites ekonomikas rīcības plāna, kas, iekļaujot vienotu standartu kopumu attiecībā uz pienācīgu rūpību un sociālo atbildību, varētu būt vēl viens piemērs, kā integrēt detalizētāku pieeju konkrētai nozarei; tā kā Komisijai arī turpmāk vajadzētu ieviest nozarei specifiskus Savienības tiesību aktus par obligātu pienācīgu rūpību, piemēram, meža un ekosistēmu riska precēm un apģērbu nozarei,

1.  uzskata, ka brīvprātīgiem pienācīgas rūpības standartiem ir ierobežojumi un tie nav guvuši ievērojamus panākumus cilvēktiesību un vides kaitējuma novēršanā un tiesu iestāžu pieejamības nodrošināšanā; uzskata, ka Savienībai būtu steidzami jāpieņem saistošas prasības uzņēmumiem apzināt, novērst, mazināt, izbeigt, novērot, paziņot, uzskaitīt, risināt un neitralizēt iespējamo un/vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību to vērtības ķēdēs; uzskata, ka tas nāktu par labu gan ieinteresētajām personām, gan arī uzņēmumiem attiecībā uz saskaņošanu, juridisko noteiktību, vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem un mazinātu trešo valstu negodīgas konkurences priekšrocības, ko rada zemāki aizsardzības standarti, kā arī sociālais un vides dempings starptautiskajā tirdzniecībā; uzsver, ka šāds solis uzlabotu Savienības uzņēmumu un Savienības kā standartu noteicējas reputāciju; uzsver priekšrocības, kuras ir uzņēmumiem, kas ieviesuši efektīvas atbildīgas uzņēmējdarbības prakses, un kuras ietver labāku riska pārvaldību, zemākas kapitāla izmaksas, kopumā labāku finansiālo sniegumu un labāku konkurētspēju; pauž pārliecību, ka pienācīga rūpība palielina noteiktību un pārredzamību attiecībā uz to uzņēmumu piegādes praksi, kuri iepērk no valstīm ārpus Savienības, un palīdzēs aizsargāt patērētāju intereses, nodrošinot produktu kvalitāti un uzticamību, un tai būtu jāveicina atbildīgāka iepirkuma prakse un uzņēmumu ilgtermiņa attiecības ar piegādātājiem; uzsver, ka regulējums būtu jābalsta uz uzņēmuma pienākumu veikt visus samērīgos un atbilstošos pasākumus un pielikt pūles savu iespēju robežās;

2.  uzsver, ka, lai gan uzņēmumiem ir pienākums respektēt cilvēktiesības un vidi, par cilvēktiesību un vides aizsardzību savās valstīs ir atbildīgas valstis un valdības un ka šī atbildība nebūtu jānodod privātiem dalībniekiem; atgādina, ka pienācīga rūpība pamatā ir uzskatāma par preventīvu mehānismu un ka uzņēmumiem pirmkārt un galvenokārt ir jābūt pienākumam veikt visus samērīgos un atbilstošos pasākumus un censties savu iespēju robežās apzināt iespējamo un faktisko nelabvēlīgo ietekmi un pieņemt politikas virzienus un pasākumus, ar kuriem to risina;

3.  aicina Komisiju savās ārpolitikas darbībās, tostarp tirdzniecības un investīciju nolīgumos, vienmēr ietvert noteikumus un diskusijas par cilvēktiesību aizsardzību;

4.  prasa Komisijai rūpīgi pārbaudīt Siņdzanā bāzētos uzņēmumus, kas eksportē produktus uz Savienību, lai apzinātu iespējamus cilvēktiesību pārkāpumus, it īpaši saistībā ar uiguru apspiešanu;

5.  atgādina, ka iespējas pilnībā izmantot cilvēktiesības, tostarp tiesības uz dzīvību, veselību, pārtiku un ūdeni, ir atkarīgas no biodaudzveidības saglabāšanas, kas ir pamatā ekosistēmu pakalpojumiem, ar kuriem cilvēku labjutība ir nesaraujami saistīta;

6.  norāda, ka Covid-19 pandēmijas dēļ mazie un vidējie uzņēmumi ir nonākuši problemātiskā situācijā; uzskata, ka to atbalstīšana un labvēlīgas tirgus vides izveide ir būtiski Savienības mērķi;

7.  uzsver, ka cilvēktiesību pārkāpumus un sociālo un vides standartu pārkāpumus var izraisīt paša uzņēmuma darbības, tā kontrolē esošo darījuma attiecību partneru darbības un darbības vērtības ķēdē; tādēļ uzsver, ka pienācīgai rūpībai būtu jāaptver visa vērtības ķēde, kā arī prioritāšu noteikšanas politika; uzsver, ka visas cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un savstarpēji saistītas un ka tās būtu jāveicina un jārespektē taisnīgi, nediskriminējoši un līdztiesīgi;

8.   aicina palielināt piegādes ķēžu izsekojamību, pamatojoties uz Savienības Muitas kodeksa izcelsmes noteikumiem; norāda, ka Savienības tirdzniecības politikas īstenošanā, tostarp attiecībā uz tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu ratifikāciju, būtu jāņem vērā Savienības cilvēktiesību politika un turpmākās uzņēmumu pienācīgas rūpības prasības, kas pieņemtas Komisijas tiesību akta priekšlikuma rezultātā, un tām būtu jāattiecas uz tirdzniecību ar visiem tirdzniecības partneriem, nevis tikai tiem, ar kuriem Savienība ir noslēgusi brīvās tirdzniecības nolīgumu; uzsver, ka Savienības tirdzniecības instrumentos būtu jāiekļauj stingri izpildes mehānismi, piemēram, preferenciālas piekļuves atcelšana neatbilstības gadījumā;

9.  uzskata, ka jebkāda turpmāka obligāta Savienības pienācīgas rūpības regulējuma tvērumam ir jābūt plašam un jāaptver visi uzņēmumi, uz kuriem attiecas kādas dalībvalsts tiesību akti vai kuri ir iedibināti Savienības teritorijā, tostarp uzņēmumi, kas nodrošina finanšu produktus un pakalpojumus, neatkarīgi no to darbības nozares un no tā, vai tie ir valsts īpašumā vai kontrolē esoši uzņēmumi vai arī biržā kotēti mazie un vidējie uzņēmumi un augsta riska mazie un vidējie uzņēmumi; uzskata, ka regulējumam būtu jāattiecas arī uz uzņēmumiem, kas iedibināti ārpus Savienības, bet darbojas iekšējā tirgū;

10.  pauž pārliecību, ka pienācīgas rūpības pienākumu izpildei vajadzētu būt nosacījumam attiecībā uz piekļuvi iekšējam tirgum un ka tirgus dalībniekiem, īstenojot pienācīgu rūpību, ir jānosaka un jāpierāda, ka produkti, ko tie laiž iekšējā tirgū, atbilst gaidāmajā pienācīgas rūpības regulējumā noteiktajiem vides un cilvēktiesību kritērijiem; aicina veikt papildu pasākumus, piemēram, aizliegt tādu produktu ievešanu, kas saistīti ar smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, piemēram, piespiedu darbu vai bērnu darbu; uzsver, ka Savienības tirdzniecības nolīgumu tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības nodaļās ir svarīgi iekļaut mērķi apkarot piespiedu darbu un bērnu darbu;

11.  uzskata, ka dažiem uzņēmumiem un jo īpaši biržā kotētiem maziem un vidējiem uzņēmumiem un augsta riska maziem un vidējiem uzņēmumiem var būt vajadzīgi mazāk plaši un formalizēti pienācīgas rūpības procesi un ka, piemērojot samērīgu pieeju, cita starpā būtu jāņem vērā darbības nozare, uzņēmuma lielums, ar cilvēktiesībām, pārvaldību un vidi saistīto risku nopietnība un iespējamība, kas raksturīga tā darbībām un darbību kontekstam, tostarp ģeogrāfiskajam kontekstam, uzņēmējdarbības modelis, tā stāvoklis vērtības ķēdēs un tā produktu un pakalpojumu raksturs; prasa sniegt īpašu tehnisko palīdzību Savienības uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai tie varētu izpildīt pienācīgas rūpības prasības;

12.  uzsver, ka pienācīgas rūpības stratēģijas būtu jāsaskaņo ar IAM un Savienības politikas mērķiem cilvēktiesību un vides jomā, tostarp Eiropas zaļo kursu, un apņemšanos līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 55 %, un Savienības starptautisko politiku, jo īpaši Konvenciju par bioloģisko daudzveidību un Parīzes nolīgumu un tā mērķiem ierobežot planētas vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un censties ierobežot temperatūras pieaugumu līdz 1,5 °C virs pirmsindustriālā laikmeta līmeņa; aicina Komisiju, jēgpilni iesaistot attiecīgās Savienības struktūras, birojus un aģentūras, izstrādāt pienācīgas rūpības pamatnostādņu kopumu, tostarp nozaru pamatnostādnes, par to, kā ievērot spēkā esošos un turpmākos Savienības un starptautiskos obligātos juridiskos instrumentus un ievērot brīvprātīgas pienācīgas rūpības sistēmas, tostarp saskaņotas metodes un skaidrus rādītājus ietekmes un progresa novērtēšanai cilvēktiesību, vides un pareizas pārvaldības jomā, un atkārtoti norāda, ka šādas pamatnostādnes būtu īpaši noderīgas maziem un vidējiem uzņēmumiem;

13.  norāda, ka sertificētas nozares shēmas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem piedāvā iespējas efektīvi apvienot un sadalīt atbildību; tomēr uzsver, ka paļaušanās uz sertificētām nozares shēmām neizslēdz iespēju, ka uzņēmums pārkāpj savus pienācīgas rūpības pienākumus vai var tikt saukts pie atbildības saskaņā ar valsts tiesību aktiem; norāda, ka Komisijai jānovērtē, jāatzīst un jāuzrauga sertificētās nozares shēmas;

14.  aicina Komisiju gaidāmajos tiesību aktos ievērot LESD 208. pantā paredzēto principu par politikas saskaņotību attīstībai; uzsver, ka ir svarīgi līdz minimumam samazināt iespējamās pretrunas un panākt sinerģiju ar attīstības sadarbības politiku, kas būtu izdevīgi jaunattīstības valstīm un palielinātu attīstības sadarbības efektivitāti; uzskata, ka praksē tas nozīmē nepieciešamību aktīvi iesaistīt Komisijas Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorātu pašreizējā likumdošanas darbā un rūpīgi novērtēt attiecīgo gaidāmo Savienības tiesību aktu ietekmi uz jaunattīstības valstīm no ekonomiskā, sociālā, cilvēktiesību un vides viedokļa saskaņā ar labāka regulējuma pamatnostādnēm(36) un labāka regulējuma rīkkopas 34. instrumentu(37); norāda, ka šā novērtējuma rezultāti būtu jāņem vērā gaidāmo tiesību aktu priekšlikumā;

15.  uzsver, ka izšķirīga nozīme ir papildināmībai un koordinācijai ar attīstības sadarbības politiku, instrumentiem un tirgus dalībniekiem un ka tādēļ gaidāmajos tiesību aktos būtu jāiekļauj dažas attiecīgas normas;

16.  uzsver, ka pienācīgas rūpības pienākumi būtu rūpīgi jāizstrādā, lai to īstenošana kļūtu par nepārtrauktu un dinamisku procesu un nebūtu formāla, un ka pienācīgas rūpības stratēģijām būtu jāatbilst nelabvēlīgas ietekmes dinamiskajam raksturam; uzskata, ka ar minētajām stratēģijām būtu jāvar aptvert visu faktisko vai iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību, lai gan riska nopietnība un iespējamība būtu jāapsver prioritāšu noteikšanas politikas kontekstā būtu jāapsver prioritāšu noteikšanas politikas kontekstā; uzskata, ka saskaņā ar proporcionalitātes principu ir svarīgi pēc iespējas vairāk saskaņot esošos instrumentus un sistēmas; uzsver, ka Komisijai ir jāveic pamatīgs ietekmes novērtējums, lai noteiktu iespējamās vai faktiskās nelabvēlīgās ietekmes veidus, izpētītu ietekmi uz Eiropas un pasaules mēroga vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem, tostarp administratīvo slogu uzņēmumiem un pozitīvo ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību, un izstrādātu noteikumus, kas veicina konkurētspēju, ieinteresēto personu un vides aizsardzību un ir funkcionāli un piemērojami visiem iekšējā tirgus dalībniekiem, tostarp augsta riska un biržā kotētiem maziem un vidējiem uzņēmumiem; Minētajā ietekmes novērtējumā būtu jāņem vērā arī šīs direktīvas ietekme uz globālajām vērtības ķēdēm attiecībā uz skartajām personām un uzņēmumiem un jaunattīstības partnervalstu salīdzinošajām priekšrocībām.

17.  uzsver, ka visaptverošas pārredzamības prasības ir būtisks obligātas pienācīgas rūpības tiesību aktu elements; norāda, ka plašāka informācija un pārredzamība sniedz piegādātājiem un ražotājiem labāku pārraudzības kontroli un izpratni par savām piegādes ķēdēm un uzlabo ieinteresēto personu un patērētāju novērošanas spēju, kā arī sabiedrības uzticēšanos ražošanai; šajā sakarībā uzsver, ka turpmākajā pienācīgas rūpības regulējumā būtu jāņem vērā digitāli risinājumi, kas atvieglotu publisku piekļuvi informācijai un samazinātu birokrātisko slogu;

18.  norāda, ka pienācīga rūpība prasa arī novērtēt procedūru un pasākumu efektivitāti, veicot pienācīgas revīzijas un informējot par rezultātiem, tostarp periodiski sagatavojot publiskus izvērtējuma ziņojumus par uzņēmuma pienācīgas rūpības procedūrām un tās rezultātiem standartizētā formātā, pamatojoties uz atbilstīgu un saskaņotu ziņošanas sistēmu; ierosina, ka ziņojumi jāpadara viegli pieejami un piekļūstami, jo īpaši skartajām un potenciāli skartajām personām; norāda, ka informācijas atklāšanas prasībās būtu jāņem vērā konkurences politika un likumīgās intereses aizsargāt iekšējo uzņēmējdarbības zinātību un ka tām nevajadzētu radīt nesamērīgus šķēršļus vai finansiālu slogu uzņēmumiem;

19.  uzsver, ka efektīva pienācīga rūpība prasa, lai uzņēmumi godprātīgi rīkotu efektīvas, jēgpilnas un uz informāciju balstītas diskusijas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām; uzsver, ka Savienības pienācīgas rūpības satvaram būtu jānodrošinaarodbiedrību un strādājošo pārstāvju iesaistīšanās valsts, Savienības un pasaules līmenī pienācīgas pārbaudes stratēģijas izstrādē un īstenošanā; uzsver, ka ieinteresēto personu iesaistīšanas procedūrām ir jānodrošina ieinteresēto personu fiziskās un juridiskās integritātes drošība un aizsardzība;

20.  uzsver, ka sadarbība ar tirdzniecības partneriem savstarpīguma garā ir svarīga, lai nodrošinātu, ka ar pienācīgas rūpības pienākumiem tiek panāktas izmaiņas; uzsver, ka papildu pasākumi un projekti ir svarīgi, lai veicinātu Savienības brīvās tirdzniecības nolīgumu īstenošanu, un aicina izveidot ciešu saikni starp šādiem pasākumiem un horizontāliem pienācīgas rūpības tiesību aktiem; tādēļ prasa izmantot finanšu instrumentus, piemēram, tirdzniecības atbalstu, lai veicinātu atbildīgas uzņēmējdarbības nostiprināšanos partnervalstīs, tostarp tehnisko atbalstu apmācībai par pienācīgu rūpību, izsekojamības mehānismus un uz eksportu balstītu reformu īstenošanu partnervalstīs; šajā sakarībā uzsver, ka jāveicina pareiza pārvaldība;

21.  prasa tirdzniecības instrumentus sasaistīt ar uzraudzību attiecībā uz to, kā Savienības uzņēmumi, kuri darbojas ārpus tās, piemēro gaidāmos pienācīgas rūpības tiesību aktus, un šajā uzraudzība aktīvi iesaistīties Savienības delegācijām, tostarp organizējot jēgpilnu viedokļu apmaiņu ar tiesību subjektiem, vietējām kopienām, tirdzniecības palātām un valsts cilvēktiesību iestādēm, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un arodbiedrībām, kā arī tos atbalstot; aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstu tirdzniecības palātām un valsts cilvēktiesību iestādēm, nodrošinot tiešsaistes rīkus un informāciju, lai atbalstītu gaidāmā pienācīgas rūpības regulējuma īstenošanu;

22.  norāda, ka koordinācija nozaru līmenī varētu uzlabot pienācīgas rūpības centienu konsekvenci un efektivitāti, dot iespēju apmainīties ar paraugpraksi un veicināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

23.  uzskata – lai nodrošinātu pienācīgu rūpību, dalībvalstīm būtu jāizveido vai jāizraugās valsts iestādes, kas dalītos paraugpraksē, veiktu izmeklēšanu, uzraudzītu un piemērotu sankcijas, ņemot vērā pārkāpumu smagumu un atkārtošanos; uzsver, ka šādām iestādēm būtu jāpiešķir pietiekami resursi un pilnvaras, lai tās varētu īstenot savu uzdevumu; uzskata, ka Komisijai būtu jāizveido Eiropas pienācīgas rūpības tīkls, kurš kopā ar valstu kompetentajām iestādēm būs atbildīgs par regulatīvās, izmeklēšanas un uzraudzības prakses koordināciju un konverģenci un par informācijas apmaiņu un kurš novērotu valstu kompetento iestāžu veikumu; uzskata, ka dalībvalstīm un Komisijai būtu jānodrošina, ka uzņēmumi publicē savas pienācīgas rūpības stratēģijas publiski pieejamā un centralizētā platformā, ko uzrauga valstu kompetentās iestādes;

24.  uzsver, ka visaptverošas pārredzamības prasības ir būtisks obligātas pienācīgas rūpības tiesību aktu elements; norāda, ka plašāka informācija un pārredzamība sniedz piegādātājiem un ražotājiem labāku kontroli un izpratni par savām piegādes ķēdēm un uzlabo sabiedrības uzticēšanos ražošanai; šajā sakarā uzsver, ka turpmākajā pienācīgas rūpības tiesību aktos galvenā uzmanība būtu jāpievērš digitālajiem risinājumiem, lai samazinātu birokrātisko slogu, un aicina Komisiju izpētīt jaunus tehnoloģiskos risinājumus, kas atbalstītu izsekojamības izveidi un uzlabošanu globālajās piegādes ķēdēs; atgādina, ka ilgtspējīga blokķēdes tehnoloģija var palīdzēt sasniegt šo mērķi;

25.  uzskata, ka sūdzību mehānisms uzņēmuma līmenī var nodrošināt efektīvu regresa prasību agrīnā stadijā, ja tas ir likumīgs, pieejams, paredzams, taisnīgs, pārredzams, atbilst cilvēktiesībām, balstās uz iesaistīšanos un dialogu un aizsargā pret represijām; uzskata, ka šādi privāti mehānismi ir pienācīgi jāsaista ar tiesu mehānismiem, lai garantētu pamattiesību, tostarp tiesību uz taisnīgu tiesu, vislielāko aizsardzību; uzsver, ka šādiem mehānismiem nekādā gadījumā nevajadzētu apdraudēt cietušā tiesības iesniegt sūdzību kompetentajās iestādēs vai vērsties tiesā; ierosina, ka tiesu iestādēm vajadzētu būt iespējai reaģēt uz trešo pušu sūdzībām, izmantojot drošus un pieejamus kanālus un neradot represiju draudus;

26.  atzinīgi vērtē paziņojumu, ka Komisijas priekšlikumā tiks iekļauts atbildības režīms, un uzskata – lai cietušie varētu saņemt efektīvu tiesisko aizsardzību, uzņēmumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem būtu jāsauc pie atbildības par kaitējumu, ko to kontrolē esošie uzņēmumi ir nodarījuši vai veicinājuši darbības vai bezdarbības dēļ, kad tie ir izdarījuši cilvēktiesību pārkāpumus vai ir nodarījuši kaitējumu videi, ja vien uzņēmums nevar pierādīt, ka tas ir veicis nepieciešamos pasākumus saskaņā ar pienācīgas rūpības pienākumiem un veicis visus saprātīgos pasākumus, lai novērstu šādu kaitējumu; uzsver, ka laika ierobežojumi, grūtības piekļūt pierādījumiem, dzimumu līdztiesības trūkums, neaizsargātība un marginalizācija var būt lieli praktiskie un procesuālie šķēršļi, ar kuriem trešās valstīs saskaras no cilvēktiesību pārkāpumiem cietušie un kuri viņiem traucē piekļūt efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem; uzsver, cik svarīga ir iespēja izmantot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, nebaidoties no represijām, un to dzimumresponsivitāte, kā arī tas, cik tie ir svarīgi neaizsargātām personām, kā noteikts Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 13. pantā; atgādina, ka Hartas 47. pants satur prasību dalībvalstīm sniegt juridisko palīdzību tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, ciktāl šāda palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu tiesu iestāžu faktisku pieejamību;

27.  norāda, ka vērtības ķēdē iesaistīto uzņēmumu izsekošana var būt sarežģīta; aicina Komisiju izvērtēt un ierosināt instrumentus, ar ko palīdzēt uzņēmumiem to vērtības ķēžu izsekojamības nodrošināšanā; uzsver, ka digitālās tehnoloģijas varētu palīdzēt uzņēmumiem īstenot pienācīgu rūpību savā vērtības ķēdē un samazināt izmaksas; uzskata, ka ar turpmākām pienācīgas rūpības prasībām Savienības inovācijas mērķis būtu jāsaista ar cilvēktiesību un ilgtspējīgas pārvaldības veicināšanu;

28.  uzskata, ka pienācīgas rūpības īstenošana nedrīkstētu automātiski atbrīvot uzņēmumus no atbildības par kaitējumu, ko tie ir radījuši vai kura nodarīšanu tie ir veicinājuši; tomēr papildus tam uzskata, ka pamatīga un efektīva pienācīgas rūpības procesa ieviešana var palīdzēt uzņēmumiem izvairīties no kaitējuma nodarīšanas; turklāt uzskata, ka pienācīgas rūpības tiesību akti būtu jāpiemēro, neskarot citas piemērojamās apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas, norīkošanas darbā vai piegādes ķēdes atbildības sistēmas, kas izveidotas valsts, Eiropas un starptautiskā līmenī, tostarp solidāru atbildību apakšuzņēmēju ķēdēs;

29.  uzsver, ka cietušie, kas ir cietuši no uzņēmējdarbības izraisītas nelabvēlīgas ietekmes, bieži vien nav pietiekami aizsargāti ar tās valsts tiesību aktiem, kurā kaitējums ir nodarīts; šajā sakarībā uzskata, ka šīs direktīvas attiecīgie noteikumi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, (Roma II)(38) 16. pantu būtu jāatzīst par prevalējošām imperatīvām normām;

30.  aicina Komisiju ierosināt Savienības sarunu pilnvaras konstruktīvi iesaistīties sarunās par starptautisku juridiski saistošu ANO instrumentu, lai starptautiskajās cilvēktiesībās reglamentētu transnacionālo korporāciju un citu uzņēmumu darbību;

31.  iesaka Komisijas sniegtajā atbalstā, kas saistīts ar tiesiskumu, pareizuu pārvaldību un tiesu pieejamību trešās valstīs, pēc vajadzības prioritāti piešķirt pašvaldību spēju veidošanai turpmākajos tiesību aktos aplūkotajās jomās;

32.  prasa Komisijai bez liekas kavēšanās iesniegt tiesību akta priekšlikumu par obligātu pienācīgu rūpību piegādes ķēdē, ievērojot šā ziņojuma projekta pielikumā izklāstītos ieteikumus; uzskata, ka, neskarot sīkākus turpmākā tiesību akta priekšlikuma aspektus, par priekšlikuma juridisko pamatu būtu jāizvēlas LESD 50. pants, 83. panta 2. punkts un 114. pants;

33.  uzskata, ka prasītajam priekšlikumam finansiālas ietekmes uz Savienības budžetu nav;

34.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 295, 12.11.2010., 23. lpp. (2) OV L 182, 29.6.2013., 19. lpp. (3) OV L 330, 15.11.2014., 1. lpp. (4) OV L 130, 19.5.2017., 1. lpp. (5) OV L 132, 20.5.2017., 1. lpp. (6) OV L 305, 26.11.2019., 17. lpp. (7) OV L 317, 9.12.2019., 1. lpp. (8) OV L 198, 22.6.2020., 13. lpp. (9) COM(2018)0097. (10) COM(2019)0640. (11) OV C 215, 5.7.2017., 1. lpp. (12) OV C 209, 20.6.2019., 1. lpp. (13) OV C 215, 19.6.2018., 125. lpp. (14) OV C 298, 23.8.2018., 100. lpp. (15) OV C 76, 9.3.2020., 23. lpp. (16) https://www.ohchr.org/documents/publications/guidingprinciplesbusinesshr_en.pdf. (17) http://mneguidelines.oecd.org/guidelines. (18) https://www.oecd.org/investment/due-diligence-guidance-for-responsible-business-conduct.htm. (19) http://www.oecd.org/industry/inv/mne/responsible-supply-chains-textile-garment-sector.htm. (20) https://www.oecd.org/corporate/oecd-due-diligence-guidance-for-responsible-supply-chains-of-minerals-from-conflict-affected-and-high-risk-areas-9789264252479-en.htm. (21) https://www.oecd.org/daf/inv/investment-policy/rbc-agriculture-supply-chains.htm. (22) https://www.oecd.org/investment/due-diligence-guidance-for-responsible-business-conduct.htm. (23) https://www.oecd.org/investment/due-diligence-for-responsible-corporate-lending-and-securities-underwriting.htm#:~:text=Due%20Diligence%20for%20Responsible%20Corporate%20Lending%20and%20Securities%20Underwriting%20provides,risks%20associated%20with%20their%20clients. (24) https://www.ilo.org/declaration/thedeclaration/textdeclaration/lang--en/index.htm. (25) https://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/---ed_emp/---emp_ent/---multi/documents/publication/wcms_094386.pdf. (26) https://www.ohchr.org/Documents/Issues/Business/Gender_Booklet_Final.pdf. (27) Loi n° 2017-399 du 27 mars 2017 relative au devoir de vigilance des sociétés mères et des entreprises donneuses d'ordre, JORF n°0074 du 28 mars 2017. (28) Wet van 24 oktober 2019 n. 401 houdende de invoering van een zorgplicht ter voorkoming van de levering van goederen en diensten die met behulp van kinderarbeid tot stand zijn gekomen (Wet zorgplicht kinderarbeid). (29) EP Ārējo attiecību politikas departaments, PE 603.475 – 2019. gada februāris. (30) EP Ārējo attiecību politikas departaments, PE 603.505 – 2020. gada jūnijs. (31) Tieslietu un patērētāju ģenerāldirektorāts, 2020. gada janvāris. (32) Tieslietu un patērētāju ģenerāldirektorāts, 2020. gada jūlijs. (33) http://childrenandbusiness.org/ (34) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/36/ES (2011. gada 5. aprīlis) par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI (OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.). (35) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/29/ES (2012. gada 25. oktobris), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.). (36) SWD(2017)0350. (37) https://ec.europa.eu/info/files/better-regulation-toolbox-34_en (38) OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.

IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

IETEIKUMI, LAI IZSTRĀDĀTU EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULU PAR PIENĀCĪGU RŪPĪBU UZŅĒMUMU DARBĪBĀ UN UZŅĒMUMU ATBILDĪBU

PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA TEKSTS

Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par pienācīgu rūpību uzņēmumu darbībā un uzņēmumu atbildību

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 50. pantu, 83. panta 2. punktu un 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(1),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)  Uzņēmumu atbildība par to vērtību ķēžu nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām apzināšanās kļuva par svarīgu jautājumu 20. gadsimta deviņdesmitajos gados, kad jauna uzņēmumu prakse pārcelt apģērbu un apavu ražošanu uz mazāku izmaksu valstīm vērsa uzmanību uz sliktajiem darba apstākļiem, ar kuriem saskārās daudzi strādājošie, arī bērni, globālajās vērtību ķēdēs. Tajā pašā laikā daudzi naftas, gāzes, kalnrūpniecības un pārtikas rūpniecības uzņēmumi sāka darboties aizvien dziļāk attālos apgabalos, kur tie bieži vien bez pienācīgas apspriešanās vai kompensācijas pirmiedzīvotāju tautām lika pamest viņu dzīvesvietas.

(2)  Pieaugot pierādījumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem un vides degradāciju, pieauga arī bažas par to, kā nodrošināt to, lai uzņēmumi ievērotu cilvēktiesības, un par to, lai pārkāpumu rezultātā cietušajiem būtu iespēja vērsties tiesu iestādēs, jo īpaši gadījumos, kad dažu uzņēmumu piegādes ķēdes ietiecās valstīs, kurās bija vājas tiesību sistēmas un tiesībaizsardzība, un kā saskaņā ar valsts tiesību aktiem saukt uzņēmumus pie atbildības par kaitējuma nodarīšanu vai tā nodarīšanas veicināšanu. Ņemot to vērā, ANO Cilvēktiesību padome 2008. gadā vienprātīgi atzinīgi novērtēja pamatnostādnes „Aizsargāt, ievērot un labot”. Šīs pamatnostādnes balstās uz trim pīlāriem: valsts pienākumu aizsargāt pret trešo pušu, tostarp uzņēmumu, izdarītiem cilvēktiesību pārkāpumiem, izmantojot atbilstošu politiku, regulējumu un tiesu iestāžu spriedumus; uzņēmumu atbildību par cilvēktiesību ievērošanu, kas nozīmē, ka ir jārīkojas ar pienācīgu rūpību, lai nepieļautu citu personu tiesību aizskārumu un novērstu radīto nelabvēlīgo ietekmi; cietušo labāku piekļuvi efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem — gan tiesās, gan ārpustiesas kārtībā.

(3)  Pēc šīm pamatnostādnēm ANO Cilvēktiesību padome 2011. gadā apstiprināja Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām (UNGP). Ar UNGP ieviesa pirmo pienācīgas rūpības globālo standartu un paredzēja nesaistošas pamatnostādnes uzņēmumiem, dodot tiem iespēju praktiski uzņemties atbildību par cilvēktiesību ievērošanu. Pēc tam citas starptautiskās organizācijas izstrādāja pienācīgas rūpības standartus, pamatojoties uz UNGP. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 2011. gada daudznacionāliem uzņēmumiem paredzētajās pamatnostādnēs pienācīga rūpība ir plaši pieminēta, un ESAO ir izstrādājusi norādījumus, ar kuriem uzņēmumiem palīdz īstenot pienācīgu rūpību konkrētās nozarēs un piegādes ķēdēs. Eiropas Padomes Ministru komiteja 2016. gadā pieņēma dalībvalstīm adresētu ieteikumu par cilvēktiesībām un uzņēmējdarbību, aicinot dalībvalstis pieņemt tiesību aktus un citus regulējošus dokumentus, lai nodrošinātu, ka cilvēktiesību pārkāpumi uzņēmumu vērtību ķēdē izraisa civiltiesisku, administratīvu un krimināltiesisku atbildību, pie kuras sauc Eiropas tiesās. ESAO 2018. gadā pieņēma pienācīgas rūpības pamatnostādnes par atbildīgu uzņēmējdarbību. Tāpat arī Starptautiskā Darba organizācija (SDO) 2017. gadā pieņēma SDO Trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku, kurā uzņēmumus mudina ieviest pienācīgas rūpības mehānismus, ar kuriem tiem apzināt, novērst un mazināt savu faktisko un iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz starptautiski atzītām cilvēktiesībām un atskaitīties par to, kā tie šo problēmu risina. Apvienoto Nāciju Organizācijas 2012. gada Globālajā līgumā „Glābiet bērnus” un UNICEF Bērnu tiesību un uzņēmējdarbības principos ir noteikti galvenie apsvērumi bērnu tiesību jomā saistībā ar nelabvēlīgu uzņēmējdarbības ietekmi, un UNICEF ir izstrādājis virkni vadlīniju, ar ko tas atbalsta uzņēmumu pienācīgas rūpības īstenošanu un bērnus. ANO Bērnu tiesību komitejas 2013. gada Vispārējā komentārā Nr. 16 ir identificēts visaptverošs valsts pienākumu klāsts attiecībā uz uzņēmējdarbības ietekmi uz bērnu tiesībām, tostarp tas, ka valstīm no uzņēmumiem jāprasa pienācīga rūpība bērnu tiesību ievērošanā.

(4)  Tādējādi uzņēmumu rīcībā pašlaik ir ievērojams skaits starptautisku pienācīgas rūpības instrumentu, kas tiem var palīdzēt pildīt to pienākumu cilvēktiesību ievērošanā. Lai gan ir grūti pārspīlēt šo instrumentu nozīmi no tādu uzņēmumu viedokļa, kas nopietni uztver pienākumu ievērot cilvēktiesības, to brīvprātīgais raksturs mazina to efektivitāti un to iedarbība patiešām ir izrādījusies neliela, jo tikai ierobežots skaits uzņēmumu brīvprātīgi īsteno pienācīgu rūpību attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu savā un savu darījuma partneru darbībā. Situāciju vēl vairāk pasliktina daudzu uzņēmumu pārmērīgā koncentrēšanās uz īstermiņa peļņas maksimizēšanu.

(5)  Cietušajiem no cilvēktiesību pārkāpumiem vai nelabvēlīgas ietekmes uz vidi, spēkā esošie starptautiskie pienācīgas rūpības instrumenti nav nodrošinājuši ne iespēju vērsties tiesā, ne tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību, jo visi paredzētie tiesību aizsardzības mehānismi ir ārpustiesas un brīvprātīgi. Galvenais pienākums aizsargāt cilvēktiesības un nodrošināt iespēju vērsties tiesā gulstas uz valstīm, un tādu publisko tiesu mehānismu trūkums, kuri ļautu saukt uzņēmumus pie atbildības par kaitējumu, kas radies to vērtību ķēdēs, nebūtu jāaizstāj — un tas nemaz nav pienācīgi iespējams — ar privātu sūdzību izskatīšanas mehānismu izstrādi uzņēmumos. Tā kā šādi mehānismi ir noderīgi, lai sniegtu ārkārtas palīdzību un izmaksātu ātru kompensāciju par nelieliem zaudējumiem, tie būtu stingri jāreglamentē valsts iestādēm un tie nedrīkstētu apdraudēt cietušo tiesības vērsties tiesā un tiesības uz taisnīgu tiesu publiskās tiesās.

(6)  Savienība ir pieņēmusi obligāti izpildāmas pienācīgas rūpības pamatnostādnes ļoti konkrētās jomās, lai apkarotu nozares, kas kaitē Savienības vai tās dalībvalstu interesēm, piemēram, terorisma finansēšanu vai atmežošanu. Savienība 2010. gadā pieņēma Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 995/2010 (2), ar kuru tirgus dalībniekiem, kas laiž kokmateriālus un koka izstrādājumus iekšējā tirgū, piemēro prasības par pienācīgu rūpību un pieprasa, lai komersanti piegādes ķēdē sniegtu pamatinformāciju par saviem piegādātājiem un pircējiem nolūkā uzlabot kokmateriālu un koka izstrādājumu izcelsmes izsekojamību. Lai mazinātu bruņoto grupējumu un/vai drošības spēku iespējas tirgoties ar alvu, tantalu un volframu, to rūdām un zeltu, ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/821(3) ir izveidota Savienības pienācīgas rūpības sistēma attiecībā uz piegādes ķēdēm.

(7)  Atšķirīga, plašāka un papildinoša pieeja, kuras pamatā bija pārredzamība un ilgtspēja, tika piemērota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/95/ES(4), kas uzņēmumiem ar vairāk nekā 500 darbiniekiem uzliek pienākumu ziņot par politiku, ko tie īsteno attiecībā uz vides, sociālajiem un ar darbiniekiem saistītiem jautājumiem, korupcijas un kukuļošanas apkarošanu un cilvēktiesību ievērošanu, tostarp pienācīgu rūpību.

(8)  Dažās dalībvalstīs nepieciešamība panākt, ka uzņēmumi vairāk rīkojas cilvēktiesību aspektā un labāk reaģē uz vides un labas pārvaldības problēmām, ir novedusi pie tādu valsts tiesību aktu pieņemšanas, kas paredz pienācīgu rūpību. Nīderlandes likumā par pienācīgu rūpību attiecībā uz bērnu darbu pieprasīts, ka uzņēmumiem, kas darbojas Nīderlandes tirgū, ir jāpārbauda, vai nepastāv pamatotas aizdomas, ka piegādātās preces vai pakalpojumi ir ražoti, izmantojot bērnu darbu, un pamatotu aizdomu gadījumā ir jāpieņem un jāīsteno rīcības plāns. Francijā likumā par mātesuzņēmumu un pasūtītāju uzņēmumu modrības pienākumu ir paredzēts, ka dažiem lieliem uzņēmumiem ir jāpieņem pienācīgas rūpības plāns, kā konstatēt un novērst uzņēmuma, tā filiāļu, apakšuzņēmēju vai piegādātāju radītos riskus cilvēktiesību, veselības, drošības un vides jomā. Francijas tiesību aktos ir noteikta administratīvā atbildība par pienācīgas rūpības prasību neievērošanu, kā arī uzņēmuma civiltiesiskā atbildība atlīdzināt par nodarīto kaitējumu. Daudzās citās dalībvalstīs notiek debates par obligātu uzņēmumu pienācīgas rūpības prasību ieviešanu, un dažas dalībvalstis pašlaik apsver šādu tiesību aktu pieņemšanu, tostarp Vācija, Zviedrija, Austrija, Somija, Dānija un Luksemburga.

(9)  Astoņu dalībvalstu parlamenti, tostarp Igaunijas, Lietuvas, Slovākijas un Portugāles parlamenti, Nīderlandes Pārstāvju palāta, Itālijas Republikas Senāts un Francijas Nacionālā asambleja, kā arī Apvienotās Karalistes Lordu palāta, 2016. gadā pauda atbalstu Zaļās kartes iniciatīvai, aicinot Komisiju nākt klajā ar tiesību aktiem nolūkā nodrošināt uzņēmumu atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem.

(10)  Nepietiekama tiesību aktu saskaņošana var negatīvi ietekmēt brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tādēļ turpmāka saskaņošana ir būtiska, lai novērstu priekšrocību rašanos negodīgas konkurences rezultātā. Lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, ir svarīgi, ka noteikumi attiecas uz visiem uzņēmumiem, gan Savienības, gan trešo valstu uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū.

(11)  Ir būtiskas atšķirības starp dalībvalstu tiesību un administratīvajiem noteikumiem par pienācīgu rūpību, tostarp attiecībā uz civiltiesisko atbildību, ko piemēro Savienības uzņēmumiem. Ir būtiski novērst turpmākus tirdzniecības šķēršļus, kas izriet no šādu valstu tiesību aktu atšķirīgās izstrādes.

(12)  Lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, uzņēmumu atbildība par cilvēktiesību ievērošanu saskaņā ar starptautiskajiem standartiem būtu jāpārveido par juridisku, Savienības līmenī noteiktu pienākumu. Koordinējot cilvēktiesību, vides un pareizas pareizas pārvaldības aizsardzības garantijas, ar šo direktīvu būtu jānodrošina, ka uz Savienības un trešo valstu lieliem uzņēmumiem, kā arī augsta riska vai biržā kotētiem maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū, attiecas saskaņoti pienācīgas rūpības pienākumi, kas novērsīs regulējuma sadrumstalotību un uzlabos iekšējā tirgus darbību.

(13)  Obligātu pienācīgas rūpības prasību noteikšana Savienības līmenī uzņēmumiem būtu izdevīga no saskaņošanas, juridiskās noteiktības un vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanas viedokļa un sniegtu uzņēmumiem, uz kuriem šādas prasības attiecas, konkurences priekšrocības, jo sabiedrības doma arvien vairāk pieprasa, lai uzņēmumi kļūtu ētiskāki un ilgtspējīgāki. Šī direktīva, nosakot pienācīgas rūpības standartu Savienībā, varētu palīdzēt veicināt atbildīgas uzņēmējdarbības prakses globāla standarta pieņemšanu.

(14)  Šīs direktīvas mērķis ir novērst un mazināt iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību vērtības ķēdē, kā arī nodrošināt, ka uzņēmumus var saukt pie atbildības par šādas ietekmes izraisīšanu un ka ikviens, kam šādas ietekmes rezultātā ir nodarīts kaitējums, var reāli izmantot tiesības uz taisnīgu tiesu un uz atlīdzināšanu saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem.

(15)  Šīs direktīvas mērķis nav aizstāt jau spēkā esošos ES tiesību aktus, kas paredz pienācīgu rūpību, vai nepieļaut, ka tiek ieviesti vēl citi konkrētas nozares reglamentējoši Savienības tiesību akti. Tādējādi tā būtu jāpiemēro, neskarot citas prasības par pienācīgu rūpību, kas noteiktas Savienības konkrētām nozarēm paredzētos tiesību aktos, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 995/2010 un Regulā (ES) 2017/821, ja vien šīs direktīvas prasības par pienācīgu rūpību neparedz stingrāku pienācīgu rūpību attiecībā uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību.

(16)  Šīs direktīvas īstenošana nekādā ziņā nedrīkst kalpot par iemeslu tam, lai pazeminātu cilvēktiesību vai vides vispārējo aizsardzības līmeni. Jo īpaši tā nedrīkstētu ietekmēt citus piemērojamos apakšuzņēmumu līgumu, norīkošanas darbā vai piegādes ķēdes atbildības regulējumus, kas paredzēti valsts, Savienības vai starptautiskā līmenī. Tas, ka uzņēmums ir izpildījis savus pienācīgas rūpības pienākumus saskaņā ar šo direktīvu, nedrīkstētu to atbrīvot no pienākumiem, kas ir noteikti citos atbildības regulējumos, vai šādus pienākumus vājināt, un tāpēc, ņemot vērā šādu apstākli, nedrīkst noraidīt prasības tiesā, kas pret to ir celtas, pamatojoties uz citiem atbildības regulējumiem.

(17)  Direktīvai būtu jāattiecas uz visiem lielajiem uzņēmumiem, kurus reglamentē kādas dalībvalsts tiesību akti vai kuri ir iedibināti Savienības teritorijā vai darbojas iekšējā tirgū, neatkarīgi no tā, vai tie ir privāti vai valsts uzņēmumi, un no nozares, kurā tie darbojas — tā var būt arī finanšu nozare. Šī direktīva būtu jāpiemēro arī biržā kotētiem un augsta riska maziem un vidējiem uzņēmumiem(5).

(18)  Pienācīgas rūpības process pēc būtības ir samērīgs, jo šis process ir atkarīgs no tā, cik nopietna un iespējama ir nelabvēlīga ietekme, ko uzņēmums varētu radīt vai veicināt vai ar ko tas varētu būt tieši saistīts, no tā darbības nozares, lieluma, darbības veida un konteksta, tostarp ģeogrāfiskā konteksta, uzņēmējdarbības modeļa, vietas vērtības ķēdē un produktu un pakalpojumu veida. Liels uzņēmums, kura visas tiešās darījuma attiecības tiek īstenotas Savienībā, vai mazs un vidējs uzņēmums, kurš pēc riska novērtējuma veikšanas secina, ka tas nav konstatējis nekādu iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi savās darījuma attiecībās, varētu publicēt attiecīgu paziņojumu, tostarp riska novērtējumu, kurā ietverti attiecīgie dati, informācija un metodika, kas jebkurā gadījumā būtu jāpārskata, ja mainās uzņēmuma darbības, darījuma attiecības vai darbību konteksts.

(19)  Attiecībā uz uzņēmumiem, kuri pieder valstij vai kurus tā kontrolē, to pienācīgas rūpības pienākumu izpildei būtu nepieciešams, ka pakalpojumus tie iepērk no uzņēmumiem, kas pienācīgas rūpības pienākumus ir izpildījuši. Dalībvalstis tiek mudinātas nesniegt valsts palīdzību uzņēmumiem, kas neatbilst šīs direktīvas mērķiem, tostarp nepiešķirt valsts atbalstu, publisko iepirkumu, eksporta kredītaģentūru aizdevumus vai aizdevumus ar valsts galvojumu.

(20)  Šajā direktīvā pienācīga rūpība būtu jāsaprot kā uzņēmuma pienākums veikt visus samērīgos un atbilstošos pasākumus un ar saviem līdzekļiem censties novērst nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību to vērtības ķēdēs un novērst šādu ietekmi, ja tā radusies. Praktiski jēdziens „pienācīga rūpība” šajā direktīvā ir definēts kā procedūra, ko uzņēmums ir ieviesis savās darbībās un darījuma attiecībās vērtības ķēdē, lai konstatētu, novērstu, mazinātu, izbeigtu, novērotu, paziņotu, uzskaitītu, risinātu un neitralizētu potenciālo un/vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, tostarp sociālajām, arodbiedrību un darba tiesībām, uz vidi, tostarp klimata pārmaiņām, un uz pareizu pārvaldību. Uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, pienācīgas rūpības pienākumus nevajadzētu novirzīt tālāk piegādātājiem.

(21)  XX. pielikumā ir uzskaitīti ar uzņēmējdarbību saistītas nelabvēlīgas ietekmes uz cilvēktiesībām veidi. Ciktāl tas uzņēmumiem ir svarīgi, Komisijai minētajā pielikumā būtu jāiekļauj nelabvēlīgās ietekmes uz cilvēktiesībām veidi, kas norādīti Savienībai un dalībvalstīm saistošajās starptautiskajās cilvēktiesību konvencijās, Starptautiskajā cilvēktiesību hartā, starptautiskajās humanitārajās tiesībās, Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību instrumentos par to personu tiesībām, kuras pieder pie īpaši neaizsargātām grupām vai kopienām, un pamattiesību principos, kas izklāstīti SDO Deklarācijā par pamatprincipiem un pamattiesībām darbā, kā arī SDO Konvencijā par biedrošanās brīvību un tiesību faktisku atzīšanu organizēt sarunas par kolektīvā līguma noslēgšanu, SDO Konvencijā par visu veidu piespiedu darba izskaušanu, SDO Konvencijā par bērnu darba faktisku izskaušanu un SDO Konvencijā par diskriminācijas izskaušanu attiecībā uz nodarbinātību un profesiju. Šie ietekmes veidi ietver arī — bet neaprobežojas ar — nelabvēlīgu ietekmi uz citām tiesībām, kas atzītas Trīspusējā deklarācijā par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku (MNE deklarācijā) un vairākās SDO konvencijās, piemēram, tādām, kas saistītas ar biedrošanās brīvību, darba koplīguma slēgšanas sarunām, minimālo vecumu, darba drošību un veselības aizsardzību un vienlīdzīgu atalgojumu, un tiesībām, kas atzītas Konvencijā par bērna tiesībām, Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartā, Amerikas Cilvēktiesību konvencijā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, Eiropas Sociālajā hartā, Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un valstu konstitūcijās un tiesību aktos, ar kuriem atzīst vai īsteno cilvēktiesības. Komisijai būtu jānodrošina, ka šādi uzskaitītie ietekmes veidi ir iekļauti sarakstā pārdomāti un uzskaitītā ietekme ir reālistiski novēršama.

(22)  Nelabvēlīgā ietekme uz vidi bieži ir cieši saistīta ar nelabvēlīgu ietekmi cilvēktiesībām. ANO īpašais referents cilvēktiesību un vides jautājumos ir paziņojis, ka tiesības uz dzīvību, veselību, pārtiku, ūdeni un attīstību, kā arī tiesības uz drošu, tīru, veselīgu un ilgtspējīgu vidi ir nepieciešamas, lai cilvēktiesības izmantotu pilnībā. ANO Ģenerālā asambleja rezolūcijā Nr. 64/292 tiesības uz nekaitīgu un tīru dzeramo ūdeni un sanitāriju arī ir atzinusi par cilvēktiesībām. Covid-19 pandēmija ir aktualizējusi ne tikai drošas un veselīgas darba vides nozīmi, bet arī to, cik svarīgi ir uzņēmumi, kas nodrošina, ka savās vērtības ķēdēs tie ne rada, nedz veicina veselības apdraudējumus. Tādēļ šādas tiesības būtu jāiekļauj šajā direktīvā.

(23)  XXX. pielikumā ir uzskaitīti veidi, kā izpaužas gan nepastāvīga, gan pastāvīga ar uzņēmējdarbību saistīta nelabvēlīga ietekme uz vidi. To vidū cita starpā būtu jāiekļauj atkritumu rašanās, difūzais piesārņojums un siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas izraisa globālo sasilšanu par vairāk nekā 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, atmežošana un jebkāda cita ietekme uz klimatu, gaisu, augsni un ūdens kvalitāti, dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, bioloģisko daudzveidību un ekosistēmām. Komisijai būtu jānodrošina, ka šādi uzskaitītie ietekmes veidi ir iekļauti sarakstā pārdomāti un uzskaitītā ietekme reālistiski novēršama. Lai veicinātu ES tiesību aktu iekšējo saskaņotību un nodrošinātu juridisko noteiktību, šis saraksts ir sagatavots saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2020/852(6).

(24)  xxxx. pielikumā ir uzskaitīti veidi, kā izpaužas ar uzņēmējdarbību saistīta nelabvēlīga ietekme uz pareizu pārvaldību, ciktāl tie attiecas uz uzņēmumiem. Tiem būtu jāietver neatbilstība ESAO Pamatnostādņu daudznacionāliem uzņēmumiem VII nodaļai par kukuļošanas, uzpirkšanas un izspiešanas apkarošanu un ESAO Konvencijai par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos uzņēmējdarbības darījumos un korupcijas un kukuļošanas situācijas, kad uzņēmums nepieļaujami ietekmē valsts amatpersonas vai piešķir tām nepamatotas finansiālas priekšrocības, lai iegūtu privilēģijas vai netaisnīgi labvēlīgu attieksmi, pārkāpjot tiesību aktus, tostarp situācijas, kurās kāds uzņēmums nelikumīgi iesaistās vietējā politiskajā darbībā, nelikumīgi finansē kampaņas vai neievēro piemērojamos tiesību aktus nodokļu jomā. Komisijai būtu jānodrošina, ka šādi uzskaitītie ietekmes veidi ir iekļauti sarakstā pārdomāti un uzskaitītā ietekme ir reālistiski novēršami.

(25)  Nelabvēlīga ietekme uz cilvēktiesībām, vidi un pareizulabu pārvaldību nav dzimumneitrāla. Uzņēmumi tiek mudināti pienācīgas rūpības procesā integrēt dzimumu līdztiesības aspektu. Tie var gūt norādījumus ANO brošūrā „Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām dzimumu aspekti”.

(26)  Iespējamā vai faktiskā nelabvēlīgā ietekme uz cilvēktiesībām, vidi un pārvaldību konfliktu skartajās teritorijās var būt specifiska un nozīmīgāka. Šajā sakarībā uzņēmumiem, kas darbojas konfliktu skartajās teritorijās, būtu jāīsteno pienācīga rūpība attiecībā uz cilvēktiesībām, vidi un pārvaldību, jāievēro savas starptautisko humanitāro tiesību saistības un jāievēro spēkā esošie starptautiskie standarti un norādes, tostarp Ženēvas konvencijas un to papildprotokoli.

(27)  Dalībvalstis tiek mudinātas uzraudzīt to jurisdikcijā esošos uzņēmumus, kas darbojas vai kam ir darījuma attiecības konfliktu skartajās teritorijās, un attiecīgi veikt nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu cilvēktiesības, vidi un pareizu pārvaldību saskaņā ar to juridiskajām saistībām, pienācīgi ņemot vērā konkrētos un būtiskos riskus, kas pastāv šajās teritorijās.

(28)  Uzņēmējdarbība ietekmē visu to tiesību spektru, kas noteiktas ANO Konvencijā par bērna tiesībām un citos attiecīgos starptautiskos standartos. Bērnība ir unikāls fiziskas, prāta, emocionālas un garīgas attīstības periods, un bērnu tiesību pārkāpumi, piemēram, vardarbīga vai slikta izturēšanās, bērnu darbs, pakļaušana nepienācīgai tirgvedība, nedrošiem produktiem vai vides apdraudējumiem, var radīt mūžilgas, neatgriezeniskas un pat vairākas paaudzes ietekmējošas sekas. Uzņēmumu pienācīgas rūpības un uzņēmumu atbildības mehānismi, kas izstrādāti, nepievēršot pienācīgu uzmanību apsvērumiem par bērnu vajadzībām, var nebūt pietiekami efektīvi viņu tiesību aizsardzībā.

(29)  Cilvēktiesību un sociālo, vides un klimata standartu pārkāpumus un nelabvēlīgu ietekmi uz tiem var izraisīt gan pašu uzņēmumu, gan to darījuma partneru, jo īpaši piegādātāju, apakšuzņēmumu un ieguldītāju, darbība. Lai uzņēmumu pienācīgas rūpības pienākumi būtu efektīvi, tiem būtu jāaptver visa vērtības ķēde, vienlaikus izmantojot uz risku balstītu pieeju un izstrādājot prioritāšu noteikšanas stratēģiju, kuras pamatā būtu ANO vadošo principu 17. princips. Tomēr visu vērtības ķēdē iesaistīto uzņēmumu izsekošana var būt sarežģīta. Komisijai būtu jāizvērtē un jāierosina instrumenti, kas palīdzētu uzņēmumiem to vērtības ķēžu izsekojamības nodrošināšanā. Šajā nolūkā varētu izmantot inovatīvas informācijas tehnoloģijas, piemēram, blokķēdi, kas ļauj izsekot visus datus, un būtu jāveicina to izstrāde, lai samazinātu administratīvās izmaksas un izvairītos no darbinieku atlaišanas uzņēmumos, kas īsteno pienācīgu rūpību.

(30)  Pienācīga rūpība galvenokārt ir uzskatāma par preventīvu mehānismu, kas prasa, lai uzņēmumi veiktu visus samērīgos un atbilstošos pasākumus un savu iespēju robežās apzinātu un izvērtētu iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi un pieņemtu politiku un pasākumus, ar kuriem to izbeidz, novērš, mazina, uzrauga, izziņo, risina, labo un uzskaita to, kā šie uzņēmumi minēto ietekmi risina. No uzņēmumiem būtu jāpieprasa sagatavot dokumentu, kurā tie, pienācīgi ņemot vērā komerciālo konfidencialitāti, publiski informē par savu pienācīgas rūpības stratēģiju attiecībā uz katru no šiem posmiem. Šī pienācīgas rūpības stratēģija būtu atbilstoši jāiekļauj uzņēmuma vispārējā uzņēmējdarbības stratēģijā. Tā būtu jāizvērtē katru gadu un jāpārskata, kad vien šāda izvērtējuma rezultātā to uzskata par nepieciešamu.

(31)  Uzņēmumi, kas nepublicē paziņojumus par risku, nebūtu jāatbrīvo no iespējamām dalībvalstu kompetento iestāžu pārbaudēm vai izmeklēšanām, lai nodrošinātu, ka tie izpilda šajā direktīvā paredzētos pienākumus, un tos var saukt pie atbildības saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(32)  Uzņēmumiem būtu jāparedz iekšējs vērtību ķēdes kartēšanas process, kas ietver visus samērīgos un atbilstošos centienus, nolūkā identificēt darījuma partnerus savā vērtības ķēdē.

(33)  Šajā direktīvā minētā komerciālā konfidencialitāte būtu jāpiemēro attiecībā uz jebkuru informāciju, kas atbilst prasībām, lai to uzskatītu par komercnoslēpumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/943(7), proti, informāciju, kas ir slepena tādā nozīmē, ka tā kopumā vai precīzā tās sastāvdaļu konfigurācijā un salikumā nav vispārzināma vai viegli pieejama personām aprindās, kuras parasti izmanto minētā veida informāciju, tai slepenības dēļ ir komerciāla vērtība, un personas, kas šo informāciju likumīgi kontrolē, to attiecīgajos apstākļos pakļauj pamatotiem pasākumiem slepenības saglabāšanai .

(34)  Pienācīga rūpība nedrīkstētu būt formāla, un tai būtu jāizpaužas nepārtrauktā procesā un pastāvīgā tādu risku un tādas ietekmes novērtējumā, kuri ir dinamiski un var mainīties jaunu uzņēmējdarbības attiecību vai kontekstuālu pārmaiņu dēļ. Tādēļ uzņēmumiem savas pienācīgas rūpības stratēģijas būtu pastāvīgi jāuzrauga un attiecīgi jāpielāgo. Ar šīm stratēģijām būtu jātiecas aptvert katru faktisko vai iespējamo nelabvēlīgo ietekmi, lai gan tad, ja jānosaka prioritāšu politika, būtu jāapsver uzņēmumu darbību raksturs un konteksts, tostarp ģeogrāfiskais, un nelabvēlīgas ietekmes nopietnība un iespējamība. Trešo personu sertifikācijas sistēmas var papildināt pienācīgas rūpības stratēģijas, ja vien tās ir piemērotas darbības jomas ziņā un atbilst pienācīgam pārredzamības, objektivitātes, pieejamības un uzticamības līmenim. Tomēr trešās puses veikta sertifikācija nedrīkstētu būt par iemeslu, lai attaisnotu atkāpi no šajā direktīvā noteiktajiem pienākumiem vai nekādā veidā nedrīkstētu ietekmēt uzņēmuma iespējamo atbildību.

(35)  Lai uzskatītu, ka meitasuzņēmums izpildījis pienākumu izstrādāt pienācīgas rūpības stratēģiju, ja meitasuzņēmums ir iekļauts tā mātesuzņēmuma pienācīgas rūpības stratēģijā, meitasuzņēmumam savā gada ziņojumā būtu skaidri jānorāda, ka tas tā ir. Šāda prasība ir nepieciešama, lai nodrošinātu pārredzamību sabiedrībai, kas ļautu valstu kompetentajām iestādēm veikt atbilstošu izmeklēšanu. Meitasuzņēmumam būtu jānodrošina, ka mātesuzņēmuma rīcībā ir pietiekama un būtiska informācija, lai tā vārdā īstenotu pienācīgu rūpību.

(36)  Pienācīgais pārbaudes biežums konkrētā laikposmā, uz ko norāda vārds „regulāra”, būtu jānosaka samērīgi ar nelabvēlīgas ietekmes iespējamību un nopietnību. Jo iespējamāka un nopietnāka ietekme, jo biežāk būtu jāpārbauda atbilstība.

(37)  Uzņēmumiem vispirms būtu jācenšas risināt un novērst iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību diskusijās ar ieinteresētajām personām. Uzņēmumam, kuram ir iespaidošanas iespēja novērst vai mazināt nelabvēlīgo ietekmi, tā būtu jāizmanto. Uzņēmums, kas vēlas pastiprināt savu iespaidu šajā aspektā, varētu, piemēram, piedāvāt spēju veidošanu vai citus stimulus saistītajam uzņēmumam vai sadarboties ar citiem tirgus dalībniekiem. Ja nelabvēlīgu ietekmi nevar novērst vai mazināt un iespaidošanu nav iespējams nostiprināt, lēmums par atteikšanos no piegādātāja vai citām darījumu attiecībām varētu būt galējais līdzeklis, kas būtu jāizmanto atbildīgi.

(38)  Lai īstenotu pareizu pienācīgu rūpību, ir efektīvi un konstruktīvi jāapspriežas ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām un jo īpaši ir pienācīgi jāiesaista arodbiedrības. Apspriešanās ar ieinteresētajām personām un to iesaistīšana var palīdzēt uzņēmumiem precīzāk apzināt iespējamo un faktisko nelabvēlīgo ietekmi un izstrādāt efektīvāku pienācīgas rūpības stratēģiju. Tādēļ saskaņā ar šo direktīvu visos pienācīgas rūpības procedūras posmos ir jārisina diskusijas ar ieinteresētajām personām un tās jāiesaista. Turklāt šādas diskusijas un iesaistīšana var dot iespēju paust savu viedokli tiem, kuri ir ļoti ieinteresēti uzņēmuma ilgtermiņa noturībā. Ieinteresēto personu līdzdalība varētu palīdzēt uzlabot uzņēmumu ilgtermiņa darbību un rentabilitāti, jo to lielāka ilgtspēja labvēlīgi ietekmētu ekonomiku kopumā.

(39)  Diskutējot ar ieinteresētajām personām, kā paredzēts šajā direktīvā, uzņēmumiem būtu jānodrošina, ka gadījumos, kad ieinteresētās personas ir pirmiedzīvotāji, šādas diskusijas notiek saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām(8), tostarp brīvu, iepriekšēju un informētu piekrišanu un pirmiedzīvotāju tiesībām uz pašnoteikšanos.

(40)  Ieinteresētās personas jēdzienā ir jāietver visas personas, kuru tiesības un intereses var ietekmēt uzņēmuma lēmumi. Tālab šis jēdziens ietver strādājošos, vietējās kopienas, bērnus, pirmiedzīvotājus, pilsoņu apvienības un akcionārus, kā arī organizācijas, kuru statūtos noteiktais mērķis ir nodrošināt cilvēktiesību un sociālo tiesību, klimata, vides un pareizas pārvaldības standartu ievērošanu, piemēram, arodbiedrības un pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

(41)  Lai nepieļautu risku, ka pienācīgas rūpības procesā netiek uzklausīti ieinteresēto personu kritiskie viedokļi vai tiem netiek piešķirta pietiekama nozīme, šajā direktīvā būtu jāparedz ieinteresēto personu tiesības uz drošām un konstruktīvām diskusijām par uzņēmuma pienācīgas rūpības stratēģiju un jānodrošina atbilstīga arodbiedrību vai strādājošo pārstāvju iesaiste.

(42)  Attiecīgā informācija par pienācīgas rūpības stratēģiju būtu jāpaziņo potenciāli skartajām ieinteresētajām personām pēc to pieprasījuma un tādā veidā, kas atbilst minēto ieinteresēto personu kontekstam, piemēram, ņemot vērā ieinteresēto personu valsts oficiālo valodu, viņu rakstpratības līmeni un piekļuvi internetam. Tomēr uzņēmumiem nevajadzētu būt pienākumam proaktīvi atklāt visu savu pienācīgas rūpības stratēģiju veidā, kas atbilst ieinteresēto personu kontekstam, un prasībai paziņot attiecīgo informāciju vajadzētu būt samērīgai ar uzņēmuma būtību, kontekstu un lielumu.

(43)  Procedūrām, ar kuru starpniecību pauž aizdomas, būtu jānodrošina, ka tiek aizsargāta to paudēju anonimitāte vai konfidencialitāte, kā attiecīgā gadījumā paredz valsts tiesību akti, kā arī visu sūdzības iesniedzēju, tostarp cilvēktiesību un vides aizstāvju, drošība un fiziskā un juridiskā integritāte. Gadījumos, kad šādas procedūras attiecas uz trauksmes cēlējiem, tām būtu jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai (ES) 2019/1937(9).

(44)  Uzņēmumiem savu iespēju robežās būtu jāpieliek visas samērīgās un atbilstošās pūles, lai apzinātu savus piegādātājus un apakšuzņēmējus un darītu attiecīgo informāciju publiski pieejamu, pienācīgi ņemot vērā komercnoslēpumu. Lai pienācīga rūpība būtu pilnībā efektīva, tā nedrīkst aprobežoties tikai ar piegādes ķēdes pirmo lejupējo un augšupējo posmu, bet tai ir jāaptver tie, kurus uzņēmums pienācīgas rūpības procesā varētu būt apzinājis kā tādus, kas rada lielus riskus. Tomēr šajā direktīvā būtu jāņem vērā, ka ne visiem uzņēmumiem ir vienādi resursi vai spējas, lai apzinātu visus savus piegādātājus un apakšuzņēmējus, un tādēļ uz šo pienākumu būtu jāattiecas pamatotības un proporcionalitātes principam, kas uzņēmumiem nekādā gadījumā nebūtu jāinterpretē kā iegansts nepildīt savu pienākumu šajā aspektā pielikt visas nepieciešamās pūles.

(45)  Lai uzņēmuma kultūrā un struktūrā nostiprinātu pienācīgu rūpību, uzņēmuma administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru locekļiem vajadzētu būt atbildīgiem par ilgtspējas un pienācīgas rūpības stratēģiju pieņemšanu un īstenošanu.

(46)  Uzņēmumu pienācīgas rūpības centienu koordinācija un brīvprātīgas sadarbības pasākumi nozaru vai starpnozaru līmenī varētu uzlabot pienācīgas rūpības stratēģiju konsekvenci un efektivitāti. Šajā nolūkā dalībvalstis varētu veicināt pienācīgas rūpības rīcības plānu pieņemšanu nozaru u starpnozaru līmenī. Ieinteresētajām personām būtu jāpiedalās minēto plānu izstrādē. Šādu kolektīvu pasākumu izstrādei nekādā veidā nevajadzētu atbrīvot uzņēmumu no tā individuālās atbildības īstenot pienācīgu rūpību vai liegt to saukt pie atbildības saskaņā ar valsts tiesību aktiem par kaitējumu, ko tas nodarījis vai veicinājis.

(47)  Lai pienācīgas rūpības sistēma būtu efektīva, tajā būtu jāiekļauj uzņēmuma vai nozares līmeņa sūdzību izskatīšanas mehānismi, un nolūkā nodrošināt, ka šādi mehānismi ir efektīvi, tos izstrādājot, uzņēmumiem par tiem būtu jālemj, ņemot vērā informāciju par ieinteresēto personu viedokli. Pateicoties šiem mehānismiem, ieinteresētās personas varētu paust pamatotas bažas, un tiem būtu jādarbojas kā agrīnās brīdināšanas riska apzināšanās un mediācijas sistēmām. Tiem vajadzētu būt leģitīmiem, pieejamiem, paredzamiem, taisnīgiem, pārredzamiem, ar tiesībām saderīgiem, būtu jākalpo kā pastāvīgas mācīšanās avotam, vajadzētu būt balstītiem uz iesaisti un dialogu. Sūdzību izskatīšanas mehānismos vajadzētu būt iespējai izteikt ierosinājumus par to, kā iesaistītais uzņēmums varētu risināt iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi. Šo mehānismu ietvaros būtu jāspēj ierosināt arī piemērotu tiesību aizsardzības līdzekli, ja mediācijas rezultātā top zināms, ka uzņēmums ir izraisījis vai veicinājis nelabvēlīgu ietekmi.

(48)  Sūdzību izskatīšanas mehānismiem nebūtu jāatbrīvo dalībvalstis no to primārā pienākuma aizsargāt cilvēktiesības un nodrošināt iespēju vērsties tiesā un aizsargāt savas tiesības.

(49)  Dalībvalstīm būtu jāizraugās viena vai vairākas valsts iestādes, kas novērotu, vai uzņēmumi pareizi īsteno savus pienācīgas rūpības pienākumus, un nodrošinātu šīs direktīvas pareizu izpildi. Šīm valsts iestādēm vajadzētu būt neatkarīgām, un tām būtu jāpiešķir atbilstīgas pilnvaras un resursi, lai tās varētu veikt savus uzdevumus. Tām vajadzētu būt tiesīgām pēc savas iniciatīvas vai balstoties uz pamatotām un atbilstošām aizdomām, kuras paudušas ieinteresētās personas un trešās puses, noteikt iedarbīgas, samērīgas un atturošas administratīvās sankcijas, ņemot vērā pārkāpumu nopietnību un atkārtošanos, ar kurām nodrošina, ka uzņēmumi ievēro valsts tiesību aktos noteiktos pienākumus; Savienības līmenī Komisijai būtu jāizveido Eiropas pienācīgas rūpības tīkls nolūkā nodrošināt sadarbību.

(50)  Komisija un dalībvalstis tiek mudinātas paredzēt administratīvus naudas sodus, kas būtu salīdzināmi ar naudas sodiem, kuri pašlaik paredzēti konkurences un datu aizsardzības tiesību aktos.

(51)  Valsts iestādes tiek mudinātas sadarboties un dalīties informācijā ar ESAO valstu kontaktpunktiem (VKP) un valsts cilvēktiesību iestādēm, kas ir pieejami to valstī.

(52)  Saskaņā ar UNGP pienācīgas rūpības īstenošanai principā nebūtu uzņēmumi jāatbrīvo no atbildības par cilvēktiesību pārkāpumu izdarīšanu vai vides kaitējuma radīšanu vai minēto pārkāpumu veicināšanu. Tomēr stingrs un adekvāts pienācīgas rūpības process var palīdzēt uzņēmumiem novērst kaitējuma rašanos.

(53)  Ieviešot atbildības režīmu, dalībvalstīm būtu jānodrošina atspēkojama prezumpcija, kas prasa noteikta līmeņa pierādījumus. Pierādīšanas pienākums būtu jāuzliek nevis cietušajam, bet gan uzņēmumam, kam jāpierāda, ka tam nebija kontroles pār uzņēmumu, kas iesaistīta cilvēktiesību pārkāpumos.

(54)  Noilguma termiņi būtu jāuzskata par samērīgiem un piemērotiem, ja tie neierobežo cietušo tiesības vērsties tiesu iestādēs, pienācīgi ņemot vērā praktiskās problēmas, ar kurām saskaras iespējamie prasītāji. Cietušajiemno nelabvēlīgas ietekmes uz cilvēktiesībām, vidi un pārvaldību, būtu jādod pietiekami daudz laika, lai celtu prasības tiesā, ņemot vērā viņu ģeogrāfisko atrašanās vietu, līdzekļus un vispārējās grūtības iesniegt pieņemamas prasības Savienības tiesās.

(55)  Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ir starptautiski atzītas cilvēktiesības, kas ir nostiprinātas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 8. pantā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajam tiesībām 2. panta 3. punktā, un tās ir arī Savienības pamattiesības (Hartas 47. pants). Kā ir atgādināts ar UNGP, valstīm ir pienākums ar tiesu, administratīviem, likumdošanas vai citiem piemērotiem līdzekļiem nodrošināt, lai personām, kuras ir cietušas no uzņēmējdarbības kontekstā izdarītiem cilvēktiesību pārkāpumiem, būtu pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi. Tādēļ šajā direktīvā saskaņā ar ANO pamatprincipiem un pamatnostādnēm par tiesībām uz tiesību aizsardzību un atlīdzināšanu personām, kas ir cietušas no smagiem starptautisko cilvēktiesību pārkāpumiem un nopietniem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, ir īpaši minēts šis pienākums.

(56)  Lielie uzņēmumi tiek mudināti izveidot padomdevēju komitejas, kuru uzdevums ir konsultēt uzņēmumu vadības struktūras par pienācīgas rūpības jautājumiem, un to sastāvā iesaistīt ieinteresētās personas.

(57)  Arodbiedrībām būtu jāpiešķir nepieciešamie resursi, lai tās īstenotu savus pienākumus saistībā ar pienācīgu rūpību, tostarp, lai izveidotu saikni ar arodbiedrībām un strādājošiem uzņēmumos, ar kuriem galvenajam uzņēmumam ir darījumu attiecības.

(58)  Dalībvalstīm būtu jāizmanto spēkā esošie atbildības režīmi vai vajadzības gadījumā jāievieš papildu tiesību akti nolūkā nodrošināt, ka uzņēmumus atbilstoši valsts tiesību aktiem var saukt pie atbildības par jebkuru kaitējumu, ko radījusi tāda nelabvēlīga ietekme uz cilvēktiesībām, vidi vai pārvaldību, kuru tie vai uzņēmumi, kas atrodas to kontrolē, ir izraisījuši vai veicinājuši ar savām darbībām vai bezdarbību, ja vien uzņēmums nevar pierādīt, ka tas veicis visus vajadzīgos pasākumus saskaņā ar šo direktīvu, lai nepieļautu attiecīgo kaitējumu, vai to, ka kaitējums būtu radies pat tad, ja visi vajadzīgie pasākumi būtu veikti.

(59)  Lai uzņēmumu praktiskajā darbībā radītu skaidrību un noteiktību, kā arī nodrošinātu to prakses konsekvenci, Komisijai būtu jāsagatavo pamatnostādnes, apspriežoties ar dalībvalstīm un ESAO, ar vairāku specializētu aģentūru palīdzību, jo īpaši šeit jāmin Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, Eiropas Vides aģentūra un Eiropas Mazo un vidējo uzņēmumu izpildaģentūra. Jau ir spēkā vairākas pamatnostādnes par pienācīgu rūpību, kuras ir izstrādājušas starptautiskas organizācijas un kuras Komisija varētu izmantot kā paraugu, izstrādājot tieši Savienības uzņēmumiem paredzētas pamatnostādnes saskaņā ar šo direktīvu. Šīs direktīvas mērķim vajadzētu būt pilnīgai standartu saskaņošanai starp dalībvalstīm. Papildus vispārējām pamatnostādnēm, kam vajadzētu visiem uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, sniegt norādes, kā savās darbībās īstenot pienācīgu rūpību, Komisijai būtu jāparedz konkrētām nozarēm domātu pamatnostādņu izstrāde un jānodrošina regulāri atjaunināts saraksts ar valstu faktu lapām, lai palīdzētu uzņēmumiem novērtēt savas uzņēmējdarbības iespējamo un faktisko nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību konkrētā jomā. Šajās faktu lapās jo īpaši būtu jānorāda, kuras no konvencijām un līgumiem, kas ir uzskaitītas šīs direktīvas xx, xxx un xxxx pielikumā, attiecīgā valsts ir ratificējusi.

(60)  Lai aktualizētu nelabvēlīgas ietekmes veidu sarakstu, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus attiecībā uz šīs direktīvas xx, xxx, un xxxx pielikuma grozījumiem. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu(10). Lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu līdzdalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(61)  Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet minētās rīcības mēroga vai iedarbības dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Priekšmets un mērķis

1.  Šīs direktīvas piemērošanas mērķis ir nodrošināt, lai uzņēmumi, uz kuriem attiecas tās darbības joma un kuri darbojas iekšējā tirgū, pildītu savu pienākumu respektēt cilvēktiesības, vidi un pareizu pārvaldību ar savām darbībām un tām, kas tieši saistītas ar to darbu, ražojumiem vai pakalpojumiem, ko sniedz darījuma partneri, kā arī savās vērtības ķēdēs neradītu vai neveicinātu iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību un novērstu vai mazinātu šādu nelabvēlīgu ietekmi.

2.  Šajā direktīvā ir noteikti uzņēmumu vērtības ķēdes pienācīgas rūpības pienākumi tās darbības jomas ietvaros, proti, veikt visus samērīgos un atbilstošos pasākumus un censties savu iespēju robežās novērst nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību to vērtības ķēdēs, kā arī pienācīgi risināt šādu nelabvēlīgu ietekmi, ja tā radusies. Pienācīgas rūpības īstenošana prasa no uzņēmumiem apzināt, novērtēt, novērst, izbeigt, mazināt, novērot, paziņot, uzskaitīt, risināt un neitralizēt tādu iespējamo un/vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību, kādu var radīt to pašu, kā arī to vērtības ķēžu un darījuma partneru darbības. Koordinējot cilvēktiesību, vides un labas pārvaldības aizsardzības garantijas, minēto pienācīgas rūpības prasību mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus darbību.

3.  Turklāt direktīvas mērķis ir nodrošināt, ka uzņēmumus var saskaņā ar valstu tiesībām saukt pie atbildības par tādu nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību, ko tie rada vai veicina savā vērtības ķēdē, un ka cietušie var izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

4.  Šo direktīvu piemēro, neskarot citas prasības par pienācīgu rūpību, kas noteiktas konkrētām nozarēm paredzētos Savienības tiesību aktos, jo īpaši Regulā (ES) Nr. 995/2010 un Regulā (ES) 2017/821, ja vien šīs direktīvas prasības par pienācīgu rūpību neparedz pamatīgāku pienācīgu rūpību attiecībā uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību.

5.  Direktīvas īstenošana nekādā ziņā nav iemesls pazemināt cilvēktiesību vai vides vispārējo aizsardzības līmeni. Jo īpaši to piemēro, neskarot citus piemērojamos apakšuzņēmumu līgumus, norīkošanas darbā vai piegādes ķēžu atbildības regulējumus, kas noteikti dalībvalstu, Savienības vai starptautiskajā līmenī.

2. pants

Darbības joma

1.  Šo direktīvu piemēro lieliem uzņēmumiem, kurus reglamentē kādas dalībvalsts tiesību akti vai kuri ir iedibināti Savienības teritorijā.

2.  Šo direktīvu piemēro arī visiem biržā kotētiem maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī augsta riska maziem un vidējiem uzņēmumiem.

3.  Šo direktīvu piemēro arī tādiem lieliem uzņēmumiem, biržā kotētiem maziem un vidējiem uzņēmumiem,maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas darbojas augsta riska nozarēs, kurus regulē kādas trešās valsts tiesību akti un kuri nav iedibināti Savienības teritorijā, ja tie darbojas iekšējā tirgū, pārdodot preces vai sniedzot pakalpojumus. Šādi uzņēmumi pilda šajā direktīvā noteiktās prasības par pienācīgu rūpību, kas transponētas tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā tie darbojas, un uz tiem attiecas ar šo direktīvu noteiktie sankciju un atbildības režīmi, kas transponēti tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā tie darbojas.

3. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

(1)  „ieinteresētās personas” ir personas un personu grupas, kuru tiesības vai intereses var ietekmēt uzņēmuma vai tā darījuma attiecību iespējamā vai faktiskā nelabvēlīgā ietekme uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību, kā arī organizācijas, kuru statūtos noteiktais mērķis ir aizsargāt cilvēktiesības, tostarp sociālās un darba tiesības, vidi un pareizu pārvaldību. Tās var būt strādājošie un viņu pārstāvji, vietējās sabiedrības, bērni, pirmiedzīvotāju tautas, pilsoņu apvienības, arodbiedrības, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un uzņēmumu akcionāri;

(2)  „darījuma partneri” ir meitasuzņēmumi un komercpartneri visā tā vērtības ķēdē, tostarp piegādātāji un apakšuzņēmēji, kas ir tieši saistīti ar uzņēmuma saimniecisko darbību, produktiem vai pakalpojumiem;

(3)  „piegādātāji” ir uzņēmumi, kas vai nu tieši, vai netieši piegādā produktu vai kāda produkta daļu vai sniedz pakalpojumu citam uzņēmumam saistībā ar darījuma attiecībām;

(4)   „apakšuzņēmēji” ir visi darījuma partneri, kuri sniedz pakalpojumu vai veic darbību, kas palīdz izpildīt cita uzņēmuma darbības;

(5)  „vērtības ķēde” ir visas uzņēmuma darbības, darījuma attiecības un ieguldījumu ķēdes un ietver struktūras, ar kurām uzņēmumam ir tiešas vai netiešas darījuma attiecības augšupējā vai lejupējā posmā un kuras vai nu:

a)  piegādā produktus, produktu daļas vai sniedz pakalpojumus, kas veicina paša uzņēmuma produktus vai pakalpojumus, vai

b)  saņem produktus vai pakalpojumus no uzņēmuma;

(6)  „iespējama vai faktiska nelabvēlīga ietekme uz cilvēktiesībām” ir jebkura iespējama vai faktiska nelabvēlīga ietekme, kas var traucēt personām vai personu grupām pilnībā izmantot cilvēktiesības un kas attiecas uz cilvēktiesībām, tostarp sociālajām, strādājošo un arodbiedrību tiesībām, kā izklāstīts šīs direktīvas xx pielikumā. Šo pielikumu regulāri pārskata, un tas atbilst Savienības mērķiem cilvēktiesību jomā. Saskaņā ar 17. pantu Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, lai grozītu sarakstu xx pielikumā;

(7)  „iespējama vai faktiska nelabvēlīga ietekme uz vidi” ir visi starptautiski atzītu un Savienības vides standartu pārkāpumi, kā noteikts šīs direktīvas xxx pielikumā. Šo pielikumu regulāri pārskata, un tas atbilst Savienības mērķiem vides aizsardzības un klimata pārmaiņu mazināšanas jomā. Saskaņā ar 17. pantu Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, lai grozītu sarakstu xxx pielikumā;

(8)  „iespējama vai faktiska nelabvēlīga ietekme uz pareizu pārvaldību” ir jebkāda iespējama vai faktiska nelabvēlīga ietekme uz valsts, reģiona vai teritorijas pareizu pārvaldību, kā noteikts šīs direktīvas xxxx pielikumā. Šo pielikumu regulāri pārskata, un tas atbilst Savienības mērķiem pareizas pārvaldības jomā. Saskaņā ar 17. pantu Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, lai grozītu sarakstu xxxx pielikumā;

(9)  „kontrole” ir iespēja uzņēmumam īstenot izšķirošu ietekmi uz citu uzņēmumu, jo īpaši ar īpašumtiesībām vai tiesībām izmantot visus tā aktīvus vai daļu no tiem, vai tiesībām vai līgumiem, vai jebkādiem citiem līdzekļiem, ņemot vērā visus faktiskos apsvērumus, kurie ir izšķiroša ietekme uz uzņēmuma lēmējinstitūciju sastāvu, balsošanu vai lēmumiem;

(10)  „veicināt” nozīmē, ka uzņēmuma darbības apvienojumā ar citu subjektu darbībām rada ietekmi vai ka uzņēmuma darbības izraisa, atvieglo vai stimulē to, ka cita struktūra rada nelabvēlīgu ietekmi. Veicināšanai jābūt būtiskai, un neliela vai maznozīmīga veicināšana ir izslēgta. Veicināšanas būtiskuma novērtēšana un izpratne par to, kad uzņēmuma darbības varēja būt izraisījušas, atvieglojušas vai stimulējušas to, ka cita struktūra rada nelabvēlīgu ietekmi, var ietvert vairāku faktoru apsvēršanu.

Iespējams ņemt vērā šādus faktorus:

–  to, cik lielā mērā uzņēmums var veicināt vai motivēt citas struktūras nelabvēlīgu ietekmi, t. i., to, cik lielā mērā darbība ir palielinājusi ietekmes rašanās risku,

–  to, cik lielā mērā uzņēmums varēja zināt vai tam būtu bijis jāzina par nelabvēlīgo ietekmi vai nelabvēlīgas ietekmes iespējamību, t. i., paredzamības pakāpi,

–  pakāpi, kādā kāda no uzņēmuma darbībām faktiski ir mazinājusi nelabvēlīgo ietekmi vai samazinājusi ietekmes rašanās risku.

Tas vien, ka pastāv darījuma attiecības vai notiek darbības, kas rada vispārējus apstākļus, kuros var rasties nelabvēlīga ietekme, pats par sevi nenozīmē veicināšanas attiecības. Attiecīgajai darbībai būtu ievērojami jāpalielina nelabvēlīgas ietekmes risks.

4. pants

Pienācīgas rūpības stratēģija

1.  Dalībvalstis paredz noteikumus, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi savās darbības un darījuma attiecībās īsteno efektīvu pienācīgu rūpību attiecībā uz iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību.

2.  Uzņēmumi savu iespēju robežās pastāvīgi dara visu iespējamo, lai ar riskā balstītu uzraudzības metodiku, kurā ņemta vērā iespējamas vai faktiskas ietekmes uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību iespējamība, nopietnība un akūtums, apzinātu un novērtētu savu darbību būtību un kontekstu, tostarp ģeogrāfisko kontekstu, un to, vai to darbības un darījuma partneri rada vai veicina vai ir tieši saistīti ar kādu šo iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi.

3.  Ja liels uzņēmums, kura visas tiešās darījuma attiecības tiek īstenotas Savienībā, vai mazs vai vidējs uzņēmums saskaņā ar 2. punktu secina, ka tas nerada, neveicina vai nav tieši saistīts ne ar kādu iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību, tas publicē attiecīgu paziņojumu un tajā iekļauj savu riska novērtējumu, kurā ietverti attiecīgie dati, informācija un metodika, kas ir šā secinājuma pamatā. Konkrētāk, minētais uzņēmums var secināt, ka tas nav izraisījis nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību, ja tā ietekmes apzināšanas un riska novērtējuma analīzē tiek konstatēts, ka visi tā tiešie piegādātāji īsteno pienācīgu rūpību saskaņā ar šo direktīvu. Šādu paziņojumu pārskata, ja rodas jauni riski vai ja uzņēmums uzsāk jaunas darījuma attiecības, kas var radīt riskus.

4.  Ja vien uzņēmums saskaņā ar šā panta 2. un 3. punktu nekonstatē, ka tas nerada vai neveicina vai nav tieši saistīts ar jebkādu iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību, tas izstrādā un efektīvi īsteno pienācīgas rūpības stratēģiju. Pienācīgas rūpības stratēģijā uzņēmumi:

i)  precizē tādu iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību, kas apzināta un novērtēta saskaņā ar šā panta 2. punktu un kas, iespējams, varētu būt sastopama tā darbībās un darījuma attiecībās, un šādas ietekmes nopietnību, iespējamību un akūtumu, kā arī attiecīgos datus, informāciju un metodiku, kas ir šo secinājumu pamatā;

ii)  kartē savu vērtības ķēdi un, pienācīgi ņemot vērā komerciālo konfidencialitāti, publisko būtisku informāciju par uzņēmuma vērtības ķēdi, kas var ietvert nosaukumus, atrašanās vietas, piegādāto produktu un pakalpojumu veidus un citu būtisku informāciju par meitasuzņēmumiem, piegādātājiem un uzņēmējdarbības partneriem tā vērtības ķēdē;

iii)  pieņem un norāda visas samērīgās un atbilstošās politikas un pasākumus, kuru mērķis ir izbeigt, novērst vai mazināt iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību;

iv)  izveido prioritāšu noteikšanas stratēģiju, pamatojoties uz ANO Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām 17. principu, ja tie nespēj vienlaikus novērst visu iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi. Uzņēmumi apsver dažādās iespējamās vai faktiskās nelabvēlīgās ietekmes uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību nopietnību, iespējamību un akūtumu, savu darbību raksturu un kontekstu, tostarp ģeogrāfisko kontekstu, risku darbības jomu, mērogu un neatgriezeniskuma pakāpi un vajadzības gadījumā izmanto prioritāšu noteikšanas politiku, risinot šos riskus.

5.  Uzņēmumi nodrošina, ka to uzņēmējdarbības stratēģija un politikas atbilst to pienācīgas rūpības stratēģijai. Uzņēmumi savās pienācīgas rūpības stratēģijās iekļauj paskaidrojumus šajā sakarībā.

6.  Attiecībā uz uzņēmuma meitasuzņēmumiem uzskata, ka tie pienākumu izveidot pienācīgas rūpības stratēģiju ievēro, ja mātesuzņēmums vai kontrolējošais uzņēmums tos iekļauj savā pienācīgas rūpības stratēģijā.

7.  Uzņēmumi īsteno tādu pienācīgu rūpību vērtības ķēdē, kas ir samērīga un atbilstoša to iespējamās vai faktiskās nelabvēlīgās ietekmes nopietnībai un iespējamībai un to konkrētajiem apstākļiem, jo īpaši darbības nozarei, piegādes ķēdes lielumam un garumam, uzņēmuma lielumam, jaudai, resursiem un iedarbības iespējai.

8.  Uzņēmumi nodrošina, ka to darījuma partneri ievieš un īsteno cilvēktiesību, vides un pareizas pārvaldības politiku, kas atbilst to pienācīgas rūpības stratēģijai, piemēram, ar pamatnolīgumiem, līguma klauzulām, rīcības kodeksiem vai sertificētām un neatkarīgām revīzijām. Uzņēmumi nodrošina, ka to iegādes politika nerada vai neveicina iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību.

9.  Uzņēmumi regulāri pārbauda, vai apakšuzņēmēji un piegādātāji pilda savus pienākumus saskaņā ar 8. punktu.

5. pants

Ieinteresēto personu iesaiste

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmumi, izstrādājot un īstenojot savu pienācīgas rūpības stratēģiju, godprātīgi veic efektīvas, jēgpilnas un uz informāciju balstītas diskusijas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām. Dalībvalstis jo īpaši garantē tiesības attiecīgā līmeņa, tostarp nozares, valsts, Eiropas un globāla līmeņa, arodbiedrībām un strādājošo pārstāvjiem iesaistīties pienācīgas rūpības stratēģijas godprātīgā izveidē un īstenošanā kopā ar savu uzņēmumu. Uzņēmumi var piešķirt prioritāti diskusijām ar visvairāk skartajām ieinteresētajām personām. Uzņēmumi rīko diskusijas un iesaista arodbiedrības un strādājošo pārstāvjus veidā, kas ir atbilstošs to lielumam un darbību būtībai un kontekstam.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka ieinteresētajām personām ir tiesības pieprasīt no uzņēmuma, lai tiktu diskutēta iespējamā vai faktiskā nelabvēlīgā ietekme uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību, kas uz tām attiecas, atbilstoši 1. punktam.

3.  Uzņēmums nodrošina, ka skartās vai potenciāli skartās ieinteresētās personas, kas piedalās 1. punktā minētajās diskusijās, netiek tāpēc pakļautas riskam.

4.  Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/14/EK(11), Direktīvu 2009/38/EK(12) un Padomes Direktīvu 2001/86/EK(13) uzņēmums informē strādājošo pārstāvjus par savu pienācīgas rūpības stratēģiju un tās īstenošanu, kurā viņi var piedalīties. Turklāt pilnībā tiek ievērotas tiesības slēgt koplīgumus, kas jo īpaši atzītas SDO konvencijās Nr. 87 un Nr. 98, Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un Eiropas Sociālajā hartā, kā arī SDO Asociācijas brīvības komitejas, Ekspertu komitejas konvenciju un ieteikumu piemērošanas jautājumos (CEACR) un Eiropas Padomes Eiropas Sociālo tiesību komitejas (ECSR) lēmumos.

6. pants

Pienācīgas rūpības stratēģijas publicēšana un paziņošana

1.  Dalībvalstis, pienācīgi ņemot vērā komerciālo konfidencialitāti, nodrošina, ka uzņēmumi savu aktuālāko pienācīgas rūpības stratēģiju vai 4. panta 3. punktā minēto paziņojumu, kurā ietverts riska novērtējums, dara publiski pieejamu un nodrošina piekļūšanu tam bez maksas, jo īpaši uzņēmumu tīmekļa vietnēs.

2.  Uzņēmumi dara zināmu savu pienācīgas rūpības stratēģiju savu strādājošo pārstāvjiem, arodbiedrībām, darījuma partneriem un pēc pieprasījuma vienai no valsts kompetentajām iestādēm, kas izraudzītas saskaņā ar 12. pantu.

Uzņēmumi attiecīgo informāciju par savu pienācīgas rūpības stratēģiju paziņo potenciāli skartajām ieinteresētajām personām pēc pieprasījuma un veidā, kas atbilst minēto ieinteresēto personu kontekstam, piemēram, ņemot vērā ieinteresēto personu valsts oficiālo valodu.

3.  Dalībvalstis un Komisija nodrošina, ka uzņēmumi centralizētā Eiropas platformā, ko uzrauga valstu kompetentās iestādes, augšupielādē savu pienācīgas rūpības stratēģiju vai 4. panta 3. punktā minēto paziņojumu, kurā ietverts riska novērtējums. Šāda platforma varētu būt vienotais Eiropas piekļuves punkts, ko Komisija minējusi savā nesenajā Kapitāla tirgu savienības rīcības plānā (COM/2020/0590). Komisija nodrošina standartizētu veidni pienācīgas rūpības stratēģiju augšupielādei Eiropas centralizētajā platformā.

7. pants

Nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšana

Šī direktīva neskar pienākumus, kas dažiem uzņēmumiem noteikti Direktīvā 2013/34/ES, iekļaut savā vadības ziņojumā nefinansiālu paziņojumu, tostarp aprakstu par uzņēmuma īstenoto politiku vismaz attiecībā uz vides, sociālajiem un ar nodarbinātajiem saistītiem jautājumiem, cilvēktiesību ievērošanu, korupcijas un kukuļošanas apkarošanas jautājumiem un īstenoto pienācīgas rūpības procesu.

8. pants

Pienācīgas rūpības stratēģijas izvērtēšana un pārskatīšana

1.  Uzņēmumi vismaz reizi gadā izvērtē savu pienācīgas rūpības stratēģiju un tās īstenošanas efektivitāti un piemērotību un attiecīgi pārskata to ikreiz, kad izvērtēšanas rezultātā tiek konstatēts, ka tas ir nepieciešams.

2.  Pienācīgas pārbaudes stratēģijas izvērtēšanu un pārskatīšanu veic diskusijās ar ieinteresētajām personām un iesaistot arodbiedrības un strādājošo pārstāvjus tādā pašā veidā, kā izstrādājot pienācīgas rūpības stratēģiju saskaņā ar 4. pantu.

9. pants

Sūdzību izskatīšanas mehānismi

1.  Uzņēmumi paredz sūdzību izskatīšanas mehānismu gan kā agrīnās brīdināšanas riska apzināšanās mehānismu, gan kā mediācijas sistēmu, kas ļauj visām ieinteresētajām personām paust pamatotas aizdomas par iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību. Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmumiem ir iespēja nodrošināt šādu mehānismu sadarbībā ar citiem uzņēmumiem vai organizācijām, piedaloties sūdzību izskatīšanas mehānismā, kas paredzēts daudzām ieinteresētajām personām, vai pievienojoties globālam pamatnolīgumam.

2.  Sūdzību izskatīšanas mehānismi ir likumīgi, pieejami, paredzami, droši, taisnīgi, pārredzami, ar tiesībām saderīgi un pielāgojami, kā noteikts Apvienoto Nāciju Organizācijas Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām 31. principā noteiktajos ārpustiesas sūdzību izskatīšanas mehānismu efektivitātes kritērijos un ANO Bērna tiesību komitejas vispārējā komentārā Nr. 16. Šādi mehānismi nodrošina iespēju izteikt aizdomas anonīmi vai konfidenciāli atkarībā no tā, kā prasīts valsts tiesību aktos.

3.  Sūdzību izskatīšanas mehānisms nodrošina savlaicīgu un efektīvu atbildi ieinteresētajām personām gan brīdinājumu, gan aizdomu izteikšanas gadījumos.

4.  Uzņēmumi publicē informāciju par aizdomām, kas izteiktas, izmantojot to sūdzību izskatīšanas mehānismus, un regulāri ziņo par šajos gadījumos panākto progresu. Visu informāciju publicē tādā veidā, kas neapdraud ieinteresēto personu drošību, tostarp neizpaužot viņu identitāti.

5.  Izmantojot sūdzību izskatīšanas mehānismus, ir tiesības iesniegt uzņēmumam priekšlikumus par to, kā risināt iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi.

6.  Izstrādājot sūdzību izskatīšanas mehānismus, uzņēmumi lēmumus pieņem, ņemot vērā ieinteresēto personu viedokli.

7.  Sūdzību mehānisma izmantošana neliedz prasītājiem vērsties tiesu iestādē.

10. pants

Ārpustiesas risinājumi

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja uzņēmums konstatē, ka tas izraisījis vai veicinājis nelabvēlīgu ietekmi, tas paredz atlīdzināšanas procedūru vai sadarbojas tās ietvaros. Ja uzņēmums konstatē, ka tas ir tieši saistīts ar nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību, tas sadarbojas atlīdzības procedūras ietvaros, cik labi vien iespējams.

2.  Tiesiskās aizsardzības līdzekli var ierosināt mediācijas rezultātā, izmantojot 9. pantā paredzēto sūdzību izskatīšanas mehānismu.

3.  Tiesiskās aizsardzības līdzekli nosaka, apspriežoties ar skartajām ieinteresētajām personām, un to var veidot: finansiāla vai nefinansiāla kompensācija, atjaunošana amatā, publiska atvainošanās, restitūcija, rehabilitācija vai ieguldījums izmeklēšanā.

4.  Uzņēmumi novērš papildu kaitējumu, garantējot, ka attiecīgais kaitējums neatkārtosies.

5.  Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmuma priekšlikums par atlīdzību neliedz skartajām ieinteresētajām personām iesniegt civilprasību saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Jo īpaši cietušajiem nepieprasa izmantot ārpustiesas tiesiskās aizsardzības līdzekļus pirms prasības iesniegšanas tiesā, kā arī sūdzību izskatīšanas mehānisma ietvaros nepabeigtas procedūras neierobežo cietušo iespējas vērsties tiesā. Tiesas pienācīgi apsver lēmumus, kas pieņemti sūdzību izskatīšanas mehānisma ietvaros, bet šie lēmumi tām nav saistoši.

11. pants

Nozaru pienācīgas rūpības rīcības plāni

1.  Dalībvalstis var mudināt valsts vai Savienības līmenī pieņemt brīvprātīgus nozaru vai starpnozaru pienācīgas rūpības rīcības plānus, kuru mērķis ir koordinēt uzņēmumu pienācīgas rūpības stratēģijas.

Uzņēmumus, kas piedalās nozaru vai starpnozaru pienācīgas rūpības rīcības plānos, neatbrīvo no šajā direktīvā paredzētajiem pienākumiem.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgajām ieinteresētajām personām, jo īpaši arodbiedrībām, strādājošo pārstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, ir tiesības piedalīties nozaru pienācīgas rūpības rīcības plānu izstrādē, neskarot katra uzņēmuma pienākumu ievērot 5. pantā noteiktās prasības.

3.  Nozaru pienācīgas rūpības rīcības plānos uzņēmumiem, kas ietilpst to piemērošanas jomā, var paredzēt vienotu kopīgu sūdzību izskatīšanas mehānismu. Sūdzību izskatīšanas mehānisms atbilst šīs direktīvas 9. pantam.

4.  Izstrādājot nozaru sūdzību izskatīšanas mehānismus, ņem vērā ieinteresēto personu viedokli.

12. pants

Uzraudzība

1.  Katra dalībvalsts ieceļ vienu vai vairākas valsts kompetentās iestādes, kuru ziņā ir uzraudzīt, kā šī direktīva formā, kādā tā transponēta valsts tiesību aktos, tiek piemērota, un izplatīt pienācīgas pārbaudes paraugprakses.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka valsts kompetentās iestādes, kas ieceltas saskaņā ar 1. punktu, ir neatkarīgas un ka tām ir nepieciešamie cilvēkresursi, tehniskie un finanšu resursi, telpas, infrastruktūra un speciālās zināšanas, lai efektīvi veiktu savus pienākumus.

3.  Dalībvalstis līdz ... [šīs direktīvas transponēšanas datums] dara Komisijai zināmus kompetento iestāžu nosaukumus un adreses. Dalībvalstis informē Komisiju par visām kompetento iestāžu nosaukumu un adrešu maiņām.

4.  Komisija dara publiski pieejamu, tostarp internetā, kompetento iestāžu sarakstu. Komisija minēto sarakstu pastāvīgi atjaunina.

13. pants

Izmeklēšana attiecībā uz uzņēmumiem

1.  Direktīvas 14. pantā minētās dalībvalstu kompetentās iestādes ir pilnvarotas veikt izmeklēšanu, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi pilda šajā direktīvā noteiktos pienākumus, tostarp uzņēmumi, kas ir paziņojuši, ka nav saskārušies ar iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību. Kompetentās iestādes ir pilnvarotas veikt uzņēmumu pārbaudes un skarto vai potenciāli skarto ieinteresēto personu vai to pārstāvju iztaujāšanu. Šādas pārbaudes var ietvert uzņēmuma pienācīgas rūpības stratēģijas pārbaudi, sūdzību izskatīšanas mehānisma darbības pārbaudi un pārbaudes uz vietas.

Uzņēmumi sniedz visu vajadzīgo palīdzību, lai atvieglotu kompetento iestāžu veikto izmeklēšanu.

2.  Šā panta 1. punktā minēto izmeklēšanu veic, vai nu izmantojot uz risku balstītu pieeju, vai gadījumā, ja kompetentās iestādes rīcībā ir attiecīga informācija par aizdomām, ka uzņēmums nepilda šajā direktīvā paredzētos pienākumus, tostarp pamatojoties uz trešo pušu paustām pamatotām un saprātīgām aizdomām.

3.  Komisija un 12. pantā minētās dalībvalstu kompetentās iestādes atvieglo trešām pusēm šā panta 2. punktā minēto pamatoto aizdomu izteikšanu, izmantojot tādus līdzekļus kā saskaņotas veidlapas aizdomu izteikšanai. Komisija un kompetentās iestādes nodrošina, ka sūdzības iesniedzējam ir tiesības pieprasīt, lai viņa izteiktās aizdomas saskaņā ar valsts tiesību aktiem paliktu konfidenciālas vai anonīmas. Dalībvalstu kompetentas iestādes, kas minētas 12. pantā, nodrošina, ka minēto veidlapu var aizpildīt arī elektroniski.

4.  Kompetentā iestāde saprātīgā termiņā informē sūdzības iesniedzēju par izmeklēšanas gaitu un rezultātiem, jo īpaši, ja ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana vai koordinācija ar citu uzraudzības iestādi.

5.  Ja saskaņā ar 1. punktu veikto darbību rezultātā kompetentā iestāde konstatē, ka nav ievērota šī direktīva, tā attiecīgajam uzņēmumam dod pietiekami daudz laika, lai veiktu korektīvus pasākumus, ja tādi ir iespējami.

6.  Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja šīs direktīvas neievērošana varētu radīt neatgriezenisku kaitējumu, attiecīgajam uzņēmumam var likt pieņemt pagaidu pasākumus vai atbilstoši proporcionalitātes principam var uz laiku noteikt uzņēmuma darbības apturēšanu. Attiecībā uz uzņēmumiem, kurus reglamentē trešās valsts tiesību akti, bet kuri darbojas iekšējā tirgū, darbības pagaidu apturēšana var nozīmēt aizliegumu darboties iekšējā tirgū.

7.  Dalībvalstis saskaņā ar 18. pantu paredz sankcijas uzņēmumiem, kas noteiktajā termiņā neveic korektīvus pasākumus. Kompetentās valsts iestādes ir pilnvarotas uzlikt administratīvus naudas sodus.

8.  Dalībvalstis nodrošina, ka valsts kompetentās iestādes glabā uzskaiti par 1. punktā minētajām izmeklēšanām, īpaši norādot to raksturu un rezultātus, kā arī uzskaiti par visiem paziņojumiem attiecībā uz korektīvām darbībām, ko veic saskaņā ar 5. punktu. Kompetentās iestādes publicē gada darbības pārskatu, kurā, pienācīgi ņemot vērā komercnoslēpumu, norādīti visnopietnākie neatbilstības gadījumi un tas, kā tie risināti.

14. pants

Pamatnostādnes

1.  Lai uzņēmumiem radītu skaidrību un noteiktību, kā arī nodrošinātu to prakses konsekvenci, Komisija, apspriežoties ar dalībvalstīm un ESAO un ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras, Eiropas Vides aģentūras un Eiropas Mazo un vidējo uzņēmumu izpildaģentūras palīdzību, publicē vispārīgas nesaistošas pamatnostādnes uzņēmumiem par to, kā vislabāk izpildīt šajā direktīvā noteiktos pienācīgas rūpības pienākumus. Šajās pamatnostādnēs sniedz praktiskus norādījumus par to, kā pienācīgas rūpības pienākumiem var piemērot proporcionalitāti un prioritātes noteikšanu, vērtējot pēc ietekmes, nozarēm un ģeogrāfiskajiem apgabaliem atkarībā no uzņēmuma lieluma un nozares, kurā tas darbojas. Pamatnostādnes dara pieejamas ne vēlāk kā ... [18 mēneši pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas].

2.  Komisija, apspriežoties ar dalībvalstīm un ESAO un ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras, Eiropas Vides aģentūras un Eiropas Mazo un vidējo uzņēmumu aģentūras palīdzību, var sagatavot īpašas nesaistošas pamatnostādnes uzņēmumiem, kas darbojas konkrētās nozarēs.

3.  Sagatavojot šā panta 1. un 2. punktā minētās nesaistošās pamatnostādnes, pienācīgi ņem vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, SDO Trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku, ESAO Pienācīgas pārbaudes vadlīnijas atbildīgai uzņēmējdarbībai, ESAO Vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem, ESAO Vadlīnijas par atbildīgām derīgo izrakteņu piegādes ķēdēm, ESAO Pienācīgas pārbaudes vadlīnijas attiecībā uz atbildīgām piegādes ķēdēm apģērbu un apavu ražošanas nozarē, ESAO Atbildīgas uzņēmējdarbības vadlīnijas institucionālajiem ieguldītājiem un ESAO un ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas vadlīnijas par atbildīgām piegādes ķēdēm lauksaimniecībā, ANO Bērnu tiesību komitejas Vispārējo komentāru Nr. 16 par valsts pienākumu klāstu attiecībā uz uzņēmējdarbības ietekmi uz bērnu tiesībām un UNICEF Bērnu tiesību un uzņēmējdarbības principus. Komisija periodiski pārskata savu pamatnostādņu atbilstību un pielāgo tās jaunai paraugpraksei.

4.  Komisija regulāri atjaunina valstu faktu lapas un dara tās publiski pieejamas, lai sniegtu aktuālu informāciju par starptautiskajām konvencijām un līgumiem, ko ratificējis katrs Savienības tirdzniecības partneris. Komisija vāc un publicē tirdzniecības un muitas datus par izejvielu, starpproduktu un gatavo produktu izcelsmi un publicē informāciju par iespējamas vai faktiskas nelabvēlīgas ietekmes uz cilvēktiesībām, vidi un pārvaldību riskiem, kas saistīti ar konkrētām valstīm, reģioniem, nozarēm, apakšnozarēm un produktiem.

15. pants

Īpaši pasākumi mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejams īpašs portāls maziem un vidējiem uzņēmumiem, kurā tie var lūgt norādījumus un saņemt papildu atbalstu un informāciju par to, kā vislabāk pildīt savus pienācīgas rūpības pienākumus.

2.  Mazie un vidējie uzņēmumi ir tiesīgi saņemt finansiālu atbalstu, lai veiktu savus pienācīgas rūpības pienākumus saskaņā ar Savienības programmām mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam.

16. pants

Sadarbība Savienības līmenī

1.  Komisija izveido Eiropas kompetento iestāžu pienācīgas rūpības tīklu, lai kopā ar 12. pantā minētajām valstu kompetentajām iestādēm nodrošinātu regulatīvās, izmeklēšanas un uzraudzības prakses koordināciju un konverģenci, informācijas apmaiņu un novērotu valstu kompetento iestāžu darbību.

Valstu kompetentās iestādes sadarbojas, lai panāktu šajā direktīvā paredzēto pienākumu izpildi.

2.  Komisija ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras, Eiropas Vides aģentūras un Eiropas Mazo un vidējo uzņēmumu izpildaģentūras palīdzību, pamatojoties uz informāciju, kurā dalījušās valstu kompetentās iestādes un sadarbojoties ar citiem publiskā sektora ekspertiem un ieinteresētajām personām, publicē ikgadēju pienācīgas rūpības īstenošanas rezultātu apkopojumu.

17. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.  Pilnvaras pieņemt 3. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no ... [šīs direktīvas spēkā stāšanās diena].

3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 3. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.  Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.  Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.  Saskaņā ar 3. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja trīs mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par trim mēnešiem.

18. pants

Sankcijas

1.  Dalībvalstis paredz noteikumus par samērīgām sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri ir pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu minēto sankciju piemērošanu. Paredzētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas, un, tās nosakot, ņem vērā izdarīto pārkāpumu smagumu un to, vai pārkāpums ir vai nav noticis atkārtoti.

2.  Kompetentās valsts iestādes jo īpaši var uzlikt samērīgus naudas sodus, ko aprēķina pēc uzņēmuma apgrozījuma, uz laiku vai nenoteiktu laiku izslēgt uzņēmumus no publiskā iepirkuma, valsts atbalsta, publiskā sektora atbalsta shēmām, tostarp tādām, kas balstās uz eksporta kredīta aģentūrām un aizdevumiem, izmantot preču konfiskāciju un citas atbilstīgas administratīvas sankcijas.

19. pants

Civiltiesiskā atbildība

1.  Tas, ka uzņēmums pilda pienācīgas rūpības pienākumus, neatbrīvo uzņēmumu ne no nekādas atbildības, kas tam var rasties saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka tajās ir spēkā atbildības režīms, saskaņā ar kuru uzņēmumus atbilstoši valsts tiesību aktiem var saukt pie atbildības un tie var atlīdzināt kaitējumu, ko radījusi iespējama vai faktiska nelabvēlīga ietekme uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību, ko tie vai uzņēmumi, kas atrodas to kontrolē, ir izraisījuši vai veicinājuši ar savu darbību vai bezdarbību.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka to atbildības režīms, kā minēts 2. punktā, ir tāds, ka uzņēmumi, kas pierāda, ka tie ir veikuši visus vajadzīgos pasākumus saskaņā ar šo direktīvu, lai izvairītos no attiecīgā kaitējuma, vai ka kaitējums būtu noticis pat tad, ja būtu veikti visi vajadzīgie pasākumi, netiek saukti pie atbildības par minēto kaitējumu.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņš civiltiesiskās atbildības prasību celšanai attiecībā uz kaitējumu, ko rada nelabvēlīga ietekme uz cilvēktiesībām un vidi, ir saprātīgs.

20. pants

Starptautiskās privāttiesības

Dalībvalstis nodrošina, ka šīs direktīvas attiecīgos noteikumus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 864/2007(14) 16. pantu uzskata par prevalējošām imperatīvām normām.

21. pants

Transponēšana

1.  Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, līdz ... [24 mēneši pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā]. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

2.  Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

3.  Dalībvalstis dara zināmus Komisijai to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

22. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(1) OV ... (2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regula (ES) Nr. 995/2010, ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus (OV L 295, 12.11.2010., 23. lpp.). (3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Regula (ES) 2017/821, ar ko paredz piegādes ķēdes pienācīgas pārbaudes pienākumus Savienības importētājiem, kuri importē konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvu, tantalu un volframu, to rūdas un zeltu (OV L 130, 19.5.2017., 1. lpp.). (4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīva 2014/95/ES, ar ko groza Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un grupu nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšanu (OV L 330, 15.11.2014., 1. lpp.). (5) * Komisijai būtu jāapzina augsta riska saimnieciskās darbības nozares, kas būtiski ietekmē cilvēktiesības, vidi un pareizu pārvaldību, lai šīs direktīvas darbības jomā iekļautu mazos un vidējos uzņēmumus, kas darbojas šajās nozarēs. Augsta riska mazie un vidējie uzņēmumi Komisijai šajā direktīvā būtu jādefinē. Definīcijā būtu jāņem vērā nozare, kurā uzņēmums darbojas, vai tā darbības veids. (6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 18. jūnija Regula (ES) 2020/852 par regulējuma izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai un ar ko groza Regulu (ES) 2019/2088 (OV L 198, 22.6.2020., 13. lpp.). (7) Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 8. jūnija Direktīva (ES) 2016/943 par zinātības un neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu (OV L 157, 15.6.2016., 1. lpp.). (8) https://www.un.org/esa/socdev/unpfii/documents/DRIPS_en.pdf (9) Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 23. oktobra Direktīva (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem (OV L 305, 26.11.2019., 17. lpp.). (10) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp. (11) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīva 2002/14/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā (OV L 80, 23.3.2002., 29. lpp.). (12) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīva 2009/38/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās (OV L 122, 16.5.2009., 28. lpp.). (13) 2001. gada 8. oktobra Direktīva 2001/86/EK, ar ko papildina Eiropas uzņēmējsabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā (OV L 294, 10.11.2001., 22. lpp.). (14) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II), (OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.).