Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu(1) (Direktīva par atbildību vides jomā jeb DAVJ),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/99/EK (2008. gada 19. novembris) par vides krimināltiesisko aizsardzību(2) (Direktīva par noziegumiem vides jomā – ECD),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. aprīļa ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam saskaņā ar 18. panta 2. punktu Direktīvā 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (COM(2016)0204),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4. un 191. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 37. pantu,

–  ņemot vērā Direktīvas 2004/35/EK grozījumus, kas ir izdarīti, pieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/21/EK (2006. gada 15. marts) par ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu(3), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu(4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/30/ES (2013. gada 12. jūnijs) par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. aprīļa darba dokumentu „Direktīvas par atbildību vides jomā izvērtējums saskaņā ar REFIT” (SWD(2016)0121), kas ir pievienots Komisijas ziņojumam, kuru tā Eiropas Parlamentam un Padomei adresē saskaņā ar Direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu 18. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamentārās Izpētes dienesta (EPRS) 2016. gada 6. jūnija apskatu presei „Direktīvas par atbildību vides jomā īstenošana – Komisijas veiktā izvērtēšanas procesa pārskats”,

–  ņemot vērā Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta 2020. gada 15. maija pētījumu „Uzņēmumu atbildība vides jomā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada maija pētījumu „Finansiālās drošības uzlabošana saistībā ar Direktīvu par atbildību vides jomā”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2019. gada 11. decembra novērtējumu attiecībā uz Direktīvu par noziegumiem vides jomā,

–  ņemot vērā EPRS 2020. gada oktobra informatīvo paziņojumu „Uzņēmumu atbildība vides jomā: atsevišķi iespējamie grozījumi DAVJ”,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2020. gada 28. oktobra darba dokumentu attiecībā uz Direktīvas par noziegumiem vides jomā novērtējumu (SWD(2020)0259),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2016. gada marta Eiropas Savienības rīcības, lai apkarotu noziegumus pret vidi (EFFACE), secinājumus un ieteikumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A9-0112/2021),

A.  tā kā saskaņā ar LESD 191. panta 1. punktu Savienības vides politikai palīdz sasniegt dažādus mērķus, piemēram, aizsargāt tās cilvēku veselību, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus un veicināt pasākumus starptautiskā līmenī, lai risinātu pasaules mēroga vai reģionālas vides problēmas;

B.  tā kā Hartas 37. pantā ir noteikts, ka augsts vides aizsardzības līmenis un tās kvalitātes uzlabošana ir jāintegrē Savienības rīcībpolitikā un jāgarantē saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principu;

C.  tā kā koordinētā ES vides stratēģija veicina sadarbību un nodrošina ES rīcībpolitiku savstarpēju saskaņotību; tā kā Eiropas zaļais kurss nosaka nulles piesārņojuma mērķi, kas jāsasniedz, izmantojot transversālu stratēģiju, ar kuru aizsargā ES iedzīvotāju veselību no vides degradācijas un piesārņojuma, un prasa īstenot arī taisnīgu pārkārtošanos, kas nevienu neatstāj novārtā;

D.  tā kā atbildīga uzņēmējdarbības prakse nozīmē, ka uzņēmumi pienācīgi ņem vērā vides apsvērumus; tā kā atbildības par vides kaitējumu nodrošināšana ir galvenais faktors, lai ES uzņēmumus padarītu ilgtspējīgākus ilgtermiņā; tā kā šāds panākums ir cieši saistīts ar attiecīgu tiesību aktu izstrādi par uzņēmumu pienācīgu rūpību, uzņēmumu sociālo atbildību un uzņēmumu ilgtspējīgu pārvaldību; tā kā atbildībai jāparedz saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

E.  tā kā kaitējums videi, bīstamas un kaitīgas ķīmiskās vielas un klimata pārmaiņas var būtiski apdraudēt cilvēku veselību gaisa, augsnes un ūdens piesārņojuma dēļ;

F.  tā kā DAVJ ir spēkā līdzās citiem atbildības instrumentiem un normām gan ES, gan dalībvalstu līmenī; tā kā incidenti, kas izraisa DAVJ paredzētās saistības, var paralēli būt par iemeslu krimināllietu, civillietu vai administratīvu procesu ierosināšanai, radot juridisko nenoteiktību un nedrošību gan attiecīgajiem uzņēmumiem, gan potenciālajiem cietušajiem;

G.  tā kā Komisijas 2016. gada ziņojumā par atbildību vides jomā ir norādīts, ka, neraugoties uz ieguvumiem, ko sniedz DAVJ centienos uzlabot juridisko saskaņotību ES līmenī, ES joprojām saskaras ar regulējuma sadrumstalotību šajā jomā un vienveidības trūkumu juridiskā un praktiskā ziņā;

H.  tā kā pašreizējās DAVJ „kaitējuma videi” un „operatora” definīcijas ir iztirzātas dažādās analīzēs, kurās tika uzsvērtas grūtības šo definīciju interpretācijā; tā kā videi nodarītā kaitējuma robežvērtības nozīmīgums tiek interpretēts un piemērots atšķirīgi, un tādēļ tas ir jāprecizē;

I.  tā kā Eiropas uzņēmumu meitasuzņēmumu, kas darbojas ārpus ES, izraisīta piesārņojuma gadījumos cietušie arvien biežāk mēģina panāk tiesvedības ierosināšanu ES tiesās pret mātesuzņēmumiem par atbildību vides jomā;

J.  tā kā atbildības režīmi attiecībā uz difūzo piesārņojumu ES tiesību aktos ir sadrumstaloti;

K.  tā kā ar DAVJ paredz tiesisko regulējumu attiecībā uz tādu atbildību vides jomā, kuras pamatā ir princips „maksā piesārņotājs”, lai novērstu un atlīdzinātu kaitējumu videi; tā kā ar DAVJ papildina galvenos ES vides tiesību aktus, ar kuriem tā ir tieši vai netieši saistīta, piemēram, Dzīvotņu direktīvu(6), Putnu direktīvu(7), Ūdens pamatdirektīvu(8), Jūras stratēģijas pamatdirektīvu(9) un Atkrastes drošības direktīvu(10);

L.  tā kā Komisijas 2016. gada ziņojumā par atbildību vides jomā visām dalībvalstīm tika ieteikts apņemties „reģistrēt datus par DAVJ negadījumiem un publicēt DAVJ reģistrus, ja tās to vēl nav izdarījušas”(11); tā kā, neraugoties uz to, tikai septiņās dalībvalstīs ir izveidots publiski pieejams DAVJ lietu reģistrs, savukārt četrās citās dalībvalstīs ir ieviests reģistrs, kas sabiedrībai nav pieejams; tā kā vairākas dalībvalstis vāc informāciju, uz kuru attiecas citi ES tiesību akti, bet ne konkrēti DAVJ, vai arī tām ir reģistri ar plašāku vai atšķirīgu darbības jomu, un tā kā vairākas dalībvalstis vāc datus reģionālā līmenī; tā kā 14 dalībvalstīs nav datu bāzes par vides incidentiem vai lietām, kas izriet no DAVJ; tā kā DAVJ īstenošanu raksturo ievērojams tādas elastības līmenis dalībvalstīm, kuras pamatā ir regulējuma sadrumstalotība un viendabības trūkums gan no juridiskā, gan praktiskā viedokļa;

M.  tā kā šķiet, ka lielākā daļa dalībvalstu savos tiesību aktos obligātus finansiālā nodrošinājuma instrumentus neparedz, bet vairākas valstis tos pieprasa(12); tā kā, ja šie instrumenti tiek īstenoti, tie acīmredzot ir pierādījuši savu lietderību un parādījuši nepieciešamību novērtēt obligātās finansiālās drošības sistēmas ieviešanu;

N.  tā kā, lai gan lielākajā daļā tirgu ir pieejams pietiekams apdrošināšanas segums, tostarp papildinošas un kompensējošas sanācijas segums, pieprasījums kopumā ir zems paziņoto incidentu trūkuma, nepietiekamas izpildes kontroles un lēnākas attīstības dēļ jaunietekmes tirgos(13); tā kā tas pats par sevi nav šķērslis obligātu finanšu garantiju ieviešanai;

O.  tā kā operatoru maksātnespēja, ko izraisa smagi negadījumi, Eiropas Savienībā joprojām ir problēma; tā kā Komisijai būtu jāanalizē spēkā esošais valsts un tiesiskais regulējums un jāpieņem saskaņota ES pieeja, lai aizsargātu nodokļu maksātājus no uzņēmuma maksātnespējas sekām;

P.  tā kā kopš DAVJ pieņemšanas ir ievērojami palielinājusies finansiālā nodrošinājuma instrumentu pieejamība;

Q.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 25. novembra Direktīva (ES) 2020/1828 par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai(14), ar ko atceļ Direktīvu 2009/22/EK, ir pieņemta un dalībvalstis to piemēros no 2023. gada 25. jūnija;

R.  tā kā, lai gan dažos gadījumos uzņēmumu valdes locekļi ir informēti par darbībām, kas rada lielu vides kaitējuma risku, bet, pieņemot lēmumus, tie galvenokārt orientējas uz peļņu tā vietā, lai rīkotos atbildīgi un neapdraudētu vidi;

S.  tā kā, pārskatot DAVJ, noteikti jācenšas panākt līdzsvaru starp uzņēmumu interesēm un vides aizsardzību;

T.  tā kā Eiropas Parlaments pēdējos gados ir aktīvi centies panākt, lai tiktu izveidots atbildības režīms par kaitējumu videi un cilvēktiesībām, kas nodarīts trešās valstīs, jo īpaši pieņemot 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs(15);

U.  tā kā ar pilnvarojumu Komisijai būtu jānodrošina, ka tiek izpildīti noteikumi par vienlīdzīgu konkurences apstākļu izveidi vai saglabāšanu vides jautājumos ES tirdzniecības nolīgumos, ja šie noteikumi ir daļa no šāda nolīguma;

V.  tā kā Eiropas Vides aģentūra pēta to, kā vides riski un ieguvumi ir izplatīti sabiedrībā; tā kā 2015. gada Parīzes nolīgumā par klimata pārmaiņām ir uzsvērts, cik svarīgi ir ņemt vērā neaizsargātu cilvēku tiesības; tā kā ANO Augstais cilvēktiesību komisārs nesen publicēja pamatprincipus par cilvēktiesībām un vidi, kas precizē valstu saistības cilvēktiesību jomā attiecībā uz tīru, veselīgu un ilgtspējīgu vidi; tā kā turklāt Apvienoto Nāciju Organizācijā patlaban tiek apspriesta uzņēmumu atbildības sistēma par cilvēktiesību pārkāpumiem;

W.  tā kā kaitējums videi un noziedzīgi nodarījumi vides jomā negatīvi ietekmē ne tikai bioloģisko daudzveidību un klimatu, bet arī cilvēktiesības un jo īpaši cilvēku veselību; tā kā pārskatā būtu jāņem vērā riski, kas saistīti ar videi nodarītā kaitējuma, smagas organizētās noziedzības un korupcijas pārrobežu raksturu, kā arī riski cilvēktiesībām un videi;

X.  tā kā saskaņā ar Stokholmas deklarācijas 21. principu un Riodežaneiro Vides un attīstības deklarācijas 2. principu ir atzīts, ka valstīm ir suverēnas tiesības izmantot savus dabas resursus saskaņā ar to vides politiku, bet tādā pašā mērā arī atbildība nodrošināt, lai to darbība neradītu kaitējumu videi citās valstīs vai teritorijās ārpus to valstiskās jurisdikcijas robežām,

Vispārīgi konstatējumi

1.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus novērtēt un novērst DAVJ un Vides krimināltiesiskās aizsardzības direktīvas (ECD) īstenošanas nepilnības visās dalībvalstīs;

2.  pauž nožēlu par to, ka DAVJ noteiktās rīcības brīvības pilnvaras, informētības un informācijas trūkums par DAVJ, nepietiekami resursi un zinātība un vājie atbilstības un efektīvas pārvaldības nodrošināšanas mehānismi valsts, reģionālā un vietējā līmenī ir radījuši īstenošanas nepilnības, ievērojamas dalībvalstu atšķirības attiecībā uz DAVJ prasību izpildi un atbilstības līmeņiem tai un jo īpaši uzsākto lietu skaitu, kā arī nevienlīdzīgus konkurences apstākļus operatoriem; pauž nožēlu par to, ka šādi trūkumi ietekmē arī DAVJ īstenošanu; tādēļ uzskata, ka ir vajadzīgi papildu centieni, lai nodrošinātu standartizāciju regulatīvajā jomā ES un palielinātu sabiedrības uzticēšanos ES tiesību aktu efektivitātei, lai efektīvāk novērstu un atlīdzinātu kaitējumu videi un panāktu pareizo līdzsvaru starp uzņēmumu interesēm un vides aizsardzību;

3.  atzinīgi vērtē to, ka, reaģējot uz Komisijas 2018. gada rīcības plānu, ir izveidots Atbilstības prasībām vides jomā un pārvaldības forums, kurš apvieno profesionāļus, kas ir atbildīgi par vides prasību ievērošanas nodrošināšanu, kā arī 2020.–2022. gada darba programmu(16), kuras izveides mērķis ir uzlabot vides prasību ievērošanu un pārvaldību un kuru forums apstiprināja 2020. gada februārī(17);

4.  pauž nožēlu par to, ka daudzās dalībvalstīs finanšu krīzes dēļ vides inspekciju budžeti ir nemainīgi vai ir samazinājušies un ka pat lielām iestādēm, kurām ir pietiekami resursi, var būt grūti neatkarīgi noskaidrot labākos veidus, kā nodrošināt atbilstību; tādēļ uzskata, ka ir vajadzīgs lielāks atbalsts ES līmenī, piemēram, izmantojot pieejamus informācijas portālus, plaši lietotus tīklus (ES tīklus praktizējošiem speciālistiem), informāciju un norādījumus par paraugpraksi, papildu apmācības programmām, mācību materiālus un norādījumus par prasmēm, jo minētās darbības varētu vides tiesību aktus neievērojošus uzņēmumus piespiest darboties likumīgi un nākt par labu uzņēmumiem, kas tiesību aktus ievēro, kā arī tādējādi dot iespēju ieinteresētajām personām, operatoriem un sabiedrībai labāk apzināties vides aizsardzības sistēmu un tādējādi uzlabot to;

5.  uzskata, ka noziegumi pret vidi ir vieni no visvairāk ienākumus nesošajiem transnacionālas noziedzīgas darbības veidiem; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt pienācīgus finanšu resursus un cilvēkresursus, lai nepieļautu noziegumus pret vidi, tos izmeklētu un sauktu pie atbildības tajos vainojamās personas, un palielināt iesaistīto iestāžu, tostarp prokuroru un tiesnešu, kvalifikāciju, lai efektīvāk sauktu pie atbildības un sodītu par noziegumiem pret vidi; aicina dalībvalstis attiecīgajos līmeņos izveidot vai pastiprināt valsts policijas dienestos jau izveidotās specializētās vienības, kuras izmeklē noziedzīgus nodarījumus pret vidi; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka visās dalībvalstīs ir pienācīgas vides krīzes pārvarēšanas procedūras gan valsts, gan starptautiskā līmenī, un mudina dalībvalstis izmantot kopējas izmeklēšanas grupas un informācijas apmaiņu transnacionālu noziegumu pret vidi gadījumos, kas atvieglo paralēli vairākās dalībvalstīs veicamu izmeklēšanas darbību un kriminālvajāšanas koordināciju;

6.  uzskata, ka viens no DAVJ nepietiekamas saskaņošanas dažādajiem cēloņiem ir arī nespēja nodrošināt standarta administratīvās procedūras piemērošanu, lai kompetentajām iestādēm paziņotu par vides tūlītēja kaitējuma draudiem vai faktisku šādu kaitējumu; tādēļ pauž nožēlu par to, ka nav pienākuma publicēt šādu paziņojumu vai informāciju par to, kā attiecīgais gadījums ir ticis risināts; konstatē, ka dažas dalībvalstis ir atklājušas šo trūkumu savos tiesību aktos un attiecīgi ir izveidojušas datu bāzes, kurās reģistrē paziņojumus, negadījumus un lietas; tomēr norāda, ka dalībvalstu prakse lielā mērā atšķiras un ir diezgan ierobežota;

7.  norāda, ka ES DAVJ darba grupas uzraudzībā būtu jāvāc ticami dati par vides incidentiem, kuru rezultātā tiek piemērota DAVJ vai citi administratīvi, civiltiesiski vai krimināltiesību instrumenti, un attiecīgie dati būtu jādara publiski pieejami; aicina Komisiju pienācīgi novērtēt situāciju, vai izmantojot dažādu juridisko instrumentu kombināciju, varētu pienācīgi reaģēt uz kaitējumu videi un vai joprojām pastāv nopietni trūkumi, kas ir jānovērš; uzstāj, ka DAVJ jāīsteno pareizi, mudinot dalībvalstis reģistrēt datus par DAVJ pārkāpumiem, publicēt DAVJ reģistrus un vākt datus, kas vajadzīgi, lai dokumentētu direktīvas efektīvu un rezultatīvu piemērošanu attiecīgajā dalībvalstī nolūkā palielināt uzticēšanos DAVJ sistēmai un uzlabot īstenošanu;

8.  uzsver, ka gandrīz visās uzsāktajās lietās, kas uzsāktas, pamatojoties uz DAVJ, operatori sadarbojas ar administratīvajām iestādēm, lai panāktu sanāciju; tomēr konstatē, ka sanācijas pasākumu vidējās izmaksas ir 42 000 EUR(18), bet dažos nozīmīgos gadījumos izmaksas bija ievērojami augstākas; tādēļ pauž nožēlu par to, ka šādos gadījumos izmaksu atgūšana nebija iespējama operatora maksātnespējas dēļ un ka tādēļ izmaksas bija jāsedz valstij un netieši arī nodokļu maksātājiem, no kā nākotnē ir jāizvairās;

9.  norāda, ka vides lietās kriminālvajāšanai pakļauto uzņēmumu skaits visās dalībvalstīs ir neliels, lai gan ir pierādāms, ka kriminālpārkāpumi ECD nozīmē notiek; šajā sakarībā norāda, ka Komisija vai dalībvalstis vēl nav visaptveroši analizējušas vai izskaidrojušas šīs situācijas cēloņus;

Ieteikumi

10.  prasa DAVJ pārskatīt pēc iespējas drīz un pārveidot to par pilnībā saskaņotu regulējumu; tikmēr uzsver, ka ir nepieciešams atjaunināt un saskaņot DAVJ ar citiem ES tiesību aktiem, kas izstrādāti, lai aizsargātu vidi, tostarp ar ECD; uzsver, ka atšķirības ES noteikumu īstenošanā un piemērošanā attiecībā uz uzņēmumu atbildību par kaitējumu videi pašlaik nenodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus ES rūpniecībai, kas kropļo ES iekšējā tirgus pienācīgu darbību; aicina pielikt lielākas pūles, lai saskaņotu DAVJ īstenošanu dalībvalstīs;

11.  aicina atjaunināt ECD pēc rūpīga ietekmes novērtējuma, kurā cita starpā būtu jāizvērtē direktīvas darbības joma, vienlaikus ņemot vērā jaunus noziegumu pret vidi veidus un modeļus; turklāt uzsver, ka ir nepieciešams nodrošināt spēkā esošo tiesību aktu efektīvu izpildi;

12.  pieņem zināšanai dalībvalstu pieaugošo apņemšanos strādāt pie ekocīda atzīšanas par noziegumu valsts un starptautiskā līmenī; aicina Komisiju izpētīt ekocīda atbilstību ES tiesību aktiem un ES diplomātijai;

13.  aicina Komisiju sniegt kompetentajām valsts iestādēm un prokuroriem papildu skaidrojumus un norādījumus par galvenajiem ECD juridiskajiem terminiem un izstrādāt saskaņotu klasifikāciju noziegumiem pret vidi;

14.  uzsver ieteikuma tiesību instrumentu, piemēram, norāžu dokumentu par direktīvās izmantoto juridisko terminu interpretāciju gan DAVJ, gan ECD, kaitējuma novērtējuma vai informācijas un sankciju prakses salīdzināšanas dalībvalstīs, svarīgo nozīmi direktīvu īstenošanas efektivitātes uzlabošanā; uzsver, ka dalībvalstīs ir jāievieš daudz savlaicīgāki un stingrāki reglamentējoši pasākumi;

15.  uzskata, ka būtu jāsaskaņo izpildes kontrole un ka būtu jāizveido ES DAVJ īpašo uzdevumu grupa, kuras sastāvā būtu augsti kvalificēti eksperti un Komisijas amatpersonas, lai pēc pieprasījuma atbalstītu dalībvalstis direktīvas īstenošanā un izpildes kontrolē, no vienas puses, un lai atbalstītu un konsultētu no videi nodarītā kaitējuma cietušos par pieejamām tiesvedības iespējām ES līmenī, no otras puses (salīdzināms ar SOLVIT);

16.  uzskata, ka pārskatītajā regulējumā būtu jānodrošina uzlabota ES mēroga datu vākšana, informācijas apmaiņa, pārredzamība un paraugprakses apmaiņa starp dalībvalstīm, ko atbalsta ES DAVJ darba grupa;

17.  ierosina, ka topošā ES DAVJ darba grupa atbalstīs visaptverošas uzraudzības sistēmas īstenošanu, lai kompetentajām iestādēm nodrošinātu efektīvu instrumentu kopumu, ar ko uzraudzīt un panākt vides tiesību aktu ievērošanu;

18.  aicina Komisiju un dalībvalstis, kuras atbalsta ES DAVJ darba grupa, izveidot no videi nodarītā kaitējuma cietušo personu aizsardzības un atbalsta shēmas un nodrošināt viņiem pilnīgu piekļuvi tiesu iestādēm un iespējas saņemt informāciju un kompensāciju; uzsver vides NVO būtisko nozīmi izpratnes veicināšanā un iespējamo ES un dalībvalstu tiesību aktu pārkāpumu konstatēšanā;

19.  aicina Komisiju novērtēt ātro prasību mehānismu efektivitāti, lai nodrošinātu ātru kompensāciju cietušajiem maksātnespējas gadījumos, kas var radīt papildu zaudējumus;

20.  atzinīgi vērtē Direktīvas (ES) 2020/1828 pieņemšanu;

21.  atzīst, ka pašlaik tiek pārskatīta Orhūsas regula(19); atkārtoti norāda, ka Orhūsas regula nodrošina piekļuvi informācijai, sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem un tādējādi nodrošina sabiedrības kontroli pār ES tiesību aktiem, kas ietekmē vidi; uzsver, ka Orhūsas regula ietver DAJV;

22.  īpaši uzsver, cik būtiska nozīme ir vides cilvēktiesību aktīvistiem, kas cīnās par tiesībām un pamatbrīvībām, jo tās ir saistītas ar drošas, veselīgas un ilgtspējīgas vides izmantošanu, un stingri nosoda jebkādu pret viņiem vērstu vardarbību, apdraudējumu, ļaunprātīgu izturēšanos vai iebiedēšanu, tostarp, ja šo darbības mērķis ir graut viņu centienus saukt pie juridiskas atbildības tos, kas izraisa kaitējumu videi; aicina dalībvalstis nodrošināt šādu izpausmju pienācīgu un efektīvu izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tām;

23.  atbalsta spēkā esošās prasības ziņot arī par nefinansiāliem jautājumiem; tomēr norāda, ka šāda ziņošana līdz šim ir bijusi tikai lielo uzņēmumu juridisks pienākums; aicina Komisiju gaidāmajā Nefinanšu informācijas atklāšanas direktīvas (NFRD)(20) pārskatīšanā īpašu uzmanību pievērst minēto ziņošanas prasību piemērošanai neizpildes gadījumā;

24.  uzskata, ka lielākā daļa DAVJ definīciju, jo īpaši „kaitējums videi” un „operators”, būtu papildus jāprecizē un attiecīgajā gadījumā jāpaplašina, lai direktīva būtu taisnīga un saprotama visām ieinteresētajām personām un lai tās regulējums neatpaliktu no piesārņojošo vielu straujās attīstības; tādēļ atzinīgi vērtē pašreizējos centienus izstrādāt kopīgas izpratnes dokumentu (KID) ar galvenajām DAVJ definīcijām un jēdzieniem; tomēr pauž nožēlu par to, ka Komisija un DAVJ valdības ekspertu grupas nav panākušas vienošanos par minētā dokumenta formātu, kas nozīmē, ka KID joprojām ir uzskatāms par dokumentu, kas ir sagatavots, sniedzot konsultāciju pakalpojumus, kurus Komisija iegādājās, lai atbalstītu DAVJ daudzgadu darba programmas 2017.–2020. gadam īstenošanu;

25.  uzskata, ka DAVJ pārskatīšana būtu jāsaskaņo ar Parīzes klimata nolīgumu, lai aizsargātu gan ES iedzīvotāju, gan vides intereses; atzīst vides un ekosistēmu patieso vērtību un to tiesības uz efektīvu aizsardzību;

26.  norāda, ka atbildības režīmi attiecībā uz difūzo piesārņojumu ES tiesību aktos ir sadrumstaloti; aicina Komisiju veikt pētījumu par to, kā difūzā piesārņojuma jautājums tiek risināts dažādos ES atbildības režīmos;

27.  norāda, ka DAVJ I pielikuma kritēriju atšķirīga interpretācija un piemērošana, kurā ir precizēta jēdziena „kaitējums videi” definīcija, kā noteikts DAVJ 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ir viens no iemesliem direktīvas nekonsekventai piemērošanai; tādēļ aicina saistībā ar DAVJ konsekventāk piemērot „būtiska kaitējuma” robežvērtību un sniegt papildu precizējumus un norādījumus par kritērijiem un to, kas tiek uzskatīts par „nozīmīgu kaitējumu” saskaņā ar DAVJ;

28.  aicina Komisiju novērtēt, vai DAVJ un tās III pielikumā norādīto pasākumu darbības jomas paplašināšana varētu ierobežot īstermiņa un ilgtermiņa kaitējumu videi, cilvēku veselībai un gaisa kvalitātei; turklāt aicina Komisiju novērtēt, vai piesardzības principa pieeja pienācīgi un efektīvi paredz potenciāli bīstamus riskus vai sekas;

29.  mudina Komisiju un Padomi par prioritāti uzskatīt noziegumus pret vidi; aicina Komisiju pilnībā izmantot LESD 83. panta 2. punktu un apsvērt iespēju pieņemt vispārēju pamatdirektīvu par nodarījumiem pret vidi un efektīvām un samērīgām sankcijām, nosakot sodāmo rīcību, pārkāpumu smagumu, pārkāpumu veidus, atlīdzināšanas režīmus, atjaunošanas pasākumus un minimālās sankcijas, tostarp juridisko un fizisko personu vispārējo atbildību; aicina Komisiju izvērtēt iespēju noziedzīgus nodarījumus pret vidi iekļaut to noziedzīgo nodarījumu kategoriju klāstā, kas ir uzskaitītas LESD 83. panta 1. punktā;

30.  pauž uzskatu, ka visaptveroši un efektīvi nepieļaušanas pasākumi un atturošas un samērīgas kriminālsankcijas ir svarīgi faktori, kas neļauj nodarīt kaitējumu videi; pauž nožēlu par to, ka noziegumu pret vidi un videi nodarītā kaitējuma atklāšanas, izmeklēšanas, kriminālvajāšanas un notiesāšanas līmenis ir ļoti zems; turklāt uzskata, ka saskaņā ar principu „piesārņotājs maksā” uzņēmumiem būtu jāsedz visas izmaksas par kaitējumu videi, ko tie tieši nodara, lai nodrošinātu, ka tiem ir stimuls internalizēt ārējo ietekmi uz vidi un izvairīties no šādu izmaksu eksternalizācijas;

31.  uzsver, ka kaitējums videi saskaņā ar ne bis in idem principu būtu jāattiecina uz atbildīgo uzņēmumu administratīvo, civiltiesisko un kriminālatbildību; norāda, ka šie atbildības veidi pastāv līdzās citiem atbildības režīmiem uzņēmējdarbības tiesībās, piemēram, patērētāju tiesībām vai konkurences tiesībām;

32.  pauž bažas par noziedzīgu nodarījumu pret vidi lielo izplatību, jo ESAO, ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja (UNODC), ANO Vides programmas (UNEP) un Interpola kopējās aplēses par visu noziedzīgo nodarījumu pret vidi naudā izteikto vērtību liecina, ka tā ir ceturtā lielākā starptautisko noziegumu kategorija; atzīst tiešu vai netiešu saikni starp noziedzīgiem nodarījumiem vides jomā un transnacionālo organizēto noziedzību un korupciju(21); aicina Eiropolu atjaunināt 2015. gadā veikto pētījumu(22) un regulāri sniegt jaunāko informāciju; norāda, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu, tostarp noziegumu pret vidi, iesaldēšana un konfiskācija ir uzskatāmi par būtiskiem organizētās noziedzības apkarošanas līdzekļiem, un uzsver, ka ir svarīgi izmantot šos līdzekļus arī sociāliem mērķiem, lai novērstu nodarīto kaitējumu un uzlabotu vidi;

33.  aicina Komisiju pēc tam, kad Eiropas Prokuratūra (EPPO) būs izveidota un darbosies ar pilnu jaudu, noskaidrot iespēju paplašināt tās pilnvaras, lai EPPOdarbības jomā ietvertu arī pret vidi izdarītus pārkāpumus;

34.  aicina Eiropolu un Eurojust pastiprināt ar vidi saistīto noziedzīgu nodarījumu dokumentēšanu un izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tiem; aicina Komisiju, Eiropolu un Eurojust nodrošināt turpmāku atbalstu un efektīvāku un institucionalizētāku struktūru esošajiem speciālistu tīkliem, pārrobežu tiesībaizsardzības iestādēm, vides aģentūrām un specializētiem prokuroriem, piemēram, Eiropas Prokuroru tīklam vides jomā (ENPE) un Eiropas Savienības Tiesnešu forumam vides jomā (EUFJE);

35.  uzsver, cik svarīga ir tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku (e-)apmācība noziedzīgu nodarījumu pret vidi jomā, un aicina CEPOL to pastiprināt;

36.  uzsver, ka ir svarīgi stiprināt Eiropola vides noziedzības apkarošanas tīklu (ENVICrimeNet) valstu un Eiropas līmenī, lai varētu veikt neatkarīgu un efektīvu izmeklēšanu nolūkā apkarot noziegumus pret vidi;

37.  uzsver, ka ES atbildības režīmā vides jomā jāievēro politikas saskaņotība attīstībai un ar principu „nekaitēt”;

38.  aicina Komisiju izvērtēt sekundāras atbildības režīma ieviešanu, proti, mātesuzņēmuma un ķēdes atbildību par kaitējumu, kas nodarīts cilvēku veselībai un videi(23), un izvērtēt to meitasuzņēmumu pašreizējo atbildību, kuri darbojas ārpus ES, tostarp iespējamos uzlabojumus videi nodarītā kaitējuma gadījumos;

39.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka tās priekšlikumā par uzņēmumu pienācīgu rūpību un uzņēmumu atbildību tiks iekļauts atbildības režīms, un uzskata – lai cietušie varētu saņemt efektīvu tiesisko aizsardzību, uzņēmumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem būtu jāsauc pie atbildības par kaitējumu, ko to kontrolē esošie uzņēmumi ir nodarījuši vai veicinājuši darbības vai bezdarbības dēļ, kad tie ir izdarījuši cilvēktiesību pārkāpumus vai ir nodarījuši kaitējumu videi, ja vien uzņēmums nevar pierādīt, ka tas ir veicis nepieciešamos pasākumus saskaņā ar pienācīgas rūpības pienākumiem un veicis visus saprātīgos pasākumus, lai novērstu šādu kaitējumu;

40.  uzskata, ka fakultatīvā atļauja būtu jāatstāj spēkā un modernākie aizsardzības pasākumi saskaņā ar DAVJ būtu jāīsteno arī turpmāk tikai tad, ja uzņēmums var pierādīt, ka tas nav varējis zināt par savas darbības bīstamību (apgrieztais pierādīšanas pienākums); tādēļ aicina pārskatītajā vides atbildības režīmā ierobežot atļauju piemērošanas jomu un modernākos aizsardzības līdzekļus, lai padarītu to efektīvāku saskaņā ar principu „piesārņotājs maksā”;

41.  aicina Komisiju pārbaudīt iespēju saskaņot DAVJ ar tiesību aktiem par uzņēmumu valžu civiltiesisko atbildību gadījumos, kad var noteikt cēloņsakarību starp uzņēmuma valdes darbību vai bezdarbību un kaitējumu videi, kā paredzēts DAVJ, tostarp arī tad, ja šāds kaitējums rodas piesārņojošu darbību rezultātā, lai maksimāli palielinātu uzņēmuma peļņu un valdes locekļu prēmijas(24);

42.  uzsver, ka videi nodarītā kaitējuma izmaksas nodokļu maksātājiem un atbildīgajiem operatoriem varētu ievērojami samazināt, izmantojot finansiālā nodrošinājuma instrumentus; tomēr norāda, ka DAVJ neparedz obligātu finansiālā nodrošinājuma sistēmu;

43.  prasa Komisijai novērtēt obligātas finansiālā nodrošinājuma sistēmas ieviešanu (apdrošināšana, banku garantijas, uzņēmumu kopfondi un obligācijas vai fondi), nosakot maksimālo robežvērtību katram gadījumam, lai novērstu to, ka nodokļu maksātājiem ir jāsedz izmaksas, kas rodas no videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas; papildus tam aicina Komisiju izstrādāt saskaņotu ES metodiku, ar ko aprēķina maksimālo atbildības robežvērtību, ņemot vērā attiecīgo darbību un ietekmi uz vidi; uzsver, ka ir nepieciešams nodrošināt finansiālas kompensācijas saņemšanu pat atbildīgā operatora maksātnespējas gadījumā;

44.  aicina Komisiju sagatavot pētījumu par DAVJ finanšu kompensācijas shēmas ieviešanu ES vai valstu līmenī gadījumos, kad pieejamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir nepietiekami, ņemot vērā kaitējuma apmēru; uzsver, ka saistītajās diskusijās cita starpā būtu jāpievēršas iespējamiem veidiem, kā aprēķināt videi nodarīto kaitējumu;

45.  uzskata, ka, tā kā DAVJ mērķis ir novērst un atlīdzināt kaitējumu videi, jauns regulējums (Regula par atbildību vides jomā) būtu jāpiemēro attiecībā uz visiem uzņēmumiem, kas darbojas Eiropas Savienībā, neatkarīgi no tā, kur tie ir reģistrēti vai kur tie atrodas, un ka ir jāīsteno holistiska pieeja un savstarpīgums, lai apmierinātu uzņēmumu vajadzības pasaules ekonomikā; turklāt uzskata, ka gaidāmās regulas piemērošana būtu jāattiecina uz visām struktūrām, kas saņem ES, valstu vai reģionālos fondus un kas savas darbības laikā rada vai var radīt kaitējumu videi;

46.  pauž gandarījumu par to, ka arvien lielāks skaits ES uzņēmumu cenšas radīt ilgtspējīgu vērtību, un aicina visus uzņēmumus tiekties uz trīskāršu rezultātu;

47.  atzīst, ka pārkārtošanās uz ilgtspējīgākām un videi draudzīgākām ražošanas metodēm var būt laikietilpīga un dārga, un norāda, ka skartajiem uzņēmumiem svarīga ir juridiskā un administratīvā noteiktība;

48.  atgādina, ka ES būtu jāveicina augsta līmeņa vides aizsardzība savā teritorijā un jādara viss iespējamais, lai novērstu kaitējumu videi, ko trešās valstīs rada ES dalībvalstīs reģistrēti uzņēmumi; atgādina arī, ka nav neviena ES tiesību instrumenta, kas ļautu sākt kriminālprocesu pret Eiropas uzņēmumiem ārvalstīs par noziegumiem pret vidi vai darbībām, kuras nodara kaitējumu videi; aicina ES mudināt mātesuzņēmumus sadarbībā ar trešām valstīm izmantot ilgtspējīgas un atbildīgas pieejas saskaņā ar starptautiskiem cilvēktiesību un vides standartiem un atturēties no ieguldījumu stratēģijām, kas tieši izraisa bīstamus rezultātus; mudina Komisiju radīt stimulus uzņēmumiem, kuru ilgtspējas politika brīvprātīgi paredz augstākus standartus nekā tiesību aktos noteiktie vides un bioloģiskās daudzveidības standarti, lai izvērtētu šādu politiku, izkristalizētu no tās paraugpraksi un sniegtu to kā piemēru citiem uzņēmumiem;

49.  aicina Komisiju nodrošināt visos tās tirdzniecības nolīgumos iekļauto bioloģiskās daudzveidības noteikumu pilnīgu īstenošanu un izpildes panākšanu, tostarp ar galvenā tirdzniecības nolīgumu izpildes uzrauga starpniecību; uzskata, ka Komisijai būtu labāk jānovērtē tirdzniecības nolīgumu ietekme uz bioloģisko daudzveidību, tostarp vajadzības gadījumā veicot turpmākus pasākumus, lai nostiprinātu spēkā esošo un turpmāko nolīgumu bioloģiskās daudzveidības noteikumus;

50.  aicina Komisiju nodrošināt, ka tiek izpildīti noteikumi par vienlīdzīgu konkurences apstākļu izveidi vai saglabāšanu vides jautājumos ES tirdzniecības nolīgumos, ja šie noteikumi ir daļa no šāda nolīguma;

51.  uzskata – lai novērstu iepriekš definētu ārkārtīgi plaši izplatītu piesārņojumu, ir jāpiemēro ne tikai atbildības vides jomā instrumenti, bet arī vesela virkne instrumentu, tostarp administratīvie pasākumi, finansiālas sankcijas un dažos gadījumos – kriminālvajāšana;

52.  aicina Komisiju nodrošināt saskaņā ar ECD noteikto sankciju piemērošanu;

53.  aicina Komisiju šajā sakarībā nodrošināt, ka publiskā iepirkuma līgumos un valsts līdzekļu sadalē tiek ņemta vērā uzņēmumu sociālā atbildība par videi nodarītā kaitējuma novēršanu un korektīvajiem pasākumiem;

54.  aicina Komisiju nekavējoties nākt klajā ar priekšlikumu par vides inspekcijām ES līmenī, kā to ierosināja Vides atbilstības un pārvaldības forums tās darba programmas devītajā pasākumā, taču uzskata, ka ar ieteikumu noteikt minimālos vides inspekciju kritērijus nepietiek;

55.  aicina Komisiju veicināt ES, tās dalībvalstu un starptautiskās sabiedrības rīcību, ar ko tiktu pastiprināti centieni apkarot noziedzīgus nodarījumus pret vidi; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot informētību un veicināt risinājumus starptautiskos forumos;

56.  ierosina, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa ieteikums(25), kurā sniegts detalizēts skaidrojums par to, kā jāveic vides inspekcijas, vajadzības gadījumā būtu jāatjaunina un jātransponē saistošā dokumentā vai regulā;

57.  aicina ES ombudu vairāk koncentrēties uz jautājumiem, kas saistīti ar vides acquis;

58.  uzskata, ka uzņēmumiem, kas sodīti par noziegumiem pret vidi, nevajadzētu ļaut gūt labumu no pasākumiem, kas paredzēti Pārredzamības reģistrā iekļautajām struktūrām atbilstošu, bet ierobežotu laikposmu; šajā nolūkā ierosina pārskatīt Pārredzamības reģistra darbības jomu un rīcības kodeksu, lai tajā iekļautu noteikumus par to uzņēmumu pagaidu izņemšanu no reģistra, kuri ir sodīti par noziegumiem pret vidi;

59.  norāda, ka ar rūpniecisko darbību ietekmi saistītas informācijas konfidencialitāte apvienojumā ar grūtībām, kas saistītas ar tādu darbību novērošanu un identificēšanu kā vielu vai atkritumu nelikumīga izgāšana jūrā, kuģu degazēšana un naftas izgāšana, var izraisīt ar ūdens piesārņojumu saistīto tiesību aktu pārkāpumu skaita palielināšanos; tādēļ uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpublisko attiecīgā informācija, lai atvieglotu iespējamās cēloņsakarības novērtēšanu starp rūpnieciskām darbībām un kaitējumu videi;

60.  atbalsta ANO aicinājumu globāli atzīt tiesības uz veselīgu un ilgtspējīgu vidi ANO līmenī;

61.  atgādina, ka noziedzības pret vidi pieaugums pasaulē arvien vairāk apdraud ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanu un ka cilvēki jaunattīstības valstīs ir tieši atkarīgi no vides, lai iegūtu pārtiku, gādātu par veselību un ekonomisko drošību; pauž nožēlu par to, ka bioloģiskās daudzveidības degradācija noziedzības pret vidi un no tās izrietošā resursu zuduma dēļ palielina šo cilvēku neaizsargātību;

62.  aicina palielināt atbalstu jaunattīstības valstu vietējām pašvaldībām un valdībām, lai saskaņotu vietējos tiesību aktus un politiku ar starptautiskajiem vides standartiem; uzsver, ka ir jāatbalsta pilsoniskā sabiedrība un vietējie dalībnieki trešās valstīs un jaunattīstības valstīs, lai valdības iestādes tiktu sauktas pie atbildības par privātu un valsts īpašumā esošu uzņēmumu radītu kaitējumu videi, ko valsts ir pieļāvusi vai atļāvusi;

o
o   o

63.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp. (2) OV L 328, 6.12.2008., 28. lpp. (3) OV L 102, 11.4.2006., 15. lpp. (4) OV L 140, 5.6.2009., 114. lpp. (5) OV L 178, 28.6.2013., 66. lpp. (6) Padomes Direktīva 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp.). (7) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (OV L 20, 26.1.2010., 7. lpp.). (8) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.). (9) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/56/EK (2008. gada 17. jūnijs), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.). (10) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/30/ES (2013. gada 12. jūnijs) par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā (OV L 178, 28.6.2013., 66. lpp.). (11) COM(2016)0204, 10. lpp. (12) Vides ģenerāldirektorāts, Konkrētā līguma „Atbalsts REFIT darbībām saistībā ar Direktīvu par noziegumiem vides jomā – 2. posms, rezultāti”, Eiropas Komisija, Brisele, 2019., 17. lpp. (13) Direktīvas par atbildību vides jomā REFIT novērtējums, 47. lpp. (14) OV L 409, 4.12.2020., 1. lpp. (15) OV C 215, 19.6.2018., 125. lpp. (16) Komisijas 2018. gada 18. janvāra paziņojums „Par ES rīcību vidiskās atbilstības un pārvaldības uzlabošanai” COM(2018)0010. (17) Vides atbilstības un pārvaldības forums, Apstiprināta darba programma 2020.–2022. gadam, lai uzlabotu vidisko atbilstību un pārvaldību, Eiropas Komisija, Brisele, 2020. gads. (18) Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments, Uzņēmumu atbildība vides jomā, Eiropas Parlaments, Brisele, 2020. gads, 110. lpp. (19) Komisijas 2020. gada 14. oktobra priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regula, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (COM(2020)0642). (20) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/95/ES (2014. gada 22. oktobris), ar ko groza Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un grupu nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšanu (OV L 330, 15.11.2014., 1. lpp.). (21) Sk. EFFACE ziņojumu „Organised Crime and Environmental Crime: Analysis of International Legal Instruments” (2015. g.) (Organizētā noziedzība un noziedzīgi nodarījumi pret vidi: starptautisko juridisko instrumentu analīze” vai pētījums “Transnational environmental crime threatens sustainable development” (Transnacionālie noziedzīgie nodarījumi pret vidi apdraud ilgtspējīgu attīstību) (2019. g.). (22) Eiropols, „Report on Environmental Crime in Europe” (Ziņojums par noziegumiem pret vidi Eiropā), 2015. gada 5. jūnijs. (23) Sk., piemēram, Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedumu Akzo Nobel NV un citi/Eiropas Kopienu Komisija, C-97/08 B, ECLI:EU:C:2009:536. (24) piemēram, ar dīzeļdegvielu darbināmo automobiļu skandāls un uzņēmuma Volkswagen izpilddirektora lieta. (25) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa ieteikums, ar ko paredz minimālos kritērijus vides inspekcijai dalībvalstīs (OV L 118, 27.4.2001., 41. lpp.).