Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un jo īpaši tās 13. un 14. pantu,

–  ņemot vērā 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un tās papildprotokolu,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un 1966. gada Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un to papildprotokolus,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā 1984. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, īpaši tās 3. pantu, un tās papildprotokolu,

–  ņemot vērā 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām un tās papildprotokolus,

–  ņemot vērā 1990. gada Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

–  ņemot vērā Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu,

–  ņemot vērā ANO Palermo protokolus par cilvēku tirdzniecību un migrantu kontrabandu,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra 2015. gada 3. augusta ziņojumu par cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanu un aizsargāšanu, tostarp par veidiem un līdzekļiem, kā sekmēt migrantu cilvēktiesību ievērošanu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2016. gada 19. septembra rezolūciju 71/1 “Ņujorkas deklarācija par bēgļiem un migrantiem”,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2017. gada 19. decembra rezolūciju 72/179 par migrantu aizsardzību,

–  ņemot vērā dažādu starptautisko cilvēktiesību mehānismu darbu, tostarp ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos ziņojumus, jo īpaši viņa turpmākos pasākumus pēc 2015. gada 8. maija reģionālā pētījuma par Eiropas Savienības ārējo robežu pārvaldību un tās ietekmi uz migrantu cilvēktiesībām un 2020. gada maija ziņojuma par migrantu tiesībām uz biedrošanās brīvību, un citu īpašo referentu ziņojumus, vispārējo regulāro pārskatu un citu līguma struktūrvienību darbu,

–  ņemot vērā Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) darbu un ziņojumus, tostarp ieteiktos principus un norādes par cilvēktiesībām pie starptautiskajām robežām un ziņojumu par tranzītā esošu migrantu stāvokli,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2018. gadā pieņemto globālo paktu par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju un Globālo paktu par bēgļiem,

–  ņemot vērā ANO Visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzības komitejas un ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos 2020. gada 26. maija kopīgos norādījumus par Covid-19 pandēmijas ietekmi uz migrantu cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā Dakas principus atbildīgai migrantu pieņemšanai darbā un nodarbināšanai,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 79. un 80. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Harta”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulu (ES) Nr. 656/2014, ar kuru paredz noteikumus ārējo jūras robežu uzraudzībai saistībā ar operatīvo sadarbību, ko koordinē Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām(1),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojumus,

–  ņemot vērā jauno Migrācijas un patvēruma paktu, ko Komisija ierosināja 2020. gada 23. septembrī,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam un pievienoto ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam, par ko Padome vienojās 2020. gada 17. novembrī,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 25. marta kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “ES Rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam” (JOIN(2020)0005),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 18. novembra paziņojumu “Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei” (VPMM)(COM(2011)0743),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 7. jūnija Paziņojumu par jauna satvara partnerībai ar trešām valstīm izveidi saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā (COM(2016)0385),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2014. gada 30. aprīļa darba dokumentu “Tiesībās balstīta pieeja, ar ko aptver visas cilvēktiesības ES attīstības sadarbībā” (SWD(2014)0152),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 23. septembra paziņojumu par jauno Migrācijas un patvēruma paktu (COM(2020)0609),

–  ņemot vērā Eiropadomes locekļu 2017. gada 3. februāra Maltas deklarāciju par migrācijas ārējiem aspektiem: pievērsties Vidusjūras reģiona centrālās daļas maršrutam,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 25. novembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “ES Dzimumu līdztiesības rīcības plāns (GAP) III — vērienīga programma dzimumu līdztiesībai un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai sievietēm ES ārējā darbībā (SWD(2020)0284),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 9. marta kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Ceļā uz visaptverošu stratēģiju ar Āfriku” (JOIN(2020)0004),

–  ņemot vērā 2016. gada 3. oktobrī parakstīto ES un Afganistānas Kopējo turpmāko virzību migrācijas jautājumos,

–  ņemot vērā ES un Turcijas 2016. gada 18. marta paziņojumu,

–  ņemot vērā citus neformālus mehānismus, jo īpaši tos, kas noslēgti ar Gambiju (Laba prakse identifikācijas un atgriešanas jomā, kas stājās spēkā 2018. gada 16. novembrī), Bangladešu (Standarta operāciju procedūras, par ko panākta vienošanās 2017. gada septembrī), Etiopiju (Ieceļošanas valstī procedūras, par ko panākta vienošanās 2018. gada 5. februārī), Gvineju (Laba prakse, spēkā no 2017. gada jūlija) un Kotdivuāru (Laba prakse, spēkā no 2018. gada oktobra),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par jautājumiem, kas saistīti ar migrāciju, jo īpaši 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par cilvēktiesībām un migrāciju trešās valstīs(2), 2014. gada 17. decembra rezolūciju par situāciju Vidusjūras reģionā un nepieciešamību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai(3), 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par pēdējā laikā notikušajām traģēdijām Vidusjūrā un ES migrācijas un patvēruma politikas nostādnēm(4) un 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā(5),

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par cilvēku tirdzniecības apkarošanu ES ārējās attiecībās(6),

–  ņemot vērā dažādos pilsoniskās sabiedrības organizāciju ziņojumus par migrantu stāvokli cilvēktiesību jomā,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 23. septembra “Norādījumus par to, kā tiek īstenoti ES noteikumi par neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanas definēšanu un novēršanu” (C(2020)6470),

–  ņemot vērā 2020. gada 25. novembra rezolūciju par attīstības efektivitātes un palīdzības lietderības uzlabošanu(7),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0060/2021),

A.  tā kā migrācija ir globāla parādība, ko pastiprina globalizācija, pieaugošie konflikti, nevienlīdzība, klimata pārmaiņas un vides degradācija; tā kā pakāpeniska, normatīva bēgļu un migrantu tiesību attīstība mūsdienīgā starptautiskā cilvēktiesību sistēmā neatkarīgi no migrantu juridiskā statusa ir cilvēces progresa un kopīga lepnuma avots; tā kā migranti, īpaši piespiedu pārvietotās personas, joprojām ir viena no visneaizsargātākajām un nelabvēlīgākā situācijā esošām iedzīvotāju grupām visā pasaulē un turpina saskarties ar savu tiesību pārkāpumiem; tā kā sievietes, bērni, vecāka gadagājuma cilvēki un cilvēki ar invaliditāti ir vieni no visneaizsargātākajiem migrantiem; tā kā migrācija daudziem cilvēkiem joprojām ir humanitārs ceļojums, ko apgrūtina ciešanas, diskriminācija un vardarbība; tā kā tūkstošiem migrantu savas migrācijas ceļā ir zaudējuši dzīvību;

B.  tā kā migrācija Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir bijusi un arī turpmāk būs gan problēma, gan arī iespēja; tā kā dalībvalstis, kuras savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ atrodas pirmās saskarsmes zonā, nes nesamērīgu atbildības daļu; tā kā atbildībai vienmēr ir jābūt apvienotai ar solidaritāti; tā kā Eiropas Savienībai, kas vēsturiski ir gan emigrācijas, gan imigrācijas reģions un kopiena, kuru vieno cilvēka cieņas, brīvības un cilvēktiesību pamatvērtības, un ir viena no lielākajām pasaules līdzekļu devējām, kura veicina ilgtspējīgu attīstību, atbalsta pārvietotās personas, pievēršas migrācijas virzītājspēkiem un strādā daudzpusējos forumos, lai rastu ilgtspējīgus risinājumus, ir īpašs pienākums ievērot, aizsargāt un veicināt migrantu tiesības, jo īpaši tās ārējās darbībās; tā kā visu migrantu cilvēka cieņai jāierāda centrāla nozīme visu ES politikas virzienos šajā jomā;

C.  tā kā visaptveroša pieeja migrācijai un patvēruma sistēmai ietver pievēršanos ES migrācijas politikas ārējai dimensijai; tā kā šīs ārējās dimensijas ietekme lielā mērā ir atkarīga no apvienotas rīcības ES līmenī un aktīvas darbību saskaņošanas ar ārējiem partneriem;

D.  tā kā 2017. gada jūnijā pieņemtajā Eiropas Konsensā par attīstību ir uzsvērts, ka labi pārvaldīta migrācija un mobilitāte var pozitīvi veicināt iekļaujošu izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam;

E.  tā kā visā pasaulē, tostarp pie ES ārējām robežām, arvien biežāk tiek ziņots par cilvēktiesību pārkāpumiem, starptautisko humanitāro tiesību un/vai bēgļu tiesību pārkāpumiem, tādiem kā neizraidīšana, promraidīšana un vardarbīgi uzbrukumi migrantiem, patvaļīga un nenoteikta aizturēšana necilvēcīgos apstākļos, ekspluatācija, spīdzināšana un cita veida slikta izturēšanās, tostarp izvarošana, pazušana un nāve; tā kā dalībvalstīm ir pienākums ievērot Savienības tiesības, cilvēktiesības un starptautiskās tiesības, humanitārās tiesības un bēgļu tiesības; tā kā Komisijai ir jānodrošina, ka dalībvalstis pilda savas saistības humanitārajā un cilvēktiesību jomā, un tai ir jāsāk pienākumu neizpildes procedūras, ja saistības netiek izpildītas; tā kā Komisijai vēl ir jārīkojas attiecībā uz pierādītiem vai iespējamiem promraidīšanas gadījumiem;

F.  tā kā glābšana jūrā ir starptautiskās tiesībās noteikts pienākums, jo īpaši saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas 98. pantu, kas paredz sniegt palīdzību visām personām, kuras atrodas briesmās jūrā; tā kā robežu pārvaldības spēju uzlabošanu un cīņu pret kontrabandu un cilvēku tirdzniecību nevajadzētu izmantot, lai noteiktu kriminālatbildību migrantiem, vai tiem, kuri viņiem palīdz; tā kā Komisija ir aicinājusi dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, izmantot Direktīvas 2002/90/EK(8) (Atbalstīšanas direktīva) 1. panta 2. punktu;

G.  tā kā Komisijas 2011. gada paziņojumā par vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei (VPMM) ir minēta uz migrantiem vērsta pieeja, kurā tiek apgalvots, ka cilvēktiesības ieņem galveno vietu, lai stiprinātu “migrantu pamattiesību un cilvēktiesību ievērošanu gan izcelsmes, gan tranzīta, gan arī galamērķa valstīs”;

H.  tā kā Komisijas 2016. gada 7. jūnija paziņojumā par jauna satvara partnerībai ar trešām valstīm izveidi saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā, kas balstīts uz VPMM principiem, ir uzsvērts, ka migrācijas jautājumi ir ES ārējo attiecību lielākā prioritāte; tā kā šim satvaram ir vajadzīga pastiprināta sadarbība ar trešām valstīm, tostarp Eiropas kaimiņreģiona valstīm, izmantojot “partnerības”, kuru mērķis ir nodrošināt sadarbību migrācijas pārvaldībā, efektīvi novērst neatbilstīgu migrāciju un uzņemt atpakaļ neatbilstīgus migrantus, tostarp piemērojot pozitīvus un negatīvus stimulus, kas izriet no dažādiem ES kompetencē esošiem politikas elementiem, tostarp kaimiņattiecību, attīstības palīdzības, tirdzniecības, mobilitātes, enerģētikas, drošības un digitālās politikas jomās, kas visas ir vērstas uz vienu un to pašu mērķi; tā kā visām šādām “partnerībām” ir jābūt skaidram juridiskajam pamatam;

I.  tā kā 2016. gada paziņojumā Komisija iezīmēja trīs galvenos mērķus sadarbībā ar trešām valstīm: glābt dzīvības Vidusjūrā, palielināt atgriešanas uz izcelsmes valstīm un tranzītvalstīm gadījumu skaitu un nodrošināt migrantiem un bēgļiem iespēju palikt māju tuvumā un izvairīties no bīstamiem ceļojumiem; tā kā 2016. gada paziņojumā neatbilstīgas migrācijas jautājuma risināšana ir minēta kā Savienības prioritāte un tiek ieviesta “mazāk par mazāk” pieeja, saskaņā ar kuru Komisija pauž gatavību izmantot visus ES rīkus un instrumentus, izņemot humāno palīdzību, kā stimulus, lai panāktu trešo valstu sadarbību atpakaļuzņemšanas un robežkontroles jomā;

J.  tā kā cīņa pret migrantu kontrabandu ir kopīgs uzdevums, kam nepieciešama sadarbība un koordinācija ar trešām valstīm; tā kā jaunā ES rīcības plāna cīņai pret migrantu kontrabandu mērķis ir veicināt sadarbību starp ES un trešām valstīm, izmantojot mērķtiecīgas partnerības migrantu kontrabandas apkarošanai kā daļu no plašākām partnerībām ar galvenajām trešām valstīm; tā kā Eiropolam ir būtiska nozīme cīņā pret migrantu kontrabandu;

K.  tā kā sadarbība ar trešām valstīm ir būtiska cilvēku tirdzniecības novēršanai un apkarošanai; tā kā cilvēku tirdzniecības tīkli var ekspluatēt migrācijas ceļus; tā kā cilvēku tirdzniecība nesamērīgi ietekmē sievietes un meitenes, kas veido lielāko daļu cilvēku tirdzniecības upuru un cieš no vardarbības un ekspluatācijas migrācijas ceļā; tā kā pret cilvēku tirdzniecību vērstie pasākumi nedrīkstētu nelabvēlīgi ietekmēt tādu personu tiesības, kuras ir cilvēku tirdzniecības upuri, migranti, bēgļi un personas, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība;

L.  tā kā kopš 2016. gada ES un dažas atsevišķas dalībvalstis ir palielinājušas neformālo nolīgumu un vienošanos skaitu ar trešām valstīm, tiecoties stiprināt to operatīvās spējas robežkontroles un robežu pārvaldības jomā, kā arī cīņā pret cilvēku tirdzniecību; tā kā šie nolīgumi un vienošanās attiecas arī uz efektīvu atgriešanu un atpakaļuzņemšanu ar trešām valstīm, tostarp kopīgām migrācijas deklarācijām, saprašanās memorandiem, kopējām turpmākām virzībām, standarta operāciju procedūrām un labu praksi, kā arī policijas sadarbības nolīgumiem; tā kā līdzīgi oficiāliem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem arī šādi neformālie mehānismi apstiprina valstu apņemšanos uzņemt atpakaļ savus valstspiederīgos (vai citus) un nosaka procedūras praktiskai atgriešanas īstenošanai; tā kā kopš 2016. gada ES ir noslēgusi vismaz 11 neformālus nolīgumus un tikai vienu jaunu atpakaļuzņemšanas nolīgumu; tā kā neformālie nolīgumi starp ES un trešām valstīm nenodrošina paredzamu politiku vai stabilus un saskaņotus tiesiskā regulējuma noteikumus neatbilstīgas migrācijas jomā;

M.  tā kā paziņojumā par jauno Migrācijas un patvēruma paktu Komisija atkārtoti uzsvēra, ka migrācijas iekšējās un ārējās dimensijas ir nesaraujami saistītas un ka īpaši pielāgoti visaptveroši un līdzsvaroti migrācijas dialogi un partnerības ar izcelsmes un tranzīta valstīm ir būtiski, lai pievērstos abām pusēm vērtīgiem mērķiem, piemēram, migrācijas galvenajiem virzītājspēkiem, migrantu kontrabandas apkarošanai, atbalstam bēgļiem, kas dzīvo trešās valstīs, un labi pārvaldītas likumīgas migrācijas atbalstīšanai; tā kā saskaņā a Komisijas paziņojumu par jauno paktu, iesaistīšanās reģionālā un globālā līmenī ir būtiska, lai papildinātu šādus dialogus un partnerības; tā kā tā turklāt uzsvēra, ka, slēdzot visaptverošas partnerības ar trešām valstīm, migrācija jāiekļauj tajās kā pamatjautājums un jāsasaista ar citām politikas jomām, piemēram, ar tādām, kas saistītas ar attīstības sadarbību, drošību, vīzām, tirdzniecību, lauksaimniecību, investīcijām un nodarbinātību, enerģētiku, vidi un klimata pārmaiņām, un izglītību;

N.  tā kā ES Rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam ES un tās dalībvalstis apņemas “iestāties par īpašo aizsardzību, kas pienākas migrantiem, bēgļiem un iekšzemē pārvietotām personām un bezvalstniekiem”; tā kā šis rīcības plāns apņemas veicināt “nediskriminējošu piekļuvi sociālajiem pakalpojumiem, tostarp kvalitatīvai un cenas ziņā pieejamai veselības aprūpei un izglītībai (arī tiešsaistē), un veidot praktiķu spējas reaģēt uz (..) migrantu [un] bēgļu (..) īpašajām vajadzībām”, kā arī atbalstīt “uz cilvēktiesībām balstītu pieeju migrācijas pārvaldībai un stiprināt valstu, pilsoniskās sabiedrības un ANO partneru spējas īstenot šo pieeju”;

O.  tā kā saskaņā ar ANO Augsto komisāru bēgļu jautājumos (UNHCR) datiem aptuveni 48 % no bēgļu skaita pasaulē un liela daļa neaizsargātu patvēruma meklētāju ir sievietes; tā kā ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānā III ir noteikts, ka ES ir jānodrošina, ka “sieviešu un meiteņu migranšu cilvēktiesības tiek pilnībā realizētas, piemērojot dzimumresponsīvu migrācijas politiku, programmas un tiesību aktus, un ka tiek nostiprināta dzimumresponsīva migrācijas pārvaldība globālā, reģionālā un valsts līmenī”; tā kā dzimumresponsīva migrācijas politika nodrošinātu sieviešu, meiteņu un LGTBIQ+ tiesību īstenošanu un aizsardzību pret iespējamu vardarbību, aizskarošu izturēšanos, izvarošanu un cilvēku tirdzniecību;

P.  tā kā bijušā ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos 2015. gada ziņojumā ir norādīts uz trūkumiem ES pieejā migrācijai saistībā ar nepietiekošu pārredzamību un skaidrību un daudzu noslēgto nolīgumu vājo statusu šajā jomā, kurā, viņaprāt, kopumā trūkst uzraudzības un pārskatatbildības pasākumu; tā kā īpašais referents arī secina, ka ir maz pazīmju attiecībā uz to, ka mobilitātes partnerības būtu radījušas papildu ieguvumus cilvēktiesību vai attīstības jomās, savukārt vispārējā uzmanība, kas tiek veltīta drošībai, un politikas nesaskaņotība šīs pieejas ietvaros kopumā rada risku, ka jebkādus ieguvumus, ko radītu cilvēktiesību un attīstības projekti, varētu aizēnot vairāk uz drošību vērstās politikas sekundārie efekti;

Q.  tā kā ANO cilvēktiesību eksperti un pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir brīdinājušas, ka Covid-19 pandēmijai ir nopietna un nesamērīga ietekme uz migrantiem un viņu ģimenēm visā pasaulē; tā kā viņi ir aicinājuši valstis aizsargāt migrantu un viņu ģimeņu tiesības neatkarīgi no migrācijas statusa; tā kā pandēmija ir pagarinājusi patvēruma pieteikumu izskatīšanas laiku;

R.  tā kā pārvietošanās brīvības un tiesību strādāt ievērošana ir būtiska, lai migranti varētu kļūt pašpietiekami, un palīdz sekmēt viņu integrāciju; tā kā migrācija starp reģioniem ir svarīgs šo pārrobežu ekonomikas modeļu elements,

I.Migrācijas politikas satvars un tā ārējā dimensija

1.  uzsver, ka līdztekus Līgumā noteiktajam pienākumam ES un tās dalībvalstīm visos ārējos darījumos ievērot cilvēka cieņas, tiesiskuma, kā arī cilvēktiesību un starptautisko tiesību ievērošanas vērtības tām ir cilvēktiesību saistības pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kad tās migrācijas jomā sadarbojas ar trešām valstīm un citiem dalībniekiem ārpus ES;

2.  uzsver, ka šīm saistībām ir nepieciešama ne tikai attiecīgo standartu piemērojamības atzīšana, bet arī atbilstošas darbības, piemērojot sīki izstrādātus un specifiskus instrumentus, kas nodrošina efektīvu aizsardzību un aizsardzības pasākumus praksē, kā arī piemērojot cilvēktiesībās balstītu pieeju visā migrācijas politikas ciklā, īpašu uzmanību pievēršot migrantēm un nepavadītiem bērniem;

3.  pauž bažas par to, ka pieaug tādu nepavadītu nepilngadīgo skaits un aizsardzības trūkums, kuri ceļo pa neatbilstīgas migrācijas ceļiem; jo īpaši uzsver, ka ES aģentūras un dalībvalstis neveic efektīvu uzraudzību un ziņošanu par nepavadītu nepilngadīgo aizsardzību; aicina ES nodrošināt, ka dalībvalstis un trešās valstis ziņo par mehānismiem, ko piemēro bērnu tiesību aizsardzībai saskaņā ar ANO Konvenciju par bērna tiesībām;

4.  atgādina, ka saskaņā ar LES 3. panta 5. punktu un Hartas 21. pantu Eiropas Savienībai un, piemērojot ES tiesību aktus, arī dalībvalstīm, īstenojot ārējās un eksteritoriālās darbības, nolīgumus un sadarbību migrācijas, robežu un patvēruma jomā, ir jāievēro cilvēktiesības, tostarp tiesības uz dzīvību, brīvību, patvēruma tiesības, tostarp patvēruma pieteikumu individuāla izvērtēšana ar pienācīgām garantijām, kas noteiktas starptautiskajās tiesībās, tiesības uz cilvēka cieņu un drošību, aizsardzība pret piespiedu pazušanu, spīdzināšanas un sliktas izturēšanās, verdzības un piespiedu darba aizliegums, tiesības uz personas datu aizsardzību, aizsardzība pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā, domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība un pienākums primāri ņemt vērā bērna intereses, kā arī pieņemt dzimumsensitīvu pieeju; turklāt atgādina, ka tām ir jānodrošina nediskriminēšana un procesuālās garantijas, piemēram, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā arī tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, un jānovērš bērnu nošķiršana no vecākiem vai likumiskajiem aizbildņiem;

5.  atzīmē, ka Komisijai vēl ir jāizvērtē ietekme, ko tās secīgo migrācijas politikas satvaru, jo īpaši VPMM un jaunā partnerības satvara, īstenošana rada uz trešo valstu valstspiederīgo cilvēktiesībām, kā arī jāizvērtē ietekme uz cilvēktiesībām, ko rada ES sadarbība ar trešām valstīm migrācijas jomā, tostarp ES atbalsts partnervalstu robežu un drošības spēkiem; uzskata, ka šāds izvērtējums jāveic sistemātiski visaptverošā, iekļaujošā un publiskā formātā, lai nodrošinātu pilnīgu cilvēktiesību ievērošanu ES ārējās migrācijas politikā;

6.  ar lielām bažām norāda, ka individuālo lietu līmenī nav darbības, ziņošanas, uzraudzības un pārskatatbildības mehānismu, kas varētu izsekot un reaģēt uz iespējamiem pārkāpumiem, kā arī nav efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu personām, kuru tiesības, iespējams, tiek pārkāptas, jo ES īsteno neformālus nolīgumus un finanšu sadarbību;

7.  atgādina — lai Savienības migrācijas politika darbotos pareizi, ES ir jāpalielina ārējā sadarbība ar izcelsmes valstīm un jāstrādā, lai nodrošinātu atgriežamo personu ilgtspējīgu un efektīvu atpakaļuzņemšanu; aicina ES nodrošināt, ka atpakaļuzņemšanas nolīgumi un nolīgumi par sadarbību robežu pārvaldības jomā tiek noslēgti tikai ar trešām valstīm, kuras skaidri apņemas ievērot cilvēktiesības, tostarp neizraidīšanas principu un ANO Bēgļu konvencijā paredzētās tiesības; aicina ES nodrošināt, lai šī sadarbība nenovestu pie šo tiesību pārkāpumiem, un piedāvāt operatīvus līdzekļus, lai nodrošinātu efektīvu pārskatatbildību pārkāpumu gadījumā;

8.  norāda, ka lielākā daļa no līdz šim noslēgtajiem 18 ES oficiālajiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem (EURA) ietver trešo valstu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu tranzītvalstī; uzsver, ka atgriešana tranzītvalstīs ir saistīta ar risku attiecībā uz iespējamiem pārkāpumiem pret atgriežamo personu cilvēktiesībām; atbalsta Komisijas 2011. gada ES atpakaļuzņemšanas nolīgumu novērtējumā pausto ieteikumu, ka principā vienmēr ES pirmām kārtām ir jācenšas uzņemt personu atpakaļ tās izcelsmes valstī, ciktāl apstākļi to ļauj;

9.  aicina Komisiju nodrošināt pārredzamus riska novērtējumus, ko veic neatkarīgas ES struktūras un eksperti, piemēram, ES Pamattiesību aģentūra, par jebkādas oficiālas, neformālas vai finansiālas ES sadarbības ar trešām valstīm ietekmi uz migrantu un bēgļu, tostarp sieviešu, tiesībām, uz vietējiem cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsonisko sabiedrību, kas strādā, lai aizsargātu šīs tiesības, un, ciktāl iespējams, par ietekmi, kāda šādai sadarbībai būtu uz plašāku iedzīvotāju loku valstī, kuru tā skar, attiecībā uz piekļuvi tiesībām, cilvēka drošības un miera, kā arī ilgtspējīgas attīstības veicināšanu; aicina Komisiju pirms sadarbības uzsākšanas ar trešām valstīm izstrādāt īstenošanas pamatnostādnes ES aģentūrām un dalībvalstīm; šajā sakarībā prasa ievērot īpašu modrību attiecībā uz valstīm, kurās notiek vai ir iesaldēti kādi konflikti un kuras saskaras ar paaugstinātu cilvēktiesību pārkāpumu risku; aicina Komisiju nodrošināt, ka jebkāda ES sadarbība ar trešām valstīm ir pilnībā oficiāla, lai gādātu, ka var efektīvi uzraudzīt nolīgumus ar trešām valstīm;

10.  aicina Komisiju, pamatojoties uz starptautiskajām tiesībām, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un ilgtspējīgas attīstības mērķiem, izveidot neatkarīgu, pārredzamu un efektīvu uzraudzības mehānismu, kas ietver periodiskus ziņojumus par tādu oficiālu, neformālu un finanšu nolīgumu ar trešām valstīm īstenošanu, kuri var potenciāli ietekmēt migrantu un bēgļu tiesības un cilvēktiesību aizstāvju un pilsoniskās sabiedrības darbu, aizstāvot šīs tiesības trešās valstīs, piemēram, attiecībā uz migrācijas partnerībām, atpakaļuzņemšanas nolīgumiem un starptautisko sadarbību migrācijas vadības un pārvaldības jomā, tostarp tieši pievēršoties problēmām, kas saistītas ar migrāciju un piespiedu pārvietošanu; uzsver, ka šādam uzraudzības mehānismam ir jābūt līdzdalīgam un publiskam; uzstāj, ka jānodrošina iespējas pilsoniskajai sabiedrībai un citām ieinteresētajām personām sniegt ieguldījumu minētā mehānisma darbā; uzsver, ka šādai sistēmai būtu jāpalīdz sekmēt pārskatatbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp par neizraidīšanas principa pārkāpšanu; aicina Komisiju izveidot pārraudzības mehānismu, kas pienācīgi iekļautu novērtēšanas rezultātus un ekspertu ieteikumus attiecīgajā nolīgumā, mehānismā vai darbībā; uzsver nepieciešamību nodrošināt parlamentāro kontroli un demokrātisku pārraudzību;

11.  aicina ES apsvērt iespējas nodrošināt tiesu iestāžu pieejamību personām, kuras skar pasākumi, ar kuriem īsteno sadarbību starp to un trešām valstīm migrācijas jomā, tostarp izveidojot neatkarīgu un pieejamu sūdzību iesniegšanas mehānismu; prasa veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka personas, kuras varētu ciest no cilvēktiesību pārkāpumiem, var izmantot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus un tādējādi gūt kompensāciju vai atlīdzību;

12.  atzīmē, ka ES ārējās migrācijas politikas īstenošana un finansēšana ir sadalīta starp dažādiem Komisijas ģenerāldirektorātiem un tiek integrēta ES migrācijas un patvēruma, kā arī attīstības un ārpolitikas jomās; ar bažām atzīmē, ka šāda izpildpienākumu apvienošana nav ļāvusi veikt pietiekamu un saskaņotu Komisijas darbību pārraudzību, kam vajadzētu dot iespēju Parlamentam demokrātiski kontrolēt ES ārējās migrācijas politiku; uzstāj, ka ir svarīgi nodrošināt saskaņotību, sinerģiju un papildināmību, lai izvairītos no dažādu instrumentu pārklāšanās;

13.  uzsver praktisko ietekmi uz cilvēktiesībām, kas izriet no tādu neformālo atgriešanas un atpakaļuzņemšanas mehānismu skaita pieauguma un līdz ar to arī ārpustiesas rakstura, kuri tiek noslēgti bez pienācīgas demokrātiskas kontroles un parlamentārās uzraudzības un nav pakļauti tiesu iestāžu kontrolei; norāda, ka patvēruma meklētāju tiesības pēc būtības ir atkarīgas no iespējas, ka tiesa izvērtē cilvēktiesību pārkāpumus; mudina Komisiju izstrādāt plānu un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai sāktu vai pabeigtu sarunas un attiecīgi parakstītu atpakaļuzņemšanas nolīgumus, par prioritāti nosakot oficiālu atpakaļuzņemšanas nolīgumu noslēgšanu, tādējādi nodrošinot pilnīgu LESD 218. panta 6. punkta ievērošanu, un nodrošināt, ka oficiālie ES atpakaļuzņemšanas nolīgumi izslēdz neformālus nolīgumus; uzskata, ka Parlamentam jāpārbauda neformālie nolīgumi, kuros iekļautas saistības tā kompetences jautājumos, piemēram, attiecībā uz atpakaļuzņemšanu, un ka Komisijai ir jābūt gatavai veikt papildu pasākumus, tostarp nolīgumu darbības apturēšanu, ja izrādās, ka šie neformālie nolīgumi nav saderīgi ar Līgumiem; aicina Komisiju izveidot vispārēju sistēmu, lai efektīvi uzraudzītu un novērtētu visu pašreizējo un turpmāko ES atpakaļuzņemšanas nolīgumu īstenošanu un iekļautu tajos īpašus uzraudzības noteikumus;

II. Cilvēktiesību ievērošana un ES dalībnieki, kas īsteno ārējās migrācijas politiku

14.  uzsver Frontex augošo nozīmi praktiskajā un operatīvajā sadarbībā ar trešām valstīm, tostarp attiecībā uz atgriešanu un atpakaļuzņemšanu, cilvēku tirdzniecības apkarošanu, apmācības, operatīvās un tehniskās palīdzības sniegšanu trešo valstu iestādēm robežu pārvaldības un robežkontroles nolūkā, operāciju vai kopīgu operāciju veikšanu pie ES ārējām robežām vai trešo valstu teritorijās un sadarbības koordinatoru un operatīvā personāla izvietošanu trešās valstīs; prasa regulāri izvērtēt Aģentūras vajadzības, lai nodrošinātu tās optimālu darbību; aicina Komisiju izveidot neatkarīgu, pārredzamu un efektīvu uzraudzības mehānismu visām Frontex veiktajām darbībām, kas papildinātu spēkā esošo iekšējo sūdzību izskatīšanas mehānismu;

15.  uzsver statusa nolīgumu nozīmi ES ārējo robežu drošībai, kā arī, lai nodrošinātu tiesisko regulējumu sadarbībai starp Frontex un trešo valstu robežu pārvaldības iestādēm; atgādina, ka Frontex robežu pārvaldības vienību izvietošanai trešā valstī, kur šo vienību dalībnieki izmantos izpildpilnvaras, ir nepieciešami ad hoc statusa nolīgumi, kas jāapstiprina Eiropas Parlamentam; pauž nožēlu, ka abi līdz šim noslēgtie statusa nolīgumi nenosaka, ka īpaši pasākumi operatīvām darbībām cilvēktiesību jomā ir daļa no robežu pārvaldības, nedz arī to, ka cilvēktiesību pārkāpējiem netiek sniegts materiāls atbalsts un apmācība, kas domāta trešām valstīm; pauž nožēlu par to, ka šajos nolīgumos nav skaidri reglamentēta atbildība par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, un prasa visos turpmākajos statusa nolīgumos iekļaut šādus pasākumus;

16.  uzsver, ka Regulā (ES) 2019/1896(9) prasīts, lai Frontex laikus, konsekventi, pārredzami, pilnīgi un precīzi ziņotu Parlamentam par tās darbībām, kas saistītas ar sadarbību ar trešām valstīm, un jo īpaši par tām, kas saistītas ar tehnisko un operacionālo palīdzību robežu pārvaldības un atgriešanas jomā trešās valstīs, sadarbības koordinatoru izvietošanu un detalizētu informāciju par pamattiesību ievērošanu; aicina Frontex regulāri informēt Parlamenta Cilvēktiesību apakškomiteju, Ārlietu komiteju un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju par visām darbībām, kas saistītas ar sadarbību ar trešo valstu iestādēm, un jo īpaši par operatīvajām darbībām cilvēktiesību jomā, kas ir daļa no minētajām darbībām;

17.  uzsver, ka Regulai (ES) 2019/1240(10) par Eiropas imigrācijas sadarbības koordinatoru tīkla izveidi būtu vēl vairāk jāuzlabo ES spēja koordinēt, sadarboties un apmainīties ar informāciju starp trešās valstīs izvietotajiem imigrācijas sadarbības koordinatoriem, Komisiju un ES aģentūrām, lai efektīvāk reaģētu uz Savienības prioritātēm migrācijas jomā; uzsver, ka viens no šā ES tīkla koordinācijas padomes galvenajiem uzdevumiem ir atbalstīt imigrācijas sadarbības koordinatoru spēju attīstību, tostarp izstrādājot pamatnostādnes par cilvēktiesību īstenošanu viņu darbības ietvaros; aicina Komisiju ar koordinācijas padomes palīdzību steidzami izstrādāt šādas uz cilvēktiesībām balstītas pamatnostādnes;

18.  atgādina, ka arī citiem ES dalībniekiem, kas īsteno ārējās migrācijas politiku, piemēram, saistībā ar ES jūras spēku misijām, ir saistošas piemērojamās starptautiskās tiesības un ka tādas informācijas nosūtīšanu trešo valstu iestādēm, kas galu galā noved pie migrantu un bēgļu nelikumīgas atgriešanas uz nedrošām valstīm, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām varētu uzskatīt par palīdzību cilvēktiesību pārkāpumos; uzsver, ka ES ārējās migrācijas politikai nebūtu jāatbalsta pārtveršana jūrā, kas atgriež cilvēkus uz nedrošu ostu;

19.  iesaka paplašināt Pamattiesību aģentūras pilnvaras, kompetences un budžetu, lai tā varētu efektīvi uzraudzīt ES patvēruma un migrācijas politikas ārējo dimensiju, tostarp sniedzot brīdinājumus attiecīgajām iestādēm cilvēktiesību trūkumu gadījumos; aicina Pamattiesību aģentūru izstrādāt attiecīgus instrumentus un pamatnostādnes;

20.  ar lielām bažām norāda, ka nav iespējams noteikt identitāti lielākajai daļai cilvēku, kuri miruši, mēģinot šķērsot Vidusjūru; uzskata, ka ir jāizveido saskaņota Eiropas pieeja, lai nodrošinātu ātrus un efektīvus identifikācijas procesus, un jāizveido datubāze par personām, kas gājušas bojā ceļā uz ES, kā arī par viņu personiskajām mantām un priekšmetiem, lai sniegtu informāciju viņu ģimenēm un radiniekiem un atvieglotu līķu identificēšanu; prasa ES un tās dalībvalstīm labāk koordinēt un uzlabot Eiropas rīcību, lai nodrošinātu pienācīgas un efektīvas meklēšanas un glābšanas operācijas;

III.ES sadarbība ar trešām valstīm un tām paredzētais finansiālais atbalsts migrācijas jomā

21.  uzsver, ka kopš 2016. gada arvien vairāk tiek izmantoti stingrāki nosacījumi starp attīstības sadarbību un migrācijas pārvaldību, tostarp atgriešanu un atpakaļuzņemšanu; uzsver, ka ES attīstības sadarbība un palīdzība ir jāsaskaņo ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem, tostarp ar dzimumu saistīto darbību kontekstā; šajā sakarībā uzsver ESAO Attīstības palīdzības komitejas sniegto oficiālās attīstības palīdzības definīciju un ESAO attīstības palīdzības efektivitātes principus; atkārtoti norāda, ka saskaņā ar LES 21. pantu un LESD 208. pantu Savienības attīstības sadarbības politikas galvenais mērķis ir samazināt un ilgtermiņā izskaust nabadzību, novērst nevienlīdzību un atstumtību, veicināt demokrātisku pārvaldību un cilvēktiesības un sekmēt ilgtspējīgu un iekļaujošu attīstību; uzsver, ka šāda rīcība kopā ar stabilu iestāžu izveidi ir būtiska, lai novērstu migrācijas pamatcēloņus; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, lai attīstības sadarbības politika , tostarp attīstības palīdzība vai divpusējās vai daudzpusējās partnerības, nepārkāptu LESD 208. pantā noteiktos principus;

22.  aicina īstenot uz vajadzībām balstītu pieeju humānajai palīdzībai, kurā būtu jāievēro humanitārie principi, starptautiskās cilvēktiesības, starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās bēgļu tiesības; turklāt uzsver, ka noteikums, ka humānā palīdzība un ārkārtas palīdzība ir atkarīga no sadarbības ar ES migrācijas jomā, nav saderīgs ar humanitārajiem principiem;

23.  atzīmē, ka joprojām nav pieejams pilnīgs un publisks pārskats par ES finansējumu trešām valstīm, lai atvieglotu sadarbību migrācijas jautājumos; aicina Komisiju nodrošināt pilnīgu pārredzamību, tostarp izveidojot skaidru pārskatu par visiem ES budžeta instrumentiem, kas izmantoti sadarbības ar trešām valstīm finansēšanai migrācijas pārvaldības jomā, tostarp sniedzot informāciju par šā finansējuma apjomu, mērķi un avotu, kā arī detalizētu informāciju par visiem citiem iespējamiem atbalsta pasākumiem, ko nodrošina ES aģentūras, piemēram, Frontex, lai nodrošinātu, ka Parlaments var efektīvi pildīt savu institucionālo lomu ES budžeta izpildes pārbaudīšanā;

24.  uzsver, ka Eiropas finanšu instrumentu mērķis ir atbalstīt trešās valstis nepieciešamās institucionālās sistēmas un spēju attīstīšanā, lai pārvaldītu migrāciju visos tās aspektos, vienlaikus pielāgojoties Eiropas un starptautiskajiem standartiem; uzsver, ka ir svarīgi ievērojamu daļu no turpmākā ES finansējuma migrācijai piešķirt pilsoniskajai sabiedrībai, nevalstiskām un kopienās balstītām grupām un valsts, starpvaldību, reģionālām un vietējām organizācijām, kas darbojas trešās valstīs, sniedzot palīdzību, aizsargājot un uzraugot migrantu tiesības, atbalstot piespiedu kārtā pārvietotas personas un viņu uzņēmējkopienas; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai ievērojama ES finansējuma daļa tiktu atvēlēta cilvēktiesību, starptautiskās aizsardzības un bēgļu nākotnes perspektīvu uzlabošanai; prasa ES sniegt finansiālu atbalstu, lai rastu ilgtspējīgus risinājumus vietējām un reģionālajām problēmām, jo īpaši tām, kas saistītas ar demokrātijas procesiem un tiesiskumu, sociālekonomisko attīstību, veselības aprūpi, izglītību, nabadzības pamatcēloņiem, jauniešu nodarbinātību izcelsmes valstīs, sociālo atstumtību, dzimumu līdztiesību, klimata pārmaiņām, konfliktiem, piekļuvi pakalpojumiem, un veicināt bēgļu tiesības un palielināt viņu pašpietiekamību;

25.  aicina Komisiju regulāri un publiski ziņot Parlamentam, tostarp Ārlietu komitejas Ārējās finansēšanas instrumentu darba grupai, par sadarbības programmu, kas saistītas ar migrāciju, finansēšanu trešās valstīs un to ietekmi uz cilvēktiesībām, kā arī par to, kā partnervalstis ir izmantojušas finansējumu; pauž nožēlu par to, ka Parlaments nav iesaistīts ārkārtas fondu, tostarp ES trasta fondu (EUTF), pārbaudē; prasa piešķirt Parlamentam nozīmīgāku lomu, uzraugot ES finansiālā ieguldījuma izmantošanas ietekmi uz cilvēktiesībām attiecīgajās trešās valstīs;

26.  uzskata, ka Parlamentam ir pilnībā jāizmanto savas īstenošanas, pārbaudes un budžeta kontroles pilnvaras, kā arī Eiropas Revīzijas palātas revīzijas procedūras attiecībā uz attīstības fondiem, trasta fondiem, mehānismiem un citiem finansēšanas instrumentiem, ko izmanto, lai sasniegtu ES politikas mērķus migrācijas jomā, un jānodrošina, ka ES finansēšanas lēmumi un saistītie piešķīrumi atbilst Savienības likumības un pareizas finanšu pārvaldības principiem saskaņā ar ES Finanšu regulu(11);

27.  uzsver, ka cilvēktiesībās balstīta pieeja ir piemērojama visiem Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumenta (NDICI) pīlāriem, tostarp reaģēšanai uz krīzēm ātrās reaģēšanas pīlārā; atkārtoti uzsver, ka ar migrāciju saistītajiem izdevumiem NDICI orientējoši vajadzētu sasniegt 10 % un ka ar migrāciju saistītām darbībām NDICI ietvaros būtu jāpievērš uzmanība neatbilstīgas migrācijas un piespiedu pārvietošanas pamatcēloņu risināšanai un atbalstam, lai panāktu lielāku iesaistīšanos drošas, sakārtotas, likumīgas un atbildīgas migrācijas veicināšanā, kā arī plānotas un labi pārvaldītas migrācijas politikas un pārvaldības īstenošanai; uzsver, ka NDICI ir ārējs instruments un ka ir jābūt skaidrai šķirtnei starp ES iekšējiem un ārējiem migrācijas politikas virzieniem, instrumentiem un fondiem; uzsver, ka galīgais nolīgums par darbībām, kas saistītas ar migrāciju NDICI, būtu horizontāli jāsaskaņo ar ES iekšējiem fondiem, kā arī ar Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA), lai izvairītos no pārklāšanās; norāda, ka ar migrāciju saistītās darbībās krīzes situācijās, izmantojot ātrās reaģēšanas darbību pīlāru, būtu jo īpaši jāpievēršas vajadzībām, kas saistītas ar piespiedu pārvietošanu, tostarp atbalstot uzņēmējkopienas, saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām un principiem; šajā saistībā uzskata, ka jānodrošina, lai Daudzgadu finanšu shēmai 2021.–2027. gadam tiktu pievienots stabils cilvēktiesību satvars, ar mērķi apzināt, īstenot un uzraudzīt turpmākās sadarbības programmas migrācijas jomā nolūkā saistīt ES finansējuma izmaksu ar cilvēktiesību saistībām;

IV.ES ārējās cilvēktiesību politikas un migrācijas mērķi

28.  atgādina par ES un tās dalībvalstu apņemšanos saskaņā ar Globālo paktu par bēgļiem uzņemties kopīgu atbildību par efektīvu un visaptverošu bēgļu aizsardzību un mazināt spiedienu uz uzņēmējvalstīm; šajā sakarībā uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm būtu jāpalielina pārmitināšanas saistības, nodrošinot, ka pārmitināšana nav atkarīga no nosacījuma, ka tranzīta valsts sadarbojas atpakaļuzņemšanas vai robežkontroles jomā, un jāpavairo droši un likumīgi ceļi un jānovērš bēgļu piespiedu atgriešana no uzņēmējvalstīm; aicina ES un tās dalībvalstis veicināt strukturālāku un būtiskāku finansējumu kopienām un valstīm, kas uzņem lielāko daļu bēgļu; atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir pilnībā īstenot 23 mērķus, ko paredz globālais pakts par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju; uzskata, ka Parlamentam jānodrošina, lai ES pienācīgi kontrolētu abu paktu īstenošanu;

29.  aicina ES un tās dalībvalstis īstenot tādu migrācijas politiku, kas pilnībā ievēro migrantu un bēgļu cilvēktiesības, kas noteiktas starptautiskajos, reģionālajos un valstu tiesību aktos; aicina EĀDD, Komisiju un dalībvalstis sadarboties ar trešām valstīm jautājumā par migrantu tiesībām kā neatņemamu ES cilvēktiesību politikas aspektu; uzstāj, ka divpusējos ES cilvēktiesību dialogos ar attiecīgām valstīm pienācīgi jāaptver cilvēktiesību un migrācijas savstarpējā saikne; aicina ES delegācijas šajās valstīs stingri uzraudzīt migrantu tiesības, jo īpaši tranzīta valstīs, kā arī bēgļu un iekšzemē pārvietotu personu tiesības; uzsver, ka steidzami ir jāizveido un jāstiprina droši un legāli migrācijas un aizsardzības ceļi, lai garantētu cilvēktiesības un novērstu cilvēku bojāeju; uzskata, ka ES vajadzētu aktīvi iesaistīties tajās valstīs, kur cilvēktiesību aizstāvji un pilsoniskās sabiedrības un kopienā balstītas organizācijas, tostarp tās, kas aizsargā riskam pakļauto migrantu un patvēruma meklētāju dzīvības, tiek apdraudētas vai kriminalizētas par savu likumīgo darbību;

30.  aicina ES īstenot globālu kampaņu, lai atbalstītu Ženēvas Konvencijas par bēgļa statusu un tās 1967. gada protokola vispārēju ratifikāciju; mudina dalībvalstis rādīt piemēru, ievērojot ANO Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju tiesību aizsardzību, jo tā ir viena no galvenajām ANO cilvēktiesību konvencijām;

31.  uzskata, ka ES jāuzņemas vadošā loma, daudzpusējos forumos atbalstot izmaiņas politikā un normatīvajos aktos saistībā ar migrantu tiesībām; uzsver būtisko nozīmi, kāda ir starptautiskām organizācijām, reģionālām struktūrām un NVO, piemēram, Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai, ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos (UNHCR) un ANO Palīdzības un darba aģentūrai Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA), kā arī Augstā cilvēktiesību komisāra birojam (OHCHR) un ANO īpašajam referentam migrantu cilvēktiesību jautājumos; aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt finansiālo un politisko atbalstu šīm organizācijām un struktūrām;

32.  aicina ES iesaistīt diasporas, skartās kopienas, bēgļu un migrantu vadītas organizācijas, jo īpaši sieviešu vadītas organizācijas, un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus tādu projektu izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā, kuri tiek īstenoti trešās valstīs;

o
o   o

33.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 189, 27.6.2014., 93. lpp. (2) OV C 215, 19.6.2018., 111. lpp. (3) OV C 294, 12.8.2016., 18. lpp. (4) OV C 346, 21.9.2016., 47. lpp. (5) OV C 58, 15.2.2018., 9. lpp. (6) OV C 101, 16.3.2018., 47. lpp. (7) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0323. (8) Padomes Direktīva 2002/90/EK (2002. gada 28. novembris), ar ko definē neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu (OV L 328, 5.12.2002., 17. lpp.). (9) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1896 (2019. gada 13. novembris) par Eiropas Robežu un krasta apsardzi un ar ko atceļ Regulas (ES) Nr. 1052/2013 un (ES) 2016/1624 (OV L 295, 14.11.2019., 1. lpp.). (10) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1240 (2019. gada 20. jūnijs) par Eiropas imigrācijas sadarbības koordinatoru tīkla izveidi (OV L 198, 25.7.2019., 88. lpp.). (11) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV L 193, 30.7.2018., 1. lpp.).