Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko Direktīvu 2014/65/ES groza attiecībā uz informācijas prasībām, produktu pārvaldību un pozīciju limitiem, lai veicinātu atveseļošanos no Covid-19 pandēmijas (COM(2020)0280 – C9-0210/2020 – 2020/0152(COD))

P9_TA(2021)0046 A9-0208/2020

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2020)0280),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 53. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9-0210/2020),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2020. gada 29. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 74. panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2020. gada 16. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A9-0208/2020),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2021. gada 11. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2021/..., ar ko groza Direktīvu 2014/65/ES attiecībā uz informācijas prasībām, produktu pārvaldību un pozīciju limitiem un Direktīvas 2013/36/ES un (ES) 2019/878 attiecībā uz to piemērošanu ieguldījumu brokeru sabiedrībām, lai veicinātu atveseļošanos no Covid-19 krīzes

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai (ES) 2021/338.)

(1) OV C 10, 11.1.2021., 30. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (ES) 2017/1129 attiecībā uz ES atveseļošanas prospektu un mērķtiecīgiem pielāgojumiem finanšu starpnieku atbalstam, lai palīdzētu atgūties no Covid-19 pandēmijas (COM(2020)0281 – C9-0206/2020 – 2020/0155(COD))

P9_TA(2021)0047 A9-0228/2020

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2020)0281),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9-0206/2020),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2020. gada 29. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 74. panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2020. gada 16. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A9-0228/2020),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  aicina Komisiju priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2021. gada 11. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/..., ar ko groza Regulu (ES) 2017/1129 attiecībā uz ES atveseļošanas prospektu un mērķtiecīgiem pielāgojumiem finanšu starpnieku atbalstam un Direktīvu 2004/109/EK attiecībā uz vienotā elektroniskā ziņošanas formāta izmantošanu gada finanšu pārskatiem nolūkā palīdzēt atgūties no Covid-19 krīzes

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2021/337.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Komisijas paziņojums

Komisija pieņem zināšanai to, ka politiskā vienošanās par Komisijas priekšlikumu grozīt Prospektu regulu, lai ieviestu ES atveseļošanas prospektu, ietver grozījumu Pārredzamības direktīvā, kas paredz atlikt prasību sagatavot finanšu pārskatus, izmantojot Eiropas vienoto elektronisko formātu (ESEF). Minētā atlikšana nebija iekļauta Komisijas sākotnējā priekšlikumā. Komisija uzskata, ka ESEF atlikšana neatbilst Savienības labāka regulējuma principiem un Komisijas iniciatīvas tiesībām. Tādēļ tai nevajadzētu radīt precedentu. Tā kā ESEF atlikšana nav būtiskas politikas izmaiņas un tā atspoguļo grūtos apstākļus, ar kuriem uzņēmumi saskaras Covid-19 pandēmijas dēļ, Komisija neiebildīs tās pieņemšanai.

(1) OV C 10, 11.1.2021., 30. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 95/93 attiecībā uz pagaidu atbrīvojumu no laika nišu izmantošanas noteikumiem Kopienas lidostās Covid-19 pandēmijas dēļ (COM(2020)0818 – C9-0420/2020 – 2020/0358(COD))

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2020)0818),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 100. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9-0420/2020),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2021. gada 27. janvāra atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2021. gada 27. janvāra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 163. pantu,

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2021. gada 11. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/..., ar ko groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 95/93 attiecībā uz pagaidu atbrīvojumu no laika nišu izmantošanas noteikumiem Savienības lidostās Covid-19 krīzes dēļ

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2021/250.)

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko nosaka īpašus un pagaidu pasākumus saistībā ar Covid-19 uzliesmojumu attiecībā uz dažu sertifikātu, apliecību, licenču un atļauju atjaunošanu vai pagarināšanu un dažu periodisku pārbaužu un periodisku mācību atlikšanu dažās transporta tiesību aktu jomās uz atsauces periodiem, kas seko Regulā (ES) 2020/698 minētajiem periodiem (COM(2021)0025 – C9-0004/2021 – 2021/0012(COD))

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2021)0025),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 91. un 100. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9-0004/2021),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2021. gada 27. janvāra atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2021. gada 3. februāra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 163. pantu,

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2021. gada 11. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/..., ar ko nosaka īpašus un pagaidu pasākumus saistībā ar Covid-19 krīzes noturību attiecībā uz dažu sertifikātu, apliecību, licenču un atļauju atjaunošanu vai pagarināšanu, dažu periodisku pārbaužu un periodisku mācību atlikšanu dažās transporta tiesību aktu jomās un dažu Regulā (ES) 2020/698 minēto laikposmu pagarināšanu

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2021/267.)

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par ES un Ukrainas asociācijas nolīguma īstenošanu (2019/2202(INI))

P9_TA(2021)0050 A9-0219/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 8. pantu un V sadaļu, jo īpaši 21., 22., 36., 37. un 49. pantu, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) piekto daļu,

–  ņemot vērā asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Ukrainu, no otras puses, tostarp padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības nolīgumu (AN/DCFTA), kas stājās spēkā 2017. gada 1. septembrī, un ar to saistīto asociācijas programmu,

–  ņemot vērā to, ka 2017. gada 11. jūnijā attiecībā uz Ukrainas pilsoņiem stājās spēkā bezvīzu režīms atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes izdarītajiem grozījumiem Padomes Regulā (EK) Nr. 539/2001,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra Regulu (ES) 2018/1806, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru valstspiederīgajiem minētā prasība neattiecas(1),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas attiecībā uz Ukrainu, jo īpaši 2018. gada 12. decembra rezolūciju par ES un Ukrainas asociācijas nolīguma īstenošanu(2) un 2016. gada 21. janvāra rezolūciju par asociācijas nolīgumiem / padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonām ar Gruziju, Moldovu un Ukrainu(3), kā arī 2020. gada 19. jūnija ieteikumu Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos par Austrumu partnerību, gatavojoties 2020. gada jūnija samitam(4),

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) ziņojumus par Ukrainu, jo īpaši 2020. gada septembra 30. ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Ukrainā,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2020. gada 19. jūnija ziņojumu "Cilvēktiesību stāvoklis Krimas Autonomajā Republikā un Sevastopoles pilsētā (Ukraina)",

–  ņemot vērā Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta 2019. gada 12. decembra kopējo darba dokumentu par asociācijas īstenošanas ziņojumu par Ukrainu (SWD(2019)0433),

–  ņemot vērā pieņemto kopīgo paziņojumu pēc 2020. gada 6. oktobrī notikušās ES un Ukrainas 22. augstākā līmeņa sanāksmes,

–  ņemot vērā Euronest parlamentārās asamblejas, Austrumu partnerības pilsoniskās sabiedrības foruma un citu Ukrainas pilsoniskās sabiedrības pārstāvju ieteikumus un darbības,

–  ņemot vērā ES un Ukrainas parlamentārās asociācijas komitejas 2019. gada 19. decembra sanāksmes galīgos paziņojumus un ieteikumus,

–  ņemot vērā Parlamenta vēlēšanu novērošanas misiju 2019 gada 31. martā un 21. aprīļa secinājumus par Ukrainas prezidenta vēlēšanām un 2019. gada 21. jūlija secinājumus par pirmstermiņa parlamenta vēlēšanām,

–  ņemot vērā to, ka 2020. gada 29. maijā Ukrainai tika izmaksāts 500 miljonu EUR aizdevums kā daļa no Komisijas ceturtās makrofinansiālās palīdzības (MFA) programmas,

–  ņemot vērā bezprecedenta palīdzības pasākumu kopumus, ko ES ieviesusi, lai palīdzētu kaimiņvalstīm cīņā pret Covid-19 pandēmiju, un jo īpaši ilgtermiņa aizdevumus 1,2 miljardu EUR apmērā, kas Ukrainai ar ļoti labvēlīgiem nosacījumiem piešķirti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 25. maija Lēmumu (ES) 2020/701 par makrofinansiālas palīdzības sniegšanu paplašināšanās un kaimiņreģiona partneriem saistībā ar Covid-19 pandēmijuu(5),

–  ņemot vērā NATO un Ukrainas komisijas 2019. gada 31. oktobra kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) 2017. gada septembrī publicēto piekto valstu uzraudzības ziņojumu un 2020. gada jūnijā publicētos secinājumus par Ukrainu attiecībā uz 2017. gada ieteikumu īstenošanas progresu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikumu dalībvalstīm(6) par pasākumiem ar dzimumorientāciju vai dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai, un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas pieņemtos standartus,

–  ņemot vērā EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) vēlēšanu novērošanas misijas 2019. gada 21. jūlija galīgo ziņojumu par parlamenta pirmstermiņa vēlēšanām Ukrainā,

–  ņemot vērā organizācijas "Transparency International" 2019. gada korupcijas uztveres sarakstu, kurā Ukraina ieņem 126. vietu no 180 novērtētajām valstīm un teritorijām (pirmā vieta ir vislabākā),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu, kas pieņemta 1992. gada 5. novembrī,

–  ņemot vērā Venēcijas komisijas pieņemto atzinumu par ukraiņu valodas kā valsts valodas atbalstīšanas likumu un Venēcijas komisijas pieņemto atzinumu par 2017. gada 5. septembra Izglītības likuma noteikumiem, kas attiecas uz valsts valodas un minoritāšu un citu valodu izmantošanu izglītībā,

–  ņemot vērā Venēcijas komisijas 2020. gada 10. decembra atzinumu par Ukrainas Konstitucionālo tiesu,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0219/2020),

A.  tā kā AN/DCFTA ir stūrakmens Eiropas Savienības attiecībām ar Ukrainu, pamatojoties uz politiskām attiecībām un ekonomikas integrāciju, un reformu ceļvedis, kura pilnīga īstenošana būtu jāuzskata par iespēju pastāvīgi tuvināties Savienībai, radot pakāpenisku integrāciju Savienības iekšējā tirgū, un asociācijas nolīguma (AN) / padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonas (DCFTA) pilnvērtīga potenciāla un ieguvumu izmantošanu;

B.  tā kā Ukrainai saskaņā ar LES 49. pantu ir Eiropas perspektīva un tā var iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par Savienības dalībvalsti, ja tā atbilst visiem Kopenhāgenas kritērijiem, ievēro demokrātijas principus, pamatbrīvības, cilvēktiesības un minoritāšu tiesības un uztur tiesiskumu;

C.  tā kā ES un Ukrainas 22. augstākā līmeņa sanāksme atzina Ukrainas centienus tuvināties Eiropai un pauda atzinību par šo Eiropas izvēli, atzina Ukrainas ievērojamo progresu tās reformu procesā, kā arī pauda atzinību par rezultātiem AN īstenošanā un DCFTA sekmīgā īstenošanā;

D.  tā kā 2019. gadā Ukraina piedzīvoja delikātu vēlēšanu periodu gan prezidenta, gan parlamenta līmenī un tā kā būtu jāizsaka uzslava par šiem procesiem, kā arī sekojošo varas mierpilno un sakārtoto nodošanu;

E.  tā kā valsts mēroga pašvaldību vēlēšanas 2020. gada 25. oktobrī bija vēl viens pārbaudījums demokrātijas stāvoklim un iespēja panākt turpmāku konsolidāciju; tā kā, tuvojoties 2020. gada 25. oktobrī plānotajām pašvaldību vēlēšanām, ir bijuši mēģinājumi izmainīt Vēlēšanu kodeksu notiekošas vēlēšanu kampaņas laikā un tā kā joprojām bažas rada tas, ka nav skaidru pasākumu attiecībā uz to, kā reaģēt uz Covid-19 situāciju, ņemot vērā drošas balsošanas jauno standartu pieņemšanu;

F.  tā kā ODIHR ierobežota starptautiskā vēlēšanu novērošanas misija secināja, ka 2020. gada 25. oktobra vietējās vēlēšanas Ukrainā bija īpaši svarīgas pēc nesenajām decentralizācijas reformām, kuru rezultātā vietējām pašvaldībām tika nodotas ievērojamas pilnvaras un resursi, ka vēlēšanu process kopumā bija mierīgs, labi organizēts un pārredzams un procedūras lielākoties tika ievērotas, turklāt kopumā Ukrainas Centrālā vēlēšanu komisija bija ievērojusi visus juridiskos termiņus un darbojās objektīvi, atklāti un pārredzami;

G.  tā kā pilsoniskā sabiedrība un vēlēšanu eksperti ziņoja, ka vietējo partiju organizācijas, kandidāti un vēlēšanu komisiju locekļi nespēja pienācīgi sagatavoties kandidātu reģistrēšanai, jo Vēlēšanu kodekss tika pieņemts tieši pirms vēlēšanu procesa;

H.  tā kā lejupēju kontroles mehānismu ieviešana, piemērojot obligāto pilnvaru principu, kā arī sasaistot partiju sarakstus ar minimālo velētāju skaitu 10 000 apmērā, vājina vēlēšanu demokrātisko būtību;

I.  tā kā pilsoniskā sabiedrība kritizēja lēmumu neorganizēt vēlēšanas 18 vietējās kopienās valdības kontrolētajās Doņeckas teritorijās un Luhanskas apgabalos un tā kā civilmilitārā pārvalde skaidri nepamatoja šo lēmumu, kura rezultātā faktiski tika atņemtas balsstiesības aptuveni 475 000 vēlētāju, kuri dzīvo šajās kopienās;

J.  tā kā, jo īpaši 2019. gada otrajā pusē, lai ātri īstenotu vēlēšanu kampaņu laikā solīto reformu, likumdošanas darbības temps ir bijis īpaši lēns, dažkārt kaitējot parlamentārajai kontrolei, pārredzamībai un tiesību aktu kvalitātei;

K.  tā kā, lai gan Ukraina ir panākusi ievērojamu progresu, īstenojot ar AN saistītās saistības un integrējoties Savienībā, ir jāpabeidz vairākas uzsāktās reformas, īpaši tiesiskuma, labas pārvaldības un pretkorupcijas jomā; tā kā, neraugoties uz ievērojamo progresu, plaši izplatītā korupcija joprojām kavē Ukrainas reformu procesu; tā kā pašreizējā konstitucionālā krīze apdraud prezidenta un Augstākās radas spēju veikt reformas; tā kā šķiet, ka oligarhi atkal atgūst politisko ietekmi; tā kā vēl ir jāpieņem daži papildu pasākumi, lai izvairītos no regresa, galveno uzmanību pievēršot tiesu iestādēm;

L.  tā kā intensīvā reformu procesa un saistīto institucionālo problēmu dēļ pieņemto reformu potenciāls netiek pilnībā izmantots; tā kā reformas kavē arī iekšējā institucionālā nestabilitāte un pretrunas, skaidru kritēriju neesamība, vāja kapacitāte, ierobežoti resursi un ārēji faktori, piemēram, Covid-19 pandēmija, kā arī politiskās apņemšanās trūkums pieņemt un nodrošināt tiesu un ekonomikas iestāžu pilnīgu neatkarību un novērst tiesu sistēmas selektīvu izmantošanu;

M.  tā kā NATO un Ukrainas komisijas 2019. gada 31. oktobra kopīgajā paziņojumā Ukraina tiek aicināta izpildīt starptautiskās saistības un pienākumus, ievērot cilvēktiesības un minoritāšu tiesības un pilnībā īstenot Venēcijas komisijas ieteikumus un secinājumus par Izglītības likumu;

N.  tā kā OHCHR jaunākajā ziņojumā ir uzsvērts progresa trūkums kriminālprocesā par atbildību smagos cilvēktiesību pārkāpumos, kurus, iespējams, ir pieļāvuši Ukrainas spēku pārstāvji, kā arī kavējumi un nepietiekams progress ar Maidanu saistīto noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanā;

O.  tā kā saskaņā ar organizācijas "Transparency International" jaunāko ziņojumu korupcijas uztvere Ukrainā ir noslīdējusi līdz 2017. gada līmenim;

P.  tā kā Ukrainas iedzīvotāju vidū joprojām ir ļoti liels atbalsts modernizācijai, oligarhu varas izbeigšanai, reformām un cīņai pret korupciju un šīs cerības nekavējoties būtu jāattaisno;

Q.  tā kā pirms Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma Ukrainas ekonomika bija atguvusi stabilitāti un tās izaugsme bija apmierinoša un samazinājās bezdarbs, ko veicināja progress AN/DCFTA potenciāla izmantošanā;

R.  tā kā Ukrainai ir jāuztur makroekonomikas stabilitāte, ievērojot tās Starptautiskā Valūtas fonda saistības un īstenojot visas vidējā termiņa struktūrpolitikas, par kurām panākta vienošanās ES DFS programmā, kā arī nodrošinot spēcīgu un neatkarīgu Ukrainas Valsts banku;

S.  tā kā pašreizējās globālās krīzes dēļ ir vajadzīga koordinēta pieeja un ārkārtas atbalsta pasākumu kopumi; tā kā ārkārtas pasākumiem ir jābūt samērīgiem, ierobežotiem laikā un ir jāievēro pamatbrīvības;

T.  tā kā ES ir iestājusies par Ukrainas iedzīvotājiem kopš Covid-19 pandēmijas sākuma, sniedzot finansiālu un materiālu atbalstu, izmantojot divpusējas un reģionālas programmas, piemēram, tās, kuras Savienība ir darījusi pieejamas Ukrainai 2020. gada martā, aprīlī un maijā;

U.  tā kā Covid-19 pandēmija ir padziļinājusi Ukrainas veselības aprūpes sistēmas problēmas; tā kā, neraugoties uz to, ka saskaņā ar Ukrainas tiesību aktiem veselības aprūpe ir jāsaņem bez maksas, daudzi valsts iedzīvotāji, vēršoties pēc medicīniskas aprūpes, saskaras ar citu realitāti, jo Ukrainas Veselības ministrijas veiktie reformu pasākumi nepamatoti ieilguši;

V.  tā kā, ņemot vērā Covid-19 pandēmiju, ir vēl būtiskāk turpināt sniegt humāno palīdzību un nodrošināt, lai EDSO Īpašajai novērošanas misijai, ANO aģentūrām, nevalstiskajām organizācijām un Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai būtu neierobežota piekļuve apgabaliem, kurus nekontrolē valdība;

W.  tā kā Ukrainas neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti tās starptautiski atzītajās robežās, kā arī tās spēju īstenot nepieciešamās ekonomiskās un sociālās reformas joprojām nopietni apdraud mērķtiecīgas dezinformācijas kampaņas, kiberuzbrukumi un citi hibrīddraudi, kā arī neatrisinātais konflikts valsts austrumos, ko izraisījusi Krievijas militārā agresija un lielas daļas Doņeckas un Luhanskas apgabalu okupācija, kā arī nepārtrauktā Krievijas īstenotā Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles nelikumīgā okupācija, kas pasliktināja cilvēktiesību situāciju un bija šķērslis valsts labklājības, stabilitātes un izaugsmes palielināšanai;

X.  tā kā ES ir stingri nosodījusi notiekošo Krievijas agresiju pret Ukrainu, tostarp nelikumīgo Krimas un Sevastopoles aneksiju, pārkāpjot tās suverenitāti un teritoriālo integritāti, un ir izstrādājusi un turpinās īstenot politiku tās neatzīšanai, un šajā sakarā turpina veikt ierobežojošus pasākumus pret personām un struktūrām, kas iesaistītas šajā starptautisko tiesību pārkāpumā;

Y.  tā kā ES turpina atbalstīt Normandijas formāta, EDSO, trīspusējās kontaktgrupas un EDSO Īpašās novērošanas misijas (SMM) Ukrainā centienus un atzinīgi vērtē Ukrainas konstruktīvo pieeju Normandijas formātā un trīspusējā kontaktgrupā, un aicināja Krieviju rīkoties tāpat;

Z.  tā kā 2014. gada 17. jūlijā aviosabiedrības Malaysia Airlines lidojums MH17 no Amsterdamas uz Kualalumpuru tika notriekts virs Doņeckas apgabala, kas notika saistībā ar Krievijas centieniem iedragāt Ukrainas teritoriālo integritāti, kā rezultātā gāja bojā visi 298 pasažieri un apkalpes locekļi; tā kā Nīderlandes vadītā kopējā izmeklēšanas grupa (KIG) apstiprināja, ka lidojumu MH17 notrieca ar Buk "zeme–gaiss" tipa raķeti, kuru bija piegādājusi Kurskā bāzētā Krievijas sauszemes spēku 53. pretgaisa aizsardzības brigāde;

AA.  tā kā 2020. gada 9. martā saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem sākās tiesas process pret četriem galvenajiem aizdomās turētajiem par Malaysia Airlines lidojuma MH17 notriekšanu, ko par iespējamu darīja Ukrainas sadarbība ar KIG; tā kā Nīderlande 2020. gada 10. jūlijā Eiropas Cilvēktiesību tiesai iesniedza starpvalstu pieteikumu pret Krievijas Federāciju par tās iesaisti lidojuma MH17 notriekšanā; tā kā Krievija izdarīja spiedienu uz Ukrainu, lai 2019. gada 7. septembra ieslodzīto apmaiņā iekļautu piekto personu, proti, Volodymyr Tsemakh; tā kā 2020. gada 15. oktobrī Krievija vienpusēji pārtrauca savu dalību trīspusējās patiesības noskaidrošanas apspriedēs ar Austrāliju un Nīderlandi; tā kā Krievija ir pastāvīgi kavējusi centienus saukt vainīgos pie atbildības, arī noraidot KIG rezultātus, sekmējot dezinformāciju par lidojumu MH17 un izmantojot savas veto tiesības ANO Drošības padomē, lai neļautu izveidot starptautisku tribunālu;

AB.  tā kā ES ir nosodījusi Krieviju par sadarbības pārtraukšanu MH17 lietās; tā kā ES noteikti ir aicinājusi Krieviju pilnvērtīgi sadarboties MH17 izmeklēšanās un lietās, ko izskata tiesa;

AC.  tā kā kopš kara sākuma Austrumukrainā ir nogalināti aptuveni 13 000 cilvēku, no kuriem ceturtā daļa bija civiliedzīvotāji, un līdz pat 30 000 cilvēku ir guvuši ievainojumus; tā kā aptuveni 1,5 miljoniem ukraiņu nācās pamest savas mājas bruņoto konfliktu ar Krievijas atbalstītajiem bruņotajiem grupējumiem dēļ; tā kā simtiem ukraiņu atrodas Krievijas un tās pilnvaroto apcietinājumā, savukārt daudzu citu atrašanās vieta ir nezināma; tā kā pašreizējais militārais konflikts ir izraisījis humanitāru krīzi ar postošām sekām 4,4 miljoniem cilvēku, no kuriem 1,5 miljoni ir iekšzemē pārvietotas personas (IDP); tā kā 3,4 miljoniem cilvēku, kas dzīvo sadursmes zonā, ir vajadzīga humānā palīdzība un aizsardzība; tā kā uzbrukumu publiskajai infrastruktūrai dēļ vietējiem iedzīvotājiem ir ierobežota piekļuve veselības aprūpei, skolām, ūdenim un sanitārijai;

AD.  tā kā cilvēktiesību stāvoklis Ukrainas okupētajās austrumu teritorijās un okupētajā Krimas pussalā ir būtiski pasliktinājies, turklāt sistemātiski notiek vārda brīvības, reliģiskās brīvības, īpašumtiesību pārkāpumi, tiek īstenoti nopietni izglītības un valodu tiesību ierobežojumi, plašsaziņas līdzekļu ļaunprātīga izmantošana un Krievijas pilsonības uzspiešana un tā kā cilvēka pamattiesības un brīvības netiek garantētas; tā kā pašpasludinātas iestādes okupētajā turpina aizskart Krimas tatārus, veicot kriminālvajāšanu pret desmitiem personu uz safabricētu terorisma apsūdzību pamata; tā kā Ukrainas Pilsonisko brīvību centrs lēš, ka Krimā un Krievijā vismaz 94 Ukrainas pilsoņi ir apsūdzēti uz politisku motīvu pamata, no kuriem 71 ir Krimas tatārs, tostarp Marlen Asanov, Memet Belyalov, Timur Ibragimov, Seyran Saliyev, Server Mustafayev, Server Zekiryayev un Edem Smailov, kuriem 2020. gada septembrī piesprieda cietumsodu uz 13–19 gadiem;

AE.  tā kā saskaņā ar 2020. gada pasaules preses brīvības indeksu Ukraina ierindojas 96. vietā; tā kā Ukraina ir pieņēmusi vairākas reformas, tostarp Likumu par plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību pārredzamību, bet ir jāpaveic daudz vairāk, lai mazinātu oligarhu lielo varu pār plašsaziņas līdzekļiem, sekmētu redakcionālo neatkarību un apkarotu nesodāmību par vardarbīgiem noziegumiem pret žurnālistiem;

AF.  tā kā plašsaziņas līdzekļu vidi Ukrainā joprojām ietekmē oligarhiska rakstura mediju īpašnieki un tā kā plašsaziņas līdzekļu darbinieki, jo īpaši žurnālisti, kas izmeklē korupciju un krāpšanu, nepārtraukti saskaras ar vardarbības, iebiedēšanas un nāves draudiem: šeit jāmin žurnālista Vadym Komarov nāve 2019. gadā; viņu darbu nereti kavē ierobežota piekļuve informācijai, juridisks spiediens, tostarp krimināllieta pret Bihus.info, un cita starpā kiberuzbrukumi;

AG.  tā kā Ukrainā ir lieli sarežģījumi dzimumu līdztiesības jomā; tā kā līdztiesība likuma priekšā nenozīmē faktisku līdztiesību, bet praksē sievietes joprojām saskaras ar lieliem ierobežojumiem, jo īpaši darba vietās; tā kā Pasaules Ekonomikas foruma 2018. gada Pasaules dzimumu nevienlīdzības indeksā Ukraina ir ierindota 65. vietā no 149 valstīm; tā kā saskaņā ar ienākumu nevienlīdzības rādītāju Ukrainā uz katriem 100 dolāriem, ko nopelnījuši vīrieši, sievietes nopelna tikai 63,1 dolāru;

AH.  tā kā LGBTI un sieviešu tiesību aktīvisti nepārtraukti saskaras ar naida runu un vardarbīgiem uzbrukumiem un romi saskaras ar diskriminējošiem izteicieniem un naida runu no valsts un vietējo iestāžu un plašsaziņas līdzekļu puses;

AI.  tā kā tiesībaizsardzības iestādes ir vairākkārt atteikušās izmeklēt LGBTI, proti, praida demonstrācijas dalībnieku, kriminālsūdzības par naida noziegumiem vai naida runu, jo Kriminālkodeksā nav noteikumu par apsūdzības izvirzīšanu par naida kurināšanu vai vardarbību uz seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes pamata; tā kā Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību (ECRI) ir ieteikusi grozīt Kriminālkodeksu, lai ietvertu šādu apsūdzības izvirzīšanas pamatu un uzskatītu to par vainu pastiprinošu apstākli;

AJ.  tā kā Parlaments atzīst Ukrainas iestāžu vadošo pozīciju un politisko gribu pienācīgi aizsargāt praidus valstī; tā kā joprojām tiek īstenota naida runa un naida noziegumi pret LGBTI un ne vienmēr ir sagaidāma policijas aizsardzība, kā parādīja vardarbīgie uzbrukumi Kijevas praida laikā, kur demonstrācijas dalībnieki nevarēja pilnībā izmantot savas vispārējās tiesības uz mierpilnu pulcēšanos, kuras laikā viņi būtu aizsargāti pret vardarbību;

AK.  tā kā AN/DCFTA īstenoja mērķi tuvināt Ukrainas tiesību aktus un valsts standartus ES tiesību aktiem un standartiem, tostarp sociālajā jomā; tā kā, neraugoties uz minēto apņemšanos, AN/DCFTA īstenošana sociālajā jomā joprojām ir neapmierinoša; tā kā Ukraina ir ratificējusi galvenos starptautiskos instrumentus, bet joprojām nav tos īstenojusi;

AL.  tā kā, neraugoties uz saistībām saskaņā ar asociācijas nolīgumu un vairākiem arodbiedrību aicinājumiem valdībai piemērot vajadzīgos pasākumus, lai panāktu sociālā dialoga progresu, trīspusēju konsultāciju jēdziens joprojām principā nav funkcionāls; tā kā pēc vairāk nekā desmitgadi kopš tās izveides Valsts sociālo un ekonomikas lietu trīspusējā padome (NTSEC) joprojām ir vāja un neefektīva un nespēj reāli ietekmēt sociālo dialogu, nemitīgi ciešot no nepietiekama darbinieku skaita un darbību nekonsekventas koordinācijas; tā kā 2019. gadā no 177 pilnībā ukraiņu arodbiedrībām, ko reģistrējusi Tieslietu ministrija, tikai vienai trešdaļai tika dota iespēja piedalīties darba koplīgumu slēgšanas sarunās,

Kopīgas vērtības un vispārīgi principi

1.  norāda, ka AN/DCFTA atspoguļo ES un Ukrainas kopīgo mērķi virzīties uz priekšu politiskās attiecībās un panākt ekonomikas integrāciju, kas varētu būt reformu plāns, un uzsver tā ārkārtīgi svarīgo nozīmi, jo īpaši šajos ārkārtējos laikos; mudina pilnībā īstenot nolīgumu un izmantot tā potenciālu; turklāt mudina Ukrainas iestādes nolīguma īstenošanu saglabāt kā vienu no prioritātēm darba kārtībā, neraugoties uz Covid-19 pandēmijas radītajām problēmām; uzsver, ka ES palīdzība Ukrainai ir atkarīga no stingriem nosacījumiem, un atkārtoti norāda, ka Ukrainai ir no jauna jāapliecina apņemšanās īstenot reformas un ievērot Savienības principus; atgādina, ka AN/DCFTA ir jāatjaunina, lai pienācīgi ņemtu vērā tiesisko regulējumu attīstību un ekonomikas attīstības vajadzības un lai stiprinātu uzraudzības mehānismus; iesaka ES un Ukrainai izmantot gaidāmo regulāro pārskatīšanu par to, kā norit AN mērķu īstenošana, lai izskatītu iespējas atjaunināt tirdzniecības un nozaru elementus;

2.  atzinīgi vērtē līdz šim nepieredzētos atbalsta pasākumu kopumus, tostarp makrofinansiālo palīdzību, ko Savienība ir darījusi pieejamu Ukrainai kā Eiropas daļai, lai palīdzētu partnervalstīm pārvarēt Covid-19 ārkārtas situāciju; norāda, ka tas skaidri parāda ES solidaritāti līdz šim nepieredzētas krīzes laikā; aicina Ukrainas iestādes radīt vidi, kura veicina ieguldījumus, un ātri īstenot nosacījumus, par kuriem panākta vienošanās, lai sadalītu ES makrofinansiālo palīdzību, kā noteikts saprašanās memorandā; atgādina Ukrainas valdībai, ka 1,2 miljardu EUR lielās makrofinansiālās palīdzības pirmās 600 miljonu EUR daļas izmaksa 2020. gada decembrī bez īpašiem politikas nosacījumiem bija vienreizējs izņēmums, kas saistīts ar šā atbalsta ārkārtas raksturu, un to nedrīkst ļaunprātīgi izmantot, lai kavētu reformas, par kurām jau panākta vienošanās;

3.  pauž gandarījumu par to, ka EDSO/ODIHR vēlēšanu novērošanas misijas, piedaloties Eiropas Parlamentam, novērtēja 2019. gada prezidenta un parlamenta vēlēšanas kopumā kā konkurētspējīgas, labi administrētas un efektīvi pārvaldītas, kas apstiprina Ukrainas pievienošanos Savienības demokrātiskajām vērtībām un ir īpaši nozīmīgi saistībā ar Krievijas pašreizējiem centieniem destabilizēt Ukrainu; mudina Ukrainas iestādes risināt Eiropas Parlamenta delegāciju vadītāju paziņojumos apzinātās nepilnības un īstenot ieteikumus, kas izklāstīti EDSO/ODIHR vēlēšanu novērošanas misijas galīgajos ziņojumos; saglabā modrību, novērojot, kādā mērā Ukrainā tiek uzturēti demokrātiskie standarti, kas ļauj organizēt brīvas un godīgas vēlēšanas, jo šajā valstī notika pirmās pašvaldību vēlēšanas pēc atzinīgi vērtētās decentralizācijas reformas īstenošanas; aicina Ukrainas valdību nodrošināt brīvas un godīgas vēlēšanu kampaņas bez neatbilstīgām kampaņu finansēšanas metodēm, saskaņā ar kurām nav iespējama balsu pirkšana; uzsver, ka vēlēšanu procesam un balsošanas procesam vēlēšanu dienā būtu jāgarantē augstākie drošības standarti un jāparedz īpaši drošības pasākumi, lai nepieļautu Covid-19 izplatīšanos; norāda, ka Ukrainas parlamenta pirmstermiņa vēlēšanu laikā 2019. gadā viena mandāta vēlēšanu apgabalu robežas tika noteiktas veidā, kas nebija labvēlīgs valsts minoritāšu pārstāvībai; norāda, ka dažos reģionos, piemēram, Transkarpatijā, tika novēroti vēlēšanu norises pārkāpumi, piemēram, "klona" kandidātu izmantošana, kas samazināja ungāru minoritātes locekļu iespējas iekļūt parlamentā;

4.  atzinīgi vērtē jauno Vēlēšanu kodeksu, ko pieņēma 2019. gada decembrī, tostarp tā noteikumus par iekšzemē pārvietoto personu tiesībām; tomēr atgādina, ka pastāvīgi grozījumi Vēlēšanu kodeksā notiekošu vēlēšanu laikā ir pret Venēcijas komisijas ieteikumiem, rada juridisko nenoteiktību un negatīvi ietekmē vēlēšanu komisiju darbu; mudina Ukrainu turpināt cīnīties pret nelikumīgām kampaņām, balsu pirkšanu, administratīvo resursu nepareizu izmantošanu un juridisko nenoteiktību saistībā ar kampaņām sociālajos plašsaziņas līdzekļos;

5.  uzstāj, ka Vēlēšanu kodekss ir jāuzlabo un jāsaskaņo ar starptautiskajiem standartiem, lai risinātu tādus jautājumus kā sociālo plašsaziņas līdzekļu kampaņas, kampaņu izdevumu pārredzamība un neatkarīgu kandidātu piekļuve vēlēšanu procesam; attiecībā uz pašvaldību vēlēšanām uzsver arī to, cik svarīgi ir novērst birokrātiskos šķēršļus vēlētāju reģistrēšanai iekšzemē pārvietotām personām, noteikt finanšu griestus kampaņām un nodrošināt atsevišķu kandidātu piedalīšanos, tostarp pārskatot plānu ieviest skaidras naudas depozītu kandidātiem mazās kopienās;

Reformas un iestāžu sistēma

6.  uzsver nozīmi, kas piemīt demokrātiju veicinošām reformām un ticībai iestādēm kā efektīvākajiem drošības mehānismiem; aicina Komisiju izmantot ieviestos mehānismus, lai atvieglotu un atbalstītu Ukrainas reformu īstenošanu; rosina ciešā sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību izstrādāt un īstenot kvalitatīvus un kvantitatīvus mehānismus, kas būtu domāti tam, lai uzraudzītu Ukrainas reformu īstenošanu, cita starpā paredzot skaidrus kritērijus, ieteikumus un nosacītības principus, kas jāizmanto, lai uzlabotu gada īstenošanas ziņojumu metodiku, jo šiem ziņojumiem vajadzētu kļūt par efektīviem rīkiem reformu virzīšanā;

7.  uzsver, ka ir vajadzīgi uzlaboti vadības un ziņošanas mehānismi, kas novērtētu Ukrainas progresu, jo īpaši tieslietu nozares reformu jomā, pretkorupcijas, valstij piederošu uzņēmumu korporatīvās pārvaldības un enerģētikas reformu jomā, un kas būtu saistīti ar ekonomikas un ieguldījumu atbalstu;

8.  iesaka koncentrēt uzmanību uz ierobežotu skaitu prioritāšu, tām veltot politiskos centienus, finansiālo atbalstu un tehnisko palīdzību nolūkā efektīvi veidot institucionālās spējas, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu ilgtermiņa reformas ne tikai tiesību aktos, bet arī praksē; atbalsta ES un Ukrainas nozaru sadarbības stiprināšanu tādās prioritārās jomās kā digitālā ekonomika, enerģētika, klimata pārmaiņas un tirdzniecība; atzinīgi vērtē Ukrainas vēlmi tuvināties ES digitālajam vienotajam tirgum un Eiropas zaļā kursa rīcībpolitikām, īstenojot attiecīgo tiesību aktu kopumu;

9.  atzīst Ukrainas un citu asociācijas nolīgumu un DCFTA parakstītāju partnerības statusu un aicina pastiprināt politisko dialogu ar tiem, lai veicinātu turpmāku ekonomikas integrāciju un tiesību aktu saskaņošanu; aicina ES saskaņā ar principu "vairāk par vairāk" apsvērt iespēju izveidot visām trijām asociētajām valstīm, tostarp Ukrainai, ciešākas sadarbības stratēģiju reformu un ieguldījumu jomā, kas būtu atkarīga no vairākām jomām, cita starpā ieguldījumu spēju veidošanas, transporta, enerģētikas, tiesiskuma un digitālās ekonomikas, un sagatavot ceļu vērienīgai integrācijas ES darba programmai; aicina Komisiju sadarbībā ar starptautiskajām finanšu iestādēm līdz 2020. gada beigām ierosināt Ukrainai un citām asociētajām valstīm detalizētu un pielāgotu ekonomikas un ieguldījumu priekšlikumu ar nosacījumiem attiecībā uz Covid-19 pandēmijas seku risināšanu; turklāt aicina ES iestādes analizēt iespēju iekļaut Ukrainu un citas asociētās valstis kā novērotājas komiteju procedūrās, kuras īsteno saskaņā ar LESD 291. pantu un Regulu (ES) Nr. 182/2011(7), kā arī Padomes darba grupu un komiteju sanāksmēs, lai parādītu ES apņemšanos attiecībā uz turpmāku integrāciju un lai stiprinātu valstu reformu orientāciju un administratīvo zinātību;

10.  atbalsta AN/DCFTA visaptverošu pārskatīšanu saskaņā ar nolīguma noteikumiem, lai pilnvērtīgi izmantotu tā potenciālu attiecībā uz politisko asociāciju un ekonomikas integrāciju, ietverot Ukrainas nozaru labāku integrāciju Eiropas Savienībā;

11.  aicina Komisiju pārskatīt AN/DCFTA attiecībā uz būtiskām politikas jomām, kurām nav pievērsta pienācīga vērība, piemēram, dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanai un veselības krīzes risināšanai, kā arī nodrošināt, lai AN/DCFTA darbība nebūtu pretrunā rīcībai vides un klimata politikas jomā vai Eiropas zaļā kursa iniciatīvām;

12.  aicina Komisiju atbalstīt ieguldījumus nozarēs, kurām ir attīstības, izaugsmes un konkurētspējas potenciāls ES un kuras var vēl vairāk sekmēt ekonomikas diversifikāciju, proti, tādās nozarēs kā ilgtspējīga enerģētika un klimats, digitālais vienotais tirgus un kiberdrošība, kā arī transports;

13.  atzinīgi vērtē Ukrainas panākto progresu asociācijas nolīgumā paredzēto valsts saistību izpildē, jo īpaši lauksaimniecības, enerģētikas, banku, decentralizācijas, digitālās ekonomikas, vides un vēlēšanu procedūru jomā; tomēr norāda, ka saskaņā ar asociācijas nolīguma pārskatīšanas mehānismu ("Asociācijas nolīguma pulss") 2019. gadā tika izpildīti tikai 37 % ar asociācijas nolīguma īstenošanu saistīto uzdevumu (samazinājums no 52 % 2018. gadā); atzīst mēģinājumus 2019. gada otrajā pusgadā paātrināt reformu gaitu, taču mudina Ukrainas iestādes nedot priekšroku likumdošanas procesa ātrumam uz pieņemto tiesību aktu kvalitātes rēķina, un uzsver, cik svarīgi ir turpināt tās saistību īstenošanu;

14.  šajā sakarā uzsver, ka Ukraina nedrīkst aizmirst to, ka ES politiskā, tehniskā un finansiālā atbalsta līmenis būs atkarīgs no tā, cik lielā mērā Ukraina izpildīs saistības, ko tā uzņēmusies pret Savienību un tās dalībvalstīm, it īpaši attiecībā uz reformu procesu, cilvēktiesību, minoritāšu tiesību un pamatbrīvību ievērošanu, kā arī patiesa un efektīva tiesiskuma izveidi;

15.  atzinīgi vērtē 2018. gadā pieņemto valdības un parlamenta kopīgo ceļvedi un kopīgas Eiropas integrācijas platformas izveidi 2019. gada novembrī un cer, ka šīs iniciatīvas nodrošinās labāku koordināciju starp reformu izstrādē, pieņemšanā un īstenošanā iesaistītajām iestādēm; mudina Parlamentu un Ukrainas valdību paplašināt šā instrumenta efektīvāku izmantošanu un pārskatīt savu sadarbību pie AN saistību īstenošanas un tiesību aktu tuvināšanas, lai optimizētu sinerģiju, jo īpaši balstoties uz ES tiesību aktu zināšanām un atbilstības novērtējumiem;

16.  izsaka atzinību Ukrainai par panākumiem, ko tā guvusi, reformējot valsts pārvaldi, un uzsver, ka ir svarīgi nepalēnināt turpmāko progresu un pēc iespējas ātrāk izvirzīt jebkādus pagaidu amata kandidātus Covid-19 periodā, balstoties uz darbā pieņemšanas procedūrām, kurās tiek ņemti vērā kandidāta nopelni; apzinās, ka Ukrainas pārvaldībai, iestādēm un publiskajai administrācijai tas ir nozīmīgs un sarežģīts uzdevums, un mudina Komisiju sniegt atbilstošu tehnisko un finansiālo atbalstu;

17.  atzinīgi vērtē decentralizācijas reformas progresu un pašvaldību tiesību nostiprināšanu, ko uzsāka 2014. gadā un kas izrādījusies viena no līdz šim sekmīgākajām reformām; atzīst U-LEAD projekta atbalstu, kā rezultātā ir izveidots gandrīz 1000 brīvprātīgi apvienotu vietējo kopienu ar aptuveni 11,7 miljoniem iedzīvotāju; pozitīvi novērtē līdz šim veiktos pasākumus valsts iestāžu un valsts finanšu decentralizācijai, izmantojot tiesību aktu kopumu un to praktiski īstenojot; aicina Komisiju rūpīgi izpētīt decentralizācijas reformas detaļas un, iespējams, izmantot to kā veiksmīgu gadījuma analīzi citām valstīm;

18.  mudina Ukrainu pabeigt decentralizācijas reformu plašā un atklātā dialogā, jo īpaši ar vietējām pašvaldībām un to apvienībām, lai palielinātu pašvaldību autonomiju un kompetenci un veicinātu regulāru apmaiņu starp centrālo valdību un vietējo un reģionālo pašvaldību apvienībām par jebkādu politiku, kam var būt teritoriāla ietekme;

19.  atzinīgi vērtē 2020. gada 25. oktobrī notikušo vietējo vēlēšanu pirmās kārtas organizēšanu, kurā vēlētāju aktivitāte pārsniedza 36 %, kas bija brīva un taisnīga, bet apvienota ar paralēlu sabiedrisko apspriešanu, kura saskaņā ar EDSO/ODIHR datiem radīja nepamatotas politiskas priekšrocības un padarīja neskaidru valsts nošķiršanu no partijām; aicina valsts iestādes ņemt vērā vietējo pašvaldību autonomiju un atbalstīt pašvaldību un pilsētu administratīvās spējas; aicina ieviest koncepciju par teritoriālu publisku struktūru kā juridisku personu, kas ir iedibināta prakse Eiropas Savienībā un atzīta Eiropas Vietējo pašvaldību hartā; atzinīgi vērtē budžeta kodeksa izmaiņas, kas garantē, ka 60 % daļa no vietējā iedzīvotāju ienākuma nodokļa tiek nodrošināta kā vajadzīga iemaksa stabilās publiskās finansēs vietējā līmenī; brīdina par paralēlu struktūru izveidi vietējā līmenī, kas varētu izraisīt cīņu par kompetencēm, taču ierosina apsvērt iespēju piešķirt amatpersonām divkāršu kompetenci, uzņemoties gan vietējās kompetences, gan vienlaikus darbojoties kā zemākā līmeņa valsts iestādei; ņem vērā Augstākās radas 2020. gada 17. jūlija lēmumu par rajonu izveidi un likvidēšanu, saskaņā ar kuru rajonu konsolidācijas noteikumi vienmēr būs piemērojami arī Krimas teritorijām un Doņeckas un Luhanskas reģionu apgabaliem, ko Ukrainas valdība pašlaik nekontrolē;

Sadarbība kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jomā

20.  atzīst Ukrainas unikālo pieredzi un zināšanas, kā arī atzinīgi vērtē Ukrainas dalību kopējās drošības un aizsardzības politikas (KĀDP) misijās, kaujas grupās un operācijās, tās ieguldījumu ES kaujas grupās un tās aizvien lielāko saskaņotību ar ES paziņojumiem un deklarācijām par starptautiskiem un reģionāliem jautājumiem, kā arī tās ieguldījumu, un apsveic Ukrainu ar tās jauno NATO uzlaboto iespēju partnera statusu;

21.  atzinīgi vērtē sekmīgos pasākumus zinātniskās un tehnoloģiskās sadarbības jomā, ietverot kosmosa nozari, un aizsardzības jomā, jo īpaši konverģenci operatīvajos, izglītības un institucionālajos segmentos, kā arī vajadzīgo iekšējo izmaiņu īstenošanu šajās nozarēs; uzteic Ukrainas gatavību piedalīties ES pētniecības un inovācijas pamatprogrammā “Apvārsnis Eiropa” un Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) pētniecības programmās; atzīmē auglīgo sadarbību starp Ukrainas Aizsardzības ministriju un Eiropas Aizsardzības aģentūru (EAA) un mudina panākt turpmāku attīstību; aicina ES un Ukrainu ar izlīguma palīdzību veicināt sadarbību drošības un aizsardzības jomā, īpašu uzmanību pievēršot konfliktam Austrumukrainā un Krievijas mēģinājumiem graut Ukrainas suverenitāti un pārkāpt tās teritoriālo integritāti, veicināt sadarbību kiberdrošības jomā, kā arī cīnīties pret dezinformāciju un strādāt pie ģimeņu, kopienu un valsts iestāžu noturības stiprināšanas;

22.  atbalsta Ukrainas iespējamo līdzdalību atsevišķos KDĀP projektos, tostarp sadarbību ar EAA un jo īpaši pastāvīgo strukturēto sadarbību (PESCO), ja tā atbilst saskaņotam politisko, materiālo un juridisko nosacījumu kopumam, kā to dara citas trešās valstis; atzinīgi vērtē ES nesen pieņemto lēmumu uzaicināt Ukrainu piedalīties ES ALTHEA operācijā Bosnijā un Hercegovinā un aicina abas puses — ES un Ukrainu — turpināt paplašināt Ukrainas dalību Eiropas Savienības misijās un operācijās;

23.  atzinīgi vērtē Ukrainas iestāžu un Eiropas publiskā un privātā sektora labāku sadarbību, lai apkarotu hibrīddraudus, vispirms no Krievijas puses, kuru mērķis, cita starpā, ir izplatīt nepatiesu informāciju, veicināt vardarbību un rosināt pret valdību un pret Eiropu vērstas pārliecības; uzskata, ka tagad ir laiks un ir piemēroti ES un Ukrainai pēc iespējas ātrāk uzsākt dialogu par kiberjautājumiem, un atbalsta drošības un aizsardzības dialoga paplašināšanu, lai pienācīgi reaģētu uz pašreizējiem un turpmākiem draudiem, jo īpaši saskaņā ar ES globālo drošības politikas stratēģiju;

Ukrainas teritoriālā integritāte un suverenitāte

24.  atkārtoti apliecina Savienības nelokāmo atbalstu Ukrainas neatkarībai, suverenitātei un teritoriālajai integritātei tās starptautiski atzītajās robežās un apņemšanos to nodrošināt, kā arī tās atbalstu starptautiski koordinētu sankciju piemērošanai Krievijas valdībai un aģentiem, kas apdraud valsts suverenitāti un teritoriālo integritāti, līdz brīdim, kad būs izpildīti visi attiecīgie nosacījumi sankciju atcelšanai, tostarp pilnībā īstenoti Minskas nolīgumi un atjaunota Ukrainas teritoriālā integritāte tās starptautiski atzītajās robežās;

25.  turpina nosodīt Krimas un Sevastopoles nelikumīgo aneksiju un konkrētu Doņeckas un Luhanskas apgabalu de facto okupāciju; aicina Krievijas Federāciju pildīt savas starptautiskās saistības, atsaukt savus militāros spēkus no Ukrainas teritorijas un pilnībā īstenot ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par Ukrainas teritoriālo integritāti un par Krimu un Sevastopoli;

26.  uzsver, ka visos nolīgumos ar Krievijas Federāciju ir jāņem vērā Minskas vienošanās pilnīga īstenošana un ANO rezolūciju par Krimas statusu īstenošana, kā arī tas, ka Krievijas Federācija respektē Ukrainas teritoriālo integritāti;

27.  atzinīgi vērtē to, ka 2019. gada 9. decembrī Parīzē pēc trīs gadu strupceļa tika atsāktas miera sarunas saskaņā ar Normandijas četrinieka formātu; mudina visas puses ievērot pamiera nolīgumu; uzsver, cik svarīgi ir noteikt papildu zonas, kurās var pārtraukt darbību, veikt atmīnēšanas darbības un atvērt kontrolpunktus visā sadursmes līnijā, un aicina Krieviju izmantot savu izšķirošo ietekmi attiecībā uz bruņotajiem formējumiem, ko tā atbalsta, lai respektētu un pilnībā īstenotu saistības, ko tā uzņēmusies kā daļu no Minskas nolīgumiem, kā arī Normandijas četrinieka un trīspusējās kontaktgrupas nesenās sanāksmes; atkārtoti norāda, ka saskaņā ar vienošanos Minskā un tā sauktajā Steinmeier formulā pašvaldību vēlēšanas Austrumukrainas okupētajās daļās ir jāīsteno saskaņā ar Ukrainas tiesību aktiem un EDSO uzraudzībā; uzsver, ka pašreizējā situācijā Doņeckā un Luhanskā nav izpildīti brīvu un godīgu vēlēšanu nosacījumi; atzinīgi vērtē atteikšanos no plāna iekļaut Krievijas atbalstītos separātistus kā vienu no pusēm trīspusējās kontaktgrupas sarunās; pauž nožēlu par Ukrainas delegācijas trīspusējā kontaktgrupā augsta ranga locekļu piezīmēm, kas noliedz Krievijas militāro iesaistīšanos Donbasa reģiona konfliktā;

28.  stingri nosoda Krievijas destabilizējošās darbības un militāro iejaukšanos Ukrainā; pauž bažas par to, ka Krievija joprojām veido militārus objektus un iekārtas Krimas pussalā, tostarp izvieto vairāk nekā 30 000 karavīru, jaunas "zeme–gaiss" un "zeme–zeme" raķešu sistēmas, kodolizmēģinājumu zemūdenes un stratēģiskos bumbvedējus; nosoda Krievijas nelikumīgo rīcību, kuras mērķis ir iegūt kontroli pār Kerčas šaurumu, kas ir starptautisko jūras tiesību un Krievijas starptautisko saistību pārkāpums, jo īpaši Kerčas tilta un tā dzelzceļa savienojuma izbūvi bez Ukrainas piekrišanas, kā arī Azovas jūras slēgšanu, kas būtiski kavē Ukrainas saimnieciskās darbības; aicina Krievijas Federāciju nodrošināt netraucētu un brīvu ceļu uz Azovas jūru un no tās saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, kā arī starptautisko nevalstisko organizāciju un starptautisko humanitāro organizāciju piekļuvi okupētajām Ukrainas Donbasa teritorijām un anektētajai Krimai; šajā sakarībā atgādina, ka 2018. gadā ieviestais Krievijas jūras inspekciju režīms attiecībā uz visiem kuģiem, kas šķērso Krievijas kontrolēto Kerčas šaurumu ceļā uz Azovas jūru un no tās, joprojām rada negatīvas ekonomiskas sekas reģionā; aicina atbrīvot visus Ukrainas politieslodzītos un karagūstekņus Krievijā, Krimā un Donbasa daļās, ko nekontrolē Ukrainas valdība; tomēr pauž bažas par to Krievijas pilsoņu piespiedu iekļaušanu aizturēto apmaiņā starp Ukrainu un Krieviju, kurus tur aizdomās par līdzdalību Malaysia Airlines reisa MH17 notriekšanā;

29.  uzsver, ka ir jārod politisks risinājums konfliktam Austrumukrainā; prasa Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) pastiprināt centienus konflikta atrisināšanai miermīlīgā ceļā, atbalstot visu pušu ieguldījumu miera procesā, kā arī papildinot uzticības veidošanas pasākumus un cenšoties vienoties par pilnvarām, lai visā okupētajā Ukrainas teritorijā izvietotu ANO miera uzturēšanas misiju; prasa, tiklīdz situācija to ļaus, pildot Minskas nolīgumus pilnā to apmērā, konfliktā iesaistītajām pusēm piedāvāt ES vadītas KDĀP misijas izvietošanu, lai palīdzētu īstenot tādus uzdevumus kā atmīnēšana, vietējo vēlēšanu sagatavošana un brīvas piekļuves nodrošināšana humānās palīdzības organizācijām; vienlaikus aicina ES iestādes būt gatavām palielināt sankcijas pret Krieviju, ja to prasīs situācija, arī ja Krievija nepildīs savus pienākumus saskaņā ar Minskas protokolu, jo īpaši attiecībā uz drošības daļu;

30.  mudina Ukrainu pildīt savas saistības attiecībā uz valsts eksporta kontroles reformu saskaņā ar ES prasībām un standartiem un attiecībā uz konsekventas un sistemātiskas sankciju politikas īstenošanu; aicina EĀDD un Komisiju labāk uzraudzīt ES sankciju īstenošanu, tostarp labāk uzraugot to dalībvalstu iestāžu darbības, kuras atbild par ES kopējo noteikumu īstenošanu;

31.  aicina EĀDD paredzēt Eiropas Savienībai, kuru pārstāv Eiropas Komisijas priekšsēdētājas vietnieks / Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP), aktīvāku lomu Ukrainas austrumos notiekošā kara izbeigšanā miermīlīgā ceļā, arī Normandijas četrinieka formāta ietvaros; iesaka apsvērt ES īpašā sūtņa Krimā un Donbasa reģionā iecelšanu;

32.  atkārtoti aicina sarunas par Krimas pussalas deokupāciju risināt starptautiskā formātā ar ES aktīvu līdzdalību; aicina PV/AP, Komisiju un dalībvalstis sniegt visu nepieciešamo atbalstu, lai izveidotu Krimas starptautisko platformu, kas ļautu koordinēt, formalizēt un sistematizēt Ukrainas teritoriālās integritātes atjaunošanu; uzskata, ka ir svarīgi šādas platformas darbībā iesaistīt Krimas tatāru tautas Mejlis kā vienīgo starptautiski atzīto Krimas tatāru pārstāvības iestādi;

33.  vienlaikus atgādina, ka saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām Krievijas Federācija, kas ir okupējoša valsts, ir pilnībā atbildīga par uz laiku okupētās Krimas pussalas, iedzīvotāju vajadzību, tostarp tās ūdensapgādes, nodrošināšanu; turklāt norāda, ka saskaņā ar Ženēvas Konvenciju par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā, kurā Krievija ir viena no pusēm, okupējošais spēks nedrīkst piespiest okupētās teritorijas iedzīvotājus stāties tā armijā vai palīgspēkos;

34.  nosoda Krievijas Federāciju par Krievijas pilsoņu izmitināšanu okupētajā Krimā un Doņeckas un Luhanskas teritorijās, tādējādi mazinot līdzsvaru starp Krievijas pasu turētājiem un ukraiņiem, Krievijas pasu pastāvīgu izsniegšanu uz laiku okupēto Ukrainas teritoriju iedzīvotājiem, pārkāpjot Ukrainas suverenitāti un Minskas vienošanos mērķus un noteikumus, kā arī par tās mēģinājumiem 2020. gada 13. septembrī Krimas Autonomajā Republikā Ukrainā organizēt vietējās vēlēšanas; norāda, ka Sevastopoles gubernatora ievēlēšana bija nelikumīga un pretrunā starptautiskajām tiesībām, tāpat kā balsojums par pārstāvjiem tā sauktajā "Krimas Republikas" valsts padomē, tā sauktajā Simferopoles pilsētas leģislatīvajā asamblejā un tā sauktajā Razdolno reģiona lauku padomē; aicina ES piemērot sankcijas atbildīgajiem par balsošanas organizēšanu un īstenošanu; nosoda to, ka Krievija iesauc armijā gados jaunus vīriešus no okupētās Krimas, lai viņi dienētu Krievijas bruņotajos spēkos, un ka 85 % no šiem vīriešiem tika nosūtīti dienestā uz Krievijas Federāciju; aicina Krieviju pārstāt iesaukt armijā Krimas iedzīvotājus un pilnībā ievērot Ženēvas konvencijās noteiktās saistības;

35.  pauž pilnīgu atbalstu centieniem panākt tiesiskumu visiem 298 upuriem Malaysia Airlines lidojumā MH17, kuru notrieca Krievijas piegādātā "zeme–gaiss" tipa raķete, un viņu tuvākajiem radiniekiem, ietverot starptautiski atbalstīto kriminālprocesu pret četriem aizdomās turamajiem saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem un Eiropas Cilvēktiesību tiesā ierosināto lietu pret Krieviju; pauž uzslavu Ukrainai par nepārtraukto sadarbību KIG, lai noskaidrotu patiesību, identificētu aizdomās turamos un sauktu vainīgos pie atbildības; nosoda Krievijas vienpusējo izstāšanos no trīspusējām patiesības noskaidrošanas apspriedēm ar Austrāliju un Nīderlandi; aicina Krieviju pilnībā sadarboties visos īstenotajos centienos, lai nodrošinātu jebkuras MH17 notriekšanā iesaistītās personas vai struktūras saukšanu pie atbildības, cita starpā atsākot patiesības noskaidrošanas dialogu ar Austrāliju un Nīderlandi, sadarbojoties saistībā ar starpvalstu pieteikumu, ko šajā jautājumā pret Krieviju Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir iesniegusi Nīderlande, un izdodot Volodymyr Tsemakh Nīderlandei; mudina Krieviju pārstāt izplatīt dezinformāciju par lidojumu MH17;

36.  aicina Ukrainu palīdzēt Moldovas centrālajai valdībai tās centienos atgūt kontroli pār Piedņestru, pamatojoties uz Moldovas teritoriālo integritāti;

37.  ņem vērā to, ka 2018. gada jūnijā tika pieņemti tiesību akti par valsts drošību un 2020. gadā — par iepirkumiem aizsardzības jomā un par izlūkdatiem; tomēr mudina pieņemt papildu tiesību aktus, kuru mērķis ir ierobežot Ukrainas drošības dienesta kompetences, lai to pārveidotu par vienkāršu pretizlūkošanas un terorisma apkarošanas aģentūru un noteiktu parlamenta uzraudzību pār visu drošības nozari;

Tiesiskums, brīvība, drošība un cīņa pret korupciju

38.  atkārtoti norāda, ka ir svarīgi panākt taustāmus rezultātus cīņā pret korupciju, lai saglabātu iedzīvotāju augstu atbalsta līmeni reformu procesam, kā arī uzlabotu uzņēmējdarbības vidi un piesaistītu ārvalstu tiešos ieguldījumus; mudina Ukrainas iestādes turpināt reformu īstenošanu, jo īpaši tiesiskuma un korupcijas novēršanas jomā, un nodrošināt svarīgāko korupcijas novēršanas iestāžu neatkarību un nepārtrauktu darbu; šajā saistībā pauž atzinību par to, ka ir atjaunota Valsts korupcijas novēršanas aģentūra (NAPC) un ka 2020. gada janvārī spēkā stājās jauni tiesību akti par nelikumīgu iedzīvošanos un par trauksmes cēlējiem, kā arī pauž atzinību par to, ka 2019. gada septembrī darbu sāka Augstākā korupcijas apkarošanas tiesa;

39.  tomēr pauž bažas par Konstitucionālās tiesas 2020. gada 27. oktobra nolēmuma iznākumu, kas radīja juridisku plaisu Ukrainas pretkorupcijas arhitektūrā un būtiski vājināja NAPC; atzīst prezidenta V. Zelenska uzsāktos aktīvos centienus, ko uzņēmušies politiskās ieinteresētās personas, lai atjaunotu tiesību aktus un Ukrainas korupcijas apkarošanas struktūras uzticamību; mudina Ukrainas varas iestādes turpināt centienus, lai atjaunotu pilnībā funkcionējošu, efektīvu un visaptverošu iestāžu struktūru korupcijas apkarošanai, tostarp tiesu iestādēs, vienlaikus pilnībā saglabājot šo iestāžu neatkarību no izpildvaras un likumdošanas pilnvarām; uzsver, ka pilnībā pilnvarotai NAPC šajā kontekstā ir izšķirīga nozīme un ka Konstitucionālās tiesas nolēmums nav jāizmanto kā iegansts, lai to vājinātu vai nostumtu malā; pauž nopietnas bažas par acīmredzamiem mēģinājumiem ar likumīgām interesēm apdraudēt valsts sasniegumus cīņā pret korupciju un vispārējās demokrātiskās reformas, jo īpaši, atgūstot politisko varu no dažu Ukrainas oligarhu puses, kas ir palīdzējis vājināt uz reformām vērsto vairākumu Augstākajā radā, par ko liecina arī grūtības novērst likumdošanas plaisu, kas radās pēc Konstitucionālās tiesas 2020. gada 27. oktobra pretrunīgā nolēmuma; mudina visus politiskos dalībniekus atjaunot apņemšanos īstenot reformas, kuras ir pieprasījuši Ukrainas vēlētāji un kuras ir būtiskas, lai stiprinātu tiesiskumu, izskaustu korupciju un panāktu lielāku labklājību Ukrainas iedzīvotājiem;

40.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt Augstākās pretkorupcijas tiesas (HACC) un citu pretkorupcijas iestāžu neatkarību, un aicina korupcijas apkarošanas iestāžu darbībā izmantot neitrālu un objektīvu pieeju, lai nodrošinātu uzticību un sabiedrības atbalstu cīņā pret korupciju; atzīst pirmos pieņemtos spriedumus un apstākli, ka HACC ievēro augstus profesionālos standartus; tomēr aicina pastiprināt HACC darbu, lai palielinātu notiesājošo spriedumu skaitu, tostarp augsta līmeņa lietās;

41.  pauž gandarījumu par darbu, ko veic Ukrainas Valsts korupcijas apkarošanas birojs (NABU), kurš neapšaubāmi ir efektīvākā korupcijas novēršanas iestāde; turklāt uzsver, ka ir jāstiprina NABU neatkarība; tāpēc mudina Likumu par Valsts korupcijas apkarošanas biroju saskaņot ar Konstitūciju un Konstitucionālās tiesas jaunāko lēmumu, kā arī ar pārredzamām, depolitizētām un uz nopelniem balstītām atlases procedūrām, kuras ir jānosaka attiecībā uz NABU un Specializētās korupcijas apkarošanas prokuratūras (SAPO), kā arī Valsts Izmeklēšanas biroja (SBI) vadītājiem, ietverot pamatotu godprātības pārbaudi;

42.  pauž nožēlu par Augstākās radas locekļu mēģinājumiem uzbrukt korupcijas apkarošanas iestādēm un vājināt šīs iestādes, jo īpaši attiecībā uz mēģinājumiem atbrīvot no amata NABU direktoru un SAPO direktora nepārredzamo atlases procesu; norāda, ka netiek aizsargāti NVO aktīvisti un žurnālisti, kas atklāj un nosoda korupciju, un aicina efektīvi īstenot jauno Likumu par trauksmes cēlēju aizsardzību, kurš stājās spēkā 2020. gada janvārī;

43.  atzinīgi vērtē korupcijas novēršanas stratēģijas 2020.–2024. gadam projektu un sagaida, ka Augstākā rada drīz pieņems šo visaptverošo stratēģiju, saglabājot visus projekta būtiskos elementus; atzīst dažādos spiedienus un sabotāžu, kas tiek vērsta pret korupcijas novēršanas iestādēm un kas atspoguļo cīņas pret korupciju pieaugošo efektivitāti un sekmes; uzstāj, ka korupcijas novēršanas iestādēm, proti, NABU, SAPO un HACC, ir jāsaglabā neatkarība, efektivitāte un pietiekami resursi; pauž atzinību, ka 2019. gada decembrī tika pieņemts jauns Likums par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu, kas stiprina uzņēmējdarbības īpašumtiesību struktūru pārredzamību Ukrainā un ir attiecīgā tiesiskā regulējuma ievērojams uzlabojums;

44.  pauž dziļas bažas par augsto politiskā spiediena pakāpi un iebiedēšanas centieniem pret Ukrainas Valsts bankas priekšsēdētāju, turklāt šī nav pirmā reize, un tie izraisīja viņa atkāpšanos 2020. gada jūlijā; mudina Ukrainas iestādes neizdarīt politisku spiedienu uz neatkarīgām ekonomikas nozares iestādēm un tiesībaizsardzības iestādēm un nodrošināt, lai to neatkarība tiek saglabāta kā garantija tirgus pareizai darbībai un vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem visiem ekonomikas dalībniekiem;

45.  pauž nožēlu par to, ka tiesu iestādes joprojām ir viena no institūcijām, kurām Ukrainā uzticas vismazāk, un pauž lielas bažas par stāvokli, kādā tā bijusi pēc 2019. gada oktobra reformas, kā rezultātā tika pārkārtota un atjaunota Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija (HQCJ) un apturēts tiesnešu atkārtotas izvērtēšanas un pieņemšanas darbā process, lai gan ir 2000 brīvu tiesnešu vakanču; pauž nožēlu par to, ka iepriekš Ukrainas Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija (HQCJ) nav ņēmusi vērā Sabiedrības integritātes padomes atzinumu, atkārtoti izvērtējot tiesnešus, un mudina to darīt nākotnē, lai aizpildītu vakances zemākās tiesas instancēs, pieņemot darbā tiesnešus, kas ievēro ētikas un godprātības standartus pilnīgā atbilstībā Venēcijas komisijas atzinumam Nr. 969/2019; uzstāj uz HQCJ drīzu pārveidi, pamatojoties uz Likuma Nr. 3711 grozījumu tādā veidā, kas atbilst Ukrainas Konstitucionālās tiesas 2020. gada 11. marta Lēmumam Nr. 4-p/2020, lai izveidotu neatkarīgu HQCJ, balstoties uz pārredzamu atlases procedūru un iesaistot starptautiskus ekspertus; uzskata, ka pilnvarotai HQCJ vajadzētu būt iespējai efektīvi veikt tiesnešu jaunu atlasi un sēžu rūpīgu pārbaudi saskaņā ar pašas HQCJ pieņemtajiem noteikumiem un procedūrām atbilstīgi tās pilnvarām; stingri uzstāj uz nereformētās Augstākās tieslietu padomes (HCJ) godprātības pārbaudi; mudina Ukrainas iestādes turpināt un paātrināt tiesu sistēmas reformu, lai neapdraudētu jaunizveidoto korupcijas apkarošanas iestāžu darbu, atturēties no politiski motivētiem tiesas procesiem un tiesu iestāžu instrumentu izmantošanas pret politiskajiem oponentiem, kā arī pabeigt organizētās noziedzības apkarošanas tiesiskā regulējuma izveidi;

46.  aicina Komisiju pilnveidot esošos un izstrādāt jaunus instrumentus tiesiskuma un labas pārvaldības jomā, lai uzraudzītu un novērtētu Ukrainas progresu, jo īpaši ES rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā un tiesiskuma mehānismu, lai nodrošinātu notiekošo reformu rūpīgu uzraudzību un iespējamu šo reformu nepilnību pienācīgu apzināšanu un novēršanu;

47.  atzinīgi vērtē 2019. gada septembrī sākto ģenerālprokuratūras reformu un aicina pabeigt prokuroru atestāciju, tādējādi nodrošinot, ka visu līmeņu jaunie prokurori tiek izraudzīti, balstoties uz pārredzamu un politiski objektīvu procesu; mudina Ukrainas iestādes stiprināt cīņu pret organizēto noziedzību un uzlabot tiesisko regulējumu, kā arī sadarbību un koordināciju starp atbildīgajām tiesībaizsardzības iestādēm;

48.  stingri aicina Ukrainas iestādes atturēties no iepriekšējās sliktās prakses saistībā ar politiski motivētām tiesas lietām; šajā sakarā uzsver, ka atšķirības politiskajos jautājumos būtu jārisina kompetentos politiskajos forumos, nevis tieslietu jomā;

49.  pauž bažas par to, ka Komisija ir iekļāvusi Ukrainu sarakstā kā "2. kategorijas" prioritāro valsti, kas liecina par nepietiekamu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību un īstenošanu; uzsver nepieciešamību stiprināt muitas kontroli un infrastruktūru, lai labāk novērstu viltotu preču ievešanu un tranzītu Ukrainā un tās iekšienē; aicina Komisiju turpināt palīdzēt Ukrainai izstrādāt jaunus tiesību aktu projektus intelektuālā īpašuma tiesību jomā;

50.  aicina Ukrainas valdību turpināt izmeklēt noziegumus, ko Ukrainas spēku locekļi veikuši pret aktīvistiem Euromaidan protestu laikā, un ātri nodrošināt tiesiskumu cietušajiem un viņu ģimenēm;

51.  mudina Ukrainu ratificēt Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus un Stambulas konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu;

52.  atzinīgi vērtē grozījumus Ukrainas Kriminālkodeksā, definējot, ka izvarošanu un seksuālu vardarbību nosaka tas, ka cietušais nav devis savu piekrišanu, un mudina ātri izstrādāt metodiku seksuālas vardarbības noziegumu izmeklēšanai; pauž nožēlu, ka šādas metodikas neesamības dēļ 2019. gadā izvarošanas un seksuālas vardarbības gadījumos netika ierosināta kriminālvajāšana, pamatojoties uz to, ka cietušais nebija devis savu piekrišanu nodarītāja rīcībai;

Cilvēktiesības un pamatbrīvības

53.  stingri nosoda plašos un pastāvīgos pārkāpumus attiecībā uz cilvēktiesībām un tādām pamatbrīvībām kā vārda brīvība, reliģijas vai ticības un biedrošanās brīvība, kā arī tiesībām uz mierīgu pulcēšanos, ko veikuši Krievijas okupācijas spēki Krimas pagaidu okupētajā teritorijā un Krievijas atbalstītie bruņotie grupējumi Donbasa teritorijās, kuras nekontrolē valdība, tostarp piespiedu iesaukšanu, deportāciju, nelikumīgu un piespiedu pases maiņu, izglītības un valodu tiesību ierobežojumus, patvaļīgu aizturēšanu, spīdzināšanu un citus skarbus aizturēšanas apstākļus, kā arī ierobežojošos pasākumus, piemēram, kontrolpunktu vienpusēju slēgšanu un piekļuves liegšanu ANO un humānās palīdzības misijām, kas pašreizējās pandēmijas laikā ir īpaši satraucoši;

54.  atgādina, ka Austrumukrainas kara dēļ joprojām ir apdraudēta civiliedzīvotāju dzīvība un labbūtība, un atzīmē, ka karadarbības mazināšanās Austrumukrainā pamiera laikā, kas stājās spēkā 2020. gada 27. jūlijā, veicināja drošības incidentu samazināšanos par 53 % un civiliedzīvotāju upuru skaita samazināšanos; atzinīgi vērtē programmu "EU4ResilientRegions" ar 30 miljonu EUR budžetu, kuras mērķis ir stiprināt Austrumukrainas un Dienvidukrainas noturību pret pašreizējā konflikta negatīvo ietekmi, tostarp hibrīddraudiem un citiem destabilizējošiem faktoriem;

55.  tomēr pauž dziļas bažas par humanitārās situācijas pasliktināšanos austrumu teritorijās, ko pašlaik nekontrolē Ukrainas valdība, jo īpaši ņemot vērā pašreizējo Covid-19 krīzi; mudina pašvaldības de facto pieņemt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu iedzīvotāju pamatvajadzības, tostarp piekļuvi kvalitatīvai veselības aprūpei un ārstēšanai, un šajā saistībā pilnībā sadarboties ar likumīgo Ukrainas valdību;

56.  uzsver, ka Austrumukrainā vairāk nekā 3,5 miljoni cilvēku abās saskarsmes līnijas pusēs joprojām ir atkarīgi no humānās palīdzības un aizsardzības un saskaras ar ūdensapgādes pārtraukumiem un elektroenerģijas atslēgšanos; norāda, ka pašreizējā Covid-19 pandēmija ir saasinājusi šo cilvēku problēmas; mudina Komisiju sadarbībā ar ANO struktūrām darīt vairāk, lai sniegtu palīdzību šīs humanitārās krīzes laikā saskaņā ar humanitāro vajadzību priekšrakstiem; mudina Komisiju veikt pasākumus, ar ko palīdzētu sagādāt iztikas līdzekļus 1,4 miljoniem iekšzemē pārvietoto personu;

57.  pauž nožēlu par cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos Krimā kopš okupācijas sākuma, jo Krievija ir krasi ierobežojusi pulcēšanās, vārda, biedrošanās, piekļuves informācijai un reliģijas brīvību kopš okupācijas sākuma; pauž nožēlu par diskriminējošo politiku, ko pašpasludinātas Krievijas iestādes vērš jo īpaši pret Krimas tatāru etnisko minoritāti, viņu īpašumtiesību pārkāpšanu, pieaugošo iebiedēšanu, kas vērsta pret šo kopienu un nelikumīgās aneksijas pretiniekiem, izmantojot piespiedu iesaukšanu, vajāšanu, kratīšanu, aizturēšanu un piespiedu pazušanu, kā arī minēto vārda, biedrošanās, reliģijas un pārvietošanās brīvības liegšanu pussalā; aicina nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus Krimas pussalā un Krievijā nelikumīgi aizturētos un ieslodzītos Ukrainas pilsoņus, tostarp Krimas tatāru aktīvistus; turklāt aicina Krieviju izmeklēt nežēlīgos noziegumus pret Krimas tatāriem un nodrošināt un aizsargāt Krimas tatāru, ukraiņu un visu etnisko un reliģisko kopienu tiesības, lai uzturētu un attīstītu viņu pašu kultūru, tradīcijas, izglītību un identitāti;

58.  pauž nožēlu par to, ka Ukrainā ir vairāk nekā 1,5 miljoni iekšzemē pārvietotu personu, kā rezultātā Ukraina ieņem devīto vietu starp pasaules valstīm ar vislielāko iekšzemē pārvietotu personu skaitu; norāda, ka par to vispirms atbildīga ir Krievijas Federācija un tās pilnvarotie; aicina Ukrainas iestādes pielikt papildu centienus, lai mazinātu konflikta skarto cilvēku ciešanas, un īstenot pasākumus iekšzemē pārvietotu personu tiesību aizsardzībai; aicina Ukrainu piešķirt iekšzemē pārvietotām personām pilnvērtīgas civilās un politiskās tiesības un attieksmē pret iekšzemē pārvietotām personām ievērot starptautiskos standartus; uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt un garantēt Ukrainas pilsonības tiesības uz laiku okupētajās teritorijās, arī vienkāršojot pensiju un bērnu dzimšanas apliecību saņemšanas procedūras un tādējādi nepieļaujot, ka šādi bērni paliek bez valstspiederības un neaizsargāti;

59.  mudina EDSO Īpašo novērošanas misiju Ukrainā īstenot tās pilnvaras un regulāras informācijas apmaiņas ar vajāšanas upuriem un lieciniekiem, juristiem, NVO un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, lai turpinātu novērtēt situāciju pagaidu okupētajās teritorijās Krimā un Ukrainas austrumos; prasa ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos pievērst pastāvīgu uzmanību cilvēktiesību situācijai Krimas pussalā un valdības nekontrolētajos Austrumukrainas apgabalos;

60.  norāda, ka 2020. gadā beidzas piecu gadu rīcības plāns Ukrainas valsts cilvēktiesību stratēģijas īstenošanai, un aicina rūpīgi pārskatīt tā galvenos sasniegumus pirms mērķu noteikšanas turpmākam rīcības plānam; pievērš īpašu uzmanību Ukrainas valdības sniegtajam atbalstam Krimas tatāru iedzīvotājiem un pauž bažas par finansējuma trūkumu 2021. gada budžeta projektā, kas tika iesniegts Augstākajai radai 2020. gada septembrī, Krimas tatāru un citu no Ukrainas deportēto pilsoņu pārvietošanas un izmitināšanas programmai; aicina Ukrainu pieņemt tiesību aktus par Ukrainas pirmiedzīvotājiem, par Krimas tatāru kā pirmiedzīvotāju statusu un par grozījumiem Ukrainas Konstitūcijā, lai atzītu Krimas tatāru nacionālo un teritoriālo autonomiju Ukrainā un jo īpaši Krimā, kas izriet no Krimas tatāru kā pirmiedzīvotāju neatņemamām tiesībām uz pašnoteikšanos; uzstāj, ka Ukrainas iestādēm jārisina problēmas saistībā ar vienīgo televīzijas kanālu, kas raida Krimas tatāru valodā, proti, ATR, un ierosināt stabilu mehānismu finansiālā un tehniskā atbalsta saņemšanai, lai televīzijas kanāls varētu turpināt raidīt Krievijas okupētajā Krimā; atzinīgi vērtē Ukrainas iniciatīvu izstrādāt stratēģiju Krimas tatāru valodas attīstīšanai un popularizēšanai laikposmā līdz 2032. gadam;

61.  aicina EĀDD un Komisiju ātri ieviest ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, proti, Eiropas Magņicka veida tiesību aktu, kas ļautu piemērot sankcijas personām un uzņēmumiem, kuri pieļāvuši smagus cilvēktiesību pārkāpumus, īpašu uzmanību pievēršot situācijai pagaidu okupētajās Ukrainas teritorijās Krimā un daļā Doņeckas un Luhanskas reģiona, kā arī sankcijām pret personām, kas atbildīgas par citiem noziegumiem, tostarp korupciju; aicina Ukrainu sekot šim piemēram un ieviest šā akta Ukrainas versiju;

62.  pieņem zināšanai likumu par atbalstu ukraiņu valodas kā valsts valodas funkcionēšanai un prasa Ukrainas iestādēm pilnībā īstenot likumu atbilstoši tās starptautiskajām saistībām un saskaņā ar ieteikumiem, kas ietverti Venēcijas komisijas atzinumā Nr. 960/2019, proti, ievērot kopienu tiesības attīstīt un pilnībā lietot savu valodu, kā arī panākt visaugstāko uzmanību un līdzsvaru pret nacionālajām minoritātēm, to valodām un tiesībām uz izglītību;

63.  aicina Ukrainu piešķirt oficiālās valodas aizsardzības komisāram vai jebkuram citam šim nolūkam izveidotam subjektam pilnvaras uzraudzīt, vai tiek ievēroti tiesību akti par minoritāšu valodu lietošanu un pamatiedzīvotājiem;

64.  atbalsta ticības, uzskatu un vārda brīvību un uzsver, ka ir svarīgi visām nacionālajām, etniskajām un lingvistiskajām minoritātēm nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi informācijai, jo tas ir demokrātijas priekšnoteikums; nosoda naida runu un diskrimināciju etniskās izcelsmes vai valodas dēļ, kā arī nosoda nepatiesas ziņas un dezinformāciju, kas vērsta pret nacionālajām, etniskajām un lingvistiskajām minoritātēm;

65.  norāda, ka ir vajadzīgi pasākumi, lai stiprinātu minoritāšu tiesību infrastruktūru un veidotu pārliecību, ka minoritāšu tiesības tiks aizsargātas gan tiesību aktos, gan praksē; norāda, ka šādiem pasākumiem būtu jāietver juridiskās aizsardzības stiprināšana, minoritāšu jautājumu plašāka ņemšana vērā iestādēs un spēcīgāku un pastāvīgu apspriešanās mehānismu ieviešana; pauž bažas par to, ka Ukrainas iestādes neīsteno pienācīgu rīcību, lai novērstu diskrimināciju un naida runu pret minoritātēm, jo īpaši pret romu kopienu, kas ir bijusi diskriminācijas, rasistiskas vardarbības un neiecietības izpausmju upuris; aicina Ukrainu stiprināt holokausta un totalitārisma upuru piemiņu, pievienojoties Starptautiskajai holokausta atceres aliansei (IHRA) un pieņemot un piemērojot IHRA antisemītisma definīciju; prasa Komisijai uzaicināt Ukrainu piedalīties programmā "Eiropa pilsoņiem"; turklāt aicina Ukrainu turpināt totalitārisma upuru piemiņu; prasa Komisijai uzaicināt Ukrainu piedalīties programmā "Eiropa pilsoņiem";

66.  atbalsta Eiropas politisko fondu darbu, lai veicinātu Ukrainas politisko vadītāju nākamās paaudzes veidošanos;

67.  mudina stiprināt dialogu un sadarbību ar baznīcām un reliģiskajām kopienām un organizācijām tādās jomās kā miera veidošana un izlīgums, tādējādi stiprinot paļāvību uz taisnīgu un brīvu sabiedrību, kā arī izglītības, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu sistēmām;

Situācija plašsaziņas līdzekļu jomā

68.  atzīmē pašreizējos reformu centienus plašsaziņas līdzekļu jomā; uzsver, ka reformai ir jānodrošina jo īpaši regulatīvās iestādes neatkarība, objektivitāte un pārskatatbildība, plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību pārredzamība un plašsaziņas līdzekļu vienlīdzīgas iespējas godīgai konkurencei tirgū; pauž bažas par plāniem uzticēt regulatīvajai iestāde jaunas un plašākas kompetences, kas rada risku, ka var tikt ierobežota plašsaziņas līdzekļu brīvība un tiešsaistes un drukāto plašsaziņas līdzekļu saturs; saistībā ar likumprojektu par dezinformācijas apkarošanu uzsver, ka šis likumprojekts varētu novest pie plašas iejaukšanās plašsaziņas līdzekļu saturā un žurnālistu darbībās uz plašsaziņas līdzekļu brīvības rēķina un ka tas nebūs efektīvs dezinformācijas apkarošanas līdzeklis; mudina organizēt plašāku apspriešanos ar plašsaziņas līdzekļu kopienu un attiecīgajām starptautiskajām organizācijām, lai nepieļautu vārda brīvības apdraudēšanu;

69.  ar bažām norāda, ka televīzijas plašsaziņas līdzekļu tirgu Ukrainā, lai gan tas ir plurālistisks, joprojām raksturo oligarhu pārmērīga ietekme; mudina Ukrainu veicināt brīvus un neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus un stiprināt plašsaziņas līdzekļu plurālismu; uzsver ilgtspējīgu sabiedrisko raidorganizāciju un neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu regulatoru, kā arī pilsoniskās sabiedrības svarīgo nozīmi, lai attīstītu noturību pret dezinformāciju un citiem destabilizējošiem faktoriem; aicina Augstāko radu un valdību atbalstīt valsts saistības pret sabiedrisko raidorganizāciju un nodrošināt finansiālu un politisku atbalstu tās turpmākai modernizācijai, neatkarībai un spējai veikt pētniecisko žurnālistiku;

70.  atkārtoti norāda, ka ES ir jāturpina atbalstīt Ukrainu hibrīddraudu novēršanā un dezinformācijas un nepatiesu ziņu apkarošanā, arī stiprinot neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus un plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes stratēģisko saziņu, lai uzlabotu Ukrainas noturību; atzinīgi vērtē ES un Ukrainas dialoga par kiberjautājumiem uzsākšanu;

71.  pauž bažas par plašsaziņas līdzekļu darbinieku, jo īpaši pētniecisko žurnālistu, kuri ziņo par korupciju un krāpšanu, darba vides pasliktināšanos; nosoda jebkādas darbības, kuru mērķis ir ierobežot žurnālistu darbu, ietverot piekļuves informācijai ierobežošanu, kriminālizmeklēšanas, spiedienu atklāt avotus un naida runu, jo īpaši naida runu pret neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem; pauž bažas par to, ka Augstākās radas locekļi ir kļuvuši par dezinformācijas kampaņu upuriem vai pat ar nolūku palīdzējuši izplatīt dezinformāciju, kā liecina Ukrainas pētniecisko žurnālistu platformu nesen veiktā analīze;

72.  pauž nožēlu par vairākkārtējiem uzbrukumiem žurnālistiem un pilsoniskajiem aktīvistiem 2017.–2019. gada periodā; aicina Ukrainas iestādes apsūdzēt vainīgos un gādāt par plašsaziņas līdzekļu darbinieku un žurnālistu drošību un mudina pieņemt samērīgu pieeju plašsaziņas līdzekļu reglamentēšanā;

73.  pauž nožēlu par to, ka politiskais klimats valstī ir pasliktinājies, iebiedēšanu, naida runu un politisko spiedienu plaši izmantojot politiskiem mērķiem; mudina iestādes stingri nosodīt un aizliegt tādu ekstrēmistisku un naidu kurinošu grupējumu un tīmekļa vietņu kā ”Myrotvorets” darbības, kuras veicina spriedzi sabiedrībā un ļaunprātīgi izmanto simtiem cilvēku, tostarp žurnālistu, politiķu un minoritāšu grupu pārstāvju, personas datus;

74.  mudina Ukrainā attīstīt demokrātisku, neatkarīgu, plurālistisku un līdzsvarotu plašsaziņas līdzekļu vidi, kas izbeigtu plašsaziņas līdzekļu kanālu politiski motivētu vajāšanu, tostarp licenču atsaukšanu, un aizsargātu vietējos žurnālistus, viedokļu veidotājus un disidentu viedokļu paudējus pret aizskaršanu un iebiedēšanu, sniegtu nediskriminējošu piekļuvi tiešsaistes un bezsaistes informācijai un darītu iespējamu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, kā arī sniegtu cilvēktiesību un pilsonisko tiesību garantijas; uzsver, ka žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un advokātiem vajadzētu būt iespējai strādāt neatkarīgi un bez liekas iejaukšanās un iebiedēšanas; atzinīgi vērtē darbu, ko veic Ukrainas cilvēktiesību organizācijas un Krimas prokurors, kurš, uz laiku strādājot no Ukrainas kontinentālās daļas, reģistrē cilvēktiesību pārkāpumus; uzstāj, ka ir jāizmeklē visi cilvēktiesību pārkāpumi un vainīgie ir jāsauc pie atbildības;

Dzimumu līdztiesība un LGBTI personu tiesības

75.  uzsver, ka dzimumu līdztiesība ir svarīgs ilgtspējīgas un iekļaujošas attīstības priekšnoteikums; mudina Ukrainas valdību un iestādes īstenot pasākumus, lai vēl vairāk uzlabotu sieviešu pārstāvību un vienlīdzīgu attieksmi visos politiskās un sabiedriskās dzīves līmeņos, kā arī mudina tās novērst ar dzimumu saistītu vardarbību; prasa Komisijai un EĀDD integrēt dzimumu līdztiesību visās tās politikās, finansiālajā atbalstā, programmās un darbībās saistībā ar Ukrainu, īpaši, ja to mērķis ir mazināt Covid-19 radīto negatīvo ietekmi, jo sievietes, tostarp uzņēmējas, ir bijušas vienas no visvairāk cietušajām pusēm stingro ierobežojumu dēļ;

76.  nosoda vardarbīgos uzbrukumus un naida noziegumus pret LGBTI un aicina Ukrainas tiesībaizsardzības iestādes efektīvi izmeklēt šos uzbrukumus; mudina Ukrainu izstrādāt un efektīvi īstenot visaptverošus sekundārus tiesību aktus, kas nodrošinātu ticības brīvību, ierobežotu nepārtraukto LGBTI, feministu aktīvistu, personu ar invaliditāti un minoritāšu diskrimināciju un uzlabotu viņu tiesību aizsardzību; aicina Ukrainas valdību un visus politikas dalībniekus pielikt pūles, veidojot iekļaujošu un iecietīgu sabiedrību;

77.  pauž nožēlu par to, ka Kriminālkodeksa 161. pantā joprojām nav paredzēts sods par naida kurināšanu vai vardarbību seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ un ka šie iemesli nav minēti kā vainu pastiprinoši apstākļi, kā arī nav iekļauti vispārīgajos noteikumos par vainu pastiprinošiem apstākļiem saskaņā ar 67. panta 1. punkta 3. apakšpunktu; atgādina, ka valdības rīcības plānā valsts cilvēktiesību stratēģijas īstenošanai bija paredzēts Kriminālkodeksa 67. pantā iekļaut nodarījumus seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ kā vainu pastiprinošus apstākļus; atgādina par Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību ieteikumiem un aicina Ukrainu attiecīgi grozīt Kriminālkodeksu;

Tirdzniecība un ekonomiskā sadarbība, sabiedrības veselība, nodarbinātības un sociālās lietas, darba ņēmēju mobilitāte

78.  uzsver, ka Ukraina ir nozīmīga Savienības ģeopolitiskā, ģeostratēģiskā un tirdzniecības partnere; atzinīgi vērtē to, ka ES un Ukrainas tirdzniecības plūsma ir ievērojami palielinājusies, kā rezultātā Savienība pašlaik ir Ukrainas lielākā tirdzniecības partnere; tomēr pauž nožēlu par samērā mazo ārvalstu tiešo ieguldījumu apjomu, kas ieplūst valstī;

79.  atzinīgi vērtē pastāvīgos pozitīvos rezultātus divpusējās tirdzniecības un ekonomiskajās attiecībās 2019. gadā, proti, Ukrainas imports ir pieaudzis par 12,3 % un eksports — par 9,7 %, kopā sasniedzot 43,3 miljardus EUR; norāda, ka ES un Ukrainas tirdzniecība ir pieaugusi par 49 % un ka ES joprojām ir Ukrainas galvenā tirdzniecības partnere, 2019. gadā sasniedzot 40 % no tās kopējā tirdzniecības apjoma, savukārt Ukraina ir 18. lielākā ES tirdzniecības partnere, un tirdzniecība ar to veido 1,1 % no ES kopējā tirdzniecības apjoma; norāda, ka Ukrainas tirdzniecības deficīts ar ES ir palielinājies līdz 5,1 miljardam EUR;

80.  mudina abas puses stiprināt sadarbību divpusējā līmenī un arī starptautiskos forumos, risinot Covid-19 radītās problēmas, jo īpaši padarot piegādes ķēdes noturīgākas un daudzveidīgākās, kā arī sadarbojoties, lai risinātu ar protekcionisma tendencēm saistītos jautājumus; norāda, ka ES mērķis panākt atvērtu stratēģisko autonomiju varētu radīt iespējas veidot vēl ciešāku sadarbību ar kaimiņvalstīm;

81.  mudina Komisiju palīdzēt Ukrainai noteikt jomas, kuras varētu vēl vairāk sekmēt ekonomikas diversifikāciju, un noteikt tās par prioritāti pilnīgas DCFTA īstenošanas procesā;

82.  atkārtoti norāda, ka Ukrainas pakāpeniska integrācija ES iekšējā tirgū, kā noteikts AN, ir viens no asociācijas galvenajiem mērķiem, un šajā saistībā atbalsta nosacījumus labākām ekonomikas un tirdzniecības attiecībām starp Ukrainu un ES, kā arī plašāku tiesību aktu tuvināšanas procesu, kas atkarīgs no DCFTA pilnīgas īstenošanas un attiecīgo tiesisko, ekonomisko un tehnisko noteikumu un standartu ievērošanas;

83.  norāda, ka ir ieviestas vairākas reformas, kas ir novedušas pie ekonomikas ierobežojumu atcelšanas, publisko finanšu lielākas pārredzamības un labākiem noteikumiem par koncesijām un publiskā un privātā sektora partnerību, sniedzot jaunas iespējas gan vietējiem, gan ārvalstu ieguldītājiem;

84.  tomēr atzīmē, ka valsts oligarhu varas likvidēšanā nav panākti acīmredzami rezultāti, jo oligarhiem joprojām ir spēcīga ietekme uz Ukrainas ekonomiku un politiku, jo īpaši uz plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām un tiesu varu un tiesībaizsardzības sistēmu; uzskata, ka skaidru un visiem vienlīdzīgu noteikumu ieviešana ekonomikā un politikā var izrādīties efektīvs veids, kā de facto samazināt mazo bagātāko uzņēmēju grupu neoficiālo ietekmi uz valsts darbību, tostarp tiesību aktiem, un tādēļ aicina Ukrainas varas iestādes paātrināt oligarhu varas likvidēšanas procesu;

85.  turklāt pauž nožēlu par valsts īpašumā esošu uzņēmumu skaita pieaugumu un mudina Ukrainu vēl vairāk veicināt valsts uzņēmumu privatizāciju, lai modernizētu un uzlabotu tās ekonomikas darbību un novērstu oligarhu varu; uzsver nepieciešamību pēc Ukrainas atjaunotas apņemšanās vērsties pret iegūto tiesību ietekmi, kas, ja šo jautājumu nerisinās, varētu ievērojami iedragāt reformu līdzšinējos rezultātus un kopumā visus Ukrainas atbalsta pasākumus;

86.  aicina Ukrainu un ES uzlabot sadarbību vēl lielākā divpusējās tirdzniecības liberalizācijā, ietverot nolīguma par atbilstības novērtēšanu un rūpniecisko izstrādājumu pieņemamību noslēgšanu, kā arī sadarbību pie sanitāriem un fitosanitāriem pasākumiem un muitas jomā; turklāt aicina paplašināt nozaru sadarbību starp ES un Ukrainu izglītības, pētniecības, inovācijas, IKT un digitalizācijas jomā, kā arī zaļo tehnoloģiju izmantošanā, un apmainīties ar zinātību un paraugpraksi; papildus tam mudina uz plašāku sadarbību un pakāpenisku diferencētu Ukrainas nozaru integrāciju cita starpā enerģētikas savienībā, Transporta kopienā un digitālajā vienotajā tirgū;

87.  aicina Ukrainas iestādes atvērt valsts aviācijas tirgu Eiropas uzņēmumiem, tostarp zemo izmaksu uzņēmumiem, un atbalsta kopējā aviācijas nozares nolīguma parakstīšanu iespējami drīzāk;

88.  atzinīgi vērtē panākto sadarbības progresu digitālajā jomā starp Ukrainu un ES un mudina turpināt padziļināt šādu sadarbību, lai otrai pusei nodrošinātu iekšējā tirgus nosacījumus, ietverot citas savstarpēji interesējošas nozares; uzsver, cik svarīgi ir veiktie pasākumi digitālās pārveides un e-pārvaldības virzienā, kā arī progress Ukrainas tiesību aktu tuvināšanā ES tiesību aktiem elektronisko uzticamības pakalpojumu un elektronisko sakaru jomā; mudina Komisiju turpināt atbalstīt Ukrainas centienus attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu un informācijas lietotprasmi, e-pārvaldību un digitālo ekonomiku, lai atspoguļotu pašreizējo digitālo laikmetu un pakāpenisku integrāciju ES digitālajā vienotajā tirgū, kā arī izskatīt veidus, kā samazināt viesabonēšanas maksas starp ES un Ukrainu; šai sakarā atzinīgi vērtē jauno ES programmu e-pārvaldības un digitālās ekonomikas atbalstam Ukrainā, kuras apjoms ir 25 miljoni EUR; mudina paplašināt vienoto euro maksājumu telpu (SEPA), ietverot Ukrainu, kad tā būs izpildījusi visas tehniskās un juridiskās prasības;

89.  aicina Komisiju un EĀDD veikt ticamu vajadzību novērtējumu attiecībā uz Donbasa reģionu, lai izstrādātu stratēģiju tā sociālekonomiskajai atveseļošanai, un ierosina izveidot atbilstīgu starptautisku satvaru Donbasa atjaunošanai;

90.  aicina Ukrainas iestādes turpināt īstenot reformas valsts veselības aprūpes sistēmā, jo īpaši ņemot vērā graujošo ietekmi, kāda Covid-19 pandēmijai ir bijusi uz Ukrainas veselības aprūpes sistēmu; atzīmē, ka saskaņā ar UNICEF datiem Covid-19 pandēmija ir radījusi ne tikai valsts veselības aprūpes krīzi, bet arī sociālekonomisko krīzi, kas varētu palielināt nabadzības līmeni Ukrainā no 27,2 % līdz 43,6 % vai pat līdz 50,8 %; tādēļ mudina Ukrainas valdību īstenot visaptverošus sociālās aizsardzības pasākumus Covid-19 seku mazināšanai;

91.  atzinīgi vērtē to, ka Ukraina ir pievienojusies ES Veselības drošības komitejai un agrīnās brīdināšanas un reaģēšanas sistēmai, lai iesaistītos Eiropas mēroga Covid-19 reaģēšanas darbību koordinēšanā sabiedrības veselības aprūpes jomā; mudina Komisiju, dalībvalstis un Ukrainu pastiprināt sadarbību sabiedrības veselības noturības jomā, apmainīties ar paraugpraksi un sadarboties ar pilsonisko sabiedrību, lai izveidotu epidēmijas stratēģijas, kurās galvenā uzmanība pievērsta visneaizsargātākajām grupām; mudina Komisiju sniegt atbalstu Ukrainas valdībai, lai tā spētu piekļūt Covid-19 vakcīnām;

92.  aicina Ukrainas valdību nodrošināt, lai jebkādiem ierobežojošajiem pasākumiem, kurus nosaka, reaģējot uz Covid-19, būtu juridisks pamats, lai tie būtu patiešām vajadzīgi un samērīgi attiecībā pret mērķi aizsargāt sabiedrības veselību un glābt dzīvības (balstoties uz zinātniskiem ieteikumiem), lai tie tiktu pastāvīgi pārskatīti un atsaukti, kad vairs nav nepieciešami, un lai tie tiktu piemēroti nediskriminējošā veidā; aicina iestādes nodrošināt, lai reaģēšana uz Covid-19 nesamērīgi nelabvēlīgi neietekmētu neaizsargātās un marginalizētās grupas, un īstenot pasākumus iepriekš pastāvošās nevienlīdzības novēršanai;

93.  mudina Ukrainu novērst plaši izplatīto kronismu un korupciju, kas joprojām pastāv veselības aprūpes nozarē un jo īpaši Veselības ministrijā, un efektīvi izmeklēt jebkādas korumpētas darbības, īpaši mēģinājumus iegādāties medicīnisko aprīkojumu un Covid-19 vakcīnas par nesamērīgi augstu cenu pandēmijas laikā;

94.  atzīst Ukrainas Valsts veselības dienesta labi paveikto darbu, izveidojot pārredzamu sistēmu, kuras mērķis ir finansēt pacientiem sniegtos īpašos ārstēšanas veidus; aicina Veselības ministriju atbalstīt Ukrainas Valsts veselības dienesta darbu;

95.  atzinīgi vērtē progresu tiesību aktu tuvināšanā ES acquis un sanitārās un fitosanitārās stratēģijas pieņemšanu 2019. gada novembrī, kas ietver vairāk nekā 200 Savienības normatīvos aktus, kuri ir jāievieš Ukrainas tiesību aktos;

96.  ar bažām norāda, ka nav panākts pietiekams progress ES dzīvnieku labturības standartu tuvināšanā;

97.  atzinīgi vērtē 2020. gada martā pieņemto likumu par lauksaimniecības zemes pārdošanu, kam būtu jāveicina Ukrainas milzīgā potenciāla lauksaimniecības nozarē atraisīšana, kā arī 2020. gada maijā pieņemto likumu par dažu banku darbības regulēšanas instrumentu uzlabošanu, kas nostiprina banku sistēmu un neļauj PrivatBank atdot atpakaļ tās bijušajiem īpašniekiem;

98.  atzinīgi vērtē to, ka Ukraina ir pievienojusies daudzpusējai pagaidu strīdu izšķiršanas kārtībai (DPSIK), tādējādi veicinot strupceļa pārvarēšanu, ko izraisīja Apelācijas institūcijas darbības apturēšana, un nodrošinot to, ka Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) locekļi līdz Apelācijas institūcijas darbības atsākšanai var izmantot divu posmu strīdu izšķiršanas sistēmu PTO;

99.  aicina Ukrainu ievērot šķīrējtiesas kolēģijas turpmākos nolēmumus attiecībā uz moratoriju neapstrādātas koksnes eksportam, vienlaikus piemērojot obligātu uzticamības pārbaudi visā mežsaimniecības preču vērtības ķēdē un uzlabojot pārvaldību mežsaimniecības nozarē;

100.  pauž bažas par to, ka Ukraina pēdējā laikā ir uzsākusi divas aizsardzības izmeklēšanas par slāpekļa un kompleksā mēslojuma importu no ES; atzīst, ka Ukraina pēdējā brīdī lēma pārtraukt abas aizsardzības izmeklēšanas, taču ir paredzēts veikt vēl citas aizsardzības izmeklēšanas; brīdina, ka līdzīgas darbības var apdraudēt abu pušu savstarpējo uzticību;

101.  atgādina, ka mājputnu gaļa Eiropas Savienībā ir jutīgs produkts; atzīst risinājumu, kas rasts attiecībā uz mājputnu "citu" izcirtņu eksportu, grozot tirdzniecības preferences mājputnu gaļai un mājputnu gaļas izstrādājumiem un tādējādi novēršot vienošanās nepilnību; aicina Ukrainu atturēties no līdzīgas prakses un godprātīgi pilnībā ievērot un īstenot visus DCFTA noteikumus; aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt DCFTA īstenošanu un izmantot visus pieejamos līdzekļus, lai novērstu jebkādu tirgu kropļojošu praksi un iespējamu juridisku nepilnību ļaunprātīgu izmantošanu;

102.  mudina likvidēt krasās lauku un pilsētu atšķirības Ukrainā, izmantojot efektīvus finansiālus un tehniskus stimulus mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem (MMVU), mazajiem lauksaimniekiem un ģimenes uzņēmumiem lauku un piepilsētu teritorijās, kā arī uzlabojot cilvēku savienotību un infrastruktūru starp pilsētām un laukiem, lai veicinātu sociālo kohēziju;

103.  atzinīgi vērtē rezultātus, kas panākti saskaņā ar DCFTA mehānismu MVU, uzlabojot finansējuma pieejamību un paverot tirdzniecības iespējas; uzsver, ka pienācīga informācijas kampaņa varētu dot iespēju MVU gūt lielāku labumu no DCFTA sniegtajām iespējām;

104.  aicina Komisiju nodrošināt tehnisko atbalstu reģionālās nodarbinātības centriem nolūkā veicināt nodarbinātību, atbalstīt jauniešus un sociālo uzņēmējdarbību sekmējošas ilgtspējīgas ekonomikas attīstības programmas un investēt jauniešos un šajās programmās, un pievērst uzmanību jauniešiem lauku reģionos, lai sekmētu izglītības sistēmas atbilstību darba tirgus prasībām, kas ļautu aizsargāt neaizsargātākās personas un novērstu sociālekonomisko iespēju trūkumu;

105.  mudina Komisiju uzraudzīt DCFTA ietekmi uz darba tiesībām, biedrošanās brīvību un atalgojumu ekonomikas nozarēs, kas saistītas ar tirdzniecību ar ES; aicina Ukrainas valdību koncentrēt uzmanību arī uz tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sociālo dimensiju, cieši uzraugot DCFTA īstenošanas ekonomisko un sociālo ietekmi; aicina Ukrainas valdību ievērot un piemērot darba standartus, kā arī ratificēt un pilnībā īstenot visas Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijas; mudina Ukrainas valdību turpināt tuvināt tās darba standartus ar ES darba standartiem, jo īpaši saistībā ar pulcēšanās brīvību un sociālo dialogu; atzinīgi vērtē darba reformas iniciatīvu, bet uzsver, ka ir nepieciešama plaša apspriešanās ar arodbiedrībām un pilsonisko sabiedrību, un iesaka izmantot SDO zināšanas par šo jautājumu;

106.  aicina Komisiju nodrošināt, lai arodbiedrības un visdažādākie pilsoniskās sabiedrības pārstāvji tiktu iesaistīti asociācijas nolīguma īstenošanas uzraudzībā; aicina Ukrainas valdību un Komisiju atbalstīt tās NVO, kuras izmeklē DCFTA pārkāpumus, jo īpaši sociālajā jomā;

107.  aicina Ukrainas valdību ieviest stimulu un sankciju sistēmu, lai apkarotu izteikti augsto darbvietu skaitu neformālās nodarbinātības sektorā;

108.  atzīst darbaspēka mobilitātes pieaugumu starp Ukrainu un ES (emigrācijas rādītāji ir no 2,2 līdz 2,7 miljoniem cilvēku, kas ir līdzvērtīgi 13–16 % kopējās nodarbinātības Ukrainā), kas, no vienas puses, palīdz samazināt darbaspēka piedāvājumu Ukrainā un darbaspēka trūkumu konkrētās profesijās un, no otras puses, ir viens no faktoriem, kuri sekmē algu paaugstināšanu darba ņēmējiem, kas paliek valstī, un nodrošina maksājumu ieplūdi no migrantiem, un tas būtiski ietekmē Ukrainas ekonomiku, veidojot ieplūdi, kura atbilst vairāk nekā 8 % no IKP; aicina turpināt analizēt darbaspēka emigrācijas pēc 2014. gada ekonomiskos un sociālos ieguvumus un ietekmi gan Ukrainas un dalībvalstu ekonomikā, gan sociālā nodrošinājuma sistēmās; uzsver, ka ir būtiski, lai būtu tāda valdības pieeja darba vides attīstīšanai, kura paredz pienācīgas kvalitātes darba apstākļus darbiniekiem Ukrainas uzņēmumos, ietverot drošību un veselības aizsardzību darbā, likumīgi deklarētas darbvietas ar valsts sociālo nodrošinājumu, laikus un pilnībā izmaksātas algas, tiesības iesaistīties arodbiedrībās un tiesības uz interešu pārstāvību, kā arī jēgpilnas darba koplīguma slēgšanas sarunas, kuru rezultātā tiktu panākti saistoši koplīgumi; atkārtoti norāda, ka ir jāpievēršas jautājumam par intelektuālā darbaspēka emigrāciju no Ukrainas, veicinot kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību un mācību programmas, kā arī radot darbvietu iespējas, lai jauniešiem un ģimenēm nodrošinātu sociālekonomiskās perspektīvas to vietējās kopienās;

109.  atzinīgi vērtē un aicina turpināt ES finansēto programmu atbalsta pilnveidi gan arodizglītības sistēmas modernizācijai Ukrainā ("EU4Skills: labākas prasmes modernai Ukrainai"), gan uzņēmējdarbības videi, kam ir liela nozīme personām, kuras varētu atgriezties, un vietējiem uzņēmējiem (korupcijas novēršana, MVU atbalsts, nodokļu un muitas reforma utt.), sniedzot to gan kā nozares dotācijas, gan ar nosacījumiem ES makrofinansiālās palīdzības programmās;

110.  aicina Asociācijas padomi piešķirt prioritāti starptautisko darba standartu un ES tiesību aktu un prakses īstenošanai sociālās politikas, nodarbinātības un darba jomā, kā arī darba koplīguma slēgšanas sarunu noteikumu, sociālā dialoga, dzimumu līdztiesības un darba tiesību aktu reformas īstenošanai, lai nodrošinātu, ka tiek līdzsvarotas sociālo partneru intereses un aizsargātas darba ņēmēju tiesības saskaņā ar asociācijas nolīguma noteikumiem (419.–421. un 424. pants) un SDO konvencijām (Nr. 81, Nr. 87, Nr. 98, Nr. 117, Nr. 122, Nr. 129, Nr. 144, Nr. 154 un Nr. 173); atgādina Ukrainas valdībai, ka tās centienus uzlabot uzņēmējdarbības vidi, lai piesaistītu tiešos ieguldījumus un sekmētu ekonomikas izaugsmi, nedrīkst īstenot uz tās darba ņēmēju tiesību un darba apstākļu rēķina; aicina Ukrainas valdību uz sistemātisku pieeju sociālajam dialogam un institucionāli to atbalstīt, kā arī īstenot centienus, lai Valsts sociālo un ekonomikas lietu trīspusējā padome kļūtu par sociālā dialoga efektīvu instrumentu;

111.  ar bažām atzīmē, ka Ukrainā nepilnīgu un neskaidru tiesību aktu dēļ ir ierobežota arodbiedrību spēja īstenot savas tiesības;

Enerģētika, vide un klimata pārmaiņas

112.  atzinīgi vērtē uzņēmuma "Naftogaz" nodalīšanas pabeigšanu 2019. gadā un juridiski neatkarīga gāzes pārvades sistēmas operatora (GTSO) izveidi, kas ir saskaņā ar ES trešo enerģētikas paketi; tomēr aicina Ukrainas iestādes stiprināt GTSO tehnisko neatkarību no "Naftogaz"; atzinīgi vērtē konkurētspējīga gāzes tirgus mājsaimniecībām liberalizāciju un atvēršanu; tomēr pauž nožēlu par nesenajiem uzbrukumiem "Naftogaz" vadībai, tostarp uzņēmuma uzraudzības valdei, kas iedragā neatkarību un līdz šim panākto reformu progresu šajā jomā;

113.  uzsver Ukrainas kā stratēģiskas gāzes tranzītvalsts nozīmi un nepieciešamību modernizēt tās dabasgāzes pārvades sistēmu, kā arī uzsver, ka ir svarīgi Ukrainu integrēt ES enerģētikas tīklā, balstoties uz AN atjauninātā XXVII pielikuma efektīvu īstenošanu; atzinīgi vērtē ilgtermiņa gāzes tranzīta līguma parakstīšanu, ko sekmēja ES; pauž bažas par "Nord Stream 2" cauruļvada izbūvi un atkārtoti norāda uz tā ilgtermiņa būtiskajiem politiskiem, ekonomiskiem un drošības riskiem; atzīmē, ka cauruļvads pastiprina ES atkarību no Krievijas gāzes piegādēm, apdraud ES iekšējo tirgu, neatbilst ES enerģētikas politikai vai tās stratēģiskajām interesēm un, iespējams, negatīvi ietekmē kara plosīto Ukrainu; tādēļ saskaņā ar saviem iepriekšējiem priekšlikumiem aicina visas ieinteresētās personas, jo īpaši dalībvalstis un Eiropu, izmantot pieejamās juridiskās klauzulas, lai projektu apturētu;

114.  prasa Komisijai pārbaudīt Ukrainas atbilstību Eiropas Savienības tiesību aktu kopumam enerģētikas jomā, lai virzītos uz enerģētikas tirgu turpmāku integrāciju; pilnībā atbalsta Ukrainas integrāciju Eiropas kontinentālajā energotīklā (ENTSO-E); mudina Ukrainu uzlabot politikas un starptautisko darbību koordināciju starp, piemēram, Komisiju, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, Eiropas Investīciju banku, Pasaules Banku, KfW, ENTSO-E un Enerģētikas kopienu un Ukrainas iestādēm, kas atbalsta Ukrainas enerģētikas nozari;

115.  nosoda to, ka Krievija iegūst gāzi Ukrainas šelfā, kas atrodas Ukrainas ekskluzīvajā ekonomikas zonā, un norāda, ka ES neatzīst Krievijas Federācijas īstenoto gāzes lauku pārņemšanu Azovas jūrā un Melnajā jūrā un atbalstīs Ukrainas iestāžu tiesisku rīcību šīs nelikumīgās ieguves apturēšanai;

116.  pauž nožēlu, ka jaunais elektroenerģijas vairumtirdzniecības tirgus, kas Ukrainā sāka darboties 2019. gada jūlijā, joprojām nav konkurētspējīgs saskaņā ar ES standartiem; tādēļ mudina Ukrainu pabeigt reformu un uzlabot atbilstību ES tiesību aktiem, pirmkārt un galvenokārt, uzlabojot valsts energosadales kompānijas "Ukrenergo" neatkarību un novēršot šķērssubsidēšanu; aicina Ukrainu modernizēt esošās elektrostacijas, lai panāktu atbilstību Eiropas stingrajiem vides un drošības standartiem;

117.  atzinīgi vērtē Ukrainas valdības nostāju ievērot Enerģētikas kopienas apņemšanos ievērot spēkā esošos ES tiesību aktus, tostarp vides un drošības politiku, tādējādi neļaujot ražot elektroenerģiju no spēkstacijām kaimiņvalstīs, kas tiek būvētas, neņemot vērā starptautisko konvenciju prasības un visaugstākos starptautiskos vides un drošības standartus, kas ir jāpieņem;

118.  pauž nožēlu par to, ka atjaunojamo energoresursu ražošanas nozare Ukrainā nepilda savas saistības pret ieguldītājiem un ka maksājumu kavējumi atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas ražotājiem apdraud tīru energoresursu turpmāku attīstību Ukrainā;

119.  mudina Ukrainas varas iestādes steidzami pabeigt kodolelektrostaciju modernizāciju un izmeklēt šo procesu kavēšanos, jo īpaši Zaporožjes kodolelektrostacijas modernizāciju;

120.  uzsver, ka ir svarīgi paplašināt infrastruktūras sadarbību reģionā, vēl vairāk diversificēt Ukrainas energopiegādes, uzlabot energoefektivitāti, atjaunojamo energoresursu enerģiju un Ukrainas enerģētikas nozares savienojamību, vienlaikus nodrošinot vides ilgtspēju; norāda, ka Austrumu partnerības valstu reģionālās tirdzniecības atbalsts un veicināšana radīs arī jaunas ekonomiskās iespējas, tostarp MVU;

121.  atzinīgi vērtē to, ka Ukrainas valdība 2019. gada februārī pieņēma valsts vides politikas stratēģiju līdz 2030. gadam un valsts atkritumu apsaimniekošanas plānu, ietekmes uz vidi novērtējuma un stratēģiskā vides novērtējuma tiesību aktus, kā arī tiesību aktus, kas pieņemti klimata politikas jomā; mudina Ukrainu pilnveidot tās iesaisti klimata pārmaiņu novēršanā, tās klimata pārmaiņu rīcībpolitiku īstenošanā un klimata pārmaiņu jautājumu integrācijā visās politikas veidošanas jomās, kā arī pastiprināt centienus attiecībā uz valsts saistībām saskaņā ar 2015. gada Parīzes nolīgumu;

122.  mudina Ukrainu efektīvi cīnīties pret nelikumīgu mežizstrādi saskaņā ar ilgtspējīgas mežsaimniecības apsaimniekošanas un vides aizsardzības standartiem un rīkoties, lai izbeigtu kaitējumu videi, ko radījusi nelikumīga un neilgtspējīga dabas resursu izmantošana, piemēram, nelikumīga mežizstrāde Karpatu pirmmežos, kas ir arī galvenais plūdu cēlonis šajā reģionā; aicina ES veicināt nelikumīgas mežizstrādes novēršanu saistībā ar nelikumīgo Svidovecas slēpošanas kūrortu projektu, kā arī nelikumīgo un videi kaitīgo dzintara ieguves metodi; mudina Ukrainu ieguldīt ekoloģiski un vidiski drošās un ilgtspējīgās tūrisma infrastruktūrās un aicina Ukrainas iestādes novērst turpmāku projektu nodarītu kaitējumu videi, uzlabojot rūpīgu kontroli, pārredzamību un ietekmes uz vidi novērtējumu un uzticamības pārbaudes īstenošanu; mudina Ukrainu nodrošināt atvērtu un ērtu piekļuvi vides informācijai, paplašināt aizsargājamās teritorijas un paātrināt nacionālā emisiju samazināšanas plāna īstenošanu, lai samazinātu galveno piesārņotāju emisijas no lielām sadedzināšanas iekārtām; mudina Ukrainu pieņemt tiesību aktus par ilgtspējīga transporta attīstību; mudina Ukrainu drošā un videi nekaitīgā veidā savākt un likvidēt ļoti bīstamas lauksaimniecības ķīmiskās vielas, jo īpaši novecojušos pesticīdus Hersonas apgabalā un citos Ukrainas reģionos;

123.  pauž dziļas bažas par Austrumukrainā notiekošā konflikta ietekmi uz vidi, tostarp riskiem, ko rada savstarpēji savienotu šahtu applūdināšana; aicina padziļināti izvērtēt konflikta ietekmi uz vidi, lai pēc tam izstrādātu reaģēšanas plānu ekoloģiskas katastrofas novēršanai; ierosina "Donbasa atmīnēšanas" programmu, iesaistot Ukrainas iestādes un starptautisko sabiedrību;

124.  pauž arī dziļas bažas par aptuveni 1200 radioaktīviem avotiem, kas izmantoti medicīniskiem, rūpnieciskiem vai zinātniskiem mērķiem, kuri atrodas Doņeckas reģiona apkārtnē un kuri rada nopietnus veselības, drošības un ekoloģiskos riskus; aicina EDSO, trīspusējo kontaktgrupu un Normandijas četrinieka formāta valstis apkarot radioaktīvu darbību izplatīšanu un radioaktīvu vielu nelikumīgu ievešanu, kā paredz kodolieroču neizplatīšanas režīms; mudina visas puses sadarboties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai no Donbasa reģiona droši transportētu lietošanā neesošus augstas radioaktivitātes avotus;

125.  atzinīgi vērtē Ukrainas vēlmi atbalstīt Eiropas zaļā kursa mērķus un aicina Komisiju pienācīgi atbalstīt Ukrainas centienus, cita starpā dibinot attiecīgu strukturētu dialogu, izstrādājot ceļvedi un apmainoties ar informāciju; aicina Komisiju nodrošināt, lai DCFTA nebūtu pretrunā zaļajā kursā noteiktajiem vides mērķiem un iniciatīvām;

126.  pauž atzinību 10 miljonus EUR vērtajai ES programmai "Klimata tiesību aktu kopums ilgtspējīgai ekonomikai", kas palīdzēs Ukrainai izstrādāt holistisku pieeju svarīgāko ekonomikas nozaru pārstrukturēšanai mazoglekļa ekonomikas virzienā;

Tieši personiskie kontakti un robežu pārvaldība

127.  atzīst pārrobežu mobilitātes nozīmi tiešu personisku kontaktu stiprināšanā un atzinīgi vērtē to, ka joprojām sekmīgi tiek īstenots bezvīzu režīms Ukrainas pilsoņiem, kas ir ļāvis Ukrainas pilsoņiem kopš 2017. gada jūnija doties vairāk nekā 40 miljonos ceļojumu uz ES valstīm; uzsver, ka ir svarīgi turpināt ievērot atbilstību vīzu režīma liberalizācijas kritērijiem un paātrināt saistītos reformu centienus; uzskata, ka bezvīzu režīms ir palielinājis ceļošanas apjomu no Ukrainas uz ES un tāpēc arī uzlabojis attiecīgo sabiedrību izpratni par to, kā vislabāk turpināt attiecību atjaunošanu; uzsver, ka šāda pieeja ir jāturpina un laika gaitā jāpaplašina;

128.  atgādina, ka ir svarīgi integrēt Ukrainu tādos ES satvaros kā "Erasmus+", "Apvārsnis Eiropa" un "Radošā Eiropa" un ka ir jāstiprina attiecīgā sadarbība pašreizējo un turpmāko programmu ietvaros; uzskata, ka būtu ievērojami jāpaplašina Ukrainas studentu un universitāšu un skolu pasniedzēju dalība "Erasmus+" programmās;

129.  norāda, ka Ukrainas pilsoņu apmeklējumu pieaugošais skaits Šengenas valstīs ir radījis sarežģījumus ES un Ukrainas robežšķērsošanas punktiem, kuros rodas sastrēgumi un kuriem nav ne infrastruktūras, ne kapacitātes, lai nodrošinātu pienācīgus un humānus apstākļus personām, kuras šķērso robežu; norāda, ka viena akūtākajām problēmām uz ES un Ukrainas robežas, jo īpaši uz Ungārijas un Ukrainas un Polijas un Ukrainas robežām, ir bijuši garie gaidīšanas laiki, lai šķērsotu robežu; aicina Komisiju uzsākt dialogu, lai nodrošinātu, ka robežšķērsošanas procedūras norisinās ātri un bez korupcijas, cita starpā veicot ieguldījumus, apmācot darbiniekus un ieviešot efektīvu robežšķērsošanas sūdzību izskatīšanas mehānismu; mudina ES atbalstīt jaunu robežšķērsošanas punktu izveidi un esošo punktu paplašināšanu uz ES un Ukrainas robežas, stingri uzraugot finansējumu, lai nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu, kā tas noticis iepriekš;

130.  atbalsta labāku ES un Ukrainas sadarbību, jo īpaši tādos jautājumos kā robežu pārvaldība, valsts patvēruma un identitātes pārvaldības sistēmas, kas balstās uz biometriskiem līdzekļiem, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršana, organizētās noziedzības un smagu starptautisku noziedzīgu nodarījumu apkarošana un padziļināta sadarbība starp Ukrainu un Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūru (Frontex);

131.  ņem vērā, ka ir panākts turpmāks progress Ukrainas muitas un robežprocedūru saskaņošanā ar Savienības muitas un robežprocedūrām, kā arī to, ka turpinās nodokļu un muitas pārvalžu institucionālās reformas; atzinīgi vērtē Likumu par vienu juridisko vienību Valsts muitas dienestam, kā arī Likumu par atzītiem uzņēmējiem un Likumu par valsts elektroniskās tranzīta sistēmas ieviešanu, kurus pieņēma 2019. gada rudenī; tāpat atzinīgi vērtē to, ka 2019. gada jūlijā pieņēma integrētas robežu pārvaldības stratēģiju līdz 2025. gadam un no tās izrietošo rīcības plānu 2020.–2022. gadam; tomēr pauž nožēlu par ES finansētā sešu robežšķērsošanas kontrolpunktu uz robežas ar Savienību modernizācijas projekta apturēšanu un par ļoti garajiem gaidīšanas laikiem, ar kuriem joprojām saskaras robežšķērsotāji; turklāt mudina Ukrainas iestādes pieņemt ārkārtējus pasākumus un noteikumus, kas vajadzīgi, lai pilnvērtīgi ieviestu atzīto uzņēmēju sistēmu un valsts elektronisko tranzīta sistēmu un nodrošinātu, ka no kompetentiem kandidātiem tiek ātri iecelta Valsts muitas dienesta jaunā vadība saskaņā ar pārredzamu, objektīvu un publisku atlases procedūru; mudina Ukrainas iestādes jebkādu preču kontrabandu atzīt par kriminālpārkāpumu, jo tas ir būtiski integrētai robežu pārvaldībai;

132.  prasa ES un Ukrainas un Moldovas iestādēm paātrināt nelikumīgas tirdzniecības bloķēšanu un kontrabandas kanālu likvidēšanu Piedņestrā, kas ir drošs kontrabandistu patvērums, kuru izmanto noziedznieki un oligarhi un kurš kalpo Krievijas ietekmes stiprināšanai un ir viens no galvenajiem konflikta ieilgšanas faktoriem;

Institucionālie noteikumi

133.  atzinīgi vērtē ES un Ukrainas 2020. gada 6. oktobra augstākā līmeņa divpusējās sanāksmes, kas norisinājās Briselē pirms Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma, rezultātus un pauž atzinību abu pušu skaidrajiem paziņojumiem par to turpmāku apņemšanos stiprināt Ukrainas politisko asociāciju un ekonomikas integrāciju Eiropas Savienībā;

134.  atzinīgi vērtē notiekošo sanāksmju iznākumu un darbības saistībā ar Eiropas Parlamenta Žana Monē dialogiem ar Ukrainas Augstāko radu par mieru un demokrātiju un pilnībā atbalsta to turpināšanu; ir pārliecināts, ka parlamenta dialoga kultūras padziļināšana nodrošinās spēcīgu, neatkarīgu, pārredzamu un efektīvu Ukrainas Augstāko radu, kas ir būtiski valsts demokrātijas un Eiropas nākotnei, kā arī atbilst Ukrainas iedzīvotāju vēlmēm;

135.  šajā sakarā mudina Augstāko radu aktīvi turpināt institucionālo reformu, kuras mērķis, cita starpā, ir palielināt likumdošanas spēju un kvalitāti, īstenot izpildvaras politisko uzraudzību, kā arī nodrošināt pārredzamību un pārskatatbildību pilsoņiem, lai racionalizētu un noteiktu prioritātes tādu tiesību aktu projektu pieņemšanai, kas saistīti ar AN īstenošanu, un noteikt institucionālus aizsargpasākumus, lai bloķētu tiesību aktus, kas ir pretrunā AN paredzētajām saistībām, piemēram, palielinot Eiropas Integrācijas komitejas lomu, kuras atzinumiem vajadzētu būt saistošiem; uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas Parlaments turpinātu sadarboties ar Augstāko radu nolūkā atbalstīt šādu valsts reformu procesu; uzsver, ka Covid-19 pandēmijas kontekstā ir svarīgi turpināt iespējami labāku starpparlamentāro sadarbību un tiešus personiskus kontaktus;

136.  uzsver, ka ir svarīgi turpināt atbalstīt Eiropas Savienības padomdevēja misiju (EUAM) Ukrainā un tās lomu civilās drošības sektora reformā; atzinīgi vērtē tās vietējā biroja atvēršanu Mariupolē un cer uz reāliem rezultātiem, īstenojot misijas pilnvaras; prasa Komisijai pastiprināt centienus stiprināt AN/DCFTA īstenošanā iesaistīto Ukrainas iestāžu spējas; prasa Komisijai izstrādāt instrumentus, kas vajadzīgi, lai atbalstītu Ukrainas nepārtrauktu tuvināšanos ES tiesību aktu kopumam, kā paredzēts Ukrainas un ES 22. augstākā līmeņa sanāksmes lēmumos;

137.  atkārtoti aicina izveidot Austrumu partnerības universitāti Ukrainā; aicina Savienības iestādes pastiprināt un paplašināt Ukrainas juridisko profesiju pārstāvju, kas vēlas specializēties ES tiesībās, apmācības programmas un stiprināt Ukrainas spēju piedalīties pamatprogrammā "Apvārsnis Eiropa", lai cita starpā veicinātu tiešus personiskus kontaktus un akadēmiķu un izglītības jomas pārstāvju sadarbību starp ES un Ukrainu;

138.  atzinīgi vērtē ES atbalstu Ukrainas valsts ierēdņu institucionālās spējas veidošanai un apmācības kursiem, ko organizē Eiropas Koledža Natolinā;

139.  aicina visas ES iestādes, dalībvalstis un Ukrainas iestādes organizēt kampaņas, kurās iedzīvotāji tiktu labāk informēti par iespējām, ko sniedz Austrumu partnerības iniciatīva un AN/DCFTA īstenošana, vairojot informētību par ciešākas asociācijas ieguvumiem un sasaistot tos ar pozitīvajām tendencēm darba tirgos Ukrainā un citās asociētajās valstīs; mudina Ukrainas iestādes labāk informēt Ukrainas pilsoņus par AN/DCFTA un ES palīdzības priekšrocībām un pielikt lielākas pūles, lai nodrošinātu, ka AN/DCFTA un ES palīdzības un programmu piedāvātās iespējas sasniedz vietējo līmeni, tostarp valsts attālajos reģionos, jo īpaši lauku apvidos, lai dotu iespēju iedzīvotājiem panākt pozitīvas pārmaiņas viņu kopienās;

140.  pauž atzinību Ukrainas pilsoniskajai sabiedrībai, jauniešiem un NVO par to darbību visās sabiedriskās un politiskās dzīves jomās un jo īpaši par atbalstu AN/DCFTA īstenošanai, Covid-19 pandēmijas radīto problēmu risināšanai, dezinformācijas kampaņu apkarošanai, palīdzības un atvieglojumu sniegšanai IDP un citām neaizsargātām grupām, kā arī sabiedrības noturības un plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes stiprināšanai Ukrainas iedzīvotāju vidū; mudina Ukrainas centrālo valdību un pašvaldības turpināt ciešas sadarbības veicināšanu ar pilsonisko sabiedrību, tostarp sniedzot lielāku finansiālu atbalstu tās darbībām; aicina Komisiju piešķirt prioritāti šādu NVO un pilsoniskās sabiedrības organizāciju atbalstam; šajā saistībā pauž atzinību programmai "Pilsoniskās sabiedrības kaimiņattiecību instruments" ar 20 miljonu EUR budžetu, kas atbalstīs pilsoniskās sabiedrības organizāciju spēju stiprināšanu lēmumu pieņemšanā un sabiedriskajā dzīvē; mudina Ukrainas iestādes, ņemot vērā to, ka ir vairāki likumprojekti par pilsoniskās sabiedrības organizāciju un citu asociāciju funkcijām un darbu, nepieņemt nekādus likumus, kas neatbilst Ukrainas iekšzemes un starptautiskajām cilvēktiesību saistībām, un nodrošināt pilsoniskās sabiedrības darbību bez nekādiem nepamatotiem traucējumiem;

o
o   o

141.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Ukrainas prezidentam, valdībai un parlamentam un Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) OV L 303, 28.11.2018., 39. lpp. (2) OV C 388, 13.11.2020., 116. lpp. (3) OV C 11, 12.1.2018., 82. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0167. (5) OV L 165, 27.5.2020., 31. lpp. (6) CM/Rec(2010)5, pieejami tīmekļa vietnē https://search.coe.int/cm/Pages/result_details.aspx?ObjectID=09000016805cf40a (7) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai" (2020/2818(RSP))

P9_TA(2021)0051 B9-0108/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. un 166. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 14. un 15. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropadome, Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija izsludināja 2017. gada novembrī, un jo īpaši tā 1. principu "izglītība, apmācība un mūžizglītība" un 4. principu "aktīvs atbalsts nodarbinātībai",

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1974. gada Konvenciju par apmaksātu mācību atvaļinājumu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai" (COM(2020)0274) un tam pievienotos Komisijas dienestu darba dokumentus SWD(2020)0121) un (SWD(2020)0122),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes ieteikumam par profesionālo izglītību un apmācību (PIA) ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai (COM(2020)0275),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Eiropas izglītības telpas izveides pabeigšana līdz 2025. gadam" (COM(2020)0625) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2020)0212),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Digitālās izglītības rīcības plāns 2021.–2027. gadam. Izglītības un apmācības pārveide digitālajam laikmetam" (COM(2020)0624) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2020)0209),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu "Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss (DESI) 2020. Cilvēkkapitāls"(1),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Jauna Eiropas industriālā stratēģija" (COM(2020)0102), kurā minēts, ka "divējā (ekoloģiskā un digitālā) pārkārtošanās ietekmēs ikvienu mūsu ekonomikas, sabiedrības un industrijas daļu" un ka "rūpniecības konkurētspēja ir atkarīga no kvalificēta darbaspēka pieejamības un spējas šos darbiniekus noturēt", un kurā prognozēts, ka "jau nākamo piecu gadu laikā 120 miljoni Eiropas iedzīvotāju būs spiesti paaugstināt savu kvalifikāciju vai pārkvalificēties",

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Eiropas zaļais kurss" (COM(2019)0640), kurā teikts, ka nolūkā padarīt iespējamas visas paziņojumā minētās pārmaiņas, "lai izmantotu ekoloģiskās pārkārtošanās piedāvātās iespējas, ir vajadzīga aktīva pārkvalifikācija un prasmju pilnveide",

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 8. jūnija secinājumus "Pārkvalifikācija un kvalifikācijas celšana kā pamats ilgtspējas un nodarbināmības palielināšanai saistībā ar atbalstu ekonomikas atveseļošanai un sociālajai kohēzijai",

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 16. jūnija secinājumus par Covid-19 krīzes pārvarēšanu izglītības un apmācības jomā,

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 8. novembra Rezolūciju par Eiropas izglītības telpas turpmāku attīstīšanu nolūkā atbalstīt uz nākotni orientētas izglītības un apmācības sistēmas(2),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 3. marta secinājumus par sieviešu un vīriešu prasmju uzlabošanu ES darba tirgū(3),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 19. decembra Ieteikumu "Prasmju pilnveides ceļi — jaunas iespējas pieaugušajiem"(4),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 14. decembra secinājumus par atjauninātu ES augstākās izglītības programmu(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 18. aprīļa Lēmumu (ES) 2018/646 par kopēju sistēmu labāku pakalpojumu sniegšanai attiecībā uz prasmēm un kvalifikācijām (Europass) un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 2241/2004/EK(6),

–  ņemot vērā politikas sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (ET 2020),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2020. gada 5. maija atzinumu "Ilgtspējīgs finansējums mūžizglītībai un prasmju attīstībai saistībā ar kvalificēta darbaspēka trūkumu" (skaidrojošs atzinums pēc Horvātijas prezidentūras pieprasījuma),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 15. marta atzinumu "Darba nākotne — nākotnē darba tirgū nepieciešamo zināšanu un prasmju apgūšana" (izpētes atzinums pēc Bulgārijas prezidentūras pieprasījuma)(7),

–  ņemot vērā Eiropas darba apstākļu apsekojumu(8),

–  ņemot vērā Eurofound pētījumu par digitalizācijas ietekmi uz prasmju izmantošanu un prasmju veidošanu(9),

–  ņemot vērā Cedefop pētījumu "Pilnvērtīgu iespēju sniegšana pieaugušajiem ar prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas programmām", 1. un 2. sējums,

–  ņemot vērā Cedefop ziņojumu "Prasmju prognozes — tendences izaicinājumi līdz 2030. gadam"(10),

–  ņemot vērā Cedefop Prasmju panorāmu(11) un Eiropas prasmju indeksu(12),

–  ņemot vērā STOA pētījumu "Pārdomājot izglītību digitālajā laikmetā"(13),

–  ņemot vērā ESAO darba prasmju datubāzi(14),

–  ņemot vērā ESAO pētījumu "Uzlabot prasmes. Kā veicināt pieaugušo dalību izglītībā. Mācīšanās no veiksmīgām reformām"(15),

–  ņemot vērā ESAO 2020. gada 10. jūlija politikas apskatu "Prasmju pasākumi darbaspēka mobilizācijai Covid-19 krīzes laikā"(16),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2020. gada 22. oktobra rezolūciju "Eiropas izglītības nākotne saistībā ar Covid-19"(17),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2020. gada 8. oktobra rezolūciju par Garantijas jauniešiem stiprināšanu(18),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2018. gada 12. jūnija rezolūciju par izglītības modernizēšanu Eiropas Savienībā(19),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. septembra rezolūciju par jauno Prasmju programmu Eiropai(20),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par politikas nostādnēm attiecībā uz prasmju veidošanu cīņā pret jauniešu bezdarbu(21),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūciju par konkurētspējīga ES darba tirgus izveidi 21. gadsimtā: prasmju un kvalifikāciju saskaņošana ar pieprasījumu un darba iespējām, lai atgūtos no krīzes(22),

–  ņemot vērā Komisijai uzdoto jautājumu par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai" (O-000006/2021 – B9‑0004/2021),

–  ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

A.  tā kā zaļā un digitālā pārkārtošanās, kā arī demogrāfiskās tendences un globalizācija maina darba raksturu, darbvietu saturu un nepieciešamās prasmes un kvalifikācijas; tā kā prasmju pilnveide un pārkvalifikācija būs būtiski svarīgas, lai pārvarētu ātrāku makrotendenču radītās problēmas un izmantotu to sniegtās iespējas, un būs nozīmīgas, lai mazinātu augošo prasmju nepietiekamību ES darba tirgū;

B.  tā kā "Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai" pilnībā atbilst Eiropas sociālo tiesību pīlāram, jo īpaši tā pirmajam principam, kurā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību, apmācību un mūžizglītību, lai varētu saglabāt un iegūt iemaņas, kas dotu iespējas pilnā mērā piedalīties sabiedrības dzīvē un veiksmīgi īstenot pārejas darba tirgū;

C.  tā kā izglītība digitālajā laikmetā ietver digitālu formālo izglītību, kā arī ikdienējo un neformālo izglītību tehniskajās, vispārīgajās un pilsoniskuma prasmēs visā Eiropas iedzīvotāju mūža laikā;

D.  tā kā formālās izglītības un mācību sistēmām ir arvien grūtāk reaģēt uz visām individuālajām un sociālajām vajadzībām un prasībām pastāvīgi mainīgā pasaulē;

E.  tā kā Covid-19 krīze ir mainījusi darba pasauli, paātrinot atlaišanu un daudzu darbvietu novecošanos, ir pastiprinājusi digitālo prasmju un digitālās pratības nozīmīgumu, palielinājusi digitālo plaisu un pastiprinājusi vajadzību atjaunināt Eiropas darbaspēka prasmju kopumus, jo īpaši attiecībā uz kraso pieaugumu vajadzībā pēc digitālām un tehnoloģiskām prasmēm, kā arī vispārīgajām prasmēm, piemēram, noturību un spēju pielāgoties; tā kā, palielinoties mākslīgā intelekta izmantošanai, kas varētu pilnībā mainīt darba modeļus un aizstāt dažus darbības veidus, šādas vajadzības būs vēl jo neatliekamākas; tā kā pandēmija ir radījusi traucējumus izglītības un mācību darbībās, īpaši ietekmējot PIA izglītojamos, un ir izraisījusi bezdarba pieaugumu, jo īpaši starp jauniešiem, kuriem ir grūtības pārejā no izglītības uz darbu; tā kā pārvietošanās ierobežojumi Covid-19 krīzes laikā ir snieguši darba ņēmējiem iespēju atjaunināt savas prasmes;

F.  tā kā pamatkompetences ir būtiski svarīgas zināšanu sabiedrībā un mūžizglītības kontekstā, jo tās garantē lielāku elastību, pielāgojoties mainīgai sabiedrībai un darba tirgiem;

G.  tā kā joprojām pastāv liela nevienlīdzība attiecībā uz izglītības un prasmju pieejamību neaizsargātām sabiedrības grupām, kā arī starp dzimumiem, iedzīvotājiem ar atšķirīgu etnisko izcelsmi, cilvēkiem ar invaliditāti un sievietēm, kurām ir mazāk iespēju apgūt jaunas prasmes;

H.  tā kā cilvēkiem ir jāapgūst darba tirgū vajadzīgās prasmes un jāspēj ātri pielāgoties mainīgajam prasmju pieprasījumam visa mūža garumā; tā kā 37 % līdz 69 % uzdevumu ES varētu tikt automatizēti daudzās nozarēs un līdz ar to būtiski mainītos darbības rezultāti(23); tā kā saskaņā ar Eurofound pētījumu 28 % daba ņēmēju ziņo, ka viņiem ir prasmes veikt sarežģītākus uzdevumus;

I.  tā kā prasmju pilnveide un pārkvalifikācija ir ne tikai individuāla, bet arī sociāla atbildība, jo zemi pamatprasmju līmeņi un pieaugušo zema līdzdalība mācību darbībās samazina viņu darba iespējas darba tirgū, radot sociālu un ekonomisku nevienlīdzību un veicinot augstus nabadzības līmeņus;

J.  tā kā prasmju neatbilstība un prasmju trūkums rada būtiskas problēmas ES darba tirgū un izglītības sistēmās; tā kā darbaspēkam ir milzīgs digitālo prasmju trūkums un 42 % ES iedzīvotāju trūkst digitālo pamatprasmju(24); tā kā ir vajadzīgi ievērojami ieguldījumi, lai novērstu digitālo prasmju trūkumu;

K.  tā kā pašreizējai jauniešu paaudzei ir augstas prasmes; tā kā prasmju apgūšana, pārkvalifikācija, pilnveide un mūžizglītība nav vienīgā atbilde uz darbvietu trūkumu jauniešiem; tā kā ir vajadzīgi papildu nodarbinātības pasākumi, lai nodrošinātu kvalitatīvu un ilgtspējīgu darbvietu radīšanu; tā kā darba tirgus strauji mainās un tiek lēsts, ka 65 % no bērniem, kuri tagad uzsākt mācības sākumskolā, galu galā strādās pilnīgi jauna veida darbvietās, kas patlaban vēl neeksistē(25); tā kā 2019. gadā internetu izmantoja 85 % iedzīvotāju un tikai 58 % iedzīvotāju bija vismaz pamata digitālās prasmes(26);

L.  tā kā Eiropas zaļā kursa mērķis līdz 2050. gadam nodrošināt klimatneitralitāti un līdz 2030. gadam par 60 % samazināt CO2 emisijas liks pāriet uz klimatneitrālu, aprites un energoefektīvu ekonomiku; tā kā tas būtiski ietekmēs visas ekonomikas nozares, padarot darbaspēka pārkvalifikāciju un koncentrēšanos uz zaļajām prasmēm visos izglītības veidos būtiski svarīgu, lai nodrošinātu taisnīgu pārkārtošanos, kas nevienu neatstāj novārtā;

M.  tā kā papildus tehnoloģiskajām un digitālajām prasmēm viena no galvenajām prasmēm, kas cilvēkiem ir vajadzīga digitālajā laikmetā, ir kritiskā domāšana; tā kā pastāv neapšaubāma vajadzība uzlabot kritisko domāšanu visās iedzīvotāju grupās, lai viņi varētu pilnībā izmantot digitālo rīku potenciālu un tiktu pasargāti no riska;

N.  tā kā modernas, inovatīvas un iekļaujošas izglītības sistēmām, kuru pamatā ir digitālās tehnoloģijas, ir labas iespējas sagatavot jaunas profesionāļu paaudzes turpmākiem sarežģījumiem un iespējām;

O.  tā kā visu cilvēku, tostarp neaizsargāto grupu, gados vecāko cilvēku un trūcīgos pilsētu rajonos vai mazapdzīvotos lauku un attālos apvidos un salās dzīvojošo cilvēku, vienlīdzīga piekļuve kvalitatīviem prasmju apguves, prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas pasākumiem, kā arī informācijai par prasmju resursiem, konsultācijām, izglītībai un profesionālajai apmācībai ir būtiski svarīga ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai; tā kā Eurofound pētījumi liecina, ka ir palielinājusies nevienlīdzība darba ņēmēju piekļuvē apmācībām(27);

P.  tā kā dažās ES dalībvalstīs Covid-19 krīzes laikā laiks, ko bērni velta skolas nodarbībām, ir sarucis uz pusi; tā kā izglītības un mācību iestāžu slēgšana — pat tikai uz laiku — var radīt ievērojamas sekas izglītojamajiem, nelabvēlīgi ietekmēt mācību rezultātus un palielināt esošo nevienlīdzību;

Q.  tā kā atšķirībā no obligātās izglītības sistēmas pieaugušo izglītība ir brīvprātīga apņemšanās, ko nosaka personīga vai profesionāla motivācija, tā radot lielākas grūtības izglītības un apmācības pakalpojumu sniedzējiem;

R.  tā kā aktuālu prasmju esamība veicina cilvēku nodarbinātības nepārtrauktību darba tirgū un viņu sociālo iekļautību, kas arī ir būtiski svarīga miljoniem iedzīvotāju garīgajai veselībai un dzīvei;

S.  tā kā nepastāv prasmju atšķirības atkarībā no dzimuma, taču ir ar dzimumu saistītas atšķirības veiktajās izvēlēs un karjeras attīstībā;

T.  tā kā izglītības, apmācības un prasmju politika ir dalībvalstu kompetencē; tā kā minētajās jomās ES ir svarīga loma dalībvalstu darbību atbalstīšanā, koordinēšanā un papildināšanā; tā kā jauni sarežģījumi liek mobilizēt Eiropas rīkus un atbalsta politiku Eiropas izglītības telpas ietvaros; tā kā ES programmām, piemēram, Erasmus+, Eiropas Garantijai jauniešiem un Eiropas Solidaritātes korpusam, ir nozīmīga loma jauniešu prasmju pilnveidē;

U.  tā kā digitālās tehnoloģijas tomēr būtu jāuztver kā rīki kvalitatīvas izglītības un apmācību nodrošināšanai; tā kā nākotnē pieaugs vajadzība pēc digitālajām prasmēm (kodēšana, loģistika un robotika) — ne tikai IT izglītības kursos, bet arī mācību programmā kopumā;

V.  tā kā būtu labāk jāizskata un jāveicina iespējas digitālām mācībām un digitālai prasmju veidošanai, piemēram, tiešsaistes mācībām neaizsargātām grupām vai MVU darbiniekiem, kuriem ir vajadzīgākas elastīgākas mācības ciešā sadarbībā ar atbildīgajām reģionālajām iestādēm un struktūrām;

W.  tā kā līdzdalības līmenis pirmsskolas izglītībā un aprūpē Eiropā bērniem vecumā līdz trīs gadiem pusē ES dalībvalstu joprojām nesasniedz 33 %(28);

X.  tā kā saskaņā ar Eurofound datiem būtu labāk jāizskata un stratēģiski jārisina ar digitālu uzņēmējdarbības modeļu, piemēram, platformu darba, ieviešanu saistītā ietekme uz prasmēm, vai nu mazinot prasmju neatbilstību un zaudēšanu, vai arī ar prasmju, piemēram, transversālu un uzņēmējdarbības prasmju, attīstību;

Y.  tā kā 2019. gadā 10,2 % jauniešu vecumā no 18 līdz 24 gadiem Eiropas Savienībā labākajā gadījumā bija ieguvuši zemākā līmeņa vidējo izglītību un neturpināja izglītību vai mācības (izglītību priekšlaicīgi pametušie)(29);

Z.  tā kā sen ir atzīta mācību darbavietā nozīmīgā loma prasmju izmantošanā un attīstībā, taču 2019. gada ECS liecina, ka tikai neliela daļa organizāciju saskanīgi apvieno darbavietas prakses, kas optimizē prasmju izmantošanu un atbalsta prasmju attīstību;

AA.  tā kā 2017. gadā 72 % skolotāju Eiropā bija sievietes; tā kā 9 % no ES strādājošajiem skolotājiem bija jaunāki par 30 gadiem, savukārt 36 % bija vismaz 50 gadus veci(30),

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu "Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai", kas ES politikas darba kārtības centrā nostāda prasmes un nodrošina, ka tiesības uz kvalitatīvu un iekļaujošu apmācību un mūžizglītību visiem un visās jomās un nozarēs, kā noteikts Eiropas sociālo tiesību pīlāra pašā pirmajā principā, kļūst par realitāti visā Eiropas Savienībā;

2.  atzinīgi vērtē paziņojumā izklāstītās 12 pamatdarbības, kā arī kvantitatīvos mērķus, kas jāsasniedz līdz 2025. gadam; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt plašu piekļūstamību neaizsargāto grupu prasmju veidošanai un pilnveidei, tostarp cilvēkiem ar invaliditāti, mazprasmīgiem pieaugušajiem, minoritātēm, tostarp romiem, kā arī migrantu izcelsmes personām; aicina Komisiju veikt pētījumu par to, kā šīs tiesības īstenot, un ieviest pārraudzības mehānismu, kas mudina dalībvalstis izveidot valsts rīcības programmas un regulāri iesniegt valsts ziņojumus par to, kā šīs tiesības tiek ievērotas;

3.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt darba ņēmēju apmācības un pārkvalificēšanās pieejamību nozarēs un sektoros, kuros jāveic būtiskas izmaiņas saistībā ar zaļo un digitālo pārkārtošanos; uzsver, ka kvalifikācija un sertificētas kompetences sniedz darba ņēmējiem pievienoto vērtību, uzlabojot viņu pozīciju darba tirgū, un var tikt pārnestas, darba tirgum mainoties; aicina ar prasmēm saistīto sabiedrisko politiku vērst uz kvalifikācijas un kompetenču atzīšanu, sertifikāciju un apstiprināšanu;

4.  uzsver, ka prasmes un mūžizglītība ir būtiski svarīgas ilgtspējīgai izaugsmei, produktivitātei, ieguldījumiem un inovācijām un tāpēc ir nozīmīgi faktori uzņēmumu, jo īpaši MVU, konkurētspējai; uzsver, ka cieša sadarbība un paraugprakšu apmaiņa starp visiem attiecīgajiem prasmju attīstīšanā iesaistītajiem dalībniekiem, tostarp sociālajiem partneriem un visiem valdības līmeņiem, ir būtiski svarīga, lai nodrošinātu, ka ikviens var iegūt darba tirgū un sabiedrībā kopumā nepieciešamās prasmes; šajā saistībā uzsver, ka ir jāapkopo jaunākie dati, informācija un prognozes par prasmju vajadzībām un pieprasījumu darba tirgū, tostarp vietējā līmenī; atbalsta Prasmju pilnveides pakta uzsākšanu nolūkā uzlabot uzņēmumu veiktās darbības Eiropas darbaspēka prasmju pilnveidei un pārkvalifikācijai; aicina ar vietējiem prasmju pilnveides paktiem labāk uzrunāt cilvēkus nozarēs, kuras visvairāk skārusi Covid-19 krīze, un palīdzēt viņiem pārkvalificēties, lai viņi paliktu aktīvi darba tirgū;

5.  atgādina, ka profesionālās izglītības, izglītības un apmācības sistēmu modernizācija ir ļoti svarīga, lai sagatavotu jauniešus un pieaugušos attiecībā uz zaļo un digitālo pārkārtošanos un nodrošinātu, ka pamata vecuma un gados vecākie darba ņēmēji saglabā un attīsta prasmes, kas vajadzīgas, lai aizsargātu nodarbināmību un paildzinātu darba dzīvi; turklāt atgādina, ka šāda modernizācija ir svarīga, lai atveseļotos pēc Covid-19 pandēmijas; atzinīgi vērtē priekšlikumu Padomes ieteikumam par profesionālo izglītību un apmācību (PIA) ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai; uzsver, ka PIA programmām jābūt mērķorientētām, vērstām uz nākotni, piekļūstamām, caurlaidīgām, savstarpēji savienotām ES līmenī un vērstām uz izglītojamo, ļaujot izmantot elastīgus individuālus mācīšanās veidus un sniedzot PIA izglītojamajiem un pasniedzējiem prasmju kopumu, lai kļūtu par aktīviem un demokrātiskiem pilsoņiem un gūtu panākumus darba tirgū un sabiedrībā; atgādina, ka PIA programmu modernizācijai jābūt cieši saistītai ar to spēju raisīt interesi, lai vairāk jauniešu tās izvēlētos; uzsver paraugprakšu nozīmīgumu saistībā ar duālās izglītības sistēmām un PIA, kas varētu sekmēt strukturālas pārmaiņas darba tirgū un paaugstināt jauniešu nodarbinātības līmeni;

6.  uzskata, ka māceklībām šajā ziņā var būt svarīga nozīme, jo tās sagatavo jauniešus ļoti pieprasītām darbvietām un tādējādi var sekmēt viņu ilgtspējīgu integrāciju darba tirgū; aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot ES resursus PIA veicināšanai un mudināt darba devējus izveidot apmaksātas stažēšanās un māceklības programmas arodskolu audzēkņiem un rīkot viņiem konkursus un nozares turnīrus; mudina uzņēmumus nodrošināt sava darbaspēka prasmju pilnveidi un pārkvalifikāciju un uzlabot māceklību nodrošināšanu saskaņā ar stažēšanās kvalitātes sistēmu un Eiropas satvaru kvalitatīvai un rezultatīvai māceklībai; šajā saistībā aicina Komisiju pārskatīt spēkā esošos Eiropas instrumentus, piemēram, stažēšanās kvalitātes sistēmu un Eiropas satvaru kvalitatīvai un rezultatīvai māceklībai, un iekļaut priekšlikumiem paredzētus kvalitātes kritērijus, tostarp principu par stažieru un praktikantu taisnīgu atalgojumu, piekļuvi sociālajai aizsardzībai, ilgtspējīgu nodarbinātību un sociālajām tiesībām; uzsver, ka šie kritēriji nodrošinātu stažieru un mācekļu pāreju uz stabilu un kvalitatīvu nodarbinātību un palīdzētu radīt jauniešiem dzimumu aspektā līdzsvarotas iespējas visās nozarēs, kā arī iespējas, kas sniedz ilgtermiņa drošību, sociālo aizsardzību, vienlīdzīgus un pienācīgus darba nosacījumus un neveicina nestabilu nodarbinātību;

7.  atgādina, ka profesionālās prasmes ir viens no Eiropas ekonomikas virzītājspēkiem, un aicina nodrošināt korelāciju starp konvencionālo izglītību un PIA, saskaņā ar kuru prasmju attīstība PIA — vai nu kā galvenais uzdevums, vai kā papildinoša daļa iespējām, kas pieejamas gan studentiem, gan pieaugušajiem, — var palielināt pieejamās iespējas darba meklētājiem, veicinātu darba mobilitāti un uzlabotu darba tirgus noturību krīzes situācijās;

8.  iesaka Komisijai sniegt dalībvalstīm ieteikumus, kas sasaista PIA ar Prasmju programmu, ņemot vērā valstu kompetences un subsidiaritātes principu, ar mērķi uzlabot agrīno PIA karjeras attīstības atbalstu un pēc iespējas vairot Eiropas jauniešu iespējas prasmju attīstībai; šajā saistībā atzinīgi vērtē Cedefop un Eurofound sniegto ieguldījumu par šo tematu;

9.  uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi sniegt aktīvu atbalstu pasniedzējiem un apmācītājiem, pieņemot efektīvu politikas pasākumu kopumu, lai nodrošinātu, ka viņi ir labi sagatavoti un ar pilnveidotām prasmēm skolu un izglītības iestāžu digitālajai un zaļajai pārveidei; uzskata, ka izglītības arodbiedrībām jābūt iesaistītām to nepieciešamo prasmju un kompetenču noteikšanā, kas pasniedzējiem un apmācītājiem jāiegūst sākotnējā un pastāvīgā profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanā saistībā ar zaļo un digitālo pārkārtošanos; uzskata, ka ieguldījumi publiskajā izglītībā ir ievērojami jāpalielina un ka sociālajam dialogam ar arodbiedrībām jābūt nozīmīgam pīlāram, lai garantētu atbilstošas algas, pensijas un godīgus darba nosacījumus profesionāļiem izglītības un mācību nozarēs;

10.  uzsver, ka ar sociālo partneru iesaistīšanu ir jāuzlabo prasmju paredzēšanas sistēma, lai labāk apzinātu jaunās izmaiņas vajadzīgajās prasmēs, vajadzības gadījumā nodrošinātu vispārējas un ar nozari vai profesiju saistītas prasmes un pēc iespējas mazinātu prasmju trūkumu un prasmju nelīdzsvarotību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas ierosinātos pasākumus, lai uzlabotu prasmju apzināšanu; uzsver, ka mākslīgā intelekta un lielo datu analīzes izmantošana prasmju apzināšanā, nosakot jaunus darba profilus, ir regulāri un sistemātiski jāpārrauga, lai novērstu sistemātiskas kļūdas un tiešu vai netiešu diskrimināciju, un ka ir jānodrošina korektīvie pasākumi; uzsver, ka karjeras attīstības atbalsta stiprināšana no agrīna vecuma un vienlīdzīga piekļuve informācijai un studentu un pieaugušo, kas mācās, atbalstam var viņiem palīdzēt izvēlēties piemērotus izglītības un profesionālos ceļus, kas sniedz viņu interesēm, talantam un kompetencēm atbilstošas nodarbinātības iespējas, samazinot prasmju neatbilstību; uzsver, ka ir svarīga sadarbība starp nodarbinātības dienestiem un sociālajiem dienestiem, lai konstatētu un atbalstītu cilvēkus, kuri ir nesen zaudējuši darbu vai ir pakļauti darba zaudēšanas riskam; uzsver mūžilga karjeras atbalsta nozīmīgumu Prasmju programmā Eiropai un vajadzību uzlabot piekļuvi kvalitatīvam karjeras atbalstam;

11.  atzinīgi vērtē ieteikumu dalībvalstīm stiprināt agrīnā brīdinājuma sistēmas, lai konstatētu jauniešus, kuri ir pakļauti riskam nonākt NEET situācijā (nemācās, nestrādā un neapgūst arodu); pauž pārliecību, ka pienācīgi veiktas novēršanas darbības, piemēram, prasmju novērtējumi un karjeras konsultēšana, vēršot uzmanību uz to, lai palīdzētu izglītību priekšlaicīgi pametušajiem iegūt nodarbinātību vai izglītību, pirms viņi kļūst par bezdarbniekiem, un iekļaujošas un nediskriminējošas vispārējās izglītības nodrošināšana ilgtermiņā varētu samazināt jauniešu NEET situācijā skaitu;

12.  uzsver, ka ir jāpalielina sociālo partneru loma, nodrošinot, ka prasmju politika veicina koplīgumu slēgšanu par prasmju noteikšanu un regulējumu un pastāvīgu izglītošanos, apspriežoties ar sociālajiem partneriem par nepieciešamajām kompetencēm un atjauninot izglītības un mācību sistēmu programmas, kā arī sadarbojoties ar darba ņēmēju pārstāvjiem, lai kopīgi izstrādātu apmācības darbavietā, tās pielāgojot darbaspēka vajadzībām;

13.  aicina Komisiju sociālo rezultātu pārskatā iekļaut prasmju nepietiekamības rādītāju saskaņā ar Eiropas sociālo tiesību pīlāra mērķiem un īstenošanu, kas varētu palīdzēt valstu politikas veidotājiem noteikt, kurās jomās ir jāiegulda lielāks darbs un vajadzīga labāka koordinācija ES līmenī, izsekot prasmju nepietiekamības izmaiņām un progresam un stimulēt augšupēju konverģenci starp dalībvalstīm;

14.  uzskata, ka ir jāuzlabo citā dalībvalstī iegūto mācīšanās rezultātu, diplomu, apmācību, profesionālo kvalifikāciju un prasmju savstarpēja atzīšana un ka tā palīdzēs pārvarēt prasmju trūkumu un neatbilstību; uzskata, ka tas arī ļaus pieaugušajiem iegūt pilnīgu kvalifikāciju, sekmēs mobilitāti, padarīs ES darba tirgu integrētāku un noturīgāku, kā arī stiprinās Eiropas konkurētspēju; uzsver, ka ir svarīgi mazināt prasmju trūkumu un neatbilstību, atvieglojot izglītojamo mobilitāti un kvalifikāciju pārrobežu atzīšanu, labāk izmantojot tādus rīkus kā Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūra, Europass-CV, Eiropas kredītpunktu sistēma (ECVET), ES prasmju panorāma, ESCO un EURES; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Eiropas izglītības telpas izveidi līdz 2025. gadam;

15.  uzsver, ka daudzi iedzīvotāji iegūst vērtīgas prasmes un pieredzi ārpus formālās izglītības vai mācību sistēmas, piemēram, kā neformāls aprūpētājs, sniedzot aprūpi cilvēkiem ar invaliditāti vai gados vecākiem cilvēkiem; uzskata, ka šādas neformālas prasmes būtu jāatzīst, jo tās var palīdzēt neformāliem aprūpētājiem uzlabot savas iespējas darba tirgū;

16.  aicina pilnībā īstenot Profesionālo kvalifikāciju direktīvu, jo tajā ietvertais kopējais mācību satvars var palielināt to profesionāļu skaitu, kuri izmanto automātiskās atzīšanas sistēmu, un atbalsta tās sasaistīšanu ar digitālu viseiropas ES prasmju pasi, ko izstrādā Eiropas Komisija;

17.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai piesaistītu ārvalstu studentus pēc tam, kad viņi absolvē ES augstskolas; uzsver, ka, piešķirot absolventiem piekļuvi mobilitātei ES iekšienē un derīgām darba meklētāju vīzām, varētu uzlabot ES vispārējo pievilcību;

18.  aicina atbloķēt pašreizējo priekšlikumu par zilo karti, lai Eiropas uzņēmumiem sniegtu kompetences, kas tiem ir nepieciešamas, lai saglabātu vai iegūtu konkurētspēju;

19.  norāda, ka Covid-19 pandēmija ir izcēlusi, ka ir svarīgas gan pamata, gan īpaši attīstītas digitālās prasmes un noturīgas izglītības sistēmas, kā arī to spēja pielāgoties starp klātienes, attālinātām, tiešsaistes un hibrīdmācību metodēm; arī norāda, ka Covid-19 pandēmija ir mainījusi prasmju pieprasījumu darba tirgū, līdz ar to palielinot digitālo prasmju trūkumu, un saasinājusi līdzšinējo nevienlīdzību un trūkumus izglītības jomā; uzsver, ka ikvienam iedzīvotājam ir vajadzīgas vismaz pamata digitālās prasmes un augstprasmīgiem speciālistiem ir jāsaņem apmācības un jāattīsta īpašas digitālās prasmes, kā arī inovatīva un uzņēmējdarbības domāšana;

20.  pauž nožēlu par to, ka joprojām pastāv dzimumu atšķirības sieviešu piekļuvē prasmju veidošanai un dalībā darba tirgū(31); uzsver, ka galvenās problēmas, ar ko saskaras sievietes, ietver šķēršļus izglītībai un mācībām STEM (zinātne, tehnoloģija, inženierzinātnes un matemātika) mācību priekšmetos, sociālos un kultūras, kā arī ekonomiskos ierobežojumus, jo īpaši lauku un neformālā ekonomikā, kā arī nespēju veicināt sieviešu līdztiesīgas iespējas izvēlēties profesijas, kurās bieži dominē vīrieši; aicina Komisiju atbalstīt mentorēšanas tīklus, ļaujot vairāk sieviešu lomas modeļiem mudināt sievietes veikt alternatīvas izvēles klasiskajām dzimumu stereotipos balstītajām profesijām(32); aicina nepieļaut stereotipus un dzimtisko stereotipizēšanu apmācībās, jo tā ir saistīta ar nodarbināmību un rada apburto loku, tādējādi turpinot izteikto darba segregāciju; uzsver, ka 90 % darbvietu ir vajadzīgas pamata digitālās prasmes un ka sievietes veido vien 17 % no informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) kursu dalībniekiem un saistītajās karjerās strādājošajiem Eiropas Savienībā(33) un tikai 36 % no STEM absolventiem(34), kaut gan digitālajā pratībā meitenēm ir labāki rezultāti nekā zēniem(35);

21.  uzsver izglītības un prasmju attīstības nozīmīgumu ar dzimumu saistītu aizspriedumu mazināšanā un dzimumu līdztiesības veicināšanā un aicina gan valstu, gan Eiropas līmenī pastiprināt centienus pārvarēt dzimumu līdzsvara trūkumu un nodrošināt, ka sievietes var piekļūt kvalitatīvai mūžizglītībai un apmācībām, tostarp pēc pārtraukumiem ar aprūpi saistītu iemeslu dēļ; uzsver, ka privātajā un publiskajā sektorā, jo īpaši uz nākotni vērstās nozarēs, piemēram, STEM un digitālajā nozarē, kurā sievietes ir nepietiekami pārstāvētas, ir vajadzīgi dzimumsensitīvi darbinieku pieņemšanas un atlases procesi; šajā sakarībā uzsver, ka diskriminācija dzimuma dēļ kaitē ne tikai diskriminētajām personām, bet arī sabiedrībai kopumā; atgādina, ka ir jāveic pasākumi, lai krīzes ietekme nepastiprinātu dzimumu nelīdztiesību, mazinot neproporcionālo un ilgstošo ietekmi uz sieviešu tiesībām, ienākumiem un sociālo aizsardzību un novēršot turpmāku nevienlīdzību un diskrimināciju darba pasaulē, īpaši pievēršot uzmanību izteikti dzimtiskotajam darba tirgum, digitālās un zaļās pārkārtošanās procesam un neapmaksāta mājsaimniecības un aprūpes darba nevienlīdzīgam sadalījumam;

22.  uzsver, ka svarīgas ir vienlīdzīgas iespējas visiem, un aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt prioritāti digitālo prasmju nepietiekamības pārvarēšanai, nodrošinot, ka neaizsargātajiem reģioniem un trūcīgajiem iedzīvotājiem, kā arī tiem, kuri ir pakļauti sociālās atstumtības riskam, tostarp cilvēkiem ar invaliditāti vai ar etnisko minoritāšu izcelsmi, ir piekļuve digitālajai izglītībai un apmācībām, minimālajai nepieciešamajai aparatūrai, plašai piekļuvei internetam, kā arī digitālajam atbalstam un citiem tehnoloģiskiem mācību rīkiem; uzsver, ka šīm kategorijām ir jāsaņem atbalsts digitālo prasmju uzlabošanai, kas viņiem ir vajadzīgas, lai gūtu panākumus un novērstu nevienlīdzības padziļināšanos, nodrošinot, ka neviens netiek atstāts novārtā;

23.  ar lielu interesi norāda uz iespējām un problēmām, ko rada digitālo risinājumu, piemēram, tāldarba, izplatīšanās, kura nolūkā ir būtiski svarīgi veidot digitālās prasmes; atgādina, ka ir svarīgs Eiropas tiesiskais regulējums, kura mērķis ir visā ES regulēt tāldarba nosacījumus un tiesības atslēgties, kā arī nodrošināt pienācīgus darba un nodarbinātības nosacījumus digitālajā ekonomikā, ko veido jaunu prasmju ieguve;

24.  uzsver daudzās iespējas, ko digitālais darbs sniedz darba ņēmēju darba apstākļu uzlabošanā, tostarp darba ņēmējiem, kuri ir tuvu pensijas vecumam, un jauniešu ar invaliditāti plašākā iekļaušanā; pauž nožēlu par to, ka cilvēki ar invaliditāti darba tirgū joprojām ir nelabvēlīgākā situācijā un ka pārāk bieži tiek izslēgti no darba tirgus, jo viņiem nav bijusi piekļuve izglītībai un apmācībām; aicina Komisiju savos ieteikumos dalībvalstīm īpaši vērst uzmanību uz to, kā uzlabot cilvēku ar invaliditāti piekļuvi digitālo prasmju apguvei vai pārkvalifikācijai, to koordinējot ar jaunajām vajadzībām topošajā globālajā digitālajā ekonomikā;

25.  norāda, ka saistībā ar tāldarba palielināšanos Komisijai un dalībvalstīm savās stratēģijās ir jāpiešķir centrāla nozīme prasmēm, kas veicina šo jauno darba veidu; uzsver, ka tālmācība un attālinātās skolas rada problēmas gan pedagogiem, gan izglītības ieguvējiem un ka prasmes, kas vajadzīgas, lai veiktu apmācītāju un pedagogu tālmācību un apmācību, pašlaik ir Eiropas īstermiņa prioritāte;

26.  aicina Komisiju atbalstīt apmācību piedāvājumu darba ņēmējiem, kuri saņem saīsināta darba laika vai daļēja bezdarba pabalstus, tostarp izmantojot SURE shēmu; aicina dalībvalstis piedāvāt piemērotus mācību pasākumus attiecīgajiem darba ņēmējiem;

27.  aicina darba devējus pielāgot darbavietas prakses, kurās tiek izmantotas darbaspēka prasmes un kas atbalsta prasmju attīstību, vēršot galveno uzmanību uz nākamās vadītāju paaudzes izglītību jautājumos, kas saistīti ar organizatorisko prakšu ieviešanu, efektīvi izmantojot prasmes un to attīstību, kā arī atbalstīt valstu valdības un sociālos partnerus tīklu un atbalsta struktūru izveidē, lai konsultētu organizācijas par to situācijai vispiemērotāko darbavietas prakšu apvienojumu;

28.  aicina atvieglot neformālās un ikdienējās mācīšanās jomā, tostarp digitālos nodarbinātības veidos, piemēram, platformu darbā, gūto sasniegumu atzīšanu, apstiprināšanu un pārnesamību;

29.  aicina nekavējoties ieviest spēcīgus Eiropas, valstu, reģionālos un vietējos pasākumus, novērtēšanas mehānismus un resursus, lai digitālās prasmes izvirzītu izglītības un apmācības politikas centrā, vienlaikus saglabājot augstu lasīšanas un matemātikas prasmju līmeni starp izglītojamajiem, padarot digitālās prasmes, IT rīkus un interneta piekļuvi pieejamus visiem, uzlabojot pasniedzēju un apmācītāju digitālās prasmes un aprīkojot skolas, mācību iestādes, PIA nodrošinātājus, pieaugušo izglītības un augstskolu jomā aktīvās organizācijas ar publiskām un neatkarīgām tiešsaistes mācību platformām, kā arī ar citām tehnoloģijām un digitālo infrastruktūru, kas nepieciešama mācībām tiešsaistē, attālināti un jauktā formā; šajā saistībā uzsver patiesas mūžizglītības pieejas nozīmīgumu; atbalsta Komisijas plānotās darbības, kas noteiktas Prasmju programmā un Digitālās izglītības plānā 2021.–2027. gadam, un aicina šajā jomā pastiprināt sadarbību starp Komisiju un dalībvalstīm; uzsver, ka ir svarīgi stimuli digitāla mācību satura un pamata programmu moduļu izstrādei atbilstoši darba tirgus vajadzībām, galveno uzmanību vēršot uz digitālajām un zaļajām prasmēm, tostarp tiešsaistes mācību platformās;

30.  pauž nožēlu par to, ka Eiropā joprojām ir bērni, kuriem nav nekādas piekļuves izglītībai, kā arī skolēni un studenti, kuriem nav nekādas vai pienācīgas piekļuves digitālajai izglītībai digitālā aprīkojuma, programmatūras vai interneta pieslēguma trūkuma vai to nepietiekamības dēļ; atkārtoti pauž vajadzību uzlabot savienojamību visos līmeņos, jo īpaši lauku un attālinātos apvidos, kuros tās bieži trūkst, un palielināt piekļuvi digitālajam aprīkojumam; norāda uz jaunākajām inovācijām ar izglītību saistītos datoros, planšetēs un programmatūrā Eiropā;

31.  uzsver, ka Covid-19 krīzes sekas sniedz unikālu iespēju paātrināt digitālo un tehnoloģisko mūžizglītības revolūciju, kas var pārvarēt fiziskos šķēršļus gadījumos, kad tas ir iespējams, un ievērojami palielināt tās vērienu un ietekmi; mudina dalībvalstis un izglītības pakalpojumu sniedzējus palielināt no atrašanās vietas neatkarīgas mācību iespējas, ļaujot izglītojamajiem attālos un lauku apvidos vai ārvalstīs piekļūt kursiem visā ES bez ierobežojumiem attiecībā uz atrašanās vietu;

32.  uzsver, ka Eiropas un valstu pasākumi, tostarp izglītības programmas un mērķorientēti ieguldījumi, būtu jāizstrādā un jāīsteno ar galveno mērķi nodrošināt iedzīvotāju gatavību un sagatavotību nākotnes darbvietām, kurās vajadzīgas digitālās prasmes, lai pilnībā izmantotu digitālās pārkārtošanās potenciālu ES darba tirgū un ļautu uzņēmumiem pilnībā izmantot jaunās darba metodes, piemēram, tāldarbu;

33.  norāda uz vajadzību vēl vairāk precizēt iniciatīvu "Eiropas universitātes" un tās mērķi noteikt standartus augstākajai izglītībai Eiropas Savienībā; atkārtoti pauž, ka veiksmīgu sadarbību starp universitātēm vienmēr ir noteikusi augšupēja pieeja, akadēmiskā neatkarība un izcilība un ka Boloņas process ir nozīmīgs instruments universitāšu sadarbībai Eiropas Savienībā un ārpus tās;

34.  atzīmē, ka zaļā pārkārtošanās ir svarīgs darbaspēka pieprasījuma virzītājspēks visās nozarēs un var radīt miljoniem darbvietu; atgādina, ka veiksmīgai pārejai uz zaļo ekonomiku ir jāiet roku rokā ar prasmju pilnveides, pārkvalificēšanās un prasmju attīstīšanas pasākumiem, lai veidotu prasmes, zināšanas un kompetenci, kas nepieciešamas zaļajai ekonomikai; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas darbības, kuru mērķis ir atbalstīt pārejai uz zaļo ekonomiku nepieciešamo prasmju apguvi; prasa strauji rīkoties, lai izvairītos no prasmju trūkuma šajā jomā un ļautu ES saglabāt zaļās ekonomikas līderpozīcijas pasaulē; mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās varas iestādes apmācībā un izglītības sistēmās integrēt ilgtspējīgu attīstību, videi nekaitīgas kompetences un prasmes;

35.  uzsver, ka izglītojamo un pasniedzēju mobilitāte ir viens no galvenajiem instrumentiem ideju un paraugprakšu apmaiņai un prasmju apguves kvalitātes palielināšanai visā ES; uzsver, ka šādai mobilitātei ir jābūt piekļūstamai un iekļaujošai; norāda, ka, lai gan fiziskai mobilitātei vienmēr būtu jābūt galvenajai, virtuālas mācības kļūs arvien svarīgākas, lai to papildinātu un ārkārtējos gadījumos aizstātu, kā apliecina Covid-19 pasākumi;

36.  norāda, ka radošas un mākslinieciskas prasmes ir būtiski svarīgas ekonomikai, un aicina Prasmju programmā ieviest horizontālāku pieeju, lai tās iekļautu visās mācību programmās;

37.  uzsver, ka Prasmju programmas īstenošanai ir vajadzīgs pienācīgs finansējums gan Eiropas, gan valstu un vietējā līmenī; sagaida, ka daudzgadu finanšu shēma 2021.–2027. gadam un Next Generation EU nodrošinās ievērojami lielākus resursus prasmju attīstīšanai; atgādina, ka galvenā atbildība par kvalifikācijas celšanu un pārkvalifikāciju ir dalībvalstīm un uzņēmumiem, un tādēļ aicina dalībvalstis vairāk ieguldīt prasmju attīstīšanas un izglītības budžetā, jo svarīgi ieguldījumi cilvēkkapitālā ir būtiski, lai nodrošinātu ilgtspējīgu konkurētspēju, sociālo taisnīgumu un noturību;

38.  uzsver programmu un instrumentu, piemēram, tādu kā Erasmus+, "Apvārsnis Eiropa", Eiropas Solidaritātes korpuss, "Radošā Eiropa", programma "Digitālā Eiropa" un Garantija jauniešiem un Garantija bērniem, nozīmīgumu atbalsta sniegšanā jauniešiem un pieaugušajiem jaunu kompetenču un kvalitatīvu prasmju ieguvē, kas vajadzīgas digitālajā un zaļajā ekonomikā un darba pasaulē, un mobilitātes iespēju sniegšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis pastāvīgi izskatīt šo programmu potenciālu, lai veicinātu pastāvīgu prasmju apguves korelāciju ar darba tirgus vajadzībām;

39.  uzsver iespējas, ko varētu sniegt programma Erasmus+, jo īpaši pieaugušo izglītības jomā, un vajadzību palielināt tās budžetu 2021.–2027. gadam;

40.  aicina dalībvalstis savos atveseļošanas un noturības plānos kā prioritāti noteikt pārkvalifikāciju un prasmju pilnveidi; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka Taisnīgas pārkārtošanās fondam un ESF+ ir pietiekams finansējums un tie atbalsta integrētus plānus vietējā līmenī, lai palīdzētu prasmju pilnveidē un pārkvalifikācijā, jo īpaši visneaizsargātākajām grupām, tostarp jauniešiem, kuri ir pakļauti bezdarba riskam, nodrošinot, ka ikviens cilvēks neaizsargātos sektoros var pārkvalificēties un attīstīt jaunas prasmes, lai saglabātu aktivitāti darba tirgū un gūtu labumu un zaļās un digitālās pārkārtošanās; norāda uz individuālu mācību kontu potenciālu — finansēšanas mehānismu, kas ir būtiski svarīgs Prasmju programmas īstenošanai kā solis ceļā uz universālām mūžizglītības tiesībām;

41.  uzsver, ka profesionālais un karjeras attīstības atbalsts ir būtiski svarīgs, lai atbalstītu motivētas un gudras karjeras izvēles un novērstu izglītības un apmācību agrīnu pārtraukšanu, un ka atbalsts studiju un mācību laikā ir arī svarīgs veiksmīgām mācībām un prasmju attīstībai; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt šāda atbalsta pieejamību jauniešiem, tajā ietverot uzņēmējdarbības prasmju attīstību;

42.  uzsver ieguldījumu formālās un neformālās mācībās un mūžizglītībā nozīmīgumu, lai nodrošinātu taisnīgu mācību un darbaspēka pāreju un apmācību un mācīšanās veicināšanu darba laikā;

43.  norāda, ka galvenais avots ES izglītības finansējumam ir Eiropas Sociālais fonds Plus, un uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai šie līdzekļi arī turpmāk būtu pieejami šim mērķim, jo īpaši krīzes laikā;

44.  aicina izveidot apmaksāta mācību atvaļinājuma politiku saskaņā ar SDO Konvenciju par apmaksātu mācību atvaļinājumu, kas ļauj darba ņēmējiem darba laikā bez nekādām personīgām izmaksām piedalīties mācību programmās, lai veicinātu mūžizglītību;

45.  uzsver, ka izglītības, izpratnes veicināšanas, karjeras atbalsta un motivācijas stratēģijām, kā arī mūžizglītības sistēmām jābūt augsti kvalitatīvām un iekļaujošām, elastīgām un pieejamām visiem, lai veicinātu , darba tirgus konkurētspēju, sociālo iekļaušanu un vienlīdzīgas iespējas; aicina Komisiju un jo īpaši dalībvalstis nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīvai izglītībai un veicināt piekļuvi augsti kvalitatīvām programmām pieaugušo, kas mācās, prasmju veidošanai, tostarp mazkvalificētiem un mazprasmīgiem pieaugušajiem, kā arī nelabvēlīgā situācijā esošām grupām un neaizsargātiem iedzīvotājiem, piemēram, cilvēkiem ar invaliditāti, gados vecākiem cilvēkiem, bezpajumtniekiem, jauniešiem NEET situācijā un cilvēkiem ar migrantu izcelsmi; uzsver vajadzību vairot informētību par to, cik svarīgi individuālās, ekonomikas un sabiedrības interesēs ir veidot prasmes visa mūža garumā; mudina iesaistīt izglītības jomā ieinteresētās personas, tostarp sociālos dienestus, pilsonisko sabiedrību un neformālās izglītības pakalpojumu sniedzējus, lai konstatētu un uzrunātu tos, kuri atrodas vistālāk no darba tirgus; uzsver, ka ir vajadzīgi inovatīvi vietēji risinājumi, lai pārdomātu, kā risināt prasmju nepietiekamību un neatbilstību;

46.  uzsver, ka izglītībā iesaistīto potenciālu var palielināt ar praksi, un šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi palielināt darba devēju ietekmi uz profesionālās izglītības sistēmas modeli; uzsver, ka darba devējiem būtu jāuzņemas nozīmīga loma, lai nodrošinātu iespējas pasniedzējiem un apmācītājiem un stažēšanos uzņēmumos, tādējādi sekmējot pasniedzēju un apmācītāju profesionālo kompetenču palielināšanu; aicina visos līmeņos nodrošināt ciešāku sadarbību starp uzņēmumiem un izglītību, PIA izglītojamajiem un studentiem piedāvājot stažēšanās un māceklības programmas uzņēmumos;

47.  uzsver, ka ir svarīgi sasniegt cilvēkus lauku un attālos apvidos un padarīt prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas iespējas piekļūstamākas un paredzētas cilvēkiem, kuri strādā lauksaimniecībā, zivsaimniecībā, mežsaimniecībā un citās darbvietās attiecīgajos reģionos, kā arī sniegt viņiem zaļās, digitālās un visas nepieciešamās prasmes, lai labāk izmantotu pašreizējās un turpmākās iespējas, ko piedāvā zaļā un zilā ekonomika, un ļautu viņiem sniegt būtisku ieguldījumu vides aizsardzībā;

48.  atgādina, ka ārpusskolas programmas un neformāla un ikdienēja mācīšanās, tostarp brīvprātīgo darbības, ir nozīmīgas pielāgojamu mācīšanās iespēju un jaunu prasmju un zināšanu sniegšanā lielākajai daļai cilvēku, kuri ir ārpus formālās izglītības ietekmes jomas;

49.  uzsver vajadzību uzlabot spēju radīt interesi par skolotāju profesiju un piešķirt skolotājiem augstāku sociālo statusu kā stratēģisku rīcības virzienu atsevišķās ES dalībvalstīs; uzsver, ka labāko kandidātu piesaistīšana skolotāju profesijai, kā arī vecāko skolotāju kvalifikācijas uzlabošana un prasmju pilnveide Komisijai un dalībvalstīm būtu jāuztver kā prioritāra;

50.  uzsver, ka galvenā kompetence par prasmju pilnveidi un pārkvalifikāciju ir dalībvalstīm; uzskata, ka nolūkā īstenot zaļo un digitālo pārkārtošanos, pastāv reāla iespēja un labums izstrādāt viseiropas augsto tehnoloģiju prasmju vienotu kontaktpunktu, kas koordinē labākās prakses, nozares vadītu augsto tehnoloģiju prasmju pilnveidi un pārkvalifikāciju un izmanto uz datiem balstītas pieejas, lai noteiktu prasmju vajadzības visā ES;

51.  uzsver transversālu, starppersonu un starpkultūru prasmju nozīmīgumu papildus digitālajām un tehniskajām prasmēm, lai nodrošinātu pilnvērtīgu izglītību indivīdiem, risinātu esošās un turpmākās globālās problēmas un atbalstītu digitālo un zaļo pārkārtošanos, padarot to iekļaujošāku un taisnīgāku;

52.  pieņem zināšanai Komisijas plānotos pasākumus, ar ko veicināt dzīvesprasmes, jo īpaši Eiropas izglītības programmas pieaugušajiem atjaunināšanu; mudina Komisiju šo fokusa jomu padziļināt, integrējot dzīvesprasmes visos izglītības un apmācības sektoros; uzsver, ka dzīvesprasmes ir arī jāuztver ne tikai saistībā ar darba tirgus vajadzībām; uzsver, ka visiem iedzīvotājiem būtu jābūt piekļuvei personīgās izaugsmes prasmēm, lai gūtu iespējas mūsdienu strauji mainīgajā sabiedrībā; atgādina, ka tas ir īpaši svarīgi, lai atbalstītu iedzīvotāju noturību krīzes laikos, kad uzmanība ir jāpievērš labjutībai; aicina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst tādu vispārīgo prasmju attīstīšanai kā analītiskās prasmes, emocionālā inteliģence, līderība, uzņēmējdarbības un finansiālās prasmes, pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana, darbs komandā, komunikācija, sadarbība, atbildība, pielāgošanās spēja, radošums, inovācija, kritiskā domāšana un valodu prasmes, kas būs jo svarīgākas aktīvam pilsoniskumam un darba pasaulē pēc Covid-19;

53.  norāda, ka novecojošā sabiedrībā ļoti svarīgi ir nodrošināt mācības visa mūža garumā, stiprinot mūžizglītības kultūru no jaunības līdz vecumdienām; atgādina, ka Eiropas Savienībā joprojām ir svarīgi cīnīties pret gados vecāko cilvēku bezdarbu; aicina Komisiju un dalībvalstis lielāku uzmanību pievērst gados vecākiem darba ņēmējiem un nodrošināt, ka viņi var piedalīties īpaši pielāgotās prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas programmās, kas viņiem ļautu pielāgoties mainīgajam prasmju pieprasījumam un tādējādi ilgāk saglabāt aktivitāti darba tirgū, baudīt labu dzīves kvalitāti un pietiekamu neatkarības līmeni; uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš digitālo prasmju un tehnoloģiju uzlabošanai, kas var sniegt jaunas metodes un iespējas arī pieaugušo un gados vecāko cilvēku izglītībai, un interneta piekļuves garantēšanai un digitālās infrastruktūras uzlabošanai, jo īpaši lauku un attālos apvidos; šajā saistībā norāda uz kopienas centru, bibliotēku un īpaši pielāgotu attālinātās mācīšanās risinājumu lomu, lai padarītu mūžizglītību piekļūstamāku gados vecākiem cilvēkiem; uzsver, ka vecākās paaudzes ir arī vērtīgs resurss savas pieredzes dēļ un būtu jāmudina ar to dalīties, lai uzlabotu prasmes jaunākajās darba ņēmēju paaudzēs;

54.  uzsver, ka ir jāpalielina bērnu vecumā līdz trīs gadiem skaits pirmsskolas izglītībā un aprūpē un vairāk jāuzsver pētniecības prasmju un radošas pieejas pasaules izzināšanai attīstība no bērna pirmajiem dzīves gadiem; norāda, ka agrīna pirmsskolas izglītības sākšana būtiski ietekmē labāku rezultātu gūšanu vēlākos izglītības posmos un ka līdzsvara trūkums attiecībā uz dalību pirmsskolas izglītībā un aprūpē var veicināt atšķirības bērniem pieejamajās iespējās un izglītojošajās darbībās jau agrīnākajos attīstības posmos;

55.  uzsver, ka ir ātri jāīsteno Komisijas izsludinātie pasākumi, lai iegūtu darba tirgū vajadzīgās prasmes un veicinātu ātru atveseļošanos no Covid-19 krīzes; aicina Komisiju noteikt skaidru laika grafiku plānotajām darbībām;

56.  uzsver, ka ir vajadzīgi risinājumi, kas ļautu uzņēmumiem un privātiem darba devējiem mudināt un atbalstīt apmācību kursus darbavietā un mācību atvaļinājumu, tostarp apsverot mācību kuponus vai darbā iegūto prasmju automātisku atzīšanu; atgādina par tādu iniciatīvu kā EuroSkills un WorldSkills stratēģisko nozīmīgumu, kas ir priekšzīmīgi paraugi partnerībām starp uzņēmumiem, valdību un reģionālajām un izglītības iestādēm; aicina atbalstīt EuroSkills iniciatīvas turpmāko attīstību, finansējot kopīgus projektus, veicot pieredzes apmaiņu, izmantojot iestāžu, kuras sniedz apmācības EuroSkills vajadzībām, potenciālu, radot EuroSkills meistarklases, nozares pilsētiņas talantīgiem jauniešiem un mācību sistēmu apmācītājiem un nozares ekspertiem;

57.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) https://ec.europa.eu/digital-single-market/en/human-capital (2) OV C 389, 18.11.2019., 1. lpp. (3) https://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-6889-2017-INIT/lv/pdf (4) OV C 484, 24.12.2016., 1. lpp. (5) OV C 429, 14.12.2017., 3. lpp. (6) OV L 112, 2.5.2018., 42. lpp. (7) OV C 237, 6.7.2018., 8. lpp. (8) Sestais Eiropas darba apstākļu apsekojums, Eurofound. https://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/ef_publication/field_ef_document/ef1634en.pdf (9) Datorizācijas ietekme uz darbvietu profiliem (mainīgi uzdevumi profesijās, kā rezultātā vajadzīgi atšķirīgi prasmju veidi): https://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/wpef19007.pdf (10) https://www.cedefop.europa.eu/files/3077_en.pdf (11) https://skillspanorama.cedefop.europa.eu/en (12) https://www.cedefop.europa.eu/lv/publications-and-resources/data-visualisations/european-skills-index (13) EPRS_STU(2020)641528_EN.pdf (europa.eu) (14) https://www.oecdskillsforjobsdatabase.org/ (15) https://www.oecd-ilibrary.org/docserver/cf5d9c21-en.pdf?expires=1600261868&id=id&accname=ocid194994&checksum=3B44E0891A2F10A546C7CBF7A9521676 (16) https://read.oecd-ilibrary.org/view/?ref=135_135193-hgf8w9g731&title=Skill-measures-to-mobilise-the- (17) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0282. (18) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0267. (19) OV C 28, 27.1.2020., 8. lpp. (20) OV C 337, 20.9.2018., 135. lpp. (21) OV C 11, 12.1.2018., 44. lpp. (22) OV C 316, 22.9.2017., 233. lpp. (23) https://ec.europa.eu/social/main.jsp?langId=lv&catId=89&newsId=9150&furtherNews=yes (24) https://ec.europa.eu/digital-single-market/en/human-capital (25) "Darbvietu nākotne", Pasaules Ekonomikas forums, 2018. gada septembris. (26) Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss (DESI), 2020, Eiropas Komisija. (27) "Kā piedzimšanas vieta ietekmē darba vietu", Eurofound (2019). https://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/ef_publication/field_ef_document/ef19004en.pdf (28) Key Data on Early Childhood Education and Care Education and Training in Europe, 2019. gada izdevums, Eurydice ziņojums, 26. lpp. (29) https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Early_leavers_from_education_and_training#Overview (30) https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/EDN-20191004-1#:~:text=Among%20teachers%20working%20in%20the,were%20aged%2050%20or%20older.&text=In%20all%20EU%20Member%20States,in%202017%20were%20predominantly%20female (31) SDO politikas informācija, 2020. gada augusts, https://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/---ed_emp/---ifp_skills/documents/publication/wcms_244380.pdf (32) "IKT darbam: digitālās prasmes darbavietā", Eiropas Komisija, 2017. (33) https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/EDN-20180425-1 (34) https://op.europa.eu/lv/publication-detail/-/publication/9540ffa1-4478-11e9-a8ed-01aa75ed71a1/language-lv (35) Starptautiskais 2018. gada pētījums par datorprasmi un informācijas lietotprasmi (ICILS).

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par kodolelektrostacijas drošumu Astravjecā (Baltkrievija) (2021/2511(RSP))

P9_TA(2021)0052 B9-0109/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2020. gada 10. un 11. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par kodolelektrostacijas drošumu Astravjecā (Baltkrievija) (O-000004/2021 – B9-0003/2021),

–  ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

A.  tā kā kodoldrošums gan Savienībā, gan aiz tās ārējām robežām ir viena no Eiropas Savienības galvenajām prioritātēm;

B.  tā kā Eiropas Kodoldrošības jomas regulatoru grupa (ENSREG) apvieno plašas specializētās zināšanas, kas gūtas, profesionāli izvērtējot kodolelektrostacijas ES teritorijā un ārpus tās;

C.  tā kā ENSREG profesionālizvērtēšanas grupa 2018. gada martā pēc tam, kad bija veiktas nepieciešamās sagatavošanas darbības, kā arī saņemtas atbildes uz profesionālizvērtēšanas grupas rakstiski uzdotajiem jautājumiem, apmeklēja Baltkrieviju un Astravjecas kodolelektrostaciju un 2018. gada jūlijā publicēja savu galīgo ziņojumu;

D.  tā kā ENSREG aicināja Baltkrievijas iestādes izstrādāt valsts rīcības plānu, lai nodrošinātu, ka visi profesionālizvērtēšanas ziņojumā minētie ieteikumi drošuma uzlabošanai tiek savlaicīgi īstenoti, paredzot vēlāku neatkarīgu plāna pārskatīšanu, kā tiek darīts visu to ES un trešo valstu gadījumā, kuras piedalās noturības testu procesā;

E.  tā kā Baltkrievija 2019. gada augustā publicēja valsts rīcības plānu, taču turpmākai ENSREG veiktai profesionālizvērtēšanai piekrita tikai 2020. gada jūnijā pēc tam, kad ES puse bija to vairākkārt pieprasījusi un izdarījusi vērā ņemamu spiedienu augstā līmenī;

F.  tā kā šobrīd notiek papildu profesionālizvērtēšanas process un tuvākajos mēnešos ENSREG pabeigs un publicēs konstatējumus par stacijas drošumu, turklāt ir paredzēts, ka pirms kodolelektrostacijas komerciālās darbības sākšanas, kuru Baltkrievijas iestādes plānojušas 2021. gada martā, ENSREG plenārsēde nāks klajā ar sākotnējo ziņojumu un nodos to Baltkrievijai;

G.  tā kā 2020. gada 3. novembrī kodolelektrostacija sāka ražot elektroenerģiju, neraugoties uz vairākām nenovērstām drošuma problēmām un bez pierādījumiem par to, kādā apmērā ir īstenoti ES 2018. gada profesionālizvērtēšanā sniegtie ieteikumi un Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (SAEA) ieteikumi;

H.  tā kā kodolelektrostacija faktiski sāka darbību bez darbības licences, jo 2020. gada jūlijā tika mainīta licencēšanas procedūra;

I.  tā kā saistībā ar Baltijas valstu kopīgu lēmumu pārtraukt elektroenerģijas komercapmaiņu ar Baltkrieviju, līdzko Astravjecas kodolelektrostacija sāk ražot elektroenerģiju, elektroenerģijas tirdzniecība starp Baltkrieviju un ES ir apturēta kopš 2020. gada 3. novembra, kad Astravjecas kodolelektrostacija tika pieslēgta elektrotīklam,

1.  pauž bažas par Astravjecas kodolelektrostacijas novietojumu 50 km attālumā no Viļņas (Lietuva) un pavisam tuvu citām ES valstīm, piemēram, Polijai, Latvijai un Igaunijai;

2.  pauž nožēlu par to, ka projekts tiek īstenots, neraugoties uz Baltkrievijas iedzīvotāju protestiem, un to Baltkrievijas NVO locekļi, kuras cenšas uzlabot informētību par kodolelektrostacijas būvniecību Astravjecā, tiek vajāti un nelikumīgi apcietināti;

3.  ar bažām norāda, ka kodolelektrostacija tiek īstenota kā Baltkrievijas un Krievijas ģeopolitisks projekts un ka tās būvniecība un turpmākā ekspluatācija rada iespējamu apdraudējumu Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm drošības, veselības un vides aizsardzības aspektā;

4.  joprojām ir nobažījies par to, ka ekspluatācijā ir pārsteidzīgi nodota kodolelektrostacija, kas neatbilst augstākajiem starptautiskajiem vides un kodoldrošuma standartiem un SAEA ieteikumiem;

5.  pauž nožēlu par pastāvīgo pārredzamības un oficiālas informācijas trūkumu attiecībā uz atkārtotiem reaktora ārkārtas apturēšanas un iekārtu atteices gadījumiem kodolelektrostacijas nodošanas posmā 2020. gadā, citastarp četru sprieguma transformatoru avāriju un dzeses sistēmu nepareizu darbību, turklāt ir zināms par astoņiem negadījumiem kodolelektrostacijas būvēšanas posmā, no kuriem divi saistīti ar reaktora spiediena tilpni;

6.  norāda, ka ES 2018. gadā veiktajā profesionālizvērtēšanā tika atklātas daudzas nepilnības un ka saskaņā ar saņemto informāciju līdz šim ir īstenots tikai ierobežots skaits tajā sniegto ieteikumu, un šī īstenošana ir jāpārbauda ES ekspertiem;

7.  norāda, ka drošuma negadījumu daudzums un biežums rada nopietnas bažas par vāju kvalitātes nodrošināšanu un kontroli kodolelektrostacijas projektēšanas, izgatavošanas un montāžas posmos, kā arī par tās zemo ekspluatācijas drošumu un ka ES īstenotajā profesionālizvērtēšanā tam jāpievērš pienācīga uzmanība;

8.  mudina Baltkrieviju bez turpmākas kavēšanās nodrošināt starptautisko kodoldrošuma un vides drošības standartu pilnīgu ievērošanu, kā arī pārredzamu, iekļaujošu un konstruktīvu sadarbību ar starptautiskajām iestādēm; aicina Baltkrieviju izbeigt SAEA standartu un profesionālizvērtēšanā sniegto ieteikumu piemērošanu izlases veidā;

9.  norāda, ka kodoldrošuma standartiem ir jāpiešķir augstākā prioritāte ne vien plānošanas un būvniecības laikā, bet arī kodolelektrostacijas ekspluatācijas laikā un ka tie pastāvīgi jāuzrauga neatkarīgam regulatoram;

10.  pauž bažas par to, ka uz pašreizējo Baltkrievijas regulatīvo iestādi (Gosatomnadzor — Ārkārtas situāciju ministrijas Kodoldrošuma un radiācijas drošuma departaments) nepārtraukti tiek izdarīts politisks spiediens un ka tai trūkst pietiekamas neatkarības gan formāli, gan pēc būtības; tāpēc uzsver, ka pārredzama un vērīga profesionālizvērtēšana ir ļoti svarīga arī kodolelektrostacijas ekspluatācijas posmā;

11.  atzīmē ANO Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO EEK) Konvencijas par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (Espo konvencija) pušu 2020. gada 11. decembra lēmumu par to, kā Baltkrievija pilda savas saistības saskaņā ar konvenciju attiecībā uz Baltkrievijas kodolelektrostaciju Astravjecā, un mudina Baltkrieviju nodrošināt Espo konvencijas pilnīgu īstenošanu;

12.  uzsver, ka ir jāizveido un jāuztur agrīnās brīdināšanas sistēma radiācijas mērīšanai ES valstīs, kuras atrodas kodolelektrostacijas tuvumā;

13.  mudina Baltkrievijas iestādes pilnībā sadarboties ar ENSREG noturības testu procesā, citastarp oficiāli pārskatīt un steidzami īstenot Baltkrievijas valsts rīcības plānu;

14.  pauž nožēlu par to, ka uzņēmējas puses organizatorisku apsvērumu un Covid-19 pandēmijas dēļ nācās atcelt ENSREG profesionālizvērtēšanas grupas komandējumu uz Astravjecas kodolelektrostaciju, kas sākotnēji bija plānots 2020. gada decembrī;

15.  atzinīgi vērtē ES pašreiz veiktās profesionālizvērtēšanas pirmo posmu, proti, objekta apmeklējumu 2021. gada februāra sākumā; uzsver, ka ir svarīgi laikus pabeigt profesionālizvērtēšanas procesu un publicēt attiecīgos konstatējumus un ka vismaz sākotnējo ziņojumu būtu jānodod Baltkrievijai jau pirms 2021. gada marta, kad Baltkrievijas iestādes plānojušas sākt kodolelektrostacijas komerciālo darbību; norāda, ka visi drošuma jautājumi ir vienlīdz svarīgi un ka tie jārisina pirms kodolelektrostacijas komerciālās darbības sākšanas;

16.  pauž dziļu nožēlu par pārsteidzīgo kodolelektrostacijas komerciālās darbības sākšanu 2021. gada martā un uzsver, ka visiem ENSREG ieteikumiem drošuma jomā ir jābūt īstenotiem, pirms tiek sākta kodolelektrostacijas komerciālā ekspluatācija; mudina Komisiju cieši sadarboties ar Baltkrievijas iestādēm, lai apturētu sākšanas procesu līdz brīdim, kad ir pilnībā īstenoti visi ES noturības testa ieteikumi un ieviesti visi nepieciešamie drošuma uzlabojumi, un Baltkrievijas sabiedrība un kaimiņvalstis tikušas pienācīgi informētas par veiktajiem pasākumiem;

17.  mudina Komisiju un ENSREG turpināt pārredzamu un vērīgu kodolelektrostacijas profesionālizvērtēšanu, uzstāt uz visu ieteikumu tūlītēju īstenošanu un nodrošināt efektīvu īstenošanas procesa uzraudzību, citastarp profesionālizvērtēšanas grupas regulāras vizītes Astravjecas objektā, arī iekārtas ekspluatācijas laikā; šajā saistībā uzsver efektīvas sadarbības ar SAEA nozīmi;

18.  norāda — neraugoties uz Baltijas valstu kopīgo vienošanos pārtraukt elektroenerģijas komercapmaiņu ar Baltkrieviju, Baltkrievijas ražotā elektroenerģija joprojām var nonākt ES tirgū caur Krievijas elektrotīklu;

19.  atgādina par Eiropadomes 2020. gada 10. un 11. decembra secinājumiem un atbalsta centienus pētīt iespējamus pasākumus, ar kuriem varētu novērst komerciālu elektroenerģijas importu no trešo valstu kodoliekārtām, kas neatbilst ES atzītajiem drošuma līmeņiem, citastarp Astravjecas kodolelektrostacijas;

20.  aicina Komisiju izvērtēt un ierosināt pasākumus, kas ļautu apturēt elektroenerģijas tirdzniecību ar Baltkrieviju, ievērojot saistības saskaņā ar starptautiskās tirdzniecības, enerģētikas un kodolenerģijas tiesību aktiem, lai nodrošinātu, ka Astravjecas kodolelektrostacijā ražotā elektroenerģija nenonāk ES enerģijas tirgū, kamēr Igaunija, Latvija un Lietuva joprojām ir savienotas ar BRELL tīklu;

21.  uzsver, ka ir stratēģiski svarīgi paātrināt Baltijas elektrotīkla sinhronizāciju ar Eiropas kontinentālo elektrotīklu, un īpaši norāda, ka Astravjecas kodolelektrostacijas turpmākajai ekspluatācijai nekādi nebūtu jākavē Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un BRELL tīkla desinhronizācija un ka Eiropas Savienībai būtu jāturpina triju Baltijas valstu integrēšana ES elektrotīklā;

22.  pilnībā solidarizējas ar Baltkrievijas iedzīvotājiem un to ES valstu iedzīvotājiem, kuras tieši skar Astravjecas kodolelektrostacijas būvniecība un ekspluatācija, un prasa, lai ES un tās iestādes arī turpmāk augstā līmenī iesaistītos šajā Eiropai maksimāli svarīgajā jautājumā;

23.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par humanitāro un politisko situāciju Jemenā (2021/2539(RSP))

P9_TA(2021)0053 RC-B9-0119/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Jemenu, jo īpaši 2018. gada 4. oktobra(1), 2017. gada 30. novembra(2), 2016. gada 25. februāra(3) un 2015. gada 9. jūlija(4) rezolūcijas par situāciju Jemenā, kā arī 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu(5),

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2021. gada 8. februāra paziņojumu par jaunākajiem grupējuma Ansar Allah uzbrukumiem,

–  ņemot vērā Eiropas EĀDD runaspersonas 2021. gada 12. janvāra paziņojumu par to, ka ASV kustību Ansar Allah kvalificējušas par teroristu organizāciju,

–  ņemot vērā EĀDD runaspersonas 2020. gada 30. decembra paziņojumu par uzbrukumu Adenā, 2020. gada 19. decembra paziņojumu par jaunās valdības izveidi, 2020. gada 17. oktobra paziņojumu par aizturēto atbrīvošanu, 2020. gada 28. septembra paziņojumu par ieslodzīto apmaiņu un 2020. gada 31. jūlija paziņojumu par bahājiešu kopienas locekļu atbrīvošanu,

–  ņemot vērā Vācijas, Kuveitas, Zviedrijas, Apvienotās Karalistes, Amerikas Savienoto Valstu, Ķīnas, Francijas, Krievijas un Eiropas Savienības 2020. gada 17. septembra kopīgo paziņojumu par konfliktu Jemenā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2020. gada 9. aprīļa paziņojumu par pamiera izsludināšanu Jemenā,

–  ņemot vērā ES krīžu pārvaldības komisāra Janeza Lenarčiča un bijušā Zviedrijas starptautiskās attīstības sadarbības ministra Pētera Ēriksona 2020. gada 14. februāra un 2020. gada 24. septembra kopīgos paziņojumus “ANO ĢA: ES un Zviedrija apvieno spēkus, lai novērstu badu Jemenā”,

–  ņemot vērā attiecīgos Padomes un Eiropadomes secinājumus par Jemenu, jo īpaši 2018. gada 25. jūnija Padomes secinājumus,

–  ņemot vērā ANO Ekspertu grupas Jemenas jautājumā 2021. gada 22. janvāra galīgo ziņojumu,

–  ņemot vērā attiecīgos ANO ekspertu paziņojumus par Jemenu, jo īpaši 2020. gada 3. decembra paziņojumu “ANO ievērojamu starptautisku un reģionālu ekspertu grupa informē ANO Drošības padomi, steidzinot izskaust nesodāmību, paplašināt sankcijas un ANO Drošības padomei sakarā ar situāciju Jemenā vērsties Starptautiskajā Krimināltiesā”, 2020. gada 12. novembra paziņojumu “ANO eksperti: jāļauj tehniskai grupai novērst naftas noplūdes katastrofu, kas apdraud Jemenu”, 2020. gada 15. oktobra paziņojumu “AAE: ANO eksperti apgalvo, ka bijušo Gvantanamo ieslodzīto piespiedu atgriešana Jemenā ir nelikumīga, apdraud dzīvības” un 2020. gada 23. aprīļa paziņojumu “ANO eksperti aicina nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot bahājiešus Jemenā”,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres 2020. gada 2. septembra ziņojumu par to, kā tiek īstenota tehniskā palīdzība, kas sniegta Nacionālajai izmeklēšanas komisijai nolūkā izmeklēt apgalvojumus par visu Jemenas konfliktā iesaistīto pušu izdarītajiem pārkāpumiem un ļaunprātībām (A/HRC/45/57),

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašās pārstāves jautājumos par bērniem un bruņotiem konfliktiem 2020. gada 23. decembra ziņojumu par bērniem un bruņotiem konfliktiem,

—  ņemot vērā ANO ievērojamu starptautisku un reģionālu ekspertu grupas Jemenas jautājumā 2020. gada 28. septembrī publicēto trešo ziņojumu par cilvēktiesību situāciju Jemenā, tostarp par pārkāpumiem un ļaunprātībām kopš 2014. gada septembra,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2020. gada 29. septembra interaktīvo dialogu ar ievērojamu starptautisku un reģionālu ekspertu grupu Jemenas jautājumos (ANO IEG),

–  ņemot vērā attiecīgās ANO Drošības padomes rezolūcijas, jo īpaši 2020. gada 14. jūlija rezolūciju Nr. 2534, ar ko līdz 2021. gada 15. jūlijam pagarina ANO misijas Hudeidas nolīguma atbalstam (UNMHA) pilnvaras, un 2020. gada 25. februāra rezolūciju Nr. 2511, ar ko uz vienu gadu pagarina sankciju režīmu pret Jemenu,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2020. gada 14. decembra paziņojumu par Stokholmas vienošanās otro gadadienu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu(6),

–  ņemot vērā 2018. gada 13. decembra Stokholmas vienošanos,

–  ņemot vērā 2019. gada 5. novembra Rijādas vienošanos,

–  ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvenciju un tās papildprotokolus,

—  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus,

—  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā pirms desmit gadiem, 2011. gada februārī, sākās masu protesti, kas kļuva pazīstami kā Jemenas revolūcija, kuras rezultātā prezidents Ali Abdulla Salehs pēc 33 diktatūras gadiem atkāpās no amata; tā kā šī sacelšanās atspoguļoja Jemenas tautas dziļās vēlmes pēc demokrātijas, brīvības, sociālā taisnīguma un cilvēka cieņas;

B.  tā kā kopš šā bruņotā konflikta sākuma 2015. gada martā ir nogalināti vismaz 133 000 cilvēku un 3,6 miljoni ir pārvietoti valsts iekšzemē; tā kā 2018. gada decembrī parakstītās Stokholmas vienošanās mērķis bija izveidot drošus humanitāros koridorus un panākt ieslodzīto apmaiņu un pamieru Sarkanās jūras reģionā; tā kā kopš tā laika puses ir pārkāpušas pamiera vienošanos un ir nogalināti vairāk nekā 5000 civiliedzīvotāju; tā kā lielākā daļa šo civiliedzīvotāju ir nogalināti Saūda Arābijas vadītās koalīcijas uzlidojumos;

C.  tā kā analītiķi lielā mērā piekrīt uzskatam, ka, neīstenojot iekļaujošu politiku, Jemenai arī turpmāk būs jāpārdzīvo aizvien lielāka spriedze starp ciltīm un politiskais saspīlējums, kā arī mokošs pastarpināts karš starp Irānas atbalstītajiem hūsītu nemierniekiem un Saūda Arābiju, tādējādi ievelkot sarežģītā konfliktā visu plašāko reģionu; tā kā Saūda Arābija hūsītu nemierniekus Jemenā uztver kā Irānas spēku pārstāvjus, savukārt Irāna ir nosodījusi Saūda Arābijas vadīto ofensīvu un pieprasījusi nekavējoties pārtraukt Saūda Arābijas vadītos uzbrukumus no gaisa;

D.  tā kā 2020. gadā kaujas saasinājās, jo īpaši Džaufā, Maaribā, Nihmā, Taizā, Hudeidā, Baidā un Abjanā, kā arī to apkaimē, un tas notika ar trešo valstu tiešu palīdzību un atbalstu (šai sakarā jāmin Saūda Arābijas vadītā Jemenas valdības koalīcija un AAE atbalsts Dienvidu pārejas padomei), savukārt Irānas atbalstītie hūsītu spēki joprojām kontrolē lielākās teritorijas Jemenas ziemeļu un centrālajā daļā, kur dzīvo 70 % valsts iedzīvotāju; tā kā joprojām plašā mērogā tiek izdarīti smagi cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumi, taču vainīgie pie atbildības netiek saukti;

E.  tā kā ES ir nobažījusies par ziņām, ka hūsītu kustība ir atsākusi uzbrukumus Maaribas un Eldžaufas provincēs, kā arī vairākkārt mēģinājusi izdarīt uzbrukumus pāri robežai Saūda Arābijas teritorijā; tā kā atjaunotā karadarbība un uzbrukumi tieši pašlaik nopietni apdraud ANO īpašā sūtņa Mārtina Grifitsa pašreizējos centienus, kā arī vispārējos centienus izbeigt karu Jemenā;

F.  tā kā Cilvēktiesību padome 2020. gada septembrī atjaunoja ANO IEG pilnvaras; tā kā ANO IEG jaunākais 2020. gada septembra ziņojums rāda, ka visas konfliktā iesaistītās puses joprojām izdara dažādus starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, tostarp uzbrukumus, kas var tikt uzskatīti par kara noziegumiem;

G.  tā kā apstiprinātie cilvēktiesību pārkāpumi ietver patvaļīgu dzīvības atņemšanu, piespiedu pazušanu, patvaļīgu aizturēšanu, dzimumbalstītu vardarbību, tostarp seksuālu vardarbību, spīdzināšanu un citādu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos, bērnu vervēšanu un izmantošanu karadarbībā, tiesību uz taisnīgu tiesu liegšanu un pamatbrīvību un ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pārkāpumus; tā kā tas, ka hūsītu kustība plaši izmanto kājnieku mīnas, pastāvīgi apdraud civiliedzīvotājus un palielina pārvietošanu; tā kā hūsītu kustība, valdības spēki, AAE spēki un to atbalstītie Jemenas spēki ir tieši atbildīgi par patvaļīgu aizturēšanu un piespiedu pazušanu;

H.  tā kā Jemena un AAE ir parakstījušas Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, bet nav tos ratificējušas; tā kā Saūda Arābija Romas statūtus nav nedz parakstījusi, nedz ratificējusi; tā kā vairāki Romas statūtu noteikumi, tostarp par kara noziegumiem, atspoguļo starptautiskās paražu tiesības, tā kā ANO IEG Jemenas jautājumos ir aicinājusi ANO Drošības padomi sakarā ar situāciju Jemenā vērsties Starptautiskajā Krimināltiesā un paplašināt to personu sarakstu, uz kurām attiecas ANO Drošības padomes sankcijas;

I.  tā kā 2020. gada 26. decembrī prezidents Abdrabuhs Mansurs Hadi pieņēma zvērestu no 24 cilvēku lielās jaunās Jemenas valdības, ko izdevies izveidot uz Saūda Arābijas starpniecībā panāktās Rijādas vienošanās pamata; tā kā Jemenas jaunā valdība izveidota saskaņā ar vienošanos par varas dalīšanu un nodrošina vienlīdzīgu pārstāvību gan no valsts ziemeļu, gan dienvidu reģioniem, tostarp tajā iekļauti pieci Dienvidu pārejas padomes locekļi; tā kā diemžēl tās locekļu vidū pirmo reizi vairāk nekā 20 gadu laikā nav nevienas sievietes; tā kā ir izcēlies jauns strīds starp starptautiski atzīto valdību (SAV) un Dienvidu pārejas padomi par tiesnešu iecelšanu amatā, savukārt tas apliecina kopīgās valdības nestabilitāti; tā kā atsācies militārais konflikts starp SAV spēkiem (ko atbalsta Saūda Arābijas vadītā koalīcija) un hūsītu kustību; tā kā kopš konflikta sākuma sievietes vispār nemaz nepiedalās sarunu procesos, tomēr tām joprojām ir būtiska loma ilgstoša konflikta risinājuma rašanā;

J.  tā kā Jemenā joprojām ilgst pasaulē smagākā humanitārā krīze un gandrīz 80 % tās iedzīvotāju — vairāk nekā 24 miljoniem cilvēku, to skaitā pār par 12 miljoniem bērnu — ir nepieciešama humānā palīdzība; tā kā situācija uz vietas joprojām pasliktinās, 50 000 jemeniešu jau dzīvojot badam līdzīgos apstākļos; tā kā saskaņā ar jaunāko integrētās pārtikas nodrošinājuma pakāpju klasifikācijas analīzi Jemenā vairāk nekā puse iedzīvotāju, proti, 16,2 miljoni no 30 miljoniem, saskarsies ar pārtikas nodrošinājuma krīzi un to cilvēku skaits, kuri dzīvo badam līdzīgos apstākļos, varētu gandrīz trīskāršoties; tā kā līdz šim ir saņemti tikai 56 % no 3,38 miljardiem USD, kas 2020. gadā bija nepieciešami humānās palīdzības sniegšanai;

K.  tā kā Covid-19 un tās sociālekonomiskā ietekme vēl vairāk kavē piekļuvi veselības aprūpei un palielina nepietiekama uztura risku; tā kā ir sācies pēdējā laikā lielākais holeras uzliesmojums — ziņots par 1,1 miljonu gadījumiem;

L.  tā kā pašreizējais konflikts ir būtiski kavējis Jemenas progresu virzībā uz ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM), jo īpaši 1. IAM (nabadzības izskaušana) un 2. IAM (bada izskaušana), sasniegšanu; tā kā šis konflikts ir atmetis Jemenas attīstību atpakaļ vairāk nekā par divdesmit gadiem; tā kā plaisa ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā palielināsies tik ilgi, kamēr vien pastāvēs šis konflikts;

M.  tā kā kopš 2019. gada Jemenas ziemeļos jau trešo reizi briest degvielas krīze, būtiski samazinot civiliedzīvotāju piekļuvi pārtikai, ūdenim, medicīniskajiem pakalpojumiem un nepieciešamajam pārvadājumiem; tā kā šī cilvēku izraisītā krīze ir tiešs hūsītu kustības un ANO atzītās Jemenas valdības centienu iegūt kontroli pār degvielu rezultāts;

N.  tā kā 2,1 miljons bērnu cieš no akūtas uztura nepietiekamības un gandrīz 358 000 bērnu, kas jaunāki par pieciem gadiem, cieš no smagas uztura nepietiekamības; tā kā finansējuma trūkuma dēļ kopš 2020. gada aprīļa ir samazināts pārtikas palīdzības apjoms un, ja netiks nodrošināts papildu finansējums, tiks skarti vēl 1,37 miljoni cilvēku; tā kā programmu apturēšanas gadījumā uztura nodrošināšanas pakalpojumus nevarēs saņemt 530 000 bērnu vecumā līdz diviem gadiem;

O.  tā kā konflikts un nesenā Covid-19 pandēmija ir pasliktinājuši sieviešu stāvokli; tā kā dzimumbalstītās un seksuālās vardarbības līmenis kopš konflikta sākuma ir pieaudzis eksponenciāli; tā kā jau tā ierobežotā krimināltiesību sistēmas spēja vērsties pret seksuālo un dzimumbalstīto vardarbību ir izsīkusi un nav veikta nekāda izmeklēšana par tādu rīcību kā sieviešu nolaupīšana un izvarošana vai draudi to izdarīt nolūkā izspiest naudu no cietušo ģimenēm un kopienām; tā kā aptuveni 30 % pārvietoto mājsaimniecību vada sievietes; tā kā vairs nav pieejamas zāles pret daudzām hroniskām slimībām un tā kā Jemenā ir viens no augstākajiem mātes mirstības rādītājiem; tā kā grūtniecēm un zīdītājām, kuras nesaņem pietiekamu uzturu, ir lielāka iespēja inficēties ar holeru un lielāks asiņošanas risks, kas būtiski palielina komplikāciju un nāves iespējamību dzemdībās;

P.  tā kā ANO IEG ir konstatējusi, ka AAE atbalstītie tā dēvētie ”Drošības jostas” spēki vairākās ieslodzījuma vietās, tostarp koalīcijas aizturēšanas centrā Bureikā un Birahmedas cietumā, piekopj izvarošanu un citādu seksuālo vardarbību pret aizturētajiem, migrantiem un marginalizētām melnādaino kopienām no Āfrikas, kā arī iebiedē un aizskar LGBTI personas; tā kā ir ticami apgalvots, ka Irānas atbalstītie hūsītu nemiernieki kā kara ieroci izmanto izvarošanu un spīdzināšanu, jo īpaši pret sievietēm, kas iesaistījušās politiskajās darbībās, un aktīvistēm;

Q.  tā kā Parlaments ir vairākkārt aicinājis ES mērogā aizliegt jebkāda veida drošības aprīkojuma eksportu, pārdošanu, uzlabošanu un uzturēšanu Saūda Arābijas vadītās koalīcijas dalībniekiem, tostarp Saūda Arābijai un AAE, ņemot vērā nopietnos starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pārkāpumus Jemenā; tā kā dažas dalībvalstis ir noteikušas ieroču eksporta aizliegumus Saūda Arābijas vadītās koalīcijas dalībniekiem, tostarp Vācija aizliegusi eksportēt ieročus uz Saūda Arābiju, bet Itālija — uz Saūda Arābiju un AAE, un tā kā to darīt apsver arī citas dalībvalstis; tā kā dažas dalībvalstis, pārkāpjot juridiski saistošo Padomes Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP par ieroču eksportu, turpina uz Saūda Arābiju un AAE eksportēt ieročus, kas varētu tikt izmantoti Jemenā(7);

R.  tā kā ASV ir pārtraukušas ieroču pārdošanu Saūda Arābijai un apturējušas kara lidmašīnu F-35 nosūtīšanu uz AAE, gaidot pārskatīšanas rezultātus; tā kā ASV prezidents Džo Baidens 2021. gada 4. februārī paziņoja, ka tiek pārtraukts ASV atbalsts uzbrukuma operācijām Jemenas karā, tostarp attiecīgu ieroču pārdošana, un iecēla jaunu vēstnieku Jemenā

S.  tā kā ANO Ekspertu grupa Jemenas jautājumā 2021. gada 22. janvāra galīgajā ziņojumā norādīja, ka arvien vairāk pierādījumu liecina, ka Irānas privātpersonas vai struktūras piegādā hūsītu kustībai ievērojamu daudzumu ieroču un komponentu; tā kā hūsītu kustība joprojām izdara raķešu un bezpilota lidaparātu uzbrukumus civiliem mērķiem Saūda Arābijā;

T.  tā kā iepriekšējā ASV valdība 2021. gada 19. janvārī nolēma hūsītu kustību Ansar Allah iekļaut teroristu organizāciju sarakstā; tā kā, neraugoties uz ASV valdības piešķirtajām vispārējām atļaujām, šīs rīcības ietekme uz iespējām importēt pārtiku, degvielu un zāles valstī joprojām ir ārkārtīgi satraucoša; tā kā 2021. gada 5. februārī jaunā ASV valdība paziņoja par Ansar Allah svītrošanu no ārvalstu teroristu organizāciju un īpašas uzskaites globālo teroristu sarakstiem;

U.  tā kā Jemenas politiskā un drošības stāvokļa pasliktināšanās ir paplašinājusi un nostiprinājusi teroristu grupējumu klātbūtni valstī, tostarp Ansar al Sharia, kas pazīstama arī kā Arābijas pussalas Al Qaeda, un tā dēvēto Daesh Jemenas provinci, kas turpina kontrolēt nelielas teritorijas daļas, kā arī Hezbollah militāro spārnu, kas iekļauts ES teroristu organizāciju sarakstā;

V.  tā kā stabilai, drošai un demokrātiskai Jemenai ar pienācīgi funkcionējošu valdību ir izšķirīga nozīme starptautiskajos centienos apkarot ekstrēmismu un vardarbību šajā reģionā un ārpus tā, kā arī panākt mieru un stabilitāti pašā Jemenā;

W.  tā kā laikā no 2015. līdz 2019. gadam Jemenas ekonomikas apjoms samazinājās par 45 %; tā kā tās ekonomika, kas bija nestabila jau pirms konflikta, ir smagi cietusi un simtiem tūkstošu ģimeņu vairs nav stabila ienākumu avota; tā kā 90 % pārtikas Jemena importē, izmantojot komerciālu importu, ko nevar aizstāt palīdzības aģentūras, jo humānās palīdzības organizācijas nodrošina pārtikas kuponus vai skaidru naudu grūtībās nonākušiem cilvēkiem, lai viņi varētu iepirkties; tā kā 70 % palīdzības un komerciālā importa, kas nodrošina cilvēku izdzīvošanai vajadzīgo pārtiku, kurināmo un zāles, Jemenā nonāk caur husītu kontrolēto Hudeidas ostu un tai tuvumā esošo Salefas ostu;

X.  tā kā ir plaši dokumentēta ekonomiskā iedzīvošanās, proti, gan Jemenas valdība, gan hūsītu kustība ir novirzījušas valsts ekonomiskos un finanšu resursus, radot postošas sekas Jemenas iedzīvotājiem; tā kā ANO Ekspertu grupas galīgajā ziņojumā ir norādīts, ka hūsītu kustība 2019. gadā novirzīja vismaz 1,8 miljardus USD, kas bija paredzēti valdībai algu izmaksai un pamatpakalpojumu sniegšanai iedzīvotājiem; tā kā ziņojumā arī ir uzsvērts, ka valdība ir iesaistīta nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā un korupcijā, tostarp Saūda Arābijas piešķirto 423 miljonu USD, kas sākotnēji bija paredzēti rīsu un citu preču iegādei Jemenas iedzīvotājiem, nelikumīgā novirzīšanā tirgotājiem, un tas nelabvēlīgi ietekmē Jemenas iedzīvotāju piekļuvi pienācīgam pārtikas nodrošinājumam, tādējādi liedzot viņiem tiesības uz pārtiku;

Y.  tā kā ANO ģenerālsekretāra runaspersona uzsvēra, ka ir steidzami jāpievēršas humanitārajam un vides apdraudējumam, ko radītu iespējama naftas noplūde no tankkuģa “Safer”, kurš pietauvots pie Jemenas krastiem netālu no Rās Isas un uz kura atrodas viens miljons barelu naftas; tā kā tankkuģa stāvokļa straujā pasliktināšanās rada nopietnu risku, ka var notikt liela naftas noplūde, kas postoši ietekmētu vidi, iznīcinātu bioloģisko daudzveidību un iznīcinātu vietējo Sarkanās jūras piekrastes kopienu iztikas līdzekļus; tā kā, neraugoties uz draudošo ekoloģiskās katastrofas risku, 44 gadus vecā naftas tankkuģa ilgi gaidītā pārbaude ir atlikta uz 2021. gada martu,

1.  pauž visstingrāko nosodījumu par vardarbību, kas Jemenā turpina notikt kopš 2015. gada un ir izvērtusies par pasaules smagāko humanitāro krīzi; atgādina, ka Jemenas konfliktam nav iespējams rast militāru risinājumu un ka krīzi var ilgtspējīgi atrisināt tikai ar iekļaujošu Jemenas vadītu un Jemenas kontrolētu sarunu procesu, kurā ir pārstāvēti visi Jemenas sabiedrības dalībnieki un visas konfliktā iesaistītās puses; uzsver — lai apturētu karu un mazinātu pašreizējo humanitāro krīzi, visām pusēm būtu labticīgi jāiesaistās sarunās, kuru rezultātā tiktu panākti īstenojami politiski un drošības pasākumi saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2216 (2015), Hudeidas nolīguma atbalstam izveidotās Apvienoto Nāciju Organizācijas misijas un globālā pamiera kopīgas īstenošanas mehānismiem, kā prasīts ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 2532(2020);

2.  pauž sašutumu par postošo humanitāro krīzi valstī; aicina visas puses pildīt savus pienākumus sekmēt strauju un netraucētu humānās palīdzības un citu neatliekami svarīgu preču piegādi iedzīvotājiem, kā arī netraucētu piekļuvi medicīnas iestādēm gan Jemenā, gan citās valstīs; pauž īpašu satraukumu par jaunāko saskaņā ar integrēto pārtikas nodrošinājuma pakāpju klasifikāciju veikto novērtējumu, kas liecina, ka 50 000 cilvēku Jemenā dzīvo badam līdzīgos apstākļos, un paredzams, ka līdz 2021. gada jūnijam šis skaits trīskāršosies pat tad, ja pašreizējais palīdzības līmenis saglabāsies nemainīgs;

3.  pauž gandarījumu par vairāk nekā 1 miljardu EUR lielo ieguldījumu, ko ES kopš 2015. gada ir sniegusi Jemenai kā politisko, attīstības un humāno palīdzību; atzinīgi vērtē apņemšanos 2021. gadā trīskāršot humāno palīdzību Jemenai; tomēr pauž bažas par to, ka ar to nepietiek, lai atrisinātu Jemenā samilzušās problēmas; pauž nožēlu par to, ka Jemenai paredzētā finansējuma deficīts 2019. gadā palielinājās līdz 50 %; atgādina, ka šīs krīzes mērogam un smagumam vajadzētu būt izejas punktam sarunās par nepieciešamo budžetu; aicina ES mobilizēt papildu resursus, lai situāciju Jemenā risinātu Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumenta plānošanas ietvaros; plašākā nozīmē mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt vadīt starptautiskos centienus, lai steidzami palielinātu humāno palīdzību, tostarp izpildot solījumus, kas tika doti 2020. gada jūnijā notikušajā līdzekļu devēju konferencē, kura bija veltīta Jemenas humānās palīdzības plāna izstrādei;

4.  uzsver to, ka Covid-19 izplatīšanās rada nopietnas papildu problēmas iedragātajai valsts veselības infrastruktūrai, jo veselības aprūpes centriem trūkst pamata aprīkojuma Covid-19 ārstēšanai un veselības aprūpes darbiniekiem nav aizsarglīdzekļu un viņi lielākoties nesaņem algu, un šī iemesla dēļ viņi neierodas darbā; aicina visus starptautiskos līdzekļu devējus pastiprināt tūlītējas palīdzības sniegšanu vietējās veselības aprūpes sistēmas uzturēšanai un palīdzēt tai ierobežot pašreizējo nāvējošo slimību, tostarp Covid-19, malārijas, holēras un denges drudža, uzliesmojumu izplatīšanos Jemenā; aicina ES un tās dalībvalstis veicināt Jemenā, tostarp iekšzemē pārvietotu personu nometnēs, piekļuvi vakcīnām, izmantojot mehānismu COVAX, kā daļu no centieniem nodrošināt taisnīgu un vispārēju piekļuvi Covid-19 vakcīnām, jo īpaši visneaizsargātāko iedzīvotāju vidū;

5.  atbalsta ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtņa Jemenā Mārtina Grifitsa centienus veicināt politisko procesu un panākt tūlītēju valsts mēroga pamieru; prasa piešķirt īpašajam sūtnim pilnīgu un netraucētu piekļuvi visām Jemenas teritorijas daļām; aicina PV/AP un visas dalībvalstis nodrošināt M. Grifitsam politisku atbalstu, lai rastu sarunu ceļā panāktu un iekļaujošu risinājumu; šajā nolūkā aicina Ārlietu padomi pārskatīt un atjaunināt nesenākos 2019. gada 18. februāra secinājumus par Jemenu, lai atspoguļotu pašreizējo situāciju valstī; mudina ES un visas tās dalībvalstis turpināt sadarboties ar visām konfliktā iesaistītajām pusēm un iestāties par Stokholmas nolīguma un ANO politiskās deklarācijas projekta īstenošanu kā nepieciešamiem pasākumiem saspīlējuma mazināšanā un politiskas vienošanās panākšanā;

6.  ir pārliecināts, ka ar ilgtermiņa risinājumu būtu jāvēršas pret valsts nestabilitātes pamatcēloņiem un jāpanāk Jemenas tautas likumīgo prasību un cerību piepildījums; atkārtoti apliecina atbalstu visiem politiskajiem centieniem miermīlīgā ceļā aizsargāt Jemenas suverenitāti, neatkarību un teritoriālo integritāti; nosoda ārvalstu iejaukšanos Jemenā, tostarp ārvalstu karaspēka vienību un algotņu klātbūtni uz vietas; prasa nekavējoties atsaukt visus ārvalstu spēkus, lai veicinātu Jemenas iedzīvotāju politisko dialogu;

7.  aicina visas konfliktā iesaistītās puses ievērot savas starptautiskajās humanitārajās tiesībās paredzētās saistības un izbeigt jebkādus pasākumus, kas saasina pašreizējo humanitāro krīzi; aicina ES un tās dalībvalstis visstingrākajā veidā nosodīt smagos starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, ko kopš 2014. gada beigām ir izdarījušas visas konfliktā iesaistītās puses, tostarp Saūda Arābijas vadītās koalīcijas gaisa uzbrukumus, kuros gājuši bojā tūkstošiem civiliedzīvotāju un kuri saasināja valsts nestabilitāti un tika mērķtiecīgi vērsti pret nemilitāriem objektiem, piemēram, skolām, ūdens rezervuāriem un kāzu norises vietām, un nosodīt hūsītu uzbrukumus Saūda Arābijas objektiem Jemenas teritorijā;

8.  aicina Saūda Arābiju nekavējoties pārtraukt bloķēt kuģus, kuri piegādā degvielu hūsītu kontrolētajām teritorijām; atkārtoti norāda, ka visām pusēm ir steidzami jāatturas izmantot civiliedzīvotāju badināšanu kā kara metodi, jo tas ir starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums saskaņā ar Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu 8. panta 2. punkta b) apakšpunkta xxv) daļu; uzsver to, ka ir svarīgi panākt vienošanos starp valsts ziemeļu un dienvidu daļu par degvielas izmantošanu, lai mazinātu ekonomikas, lauksaimniecības, ūdens, medicīnas, enerģētikas un transporta krīzi, ko pastiprinājusi degvielas kā ekonomiskā kara ieroča izmantošana;

9.  nosoda nesenos uzbrukumus, ko veica Irānas atbalstītā hūsītu kustība Maaribas un Džaufas provincē, kā arī atkārtotus mēģinājumus veikt pārrobežu uzbrukumus Saūda Arābijas teritorijā, kas grauj starptautiskās sabiedrības vispārējos centienus izbeigt šo pastarpināto karu Jemenā;

10.  atbalsta visus uzticības veicināšanas pasākumus, kas tiek īstenoti kopā ar konfliktā iesaistītajām pusēm, īpašu uzmanību pievēršot tiem, ar kuriem ir iespējams nekavējoties mazināt humanitārās vajadzības, piemēram, Sanas lidostas pilnīgai atvēršanai, algu izmaksu atsākšanai, tādu mehānismu īstenošanai, kas nodrošina ilgtspējīgu jūras ostu darbību, lai atvieglotu degvielas un pārtikas importu, un centieniem nodrošināt resursus Jemenas Centrālajai bankai un sniegt tai atbalstu; prasa Eiropas Savienībai un visām dalībvalstīm nodrošināt Jemenai ekonomikas glābšanas pasākumu kopumu, tostarp ārvalstu valūtas ieguldījumu, lai palīdzētu stabilizēt ekonomiku un Jemenas riālu un novērstu turpmāku pārtikas cenu pieaugumu, kā arī nodrošināt ārējās rezerves, lai subsidētu pārtikas un degvielas komerciālo importu un izmaksātu algas valsts sektora darbiniekiem;

11.  pauž nožēlu par to, ka pirmo reizi 20 gadu laikā Jemenas jaunajā valdībā nav sieviešu, un aicina Jemenas valdību veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu sieviešu vienlīdzīgu pārstāvību, klātbūtni un līdzdalību valsts politiskajā jomā;

12.  uzsver, ka ieroču eksportētāji no ES, kuri uzkurina konfliktu Jemenā, pārkāpj vairākus kritērijus, kas noteikti juridiski saistošajā Padomes kopējā nostājā 2008/944/KĀDP par ieroču eksportu; šajā sakarībā vēlreiz aicina ES mērogā aizliegt jebkāda drošības ekipējuma eksportu, pārdošanu, uzlabošanu un apkopi koalīcijas valstīm, tostarp Saūda Arābijai un AAE, ņemot vērā Jemenā īstenotos smagos starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pārkāpumus;

13.  ņem vērā vairāku dalībvalstu lēmumus aizliegt ieroču eksportu uz Saūda Arābiju un AAE; uzsver to, ka ieroču eksports joprojām ir dalībvalstu kompetencē; aicina visas dalībvalstis apturēt ieroču eksportu uz visām Saūda Arābijas vadītās koalīcijas dalībvalstīm; aicina PV/AP ziņot par pašreizējo situāciju attiecībā uz ES dalībvalstu un Saūda Arābijas vadītās koalīcijas dalībvalstu militāro un drošības sadarbību; nosoda to, ka personas un struktūras no Irānas piegādā hūsītu kustībai ievērojamu daudzumu ieroču un to sastāvdaļu;

14.  atzinīgi vērtē to, ka Amerikas Savienotās Valstis ir uz laiku pārtraukušas pārdot Saūda Arābijai ieročus, kuri vēlāk tiek izmantoti Jemenas konfliktā, un apturējušas 23 miljardu USD vērto darījumu ar AAE par F-35 iznīcinātāju piegādi, kā arī neseno ASV administrācijas paziņojumu par to, ka drīzumā tiks izbeigta jebkāda atbalsta sniegšana uzbrukuma operācijām Jemenas karā, tostarp precīzi vadāmu raķešu piegāde un izlūkdatu apmaiņa; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ASV atjaunoto apņemšanos panākt konflikta diplomātisku atrisināšanu, par ko liecina nesenā ASV īpašā sūtņa Jemenā iecelšana;

15.  aicina visas Jemenas konfliktā iesaistītās puses īstenot pret raķešu un bezpilota lidaparātu uzbrukumiem vērstu politiku saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām; mudina Padomi, PV/AP un dalībvalstis atkārtoti apstiprināt ES nostāju saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un nodrošināt to, ka dalībvalstis ievieš aizsardzības pasākumus, lai panāktu, ka izlūkdati, komunikācijas infrastruktūra un militārās bāzes netiek izmantotas tā, ka tiek atvieglināta nāvessoda izpilde bez tiesas sprieduma; atkārtoti prasa pieņemt juridiski saistošu Padomes lēmumu par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu un starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu;

16.  pauž dziļas bažas par kriminālo un teroristu grupējumu, tostarp Arābijas pussalas “Al Quaeda” un ISIS/Da’esh, aizvien lielāku klātbūtni Jemenā; aicina visas konfliktā iesaistītās puses izlēmīgi vērsties pret šādiem grupējumiem; nosoda visu teroristu organizāciju veiktos uzbrukumus;

17.  atzinīgi vērtē jaunās ASV valdības lēmumu steidzami atcelt bijušās ASV valdības lēmumu noteikt hūsītu kustību, kas pazīstama arī kā Ansar Allah, par ārvalstu teroristu organizāciju un īpašas uzskaites globālajiem teroristiem;

18.  aicina Padomi pilnībā īstenot ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2216(2015), apzinot personas, kas liek šķēršļus humānās palīdzības piegādei, un personas, kas plāno, vada vai veic darbības, kuras ir pretrunā starptautiskajām cilvēktiesībām vai starptautiskajām humanitārajām tiesībām, vai darbības, kuras uzskatāmas par cilvēktiesību pārkāpumiem Jemenā, un vērst pret šīm personām mērķtiecīgus pasākumus; atgādina, ka Sankciju komiteja vēl nav izvirzījusi nevienu personu no koalīcijas dalībvalstīm sankciju piemērošanai, kaut arī ANO IEG, kas sniedz informāciju, lai palīdzētu pilnībā īstenot ANO Drošības padomes rezolūcijas, ir savākusi informāciju par atkārtotiem koalīcijas dalībnieku pārkāpumiem;

19.  stingri prasa izbeigt visu veidu seksuālu un ar dzimumu saistītu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, arī tām, kuras atrodas apcietinājumā; šajā sakarībā prasa ES nodrošināt īpašu finansējumu vietējām sieviešu vadītām organizācijām un sieviešu tiesību organizācijām, lai labāk sasniegtu sievietes, meitenes un ar dzimumu saistītu vardarbību pārcietušas personas, kā arī programmām, kuru mērķis ir panākt sieviešu izturētspēju un ekonomisku iespēju nodrošināšanu;

20.  atgādina, ka ir obligāti jāaizsargā bērni un jānodrošina viņu cilvēktiesību pilnīga ievērošana; šajā sakarībā aicina visas konfliktā iesaistītās puses izbeigt bērnu vervēšanu un izmantošanu par kareivjiem bruņotajā konfliktā un turklāt nodrošināt savervēto vai karadarbībā izmantoto zēnu un meiteņu demobilizāciju un efektīvu atbruņošanu, kā arī mudina puses atbrīvot sagūstītos bērnus un sadarboties ar ANO, lai īstenotu efektīvas programmas viņu rehabilitācijai, fiziskai un psiholoģiskai atveseļošanai un reintegrācijai sabiedrībā;

21.  aicina visas puses nekavējoties izbeigt visus uzbrukumus vārda brīvībai, tostarp apcietināšanu, piespiedu pazušanu un iebiedēšanu, un atbrīvot visus žurnālistus un cilvēktiesību aizstāvjus, kas apcietināti tikai par savu cilvēktiesību izmantošanu;

22.  pauž dziļas bažas par ziņām saistībā ar reliģijas vai ticības brīvības liegšanu, tostarp diskrimināciju, nelikumīgu aizturēšanu un vardarbības izmantošanu, prasa ievērot un aizsargāt tiesības uz vārda un ticības brīvību un nosoda diskrimināciju reliģiskās piederības dēļ, jo īpaši kristiešus, ebrejus un citu reliģisko minoritāšu pārstāvjus un ateistus gadījumos, kas saistīti ar humānās palīdzības sadali; prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot bahajiešu ticības sekotājus, kuri pašlaik ir aizturēti par savas reliģijas miermīlīgu praktizēšanu un kuriem izvirzītas apsūdzības, kas sodāmas ar nāvi, un pārtraukt viņu vajāšanu;

23.  pauž nožēlu par kaitējumu, ko Jemenas kultūras mantojumam, tostarp Sanas vecpilsētai un Zabidas vēsturiskajai pilsētai, nodarīja Saūda Arābijas vadītās koalīcijas gaisa uzbrukumi, un hūsītu spēku īstenoto Taizas Nacionālā muzeja apšaudi un manuskriptu un relikviju izlaupīšanu Zabidas vēsturiskajā bibliotēkā; uzsver, ka visi šādu noziegumu veicēji ir jāsauc pie atbildības saskaņā ar 1954. gada Hāgas Konvenciju par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā; aicina apturēt Saūda Arābijas un AAE balsstiesības UNESCO pārvaldības struktūrās, kamēr nav veikta neatkarīga un neitrāla izmeklēšana par abu šo valstu atbildību kultūras mantojuma iznīcināšanā; aicina ANO ģenerālsekretāru nodot izskatīšanai Drošības padomē jautājumu par visu Jemenas konflikta apdraudēto kultūras objektu aizsardzību, lai par to pieņemtu rezolūciju;

24.  atgādina, ka ir steidzami jāveic ANO novērtējuma un remonta misija attiecībā uz tankkuģi “Safer”, kas pamests netālu no Hudeidas ostas un rada lielas vides katastrofas tūlītēju risku, apdraudot bioloģisko daudzveidību un vietējo Sarkanās jūras piekrastes kopienu iztiku; prasa ES sniegt visu nepieciešamo politisko, tehnisko un finansiālo atbalstu, lai steidzami sniegtu ANO tehniskajai komandai piekļuvi tankkuģim “Safer” un novērstu naftas noplūdi, kas varētu četras reizes pārsniegt bēdīgi slaveno “Exxon Valdez” naftas noplūdi Aļaskā 1989. gadā;

25.  prasa ES un tās dalībvalstīm izmantot visus to rīcībā esošos instrumentus, lai sauktu pie atbildības visus, kas vainojami smagu cilvēktiesību pārkāpumu izdarīšanā; norāda uz iespēju piemērot universālās jurisdikcijas principu, lai izmeklētu smagus cilvēktiesību pārkāpumus Jemenā un sauktu pie atbildības to veicējus; prasa izmantot ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, lai piemērotu mērķtiecīgas sankcijas, piemēram, ceļošanas aizliegumus un līdzekļu iesaldēšanu, visu to konfliktā iesaistīto pušu, tostarp Irānas, Saūda Arābijas un AAE, amatpersonām, kuras ir iesaistītas smagos cilvēktiesību pārkāpumos Jemenā; aicina PV/AP un dalībvalstis atbalstīt pierādījumu vākšanu, lai šos pierādījumus izmantotu turpmākā kriminālvajāšanā, un apsvērt iespēju izveidot neatkarīgu komisiju šā procesa pārraudzībai; uzskata, ka zvērību upuriem un viņu ģimenēm būtu jāsniedz atbalsts attiecībā uz iespēju vērsties tiesā;

26.  aicina Cilvēktiesību padomi nodrošināt to, lai cilvēktiesību stāvoklis Jemenā joprojām tiktu iekļauts tās darba kārtībā, turpinot atjaunot ANO IEG pilnvaras un nodrošinot tai pietiekamus resursus, lai tā varētu efektīvi īstenot savas pilnvaras, tostarp vākt, glabāt un analizēt informāciju par pārkāpumiem un noziegumiem;

27.  atkārtoti pauž apņēmību cīnīties pret nesodāmību par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un rupjiem cilvēktiesību pārkāpumiem pasaulē, tostarp Jemenā; uzskata, ka par šādiem noziegumiem atbildīgās personas būtu pienācīgi jāsauc pie atbildības un tām būtu jāstājas tiesas priekšā; aicina ES un dalībvalstis apņēmīgi rīkoties, lai ANO Drošības padome nodotu lietu par situāciju Jemenā Starptautiskajai Krimināltiesai un paplašinātu to personu sarakstu, kurām piemēro Drošības padomes sankcijas;

28.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO augstajam cilvēktiesību komisāram, Persijas līča sadarbības padomes ģenerālsekretāram, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram, Jemenas valdībai, Saūda Arābijas Karalistes valdībai, Apvienoto Arābu Emirātu valdībai un Irānas Islāma Republikas valdībai.

(1) OV C 11, 13.1.2020., 44. lpp. (2) OV C 356, 4.10.2018., 104. lpp. (3) OV C 35, 31.1.2018., 142. lpp. (4) OV C 265, 11.8.2017., 93. lpp. (5) OV C 66, 21.2.2018., 17. lpp. (6) OV C 303, 15.12.2009., 12. lpp. (7) OV L 335, 13.12.2008., 99. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par stāvokli Mjanmā (2021/2540(RSP))

P9_TA(2021)0054 RC-B9-0116/2021

Eiropas Parlaments,

—  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Mjanmu un rohindžu stāvokli, jo īpaši rezolūcijas, kas ir pieņemtas 2012. gada 22. novembrī(1), 2012. gada 20. aprīlī(2), 2010. gada 20. maijā(3), 2010. gada 25. novembrī(4), 2016. gada 7. jūlijā(5), 2016. gada 15. decembrī(6), 2017. gada 14. septembrī(7), 2018. gada 14. jūnijā(8), 2018. gada 13. septembrī(9) un 2019. gada 19. septembrī(10),

—  ņemot vērā Padomes 2018. gada 26. februāra un 2018. gada 10. decembra secinājumus par Mjanmu,

—  ņemot vērā Padomes 2020. gada 23. aprīļa lēmumu vēl par divpadsmit mēnešiem pagarināt pret Mjanmu pašlaik spēkā esošos ierobežojošos pasākumus,

—  ņemot vērā Eiropas Savienības un Mjanmas sesto cilvēktiesību dialogu, ko rīkoja 2020. gada 14. oktobrī ar videokonferences starpniecību,

—  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2021. gada 1. februāra paziņojumu par Mjanmu,

—  ņemot vērā Eiropas Savienības vārdā sniegto AP/PV 2021. gada 2. februāra deklarāciju par Mjanmu,

—  ņemot vērā ANO Drošības padomes ģenerālsekretāra 2018. gada 23. martā publicēto ziņojumu par seksuālu vardarbību, ko izraisa konflikts (S/2018/250),

—  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes (HRC) ziņojumus par Mjanmu un rohindžu musulmaņu un citu minoritāšu cilvēktiesību stāvokli,

—  ņemot vērā UNIFFM 2019. gada 22. augusta ziņojumu par seksuālu un ar dzimumu saistītu vardarbību Mjanmā un etnisko konfliktu ietekmi uz dzimumu līdztiesību (A/HRC/42/CRP.4),

—  ņemot vērā ANO īpašā referenta par cilvēktiesību stāvokli Mjanmā un Augstā cilvēktiesību komisāra biroja ziņojumus, kā arī SDO uzraudzības mehānisma ziņojumus,

—  ņemot vērā Starptautiskās Tiesas 2020. gada 23. janvāra spriedumā par Gambijas Republikas iesniegto pieprasījumu likt veikt pagaidu pasākumus lietā par to, kā tiek piemērota Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to (Gambija pret Mjanmu),

—  ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus,

—  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—  ņemot vērā ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un tai 1967. gadā pievienoto protokolu,

—  ņemot vērā ANO 1948. gada Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to,

—  ņemot vērā 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) 25. pantu,

—  ņemot vērā diplomātisko misiju Mjanmā 2021. gada 29. janvāra kopīgo paziņojumu par atbalstu Mjanmas pārejai uz demokrātiju un centieniem veicināt mieru, cilvēktiesības un attīstību valstī,

—  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (AP/PV) 2021. gada 1. februāra paziņojumu par Mjanmu,

—  ņemot vērā G7 ārlietu ministru 2021. gada 3. februāra paziņojumu, ar ko tiek nosodīts Mjanmā izdarītais valsts apvērsums,

—  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2021. gada 5. februāra paziņojumu presei par stāvokli Mjanmā,

—  ņemot vērā ANO Ģenerālsekretāra António Guterres 2021. gada 4. februāra preses paziņojumu,

—  ņemot vērā Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) priekšsēdētāja 2021. gada 1. februāra paziņojumu par norisēm Mjanmas Savienības Republikā,

—  ņemot vērā pētījumu Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

—  ņemot vērā ANO īpašā referenta Mjanmas jautājumos Tom Andrews paziņojumus,

—  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā 2021. gada 1. februārī Mjanmas bruņotie spēki, kas ir pazīstami ar nosaukumu Tatmadaw, klaji pārkāpjot Mjanmas konstitūciju, arestēja prezidentu Win Myint un valsts padomnieci Aung San Suu Kyi, kā arī vadošus valdības locekļus, valsts apvērsuma ceļā sagrāba valsts likumdošanas, tiesu un izpildu varas atzarus un izsludināja viena gada ilgu ārkārtas stāvokli;

B.  tā kā, reaģējot uz apvērsumu, vairākās Mjanmas pilsētās sākās protesti; tā kā 2021. gada 7. februārī aptuveni 100 000 cilvēku piedalījās miermīlīgā demonstrācijā pret valsts apvērsumu Jangonā; tā kā kopš 2021. gada 1. februāra aptuveni 164 politiķi, valdības amatpersonas, pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, mūki un rakstnieki ir nelikumīgi arestēti vai atrodas mājas arestā; tā kā, reaģējot uz pastāvīgajiem protestiem šā gada 8. februārī, bruņotie spēki pasludināja ārkārtas stāvokli lielākajās pilsētās, nosakot nakts komandantstundu un aizliedzot visas pulcēšanās, kurās piedalās vairāk nekā pieci cilvēki;

C.  tā kā Nacionālās demokrātijas līgas (NLD) partija uzvarēja parlamenta vēlēšanās, kas notika Mjanmā 2020. gada 8. novembrī, iegūstot 396 no 476 vietām (aptuveni 83 % no visām pieejamajām vietām); tā kā šīs bija otrās apstrīdētās vēlēšanas periodā pēc gandrīz 50 militārās diktatūras gadiem un tā kā Tatmadaw atbalstītā Savienības Solidaritātes un attīstības partija (USDP) saņēma tikai 33 vietas; tā kā NLD partija vēl vairāk palielināja savu parlamentāro vairākumu salīdzinājumā ar 2015. gada vēlēšanām, kas bija pirmās demokrātiskās vēlēšanas Mjanmā kopš 1990. gada un kurās NLD ieguva 360 vietas un USDP ieguva 41 vietu; tā kā militārie spēki jau bija atteikušies atzīt 1990. gada vēlēšanas, kurās NLD ieguva 392 no 492 vietām;

D.  tā kā vēlētāju aktivitāte visās demokrātiskajās vēlēšanās nemainīgi sasniedza aptuveni 70 %, tādējādi apliecinot Mjanmas tautas atbalstu demokrātijai;

E.  tā kā jaunajam parlamentam bija jāsanāk kopā uz pirmo sanāksmi apvērsuma dienā; tā kā militārais apvērsum ignorē Mjanmas tautas demokrātiski pausto gribu un atspoguļoja Tatmadaw nodomu atkal pilnībā pārņemt varu pār Mjanmu tāpat, kā tas rīkojās, iedibinot militāro varu laikā, kas oficiāli beidzās 2012. gadā, bet patiesībā tā arī nekad nebeidzās; tā kā Tatmadaw paziņoja, ka jaunas vēlēšanas notiks pēc vienu gadu ilga tagad izsludināta ārkārtas stāvokļa, liekot saprast, ka šajā laikposmā parlamentārās pārstāvības nebūs;

F.  tā kā, neraugoties uz valsts apvērsumu, 2021. gada 4. februārī 70 jaunievēlētie deputāti nodeva parlamenta zvērestu, apņemoties turpināt pildīt parlamenta funkciju un īstenot savas tautas pārstāvju pilnvaras;

G.  tā kā Tatmadaw, skaidri apzinoties savas zemās popularitātes iedzīvotāju vidū līmeni, pieņemt vēlēšanu rezultātus atteicās, atsaucoties uz plaši izplatītu krāpšanu ar vēlētājiem, nekādus pierādījumus neuzrādot; tā kā Mjanmas Vēlēšanu komisija un vēlēšanu novērotāji Tatmadaw apgalvojumus neapstiprināja; tā kā Tatmadaw un tās politiskā svira — USDP — pēdējo nedēļu laikā ir pastiprināti izteikušas apgalvojumus par vēlēšanu pārkāpumiem, aicinot iejaukties Mjanmas Savienības Vēlēšanu komisiju; tā kā bruņotie spēki rīko demonstrācijas, ar kurām armijai tiek apliecināts atbalsts; tā kā vēlēšanās nebija atļauts piedalīties apmēram 1,5 miljoniem etnisko minoritāšu vēlētāju, kas dzīvo konfliktu skartajās teritorijās un no kuriem lielākā daļa bija rohindžas; tā Mjanmas Pilsonības likumā rohindžas ir pasludināti par “nepilsoņiem” vai “ārvalstniekiem”, tādējādi liedzot viņiem pilsonību;

H.  tā kā šis valsts apvērsums ir uzskatāms par klaju Mjanmas 2008. gada konstitūcijas pārkāpumu; tā kā Mjanmas konstitūcijā ir paredzēts, ka tikai prezidents var reāli izbeigt civilo pārvaldi; tā kā 2021. gada 1. februāra militārais apvērsums tādējādi bija antikonstitucionāls, jo prezidents Win Myint tika arestēts nelikumīgi;

I.  tā kā Tatmadaw par pagaidu prezidentu iecēla ģenerāli Myint Swe; tā kā galvenais lēmumu pieņēmējs, visticamāk, joprojām būs armijas virspavēlnieks, ģenerālis Min Aung Hlaing, kurš ir iekļauts starptautisko sankciju sarakstos, ņemot vērā viņa līdzdalību musulmaņu minoritātes vajāšanā;

J.  tā kā kopš valsts apvērsuma Tatmadaw ir būtiski samazinājis pilsoniskās sabiedrības rīcības brīvību un ir noteicis stingrus ierobežojumus plašsaziņas līdzekļiem, tostarp ir pavēlējis pilnībā atslēgt internetu un sociālo plašsaziņas līdzekļu platformas; tā kā starptautiskie novērotāji Tatmadaw apsūdz par tādu viltus ziņu izmantošanu, ar kuru palīdzību attiecībā uz apvērsumu sabiedrība tiek maldināta; tā kā ir ieviesti valsts mēroga sociālo mediju ierobežojumi un televīzija pārraida tikai militārajiem spēkiem piederošo televīzijas kanālu Myawaddy;

K.  tā kā bruņotajiem spēkiem ir raksturīgi politiskos sāncenšus un kritiķus neitralizēt, apsūdzot viņus sadomātos noziegumos; tā kā Aung San Suu Kyi tika arestēta un vēlāk apsūdzēta par vismaz 10 rāciju nelikumīgu importu; tā kā 2021. gada 1. februārī gāztais prezidents Win Myint tika aizturēts par koronavīrusa ārkārtas noteikumu pārkāpšanu un tiek apsūdzēts par to, ka pagājušajā gadā vēlēšanu kampaņas laikā sveica ar atbalstītājiem pilnu automašīnu; tā kā, ja gan Aung San Suu Kyi, gan Win Myint tiks atzīti par vainīgiem, viņiem var piespriest brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem; tā kā ieraksts par sodāmību varētu viņiem liegt turpmāk ieņemt valsts amatus;

L.  tā kā aptuveni 100 grupas ir pievienojušās Pilsoniskās nepakļaušanās kustībai, kas ir pieprasījusi streikus veselības aprūpes dienestā un citās sfērās;

M.  tā kā Mjanmai ir sena demokrātiskās cīņas un militārās apspiešanas vēsture; tā kā kopš neatkarības iegūšanas no Lielbritānijas 1948. gadā, jo īpaši ilgajā laikposmā no 1962. līdz 2015. gadam bruņotie spēki varu dzelžaini turēja savās rokās, slāpējot jebkādu demokrātisko progresu, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijas, ierobežojot cilvēktiesības un ieslogot opozīcijas aktīvistus, tostarp 1991. gada Nobela Miera prēmijas laureāti Aung San Suu Kyi, kas laikposmā no 1989. gada līdz 2010. gadam ilgstoši atradās mājas arestā;

N.  tā kā pašreizējā konstitūcija stājās spēkā 2008. gadā un tā kā cilvēktiesību aizsardzības organizācijas pirms vēlēšanām pauda bažas, ņemot vērā to, ka tā 25 % vietu parlamentā garantē Tatmadaw un tādējādi bruņotajiem spēkiem faktiski piešķir veto tiesības attiecībā uz jebkādām turpmākām konstitucionālām izmaiņām, kurām būtu nepieciešami 75 % balsu; tā kā konstitūcija nodrošina arī to, ka Tatmadaw saglabā pilnīgu kontroli pār drošības spēkiem, policiju un Iekšlietu, Aizsardzības un Robežkontroles ministriju;

O.  tā kā pēc vairākiem protestiem un iekšējām cīņām šī valsts sāka pakāpeniski un demokrātiski atvērties 21. gadsimta otrās dekādes sākumā, kā rezultātā pieauga pilsoniskās brīvības, tostarp sākās lēns demokrātijas progress, par ko liecina 2015. gada vispārējās vēlēšanas, kā arī vairākas papildvēlēšanas, kurās uzvarēja opozīcijas partija NLD;

P.  tā kā, ņemot vērā vispārējās situācijas sensitīvo raksturu, Mjanma, kaut arī kopš 2015. gada tajā ir bijusi daļēji demokrātiska un civila valdība, joprojām ir uzskatāma par nestabilu un spriedzes plosītu valsti, jo demokrātijas atbalsta spēkiem un Tatmadaw, neraugoties uz to, ka tiem lielā mērā ir bijuši kopīgi viedokļi par dažiem ekonomiskās attīstības projektiem un ekonomikas reformām, tomēr bija būtiski atšķirīgi priekšstati par valsts turpmāko virzību;

Q.  tā kā demokrātiskā atvēršanās, kas Mjanmā aizsākās ar 21. gadsimta otro dekādi, lielākoties bija saistīta ar nepieciešamību valsti attīstīt ekonomiski, jo tai tika piemērotas stingras starptautiskas sankcijas tās militārās varas un postošā cilvēktiesību stāvokļa dēļ; tā kā piesardzīgo demokrātisko reformu rezultātā dažas starptautiskās sankcijas lēnām tika atceltas, pateicoties kam, līdz ar to varēja veicināt ekonomikas attīstību un ieguvēji bija liela daļa Mjanmas iedzīvotāju; uzsver, ka apvērsuma dēļ valsts atkal nonāk stāvoklī, kurā tā atradās pirms demokratizācijas procesu uzsākšanas, un ka apvērsums "Viss, izņemot ieročus" (EBA) preferenču un sankciju režīma atslābināšanas nosacījumus liek pārskatīt;

R.  tā kā cilvēktiesību pārkāpumi, jo īpaši pret musulmaņu minoritāti Mjanmā, konkrētāk – pret rohindžām, kurus Mjanmas valdība par savas valsts etnisko grupu atzinusi nav, turpinājās pēc demokrātiskās atvēršanas un traģiski vainagojās 2017. gadā ar eksekūcijām, kuras ANO raksturoja kā etnisko tīrīšanu, un izraisīja bēgļu masveida izceļošanu uz kaimiņvalsti Bangladešu; tā kā, neraugoties uz daudziem starptautiskās sabiedrības aicinājumiem, rohindžu minoritāte Mjanmā joprojām tiek vajāta;

S.  tā kā Mjanmas valdība starptautiskās sabiedrības aicinājumus pārtraukt rohindžu etnisko tīrīšanu un uzlabot viņu stāvokli lielā mērā ignorēja; tā kā tā rezultātā 2019. gada septembrī Parlaments galu galā Aung San Suu Kyi, toreizējo Mjanmas valsts padomnieci un ārlietu ministri, no sava Saharova Cilvēktiesību balvas laureātu saraksta uz laiku svītroja, jo viņa pret šiem precīzi dokumentētajiem cilvēktiesību pārkāpumiem nekādi nevērsās; tā kā kopš tā laika starptautiskas sankcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem ir izsludinātas pret militārpersonām un tajā skaitā pret virspavēlnieku, ģenerāli Min Aung Hlaing;

T.  tā kā Mjanmā ir daudzas etniskās grupas, tostarp rohindžas, kareni, rakhaini, šani un čini; tā kā iekšējo konfliktu dēļ pēdējo desmitgažu laikā traģiski bojā gājuši ir tūkstošiem cilvēku; tā kā nesenās sadursmes Karenas štatā kopš 2020. gada decembra vien ir novedušas pie 4000 cilvēku pārvietošanas; tā kā pēdējo gadu laikā bruņotie spēki esot izdarījuši smagus cilvēktiesību pārkāpumus un nežēlīgus noziegumus, tostarp izvarošanu un kara noziegumus, kā rezultātā Starptautiskā Krimināltiesa (ICC) sāka izmeklēšanu, īpaši ņemot vērā rohindžu minoritātes stāvokli; tā kā Starptautiskā neatkarīgā izmeklēšanas komisija Mjanmas jautājumos (IIFFMM) ir prasījusi veikt izmeklēšanu un saukt pie atbildības ģenerāli Min Aung Hlaing par genocīdu Rakhainas pavalsts ziemeļos, kā arī par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem Rakhainas, Kačinas un Šanas pavalstī;

U.  tā kā Starptautiskā Tiesa (ICJ) ar 2020. gada 23. janvāra spriedumu lika veikt pagaidu pasākumus Gambijas Republikas ierosinātajā lietā pret Mjanmu par to, kā tiek piemērota Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to; tā kā Mjanmas valdība, kuras aizstāvību Starptautiskajā Krimināltiesā vada Aung San Suu Kyi, apgalvojumus par genocīdu ir nosaukusi par maldinošiem un situācijas faktiskajiem apstākļiem neatbilstošiem; tā kā Mjanmas valdība ar vairākiem prezidenta rīkojumiem ir īstenojusi ierobežotu skaitu cilvēktiesību pārkāpumu novēršanas pasākumu; tā kā valdība joprojām nav ne grozījusi, ne atcēlusi būtiskus tiesību aktus, kas veicina rohindžu diskrimināciju, tostarp 1982. gada Pilsonības likumu;

V.  tā kā ES ir konsekventi prasījusi saukt pie atbildības tos, kas ir atbildīgi par šādiem noziegumiem, un tā ir atbalstījusi rezolūcijas, kas ir pieņemtas ANO Cilvēktiesību padomē 2018. gada 27. septembrī un ANO Ģenerālās asamblejas Trešajā komitejā 2018. gada 16. novembrī; tā kā augstākā ranga militārpersonas, kas uzraudzīja uzbrukumus rohindžām, palika amatā un piedalījās apvērsumā; tā kā Parlaments vairākkārt ir paudis nosodījumu par cilvēktiesību pārkāpumiem un sistemātiskajiem un plaši izplatītajiem uzbrukumiem pret rohindžām;

W.  tā kā kopš 2013. gada Eiropas Savienība ir politiski un finansiāli atbalstījusi Mjanmas demokrātiskās pārejas procesu un ir veikusi milzīgus centienus, lai veicinātu mieru, cilvēktiesības un attīstību šajā valstī; tā kā 2015. gada oktobrī ES kā starptautiska lieciniece parakstīja valsts mēroga pamiera nolīgumu, tādējādi apliecinot tās būtisko lomu miera procesa atbalstīšanā; tā kā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam ES Mjanmai – attīstības atbalstam – piešķīra 688 miljonus EUR; tā kā Mjanma bauda tirdzniecības preferences, kas ir paredzētas shēmā EBA un kuras nodrošina beznodokļu un bezkvotu piekļuvi ES vienotajam tirgum; uzsver, ka 2018. gadā jau bija uzsākts EBA veicinātais ciešākas iesaistes process, kurā uzmanību pievērsa galvenokārt cilvēktiesību konvenciju un darba tiesību ievērošanai;

X.  tā kā 2020. gada 23. aprīlī Padome par vienu gadu – līdz 2021. gada 30. aprīlim – pagarināja Mjanmai piemērotos ierobežojošo pasākumus, tostarp aktīvu iesaldēšanu un ceļošanas aizliegumus Mjanmas 14 augstākā ranga militārajām, robežsardzes un policijas amatpersonām, kuras ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem pret rohindžu iedzīvotājiem, etnisko minoritāšu ciemu iedzīvotājiem un civiliedzīvotājiem Rakhainas, Kačinas un Šanas pavalstī; tā kā nedz ģenerālim Min Aung Hlaing, nedz virspavēlnieka vietniekam, ģenerālim Soe Win nekādi ierobežojoši pasākumi piemēroti nav;

Y.  tā kā tiek lēsts, ka Rakhainas pavalstī joprojām ir aptuveni 600 000 rohindžu, kuri cieš no nepārtrauktas diskriminējošas politikas un prakses, sistemātiskiem pārkāpumiem attiecībā uz viņu pamattiesībām, patvaļīgiem arestiem, ieslodzīšanas pārpildītās nometnēs, pārvietošanās brīvības liegšanas un kuriem ir ļoti ierobežota piekļuve izglītībai un veselības aprūpei;

Z.  tā kā nedēļā pirms apvērsuma Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) bija pārskaitījis 350 miljonus USD kā Mjanmai paredzētu ārkārtas koronavīrusa finansējumu;

AA.  tā kā Tatmadaw un tās ģenerāļiem daudzi piedēvē korupciju un tā kā viņi ir dziļi iesaistīti Mjanmas ekonomikā, jo viņiem pieder spēcīgi konglomerāti, viņi kontrolē valsts dārgmetālu (žadu) un kokmateriālu tirdzniecību, pārvalda infrastruktūru, piemēram, ostas un aizsprostus, sniedz banku un apdrošināšanas pakalpojumus un pārvalda slimnīcas, sporta zāles un plašsaziņas līdzekļus; tā kā militārais valsts apvērsums apdraud starptautisko ieguldījumu, tūrisma un finanšu pastāvīgu klātbūtni;

AB.  tā kā uz apvērsumu ar nosodījumu, kritiku un bažām reaģēja plašs starptautisko dalībnieku loks, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, Apvienotā Karaliste, Japāna, Indija, Austrālija, Kanāda; tā kā ASEAN priekšsēdētājs nāca klajā ar paziņojumu, kurā viņš aicināja uz “dialogu, izlīgumu un normalizāciju”; tā kā 2021. gada 5. februārī Indonēzijas prezidents Joko Widodo un Malaizijas premjerministrs Muhyiddin Yassin aicināja rīkot īpašu, šim jautājumam veltītu ASEAN sanāksmi;

AC.  tā kā ANO ģenerālsekretārs Guterres nosauca apvērsumu par “absolūti nepieņemamu”; tā kā ANO Drošības padome nāca klajā ar paziņojumu presei, kurā paustas dziļas bažas par militāro varas pārņemšanu Mjanmā un pieprasīts nekavējoties atbrīvot ievēlēto valsts vadītāju Aung San Suu Kyi un prezidentu Win Myint; tā kā Ķīna un Krievija liedza ANO Drošības padomei pieņemt stingrāku tekstu; tā kā ANO īpašais referents Mjanmas jautājumos Tom Andrews 2021. gada 7. februārī publicēja paziņojumu, kurā viņš mudināja ANO Cilvēktiesību padomi kopā ar citām ieinteresētajām personām nekavējoties sasaukt īpašu sesiju,

AD.  tā kā Starptautiskā Krimināltiesas III pirmstiesas palāta 2019. gada 14. novembrī nolēma atļaut uzsākt izmeklēšanu par rohindžu deportāciju no Mjanmas uz Bangladešu; tā kā saskaņā ar jaunāko UNIFFM 2019. gada 16. septembra ziņojumu Mjanmas valdības rīcība joprojām ir daļa no plaši izplatīta un sistemātiska pret Rakhainas pavalstī palikušajiem rohindžām vērsta uzbrukuma, kas ir uzskatāms par vajāšanu un citiem noziegumiem pret cilvēci,

1.  pauž līdzjūtību un atbalstu Mjanmas tautai tās miermīlīgajā un leģitīmajā cīņā par demokrātiju, brīvību un cilvēktiesībām;

2.  stingri nosoda 2021. gada 1. februārī notikušo militāro apvērsumu, ko ģenerāļa Min Aung Hlaing vadībā sarīkoja Tatmadaw, kā valsts apvērsumu un aicina Tatmadaw pilnībā ievērot 2020. gada novembrī notikušo demokrātisko vēlēšanu rezultātus un, lai neapdraudētu visus iepriekšējos gados panāktos demokrātiskos panākumus, nekavējoties atjaunot civilo valdību, izbeigt ārkārtas stāvokli un ļaut visiem ievēlētajiem parlamenta deputātiem pildīt savas pilnvaras nolūkā atjaunot konstitucionālo kārtību un demokrātiskās normas; mudina ES un tās dalībvalstis un starptautisko sabiedrību neatzīt Mjanmas militāro vadību, tostarp ģenerāli Min Aung Hlaing, ģenerāli Soe Win un prezidenta pienākumu izpildītāju Myint Swe, un attiecīgi rīkoties;

3.  prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot prezidentu Win Myint, valsts padomnieci Aung San Suu Kyi un visus pārējos, kas ir nelikumīgi arestēti, aizbildinoties ar viltus vēlēšanām vai krāpnieciskiem vēlēšanu rezultātiem, vai citiem apvainojumiem bez iemesla, kuriem nav nekāda pamata; atgādina Tatmadaw, ka šāda veida apgalvojumi vēl vairāk mazina tās uzticamību vietējā un starptautiskā skatījumā; uzsver, ka Mjanmas bruņotajiem spēkiem ir jāprecizē, uz kāda juridiskā pamata arestētās personas ir aizturētas, un ka tiem ir arī jāgarantē, ka tiek pilnībā ievērotas šo personu tiesības, tostarp aizsardzība pret sliktu izturēšanos, un ka lai tām būtu piekļuve pašu izvēlētiem juristiem un saziņai ar savām ģimenēm;

4.  nosoda Tatmadaw represijas pret neatkarīgajiem aktīvistiem, plašsaziņas līdzekļiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām pēc apvērsuma; prasa nekavējoties atbrīvot visus pilsoniskās sabiedrības aktīvistus, mūkus un žurnālistus, kas arestēti tikai par opozīcijas paušanu, un uzstāj, ka nedrīkst tikt kavētas viņu tiesības miermīlīgi protestēt pret šo nelikumīgo apvērsumu un ka civiliedzīvotājiem nedrīkst piemērot nekādas represijas;

5.  atzinīgi vērtē otro demokrātisko vispārējo vēlēšanu organizēšanu Mjanmā 2020. gada 8. novembrī un aicina visas attiecīgās puses stingri ievērot Mjanmas tautas gribu; mudina visas puses atsākt Mjanmas demokrātisko pāreju; uzstāj, ka nekavējoties ir jāsasauc abas Savienības asamblejas palātas, lai varētu veikt to inaugurāciju un iecelt valsts augstāko vadību, tostarp prezidentu, viceprezidentus un jauno civilo valdību, to darot pilnīgi pārredzamā un demokrātiskā veidā; atkārto PV/AP piedāvājumu, kurā viņš norādīja, ka Eiropas Savienība ir gatava atbalstīt dialogu ar visām galvenajām ieinteresētajām personām, kuras vēlas godprātīgi atrisināt situāciju un atjaunot Mjanmā konstitucionālo kārtību;

6.  aicina Tatmadaw respektēt 2020. gada 8. novembra vispārējo vēlēšanu rezultātus, nekavējoties izbeigt ārkārtas stāvokli un nodot varu vēlētām civilajām iestādēm; atgādina, ka visi apgalvojumi par vēlēšanu pārkāpumiem ir jāpamato ar pierādījumiem un jāizmeklē, izmantojot pienācīgus demokrātiskos kanālus, pilnībā ievērojot likumīgo iestāžu lēmumu; uzskata, ka pašreizējā UEC, ko Tatmadaw iecēla 2021. gada 3. februārī, ir nelikumīga un nevar apliecināt nekādus iepriekšējus un turpmākus vēlēšanu rezultātus; uzstāj, ka ir nekavējoties jāatjauno iepriekšējā UEC;

7.  mudina bruņotos spēkus un prezidenta Win Myint vadīto likumīgi ievēlēto Mjanmas valdību uzsākt kopā ar Mjanmas tautu brīvu un godīgu jaunas konstitūcijas izstrādes un īstenošanas procesu, lai valstī ieviestu patiesi demokrātisku iekārtu, lai valsts rūpētos par visu Mjanmas iedzīvotāju labjutību un labklājību, jo īpaši garantējot, ka tiek atzītas un pārstāvētas visas Mjanmā dzīvojošās etniskās grupas, tostarp rohindžas, un lai visiem iedzīvotājiem būtu garantēta drošība, brīvība, saskaņa un miers;

8.  asi kritizē pilsonisko tiesību un cilvēktiesību ierobežošanu, kā arī vārda un pulcēšanās brīvības ierobežojumus, un šajā sakarībā stingri nosoda arī to, ka tiek ierobežota plašsaziņas līdzekļu brīvība, atslēdzot internetu un ierobežojot un bloķējot sociālo plašsaziņas līdzekļu platformas, piemēram, Facebook un Twitter;

9.  uzsver, ka telekomunikāciju atslēgšana papildus pašreizējai Covid-19 pandēmijai ir uzskatāma par iedzīvotāju papildu apdraudējuma faktoru, tāpat kā valstī notiekošais konflikts, kurā ir iesaistīti bruņoti grupējumi un kurš vairākās valsts daļās apdraud civiliedzīvotājus; tādēļ uzsver, ka nekavējoties ir pilnībā jāatjauno tālruņa un interneta pakalpojumi;

10.  uzsver PV/AP sniegto paziņojumu, kurā viņš teica, ka Eiropas Savienība sagaida, ka vienmēr tiks nodrošināta Mjanmas un dalībvalstu pilsoņu drošība, un ka ES apsvērs visas tās rīcībā esošās iespējas, lai nodrošinātu demokrātiju;

11.  uzteic Mjanmas iedzīvotājus, kuri, lai gan desmitiem gadu cietuši no militārā režīma un baudījuši tikai ierobežotas demokrātiskās brīvības, turpina centienus Mjanmā iedibināt demokrātisku iekārtu, un pauž viņiem atzinību par iespaidīgo vēlētāju aktivitāti — aptuveni 70 %  — 2020. gada vēlēšanās, kas nepārprotami liecina par tās pilsoņu vēlmi piedalīties savas valsts demokrātiskajā pārvaldībā;

12.  atkārtoti pauž stingru atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai un demokrātijas aizstāvjiem Mjanmā un pieprasa ES un tās iestādēm turpināt centienus, kuru mērķis ir pilsoniskās sabiedrības attīstība, neraugoties uz pašreizējiem un iespējamiem ierobežojumiem, kurus uzspiež pašreizējā militārā valdība;

13.  atkārtoti pauž pārliecību, ka demokrātijai, tiesiskumam un cilvēktiesību ievērošanai ir būtiska nozīme, lai panāktu ilgtspējīgu un patiesi iekļaujošu ekonomikas izaugsmi un labklājību;

14.  atkārtoti norāda, ka Aung San Suu Kyi, pat ja viņa nav pienācīgi nosodījusi cilvēktiesību pārkāpumus pret minoritātēm Mjanmā, joprojām ir Mjanmas tautas simbols attiecībā uz demokrātijas centieniem un centieniem panākt taisnīgāku un demokrātiskāku nākotni;

15.  pauž bažas par augsto viltotas un manipulētas informācijas līmeni, ko Mjanmā izplata Tatmadaw, un saskata arvien lielākajā šādu viltus ziņu klātbūtnē Mjanmā tendenci, kas raisa bažas;

16.  atgādina, ka Mjanmai ir jāpilda savi pienākumi un saistības attiecībā uz demokrātijas principiem un cilvēktiesībām, kas ir būtiska sastāvdaļa shēmā EBA (“Viss, izņemot ieročus”); mudina Komisiju sākt izmeklēšanu saskaņā ar VPS regulas 19. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lai apturētu to tirdzniecības preferenču darbību, no kurām konkrētās nozarēs gūst labumu Mjanma, jo īpaši armijas amatpersonām piederošie uzņēmumi, un pienācīgi informēt Parlamentu; mudina ES un tās dalībvalstis palielināt spiedienu uz Tatmadaw un veikt visus to rīcībā esošos pasākumus, lai nodrošinātu ievēlēto iestāžu atgriešanos pie varas; aicina Komisiju (neizslēdzot iespējamus pasākumus, tostarp sankciju gatavošanu pret tiem, kas ir atbildīgi par apvērsumu) sagatavot pakāpeniskus soda pasākumus, lai pienācīgi reaģētu uz pastāvošajiem pārkāpumiem un jebkādiem iespējamiem turpmākiem pārkāpumiem, vienlaikus ņemot vērā iepriekš piešķirto tirdzniecības preferenču pozitīvo ietekmi uz pilsonisko sabiedrību un civilo tautsaimniecību;

17.  mudina Komisiju steidzami sniegt ieteikumus ES reģistrētiem uzņēmumiem, brīdinot tos par cilvēktiesību, reputācijas un juridiskajiem riskiem, ko slēpj sevī darījumi ar Mjanmas armiju; stingri mudina ES uzņēmumus veikt rūpīgu uzticamības pārbaudi cilvēktiesību jomā un nodrošināt, ka tiem nav saiknes ar Mjanmas drošības spēkiem, to individuālajiem locekļiem vai vienībām, kas ir to īpašumā vai kontrolē, un ka tie (ne tiešā, ne netiešā veidā) neveicina vēršanos ar militāro spēku pret demokrātiju un cilvēktiesībām; aicina ES uzņēmumus, tostarp mātesuzņēmumus un meitasuzņēmumus, steidzami pārskatīt savas uzņēmējdarbības saites Mjanmā un apturēt jebkādas attiecības ar uzņēmumiem, kuriem ir saikne ar armiju; norāda, ka pašlaik tiek sagatavoti tiesību akti par uzņēmumu uzticamības pārbaudi, ar kuriem ES uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas darbojas vienotajā tirgū, uzliek pienākumu veikt uzticamības pārbaudi cilvēktiesību jomā, nodrošinot, ka uzņēmumi, kas veic vai ir saistīti ar cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem Mjanmā, tiek saukti pie atbildības saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

18.  prasa ES iestādēm un citam starptautiskām finanšu organizācijām rūpīgi pārbaudīt Tatmadaw un tās locekļu finansiālo darbību un precizēt, kādus piemērotus pasākumus varētu veikt, ja situācija Mjanmā neuzlabosies vai pat pasliktināsies vēl vairāk;

19.  aicina ES un dalībvalstis veicināt starptautisko koordināciju, lai novērstu neatļautu preču nelikumīgu eksportu no Mjanmas, kas jo īpaši dod ekonomiskas priekšrocības armijai, un izbeigtu nelikumīgu preču ražošanu, jo īpaši tādu dabas resursu izmantošanu kā nelikumīgi iegūta koksne;

20.  aicina Padomi pārskatīt un, iespējams, grozīt Mjanmai noteikto ES ieroču embargo, lai nodrošinātu, ka embargo attiecas uz novērošanas iekārtām un divējāda lietojuma precēm, ko armija var izmantot represijām, apspiežot tiesības un opozīciju;

21.  aicina ES turpināt programmas, kas palīdz valsts iedzīvotājiem, un, ņemot vērā pašreizējo krīzi, vajadzības gadījumā palielināt atbalstu, tostarp humāno palīdzību un demokrātijas atbalsta iniciatīvas; atzinīgi vērtē Austrijas, Somijas, Francijas, Vācijas, Nīderlandes un Polijas 2020. gada 1. jūlija lēmumu apturēt Mjanmas parāda atmaksu USD 98 miljonu apmērā, lai palīdzētu valstij pārvarēt Covid-19 pandēmijas smago ietekmi; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka attīstības palīdzība netiek novirzīta caur Mjanmas valdības kanāliem, kas tagad atrodas Tatmadaw rokās;

22.  uzskata, ka vajadzības gadījumā starptautiskās sabiedrības palīdzību var novirzīt ar ASEAN starpniecību — tāpat kā 2008. gadā pēc ciklona Nargis postījumiem Mjanmā; mudina ASEAN uzņemties aktīvu vidutājas lomu Mjanmā pašlaik notiekošajā krīzē; uzskata, ka demokrātijas konsolidāciju savās dalībvalstīs ASEAN var iedarbīgi veicināt ar vēlēšanu novērošanas misijām, jo šīs misijas vēlēšanām dod augstāku leģitimitātes pakāpi;

23.  16.Aicina PV/ AP cieši sadarboties ar līdzīgi domājošiem partneriem, piemēram, Amerikas Savienotajām Valstīm, Apvienoto Karalisti, Japānu, Indiju, Austrāliju, Kanādu un jo īpaši ar ASEAN dalībvalstīm, un cieši sadarboties ar tiem un racionalizēt nostājas un iniciatīvas, lai pēc iespējas drīzāk atjaunotu civilo valdību Mjanmā;

24.  prasa, lai starptautiskajiem humanitārajiem novērotājiem, tostarp ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, ANO īpašajam referentam par cilvēktiesību stāvokli Mjanmā un Cilvēktiesību padomes īpašajām procedūrām, tiktu piešķirta tūlītēja un netraucēta piekļuve visai Mjanmas teritorijai; atzinīgi vērtē ciešo sadarbību starp ES un ANO un citām starptautiskajām organizācijām attiecībā uz Mjanmu;

25.  atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes paziņojumu, kurā pieprasīts nekavējoties atbrīvot visus aizturētos; aicina ANO Drošības padomi pēc iespējas ātrāk pieņemt rezolūciju, nosodot Tatmadaw apvērsumu un nosakot skaidras, saistošas un izpildāmas sekas, ja Tatmadaw turpinās pārkāpt demokrātiskos procesus;

26.  aicina ES un tās dalībvalstis veicināt rezolūcijas par Mjanmu pieņemšanu nākamajā ANO Cilvēktiesību padomes sesijā;

27.  papildus tam aicina Ķīnu un Krieviju aktīvi iesaistīties starptautiskajā diplomātijā un pildīt savu kā ANO Drošības padomes pastāvīgo locekļu atbildību un sagaida, ka tās pret situācijas Mjanmā uzraudzību izturēsies konstruktīvi;

28.  uzteic ANO ģenerālsekretāru António Guterres par viņa pausto stingro nostāju saistībā ar Mjanmas armijas rīcību un atzinīgi vērtē ASEAN priekšsēdētāja paziņojumu “Norises Mjanmas Savienības Republikā”, kurā ir uzsvērts, cik svarīgi ir “ievērot demokrātijas, tiesiskuma un labas pārvaldības principus un nodrošināt cilvēktiesību un pamatbrīvību īstenošanu un aizsardzību”;

29.  atgādina par Mjanmas etnisko daudzveidību un mudina Tatmadaw pilnībā ievērot katras tautības neatņemamās tiesības, un uzsver, ka Eiropas Savienība turpinās cieši uzraudzīt militārās vadības darbības attiecībā uz minoritātēm, jo īpaši rohindžām, kas pagātnē jau ir cietušas no milzīgas nežēlības; šajā sakarībā pauž pateicību un apliecina cieņu Bangladešas valdībai un tautai, kuras ir uzņēmušas un turpina uzņemt aptuveni vienu miljonu rohindžu bēgļu no Mjanmas; stingri uzsver, ka Mjanma galu galā ir atbildīga par šiem bēgļiem un tai ir jānodrošina viņu droša, humāna un sakārtota repatriācija un reintegrācija Mjanmā; prasa nodrošināt pilnīgu un netraucētu humānās palīdzības piekļuvi Mjanmai;

30.  atkārtoti pauž stingru nosodījumu par visiem iepriekšējiem un pašreizējiem cilvēktiesību pārkāpumiem un sistemātiskajiem un plaši izplatītajiem uzbrukumiem, tostarp slepkavībām, aizskarošu izturēšanos, izvarošanu un īpašuma iznīcināšanu, kas saskaņā ar UNIFFM un ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (UNCHR) datiem liecina par genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, ko ir veikuši bruņotie spēki pret rohindžu iedzīvotājiem; uzsver, ka Tatmadaw pastāvīgi neievēro starptautiskās cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības;

31.  atzinīgi vērtē to, ka ES Ārlietu padome ir atjaunojusi un pagarinājusi 2018. gada sankcijas pret militārpersonām un Tatmadaw, robežsardzes un policijas amatpersonām, kas atbildīgas par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem pret rohindžu iedzīvotājiem, un sagaida, ka šīs personas tiks pastāvīgi pārbaudītas saskaņā ar sankciju režīmu;

32.  atkārtoti pauž atbalstu Starptautiskās Krimināltiesas galvenā prokurora lēmumam uzsākt iepriekšēju izmeklēšanu par noziegumiem, kas izdarīti pret rohindžu iedzīvotājiem, un jebkurai piemērotai iniciatīvai, kas palīdz saukt pie atbildības personas par izdarītajām zvērībām, tostarp ģenerāli Min Aung Hlaing un ģenerāli Soe Wen;

33.  mudina Padomi grozīt pašreizējās ierobežojošo pasākumu shēmas pilnvaras, lai iekļautu demokrātijas pārkāpumus, un attiecināt mērķtiecīgas sankcijas uz visiem Mjanmas militāro spēku vadītājiem, tostarp visiem tiem, kas iesaistīti apvērsumā, un citām juridiskām vienībām, kas tiešā veidā pieder apvērsumā iesaistītajām personām;

34.  ļoti atzinīgi vērtē ES vadošo lomu, izveidojot ANO Neatkarīgo izmeklēšanas mehānismu Mjanmai (IIMM), lai apkopotu, konsolidētu, saglabātu un analizētu pierādījumus par vissmagākajiem starptautiskajiem noziegumiem un pārkāpumiem, kas kopš 2011. gada ir izdarīti Mjanmā; mudina Mjanmu sadarboties ar starptautiskajiem centieniem nodrošināt pārskatatbildību, tostarp visbeidzot piešķirot IIMM pilnīgu piekļuvi valstij; aicina ES, tās dalībvalstis un starptautisko sabiedrību nodrošināt, lai IIMM būtu nepieciešamais atbalsts, tostarp finansiāls atbalsts, lai īstenotu savas pilnvaras;

35.  aicina PV/AP un dalībvalstis cieši sekot līdzi situācijai Mjanmā un aicina PV/AP regulāri ziņot Parlamenta Ārlietu komitejai, lai nodrošinātu pienācīgu parlamentāro dialogu par šo svarīgo un bažas raisošo situāciju;

36.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju likumīgajam Mjanmas prezidentam un valdībai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ASV, Apvienotās Karalistes, Japānas, Indijas, Austrālijas, Kanādas un ASEAN dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ASEAN ģenerālsekretāram, ASEAN Starpvaldību cilvēktiesību komisijai, ANO īpašajam referentam par cilvēktiesību stāvokli Mjanmā, ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos un ANO Cilvēktiesību padomei, Pyidaungsu Hluttaw (Mjanmas Savienības asamblejai), Mjanmas prezidentam, valsts padomniecei un bruņotajiem spēkiem.

(1) OV C 419, 16.12.2015., 189. lpp. (2) OV C 258 E, 7.9.2013., 79. lpp. (3) OV C 161 E, 31.5.2011., 154. lpp. (4) OV C 99 E, 3.4.2012., 120. lpp. (5) OV C 101, 16.3.2018., 134. lpp. (6) OV C 238, 6.7.2018., 112. lpp. (7) OV C 337, 20.9.2018., 109. lpp. (8) OV C 28, 27.1.2020., 80. lpp. (9) OV C 433, 23.12.2019., 124. lpp. (10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0018.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par Ruandu, Paul Rusesabagina lieta (2021/2543(RSP))

P9_TA(2021)0055 RC-B9-0130/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ruandu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Principus un pamatnostādnes par tiesībām uz taisnīgu tiesu un juridisko palīdzību Āfrikā,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Ruanda ratificēja 1975. gadā,

–  ņemot vērā 2015. gadā pārskatītos ANO Ieslodzīto režīma standarta minimālos noteikumus (Nelsona Mandelas noteikumi),

–  ņemot vērā Kampalas deklarāciju par ieslodzījuma apstākļiem Āfrikā,

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2020. gada 30. septembra vēstules Ruandas un Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) valdībām par pilnvarām, kas piešķirtas īpašajam referentam jautājumos par spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, darba grupai patvaļīgas aizturēšanas jautājumos, darba grupai vardarbīgas vai piespiedu pazušanas jautājumos un īpašajam referentam jautājumos par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību terorisma apkarošanā,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā 2021. gada 25. janvāra vispārējā regulārā pārskata attiecībā uz Ruandu iznākumu ANO Cilvēktiesību padomē Ženēvā,

–  ņemot vērā ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam

–  ņemot vērā 1963. gada Vīnes Konvenciju par konsulārajiem sakariem,

–  ņemot vērā organizācijas “Human Rights Watch” 2020. gada 10. septembra paziņojumu “Ruanda: Rusesabagina piespiedu kārtā pazudis”,

–  ņemot vērā organizācijas “Human Rights Watch” 2021. gada 1. februāra paziņojumu “ANO: valstis ziņo par stāvokli cilvēktiesību jomā Ruandā”,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā prezidenta Paul Kagame pilnvaru laikā Ruandas stingrie plašsaziņas līdzekļu tiesību akti, kas tika pieņemti pēc 1994. gada genocīda, joprojām negatīvi ietekmē vārda brīvību; tā kā valdība ir aizturējusi, ieslodzījusi un vajājusi kritiķus un valdības oponentus, rīkojot politiski motivētus tiesas procesus Ruandā, un atkārtoti draudējusi citiem ārpus valsts, dažiem no viņiem fiziski uzbrūkot un pat nogalinot;

B.  tā kā Ruanda pasaules valstu brīvības novērtējumā ir saņēmusi 22 punktus no 100(1) un šis rezultāts ir klasificēts kā “not free” (nebrīva valsts); tā kā Ruandas transnacionālās represijas ir ārkārtīgi plašas taktikas, mērķu un ģeogrāfiskā tvēruma ziņā un ietver digitālus draudus, spiegprogrammas uzbrukumus, ģimenes locekļu iebiedēšanu un aizskaršanu, mobilitātes kontroli, pārsūtīšanu un slepkavošanu; tā kā valdība kopš 2014. gada ir fiziski vērsusies pret Ruandas iedzīvotājiem vismaz septiņās valstīs;

C.  tā kā Ruandā notikušais pret tutsi etnisko grupu vērstais genocīds, kurā gāja bojā no 800 000 līdz 1 miljonam cilvēku, kas tika noslepkavoti zvērīgos apstākļos tikai tāpēc, ka viņi ir tutsi, un kam sekoja to hutu slaktiņš, kuri iebilda pret šo iznīcināšanu, joprojām ilgstoši ietekmē valsti un visu reģionu;

D.  tā kā Ruandas genocīds un 1994. gada pilsoņu karš joprojām negatīvi ietekmē reģiona stabilitāti;

E.  tā kā 2020. gada 31. augustā Kigali tika arestēts cilvēktiesību aizstāvis, Beļģijas pilsonis un ASV iedzīvotājs Paul Rusesabagina, spēcīgs prezidenta Paul Kagame un valdošās Ruandas Patriotiskās frontes (RPF) valdības kritiķis, pamatojoties uz 13 apsūdzībām, tostarp terorisma finansēšanu, bruņotu laupīšanu, nolaupīšanu, dedzināšanas mēģinājumu, slepkavības mēģinājumu, piekaušanu un uzbrukumu; tā kā četras no šīm apsūdzībām ir atceltas un atlikušās apsūdzības ir saistītas ar notikumiem Nyaruguru apgabalā 2018. gada jūnijā un Nyamagabe apgabalā 2018. gada decembrī;

F.  tā kā 1994. gada genocīda laikā P. Rusesabagina bija Kigali viesnīcas “Hôtel des Mille Collines” rīkotājdirektors, kur viņš piedāvāja patvērumu un aizsardzību 1268 tutsi un mērenajiem hutu, kas bēga no nogalināšanas; tā kā R. Rusesabagina ir starptautiski atzīts cilvēktiesību aktīvists, kura stāsts tika atspoguļots filmā “Hotel Ruanda”; tā kā par šiem cildināmajiem centieniem viņam 2005. gadā tika piešķirta prezidenta Brīvības medaļa;

G.  tā kā P. Rusesabagina 2006. gadā izveidoja politisko partiju “PDR-Ihumure” un pašlaik vada Demokrātisko pārmaiņu kustību (MRDC) — koalīciju, kurā ietilpst “PDR-Ihumure”; tā kā Nacionālā atbrīvošanās fronte (FLN), kas ir “PDR-Ihumure” bruņotais spārns, uzņēmās atbildību par vairākiem bruņotiem uzbrukumiem 2018. gadā;

H.  tā kā 2020. gada 27. augustā P. Rusesabagina neskaidros apstākļos piespiedu kārtā tika pārsūtīts no Dubaijas uz Kigali un pēc tam bija redzēts tikai 2020. gada 31. augustā Ruandas Izmeklēšanas biroja (RIB) galvenajā mītnē; tā kā Ruandas tiesa ziņoja, ka P. Rusesabagina tika arestēts Kigali Starptautiskajā lidostā, kas bija pretrunā iepriekšējam policijas ziņojumam, kurā bija norādīts, ka viņš ir arestēts, izmantojot “starptautisko sadarbību”; tā kā Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) iestādes noliedz jebkādu iesaistīšanos viņa pārsūtīšanā un vēlākā arestā; tā kā aizdomās turētā likumīga aizturēšana un pārsūtīšana no vienas valsts uz citu krimināllietas ierosināšanas nolūkā būtu jāveic, izmantojot izdošanas procedūru, ko pārrauga neatkarīga tiesa;

I.  tā kā P. Rusesabagina nebija iespējas pēc saviem ieskatiem izvēlēties advokātu; tā kā starptautiskajiem advokātiem, kurus viņš piesaistīja savai aizstāvībai, joprojām tiek liegtas nepieciešamās atļaujas, lai viņu pārstāvētu;

J.  tā kā Mageragere cietuma direktors 2020. gada 23. decembrī konfiscēja P. Rusesabagina apsūdzības rakstu, lietas materiālus un citus dokumentus, kas nepieciešami viņa aizstāvības sagatavošanai; tā kā cietuma direktors tika arestēts 2021. gada 8. februārī; tā kā P. Rusesabagina un 19 citu personu, kas apsūdzētas par saiknēm ar teroristu organizācijām, prāva ir atlikta uz 2021. gada 17. februāri; tā kā oficiālais iemesls šādai atlikšanai ir Ruandas valdības nespēja tikties ar savu juridisko konsultantu Covid-19 ierobežojumu dēļ;

K.  tā kā P. Rusesabagina ģimene ir ārkārtīgi nobažījusies par viņa medicīnisko stāvokli, jo viņš ir pārcietis vēzi un cieš no sirds un asinsvadu slimībām, kuru ārstēšanai viņš lieto zāles; tā kā tiek ziņots, ka zāles, ko viņa ģimene, izmantojot Beļģijas vēstniecības Ruandā diplomātisko pastu, nekad nav R. Rusesabagina dotas; tā kā viņš saņem zāles, ko izrakstījis Ruandas ārsts, un viņš nezina, kādas vielas ir šo zāļu sastāvā,

1.  nosoda Paul Rusesabagina piespiedu pazušanu, nelikumīgo pārsūtīšanu un aizturēšanu bez saziņas līdzekļiem;

2.  uzsver, ka ar P. Rusesabagina piespiedu pazušanu no 2020. gada 27. līdz 31. augustam ir pārkāptas saistības, ko Ruanda uzņēmusies saskaņā ar Starptautisko paktu par politiskajām un pilsoniskajām tiesībām (6. un 9. pants), Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu (2. un 16. pants) un Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (9. pants);

3.  atgādina, ka aizdomās turēto personu izdošana citai valstij vienmēr būtu jāveic, izmantojot neatkarīgi pārraudzītas izdošanas procedūras, lai garantētu izdošanas pieprasījuma likumību un pārliecinātos, ka pieprasījuma izdevējā valstī ir pilnībā garantētas aizdomās turētā tiesības uz taisnīgu tiesu;

4.  nosoda Ruandas iestāžu noteiktos pamattiesību un pamatbrīvību ierobežojumus un patvaļīgu pirmstiesas apcietinājuma izmantošanu, lai apspiestu opozīciju, nesniedzot minimālās garantijas P. Rusesabagina taisnīgai tiesai un neļaujot viņam regulāri sazināties ar savu ģimeni;

5.  aicina Ruandas iestādes sniegt pilnīgu un apstiprinātu pārskatu par to, kā P. Rusesabagina tika aizturēts un pārsūtīts uz Kigali; prasa veikt starptautisku, neatkarīgu, pārredzamu un ticamu izmeklēšanu par P. Rusesabagina nodošanu un apcietināšanu;

6.  pauž dziļas bažas par P. Rusesabagina tiesību pārkāpumiem; mudina Ruandas iestādes ļaut P. Rusesabagina lietu taisnīgi un publiski izskatīt kompetentā, neatkarīgā un objektīvā tiesā, piemērojot starptautiskos cilvēktiesību standartus; atgādina Ruandas valdībai par tās pienākumiem aizsargāt pamattiesības, tostarp nodrošināt piekļuvi tiesai un tiesības uz taisnīgu tiesu, kā paredzēts Āfrikas hartā un citos starptautiskos un reģionālos cilvēktiesību instrumentos, tostarp Kotonū nolīgumā un jo īpaši tā 8. un 96. pantā; aicina Ruandas tiesu iestādes steidzami nodrošināt P. Rusesabagina taisnīgu pārsūdzības procedūru, kas atbilstu Ruandas un starptautisko tiesību standartiem;

7.  prasa P. Rusesabagina nodrošināt konfidenciālas konsultācijas ar viņa izvēlēto advokātu, kā arī regulārus un drošus kontaktus ar viņa ģimeni; atgādina Ruandas iestādēm, ka P. Rusesabagina ir tiesības pilnībā piekļūt viņa apsūdzībai, lietas materiāliem un citiem dokumentiem, lai apstrīdētu viņa aresta likumību; atgādina par nevainīguma prezumpcijas juridisko principu;

8.  pauž dziļas bažas par P. Rusesabagina veselības stāvokli, jo īpaši tāpēc, ka Covid-19 var nopietni apdraudēt viņa dzīvību; aicina Ruandas valdību jebkādos apstākļos garantēt P. Rusesabagina fizisko integritāti un psiholoģisko labjutību un ļaut viņam lietot viņa parastās zāles; aicina Ruandas valdību ļaut ārstam Beļģijā uzraudzīt viņa veselības stāvokli, kā to 2021. gada 4. februārī pieprasīja Beļģijas ārlietu ministrs; aicina Ruandas valdību turpināt nodrošināt, lai visi ieslodzītie saņemtu pienācīgu veselības aprūpi;

9.  nosoda politiski motivētas tiesu prāvas, politisko oponentu sodīšanu un prāvas rezultātu iepriekšēju paredzēšanu; mudina Ruandas iestādes nodrošināt administratīvās, likumdošanas un tiesu varas nodalīšanu, jo īpaši tiesu iestāžu neatkarību; aicina Ruandu padarīt pieejamu savu politisko vidi un uzlabot cilvēktiesību situāciju; sagaida, ka Ruanda īstenos ieteikumus, kas sniegti Cilvēktiesību padomes Ženēvā 2021. gada 25. janvārī sagatavotajā vispārējā regulārajā pārskatā;

10.  aicina Ruandas valdību ievērot un pilnībā atbalstīt tiesības protestēt, tiesības uz vārda brīvību un pulcēšanās brīvību un nemēģināt ierobežot minētās tiesības;

11.  aicina Ruandas valdību ratificēt Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu un Romas statūtus, lai kļūtu par Starptautiskās Krimināltiesas locekli; mudina Ruandu ļaut Apvienoto Nāciju Organizācijas Apakškomitejai spīdzināšanas un citas nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai sodīšanas nepieļaušanas jautājumos atsākt apmeklējumus; aicina Ruandas iestādes steidzami pārskatīt savu deklarāciju, lai fiziskas personas un NVO varētu iesniegt sūdzības Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību tiesā, un atjaunot un no jauna ieviest deklarāciju, lai tā atkal būtu spēkā;

12.  prasa Eiropas Savienībai nekavējoties rīkoties, lai nodrošinātu, ka tiek izmeklēta P. Rusesabagina aresta un tiesas procesa likumība un ka visos šā procesa posmos tiek ievērotas viņa kā ES pilsoņa tiesības; aicina ES delegāciju Ruandā, kā arī dalībvalstu diplomātiskās pārstāvniecības, jo īpaši Beļģijas vēstniecību Ruandā, uzraudzīt P. Rusesabagina tiesas procesu, apmeklēt P. Rusesabagina cietumā un apspriest šo lietu saziņā ar Ruandas iestādēm;

13.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu, Komisiju un ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos visaugstākajā līmenī stiprināt cilvēktiesību dialogu ar Ruandu, lai nodrošinātu, ka valsts pilda divpusējās un starptautiskās saistības; uzsver, ka saistībā ar Ruandas darbu starptautiskās attīstības jomā daudz svarīgāka prioritāte būtu jāpiešķir cilvēktiesībām, tiesiskumam un pārredzamai un atsaucīgai pārvaldībai;

14.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES dalībvalstīm, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos, ANO ģenerālsekretāram, Āfrikas Savienības iestādēm, Austrumāfrikas valstu kopienai, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai, Panāfrikas parlamentam, Paul Rusesabagina aizstāvjiem un Ruandas prezidentam un parlamentam.

(1) Organizācijas “Freedom House” ziņojums “Brīvība pasaulē 2020. gadā”.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par cilvēktiesību stāvokli Kazahstānā (2021/2544(RSP))

P9_TA(2021)0056 RC-B9-0144/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2019. gada 14. marta rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Kazahstānā(1) un iepriekšējās rezolūcijas par Kazahstānu, tostarp 2013. gada 18. aprīļa(2), 2012. gada 15. marta(3) un 2009. gada 17. septembra(4) rezolūcijas,

–  ņemot vērā Padziļinātu partnerības un sadarbības nolīgumu (PPSN) starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kazahstānas Republiku, no otras puses, kas tika parakstīts Astanā 2015. gada 21. decembrī un stājās spēkā 2020. gada 1. martā pēc tam, kad to bija ratificējušas visas dalībvalstis,

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 17. jūnija secinājumus par ES Vidusāzijas stratēģiju,

–  ņemot vērā Kazahstānas valsts ziņojumu, kas ietverts ES gada ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē 2019. gadā,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par civilajām un politiskajām tiesībām un ANO Konvenciju pret spīdzināšanu,

–  ņemot vērā ES un Kazahstānas Sadarbības padomes 17. sanāksmi 2020. gada 20. janvārī, ES un Kazahstānas Cilvēktiesību dialoga 12. sanāksmi 2020. gada 26. un 27. novembrī un ES un Kazahstānas Sadarbības komitejas 18. sanāksmi 2020. gada 25. septembrī,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2020. gada 12. marta Vispārējo periodisko pārskatu par Kazahstānu,

–  ņemot vērā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām otro fakultatīvo protokolu,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2021. gada 1. februāra paziņojumu par pieaugošo spiedienu uz cilvēktiesību NVO Kazahstānā, 2021. gada 11. janvāra paziņojumu par parlamenta vēlēšanām Kazahstānā un 2021. gada 7. janvāra paziņojumu par pasākumiem virzībā uz nāvessoda atcelšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) paziņojumu par sākotnējiem konstatējumiem un secinājumiem attiecībā uz 2021. gada 10. janvāra vēlēšanām Kazahstānā,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā pēdējās nedēļās ir novērota satraucoša vispārējā cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanās un pilsoniskās sabiedrības organizāciju apspiešana Kazahstānā, jo vārda, miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvībai ir noteikti stingri ierobežojumi; tā kā pilsoniskā sabiedrība un cilvēktiesību organizācijas, kas darbojas Kazahstānā, tiek pakļautas arvien lielākam spiedienam un represijām no valsts iestāžu puses, kas kavē reformu centienus un ierobežo pilsoniskās sabiedrības būtisko darbu;

B.  tā kā 2015. gada 21. decembrī Eiropas Savienība un Kazahstāna parakstīja Padziļinātu partnerības un sadarbības nolīgumu (PPSN), lai iedibinātu plašu satvaru ciešākam politiskajam dialogam un sadarbībai tieslietās un iekšlietās, kā arī daudzās citās jomās; tā kā šajā nolīgumā ir uzsvērta demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesības, pamatbrīvības, ilgtspējīga attīstība un pilsoniskās sabiedrības sadarbība; tā kā PPSN pilnībā stājās spēkā 2020. gada 1. martā pēc tam, kad to bija ratificējušas visas dalībvalstis;

C.  tā kā jaunajā ES stratēģijā Vidusāzijai spēcīgs uzsvars likts uz ES sadarbību ar Vidusāziju tādās jomās kā tiesiskums, cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp biedrošanās un vārda brīvība, kas jāaizsargā un jāveicina, kā arī jārada labvēlīga vide pilsoniskajai sabiedrībai un cilvēktiesību aizstāvjiem; tā kā Eiropas Savienība būtiski atvieglina Covid-19 krīzi Kazahstānā, tostarp pavisam nesen sniedzot finansiālu atbalstu saistībā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2021. gada 29. janvāra sūtījumu, kura apjoms pārsniedz 8000 kg medicīnisko preču;

D.  tā kā EĀDD ir norādījis, ka Kazahstānas parlamenta vēlēšanas 2021. gada 10. janvārī ir palikušas neizmantotas iespējas, kā varēja demonstrēt politisko reformu un modernizācijas procesa efektīvu īstenošanu kopš pēdējām vēlēšanām, savukārt EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) sen sniegtie ieteikumi vairākos jautājumos palikuši nerealizēti, tostarp saistībā ar pamatbrīvībām, vēlēšanu administrēšanas objektivitāti, tiesībām balsot un kandidēt vēlēšanās, vēlētāju reģistrāciju, plašsaziņas līdzekļiem un vēlēšanu rezultātu publicēšanu; tā kā saskaņā ar EDSO/ODIHR un EDSO Parlamentārās asamblejas sākotnējiem konstatējumiem Kazahstānas tiesiskais regulējums pagaidām nespēj nodrošināt starptautiskajiem standartiem atbilstošas vēlēšanas;

E.  tā kā sistēmiski trūkumi saistībā ar biedrošanās, pulcēšanās un vārda brīvību joprojām ierobežo politisko vidi un tajā vērojams īstenas politiskās konkurences un politiskās opozīcijas grupu trūkums, jo kopš 2013. gada nav reģistrēta neviena jauna partija, un līdz ar to vēlētājiem ir liegtas īstenas izvēles iespējas; tā kā demokrātiskas vēlēšanas ir politisko reformu īstenošanas un brīvas un atvērtas sabiedrības veidošanas stūrakmens;

F.  tā kā divas opozīcijas kustības – Koshe Partiyasy un Kazahstānas Demokrātiskā izvēle – tika aizliegtas ar slepenu tiesas lēmumu, tās apzīmējot kā “ekstrēmiskas” organizācijas bez tiesībām lēmumu pārsūdzēt; tā kā 17 Koshe Partiyasy vadītāji tika ievietoti pirmstiesas apcietinājuma iestādēs saskaņā ar Kazahstānas Kriminālkodeksa 405. un 182. pantu, un viņiem draud ilgs cietumsods; tā kā cietumsodu joprojām izcieš ieslodzītie, kuri apsūdzēti par Kazahstānas demokrātiskās izvēles atbalstīšanu; tā kā 26 politieslodzītie, tostarp Almat Zhumagulov, Aset Abishev, Kenzhebek Abishev, Askhat Zheksebayev, Kairat Klyshev, Yerbol Yeskhozin, Abai Begimbetov, Asel Onlabekkyzy, Yerkin Sabanshiyev, Zhanat Zhamaliyev, Diana Baimagambetova, Noyan Rakhimzhanov un Askar Kayyrbek, tika apcietināti politiskas darbības dēļ, jo pauduši atbalstu minētajām kustībām;

G.  tā kā nereģistrētajai opozīcijas partijai “Demokrātiskā partija” liedza piedalīties šajās vēlēšanās, jo varas iestādes 2020. gada 22. februārī liedza šai partijai rīkot dibināšanas kongresu Almati; tā kā bez šāda kongresa partijai nav iespējams reģistrēties; tā kā Demokrātiskās partijas locekļi izjuta spiedienu no varas iestāžu puses, jo daži tika arestēti par iespējamiem administratīviem pārkāpumiem un citiem tika liegts doties uz kongresa norises vietu;

H.  tā kā vēlēšanu kampaņas laikā un vēlēšanu dienā Kazahstānas varas iestādes mēģināja pastiprināt interneta cenzūras kontroli, atkārtoti bloķējot internetu un piespiežot iedzīvotājus instalēt “valsts drošības sertifikātu”, kas ļautu pārtvert šifrētu tīmekļa datplūsmu; tā kā palielinās valsts kontrole pār internetu, tostarp mēģinājumi ierobežot informācijas plūsmu, izmantojot interneta cenzūru un kontroli un interneta bloķēšanu, kā arī prasību iedzīvotājiem instalēt “valsts drošības sertifikātu”, kas ļauj pārtvert interneta lietotāju tiešsaistes datplūsmu;

I.  tā kā priekšvēlēšanu kampaņas laikā notika masveida aresti; tā kā vēlēšanu dienā varas iestādes 10 dažādās pilsētās nelikumīgi aizturēja vismaz 350 miermīlīgo protestētāju; tā kā Kazahstānas varas iestādes regulāri aizliedz miermīlīgus protestus, kuros kritizē valdības politiku; tā kā likumā par miermīlīgu pulcēšanos un 2020. gada maijā pieņemtajos grozījumos par politiskajām partijām un vēlēšanām nav ņemtas vērā Kazahstānas iedzīvotāju pamattiesības;

J.  tā kā ODIHR ierobežotā vēlēšanu novērošanas misija (VMP) ziņoja, ka varas iestādes apgrūtināja un traucēja neatkarīgo novērotāju darbu, savukārt valdību atbalstošajiem novērotājiem tika atļauts uzraudzīt vēlēšanu procesu; tā kā cilvēktiesību NVO ziņojušas, ka daudzi neatkarīgie novērotāji, kas piedalījās parlamenta vēlēšanās 2021. gada 10. janvārī, tika pakļauti iebiedēšanai, administratīviem arestiem un naudassodiem;

K.  tā kā plašsaziņas līdzekļu vidē Kazahstānā dominē valstij piederoši vai valsts subsidēti plašsaziņas līdzekļi; tā kā laikposmā no 2020. gada janvāra līdz jūlijam fiziski uzbrukts septiņiem žurnālistiem un 21 žurnālists, blogeris un aktīvists apcietināti, no kuriem septiņi aizturēti reportāžas laikā; tā kā varas iestādes 2020. gadā ierosinājušas vairāk nekā 38 krimināllietas pret žurnālistiem par it kā pastrādātiem noziegumiem, piemēram, nepatiesas informācijas izplatīšanu un kūdīšanu; tā kā 2016. gadā tika aizliegti visi galvenie valsts opozīcijas laikraksti un neatkarīgie žurnālisti joprojām tiek vajāti; tā kā varas iestādes izvirzīja krimināllietas pret neatkarīgā laikraksta Uralskaya Nedelya galveno redaktoru Lukpan Akhmedyarov dēļ ziņojuma par korumpētiem vietējās elites darījumiem un vairākas reizes fiziski uzbruka RFE/RL Kazakh Service žurnālistei Saniya Toiken un viņu aizturēja par miermīlīgo demonstrāciju un parlamenta vēlēšanu atspoguļošanu 2021. gadā;

L.  tā kā no 2020. gada februāra līdz novembrim pieci opozīcijas aktīvisti tikuši nogalināti vai gājuši bojā neskaidros apstākļos pēc tam, kad viņi nepārtraukti vajāti par opozicionārām darbībām, proti, blogeris un no spīdzināšanas cietušais Dulat Agadil, viņa 17 gadus vecais dēls Zhanbolat Agadil, kurš bija galvenais liecinieks patvaļīgai tēva aizturēšanai, Amanbike Khairolla, Serik Orazov un Garifulla Embergenov; tā kā varas iestādes nav veikušas rūpīgu un pārredzamu izmeklēšanu par šo opozicionāru nāves gadījumiem; tā kā ir ārkārtīgi svarīgi saukt pie atbildības personas, kuras pavēlējušas izdarīt šādus noziegumus un tos veikušas, un nodrošināt, ka atbildīgās personas atturas no pilsoniskās sabiedrības aktīvistu un to ģimenes locekļu vajāšanas, kuri vēlas noskaidrot patiesību par cietušajiem; tā kā Kazahstānas varas iestādes uzbruka vismaz 200 aktīvistiem, kuri piedalījās Dulat Agadil piemiņas ceremonijā vai organizēja līdzekļu vākšanas pasākumus viņa un citu politieslodzīto ģimenēm; tā kā 57 no viņiem izvirzīta apsūdzība par “ekstrēmismu”, tostarp trīs bērnu mātei Dametkan Aspandiyarova, kura pašlaik atrodas mājas arestā un kurai draud līdz 12 gadiem cietumsods par ekstrēmismu saistībā ar līdzekļu vākšanas pasākuma organizēšanu Dulat Agadil ģimenes atbalstam;

M.  tā kā Kazahstānas cietumos ir izplatīta spīdzināšana un slikta apiešanās, un Koalīcija pret spīdzināšanu ik gadu ziņo par vismaz 200 spīdzināšanas gadījumiem; tā kā šādu pārkāpumu izdarītāji netiek sodīti, savukārt cilvēktiesību aizstāvi Elena Semenova brīvības atņemšanas iestādes ir apsūdzējušas par to, ka viņa sociālajos plašsaziņas līdzekļos atmaskojusi spīdzināšanas piekopšanu Kazahstānas brīvības atņemšanas iestāžu sistēmā;

N.  tā kā, neraugoties uz aicinājumiem, ko pauduši ANO īpašais referents(5), Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja un Eiropas Savienība, Kazahstānas varas iestādes ļaunprātīgi izmanto neskaidrus un pārāk plaši interpretētus ekstrēmisma likumus, lai vajātu opozīciju un cilvēktiesību aizstāvjus; tā kā saskaņā ar šo likumu kopš 2020. gada 22. oktobra, kad iestādes izziņoja vēlēšanu datumu, politiski motivētu krimināllietu skaits ir divkāršojies, palielinoties līdz 99 lietām, un šāds pieaugums jo īpaši noticis, pamatojoties uz “ekstrēmisma” apsūdzībām; tā kā 69 no attiecīgajām personām draud tūlītēja apcietināšana, kā, piemēram, aktīvistei Gulzipa Dzhaukerova, un 11 aktīvistiem ir piemērots mājas arests, pamatojoties uz apsūdzībām par “ekstrēmismu”;

O.  tā kā vairākām neatkarīgām cilvēktiesību NVO, tostarp ECHO, Erkindik Kanaty, Kazahstānas Starptautiskajam cilvēktiesību un tiesiskuma birojam un Starptautiskajai juridiskajai iniciatīvai, nesen, pamatojoties uz neskaidriem juridiskiem pieņēmumiem, tika piespriesti lieli naudassodi un uzdots no 2020. gada 25. janvāra pārtraukt darbu vismaz uz trim mēnešiem; tā kā, atriebjoties par tiesībsarga darbībām, varas iestādes vajā un pat sauc pie kriminālatbildības cilvēktiesību aizstāvjus, tostarp Sholpan Dzhanzakova, Anna Shukeyeva, Raigul Sadyrbayeva, Aizhan Izmakova, Daniyar Khassenov, Altynai Tuksikova, Dana Zhanay, Nazym Serikpekova, Alma Nurusheva, Abaibek Sultanov, Zukhra Nariman, Ulbolsyn Turdiyeva, Aliya Zhakupova, Roza Musayeva un Barlyk Mendygaziyev; tā kā laikposmā no 2020. gada oktobra līdz novembrim vismaz 15 organizācijas tika informētas par to, ka tās pārkāpušas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 460-1. pantu, jo tās, iespējams, nav pienācīgi informējušas iestādes par saņemto ārvalstu finansējumu;

P.  tā kā 2020. gadā 112 personas, trīs labdarības organizācijas un viens komercuzņēmums tika notiesāti par reliģijas un ticības brīvības izmantošanu;

Q.  tā kā Kazahstānā ir plaši izplatīta valdošās elites korupcija, par ko liecina tas, ka Transparency International 2020. gada korupcijas uztveres indeksā valsts ieņēma 94. vietu un Kazahstānā tiek apgrūtinātas cilvēktiesības, sociālais taisnīgums un sociālekonomiskā attīstība;

R.  tā kā Covid-19 pandēmijas laikā valdība ļaunprātīgi izmantoja pandēmijas ierobežojumus kā ieganstu, lai pastiprinātu politiskās represijas pret pilsonisko sabiedrību, cilvēktiesību aktīvistiem, opozīcijas pārstāvjiem un medicīnas darbiniekiem, kuri nosodīja valdības nespēju ierobežot slimības uzliesmojumu;

S.  tā kā 2021. gada 21. janvārī divus etniskos kazahus Murager Alimuly un Kaisha Akankyzy, kuri aizbēga no Ķīnas, baidoties no ieslodzīšanas koncentrācijas nometnēs, vēlāk piekāva un sadūra nezināmi uzbrucēji, un tādēļ pietiekama uzmanība jāpievērš pastāvīgajai etniskajai spriedzei Kazahstānas dienvidu reģionos; tā kā Kazahstānā turpinās vardarbīgas etniskās sadursmes, jo īpaši dienvidu reģionā, kurā 2020. gada februārī kazahu un etnisko dunganu sadursmēs gāja bojā 11 cilvēki, desmitiem cilvēku tika ievainoti un vairāk nekā 23 000 cilvēku, galvenokārt dungani, bija spiesti pamest mājas;

T.  tā kā Kazahstānas iestādes ļaunprātīgi izmantojušas starptautiskās kriminālās sadarbības mehānismus, tostarp Interpola sarkanos paziņojumus un savstarpējo tiesisko palīdzību (STP), lai vajātu politisko bēgli Beļģijā − juristi un cilvēktiesību aizstāvi Bota Jardemalie − un konfiscētu viņas dokumentus; tā kā 2020. gada 29. septembrī Francijas Valsts patvēruma tiesa piešķīra politisko patvērumu Kazahstānas demokrātiskās izvēles dibinātājam Mukhtar Ablyazov, kuram Kazahstānas tiesa piesprieda mūža ieslodzījumu in absentia, tā pārkāpjot tiesības uz aizstāvību, kas liecina par Kazahstānas represīvās iekārtas sistēmisko un politisko raksturu un civillietu un kriminālprocesu ļaunprātīgu izmantošanu;

U.  tā kā Kazahstānas varas iestādes turpina vērsties pret neatkarīgām arodbiedrībām un arodbiedrību aktīvistiem; tā kā 2020. gadā tika grozīts arodbiedrību likums, atceļot dalību arodbiedrībās un divpakāpju reģistrācijas prasības; tā kā, neraugoties uz šo grozījumu, Šimkentas pilsētas dome ir atsaukusi savu prasību tiesā pret degvielas un enerģētikas jomas darbinieku arodbiedrību (ITUFEW), ņemot vērā nepamatotus apgalvojumus un noteikumus, kas vairs nav spēkā vai neattiecas uz ITUFEW;

V.  tā kā dzimumu līdztiesība joprojām ir problēma Kazahstānā; tā kā NVO norāda, ka netiek pietiekami ziņots par vardarbību pret sievietēm un ka par šādu vardarbību, kā arī seksuālu aizskaršanu, reti tiek ierosināta krimināllieta; tā kā saskaņā ar ANO datiem Covid-19 pandēmija ir radījusi jaunu šķērsli meitenēm attiecībā uz vienlīdzīgai piekļuvi informācijai un izglītībai; tā kā cietušajiem trūkst pietiekamas aizsardzības un tiesu iestāžu darbinieki, policijas darbinieki un pakalpojumu sniedzēji nav apmācīti identificēt un novērst vardarbību pret sievietēm un reaģēt uz to;

W.  tā kā LGBTI personas Kazahstānā saskaras ar juridiskām problēmām un diskrimināciju; tā kā Kazahstānas parlaments 2020. gada jūnijā pieņēma diskriminējošus grozījumus jaunajā veselības kodeksā, kas reglamentē transpersonu veselības aprūpes aspektus; tā kā dzimumidentitātes maiņas process Kazahstānā joprojām ir invazīvs un pazemojošs,

1.  mudina Kazahstānas valdību rīkoties saskaņā ar tās starptautiskajām saistībām un ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības, kas noteiktas PPSN ar Kazahstānu 1., 4., 5. un 235. pantā; aicina Kazahstānas varas iestādes ievērot starptautiskos standartus attiecībā uz vēlēšanu rīkošanas tiesisko regulējumu un ņemt vērā ODIHR LEOM ieteikumus, tostarp tos, kas attiecas uz konstitucionāli garantētām pamatbrīvībām, pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, politisko plurālismu, vēlēšanu pārvaldības objektivitāti, tiesībām balsot un kandidēt vēlēšanās, vēlētāju reģistrāciju, plašsaziņas līdzekļiem un vēlēšanu rezultātu publicēšanu;

2.  aicina Kazahstānas valdību atsaukt politiski motivētas apsūdzības un izbeigt jebkāda veida patvaļīgu aizturēšanu, represijas un vajāšanu pret cilvēktiesību aktīvistiem, reliģiskām organizācijām, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, arodbiedrībām, žurnālistiem un politiskās opozīcijas kustībām un ļaut cilvēkiem brīvi paust savus politiskos, reliģiskos un cita veida viedokļus; aicina valdību grozīt jauno likumu par miermīlīgu pulcēšanos, lai šī brīvība tiktu garantēta;

3.  mudina Kazahstānas valdību nekavējoties atbrīvot un pilnībā reabilitēt visus politieslodzītos, jo īpaši Almat Zhumagulov, Aron Atabek, Nurgul Kaluova, Saltanat Kusmankyzy, Daryn Khassenov, Ulasbek Akhmetov, Kenzhebek Abishev, Yerzhan Yelshibayev, Aset Abishev, Igor Chuprina, Ruslan Ginatullin, Askhat Zheksebayev, Kairat Klyshev, Yerbol Yeskhozin, Abai Begimbetov, Asel Onlabekkyzy, Yerkin Sabanshiyev, Zhanat Zhamaliyev, Diana Baimagambetova, Noyan Rakhimzhanov un Askar Kayyrbek, un nekavējoties atcelt pirmstiesas apcietinājuma un mājas aresta pasākumus un brīvības ierobežojumus, kas noteikti pilsoniskajai sabiedrībai un opozīcijas aktīvistiem, sociālo plašsaziņas līdzekļu lietotājiem un miermīlīgiem protestētājiem; aicina Kazahstānas valdību pārskatīt bijušo politieslodzīto un spīdzināšanas upuru Iskander Yerimbetov, Maks Bokayev un Mukhtar Dzhakishev lietas un nodrošināt viņiem kompensāciju saskaņā ar ANO Darba grupas patvaļīgas aizturēšanas jautājumos un ANO Cilvēktiesību komitejas ieteikumiem;

4.  atzinīgi vērtē Kazahstānas valdības veiktos pasākumus, lai izbeigtu politiski motivētās lietas pret cilvēktiesību aizstāvjiem Daniyar Khassenov un Abaibek Sultanov, bet pauž bažas par jaunas krimināllietas ierosināšanu pret viņiem, pamatojoties uz “ekstrēmismu”; aicina Kazahstānas valdību atcelt visas politiski motivētās apsūdzības pret filantropu Barlyk Mendygaziyev un izbeigt viņa ģimenes locekļu un bijušo sabiedroto politiski motivēto vajāšanu;

5.  nosoda ekstrēmisma novēršanas tiesību aktu ļaunprātīgu izmantošanu pret miermīlīgo opozīcijas kustību “Kazahstānas demokrātiskā izvēle” (DCK)un “Koshe Partiyasy” atbalstītājiem, un mudina varas iestādes atļaut politisko plurālismu un konkurenci; mudina Kazahstānas valdību īstenot ieteikumus, ko sniedzis Eiropas Parlaments, ANO īpašais referents jautājumos par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību terorisma apkarošanā un Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, nosodot ekstrēmisma novēršanas tiesību aktu patvaļīgu piemērošanu;

6.  aicina Kazahstānu īstenot reformas, kuru mērķis ir veicināt valsts modernizāciju, demokrātiju un stabilitāti, pastiprināt centienus reformēt Kazahstānas politisko sistēmu, lai attīstītu parlamentārismu un daudzpartiju sistēmu, un paplašināt pilsonisko līdzdalību; pieņem zināšanai Augstākās reformu padomes izveidi un ņem vērā Kazahstānas iestāžu paziņojumu par jaunu reformu posmu, jo īpaši attiecībā uz tiesībaizsardzību, tiesu sistēmu un cilvēktiesību izvirzīšanu par prioritāti; uzsver, ka ir svarīgi turpināt šo procesu, tostarp veikt izmaiņas vēlēšanu likumā un pilnībā īstenot EDSO/ODIHR ieteikumus;

7.  aicina Kazahstānas varas iestādes pārtraukt izmantot kriminālkodeksu pret aktīvistiem, blogeriem, žurnālistiem un citām personām par to, ka viņi izmanto savas tiesības uz vārda brīvību;

8.  atzinīgi vērtē Kazahstānas iestāžu lēmumu atcelt naudas sodus un ļaut NVO atsākt darbību, kā paziņots 2021. gada 3. februārī; prasa atcelt trīs gadu darbības aizliegumu aktīvistam Max Bokayev un ļaut viņam turpināt viņa svarīgo darbu; aicina Kazahstānas varas iestādes pārtraukt finanšu pārskatu sistēmu ļaunprātīgu izmantošanu, lai izdarītu spiedienu uz cilvēktiesību grupām, atcelt nepamatotās apsūdzības par administratīviem pārkāpumiem pret grupām, ko apsūdz par iespējamiem ziņošanas pārkāpumiem, saskaņot tiesību aktus un praksi attiecībā uz ziņošanu par ārvalstu ienākumiem ar starptautiskajiem standartiem, tostarp atceļot Administratīvo pārkāpumu kodeksa 460-1. un 460-2. pantu, un tā vietā aizsargāt un veicināt svarīgo pilsoniskās sabiedrības darbu;

9.  atkārtoti pauž stingru pārliecību, ka neatkarīgas NVO tiek vajātas, veicot nepamatotas nodokļu pārbaudes, un ka cilvēktiesību aizstāvju un kustību, piemēram, “Bostandyq Kz”, “Femina Virtute”, “Veritas”, “405” un “Elimay”, un pilsoniskās sabiedrības aktīvistu vajāšana, izmantojot administratīvus arestus, naudas sodus un kriminālvajāšanu, ne tikai kavē iestāžu jau veiktos reformu centienus, bet arī kaitē Kazahstānas starptautiskajai reputācijai;

10.  pauž nožēlu par satraucošo plašsaziņas līdzekļu brīvības stāvokli valstī un aicina Kazahstānas valdību nodrošināt brīvu un drošu vidi neatkarīgiem žurnālistiem;

11.  mudina Kazahstānas valdību atļaut neatkarīgām arodbiedrībām reģistrēties un darboties saskaņā ar Kazahstānas ratificētajiem starptautiskajiem darba standartiem un bez jebkādas iejaukšanās vai aizskaršanas; pauž dziļu nožēlu par to, ka Specializētā starpapgabalu ekonomikas tiesa Šimkentā 2021. gada 5. februārī uz sešiem mēnešiem pārtrauca degvielas un enerģētikas nozares darbinieku arodbiedrības (ITUFEW) darbību, pamatojoties uz apgalvojumiem, ka tā nav reģistrējusies saskaņā ar Arodbiedrību likumu; mudina Kazahstānas valdību jēgpilni īstenot 2020. gada maijā grozīto Arodbiedrību likumu;

12.  ar bažām norāda uz jauno likumprojektu par labdarības organizācijām, ar ko nosaka papildu reglamentējošus pasākumus pilsoniskās sabiedrības organizācijām un kas ir tiešā pretrunā labdarības darba loģikai un paraugpraksei, kā arī neseno iniciatīvu valdības aizgādībā izveidot līdzekļu devēju organizāciju asociāciju, kas var tikt ļaunprātīgi izmantota, lai kontrolētu līdzekļu devēju organizācijas, vēl vairāk ierobežojot to neatkarību un atbildību par veiktajām darbībām;

13.  norāda, ka kopš 2008. gada, kad Kazahstāna ratificēja ANO Protokolu par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to, Kazahstāna ir ievērojami uzlabojusi savus valsts tiesību aktus par saukšanu pie atbildības par cilvēku tirdzniecību un par cilvēku tirdzniecības upuru aizsardzību; tomēr apliecina, ka Kazahstānai, ja tā vēlas izskaust cilvēku tirdzniecību, vēl ir jāstrādā pie vairāku problēmu risināšanas gan attiecībā uz atbalstu cietušajiem, gan vainīgo saukšanu pie atbildības;

14.  aicina iestādes apkarot visu veidu vardarbību pret sievietēm, tostarp nodrošinot efektīvus un pieejamus ziņošanas kanālus un aizsardzības pasākumus, kas atbilst cietušo vajadzībām un nodrošina konfidencialitāti; prasa izbeigt nesodāmību un rīkoties, lai nodrošinātu atbilstošas kriminālsankcijas pret vainīgajiem, tostarp vardarbības ģimenē gadījumos; mudina Kazahstānas varas iestādes noteikt kriminālatbildību par vardarbību ģimenē kā atsevišķu pārkāpumu un nodrošināt kriminālsankcijas pret vainīgajiem; aicina Kazahstānas varas iestādes uzskatīt patversmes un pakalpojumus no vardarbības ģimenē cietušajiem par pamatpakalpojumiem un atvieglot to pieejamību visām sievietēm un meitenēm, tostarp koronavīrusa krīzes laikā; mudina Kazahstānu parakstīt un ratificēt Stambulas konvenciju;

15.  uzsver, ka ir pilnībā jāievēro LGBTI kopienas tiesības; aicina Kazahstānas valdību garantēt LGBTI kopienas diskriminācijas novēršanas principu, tostarp ar likumu aizliedzot diskrimināciju dzimuma identitātes vai seksuālās orientācijas dēļ; aicina pienācīgi apmācīt tiesu iestāžu un policijas darbiniekus, kā arī pakalpojumu sniedzējus, lai nodrošinātu LGBTI personām pienācīgu palīdzību un aizsardzību;

16.  mudina Kazahstānas valdību nodrošināt etnisko kazahu un citu tādu minoritāšu grupām piederošu personu drošību, kuras ir aizbēgušas no Ķīnas koncentrācijas nometnēm, tostarp piešķirot pastāvīgu bēgļa statusu Murager Alimuly un Kaisha Akankyzy, un pievērst pietiekamu uzmanību pastāvīgajai etniskajai spriedzei valsts dienvidu reģionos;

17.  iesaka Kazahstānas iestādēm atturēties no tiesu iestāžu sadarbības mehānismu, piemēram, Interpola sarkanā paziņojuma sistēmas un savstarpējas tiesiskās palīdzības pieprasījumu, ļaunprātīgas izmantošanas, lai vajātu režīma oponentus ārvalstīs un iegūtu piekļuvi konfidenciālai informācijai;

18.  atzinīgi vērtē to, ka Kazahstāna ir atcēlusi nāvessodu par visiem noziegumiem, 2021. gada 2. janvārī ratificējot Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām otro fakultatīvo protokolu, tādējādi kļūstot par 88. šā nolīguma pusi; mudina Kazahstānas valdību pildīt solījumus par pilnīgu neiecietību pret spīdzināšanu un nodrošināt, ka visi apgalvojumi par spīdzināšanu tiek pilnībā izmeklēti un vainīgie tiek saukti pie atbildības;

19.  mudina Kazahstānas valdību izskaust spīdzināšanu un sliktu izturēšanos cietumos, ievērot ieslodzīto tiesības un nodrošināt pienācīgus dzīves un higiēnas apstākļus un drošu vidi Covid-19 radīto draudu novēršanai;

20.  aicina Kazahstānu ieviest pienācīgus aizsardzības pasākumus attiecībā uz personas datiem un stiprināt datu aizsardzības tiesību aktus, kā arī ierobežot invazīvu digitālās novērošanas tehnoloģiju izmantošanu un ieviest tiesisko regulējumu, kas skaidri aizliedz patvaļīgu un nelikumīgu digitālo uzraudzību, tostarp sejas atpazīšanu, saskaņā ar cilvēktiesību aizsardzības principiem;

21.  aicina ES un tās dalībvalstis, tostarp samitos un citās augsta līmeņa sanāksmēs, daudzpusējos forumos un vietējās pārstāvniecībās, stingri atbalstīt pilsonisko sabiedrību, veikt papildu pasākumus, lai ar Komisijas starpniecību sniegtu atbalstu Kazahstānas pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp paplašinot finanšu dotāciju shēmas pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas veicina cilvēktiesības, demokrātiskās vērtības, tiesiskumu un pamatbrīvības Kazahstānā, jo īpaši cilvēktiesību aizstāvjiem, un stiprināt cilvēku savstarpējos kontaktus ar Kazahstānas pilsoņiem; uzsver, ka finansiālās palīdzības Kazahstānai mērķim vajadzētu būt pilsoniskās sabiedrības un politiskās vajāšanas upuru atbalstam, nevis autoritārā režīma atbalstam;

22.  mudina ES delegāciju Kazahstānā veicināt sadarbību ar vietējiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, organizējot regulāras sanāksmes un sniedzot ieteikumus oficiālās sanāksmēs ar Kazahstānas valdības amatpersonām;

23.  mudina ES delegāciju Kazahstānā uzraudzīt notiekošos cilvēktiesību pārkāpumus un ieņemt publisku nostāju attiecībā uz pārkāpumiem, sniegt palīdzību politiskās vajāšanas upuriem un ieslodzītajiem aktīvistiem, apmeklējot valdības kritiķu un cilvēktiesību aizstāvju tiesas procesus un pieprasot apmeklējumus cietumos, kā arī ātri un apņēmīgi reaģēt uz jebkuru darbību, kas ir pretrunā tiesiskuma, demokrātijas un cilvēktiesību principiem;

24.  atgādina nesen apstiprināto ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, kas ļauj ES vērsties pret nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu izdarītājiem visā pasaulē un kas Kazahstānas gadījumā ļautu vērsties pret personām, vienībām un struktūrām, kuras ir iesaistītas plaši izplatītos un sistemātiskos cilvēktiesību pārkāpumos vai ir ar tiem saistītas; aicina Komisijas priekšsēdētājas vietnieku / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) un dalībvalstis apsvērt iespēju noteikt mērķtiecīgas sankcijas personām, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem;

25.  prasa, lai cilvēktiesības būtu viens no galvenajiem apspriežamajiem jautājumiem ES sadarbībā ar Vidusāziju; uzsver, ka dziļākām politiskajām un ekonomiskajām attiecībām ar ES, kā to paredz PPSN, jābūt balstītām uz kopīgām vērtībām un jāatbilst aktīvai un konkrētai Kazahstānas iesaistei demokrātisko reformu īstenošanā, kas izriet no tās starptautiskajām saistībām un pienākumiem;

26.  aicina Komisiju un PV/AP veikt visaptverošu PPSN pārskatīšanu, ņemot vērā jaunākās norises un tirdzniecības politikas pārskatīšanas rezultātus;

27.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim Vidusāzijā, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Kazahstānas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) OV C 23, 21.1.2021., 83. lpp. (2) OV C 45, 5.2.2016., 85. lpp. (3) OV C 251 E, 31.8.2013., 93. lpp. (4) OV C 224 E, 19.8.2010., 30. lpp. (5) ANO īpašais referents jautājumos par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību terorisma apkarošanas laikā.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par politisko situāciju Ugandā (2021/2545(RSP))

P9_TA(2021)0057 RC-B9-0138/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ugandu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības vārdā sniegto Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2021. gada 20. janvāra deklarāciju par vēlēšanām Ugandā,

–  ņemot vērā PV/AP 2021. gada 12. janvāra paziņojumu par Ugandā gaidāmajām vispārējām vēlēšanām,

–  ņemot vērā ES vēstnieka Attilio Pacifici 2021. gada 12. janvāra komentārus par nevalstisko organizāciju (NVO) bankas kontu iesaldēšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības delegācijas Ugandā un Austrijas, Beļģijas, Dānijas, Francijas, Īrijas, Itālijas, Nīderlandes, Vācijas, Zviedrijas, Islandes un Norvēģijas diplomātisko misiju Ugandā 2020. gada 26. novembra kopīgo vietējo paziņojumu par nesenajām ar vēlēšanām saistītajām vardarbības izpausmēm Ugandā,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra runaspersonas 2021. gada 8. janvāra preses brīfinga piezīmes par Ugandu,

–  ņemot vērā ANO cilvēktiesību ekspertu 2020. gada 29. decembra paziņojumu ”Uganda: ANO ekspertu dziļās bažas par pēkšņajiem vēlēšanu ierobežojumiem”,

–  ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko parakstījusi arī Uganda,

–  ņemot vērā 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Uganda ratificēja 1995. gada 21. jūnijā,

–  ņemot vērā 1981. gada 27. jūnija Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā 2007. gada 30. janvāra Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu,

–  ņemot vērā ANO 1984. gada 10. decembra Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

–  ņemot vērā Ugandas Republikas 1995. gada konstitūciju, kas grozīta 2005. gadā,

–  ņemot vērā 2000. gada 23. jūnija Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses (“Kotonū nolīgums”)(1), un jo īpaši tā 8. panta 4. punktu par nediskriminēšanu,

–  ņemot vērā kopīgo ES un Āfrikas stratēģiju,

–  ņemot vērā ES vēlēšanu novērošanas misijas Ugandā 2016. gada 18. februāra galīgo ziņojumu,

–  ņemot vērā Demokrātijas un pārvaldības partneru grupas (PDG) 2020. gada 23. decembra kopīgo vietējo paziņojumu par cilvēktiesību aktīvistu apcietināšanu Ugandā,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un tajā paredzētos ilgtspējīgas attīstības mērķus,

–  ņemot vērā 11. Eiropas Attīstības fonda ietvaros Ugandai izstrādāto valsts indikatīvo programmu,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2021. gada 14. janvārī Ugandas vēlētāji devās uz vēlēšanu iecirkņiem, lai ievēlētu prezidentu un parlamenta deputātus, un tika saņemts ārkārtīgi daudz ziņojumu par pārkāpumiem, un tā kā 2021. gada 16. janvārī vēlēšanu komisija pasludināja, ka prezidenta vēlēšanās, iegūstot 59 % balsu, uzvarējis Yoweri Museveni, kurš amatā bijis jau 35 gadus un sāks sesto pilnvaru termiņu, savukārt galvenais opozīcijas līderis Robert Kyagulanyi Ssentamu jeb Bobi Wine saņēmis 35 % balsu; tā kā vēlēšanu rezultātus bija grūti verificēt, jo vēlēšanu komisija neievēroja noteikumos paredzēto balsu skaitīšanas procesu;

B.  tā kā 2020. gadā paredzēto Ugandas prezidenta vēlēšanu priekšvēlēšanu posmā bija vērojama vardarbība, opozīcijas kandidātiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, cilvēktiesību aizstāvjiem, vēlēšanu ekspertiem un žurnālistiem saskaroties ar sistemātisku apspiešanu un iebiedēšanu saistībā ar savu likumīgo tiesību īstenošanu; tā kā vēlēšanu procesu spēcīgi aizēnoja pārmērīga spēka lietošana no tiesībaizsardzības un drošības iestāžu puses;

C.  tā kā, sākot ar 2020. gada rudeni, varas iestādes priekšvēlēšanu posmā pastiprināti apspieda politisko opozīciju, drošības iestādēm apcietinot galvenos opozīcijas kandidātus Bobi Wine, Patrick Oboi Amuriat un ģenerālleitnantu Henry Tumukunde, izklīdinot viņu rīkotos mītiņus un ierobežojot vēlēšanu atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos;

D.  tā kā opozīcijas partijas “Demokrātisko pārmaiņu forums” izvirzītais prezidenta amata kandidāts Patrick Oboi Amuriat pirms vēlēšanām vairākas reizes tika apcietināts, vienā no viņa kampaņas mītiņiem 2020. gada 9. novembrī sapulcējušies cilvēki tika izklīdināti, izmantojot asaru gāzi, un 2021. gada 6. janvārī policija apšaudīja viņa konvoju;

E.  tā kā vēlēšanu kampaņas arvien pieaugošā militarizācija īpaši uzkrītoši izpaudās 2020. gada 18. un 19. novembrī, kad, drošības spēkiem apspiežot protestētājus, kuri pieprasīja atbrīvot tobrīd aizturēto prezidenta amata kandidātu Bobi Wine, vismaz septiņos valsts rajonos bojā gāja vismaz 54 protestētāji, simtiem cilvēku tika apcietināti un citi pazuda bez vēsts;

F.  tā kā pēc vēlēšanām opozīcijas kandidāts Bobi Wine faktiski tika turēts mājas arestā, 11 dienas atrodoties drošības spēku ielenkumā;

G.  tā kā 2021. gada 1. februārī Bobi Wine Ugandas Augstākajā tiesā iesniedza lūgumrakstu, lai apstrīdētu vēlēšanu rezultātus, izvirzot aizdomas par plaša mēroga krāpšanu, tostarp par militārpersonu līdzdalību vēlēšanu urnu piepildīšanā, nobalsošanu citu cilvēku vietā un vēlētāju neielaišanu vēlēšanu iecirkņos; tā kā pret prezidentu Y. K. Museveni pēc pēdējām četrām vēlēšanām tika iesniegtas sūdzības Augstajā tiesā;

H.  tā kā 2021. gada 7. janvārī Bobi Wine iesniedza lūgumrakstu Starptautiskajā Krimināltiesā (ICC), apsūdzot prezidentu Y. K. Museveni un deviņas citas augstas amatpersonas daudzkārtējos cilvēktiesību pārkāpumos;

I.  tā kā starptautiskās novērotāju un vēlēšanu ekspertu misijas lielākoties nevarēja būt klāt vēlēšanu iecirkņos, jo Ugandas iestādes nebija šīs misijas akreditējušas, un tā kā iestādes arī netika īstenojušas iepriekšējo misiju ieteikumus; tā kā ES bija piedāvājusi nosūtīt nelielu vēlēšanu novērotāju komandu, taču šis piedāvājums tika noraidīts; tā kā ASV atcēla Ugandas vispārējo vēlēšanu novērošanu, jo lielākā daļa iesniegto akreditācijas pieprasījumu tika noraidīti; tā kā ES vēlēšanu novērošanas misijas 2016. gada galīgajā ziņojumā bija sniegti aptuveni 30 ieteikumi, tostarp uzsvērta nepieciešamību pēc neatkarīgākas vēlēšanu struktūras un nepieciešamība novērst pārmērīgu spēka izmantošanu no drošības dienestu puses, taču Ugandas iestādes neīstenoja nevienu no šiem ieteikumiem;

J.  tā kā valdība pirms vēlēšanām ierobežoja piekļuvi internetam un sāka ieviest sociālo mediju nodokli lietotājiem, kuri pērk interneta datus, un tā kā pirmsvēlēšanu posmā tika saņemti ziņojumi par bloķētu piekļuvi tiešsaistes ziņojumapmaiņas un sociālo mediju platformām; tā kā piekļuve dažām sociālo mediju vietnēm joprojām ir ierobežota;

K.  tā kā Covid-19 pandēmija arī tika izmantota kā aizbildinājums represijām un nesamērīgiem ierobežojumiem pret opozīcijas pulcēšanos un aktivitātēm; tā kā no Ugandas ir saņemtas ziņas par aptuveni 40 000 Covid-19 gadījumiem; tā kā ANO augstais cilvēktiesību komisārs ir paudis bažas par to, ka Covid-19 pasākumi tikuši izmantoti, lai ierobežotu politiskās brīvības un politisko līdzdalību vēlēšanu procesā; tā kā 2020. gada 26. decembrī Uganda, atsaucoties uz piesardzības pasākumiem Covid-19 ierobežošanai, apturēja kampaņu norisi apgabalos, kuros opozīcijas spēki baudīja īpašu popularitāti, tostarp Mbarara, Kabarole, Luwero, Kasese, Masaka, Wakiso, Jinja, Kalungu, Kazo, Kampala City un Tororo;

L.  tā kā ar Covid-19 saistītie ierobežojošie pasākumi vairākkārt tika vērsti pret konkrētām grupām, rezultātā izceļoties plaša mēroga vardarbībai un notiekot patvaļīgiem arestiem bez piekļuves advokātam, par ko liecina policijas 2020. gada 29. marta reids pret fondu “Saules bērni”, kurš sniedz patvērumu jauniešiem bezpajumtniekiem, kas sevi pieskaita lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem vai transpersonām;

M.  tā kā 2020. gada novembrī Valsts nevalstisko organizāciju (NVO) birojs patvaļīgi apturēja pilsoņu nesen izveidotās pilsoniskās sabiedrības organizācijas “National Election Watch Uganda” darbību (šī organizācija bija izveidota ar mērķi veikt vēlēšanu novērošanu); tā kā Ugandas Finanšu izlūkošanas iestāde ir iesaldējusi vairāku pilsoniskās sabiedrības organizāciju, tostarp Ugandas Valsts NVO foruma un Ugandas Sieviešu tīkla (UWONET), bankas kontus, kā iemeslu minot neapstiprinātas apsūdzības terorisma finansēšanā;

N.  tā kā pēdējo gadu laikā Ugandas varas iestādes ir arvien vairāk vērsušās pret pilsoniskās sabiedrības organizācijām, jo īpaši tām, kas strādā ar cilvēktiesību un vēlēšanu jautājumiem; tā kā 2020. gada 23. decembrī, pamatojoties uz apsūdzībām par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un Ugandas konstitucionālo garantiju pārkāpšanu, tika apcietināts Nicholas Opiyo — vadošs cilvēktiesību jurists un Saharova stipendiāts — kopā ar trim citiem juristiem Herbert Dakasi, Anthony Odur un Esomu Obure, kā arī Nacionālās vienotības platformas (NUP) biedru Hamid Tenywa; tā kā Nikolas Opiyo 2020. gada 30. decembrī tika atbrīvots pret drošības naudu, bet joprojām gaida tiesas procesu; tā kā N. Opiyo dedzīgi noliedz pret viņu izvirzītās apsūdzības, norādot, ka naudas līdzekļi tika likumīgi izmantoti, lai atbalstītu “Chapter Four Uganda” veikto darbu cilvēktiesību jomā;

O.  tā kā drošības dienestu darbinieki kampaņas gaitā ir nolaupījuši simtiem NUP atbalstītāju un nezināms skaits šo cilvēku joprojām ir piespiedu kārtā aizturēti vai arī viņu atrašanās vieta nav zināma;

P.  tā kā prezidents Y. K. Museveni 2020. gada 2. janvārī Finanšu ministrijai adresētā vēstulē deva rīkojumu apturēt organizācijas “Democratic Governance Facility” (DGF) darbību; tā kā DGF Ugandā finansē lielāko daļu NVO un to atbalsta daudzas dalībvalstis, tostarp Austrija, Norvēģija, Nīderlande, Zviedrija, Dānija un Īrija; tā kā šīs organizācijas mērķis ir stiprināt demokratizāciju, aizsargāt cilvēktiesības, uzlabot tiesu iestāžu pieejamību un veicināt pārskatatbildību; tā kā tiek nopietni kavēta svarīgu ES finansētu programmu īstenošana;

Q.  tā kā 2020. gada decembrī žurnālistu cilvēktiesību aizsardzības organizācija “Human Rights Network for Journalists – Uganda” ziņoja par vairāk nekā 100 cilvēktiesību pārkāpumiem pret žurnālistiem, tostarp policijas vardarbību, kas galvenokārt notikusi tad, kad žurnālisti klātesot veidojuši materiālu par politisko kandidātu kampaņām; tā kā 2020. gada 30. decembrī policija apliecināja, ka atspoguļot balsošanas norisi būs atļauts tikai sertificētiem žurnālistiem; tā kā 2020. gada novembra nogalē varas iestādes izraidīja trīs Kanādas žurnālistus; tā kā organizācijas “Reportieri bez robežām” 2020. gada pasaules preses brīvības indeksā Uganda ieņem 125. vietu no 180 valstīm;

R.  tā kā 2020. gada 12. decembrī valdība iesaldēja aktīvus četrām NVO (UWONET, Valsts NVO forumam, Sieviešu starptautiskajam miera centram un Vēlēšanu finanšu uzraudzības aliansei), kuras aktīvi darbojas vēlēšanu kampaņās nolūkā rosināt sieviešu un jauniešu līdzdalību, un šādu rīcību pamatoja ar apsūdzībām terorisma finansēšanā;

S.  tā kā 2021. gada 11. janvārī ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs nosodīja tā dēvēto cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos Ugandā un ziņoja par daudziem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp vārda brīvības, miermīlīgas pulcēšanās un līdzdalības tiesību pārkāpumiem, kā arī patvaļīgu dzīvības atņemšanu, patvaļīgu apcietināšanu, aizturēšanu un spīdzināšanu;

T.  tā kā vēlēšanu kampaņā un prezidenta Y.K Museveni paziņojumos pret rietumvalstīm tika vērsta arvien naidīgāka retorika;

U.  tā kā Ugandas sabiedrība ir demogrāfiski viena no gados jaunākajām un visstraujāk augošajām pasaulē un daudzi tās pārstāvji izmantoja savas tiesības miermīlīgi balsot; tā kā Ugandas Valsts vēlēšanu komisija nebija reģistrējusi vienu miljonu gados jaunu balsstiesīgo vēlētāju, apgalvojot, ka tai trūkst materiālo resursu, lai minētās personas reģistrētu;

V.  tā kā ar 11. Eiropas Attīstības fonda starpniecību ES nodrošina Ugandai 578 miljonus EUR, proti, atbalstu labas pārvaldības veicināšanai, infrastruktūras uzlabošanai, pārtikas nodrošinājuma panākšanai un lauksaimniecībai; tā kā Uganda saņem arī 112,2 miljonus EUR no ES Ārkārtas trasta fonda Āfrikai ;

W.  tā kā sadarbība drošības un attīstības jomā starp Ugandu un ES, ASV un citām valstīm notiek saistībā ar Āfrikas Savienības miera uzturēšanas misiju Somālijā (AMISOM);

X.  tā kā ANO tautas attīstības indeksā no 189 valstīm Uganda ir 159. vietā un tā kā organizācijas “Transparency International” korupcijas uztveres indeksā no 180 valstīm Uganda ir 137. vietā;

Y.  tā kā Ugandai ir viens no pasaulē stingrākajiem likumiem, kas vērsts pret homoseksualitāti, un tā kā joprojām pastāv LGBTQ+ personu diskriminācija un vardarbība pret viņām;

Z.  tā kā bijušais militārā grupējuma līderis un bērns kareivis Dominic Ongwen no Ugandas tika atzīts par vainīgu kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci Starptautiskās Krimināltiesas 2021. gada 4. februāra nozīmīgajā spriedumā, kurā viņš tika notiesāts 61 atsevišķā apsūdzībā par slepkavību, izvarošanu, seksuālo verdzību, nolaupīšanu un spīdzināšanu, ko viņš veica, būdams komandieris Tā Kunga pretošanās armijā (LRA) — vardarbīgā grupējumā, kas rīkoja asiņainu vardarbības kampaņu Ugandā un tās kaimiņvalstīs, kura sākās 1980. gadu vidū un beidzās pirms dažiem gadiem,

1.  pauž nožēlu par to, ka vēlēšanu process nebija demokrātisks un nepārredzams; nosoda pārmērīgo spēku, ko policijas un bruņotie spēki pielietoja prezidenta vēlēšanās, un minēto spēku pieaugošo iejaukšanos politiskajā procesā; pauž nožēlu par to, ka neatkarīgiem, vietējiem un starptautiskiem vēlēšanu novērotājiem tika aizliegts pārraudzīt vēlēšanas, neļaujot tās novērtēt saskaņā ar starptautiski atzītiem standartiem; uzsver, cik būtiskas ir brīvas un godīgas vēlēšanas, kas ir ilgtspējīgas ilgtermiņa attīstības priekšnoteikums; šajā sakarā pauž atzinību Ugandas iedzīvotājiem, jo īpaši jauniešiem, par drosmi un demokrātijai izrādīto entuziasmu šīs vēlēšanu kampaņas laikā;

2.  nosoda vardarbību pret politiskās opozīcijas līderiem, viņu pastāvīgu vajāšanu un sistemātisku apspiešanu Ugandā, kā arī pilsoniskās sabiedrības, cilvēktiesību aizstāvju un plašsaziņas līdzekļu apspiešanu, radītos sociālo plašsaziņas līdzekļu platformu darbības traucējumus un interneta atslēgšanu;

3.  tādēļ aicina valdību izbeigt situāciju, kurā drošības spēki pastāvīgi izmanto nāvējošu un pārmērīgu spēku, un pārtraukt patvaļīgo aizturēšanu, apcietināšanu un uzbrukumus, kas vērsti pret opozīcijas politiķiem un atbalstītājiem, protestētājiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un žurnālistiem;

4.  aicina Ugandas valdību nodrošināt taisnīgumu un pārskatatbildību visiem cietušajiem, veicot objektīvu, rūpīgu un neatkarīgu izmeklēšanu par drošības spēku veikto šaušanu un vardarbību, un tāpat aicina Ugandas tiesu iestādes objektīvi un neatkarīgi piemērot spēkā esošo tiesisko regulējumu un pilnībā ņemt vērā pieejamos faktus un pierādījumus; aicina Ugandas iestādes nekavējoties sākt neatkarīgu izmeklēšanu par 2020. gada 18. un 19. novembrī notikušajiem traģiskajiem notikumiem, kuros vismaz 54 cilvēki bez iemesla gāja bojā policijas īstenotajos pasākumos pēc Bobi Wine apcietināšanas un vēl simtiem citu cilvēku tika ievainoti, un kurus personīgi atzinis prezidents Y.K. Museveni, un aicina saukt vainīgos pie atbildības;

5.  uzsver, ka vēlēšanu rezultātu pārsūdzēšana un apstrīdēšana ir ticama vēlēšanu procesa būtiska iezīme; sagaida, ka visas vēlēšanu problēmas un sūdzības tiks izskatītas neatkarīgā un pārredzamā veidā, izmantojot pieejamos konstitucionālos un tiesiskās aizsardzības līdzekļus;

6.  aicina valdību nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visas personas, kas aizturētas un apcietinātas tikai par dalību miermīlīgas politiskās pulcēšanās pasākumos vai par to, ka ir izmantojušas savas tiesības uz vārda un biedrošanās brīvību, tostarp 2016. gada Eiropas Parlamenta Saharova stipendiātu Nicholas Opiyo, vai atcelt visas apsūdzības, kas vērstas pret minētajām personām; atgādina Ugandas valdībai, ka ir jāievēro vārda brīvība un tiesības uz miermīlīgu un drošu pulcēšanos, tostarp visu politisko dalībnieku un to atbalstītāju brīvu pārvietošanos, un nosoda pašreizējās represijas, kas vērstas pret pilsonisko sabiedrību; aicina valdību nodrošināt, ka Nicholas Opiyo tiesības uz taisnīgu tiesu tiek ievērotas visaugstākajā līmenī;

7.  atgādina Ugandas iestādēm par pienākumu garantēt, aizsargāt un veicināt pamattiesības, tostarp valsts pilsoņu pilsoniskās un politiskās tiesības, taisnīgu pārstāvību neatkarīgi no etniskās izcelsmes, vārda brīvību un pulcēšanās brīvību, un apstiprināt politiskās opozīcijas, pilsoniskās sabiedrības dalībnieku, žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu būtisko lomu valstī; aicina iestādes atcelt jebkādus ierobežojumus, kas var ierobežot cilvēku tiesības uz mierīgas pulcēšanās, vārda un biedrošanās brīvību;

8.  atgādina Ugandas valdībai par vārda brīvības nozīmi un brīvu un plurālistisku plašsaziņas līdzekļu lomu demokrātiskā sabiedrībā; ar bažām norāda, ka žurnālisti, kas ziņoja par vēlēšanām, tika pakļauti regulārai iebiedēšanai un vardarbībai; sagaida, ka Ugandas iestādes veidos vidi, kurā žurnālisti var netraucēti veikt savu darbu;

9.  aicina Ugandas iestādes nodrošināt visiem drošu un neierobežotu piekļuvi internetam, tostarp sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem un tiešsaistes ziņojumapmaiņas platformām, jo pretējā gadījumā tas kļūs par nopietnu šķērsli informācijas brīvībai, tostarp plašsaziņas līdzekļu brīvībai;

10.  mudina Ugandas iestādes izbeigt pilsoniskās sabiedrības darbību patvaļīgu apturēšanu, pilsoniskās sabiedrības aktīvistu apcietināšanu un viņu finanšu aktīvu iesaldēšanu; šajā sakarībā visstingrākajā veidā nosoda mēģinājumus ierobežot pilsoniskās sabiedrības finansējumu, jo īpaši prezidenta Y.K. Museveni rīkojumu apturēt vairākus miljonus euro vērto demokrātiskas pārvaldības mehānismu, proti, apvienoto fondu, ko koordinē ES un dalībvalstu attīstības partneri, atbalstot grupas, kas strādā pie cilvēktiesību veicināšanas, demokrātijas padziļināšanas un pārskatatbildības uzlabošanas Ugandā;

11.  pauž cerību, ka Ugandas valdība nekavējoties pārtrauks Covid-19 pandēmijas izmantošanu par ieganstu tam, lai ieviestu likumus un politiku, kas pārkāpj starptautiskās tiesības, un atteiktos no cilvēktiesību garantijām, tostarp nepamatoti ierobežojot tiesības uz mierīgas pulcēšanās brīvību un vārda brīvību un to galvenokārt vēršot pret LGTBTQ+ personām; mudina Ugandas iestādes ievērot valsts iedzīvotāju tiesības un cieņu un stingri ierobežot ārkārtas pilnvaru īstenošanu, attiecinot to tikai uz sabiedrības veselības aizsardzību;

12.  stingri kritizē Ugandas skarbos likumus, kas vērsti pret homoseksualitāti, un prasa tos steidzami pārskatīt kopā ar stratēģiju diskriminācijas un vardarbības pret LGBTQ+ personām novēršanai;

13.  uzstājīgi prasa, lai ES delegācija Ugandā turpinātu cieši uzraudzīt LGBTQ+ personu situāciju un aktīvi atbalstītu pilsoniskās sabiedrības organizācijas, cilvēktiesību aizstāvjus un LGBTQ+ personas uz vietas;

14.  uzstājīgi prasa, lai ES apņemtos un būtu gatava sadarboties ar Ugandas iestādēm un palīdzēt veikt tik ļoti nepieciešamās demokrātiskās un pārvaldības reformas; tomēr uzsver, ka šīs sadarbības panākumi lielā mērā ir atkarīgi no Ugandas puses vēlmes faktiski īstenot šīs reformas; šajā sakarībā atgādina, ka sistemātiska valsts īstenotu represiju un vardarbības izmantošana varētu būtiski ietekmēt ES turpmākās attiecības ar Ugandu; aicina ES izmantot politiskā spiediena iespējas, ko paver attīstības palīdzības programmas, īpaši budžeta atbalsta programmas, lai uzlabotu cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu Ugandā;

15.  uzstāj, ka ES un citiem starptautiskajiem dalībniekiem ir jāsaglabā un jāstiprina sava integrētā un koordinētā pieeju Ugandai, kas ietver labas pārvaldības, demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanu un tiesu sistēmas un tiesiskuma stiprināšanu, un mudina ES un tās dalībvalstis norādīt uz šādām bažām publiskajos un diplomātiskajos kanālos; atkārtoti norāda, ka sankcijas pret personām un organizācijām, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ugandā, ir jāpieņem ES līmenī saskaņā ar jauno ES cilvēktiesību sankciju mehānismu, proti, tā dēvēto ES Magņitska aktu;

16.  iesaka pastiprināt kontroli pār Ugandas fiskālo pārvaldību un pārredzamību; mudina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu turpināt sistemātiski pārskatīt ES budžeta atbalsta programmas gadījumos, kad pastāv risks, ka Ugandas iestādes līdzekļus varētu novirzīt izmantošanai darbībām, kas var veicināt cilvēktiesību pārkāpumus un tikt vērstas pret aktīvistiem;

17.  atzinīgi vērtē spriedumu lietā pret bijušo LRA komandieri Dominic Ongwen, kuru Starptautiskā Krimināltiesa atzinusi par vainīgu kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci, un uzskata to par nozīmīgu soli centienos panākt taisnīgumu un noteikt atbildību par LRA pastrādātajiem nežēlīgajiem noziegumiem;

18.  joprojām pauž bažas par vispārējo drošības situāciju reģionā un šajā sakarā uzsver AMISOM nozīmīgo darbu; uzsver, ka tās ilgtermiņa mērķi tiks sasniegti tikai tad, ja visas iesaistītās puses rādīs labu piemēru tiesiskuma, pamattiesību un demokrātijas principu ievērošanā;

19.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, Ugandas Republikas prezidentam, Ugandas parlamenta priekšsēdētājam un Āfrikas Savienības iestādēm.

(1) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par nākotnes izaicinājumiem Eiropā sieviešu tiesību jomā: vairāk nekā 25 gadus pēc Pekinas deklarācijas un Rīcības platformas (2021/2509(RSP))

P9_TA(2021)0058 B9-0114/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1995. gada 15. septembra Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu un tās pārskatīšanas konferenču rezultātus,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 23. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru un jo īpaši tā 2., 3., 9., un 15. principu,

–  ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, principu "nevienu neatstāt novārtā" un it īpaši 1. mērķi, kas tiecas izbeigt nabadzību, 3. mērķi, kas tiecas nodrošināt cilvēkiem veselīgu dzīvi, 5. mērķi, kas tiecas panākt dzimumu līdztiesību un uzlabot sieviešu dzīves apstākļus, 8. mērķi, kas tiecas panākt ilgtspējīgu un ekonomisku izaugsmi, un 13. mērķi, kas tiecas steidzami rīkoties, lai pielāgotos klimata pārmaiņām un to ietekmei,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija), kas stājās spēkā 2014. gada 1. augustā,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1951. gada Konvenciju par vienlīdzīgu atalgojumu (Nr. 100), SDO 2019. gada Konvenciju pret vardarbību un aizskarošu izturēšanos (Nr. 190) un SDO 2013. gada Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām (Nr. 189),

–  ņemot vērā ANO Eiropas Ekonomikas komisijas 2019. gada 20. augusta ziņojumu "Regional review of progress: regional synthesis" (Reģionālais progresa pārskats: reģionālā sintēze),

–  ņemot vērā ANO Sieviešu organizācijas ziņojumu "Gender Equality: Women’s rights in review 25 years after Beijing" (Dzimumu līdztiesība: pārskatot sieviešu tiesības 25 gadus pēc Pekinas), kas publicēts 2020. gada 5. martā,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2019. gada 13. decembra ziņojumu Komisijai sešdesmit ceturtajā sesijā par sieviešu stāvokli "Review and appraisal of the implementation of the Beijing Declaration and Platform for Action and the outcomes of the twenty-third special session of the General Assembly" (Pekinas deklarācijas un Rīcības platformas īstenošanas pārskats un novērtējums un Ģenerālās asamblejas divdesmit trešās īpašās sesijas rezultāti),

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2020. gada 21. decembra ziņojumu Komisijai sešdesmit piektajā sesijā par sieviešu stāvokli "Women’s full and effective participation in decision making in public life, as well as the elimination of violence, for achieving gender equality and the empowerment of women and girls" (Sieviešu pilnīga un efektīva līdzdalība lēmumu pieņemšanā sabiedriskajā dzīvē, kā arī vardarbības izskaušana, lai panāktu dzimumu līdztiesību un nodrošinātu sieviešu un meiteņu iespējas),

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra politikas ziņojumu "The Impact of COVID-19 on Women" (Covid-19 ietekme uz sievietēm), kas publicēts 2020. gada 9. aprīlī,

–  ņemot vērā ANO Sieviešu organizācijas ziņojumu "No ieskata līdz rīcībai: dzimumu līdztiesība pēc Covid-19 krīzes", kas publicēts 2020. gada 2. septembrī,

–  ņemot vērā EIGE ziņojumu "Pekina +25: piektais pārskats par Pekinas Rīcības platformas īstenošanu ES dalībvalstīs", kas publicēts 2020. gada 5. martā,

–  ņemot vērā EPRS pētījumu ")Beijing Platform for Action, 25-year review and future priorities" (Pekinas Rīcības platforma, 25 gadu pārskats un nākotnes prioritātes (Eiropas Parlamenta Izpētes dienests, Eiropas Parlaments, 2020. gads),

–  ņemot vērā ANO Iedzīvotāju fonda (UNFPA) ziņojumu "Covid-19 pandēmijas ietekme uz ģimenes plānošanu un ar dzimumu saistītas vardarbības, sieviešu dzimumorgānu kropļošanas un bērnu laulību izbeigšanu", kas publicēts 2020. gada 27. aprīlī,

–  ņemot vērā UNFPA paziņojumu "Miljoniem vairāk vardarbības, bērnu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanas un neplānotas grūtniecības gadījumu Covid-19 pandēmijas dēļ", kas publicēts 2020. gada 28. aprīlī,

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 9.–10. decembra secinājumus "Dzimumu līdztiesība ekonomikā ES: turpmākā virzība",

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietu un drošības politikas jautājumos 2020. gada 25. novembra kopīgo paziņojumu par ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānu (GAP III),

–  ņemot vērā 2020. gada 13. februāra rezolūciju par ES prioritātēm ANO Sieviešu statusa komisijas 64. sesijā(1),

–  ņemot vērā 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par ES Dzimumu līdztiesības stratēģiju(2) un Eiropas Komisijas Dzimumu līdztiesības stratēģiju 2020.–2025. gadam,

–  ņemot vērā 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par dzimumu perspektīvu Covid-19 krīzes un pēckrīzes periodā(3),

–  ņemot vērā 2020. gada 26. novembra rezolūciju par tiesību uz abortu de facto aizliegumu Polijā(4),

–  ņemot vērā 2020. gada 30. janvāra rezolūciju par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību(5),

–  ņemot vērā 2020. gada 23. oktobra rezolūciju par dzimumu līdztiesību ES ārpolitikā un drošības politikā(6),

–  ņemot vērā 2020. gada 17. decembra rezolūciju par nepieciešamību pēc Padomes sanāksmes īpašā konfigurācijā par dzimumu līdztiesību(7),

–  ņemot vērā 2019. gada 13. februāra rezolūciju par pretreakciju pret sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā(8),

–  ņemot vērā 2012. gada 13. marta rezolūciju par sievietēm politisko lēmumu pieņemšanā — kvalitāte un līdztiesība(9),

–  ņemot vērā ES daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam un tās horizontālo prioritāti par dzimumu līdztiesības integrēšanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.  tā kā 189 valdības no visas pasaules, tostarp no Eiropas Savienības un tās dalībvalstīm, 1995. gada Ceturtajā pasaules konferencē par sievietēm Pekinā apņēmās strādāt pie dzimumu līdztiesības un visu sieviešu un meiteņu iespēju palielināšanas;

B.  tā kā konferencē pieņemtā Pekinas deklarācija un Rīcības platforma (BPfA) ir visaptverošākā globālā programma dzimumu līdztiesības veicināšanai un tiek uzskatīta par starptautisku sieviešu "tiesību aktu", kurā sieviešu tiesības tiek definētas kā cilvēktiesības un tiek noteikts redzējums par vienlīdzīgām tiesībām, brīvību un iespējām visām pasaules sievietēm, un 2015. gadā tas tika atkārtoti apstiprināts ar 2030. gada Ilgtspējīgas attīstības programmu, nosakot mērķus un konkrētus pasākumus dažādās jomās, kas skar sievietes un meitenes;

C.  tā kā laikā pēc Pekinas platformas pieņemšanas 1995. gadā ir gūti noteikti panākumi attiecībā uz sievietēm un meitenēm, jo īpaši Eiropā, taču kopumā progress ir bijis nepieņemami lēns un šie ar grūtībām gūtie panākumi var tikt zaudēti;

D.  tā kā Covid-19 pandēmijas dēļ Paaudžu līdztiesības forums ir atlikts līdz 2021. gada pirmajai pusei;

E.  tā kā ir pagājuši 25 gadi kopš Starptautiskās iedzīvotāju un attīstības konferences (ICPD) Kairā, kurā 179 valdības pieņēma ICPD Rīcības programmu, saskaņā ar Pekinas Rīcības platformu paužot globālu apņemšanos veicināt seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesības (SRHR);

F.  tā kā Konvencija par visu veidu sieviešu diskriminācijas izskaušanu stājās spēkā nedaudz vairāk nekā pirms 40 gadiem un, kaut arī visas ES dalībvalstis ir to ratificējušas, progress sieviešu un vīriešu līdztiesības jomā ir lēns, kā norāda EIGE;

G.  tā kā Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Eiropas Padomes Stambulas konvencija), kas ir visaptverošākais instruments vardarbības pret sievietēm novēršanai Eiropā, tika atvērta parakstīšanai pirms 10 gadiem, taču to vēl nav ratificējušas visas ES dalībvalstis un tai nav pievienojusies ES;

H.  tā kā 2021. gadā tiek atzīmēta Eiropas Padomes Stambulas konvencijas 10. gadadiena;

I.  tā kā ir jālikvidē kaitīgās struktūras un stereotipi, kas saglabā nevienlīdzību, lai veicinātu dzimumu līdztiesību; tā kā dzimumu līdztiesības veicināšana nāk par labu ne tikai sabiedrībai kopumā, bet arī pati par sevi ir mērķis;

J.  tā kā dzimumu nelīdztiesība aptver visus darba tirgus aspektus, tostarp nodarbinātību, darba samaksas, pensiju un aprūpes atšķirības, sociālo pakalpojumu un sociālās aizsardzības nepieejamību, arvien nedrošākas darbvietas un lielāku nabadzības risku sievietēm;

K.  tā kā ir pierādīts, ka finanšu krīze un tās sekas kaitē sievietēm, sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesībai un rada ilgtermiņa ietekmi; tā kā ekonomiskajos pasākumos pēc Covid-19 krīzes ir jāņem vērā dzimumu aspekti un sociālā vienlīdzība;

L.  tā kā Covid-19 krīzes ietekme ir saistīta ar Covid-19 krīzi un tās sekām ir skaidri dzimumu aspekti, jo tā atšķirīgi ietekmē sievietes un vīriešus un ir saasinājusi pašreizējo nevienlīdzību; tā kā sievietes šī krīze ietekmē nesamērīgi smagi, savukārt reakcijā uz Covid-19 krīzi lielākoties netiek ņemti vērā dzimumu aspekti; tā kā šī ietekme izraisa gan satraucošu vardarbības un uzmākšanās pieaugumu saistībā ar dzimumu, gan neapmaksātus un nevienlīdzīgus aprūpes un mājas pienākumus, kā arī ierobežo piekļuvi seksuālajai un reproduktīvajai veselībai un tiesībām (SRHR) un rada lielu ietekmi uz sievietēm saimnieciskajā un darba jomā, jo īpaši uz veselības aprūpes darbiniecēm un aprūpētājām;

M.  tā kā pandēmija ir īpaši smagi skārusi nozares un profesijas, kurās pārsvarā strādā sievietes (piemēram, veselības aprūpi, aprūpes un neatliekamās palīdzības dienestus, sociālo darbu, izglītību, mazumtirdzniecību, kasieres, apkopējas utt.) un neoficiālo ekonomiku; tā kā sievietes, kas strādā veselības aprūpes nozarē, ir vairāk pakļautas infekcijas riskam nekā vīrieši, jo viņas veido 76 % no ES veselības aprūpes darbiniekiem(10);

N.  tā kā pašreizējo "stikla griestu" dēļ lēmumu pieņemšanā sievietes nav vienādi iesaistītas ar vīriešiem; tā kā lielākajā daļā ES dalībvalstu valdības kabinetu, parlamentu, valsts pārvaldes iestāžu, Covid-19 darba grupu un uzņēmumu valžu vēl nav panākta vienlīdzīga varas dalīšana starp vīriešiem un sievietēm;

O.  tā kā sievietes saskaras ar krustenisku nevienlīdzību un diskrimināciju, kas inter alia saistīta ar viņu rasi, etnisko vai sociālo izcelsmi, seksuālo orientāciju, dzimuma identitāti un izpausmi, reliģiju vai pārliecību, dzīvesvietas statusu un invaliditāti, un ir jācenšas vērsties pret visiem diskriminācijas veidiem, lai panāktu dzimumu līdztiesību visām sievietēm; tā kā ES politikā ir jāpastiprina krusteniskā pieeja, lai risinātu diskriminācijas institucionālos, strukturālos un vēsturiskos aspektus; tā kā krusteniskās analīzes izmantošana ne tikai ļauj izprast strukturālos šķēršļus, bet arī sniedz pierādījumus, lai izstrādātu kritērijus un noteiktu virzību uz stratēģisku un efektīvu politiku pret sistēmisku diskrimināciju, atstumtību un sociālo nevienlīdzību;

P.  tā kā sievietes biežāk saskaras ar bezdarbu un viņām ir nedrošs nodarbinātības statuss (piemēram, slēdzot darba līgumus), un tas rada nestabilitāti attiecībā uz darbvietu; tā kā aprūpes nozarē galvenokārt strādā sievietes (76 %)(11) un viņām parasti ir nestabils atalgojums un darba apstākļi; tā kā sociālās nozares pakalpojumus lielākoties izmanto un sniedz sievietes, tādēļ jebkāda šādu pakalpojumu nesniegšana vai nepietiekama sniegšana neļauj sievietēm pilnībā iesaistīties darbaspēkā, tādējādi radot situāciju, kurā dzimums netiek ņemts vērā sociālās nozares pakalpojumu plānošanā, budžeta plānošanā un nodrošināšanā;

Q.  tā kā sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības joprojām ir 14 % Eiropā(12) un 20 % pasaulē(13) un pensiju atšķirības starp dzimumiem dažās ES dalībvalstīs sasniedz pat 40 %; tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības rada pensiju atšķirības un tās pašas par sevi palielina nabadzības un atstumtības risku, jo īpaši vecāka gadagājuma sieviešu un vientuļo sieviešu vidū; tā kā gan darba samaksas atšķirības, gan darba nestabilitāte tieši ietekmē nākotnes pensijas;

R.  tā kā neapmaksātā aprūpes un mājas darba nevienlīdzīga dalīšana nopietni ierobežo sieviešu līdzdalību ekonomikā; tā kā sieviešu neapmaksātais aprūpes darbs Covid-19 krīzes laikā ir bijis svarīgs sabiedrības uzturēšanai, tomēr aprūpes pienākumi ārpus darba tirgus Eiropā atstāj 7,7 miljonus sieviešu, salīdzinot ar 450 000 vīriešiem(14); tā kā sieviešu nodarbinātības īpatnības, kas izriet no nepieciešamības veikt neapmaksātu aprūpes darbu (t. i., nepilna laika darbs), ir būtisks faktors, kas ietekmē sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības; tā kā ilgtermiņa neoficiālos aprūpes pienākumus vismaz vairākas dienas nedēļā vai katru dienu uzņemas vairāk sieviešu nekā vīriešu un kopumā sievietes veido 62 % no visiem cilvēkiem, kas ES nodrošina ilgtermiņa neoficiālo aprūpi(15);

S.  tā kā visā pasaulē 35 % sieviešu ir piedzīvojušas fizisku un/vai seksuālu vardarbību no tuva partnera vai seksuālu vardarbību no cilvēka, kas nav partneris; tā kā Covid-19 pandēmijas laikā ir būtiski palielinājusies tuvu partneru veiktā vardarbība, ko ANO apzīmē kā "ēnu pandēmiju", par 60 % palielinoties ārkārtas izsaukumiem no sievietēm, kuras cietušas no tuva partnera vardarbības, kā ziņo Pasaules Veselības organizācijas Eiropas dalībvalstis(16);

T.  tā kā sievietes ir mazāk aizsargātas pret klimata pārmaiņu sekām(17); tā kā, neraugoties uz to, ka sievietes savā rīcībā, šķiet, vairāk raizējas par klimatu nekā vīrieši, sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas lēmumu pieņemšanā par klimata krīzes pārvarēšanu, un kopumā viņas veido tikai 32 % darbaspēka atjaunojamo energoresursu enerģijas jomā(18);

U.  tā kā dzimumu atšķirības ir visās digitālo tehnoloģiju jomās, jo īpaši novatoriskajās tehnoloģijās, piemēram, MI un kiberdrošības jomā; tā kā dzimumu stereotipi, kultūras noteikta atturība un izpratnes trūkums, kā arī sieviešu lomas modeļu veicināšana, apgrūtina meiteņu un sieviešu iespējas STEM pētījumos un karjerā;

V.  tā kā dažās dalībvalstīs ir vērojama acīmredzama pretreakcija un pastāv risks, ka dzimumu līdztiesība varētu vēl vairāk pasliktināt situāciju dalībvalstu darba plānos,

1.  pauž nožēlu par to, ka 2020. gada 1. oktobrī ANO Ģenerālās asamblejas laikā notikušajā augsta līmeņa sanāksmē "Paātrināt dzimumu līdztiesības sasniegšanu un visu sieviešu un meiteņu iespēju palielināšanu" saistībā ar Pekinas konvenciju pasaules valstu vadītāji no 100 valstīm atzina, ka sieviešu tiesību jomā panākumi kopumā ir daudz pieticīgāki par apņemšanos, kas pausta 1995. gada Pekinas konvencijā;

2.  uzsver, ka ANO Sieviešu organizācijas ziņojumā "Gender equality: Women’s rights in review 25 years after Beijing" (Dzimumu līdztiesība: pārskatot sieviešu tiesības 25 gadus pēc Pekinas)(19)" ir norādīts, ka virzība uz dzimumu līdztiesību faktiski klibo un ar grūtībām iegūtie panākumi tiek zaudēti visā pasaulē;

3.  ar bažām norāda, ka EIGE 2020. gadā publicētajā BPfA piektajā pārskatā ir uzsvērts, ka neviena dalībvalsts Eiropā nav sasniegusi Pekinas konvencijā 1995. gadā noteiktos mērķrādītājus; pauž nožēlu par to, ka EIGE 2020. gada dzimumu līdztiesības indekss apliecināja — ir apstājusies virzība uz to, lai panāktu sieviešu un vīriešu līdztiesību, un, neraugoties uz centieniem uzlabot dzimumu līdztiesību, kas dod zināmus rezultātus, ES joprojām ir nevienlīdzība un dzimumu atšķirības visās BPfA aptvertajās jomās;

4.  uzsver, ka Covid-19 sociālā un ekonomiskā ietekme nesamērīgi skar sievietes un meitenes, saasina pašreizējo dzimumu nevienlīdzību un apdraud līdz šim sasniegto; šajā jautājumā uzsver, ka saskaņā ar ANO Sieviešu organizācijas aplēsēm(20) pandēmija novedīs pie nabadzības sliekšņa vēl 47 miljonus sieviešu un meiteņu visā pasaulē, palielinot viņu kopskaitu līdz 435 miljoniem, un vienlaikus tā ir eksponenciāli palielinājusi vardarbību dzimuma dēļ, un sievietes ātrāk zaudē darbu un iztiku, jo ir vairāk iesaistītas smagi skartajās ekonomikas nozarēs;

5.  atzīst, ka arvien vairāk sieviešu tiek ievēlētas un ieceltas lēmumu pieņēmēju amatos, taču pauž nožēlu, ka šis progress ir lēns un paritāte ir sasniegta tikai dažās ES dalībvalstīs;

6.  atgādina par 2020. gada 17. decembrī pausto nostāju un aicina izveidot īpašu Padomes konfigurāciju dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanai, lai ieviestu kopīgus un konkrētus pasākumus, reaģējot uz problēmām sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jomā, un nodrošināt, ka dzimumu līdztiesības jautājumi tiek apspriesti augstākajā politiskajā līmenī;

7.  pauž nožēlu par to, ka dzimumu līdztiesības integrētā pieeja netiek sistemātiski piemērota visās ES politikas jomās un finansēšanas programmās; atzinīgi vērtē dzimumu līdztiesības principa noteikšanu par horizontālu prioritāti daudzgadu finanšu shēmā 2021.–2027. gadam; aicina Komisiju nodrošināt, ka tiek īstenota sistemātiska dzimumu līdztiesības integrētā pieeja kā pamatstratēģija, lai atbalstītu dzimumu līdztiesības ieviešanu un īstenotu dzimumlīdztiesīgu budžeta plānošanu, praksi un ceļvežus, konsultējoties ar dzimumu līdztiesības budžeta ekspertiem, lai nodrošinātu, ka sievietes un vīrieši gūst vienādu labumu no valsts budžeta izdevumiem visos budžeta veidošanas līmeņos un ka sieviešu perspektīvas tiek integrētas visās jomās, piešķirot īpašus līdzekļus nevienlīdzības novēršanai, piemēram, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, tostarp programmas "Iedzīvotāji, tiesības un vērtības" sadalījumā, kas ir paredzēts dzimumu līdztiesības veicināšanai;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un īstenot konkrētus plānus un pasākumu kopumu, kam būtu piešķirts īpašs finansējums pietiekamā apmērā, pamatojoties uz BPfA noteiktajām 12 problemātiskajām jomām, jo īpaši tādām kā sievietes un nabadzība, sievietes un ekonomika, vara un lēmumu pieņemšana, sievietes un vardarbība, sievietes un vide, kā arī sievietes un veselība, lai veicinātu sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesību, ņemot vērā gaidāmo Paaudžu līdztiesības forumu;

9.  pauž nožēlu par to, ka dažās valstīs pēdējos gados ir saasinājušās pretējas virzības tendences, apšaubot Stambulas konvenciju, veidojot pretreakciju pret sieviešu SRHR un radot problēmas ķermeņa autonomijas un auglības kontroles jomā; stingri nosoda Konstitucionālās tiesas nolēmumu, ar ko de facto ievieš abortu aizliegumu, un ar to saistīto vēršanos pret sieviešu SRHR Polijā, kā arī nepamatotos un pārmērīgos ierobežojumus abortu pieejamībai;

10.  atgādina, ka sieviešu tiesības ir cilvēktiesības un tās ir neatņemama, integrēta un nedalāma universālo cilvēktiesību sastāvdaļa, kā noteikts ceturtajā Pasaules Sieviešu konferencē;

11.  mudina Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt un uzlabot salīdzināmu datu vākšanu sadalījumā pēc vecuma, rases un etniskās izcelsmes, kā arī dzimuma, lai uzlabotu kvantitatīvo analīzi un izstrādātu un īstenotu ES politiku, kas piemērotāk integrētu dzimuma krusteniskus aspektus; uzsver, cik liela nozīme ir EIGE kā ticamu un atbilstīgu datu avotam sadalījumā pēc dzimuma, lai nodrošinātu pamatu tiesību aktu analīzei un lēmumu pieņemšanai, un uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt un pastiprināt EIGE finansējumu un spējas; arī mudina EIGE un visas citas attiecīgās ES iestādes un aģentūras izstrādāt un iekļaut jaunus rādītājus, piemēram, attiecībā uz darba nepietiekamību, laika trūkumu vai aprūpes darba vērtību;

12.  atgādina, ka Eiropas Savienībā dzīvo 46 miljoni sieviešu un meiteņu ar invaliditāti un puse no visām darbspējīgā vecuma sievietēm ar invaliditāti ir ekonomiski neaktīvas; uzsver īpašās problēmas, ar kurām saskaras sievietes ar invaliditāti, un atgādina, ka materiālās nenodrošinātības līmenis sievietēm ar invaliditāti visās dalībvalstīs ir augsts; tāpēc atkārtoti apstiprina nepieciešamību dzimumu līdztiesības aspektus vēl plašāk iekļaut gaidāmajā 2021. gada invalīdu līdztiesības stratēģijā;

13.  aicina Padomi un mudina dalībvalstis apstiprināt un īstenot direktīvu par diskriminācijas apkarošanu un garantēt, ka visās ES dalībvalstīs tiek izskausti daudzkārtējās un krusteniskās diskriminācijas veidi;

Sievietes un nabadzība

14.  uzsver, ka dzimums ES joprojām ir nozīmīgs faktors nabadzības aspektā un, kaut arī atstumtības līmenis un dzimumu atšķirības nabadzības jomā dažādās valstīs būtiski atšķiras, nabadzības riskam ir pakļauti 23,3 % sieviešu salīdzinājumā ar 21,6 % vīriešu(21); uzsver, ka šāds risks ievērojami palielinās līdz ar vecumu, atkarībā no mājsaimniecības sastāva, rases vai etniskās izcelsmes, invaliditātes un nodarbinātības statusa; uzsver, ka dzimumu atšķirības darba samaksas, pensiju un aprūpes jomās ir nozīmīgs faktors nabadzības feminizācijā;

15.  aicina Komisiju un dalībvalstis pievērsties nabadzības feminizācijai visos tās veidos, tostarp nabadzībai vecumdienās, jo īpaši ņemot vērā tiesību uz pietiekamu pensiju pieejamību un piekļūstamību atkarībā no dzimuma, lai novērstu dzimumu atšķirības pensiju jomā, arī uzlabojot darba apstākļus feminizētajās nozarēs un profesijās; norāda, ka ir svarīgi risināt jautājumu par sabiedrībā, ekonomikā un kultūrā iesakņojušos tā darba pārāk zemo novērtējumu, ko veic galvenokārt sievietes, par nepieciešamību apkarot šādus stereotipus un par sieviešu pārāk lielo pārstāvību nestandarta darba attiecībās;

16.  uzsver, ka, lai novērstu pensiju atšķirības un vispār pensijas saglabātu un to apjomu palielinātu, ir kategoriski svarīgi, lai sociālā nodrošinājuma sistēmas publiskajā telpā pastāvētu arī turpmāk un lai ar to starpniecību tiktu īstenoti solidaritātes un pārdales principi, kā arī, lai tiktu pielikti maksimālie pūliņi nolūkā apkarot nestabilu un neregulētu nodarbinātību;

17.  aicina Komisiju iesniegt nabadzības apkarošanas stratēģiju cīņai pret nabadzības feminizāciju, īpašu uzmanību pievēršot viena vecāka mājsaimniecībām, kuras vada sievietes; aicina arī dalībvalstis īstenot īpašus sociālos pasākumus, lai apkarotu sociālās atstumtības un nabadzības risku attiecībā uz piekļuvi mājokļiem, transportam un enerģijai par pieņemamu cenu;

18.  mudina dalībvalstis veikt īpašus pasākumus, lai apkarotu nabadzības risku vecumdienās, un Komisiju iekļaut nabadzības dzimuma aspektu ekonomikas izaugsmes un sociālās politikas sistēmās; atzinīgi vērtē pēc dzimuma sadalītos rādītājus mehānismā, ar ko uzrauga Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanu; uzsver nepieciešamību integrēt dzimumu līdztiesības aspektu, izmantojot krustenisko pieeju saskaņā ar minētā pīlāra 2. un 3. principu, un aicina labāk saskaņot Eiropas sociālo tiesību pīlāru ar Eiropas pusgadu; aicina Komisiju izstrādāt dzimumu līdztiesības indeksu un iekļaut to Eiropas pusgadā, lai uzraudzītu, kā dzimumu līdztiesības aspekts ietekmē makroekonomiskās rīcībpolitikas, kā arī zaļo un digitālo pārkārtošanos;

19.  mudina Komisiju un dalībvalstis pievērst sievietēm galveno uzmanību, atveseļojoties pēc pandēmijas, lai novērstu to panākumu mazināšanos, kas gūti, mīkstinot dzimumu atšķirības nabadzības jomā, kuras izraisīja Covid-19 krīze;

Sievietes un vide

20.  atzinīgi vērtē klimata pārmaiņu dzimumu aspekta atzīšanu gan III Dzimumu līdztiesības rīcības plānā, gan Dzimumu līdztiesības stratēģijā 2020.–2025. gadam; uzsver, ka dzimumu līdztiesība ir būtiska klimata krīzes pārvarēšanai;

21.  uzsver, ka sievietes ir spēcīgas pārmaiņu izraisītājas; aicina ES un dalībvalstis visos sabiedrības līmeņos novērst dzimumu atšķirības lēmumu pieņemšanā, kas saistīta ar klimata pasākumiem;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un veicināt dzimumu līdztiesības mērķus, mērķrādītājus un rādītājus, kā arī vākt datus sadalījumā pēc dzimuma, plānojot, īstenojot, uzraugot un izvērtējot klimata pārmaiņu politiku, programmas un projektus, kā arī izveidot kontaktpunktus dzimumu un klimata pārmaiņu jautājumos visās valdības iestādēs;

Sievietes un ekonomika, sievietes un vara, un lēmumu pieņemšana

23.  uzsver, cik svarīgi ir pilnībā integrēt sievietes visās sabiedrības un ekonomikas jomās uz vienlīdzīgiem nosacījumiem ar vīriešiem un aktīvi veicināt dzimumlīdzsvarotu sieviešu pārstāvību visos lēmumu pieņemšanas līmeņos; tādēļ aicina Komisiju Eiropadomē atbloķēt direktīvu par sievietēm uz kuģiem;

24.  aicina ES noteikt mērķrādītājus, rīcības plānus, laika grafikus un īpašus pagaidu pasākumus, lai panāktu dzimumu paritāti un virzītos uz līdzsvarotu pārstāvību visos izpildvaras, likumdošanas un administratīvajos amatos;

25.  uzsver, ka sieviešu pilnīga iekļaušana darba tirgū un sieviešu darījumdarbības veicināšana ir būtiski faktori, lai panāktu iekļaujošu ilgtermiņa ekonomikas izaugsmi, apkarotu nevienlīdzību un veicinātu sieviešu ekonomisko neatkarību;

26.  aicina ES pastiprināt centienus novērst vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības un ieviest vienlīdzīga atalgojuma principu, pieņemot tiesību aktus, lai palielinātu atalgojuma pārredzamību, tostarp visiem uzņēmumiem obligātus pasākumus; pauž nožēlu par to, ka Komisijas priekšlikums par saistošiem atalgojuma pārredzamības pasākumiem vēl nav ieviests, kā plānots;

27.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos uzraudzīt Darba un privātās dzīves līdzsvara direktīvas transponēšanu valstu tiesību aktos līdz 2022. gadam un nodrošināt, ka dalībvalstis to pilnībā īsteno, apspriežoties ar sieviešu tiesību organizācijām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām; aicina arī dalībvalstis pārsniegt direktīvas obligātos standartus; norāda uz noteikumu par vecākiem paplašināšanu, iekļaujot tajos ilgtermiņa aprūpi ģimenes locekļiem ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēkiem kā labu sākumpunktu, un prasa Komisijai apsvērt iespēju to paplašināt vēl tālāk, lai novērstu darbaspēka, jo īpaši sieviešu, zaudēšanu;

28.  uzsver, ka izmaiņas darba apstākļos, piemēram, attālinātais darbs, var ietekmēt spēju atvienoties un palielināt darba slodzi, sievietes skarot daudz vairāk nekā vīriešus, jo viņām dominējošā vai tradicionālā ir mājas un ģimenes aprūpētājas loma;

29.  aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu, kurā būtu izmantota holistiska un mūžilga pieeja aprūpei, ņemot vērā gan aprūpētāju, gan aprūpes saņēmēju vajadzības un nosakot aprūpes obligātos standartus un kvalitātes pamatnostādnes visam dzīves ciklam, tostarp bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem un personām ar ilgtermiņa vajadzībām;

30.  aicina Komisiju izvērtēt sieviešu līdzdalību darba tirgū un nodrošināt sieviešu nozīmīgu līdzdalību galvenajās lēmumu pieņemšanas struktūrās, kā arī dzimumu līdztiesības principam atbilstīgu atveseļošanas un ekonomikas stimulēšanas tiesību aktu kopumu izstrādē, iekļaujot tos DFS un Eiropas Atveseļošanas instrumenta ("Next Generation EU") atveseļošanas plānā; norāda, ka Covid-19 krīze jo īpaši ietekmē sievietes darba tirgos, ņemot vērā sieviešu bezdarba līmeņa paaugstināšanos; tādēļ aicina Komisiju veikt īpašus pasākumus, lai novērstu atšķirības sieviešu un vīriešu nodarbinātībā, veicot mērķtiecīgu līdzekļu sadali saskaņā ar Atveseļošanas un noturības mehānismu, kura ietvaros ES dalībvalstis pierādītu konkrētas darbības, ar ko risina sieviešu bezdarbu, sieviešu nabadzību un pieaugošās vardarbības pret sievietēm un meitenēm gadījumus kā šķēršļus, kas kavē sieviešu pilnīgu līdzdalību visās dzīves jomās, tostarp nodarbinātībā;

31.  uzsver nepieciešamību nodrošināt sieviešu, kas strādā mājsaimniecībās, tiesības uz pienācīgiem darba apstākļiem un vienlīdzīgu sociālo aizsardzību, nodrošinot SDO Konvencijas Nr. 189 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām ratifikāciju un īstenošanu;

32.  ar bažām norāda, ka tikai 18 %(22) no astoņiem miljoniem IST speciālistu ES ir sievietes un ka viņām draud arī turpmāka izslēgšana no ES digitālās programmas; mudina Komisiju pastiprināt politiku, kas veicina sieviešu plašāku līdzdalību STEM karjerā un pētījumos, un uzsver nepieciešamību pēc sieviešu iekļaušanas un pārstāvības jaunajās ekonomikas jomās, kas ir svarīgas ilgtspējīgai attīstībai, tostarp IST, digitālajā un mākslīgā intelekta nozarē;

33.  aicina Eiropas iestādes ieviest saistošus pasākumus, piemēram, kvotas, lai nodrošinātu dzimumu paritāti vēlētajās struktūrās, un aicina dalībvalstis nodrošināt līdzsvarotu sieviešu un vīriešu pārstāvību gan Eiropas, gan valstu parlamentos; prasa arī izstrādāt stratēģijas, lai nodrošinātu dažādas kvalifikācijas sieviešu nozīmīgu pārstāvību lēmumu pieņemšanā Eiropas iestādēs;

Sievietes un vardarbība: ar dzimumu saistītas vardarbības izskaušana

34.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos Dzimumu līdztiesības stratēģijā apkarot vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, un atkārtoti aicina pabeigt Stambulas konvencijas ratifikāciju ES, pamatojoties uz plašu pievienošanos tai, kā arī iestāties par tās ratificēšanu un īstenošanu visās dalībvalstīs; aicina dalībvalstis ņemt vērā GREVIO ieteikumus un uzlabot tiesību aktus, lai tie vairāk atbilstu Stambulas konvencijas noteikumiem, nodrošinot tās pareizu īstenošanu un izpildi;

35.  atzinīgi vērtē iniciatīvu paplašināt noziedzīga nodarījuma definīciju, iekļaujot tajā īpašus, ar dzimumu saistītus vardarbības veidus saskaņā ar LESD 83. panta 1. punktu, un aicina Komisiju pēc tam nākt klajā ar priekšlikumu par holistisku, uz cietušajām vērstu ES direktīvu, lai novērstu un apkarotu visa veida vardarbību, kas saistīta ar dzimumu; atgādina, ka šādiem jauniem likumdošanas pasākumiem jebkurā gadījumā jāpapildina Stambulas konvencijas ratifikācija;

36.  aicina ES steidzami risināt ar dzimumu saistītas vardarbības pieaugumu Covid-19 pandēmijas laikā; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt Eiropas Savienības protokolu par vardarbību saistībā ar dzimumu, kas notikusi krīzes laikā, un kā "būtiskus pakalpojumus" dalībvalstīs paredzēt arī aizsardzības pakalpojumus cietušajiem, piemēram, palīdzības tālruņu numurus, drošu izmitināšanu un veselības aprūpes pakalpojumus, lai novērstu vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, un atbalstītu no vardarbības ģimenē cietušos tādu krīžu laikā kā Covid-19 pandēmija; ar bažām norāda, ka trūkst datu par vardarbību pret sievietēm un meitenēm, lai varētu noteikt šādu gadījumu skaita pieaugumu Covid-19 pandēmijas laikā;

37.  uzsver izglītības lielo nozīmi un aicina apkarot dzimumu stereotipus, kas paver ceļu vardarbībai saistībā ar dzimumu; aicina ES nodrošināt, ka visās ES publiskajās iestādēs tiek ieviesti un ievēroti rīcības kodeksi, kas paredz neiecietību pret vardarbību, diskrimināciju un ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī iekšējie ziņošanas un sūdzību iesniegšanas mehānismi;

38.  uzsver nepieciešamību apkopot un sakārtot datus sadalījumā pēc dzimuma un vecuma par visiem ar dzimumu saistītajiem vardarbības veidiem dalībvalstīs; atzinīgi vērtē paziņojumu par jaunu ES mēroga FRA pētījumu par vardarbības pret sievietēm visu veidu izplatību un dinamiku;

39.  aicina dalībvalstis un Komisiju pieņemt īpašus pasākumus, lai izskaustu kibervardarbību, tostarp uzmākšanos tiešsaistē, kiberhuligānismu un pret sievietēm vērstas naida runas, kas nesamērīgi ietekmē sievietes un meitenes, un jo īpaši pievērsties šo ar dzimumu saistīto vardarbības veidu pieaugumam Covid-19 pandēmijas laikā; aicina Komisiju iesniegt attiecīgu regulējumu un jebkuras citas iespējamās darbības, lai izskaustu naida runas un uzmākšanos tiešsaistē;

40.  aicina dalībvalstis nekavējoties ratificēt un īstenot nesen pieņemto SDO Konvenciju Nr. 190 pret vardarbību un aizskarošu izturēšanos;

41.  aicina dalībvalstis efektīvi īstenot Direktīvu 2011/36/ES(23) par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību un pieņemt īpašus pasākumus, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un dzimumu nelīdztiesību kā cilvēku tirdzniecības pamatcēloņus; aicina Komisiju pēc rūpīga ietekmes novērtējuma pārskatīt minēto direktīvu, uzlabojot pasākumus, lai novērstu un sauktu pie atbildības par visiem cilvēku tirdzniecības veidiem, jo īpaši par seksuālo izmantošanu, kas ir izplatītākais un visbiežāk ziņotais cilvēku tirdzniecības veids, kurš attiecas uz 92 % Eiropā pārdoto sieviešu un meiteņu; turklāt aicina Komisiju grozīt minēto direktīvu, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis nepārprotami kriminalizē jebkuru tādu pakalpojumu apzinātu izmantošanu, ko sniedz no cilvēku tirdzniecības cietušie;

Sievietes un veselība

42.  atgādina, ka vispārēja piekļuve veselības aprūpei ir cilvēktiesības, kuras var nodrošināt tikai ar sistēmu, kas ir universāla un pieejama visiem neatkarīgi no sociālā un ekonomiskā stāvokļa; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt pienācīgu veselības aprūpi un garantēt vienlīdzīgu piekļuvi tai;

43.  mudina dalībvalstis ieguldīt stabilās un noturīgās sabiedrības veselības sistēmās un nodrošināt, ka veselības aprūpes pakalpojumu darbiniekiem, no kuriem lielākā daļa parasti ir sievietes un viņas ieņem mazāk apmaksātos amatus, tiek piešķirta taisnīga atlīdzība un ir pienācīgi darba apstākļi;

44.  aicina vispārēji ievērot un nodrošināt piekļuvi SRHR, kā noteikts Starptautiskās iedzīvotāju un attīstības konferences Rīcības programmā un BPfA;

45.  uzsver, ka piekļuve ģimenes plānošanai, mātes veselības pakalpojumiem un drošiem un likumīgiem abortu pakalpojumiem ir svarīgi elementi, lai nodrošinātu sieviešu tiesības un glābtu dzīvības;

46.  aicina dalībvalstis nodrošināt visaptverošu izglītošanu seksualitātes un attiecību jomā jauniešiem, kā arī piekļuvi seksuālajai un reproduktīvajai veselības aprūpei, tostarp kontracepcijai, ģimenes plānošanai un drošiem un likumīgiem abortiem;

47.  norāda, ka ir svarīgi plašāk ņemt vērā dzimumu aspektus, veicot medicīnisko diagnosticēšanu un plānojot ārstēšanu, lai visiem cilvēkiem nodrošinātu pienācīgu un kvalitatīvu ārstēšanu; uzsver, ka sieviešu slimības un to pamatapstākļi joprojām netiek pietiekami diagnosticēti, ārstēti un izmeklēti;

Virzība uz Paaudžu līdztiesības forumu

48.  mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai īstenotu programmu Agenda 2030 un Ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši IAM-3 un IAM-5, lai nodrošinātu, ka neviena sieviete vai meitene netiek pakļauta diskriminācijai, vardarbībai vai atstumtībai un ka viņām ir piekļuve veselībai, pārtikai, izglītībai un nodarbinātībai;

49.  atkārtoti uzsver lielo nozīmi, kāda ir ES saistībām, ko tā uzņēmās BPfA un pārskata konferencēs, un aicina Komisiju un dalībvalstis izpildīt savas pamatsaistības attiecībā uz dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēju palielināšanu;

50.  atzinīgi vērtē dalībvalstu un Komisijas līdzdalību un kopīgo vadību Rīcības koalīcijās;

51.  uzsver, cik svarīgi ir panākt vērienīgus rezultātus gaidāmajā Paaudžu līdztiesības forumā, tostarp pieņemot uz nākotni vērstas vērienīgas saistības un pasākumus, kam Komisija un dalībvalstis piešķir attiecīgu finansējumu, arī Rīcības koalīciju ietvaros;

52.  aicina visas dalībvalstis un Komisiju Rīcības koalīcijas progresa ziņojuma ietvaros pabeigt ikgadējo izsekošanu un iesniegt valstu ziņojumus;

53.  mudina ES nodrošināt, ka lēmumu pieņemšanas procesā par ES nostāju Paaudžu līdztiesības forumā tiek pilnībā iesaistīts Parlaments un tā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja;

o
o   o

54.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0039. (2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0025. (3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0024. (4) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0336. (5) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0025. (6) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0286. (7) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0379. (8) OV C 449, 23.12.2020., 102. lpp. (9) OV C 251 E, 31.8.2013., 11. lpp. (10)  EIGE, Dzimumu statistikas datubāze, https://eige.europa.eu/covid-19-and-gender-equality/frontline-workers. (11) EIGE klientu apkalpošanas darbinieki: https://eige.europa.eu/covid-19-and-gender-equality/frontline-workers. (12) EIGE, Pekinas pārskats: http://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=sdg_05_20&lang=en. (13) SDO, Understanding the gender pay gap (Izprotot sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības): https://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/---ed_dialogue/---act_emp/documents/publication/wcms_735949.pdf. (14) EIGE pētījums "Dzimumu nelīdztiesība aprūpē un tās ietekme uz darba tirgu". (15) EIGE 2019. gada dzimumu līdztiesības indekss: https://eige.europa.eu/publications/gender-equality-index-2019-report/informal-care-older-people-people-disabilities-and-long-term-care-services. (16) British Medical Journal, "Covid-19: EU states report 60% rise in emergency calls about domestic violence" (Covid-19: ES valstis ziņo, ka par 60 % pieaudzis ārkārtas izsaukumu skaits par vardarbību ģimenē), 2020. gada 11. maijs, pieejams tīmekļa vietnē: https://www.bmj.com/content/369/bmj.m1872. ANO ģenerālsekretāra 2020. gada jūlija ziņojums "Intensification of efforts to eliminate all forms of violence against women and girls" (Centieni pastiprināt visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušanu): https://undocs.org/en/A/75/274. (17) EIGE, Area K - Women and the environment: climate change is gendered (K apgabals — sievietes un vide: klimata pārmaiņas ir sadalītas pa dzimumiem), 2020. gada 5. marts, pieejams tīmekļa vietnē: https://eige.europa.eu/publications/beijing-25-policy-brief-area-k-women-and-environment. (18) EPRS ziņojums ")Beijing Platform for Action, 25 year review and future priorities" (Pekinas Rīcības platforma, 25 gadu pārskats un nākotnes prioritātes, 2020. gada 27. februāris, pieejams tīmekļa vietnē: https://www.europarl.europa.eu/thinktank/en/document.html?reference=EPRS_BRI(2020)646194. (19) ANO Sieviešu organizācijas ziņojums Gender equality: Women’s rights in review 25 years after Beijing (Dzimumu līdztiesība: pārskatot sieviešu tiesības 25 gadus pēc Pekina)s: https://www.unwomen.org/en/digital-library/publications/2020/03/womens-rights-in-review. (20) ANO Sieviešu organizācijas ziņojums "Gender equality in the wake of COVID-19" (Dzimumu līdztiesība pēc Covid-19): https://www.unwomen.org/en/digital-library/publications/2020/09/gender-equality-in-the-wake-of-covid-19. (21) 2014. gadā vairāk nekā 122 miljoni cilvēku ES dzīvoja mājsaimniecībās, kuras uzskatīja par nabadzīgām, t. i., tās apdraudēja nabadzība vai sociālā atstumtība (AROPE). No šiem 122 miljoniem 53 % bija sievietes un 47 % vīrieši. EIGE ziņojums "Poverty, gender and intersecting inequalities in the EU" (Nabadzība, dzimums un krusteniskā nevienlīdzība ES), 2016. gads: https://eige.europa.eu/publications/poverty-gender-and-intersecting-inequalities-in-the-eu. (22) Komisijas 2020. gada rezultātu pārskats "Sievietes digitālajā vidē (WiD)". (23) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/36/ES (2011. gada 5. aprīlis) par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI (OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.).