Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2019/2176(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A9-0153/2021

Iesniegtie teksti :

A9-0153/2021

Debates :

PV 18/05/2021 - 9
CRE 18/05/2021 - 9

Balsojumi :

PV 19/05/2021 - 2
PV 19/05/2021 - 12

Pieņemtie teksti :

P9_TA(2021)0243

Pieņemtie teksti
PDF 254kWORD 78k
Trešdiena, 2021. gada 19. maijs - Brisele
2019. un 2020. gada ziņojumi par Turciju
P9_TA(2021)0243A9-0153/2021

Eiropas Parlamenta 2021. gada 19. maija rezolūcija par Komisijas 2019.–2020. gada ziņojumu par Turciju (2019/2176(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 6. oktobra paziņojumu par ES paplašināšanās politiku (COM(2020)0660) un tam pievienoto 2020. gada ziņojumu par Turciju (SWD(2020)0355),

–  ņemot vērā 2005. gada 3. oktobra sarunu programmu Turcijai un to, ka — tāpat kā visu pievienošanās valstu gadījumā — Turcijas iestāšanās ES ir atkarīga no tās pilnīgas atbilstības Kopenhāgenas kritērijiem, un nepieciešamību normalizēt tās attiecības ar visām ES dalībvalstīm, tostarp Kipras Republiku,

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 29. maija paziņojumu par ES paplašināšanās politiku (COM(2019)0260) un tam pievienoto 2019. gada ziņojumu par Turciju (SWD(2019)0220),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 5. februāra paziņojumu “Uzlabot pievienošanās procesu — ticama ES perspektīva Rietumbalkāniem” (COM(2020)0057),

–  ņemot vērā toreizējās Eiropas Kopienas un tās dalībvalstu 2005. gada 21. septembra deklarāciju, kura sekoja Turcijas deklarācijai Ankaras protokola parakstīšanās dienā 2005. gada 29. jūlijā un kurā cita starpā noteikts, ka atzīšana no visu dalībvalstu puses ir nepieciešams sarunu procesa komponents, un to, ka Turcijai ir jāturpina normalizēt attiecības ar visām dalībvalstīm un pilnībā jāīsteno Ankaras nolīguma papildu protokols attiecībā uz visām dalībvalstīm, bez ierobežojumiem un diskriminācijas atceļot visus šķēršļus brīvai preču apritei, arī transportlīdzekļiem noteiktos ierobežojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 46. pantu, kurā noteikts, ka līgumslēdzējas puses apņemas ievērot galīgos Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumus ikvienā lietā, kurā tās ir puses, un attiecīgi Turcijas pienākumu īstenot visus Eiropas tiesu spriedumus, tostarp ECT spriedumus,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 26. jūnija un 2019. gada 18. jūnija secinājumus par paplašināšanos un stabilizācijas un asociācijas procesu, Padomes 2019. gada 15. jūlija un 14. oktobra secinājumus par Turcijas nelikumīgajām urbšanas darbībām Vidusjūras austrumdaļā, Eiropadomes 2019. gada 12. decembra un 2020. gada 1.un 2. oktobra un 15. un 16. oktobra secinājumus, ES ārlietu ministru 2020. gada 15. maija paziņojumu un 2020. gada 14. augusta videokonferenci par stāvokli Vidusjūras austrumdaļā, ES ārlietu ministru 2020. gada 27. un 28. augusta neoficiālās Gimnihas sanāksmes iznākumu un visus iepriekšējos attiecīgos Padomes un Eiropadomes secinājumus,

–  ņemot vērā UNESCO 2020. gada 10. jūlija paziņojumu par Ajasofju (Stambula),

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2021. gada 22. marta kopīgo paziņojumu par pašreizējo stāvokli ES un Turcijas politiskajās, ekonomiskajās un tirdzniecības attiecībās (JOIN(2021)0008),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāres 2020. gada 19. februāra ziņojumu pēc vizītes Turcijā 2019.gada 1.–5. jūlijā,

–  ņemot vērā attiecīgās ANO Drošības padomes (ANO DP) rezolūcijas par Kipru, tostarp Rezolūciju 550 (1984) un Rezolūciju 789 (1992),

–  ņemot vērā ES un Turcijas 2016. gada 18. marta paziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. aprīļa paziņojumu “Ceturtais gada ziņojums par Bēgļu atbalsta mehānismu Turcijā” (COM(2020)0162),

–  ņemot vērā, ka organizācijas “Reportieri bez robežām” publicētajā 2020. gada pasaules preses brīvības indeksā Turcija ieņem 154. vietu no 180 valstīm, un ņemot vērā Bertelsmann fonda publicētā 2020. gada transformācijas indeksa sadaļu, kas veltīta Turcijai,

–  ņemot vērā 2015. gada 15. aprīļa rezolūciju par tematu “Pret armēņiem vērstā genocīda 100. gadskārta”(1),

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Venēcijas komisijas atzinumus, jo īpaši 2017. gada 10. un 11. marta atzinumu par konstitūcijas grozījumiem, kurus Lielā nacionālā asambleja pieņēma 2017. gada 21. janvārī un par kuriem bija jābalso 2017. gada 16. aprīļa valsts referendumā, atzinumu par pasākumiem, kuri paredzēti nesenajos ārkārtas dekrētlikumos attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvību un uz krimināllietu miertiesnešu pienākumiem, kompetencēm un darbību, 2017. gada 6. un 7. oktobra atzinumu par 2016. gada 1. septembra ārkārtas dekrētlikuma Nr. 674 noteikumiem, kas attiecas uz vietējās demokrātijas īstenošanu Turcijā, 2016. gada 9. un 10. decembra atzinumu par ārkārtas dekrētlikumiem Nr. 667–676, kuri tika pieņemti pēc nesekmīgā valsts apvērsuma mēģinājuma 2016. gada 15. jūlijā, un 2016. gada 14. un 15. oktobra atzinumu par konstitūcijas 83. panta otrā punkta darbības apturēšanu (parlamentārā neaizskaramība),

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Turciju, jo īpaši 2019. gada 13. marta rezolūciju par Komisijas 2018. gada ziņojumu par Turciju(2), 2019. gada 19. septembra rezolūciju par stāvokli Turcijā, jo īpaši ievēlēto mēru atcelšanu no amata(3), 2019. gada 24. oktobra rezolūciju par Turcijas militāro operāciju Sīrijas ziemeļaustrumos un tās sekām(4), 2020. gada 17. septembra rezolūciju par gatavošanos Eiropadomes ārkārtas sanāksmei, kas veltīta bīstamajam spriedzes saasinājumam un Turcijas lomai Vidusjūras reģiona austrumu daļā(5), un 2020. gada 26. novembra rezolūciju par spriedzes palielināšanos Varošā pēc Turcijas nelikumīgajām darbībām un steidzamo nepieciešamību atsākt sarunas(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0153/2021),

A.  tā kā kopš 1964. gada Turcija ar asociācijas nolīgumu ir saistīta ar ES(7) un tā kā 1995. gadā tika izveidota muitas savienība; tā kā Eiropadome 1999. gada decembrī Turcijai piešķīra kandidātvalsts statusu un tā kā 2005. gadā tika sāktas pievienošanās sarunas; tā kā līdz ar to Turcija kopš 1999. gada ir varējusi izmantot pašu vērienīgāko un savstarpēji prasīgāko attiecību modeli, ko ES var piedāvāt valstij, proti, kandidātvalsts statusu ar mērķi kļūt par ES dalībvalsti; tā kā no Turcijas kā no kandidātvalsts un svarīgas ES partneres tiek sagaidīts, ka tā ievēros un izpildīs Kopenhāgenas kritērijus un atbalstīs visaugstākos demokrātijas, cilvēktiesību ievērošanas un tiesiskuma standartus, tostarp nodrošinās atbilstību starptautiskajām konvencijām, kurām pievienojusies ES; tā kā tas nozīmē, ka saskaņā ar pievienošanās procesu, kas virzās uz priekšu, ir jāapņemas īstenot dažādu atvērto sadaļu satvarā vajadzīgās reformas un tāpēc pakāpeniski jāpieskaņojas ES acquis un visos aspektos jātuvinās ES vērtībām, interesēm, standartiem un politikas nostādnēm; tā kā kandidātvalsts statuss nozīmē, ka ir bez izšķirības jāveido un jāuztur labas kaimiņattiecības ar ES un tās dalībvalstīm; tā kā Turcija kā kandidātvalsts un pievienošanās procesa satvarā sāka vairākas svarīgas reformas, kas zināmu laiku ļāva cerēt uz progresu centienos iestāties ES; tā kā visu šo gadu laikā ES ir stingri atbalstījusi pievienošanās procesu — gan politiski, gan finansiāli;

B.  tā kā tiesiskuma principu un starptautisko tiesību ievērošana, tostarp jo īpaši varas dalīšanas un cīņas pret korupciju un organizēto noziedzību, biedrošanās un miermīlīgu protestu brīvības, vārda brīvības un etnisko minoritāšu un citu minoritāšu un kopienu tiesību ievērošana, ir būtisks labu ES un Turcijas attiecību elements;

C.  tā kā, analizējot Komisijas ziņojumus par Turciju, kas sagatavoti, sākot ar 2014. gadu, un jo īpaši 2019. un 2020. gada ziņojumu, kļūst redzams, ka Turcijas valdība diemžēl aizvien vairāk strauji norobežojas no ES vērtībām un normatīvā regulējuma, pretēji tam, kas tiktu gaidīts no kandidātvalsts, ne vien regresējot valsts iekšējās demokrātijas jomā, bet arī veicot agresīvus ārpolitikas pasākumus, tostarp nelikumīgas darbības pret ES dalībvalstīm; norāda, ka šajos ziņojumos minēts, ka Turcija nav īstenojusi iepriekšējos ziņojumos paustos ieteikumus, un tas norāda uz Turcijas puses apņēmības trūkumu un liek apšaubīt tās vēlmi pievienoties; tā kā bažas un kritisku novērtējumu par vispārējo regresu Turcijā ir paudušas arī citas attiecīgās starptautiskās organizācijas, piemēram, Eiropas Padome, un starptautiskās cilvēktiesību organizācijas; tā kā to atspoguļo arī aizvien lielākais ECT lietu un kritisko nolēmumu skaits; tā kā šis regress ir novērots trijās galvenajās jomās: stāvoklis pasliktinās tiesiskuma un pamattiesību jomā, attiecībā uz iestāžu sistēmu un saistītajām reformām, kā arī ārpolitikā, kas ir aizvien konfliktējošāka un tendēta uz militārām iespējām, nevis dialogu un diplomātiju; tā kā visās trijās jomās ir vērojama skaidra novirzīšanās no ES standartiem, politikas nostādnēm un interesēm;

D.  tā kā iepriekšējā gada ziņojumā Parlaments uzsvēra savas bažas par notikumu attīstību Turcijā un nopietno regresu un aicināja Turciju neveikt nekādas darbības, ar kurām tiktu pārkāpta ES dalībvalstu suverenitāte un suverēnās tiesības, kā arī nerīkoties provokatīvi, jo tas kaitētu izredzēm uz konstruktīvu un godīgu dialogu, un aicināja Komisiju un dalībvalstis oficiāli apturēt pievienošanās sarunas ar Turciju saskaņā ar sarunu programmu; tā kā Parlaments saglabā apņēmību īstenot demokrātisku un politisku dialogu ar Turciju; tā kā laikā, kad Turcijas valdība bija paudusi apņemšanos veikt nopietnas reformas, Parlaments atkārtoti aicināja atvērt 23. sadaļu par tiesu varu un pamattiesībām un 24. sadaļu par tiesiskumu, brīvību un drošību; tā kā Parlaments ir būtiski samazinājis pirmspievienošanās finansējumu Turcijai, ņemot vērā tās regresu demokrātijas jomā un nespēju ievērot tiesiskumu; tā kā Komisija ir norādījusi, ka attiecībā uz finanšu resursiem programmām Turcijā ES tagad piedāvā tikai minimālo atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai un attiecīgajām ieinteresētajām personām, piemēram, žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem;

E.  tā kā, neraugoties uz šo principiālo Parlamenta nostāju un visiem pašreizējiem apstākļiem, Eiropadome, mēģinot atjaunot abu pušu attiecības, 2020. gada 1.–2. oktobra secinājumos piedāvāja Turcijai atjauninātu un plašu pozitīvu darba kārtību ar nosacījumu, ka Turcija turpinās konstruktīvus centienus, lai apturētu pret Grieķiju un Kipru vērstās nelikumīgās darbības, tiks īstenota savstarpēja piekāpšanās, mazināts saspīlējums un izbeigta agresīva izturēšanās; tā kā Eiropadome šajos pašos secinājumos uzsvēra, ka gadījumā, ja Turcija atjaunos vienpusējas darbības vai veiks provokācijas, pārkāpjot starptautiskās tiesības, ES izmantos visus instrumentus un iespējas, kas ir tās rīcībā, tostarp saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 29. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 215. pantu, lai aizstāvētu savas un savu dalībvalstu intereses, un pieņems attiecīgus lēmumus; tā kā Turcija nesen piekrita atsākt izpētes sarunas ar Grieķiju, lai pievērstos neatrisinātajiem jautājumiem, kas ietekmē Turcijas un Grieķijas attiecības un skar Grieķijas suverēnās tiesības; tā kā tas ir pozitīvs pavērsiens, kas varētu iezīmēt jauna Turcijas un ES un tās dalībvalstu dialoga un sadarbības perioda sākumu; tā kā pozitīvāki Turcijas pasākumi un iniciatīvas un pirmām kārtām patiesa rīcība, nevis tikai deklarācijas, ievērojami palīdzētu atjaunot saprašanos par divpusējo attiecību nākotni; tā kā šajos apstākļos ir svarīgi veicināt uzticības veidošanu un plašāka mēroga pārdomas par Turcijas un ES turpmākajām attiecībām un dot diplomātijai iespēju gūt rezultātus attiecībā uz ES un Turcijas attiecībās cerēto un sagaidīto, vienlaikus saglabājot augstu modrības līmeni un dialogu par cilvēktiesību stāvokli Turcijā,

Vispārīgs pievienošanās procesa novērtējums

1.  ar lielām bažām norāda — lai gan Turcija ir kandidātvalsts, pēdējos gados Turcijas valdība ir pastāvīgi un aizvien vairāk distancējusies no ES vērtībām un standartiem; norāda, ka papildus minētajam vienpusējas darbības Vidusjūras austrumdaļā, kā arī spēcīgi un dažkārt provokatīvi paziņojumi, kas vērsti pret ES un tās dalībvalstīm, ir noveduši ES un Turcijas attiecības vēsturiski zemākajā punktā, proti, tās pasliktinājušās tādā mērā, ka abām pusēm ir pamatīgi jāizvērtē pašreizējais stāvoklis šajās attiecībās un to satvars, lai atjaunotu dialogu savstarpējas uzticēšanās un sadarbības gaisotnē un efektīvi novērstu pašreizējo konfliktu pamatcēloņus;

2.  norāda — tam, ka Turcijai trūkst politiskās gribas īstenot pievienošanās procesa satvarā nepieciešamās reformas, un tās nespējai kliedēt ES nopietnās bažas attiecībā uz tiesiskumu un pamattiesībām ir bijusi pamatīga un negatīva ietekme uz pievienošanās procesu un valsts perspektīvām, turklāt tā rezultātā ES un Turcijas attiecībām pakāpeniski aizvien vairāk piemīt darījumu raksturs un tās virza apstākļi, kas tik tikko atspoguļo sākotnēji paredzēto formātu — panākt pakāpenisku un aizvien lielāku saskaņotību, izmantojot iepriekš noteiktus kritērijus; norāda, ka tā rezultātā pievienošanās sarunās ir atvērtas tikai 16 no 35 sadaļām un tikai viena sadaļa ir provizoriski slēgta; tāpēc uzsver, ka pašreizējos apstākļos Turcijas pievienošanās sarunas diemžēl ir faktiski apstājušās;

3.  pauž dziļas bažas par to, ka gadu gaitā progresa trūkums Turcijas konverģences kritēriju izpildē ir kļuvis par pilnīgu atsalumu, ko raksturo krass regress trijās svarīgākajās jomās: i) regress attiecībā uz tiesiskumu un pamattiesībām, ii) regresīvu institucionālo reformu pieņemšana un iii) konfrontējošas un naidīgas ārpolitikas īstenošana, tostarp attiecībā uz ES un tās dalībvalstīm, jo īpaši Grieķiju un Kipru; turklāt pauž bažas par to, ka šo regresu aizvien vairāk pavada nepārprotams un dažkārt agresīvs pret ES vērsts vēstījums, ko pauž augsta līmeņa valdības amatpersonas, arī prezidents, un ko valstī pastiprina valdību atbalstošie plašsaziņas līdzekļi; šajā situācijā aicina Turciju atkārtoti izvērtēt, cik patiesa ir tās apņemšanās veidot ciešākas attiecības ar Eiropas Savienību, panākt saskaņotību ar to un virzīties uz dalību ES, kā arī to ticami pierādīt, jo tas ir absolūti nepieciešams visa pievienošanās procesa dzīvotspējai;

4.  uzsver, ka neviens stimuls, ko ES varētu piedāvāt, nekādi nevar aizstāt tik ļoti nepieciešamo Turcijas politisko gribu nodrošināt demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu un galu galā kļūt par ES dalībvalsti; atgādina, ka pievienošanās process ir uz nopelniem balstīts process, kas atkarīgs no objektīva progresa un reālas apņemšanās ievērot Kopenhāgenas kritērijus, uzturēt labas kaimiņattiecības ar ES dalībvalstīm un ievērot ES vērtības; atzīst ES pieņemto atklātības un labas gribas stratēģiju, kas nesen materializējās atjaunotajā pozitīvajā programmā, ko Eiropadome iesniedza 2020. gada oktobrī; turklāt atzīst ES nepārtrauktos diplomātiskos centienus, kuru mērķis ir atjaunot spēju veidot patiesu un efektīvu dialogu ar Turciju;

5.  atzīst, ka rezultātu trūkums aizvien stagnējošākā pievienošanās procesā ir veicinājis abu pušu nogurumu un to, ka Turcijas iestādes pakāpeniski un aizvien vairāk neņem vērā Komisijas progresa uzraudzības procedūras rezultātus un Parlamenta rezolūcijas; šajā sakarībā atgādina, ka laikā, kad Turcijas valdība bija paudusi apņemšanos veikt nopietnas reformas (kaut arī tās neīstenoja) un būtu varējusi izmantot skaidrus kritērijus, Padome turpināja bloķēt 23. sadaļas par tiesu varu un pamattiesībām un 24. sadaļas par tiesiskumu, brīvību un drošību atvēršanu; tomēr uzsver, ka Padomes veiktā bloķēšana nevar būt attaisnojums pēdējos gados pieredzētajam regresam; uzskata, ka pievienošanās process ir kļuvis par pašmērķi;

6.   pauž nožēlu par to, ka kopš Parlamenta pēdējā ziņojuma situācija iekšpolitikas, institucionālās politikas un ārpolitikas jomā ne tuvu nav uzlabojusies, bet gan ir vēl vairāk pasliktinājusies; tāpēc stingri uzstāj, ka tad, ja pašreizējā negatīvā tendence netiks steidzami un konsekventi vērsta pretējā virzienā, Komisijai saskaņā ar 2005. gada oktobra sarunu programmu būtu jāiesaka oficiāli apturēt pievienošanās sarunas ar Turciju, lai abas puses reālistiski un ar strukturēta un ar visaptveroša augsta līmeņa dialoga palīdzību pārskatītu pašreizējās sarunu programmas piemērotību un spēju darboties vai, ja nepieciešams, pētītu iespējamus jaunus turpmāko attiecību modeļus; atzīst, ka jebkurā gadījumā sarunas būtu jārisina labticīgi un tās nedrīkstētu novirzīties no mērķa vai tikt atceltas tikai kultūras vai reliģisku iemeslu dēļ;

7.  pauž nožēlu par pašreizējo ES un Turcijas sapratnes trūkumu, taču atkārtoti apstiprina savu stingro pārliecību, ka Turcija ir stratēģiski nozīmīga valsts politikas, ekonomikas un ārpolitikas ziņā, ļoti svarīga partnere plašāka reģiona stabilitātes nodrošināšanai un sabiedrotā, ar kuru ES vēlas uzturēt pēc iespējas labākas attiecības, arī NATO satvarā un lai radītu stabilu un drošu vidi Vidusjūras austrumdaļā, pamatojoties uz labu dialogu, apņemšanos, cieņu un savstarpēju uzticēšanos; atkārtoti apstiprina savu ieinteresētību stratēģiskā saskaņotībā un konstruktīvā sadarbībā, kas balstās uz kopīgām vērtībām un interesēm tādās jomās kā ārpolitika un drošība, ekonomika, tirdzniecība, migrācija, klimata pārmaiņas un digitalizācija; pauž vilšanos par to, ka visas šīs izredzes uz pozitīvām attiecībām apdraud pašreizējā Turcijas valdības politika, cita starpā Turcijas destabilizējošā attieksme reģionā un vienpusējās darbības, ko tā veic, neievērojot starptautiskās tiesības;

8.  pauž gribu stiprināt un padziļināt Turcijas un ES dalībvalstu sabiedrību zināšanas vienai par otru un savstarpējo saprašanos, veicinot kultūras izaugsmi un kultūrsociālās apmaiņas un apkarojot visas sociālo, reliģisko, etnisko vai kultūras aizspriedumu un neiecietības izpausmes; stingri atgādina, ka Eiropas Savienība un tās dalībvalstis pirmkārt un galvenokārt ir Turcijas un Turcijas cilvēku — ar kuriem ES ir ciešas komerciālas, kultūras un vēsturiskas saiknes — draugi un partneri; pauž pilnīgu apņemšanos turpināt atbalstīt Turcijas neatkarīgo pilsonisko sabiedrību jebkuros apstākļos un jebkādā attiecību satvarā, kas nākotnē varētu rasties; tomēr uzskata, ka pievienošanās process joprojām ir visspēcīgākais instruments, ar ko var izdarīt normatīvu spiedienu uz Turcijas valdību un veidot konstruktīvu dialogu ar to, un ka tas ir arī labākais satvars Turcijas sabiedrības demokrātisko un proeiropeisko centienu uzturēšanai un konverģences ar ES un tās dalībvalstīm veicināšanai attiecībā uz politiku un standartiem, tostarp attiecībā uz pamattiesībām un demokrātiskajām vērtībām; uzsver, ka tīri darījumu veida attiecības diez vai veicinās Turcijas virzību uz demokrātiskāku modeli un ka šādam modelim vajadzēs politisku gribu visaugstākajā politiskajā līmenī;

9.  šajā sakarībā uzsver, ka līdztekus spējai veidot dialogu iestāžu līmenī ir svarīgi nodrošināt ciešas funkcionējošas saiknes ar Turcijas sabiedrību; tādēļ mudina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) prioritārā kārtā pievērsties dinamiskajai Turcijas pilsoniskajai sabiedrībai un tās demokrātijas veicināšanas centieniem un turpināt ar attiecīgajiem finanšu instrumentiem, tostarp Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA) atbalstīt Turcijas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, jo šīs organizācijas var palīdzēt radīt politisko gribu, kas vajadzīga, lai būvētu stingrus pamatus ES integrācijas procesam; šajā sakarībā atkārtoti prasa, lai, kamēr valsts nav guvusi nekādu progresu demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību jomā, Turcijas politiskajām reformām domāto IPA finansējumu pārvaldītu ES un lai arī turpmāk galvenā uzmanība tiktu pievērsta dialoga veicināšanai un atbalsta sniegšanai pilsoniskajai sabiedrībai, nevalstiskajiem rīcībspēkiem un tiešiem personiskiem kontaktiem; atbalsta jaunu un tūlītēju mehānismu konstruktīvam dialogam ar Turcijas pilsonisko sabiedrību nolūkā veidot savstarpēju uzticēšanos un uzturēt Turcijas sabiedrības demokrātiskos un proeiropeiskos centienus un atbalstīt apmaiņas, jo īpaši demokrātijas, cilvēktiesību, tiesiskuma, labas pārvaldības, ilgtspējīgas attīstības un zaļās un digitālās pārkārtošanās jomā, paļaujoties uz atbilstošu ES finansējumu, lai sasniegtu efektīvus rezultātus; prasa Komisijai un EĀDD arī turpmāk atbalstīt jauniešus Turcijā, izmantojot attiecīgos finanšu instrumentus un paplašinot dalību programmā “Erasmus+” un Žana Monē stipendijas programmā, lai cita starpā atbalstītu sadarbību pētniecības jomā, kopīgo cīņu pret klimata pārmaiņām, kā arī vides aizsardzību un iespēju nodrošināšanu sievietēm sabiedrībā un uzņēmējdarbībā;

Tiesiskums un pamattiesības

10.  pauž dziļas bažas par nopietno regresu pamatbrīvību jomā, kas parāda smago cilvēktiesību situāciju Turcijā un nepārtraukto demokrātijas un tiesiskuma vājināšanos un ir Kopenhāgenas kritēriju pārkāpums;

11.  uzskata, ka izšķirošo pamattiesību un brīvību jomu, kam ir galvenā nozīme pievienošanās procesā, nevar atdalīt un nošķirt no vispārējām attiecībām un ka tā joprojām ir galvenais šķērslis virzībai uz jebkādu pozitīvu programmu, ko varētu piedāvāt Turcijai un kam vajadzētu būt atkarīgai arī no starptautisko tiesību un labu kaimiņattiecību un reģionālās sadarbības pamatprincipa pilnīgas ievērošanas;

12.   uzsver, ka pamatbrīvību stāvokļa pasliktināšanās Turcijā sākās pirms ārkārtas stāvokļa, kas tika pasludināts pēc valsts apvērsuma mēģinājuma 2016. gadā un ko Parlaments atkārtoti stingri nosoda; uzskata, ka ārkārtas apstākļos — tādos kā valsts apvērsuma mēģinājums — ārkārtas pasākumi var būt attaisnojami, taču tiem jābūt samērīgiem un ierobežotiem laikā un mērogā; ar dziļām bažām norāda — neraugoties uz ārkārtas stāvokļa oficiālu atcelšanu 2018. gada jūlijā, tiesību aktos ir iestrādātas daudzas ārkārtas stāvokļa tiesību normas un ierobežojošie elementi un tāpēc ārkārtas stāvokļa ietekme uz demokrātiju un pamattiesībām joprojām ir spēcīgi jūtama, lai gan būtiskais apdraudējums laimīgā kārtā ir jau sen izgaisis;

13.  pauž dziļu nožēlu par to, ka šis represīvais režīms tagad ir kļuvis par tīšu, neatlaidīgu un sistemātisku valsts politiku, ko piemēro jebkādām kritiskām darbībām, piemēram, miermīlīgam politiskajam aktīvismam jautājumos, kas svarīgi kurdiem un alevītiem, miermīlīgiem protestiem un demonstrācijām, ko rīko bijušie valsts sektora darbinieki, sieviešu un LGBTI tiesību aktīvisti un ārkārtas stāvokļa upuri, vai pat notikumiem, kas notikuši pirms valsts apvērsuma mēģinājuma, piemēram, Gezi protestiem;

14.  pauž nožēlu par to, ka pašreizējie pārmēru plašie pretterorisma noteikumi un pretterorisma pasākumu ļaunprātīga izmantošana ir kļuvuši par pamatu šādai valsts politikai, t. i., cilvēktiesību un jebkāda valstī pausta kritiska viedokļa apspiešanai, kurā līdzdarbojas un ir līdzvainojama tiesu vara, kas nespēj vai nevēlas apturēt konstitucionālās kārtības pārkāpumus; pauž nožēlu par to, ka ar šādu plašu terorisma konceptu, saskaņā ar kuru tiek izvirzītas kolektīvas vispārējas apsūdzības, tiek pārkāpts individuālās atbildības pamatprincips; ar lielām bažām norāda, ka joprojām tiek masveidā ieslodzīti cilvēki, tostarp žurnālisti, cilvēktiesību aizstāvji un politiskie oponenti, kurus notiesā vai tur pirmstiesas apcietinājumā saskaņā ar apsūdzībām saistībā ar terorismu, jo īpaši par iespējamu dalību teroristu organizācijā, pamatojoties uz trūcīgiem pierādījumiem; pauž nopietnas bažas par to, ka saskaņā ar vispārējā regulārā pārskata pieņemšanas laikā sniegto paziņojumu Turcijas iestādes neplāno turpināt pretterorisma likuma pārskatīšanu; tāpēc mudina Turciju saskaņot savus pretterorisma tiesību aktus ar starptautiskajiem standartiem, lai nodrošinātu pamattiesību un brīvību efektīvu aizsardzību, proporcionalitāti un vienlīdzību likuma priekšā; atzīst, ka Turcijai ir leģitīmas bažas par drošību un tiesības apkarot terorismu; tomēr uzsver, ka tas jādara, pilnībā ievērojot tiesiskumu, cilvēktiesības un pamatbrīvības; atkārtoti pauž stingru un viennozīmīgu nosodījumu par vardarbīgajiem teroristu uzbrukumiem, kurus īstenojusi Kurdistānas strādnieku partija (PKK), kas kopš 2002. gada ir iekļauta ES veidotajā teroristisko organizāciju sarakstā; izsaka patiesu līdzjūtību Turcijas sabiedrībai un jo īpaši to 13 Turcijas iedzīvotāju ģimenēm, kuri tika nogalināti teroristu uzbrukumā Garā (Irāka) 2021. gada februārī;

15.  pauž dziļu nožēlu par to, ka Turcijas pretterorisma noteikumos un pasākumos ir saglabāti daudzi ārkārtas ierobežojumi un tie tādējādi turpina negatīvi ietekmēt cilvēktiesības un pamatbrīvības, arī ierobežojot pienācīgas procedūras garantijas, pagarinot pirmstiesas apcietinājuma ilgumu un pieļaujot valsts amatpersonu atlaišanu iespējamas saiknes ar teroristu organizācijām dēļ;

16.  pauž lielu satraukumu par to, ka rasistiskā labējo ekstrēmistu kustība Ülkücü (pazīstama kā “Pelēkie vilki”), kas ir cieši saistīta ar valdošo koalīcijas partiju MHP (Nacionālistu kustības partija), izplešas ne vien pašā Turcijā, bet arī ES dalībvalstīs; aicina ES un tās dalībvalstis izskatīt iespēju “Pelēkos vilkus” iekļaut ES veidotajā teroristu sarakstā, aizliegt to apvienības un organizācijas ES valstīs, cieši uzraudzīt viņu darbības un cīnīties pret viņu ietekmi, kas jo īpaši apdraud kurdu, armēņu vai grieķu izcelsmes cilvēkus un visus, kurus viņi uzskata par oponentiem;

17.  uzskata, ka tiesiskuma vājināšanās un sistēmiskais tiesu iestāžu neatkarības trūkums joprojām ir divas no aktuālākajām un satraucošākajām problēmām; nosoda pieaugošo izpildvaras kontroli pār tiesnešu, prokuroru, juristu un advokātu asociāciju darbu un uz viņiem izdarīto politisko spiedienu; pauž dziļas bažas par to, ka padziļinās strukturālās problēmas saistībā ar tiesu iestāžu neatkarības trūkumu par labu izpildvarai; norāda, ka tiesu iestāžu neatkarības trūkums apvienojumā ar valdības pēdējo gadu laikā veikto masveida atlaišanu atturošo ietekmi nopietni apdraud tiesiskumu un vājina tiesu iestāžu spēju kopumā nodrošināt efektīvu tiesisko aizsardzību cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos gan attiecībā uz ārkārtas stāvokļa pasākumiem, gan kopumā; ar nožēlu norāda, ka šajā kontekstā tiesu sistēmas reformas stratēģija un trīs vēlāk pieņemtie tiesību aktu kopumi nespēs sasniegt izvirzītos mērķus, jo īpaši tad, ja to rezultātā netiks panāktas patiesas izmaiņas prokuroru rīcībā un ja strīdu izšķiršana tiesā arī turpmāk būs pretrunā starptautiskajiem standartiem; uzsver — lai uzlabotu piekļuvi tiesu sistēmai, palielinātu tās efektivitāti un labāk nodrošinātu tiesības uz taisnīgu tiesu saprātīgā laika posmā, ir steidzami vajadzīgs nopietni reformēt likumdošanas un tiesu varas jomas;

18.  izsaka nosodījumu par aptuveni 30 % Turcijas tiesnešu un prokuroru atlaišanu, plaša mēroga pārcelšanu un piespiedu izraidīšanu, kas ir pamatā iebiedēšanai uztraucošā apmērā, pašcenzūrai un tam, ka pasliktinās tiesu nolēmumu vispārējā kvalitāte; atgādina, ka jebkāda atbrīvošana no amata un iecelšana amatā tiesu iestādēs būtu jāpakļauj īpaši stingrai pārbaudei, ka izpildvarai būtu jāaizliedz iejaukties tiesu iestāžu darbā vai mēģināt tās ietekmēt un ka, ieceļot tiesnešus, būtu jāievēro neatkarības un objektivitātes principi; pauž dziļu nožēlu par to, ka, 2020. gada oktobrī pieņemot vispārējā regulārā pārskata rezultātus, Turcija atteicās pieņemt ieteikumus ieviest konstitūcijas grozījumu, lai Tiesnešu un prokuroru padomi (Hakimler ve Savcılar Kurulu – HSK) padarītu neatkarīgu no izpildvaras; prasa novērst nepilnības šīs padomes locekļu atlases struktūrā un procesā, lai nodrošinātu tās neatkarību un izbeigtu patvaļīgus lēmumus;

19.  pauž dziļas bažas par advokātu stāvokli Turcijā, jo dažu pēdējo gadu laikā simtiem advokātu ir tikuši (un joprojām tiek) vajāti, arestēti, saukti pie atbildības un notiesāti saistībā ar savu profesionālo darbību un klientu pārstāvēšanu; pievienojas bažām, kas uzsvērtas Venēcijas komisijas 2020. gada oktobrī pieņemtajā atzinumā par 2020. gada jūlija grozījumiem 1969. gada Likumā par advokātiem, jo īpaši par vairāku advokātu asociāciju izveidi vienā un tajā pašā pilsētā; uzsver, ka tā rezultātā jurista profesija tiks politizēta vēl vairāk un tas nebūs atbilstīgi prasībai par jurista profesijas objektivitāti un apdraudēs advokātu neatkarību; uzskata, ka šī tiesiskā reforma varētu būt vēl viens trieciens tiesu iestāžu darbībai un mēģinājums apspiest pašreizējās advokātu asociācijas un izskaust atlikušās kritiskās balsis; mudina Turcijas iestādes ievērot advokātu neatkarību un ļaut viņiem brīvi veikt darbu saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus advokātus, kuri ir aizturēti tikai par advokāta profesijas praktizēšanu;

20.  pauž dziļu nožēlu par advokātes Ebru Timtik nāvi pēc 238 dienām, ko viņa aizvadīja bada streikā, pieprasot taisnīgu tiesu pēc savas notiesāšanas par iespējamu piederību teroristu organizācijai, kamēr Kasācijas tiesā tika izskatīta viņas apelācijas sūdzība; atgādina, ka pēc Helin Bölek un İbrahim Gökçek — divu grupas Grup Yorum mūziķu — un Mustafa Koçak nāves viņa ir ceturtā ieslodzītā, kura 2020. gadā mirusi pēc badastreika, kas īstenots, lai pieprasītu taisnīgu tiesu; sagaida, ka pašlaik notiekošajā tiesas prāvā pret trim policistiem, kas apsūdzēti kurdu cilvēktiesību jurista Tahir Elçi nogalināšanā, galu galā tiks atklāti visi ar viņa nāvi saistītie apstākļi un panākts taisnīgums viņa lietā;

21.  pauž dziļas bažas par to, ka Turcijas tiesu iestādes un Turcijas valdība neievēro ECT spriedumu un ka zemākas instances tiesas aizvien vairāk neievēro Konstitucionālās tiesas spriedumus; atzīst, ka ir bijuši gadījumi, kad Turcijas tiesu iestādes pēc ECT lēmuma ir veikušas ieslodzīto lietu atkārtotu iztiesāšanu; tomēr ar nožēlu norāda, ka šie atkārtotas iztiesāšanas gadījumi bieži neatbilst starptautiski atzītiem taisnīgas tiesas standartiem, piemēram, tā bijis İlhan Sami Çomak lietā; aicina Turciju nodrošināt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pilnīgu ievērošanu un attiecīgo ECT spriedumu un nolēmumu ievērošanu, kā arī sadarboties ar Eiropas Padomi, lai stiprinātu tiesiskumu, demokrātiju un pamattiesības; izsaka cerību, ka ECT varēs prioritārā kārtā un ātrāk pasludināt spriedumus daudzās Turcijas iedzīvotāju lietās, ko tā izskata, tostarp žurnālista Hanım Büşra Erdal lietā; atzinīgi vērtē neseno ECT spriedumu ievērojamā rakstnieka Ahmet Altan lietā (kurā spriedums tika gaidīts kopš 2017. gada), kurā atzīts, ka cita starpā ir tikušas pārkāptas viņa tiesības uz brīvību un drošību un vārda brīvība; atzinīgi vērtē viņa vēlāko atbrīvošanu no cietuma pēc tam, kad Turcijas Kasācijas tiesa atcēla viņam nelabvēlīgo nolēmumu, un vēlreiz aicina attiecīgās Turcijas iestādes ātri piemērot visus pārējos ECT nolēmumus; norāda, ka Turcijas tiesu iestādes neņem vērā arī lēmumus, ko pieņēmuši ANO mehānismi, piemēram, ANO Cilvēktiesību komiteja un Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos;

22.  pauž nožēlu par ieslodzījuma apstākļiem, kādos atrodas Turcijā apcietinātais un notiesātais Francijas valstspiederīgais Fabien Azoulay, kurš tiek turēts cietumā vairāk nekā četrus gadus, pēdējā laikā — Giresunas cietumā, kur ir pakļauts fiziskai vardarbībai un atkārtotām sliktas izturēšanās izpausmēm, kā arī mēģinājumiem viņu pievērst islāmam; stingri nosoda homofobiskos un antisemītiskos iemeslus, kas ir pret viņu vērstās atkārtotās sliktās izturēšanās pamatā; mudina Turcijas iestādes nekavējoties veikt visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu viņa aizsardzību un pārsūtīšanu uz viņa piederības valsti;

23.  pauž nožēlu par efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu trūkumu attiecībā uz masveida atlaišanām, kas skar daudzas personas, tostarp vairāk nekā 152 000 ierēdņu, kuru vidū ir skolotāji, ārsti, akadēmisko aprindu pārstāvji, advokāti, tiesneši un prokurori, kas ir atlaisti no darba ar galīgu aizliegumu strādāt publiskajā sektorā vai pat vispār attiecīgajā profesijā; uzsver, ka daudzas no šīm atlaišanām joprojām postoši ietekmē attiecīgās personas, kā arī viņu ģimenes, tostarp izraisot ilgstošu stigmatizāciju sociālajā un profesionālajā vidē; pauž nopietnas šaubas par Ārkārtas stāvokļa pasākumu izmeklēšanas komisijas kā iekšēja tiesiskās aizsardzības līdzekļa efektīvu darbību tās neatkarības, objektivitātes un efektivitātes trūkuma dēļ; norāda, ka patvaļīga pasu anulēšana, neraugoties uz dažiem pakāpeniskiem uzlabojumiem, joprojām ir būtisks nepamatots attiecīgo personu pārvietošanās brīvības ierobežojums; aicina Turcijas iestādes ievērot atlaisto personu tiesības uz aizstāvību un nodrošināt novērtēšanas procedūru saskaņā ar starptautiskajiem standartiem;

24.  pauž sašutumu par izpildvaras un valdošās koalīcijas augstākā līmeņa pārstāvju paziņojumiem par iespēju atjaunot nāvessodu, ko Turcija atcēla 2004. gadā; brīdina, ka šāda nožēlojama rīcība ne vien būtu pretrunā Turcijas pašreizējām starptautiskajām saistībām, bet arī nebūtu saderīga ar pievienošanās ES procesu;

25.  atgādina, cik svarīga ir plašsaziņas līdzekļu brīvība un neatkarība, kas ir viena no ES pamatvērtībām un ikvienas demokrātijas stūrakmens; pauž nopietnas bažas par nesamērīgajiem un patvaļīgajiem pasākumiem, ar kuriem Turcijā, kur apvienojumā ar nospiedošu plašsaziņas līdzekļu plurālisma trūkumu pretterorisma tiesību akti bieži tiek ļaunprātīgi izmantoti kritikas apklusināšanai, tiek ierobežota vārda brīvība, plašsaziņas līdzekļu brīvība un piekļuve informācijai; mudina Turciju prioritārā kārtā garantēt plašsaziņas līdzekļu brīvību un vārda brīvību sociālo plašsaziņas līdzekļu platformās, tostarp reformējot Kriminālkodeksa 299. pantu (par prezidenta apvainošanu), kas pastāvīgi tiek ļaunprātīgi izmantots, lai vajātu rakstniekus, reportierus, pastāvīgo sleju autorus un redaktorus, un nekavējoties atbrīvot un attaisnot visus žurnālistus, rakstniekus, plašsaziņas līdzekļu darbiniekus un sociālo plašsaziņas līdzekļu lietotājus, kas ir nelikumīgi aizturēti par savas profesionālās darbības un pilsonisko tiesību īstenošanu; norāda — lai gan ieslodzīto žurnālistu skaits pagājušajā gadā samazinājās no 160 līdz vairāk nekā 70, šis skaits joprojām ir ļoti liels un turpina radīt nopietnas bažas un ka pārāk bieži cilvēki tiek ieslodzīti nenozīmīgu iemeslu dēļ; aicina Turcijas varas iestādes izrādīt absolūtu neiecietību attiecībā uz visiem incidentiem, kad pret žurnālistiem ir vērsti fiziski vai mutiski apvainojumi vai draudi, un ļaut atsākt darbu plašsaziņas līdzekļiem, kas tikuši patvaļīgi slēgti; pauž dziļas bažas par Stambulas provinces tiesas 2020. gada 20. oktobra lēmumu atcelt iepriekšējo attaisnojošo spriedumu un vēlreiz tiesāt organizācijas “Reportieri bez robežām” Turcijas pārstāvi Erol Önderoğlu, cilvēktiesību aizstāvi Şebnem Korur Fincancı un rakstnieku un žurnālistu Ahmet Nesin, kuri ir apsūdzēti vairākos noziegumos, tostarp teroristu propagandas izplatīšanā, jo ar laikraksta starpniecību ir piedalījušies solidaritātes kampaņā, un kuriem draud cietumsods līdz pat 14,5 gadiem;

26.  pauž nopietnas bažas par negatīvo ietekmi uz vārda brīvību, kāda būs 2020. gada jūlija Likumam par interneta publikāciju kārtību un ar šīm publikācijām īstenoto noziegumu apkarošanu, jo tas uzliek jaunus drakoniskus pienākumus sociālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu sniedzējiem, piešķir valdībai plašas pilnvaras cenzēt tiešsaistes saturu un sniedz papildu pamatojumu sociālo plašsaziņas līdzekļu lietotāju kriminālvajāšanai; atzīmē Wikipedia uzliktā aizlieguma atcelšanu, taču uzsver, ka vairāk nekā 400 000 tīmekļa vietņu joprojām ir bloķētas un joprojām ir spēkā dažādi ierobežojumi sociālo plašsaziņas līdzekļu izmantošanai;

27.  pauž dziļas bažas par tādu valsts iestāžu kā Radio un televīzijas augstākā padome (RTÜK) un Preses reklāmas aģentūra (BİK) neatkarības un objektivitātes trūkumu — tās tiek izmantotas par instrumentu, lai patvaļīgi apturētu, aizliegtu, sodītu vai finansiāli ierobežotu plašsaziņas līdzekļus, kuri tiek uzskatīti par kritiski noskaņotiem attiecībā uz valdību, un tas ļauj gandrīz pilnībā kontrolēt plašsaziņas līdzekļus; pauž nožēlu par to, ka 2019. gadā prezidenta institūcijas Komunikācijas direktorāts anulēja vairāk nekā 700 preses kartes, un par grūtībām, ar ko savā darbā saskaras vietējie un starptautiskie žurnālisti;

28.   atgādina, ka, neraugoties uz masveida politisko apspiešanu, Turcijā pastāv dinamiska, plurālistiska, aktīva un neviendabīga pilsoniskā sabiedrība un tā ir viens no nedaudzajiem atlikušajiem spēkiem, kas uzrauga Turcijas valdību un kam ir potenciāls palīdzēt valstij risināt tās pamatīgās politiskās un sociālās problēmas; pauž dziļas bažas par turpmāku regresu attiecībā uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību un nosoda pilsoniskās sabiedrības organizāciju, tostarp ievērojamu cilvēktiesību nevalstisko organizāciju un plašsaziņas līdzekļu, patvaļīgu slēgšanu; šajā sakarībā nosoda jauno 2020. gada decembra Likumu par masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas finansēšanas novēršanu, kas Turcijas Iekšlietu ministrijai un prezidentam piešķir plašas pilnvaras ierobežot nevalstisko organizāciju, uzņēmējdarbības partnerību, neatkarīgu grupu un apvienību darbību un kura mērķis, šķiet, ir vēl vairāk limitēt, ierobežot un kontrolēt pilsonisko sabiedrību; stingri atbalsta vairāku ANO īpašo pārstāvju aicinājumu Turcijas valdībai pārskatīt šo tiesību aktu, lai nodrošinātu Turcijas saistību izpildi starptautisko cilvēktiesību jomā; aicina Turciju raudzīties uz kritiskiem vai atšķirīgiem viedokļiem, tostarp cilvēktiesību aizstāvjiem, akadēmisko aprindu pārstāvjiem un žurnālistiem, kā uz vērtīgiem sociālā dialoga veicinātājiem, nevis destabilizējošiem spēkiem;

29.  pauž nožēlu par akadēmiskās brīvības ievērojamo pasliktināšanos Turcijā, jo īpaši par pastāvīgiem Peace Academics tiesību pārkāpumiem, neraugoties uz Konstitucionālās tiesas 2019. gada jūlija lēmumu, un Turcijas Augstākās izglītības padomes likuma grozījumiem, ar ko jau spēkā esošajiem pasākumiem tiek pievienoti papildu ierobežojoši pasākumi;

30.  nosoda to, ka Turcijas iestādes tika vardarbīgi apspiedušas protestus saistībā ar valdības veikto Bosfora universitātes rektora iecelšanu; pauž sašutumu par studentu masveida aizturēšanu, pārmērīgu policijas spēka pielietošanu mierīgās demonstrācijās, Stambulas gubernatora lēmumu selektīvi aizliegt visu veidu sanāksmes un demonstrācijas universitātes apkārtnē, to, ka protestētāji, proti, studenti, absolventi un pasniedzēji, tiek attēloti kā teroristi, un mērķtiecīgu vēršanos pret LGBTI grupām; aicina Turciju atcelt apsūdzības un atbrīvot personas, kas ir patvaļīgi aizturētas par savu tiesību uz miermīlīgu pulcēšanos izmantošanu;

31.  mudina Turciju atturēties no žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju aizturēšanas un kriminālvajāšanas, kas tiek izmantota par līdzekli viņu iebiedēšanai vai atturēšanai no brīvas ziņošanas par cilvēktiesību jautājumiem; mudina Turciju nekavējoties un neatkarīgi izmeklēt gadījumus, kad, kā ziņots, iebiedēti un vajāti cilvēktiesību aizstāvji, žurnālisti, akadēmisko aprindu pārstāvji un pilsoniskās sabiedrības aktīvisti, un saukt pie atbildības šādos pārkāpumos vainojamos;

32.  ir dziļi nobažījies par pastāvīgajiem uzbrukumiem opozīcijas partijām Turcijā un uz tām izdarīto spiedienu, kas apdraud demokrātiskas sistēmas pienācīgu darbību, tostarp par opozīcijas locekļu notiesāšanu un finanšu resursu un valsts administratīvās kompetences ļaunprātīgu izmantošanu, kurā vainojama pašreizējā valdība; aicina galvenās Turcijas partijas turpināt demokrātiskos un parlamentāros centienus, lai veicinātu Turcijas virzību uz Eiropu Turcijas tiesību aktos un konstitūcijā;

33.  ar lielām bažām norāda uz to, kā Turcijas iestādes ir konkrēti un pastāvīgi vērsušās pret Tautas Demokrātisko partiju (HDP) un tās jaunatnes organizācijām; stingri nosoda Turcijas Kasācijas tiesas prokurora iesniegto apsūdzību Konstitucionālajā tiesā, lai panāktu HDP likvidāciju un aizliegumu darboties politikā vairāk nekā 600 HDP biedriem; uzsver, ka tā ir ne tikai nopietna politiska kļūda vidējā termiņā, bet arī neatgriežams trieciens plurālismam un demokrātijas principiem, ar ko miljoniem vēlētāju Turcijā tiek atstāti bez pārstāvības; stingri nosoda to, ka bijušie HDP līdzpriekšsēdētāji Figen Yüksekdağ un Selahattin Demirtaș, kurš ir arī opozīcijas līderis un bijušais prezidenta amata kandidāts, kā arī bijušais Dijarbakiras mērs Gülten Kıșanak kopš 2016. gada novembra tiek pastāvīgi turēti apcietinājumā; atgādina par ECT 2018. gada 20. novembra nolēmumu S. Demirtaş lietā, kas apstiprināts ar tās virspalātas 2020. gada 22. decembra nolēmumu, kurā Turcijas iestādes tiek aicinātas viņu nekavējoties atbrīvot; pauž sašutumu par to, ka šis saistošais ECT nolēmums joprojām nav izpildīts; nosoda Stambulas Bakirkojas 46. Pirmās instances krimināltiesas neseno lēmumu piespriest Selahattin Demirtaş trīsarpus gadus cietumā par iespējamu prezidenta apvainošanu — tas ir viens ilgākajiem sodiem, kas jebkad ir piespriests par šādu apsūdzību; pauž nožēlu par to, ka 2021. gada 7. janvārī Ankaras 22. Zvērināto tiesa pieņēma vēl vienu apsūdzību pret kopskaitā 108 politiķiem, tostarp S. Demirtaş un F. Yüksekdağ, par viņu iespējamo lomu 2014. gada oktobrī notikušajos Kobanes protestos, lai gan šīs apsūdzības pamatā ir tie paši fakti un incidenti, kurus virspalāta jau ir atzinusi par nepietiekamiem aizturēšanai; turklāt nosoda atkārtotu deputāta statusa atcelšanu opozīcijas deputātiem, jo tas būtiski kaitē parlamenta kā demokrātiskas iestādes tēlam; pauž bažas par to, ka Ankaras ģenerālprokurors gatavo izmeklēšanu, lai atceltu parlamentāro imunitāti vēl citiem deviņiem HDP deputātiem, to skaitā pašreizējam HDP līdzpriekšsēdētājam Pervin Buldan, Meral Danıș Beștaș, Hakkı Saruhan Oluç, Garo Paylan, Hüda Kaya, Sezai Temelli, Serpil Kemalbay Pekgözegü, Pero Dündar un Fatma Kurtunam, lai varētu viņus nodot kriminālvajāšanai par iespējamo lomu 2014. gada Kobanes protestos; izceļ Turcijas Zaļo/Kreiso partijas jaunatnes nodaļas locekļa Cihan Erdal lietu — viņš tika apcietināts 2020. gada 25. septembrī, kad īslaicīgi apmeklēja Turciju, lai satiktu savu ģimeni, un tikai tādēļ, ka sešus gadus pirms šīs apcietināšanas bija HDP biedrs; nosoda lēmumu atņemt HDP deputātam Ömer Faruk Gergerlioğlu vietu parlamentā un parlamentāro imunitāti, kā arī viņa vēlāko apcietināšanu Turcijas Lielās Nacionālās asamblejas telpās; uzskata, ka šis lēmums ir atriebība par viņa aktīvismu cilvēktiesību jomā, kā arī par to, ka viņš vērsa parlamenta uzmanību uz plaši izplatītajiem apgalvojumiem par fizisku pārmeklēšanu un aizskaršanu cietumos un aizturēšanas laikā un sāka pret šādu praksi vērstu kampaņu sociālajos plašsaziņas līdzekļos;

34.  pauž dziļas bažas par to, ka uz galveno opozīcijas partiju (CHP) un tās vadītāju Kemal Kılıçdaroğlu pakāpeniski tiek izdarīts aizvien lielāks spiediens, tostarp ar tiesas rīkojumu konfiscētas partijas brošūras, atcelta partijas vadītāja imunitāte, pamatojoties uz viņa politiskajiem paziņojumiem, pret viņu tiek publiski izteikti draudi un pat vērsti fiziski uzbrukumi; atkārtoti pauž nopietnas bažas par nepārtraukto politisko un tiesisko vajāšanu, kas vērsta pret CHP Stambulas provinces nodaļas priekšsēdētāju Canan Kaftancıoğlu, kuram 2019. gada septembrī tika piespriests gandrīz 10 gadu ilgs cietumsods politiski motivētā lietā, par ko vēl tiek gaidīts Augstākā tiesas lēmums, un kuram 2020. gada decembrī tika izvirzīta apsūdzība jaunā politiskā lietā, kas draud ar vēl 10 gadu cietumsodu un kas līdztekus skar četrus dienas laikraksta Cumhuriyet žurnālistus; atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar Konstitucionālās tiesas otro nolēmumu, kas sniegts 2021. gada 21. janvārī, CHP pārstāvošais parlamenta deputāts Enis Berberoğlu ir atguvis savu deputāta vietu un parlamentāro imunitāti, jo zemākas instances tiesas netika ievērojušas tās iepriekšējo nolēmumu;

35.  aicina attiecīgās Turcijas iestādes atbrīvot visus ieslodzītos cilvēktiesību aizstāvjus, žurnālistus, juristus, akadēmisko aprindu pārstāvjus un pārējos, kuri ir aizturēti ar nepamatotām apsūdzībām, un ļaut viņiem jebkādos apstākļos turpināt darbu bez apdraudējuma vai šķēršļiem; aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt aizsardzību un atbalstu apdraudētajiem cilvēktiesību aizstāvjiem Turcijā, tostarp piešķirot ārkārtas dotācijas; nosoda Stambulas reģiona apelācijas tiesas lēmumu apstiprināt ilgos cietumsodus, kas Büyükada lietā piespriesti četriem cilvēktiesību aizstāvjiem par apsūdzībām saistībā ar terorismu, lai gan nav pierādījumu par noziedzīgu darbību un pret šiem apsūdzētajiem izteiktie apgalvojumi ir vairākkārt atspēkoti, tostarp ar pašas valsts pierādījumiem; uzskata, ka šī lieta ir vēl viens piemērs, kas liecina par pilsoniskās sabiedrības organizācijām naidīgu vidi un to, ka agresīva politiska diskursa ietekmē atkal un atkal tiek pieņemti neobjektīvi tiesu iestāžu lēmumi; nosoda rakstnieka Ahmet Altan atkārtotu apcietināšanu 2019. gada novembrī tikai nedēļu pēc viņa atbrīvošanas no cietuma pēc vairāk nekā trīs gadus ilga pirmstiesas apcietinājuma; pauž dziļas bažas par vajāšanu, kas vērsta pret pazīstamo cilvēktiesību aktīvistu un organizācijas İnsan Hakları Derneği (Cilvēktiesību asociācija (İHD)) līdzpriekšsēdētāju Oztürk Türkdoğan, kurš nesen tika arestēts, kad viņa mājās tika veikta kratīšana saistībā ar slepenu izmeklēšanu, un vēlāk atbrīvots;

36.  stingri nosoda ievērojamā un cienītā pilsoniskās sabiedrības līdera Osman Kavala atkārtoto apcietināšanu tikai dažas stundas pēc viņa attaisnošanas 2020. gada februārī un viņa turēšanu apcietinājumā vairāk nekā trīs gadus uz viltus apsūdzību pamata, kas ir klaja atteikšanās ievērot ECT galīgo spriedumu un vēlākos Eiropas Padomes Ministru komitejas aicinājumus; uzskata, ka jaunā lieta un pret viņu un ASV akadēmisko aprindu pārstāvi Henry Barkey izvirzītā apsūdzība (par iespējamu spiegošanu un mēģinājumiem gāzt Turcijas konstitucionālo kārtību) ir nepamatota, bez jebkādiem pierādījumiem un līdz ar to — politiski motivēta; ir dziļi satriekts par nesenajiem tiesas lēmumiem, piemēram, Stambulas Apelācijas tiesas 2021. gada 22. janvāra nolēmumu, ar ko tiek atcelts iepriekšējais attaisnojošais spriedums un pieņemts lēmums par Gezi parka lietas atkārtotu iztiesāšanu, un Stambulas tiesas 2021. gada 5. februāra lēmumu apvienot šo no jauna atvērto lietu ar otru lietu par spiegošanu, pilnībā ignorējot ECT spriedumu; uzsver, ka ECT jau ir pieņēmusi spriedumu Gezi lietā un ka līdz ar to abu lietu apvienošana pirmstiesas apcietinājuma turpināšanu padara vēl absurdāku un nelikumīgāku; pauž sašutumu par Tiesnešu un prokuroru padomes (HSK) lēmumu veikt izmeklēšanu saistībā ar trim Stambulas 30. Smago noziegumu krimināltiesas tiesnešiem, kuri 2020. gada februārī Gezi parka tiesas procesā pierādījumu trūkuma dēļ attaisnoja O. Kavala un pārējos apsūdzētos; pauž sašutumu, redzot, ka bijušais Stambulas prokurora vietnieks Hasan Yılmaz, kas ir atbildīgs par otro apsūdzību pret O. Kavala, ir savukārt vēlāk iecelts par tieslietu ministra vietnieku;

37.  pauž dziļas bažas par to, ka joprojām tiek pausti apgalvojumi par vardarbīgiem arestiem, piekaušanu, spīdzināšanu, sliktu izturēšanos un nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos policijā, militārajā apcietinājumā un cietumā, kā arī par piespiedu pazušanas gadījumiem pēdējo četru gadu laikā, prokuroru nespēju veikt jēgpilnu izmeklēšanu saistībā ar šādiem apgalvojumiem un par vispārējo nesodāmības kultūru, no kuras gūst labumu iesaistītie drošības spēku pārstāvji un amatpersonas; aicina Turcijas valdību noskaidrot simtiem pazudušo personu likteni un beidzot sniegt atbildi apvienībai Cumartesi Anneleri (Sestdienas mātes), kas nu jau ir pulcējusies vairāk nekā 800 reizes, lai pieprasītu taisnīgumu; mudina Turcijas iestādes izmeklēt pastāvīgus un ticamus ziņojumus par spīdzināšanu un sliktu izturēšanos apcietinājumā un saukt vainīgos pie atbildības; aicina Turciju ievērot pilnīgas neiecietības politiku attiecībā uz spīdzināšanu; aicina Turciju izbeigt turēšanu apcietinājumā bez saziņas iespējām un turēšanu apcietinājumā neoficiālās aizturēšanas vietās; pauž satraukumu saistībā ar saņemto informāciju par grūtnieču un nule dzemdējušu sieviešu aizturēšanu un mudina Turciju viņas atbrīvot un izbeigt šādu sieviešu apcietināšanu tieši pirms vai uzreiz pēc dzemdībām; norāda uz bijušā publiskā sektora darbinieka Yusuf Bilge Tunç pazušanu, par ko tika ziņots 2019. gada augustā; pauž lielas bažas saistībā ar aizvien biežāk saņemto informāciju, ka aizturēšanas vietās un cietumos sistemātiski un ļaunprātīgi tiek izmantota pazemojoša fiziska pārmeklēšana, jo īpaši attiecībā uz aizdomās turētām un aizturētām sievietēm;

38.  pauž bažas par jaunajiem tiesību aktiem, saskaņā ar kuriem Turcijas policijai bez jebkādām papildu procedūrām būs atļauts izmantot militāro aprīkojumu, tostarp smagos ieročus un slepenā dienesta aprīkojumu, lai novērstu publiskus incidentus un notikumus, kas apdraud valsts drošību;

39.  norāda, ka, ņemot vērā Covid-19 pandēmiju, tiesību aktu kopums paredzēja līdz pat 90 000 ieslodzīto nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu, tomēr diskriminējošā kārtā izslēdzot tos, kas turēti pirmstiesas apcietinājumā par iespējamiem nodarījumiem saistībā ar terorismu, tostarp advokātus, žurnālistus, politiķus un cilvēktiesību aizstāvjus, jo saskaņā ar šiem pasākumiem viņi nav tiesīgi uz pirmstermiņa atbrīvošanu;

40.  pauž nosodījumu par to Turcijas pilsoņu piespiedu izdošanu, nolaupīšanu vai aizvešanu ar varu, kuri politisku iemeslu dēļ dzīvo ārpus Turcijas, jo tādējādi tiek pārkāpts tiesiskuma un cilvēktiesību princips; pauž nopietnas bažas par to, ka Turcijas valdība, pārkāpjot starptautiskās tiesības, izmanto savu ietekmi, lai panāktu savu pilsoņu piespiedu atgriešanu, dažos gadījumos rīkojoties pret iekšējām juridiskajām procedūrām, kas attiecas uz izdošanu, un mudina ES risināt šo jautājumu; nosoda jebkādus mēģinājumus izmantot vardarbību pret turku izcelsmes opozīcijas locekļiem un politiķiem, kā arī pret intelektuāļiem, politiķiem un aktīvistiem Eiropā kopumā, viņus vajāt vai izdarīt uz viņiem spiedienu;

41.  pauž bažas par to, ka Turcijas ombuds un Cilvēktiesību un līdztiesības iestāde statūtu, struktūras, uzdevumu, darbību, finansiālās un darbības neatkarības un valdes locekļu neatkarības, pieņemamības un dalības ziņā neatbilst Parīzes principu kritērijiem, nedz arī Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību vispārējiem politikas ieteikumiem Nr. 2 un Nr. 7;

42.  pieņem zināšanai nesen pieņemto rīcības plānu cilvēktiesību jomā, ko paredzēts īstenot divu gadu laikā un kas paredz vairākas juridiskas reformas un ietver deviņus vispārējos mērķus, 50 konkrētus mērķus un gandrīz 400 darbības — no specifiskām un tehniskām saistībām līdz lielā mērā vispārējiem un neviennozīmīgiem paziņojumiem; uzsver — lai gan rīcības plānā ir apgalvots, ka ar to tiek risināti tādi svarīgi jautājumi kā tiesu iestāžu neatkarība, vārda un biedrošanās brīvība un neaizsargātu grupu aizsardzība, tajā nav pievērsta uzmanība svarīgākajiem trūkumiem saistībā ar cilvēktiesību un tiesiskuma situāciju Turcijā, jo tajā līdz ar citiem svarīgiem jautājumiem nav iekļautas darbības, kuru mērķis būtu novērst ar terorismu saistītu apsūdzību ļaunprātīgu izmantošanu, izbeigt patvaļīgu aizturēšanu vai nodrošināt atbilstību ECT nolēmumiem; uzskata, ka jebkāds rīcības plāns sniegs iespēju uzlabot vispārējo situāciju tikai tad, ja tas nodrošinās reālus un ticamus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai risinātu visas problēmas cilvēktiesību un tiesiskuma jomā; mudina Turcijas valdību sniegt skaidrāku grafiku plāna efektīvai īstenošanai un iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas un attiecīgās ieinteresētās personas attiecīgu politikas nostādņu izstrādē šajā jomā;

43.  pauž bažas par plaši izplatīto korupciju Turcijā; uzsver, ka Komisijas ziņojumos ir norādīts — nekas neliecina par to, ka tiktu gūti panākumi Turcijas korupcijas apkarošanas satvara daudzo nepilnību novēršanā, un aicina Turciju iesniegt efektīvu korupcijas apkarošanas stratēģiju un rīcības plānu; norāda, ka ir jāuzlabo publisko iestāžu pārskatatbildība un pārredzamība; norāda, ka Turcija ir guvusi tikai nelielus panākumus cīņā pret organizēto noziedzību; aicina Turciju saskaņot savus datu aizsardzības tiesību aktus ar ES standartiem, lai varētu sadarboties ar Eiropolu, un uzlabot noteikumus par cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, terorisma finansēšanu un kibernoziedzību;

44.  joprojām pauž dziļas bažas par situāciju Turcijas dienvidaustrumu daļā un kurdu jautājumu, kam tiek pievērsts mazāk uzmanības, nekā vajadzētu, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību, politisko līdzdalību, vārda brīvību un ticības brīvību; pauž bažas par to žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju tiesību ierobežojumiem, kuri strādā ar kurdu jautājumu, un par pastāvīgo spiedienu uz kurdu plašsaziņas līdzekļiem, kultūras un valodas iestādēm un izpausmēm visā valstī, kā rezultātā vēl vairāk tiek ierobežotas kultūras tiesības; pauž bažas par to, ka pret kurdu izcelsmes iedzīvotājiem vērsta naida runa un draudi joprojām ir būtiska problēma; uzsver, ka steidzami ir jāatjauno ticams politiskais process, kurā būtu iesaistītas visas attiecīgās partijas un demokrātiskie spēki un ar kuru varētu panākt kurdu jautājuma miermīlīgu atrisinājumu; jo īpaši pauž bažas par pastāvīgi nelabvēlīgo situāciju, kādā atrodas kurdu sievietes un ko pasliktina aizspriedumi pret viņu etnisko un valodas identitāti, kā rezultātā viņas tiek vēl vairāk marginalizētas pilsonisko, politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību ziņā; aicina Turciju nodrošināt kurdu sievietēm pilnīgu iespēju izmantot vienlīdzīgas tiesības un iespējas; aicina Turciju nekavējoties veikt izmeklēšanu saistībā ar visiem apgalvojumiem par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, slepkavībām un piespiedu pazušanas gadījumiem un ļaut starptautiskajiem novērotājiem veikt neatkarīgu uzraudzību; pauž bažas par neseno masveida kratīšanu un aizturēšanu Dijarbakirā, kas skāra juristus, politiķus un pilsonisko tiesību aktīvistus, un par piecu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju — to skaitā Turcijas Medicīnas asociācijas (TTB) valdes augstā goda locekļa Dr. Şeyhmus Gökalp — apcietināšanu; mudina Turciju nodrošināt ātru, neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanu saistībā ar apgalvojumiem par divu Vanas ciemata iedzīvotāju Servet Turgut un Osman Şıban spīdzināšanu pēc tam, kad viņus 2020. gada 11. septembrī aizturēja žandarmi, kuras rezultātā S. Turgut mira, bet O. Şıban guva smagus miesas bojājumus;

45.  mudina Turcijas valdību aizsargāt minoritāšu un neaizsargātu grupu, tostarp sieviešu un bērnu, LGBTI, bēgļu, etnisko minoritāšu, piemēram, romu, grieķu un armēņu izcelsmes Turcijas iedzīvotāju un reliģisko minoritāšu, piemēram, kristiešu, ebreju vai alevītu, tiesības; tādēļ aicina Turciju steidzami ieviest visaptverošus diskriminācijas novēršanas tiesību aktus, tostarp aizliegumu diskriminēt etniskās izcelsmes, reliģijas, valodas, pilsonības, seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ, kā arī pasākumus pret rasismu, homofobiju un transfobiju;

46.  stingri nosoda Turcijas valdības lēmumu izstāties no Stambulas konvencijas, jo šis lēmums vēl vairāk attālina Turciju no ES un starptautiskajiem standartiem un liek nopietni apšaubīt tās apņēmību novērst vardarbību pret sievietēm un veicināt sieviešu tiesības un tas skaidri liecina par to, ka valstī būtiski pasliktinās situācija cilvēktiesību jomā; uzskata, ka šis lēmums nav saprotams, jo konvencija nav mainījusies, kopš Turcija kā pirmā valsts to parakstīja un ratificēja, kā arī ir bīstams šajā pandēmijas laikā, kad ir pieaugusi vardarbība pret sievietēm, un ņemot vērā augsto feminicīda rādītāju valstī; aicina Turcijas valdību steidzami atcelt savu lēmumu; pauž nožēlu par neseno “dīvāna incidentu” Ankarā, kas radīja nopietnas šaubas par pašreizējo Turcijas vadītāju cieņu pret ES, kā arī pret sievietēm un dzimumu līdztiesību; prasa jebkādas jaunas attiecības ar Turciju balstīt uz demokrātiskajām pamatvērtībām, tostarp sieviešu tiesību ievērošanu; joprojām pauž bažas par vardarbības pret sievietēm izplatību un nopietnību Turcijas sabiedrībā, tostarp t. s. slepkavībām ģimenes goda vārdā, nelikumīgām bērnu laulībām un seksuālu vardarbību, kā arī par Turcijas iestāžu nevēlēšanos sodīt personas, kas vainojamas ar dzimumu saistītā vardarbībā; noraida jebkādas tiesību normas, kas turpmāk varētu ļaut piemērot izvarotājiem nosacītus sodus par bērnu dzimumnoziegumiem, ja vien viņi apprec cietušo; mudina Turcijas iestādes pastiprināt centienus cīņā pret bērnu darbu, kas pēdējos gados ir samazinājies, bet Turcijā joprojām ir ievērojams, un vērsties pret jebkāda veida vardarbību pret bērniem; pauž nožēlu par joprojām ļoti zemo sieviešu pārstāvības līmeni valdībā un parlamentā (vietējā līmenī — tikai 17,3 %) un kopumā visos amatos, kuros tiek pieņemti lēmumi;

47.  pauž dziļas bažas par LGBTI cilvēktiesību pārkāpumiem, jo īpaši fiziskiem uzbrukumiem, ilgstošiem praida gājienu aizliegumiem visā valstī un pulcēšanās, biedrošanās un vārda brīvības ierobežojumiem; atgādina, ka Turcija ir viena no valstīm, kurās ir visaugstākais transpersonu slepkavību līmenis; nosoda augsta līmeņa valdības amatpersonu — cita starpā Reliģijas lietu direktorāta (Diyanet) vadītāja, Ombuda iestādes un Turcijas Sarkanā Pusmēness biedrības priekšsēdētāja — homofobiskos izteikumus un naida runu; aicina Turcijas iestādes pastiprināt centienus novērst naida noziegumus, aizspriedumus un sociālo nevienlīdzību dzimuma dēļ; atgādina, ka Turcijas tiesību akti par naida runu neatbilst ECT judikatūrai;

48.  pauž dziļu nožēlu par vēsturiski reliģiskā pieminekļa Ajasofjas pārveidošanu mošejā bez iepriekšēja dialoga — tādējādi varētu tikt pārkāpta UNESCO Konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību, kuru Turcija ir parakstījusi; aicina Turcijas valdību pārskatīt un atcelt šo lēmumu, lai pilnībā ņemtu vērā kultūras un reliģisko pieminekļu un simbolu vēstures un kultūras būtību, jo īpaši to, kas klasificēti kā UNESCO pasaules mantojuma objekti; atgādina, ka Ajasofja ir visām sabiedrības grupām un reliģijām atvērta vieta, un aicina UNESCO veikt pienācīgus pasākumus, lai aizsargātu šo pasaules mantojuma objektu; uzsver, ka par Ajasofju pieņemtais lēmums vājina centienus veidot dialogu un sadarbību starp reliģiskajām kopienām, kā arī Turcijas plurālistisko un multikulturālo sociālo struktūru; pauž nožēlu par to, ka pēdējo mēnešu laikā arī Moni tis Choras (Horas Sv. Pestītāja baznīca) ir no muzeja pārveidota par mošeju;

49.  aicina Turcijas iestādes veicināt pozitīvas un efektīvas reformas domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvības jomā, dodot reliģiskajām kopienu iespēju iegūt juridiskas personas statusu un piemērojot Venēcijas komisijas ieteikumus par reliģisko kopienu statusu, visus attiecīgos ECT nolēmumus un Eiropas Padomes rezolūcijas, cita starpā rezolūcijas par grieķu pareizticīgo iedzīvotājiem Gekčeadas (Imrozas) un Bozdžaadas (Tenedas) salā; pauž nožēlu par darbībām, kas vērstas pret Sv. Gabriela klosteri un citiem klosteriem Turcijas dienvidaustrumu daļā, un atkārtoti aicina Turciju ņemt vērā to, cik Ekumēniskais patriarhāts ir svarīgs pareizticīgajiem kristiešiem visā pasaulē, atzīt tā juridisko statusu un atļaut publiski izmantot garīdzniecības titulu “ekumeniskais patriarhs”; atgādina, ka ir jāatceļ ierobežojumi attiecībā uz garīdznieku izglītošanu, iecelšanu amatā un pēctecību, jāļauj no jauna atvērt Halki teoloģisko semināru un jānovērš visi šķēršļi, kas traucētu tam pienācīgi darboties;

50.  aicina Turciju sadarboties ar attiecīgajām starptautiskajām organizācijām, jo īpaši Eiropas Padomi, lai novērstu un izskaustu nelikumīgu kontrabandu un kultūras mantojuma tīšu iznīcināšanu; uzsver, ka ir svarīgi turpināt dialogu ar attiecīgajām starptautiskajām organizācijām un ES par kultūras un reliģiskā mantojuma saglabāšanu;

51.  pauž bažas par to, ka Turcijā dzīvojošajiem uiguriem aizvien lielākā mērā draud aizturēšana un deportācija uz citām valstīm, kas viņus varētu nodot Ķīnai, kur viņi ir pakļauti nopietnas vajāšanas riskam;

52.  prasa efektīvi īstenot otro rīcības plānu un valsts stratēģiju attiecībā uz romiem, izmantojot iekļaujošāku pieeju pilsoniskajai sabiedrībai, pastiprinot dzimumu līdztiesības perspektīvu, ciešāk sadarbojoties ar vietējām iestādēm un piešķirot nepieciešamos resursus;

53.  norāda, ka arodbiedrību brīvībai un sociālajam dialogam ir būtiska nozīme plurālistiskas sabiedrības attīstībā; šajā sakarībā pauž nožēlu par likumdošanas trūkumiem darba un arodbiedrību tiesību jomā un uzsver, ka tiesības apvienoties, tiesības sākt kolektīvas sarunas un tiesības streikot ir darba ņēmēju pamattiesības; pauž bažas par to, ka darba devēji joprojām izteikti diskriminē arodbiedrības, un par to, ka dažu arodbiedrību vadītāji un biedri joprojām saskaras ar atlaišanu, vajāšanu un aizturēšanu; aicina Turcijas iestādes nodrošināt atbilstību Starptautiskās Darba organizācijas darba pamatstandartiem, kurus valsts ir apņēmusies ievērot;

54.  aicina Turciju turpināt saskaņot tiesību aktus ar ES direktīvām un acquis, kas saistīti ar vidi un klimatrīcību, un ratificēt Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām; atzinīgi vērtē Turcijas vides tiesību aizstāvju darbu un brīdina par pēdējos gados īstenoto lielo publiskās infrastruktūras projektu (tostarp Stambulas trešās lidostas — kas ir arī vislielākā — un trešā Bosfora tilta) ietekmi uz vidi; jo īpaši pauž bažas par iespējamo ekoloģisko katastrofu, ko varētu izraisīt plānotais Stambulas kanāla projekts; uzsver, ka ir ierosinātas vairākas lietas pret šā projekta pozitīvo ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN), un prasa veikt neatkarīgus IVN, kā arī īstenot pārredzamas publiskā iepirkuma procedūras un iekļaujošus un atbilstošus sabiedriskās apspriešanas procesus; aicina Turciju pabeigt saskaņošanu ar ES IVN direktīvu(8), tostarp ar noteikumiem, saskaņā ar kuriem tai būtu jārīko pārrobežu apspriešanās ar kaimiņvalstīm; atkārtoti aicina Turcijas valdību apturēt savus plānus būvēt Akuju kodolelektrostaciju, kas atradīsies reģionā, kurā ir iespējamas spēcīgas zemestrīces, un kas līdz ar to radītu nopietnu apdraudējumu ne vien Turcijai, bet arī Vidusjūras reģionam; tādēļ aicina Turcijas valdību pievienoties Konvencijai par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (Espo konvencija), kas tās pusēm uzliek par pienākumu paziņot un savstarpēji apspriesties par lieliem projektiem, kuriem varētu būt nozīmīga negatīva ietekme uz vidi pārrobežu mērogā; šajā nolūkā prasa Turcijas valdībai iesaistīt kaimiņvalstu valdības turpmākajās norisēs saistībā ar Akuju projektu vai vismaz apspriesties ar tām;

Institucionālā struktūra

55.  pauž satraukumu par prezidentālās sistēmas autoritāras interpretācijas nostiprināšanos; pauž dziļas bažas par to, ka turpinās pilnvaru hipercentralizācija prezidenta institūcijā — kaitējot ne vien parlamentam, bet arī pašai Ministru padomei — saskaņā ar reformēto konstitucionālo kārtību, kas nenodrošina stabilu un efektīvu varas dalījumu starp izpildvaru, likumdevējām iestādēm un tiesu iestādēm; šajā sakarībā norāda uz varas dalīšanas problēmu, kam Venēcijas komisija pievērsusi uzmanību savā atzinumā par Turcijas konstitūcijas grozījumiem; pauž nožēlu par pašreizējiem ierobežojumiem attiecībā uz līdzsvaru un atsvaru, kas nepieciešams efektīvai izpildvaras demokrātiskai pārskatatbildībai, un jo īpaši par prezidenta institūcijas pārskatatbildības trūkumu; pauž bažas par to, ka prezidenta institūcijai ir aizvien lielāka ietekme uz valsts iestādēm un regulatīvajām struktūrām, kurām būtu jāsaglabā neatkarība; jo īpaši pauž bažas par parlamenta lomas mazināšanu, jo tā likumdošanas un uzraudzības funkcijas ir pamatīgi vājinātas un ar prezidenta dekrētiem tiek atkārtoti pārkāptas tā prerogatīvas; aicina pārskatīt pašreizējo prezidenta institūcijas konceptu un īstenošanu saskaņā ar demokrātijas principiem, kā minēts Eiropas Padomes Venēcijas komisijas 2017. gada ieteikumos;

56.  atgādina, ka 10 % vēlēšanu barjera — augstākā Eiropas Padomes locekļu vidū — ir pretrunā ECT judikatūrai un samazina lielu elektorāta grupu iespēju tikt pārstāvētām; pauž bažas saistībā ar publiskiem paziņojumiem par iespējamām vēlēšanu reformām, kas varētu vēl vairāk kavēt politisko partiju iekļūšanu parlamentā un darbību tajā un iespējamu parlamenta vairākuma izveidi; aicina Turciju uzlabot vēlēšanu vidi valstī plašākā mērogā un visos līmeņos, nodrošinot taisnīgus un brīvus konkurences apstākļus visiem kandidātiem un partijām un panākot saskaņotību ar Venēcijas komisijas un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) ieteikumiem par vēlēšanu sistēmas nepilnību novēršanu un aicinājumu atcelt lēmumus, kas neatbilst starptautiskajiem noteikumiem un standartiem;

57.  ar bažām norāda, ka civildienesta sistēmu joprojām raksturo partiju atbalsts un politizācija un ka tas kopā ar pārmērīgu prezidenta kontroli visos valsts aparāta līmeņos ir izraisījis vispārēju valsts pārvaldes efektivitātes, spējas un kvalitātes pasliktināšanos; aicina Turciju veikt pasākumus, lai atjaunotu uz nopelniem balstītu konkursa sistēmu paaugstināšanai amatā un nodrošinātu pārvaldes pārredzamību un pārskatatbildību;

58.  pauž dziļas bažas par to, ka valdošā elite aizvien biežāk izmanto ultranacionālistisku un musinošu vēstījumu — kas gūst atbalstu visā valsts politiskajā spektrā —, jo tas aizvien vairāk veicina antagonistisku pieeju attiecībā uz ES, tās dalībvalstīm un citām kaimiņvalstīm; pauž bažas par Turcijas politikas dziļo polarizāciju, ko pastiprina jaunā prezidenta institūcijas sistēma, un to, ka aizvien biežāk tiek izmantots polarizējošs populistisks vēstījums, kas vēl vairāk šķeļ Turcijas sabiedrību un kavē partiju dialogu un izlīgumu; pauž bažas par reliģiskā konservatīvisma pieaugošo ietekmi politiskajā dzīvē pretstatā sen iedibinātajām valsts laicīgajām tradīcijām; šajā sakarībā pauž satraukumu par Reliģijas lietu direktorāta (Diyanet) aizvien nozīmīgāko lomu un lielākajiem resursiem visās Turcijas sabiedriskās dzīves jomās, arī izglītībā, kā arī ārvalstīs, tostarp nozīmīgu klātbūtni Eiropā;

59.  pauž dziļas bažas par Turcijas varas iestāžu nesen pieņemto lēmumu nopietno ietekmi uz vietējo politiku un vietējo demokrātiju; stingri nosoda vismaz 47 demokrātiski ievēlētu pilsētu mēru (tostarp Dijarbakiras, Vanas un Mardinas mēra, kā arī nesen  — Karsas mēra) atcelšanu no amata, pamatojoties uz apšaubāmiem pierādījumiem, un jo īpaši viņu patvaļīgu aizstāšanu ar neievēlētiem pilnvarotajiem, kurus iecēla centrālā valdība; pauž stingru pārliecību, ka šie nelikumīgie lēmumi ir tiešs uzbrukums demokrātijas pamatprincipiem un liedz miljoniem vēlētāju demokrātiski ievēlētu pārstāvību; aicina Turciju no amata atceltos mērus atjaunot amatā;

60.  norāda, ka valdība ir veikusi politiskus, leģislatīvus, finanšu un administratīvus pasākumus, lai paralizētu pašvaldības, ko vada opozīcijas partiju mēri Stambulā, Ankarā, Izmirā un valsts dienvidaustrumos; nosoda Augstākās vēlēšanu padomes (YSK) lēmumus atkārtoti rīkot lielpilsētas mēra vēlēšanas Stambulā un mēra pilnvaru liegšanu HDP kandidātiem, kas uzvarēja vēlēšanās, par labu otro vietu ieguvušajiem Taisnīguma un attīstības partijas (AKP) kandidātiem; šie lēmumi apdraud vēlēšanu procesu likumības un integritātes ievērošanu un iestādes neatkarību no politiskās iejaukšanās;

Plašākas ES un Turcijas attiecības un Turcijas ārpolitika

61.  atgādina, ka Turcijai bija un joprojām ir nozīmīga loma, jo tā ir uzņēmusi gandrīz četrus miljonus bēgļu — saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos datiem no tiem aptuveni 3,6 miljoni ir Sīrijas bēgļi un aptuveni 360 000 ir reģistrēti bēgļi un patvēruma meklētāji no citām valstīm —, un atgādina, ka šī ir lielākā bēgļu kopiena pasaulē; norāda, ka Covid-19 pandēmijas dēļ ir palielinājušās ar šīs krīzes risināšanu saistītās problēmas; uzteic visu iesaistīto iestāžu — jo īpaši pašvaldību — centienus uzlabot bēgļu integrāciju; uzskata, ka ES būtu jāturpina sniegt nepieciešamo atbalstu Sīrijas bēgļiem, kas atrodas Turcijā, un bēgļus uzņemošajām kopienām, tostarp turpinot sniegt atbalstu attiecīgajām ANO programmām, kas paredzētas bēgļu kopienām Turcijā; atbalsta to, ka ES un Turcijas paziņojums un sadarbība attiecībā uz bēgļiem, patvēruma meklētājiem un migrāciju būtu objektīvi jānovērtē, tostarp novērtējot ietekmi uz cilvēktiesībām, un uzsver, ka abām pusēm ir jāievēro savas attiecīgās saistības un pamattiesības īstenošanas procesa satvarā; uzver, ka ir nepieņemami migrantus un bēgļus izmantot par instrumentu politiska spiediena izdarīšanai un šantāžai; šajā sakarībā stingri nosoda to, ka 2020. gada martā Turcija migrācijas spiedienu izmantoja politiskiem mērķiem, proti, Turcijas iestādes, sniedzot maldinošu informāciju, aktīvi mudināja migrantus, bēgļus un patvēruma meklētājus doties uz Eiropu pa sauszemes ceļu caur Grieķiju; norāda — kamēr attiecībā uz visām dalībvalstīm nav pilnībā un efektīvi īstenots ES un Turcijas atpakaļuzņemšanas nolīgums(9), būtu pienācīgi jāīsteno pašreizējie divpusējie atpakaļuzņemšanas nolīgumi un noteikumi līdzīgos nolīgumos un režīmos ar ES dalībvalstīm; atgādina, ka Sīrijas bēgļi būtu jārepatriē uz Sīriju tikai tad, ja viņi to brīvprātīgi izvēlas un var atgriezties kopienā, no kuras nāk;

62.  atkārto savu aicinājumu, kas pausts 2015. gada 15. aprīļa rezolūcijā, un vēlreiz mudina Turciju atzīt genocīdu pret armēņiem, tādējādi bruģējot ceļu patiesai samierināšanai starp Turcijas un Armēnijas tautām; šajā saistībā aicina Turciju neīstenot pret armēņiem vērstu propagandu un naida runu un pilnībā ievērot savus pienākumus aizsargāt armēņu un citu kultūras mantojumu;

63.  ir stingri pārliecināts, ka Covid-19 pandēmiju var novērst tikai ar sadarbību pasaules mērogā; uzskata, ka ES un Turcijas sadarbību šajā ziņā varētu vēl vairāk padziļināt, tostarp attiecībā uz ilgtspējīgu piegādes ķēžu izveidi; atzinīgi vērtē Turcijas pozitīvo lomu aizsardzības līdzekļu piegādē vairākām dalībvalstīm un citām valstīm; pauž satraukumu par prezidenta dekrētu un ministru lēmumu ļaunprātīgu izmantošanu, kas vēl vairāk vājina to lēmumu atbilstību likumības principam, kuri pieņemti, lai pārvarētu Covid-19 pandēmiju; kritizē Turcijas iestāžu uzbrukumus Turcijas Medicīnas asociācijai nolūkā apklusināt jebkādus kritiskus jautājumus attiecībā uz to, kā valdība pārvalda Covid-19 pandēmiju; nosoda tiesu sistēmas instrumentalizāciju un to žurnālistu nelikumīgu aizturēšanu, vajāšanu un pret viņiem vērstu nepamatotu kriminālizmeklēšanu, kuri ir ziņojuši par bažām saistībā ar pandēmijas pārvaldību Turcijā; norāda, ka Covid-19 pandēmija Turcijā ir strauji palielinājusi bezdarba un nabadzības līmeni;

64.  uzsver, ka muitas savienības modernizācija nāktu par labu abām pusēm un saglabātu Turcijas ekonomisko un normatīvo piesaisti ES, kā arī radītu atjaunotu iespēju pozitīvam dialogam un sadarbībai, nodrošinot labāku tiesisko regulējumu ES ieguldījumiem Turcijā, arī strīdu izšķiršanas mehānismu, un katalizatoru lielākas nodarbinātības radīšanai gan ES, gan Turcijā un projektiem Eiropas zaļā kursa sadarbības jomā; uzsver, ka pašreizējos apstākļos — ņemot vērā arī to, ka saraksts ar Turcijas atkāpēm no tās pašreizējām saistībām kļūst aizvien garāks, to, ka šobrīd Pasaules Tirdzniecības organizācijā tiek izskatīts strīds starp ES un Turciju, un nepieņemamus aicinājumus boikotēt ES dalībvalstis — muitas savienības modernizācija šķiet īpaši sarežģīta, taču uzskata, ka būtu jāparedz iespēja veicināt konstruktīvu darbu un atjaunot dialogu par visiem neatrisinātajiem jautājumiem, un izpētīt nosacījumus muitas savienības modernizācijai; atkārtoti norāda, ka šādas modernizācijas pamatā vajadzētu būt stingriem nosacījumiem saistībā ar cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, kā noteikts Kopenhāgenas kritērijos par labām kaimiņattiecībām ar ES un visām tās dalībvalstīm un to nediskriminējošu īstenošanu; šajā sakarībā atgādina, ka pašreizējā muitas savienība savu potenciālu varēs pilnībā īstenot tikai tad, kad Turcija būs pilnībā īstenojusi papildprotokolu, lai Ankaras nolīgumu attiecinātu uz visām dalībvalstīm bez izņēmuma un diskriminācijas, un kad būs novērsti visi pašreizējie tirdzniecības šķēršļi;

65.  turpina atbalstīt vīzu režīma liberalizāciju, līdzko būs izpildīti paredzētie nosacījumi; norāda, ka vīzu režīma liberalizācija būtu svarīgs solis ceļā uz tiešu personisku kontaktu atvieglošanu, un norāda, ka tas ir ļoti svarīgi, jo īpaši studentiem, akadēmisko aprindu pārstāvjiem, uzņēmumu pārstāvjiem un cilvēkiem ar ģimenes saitēm ES dalībvalstīs; atzinīgi vērtē prezidenta 2019. gada maija apkārtrakstu, kurā aicināts paātrināt demaršus, taču uzsver, ka attiecībā uz sešiem atlikušajiem kritērijiem, kas Turcijai vēl jāizpilda, ir panākts ļoti neliels progress; prasa Turcijas valdībai nediskriminējošā veidā pilnībā izpildīt šos kritērijus, turklāt attiecībā uz visām ES dalībvalstīm, un īpaši pievērst uzmanību pretterorisma likumam un datu aizsardzības likumam;

66.  norāda, ka Turcijai, ES un tās dalībvalstīm ir svarīgi uzturēt ciešu dialogu un sadarbību ārpolitikas un drošības jautājumos; atzīst, ka Turcija atbilstoši ikvienas suverēnas valsts tiesībām var īstenot savu ārpolitiku saskaņā ar savām interesēm un mērķiem; uzskata, ka Turcijai kā ES kandidātvalstij tomēr būtu jācenšas aizvien vairāk saskaņot savu ārpolitiku ar ES politikas nostādnēm kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) satvarā; pauž dziļu nožēlu par to, ka Turcija, gluži pretēji, ir nolēmusi atkārtoti rīkoties vienpusēji un pastāvīgi nostājas pret ES prioritātēm visdažādākajos ārlietu jautājumos un ka līdz ar to Turcijas saskaņotība ar KĀDP ir mazinājusies un pašreiz atbilst tikai 14 %; mudina Turciju īstenot ciešu sadarbību un turpmāku saskaņotību ar ES ārpolitikas, aizsardzības un drošības jautājumos, tostarp sadarbību cīņā pret terorismu; atgādina, ka Turcija ir ilglaicīga NATO alianses dalībniece un atrodas ģeostratēģiski svarīgā vietā reģionālās drošības uzturēšanai un Eiropas drošības nostiprināšanai; uzsver, ka Turcija kā NATO sabiedrotā būtu jāmudina rīkoties saskaņā ar NATO līgumu, kurā noteikts, ka dalībvalstīm savās starptautiskajās attiecībās būtu jāatturas no draudiem vai spēka lietošanas jebkādā veidā, kas neatbilst ANO mērķiem; turklāt norāda, ka ES dalībvalstis un Turcija NATO satvarā turpina sadarboties stratēģiski svarīgos (militārā ziņā) jautājumos; turklāt atgādina, ka ES un NATO joprojām ir Turcijas uzticamākās ilgtermiņa partneres starptautiskajā sadarbībā drošības jautājumos, un aicina Turciju saglabāt politisko saskaņotību ārpolitikas un drošības politikas jomā, ņemot vērā tās kā NATO dalībvalsts un ES kandidātvalsts lomu, un no jauna pilnībā apņemties par vienīgo drošības pamatu izmantot NATO; prasa risināt transatlantisku dialogu ar jauno ASV administrāciju par attiecībām ar Turciju, lai pieņemtu tādu kopīgu politiku attiecībā uz Turciju un ar Turciju, kuras mērķis būtu veicināt mūsu sadarbību un vērtību un interešu konverģenci;

67.  uzsver, ka neatkarīgi no pretenzijām, kas varētu būt Turcijai, tās būtu jāaizstāv, izmantojot diplomātiju un dialogu, kas balstīts uz starptautiskajām tiesībām, un ka jebkādi mēģinājumi izdarīt spiedienu uz citām valstīm, pielietojot spēku, draudus vai naidīgu un apvainojošu retoriku, jo īpaši pret ES un tās dalībvalstīm, ir nepieņemami, un šāda izturēšanās ES kandidātvalstij nav piedienīga; šajā sakarībā aicina Komisiju un Komisijas priekšsēdētājas vietnieku / Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) ieņemt stingru nostāju attiecībā uz jebkādiem aizskarošiem izteikumiem, ko pret ES un tās dalībvalstīm pauž Turcijas valdības pārstāvji;

68.  pauž dziļas bažas par Turcijas nelikumīgo rīcību Vidusjūras austrumdaļā, kam nav precedenta — ES kandidātvalsts vēršas pret ES dalībvalstīm —, un par saistītajiem drošības un stabilitātes riskiem; stingri nosoda Turcijas nelikumīgās darbības Grieķijas un Kipras ūdeņos, kā arī tās pārkāpumus attiecībā uz Grieķijas valsts gaisa telpu, cita starpā apdzīvoto teritoriju pārlidojumus, un attiecībā uz teritoriālo jūru, un norāda, ka tas ir gan ES dalībvalsts suverenitātes un suverēno tiesību, gan starptautisko tiesību pārkāpums; pauž pilnīgu solidaritāti ar Grieķiju un Kipras Republiku; atkārtoti apstiprina Kipras Republikas tiesības slēgt divpusējus nolīgumus par tās ekskluzīvo ekonomikas zonu (EEZ) un izpētīt un izmantot savus dabas resursus pilnīgā saskaņā ar attiecīgajām starptautiskajām tiesībām; pauž nopietnas bažas par Turcijas nelegālajām zvejas darbībām Grieķijas teritoriālajos ūdeņos Egejas jūrā un par Turcijas zvejas flotu neregulētām un nepaziņotām zvejas darbībām starptautiskajos ūdeņos Egejas jūrā un Vidusjūras austrumdaļā; mudina Turciju un visas iesaistītās ieinteresētās personas labticīgi un mierīgi izšķirt strīdus un atturēties no jebkādas vienpusējas un nelikumīgas rīcības vai draudiem; uzsver, ka ilgtspējīgu konfliktu atrisināšanu var panākt tikai ar dialoga, diplomātijas un sarunu palīdzību, ievērojot labo gribu un starptautiskās tiesības; aicina visas puses iesaistīties patiesā kolektīvā sadarbībā, lai labticīgi risinātu sarunas par EEZ un kontinentālā šelfa robežu noteikšanu, pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības un labu kaimiņattiecību principu; ar nožēlu norāda, ka vēl joprojām nav atsaukts casus belli, ko Turcijas Lielā nacionālā asambleja 1995. gadā paziņoja attiecībā uz Grieķiju; atzinīgi vērtē to, ka pēc piecu gadu pārtraukuma Grieķija un Turcija ir atklājušas jaunu izpētes sarunu kārtu, kurā cita starpā plānots pievērsties kontinentālā šelfa un EEZ robežu noteikšanai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; atkārtoti aicina Turcijas valdību parakstīt un ratificēt Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju, kas ir daļa no Eiropas Savienības acquis; atzinīgi vērtē un pilnībā atbalsta Eiropadomes priekšlikumu rīkot daudzpusēju konferenci par Vidusjūras austrumdaļu, lai nodrošinātu platformu strīdu izšķiršanai ar dialoga palīdzību, un aicina PV/AP to darīt pēc iespējas drīz; atkārtoti aicina Padomi būt gatavai izstrādāt sarakstu ar turpmākām ierobežojošām nozaru un mērķtiecīgām sankcijām, ja netiks panākts nozīmīgs progress vai atjaunotas izredzes sadarboties ar Turciju; norāda, ka Padomes 2019. gada 15. jūlija secinājumi, ņemot vērā Turcijas turpinātās un jaunās nelikumīgas urbšanas darbības, proti, pagaidām nerīkot Asociācijas padomes sanāksmes un turpmākas ES un Turcijas augsta līmeņa dialogu sanāksmes, līdz ar Padomes 2019. gada 11. novembra Lēmumu (KĀDP) 2019/1894 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar Turcijas neatļautajām urbšanas darbībām Vidusjūras austrumdaļā(10), bija pirmie gadījumi, kad šāda reakcija tika uzskatīta par nepieciešamu, ņemot vērā kandidātvalsts rīcību; mudina Turciju iesaistīties strīdu mierīgā izšķiršanā un atturēties no jebkādām vienpusējām un nelikumīgām darbībām vai draudiem, jo tas negatīvi ietekmē labas kaimiņattiecības ar ES un tās dalībvalstīm; aicina PV/AP apsvērt iespēju iecelt īpašu Eiropas Savienības sūtni Vidusjūras austrumdaļā, lai veicinātu diplomātisko saziņu ar Turciju;

69.  stingri nosoda Turcijas Nacionālās asamblejas priekšsēdētāja paziņojumu, saskaņā ar kuru Turcija ar vienkāršu prezidenta dekrētu varētu atkāpties no Montrē konvencijas — svarīga starptautiska nolīguma, kas reglamentē brīvu starptautisko kuģošanu Dardaneļu un Bosfora jūras šaurumā; norāda, ka šis paziņojums seko iepriekšējiem Turcijas centieniem apstrīdēt Lozannas miera līguma spēkā esamību un līdz ar to apdraudēt starptautisko mieru un stabilitāti plašākā teritorijā, tostarp jo īpaši Turcijas kaimiņvalstīs;

70.  stingri nosoda nelikumīgo Varošas daļēju atvēršanu Famagustas pilsētā, jo tas mazina savstarpējo uzticēšanos un līdz ar to izredzes atsākt tiešas sarunas par visaptverošu risinājumu Kipras jautājumā, pasliktinot situāciju uz vietas, saasinot sašķeltību un nostiprinot Kipras pastāvīgo sadalījumu; brīdina neveikt nekādas izmaiņas Varošas status quo, kas būtu ANO Drošības padomes rezolūciju pārkāpums; aicina Turciju saskaņā ar ANO Drošības padomes neseno aicinājumu atcelt minēto lēmumu un izvairīties no jebkādas vienpusējas rīcības, kas varētu radīt salā papildu spriedzi; aicina Turciju izvest bruņotos spēkus no Kipras, nodot Varošas teritoriju tās likumīgajiem iedzīvotājiem pagaidu ANO pārvaldībā saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju 550 (1984) un atturēties no darbībām, ar ko, īstenojot nelikumīgu apmetņu veidošanas politiku, maina demogrāfisko līdzsvaru salā; atkārtoti aicina Turciju apņemties panākt visaptverošu risinājumu un to veicināt saskaņā ar attiecīgajām ANO Drošības padomes rezolūcijām, tostarp par īpašuma restitūciju un reliģisko objektu saglabāšanu; pauž nožēlu par to, ka Turcijas augstākā līmeņa iestādes politiskos un nacionālistiskos nolūkos ir atbalstījušas divu valstu risinājumu, un mudina Turcijas valdību konkrēti apņemties ievērot ANO ģenerālsekretāra aicinājumu atjaunot sarunas; mudina attiecīgās puses pēc iespējas ātrāk atsākt sarunas par Kipras atkalapvienošanos ANO ģenerālsekretāra aizgādībā, turpinot no pozīcijas, kurā sarunas apstājušās, un balstoties uz vienošanos, kas jau panākta 2017. gada Kranmontānas procesā; aicina ES un dalībvalstis uzņemties aktīvāku lomu, lai panāktu sekmīgu sarunu noslēgumu; atkārtoti pauž atbalstu taisnīgam, visaptverošam un dzīvotspējīgam noregulējumam, kura pamatā būtu divu kopienu, divu zonu federācija ar vienotu starptautiskas juridiskās personas statusu, vienotu suverenitāti, vienotu pilsonību un abu kopienu politisku līdzvērtību, kā noteikts ANO Drošības padomes rezolūcijās, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un ES acquis un ievērojot principus, uz kuriem balstās Savienība; pauž stingru pārliecību, ka ilgtspējīgu konfliktu atrisināšanu var panākt tikai ar dialoga, diplomātijas un sarunu palīdzību, ievērojot labo gribu un starptautiskās tiesības; pauž stingru pārliecību, ka Kipras problēmas ilgtspējīga atrisināšana nāktu par labu visām reģiona valstīm; uzsver, ka pēc Kipras problēmas atrisināšanas ES acquis ir jāīsteno visā salā un ka ir svarīgi sadarboties ar Kipras turku kopienas demokrātiskajiem spēkiem; uzteic svarīgo darbu, ko veic divu kopienu Pazudušo personu komiteja, kura meklē gan pazudušos Kipras turkus, gan pazudušos Kipras grieķus, un atkārtoti pauž atzinību par to, ka jau pirms dažiem gadiem piešķirta labāka piekļuve attiecīgajiem objektiem, tostarp militārām zonām; aicina Turciju palīdzēt Pazudušo personu komitejai, sniedzot militārajos arhīvos glabāto informāciju; pauž nožēlu par Turcijas pastāvīgo atteikšanos ievērot aviācijas tiesību aktus un izveidot sakaru kanālu starp gaisa satiksmes vadības centriem Turcijā un Kipras Republikā, kura trūkums rada reālus drošības riskus un apdraudējumus, kā konstatējusi Eiropas Aviācijas drošības aģentūra un Starptautiskā aviolīniju pilotu asociāciju federācija; uzskata, ka tā varētu būt joma, kurā Turcija varētu apliecināt savu apņemšanos īstenot uzticības veicināšanas pasākumus, un aicina Turciju sadarboties, pilnībā īstenojot ES aviācijas tiesību aktus; atgādina savu nostāju, kas pausta iepriekšējās rezolūcijās, attiecībā uz to, lai Padomē tiktu ieviesta iniciatīva ar mērķi panākt, ka visas Savienības dalībvalstis aptur licences ieroču eksportam uz Turciju saskaņā ar Padomes Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP;

71.  stingri nosoda Turcijas militāro intervenci Sīrijā, kas ir smags starptautisko tiesību pārkāpums un var apdraudēt visa reģiona stabilitāti un drošību; aicina Turcijas valdību izbeigt nelikumīgo Sīrijas ziemeļu daļas un Afrīnas okupāciju un atsaukt savus militāros un paramilitāros starpniekspēkus; atkārtoti norāda, ka drošības apsvērumi nevar attaisnot vienpusējas militāras darbības ārvalstī; atgādina, ka Idlibas jautājumam nav iespējams rast ilgtspējīgu militāru risinājumu, bet gan tikai politisku; pauž lielas bažas saistībā ar kaujinieku un algotņu pārvietošanu no džihādistu grupām, kas atrodas Sīrijas ziemeļos, uz Lībiju un uz konfliktu Kalnu Karabahā, un to stingri nosoda; aicina Turcijas iestādes radīt piemērotus apstākļus Sīrijā pārvietotajām kopienām, lai tās varētu atgriezties mājās, un ļaut tām to darīt;

72.  aicina Turciju saglabāt apņēmību miermīlīgi atrisināt konfliktu Lībijā ANO aizgādībā un pilnībā ievērot ANO Drošības padomes noteikto ieroču embargo; atzinīgi vērtē Eiropas Savienības jūras spēku militārās operācijas Vidusjūras reģionā IRINI (EUNAVFOR MED Irini) darbu un centienus panākt noteiktā ieroču embargo ievērošanu un novērst cilvēku un narkotiku tirdzniecību; pauž nožēlu par to, ka vismaz divos gadījumos Turcija ir atteikusies atļaut EUNAVFOR MED Irini personālam pārbaudīt kuģus, kas dodas no Turcijas uz Lībiju; tāpēc aicina Turciju pilnībā sadarboties ar EUNAVFOR MED Irini, kas darbojas saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūcijām 2292 un 2526, kuras ir saistošas visām ANO dalībvalstīm, tostarp Turcijas Republikai; aicina Padomi sākt sadarbību starp EUNAVFOR MED Irini un NATO operāciju Sea Guardian, lai nodrošinātu to, ka EUNAVFOR MED Irini rīcībā ir nepieciešamie līdzekļi un personāls un tā varētu efektīvi veikt savu pamatuzdevumu, proti, uzraudzīt sauszemes, jūras un gaisa satiksmes darbības un veicināt to, ka visas valstis pilnībā īsteno ieroču embargo; uzsver, ka ir jāsaglabā pamiers un visi ārvalstu spēki un algotņi nekavējoties un bez nosacījumiem jāizved no visas Lībijas teritorijas saskaņā ar ANO Drošības padomes rezolūcijām; stingri nosoda to, ka Turcija un Lībija ir parakstījušas divus saprašanās memorandus par visaptverošu sadarbību drošības un militārajā jomā un jūras zonu robežu noteikšanu, kuri ir savstarpēji saistīti un ar kuriem ir skaidri pārkāptas gan starptautiskās tiesības, gan attiecīgās ANO Drošības padomes rezolūcijas;;

73.  pauž nožēlu par to, ka tā vietā, lai aicinātu izbeigt vardarbību un atsākt miermīlīgas sarunas, atbalstot EDSO Minskas grupas centienus, Turcija nolēma bez nosacījumiem atbalstīt Azerbaidžānas militārās darbības nesenajā konfliktā Kalnu Karabahā, izmantojot provokatīvu retoriku un tādējādi uzkurinot spriedzi, nevis to mazinot; nosoda ārvalstu kaujinieku pārvietošanu no Sīrijas un citām vietām uz Kalnu Karabahu, ko apstiprinājušas EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētājas valstis, un aicina Turciju atturēties no jebkādām darbībām un retorikas, kas varētu vēl vairāk saasināt spriedzi Dienvidkaukāza reģionā, un atbalstīt starptautisko dialogu un miera procesu EDSO Minskas grupas aizgādībā;

74.  aicina EĀDD Stratēģiskās komunikācijas nodaļu dokumentēt aizdomas par Turcijas īstenoto dezinformēšanu, kas vērsta pret ES, jo īpaši Āfrikā un Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā, un ziņot Eiropas Parlamentam par saviem konstatējumiem;

Tālākā ES un Turcijas attiecību virzība

75.  uzskata, ka ir pēdējais laiks visām ES iestādēm un dalībvalstīm būtiski pārdomāt stāvokli ES attiecībās ar Turciju un izstrādāt visaptverošu, vienotu un saskaņotu vidēja termiņa un ilgtermiņa stratēģiju; aicina Turciju iesaistīties konstruktīvā un labticīgā dialogā, tostarp par ārpolitikas jautājumiem, kuros Turcijai un ES ir bijuši pretēji viedokļi, lai atkal rastu kopīgu pamatu un kopīgu izpratni ar ES, atsāktu dialogu un sadarbību labu kaimiņattiecību jomā un atsāktu reformu procesu Turcijā, jo īpaši attiecībā uz pamattiesību jomu; uzskata, ka ES būtu jāturpina meklēt visas iespējas veidot dialogu ar Turciju, kopīgu izpratni un nostāju konverģenci, taču atkārtoti norāda — ja tas neizdotos un ja, pārkāpjot starptautiskās tiesības, tiktu īstenotas jaunas vienpusējas darbības vai provokācijas, ES būtu jāizmanto visi instrumenti un iespējas, kas ir tās rīcībā, tostarp kā galējais līdzeklis — mērķtiecīgas sankcijas, bet tiem nevajadzētu negatīvi ietekmēt Turcijas iedzīvotājus un pilsonisko sabiedrību vai Turcijā mītošos bēgļus;

76.  uzskata, ka ES nevajadzētu jaukt Turciju ar tās pašreizējās valdības politiku, un tādēļ uzsver, ka ES arī turpmāk vajadzētu būt apņēmības pilnai atbalstīt Turcijas pilsonisko sabiedrību ar mērķi aizsargāt un veicināt demokrātiskās vērtības un principus, cilvēktiesības un tiesiskumu, ņemot vērā Turcijas sabiedrības izteikto orientāciju uz Eiropu un Turcijas sabiedrības kopumā eiropeisko identitāti; šajā sakarībā aicina visas ES iestādes, jo īpaši Padomi, savā darbībā attiecībā uz šo valsti galveno uzmanību pievērst cilvēktiesību aspektam un stāvoklim saistībā ar pamatbrīvībām un tiesiskumu Turcijā; pieņem zināšanai neseno kopīgo paziņojumu par pašreizējo stāvokli ES un Turcijas politiskajās, ekonomiskajās un tirdzniecības attiecībās (JOIN(2021)0008), kas ir kodolīgs pašreizējā stāvokļa pārskats; pauž nožēlu par to, ka Eiropadomes 2021. gada marta secinājumos netika pievērsta pietiekama uzmanība regresam demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību jomā Turcijā; uzsver, ka tiesiskums un cilvēktiesību aspekts ir pats galvenais, kas jāņem vērā, novērtējot mūsu politiku attiecībā uz Turciju; tādēļ aicina Komisiju un Padomi, izstrādājot nākamos iespējamos pasākumus ES un Turcijas attiecībās, par vienu no galvenajiem kritērijiem noteikt cilvēktiesību un tiesiskuma aspektu; uzsver, ka šāda rīcība varētu palīdzēt vērst pretējā virzienā regresu pamatbrīvību jomā, kas pēdējā laikā novērots Turcijā, un būtu cerīgs vēstījums tai lielajai Turcijas sabiedrības daļai, kas ir eiropeiski un demokrātiski noskaņota;

77.  uzskata, ka gan ES, gan Turcija apzinās, cik nepieciešami un svarīgi ir attīstīt konstruktīvu un cieņpilnu attieksmi savās attiecībās un ka ir svarīgi uzlabot saziņu un dialogu visos līmeņos, lai atjaunotu tādas ES un Turcijas attiecības savstarpējas uzticēšanās gaisotnē, kuras var būt stabils un ilgstošs pamats turpmākai konstruktīvai attīstībai, pastāvīgai cilvēku dzīves uzlabošanai un miera uzturēšanai; uzskata, ka būtu jāstiprina citi saziņas kanāli, arī starp pašvaldībām (atbalstot Reģionu komitejas paveikto svarīgo darbu) un akadēmiskās vides, kultūras un žurnālistikas jomā; prasa, lai visas ES iestādes un dalībvalstis pieliktu kopīgas pūles un veiktu konkrētus pasākumus šajā sakarībā, un aicina Komisiju nākamajā ziņojumā par ES un Turcijas attiecībām ziņot par šādiem pasākumiem; norāda, ka ES un Turcijas apvienotā parlamentārā komiteja (APK) pēdējoreiz tikās 78. sanāksmē, kas notika Ankarā 2018. gada 19. un 20. decembrī; pauž nožēlu par šo ES un Turcijas APK nepamatotas neaktivitātes periodu un tādēļ pauž cerību, ka tiks ātri atsāktas Turcijas Lielās Nacionālās asamblejas un Eiropas Parlamenta deputātu sanāksmes ES un Turcijas APK satvarā, kas ir svarīga struktūra diskusijām un saspīlējuma mazināšanai;

78.  prasa sasaukt ES un Turcijas vadītāju sanāksmi pēc patiesa saspīlējuma mazināšanas procesa, lai pārskatītu pašreizējo attiecību satvaru vai pētītu jaunus, efektīvākus modeļus ES un Turcijas attiecībām;

79.  uzskata — lai uzlabotu vispārējo attiecību stāvokli, abām pusēm ir jālieto cieņpilna valoda, jācenšas cīnīties pret pastāvošajiem aizspriedumiem un nepareiziem priekšstatiem un jānodrošina, ka sabiedrības viedoklī tiek ņemts vērā objektīvāks un pilnīgāks priekšstats par attiecīgo otru pusi, lai mainītu abu pušu aizvien sliktākos pieņēmumus vienai par otru; šajā nolūkā aicina Komisiju sākt īstenot uz Turcijas sabiedrību orientētu komunikācijas politiku ar mērķi uzlabot informāciju par ES, sniegt objektīvu informāciju par tās politikas nostādnēm un atjaunot Turcijas iedzīvotāju izpratni par ES; uzsver, ka kareivīga un agresīva retorika tikai pastiprina abu pušu galējās nostājas un ka tīri konfrontējoša pieeja ir to personu interesēs, kuru mērķis ir nošķirt Turciju un ES;

o
o   o

80.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam/ Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Turcijas Republikas prezidentam, valdībai un parlamentam un aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu iztulkot turku valodā Komisijas 2020. gada ziņojumu par Turciju un šo rezolūciju un nosūtīt kopiju Parlamentam.

(1) OV C 328, 6.9.2016., 2. lpp.
(2) OV C 23, 21.1.2021., 58. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0017.
(4) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0049.
(5) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0230.
(6) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0332.
(7) 1963. gada 12. septembra Nolīgums, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju (OV L 361, 31.12.1977., 29. lpp.).
(8) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 26, 28.1.2012., 1. lpp.).
(9) Nolīgums starp Eiropas Savienību un Turcijas Republiku par tādu personu atpakaļuzņemšanu, kuras uzturas neatļauti (OV L 134, 7.5.2014., 3. lpp.).
(10) OV L 291, 12.11.2019., 4. lpp.

Pēdējā atjaunošana: 2021. gada 9. septembrisJuridisks paziņojums - Privātuma politika