Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (UDHR), attiecīgos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) cilvēktiesību līgumus, konvencijas un instrumentus, jo īpaši ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām (UNDRIP), ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2007. gada 13. septembrī, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Harta”), kurā noteikts, ka visiem cilvēkiem ir tiesības bez diskriminācijas pilnībā izmantot savas cilvēktiesības un pamatbrīvības,

–  ņemot vērā ANO 1998. gada Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1999. gada 8. marta Rezolūciju A/RES/53/144, ar ko pieņēma Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Konvenciju par bioloģisko daudzveidību, kas 1992. gadā tika pieņemta Riodežaneiro un kuru parakstīja 168 valstis, un 2020. gada 16. janvāra rezolūciju par Konvencijas par bioloģisko daudzveidību Pušu konferences 15. sesiju (COP15)(1),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembrī pieņemto Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un tās ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC), kas stājās spēkā 1994. gada 21. martā, 1997. gada 11. decembrī pieņemto Kioto protokolu un 2016. gada 22. aprīlī noslēgto Parīzes nolīgumu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2019. gada 21. marta Rezolūciju 40/11 par vides cilvēktiesību aizstāvju ieguldījuma atzīšanu centienos nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību, vides aizsardzību un ilgtspējīgu attīstību,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta jautājumos par cilvēktiesību saistībām attiecībā uz drošas, tīras, veselīgas un ilgtspējīgas vides izmantošanu 2016. gada 1. februāra Ziņojumu 31/52 un 2019. gada Ziņojumu A/74/161,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2019. gada 12. jūlija Rezolūciju 41/21 par cilvēktiesībām un klimatu,

–  ņemot vērā ANO Vides programmas (UNEP) 2015. gada 10. decembra ziņojumu par klimata pārmaiņām un cilvēktiesībām un ANO Vides programmas vides cilvēktiesību aizstāvju definīciju “kas ir vides aizstāvji?”,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta galējas nabadzības un cilvēktiesību jautājumos 2019. gada 17. jūlija ziņojumu par klimata pārmaiņām un nabadzību,

–  ņemot vērā 2019. gada Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) īpašo ziņojumu par klimata pārmaiņām, pārtuksnešošanos, zemes degradāciju, ilgtspējīgu zemes apsaimniekošanu, uzturdrošību un siltumnīcefekta gāzu plūsmām zemes ekosistēmās,

–  ņemot vērā ANO 2020. gada jūnija ziņojumu “Dzimums, klimats un drošība — iekļaujoša miera saglabāšana klimata pārmaiņu epicentrā“, ko kopīgi izstrādāja UNEP, ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas iestāde, ANO Attīstības programma (UNDP) un ANO Politikas un miera veidošanas lietu departaments (UNDPPA),

–  ņemot vērā ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā Hartas 37. pantu, kurā ir noteikts pienākums Eiropas Savienībai savā politikā integrēt augstu vides aizsardzības līmeni un vides kvalitātes uzlabošanu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā piekto daļu “Savienības ārējā darbība” un tās I, II, III, IV un V sadaļu,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 25. marta kopīgo paziņojumu “ES Rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam” (JOIN(2020)0005),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 15. maija secinājumus par pirmiedzīvotājiem un 2016. gada 17. oktobra kopīgo dienestu darba dokumentu, ar ko īsteno ES ārpolitiku un politiku attiecībā uz pirmiedzīvotājiem (SWD(2016)0340), 2018. gada 19. novembra Padomes secinājumus par diplomātiju ūdens resursu jomā, 2019. gada 17. jūnija Padomes secinājumus par ES rīcību nolūkā stiprināt noteikumos balstītas daudzpusējas attiecības un 2020. gada 20. janvāra secinājumus par klimata diplomātiju,

–  ņemot vērā ES cilvēktiesību pamatnostādnes par drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju, ko Padome pieņēma 2019. gada 17. jūnijā, un tās pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem,

–  ņemot vērā 2017. gada 13. septembra rezolūciju par korupciju un cilvēktiesībām trešās valstīs(2),

–  ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras (EVA) 2019. gada 4. decembra ziņojumu “Vide Eiropā — stāvoklis un perspektīvas 2020: zināšanas pārejai uz ilgtspējīgu Eiropu”,

–  ņemot vērā 1992. gada Riodežaneiro Vides un attīstības deklarācijas 10. īstenošanas principu, kura mērķis ir nodrošināt, ka ikvienai personai ir piekļuve informācijai, iespēja piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā un iespēja vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, lai nodrošinātu tiesības uz veselīgu un ilgtspējīgu vidi pašreizējām un nākamajām paaudzēm,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 20. jūnija paziņojumu “ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija 2030. gadam. Atgriezīsim savā dzīvē dabu” (COM(2020)0380), 2019. gada 11. decembra paziņojumu par Eiropas zaļo kursu (COM(2019)0640) un 2019. gada 23. jūlija paziņojumu “Pastiprināt ES rīcību ar mērķi aizsargāt un atjaunot pasaules mežus” (COM(2019)0352),

–  ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas zaļo kursu(3),

–  ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas 2019. gada ziņojumu “Pasaules bioloģiskās daudzveidības stāvoklis attiecībā uz pārtiku un lauksaimniecību”,

–  ņemot vērā milzīgos bioloģiskās daudzveidības zuduma draudus, kas ir aprakstīti 2019. gada 31. maija globālajā novērtējuma ziņojumā par bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem, ko ir sagatavojusi Starpvaldību zinātnes un politikas platforma bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā (IPBES),

–  ņemot vērā 2018. gada 3. jūlija rezolūciju par pirmiedzīvotāju tiesību pārkāpumiem visā pasaulē, tostarp zemes piesavināšanos(4),

–  ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0039/2021),

A.  tā kā visiem cilvēkiem, vietējām kopienām vai iedzīvotāju grupām ir tiesības pilnībā izmantot savas cilvēktiesības, kas noteiktas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā;

B.  tā kā klimata pārmaiņu un nepārtrauktas vides degradācijas ietekme uz saldūdens resursiem, ekosistēmām un kopienu iztikas līdzekļiem jau pašreiz negatīvi ietekmē to, cik efektīvi var izmantot cilvēktiesības, tostarp tiesības uz dzīvību, uzturdrošību, drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju, veselību, mājokli, pašnoteikšanos, darbu un attīstību, kā izklāstīts ANO Cilvēktiesību padomes Rezolūcijā 41/21; tā kā, pat sasniedzot starptautisko mērķi ierobežot globālo sasilšanu līdz 2 °C virs pirmsindustriālā līmeņa, šī ietekme nākamajās desmitgadēs būtiski pastiprināsies; tā kā valstis veic dažādus ieguldījumus klimata pārmaiņu risināšanā un tām ir kopīga, bet diferencēta atbildība; tā kā klimata pārmaiņas rada tūlītēju un tālejošu apdraudējumu pasaules iedzīvotājiem, galvenokārt pasaules nabadzīgajiem, kuri ir īpaši neaizsargāti, kā norādīts ANO Cilvēktiesību padomes Rezolūcijā 7/23;

C.  tā kā ANO kopā ar citām starptautiskām organizācijām un ekspertiem aicina globālā mērogā atzīt tiesības uz veselīgu un drošu vidi kā universālas tiesības;

D.  tā kā klimata pārmaiņu novēršana rada jautājumus par taisnīgumu un vienlīdzību gan starptautiskā un nacionālā līmenī, gan arī paaudžu starpā; tā kā tiesu pieejamība vides jautājumos, informācijas pieejamība un sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā ir nostiprināta Riodežaneiro Vides un attīstības deklarācijas 10. īstenošanas principā, 1998. gada 25. jūnija Orhūsas konvencijā(6) un 2018. gada 4. marta Eskasū nolīgumā(7);

E.  tā kā vides degradācija, klimata pārmaiņas un neilgtspējīga attīstība ir viens no aktuālākajiem un nopietnākajiem draudiem pašreizējo un nākamo paaudžu spējai izmantot vairākas cilvēktiesības; tā kā UNFCCC pusēm ir pienākums veikt efektīvus pasākumus, lai mazinātu klimata pārmaiņas, uzlabotu neaizsargāto iedzīvotāju pielāgošanās spējas un novērstu paredzamu cilvēku bojāeju;

F.  tā kā UNFCCC pusēm ir pienākums vākt un izplatīt informāciju par ietekmi uz vidi un veicināt sabiedrības līdzdalību ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā;

G.  tā kā uz cilvēktiesībām balstīta pieeja klimata pārmaiņām izceļ universāluma un nediskriminēšanas principus, uzsverot, ka tiesības ir garantētas visiem cilvēkiem pasaulē, tostarp neaizsargātām grupām, bez jebkādas atšķirības, piemēram, rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskā vai cita viedokļa, nacionālās vai sociālās izcelsmes, īpašuma, dzimšanas vai cita statusa dēļ;

H.  tā kā valdībām, sabiedrībām un indivīdiem ir ētisks un starppaaudžu pienākums būt aizvien aktīvākiem attiecībā uz politiku un sadarbību ar mērķi vienoties par starptautiskiem standartiem, lai aizsargātu un saglabātu planētu pašreizējām un nākamajām paaudzēm nolūkā garantēt tām pilnīgu cilvēktiesību izmantošanu un mazināt klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi;

I.  tā kā ir plaši atzīts, ka valstu un privātā sektora atbildībai un pienākumiem cilvēktiesību jomā ir īpaša ietekme saistībā ar klimata pārmaiņām; tā kā nespēja aizsargāt vidi un tās aizstāvjus ir pretrunā valstu juridiski saistošajām cilvēktiesību saistībām un varētu būt konkrētu tiesību, piemēram, tiesību uz veselīgu vidi vai tiesību uz dzīvību, pārkāpums; tā kā aizvien paplašinoties darījumdarbībai un darbībām trešās valstīs, rodas nopietna ietekme uz cilvēktiesībām un vidi;

J.  tā kā Parīzes nolīgums ir pirmais starptautiskais līgums, kurā skaidri atzīta saikne starp klimatrīcību un cilvēktiesībām, tādējādi ļaujot izmantot spēkā esošos ar cilvēktiesībām saistītos juridiskos instrumentus, lai mudinātu valstis un privātos uzņēmumus samazināt emisijas; tā kā Parīzes nolīgumā nav paredzēti konkrēti instrumenti, lai sauktu pie atbildības valsts un korporatīvos dalībniekus par to ietekmi uz klimata pārmaiņām un cilvēktiesību ievērošanu;

K.  tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir skaidri noteikusi, ka dažāda veida vides degradācija var izraisīt būtiskus cilvēktiesību pārkāpumus, piemēram, pārkāpjot tiesības uz dzīvību, privāto un ģimenes dzīvi un uz mierīgu dzīvi mājās, kā arī necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegumu;

L.  tā kā klimatiskā taisnīguma mērķis ir risināt klimata krīzi ar tiesību aktiem cilvēktiesību jomā, lai novērstu pārskatatbildības trūkumu klimata pārvaldībā, izmantojot tiesvedību pret valstīm un korporatīvajiem dalībniekiem klimata pārmaiņu jomā, lai panāktu un nodrošinātu to atbildību par savu rīcību attiecībā uz dabas saglabāšanu kā tādu un lai nodrošinātu cienīgu un veselīgu dzīvi pašreizējām un nākamajām paaudzēm;

M.  tā kā vairākās neatrisinātās tiesvedības lietās ir konstatēti cilvēktiesību pārkāpumi, kas saistīti ar indivīdu, valstu un korporatīvo dalībnieku nespēju novērst klimata pārmaiņu sekas vai bezdarbību to novēršanā;

N.  tā kā pastiprinātā konkurence par dabas resursiem, kurā vadošā loma ir privātiem uzņēmumiem, dažkārt ar valdības līdzdalību, ir izvirzījusi vides rīcības priekšplānā vides aizstāvjus un pirmiedzīvotāju kopienas, kas cenšas aizsargāt savas tradicionālās zemes, un padarījusi tās par vajāšanas mērķiem;

O.  tā kā klimata pārmaiņu sekas cilvēktiesību jomā izjutīs ne tikai visneaizsargātākie cilvēki, bet arī visi pasaules iedzīvotāji; tā kā neaizsargātākās kopienas un valstis, kas rada vismazāko piesārņojumu un vides postījumus, visvairāk cieš no klimata pārmaiņu tiešajām sekām; tā kā vides piesārņojuma izraisītu slimību un priekšlaicīgas nāves gadījumu skaits jau trīs reizes pārsniedz kopējo AIDS, tuberkulozes un malārijas gadījumu skaitu, apdraudot tiesības uz dzīvību, veselīgu vidi un tīru gaisu; tā kā dabas katastrofas, piemēram, plūdi, tropiskās vētras un ilgstoša sausuma periodi, kļūst aizvien biežāki un kaitīgi ietekmē uzturdrošību dienvidu puslodes valstīs un daudzu cilvēktiesību izmantošanu;

P.  tā kā taisnīgums vides jomā ir sociālā taisnīguma sastāvdaļa un tā kā klimata pārmaiņu ietekme ir asimetriska un tās negatīvās sekas ir postošas pašreizējām un nākamajām paaudzēm, jo īpaši jaunattīstības valstīs; tā kā klimata pārmaiņas spēcīgi ietekmē jaunattīstības valstis un saasina pašreizējo sociālo un ekonomisko nevienlīdzību, izraisot to, ka neaizsargātas grupas nesamērīgi cieš no to nelabvēlīgās ietekmes;

Q.  tā kā klimata pārmaiņas arvien vairāk veicina pārvietošanu un migrāciju gan valstu iekšienē, gan pāri starptautiskajām robežām; tā kā pārvietošana ir nenovēršama perspektīva dažām kopienām, piemēram, tām, kuras dzīvo apgabalos, ko apdraud pārtuksnešošanās, tām, kuras apdzīvo strauji kūstošo Arktiku, zemu virs jūras līmeņa esošos piekrastes apgabalus un mazās salas, kā arī citās jutīgās ekosistēmās un riska apdraudētās teritorijās; tā kā kopš 2008. gada katastrofālu laikapstākļu dēļ katru gadu tiek pārvietoti vidēji 24 miljoni cilvēku pamatā trijos visneaizsargātākajos reģionos — Subsahāras Āfrikā, Dienvidāzijā un Latīņamerikā; tā kā saskaņā ar UNDP 80 % no klimata pārmaiņu dēļ pārvietotajām personām ir sievietes; tā kā klimata izraisītas pārvietošanas pieaugošā parādība var tieši apdraudēt attiecīgo iedzīvotāju cilvēktiesības, kultūru un tradicionālās zināšanas un var būtiski ietekmēt vietējās kopienas valstīs un teritorijās, kur tās apmetīsies;

R.  tā kā Covid-19 ierobežojumu un pārvietošanās ierobežojumu rezultātā ir samazinājusies cilvēktiesību pārkāpumu pārredzamība un uzraudzība un pastiprinājusies politiskā iebiedēšana un digitālā novērošana, vienlaikus ierobežojot tiesu iestāžu pieejamību un vides aizstāvju, pamatiedzīvotāju kopienu un citu dalībnieku spējas efektīvi piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos; tā kā pirmiedzīvotāju kopienu pārvietošanās ierobežojumi un sanitārie pasākumi ir samazinājuši viņu spējas patrulēt un aizsargāt savas teritorijas; tā kā šādi ierobežojumi būtu jāatbalsta ar likumīgiem un demokrātiskiem tiesību aktiem; tā kā pandēmijas apstākļos starptautiskās sabiedrības spēja konstatēt un izmeklēt šādus iespējamos pārkāpumus ir ievērojami mazinājusies;

S.  tā kā cilvēku spējas pielāgoties klimata pārmaiņām lielā mērā ir saistītas ar viņu piekļuvi cilvēka pamattiesībām un to ekosistēmu veselību, no kurām ir atkarīga viņu iztika un labbūtība; tā kā pasākumi, lai mazinātu klimata pārmaiņas un pielāgotos tām, piemēram, piekļuve dabas resursiem, tādiem kā zeme, ūdeņi un meži, un to izmantošana, kā arī cilvēku pārvietošana, var arī nelabvēlīgi ietekmēt cilvēktiesību ievērošanu; tā kā jaunattīstības valstis un reģioni segs aptuveni 75-80 % no klimata pārmaiņu izmaksām saskaņā ar 2019. gada 17. jūlija ziņojumu par klimata pārmaiņām un nabadzību, ko sniedzis ANO īpašais referents galējas nabadzības un cilvēktiesību jautājumos;

T.  tā kā klimata pārmaiņas varētu apturēt cilvēces attīstību, jo samazināsies lauksaimniecības ražīgums, palielināsies pārtikas un ūdens apgādes nedrošība, pastiprināsies ekstrēmu dabas katastrofu ietekme, kas izraisīs ekosistēmu sabrukšanu un palielinās veselības apdraudējumu;

U.  tā kā saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem tiek sagaidīts, ka no 2030. gada klimata pārmaiņas papildus izraisīs aptuveni 250 000 nāves gadījumu gadā, kam iemesli būs nepietiekams uzturs, malārija, diareja un karstuma stress; tā kā saskaņā ar Pasaules pārtikas programmu klimata satricinājumi ir viens no trim galvenajiem faktoriem, kas sekmē nenodrošinātību ar pārtiku visā pasaulē; tā kā 2019. gadā gandrīz 750 miljoni cilvēku, proti, gandrīz katrs desmitais pasaulē, saskārās ar nopietna apmēra nenodrošinātību ar pārtiku;

V.  tā kā klimata krīze saasina dzimumu nevienlīdzību, jo ekstrēmi laikapstākļu notikumi, dabas katastrofas un ilgtermiņa vides degradācija apdraud mājokļus, iztikas līdzekļus un kopienas sociālos tīklus un infrastruktūru, nesamērīgi ietekmējot sievietes un meitenes, tostarp palielinot neapmaksātu aprūpes un mājas darbu sievietēm, lielāku ar dzimumu saistītas vardarbības izplatību un sieviešu atstumtību no izglītības, līdzdalības un līderības;

W.  tā kā vardarbība pret vides aktīvistiem, īpaši sievietēm, un vides tiesību aizstāvjiem un viņu juristiem ir kļuvusi par labi dokumentētu tendenci, tostarp plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos; tā kā aktīvistes cieš no dzimumspecifiskiem vardarbības un iebiedēšanas veidiem, kas rada nopietnas bažas;

X.  tā kā vides aizstāvji ir aktīvākie cīnītāji par klimatrīcību un pārskatatbildību; tā kā cilvēktiesību struktūras arvien vairāk ir vērsušas uzmanību uz nepieciešamību īpaši aizsargāt vides aizstāvjus; tā kā pilsoniskās sabiedrības darbības iespēju samazināšanās ir globāla parādība, kas nesamērīgi ietekmē cilvēktiesību aizstāvjus, kuri strādā ar vides un zemes jautājumiem un bieži vien atrodas lauku un izolētās teritorijās ar ierobežotu piekļuvi aizsardzības mehānismiem; tā kā lielākais vairākums cilvēktiesību pārkāpumu pret cilvēktiesību un vides aizstāvjiem tiek veikti gandrīz pilnīgas nesodāmības apstākļos; tā kā cilvēktiesību un vides aizstāvju atbalstīšana un aizsardzība ir iekļauta Eiropas Savienības noteiktajās ārējās darbības prioritātēs visā pasaulē un tās kaimiņvalstīs; tā kā Savienībai šajā ziņā ir jāizmanto visi tās rīcībā esošie instrumenti;

Y.  tā kā pēdējos gados vides aizstāvji aizvien biežāk ir tikuši nogalināti, nolaupīti, spīdzināti, cietuši no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu, no draudiem, vajāšanas, iebiedēšanas, nomelnošanas kampaņām, kriminalizēšanas, tiesiskas vajāšanas, piespiedu izraidīšanas un pārvietošanas;

Z.  tā kā ANO īpašā referente cilvēktiesību aizstāvju jautājumos ir paudusi bažas par cilvēktiesību aizstāvjiem visās valstīs, jo viņu pārvietošanās, pulcēšanās, vārda un biedrošanās brīvība tiek ierobežota, pret viņiem tiek izvirzītas nepatiesas apsūdzības, uzsākti netaisnīgi tiesas procesi, viņi tiek patvaļīgi aizturēti un apcietināti, spīdzināti un sodīti ar nāvi;

AA.  tā kā organizācijas Global Witness 2020. gada ziņojums liecina, ka 2019. gadā tika nogalināti 212 zemes un vides aktīvisti, kas ir par 30 % vairāk nekā 2018. gadā; tā kā aptuveni 40 % no šiem upuriem bija pirmiedzīvotāji un tradicionālie zemes īpašnieki un vairāk nekā divas trešdaļas no slepkavībām notika Latīņamerikā;

AB.  tā kā pirmiedzīvotājiem ir īpašas tiesības attiecībā uz vides, zemes un resursu aizsardzību, kā noteikts Starptautiskā Darba organizācijas (SDO) 1989. gada Konvencijas par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām 7. pantā; tā kā ANO 2007. gada UNDRIP 29. pantā ir apstiprināts, ka pirmiedzīvotājiem ir tiesības saglabāt un aizsargāt vidi un savu zemju vai teritoriju un resursu ražotspēju;

AC.  tā kā Eskasū nolīgums ir pirmais reģionālais nolīgums par informācijas pieejamību, sabiedrības līdzdalību un tiesiskumu vides jautājumos Latīņamerikā un Karību jūras reģionā; tā kā Eskasū nolīgums, kurš ir atvērts ratifikācijai kopš 2019. gada 1. septembra, ir pirmais līgums, kurā noteiktas tiesības uz veselīgu vidi (4. pants), tā kā Eskasū nolīgums, kurā atkārtoti uzsvērta reģionālās sadarbības nozīme, var kalpot par iedvesmas avotu citiem reģioniem, kas saskaras ar līdzīgām problēmām; tā kā Orhūsas konvencija paredz vairākas tiesības personām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām attiecībā uz vidi, tostarp paredz piekļuvi vides informācijai, sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā vides jomā un tiesu pieejamību; tā kā minētās konvencijas pusēm ir jāpieņem nepieciešamie noteikumi, lai publiskās iestādes (valsts, reģionālā vai vietējā līmenī) veicinātu šīs tiesības, padarot tās efektīvas,

Klimata pārmaiņu ietekme uz cilvēktiesībām

1.  uzsver, ka uz cilvēka cieņu balstītu cilvēktiesību izmantošana, aizsardzība un veicināšana un veselīga un ilgtspējīga planēta ir atkarīgas viena no otras; aicina ES un tās dalībvalstis pasaules mērogā rīkoties kā uzticamiem un konsekventiem partneriem, pieņemot, stiprinot un īstenojot tiesību aktus, kas saskaņoti ar visaptverošu cilvēktiesībās balstītu pieeju klimatrīcībai, lai virzītu klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās politiku un pasākumus un nodrošinātu, ka tie ir atbilstīgi, pietiekami vērienīgi, nediskriminējoši un atbilst pamata cilvēktiesību pienākumiem; norāda, ka principiem un standartiem, kas izriet no starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem, jāvirza visa politika un plānošana, kas saistīta ar klimata pārmaiņām, un visos procesa posmos; aicina ES un tās dalībvalstis mudināt trešās valstis, uzņēmumus un vietējās pašpārvaldes iestādes īstenot un pieņemt risinājumus un pasākumus, kas palīdzēs aizsargāt vidi un risināt klimata pārmaiņu radītās sekas;

2.  aicina Savienību un tās dalībvalstis visas ārējās darbības ietvaros stiprināt saikni starp cilvēktiesībām un vidi, kā arī palīdzēt starptautiskiem, reģionāliem un vietējiem cilvēktiesību mehānismiem risināt vides problēmas, īpaši klimata pārmaiņu ietekmi uz pilnīgu cilvēktiesību izmantošanu; aicina Komisiju nodrošināt klimata pārmaiņu un cilvēktiesību jautājumu integrāciju visās attiecīgajās ES politikas jomās un šo politikas jomu saskaņotību; norāda, cik svarīgi ir atbalstīt darbības, kas vairo izpratni par klimata pārmaiņu, vides degradācijas un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās izraisīto ietekmi uz cilvēktiesībām; turklāt aicina Savienību arī atbalstīt un stiprināt sadarbību ar trešām valstīm, lai integrētu cilvēktiesībās balstītu pieeju vides tiesību aktos un politikas jomās;

3.  uzsver cilvēka attīstības iespēju neaizstājamību attiecībā uz ikvienu; uzsver cilvēktiesību pārkāpumu risku starptautiskajās preču piegādes ķēdēs, kas nodrošina gan parasto, gan zaļo tehnoloģiju atjaunojamo energoresursu enerģiju, piemēram, saistībā ar bērnu darbu kobalta raktuvēs, kas nodrošina globālo litija jonu akumulatoru ķēdi; aicina Komisiju, novērtējot Savienības enerģētikas un transporta tehnoloģiju attīstības iespējas, ņemt vērā to ietekmi uz cilvēktiesībām;

4.  uzsver to, ka ūdens trūkums kā viena no klimata pārmaiņu sekām ietekmē daudzus cilvēkus visā pasaulē; aicina ES un tās dalībvalstis risināt ūdens trūkuma problēmu kā vienu no galvenajām prioritātēm likumdošanas un politikas darba kārtībā; norāda, ka nepareiza zemes un dabas resursu apsaimniekošana veicina jaunus konfliktus un kavē pašreizējo konfliktu mierīgu atrisināšanu; atgādina, ka pieaug konkurence par sarūkošajiem resursiem un ka to vēl vairāk pasliktina vides degradācija, iedzīvotāju skaita pieaugums un klimata pārmaiņas;

5.  atgādina juridisko pienākumu ievērot tiesības uz drošu, tīru, veselīgu un ilgtspējīgu vidi, kas cita starpā ir nosacījums ilgtspējīgām saimnieciskajām darbībām, kuras veicina indivīdu un kopienu labjutību un iztikas līdzekļus; atgādina, ka starptautiskās cilvēktiesības paredz tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai kompensētu klimata pārmaiņu radīto kaitējumu indivīdiem, pirmiedzīvotāju kopienām un vides cilvēktiesību aizstāvjiem, īstenotu pasākumus cīņai pret klimata pārmaiņām un liktu valstīm, uzņēmumiem un personām uzņemties atbildību par savām darbībām, kas ietekmē klimata pārmaiņas un cilvēktiesības; šajā sakarībā aicina ES par vienu no galvenajām prioritātēm noteikt cīņu pret nesodāmību, izstrādājot instrumentus, kas ļauj pilnībā, efektīvi un ilgtspējīgi īstenot cilvēktiesību un vides tiesību aktus un nodrošināt to izpildi;

6.  aicina Komisiju nodrošināt, ka tiek efektīvi īstenotas un uzraudzītas konkrētās cilvēktiesību, vides un klimata pārmaiņu saistības, kas jau noteiktas ES Rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam, un ka plāna īstenošanā tiek iekļauta dzimumperspektīva;

7.  atbalsta pilnvaru došanu ANO īpašajam referentam cilvēktiesību un vides jautājumos ar mērķi panākt, ka visā pasaulē kā cilvēktiesības tiek atzītas tiesības dzīvot drošā, tīrā, veselīgā un ilgtspējīgā vidē; aicina Savienību un dalībvalstis nākamajā ANO Ģenerālajā asamblejā atbalstīt šo tiesību vispārēju atzīšanu; uzskata, ka šai atzīšanai vajadzētu kļūt par katalizatoru, lai sekmētu konstruktīvākas vides rīcībpolitikas, labāku tiesībaizsardzību, sabiedrības līdzdalību vides lēmumu pieņemšanā, informācijas un tiesiskuma pieejamību un lielākus ieguvumus cilvēkiem un planētai;

8.  mudina Komisiju ciešā sadarbībā ar ANO Cilvēktiesību padomi/ANO Augsto cilvēktiesību komisāri turpināt uzraudzīt cilvēktiesību un klimata pārmaiņu situāciju un novērtēt progresu, kas panākts, integrējot un iestrādājot cilvēktiesības visos klimatrīcības aspektos vietējā un starptautiskā līmenī; šajā sakarībā aicina Savienību spert soļus, lai Hartā ieviestu tiesības uz drošu un veselīgu vidi un pilnībā ievērotu tās 37. pantu; šajā sakarībā uzsver, cik svarīga ir cieša sadarbība ar dalībvalstīm un visiem attiecīgajiem institucionālajiem dalībniekiem, kas iesaistīti cilvēktiesību un vides noteikumu pareizas īstenošanas nodrošināšanā;

9.  uzsver, ka visiem cilvēkiem bez diskriminācijas būtu jāpiešķir pamattiesības uz drošu, tīru, veselīgu un ilgtspējīgu vidi un stabilu klimatu, šīs tiesības ir jānodrošina ar vērienīgu politiku un tām ir jābūt pilnībā īstenojamām, izmantojot tiesu sistēmu visos līmeņos;

10.  uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi integrēt cilvēktiesības uz veselīgu vidi būtiskākajos nolīgumos un procesos vides jomā, lai īstenotu Covid-19 krīzes holistisku risinājumu, kas ietver cilvēku un dabas mijiedarbības koncepcijas maiņu, kura mazinās vides degradācijas risku un novērsīs tās nodarīto kaitējumu nākotnē;

11.  mudina ES un tās dalībvalstis ar ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos aktīvu atbalstu uzņemties drosmīgu iniciatīvu, lai globāli apkarotu vides noziegumos vainīgo nesodāmību un Starptautiskajā Krimināltiesā (SKT) pavērtu ceļu jaunām sarunām starp pusēm, lai saskaņā ar Romas statūtiem “ekocīdu” atzītu par starptautisku noziegumu; aicina Komisiju un Komisijas priekšsēdētājas vietnieku / Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) izveidot programmu, lai paaugstinātu dalībvalstu nacionālo jurisdikciju spējas šajās jomās;

12.  prasa Savienībai un tās dalībvalstīm regulāri izvērtēt, kā Eiropas zaļā kursa ārējā dimensija vislabāk varētu veicināt holistisku un cilvēktiesībās balstītu pieeju klimatrīcībai un bioloģiskās daudzveidības izzušanas apturēšanai; aicina ES izmantot tās rīcībā esošo plašo ārpolitikas virzienu, instrumentu un politisko un finanšu instrumentu klāstu, lai īstenotu Eiropas zaļo kursu; aicina ES pārskatīt savus klimata finansēšanas mehānismus un vajadzības gadījumā ierosināt tos grozīt, lai nodrošinātu cilvēktiesību pilnīgu ievērošanu, un šajā nolūkā izveidot stingrus aizsardzības pasākumus; aicina attiecīgajos Komisijas dienestos un Eiropas Ārējās darbības dienestā (EĀDD) izveidot klimata kontaktpunktus, kas cita starpā nodrošinātu visu ES ārējo darbību klimatnoturīgumu; aicina nodrošināt pārredzamu un informatīvu saziņu par šiem jautājumiem ES attīstības sadarbības programmās ar trešām valstīm;

13.  aicina ilgtspējīgas attīstības rīcībpolitikā un programmās iekļaut dzimumperspektīvu, lai nodrošinātu, ka sieviešu un meiteņu tiesības, tostarp seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības, kā arī nepieciešamie veselības aprūpes pakalpojumi, dzimumu līdztiesības un klimatiskā taisnīguma veicināšana tiek integrēta ES stratēģiskajās programmās;

14.  aicina Komisiju palielināt finansiālo un tehnisko palīdzību un spēju veidošanas pasākumus, lai atbalstītu trešās valstis, iekļaujot cilvēktiesības valsts klimatrīcībā un programmās klimata jomā un īstenojot starptautiskos vides aizsardzības noteikumus, kuru mērķis ir nodrošināt, ka klimata pārmaiņu jomā pieņemtie mērķi nekaitē cilvēktiesību ievērošanai šajās valstīs; ņem vērā par Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu (NDICI) panākto iestāžu vienošanos, saskaņā ar kuru 30 % no finansējuma veltīs klimata un vides mērķu atbalstam; uzstāj, ka visām darbībām, ko Eiropas finanšu iestādes, īpaši Eiropas Investīciju banka un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, veic trešās valstīs, ir jābūt saskaņotām ar ES klimata saistībām un jāīsteno cilvēktiesībās balstīta pieeja; prasa pastiprināt un padziļināt attiecīgos sūdzību izskatīšanas mehānismus(8) personām vai grupām, kuras uzskata, ka šādas darbības ir pārkāpušas viņu tiesības un ka viņām var pienākties tiesiskās aizsardzības līdzekļi;

15.  stingri atbalsta cilvēktiesību iekļaušanu globālajā bioloģiskās daudzveidības satvarā laikposmam pēc 2020. gada saskaņā ar Komisijas neseno paziņojumu “ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam. Atgriezīsim savā dzīvē dabu”; uzskata – lai cilvēktiesības iestrādātu globālajā bioloģiskās daudzveidības satvarā laikposmam pēc 2020. gada, ar jaunajiem mērķrādītājiem būtu jānodrošina, ka valsts un pasaules mērogā tiek atzītas un īstenotas tiesības uz tīru, veselīgu, drošu un ilgtspējīgu vidi;

16.  atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt Arktiku no klimata pārmaiņām un ka ir vajadzīga ES Arktikas politika;

17.  atzīst klimata pārmaiņu, vides degradācijas un dabas katastrofu radītās saiknes ietekmi, kas ir migrācijas un klimata izraisītas iedzīvotāju pārvietošanas virzītājspēks, un pauž nožēlu par to, ka starptautiskā līmenī trūkst cilvēktiesību aizsardzības pasākumu personām, kas cieš minēto apstākļu rezultātā; uzskata, ka šāda pārvietošana būtu jārisina starptautiskā līmenī; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, izstrādājot starptautisku satvaru klimata izraisītas pārvietošanas un migrācijas problēmu risināšanai starptautiskos forumos un ES ārējās darbības jomās; mudina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai palielinātu atbalstu noturības pasākumiem reģionos, kuri saskaras ar klimata pārmaiņu negatīvajām sekām, un atbalstīt cilvēkus, kuri ir pārvietoti klimata pārmaiņu dēļ un kuri vairs nespēj dzīvot savās dzīvesvietās; uzsver, ka ANO Cilvēktiesību komiteja ir nolēmusi, ka valstīm, apsverot patvēruma meklētāju izraidīšanu, ir jāņem vērā klimata krīzes ietekme uz cilvēktiesībām izcelsmes valstī; atzinīgi vērtē klimata izraisītas migrācijas un pārvietošanas iekļaušanu Kankunas Pielāgošanās pamatregulējumā;

18.  atbalsta cilvēktiesībās balstītu pieeju migrācijas pārvaldībai trešās valstīs un ņem vērā jebkādas cilvēktiesību aizsardzības nepilnības migrācijas kontekstā; šajā kontekstā atgādina par esošajiem likumīgu ceļu instrumentiem un uzskata, ka šādi instrumenti būtu jāizstrādā arī turpmāk attiecībā uz personām, kurām nepieciešama aizsardzība; atbalsta labas prakses apzināšanu un veicināšanu attiecībā uz cilvēktiesību jomas pienākumiem un saistībām, kas atbalsta un stiprina politikas veidošanu ES un starptautiskā līmenī vides aizsardzības jomā;

19.  uzstāj, ka jāievēro visu personu tiesības bez jebkādas diskriminācijas viņu dzīvesvietas vai sociālā statusa dēļ, jo īpaši attiecībā uz personām, kuras ir visneaizsargātākās pret klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt un veicināt šādu neaizsargātu grupu sabiedrisku līdzdalību tādu lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē viņu iztikas līdzekļus;

20.  atgādina, ka klimata pārmaiņas palielina nevienlīdzību, vardarbību un diskrimināciju, ar ko saskaras sievietes; aicina ES un tās dalībvalstis izstrādāt un īstenot politiku ar transversālu dzimumperspektīvu tirdzniecības, sadarbības, klimata un ārējās darbības jomā, veicinot pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm un viņu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā un atzīstot īpašos ierobežojumus, ar kuriem saskaras meitenes un sievietes;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt reģionālo cilvēktiesību struktūru un citu mehānismu nozīmi un spējas, uzlabojot saikni starp klimata pārmaiņām un cilvēktiesībām, veicinot vides tiesības un aizsargājot vides tiesību aizstāvjus; jo īpaši aicina Komisiju uzsākt programmu Eskasū nolīguma atbalstam, lai cita starpā palīdzētu pusēm ratificēt un īstenot šo nolīgumu, palīdzētu pilsoniskajai sabiedrībai iesaistīties un dot ieguldījumu tā īstenošanā, kā arī sniegtu atbalstu brīvprātīgajam fondam, kas izveidots saskaņā ar minēto nolīgumu;

Reakcija uz Covid-19

22.  uzsver, ka globālā Covid-19 pandēmija lieliski parāda vides degradācijas ietekmi uz apstākļu radīšanu zoonozes izplatības pieaugumam ar smagām veselības, sociālām, ekonomiskām un politiskām sekām; aicina Komisiju un dalībvalstis apņemties visos Covid-19 pandēmijas atbildes pasākumos iekļaut vides tiesības un šo tiesību aizstāvju aizsardzību; mudina dalībvalstis un citas ieinteresētās personas ņemt vērā Komisijas veikto globālo monitoringu par Covid-19 ietekmi uz demokrātiju un cilvēktiesībām;

23.  pauž dziļas bažas par to, ka Covid-19 pandēmijas izraisītā globālā lejupslīde varētu vājināt, aizkavēt vai mainīt valstu apņemšanās attiecībā uz starptautiskajiem mērķiem klimata jomā un cilvēktiesību standartiem; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt, ka ekonomikas atveseļošanai paredzētā politika pilnībā atbilst cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai, kā noteikts Lisabonas līguma 21. pantā, kā arī vides aizsardzībai un ilgtspējīgai attīstībai;

24.  mudina AP/PV, Komisiju un dalībvalstis atbalstīt efektīvu reakciju uz Covid-19 krīzi, pilnībā ņemot vērā to, cik svarīgi ir ievērot, aizsargāt un īstenot tiesības uz drošu, tīru, veselīgu un ilgtspējīgu vidi, lai novērstu turpmākas vides un veselības krīzes, kuras var apdraudēt cilvēka pamattiesības; aicina Komisiju un EĀDD palielināt savus mērķus klimata un vides jomā, ņemot vērā Covid-19 krīzi, un izstrādāt vērienīgu stratēģisku pieeju klimata diplomātijai;

25.  pauž bažas par to, ka vairākās pasaules daļās politiskās iestādes, drošības spēki un nevalstiskas bruņotas grupas, iespējams, ir ļaunprātīgi izmantojušas saistībā ar Covid-19 pieņemtos ārkārtas pasākumus un pārvietošanās ierobežojumus, lai ierobežotu, iebiedētu un noslepkavotu cilvēktiesību aizstāvjus, tostarp vides un zemes aizstāvjus; šajā sakarībā atgādina, ka arī pirmiedzīvotāju izcelsmes aizstāvji ir bijuši nesamērīgi neaizsargāti pret Covid-19, jo attālos reģionos ir vāja veselības infrastruktūra un valdība ir rīkojusies nolaidīgi;

26.  norāda, ka Covid-19 pandēmija apdraud uzturdrošību un uzturu miljoniem cilvēku visā pasaulē, jo tiek ietekmētas pasaules pārtikas piegādes ķēdes laikā, kad uzturdrošība un pārtikas sistēmas jau tāpat ir pakļautas spriedzei klimata pārmaiņu un dabas katastrofu dēļ; uzsver, ka pandēmijas radītā krīze varētu būt pagrieziena punkts pārtikas sistēmu atkārtotai līdzsvarošanai un pārveidošanai, padarot tās iekļaujošākas, ilgtspējīgākas un noturīgākas;

Vides cilvēktiesību aizstāvji un pirmiedzīvotāju nozīme

27.  atgādina par valstu pienākumu aizsargāt vides aizstāvjus un viņu ģimenes no aizskarošas izturēšanās, iebiedēšanas un vardarbības, kā noteikts cilvēktiesību aktos, kā arī garantēt viņu pamatbrīvības, un pienākumu atzīt pirmiedzīvotāju un vietējo kopienu tiesības un viņu pieredzes un zināšanu ieguldījumu cīņā pret bioloģiskās daudzveidības izzušanu un vides degradāciju; uzsver viņu īpašo lomu un specializētās zināšanas zemes apsaimniekošanā un saglabāšanā un aicina pastiprināt sadarbību ar pirmiedzīvotājiem un viņu iekļautību, kā arī censties stiprināt viņu demokrātisko līdzdalību attiecīgajos lēmumu pieņemšanas procesos, tostarp saistībā ar starptautisko klimata diplomātiju; atzinīgi vērtē Komisijas centienus atbalstīt pirmiedzīvotāju līdzdalību, sniedzot īpašu atbalstu vairākiem projektiem, piemēram, Pirmiedzīvotāju dokumentācijas, pētniecības un informācijas centram (DOCIP); mudina Komisiju turpināt veicināt dialogu un sadarbību pirmiedzīvotāju un Eiropas Savienības starpā, kā arī ar starptautiskiem forumiem, īpaši saistībā ar klimata pārmaiņām;

28.  uzsver — lai gan uzbrukumi un draudi sastopami visur pasaulē, ANO īpašā referente cilvēktiesību aizstāvju jautājumos norāda, ka situācija ir īpaši dramatiska Latīņamerikā un Āzijā, kur daži starptautiskie investori, uzņēmumi un vietējās valdības ignorē iedzīvotāju likumīgās intereses; atzīmē, ka daudzos gadījumos konflikti un pārkāpumi notiek ekonomiskās nevienlīdzības un sociālās atstumtības kontekstā; nosoda vides aktīvistu kriminālvajāšanu un kriminalizēšanu Amazones reģionā, kur pieaug pret vides aktīvistiem vērstu uzbrukumu, slepkavību un vajāšanas gadījumu skaits; nosoda aizvien biežākus uzbrukumus vides aktīvistiem un vides aktīvistu vajāšanu Hondurasā, un nosoda neseno Gvapinolas vides aktīvistu noslepkavošanu; atzīmē, ka aizvadītajos trijos gados ir reģistrētas 578 vides, zemes un pirmiedzīvotāju tautu tiesību aizstāvju slepkavības; uzsver, ka Filipīnas nemainīgi ierindojas vides tiesību aizstāvjiem bīstamāko valstu saraksta augšgalā; atkārtoti aicina Komisiju — ņemot vērā, ka cilvēktiesību pārkāpumi Filipīnās ir ļoti nopietni un ka minētās valsts iestādes nav panākušas būtiskus uzlabojumus un neizrāda īpašu vēlmi sadarboties, — sākt īstenot procedūru, kuras rezultātā uz laiku varētu atcelt tarifa preferences saskaņā ar vispārējo tarifa preferenču shēmu (VPS+);

29.  iesaka ES dalībvalstīm, kuras to vēl nav izdarījušas, ratificēt SDO Konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām;

30.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ES neatbalsta iniciatīvas un projektus, kas varētu izraisīt nelikumīgu zemes sagrābšanu, nelikumīgu mežizstrādi un atmežošanu vai cita veida kaitīgu ietekmi uz vidi; nosoda jebkādus centienus Covid-19 pandēmijas un citu krīžu kontekstā atcelt vides un cilvēktiesību aizsardzības mehānismu regulējumu;

31.  stingri nosoda to, ka visā pasaulē pieaug slepkavību, neslavas celšanas uzbrukumu, vajāšanas, kriminālatbildības noteikšanas, ieslodzīšanas, aizskarošas izturēšanās un iebiedēšanas gadījumu skaits, kas vērsti pret pirmiedzīvotājiem un vides cilvēktiesību aktīvistiem, un zemes aizstāvjiem, un prasa saukt vainīgos pie atbildības;

32.  uzsver, ka sievietes, kas aizstāv vides tiesības un cilvēktiesības, savā darbā, kopienās un mājās saskaras ar papildu problēmām, jo pret viņām tiek vērsti vai viņas tiek pakļautas ar dzimumu saistītiem draudiem un ar dzimumu saistītai vardarbībai; norāda, ka aizstāves sievietes vairāk tiek pakļautas dažāda veida vardarbībai un citiem pārkāpumiem, aizspriedumiem, atstumtībai un atteikumiem nekā aizstāvji vīrieši līdzīgā situācijā;

33.  aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt visus cilvēktiesību aizstāvjus, jo īpaši vides tiesību aizstāvjus un viņu likumīgos pārstāvjus, un vajadzības gadījumā pievērst uzmanību viņu lietām; pauž pārliecību, ka ir jāpalielina atbalsts vides tiesību aizstāvjiem un ka ES ir jānosoda korporatīvo vai valsts dalībnieku represijas vai uzbrukumi, kas vērsti pret viņiem, sniedzot publiskus paziņojumus un attiecīgā gadījumā īstenojot vietējus pasākumus; atkārtoti pauž nostāju, ka EĀDD, Komisijai un dalībvalstīm ir jāfinansē un jāstiprina īpaši dzimumresponsīvā ziņā pieejami aizsardzības mehānismi un programmas vides cilvēktiesību aizstāvjiem, tostarp vietējiem un pirmiedzīvotāju aizstāvjiem, un jāiesaista viņi visās pārkāpumu izmeklēšanās;

34.  pauž dziļas bažas par vides aizstāvju, trauksmes cēlēju, žurnālistu un juridisko profesiju pārstāvju, kas specializējušies vides jomā, situācijas pastāvīgo pasliktināšanos visā pasaulē; prasa ES un tās dalībvalstīm aizsargāt vārda brīvību, plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu un tiesības pulcēties un nodrošināt žurnālistu un trauksmes cēlēju drošību un aizsardzību gan Eiropas Savienībā, gan ārējās attiecībās; pauž dziļas bažas par ļaunprātīgiem nodarījumiem, noziegumiem un nāvējošiem uzbrukumiem, kas joprojām tiek pastrādāti pret žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem to darbības dēļ; norāda, ka trauksmes celšana ir vārda un informācijas brīvības veids un tai ir būtiska nozīme Savienības tiesību aktu pārkāpumu atklāšanā un novēršanā un demokrātiskās pārskatatbildības un pārredzamības stiprināšanā; šajā sakarībā aicina Komisiju uzraudzīt Direktīvas (ES) 2019/1937(9), transponēšanu un garantēt, ka dalībvalstis to piemēro pilnībā; uzskata, ka informācijas brīvība ir svarīgs instruments, lai cilvēki, kurus var ietekmēt klimata pārmaiņu sekas, jau agrīnā posmā būtu pienācīgi informēti par klimata pārmaiņu kaitīgo ietekmi un pielāgošanās pasākumiem; prasa ievērot informācijas brīvību;

35.  atzīst, ka vides aizstāvju darbība ir ārkārtīgi svarīga, jo viņi skarto teritoriju iedzīvotājiem meklē, izstrādā un izplata dzīvotspējīgus risinājumus un mehānismus saistībā ar klimata pārmaiņu novēršanu, izturētspēju un pielāgošanos tām;

36.  aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību diferencētām aizsardzības vajadzībām gadījumos, kad cilvēktiesību aizstāves ir sievietes, un šādi atzīt, ka viņu darbība ir spēcīgs pārmaiņu veicinātājs, sevišķi saistībā ar rīcību klimata politikas jomā; šajā sakarībā uzsver, ka ir jāatbalsta sieviešu spēju veidošana un misija, kuru sievietes pilda kā izglītotājas un pārmaiņu veicinātājas, un ka attiecīgās organizācijas ir jānodrošina ar pietiekamu finansējumu; atgādina par to, cik bieži kopienu līderes un vides aktīvistes cieš no represijām un pat tiek nogalinātas, kā, piemēram, drosmīgās aktīvistes, kuras tika nominētas un iekļautas kandidātu sarakstā Eiropas Parlamenta Saharova balvai par domas brīvību, proti, 2018. gadā noslepkavotā Marielle Franco no Brazīlijas un 2016. gadā noslepkavotā Berta Cáceres no Hondurasas;

37.  aicina ES un dalībvalstis pieprasīt un nodrošināt, ka visos nolīgumos vai attīstības projektos, kas var ietekmēt pirmiedzīvotāju zemi, teritorijas vai dabas vērtības, bez piespiešanas tiek ievērotas pirmiedzīvotāju tiesības uz brīvu, iepriekšēju un informētu apspriešanos un piekrišanu; uzsver, ka pirmiedzīvotāju tiesību un tradicionālo ieražu veicināšana ir svarīga, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību, cīnītos pret klimata pārmaiņām un aizsargātu un atjaunotu bioloģisko daudzveidību, vienlaikus arī nodrošinot pienācīgus aizsardzības pasākumus;

38.  aicina Komisiju un Padomi Savienības ārpolitikas instrumentos un asociācijas nolīgumos izmantot visus tās rīcībā esošos instrumentus kopā ar noteikumiem par cilvēktiesību īstenošanu un izpildi, lai efektīvi atbalstītu un aizsargātu cilvēktiesību un vides tiesību aizstāvjus ES kaimiņvalstīs, kā arī mudināt ES kandidātvalstis efektīvi pietuvināties Eiropas vērtībām un standartiem;

39.  aicina pieņemt pielikumu ES pamatnostādnēm par cilvēktiesību aizstāvjiem, veltot to vides aizstāvju konkrētajām problēmām un vajadzībām un ES politikai šajā jomā; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt ProtectDefenders.eu projekta turpināšanu ar paaugstinātu finansējuma līmeni, kā arī to, ka tiek turpināti citi pašreizējie ES instrumenti cilvēktiesību aizstāvju atbalstam;

40.  aicina Eiropas Savienībai pieņemt prioritāro valstu sarakstu, kurās EĀDD, Komisija un dalībvalstis pastiprinātu savu darbību, atbalstot vides tiesību aizstāvjus, un sadarbotos ar vietējām pašvaldībām, ieviešot vai uzlabojot aizsardzības mehānismus un īpašus tiesību aktus, kas definē vides aizstāvjus, atzīst viņu darbu un garantē viņu aizsardzību; uzstāj, ka šis prioritārais saraksts jāsagatavo EĀDD, cieši konsultējoties ar ieinteresētajām personām un Parlamentu, un tas katru gadu jāatjaunina; aicina arī AP/PV iesniegt ikgadēju publisku ziņojumu par prioritārajās valstīs veiktajām darbībām, kā arī par vides aizstāvju aizsardzību visā pasaulē;

41.  mudina ANO uzņemties lielāku lomu globālo ekosistēmu un vides aizstāvju aizsardzībā, jo īpaši gadījumos, kad klimata pārmaiņas nopietni ietekmē pirmiedzīvotājus un vietējās kopienas; tādēļ aicina ES veicināt ANO līmeņa iniciatīvu attiecībā uz starptautiskiem novērotājiem, kas uzraudzītu nopietnus kaitējumus videi, smagas vides krīzes vai situācijas, kurās vides tiesību aizstāvji ir visvairāk pakļauti riskam, un sadarboties ar iestādēm un palīdzēt tām izveidot aizsargājošu vidi šiem aizstāvjiem;

42.  aicina Komisiju un dalībvalstis, izmantojot politikas dialogu, veicināt tādu valsts rīcības plānu pieņemšanu, kas vides aizstāvjiem garantē drošu un brīvu vidi, integrējot plašāku kolektīvās aizsardzības perspektīvu, tostarp politiskus pasākumus, lai leģitimizētu vides aizsardzībā iesaistītās kopienas un grupas; aicina Komisiju skaidri pievērsties pirmiedzīvotāju un vietējo kopienu cilvēktiesībām brīvprātīgu partnerattiecību nolīgumos par meža tiesību aktu ieviešanu, pārvaldību un tirdzniecību (FLEGT BPN);

43.  atgādina, ka saskaņā ar ANO Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem valstīm ir jāaizsargā bioloģiskās daudzveidības aizstāvji kā cilvēktiesību aizstāvji; pauž gandarījumu par tādu starptautisku līgumu izstrādi kā Eskasū nolīgums, kas ir būtisks instruments Latīņamerikai un Karību jūras reģionam, kurā ir vislielākais vides cilvēktiesību aizstāvju reģistrēto slepkavību skaits;

UNFCCC, tiesiskums un pārskatatbildība

44.  pauž nožēlu, ka pašreizējie nacionāli noteiktie devumi (NND), pat ja visas valstis tos pilnībā īstenotu, izraisītu katastrofālu globālās temperatūras pieaugumu par 3 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālo līmeni, tādējādi pārkāpjot Parīzes nolīgumu; brīdina, ka šāds scenārijs radītu ekstrēmu ietekmi uz klimatu un vidi un plašu negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām;

45.  atzinīgi vērtē cilvēktiesību iekļaušanu Parīzes nolīguma preambulā un aicina veikt efektīvus pasākumus, lai ievērotu un veicinātu cilvēktiesību saistības, īstenojot nolīgumu un klimatrīcību; tomēr pauž nožēlu, ka nav konkrētu noteikumu, kas ļautu saukt pie atbildības valsts un korporatīvos dalībniekus par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņām;

46.  mudina UNFCCC puses turpināt palielināt savus klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās mērķus saskaņā ar Parīzes nolīguma mērķiem un integrēt cilvēktiesību dimensiju savos nacionāli noteiktajos devumos (NND) un pielāgošanās paziņojumā; aicina UNFCCC sekretariātu sadarbībā ar ANO Augsto cilvēktiesību komisāri izstrādāt pamatnostādnes par to, kā NND un pielāgošanās paziņojumā integrēt cilvēktiesību aizsardzību; mudina puses pārskatīt iecerētos nacionāli noteiktos devumus (INND) un NND un izstrādāt NND uzraudzības mehānismus, pilnībā un efektīvi iesaistot pamatiedzīvotājus;

47.  uzsver nepieciešamību stiprināt sinerģiju starp ziņošanas pienākumiem klimata un cilvēktiesību jomā; uzskata, ka pamatnostādnēs par Parīzes nolīguma pārredzamības sistēmu (13. pants) jāprasa pusēm iesniegt informāciju ne tikai par siltumnīcefekta gāzu emisijām, bet arī par to, vai klimata politika tiek īstenota saskaņā ar citiem sabiedrības mērķiem un spēkā esošo tiesisko regulējumu, un tādēļ jāiekļauj informācija par labo praksi, tostarp tiesībās balstītām pieejām attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumiem, kā arī sniegto atbalstu;

48.  mudina ES iestādes cieši sadarboties, veicinot cilvēktiesību pieeju notiekošajās starptautiskajās sarunās par klimatu, jo īpaši saistībā ar ilgtspējīgas attīstības mehānismu un citām pamatnostādnēm, kas veltītas Parīzes nolīguma 6. panta 4. punktā paredzētajiem mehānismiem, kuri nodrošina tiesību īpašnieku jēgpilnu un informētu līdzdalību, atbilstošus vides un sociālos aizsardzības pasākumus un neatkarīgus tiesiskās aizsardzības mehānismus; uzsver, ka ilgtspējīgas attīstības mehānismam ir jātiecas finansēt projektus, kas nāk par labu tiem, kuri ir visneaizsargātākie pret klimata pārmaiņām, un ka visiem projektiem, kas tiek finansēti saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības mehānismu, jāveic ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējums, ļaujot reģistrēt tikai pozitīvu ietekmi radošus projektus;

49.  aicina Komisiju izstrādāt atbilstības kritērijus ES dotāciju iegūšanai, kas pavērtu vides NVO, kuras citādi nav tiesīgas pretendēt uz finansējumu to lieluma dēļ, plašākas iespējas iegūt finansējumu;

50.  uzsver — lai nodrošinātu visu dalībnieku pārskatatbildību, jaunos mehānismos, piemēram, ilgtspējīgas attīstības mehānismā, ir jāintegrē institucionālā aizsardzības politika un sūdzību mehānismi, lai garantētu tiesību efektīvu aizsardzību;

51.  aicina UNFCCC sekretariātu kopā ar konvencijas pusēm izstrādāt kopīgu tiesisko regulējumu klimatiskajam taisnīgumam;

52.  uzsver, ka Parīzes nolīguma 14. pantā minētā globālā izsvēršana būtu jāizmanto, lai pārskatītu virzību attiecībā uz cilvēktiesību un citu principu integrēšanu klimatrīcībā; norāda, ka tajā jāparedz iespējas pilsoniskajai sabiedrībai un starpvaldību organizācijām sniegt savu ieguldījumu; uzskata, ka Parīzes nolīguma īstenošanas novērtējumam būtu jāpalīdz apzināt labu praksi un šķēršļus tā īstenošanai, kā arī sniegt informāciju turpmākajiem NND un starptautiskajai sadarbībai;

53.  uzsver, ka visiem efektīviem tiesībās balstītiem klimata pasākumiem jāgarantē brīva, aktīva, jēgpilna un informēta dalība; iesaka padarīt klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās plānus publiski pieejamus, pārredzami finansētus un izstrādātus kopā ar skartajām un/vai potenciāli skartajām grupām, īpaši kopā ar neaizsargātākajām grupām;

54.  vērš uzmanību uz to, ka jaunattīstības valstis pašas nespēj novērst klimata pārmaiņu sekas un ka šo valstu spējas pārvarēt krīzi un spējas pielāgoties klimata pārmaiņu sekām un tās prognozēt bieži vien ir atkarīgas no starptautiskās palīdzības;

55.  uzsver savu viedokli, ka cilvēktiesību tiesību akti un iestādes, ko parasti izmanto, lai novērstu pārvaldības pārskatatbildības trūkumu, nekādā ziņā nevar aizstāt efektīvus pasākumus klimata pārmaiņu radītā kaitējuma novēršanai un atlīdzināšanai; uzskata, ka valstu cilvēktiesību iestādēm (VCI) un pilsoniskajai sabiedrībai var būt efektīva nozīme valsts pārskatatbildības un uzraudzības mehānismos, kas izstrādāti, lai nodrošinātu tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību tiem, kuriem klimata pārmaiņu dēļ nodarīts kaitējums cilvēktiesību jomā;

56.  uzskata, ka ES ir jāuzņemas aktīva, spēcīga un vērienīga vadošā loma, gatavojoties 26. ANO Klimata pārmaiņu konferencei (COP26), starptautiskās klimata pārmaiņu politikas veidošanas centrā izvirzot cilvēktiesību principu iekļaušanu, lai izvairītos no neatgriezeniska kaitējuma pašreizējai un turpmākajai cilvēces attīstībai un paaudzēm;

57.  atzīst pilsoniskās sabiedrības, tostarp nevalstisko organizāciju un vides aizstāvju, aktīvo lomu un iesaistīšanos, sekmējot cilvēktiesībās balstītas pieejas izmantošanu klimatrīcībā, un aicina ES atbalstīt un finansēt šādas darbības; uzsver nepieciešamību garantēt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību caurskatāmības satvarā, kas noteikts Parīzes nolīguma 13. pantā;

58.  norāda uz Komisijas priekšlikumu regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1367/2006(10) (tā dēvēto Orhūsas regulu), kurai jāuzlabo Orhūsas konvencijas īstenošana ES līmenī; turklāt mudina dalībvalstis nodrošināt attiecīgo ES tiesību aktu (piemēram, Direktīvas 2011/92/ES(11)) un starptautisko juridiski saistošo noteikumu (Orhūsas konvencijas) pienācīgu transponēšanu to tiesību sistēmā, lai nodrošinātu iekļaujošu piekļuvi informācijai, sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem;

59.  uzsver, ka vides aktīvistu darbības pilnīgi noteikti ir saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem un ka šo mērķu sistēmiska īstenošana būtu jānodrošina gan vietējā, gan valsts, gan starptautiskā līmenī;

60.  atgādina, ka dalībvalstīm ir jāreglamentē korporācijas, lai nodrošinātu, ka tās nerada cilvēktiesību pārkāpumus, un ka privātajiem un korporatīvajiem dalībniekiem ir pienākums risināt jautājumu par klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēktiesībām saskaņā ar ANO Vadošajiem principiem uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām;

61.  mudina Komisiju un dalībvalstis aktīvi darboties aizsardzības pasākumu un pārskatatbildības procesu izstrādē, izveidē un veicināšanā starptautiski atzītās struktūrās, lai nodrošinātu, ka strukturālās izmaiņas, kuras īstenotas, lai līdz 2030. gadam panāktu krasu emisiju samazināšanos, kas paredzēta klimata politikā, tiek izstrādātas, īstenotas un uzraudzītas tādā veidā, kas aizsargā skarto cilvēku un kopienu tiesības, tostarp tiesības strādāt, un veicinātu taisnīgus un līdztiesīgus darba apstākļus; uzsver, ka zaļā pārkārtošanās jāīsteno taisnīgi un nedrīkst atstāt nevienu novārtā;

62.  uzsver, ka uzņēmumu pienācīga pārbaude un ilgtspējīga un atbildīga uzņēmumu pārskatatbildība ir svarīga kā būtisks un neaizstājams līdzeklis, ar kuru novērst nopietnus cilvēktiesību un vides pārkāpumus un aizsargāt no tiem; aicina ES atbalstīt ilgtspējīgu un atbildīgu uzņēmumu pārvaldību kā būtisku Eiropas zaļā kursa elementu; aicina dalībvalstis īstenot efektīvus regulatīvos pasākumus, lai apzinātu, novērtētu, novērstu, pārtrauktu, mazinātu, uzraudzītu, paziņotu, risinātu, neitralizētu iespējamus un/vai faktiskus cilvēktiesību pārkāpumus un sauktu pie atbildības par tiem, un sauktu pie atbildības uzņēmumus, nodrošinot, ka tie pilda savus pienācīgu pārbaužu pienākumus attiecībā uz klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēktiesībām saskaņā ar ANO Vadošajiem principiem uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām;

63.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos izstrādāt tiesību akta priekšlikumu par obligātām uzņēmumu pienācīgas pārbaudes prasībām attiecībā uz cilvēktiesībām un vides aizsardzību visā to piegādes ķēdē; iesaka, ka šim tiesību akta priekšlikumam jāatbalsta un jāsekmē kopīgas ietekmes mērīšanas metodikas izstrāde attiecībā uz ietekmi uz vidi un klimata pārmaiņām; uzsver, ka ir svarīgi efektīvi, jēgpilni un informēti apspriesties un sazināties ar visām skartajām vai potenciāli skartajām ieinteresētajām personām, tostarp vides aizstāvjiem; mudina ES atbalstīt ANO notiekošās sarunas par saistošu līgumu par darījumdarbību un cilvēktiesībām, lai regulētu transnacionālo korporāciju un citu uzņēmumu darbību, un efektīvi iesaistīties tajās; uzskata, ka ikvienam šādam instrumentam ir jāmudina korporatīvie dalībnieki un investori uzņemties atbildību par cilvēktiesībām uz veselīgu vidi; uzskata, ka ikvienā šādā instrumentā jāiekļauj stingri vides aizsardzības noteikumi un tam jāmudina ne tikai korporatīvie dalībnieki un finanšu iestādes, bet arī reģionālās investīciju vai attīstības iestādes uzņemties atbildību par cilvēktiesībām uz veselīgu vidi;

64.  uzsver korupcijas apkarošanas lielo nozīmi pasaules mērogā, jo tā kaitē cilvēktiesību izmantošanai un īpaši negatīvi un nesamērīgi ietekmē sabiedrības visnelabvēlīgākā situācijā esošās, atstumtākās un neaizsargātākās grupas, piemēram, sievietes, bērnus, personas ar invaliditāti, vecāka gadagājuma cilvēkus, nabadzīgos, pirmiedzīvotājus vai mazākumtautībām piederošos cilvēkus, cita starpā liedzot viņiem vienlīdzīgu piekļuvi dabas resursiem, tostarp zemei;

65.  aicina Padomi un EĀDD iekļaut ar korupciju saistītos noziegumus starp darbībām, kas ir sodāmas saskaņā ar ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu (tā dēvēto Eiropas Magņitska tiesību aktu), un nodrošināt tā raitu pieņemšanu un īstenošanu;

66.  uzskata, ka pašreizējā ES tirdzniecības politikas pārskatīšana būtu jāizmanto kā iespēja no jauna formulēt, veicināt un pastiprināt cilvēktiesību aizsardzību tirdzniecības politikā; uzsver, ka uz turpmāko tirdzniecības nolīgumu ilgtspējīgas attīstības sadaļām ir jāattiecina šo nolīgumu strīdu izšķiršanas mehānismi;

o
o   o

67.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 74. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajai cilvēktiesību komisārei un ES delegāciju vadītājiem.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0015. (2)  OV C 337, 20.9.2018., 82. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0005. (4) OV C 118, 8.4.2020., 15. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0054. (6) Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO EEK) 1998. gada 25. jūnija Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem. (7) Reģionālais nolīgums par informācijas pieejamību, sabiedrības līdzdalību un tiesiskumu vides jautājumos Latīņamerikā un Karību jūras reģionā, 2018. gada 4. marts. (8) Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas neatkarīgs projektu pārskatatbildības mehānisms un Eiropas Investīciju bankas grupas sūdzību izskatīšanas mehānisms. (9) Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 23. oktobra Direktīva (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem (OV L 305, 26.11.2019., 17. lpp.). (10) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regula (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 25.9.2006., 13. lpp.). (11) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 26, 28.1.2012., 1. lpp.).