Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. marta normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar ko sadarbībai muitas jomā izveido programmu “Muita” un atceļ Regulu (ES) Nr. 1294/2013 (05265/1/2021 – C9-0091/2021 – 2018/0232(COD))

P9_TA(2021)0070 A9-0038/2021

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (05265/1/2021 – C9-0091/2021),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 17. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(2) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2018)0442),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, ko atbildīgā komiteja apstiprināja saskaņā ar Reglamenta 74. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 67. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ieteikumu otrajam lasījumam (A9‑0038/2021),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir pienācīgi ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 62, 15.2.2019., 45. lpp. (2) Pieņemtie teksti, 16.4.2019., P8_TA(2019)0385.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. marta rezolūcija par virzību uz PTO prasībām pielāgotu ES oglekļa ievedkorekcijas mehānismu (2020/2043(INI))

P9_TA(2021)0071 A9-0019/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā nolīgumu, ko pieņēma ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) Pušu konferences 21. sesijā (COP 21) Parīzē 2015. gada 12. decembrī (Parīzes nolīgums),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmas 2019. gada ziņojumu par plaisu starp emisiju samazināšanas vajadzībām un perspektīvām,

–  ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) īpašo ziņojumu "Globālā sasilšana par 1,5 °C" un īpašo ziņojumu par okeānu un kriosfēru,

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu par Eiropas zaļo kursu (COM(2019)0640),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 17. septembra paziņojumu "Eiropas 2030. gada klimatisko ieceru vēriena kāpināšana" (COM(2020)0562) un tam pievienoto ietekmes novērtējumu (SWD(2020)0176),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2019. gada 12. decembra un 2020. gada 17.–21. jūlija sanāksmē pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 23. jūlija rezolūciju par Eiropadomes 2020. gada 17.–21. jūlija ārkārtas sanāksmes secinājumiem(1),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas secinājumus un ieteikumus 2020. gada 15. septembra Īpašajā ziņojumā Nr. 18/2020 "ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma: kvotu bezmaksas piešķiršana ir jāizmanto mērķtiecīgāk",

–  ņemot vērā Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ārkārtas situāciju klimata un vides jomā(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas zaļo kursu(3),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju par 2030. gada klimata mērķrādītāju, proti, siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu par 60 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeņiem(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas, Budžeta komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A9-0019/2021),

A.  tā kā klimata pārmaiņu nelabvēlīgā ietekme ir tiešs drauds cilvēku iztikai un sauszemes un jūras ekosistēmām, kā to apstiprina Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) īpašais ziņojums "Globālā sasilšana par 1,5 °C" un īpašais ziņojums par okeānu un kriosfēru; tā kā šī ietekme visās valstīs nav vienāda un vissmagāk skar nabadzīgākās valstis un cilvēkus;

B.  tā kā saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem var sagaidīt, ka no 2030. gada klimata pārmaiņas papildus izraisīs aptuveni 250 000 nāves gadījumu gadā, kam iemesli būs nepietiekams uzturs, malārija, diareja un pārmērīgs karstums;

C.  tā kā vidējā pasaules temperatūra jau iepriekš ir paaugstinājusies par 1,1 °C virs pirmsindustriālā līmeņa(5);

D.  tā kā ES un tās dalībvalstis saskaņā ar Parīzes nolīgumu ir apņēmušās īstenot klimata pasākumus, pamatojoties uz jaunākajiem pieejamajiem zinātniskajiem pierādījumiem, un to mērķis tagad ir ne vēlāk kā līdz 2050. gadam nodrošināt klimatneitralitāti;

E.  tā kā dažu pēdējo desmitgažu laikā ES ir izdevies veiksmīgi atsaistīt teritoriālās siltumnīcefekta gāzes (SEG) emisijas no ekonomiskās izaugsmes, SEG emisijām laikā no 1990. līdz 2019. gadam samazinoties par 24 %, kamēr IKP pieauga par vairāk nekā 60 %; tā kā tajā nav ņemtas vērā ES emisijas, ko ietver tās starptautiskā tirdzniecība, un tādējādi nepienācīgi ir novērtēta tās globālā oglekļa dioksīda pēda;

F.  tā kā 2015. gadā importēto un eksportēto emisiju attiecība Eiropas Savienībā bija 3:1, importējot 1,317 miljardus tonnu CO2 un eksportējot 424 miljonus tonnu(6);

G.  tā kā esošie ES tiesību akti ir bijuši efektīvi līdz šim pieņemto klimata mērķu īstenošanā; tā kā, kā uzsvēra Eiropas Revīzijas palāta(7), emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ES ETS) savā pašreizējā veidā, jo īpaši esošie noteikumi par oglekļa emisiju pārvirzi, nav snieguši efektīvus stimulus nepieciešamajai atsevišķu nozaru dekarbonizācijai, jo īpaši rūpniecībā, un dažos gadījumos ir radījuši nepamatotu negaidīto papildu peļņu ieinteresētajiem uzņēmumiem;

H.  tā kā Komisijai būtu jāturpina izstrādāt metodoloģijas, lai noteiktu produktu oglekļa pēdu un vides pēdas nospiedumu, izmantojot visa aprites cikla pieeju un nodrošinot, ka produktos ietverto emisiju uzskaite, tostarp no starptautiskā transporta, cik iespējams, atbilst realitātei;

I.  tā kā Komisijai būtu arī jāizpēta produktu un pakalpojumu izsekojamības jautājums, lai nolūkā izveidot datubāzi precīzāk apzinātu to kopējo ietekmi aprites ciklā, piemēram, ietekmi, ko rada materiālu ieguve un izmantošana, ražošanas process un enerģijas izmantošana, izmantotā transporta veids;

J.  tā kā aptuveni 27 % no globālajām CO2 emisijām, ko rada kurināmā sadedzināšana, pašlaik ir saistītas ar starptautiski tirgotām precēm(8); tā kā 90 % no starptautiskajiem preču pārvadājumiem tiek veikti jūrā, radot ievērojamas SEG emisijas; tā kā ES sākotnējā nacionāli noteiktajā devumā (NND) bija iekļautas tikai SEG emisijas, kas rodas iekšzemes ūdensceļu navigācijā; tā kā uz to attiecas pārskatīšana, ņemot vērā ES pastiprināto mērķrādītāju 2030. gadam;

K.  tā kā Covid-19 krīze ir sniegusi svarīgu mācību, tāpēc Komisijas priekšlikumā par jaunu atveseļošanas instrumentu Next Generation EU uzsvērta vajadzība stiprināt Eiropas autonomiju un noturību, kā arī vajadzība pēc īsām piegādes ķēdēm, jo īpaši īsākām pārtikas piegādes ķēdēm;

L.  tā kā ir būtiski svarīgi, lai Komisijai būtu integrēts klimata politikas redzējums, piemēram, risinot jautājumu par tādu emisiju mazināšanas mērķrādītāju kā jūras transports sasniegšanu, sasaistot tos ar oglekļa cenu noteikšanas stratēģijām;

M.  tā kā efektīva un pamatota cenas noteikšana ogleklim plašākas normatīvās vides ietvaros var kļūt par ekonomisku stimulu tādu ražošanas metožu izveidei, kas rada mazāku SEG pēdu, un var stimulēt ieguldījumus inovācijā un jaunās tehnoloģijās, nodrošinot ES ekonomikas dekarbonizāciju un apritīgumu; tā kā šajā saistībā nozīmīgs var būt efektīvs oglekļa ievedkorekcijas mehānisms;

N.  tā kā tirdzniecība var būt svarīgs instruments, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību un palīdzētu cīnīties pret klimata pārmaiņām; tā kā ES vienotais tirgus ir otrs lielākais patērētāju tirgus pasaulē, tā sniedzot ES unikālas iespējas globālo standartu noteikšanā;

O.  tā kā cīņa pret klimata pārmaiņām ir faktors, kas ietekmē konkurētspēju un sociālo taisnīgumu un piedāvā milzīgas iespējas rūpniecības attīstībai, darbvietu izveidei, inovācijai un reģionu attīstībai;

P.  tā kā Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XX pants ļauj Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) dalībvalstīm īstenot pasākumus, kas vajadzīgi cilvēku, dzīvnieku vai augu dzīvības vai veselības (b) vai dabas resursu (g) aizsardzībai;

Q.  tā kā ES būtu jāpieņem, ka trešā valsts var izveidot oglekļa ievedkorekcijas mehānismu, ja tā nosaka augstāku oglekļa cenu;

R.  tā kā ASV prezidents Džo Baidens savā vēlēšanu platformā ieņēma labvēlīgu nostāju, lai noteiktu oglekļa ievedkorekcijas nodevas vai kvotas oglekļietilpīgām precēm, ko ieved no valstīm, kuras nepilda pienākumus attiecībā uz klimatu un vidi; tā kā tas radītu jaunu iespēju sadarbībai starp ES un ASV, cīnoties pret klimata pārmaiņām un atjaunojot šo svarīgo partnerību;

S.  tā kā ES paaugstinātajam mērķim klimata pārmaiņu jomā nebūtu jārada risks, ka Eiropas rūpniecības nozarēm palielinās oglekļa emisiju pārvirze,

Vispārīgas piezīmes

1.  pauž dziļas bažas par to, ka pašlaik neviens iesniegtais nacionāli noteiktais devums (NND), tostarp ES un tās dalībvalstu devums, neatbilst Parīzes nolīgumā izvirzītajam mērķim ierobežot temperatūras paaugstināšanos krietni zem 2 °C, vienlaikus turpinot centienus ierobežot globālās temperatūras paaugstināšanos līdz 1,5 °C virs pirmsindustriālā līmeņa;

2.  pauž bažas par dažu ES tirdzniecības partneru sadarbības trūkumu starptautiskajās klimata sarunās dažu pēdējo gadu laikā, jo tas, kā nesen konstatēts Pušu konferences 25. sesijā, vājina mūsu kolektīvo globālo spēju sasniegt Parīzes nolīguma mērķus; mudina visas puses atbalstīt kolektīvus un zinātniski pamatotus globālos centienus, kas var ļaut šos mērķus sasniegt; aicina Komisiju un Padomi UNFCCC ievērot pārredzamu, taisnīgu un iekļaujošu lēmumu pieņemšanas procesu;

3.  uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir pienākums un iespēja turpināt uzņemties vadošu lomu globālajā klimatrīcībā līdz ar pārējiem vadošajiem globālajiem emisijas avotiem; norāda, ka ES ir vadījusi globālo klimatrīcību, kā apliecina tās pieņemtais mērķis ne vēlāk kā līdz 2050. gadam nodrošināt klimatneitralitāti un tās plāns palielināt savu emisiju samazināšanas mērķrādītāju 2030. gadam; stingri mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt klimata diplomātiju pirms un pēc tiesību akta priekšlikuma par oglekļa ievedkorekcijas mehānismu pieņemšanas un jo īpaši nodrošināt pastāvīgu dialogu ar tirdzniecības partneriem, lai stimulētu globālu klimatrīcību; uzsver, ka ir vajadzīgi vienlaicīgi diplomātiskie centieni, lai nodrošinātu, ka ES kaimiņvalstis tiek iesaistītas jau agrīnā posmā;

4.  uzsver iedzīvotāju un patērētāju galveno lomu enerģētikas pārkārtošanā un to, cik svarīgi ir stimulēt un atbalstīt patērētāju izvēli, lai mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi, veicinot ilgtspējīgas darbības un papildu ieguvumus, kas sekmē dzīves kvalitātes uzlabošanos;

5.  pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu noteikt ES klimata mērķrādītāju 2030. gadam kā "neto emisiju samazinājumu par vismaz 55 %" salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni; taču uzsver, ka Parlaments pieņēma augstāku mērķrādītāju, to nosakot 60 % apmērā;

6.  norāda, ka, lai gan ES ir ievērojami samazinājusi savas iekšzemes SEG emisijas, ES importā ietvertās SEG emisijas ir pastāvīgi augušas, tādējādi vājinot ES centienus samazināt savu globālo SEG pēdu; uzsver, ka preču un pakalpojumu neto imports ES veido vairāk nekā 20 % no Savienības iekšzemes CO2 emisijām; uzskata, ka būtu labāk jāpārrauga SEG saturs importā, lai konstatētu iespējamus pasākumus ES globālās SEG pēdas samazināšanai;

Ar PTO saderīga oglekļa ievedkorekcijas mehānisma izstrāde

7.  atbalsta oglekļa ievedkorekcijas mehānisma ieviešanu, ja vien tas ir saderīgs ar PTO noteikumiem un ES brīvās tirdzniecības nolīgumiem (BTN), neesot diskriminējošs un neradot slēptus ierobežojumus starptautiskajai tirdzniecībai; uzskata, ka šāds oglekļa ievedkorekcijas mehānisms stimulētu ES rūpniecības nozares un ES tirdzniecības partnerus dekarbonizēt savas nozares, un tādēļ atbalsta gan ES, gan globālo klimata politiku virzībā uz SEG neto nulles emisiju mērķa sasniegšanu saskaņā ar Parīzes nolīguma mērķiem; nepārprotami konstatē, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisms būtu jāveido tikai klimata mērķu sasniegšanas nolūkā un to nedrīkst ļaunprātīgi izmantot kā instrumentu protekcionisma, nepamatojamas diskriminācijas vai ierobežojumu veicināšanai; uzsver, ka šim mehānismam būtu jāatbalsta ES zaļie mērķi, jo īpaši nolūkā labāk risināt ES rūpniecībā un starptautiskajā tirdzniecībā iekļauto SEG emisiju problēmu, tajā pašā laikā neradot diskrimināciju un tiecoties uz vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem pasaulē;

8.  uzsver, ka vismazāk attīstītām valstīm un mazajām salu jaunattīstības valstīm būtu jāpiešķir īpašas tiesības, lai ņemtu vērā to īpašos apstākļus un oglekļa ievedkorekcijas mehānisma potenciālo negatīvo ietekmi uz to attīstību;

9.  atgādina par tālāko reģionu īpašajiem ierobežojumiem un problēmām, jo īpaši saistībā ar attālumu, izolētību un ierobežoto tirgus apjomu, un aicina, veidojot oglekļa ievedkorekcijas mehānismu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 349. pantu, pienācīgi ņemt vērā šo reģionu īpatnības;

10.  atkārtoti pauž, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisma ieviešanai būtu jābūt daļai no likumdošanas pasākumu kopuma, lai nodrošinātu ES ražošanā un patēriņā radīto SEG emisiju strauju samazināšanu, jo īpaši palielinot energoefektivitāti un atjaunojamos energoresursus; uzsver, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisms būtu jāapvieno ar politiku, kuras mērķis ir padarīt iespējamus un veicināt ieguldījumus mazoglekļa rūpnieciskajos procesos, tostarp ar inovatīviem finansēšanas rīkiem, jauno aprites ekonomikas rīcības plānu un plašāku ES rūpniecības politiku, kas ir gan vērienīga vides ziņā, gan sociāli taisnīga, lai virzītu dekarbonizētu Eiropas reindustrializāciju, radot kvalitatīvas darbvietas vietējā līmenī, un nodrošinātu Eiropas ekonomikas konkurētspēju, vienlaikus tiecoties uz ES klimata mērķiem un piedāvājot prognozējamību un noteiktību, lai nodrošinātu ieguldījumus klimatneitralitātē;

11.  uzsver, ka produktu standarti var nodrošināt resursefektīvu mazoglekļa ražošanu, kā arī palīdzēt nodrošināt, ka produktu izmantošanai ir minimāla negatīva ietekme uz vidi; tādēļ lūdz Komisijai, papildinot oglekļa ievedkorekcijas mehānisma ieviešanu, produktiem, ko laiž ES tirgū, ierosināt vērienīgākas, juridiski saistošas tiesību normas un standartus attiecībā uz SEG emisiju samazināšanu, resursu un enerģijas taupību, lai papildinātu ilgtspējīgu produktu politikas satvaru un jauno aprites ekonomikas rīcības plānu;

12.  uzskata, ka, lai novērstu iespējamus kropļojumus iekšējā tirgū un vērtības ķēdē, oglekļa ievedkorekcijas mehānismam būtu jāattiecas uz visu to produktu un preču importu, uz ko attiecas ES ETS, tostarp uz starpproduktos vai gatavajos izstrādājumos integrētajām emisijām; uzsver, ka sākotnēji (jau līdz 2023. gadam) un pēc ietekmes novērtējuma oglekļa ievedkorekcijas mehānismam būtu jāaptver enerģētikas un energoietilpīgās rūpniecības nozares, piemēram, cementa, tērauda, alumīnija, naftas pārstrādes produktu, papīra, stikla, ķīmisko vielu un mēslošanas līdzekļu ražošana, kas joprojām saņem lielas bezmaksas kvotas un joprojām rada 94 % ES rūpniecisko emisiju;

13.  uzsver, ka SEG emisiju saturs importā jāuzskaita, pamatojoties uz pārredzamiem, uzticamiem un drošiem, ar produktu saistītiem kritērijiem, kas noteikti trešo valstu iekārtu līmenī, un ka parasti, ja importētājs informāciju nav sniedzis, būtu jāņem vērā globālais vidējais SEG emisiju saturs atsevišķajos produktos, to sadalot pēc dažādām ražošanas metodēm ar atšķirīgu emisiju intensitāti; uzskata, ka, nosakot oglekļa cenas importam, būtu jāņem vērā gan tiešās, gan netiešās emisijas un attiecīgi arī katras valsts konkrētā oglekļa intensitāte elektrotīklā vai, ja importētājs ir sniedzis informāciju, enerģijas patēriņa oglekļa intensitāte iekārtas līmenī;

14.  norāda, ka Komisija pašlaik izvērtē visas dažādās iespējas, kā ieviest oglekļa ievedkorekcijas mehānismu, sākot ar nodokļu instrumentiem un beidzot ar mehānismiem, kuros izmantota ES ETS; uzsver, ka vienlaikus ar ES ETS pārskatīšanu būtu jāapsver oglekļa ievedkorekcijas mehānisma izstrādes kārtība, lai nodrošinātu to papildināmību un saskaņotību un novērstu pārklāšanos, kas ES rūpniecības nozarēm radītu dubultu aizsardzību; uzsver, ka ir svarīgi, lai oglekļa ievedkorekcijas mehānisma pamatā būtu pārredzams process, tostarp iesaistot PTO un ES tirdzniecības partnerus koordinācijā ar Eiropas Parlamentu un rūpīgi izvērtējot un salīdzinot dažādu oglekļa ievedkorekcijas mehānisma veidu efektivitāti, lietderīgumu un juridisko īstenojamību nolūkā samazināt kopējās SEG emisijas; uzsver, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisma galvenais mērķis ir saistīts ar vidi, tāpēc vides kritērijiem būtu jābūt būtiski svarīgiem instrumenta izvēlē, nodrošinot prognozējamu un pietiekami augstu oglekļa cenu, kas stimulē dekarbonizācijas ieguldījumus, lai īstenotu Parīzes nolīguma mērķus;

15.  uzsver, cik svarīgi ir novērtēt katras iespējas ietekmi uz patērētāju, jo īpaši neaizsargātāko grupu, dzīves līmeni, kā arī ietekmi uz viņu ieņēmumiem; aicina Komisiju ietekmes novērtējumā iekļaut arī to, kā ES budžetu ietekmē pašu resursu ieņēmumi no oglekļa ievedkorekcijas mehānisma atkarībā no mehānismam izvēlētās struktūras un kārtības;

16.  uzskata — lai novērstu iespējamu oglekļa emisiju pārvirzes risku, vienlaikus ievērojot PTO noteikumus, oglekļa ievedkorekcijas mehānisma maksa par oglekļa saturu importa precēs ir jāiekasē tādā veidā, kas atspoguļo oglekļa izmaksas, kuras maksā ES ražotāji; uzsver, ka oglekļa cenām, ko nosaka oglekļa ievedkorekcijas mehānisms, jāatbilst ES kvotu cenas dinamiskām izmaiņām ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, vienlaikus nodrošinot prognozējamību un mazāku svārstīgumu oglekļa cenā; uzskata, ka importētājiem būtu jāpērk kvotas no kvotu kopuma, kurš nav saistīts ar ES ETS un kura oglekļa cena atbilst oglekļa cenai dienā, kad notiek darījums ES ETS; uzsver, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisma ieviešana ir tikai viens no pasākumiem Eiropas zaļā kursa mērķu īstenošanā un ir arī jāpapildina ar nepieciešamajiem pasākumiem ETS neaptvertajās nozarēs, kā arī ar vērienīgu ES ETS reformu, lai nodrošinātu, ka tā īsteno pamatotu oglekļa cenas noteikšanu, pilnībā ievērojot "piesārņotājs maksā" principu, un palīdzētu veikt nepieciešamo SEG emisiju samazināšanu saskaņā ar ES atjaunināto klimata mērķrādītāju 2030. gadam un SEG neto nulles emisijas mērķrādītāju 2050. gadam, tostarp ņemot vērā lineārā samazinājuma faktoru, pārveidojot maksimālās summas bāzi un izvērtējot iespējamo vajadzību noteikt oglekļa minimālo cenu;

17.  uzsver, ka akcīzes nodeva (vai nodoklis) par oglekļa saturu visos gan iekšzemes, gan importētajos patēriņa produktos pilnībā nenovērstu oglekļa emisiju pārvirzes risku, būtu tehniski grūts uzdevums, ņemot vērā oglekļa izsekošanas sarežģītību globālajās vērtības ķēdēs, un varētu radīt ievērojamu slogu patērētājiem; atzīst, ka fiksētais ievedmuitas nodoklis vai importa nodoklis varētu būt vienkāršs instruments tam, lai sniegtu spēcīgu un stabilu vides cenu signālu attiecībā uz importēto oglekli; tomēr uzskata, ka šāds nodoklis, ņemot vērā tā fiksēto apmēru, būtu mazāk elastīgs instruments ES ETS cenu izmaiņu atspoguļošanai; uzsver, ka praksē mainīgais nodoklis, kas automātiski atspoguļo ES ETS cenu, būtu līdzvērtīgs uz pieņēmumu balstītai ETS; atzīst — ja oglekļa ievedkorekcijas mehānisms būs fiskāla rakstura, pastāv iespēja, ka tiks ieviests uz LESD 192. panta 2. punktu balstīts mehānisms;

18.  uzsver, ka būtu jānodrošina iespēja importētājiem saskaņā ar ES standartiem ES ETS mērīšanai, ziņošanai un verifikācijai pierādīt, ka viņu produkta oglekļa saturs ir zemāks par minētajām vērtībām, un jāļauj attiecīgi koriģēt maksājamo cenu, lai visā pasaulē veicinātu inovācijas un investīcijas ilgtspējīgās tehnoloģijās; uzskata, ka šādā veidā nevajadzētu uzlikt nesamērīgu slogu MVU; uzsver, ka mehānisma īstenošanas pamatā vajadzētu būt ES standartu kopumam, kas novērsīs tā apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu, un tā pārvaldīšanai būs vajadzīga spēcīga neatkarīga infrastruktūra;

19.  uzsver, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānismam būtu jānodrošina, ka no trešo valstu importētājiem netiek divreiz iekasēta maksa par oglekļa saturu viņu produktos, lai nodrošinātu vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret viņiem; aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt dažādo oglekļa ievedkorekcijas mehānisma variantu ietekmi uz vismazāk attīstītajām valstīm;

20.  uzsver, ka atšķirībā no ETS šajā mehānismā nedrīkst uzskatīt, ka kokmateriālu izmantošana par kurināmo ir oglekļneitrāla, un pārskatītajā un atjauninātajā sistēmā ir jānosaka cena ogleklim, kas iekļauts iegūtajos kokmateriālos un noplicinātajā augsnē;

21.  mudina Komisiju steidzami nodrošināt, lai tiktu mazināts risks, ka eksportētāji uz ES mēģinās apiet šo mehānismu vai apdraudēt tā efektivitāti, piemēram, pārvirzot ražojumus starp tirgiem vai eksportējot pusfabrikātus;

Ar tirdzniecību saistītie oglekļa ievedkorekcijas mehānisma aspekti

22.  prasa, lai Parīzes nolīgums un tajā noteiktie mērķi kļūtu par vienu no galvenajiem tirdzniecības politikas vadošajiem principiem, kam būtu pielāgojamas visas tirdzniecības iniciatīvas un to politiskie instrumenti, cita starpā iekļaujot to kā būtisku elementu brīvās tirdzniecības nolīgumos; pauž pārliecību, ka šāda mērķtiecīga tirdzniecības politika var būt svarīgs virzītājspēks, kas pavērsīs ekonomiku dekarbonizācijas virzienā, lai sasniegtu Parīzes nolīgumā un Eiropas zaļajā kursā izvirzītos klimata mērķus;

23.  pauž nopietnas bažas par daudzpusējās tirdzniecības sistēmas lomas mazināšanos; aicina Komisiju aktīvi sadarboties ar tirdzniecības partnervalstu valdībām, lai nodrošinātu nepārtrauktu dialogu par šo iniciatīvu, tādējādi stimulējot klimatrīcību gan Savienībā, gan tās tirdzniecības partnervalstīs; uzsver, ka tirdzniecības politiku var izmantot un tā būtu jāizmanto, lai sekmētu pozitīvu vides programmu un izvairītos no lielām atšķirībām ES un pārējās pasaules vides mērķu vērienīguma līmenī, un ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisms būtu jāizstrādā kā darbība, kas papildina ES brīvās tirdzniecības nolīgumu tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības nodaļās paredzētās darbības; uzsver, ka iniciatīvas galīgajam mērķim ir jābūt globālai rīcībai, kas padarīs oglekļa ievedkorekcijas mehānismu lieku, kad pārējā pasaule sasniegs vērienīguma līmeni, ko ES ir izvirzījusi attiecībā uz CO2 emisiju samazināšanu; tāpēc uzskata, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisms būtu jāuztver kā līdzeklis, kas palīdz paātrināt šo procesu, nevis kā protekcionisma līdzeklis; sagaida, ka Komisija sāks sarunas par vispārēju pieeju PTO vai G20 ietvaros;

24.  uzskata, ka pārejā uz klimatneitrālu, resursefektīvu un apritīgu globālo ekonomiku starptautiskā tirdzniecība un tirdzniecības politika ir būtiski faktori, kas atbalsta vispārējos centienus sasniegt ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) un izpildīt Parīzes nolīguma saistības; uzskata, ka ir steidzami jāīsteno visaptveroša PTO reforma, kas ļautu tai garantēt godīgu tirdzniecību un vienlaikus apkarot globālo sasilšanu; norāda, ka GATT noteikumi ir pieņemti 1947. gadā, un uzskata, ka tie ir jāpārskata, ņemot vērā pašreizējo klimata krīzi; sagaida, ka Komisija steidzami uzņemsies iniciatīvas attiecībā uz PTO reformu, lai panāktu atbilstību klimata mērķiem; aicina Komisiju pastiprināt centienus, lai panāktu globālu CO2 cenas noteikšanu, un veicināt klimata un vides aizsardzības tehnoloģiju tirdzniecību, piemēram, ar tādām tirdzniecības politikas iniciatīvām kā PTO Vides preču nolīgums;

25.  aicina Komisiju tiekties veikt daudzpusējas PTO reformas, kas starptautisko tirdzniecību saskaņotu ar Parīzes nolīguma mērķiem un citiem starptautisko tiesību aspektiem, jo īpaši ar Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijām; norāda, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisms būs saderīgs ar PTO noteikumiem, ja tiks veidots, lai sasniegtu skaidri noteiktu vides mērķi samazināt SEG emisijas, un ja tajā tiks ievērota augstākā vidiskā integritāte;

26.  uzsver, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisms var palīdzēt sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus; atgādina, ka arī pienācīga darba veicināšana ir ilgtspējīgas attīstības mērķis, un mudina Komisiju nodrošināt, ka ES tirgū laistās preces ir ražotas atbilstoši nosacījumiem, kuros ievērotas SDO konvencijas;

27.  norāda, ka PTO noteikumiem pielāgota oglekļa ievedkorekcijas mehānisma izstrādes pamats varētu būt GATT noteikumi, piemēram, I pants (vislielākās labvēlības režīma princips), III pants (valsts režīma princips) un vajadzības gadījumā XX pants (vispārējā izņēmuma klauzula), un tā vienīgajam pamatojumam būtu jābūt vides aizsardzībai, t. i., globālo CO2 emisiju mazināšanai un oglekļa emisiju pārvirzes novēršanai;

28.  uzsver nediskriminācijas principu, kas paredzēts GATT III pantā; uzsver, ka vienāda attieksme pret importētiem un vietējiem ražojumiem ir galvenais kritērijs, lai nodrošinātu jebkura pasākuma saderību ar PTO noteikumiem; uzsver, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānismam būtu jārada vienlīdzīgi konkurences apstākļi starp ES iekšzemes un ārvalstu ražotājiem, piemērojot ETS līdzvērtīgu maksu par integrētajām oglekļa emisijām importētajām precēm attiecīgajās nozarēs neatkarīgi no to izcelsmes, tādējādi nodrošinot Eiropas rūpniecībai pilnīgu aizsardzību pret oglekļa emisiju pārvirzi un novēršot emisiju pārnesi uz trešām valstīm; uzsver, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisma īstenošanā būtu jānovērš dubulta aizsardzība ES iekārtām, vienlaikus novērtējot ietekmi uz eksportu un atkarīgajām nozarēm vērtības ķēdē; uzsver, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisma izstrādē būtu jāievēro vienkāršs princips, saskaņā ar kuru vienu tonnu oglekļa nevajadzētu aizsargāt divreiz;

29.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt globālus vienlīdzīgus konkurences apstākļus Eiropas nozaru konkurētspējai, neradot kaitīgu ietekmi uz klimatu un vidi; tāpēc mudina Komisiju apsvērt eksporta atlaižu iespējamu ieviešanu, taču tikai tad, ja tās var pilnībā apliecināt savu labvēlīgo ietekmi uz klimatu un atbilstību PTO noteikumiem; uzsver, ka, lai novērstu nevēlamas klimata sekas, ko rada mazāk efektīvu ražošanas metožu stimulēšana Eiropas eksporta nozarēm, un nodrošinātu atbilstību PTO noteikumiem, jebkādam iespējamam eksporta atbalsta veidam būtu jābūt pārredzamam un proporcionālam, tas nedrīkst radīt nekāda veida konkurences priekšrocības ES eksporta nozarēm trešās valstīs un tas būtu stingri jāattiecina tikai uz visefektīvākajām iekārtām, lai saglabātu SEG emisiju samazināšanas stimulus ES eksporta uzņēmumiem;

30.  uzsver, ka mehānismam katrā ziņā ir jārada stimuls ES un ārvalstu rūpniecības nozarēm ražot tīrus un konkurētspējīgus produktus un jānovērš oglekļa emisiju pārvirze, neapdraudot tirdzniecības iespējas;

31.  norāda, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisms ir daļa Eiropas zaļā kursa un instruments, ar ko sasniegt ES 2050. gada klimatneitralitātes mērķi; norāda, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisms tieši vai netieši varētu ietekmēt oglekļietilpīgākās rūpniecības nozares ar izteiktu tirdzniecības intensitāti un ka ar tām visa procesa laikā būtu jāapspriežas; turklāt norāda, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisms varētu ietekmēt piegādes ķēdes tādējādi, ka tās internalizētu oglekļa izmaksas; uzsver, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānismam katrā ziņā būtu jābūt viegli administrējamam un tas nedrīkstētu radīt lieku finansiālu un administratīvu slogu uzņēmumiem, jo īpaši MVU;

Oglekļa ievedkorekcijas mehānisms un pašu resursi

32.  atzīst, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānismu ir iespējams ieviest vai nu kā pašreizējā muitas nodokļu režīma paplašinājumu, vai arī kā papildu shēmu pašreizējā ES ETS satvara ietvaros; uzsver, ka abas pieejas varētu pilnībā saskaņot ar pašu resursu iniciatīvu;

33.  atbalsta Komisijas ieceri izmantot oglekļa ievedkorekcijas mehānisma radītos ieņēmumus kā jaunus pašu resursus ES budžetā un aicina Komisiju nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz šo ieņēmumu izmantošanu; taču uzsver, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisma lomai budžetā nebūtu jābūt tikai kā instrumenta blakusproduktam; uzskata, ka šādiem jauniem ieņēmumiem būtu jāļauj sniegt lielāku atbalstu klimatrīcībai un zaļā kursa mērķiem, piemēram, taisnīgai pārkārtošanai un Eiropas ekonomikas dekarbonizācijai, kā arī lielākam ES ieguldījumam starptautiskajās klimata finansēs vismazāk attīstīto valstu un mazo salu jaunattīstības valstu interesēs, jo tās ir vismazāk aizsargātas pret klimata pārmaiņām, īpaši nolūkā tās atbalstīt industrializācijas procesā, kas balstīts uz tīrām un dekarbonizētām tehnoloģijām; aicina Komisiju gaidāmajā priekšlikumā ņemt vērā mehānisma sociālās sekas, lai tās samazinātu; uzsver, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisma radītos ieņēmumus nekādā gadījumā nedrīkst izmantot kā slēptas subsīdijas ļoti piesārņojošām Eiropas nozarēm, jo tas galu galā apdraudētu atbilstību PTO prasībām;

34.  atgādina, ka Parlaments, Padome un Komisija vienojās par jaunu pašu resursu izveidi, tostarp par oglekļa ievedkorekcijas mehānismu, nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) saskaņā ar 2020. gada 16. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību, kā arī par jauniem pašu resursiem, tostarp par ceļvedi jaunu pašu resursu ieviešanai (Iestāžu nolīgums)(9); uzsver, ka no oglekļa ievedkorekcijas mehānisma gūto finanšu plūsmu iekļaušana ES budžetā palīdzētu risināt fiskālās līdzvērtības jautājumus un nodrošinātu taisnīgu ietekmes sadalījumu dalībvalstīs, kā arī garantētu racionālu struktūru ar minimālām administratīvām izmaksām; tādēļ secina, ka šādu ieņēmumu definēšana par ES pašu resursiem samazinātu NKI iemaksu daļu ES budžeta finansēšanā un tādējādi palīdzētu taisnīgi sadalīt oglekļa ievedkorekcijas mehānisma ietekmi visās dalībvalstīs; uzskata, ka jebkādi ietaupījumi valsts līmenī mazāku NKI iemaksu dēļ palielinās dalībvalstu fiskālo telpu;

35.  ņem vērā dažādas piesardzīgās ieņēmumu aplēses 5–14 miljardu EUR apmērā gadā atkarībā no jaunā instrumenta darbības jomas un struktūras; uzsver, ka ES budžets jebkurā gadījumā ir īpaši piemērots tam, lai absorbētu ieņēmumu svārstības vai pat ilgtermiņa regresīvo ietekmi;

36.  pauž apņēmību nodrošināt to, ka pašu resursu grozā no oglekļa ievedkorekcijas mehānisma gūto pašu resursu daļa būs pietiekama tam, lai ar tiem segtu vispārējos paredzamos izdevumus, kas saistīti ar pamatsummas un aizņēmuma procentu atmaksu, kuru paredz Eiropas Atveseļošanas instruments, vienlaikus ievērojot universāluma principu; turklāt atgādina, ka jebkuram atmaksāšanas plāna pārpalikumam ir nemainīgi jāpaliek ES budžetā kā vispārējiem ieņēmumiem;

37.  uzsver, ka jaunu pašu resursu groza ieviešana, kā teikts ceļvedī jaunu pašu resursu ieviešanai saskaņā ar Iestāžu nolīgumu, var veicināt Eiropas Savienības līmeņa izdevumu koncentrēšanu uz prioritārajām jomām un kopīgo sabiedrisko labumu, nodrošinot augstu efektivitātes pieaugumu salīdzinājumā ar izdevumiem valsts līmenī; atgādina, ka gadījumā, ja kāda no trim iestādēm neievēro Iestāžu nolīgumā paredzētos noteikumus, citas iestādes var pret to vērsties tiesā;

38.  aicina iestādes aktīvi ievērot ceļveža jaunu pašu resursu ieviešanai burtu un garu saskaņā ar Iestāžu nolīgumu, kurā noteikts, ka šiem jaunajiem pašu resursiem jāstājas spēkā ne vēlāk kā līdz 2023. gada 1. janvārim;

Oglekļa ievedkorekcijas mehānisma īstenošana un citi aspekti

39.  uzsver, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisma ieviešana ir jāpapildina ar visu to videi kaitīgo subsīdiju veidu atcelšanu, kuras valsts līmenī piešķir energoietilpīgām nozarēm; aicina Komisiju izvērtēt dalībvalstu atšķirīgo praksi šajā jautājumā, ņemot vērā "piesārņotājs maksā" principu;

40.  prasa, lai oglekļa ievedkorekcijas mehānismu pārraudzītu neatkarīga struktūra Komisijas uzraudzībā, kurai pēc pieprasījuma un regulāri vismaz divreiz gadā būtu jāziņo un jāsniedz pārredzama informācija Parlamentam, Padomei un Komisijai;

41.  norāda, ka ES ir pasaulē lielākā oglekļa importētāja un ka oglekļa saturs no ES eksportētajās precēs ir ievērojami zemāks par oglekļa saturu importētajās precēs; secina, ka Eiropas centieni cīņā pret klimata pārmaiņām ir lielāki nekā vidējie starptautiskie centieni; uzsver — lai novērtētu Savienības kopējo ietekmi uz klimatu, ir vajadzīga stingra ziņošanas metode, kurā tiek ņemtas vērā ES importēto preču un pakalpojumu emisijas;

42.  uzsver, ka mehānisms laika gaitā kļūs novecojis tādu pietiekamu starptautisku klimata centienu ietekmē kā, piemēram, stabila, plaša un konsekventa starptautiskā oglekļa cenu noteikšana un pilnībā konkurētspējīgas zemu emisiju tehnoloģijas, produkti un ražošanas procesi; uzskata, ka klimata pārmaiņas ir globāla problēma, kurai nepieciešami globāli risinājumi, un tādēļ uzskata, ka ES būtu jāturpina atbalstīt globālas CO2 cenu noteikšanas sistēmas izveidi saskaņā ar Parīzes nolīguma 6. pantu; mudina Komisiju izstrādāt mehānismu, paredzot skaidru un vērienīgu grafiku tā īstenošanai un attīstībai; atgādina, ka daži CO2 mazināšanas tehniskie risinājumi joprojām ir izmēģinājuma posmā, un tādēļ aicina Komisiju turpināt centienus tos pilnveidot; aicina Komisiju izstrādāt šo mehānismu tāda vispusīga ilgtermiņa politikas pasākumu kopuma ietvaros, kurš atbilst mērķim par ļoti energoefektīvas un resursefektīvas siltumnīcefekta gāzu neto nulles emisijas ekonomikas sasniegšanu ne vēlāk kā līdz 2050. gadam;

43.  atgādina, ka ES klimata politikai, rūpniecības politikai un mērķim saglabāt un palielināt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi ir jābūt cieši saistītiem; uzsver, ka ikvienam mehānismam ir jābūt iekļautam mūsu rūpniecības stratēģijā, lai radītu stimulu rūpniecības nozarēm ražot tīrus un konkurētspējīgus produktus;

44.  uzsver, ka pienācīgi funkcionējošam mehānismam būtu jānodrošina ES importēto emisiju samazināšana un jānodrošina visefektīvākā klimata aizsardzība pret oglekļa emisiju pārvirzes risku, vienlaikus ievērojot PTO noteikumus; uzsver, ka mehānisms būtu jāizstrādā tā, lai nodrošinātu tā efektīvu un vienkāršu piemērošanu un vienlaikus nepieļautu, ka tiek apieta rīcība, piemēram, resursu apjoma samazināšanās vai tādu pusfabrikātu vai galaproduktu imports, uz kuriem šis mehānisms neattiecas;

45.  aicina Komisiju sniegt tehniskas konsultācijas un atbalstu pašmāju un ārvalstu rūpniecībai, jo īpaši MVU, par to, kā veidot uzticamas siltumnīcefekta gāzu emisiju uzskaites sistēmas importa precēm, lai saglabātu spēcīgu Eiropas rūpniecību, neradot tehniskus šķēršļus tirdzniecības partneriem;

46.  prasa veikt īpašu novērtējumu par mehānisma ietekmi uz MVU un konkurenci iekšējā tirgū; prasa vajadzības gadījumā izveidot MVU atbalsta mehānismu, lai tie varētu sekmīgi pielāgoties jaunajai tirgus realitātei, tādējādi novēršot to, ka MVU kļūst par lielāko tirgus dalībnieku negodīgas prakses upuriem;

47.  turklāt norāda — lai novērstu negodīgu konkurenci Eiropas tirgū, mehānismam nevajadzētu radīt neizdevīgus konkurences apstākļus konkurējošiem materiāliem; uzsver, ka nevajadzētu radīt neizdevīgus konkurences apstākļus klimatam nekaitīgākajiem materiāliem;

48.  uzsver tā nozīmi Eiropas iedzīvotāju un viņu interešu pārstāvības nodrošināšanā un ES prioritāšu sasniegšanas veicināšanā tādās jomās kā klimata aizsardzība, ilgtspējīga izaugsme un starptautiskā konkurētspēja; tādēļ aicina Komisiju un Padomi likumdošanas procesā šī mehānisma izstrādei pilnībā iesaistīt Parlamentu kā vienu no likumdevējiem;

o
o   o

49.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0206. (2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0078. (3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0005. (4) Eiropas Parlamenta 2020. gada 8. oktobrī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido klimatneitralitātes panākšanas satvaru un groza Regulu (ES) 2018/1999 (Eiropas Klimata akts) (Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0253). (5) Pasaules Meteoroloģijas organizācijas (WMO) paziņojums par globālā klimata situāciju 2019. gadā. (6) Fezzigna, P., Borghesi, S., Caro, D., "Revising Emission Responsibilities through Consumption-Based Accounting: A European and Post-Brexit Perspective" izdevumā Sustainability, 2019. gada 17. janvāris. (7) Sk. Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 18/2020. (8) Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO), "Starptautiskajā tirdzniecībā un iekšzemes galīgajā pieprasījumā iekļautās CO2 emisijas — metodoloģija un rezultāti, izmantojot ESAO starpvalstu ielaides un izlaides datubāzi", 2020. gada 23. novembris. (9) OV L 433 I, 22.12.2020., 28. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā (COM(2020)0314 – C9-0213/2020 – 2020/0148(CNS))

P9_TA(2021)0072 A9-0015/2021

(Īpašā likumdošanas procedūra — apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2020)0314),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 113. un 115. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C9-0213/2020),

–  ņemot vērā Reglamenta 82. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A9-0015/2021),

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.  aicina Komisiju atbilstoši grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

3.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

4.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Direktīvas priekšlikums 1. apsvērums (1)  Lai ņemtu vērā jaunas Savienības iniciatīvas nodokļu pārredzamības jomā, Padomes Direktīvā 2011/16/ES21 pēdējos gados ir izdarīta virkne grozījumu. Ar šīm izmaiņām galvenokārt tika ieviesti ziņošanas pienākumi, kam sekoja paziņošana citām dalībvalstīm saistībā ar finanšu kontiem, iepriekšējiem pārrobežu nolēmumiem un iepriekšējām vienošanās par cenas noteikšanu, pārskatiem par katru valsti un ziņojamām pārrobežu shēmām. Tādējādi šie grozījumi paplašināja automātiskās informācijas apmaiņas darbības jomu. Nodokļu iestāžu rīcībā tagad ir plašāks sadarbības instrumentu kopums, lai atklātu un apkarotu krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu. (1)  Lai ņemtu vērā jaunas Savienības iniciatīvas nodokļu pārredzamības jomā, Padomes Direktīvā 2011/16/ES21 pēdējos gados ir izdarīta virkne grozījumu. Ar šīm izmaiņām galvenokārt tika ieviesti ziņošanas pienākumi, kam sekoja paziņošana citām dalībvalstīm saistībā ar finanšu kontiem, iepriekšējiem pārrobežu nolēmumiem un iepriekšējām vienošanās par cenas noteikšanu, pārskatiem par katru valsti un ziņojamām pārrobežu shēmām. Tādējādi šie grozījumi paplašināja automātiskās informācijas apmaiņas darbības jomu. Nodokļu iestāžu rīcībā tagad ir plašāks sadarbības instrumentu kopums, lai atklātu un apkarotu krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu nolūkā aizsargāt nodokļu ieņēmumus un nodrošināt taisnīgu nodokļu uzlikšanu. _________________ _________________ 21 Padomes Direktīva 2011/16/ES (2011. gada 15. februāris) par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK (OV L 64, 11.3.2011., 1. lpp.). 21 Padomes Direktīva 2011/16/ES (2011. gada 15. februāris) par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK (OV L 64, 11.3.2011., 1. lpp.). Grozījums Nr. 2 Direktīvas priekšlikums 1.a apsvērums (jauns) (1a)   Lai īstenotu minēto plašāko sadarbības instrumentu kopumu, digitālo pārkārtošanos un mērķi uzlabot sadarbību starp valstu iestādēm, ir nepieciešami kvalificēti cilvēkresursi un atbilstoši finanšu resursi. Tādēļ līdztekus ierosinātajām izmaiņām ir jāparedz atbilstošs investīciju līmenis, galvenokārt informātikas un digitālās infrastruktūras pielāgošanai un profesionālajai apmācībai. Visbeidzot, būtu jāuzlabo dalībvalstu spēja apstrādāt visu saņemto finanšu informāciju un jāpalielina nodokļu iestāžu finanšu, IT un cilvēkresursi. Grozījums Nr. 3 Direktīvas priekšlikums 2. apsvērums (2)  Pēdējos gados Komisija ir uzraudzījusi Direktīvas 2011/16/ES22 piemērošanu un 2019. gadā ir pabeigusi tās izvērtēšanu. Lai gan ir veikti būtiski uzlabojumi automātiskās informācijas apmaiņas jomā, joprojām ir jāuzlabo spēkā esošie noteikumi, kas attiecas uz visiem informācijas apmaiņas un administratīvās sadarbības veidiem. (2)  Pēdējos gados Komisija ir uzraudzījusi Direktīvas 2011/16/ES22 piemērošanu un 2019. gadā ir pabeigusi tās izvērtēšanu. Lai gan ir veikti būtiski uzlabojumi automātiskās informācijas apmaiņas jomā, joprojām ir jāuzlabo spēkā esošie noteikumi, kas attiecas uz visiem informācijas apmaiņas un administratīvās sadarbības veidiem. Lai ņemtu vērā situācijas attīstību nodokļu pārredzamības jomā, minēto direktīvu var būt nepieciešams atjaunināt regulāri. _________________ _________________ 22 Eiropas Komisija, Komisijas dienestu darba dokuments “Izvērtējums par Padomes Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK” (SWD(2019)0328). 22 Eiropas Komisija, Komisijas dienestu darba dokuments “Izvērtējums par Padomes Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK” (SWD(2019)0328). Grozījums Nr. 4 Direktīvas priekšlikums 3. apsvērums (3)  Saskaņā ar Direktīvas 2011/16/ES 5. pantu pieprasījuma saņēmējai iestādei pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes pieprasījuma ir jāpaziņo pieprasījuma iesniedzējai iestādei visa informācija, kura ir tās rīcībā vai kuru tā iegūst administratīvā procedūrā un kura ir prognozējami svarīga, lai pārvaldītu un izpildītu dalībvalstu iekšzemes tiesību aktus attiecībā uz nodokļiem, kas ietilpst minētās direktīvas darbības jomā. Lai nodrošinātu informācijas apmaiņas efektivitāti un novērstu nepamatotus pieprasījumu atteikumus, kā arī lai nodrošinātu juridisko skaidrību un noteiktību gan nodokļu administrācijām, gan nodokļu maksātājiem, būtu skaidri jānosaka prognozējamā svarīguma standarts. Šajā kontekstā būtu arī jāprecizē, ka prognozējamā svarīguma standarts nebūtu jāpiemēro papildu informācijas pieprasījumiem pēc informācijas apmaiņas saskaņā ar Direktīvas 2011/16/ES 8.a pantu saistībā ar iepriekšēju pārrobežu nolēmumu vai iepriekšēju vienošanos par cenas noteikšanu. (3)  Saskaņā ar Direktīvas 2011/16/ES 5. pantu pieprasījuma saņēmējai iestādei pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes pieprasījuma ir jāpaziņo pieprasījuma iesniedzējai iestādei visa informācija, kura ir tās rīcībā vai kuru tā iegūst administratīvā procedūrā un kura ir prognozējami svarīga, lai pārvaldītu un izpildītu dalībvalstu iekšzemes tiesību aktus attiecībā uz nodokļiem, kas ietilpst minētās direktīvas darbības jomā. Lai nodrošinātu informācijas apmaiņas efektivitāti un novērstu nepamatotus pieprasījumu atteikumus, kā arī lai nodrošinātu juridisko skaidrību un noteiktību gan nodokļu administrācijām, gan nodokļu maksātājiem, būtu skaidri jānosaka prognozējamā svarīguma standarts saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, kas nosaka, ka jēdziens “prognozējamais svarīgums” ir domāts, lai paredzētu informācijas apmaiņu nodokļu jautājumos pēc iespējas plašākā mērā. Šajā kontekstā būtu arī jāprecizē, ka prognozējamā svarīguma standarts nebūtu jāpiemēro papildu informācijas pieprasījumiem pēc informācijas apmaiņas saskaņā ar Direktīvas 2011/16/ES 8.a pantu saistībā ar iepriekšēju pārrobežu nolēmumu vai iepriekšēju vienošanos par cenas noteikšanu. Grozījums Nr. 5 Direktīvas priekšlikums 3.a apsvērums (jauns) (3a)   Savienībai un dalībvalstīm būtu jānodrošina visā Savienībā saskaņota soda mēru un sankciju sistēma, lai nepieļautu, ka platformu operatori izmanto dalībvalstu nodokļu sistēmu nepilnības un to atšķirības. Attiecīgo noteikumu pārkāpšanas gadījumā būtu jāapsver iespēja piemērot finansiālas sankcijas un izslēgt pārkāpuma izdarītāju no publiskā iepirkuma līgumiem. Ārkārtējos un atkārtotos gadījumos būtu jāparedz iespēja atsaukt platformas operatora uzņēmējdarbības licenci. Grozījums Nr. 6 Direktīvas priekšlikums 4.a apsvērums (jauns) (4a)  Lai nodokļu maksātājiem pastāvīgi sniegtu pareizu un pilnīgu informāciju, dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu jāatklāj ienākumu kategorijas, par kurām notiek automātiska informācijas apmaiņa ar citu dalībvalstu un trešo valstu kompetentajām iestādēm vai jurisdikcijām. Grozījums Nr. 7 Direktīvas priekšlikums 4.b apsvērums (jauns) (4b)   Jebkāda informācija par pārrobežu shēmām, kas skar trešās valstīs, būtu jādara zināma arī šo valstu nodokļu iestādēm. Minētajai prasībai jo īpaši būtu jāattiecas uz jaunattīstības valstīm, kurām bieži vien ir ierobežotāka piekļuve starptautiskām nodokļu informācijas apmaiņas sistēmām. Grozījums Nr. 8 Direktīvas priekšlikums 6.a apsvērums (jauns) (6a)   Pienācīga nodokļu maksātāju identificēšana ir būtiska, lai informācijas apmaiņa starp nodokļu administrācijām būtu efektīva. Nodokļu maksātāja identifikācijas numurs (TIN) būtu jādara pieejams ikreiz, kad to paredz Direktīva 2011/16/ES, un Eiropas TIN būtu vislabākais līdzeklis, kā veikt šādu identificēšanu. Eiropas TIN dotu iespēju jebkurai trešai personai ātri, viegli un pareizi identificēt un reģistrēt TIN pārrobežu attiecībās un noderētu par pamatu efektīvai automātiskai informācijas apmaiņai starp dalībvalstu nodokļu administrācijām. Grozījums Nr. 9 Direktīvas priekšlikums 7. apsvērums (7)  Nodokļu administrācijas bieži pieprasa informāciju no digitālo platformu operatoriem. Tas platformu operatoriem rada ievērojamas administratīvās un atbilstības nodrošināšanas izmaksas. Tajā pašā laikā dažas dalībvalstis ir uzlikušas vienpusēju ziņošanas pienākumu, kas rada papildu administratīvo slogu platformu operatoriem, jo tiem ir jāievēro daudzi valsts ziņošanas standarti. Tādēļ būtu svarīgi, lai visā iekšējā tirgū tiktu piemērots standartizēts ziņošanas pienākums. (7)  Nodokļu administrācijas bieži pieprasa informāciju no digitālo platformu operatoriem. Tas platformu operatoriem rada ievērojamas administratīvās un atbilstības nodrošināšanas izmaksas. Tajā pašā laikā dažas dalībvalstis ir uzlikušas vienpusēju ziņošanas pienākumu, kas rada papildu administratīvo slogu platformu operatoriem, jo tiem ir jāievēro daudzi valsts ziņošanas standarti. Tādēļ būtu svarīgi, lai visā iekšējā tirgū tiktu piemērots standartizēts ziņošanas pienākums. Šāda standartizācija ir būtiska, lai veicinātu trīs galvenos mērķus: līdz minimumam samazināt atbilstības nodrošināšanas izmaksas operatoriem, palielināt valsts iestāžu darba efektivitāti un mazināt birokrātiju gan nodokļu maksātājiem, gan nodokļu administrācijām. Grozījums Nr. 10 Direktīvas priekšlikums 7.a apsvērums (jauns) (7a)  Ekonomikas digitalizācija ir viens no Savienības nākotnes ekonomikas un izaugsmes stratēģijas stūrakmeņiem. Savienībai vajadzētu būt pievilcīgai videi no digitālo uzņēmumu viedokļa, jo īpaši saistībā ar to komerciālo, inovācijas un nodarbinātības potenciālu. Tomēr digitālās preces un pakalpojumi parasti ir ļoti mobili un nemateriāli un līdz ar to vairāk pakļauti agresīvas nodokļu plānošanas praksei, jo daudzu uzņēmējdarbības modeļu izmantošanai nav nepieciešama fiziska infrastruktūra, lai veiktu darījumus ar klientiem un radītu peļņu. Iepriekš minētais liek apšaubīt tradicionālajām nozarēm izstrādāto Savienības uzņēmumu ienākuma nodokļa modeļu piemērotību, tostarp attiecībā uz to, cik lielā mērā būtu iespējams pilnībā pārstrādāt vērtēšanas un aprēķināšanas kritērijus tā, lai tie būtu pielāgoti 21. gadsimta komerciālajām darbībām. Turklāt tas ir radījis situāciju, kad tiešsaistes pārdevējiem un pārdevējiem, kas darbojas ar platformu starpniecību, pašlaik ir iespēja radīt ienākumus, kuru paziņošana ir nepietiekama, un līdz ar to pastāv augsts risks, ka šie ienākumi netiek aplikti ar nodokli pilnā apmērā vai vispār netiek aplikti ar nodokli. Grozījums Nr. 11 Direktīvas priekšlikums 13. apsvērums (13)  Ņemot vērā digitālo platformu digitālo raksturu un elastību, ziņošanas pienākums būtu jāattiecina arī uz tiem platformu operatoriem, kuri veic komercdarbību Savienībā, bet kuri nav nedz kādas dalībvalsts rezidenti nodokļu vajadzībām, nedz tur ir inkorporēti vai tiek pārvaldīti, nedz arī kuriem tur ir pastāvīga pārstāvniecība. Tas nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp platformām un novērstu negodīgu konkurenci. Lai to veicinātu, būtu jānosaka prasība ārvalstu platformām, kas vēlas darboties iekšējā tirgū, reģistrēties un ziņot vienā vienīgā dalībvalstī. (13)  Ņemot vērā digitālo platformu digitālo raksturu un elastību, ziņošanas pienākums būtu jāattiecina arī uz tiem platformu operatoriem, kuri veic komercdarbību Savienībā, bet kuri nav nedz kādas dalībvalsts rezidenti nodokļu vajadzībām, nedz tur ir inkorporēti vai tiek pārvaldīti, nedz arī kuriem tur ir pastāvīga pārstāvniecība. Tas nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp platformām un novērstu negodīgu konkurenci. Lai to veicinātu, būtu jānosaka prasība ārvalstu platformām, kas vēlas darboties iekšējā tirgū, reģistrēties un ziņot vienā vienīgā dalībvalstī, ņemot vērā to galvenās vai reģionālās mītnes atrašanās vietu, faktisko vadības vietu, kā arī būtiskas saimnieciskās darbības esamību izvēlētajā dalībvalstī. Grozījums Nr. 12 Direktīvas priekšlikums 14.a apsvērums (jauns) (14a)   Ņemot vērā to, ka pakāpeniski digitalizēta un globalizēta ekonomika atklāj sarežģītas un ar izaicinājumiem saistītas dimensijas, tādas kā kriptoaktīvi, ir svarīgi pastiprināt valstu nodokļu administrāciju sadarbību šajā jomā. Skaidrai kriptoaktīvu definēšanai, ņemot vērā pašlaik notiekošo darbu ESAO un FATF, ir būtiska nozīme izvairīšanās no nodokļu maksāšanas apkarošanā un taisnīgas nodokļu uzlikšanas veicināšanā. FATF ir pieņēmusi plašu virtuālās valūtas definīciju un ieteikusi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas pienākumu piemērošanas jomā iekļaut jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas veic attiecīgas darbības, tostarp kriptoaktīvu apmaiņu vai nodošanu, vai piedalās ar sākotnējiem monētu piedāvājumiem saistītos finanšu pakalpojumos, vai sniedz šādus pakalpojumus. Kriptovalūtu izplatīšanās ir aktuāls jautājums, kas būtu jāņem vērā, veicot jebkādus centienus pastiprināt administratīvo sadarbību, balstoties uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principu. Tāpat arī, ņemot vērā globālo tehnoloģisko progresu, ir nepieciešami modernizēti uzraudzības mehānismi, kas būtu ciešā kontaktā ar attiecīgajām noziedzīgu darbību finansēšanas apkarošanas institūcijām. Grozījums Nr. 13 Direktīvas priekšlikums 15. apsvērums (15)  Mērķi – novērst izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu – varētu nodrošināt, prasot digitālo platformu operatoriem ziņot par ienākumiem, kas gūti, izmantojot platformas, agrīnā posmā, pirms valstu nodokļu iestādes veic savus ikgadējos nodokļu aprēķinus. Lai atvieglotu dalībvalstu nodokļu iestāžu darbu, ar paziņoto informāciju būtu jāapmainās viena mēneša laikā pēc tās paziņošanas. Lai atvieglotu automātisko informācijas apmaiņu un veicinātu efektīvu resursu izmantošanu, informācijas apmaiņa būtu jāveic elektroniski, izmantojot esošo kopējo sakaru tīklu (CCN), ko izveidojusi Savienība. (15)  Mērķi – novērst izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu – varētu nodrošināt, prasot digitālo platformu operatoriem ziņot par ienākumiem, kas gūti, izmantojot platformas, agrīnā posmā, pirms valstu nodokļu iestādes veic savus ikgadējos nodokļu aprēķinus. Lai atvieglotu dalībvalstu nodokļu iestāžu darbu, ar paziņoto informāciju būtu jāapmainās bez liekas kavēšanās un vēlākais viena mēneša laikā pēc tās paziņošanas. Lai atvieglotu automātisko informācijas apmaiņu un veicinātu efektīvu resursu izmantošanu, informācijas apmaiņa būtu jāveic elektroniski, izmantojot esošo kopējo sakaru tīklu (CCN), ko izveidojusi Savienība. Digitālajai infrastruktūrai vajadzētu būt noturīgai, un tai būtu jāgarantē visaugstākie drošības standarti. Grozījums Nr. 14 Direktīvas priekšlikums 15.a apsvērums (jauns) (15a)   Šai direktīvai būtu jānodrošina, ka kompetentās iestādes var piekļūt datiem par nomas līgumu spēkā esamības ilgumu — ja īpašuma īstermiņa noma ir ierobežota laikā —, lai atvieglotu minēto ierobežojumu īstenošanu un kontroli pār nomas maksas paaugstināšanos Savienībā. Grozījums Nr. 15 Direktīvas priekšlikums 15.b apsvērums (jauns) (15b)   Indivīdi, kuriem ir piekļuve informācijai, kas saistīta ar platformu operatoru un starptautisku uzņēmumu sensitīvu nodokļu informāciju par izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanas praksi, būtu jāmudina pieteikties un sadarboties ar iestādēm diskrēti un ievērojot sabiedrības intereses, un šādos gadījumos viņi būtu pilnībā aizsargājami. Grozījums Nr. 16 Direktīvas priekšlikums 16. apsvērums (16)  Komisijas veiktais Direktīvas 2011/16/ES izvērtējums liecināja, ka ir pastāvīgi jāuzrauga minētās direktīvas un valsts transponēšanas noteikumu, kuri ļauj piemērot minēto direktīvu, piemērošanas efektivitāte. Lai Komisija arī turpmāk varētu pienācīgi uzraudzīt un izvērtēt, cik efektīva ir automātiskā informācijas apmaiņa atbilstīgi Direktīvai 2011/16/ES, dalībvalstīm vajadzētu būt pienākumam ik gadu ziņot Komisijai statistiku par šādu informācijas apmaiņu. (16)  Komisijas veiktais Direktīvas 2011/16/ES izvērtējums liecināja, ka ir pastāvīgi jāuzrauga minētās direktīvas un valsts transponēšanas noteikumu, kuri ļauj piemērot minēto direktīvu, piemērošanas efektivitāte. Lai Komisija arī turpmāk varētu pienācīgi uzraudzīt un izvērtēt, cik efektīva ir automātiskā informācijas apmaiņa atbilstīgi Direktīvai 2011/16/ES, dalībvalstīm vajadzētu būt pienākumam ik gadu ziņot Komisijai statistiku par šādu informācijas apmaiņu. Tām arī reizi gadā būtu jāpaziņo Komisijai visa attiecīgā informācija par šķēršļiem, kas kavē minētās direktīvas pienācīgu īstenošanu. Grozījums Nr. 17 Direktīvas priekšlikums 16.a apsvērums (jauns) (16a)  Komisijai divu gadu laikā pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas būtu jāiesniedz ziņojums par to noteikumu īstenošanu un efektivitāti, kuri ar šo direktīvu tiek ieviesti Direktīvā 2011/16/ES, un būtu jānāk klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, tostarp ar leģislatīvu aktu priekšlikumiem, tās uzlabošanai. Minētais ziņojums būtu jāpublisko. Grozījums Nr. 18 Direktīvas priekšlikums 19. apsvērums (19)  Daudzpusējas kontroles, kuras veic ar programmas “Fiscalis 2020” atbalstu, kura izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1286/20135, ir parādījušas ieguvumus, ko sniedz viena vai vairāku nodokļu maksātāju, attiecībā uz kuriem divām vai vairākām Savienības dalībvalstu nodokļu administrācijām ir kopīgas vai papildinošas intereses, koordinēta kontrole. Tā kā nav skaidra juridiskā pamata kopīgu revīziju veikšanai, šādas kopīgas darbības pašlaik tiek veiktas, apvienojot Direktīvas 2011/16/ES noteikumus par ārvalstu ierēdņu klātbūtni citu dalībvalstu teritorijā un vienlaicīgām pārbaudēm. Tomēr daudzos gadījumos šī prakse ir izrādījusies nepietiekama, un tai trūkst juridiskās skaidrības un noteiktības. (19)  Daudzpusējas kontroles, kuras veic ar programmas “Fiscalis 2020” atbalstu, kura izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1286/20135, ir parādījušas ieguvumus, ko sniedz viena vai vairāku nodokļu maksātāju, attiecībā uz kuriem divām vai vairākām Savienības dalībvalstu nodokļu administrācijām ir kopīgas vai papildinošas intereses, koordinēta kontrole. Tādēļ pārbaudēm uz vietas un kopīgām revīzijām vajadzētu būt daļai no Savienības satvara nodokļu administrāciju sadarbībai. Tā kā nav skaidra juridiskā pamata kopīgu revīziju veikšanai, šādas kopīgas darbības pašlaik tiek veiktas, apvienojot Direktīvas 2011/16/ES noteikumus par ārvalstu ierēdņu klātbūtni citu dalībvalstu teritorijā un vienlaicīgām pārbaudēm. Tomēr daudzos gadījumos šī prakse ir izrādījusies nepietiekama, un tai trūkst juridiskās skaidrības un noteiktības. Tādēļ ir svarīgi novērst minēto juridisko nenoteiktību un administratīvās sadarbības ietvaros minētajām pārbaudēm nodrošināt juridisko pamatu. __________________ __________________ 5 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1286/2013 (2013. gada 11. decembris), ar ko izveido rīcības programmu nodokļu sistēmu darbības uzlabošanai Eiropas Savienībā laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam (“Fiscalis 2020”) un atceļ Lēmumu Nr. 1482/2007/EK ( OV L 347, 20.12.2013., 25. lpp.). 5 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1286/2013 (2013. gada 11. decembris), ar ko izveido rīcības programmu nodokļu sistēmu darbības uzlabošanai Eiropas Savienībā laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam (“Fiscalis 2020”) un atceļ Lēmumu Nr. 1482/2007/EK ( OV L 347, 20.12.2013., 25. lpp.). Grozījums Nr. 19 Direktīvas priekšlikums 20. apsvērums (20)  Dalībvalstīm būtu jāpieņem skaidrs un efektīvs tiesiskais regulējums, lai to nodokļu iestādes varētu veikt kopīgas revīzijas attiecībā uz personām, kas veic pārrobežu darbību. Kopīgas revīzijas ir administratīvas procedūras, kuras kopīgi veic divu vai vairāku dalībvalstu kompetentās iestādes, lai izskatītu lietu, kas saistīta ar vienu vai vairākām personām, attiecībā uz kurām šīm dalībvalstīm ir kopīgas vai papildinošas intereses. Kopīgām revīzijām var būt svarīga nozīme, lai veicinātu labāku iekšējā tirgus darbību. Kopīgas revīzijas būtu jāstrukturē tā, lai ar skaidriem procesuālajiem noteikumiem nodrošinātu juridisko noteiktību nodokļu maksātājiem, tostarp lai mazinātu nodokļu dubultās uzlikšanas risku. (20)  Dalībvalstīm būtu jāpieņem skaidrs un efektīvs tiesiskais regulējums, lai to nodokļu iestādes varētu veikt kopīgas revīzijas attiecībā uz personām, kas veic pārrobežu darbību. Kopīgas revīzijas ir administratīvas procedūras, kuras kopīgi veic divu vai vairāku dalībvalstu kompetentās iestādes, lai izskatītu lietu, kas saistīta ar vienu vai vairākām personām, attiecībā uz kurām šīm dalībvalstīm ir kopīgas vai papildinošas intereses. Kopīgām revīzijām var būt svarīga nozīme, lai veicinātu labāku iekšējā tirgus darbību. Kopīgas revīzijas būtu jāstrukturē tā, lai ar skaidriem procesuālajiem noteikumiem nodrošinātu juridisko noteiktību nodokļu maksātājiem, tostarp lai mazinātu nodokļu dubultās uzlikšanas risku. Papildus prasītajam tiesiskajam regulējumam dalībvalstīm būtu jāparedz apstākļi, kas atvieglo kopīgu revīziju organizēšanu funkcionālā līmenī, jo īpaši, atbalstot to darbinieku apmācību, tostarp valodu mācības, kuri, iespējams, veiks kopīgas revīzijas. Ir lietderīgi atgādināt, ka šajā sakarā finansiālu atbalstu var nodrošināt programma “Fiscalis”. Grozījums Nr. 20 Direktīvas priekšlikums 21. apsvērums (21)  Lai nodrošinātu procesa efektivitāti, atbildes uz pieprasījumiem veikt kopīgas revīzijas būtu jāsniedz noteiktā termiņā. Pieprasījumu noraidīšana būtu pienācīgi jāpamato. Kopīgai revīzijai būtu jāpiemēro tās dalībvalsts procesuālie noteikumi, kurā attiecīgā revīzija notiek. Tādējādi kopīgā revīzijā savāktie pierādījumi būtu savstarpēji jāatzīst visām iesaistītajām dalībvalstīm. Ir vienlīdz svarīgi, lai kompetentās iestādes vienotos par lietas faktiem un apstākļiem un censtos panākt vienošanos par to, kā interpretēt revidētās(-o) personas(-u) nodokļa maksātāja statusu. Lai nodrošinātu, ka kopīgas revīzijas rezultātus var īstenot iesaistītajās dalībvalstīs, galīgajam ziņojumam vajadzētu būt līdzvērtīgam juridiskajam spēkam kā attiecīgajiem valsts instrumentiem, kas revīzijas rezultātā tiek izdoti iesaistītajās dalībvalstīs. Vajadzības gadījumā dalībvalstīm būtu jānodrošina tiesiskais regulējums attiecīgu pielāgojumu veikšanai. (21)  Lai nodrošinātu procesa efektivitāti, atbildes uz pieprasījumiem veikt kopīgas revīzijas būtu jāsniedz noteiktā termiņā. Pieprasījumu noraidīšana būtu pienācīgi jāpamato, tā būtu atļaujama tikai šajā direktīvā noteikto iemeslu dēļ, un tai būtu piemērojamas pieprasījuma iesniedzējas iestādes atbildes tiesības. Kopīgai revīzijai būtu jāpiemēro tās dalībvalsts procesuālie noteikumi, kurā attiecīgā revīzija notiek. Tādējādi kopīgā revīzijā savāktie pierādījumi būtu savstarpēji jāatzīst visām iesaistītajām dalībvalstīm. Ir vienlīdz svarīgi, lai kompetentās iestādes vienotos par lietas faktiem un apstākļiem un censtos panākt vienošanos par to, kā interpretēt revidētās(-o) personas(-u) nodokļa maksātāja statusu. Lai nodrošinātu, ka kopīgas revīzijas rezultātus var īstenot iesaistītajās dalībvalstīs, galīgajam ziņojumam vajadzētu būt līdzvērtīgam juridiskajam spēkam kā attiecīgajiem valsts instrumentiem, kas revīzijas rezultātā tiek izdoti iesaistītajās dalībvalstīs. Vajadzības gadījumā dalībvalstīm būtu jānodrošina tiesiskais regulējums attiecīgu pielāgojumu veikšanai. Grozījums Nr. 21 Direktīvas priekšlikums 24.a apsvērums (jauns) (24a)  Vienlīdz svarīgi ir uzsvērt, ka efektīvāku nodokļu iekasēšanu veicina ne tikai informācijas apmaiņa starp nodokļu iestādēm, bet arī labākās prakses apmaiņa. Saskaņā ar programmu “Fiscalis 2020” dalībvalstīm būtu jāpiešķir prioritāte labākās prakses apmaiņai starp nodokļu iestādēm. Grozījums Nr. 22 Direktīvas priekšlikums 26. apsvērums (26)  Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus Direktīvas 2011/16/ES īstenošanai un jo īpaši automātisko informācijas apmaiņu starp nodokļu iestādēm, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai pieņemt standarta veidlapu ar ierobežotu skaitu elementu, tostarp valodu lietojuma kārtību. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/201125. (26)  Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus Direktīvas 2011/16/ES īstenošanai un jo īpaši automātisko informācijas apmaiņu starp nodokļu iestādēm, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai pieņemt standarta veidlapu ar ierobežotu skaitu elementu, tostarp valodu lietojuma kārtību. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/201125. Komisija ir pilnvarota sagatavot ziņojumus un dokumentus, izmantojot informāciju, kas iegūta anonimizētas apmaiņas ceļā, lai tādējādi ievērotu nodokļu maksātāju tiesības uz konfidencialitāti, un saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem. _________________ _________________ 25 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.). 25 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.). Grozījums Nr. 23 Direktīvas priekšlikums 26.a apsvērums (jauns) (26a)  Jebkādai personas datu apstrādei, kas tiek veikta Direktīvas 2011/16/ES ietvaros, arī turpmāk būtu jāatbilst Regulām (ES) 2016/679 un (ES) 2018/1725. Direktīvā 2011/16/ES paredzētās datu apstrādes vienīgais mērķis ir kalpot vispārējām sabiedrības interesēm nodokļu jomā, proti, apkarot krāpšanu nodokļu jomā, nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, aizsargāt nodokļu ieņēmumus un veicināt taisnīgu nodokļu politiku, kas dalībvalstīs palielina sociālās, politiskās un ekonomiskās iekļaušanas iespējas. Tādēļ Direktīvā 2011/16/ES atsauces uz attiecīgajiem ES tiesību aktiem par datu aizsardzību būtu jāatjaunina un jāpapildina ar šajā direktīvā izklāstītajiem noteikumiem. Grozījums Nr. 24 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 1. punkts – a apakšpunkts Direktīva 2011/16/ES 3. pants – 1. daļa – 9. punkts – a apakšpunkts a)  direktīvas 8. panta 1. punktā un 8.a, 8.aa, 8.ab un 8.ac pantā – iepriekš noteiktas informācijas sistemātiska paziņošana citai dalībvalstij bez iepriekšēja pieprasījuma iepriekš noteiktos regulāros intervālos. a)  direktīvas 8. panta 1. punktā un 8.a, 8.aa, 8.ab un 8.ac pantā — iepriekš noteiktas un jaunas informācijas sistemātiska paziņošana citai dalībvalstij bez iepriekšēja pieprasījuma iepriekš noteiktos regulāros intervālos. Grozījums Nr. 25 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 1.a punkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 3. pants – 1. daļa – 14. punkts 1a)   direktīvas 3. panta 14. punktu groza šādi: 14)  “iepriekšējs pārrobežu nolēmums” ir jebkura vienošanās, paziņojums vai jebkurš cits instruments vai rīcība ar līdzīgu ietekmi, tostarp izdots, grozīts vai atjaunots saistībā ar nodokļu revīziju, un kas atbilst šādiem nosacījumiem: “14) “iepriekšējs nolēmums” ir jebkura vienošanās, paziņojums vai jebkurš cits instruments vai rīcība ar līdzīgu ietekmi, tostarp izdots, grozīts vai atjaunots saistībā ar nodokļu revīziju, un kas — neatkarīgi no tā, vai tas ir oficiāls vai neoficiāls, juridiski saistošs vai ne, — atbilst šādiem nosacījumiem: a)  to ir izdevusi, grozījusi vai atjaunojusi dalībvalsts valdība vai nodokļu iestāde, vai dalībvalsts teritoriālas vai administratīvas apakšvienības, tostarp vietējās iestādes, vai tas ir izdots, grozīts vai atjaunots to vārdā – neatkarīgi no tā, vai to faktiski izmanto; a)  to ir izdevusi, grozījusi vai atjaunojusi dalībvalsts valdība vai nodokļu iestāde, vai dalībvalsts teritoriālas vai administratīvas apakšvienības, tostarp vietējās iestādes, vai tas ir izdots, grozīts vai atjaunots to vārdā – neatkarīgi no tā, vai to faktiski izmanto; b)  tas ir izdots, grozīts vai atjaunots konkrētai personai vai personu grupai, un minētā persona vai personu grupa uz to ir tiesīga paļauties; b)  tas ir izdots, grozīts vai atjaunots konkrētai personai vai personu grupai, un minētā persona vai personu grupa uz to ir tiesīga paļauties; c)  tas attiecas uz tāda juridiska vai administratīva noteikuma interpretāciju vai piemērošanu, kas attiecas uz to valsts tiesību aktu īstenošanu vai izpildi, kuri ir saistīti ar dalībvalsts nodokļiem vai dalībvalsts teritoriālu vai administratīvu apakšvienību, tostarp vietējo iestāžu, nodokļiem; c)  tas attiecas uz tāda juridiska vai administratīva noteikuma interpretāciju vai piemērošanu, kas attiecas uz to valsts tiesību aktu īstenošanu vai izpildi, kuri ir saistīti ar dalībvalsts nodokļiem vai dalībvalsts teritoriālu vai administratīvu apakšvienību, tostarp vietējo iestāžu, nodokļiem; d)  tas ir saistīts ar pārrobežu darījumu vai ar jautājumu par to, vai darbības, ko veic vai neveic persona citā jurisdikcijā, rada pastāvīgu pārstāvniecību; un e)  tas ir sagatavots, pirms tiek veikti tie darījumi vai darbības citā jurisdikcijā, kas potenciāli rada pastāvīgu pārstāvniecību, vai pirms tiek iesniegta nodokļu deklarācija par laikposmu, kurā notika darījums vai darījumu virkne, vai darbības. Pārrobežu darījums var ietvert (bet neaprobežojas tikai ar to) ieguldījumu veikšanu, preču piegādi, pakalpojumu sniegšanu, finansējuma nodrošināšanu vai materiālo vai nemateriālo aktīvu izmantošanu, un tajā nav noteikti jābūt tieši iesaistītai personai, kas saņem iepriekšējo pārrobežu nolēmumu; e)  tas ir sagatavots, pirms tiek veikti tie darījumi vai darbības citā jurisdikcijā, kas potenciāli rada pastāvīgu pārstāvniecību, vai pirms tiek iesniegta nodokļu deklarācija par laikposmu, kurā notika darījums vai darījumu virkne, vai darbības. Darījums var ietvert (bet neaprobežojas tikai ar to) ieguldījumu veikšanu, preču piegādi, pakalpojumu sniegšanu, finansējuma nodrošināšanu vai materiālo vai nemateriālo aktīvu izmantošanu, un tajā nav noteikti jābūt tieši iesaistītai personai, kas saņem iepriekšējo nolēmumu;”; (Šis grozījums attiecas uz visu tekstu. Ja tas tiks pieņemts, atbilstošas izmaiņas būs jāveic visā tekstā.) Grozījums Nr. 26 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 1.b punkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 3. pants – 1. daļa – 16. punkts 1b)   direktīvas 3. panta 16. punktu svītro. Grozījums Nr. 27 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 2. punkts Direktīva 2011/16/ES 5.a pants – 1. punkts 1.  Attiecībā uz 5. pantā minēto pieprasījumu pieprasīto informāciju uzskata par prognozējami svarīgu, ja pieprasījuma iesniedzēja iestāde pieprasījuma iesniegšanas brīdī uzskata, ka saskaņā ar tās tiesību aktiem ir pamatota iespēja, ka pieprasītā informācija attiecas uz viena vai vairāku nodokļu maksātāju (neatkarīgi no tā, vai tie identificēti pēc vārda vai kā citādi) nodokļu lietām un ir pamatota izmeklēšanas vajadzībām. 1.  Attiecībā uz 5. pantā minēto pieprasījumu pieprasīto informāciju uzskata par prognozējami svarīgu, ja pieprasījuma iesniedzēja iestāde pieprasījuma iesniegšanas brīdī uzskata, ka saskaņā ar tās tiesību aktiem ir pamatota iespēja, ka pieprasītā informācija attiecas uz viena vai vairāku nodokļu maksātāju (neatkarīgi no tā, vai tie identificēti pēc vārda vai kā citādi) nodokļu lietām un ir pamatota nodokļu aplēšanas, vākšanas un pārvaldības vajadzībām. Grozījums Nr. 28 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 2. punkts Direktīva 2011/16/ES 5.a pants – 2. punkts 2.  Lai pierādītu pieprasītās informācijas prognozējamo svarīgumu, pieprasījuma iesniedzēja kompetentā iestāde sniedz pieprasījuma saņēmējai iestādei pamatojošu informāciju, jo īpaši par nodokļu mērķi, saistībā ar kuru informācija tiek pieprasīta, un par iemesliem, kas norāda uz to, ka pieprasītā informācija ir pieprasījuma saņēmējas iestādes rīcībā vai ka tā ir pieprasījuma saņēmējas iestādes jurisdikcijā esošas personas rīcībā vai kontrolē. 2.  Lai pierādītu pieprasītās informācijas prognozējamo svarīgumu, pieprasījuma iesniedzēja kompetentā iestāde sniedz pieprasījuma saņēmējai iestādei pamatojošu informāciju. Grozījums Nr. 29 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 3.a punkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 7. pants – 1. punkts – 1. daļa 3a)   direktīvas 7. panta 1. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu: 1.  Pieprasījuma saņēmēja iestāde sniedz 5. pantā minēto informāciju, cik vien ātri iespējams un ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc pieprasījuma saņemšanas dienas. “1. Pieprasījuma saņēmēja iestāde sniedz 5. pantā minēto informāciju, cik vien ātri iespējams un ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc pieprasījuma saņemšanas dienas.”; Grozījums Nr. 30 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 3.b punkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 7. pants – 6.a punkts (jauns) 3b)   direktīvas 7. pantam pievieno šādu punktu: “6.a Komisija līdz 2023. gada 1. janvārim iesniedz ziņojumu, kurā sniedz pārskatu un izvērtējumu attiecībā uz statistiku un citu informāciju, kas saņemta par katru valsti atsevišķi par tādiem jautājumiem kā informācijas apmaiņas pēc pieprasījuma administratīvās un citas attiecīgās izmaksas un tās sniegtie ieguvumi — tostarp papildu gūtie nodokļu ieņēmumi —, kā arī ar to saistītie praktiskie aspekti, tostarp pieņemto un atteikto saņemto un nosūtīto pieprasījumu skaits pa valstīm, pieprasījumu apstrādei nepieciešamais laiks un citi visaptverošai izvērtēšanai būtiski aspekti.”; Grozījums Nr. 31 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 4. punkts – a apakšpunkts Direktīva 2011/16/ES 8. pants – 1. punkts – 1. daļa – ievaddaļa Katras dalībvalsts kompetentā iestāde ar automātisku informācijas apmaiņu paziņo jebkuras citas dalībvalsts kompetentajai iestādei visu informāciju, kas ir pieejama par minētās citas dalībvalsts rezidentiem; minētā informācija ir par šādām konkrētām ienākumu un kapitāla kategorijām, kā tās saprot saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kura paziņo šo informāciju: Katras dalībvalsts kompetentā iestāde ar automātisku informācijas apmaiņu paziņo jebkuras citas dalībvalsts kompetentajai iestādei visu informāciju — kura ir pieejama vai kuras pieejamības nodrošināšanu varētu pamatoti sagaidīt — par minētās citas dalībvalsts rezidentiem; minētā informācija ir par šādām konkrētām ienākumu un kapitāla kategorijām, kā tās saprot saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kura paziņo šo informāciju: Grozījums Nr. 32 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 4. punkts – a apakšpunkts Direktīva 2011/16/ES 8. pants – 1. punkts – 3. daļa Dalībvalstis katru gadu informē Komisiju par vismaz divām pirmajā daļā minētajām ienākumu un kapitāla kategorijām, attiecībā uz kurām tās paziņo informāciju par citas dalībvalsts rezidentiem. Dalībvalstis katru gadu informē Komisiju par visām pirmajā daļā minētajām ienākumu un kapitāla kategorijām, attiecībā uz kurām tās paziņo informāciju par citas dalībvalsts rezidentiem. Grozījums Nr. 33 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 4. punkts – a apakšpunkts Direktīva 2011/16/ES 8. pants – 2. punkts 2.  Dalībvalstis līdz 2023. gada 1. janvārim informē Komisiju par vismaz četrām 1. punktā uzskaitītajām kategorijām, attiecībā uz kurām katras dalībvalsts kompetentā iestāde, veicot automātisku informācijas apmaiņu, paziņo jebkuras citas dalībvalsts kompetentajai iestādei informāciju par šīs citas dalībvalsts rezidentiem. Informācija attiecas uz taksācijas periodiem, kas sākas 2024. gada 1. janvārī vai pēc šā datuma. svītrots Grozījums Nr. 34 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 4. punkts – aa apakšpunkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 8. pants – 3. punkts – 1. daļa aa)  panta 3. punkta pirmo daļu svītro. Grozījums Nr. 35 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 4. punkts – ba apakšpunkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 8. pants – 3.a punkts – 2. daļa – a punkts ba)  panta 3.a punkta otrās daļas a) punktu aizstāj ar šādu: a)  katras Personas, par kuru jāsniedz ziņojums un kura ir attiecīgā Konta turētāja, vārds, adrese, nodokļu maksātāja identifikācijas numurs(-i) un (privātpersonas gadījumā) dzimšanas datums un vieta un – jebkuras tādas Vienības gadījumā, kas ir Konta turētāja un kas pēc pienācīgas pārbaudes noteikumu piemērošanas saskaņā ar pielikumiem ir identificēta kā tāda, kurai ir viena vai vairākas Kontrolējošās personas, kas ir Persona, par kuru jāsniedz ziņojums – Vienības nosaukums, adrese, nodokļu maksātāja identifikācijas numurs(-i) un katras Personas, par kuru jāsniedz ziņojums, vārds, adrese, nodokļu maksātāja identifikācijas numurs(-i) un dzimšanas datums un vieta; “a) katras Personas, par kuru jāsniedz ziņojums un kura ir attiecīgā Konta faktiskā turētāja, vārds, adrese, nodokļu maksātāja identifikācijas numurs(-i) un (privātpersonas gadījumā) dzimšanas datums un vieta un — jebkuras tādas Vienības gadījumā, kas ir Konta turētāja un kas pēc pienācīgas pārbaudes noteikumu piemērošanas saskaņā ar pielikumiem ir identificēta kā tāda, kurai ir viena vai vairākas Kontrolējošās personas, kas ir Persona, par kuru jāsniedz ziņojums — Vienības nosaukums, adrese, nodokļu maksātāja identifikācijas numurs(-i) un katras Personas, par kuru jāsniedz ziņojums, vārds, adrese, nodokļu maksātāja identifikācijas numurs(-i) un dzimšanas datums un vieta;”; Grozījums Nr. 36 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 5. punkts – -a apakšpunkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 8.a pants – virsraksts -a)   virsrakstu groza šādi: Obligātās automātiskās informācijas apmaiņas par iepriekšējiem pārrobežu nolēmumiem un iepriekšēju vienošanos par cenas noteikšanu darbības joma un nosacījumi “Obligātās automātiskās informācijas apmaiņas par iepriekšējiem nolēmumiem un iepriekšēju vienošanos par cenas noteikšanu darbības joma un nosacījumi”; (Šis grozījums attiecas uz visu tekstu. Ja tas tiks pieņemts, atbilstošas izmaiņas būs jāveic visā tekstā.) Grozījums Nr. 37 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 5. punkts – -aa apakšpunkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 8.a pants – 2. punkts – 4. daļa -aa)  panta 2. punkta ceturto daļu svītro. Grozījums Nr. 38 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 5. punkts – -ab apakšpunkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 8.a pants – 3. punkts – 2.a daļa (jauna) -ab)   panta 3. punktam pievieno šādu daļu: “Kompetentā iestāde ar trešām valstīm nerisina sarunas par tādu jaunu divpusēju vai daudzpusēju iepriekšēju vienošanos par cenas noteikšanu, kura no 2022. gada 1. janvāra neļauj to atklāt citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm, un neslēdz šādas vienošanās.”; Grozījums Nr. 39 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 5. punkts – -ac apakšpunkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 8.a pants – 4. punkts -ac)  panta 4. punktu svītro. Grozījums Nr. 40 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 5. punkts – aa apakšpunkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 8.a pants – 6. punkts – a apakšpunkts aa)  panta 6. punkta a) apakšpunktu aizstāj ar šādu: a)  tādas personas, kas nav fiziska persona, identifikācija un – attiecīgā gadījumā – personu grupas, pie kuras tā pieder, identifikācija; “a) tādas personas, tostarp fiziskas personas, identifikācija un — attiecīgā gadījumā — personu grupas, pie kuras tā pieder, identifikācija;”; Grozījums Nr. 41 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 5. punkts – b apakšpunkts Direktīva 2011/16/ES 8.a pants – 6. punkts – b apakšpunkts b)  kopsavilkums par iepriekšējo pārrobežu nolēmumu vai iepriekšējo vienošanos par cenas noteikšanu, tostarp apraksts par attiecīgo darījumdarbību vai darījumiem, vai darījumu virkni, un jebkāda cita informācija, kas kompetentajai iestādei varētu palīdzēt novērtēt iespējamo nodokļu risku, neizraisot komercnoslēpuma, rūpnieciska vai dienesta noslēpuma vai komercprocesa atklāšanu, vai tādas informācijas izpaušanu, kura būtu pretrunā sabiedriskajai kārtībai; b)  kopsavilkums par iepriekšējo pārrobežu nolēmumu vai iepriekšējo vienošanos par cenas noteikšanu, tostarp apraksts par attiecīgo darījumdarbību vai darījumiem, vai darījumu virkni, jebkādu attiecīgu tiešu vai netiešu ietekmi nodokļu jomā, piemēram, faktisko nodokļu likmi, un jebkāda cita informācija, kas kompetentajai iestādei varētu palīdzēt novērtēt iespējamo nodokļu risku, taču neietverot informāciju, kas varētu izraisīt komerciāla, rūpnieciska vai dienesta noslēpuma vai komercprocesa atklāšanu, vai tādas informācijas atklāšanu, kuras izpaušana būtu pretrunā sabiedriskajai kārtībai; Grozījums Nr. 42 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 5.a punkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 8.aapants – 2. punkts 5a)   direktīvas 8.aa panta 2. punktu aizstāj ar šādu: 2.  Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā pārskats par katru valsti saņemts saskaņā ar 1. punktu, 4. punktā noteiktajā termiņā, veicot automātisku apmaiņu, nosūta pārskatu par katru valsti jebkurai citai dalībvalstij, kurā, pamatojoties uz informāciju pārskatā par katru valsti, viena vai vairākas vienības, kas ir Pārskatu sniedzošās vienības Starptautiskās uzņēmumu grupas Sastāvā esošās vienības, ir rezidentes nodokļu vajadzībām vai kurā tām uzlikti nodokļi par darījumdarbību, ko veic ar pastāvīgās iestādes starpniecību. “2. Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā pārskats par katru valsti saņemts saskaņā ar 1. punktu, 4. punktā noteiktajā termiņā, veicot automātisku apmaiņu, nosūta pārskatu par katru valsti jebkurai citai dalībvalstij, kurā, pamatojoties uz informāciju pārskatā par katru valsti, viena vai vairākas vienības, kas ir Pārskatu sniedzošās vienības Starptautiskās uzņēmumu grupas Sastāvā esošās vienības, ir rezidentes nodokļu vajadzībām vai kurā tām uzlikti nodokļi par darījumdarbību, ko veic ar pastāvīgās iestādes starpniecību. Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā saskaņā ar 1. punktu tika saņemts pārskats par katru valsti, šo pārskatu nosūta arī Komisijas — kas ir atbildīga par pārskatu par katru valsti centralizēto reģistru — kompetentajiem dienestiem. Komisija katru gadu par visām valstīm publicē anonimizētu apkopota līmeņa statistiku, kas iegūta no pārskatiem par katru valsti.”; Grozījums Nr. 43 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 5.b punkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 8.abpants – 14. punkts – ha apakšpunkts (jauns) 5b)   direktīvas 8.ab panta 14. punktam pievieno šādu apakšpunktu: “ha) saņēmēju saraksts, kas tiek atjaunināts reizi gadā.”; Grozījums Nr. 44 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 6. punkts Direktīva 2011/16/ES 8.acpants – 2. punkts – 1. daļa – h punkts h)  tā Finanšu konta identifikators, uz kuru ir samaksāta vai kreditēta Atlīdzība, ciktāl tas ir pieejams Ziņojošajam platformas operatoram un ciktāl tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā pārdevējs ir rezidents, nav paziņojusi visu pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm, ka tai nav nodoma šim nolūkam izmantot Finanšu konta identifikatoru; h)  tā Finanšu konta identifikators, uz kuru ir samaksāta vai kreditēta Atlīdzība, kādu to ir iekasējis Ziņojošais platformas operators; Grozījums Nr. 45 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 6. punkts Direktīva 2011/16/ES 8.acpants – 2. punkts – 2.a daļa (jauna) Pirmās daļas a) un b) punktā minēto informāciju dara pieejamu citām iestādēm saņemošajās dalībvalstīs, lai atturētu no vietējo vai valsts tiesību aktu noteikumu pārkāpšanas un sauktu pie atbildības par šādiem pārkāpumiem, neskarot noteikumus par nodokļu slepenību un datu aizsardzību, kas piemērojami dalībvalstī, kurā Pārdevējs, par kuru jāsniedz ziņojums, ir rezidents. Grozījums Nr. 46 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 6. punkts Direktīva 2011/16/ES 8.acpants – 3. punkts 3.  Ziņošana saskaņā ar 2. punktu notiek, izmantojot 20. panta 7. punktā minēto standarta veidlapu, 2 mēnešu laikā pēc tam, kad beidzies Pārskata periods, uz kuru attiecas Ziņojošā platformas operatora ziņošanas pienākumi. 3.  Ziņošana saskaņā ar 2. punktu notiek, izmantojot 20. panta 7. punktā minēto standarta veidlapu, bez liekas kavēšanās un vēlākais viena mēneša laikā pēc tam, kad beidzies Pārskata periods, uz kuru attiecas Ziņojošā platformas operatora ziņošanas pienākumi. Grozījums Nr. 47 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 6. punkts Direktīva 2011/16/ES 8.acpants – 4. punkts – 2. daļa Dalībvalstis paredz noteikumus, saskaņā ar kuriem Ziņojošais platformas operators var izvēlēties reģistrēties vienas vienīgas dalībvalsts kompetentajās iestādēs saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti V pielikuma IV iedaļas F punktā. Dalībvalstis paredz noteikumus, saskaņā ar kuriem Ziņojošais platformas operators var izvēlēties reģistrēties vienas vienīgas dalībvalsts kompetentajās iestādēs saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti V pielikuma IV iedaļas F punktā, ņemot vērā tā galvenās vai reģionālās mītnes atrašanās vietu, faktisko vadības vietu, kā arī būtiskas saimnieciskās darbības esamību izvēlētajā dalībvalstī, ja nav notikusi identifikācija PVN nolūkā, kā norādīts V pielikuma IV iedaļas F punktā. Grozījums Nr. 48 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 7. punkts – a apakšpunkts Direktīva 2011/16/ES 8.b pants – 1. punkts 1.  Dalībvalstis reizi gadā iesniedz Komisijai statistiku par automātiskās informācijas apmaiņas apjomu saskaņā ar 8. panta 1. un 3.a punktu, 8.aa pantu un 8.ac pantu, kā arī informāciju par administratīvām un citām attiecīgām izmaksām un ieguvumiem, kas saistīti ar notikušo apmaiņu un visām iespējamām izmaiņām gan attiecībā uz nodokļu administrācijām, gan trešām personām. 1.  Dalībvalstis reizi gadā iesniedz Komisijai visu attiecīgo būtisko informāciju, tostarp statistiku par automātiskās informācijas apmaiņas apjomu, kā arī to datu izmantojamības izvērtējumu, ar kuriem notikusi apmaiņa saskaņā ar 8. panta 1. un 3.a punktu, 8.aa pantu un 8.ac pantu, kā arī informāciju par administratīvām un citām attiecīgām izmaksām un ieguvumiem, kas saistīti ar notikušo apmaiņu un visām iespējamām izmaiņām gan attiecībā uz nodokļu administrācijām, gan trešām personām. Grozījums Nr. 49 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 7. punkts – b apakšpunkts Direktīva 2011/16/ES 8.b pants – 2. punkts (b)  panta 2. punktu svītro. Svītrots Grozījums Nr. 50 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 7. punkts – ba apakšpunkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 8.b pants – 2. punkts ba)  panta 2. punktu aizstāj ar šādu: 2.  Komisija pirms 2019. gada 1. janvāra iesniedz ziņojumu, kurā sniedz pārskatu un novērtējumu par statistiku un informāciju, kas saskaņā ar 1. punktu saņemta par tādiem jautājumiem kā automātiskās informācijas apmaiņas administratīvās un citas attiecīgās izmaksas un ieguvumi, kā arī par saistītajiem praktiskajiem aspektiem. Komisija vajadzības gadījumā iesniedz Padomei priekšlikumu attiecībā uz 8. panta 1. punktā norādītajām kategorijām un nosacījumiem, tostarp nosacījumu, ka ir jābūt pieejamai informācijai par citu dalībvalstu rezidentiem, vai 8. panta 3.a punktā minētajiem posteņiem, vai attiecībā uz abiem šiem jautājumiem. “2. Komisija pirms 2022. gada 1. janvāra iesniedz ziņojumu, kurā sniedz pārskatu un novērtējumu par statistiku un informāciju, kas saskaņā ar 1. punktu saņemta par tādiem jautājumiem kā dalībvalstu saņemto datu efektīva izmantošana nodokļu vai citos nolūkos, automātiskās informācijas apmaiņas administratīvās un citas attiecīgās izmaksas un ieguvumi, kā arī par saistītajiem praktiskajiem aspektiem. Komisija iesniedz Padomei priekšlikumu attiecībā uz 8. panta 1. punktā norādītajām kategorijām un nosacījumiem, tostarp nosacījumu, ka ir jābūt pieejamai informācijai — vai tā jādara pieejama — par citu dalībvalstu rezidentiem, vai 8. panta 3.a punktā minētajiem posteņiem, tostarp par faktiskajām īpašumtiesībām. Izskatot Komisijas iesniegto priekšlikumu, Padome izvērtē iespējas turpmāk stiprināt automātiskās informācijas apmaiņas efektivitāti un darbību un paaugstināt attiecīgās prasības, lai paredzētu, ka: Izskatot Komisijas iesniegto priekšlikumu, Padome izvērtē iespējas turpmāk stiprināt automātiskās informācijas apmaiņas efektivitāti un darbību un paaugstināt attiecīgās prasības, lai paredzētu, ka: a)  izmantojot automātisko informācijas apmaiņu, katras dalībvalsts kompetentā iestāde par taksācijas periodiem, sākot no 2019. gada 1. janvāra, paziņo jebkuras citas dalībvalsts kompetentajai iestādei informāciju attiecībā uz minētās citas dalībvalsts rezidentiem par visām 8. panta 1. punktā norādītajām ienākumu un kapitāla kategorijām, kā tās saprot saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kura paziņo šo informāciju; un a)  dalībvalstis dara pieejamus 8. panta 1. punktā noteikto ienākumu un kapitāla kategoriju sarakstus, pat ja pašlaik tie nav pieejami, un attiecīgi apmainās ar tiem; b)  8. panta 1. un 3.a punktā ietverto kategoriju un posteņu uzskaitījumu var paplašināt, iekļaujot tajā citas kategorijas un posteņus, tostarp autoratlīdzības. b)  8. panta 1. punktā noteiktās ienākumu kategorijas tiek paplašinātas, tajās iekļaujot nefinanšu aktīvus, tādus kā nekustamais īpašums, mākslas darbi, juvelierizstrādājumi un jauni bagātības glabāšanas veidi, piemēram, brīvostas un seifi; ba)  8. panta 3.a punktā uzskaitīto priekšmetu sarakstus paplašina, lai tajos iekļautu datus par faktiskajām īpašumtiesībām un lai risinātu jautājumu par nodokļu apiešanu, ko veic, izmantojot otro vai vairākas rezidences nodokļu vajadzībām; bb)  dalībvalstīm parasti ir atļauts izmantot saņemto informāciju nolūkos, kas nav minēti 16. panta 1. punktā; bc)  saņemto datu efektīva izmantošana tiek izvērtēta pareizi.”; Grozījums Nr. 51 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 8. punkts – a apakšpunkts Direktīva 2011/16/ES 11. pants – 1. punkts 1.   Lai apmainītos ar 1. panta 1. punktā minēto informāciju, dalībvalsts kompetentā iestāde var pieprasīt citas dalībvalsts kompetentajai iestādei, lai pirmās minētās dalībvalsts pilnvaroti ierēdņi saskaņā ar otrās minētās dalībvalsts noteikto procedūru varētu: 1.   Lai apmainītos ar 1. panta 1. punktā minēto informāciju, dalībvalsts kompetentā iestāde var pieprasīt citas dalībvalsts kompetentajai iestādei, lai pirmās minētās dalībvalsts pilnvaroti ierēdņi saskaņā ar otrās minētās dalībvalsts noteikto procedūru varētu: a)   atrasties birojos, kuros pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts administratīvās iestādes veic savus pienākumus; a)   atrasties birojos, kuros pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts administratīvās iestādes veic savus pienākumus; b)   būt klāt administratīvās procedūrās pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts teritorijā; b)   būt klāt administratīvās procedūrās pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts teritorijā; c)   piedalīties administratīvās procedūrās, ko veic pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts, attiecīgā gadījumā izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus. c)   piedalīties administratīvās procedūrās, ko veic pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts, attiecīgā gadījumā izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus. Kompetentā iestāde atbild uz pirmajā daļā minēto pieprasījumu 30 dienu laikā, apstiprinot savu piekrišanu vai paziņojot pamatotu atteikumu pieprasījuma iesniedzējai iestādei. Kompetentā iestāde atbild uz pirmajā daļā minēto pieprasījumu 30 dienu laikā, apstiprinot savu piekrišanu vai paziņojot pamatotu atteikumu pieprasījuma iesniedzējai iestādei. Gadījumos, kad tiek sniegts pamatots atteikums, pieprasījuma iesniedzēja iestāde var atkal sazināties ar kompetento iestādi, sniedzot papildu informāciju, lai savai amatpersonai saņemtu atļauju veikt 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētos uzdevumus. Kompetentā iestāde uz šo otro pieprasījumu atbild 30 dienu laikā pēc tā saņemšanas. Ja pieprasītā informācija ir dokumentos, kam pieprasījuma saņēmējas iestādes ierēdņi var piekļūt, pieprasījuma iesniedzējas iestādes ierēdņiem izsniedz to kopijas. Ja pieprasītā informācija ir dokumentos, kam pieprasījuma saņēmējas iestādes ierēdņi var piekļūt, pieprasījuma iesniedzējas iestādes ierēdņiem izsniedz to kopijas. Grozījums Nr. 52 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 10. punkts Direktīva 2011/16/ES 12.a pants – 2. punkts 2.  Ja vienas dalībvalsts kompetentā iestāde pieprasa citas dalībvalsts (vai citu dalībvalstu) kompetentajai iestādei veikt kopīgu revīziju attiecībā uz vienu vai vairākām personām, attiecībā uz kurām visām attiecīgajām dalībvalstīm ir kopīgas vai papildinošas intereses, pieprasījuma saņēmējas iestādes atbild uz pieprasījumu 30 dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas. 2.  Ja vienas vai vairāku dalībvalstu kompetentā(-ās) iestāde(-es) pieprasa citas(-u) dalībvalsts(-u) kompetentajai(-ām) iestādei(-ēm) veikt kopīgu revīziju attiecībā uz vienu vai vairākām personām, attiecībā uz kurām visām attiecīgajām dalībvalstīm ir kopīgas vai papildinošas intereses, pieprasījuma saņēmējas iestādes atbild uz pieprasījumu 30 dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas. Grozījums Nr. 53 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 10. punkts Direktīva 2011/16/ES 12.a pants – 3. punkts – ievaddaļa 3.  Dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasījumu veikt kopīgu revīziju var noraidīt pamatotu iemeslu dēļ un jo īpaši jebkura šāda iemesla dēļ: 3.  Dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasījumu veikt kopīgu revīziju var noraidīt jebkura no šādiem iemesliem dēļ: Grozījums Nr. 54 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 10. punkts Direktīva 2011/16/ES 12.a pants – 4. punkts – 2. daļa Ja pieprasījuma saņēmēja iestāde noraida pieprasījumu, tā informē pieprasījuma iesniedzēju(-as) personu(-as) par šādas rīcības iemesliem. Ja pieprasījuma saņēmēja iestāde noraida pieprasījumu, tā informē pieprasījuma iesniedzēju(-as) personu(-as) par to, kurš no 3. punktā minētajiem diviem iemesliem ir bijis pieprasījuma noraidīšanas pamatā. Grozījums Nr. 55 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 12. punkts – a apakšpunkts Direktīva 2011/16/ES 16. pants – 1. punkts – 1. daļa Uz informāciju, kas jebkādā veidā paziņota starp dalībvalstīm saskaņā ar šo direktīvu, attiecas dienesta noslēpuma pienākums, un tai noteikta tāda pati aizsardzība kā līdzīgai informācijai tās dalībvalsts tiesību aktos, kura to saņēmusi. Šādu informāciju var izmantot, lai novērtētu, pārvaldītu un īstenotu dalībvalstu valsts tiesību aktus, kas attiecas uz 2. pantā minētajiem nodokļiem, kā arī PVN un citiem netiešajiem nodokļiem. Uz informāciju, ar ko jebkādā veidā notikusi apmaiņa starp dalībvalstīm saskaņā ar šo direktīvu, atbilstoši pieprasījuma saņēmēju dalībvalstu un pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem attiecas dienesta noslēpuma pienākums, un tai piemēro tādu pašu aizsardzību kā līdzīgai informācijai saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kura to saņēmusi. Šādu informāciju var izmantot, lai novērtētu, pārvaldītu un īstenotu dalībvalstu tiesību aktus, kas attiecas uz 2. pantā minētajiem nodokļiem, kā arī uz PVN, 8.ac panta 2. punkta otrajā daļā minēto informāciju un citiem netiešajiem nodokļiem. Grozījums Nr. 56 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 12. punkts – b apakšpunkts Direktīva 2011/16/ES 16. pants – 2. punkts 2.  Ar tās dalībvalsts kompetentās iestādes atļauju, kas saskaņā ar šo direktīvu sniedz informāciju, un tikai tādā mērā, kādā tas atļauts tās dalībvalsts tiesību aktos, kuras kompetentā iestāde šo informāciju saņem, informāciju un dokumentus, kas saņemti saskaņā ar šo direktīvu, var izmantot citiem nolūkiem nekā tiem, kas paredzēti 1. punktā. 2.  Informāciju un dokumentus, ko dalībvalsts kompetentā iestāde saņēmusi saskaņā ar šo direktīvu, var izmantot citiem nolūkiem, kas nav 1. punktā paredzētie, tikai tiktāl, cik tas ir atļauts saskaņā ar informāciju saņemošās kompetentās iestādes dalībvalsts tiesību aktiem. Katras dalībvalsts kompetentā iestāde nosūta visu pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm sarakstu ar nolūkiem (papildus tiem, kas minēti 1. punktā), kuriem saskaņā ar tās tiesību aktiem var izmantot informāciju un dokumentus. Kompetentā iestāde, kas saņem informāciju, saņemto informāciju un dokumentus bez pirmajā daļā minētās atļaujas var izmantot jebkuram no paziņotājas dalībvalsts uzskaitītajiem nolūkiem. Grozījums Nr. 57 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 12. punkts – ba apakšpunkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 16. pants – 4. punkts ba)  panta 4. punktu svītro. Grozījums Nr. 58 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 13.a punkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 17. pants – 4.a punkts (jauns) 13a)   direktīvas 17. pantā iekļauj šādu punktu: “4.a Panta 4. punktā minēto iespēju atteikties sniegt informāciju nepiemēro, ja pieprasījuma iesniedzēja iestāde var pierādīt, ka šī informācija netiks atklāta sabiedrībai un ka to izmantos tikai tās personas vai personu grupas attiecīgo nodokļu lietu izvērtēšanai, pārvaldībai un kontrolei, uz kuru(-ām) attiecas konkrētais informācijas pieprasījums.”; Grozījums Nr. 59 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 15. punkts Direktīva 2011/16/ES 21. pants – 7. punkts – 1. daļa Komisija izstrādā un sniedz tehnisku un loģistikas atbalstu saistībā ar drošu centrālu saskarni administratīvajai sadarbībai nodokļu jomā, kur dalībvalstis sazinās, izmantojot standarta veidlapas saskaņā ar 20. panta 1. un 3. punktu. Minētajai saskarnei var piekļūt visu dalībvalstu kompetentās iestādes. Statistikas vākšanas nolūkā Komisijai ir piekļuve informācijai par informācijas apmaiņu, kas reģistrēta saskarnē un ko var iegūt automātiski. Komisijas piekļuve neskar dalībvalstu pienākumu sniegt statistikas datus par informācijas apmaiņu saskaņā ar 23. panta 4. punktu. Komisija attīsta un sniedz visu nepieciešamo tehnisko un loģistisko atbalstu saistībā ar drošu centrālu saskarni administratīvajai sadarbībai nodokļu jomā, kur dalībvalstis sazinās, izmantojot standarta veidlapas saskaņā ar 20. panta 1. un 3. punktu. Minētajai saskarnei var piekļūt visu dalībvalstu kompetentās iestādes. Komisija nodrošina, ka centrālā saskarne ir nodrošināta ar visaugstākās pakāpes kiberdrošību un tehniski sertificētām procedūrām, lai garantētu datu aizsardzību. Statistikas vākšanas nolūkā Komisijai ir piekļuve informācijai par informācijas apmaiņu, kas reģistrēta saskarnē un ko var iegūt automātiski. Komisijas piekļuve neskar dalībvalstu pienākumu sniegt statistikas datus par informācijas apmaiņu saskaņā ar 23. panta 4. punktu. Grozījums Nr. 60 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 17. punkts Direktīva 2011/16/ES 23. pants – 2. punkts 2.  Dalībvalstis savā jurisdikcijā pārbauda un izvērtē, cik efektīva ir administratīvā sadarbība saskaņā ar šo direktīvu, apkarojot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu, un katru gadu paziņo Komisijai novērtējuma rezultātus. 2.  Dalībvalstis savā jurisdikcijā pārbauda un izvērtē, cik efektīva ir administratīvā sadarbība saskaņā ar šo direktīvu, apkarojot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu, un tās pārbauda un izvērtē atbilstības nodrošināšanas izmaksas, kas var rasties iespējamas pārmērīgas ziņošanas gadījumā. Dalībvalstis katru gadu Eiropas Parlamentam un Komisijai paziņo šādas izvērtēšanas rezultātus. Šo rezultātu kopsavilkumu publisko, ievērojot nodokļu maksātāju tiesības un konfidencialitāti. Minēto informāciju neiedala tik sīki, lai to varētu attiecināt uz individuāliem nodokļu maksātājiem. Grozījums Nr. 61 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 17.a punkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 23. pants – 3. punkts 17a)   direktīvas 23. panta 3. punktu aizstāj ar šādu: 3.  Dalībvalstis nosūta Komisijai gada novērtējumu par 8., 8.a, 8.aa un 8.ab pantā minētās automātiskās informācijas apmaiņas efektivitāti, kā arī sasniegtos praktiskos rezultātus. Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, pieņem minētā gada novērtējuma paziņojuma formātu un nosacījumus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 26. panta 2. punktā minēto procedūru. “3. Dalībvalstis nosūta Komisijai gada novērtējumu par 5., 6. un 7. punktā minētās pēc pieprasījuma veiktās informācijas apmaiņas un 8., 8.a, 8.aa un 8.ab pantā minētās automātiskās informācijas apmaiņas efektivitāti, kā arī sasniegtos praktiskos rezultātus, tostarp saistībā ar administratīvo sadarbību gūtos papildu nodokļu ieņēmumus. Komisija paziņoto informāciju iedala vismaz pa valstīm. Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, pieņem minētā gada novērtējuma paziņojuma formātu un nosacījumus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 26. panta 2. punktā minēto procedūru.”; Grozījums Nr. 62 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 17.b punkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 23.a pants – 1. punkts 17b)  direktīvas 23.a panta 1. punktu aizstāj ar šādu: 1.  Attiecībā uz informāciju, kas Komisijai paziņota, ievērojot šo direktīvu, Komisija saglabā konfidencialitāti saskaņā ar noteikumiem, ko piemēro Savienības iestādēm, un to nedrīkst izmantot nekādiem citiem mērķiem kā tikai tiem, kuri vajadzīgi, lai noteiktu, vai un cik lielā mērā dalībvalstis izpilda šīs direktīvas prasības. “1. Informāciju, kas Komisijai paziņota saskaņā ar šo direktīvu, Komisija glabā kā konfidenciālu tiktāl, cik tās neatklāšana nekaitē sabiedrības interesēm, to ir iespējams attiecināt uz individuāliem nodokļu maksātājiem un, to atklājot, tiktu pārkāptas nodokļu maksātāju tiesības.”; Grozījums Nr. 63 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 18. punkts Direktīva 2011/16/ES 23.a pants – 2. punkts – 1. daļa Informāciju, ko dalībvalsts paziņojusi Komisijai saskaņā ar 23. pantu, kā arī visus ziņojumus vai dokumentus, kurus Komisija ir izstrādājusi, izmantojot šo informāciju, var pārsūtīt citām dalībvalstīm. Uz šādi pārsūtītu informāciju attiecas dienesta noslēpuma pienākums, un tai noteikta tāda pati aizsardzība kā līdzīgai informācijai tās dalībvalsts tiesību aktos, kura to saņēmusi. Informāciju, ko dalībvalsts paziņojusi Komisijai saskaņā ar 23. pantu, kā arī visus ziņojumus vai dokumentus, kurus Komisija ir izstrādājusi, izmantojot šādu informāciju, ko ir iespējams attiecināt uz individuāliem nodokļu maksātājiem, var pārsūtīt citām dalībvalstīm. Uz šādi pārsūtītu informāciju attiecas dienesta noslēpuma pienākums, un tai noteikta tāda pati aizsardzība kā līdzīgai informācijai tās dalībvalsts tiesību aktos, kura to saņēmusi. Grozījums Nr. 64 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 18. punkts Direktīva 2011/16/ES 23.a pants – 2. punkts – 2. daļa Komisijas izstrādātus ziņojumus un dokumentus, kas minēti pirmajā daļā, dalībvalstis drīkst izmantot tikai analītiskiem mērķiem, un dalībvalstis informāciju nepublicē un nedara pieejamu nevienai citai personai vai struktūrai, nesaņemot nepārprotamu Komisijas piekrišanu. Komisijas izstrādātus ziņojumus un dokumentus, kas minēti pirmajā daļā, dalībvalstis drīkst izmantot tikai analītiskiem mērķiem, tie ir pieejami visām ieinteresētajām personām, un pēc tam tie tiek publiskoti tiktāl, cik tajos ietvertā informācija nav attiecināma uz individuāliem nodokļu maksātājiem un to atklāšana atbilst Regulai (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem. Grozījums Nr. 65 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 18. punkts Direktīva 2011/16/ES 23.a pants – 2. punkts – 3. daļa Neatkarīgi no pirmās un otrās daļas Komisija katru gadu var publicēt anonimizētus kopsavilkumus ar statistikas datiem, kurus dalībvalstis tai paziņo saskaņā ar 23. panta 4. punktu. Komisija katru gadu publicē anonimizētus kopsavilkumus ar statistikas datiem, kurus dalībvalstis tai paziņo saskaņā ar 23. panta 4. punktu. Grozījums Nr. 66 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 19. punkts – b apakšpunkts Direktīva 2011/16/ES 25. pants – 5. punkts – 1. daļa Dalībvalstis nodrošina, ka persondatu aizsardzības pārkāpuma gadījumā Regulas (ES) 2016/679 4. panta 12. punkta nozīmē kompetentās iestādes var lūgt Komisiju kā apstrādātāju, veicot risku mazinošu pasākumu, apturēt informācijas apmaiņu saskaņā ar šo direktīvu ar dalībvalsti, kurā pārkāpums noticis. Dalībvalstis nodrošina, ka persondatu aizsardzības pārkāpuma gadījumā Regulas (ES) 2016/679 4. panta 12. punkta nozīmē vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Regulas 2020/2092* 4. pantā minēta tiesiskuma principu pārkāpuma gadījumā kompetentās iestādes var lūgt Komisiju kā apstrādātāju riska mazināšanas nolūkā uz laiku apturēt saskaņā ar šo direktīvu veikto informācijas apmaiņu ar dalībvalsti, kurā attiecīgais pārkāpums noticis. _________________ * Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) 2020/2092 (2020. gada 16. decembris) par vispārēju nosacītības režīmu Savienības budžeta aizsardzībai (OV L 433I, 22.12.2020., 1. lpp.). Grozījums Nr. 67 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 19. punkts – b apakšpunkts Direktīva 2011/16/ES 25. pants – 5. punkts – 2. daļa Apturēšana ilgst līdz brīdim, kad kompetentās iestādes lūdz Komisiju atkal atsākt informācijas apmaiņu atbilstīgi šai direktīvai ar dalībvalsti, kurā pārkāpums noticis. Apturēšana ilgst līdz brīdim, kad kompetentās iestādes lūdz Komisiju atkal atsākt informācijas apmaiņu atbilstīgi šai direktīvai ar dalībvalsti, kurā pārkāpums noticis. Komisija minēto informācijas apmaiņu atļauj tikai tad, ja pastāv tehnisks pierādījums tam, ka attiecīgā datu plūsma ir droša. Grozījums Nr. 68 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 20. punkts Direktīva 2011/16/ES 25.a pants – 1. daļa Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu un attiecas uz 8.aa, 8.ab un 8.ac pantu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētās sankcijas ir efektīvas, samērīgas un atturošas. Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu un attiecas uz 8.aa, 8.ab un 8.ac pantu, un saskaņā ar V pielikumu veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētās sankcijas ir efektīvas, samērīgas un atturošas. Grozījums Nr. 69 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 20.a punkts (jauns) Direktīva 2011/16/ES 25.b pants (jauns) 20a)  pievieno šādu pantu: “25.b pants Pārskatīšana Līdz ... [divi gadi pēc šīs grozošās direktīvas spēkā stāšanās dienas] Komisija iepazīstina ar ziņojumu par to direktīvas noteikumu īstenošanu un efektivitāti, kuri ieviesti ar Padomes Direktīvu (ES) .../...*+, un sagatavo konkrētus priekšlikumus, tostarp leģislatīvu aktu priekšlikumus, šīs direktīvas uzlabošanai. Minēto ziņojumu publisko. Padome, izskatot Komisijas iesniegtu priekšlikumu, izvērtē, vai ir nepieciešams vēl vairāk pastiprināt Ziņojošo platformas operatoru ziņošanas pienākumu. ________ * Padomes Direktīva (ES) .../... (...), ar ko groza Padomes Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā (OV ...). + OV: lūgums tekstā ierakstīt šīs grozošās direktīvas numuru un zemsvītras piezīmē norādīt attiecīgo numuru, datumu un OV atsauci.”. Grozījums Nr. 70 Direktīvas priekšlikums I pielikums Direktīva 2011/16/ES V pielikums – 2.a daļa (jauna) Šis pielikums — saskaņā ar 25.a pantu — arī ietver vairākus iespējamus dalībvalstīm piemērojamus sankciju veidus. Grozījums Nr. 71 Direktīvas priekšlikums I pielikums Direktīva 2011/16/ES V pielikums – 1. iedaļa – A sadaļa – 3.a punkts (jauns) 3.a  “Izslēgts Ziņojošais platformas operators” ir Ziņojošais platformas operators, kura ienākumi, kas radīti Savienībā iepriekšējā kalendārajā gadā, nepārsniedz 100 000 EUR. Grozījums Nr. 72 Direktīvas priekšlikums I pielikums Direktīva 2011/16/ES V pielikums – 1. iedaļa – A sadaļa – 4.a punkts (jauns) 4.a  “Izslēgta Attiecīgā darbība” ir jebkura neatlīdzināta un nemonetāra preču un pakalpojumu apmaiņa. Grozījums Nr. 73 Direktīvas priekšlikums I pielikums Direktīva 2011/16/ES V pielikums – III iedaļa – B sadaļa – 2. punkts – b apakšpunkts (b)  Finanšu konta identifikators, ciktāl tas ir pieejams Ziņojošajam platformas operatoram un ciktāl tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā Pārdevējs, par ko jāsniedz ziņojums, ir rezidents, nav paziņojusi visu pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm, ka tai nav nodoma šim nolūkam izmantot Finanšu konta identifikatoru; b)  Finanšu konta identifikators, kādu to ir ieguvis Ziņojošais platformas operators un tiktāl, cik tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā Pārdevējs, par ko jāsniedz ziņojums, ir rezidents, nav paziņojusi visu pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm, ka tai nav nodoma šim nolūkam izmantot Finanšu konta identifikatoru; Grozījums Nr. 74 Direktīvas priekšlikums I pielikums Direktīva 2011/16/ES V pielikums – III iedaļa – B sadaļa – 3. punkts – b apakšpunkts b)  Finanšu konta identifikators, ciktāl tas ir pieejams Ziņojošajam platformas operatoram un ciktāl tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā Pārdevējs, par ko jāsniedz ziņojums, ir rezidents, nav paziņojusi visu pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm, ka tai nav nodoma šim nolūkam izmantot Finanšu konta identifikatoru; b)  Finanšu konta identifikators, kādu to ir ieguvis Ziņojošais platformas operators un tiktāl, cik tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā Pārdevējs, par ko jāsniedz ziņojums, ir rezidents, nav paziņojusi visu pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm, ka tai nav nodoma šim nolūkam izmantot Finanšu konta identifikatoru; Grozījums Nr. 75 Direktīvas priekšlikums I pielikums Direktīva 2011/16/ES V pielikums – IV iedaļa – C sadaļa – 1.a daļa (jauna) Līdz ... [divi gadi pēc šīs grozošās direktīvas spēkā stāšanās dienas] Komisija izvērtē administratīvo procedūru efektivitāti un pienācīgas pārbaudes procedūru un ziņošanas prasību īstenošanas kvalitāti. Ja ir nepieciešami uzlabojumi, izvērtējumam var pievienot leģislatīvu aktu priekšlikumus. Grozījums Nr. 76 Direktīvas priekšlikums I pielikums Direktīva 2011/16/ES V pielikums – IV iedaļa – Fa sadaļa (jauna) Fa.  Pārkāpumu gadījumā piemērojamās sankcijas Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par Ziņojošo platformas operatoru ziņošanas pienākumu nepildīšanu. Paredzētās sankcijas ir efektīvas, samērīgas un atturošas. Dalībvalstis tiek aicinātas noteikt vienotu sankciju kopumu, lai nodrošinātu, ka Savienībā tiek piemērotas līdzīgas sankcijas, un lai izvairītos no izdevīgākās reģistrācijas vietas izvēles atkarībā no piemēroto sankciju stingrības. Dalībvalstis tiek īpaši mudinātas apsvērt iespēju kā sankcijas ieviest regulētu maksāšanas līdzekļu ierobežošanu vai papildu turpmākas maksas par katru darījumu noteikšanu, izslēgšanu no publiskiem līgumiem un ārkārtējā un atkārtotā gadījumā — attiecīgā platformas operatora uzņēmējdarbības licences atsaukšanu.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. marta rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par pienācīgu rūpību uzņēmumu darbībā un atbildību par to (2020/2129(INL))

P9_TA(2021)0073 A9-0018/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu („Harta”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 995/2010, ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus („Kokmateriālu regula”)(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/34/ES par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK(2) („Grāmatvedības direktīva”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīvu 2014/95/ES, ar ko groza Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un grupu nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšanu(3) („Direktīva par nefinanšu informācijas atklāšanu”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Regulu (ES) 2017/821, ar ko paredz piegādes ķēdes pienācīgas pārbaudes pienākumus Savienības importētājiem, kuri importē konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvu, tantalu un volframu, to rūdas un zeltu(4) („Konflikta zonās iegūtu izrakteņu regula”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Direktīvu (ES) 2017/828, ar ko groza Direktīvu 2007/36/EK attiecībā uz akcionāru ilgtermiņa iesaistīšanas veicināšanu(5) („Akcionāru tiesību direktīva”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 23. oktobra Direktīvu (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem(6) („Trauksmes cēlēju direktīva”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 27. novembra Regulu (ES) 2019/2088 par informācijas atklāšanu, kas saistīta ar ilgtspēju, finanšu pakalpojumu nozarē(7) („Informācijas atklāšanas regula”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2020/852 (2020. gada 18. jūnijs) par regulējuma izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai un ar kuru groza Regulu (ES) 2019/2088(8) („Taksonomijas regula”),

–  ņemot vērā ES rīcības plānu — ilgtspējīgas izaugsmes finansēšana(9),

–  ņemot vērā Eiropas zaļo kursu(10),

–  ņemot vērā Komisijas pamatnostādnes par nefinanšu pārskatu sniegšanu (nefinanšu informācijas ziņošanas metodika)(11) un Komisijas pamatnostādnes par nefinanšu pārskatu sniegšanu — papildinājums ziņošanai par informāciju, kas saistīta ar klimatu(12),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs(13), 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par ES pamatiniciatīvu attiecībā uz apģērbu ražošanas nozari(14) un 2018. gada 29. maija rezolūciju par ilgtspējīgām finansēm(15),

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, ko pieņēma 2015. gada 12. decembrī („Parīzes nolīgums”),

–  ņemot vērā 2015. gadā pieņemto Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un jo īpaši 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

–  ņemot vērā ANO 2008. gada uzņēmumiem un cilvēktiesībām piemērojamo satvaru „Aizsargāt, ievērot un labot”,

–  ņemot vērā ANO 2011. gada Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām(16) (UNGP),

–  ņemot vērā ESAO vadlīnijas attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem(17),

–  ņemot vērā ESAO pienācīgas rūpības vadlīnijas attiecībā uz atbildīgu darījumdarbību(18),

–  ņemot vērā ESAO pienācīgas rūpības vadlīnijas attiecībā uz atbildīgām piegādes ķēdēm apģērbu un apavu ražošanas nozarē(19),

–  ņemot vērā konfliktu skartajām un augsta riska teritorijām domātās ESAO pienācīgas rūpības vadlīnijas attiecībā uz atbildīgām izrakteņu piegādes ķēdēm(20),

–  ņemot vērā ESAO/PLO pamatnostādnes par atbildīgām lauksaimniecības piegādes ķēdēm(21),

–  ņemot vērā ESAO institucionāliem ieguldītājiem paredzētās pienācīgas rūpības vadlīnijas attiecībā uz atbildīgu darījumdarbību(22),

–  ņemot vērā ESAO institucionāliem ieguldītājiem paredzētās pienācīgas rūpības vadlīnijas attiecībā uz atbildīgu darījumdarbību(23),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1998. gada Deklarāciju par principiem un pamattiesībām darbavietā un turpmākajiem pasākumiem(24),

–  ņemot vērā 2017. gada SDO Trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku(25),

–  ņemot vērā ANO brošūru „Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām dzimumu aspekti”(26),

–  ņemot vērā Francijas Likumu Nr. 2017-399 par mātesuzņēmumu un pasūtītāju pienākumu ievērot modrību(27),

–  ņemot vērā Nīderlandes likumu, ar ko ieviests rūpības pienākum novērst tādu preču un pakalpojumu piegādi un sniegšanu, kas tiek ražoti un sniegti, izmantojot bērnu darbu(28),

–  ņemot vērā Ministru komitejas ieteikumu CM/Rec(2016)3 dalībvalstīm par cilvēktiesībām un uzņēmējdarbību, ko Ministru komiteja pieņēma 2016. gada 2. martā,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Ārpolitikas ģenerāldirektorāta 2019. gada februāra pētījumu „Tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamība personām, kas cietušas no korporatīviem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs”(29),

–  ņemot vērā Savienības ārpolitikas ģenerāldirektorāta 2020. gada jūnija informatīvos paziņojumus „ES tiesību akti cilvēktiesību jomā: uzraudzība, izpilde un cietušo iespējas vērsties tiesu iestādē”(30) un „Potenciālo tiesību aktu cilvēktiesību pienācīgas rūpības jomā būtiskie elementi”,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijai sagatavoto pētījumu „Pienācīgas rūpības prasības piegādes ķēdē”(31),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijai sagatavoto pētījumu „Direktoru pienākumi un ilgtspējīga korporatīvā pārvaldība”(32),

–  ņemot vērā UNICEF, ANO Globālā līguma un organizācijas „Glābiet bērnus” izstrādātos bērnu tiesību un uzņēmējdarbības principus(33),

–  ņemot vērā Komisijas Kapitāla tirgu savienības rīcības plānu (COM(2020)0590),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par tematu „Obligāta pienācīga rūpība”,

–  ņemot vērā Reglamenta 47. un 54. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Attīstības komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A9-0018/2021),

A.  tā kā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. un 21. pantā ir noteikts, ka Savienība attiecībās ar citām pasaules daļām ievēro un veicina savas vērtības un principus, proti, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu un aizsardzību, un sekmē planētas Zeme ilgtspējīgu attīstību, solidaritāti, brīvu un godīgu tirdzniecību, kā arī starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību; tā kā konkrētāk tas nozīmē, ka Savienībai ir jāsekmē jaunattīstības valstu ilgtspējīga ekonomiskā, sociālā attīstība un attīstība vides jomā — galvenokārt nabadzības izskaušanas nolūkā; tā kā Savienībai minētie principi ir jāievēro un tai jātiecas sasniegt minētos mērķus, izstrādājot un īstenojot citu savu rīcībpolitiku ārējos aspektus;

B.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. panta 1. punktā ir noteikts, ka politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kuri noteikti sadarbībai attīstības jomā;

C.  tā kā saimnieciskās darbības globalizācija ir pastiprinājusi uzņēmējdarbības nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, tostarp sociālajām un darba tiesībām, vidi un valstu pareizu pārvaldību; tā kā cilvēktiesību pārkāpumi bieži notiek primārās ražošanas līmenī, jo īpaši, iegādājoties izejvielas un izgatavojot produktus;

D.  tā kā Harta attiecas uz visiem Savienības tiesību aktiem un valstu iestādēm, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus gan Savienībā, gan trešās valstīs;

E.  tā kā, ja pienācīgu rūpību īstenos vispusīgi, uzņēmumi ilgtermiņā gūs labumu no pilnveidotas rīcības uzņēmējdarbībā, kura vērsta uz kaitējuma novēršanu, nevis atlīdzināšanu;

F.  tā kā, ņemot vērā to, ka turpmākajiem tiesību aktiem par uzņēmumu pienācīgu rūpību un uzņēmumu atbildību Eiropas uzņēmumiem būs eksteritoriāla ietekme, šādi tiesību akti ietekmēs jaunattīstības valstu sociālo, ekonomisko un vides attīstību un to izredzes sasniegt IAM; tā kā šī būtiskā ietekme varētu veicināt Savienības rīcībpolitikas mērķus attiecībā uz attīstību;

G.  tā kā uzņēmumiem būtu jāievēro cilvēktiesības, tostarp saistošās starptautiskās tiesības un Hartā nostiprinātās pamattiesības, jārespektē vide un pareiza pārvaldība un tā kā tiem šajā ziņā nevajadzētu ne radīt, ne veicināt nekādu nelabvēlīgu ietekmi; tā kā pienācīgas rūpības pamatā vajadzētu būt principam par kaitējuma nenodarīšanu; tā kā saskaņā ar LES 21. pantu Savienībai ir jāveicina un jānostiprina cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, kuras aizsargā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK) un Hartu, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību un tās ārējās darbības un citu politikas jomu saskanību; tā kā Eiropas Savienības Padome ir atzinusi, ka cilvēktiesību ievērošana uzņēmējdarbībā un piegādes ķēdēs ir svarīga ANO IAM sasniegšanai;

H.  tā kā demokrātija, kas aizsargā cilvēktiesības un pamatbrīvības, ir vienīgā valsts pārvaldes forma, kas ir saderīga ar ilgtspējīgu attīstību; tā kā korupcija un pārredzamības trūkums būtiski iedragā cilvēktiesības;

I.  tā kā tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu ir cilvēka pamattiesības, kas ir nostiprinātas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 8. pantā, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 2. panta 3. punktā, kā arī ECTK 6. un 13. pantā un Hartas 47. pantā; tā kā Savienībai, pildot savu apņemšanos veicināt, aizsargāt un īstenot cilvēktiesības visā pasaulē, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/36/ES(34) un Direktīvu 2012/29/ES(35) būtu jāsekmē to personu tiesības, kas ir cietušas ar uzņēmējdarbību saistītos cilvēktiesību pārkāpumos vai no trešās valstīs izdarītiem krimināli sodāmiem nodarījumiem;

J.  tā kā korupcija tiesvedībā var postoši ietekmēt likumīgu tiesvedību un tiesu godīgumu un pašos pamatos pārkāpt tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesības uz lietu izskatīšanu taisnīgā tiesā un tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību; tā kā korupcija var radīt sistemātiskus cilvēktiesību pārkāpumus uzņēmējdarbības kontekstā, piemēram, gadījumiem, kad personām liegta piekļuve precēm un pakalpojumiem, kas valstīm ir jānodrošina, lai tās pildītu savas saistības cilvēktiesību jomā, vai palielināta šādu preču un pakalpojumu cena, mudinot uzņēmumus nelikumīgi iegūt vai piesavināties zemi, atvieglota nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana vai kalnrūpniecības uzņēmumiem piešķirtas nelikumīgas licences vai koncesijas;

K.  tā kā Covid-19 krīze globālajās vērtības ķēdēs ir atklājusi dažus nopietnus trūkumus un to, cik viegli daži uzņēmumi uzņēmējdarbības nelabvēlīgo ietekmi var gan tieši, gan netieši pārvirzīt uz citām jurisdikcijām, īpaši ārpus Savienības, un netiek saukti pie atbildības; tā kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) ir parādījusi, ka uzņēmumi, kas savlaicīgi ir veikuši proaktīvus piesardzības pasākumus attiecībā uz Covid-19 krīzes riskiem tā, lai mazinātu tās nelabvēlīgo ietekmi uz strādājošiem un piegādes ķēdēm, attīsta ilgāka termiņa vērtību un spēju izturēt, uzlabojot savu īstermiņa spēju turpināt darbību un savas atlabšanas izredzes vidējā termiņā un ilgtermiņā;

L.  tā kā būtu jāuzsver, cik svarīga ir vārda brīvība, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvība, tostarp tiesības veidot arodbiedrības un iestāties tajās, tiesības uz darba koplīguma slēgšanas sarunām un kolektīvu rīcību, kā arī tiesības uz taisnīgu atalgojumu un pienācīgiem darba apstākļiem, tostarp veselību un drošību darba vietā;

M.  tā kā saskaņā ar SDO statistiku visā pasaulē ir aptuveni 25 miljoni piespiedu darba upuru, 152 miljoni bērnu ir uzskatāmi par bērnu darba upuriem, 2,78 miljoni katru gadu iet bojā ar darbu saistītu slimību dēļ un 374 miljoni katru gadu gūst ar darbu saistītas traumas; tā kā SDO darba ņēmēju aizsardzības nolūkā ir izstrādājusi vairākas konvencijas, bet tās joprojām netiek ievērotas, jo īpaši jaunattīstības valstu darba tirgos;

N.  tā kā cilvēki pastāvīgi cieš no ekspluatācijas un pazemošanas, ko rada piespiedu darbs un verdzībai līdzīgas prakses, kuras skar miljoniem cilvēku un no kurām 2019. gadā labumu guva dažādi uzņēmumi, valsts un privātā sektora struktūras un personas; tā kā tas, ka bērnu darbā ir nodarbināti aptuveni 152 miljoni bērnu, no kuriem 72 miljoni strādā kaitīgos apstākļos, un daudzi no tiem tiek piespiesti strādāt ar vardarbības, šantāžas un citu nelikumīgu pieeju palīdzību, ir nepieļaujama un īpaši satraucoša; tā kā īpašs uzņēmumu pienākums ir aizsargāt tieši bērnus un nepieļaut nekādu bērnu darbu;

O.  tā kā darba, sociālās un ekonomiskās pamattiesības ir nostiprinātas vairākos starptautiskos cilvēktiesību līgumos un konvencijās, tostarp Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, SDO darba pamatstandartos, Eiropas Sociālajā hartā, kā arī Hartā; tā kā tiesības strādāt, nodarbinātības brīva izvēle un atalgojums, kas darbiniekiem un viņu ģimenēm nodrošina cilvēka cienīgu iztiku, ir pamata cilvēktiesības, kuras noteiktas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. pantā; tā kā pieaugošā skaitā valstu, īpaši eksporta pārstrādes zonās, nopietnas bažas joprojām rada nepietiekama valsts darba inspekcijas rīcība, ierobežotas tiesības uz tiesisko aizsardzību, pārmērīgas darba stundas, zemas algas, vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība un cita veida diskriminācija;

P.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību darba grupa ir uzsvērusi uzņēmējdarbības dažādo un nesamērīgo ietekmi uz sievietēm un meitenēm un norādījusi, ka pienācīgai rūpībai cilvēktiesību jomā ir jāaptver gan faktiskā, gan iespējamā ietekme uz sieviešu tiesībām;

Q.  tā kā ANO īpašais referents cilvēktiesību un vides jautājumos ir paziņojis, ka tiesības uz dzīvību, veselību, pārtiku, ūdeni un attīstību, kā arī tiesības uz drošu, tīru, veselīgu un ilgtspējīgu vidi ir nepieciešamas, lai cilvēktiesības izmantotu pilnībā; tā kā īpašais referents ir arī uzsvēris, ka biodaudzveidības zaudēšana iedragā cilvēktiesību pilnvērtīgu īstenošanu un ka valstīm būtu jāreglamentē gan privātu tirgus dalībnieku, gan valdības aģentūru izraisītais kaitējums biodaudzveidībai; tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja savā rezolūcijā Nr. 64/292 tiesības uz nekaitīgu un tīru dzeramo ūdeni un sanitāriju ir atzinusi par cilvēktiesībām; tā kā šīs tiesības būtu jāiekļauj visos iespējamos tiesību aktos;

R.  tā kā uzņēmumiem kopumā ir ierobežota izpratne par to, kāda ir to ietekme uz bērnu tiesībām to darbībās un piegādes ķēdēs un kā tā var pilnībā mainīt bērnu dzīvi;

S.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais cilvēktiesību komisārs un Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padome ir paziņojuši, ka klimata pārmaiņas negatīvi ietekmē cilvēktiesību pilnīgu un efektīvu īstenošanu; tā kā, valstīm vēršoties pret klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi, ir pienākums ievērot cilvēktiesības; tā kā visiem uzņēmumu pienācīgas rūpības tiesību aktiem ir jāatbilst Parīzes nolīgumam;

T.  tā kā sistēmiska korupcija pārkāpj pārredzamības, pārskatatbildības un diskriminācijas novēršanas principus, nopietni ietekmējot cilvēktiesību īstenošanu praksē; tā kā ESAO Konvencija par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos un Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencija uzliek dalībvalstīm pienākumu īstenot efektīvu praksi, ar kuru var novērst korupciju; tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijas normām vajadzētu būt daļai no tiesību aktos paredzētajiem pienācīgas rūpības pienākumiem;

U.  tā kā šī satraucošā situācija ir parādījusi, cik steidzami ir jāpanāk, lai uzņēmumi labāk reaģētu uz nelabvēlīgo ietekmi, ko tie rada vai veicina vai ar ko tie ir tieši saistīti, un būtu par to lielākā mērā atbildīgi, un raisījusi diskusijas par to, kā to darīt, vienlaikus uzsverot nepieciešamību pēc samērīgas un saskaņotas Savienības mēroga pieejas šiem jautājumiem, kas ir arī nepieciešama, lai varētu sasniegt Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) IAM;

V.  tā kā saskaņā ar ANO augstās cilvēktiesību komisāres informāciju daudzu cilvēktiesību aizstāvju drošība ir apdraudēta sakarā ar to, ka viņi vērš uzmanību uz uzņēmumu darbību nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām;

W.  tā kā šo debašu rezultātā cita starpā ir pieņemtas pienācīga rūpības sistēmas un standarti, kas ir jāievēro Apvienoto Nāciju Organizācijas, Eiropas Padomes, ESAO un SDO ietvaros; tā kā šādi standarti tomēr ir brīvprātīgi un tādēļ to ieviešana ir bijusi ierobežota; tā kā Savienības tiesību aktiem būtu pakāpeniski un konstruktīvi jāpilnveido šīs sistēmas un standarti; tā kā Savienībai un dalībvalstīm būtu jāatbalsta notiekošās sarunas un jāiesaistās tajās, lai izstrādātu juridiski saistošu ANO instrumentu par cilvēktiesībām, kurš būtu paredzēts transnacionālām korporācijām un citiem uzņēmumiem, un Padomei būtu jāpilnvaro Komisija aktīvi iesaistīties minētajās notiekošajās sarunās;

X.  tā kā saskaņā ar Komisijas pētījumu tikai 37 % uzņēmumu respondentu pašlaik īsteno pienācīgu rūpību vides un cilvēktiesību jomā;

Y.  tā kā dažas dalībvalstis, piemēram, Francija un Nīderlande, ir pieņēmušas tiesību aktus, ar kuriem tās uzlabo uzņēmumu atbildību, un ir ieviesušas obligātas pienācīgas rūpības sistēmas; tā kā citas dalībvalstis pašlaik apsver šādu tiesību aktu pieņemšanu, tostarp Vācija, Austrija, Zviedrija, Somija, Dānija un Luksemburga; tā kā vienotas Savienības mēroga pieejas trūkums šajā jautājumā var mazināt juridisko noteiktību attiecībā uz uzņēmējdarbības prerogatīvām un nelīdzsvarotību godīgas konkurences jomā, kas savukārt radītu nelabvēlīgāku situāciju uzņēmumiem, kuri proaktīvi darbojas sociālajos un vides jautājumos; tā kā saskaņotu uzņēmumu pienācīgas rūpības tiesību aktu trūkums apdraud vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem, kas darbojas Savienībā;

Z.  tā kā Savienība jau ir pieņēmusi pienācīgas rūpības tiesību aktus konkrētās nozarēs, piemēram, Konflikta zonās iegūtu izrakteņu regulu, Kokmateriālu regulu, Meža tiesību aktu ieviešanas, pārvaldības un tirdzniecības (FLEGT) regulu un Spīdzināšanas novēršanas regulu; tā kā šie tiesību akti ir kļuvuši par kritēriju mērķtiecīgiem saistošiem tiesību aktiem par piegādes ķēdes pienācīgu pārbaudi; tā kā turpmākajiem Savienības tiesību aktiem būtu jāpalīdz uzņēmumiem pārvaldīt un pildīt savus korporatīvos pienākumus un tie būtu pilnībā jāsaskaņo ar visiem pašreizējiem nozares pienācīgas rūpības un ziņošanas pienākumiem, piemēram, Nefinanšu informācijas atklāšanas direktīvu, un jāsaskaņo ar attiecīgajiem valstu tiesību aktiem, lai izvairītos no dublēšanās;

AA.  tā kā Komisija ir ierosinājusi izstrādāt visaptverošu stratēģiju apģērbu nozarei kā daļu no jaunā aprites ekonomikas rīcības plāna, kas, iekļaujot vienotu standartu kopumu attiecībā uz pienācīgu rūpību un sociālo atbildību, varētu būt vēl viens piemērs, kā integrēt detalizētāku pieeju konkrētai nozarei; tā kā Komisijai arī turpmāk vajadzētu ieviest nozarei specifiskus Savienības tiesību aktus par obligātu pienācīgu rūpību, piemēram, meža un ekosistēmu riska precēm un apģērbu nozarei,

1.  uzskata, ka brīvprātīgiem pienācīgas rūpības standartiem ir ierobežojumi un tie nav guvuši ievērojamus panākumus cilvēktiesību un vides kaitējuma novēršanā un tiesu iestāžu pieejamības nodrošināšanā; uzskata, ka Savienībai būtu steidzami jāpieņem saistošas prasības uzņēmumiem apzināt, novērst, mazināt, izbeigt, novērot, paziņot, uzskaitīt, risināt un neitralizēt iespējamo un/vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību to vērtības ķēdēs; uzskata, ka tas nāktu par labu gan ieinteresētajām personām, gan arī uzņēmumiem attiecībā uz saskaņošanu, juridisko noteiktību, vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem un mazinātu trešo valstu negodīgas konkurences priekšrocības, ko rada zemāki aizsardzības standarti, kā arī sociālais un vides dempings starptautiskajā tirdzniecībā; uzsver, ka šāds solis uzlabotu Savienības uzņēmumu un Savienības kā standartu noteicējas reputāciju; uzsver priekšrocības, kuras ir uzņēmumiem, kas ieviesuši efektīvas atbildīgas uzņēmējdarbības prakses, un kuras ietver labāku riska pārvaldību, zemākas kapitāla izmaksas, kopumā labāku finansiālo sniegumu un labāku konkurētspēju; pauž pārliecību, ka pienācīga rūpība palielina noteiktību un pārredzamību attiecībā uz to uzņēmumu piegādes praksi, kuri iepērk no valstīm ārpus Savienības, un palīdzēs aizsargāt patērētāju intereses, nodrošinot produktu kvalitāti un uzticamību, un tai būtu jāveicina atbildīgāka iepirkuma prakse un uzņēmumu ilgtermiņa attiecības ar piegādātājiem; uzsver, ka regulējums būtu jābalsta uz uzņēmuma pienākumu veikt visus samērīgos un atbilstošos pasākumus un pielikt pūles savu iespēju robežās;

2.  uzsver, ka, lai gan uzņēmumiem ir pienākums respektēt cilvēktiesības un vidi, par cilvēktiesību un vides aizsardzību savās valstīs ir atbildīgas valstis un valdības un ka šī atbildība nebūtu jānodod privātiem dalībniekiem; atgādina, ka pienācīga rūpība pamatā ir uzskatāma par preventīvu mehānismu un ka uzņēmumiem pirmkārt un galvenokārt ir jābūt pienākumam veikt visus samērīgos un atbilstošos pasākumus un censties savu iespēju robežās apzināt iespējamo un faktisko nelabvēlīgo ietekmi un pieņemt politikas virzienus un pasākumus, ar kuriem to risina;

3.  aicina Komisiju savās ārpolitikas darbībās, tostarp tirdzniecības un investīciju nolīgumos, vienmēr ietvert noteikumus un diskusijas par cilvēktiesību aizsardzību;

4.  prasa Komisijai rūpīgi pārbaudīt Siņdzanā bāzētos uzņēmumus, kas eksportē produktus uz Savienību, lai apzinātu iespējamus cilvēktiesību pārkāpumus, it īpaši saistībā ar uiguru apspiešanu;

5.  atgādina, ka iespējas pilnībā izmantot cilvēktiesības, tostarp tiesības uz dzīvību, veselību, pārtiku un ūdeni, ir atkarīgas no biodaudzveidības saglabāšanas, kas ir pamatā ekosistēmu pakalpojumiem, ar kuriem cilvēku labjutība ir nesaraujami saistīta;

6.  norāda, ka Covid-19 pandēmijas dēļ mazie un vidējie uzņēmumi ir nonākuši problemātiskā situācijā; uzskata, ka to atbalstīšana un labvēlīgas tirgus vides izveide ir būtiski Savienības mērķi;

7.  uzsver, ka cilvēktiesību pārkāpumus un sociālo un vides standartu pārkāpumus var izraisīt paša uzņēmuma darbības, tā kontrolē esošo darījuma attiecību partneru darbības un darbības vērtības ķēdē; tādēļ uzsver, ka pienācīgai rūpībai būtu jāaptver visa vērtības ķēde, kā arī prioritāšu noteikšanas politika; uzsver, ka visas cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un savstarpēji saistītas un ka tās būtu jāveicina un jārespektē taisnīgi, nediskriminējoši un līdztiesīgi;

8.   aicina palielināt piegādes ķēžu izsekojamību, pamatojoties uz Savienības Muitas kodeksa izcelsmes noteikumiem; norāda, ka Savienības tirdzniecības politikas īstenošanā, tostarp attiecībā uz tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu ratifikāciju, būtu jāņem vērā Savienības cilvēktiesību politika un turpmākās uzņēmumu pienācīgas rūpības prasības, kas pieņemtas Komisijas tiesību akta priekšlikuma rezultātā, un tām būtu jāattiecas uz tirdzniecību ar visiem tirdzniecības partneriem, nevis tikai tiem, ar kuriem Savienība ir noslēgusi brīvās tirdzniecības nolīgumu; uzsver, ka Savienības tirdzniecības instrumentos būtu jāiekļauj stingri izpildes mehānismi, piemēram, preferenciālas piekļuves atcelšana neatbilstības gadījumā;

9.  uzskata, ka jebkāda turpmāka obligāta Savienības pienācīgas rūpības regulējuma tvērumam ir jābūt plašam un jāaptver visi uzņēmumi, uz kuriem attiecas kādas dalībvalsts tiesību akti vai kuri ir iedibināti Savienības teritorijā, tostarp uzņēmumi, kas nodrošina finanšu produktus un pakalpojumus, neatkarīgi no to darbības nozares un no tā, vai tie ir valsts īpašumā vai kontrolē esoši uzņēmumi vai arī biržā kotēti mazie un vidējie uzņēmumi un augsta riska mazie un vidējie uzņēmumi; uzskata, ka regulējumam būtu jāattiecas arī uz uzņēmumiem, kas iedibināti ārpus Savienības, bet darbojas iekšējā tirgū;

10.  pauž pārliecību, ka pienācīgas rūpības pienākumu izpildei vajadzētu būt nosacījumam attiecībā uz piekļuvi iekšējam tirgum un ka tirgus dalībniekiem, īstenojot pienācīgu rūpību, ir jānosaka un jāpierāda, ka produkti, ko tie laiž iekšējā tirgū, atbilst gaidāmajā pienācīgas rūpības regulējumā noteiktajiem vides un cilvēktiesību kritērijiem; aicina veikt papildu pasākumus, piemēram, aizliegt tādu produktu ievešanu, kas saistīti ar smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, piemēram, piespiedu darbu vai bērnu darbu; uzsver, ka Savienības tirdzniecības nolīgumu tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības nodaļās ir svarīgi iekļaut mērķi apkarot piespiedu darbu un bērnu darbu;

11.  uzskata, ka dažiem uzņēmumiem un jo īpaši biržā kotētiem maziem un vidējiem uzņēmumiem un augsta riska maziem un vidējiem uzņēmumiem var būt vajadzīgi mazāk plaši un formalizēti pienācīgas rūpības procesi un ka, piemērojot samērīgu pieeju, cita starpā būtu jāņem vērā darbības nozare, uzņēmuma lielums, ar cilvēktiesībām, pārvaldību un vidi saistīto risku nopietnība un iespējamība, kas raksturīga tā darbībām un darbību kontekstam, tostarp ģeogrāfiskajam kontekstam, uzņēmējdarbības modelis, tā stāvoklis vērtības ķēdēs un tā produktu un pakalpojumu raksturs; prasa sniegt īpašu tehnisko palīdzību Savienības uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai tie varētu izpildīt pienācīgas rūpības prasības;

12.  uzsver, ka pienācīgas rūpības stratēģijas būtu jāsaskaņo ar IAM un Savienības politikas mērķiem cilvēktiesību un vides jomā, tostarp Eiropas zaļo kursu, un apņemšanos līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 55 %, un Savienības starptautisko politiku, jo īpaši Konvenciju par bioloģisko daudzveidību un Parīzes nolīgumu un tā mērķiem ierobežot planētas vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un censties ierobežot temperatūras pieaugumu līdz 1,5 °C virs pirmsindustriālā laikmeta līmeņa; aicina Komisiju, jēgpilni iesaistot attiecīgās Savienības struktūras, birojus un aģentūras, izstrādāt pienācīgas rūpības pamatnostādņu kopumu, tostarp nozaru pamatnostādnes, par to, kā ievērot spēkā esošos un turpmākos Savienības un starptautiskos obligātos juridiskos instrumentus un ievērot brīvprātīgas pienācīgas rūpības sistēmas, tostarp saskaņotas metodes un skaidrus rādītājus ietekmes un progresa novērtēšanai cilvēktiesību, vides un pareizas pārvaldības jomā, un atkārtoti norāda, ka šādas pamatnostādnes būtu īpaši noderīgas maziem un vidējiem uzņēmumiem;

13.  norāda, ka sertificētas nozares shēmas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem piedāvā iespējas efektīvi apvienot un sadalīt atbildību; tomēr uzsver, ka paļaušanās uz sertificētām nozares shēmām neizslēdz iespēju, ka uzņēmums pārkāpj savus pienācīgas rūpības pienākumus vai var tikt saukts pie atbildības saskaņā ar valsts tiesību aktiem; norāda, ka Komisijai jānovērtē, jāatzīst un jāuzrauga sertificētās nozares shēmas;

14.  aicina Komisiju gaidāmajos tiesību aktos ievērot LESD 208. pantā paredzēto principu par politikas saskaņotību attīstībai; uzsver, ka ir svarīgi līdz minimumam samazināt iespējamās pretrunas un panākt sinerģiju ar attīstības sadarbības politiku, kas būtu izdevīgi jaunattīstības valstīm un palielinātu attīstības sadarbības efektivitāti; uzskata, ka praksē tas nozīmē nepieciešamību aktīvi iesaistīt Komisijas Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorātu pašreizējā likumdošanas darbā un rūpīgi novērtēt attiecīgo gaidāmo Savienības tiesību aktu ietekmi uz jaunattīstības valstīm no ekonomiskā, sociālā, cilvēktiesību un vides viedokļa saskaņā ar labāka regulējuma pamatnostādnēm(36) un labāka regulējuma rīkkopas 34. instrumentu(37); norāda, ka šā novērtējuma rezultāti būtu jāņem vērā gaidāmo tiesību aktu priekšlikumā;

15.  uzsver, ka izšķirīga nozīme ir papildināmībai un koordinācijai ar attīstības sadarbības politiku, instrumentiem un tirgus dalībniekiem un ka tādēļ gaidāmajos tiesību aktos būtu jāiekļauj dažas attiecīgas normas;

16.  uzsver, ka pienācīgas rūpības pienākumi būtu rūpīgi jāizstrādā, lai to īstenošana kļūtu par nepārtrauktu un dinamisku procesu un nebūtu formāla, un ka pienācīgas rūpības stratēģijām būtu jāatbilst nelabvēlīgas ietekmes dinamiskajam raksturam; uzskata, ka ar minētajām stratēģijām būtu jāvar aptvert visu faktisko vai iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību, lai gan riska nopietnība un iespējamība būtu jāapsver prioritāšu noteikšanas politikas kontekstā būtu jāapsver prioritāšu noteikšanas politikas kontekstā; uzskata, ka saskaņā ar proporcionalitātes principu ir svarīgi pēc iespējas vairāk saskaņot esošos instrumentus un sistēmas; uzsver, ka Komisijai ir jāveic pamatīgs ietekmes novērtējums, lai noteiktu iespējamās vai faktiskās nelabvēlīgās ietekmes veidus, izpētītu ietekmi uz Eiropas un pasaules mēroga vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem, tostarp administratīvo slogu uzņēmumiem un pozitīvo ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību, un izstrādātu noteikumus, kas veicina konkurētspēju, ieinteresēto personu un vides aizsardzību un ir funkcionāli un piemērojami visiem iekšējā tirgus dalībniekiem, tostarp augsta riska un biržā kotētiem maziem un vidējiem uzņēmumiem; Minētajā ietekmes novērtējumā būtu jāņem vērā arī šīs direktīvas ietekme uz globālajām vērtības ķēdēm attiecībā uz skartajām personām un uzņēmumiem un jaunattīstības partnervalstu salīdzinošajām priekšrocībām.

17.  uzsver, ka visaptverošas pārredzamības prasības ir būtisks obligātas pienācīgas rūpības tiesību aktu elements; norāda, ka plašāka informācija un pārredzamība sniedz piegādātājiem un ražotājiem labāku pārraudzības kontroli un izpratni par savām piegādes ķēdēm un uzlabo ieinteresēto personu un patērētāju novērošanas spēju, kā arī sabiedrības uzticēšanos ražošanai; šajā sakarībā uzsver, ka turpmākajā pienācīgas rūpības regulējumā būtu jāņem vērā digitāli risinājumi, kas atvieglotu publisku piekļuvi informācijai un samazinātu birokrātisko slogu;

18.  norāda, ka pienācīga rūpība prasa arī novērtēt procedūru un pasākumu efektivitāti, veicot pienācīgas revīzijas un informējot par rezultātiem, tostarp periodiski sagatavojot publiskus izvērtējuma ziņojumus par uzņēmuma pienācīgas rūpības procedūrām un tās rezultātiem standartizētā formātā, pamatojoties uz atbilstīgu un saskaņotu ziņošanas sistēmu; ierosina, ka ziņojumi jāpadara viegli pieejami un piekļūstami, jo īpaši skartajām un potenciāli skartajām personām; norāda, ka informācijas atklāšanas prasībās būtu jāņem vērā konkurences politika un likumīgās intereses aizsargāt iekšējo uzņēmējdarbības zinātību un ka tām nevajadzētu radīt nesamērīgus šķēršļus vai finansiālu slogu uzņēmumiem;

19.  uzsver, ka efektīva pienācīga rūpība prasa, lai uzņēmumi godprātīgi rīkotu efektīvas, jēgpilnas un uz informāciju balstītas diskusijas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām; uzsver, ka Savienības pienācīgas rūpības satvaram būtu jānodrošinaarodbiedrību un strādājošo pārstāvju iesaistīšanās valsts, Savienības un pasaules līmenī pienācīgas pārbaudes stratēģijas izstrādē un īstenošanā; uzsver, ka ieinteresēto personu iesaistīšanas procedūrām ir jānodrošina ieinteresēto personu fiziskās un juridiskās integritātes drošība un aizsardzība;

20.  uzsver, ka sadarbība ar tirdzniecības partneriem savstarpīguma garā ir svarīga, lai nodrošinātu, ka ar pienācīgas rūpības pienākumiem tiek panāktas izmaiņas; uzsver, ka papildu pasākumi un projekti ir svarīgi, lai veicinātu Savienības brīvās tirdzniecības nolīgumu īstenošanu, un aicina izveidot ciešu saikni starp šādiem pasākumiem un horizontāliem pienācīgas rūpības tiesību aktiem; tādēļ prasa izmantot finanšu instrumentus, piemēram, tirdzniecības atbalstu, lai veicinātu atbildīgas uzņēmējdarbības nostiprināšanos partnervalstīs, tostarp tehnisko atbalstu apmācībai par pienācīgu rūpību, izsekojamības mehānismus un uz eksportu balstītu reformu īstenošanu partnervalstīs; šajā sakarībā uzsver, ka jāveicina pareiza pārvaldība;

21.  prasa tirdzniecības instrumentus sasaistīt ar uzraudzību attiecībā uz to, kā Savienības uzņēmumi, kuri darbojas ārpus tās, piemēro gaidāmos pienācīgas rūpības tiesību aktus, un šajā uzraudzība aktīvi iesaistīties Savienības delegācijām, tostarp organizējot jēgpilnu viedokļu apmaiņu ar tiesību subjektiem, vietējām kopienām, tirdzniecības palātām un valsts cilvēktiesību iestādēm, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un arodbiedrībām, kā arī tos atbalstot; aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstu tirdzniecības palātām un valsts cilvēktiesību iestādēm, nodrošinot tiešsaistes rīkus un informāciju, lai atbalstītu gaidāmā pienācīgas rūpības regulējuma īstenošanu;

22.  norāda, ka koordinācija nozaru līmenī varētu uzlabot pienācīgas rūpības centienu konsekvenci un efektivitāti, dot iespēju apmainīties ar paraugpraksi un veicināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

23.  uzskata – lai nodrošinātu pienācīgu rūpību, dalībvalstīm būtu jāizveido vai jāizraugās valsts iestādes, kas dalītos paraugpraksē, veiktu izmeklēšanu, uzraudzītu un piemērotu sankcijas, ņemot vērā pārkāpumu smagumu un atkārtošanos; uzsver, ka šādām iestādēm būtu jāpiešķir pietiekami resursi un pilnvaras, lai tās varētu īstenot savu uzdevumu; uzskata, ka Komisijai būtu jāizveido Eiropas pienācīgas rūpības tīkls, kurš kopā ar valstu kompetentajām iestādēm būs atbildīgs par regulatīvās, izmeklēšanas un uzraudzības prakses koordināciju un konverģenci un par informācijas apmaiņu un kurš novērotu valstu kompetento iestāžu veikumu; uzskata, ka dalībvalstīm un Komisijai būtu jānodrošina, ka uzņēmumi publicē savas pienācīgas rūpības stratēģijas publiski pieejamā un centralizētā platformā, ko uzrauga valstu kompetentās iestādes;

24.  uzsver, ka visaptverošas pārredzamības prasības ir būtisks obligātas pienācīgas rūpības tiesību aktu elements; norāda, ka plašāka informācija un pārredzamība sniedz piegādātājiem un ražotājiem labāku kontroli un izpratni par savām piegādes ķēdēm un uzlabo sabiedrības uzticēšanos ražošanai; šajā sakarā uzsver, ka turpmākajā pienācīgas rūpības tiesību aktos galvenā uzmanība būtu jāpievērš digitālajiem risinājumiem, lai samazinātu birokrātisko slogu, un aicina Komisiju izpētīt jaunus tehnoloģiskos risinājumus, kas atbalstītu izsekojamības izveidi un uzlabošanu globālajās piegādes ķēdēs; atgādina, ka ilgtspējīga blokķēdes tehnoloģija var palīdzēt sasniegt šo mērķi;

25.  uzskata, ka sūdzību mehānisms uzņēmuma līmenī var nodrošināt efektīvu regresa prasību agrīnā stadijā, ja tas ir likumīgs, pieejams, paredzams, taisnīgs, pārredzams, atbilst cilvēktiesībām, balstās uz iesaistīšanos un dialogu un aizsargā pret represijām; uzskata, ka šādi privāti mehānismi ir pienācīgi jāsaista ar tiesu mehānismiem, lai garantētu pamattiesību, tostarp tiesību uz taisnīgu tiesu, vislielāko aizsardzību; uzsver, ka šādiem mehānismiem nekādā gadījumā nevajadzētu apdraudēt cietušā tiesības iesniegt sūdzību kompetentajās iestādēs vai vērsties tiesā; ierosina, ka tiesu iestādēm vajadzētu būt iespējai reaģēt uz trešo pušu sūdzībām, izmantojot drošus un pieejamus kanālus un neradot represiju draudus;

26.  atzinīgi vērtē paziņojumu, ka Komisijas priekšlikumā tiks iekļauts atbildības režīms, un uzskata – lai cietušie varētu saņemt efektīvu tiesisko aizsardzību, uzņēmumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem būtu jāsauc pie atbildības par kaitējumu, ko to kontrolē esošie uzņēmumi ir nodarījuši vai veicinājuši darbības vai bezdarbības dēļ, kad tie ir izdarījuši cilvēktiesību pārkāpumus vai ir nodarījuši kaitējumu videi, ja vien uzņēmums nevar pierādīt, ka tas ir veicis nepieciešamos pasākumus saskaņā ar pienācīgas rūpības pienākumiem un veicis visus saprātīgos pasākumus, lai novērstu šādu kaitējumu; uzsver, ka laika ierobežojumi, grūtības piekļūt pierādījumiem, dzimumu līdztiesības trūkums, neaizsargātība un marginalizācija var būt lieli praktiskie un procesuālie šķēršļi, ar kuriem trešās valstīs saskaras no cilvēktiesību pārkāpumiem cietušie un kuri viņiem traucē piekļūt efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem; uzsver, cik svarīga ir iespēja izmantot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, nebaidoties no represijām, un to dzimumresponsivitāte, kā arī tas, cik tie ir svarīgi neaizsargātām personām, kā noteikts Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 13. pantā; atgādina, ka Hartas 47. pants satur prasību dalībvalstīm sniegt juridisko palīdzību tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, ciktāl šāda palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu tiesu iestāžu faktisku pieejamību;

27.  norāda, ka vērtības ķēdē iesaistīto uzņēmumu izsekošana var būt sarežģīta; aicina Komisiju izvērtēt un ierosināt instrumentus, ar ko palīdzēt uzņēmumiem to vērtības ķēžu izsekojamības nodrošināšanā; uzsver, ka digitālās tehnoloģijas varētu palīdzēt uzņēmumiem īstenot pienācīgu rūpību savā vērtības ķēdē un samazināt izmaksas; uzskata, ka ar turpmākām pienācīgas rūpības prasībām Savienības inovācijas mērķis būtu jāsaista ar cilvēktiesību un ilgtspējīgas pārvaldības veicināšanu;

28.  uzskata, ka pienācīgas rūpības īstenošana nedrīkstētu automātiski atbrīvot uzņēmumus no atbildības par kaitējumu, ko tie ir radījuši vai kura nodarīšanu tie ir veicinājuši; tomēr papildus tam uzskata, ka pamatīga un efektīva pienācīgas rūpības procesa ieviešana var palīdzēt uzņēmumiem izvairīties no kaitējuma nodarīšanas; turklāt uzskata, ka pienācīgas rūpības tiesību akti būtu jāpiemēro, neskarot citas piemērojamās apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas, norīkošanas darbā vai piegādes ķēdes atbildības sistēmas, kas izveidotas valsts, Eiropas un starptautiskā līmenī, tostarp solidāru atbildību apakšuzņēmēju ķēdēs;

29.  uzsver, ka cietušie, kas ir cietuši no uzņēmējdarbības izraisītas nelabvēlīgas ietekmes, bieži vien nav pietiekami aizsargāti ar tās valsts tiesību aktiem, kurā kaitējums ir nodarīts; šajā sakarībā uzskata, ka šīs direktīvas attiecīgie noteikumi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, (Roma II)(38) 16. pantu būtu jāatzīst par prevalējošām imperatīvām normām;

30.  aicina Komisiju ierosināt Savienības sarunu pilnvaras konstruktīvi iesaistīties sarunās par starptautisku juridiski saistošu ANO instrumentu, lai starptautiskajās cilvēktiesībās reglamentētu transnacionālo korporāciju un citu uzņēmumu darbību;

31.  iesaka Komisijas sniegtajā atbalstā, kas saistīts ar tiesiskumu, pareizuu pārvaldību un tiesu pieejamību trešās valstīs, pēc vajadzības prioritāti piešķirt pašvaldību spēju veidošanai turpmākajos tiesību aktos aplūkotajās jomās;

32.  prasa Komisijai bez liekas kavēšanās iesniegt tiesību akta priekšlikumu par obligātu pienācīgu rūpību piegādes ķēdē, ievērojot šā ziņojuma projekta pielikumā izklāstītos ieteikumus; uzskata, ka, neskarot sīkākus turpmākā tiesību akta priekšlikuma aspektus, par priekšlikuma juridisko pamatu būtu jāizvēlas LESD 50. pants, 83. panta 2. punkts un 114. pants;

33.  uzskata, ka prasītajam priekšlikumam finansiālas ietekmes uz Savienības budžetu nav;

34.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

PIELIKUMS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMAM.

IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

IETEIKUMI, LAI IZSTRĀDĀTU EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULU PAR PIENĀCĪGU RŪPĪBU UZŅĒMUMU DARBĪBĀ UN UZŅĒMUMU ATBILDĪBU

PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA TEKSTS

Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par pienācīgu rūpību uzņēmumu darbībā un uzņēmumu atbildību

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 50. pantu, 83. panta 2. punktu un 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(39),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)  Uzņēmumu atbildība par to vērtību ķēžu nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām apzināšanās kļuva par svarīgu jautājumu 20. gadsimta deviņdesmitajos gados, kad jauna uzņēmumu prakse pārcelt apģērbu un apavu ražošanu uz mazāku izmaksu valstīm vērsa uzmanību uz sliktajiem darba apstākļiem, ar kuriem saskārās daudzi strādājošie, arī bērni, globālajās vērtību ķēdēs. Tajā pašā laikā daudzi naftas, gāzes, kalnrūpniecības un pārtikas rūpniecības uzņēmumi sāka darboties aizvien dziļāk attālos apgabalos, kur tie bieži vien bez pienācīgas apspriešanās vai kompensācijas pirmiedzīvotāju tautām lika pamest viņu dzīvesvietas.

(2)  Pieaugot pierādījumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem un vides degradāciju, pieauga arī bažas par to, kā nodrošināt to, lai uzņēmumi ievērotu cilvēktiesības, un par to, lai pārkāpumu rezultātā cietušajiem būtu iespēja vērsties tiesu iestādēs, jo īpaši gadījumos, kad dažu uzņēmumu piegādes ķēdes ietiecās valstīs, kurās bija vājas tiesību sistēmas un tiesībaizsardzība, un kā saskaņā ar valsts tiesību aktiem saukt uzņēmumus pie atbildības par kaitējuma nodarīšanu vai tā nodarīšanas veicināšanu. Ņemot to vērā, ANO Cilvēktiesību padome 2008. gadā vienprātīgi atzinīgi novērtēja pamatnostādnes „Aizsargāt, ievērot un labot”. Šīs pamatnostādnes balstās uz trim pīlāriem: valsts pienākumu aizsargāt pret trešo pušu, tostarp uzņēmumu, izdarītiem cilvēktiesību pārkāpumiem, izmantojot atbilstošu politiku, regulējumu un tiesu iestāžu spriedumus; uzņēmumu atbildību par cilvēktiesību ievērošanu, kas nozīmē, ka ir jārīkojas ar pienācīgu rūpību, lai nepieļautu citu personu tiesību aizskārumu un novērstu radīto nelabvēlīgo ietekmi; cietušo labāku piekļuvi efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem — gan tiesās, gan ārpustiesas kārtībā.

(3)  Pēc šīm pamatnostādnēm ANO Cilvēktiesību padome 2011. gadā apstiprināja Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām (UNGP). Ar UNGP ieviesa pirmo pienācīgas rūpības globālo standartu un paredzēja nesaistošas pamatnostādnes uzņēmumiem, dodot tiem iespēju praktiski uzņemties atbildību par cilvēktiesību ievērošanu. Pēc tam citas starptautiskās organizācijas izstrādāja pienācīgas rūpības standartus, pamatojoties uz UNGP. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 2011. gada daudznacionāliem uzņēmumiem paredzētajās pamatnostādnēs pienācīga rūpība ir plaši pieminēta, un ESAO ir izstrādājusi norādījumus, ar kuriem uzņēmumiem palīdz īstenot pienācīgu rūpību konkrētās nozarēs un piegādes ķēdēs. Eiropas Padomes Ministru komiteja 2016. gadā pieņēma dalībvalstīm adresētu ieteikumu par cilvēktiesībām un uzņēmējdarbību, aicinot dalībvalstis pieņemt tiesību aktus un citus regulējošus dokumentus, lai nodrošinātu, ka cilvēktiesību pārkāpumi uzņēmumu vērtību ķēdē izraisa civiltiesisku, administratīvu un krimināltiesisku atbildību, pie kuras sauc Eiropas tiesās. ESAO 2018. gadā pieņēma pienācīgas rūpības pamatnostādnes par atbildīgu uzņēmējdarbību. Tāpat arī Starptautiskā Darba organizācija (SDO) 2017. gadā pieņēma SDO Trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku, kurā uzņēmumus mudina ieviest pienācīgas rūpības mehānismus, ar kuriem tiem apzināt, novērst un mazināt savu faktisko un iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz starptautiski atzītām cilvēktiesībām un atskaitīties par to, kā tie šo problēmu risina. Apvienoto Nāciju Organizācijas 2012. gada Globālajā līgumā „Glābiet bērnus” un UNICEF Bērnu tiesību un uzņēmējdarbības principos ir noteikti galvenie apsvērumi bērnu tiesību jomā saistībā ar nelabvēlīgu uzņēmējdarbības ietekmi, un UNICEF ir izstrādājis virkni vadlīniju, ar ko tas atbalsta uzņēmumu pienācīgas rūpības īstenošanu un bērnus. ANO Bērnu tiesību komitejas 2013. gada Vispārējā komentārā Nr. 16 ir identificēts visaptverošs valsts pienākumu klāsts attiecībā uz uzņēmējdarbības ietekmi uz bērnu tiesībām, tostarp tas, ka valstīm no uzņēmumiem jāprasa pienācīga rūpība bērnu tiesību ievērošanā.

(4)  Tādējādi uzņēmumu rīcībā pašlaik ir ievērojams skaits starptautisku pienācīgas rūpības instrumentu, kas tiem var palīdzēt pildīt to pienākumu cilvēktiesību ievērošanā. Lai gan ir grūti pārspīlēt šo instrumentu nozīmi no tādu uzņēmumu viedokļa, kas nopietni uztver pienākumu ievērot cilvēktiesības, to brīvprātīgais raksturs mazina to efektivitāti un to iedarbība patiešām ir izrādījusies neliela, jo tikai ierobežots skaits uzņēmumu brīvprātīgi īsteno pienācīgu rūpību attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu savā un savu darījuma partneru darbībā. Situāciju vēl vairāk pasliktina daudzu uzņēmumu pārmērīgā koncentrēšanās uz īstermiņa peļņas maksimizēšanu.

(5)  Cietušajiem no cilvēktiesību pārkāpumiem vai nelabvēlīgas ietekmes uz vidi, spēkā esošie starptautiskie pienācīgas rūpības instrumenti nav nodrošinājuši ne iespēju vērsties tiesā, ne tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību, jo visi paredzētie tiesību aizsardzības mehānismi ir ārpustiesas un brīvprātīgi. Galvenais pienākums aizsargāt cilvēktiesības un nodrošināt iespēju vērsties tiesā gulstas uz valstīm, un tādu publisko tiesu mehānismu trūkums, kuri ļautu saukt uzņēmumus pie atbildības par kaitējumu, kas radies to vērtību ķēdēs, nebūtu jāaizstāj — un tas nemaz nav pienācīgi iespējams — ar privātu sūdzību izskatīšanas mehānismu izstrādi uzņēmumos. Tā kā šādi mehānismi ir noderīgi, lai sniegtu ārkārtas palīdzību un izmaksātu ātru kompensāciju par nelieliem zaudējumiem, tie būtu stingri jāreglamentē valsts iestādēm un tie nedrīkstētu apdraudēt cietušo tiesības vērsties tiesā un tiesības uz taisnīgu tiesu publiskās tiesās.

(6)  Savienība ir pieņēmusi obligāti izpildāmas pienācīgas rūpības pamatnostādnes ļoti konkrētās jomās, lai apkarotu nozares, kas kaitē Savienības vai tās dalībvalstu interesēm, piemēram, terorisma finansēšanu vai atmežošanu. Savienība 2010. gadā pieņēma Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 995/2010 (40), ar kuru tirgus dalībniekiem, kas laiž kokmateriālus un koka izstrādājumus iekšējā tirgū, piemēro prasības par pienācīgu rūpību un pieprasa, lai komersanti piegādes ķēdē sniegtu pamatinformāciju par saviem piegādātājiem un pircējiem nolūkā uzlabot kokmateriālu un koka izstrādājumu izcelsmes izsekojamību. Lai mazinātu bruņoto grupējumu un/vai drošības spēku iespējas tirgoties ar alvu, tantalu un volframu, to rūdām un zeltu, ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/821(41) ir izveidota Savienības pienācīgas rūpības sistēma attiecībā uz piegādes ķēdēm.

(7)  Atšķirīga, plašāka un papildinoša pieeja, kuras pamatā bija pārredzamība un ilgtspēja, tika piemērota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/95/ES(42), kas uzņēmumiem ar vairāk nekā 500 darbiniekiem uzliek pienākumu ziņot par politiku, ko tie īsteno attiecībā uz vides, sociālajiem un ar darbiniekiem saistītiem jautājumiem, korupcijas un kukuļošanas apkarošanu un cilvēktiesību ievērošanu, tostarp pienācīgu rūpību.

(8)  Dažās dalībvalstīs nepieciešamība panākt, ka uzņēmumi vairāk rīkojas cilvēktiesību aspektā un labāk reaģē uz vides un labas pārvaldības problēmām, ir novedusi pie tādu valsts tiesību aktu pieņemšanas, kas paredz pienācīgu rūpību. Nīderlandes likumā par pienācīgu rūpību attiecībā uz bērnu darbu pieprasīts, ka uzņēmumiem, kas darbojas Nīderlandes tirgū, ir jāpārbauda, vai nepastāv pamatotas aizdomas, ka piegādātās preces vai pakalpojumi ir ražoti, izmantojot bērnu darbu, un pamatotu aizdomu gadījumā ir jāpieņem un jāīsteno rīcības plāns. Francijā likumā par mātesuzņēmumu un pasūtītāju uzņēmumu modrības pienākumu ir paredzēts, ka dažiem lieliem uzņēmumiem ir jāpieņem pienācīgas rūpības plāns, kā konstatēt un novērst uzņēmuma, tā filiāļu, apakšuzņēmēju vai piegādātāju radītos riskus cilvēktiesību, veselības, drošības un vides jomā. Francijas tiesību aktos ir noteikta administratīvā atbildība par pienācīgas rūpības prasību neievērošanu, kā arī uzņēmuma civiltiesiskā atbildība atlīdzināt par nodarīto kaitējumu. Daudzās citās dalībvalstīs notiek debates par obligātu uzņēmumu pienācīgas rūpības prasību ieviešanu, un dažas dalībvalstis pašlaik apsver šādu tiesību aktu pieņemšanu, tostarp Vācija, Zviedrija, Austrija, Somija, Dānija un Luksemburga.

(9)  Astoņu dalībvalstu parlamenti, tostarp Igaunijas, Lietuvas, Slovākijas un Portugāles parlamenti, Nīderlandes Pārstāvju palāta, Itālijas Republikas Senāts un Francijas Nacionālā asambleja, kā arī Apvienotās Karalistes Lordu palāta, 2016. gadā pauda atbalstu Zaļās kartes iniciatīvai, aicinot Komisiju nākt klajā ar tiesību aktiem nolūkā nodrošināt uzņēmumu atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem.

(10)  Nepietiekama tiesību aktu saskaņošana var negatīvi ietekmēt brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tādēļ turpmāka saskaņošana ir būtiska, lai novērstu priekšrocību rašanos negodīgas konkurences rezultātā. Lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, ir svarīgi, ka noteikumi attiecas uz visiem uzņēmumiem, gan Savienības, gan trešo valstu uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū.

(11)  Ir būtiskas atšķirības starp dalībvalstu tiesību un administratīvajiem noteikumiem par pienācīgu rūpību, tostarp attiecībā uz civiltiesisko atbildību, ko piemēro Savienības uzņēmumiem. Ir būtiski novērst turpmākus tirdzniecības šķēršļus, kas izriet no šādu valstu tiesību aktu atšķirīgās izstrādes.

(12)  Lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, uzņēmumu atbildība par cilvēktiesību ievērošanu saskaņā ar starptautiskajiem standartiem būtu jāpārveido par juridisku, Savienības līmenī noteiktu pienākumu. Koordinējot cilvēktiesību, vides un pareizas pareizas pārvaldības aizsardzības garantijas, ar šo direktīvu būtu jānodrošina, ka uz Savienības un trešo valstu lieliem uzņēmumiem, kā arī augsta riska vai biržā kotētiem maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū, attiecas saskaņoti pienācīgas rūpības pienākumi, kas novērsīs regulējuma sadrumstalotību un uzlabos iekšējā tirgus darbību.

(13)  Obligātu pienācīgas rūpības prasību noteikšana Savienības līmenī uzņēmumiem būtu izdevīga no saskaņošanas, juridiskās noteiktības un vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanas viedokļa un sniegtu uzņēmumiem, uz kuriem šādas prasības attiecas, konkurences priekšrocības, jo sabiedrības doma arvien vairāk pieprasa, lai uzņēmumi kļūtu ētiskāki un ilgtspējīgāki. Šī direktīva, nosakot pienācīgas rūpības standartu Savienībā, varētu palīdzēt veicināt atbildīgas uzņēmējdarbības prakses globāla standarta pieņemšanu.

(14)  Šīs direktīvas mērķis ir novērst un mazināt iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību vērtības ķēdē, kā arī nodrošināt, ka uzņēmumus var saukt pie atbildības par šādas ietekmes izraisīšanu un ka ikviens, kam šādas ietekmes rezultātā ir nodarīts kaitējums, var reāli izmantot tiesības uz taisnīgu tiesu un uz atlīdzināšanu saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem.

(15)  Šīs direktīvas mērķis nav aizstāt jau spēkā esošos ES tiesību aktus, kas paredz pienācīgu rūpību, vai nepieļaut, ka tiek ieviesti vēl citi konkrētas nozares reglamentējoši Savienības tiesību akti. Tādējādi tā būtu jāpiemēro, neskarot citas prasības par pienācīgu rūpību, kas noteiktas Savienības konkrētām nozarēm paredzētos tiesību aktos, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 995/2010 un Regulā (ES) 2017/821, ja vien šīs direktīvas prasības par pienācīgu rūpību neparedz stingrāku pienācīgu rūpību attiecībā uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību.

(16)  Šīs direktīvas īstenošana nekādā ziņā nedrīkst kalpot par iemeslu tam, lai pazeminātu cilvēktiesību vai vides vispārējo aizsardzības līmeni. Jo īpaši tā nedrīkstētu ietekmēt citus piemērojamos apakšuzņēmumu līgumu, norīkošanas darbā vai piegādes ķēdes atbildības regulējumus, kas paredzēti valsts, Savienības vai starptautiskā līmenī. Tas, ka uzņēmums ir izpildījis savus pienācīgas rūpības pienākumus saskaņā ar šo direktīvu, nedrīkstētu to atbrīvot no pienākumiem, kas ir noteikti citos atbildības regulējumos, vai šādus pienākumus vājināt, un tāpēc, ņemot vērā šādu apstākli, nedrīkst noraidīt prasības tiesā, kas pret to ir celtas, pamatojoties uz citiem atbildības regulējumiem.

(17)  Direktīvai būtu jāattiecas uz visiem lielajiem uzņēmumiem, kurus reglamentē kādas dalībvalsts tiesību akti vai kuri ir iedibināti Savienības teritorijā vai darbojas iekšējā tirgū, neatkarīgi no tā, vai tie ir privāti vai valsts uzņēmumi, un no nozares, kurā tie darbojas — tā var būt arī finanšu nozare. Šī direktīva būtu jāpiemēro arī biržā kotētiem un augsta riska maziem un vidējiem uzņēmumiem(43).

(18)  Pienācīgas rūpības process pēc būtības ir samērīgs, jo šis process ir atkarīgs no tā, cik nopietna un iespējama ir nelabvēlīga ietekme, ko uzņēmums varētu radīt vai veicināt vai ar ko tas varētu būt tieši saistīts, no tā darbības nozares, lieluma, darbības veida un konteksta, tostarp ģeogrāfiskā konteksta, uzņēmējdarbības modeļa, vietas vērtības ķēdē un produktu un pakalpojumu veida. Liels uzņēmums, kura visas tiešās darījuma attiecības tiek īstenotas Savienībā, vai mazs un vidējs uzņēmums, kurš pēc riska novērtējuma veikšanas secina, ka tas nav konstatējis nekādu iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi savās darījuma attiecībās, varētu publicēt attiecīgu paziņojumu, tostarp riska novērtējumu, kurā ietverti attiecīgie dati, informācija un metodika, kas jebkurā gadījumā būtu jāpārskata, ja mainās uzņēmuma darbības, darījuma attiecības vai darbību konteksts.

(19)  Attiecībā uz uzņēmumiem, kuri pieder valstij vai kurus tā kontrolē, to pienācīgas rūpības pienākumu izpildei būtu nepieciešams, ka pakalpojumus tie iepērk no uzņēmumiem, kas pienācīgas rūpības pienākumus ir izpildījuši. Dalībvalstis tiek mudinātas nesniegt valsts palīdzību uzņēmumiem, kas neatbilst šīs direktīvas mērķiem, tostarp nepiešķirt valsts atbalstu, publisko iepirkumu, eksporta kredītaģentūru aizdevumus vai aizdevumus ar valsts galvojumu.

(20)  Šajā direktīvā pienācīga rūpība būtu jāsaprot kā uzņēmuma pienākums veikt visus samērīgos un atbilstošos pasākumus un ar saviem līdzekļiem censties novērst nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību to vērtības ķēdēs un novērst šādu ietekmi, ja tā radusies. Praktiski jēdziens „pienācīga rūpība” šajā direktīvā ir definēts kā procedūra, ko uzņēmums ir ieviesis savās darbībās un darījuma attiecībās vērtības ķēdē, lai konstatētu, novērstu, mazinātu, izbeigtu, novērotu, paziņotu, uzskaitītu, risinātu un neitralizētu potenciālo un/vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, tostarp sociālajām, arodbiedrību un darba tiesībām, uz vidi, tostarp klimata pārmaiņām, un uz pareizu pārvaldību. Uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, pienācīgas rūpības pienākumus nevajadzētu novirzīt tālāk piegādātājiem.

(21)  XX. pielikumā ir uzskaitīti ar uzņēmējdarbību saistītas nelabvēlīgas ietekmes uz cilvēktiesībām veidi. Ciktāl tas uzņēmumiem ir svarīgi, Komisijai minētajā pielikumā būtu jāiekļauj nelabvēlīgās ietekmes uz cilvēktiesībām veidi, kas norādīti Savienībai un dalībvalstīm saistošajās starptautiskajās cilvēktiesību konvencijās, Starptautiskajā cilvēktiesību hartā, starptautiskajās humanitārajās tiesībās, Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību instrumentos par to personu tiesībām, kuras pieder pie īpaši neaizsargātām grupām vai kopienām, un pamattiesību principos, kas izklāstīti SDO Deklarācijā par pamatprincipiem un pamattiesībām darbā, kā arī SDO Konvencijā par biedrošanās brīvību un tiesību faktisku atzīšanu organizēt sarunas par kolektīvā līguma noslēgšanu, SDO Konvencijā par visu veidu piespiedu darba izskaušanu, SDO Konvencijā par bērnu darba faktisku izskaušanu un SDO Konvencijā par diskriminācijas izskaušanu attiecībā uz nodarbinātību un profesiju. Šie ietekmes veidi ietver arī — bet neaprobežojas ar — nelabvēlīgu ietekmi uz citām tiesībām, kas atzītas Trīspusējā deklarācijā par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku (MNE deklarācijā) un vairākās SDO konvencijās, piemēram, tādām, kas saistītas ar biedrošanās brīvību, darba koplīguma slēgšanas sarunām, minimālo vecumu, darba drošību un veselības aizsardzību un vienlīdzīgu atalgojumu, un tiesībām, kas atzītas Konvencijā par bērna tiesībām, Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartā, Amerikas Cilvēktiesību konvencijā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, Eiropas Sociālajā hartā, Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un valstu konstitūcijās un tiesību aktos, ar kuriem atzīst vai īsteno cilvēktiesības. Komisijai būtu jānodrošina, ka šādi uzskaitītie ietekmes veidi ir iekļauti sarakstā pārdomāti un uzskaitītā ietekme ir reālistiski novēršama.

(22)  Nelabvēlīgā ietekme uz vidi bieži ir cieši saistīta ar nelabvēlīgu ietekmi cilvēktiesībām. ANO īpašais referents cilvēktiesību un vides jautājumos ir paziņojis, ka tiesības uz dzīvību, veselību, pārtiku, ūdeni un attīstību, kā arī tiesības uz drošu, tīru, veselīgu un ilgtspējīgu vidi ir nepieciešamas, lai cilvēktiesības izmantotu pilnībā. ANO Ģenerālā asambleja rezolūcijā Nr. 64/292 tiesības uz nekaitīgu un tīru dzeramo ūdeni un sanitāriju arī ir atzinusi par cilvēktiesībām. Covid-19 pandēmija ir aktualizējusi ne tikai drošas un veselīgas darba vides nozīmi, bet arī to, cik svarīgi ir uzņēmumi, kas nodrošina, ka savās vērtības ķēdēs tie ne rada, nedz veicina veselības apdraudējumus. Tādēļ šādas tiesības būtu jāiekļauj šajā direktīvā.

(23)  XXX. pielikumā ir uzskaitīti veidi, kā izpaužas gan nepastāvīga, gan pastāvīga ar uzņēmējdarbību saistīta nelabvēlīga ietekme uz vidi. To vidū cita starpā būtu jāiekļauj atkritumu rašanās, difūzais piesārņojums un siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas izraisa globālo sasilšanu par vairāk nekā 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, atmežošana un jebkāda cita ietekme uz klimatu, gaisu, augsni un ūdens kvalitāti, dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, bioloģisko daudzveidību un ekosistēmām. Komisijai būtu jānodrošina, ka šādi uzskaitītie ietekmes veidi ir iekļauti sarakstā pārdomāti un uzskaitītā ietekme reālistiski novēršama. Lai veicinātu ES tiesību aktu iekšējo saskaņotību un nodrošinātu juridisko noteiktību, šis saraksts ir sagatavots saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2020/852(44).

(24)  xxxx. pielikumā ir uzskaitīti veidi, kā izpaužas ar uzņēmējdarbību saistīta nelabvēlīga ietekme uz pareizu pārvaldību, ciktāl tie attiecas uz uzņēmumiem. Tiem būtu jāietver neatbilstība ESAO Pamatnostādņu daudznacionāliem uzņēmumiem VII nodaļai par kukuļošanas, uzpirkšanas un izspiešanas apkarošanu un ESAO Konvencijai par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos uzņēmējdarbības darījumos un korupcijas un kukuļošanas situācijas, kad uzņēmums nepieļaujami ietekmē valsts amatpersonas vai piešķir tām nepamatotas finansiālas priekšrocības, lai iegūtu privilēģijas vai netaisnīgi labvēlīgu attieksmi, pārkāpjot tiesību aktus, tostarp situācijas, kurās kāds uzņēmums nelikumīgi iesaistās vietējā politiskajā darbībā, nelikumīgi finansē kampaņas vai neievēro piemērojamos tiesību aktus nodokļu jomā. Komisijai būtu jānodrošina, ka šādi uzskaitītie ietekmes veidi ir iekļauti sarakstā pārdomāti un uzskaitītā ietekme ir reālistiski novēršami.

(25)  Nelabvēlīga ietekme uz cilvēktiesībām, vidi un pareizulabu pārvaldību nav dzimumneitrāla. Uzņēmumi tiek mudināti pienācīgas rūpības procesā integrēt dzimumu līdztiesības aspektu. Tie var gūt norādījumus ANO brošūrā „Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām dzimumu aspekti”.

(26)  Iespējamā vai faktiskā nelabvēlīgā ietekme uz cilvēktiesībām, vidi un pārvaldību konfliktu skartajās teritorijās var būt specifiska un nozīmīgāka. Šajā sakarībā uzņēmumiem, kas darbojas konfliktu skartajās teritorijās, būtu jāīsteno pienācīga rūpība attiecībā uz cilvēktiesībām, vidi un pārvaldību, jāievēro savas starptautisko humanitāro tiesību saistības un jāievēro spēkā esošie starptautiskie standarti un norādes, tostarp Ženēvas konvencijas un to papildprotokoli.

(27)  Dalībvalstis tiek mudinātas uzraudzīt to jurisdikcijā esošos uzņēmumus, kas darbojas vai kam ir darījuma attiecības konfliktu skartajās teritorijās, un attiecīgi veikt nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu cilvēktiesības, vidi un pareizu pārvaldību saskaņā ar to juridiskajām saistībām, pienācīgi ņemot vērā konkrētos un būtiskos riskus, kas pastāv šajās teritorijās.

(28)  Uzņēmējdarbība ietekmē visu to tiesību spektru, kas noteiktas ANO Konvencijā par bērna tiesībām un citos attiecīgos starptautiskos standartos. Bērnība ir unikāls fiziskas, prāta, emocionālas un garīgas attīstības periods, un bērnu tiesību pārkāpumi, piemēram, vardarbīga vai slikta izturēšanās, bērnu darbs, pakļaušana nepienācīgai tirgvedība, nedrošiem produktiem vai vides apdraudējumiem, var radīt mūžilgas, neatgriezeniskas un pat vairākas paaudzes ietekmējošas sekas. Uzņēmumu pienācīgas rūpības un uzņēmumu atbildības mehānismi, kas izstrādāti, nepievēršot pienācīgu uzmanību apsvērumiem par bērnu vajadzībām, var nebūt pietiekami efektīvi viņu tiesību aizsardzībā.

(29)  Cilvēktiesību un sociālo, vides un klimata standartu pārkāpumus un nelabvēlīgu ietekmi uz tiem var izraisīt gan pašu uzņēmumu, gan to darījuma partneru, jo īpaši piegādātāju, apakšuzņēmumu un ieguldītāju, darbība. Lai uzņēmumu pienācīgas rūpības pienākumi būtu efektīvi, tiem būtu jāaptver visa vērtības ķēde, vienlaikus izmantojot uz risku balstītu pieeju un izstrādājot prioritāšu noteikšanas stratēģiju, kuras pamatā būtu ANO vadošo principu 17. princips. Tomēr visu vērtības ķēdē iesaistīto uzņēmumu izsekošana var būt sarežģīta. Komisijai būtu jāizvērtē un jāierosina instrumenti, kas palīdzētu uzņēmumiem to vērtības ķēžu izsekojamības nodrošināšanā. Šajā nolūkā varētu izmantot inovatīvas informācijas tehnoloģijas, piemēram, blokķēdi, kas ļauj izsekot visus datus, un būtu jāveicina to izstrāde, lai samazinātu administratīvās izmaksas un izvairītos no darbinieku atlaišanas uzņēmumos, kas īsteno pienācīgu rūpību.

(30)  Pienācīga rūpība galvenokārt ir uzskatāma par preventīvu mehānismu, kas prasa, lai uzņēmumi veiktu visus samērīgos un atbilstošos pasākumus un savu iespēju robežās apzinātu un izvērtētu iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi un pieņemtu politiku un pasākumus, ar kuriem to izbeidz, novērš, mazina, uzrauga, izziņo, risina, labo un uzskaita to, kā šie uzņēmumi minēto ietekmi risina. No uzņēmumiem būtu jāpieprasa sagatavot dokumentu, kurā tie, pienācīgi ņemot vērā komerciālo konfidencialitāti, publiski informē par savu pienācīgas rūpības stratēģiju attiecībā uz katru no šiem posmiem. Šī pienācīgas rūpības stratēģija būtu atbilstoši jāiekļauj uzņēmuma vispārējā uzņēmējdarbības stratēģijā. Tā būtu jāizvērtē katru gadu un jāpārskata, kad vien šāda izvērtējuma rezultātā to uzskata par nepieciešamu.

(31)  Uzņēmumi, kas nepublicē paziņojumus par risku, nebūtu jāatbrīvo no iespējamām dalībvalstu kompetento iestāžu pārbaudēm vai izmeklēšanām, lai nodrošinātu, ka tie izpilda šajā direktīvā paredzētos pienākumus, un tos var saukt pie atbildības saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(32)  Uzņēmumiem būtu jāparedz iekšējs vērtību ķēdes kartēšanas process, kas ietver visus samērīgos un atbilstošos centienus, nolūkā identificēt darījuma partnerus savā vērtības ķēdē.

(33)  Šajā direktīvā minētā komerciālā konfidencialitāte būtu jāpiemēro attiecībā uz jebkuru informāciju, kas atbilst prasībām, lai to uzskatītu par komercnoslēpumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/943(45), proti, informāciju, kas ir slepena tādā nozīmē, ka tā kopumā vai precīzā tās sastāvdaļu konfigurācijā un salikumā nav vispārzināma vai viegli pieejama personām aprindās, kuras parasti izmanto minētā veida informāciju, tai slepenības dēļ ir komerciāla vērtība, un personas, kas šo informāciju likumīgi kontrolē, to attiecīgajos apstākļos pakļauj pamatotiem pasākumiem slepenības saglabāšanai .

(34)  Pienācīga rūpība nedrīkstētu būt formāla, un tai būtu jāizpaužas nepārtrauktā procesā un pastāvīgā tādu risku un tādas ietekmes novērtējumā, kuri ir dinamiski un var mainīties jaunu uzņēmējdarbības attiecību vai kontekstuālu pārmaiņu dēļ. Tādēļ uzņēmumiem savas pienācīgas rūpības stratēģijas būtu pastāvīgi jāuzrauga un attiecīgi jāpielāgo. Ar šīm stratēģijām būtu jātiecas aptvert katru faktisko vai iespējamo nelabvēlīgo ietekmi, lai gan tad, ja jānosaka prioritāšu politika, būtu jāapsver uzņēmumu darbību raksturs un konteksts, tostarp ģeogrāfiskais, un nelabvēlīgas ietekmes nopietnība un iespējamība. Trešo personu sertifikācijas sistēmas var papildināt pienācīgas rūpības stratēģijas, ja vien tās ir piemērotas darbības jomas ziņā un atbilst pienācīgam pārredzamības, objektivitātes, pieejamības un uzticamības līmenim. Tomēr trešās puses veikta sertifikācija nedrīkstētu būt par iemeslu, lai attaisnotu atkāpi no šajā direktīvā noteiktajiem pienākumiem vai nekādā veidā nedrīkstētu ietekmēt uzņēmuma iespējamo atbildību.

(35)  Lai uzskatītu, ka meitasuzņēmums izpildījis pienākumu izstrādāt pienācīgas rūpības stratēģiju, ja meitasuzņēmums ir iekļauts tā mātesuzņēmuma pienācīgas rūpības stratēģijā, meitasuzņēmumam savā gada ziņojumā būtu skaidri jānorāda, ka tas tā ir. Šāda prasība ir nepieciešama, lai nodrošinātu pārredzamību sabiedrībai, kas ļautu valstu kompetentajām iestādēm veikt atbilstošu izmeklēšanu. Meitasuzņēmumam būtu jānodrošina, ka mātesuzņēmuma rīcībā ir pietiekama un būtiska informācija, lai tā vārdā īstenotu pienācīgu rūpību.

(36)  Pienācīgais pārbaudes biežums konkrētā laikposmā, uz ko norāda vārds „regulāra”, būtu jānosaka samērīgi ar nelabvēlīgas ietekmes iespējamību un nopietnību. Jo iespējamāka un nopietnāka ietekme, jo biežāk būtu jāpārbauda atbilstība.

(37)  Uzņēmumiem vispirms būtu jācenšas risināt un novērst iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību diskusijās ar ieinteresētajām personām. Uzņēmumam, kuram ir iespaidošanas iespēja novērst vai mazināt nelabvēlīgo ietekmi, tā būtu jāizmanto. Uzņēmums, kas vēlas pastiprināt savu iespaidu šajā aspektā, varētu, piemēram, piedāvāt spēju veidošanu vai citus stimulus saistītajam uzņēmumam vai sadarboties ar citiem tirgus dalībniekiem. Ja nelabvēlīgu ietekmi nevar novērst vai mazināt un iespaidošanu nav iespējams nostiprināt, lēmums par atteikšanos no piegādātāja vai citām darījumu attiecībām varētu būt galējais līdzeklis, kas būtu jāizmanto atbildīgi.

(38)  Lai īstenotu pareizu pienācīgu rūpību, ir efektīvi un konstruktīvi jāapspriežas ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām un jo īpaši ir pienācīgi jāiesaista arodbiedrības. Apspriešanās ar ieinteresētajām personām un to iesaistīšana var palīdzēt uzņēmumiem precīzāk apzināt iespējamo un faktisko nelabvēlīgo ietekmi un izstrādāt efektīvāku pienācīgas rūpības stratēģiju. Tādēļ saskaņā ar šo direktīvu visos pienācīgas rūpības procedūras posmos ir jārisina diskusijas ar ieinteresētajām personām un tās jāiesaista. Turklāt šādas diskusijas un iesaistīšana var dot iespēju paust savu viedokli tiem, kuri ir ļoti ieinteresēti uzņēmuma ilgtermiņa noturībā. Ieinteresēto personu līdzdalība varētu palīdzēt uzlabot uzņēmumu ilgtermiņa darbību un rentabilitāti, jo to lielāka ilgtspēja labvēlīgi ietekmētu ekonomiku kopumā.

(39)  Diskutējot ar ieinteresētajām personām, kā paredzēts šajā direktīvā, uzņēmumiem būtu jānodrošina, ka gadījumos, kad ieinteresētās personas ir pirmiedzīvotāji, šādas diskusijas notiek saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām(46), tostarp brīvu, iepriekšēju un informētu piekrišanu un pirmiedzīvotāju tiesībām uz pašnoteikšanos.

(40)  Ieinteresētās personas jēdzienā ir jāietver visas personas, kuru tiesības un intereses var ietekmēt uzņēmuma lēmumi. Tālab šis jēdziens ietver strādājošos, vietējās kopienas, bērnus, pirmiedzīvotājus, pilsoņu apvienības un akcionārus, kā arī organizācijas, kuru statūtos noteiktais mērķis ir nodrošināt cilvēktiesību un sociālo tiesību, klimata, vides un pareizas pārvaldības standartu ievērošanu, piemēram, arodbiedrības un pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

(41)  Lai nepieļautu risku, ka pienācīgas rūpības procesā netiek uzklausīti ieinteresēto personu kritiskie viedokļi vai tiem netiek piešķirta pietiekama nozīme, šajā direktīvā būtu jāparedz ieinteresēto personu tiesības uz drošām un konstruktīvām diskusijām par uzņēmuma pienācīgas rūpības stratēģiju un jānodrošina atbilstīga arodbiedrību vai strādājošo pārstāvju iesaiste.

(42)  Attiecīgā informācija par pienācīgas rūpības stratēģiju būtu jāpaziņo potenciāli skartajām ieinteresētajām personām pēc to pieprasījuma un tādā veidā, kas atbilst minēto ieinteresēto personu kontekstam, piemēram, ņemot vērā ieinteresēto personu valsts oficiālo valodu, viņu rakstpratības līmeni un piekļuvi internetam. Tomēr uzņēmumiem nevajadzētu būt pienākumam proaktīvi atklāt visu savu pienācīgas rūpības stratēģiju veidā, kas atbilst ieinteresēto personu kontekstam, un prasībai paziņot attiecīgo informāciju vajadzētu būt samērīgai ar uzņēmuma būtību, kontekstu un lielumu.

(43)  Procedūrām, ar kuru starpniecību pauž aizdomas, būtu jānodrošina, ka tiek aizsargāta to paudēju anonimitāte vai konfidencialitāte, kā attiecīgā gadījumā paredz valsts tiesību akti, kā arī visu sūdzības iesniedzēju, tostarp cilvēktiesību un vides aizstāvju, drošība un fiziskā un juridiskā integritāte. Gadījumos, kad šādas procedūras attiecas uz trauksmes cēlējiem, tām būtu jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai (ES) 2019/1937(47).

(44)  Uzņēmumiem savu iespēju robežās būtu jāpieliek visas samērīgās un atbilstošās pūles, lai apzinātu savus piegādātājus un apakšuzņēmējus un darītu attiecīgo informāciju publiski pieejamu, pienācīgi ņemot vērā komercnoslēpumu. Lai pienācīga rūpība būtu pilnībā efektīva, tā nedrīkst aprobežoties tikai ar piegādes ķēdes pirmo lejupējo un augšupējo posmu, bet tai ir jāaptver tie, kurus uzņēmums pienācīgas rūpības procesā varētu būt apzinājis kā tādus, kas rada lielus riskus. Tomēr šajā direktīvā būtu jāņem vērā, ka ne visiem uzņēmumiem ir vienādi resursi vai spējas, lai apzinātu visus savus piegādātājus un apakšuzņēmējus, un tādēļ uz šo pienākumu būtu jāattiecas pamatotības un proporcionalitātes principam, kas uzņēmumiem nekādā gadījumā nebūtu jāinterpretē kā iegansts nepildīt savu pienākumu šajā aspektā pielikt visas nepieciešamās pūles.

(45)  Lai uzņēmuma kultūrā un struktūrā nostiprinātu pienācīgu rūpību, uzņēmuma administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru locekļiem vajadzētu būt atbildīgiem par ilgtspējas un pienācīgas rūpības stratēģiju pieņemšanu un īstenošanu.

(46)  Uzņēmumu pienācīgas rūpības centienu koordinācija un brīvprātīgas sadarbības pasākumi nozaru vai starpnozaru līmenī varētu uzlabot pienācīgas rūpības stratēģiju konsekvenci un efektivitāti. Šajā nolūkā dalībvalstis varētu veicināt pienācīgas rūpības rīcības plānu pieņemšanu nozaru u starpnozaru līmenī. Ieinteresētajām personām būtu jāpiedalās minēto plānu izstrādē. Šādu kolektīvu pasākumu izstrādei nekādā veidā nevajadzētu atbrīvot uzņēmumu no tā individuālās atbildības īstenot pienācīgu rūpību vai liegt to saukt pie atbildības saskaņā ar valsts tiesību aktiem par kaitējumu, ko tas nodarījis vai veicinājis.

(47)  Lai pienācīgas rūpības sistēma būtu efektīva, tajā būtu jāiekļauj uzņēmuma vai nozares līmeņa sūdzību izskatīšanas mehānismi, un nolūkā nodrošināt, ka šādi mehānismi ir efektīvi, tos izstrādājot, uzņēmumiem par tiem būtu jālemj, ņemot vērā informāciju par ieinteresēto personu viedokli. Pateicoties šiem mehānismiem, ieinteresētās personas varētu paust pamatotas bažas, un tiem būtu jādarbojas kā agrīnās brīdināšanas riska apzināšanās un mediācijas sistēmām. Tiem vajadzētu būt leģitīmiem, pieejamiem, paredzamiem, taisnīgiem, pārredzamiem, ar tiesībām saderīgiem, būtu jākalpo kā pastāvīgas mācīšanās avotam, vajadzētu būt balstītiem uz iesaisti un dialogu. Sūdzību izskatīšanas mehānismos vajadzētu būt iespējai izteikt ierosinājumus par to, kā iesaistītais uzņēmums varētu risināt iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi. Šo mehānismu ietvaros būtu jāspēj ierosināt arī piemērotu tiesību aizsardzības līdzekli, ja mediācijas rezultātā top zināms, ka uzņēmums ir izraisījis vai veicinājis nelabvēlīgu ietekmi.

(48)  Sūdzību izskatīšanas mehānismiem nebūtu jāatbrīvo dalībvalstis no to primārā pienākuma aizsargāt cilvēktiesības un nodrošināt iespēju vērsties tiesā un aizsargāt savas tiesības.

(49)  Dalībvalstīm būtu jāizraugās viena vai vairākas valsts iestādes, kas novērotu, vai uzņēmumi pareizi īsteno savus pienācīgas rūpības pienākumus, un nodrošinātu šīs direktīvas pareizu izpildi. Šīm valsts iestādēm vajadzētu būt neatkarīgām, un tām būtu jāpiešķir atbilstīgas pilnvaras un resursi, lai tās varētu veikt savus uzdevumus. Tām vajadzētu būt tiesīgām pēc savas iniciatīvas vai balstoties uz pamatotām un atbilstošām aizdomām, kuras paudušas ieinteresētās personas un trešās puses, noteikt iedarbīgas, samērīgas un atturošas administratīvās sankcijas, ņemot vērā pārkāpumu nopietnību un atkārtošanos, ar kurām nodrošina, ka uzņēmumi ievēro valsts tiesību aktos noteiktos pienākumus; Savienības līmenī Komisijai būtu jāizveido Eiropas pienācīgas rūpības tīkls nolūkā nodrošināt sadarbību.

(50)  Komisija un dalībvalstis tiek mudinātas paredzēt administratīvus naudas sodus, kas būtu salīdzināmi ar naudas sodiem, kuri pašlaik paredzēti konkurences un datu aizsardzības tiesību aktos.

(51)  Valsts iestādes tiek mudinātas sadarboties un dalīties informācijā ar ESAO valstu kontaktpunktiem (VKP) un valsts cilvēktiesību iestādēm, kas ir pieejami to valstī.

(52)  Saskaņā ar UNGP pienācīgas rūpības īstenošanai principā nebūtu uzņēmumi jāatbrīvo no atbildības par cilvēktiesību pārkāpumu izdarīšanu vai vides kaitējuma radīšanu vai minēto pārkāpumu veicināšanu. Tomēr stingrs un adekvāts pienācīgas rūpības process var palīdzēt uzņēmumiem novērst kaitējuma rašanos.

(53)  Ieviešot atbildības režīmu, dalībvalstīm būtu jānodrošina atspēkojama prezumpcija, kas prasa noteikta līmeņa pierādījumus. Pierādīšanas pienākums būtu jāuzliek nevis cietušajam, bet gan uzņēmumam, kam jāpierāda, ka tam nebija kontroles pār uzņēmumu, kas iesaistīta cilvēktiesību pārkāpumos.

(54)  Noilguma termiņi būtu jāuzskata par samērīgiem un piemērotiem, ja tie neierobežo cietušo tiesības vērsties tiesu iestādēs, pienācīgi ņemot vērā praktiskās problēmas, ar kurām saskaras iespējamie prasītāji. Cietušajiemno nelabvēlīgas ietekmes uz cilvēktiesībām, vidi un pārvaldību, būtu jādod pietiekami daudz laika, lai celtu prasības tiesā, ņemot vērā viņu ģeogrāfisko atrašanās vietu, līdzekļus un vispārējās grūtības iesniegt pieņemamas prasības Savienības tiesās.

(55)  Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ir starptautiski atzītas cilvēktiesības, kas ir nostiprinātas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 8. pantā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajam tiesībām 2. panta 3. punktā, un tās ir arī Savienības pamattiesības (Hartas 47. pants). Kā ir atgādināts ar UNGP, valstīm ir pienākums ar tiesu, administratīviem, likumdošanas vai citiem piemērotiem līdzekļiem nodrošināt, lai personām, kuras ir cietušas no uzņēmējdarbības kontekstā izdarītiem cilvēktiesību pārkāpumiem, būtu pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi. Tādēļ šajā direktīvā saskaņā ar ANO pamatprincipiem un pamatnostādnēm par tiesībām uz tiesību aizsardzību un atlīdzināšanu personām, kas ir cietušas no smagiem starptautisko cilvēktiesību pārkāpumiem un nopietniem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, ir īpaši minēts šis pienākums.

(56)  Lielie uzņēmumi tiek mudināti izveidot padomdevēju komitejas, kuru uzdevums ir konsultēt uzņēmumu vadības struktūras par pienācīgas rūpības jautājumiem, un to sastāvā iesaistīt ieinteresētās personas.

(57)  Arodbiedrībām būtu jāpiešķir nepieciešamie resursi, lai tās īstenotu savus pienākumus saistībā ar pienācīgu rūpību, tostarp, lai izveidotu saikni ar arodbiedrībām un strādājošiem uzņēmumos, ar kuriem galvenajam uzņēmumam ir darījumu attiecības.

(58)  Dalībvalstīm būtu jāizmanto spēkā esošie atbildības režīmi vai vajadzības gadījumā jāievieš papildu tiesību akti nolūkā nodrošināt, ka uzņēmumus atbilstoši valsts tiesību aktiem var saukt pie atbildības par jebkuru kaitējumu, ko radījusi tāda nelabvēlīga ietekme uz cilvēktiesībām, vidi vai pārvaldību, kuru tie vai uzņēmumi, kas atrodas to kontrolē, ir izraisījuši vai veicinājuši ar savām darbībām vai bezdarbību, ja vien uzņēmums nevar pierādīt, ka tas veicis visus vajadzīgos pasākumus saskaņā ar šo direktīvu, lai nepieļautu attiecīgo kaitējumu, vai to, ka kaitējums būtu radies pat tad, ja visi vajadzīgie pasākumi būtu veikti.

(59)  Lai uzņēmumu praktiskajā darbībā radītu skaidrību un noteiktību, kā arī nodrošinātu to prakses konsekvenci, Komisijai būtu jāsagatavo pamatnostādnes, apspriežoties ar dalībvalstīm un ESAO, ar vairāku specializētu aģentūru palīdzību, jo īpaši šeit jāmin Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, Eiropas Vides aģentūra un Eiropas Mazo un vidējo uzņēmumu izpildaģentūra. Jau ir spēkā vairākas pamatnostādnes par pienācīgu rūpību, kuras ir izstrādājušas starptautiskas organizācijas un kuras Komisija varētu izmantot kā paraugu, izstrādājot tieši Savienības uzņēmumiem paredzētas pamatnostādnes saskaņā ar šo direktīvu. Šīs direktīvas mērķim vajadzētu būt pilnīgai standartu saskaņošanai starp dalībvalstīm. Papildus vispārējām pamatnostādnēm, kam vajadzētu visiem uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, sniegt norādes, kā savās darbībās īstenot pienācīgu rūpību, Komisijai būtu jāparedz konkrētām nozarēm domātu pamatnostādņu izstrāde un jānodrošina regulāri atjaunināts saraksts ar valstu faktu lapām, lai palīdzētu uzņēmumiem novērtēt savas uzņēmējdarbības iespējamo un faktisko nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību konkrētā jomā. Šajās faktu lapās jo īpaši būtu jānorāda, kuras no konvencijām un līgumiem, kas ir uzskaitītas šīs direktīvas xx, xxx un xxxx pielikumā, attiecīgā valsts ir ratificējusi.

(60)  Lai aktualizētu nelabvēlīgas ietekmes veidu sarakstu, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus attiecībā uz šīs direktīvas xx, xxx, un xxxx pielikuma grozījumiem. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu(48). Lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu līdzdalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(61)  Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet minētās rīcības mēroga vai iedarbības dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Priekšmets un mērķis

1.  Šīs direktīvas piemērošanas mērķis ir nodrošināt, lai uzņēmumi, uz kuriem attiecas tās darbības joma un kuri darbojas iekšējā tirgū, pildītu savu pienākumu respektēt cilvēktiesības, vidi un pareizu pārvaldību ar savām darbībām un tām, kas tieši saistītas ar to darbu, ražojumiem vai pakalpojumiem, ko sniedz darījuma partneri, kā arī savās vērtības ķēdēs neradītu vai neveicinātu iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību un novērstu vai mazinātu šādu nelabvēlīgu ietekmi.

2.  Šajā direktīvā ir noteikti uzņēmumu vērtības ķēdes pienācīgas rūpības pienākumi tās darbības jomas ietvaros, proti, veikt visus samērīgos un atbilstošos pasākumus un censties savu iespēju robežās novērst nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību to vērtības ķēdēs, kā arī pienācīgi risināt šādu nelabvēlīgu ietekmi, ja tā radusies. Pienācīgas rūpības īstenošana prasa no uzņēmumiem apzināt, novērtēt, novērst, izbeigt, mazināt, novērot, paziņot, uzskaitīt, risināt un neitralizēt tādu iespējamo un/vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību, kādu var radīt to pašu, kā arī to vērtības ķēžu un darījuma partneru darbības. Koordinējot cilvēktiesību, vides un labas pārvaldības aizsardzības garantijas, minēto pienācīgas rūpības prasību mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus darbību.

3.  Turklāt direktīvas mērķis ir nodrošināt, ka uzņēmumus var saskaņā ar valstu tiesībām saukt pie atbildības par tādu nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību, ko tie rada vai veicina savā vērtības ķēdē, un ka cietušie var izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

4.  Šo direktīvu piemēro, neskarot citas prasības par pienācīgu rūpību, kas noteiktas konkrētām nozarēm paredzētos Savienības tiesību aktos, jo īpaši Regulā (ES) Nr. 995/2010 un Regulā (ES) 2017/821, ja vien šīs direktīvas prasības par pienācīgu rūpību neparedz pamatīgāku pienācīgu rūpību attiecībā uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību.

5.  Direktīvas īstenošana nekādā ziņā nav iemesls pazemināt cilvēktiesību vai vides vispārējo aizsardzības līmeni. Jo īpaši to piemēro, neskarot citus piemērojamos apakšuzņēmumu līgumus, norīkošanas darbā vai piegādes ķēžu atbildības regulējumus, kas noteikti dalībvalstu, Savienības vai starptautiskajā līmenī.

2. pants

Darbības joma

1.  Šo direktīvu piemēro lieliem uzņēmumiem, kurus reglamentē kādas dalībvalsts tiesību akti vai kuri ir iedibināti Savienības teritorijā.

2.  Šo direktīvu piemēro arī visiem biržā kotētiem maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī augsta riska maziem un vidējiem uzņēmumiem.

3.  Šo direktīvu piemēro arī tādiem lieliem uzņēmumiem, biržā kotētiem maziem un vidējiem uzņēmumiem,maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas darbojas augsta riska nozarēs, kurus regulē kādas trešās valsts tiesību akti un kuri nav iedibināti Savienības teritorijā, ja tie darbojas iekšējā tirgū, pārdodot preces vai sniedzot pakalpojumus. Šādi uzņēmumi pilda šajā direktīvā noteiktās prasības par pienācīgu rūpību, kas transponētas tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā tie darbojas, un uz tiem attiecas ar šo direktīvu noteiktie sankciju un atbildības režīmi, kas transponēti tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā tie darbojas.

3. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

(1)  „ieinteresētās personas” ir personas un personu grupas, kuru tiesības vai intereses var ietekmēt uzņēmuma vai tā darījuma attiecību iespējamā vai faktiskā nelabvēlīgā ietekme uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību, kā arī organizācijas, kuru statūtos noteiktais mērķis ir aizsargāt cilvēktiesības, tostarp sociālās un darba tiesības, vidi un pareizu pārvaldību. Tās var būt strādājošie un viņu pārstāvji, vietējās sabiedrības, bērni, pirmiedzīvotāju tautas, pilsoņu apvienības, arodbiedrības, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un uzņēmumu akcionāri;

(2)  „darījuma partneri” ir meitasuzņēmumi un komercpartneri visā tā vērtības ķēdē, tostarp piegādātāji un apakšuzņēmēji, kas ir tieši saistīti ar uzņēmuma saimniecisko darbību, produktiem vai pakalpojumiem;

(3)  „piegādātāji” ir uzņēmumi, kas vai nu tieši, vai netieši piegādā produktu vai kāda produkta daļu vai sniedz pakalpojumu citam uzņēmumam saistībā ar darījuma attiecībām;

(4)   „apakšuzņēmēji” ir visi darījuma partneri, kuri sniedz pakalpojumu vai veic darbību, kas palīdz izpildīt cita uzņēmuma darbības;

(5)  „vērtības ķēde” ir visas uzņēmuma darbības, darījuma attiecības un ieguldījumu ķēdes un ietver struktūras, ar kurām uzņēmumam ir tiešas vai netiešas darījuma attiecības augšupējā vai lejupējā posmā un kuras vai nu:

a)  piegādā produktus, produktu daļas vai sniedz pakalpojumus, kas veicina paša uzņēmuma produktus vai pakalpojumus, vai

b)  saņem produktus vai pakalpojumus no uzņēmuma;

(6)  „iespējama vai faktiska nelabvēlīga ietekme uz cilvēktiesībām” ir jebkura iespējama vai faktiska nelabvēlīga ietekme, kas var traucēt personām vai personu grupām pilnībā izmantot cilvēktiesības un kas attiecas uz cilvēktiesībām, tostarp sociālajām, strādājošo un arodbiedrību tiesībām, kā izklāstīts šīs direktīvas xx pielikumā. Šo pielikumu regulāri pārskata, un tas atbilst Savienības mērķiem cilvēktiesību jomā. Saskaņā ar 17. pantu Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, lai grozītu sarakstu xx pielikumā;

(7)  „iespējama vai faktiska nelabvēlīga ietekme uz vidi” ir visi starptautiski atzītu un Savienības vides standartu pārkāpumi, kā noteikts šīs direktīvas xxx pielikumā. Šo pielikumu regulāri pārskata, un tas atbilst Savienības mērķiem vides aizsardzības un klimata pārmaiņu mazināšanas jomā. Saskaņā ar 17. pantu Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, lai grozītu sarakstu xxx pielikumā;

(8)  „iespējama vai faktiska nelabvēlīga ietekme uz pareizu pārvaldību” ir jebkāda iespējama vai faktiska nelabvēlīga ietekme uz valsts, reģiona vai teritorijas pareizu pārvaldību, kā noteikts šīs direktīvas xxxx pielikumā. Šo pielikumu regulāri pārskata, un tas atbilst Savienības mērķiem pareizas pārvaldības jomā. Saskaņā ar 17. pantu Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, lai grozītu sarakstu xxxx pielikumā;

(9)  „kontrole” ir iespēja uzņēmumam īstenot izšķirošu ietekmi uz citu uzņēmumu, jo īpaši ar īpašumtiesībām vai tiesībām izmantot visus tā aktīvus vai daļu no tiem, vai tiesībām vai līgumiem, vai jebkādiem citiem līdzekļiem, ņemot vērā visus faktiskos apsvērumus, kurie ir izšķiroša ietekme uz uzņēmuma lēmējinstitūciju sastāvu, balsošanu vai lēmumiem;

(10)  „veicināt” nozīmē, ka uzņēmuma darbības apvienojumā ar citu subjektu darbībām rada ietekmi vai ka uzņēmuma darbības izraisa, atvieglo vai stimulē to, ka cita struktūra rada nelabvēlīgu ietekmi. Veicināšanai jābūt būtiskai, un neliela vai maznozīmīga veicināšana ir izslēgta. Veicināšanas būtiskuma novērtēšana un izpratne par to, kad uzņēmuma darbības varēja būt izraisījušas, atvieglojušas vai stimulējušas to, ka cita struktūra rada nelabvēlīgu ietekmi, var ietvert vairāku faktoru apsvēršanu.

Iespējams ņemt vērā šādus faktorus:

–  to, cik lielā mērā uzņēmums var veicināt vai motivēt citas struktūras nelabvēlīgu ietekmi, t. i., to, cik lielā mērā darbība ir palielinājusi ietekmes rašanās risku,

–  to, cik lielā mērā uzņēmums varēja zināt vai tam būtu bijis jāzina par nelabvēlīgo ietekmi vai nelabvēlīgas ietekmes iespējamību, t. i., paredzamības pakāpi,

–  pakāpi, kādā kāda no uzņēmuma darbībām faktiski ir mazinājusi nelabvēlīgo ietekmi vai samazinājusi ietekmes rašanās risku.

Tas vien, ka pastāv darījuma attiecības vai notiek darbības, kas rada vispārējus apstākļus, kuros var rasties nelabvēlīga ietekme, pats par sevi nenozīmē veicināšanas attiecības. Attiecīgajai darbībai būtu ievērojami jāpalielina nelabvēlīgas ietekmes risks.

4. pants

Pienācīgas rūpības stratēģija

1.  Dalībvalstis paredz noteikumus, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi savās darbības un darījuma attiecībās īsteno efektīvu pienācīgu rūpību attiecībā uz iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību.

2.  Uzņēmumi savu iespēju robežās pastāvīgi dara visu iespējamo, lai ar riskā balstītu uzraudzības metodiku, kurā ņemta vērā iespējamas vai faktiskas ietekmes uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību iespējamība, nopietnība un akūtums, apzinātu un novērtētu savu darbību būtību un kontekstu, tostarp ģeogrāfisko kontekstu, un to, vai to darbības un darījuma partneri rada vai veicina vai ir tieši saistīti ar kādu šo iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi.

3.  Ja liels uzņēmums, kura visas tiešās darījuma attiecības tiek īstenotas Savienībā, vai mazs vai vidējs uzņēmums saskaņā ar 2. punktu secina, ka tas nerada, neveicina vai nav tieši saistīts ne ar kādu iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību, tas publicē attiecīgu paziņojumu un tajā iekļauj savu riska novērtējumu, kurā ietverti attiecīgie dati, informācija un metodika, kas ir šā secinājuma pamatā. Konkrētāk, minētais uzņēmums var secināt, ka tas nav izraisījis nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību, ja tā ietekmes apzināšanas un riska novērtējuma analīzē tiek konstatēts, ka visi tā tiešie piegādātāji īsteno pienācīgu rūpību saskaņā ar šo direktīvu. Šādu paziņojumu pārskata, ja rodas jauni riski vai ja uzņēmums uzsāk jaunas darījuma attiecības, kas var radīt riskus.

4.  Ja vien uzņēmums saskaņā ar šā panta 2. un 3. punktu nekonstatē, ka tas nerada vai neveicina vai nav tieši saistīts ar jebkādu iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību, tas izstrādā un efektīvi īsteno pienācīgas rūpības stratēģiju. Pienācīgas rūpības stratēģijā uzņēmumi:

i)  precizē tādu iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību, kas apzināta un novērtēta saskaņā ar šā panta 2. punktu un kas, iespējams, varētu būt sastopama tā darbībās un darījuma attiecībās, un šādas ietekmes nopietnību, iespējamību un akūtumu, kā arī attiecīgos datus, informāciju un metodiku, kas ir šo secinājumu pamatā;

ii)  kartē savu vērtības ķēdi un, pienācīgi ņemot vērā komerciālo konfidencialitāti, publisko būtisku informāciju par uzņēmuma vērtības ķēdi, kas var ietvert nosaukumus, atrašanās vietas, piegādāto produktu un pakalpojumu veidus un citu būtisku informāciju par meitasuzņēmumiem, piegādātājiem un uzņēmējdarbības partneriem tā vērtības ķēdē;

iii)  pieņem un norāda visas samērīgās un atbilstošās politikas un pasākumus, kuru mērķis ir izbeigt, novērst vai mazināt iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību;

iv)  izveido prioritāšu noteikšanas stratēģiju, pamatojoties uz ANO Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām 17. principu, ja tie nespēj vienlaikus novērst visu iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi. Uzņēmumi apsver dažādās iespējamās vai faktiskās nelabvēlīgās ietekmes uz cilvēktiesībām, vidi un pareizu pārvaldību nopietnību, iespējamību un akūtumu, savu darbību raksturu un kontekstu, tostarp ģeogrāfisko kontekstu, risku darbības jomu, mērogu un neatgriezeniskuma pakāpi un vajadzības gadījumā izmanto prioritāšu noteikšanas politiku, risinot šos riskus.

5.  Uzņēmumi nodrošina, ka to uzņēmējdarbības stratēģija un politikas atbilst to pienācīgas rūpības stratēģijai. Uzņēmumi savās pienācīgas rūpības stratēģijās iekļauj paskaidrojumus šajā sakarībā.

6.  Attiecībā uz uzņēmuma meitasuzņēmumiem uzskata, ka tie pienākumu izveidot pienācīgas rūpības stratēģiju ievēro, ja mātesuzņēmums vai kontrolējošais uzņēmums tos iekļauj savā pienācīgas rūpības stratēģijā.

7.  Uzņēmumi īsteno tādu pienācīgu rūpību vērtības ķēdē, kas ir samērīga un atbilstoša to iespējamās vai faktiskās nelabvēlīgās ietekmes nopietnībai un iespējamībai un to konkrētajiem apstākļiem, jo īpaši darbības nozarei, piegādes ķēdes lielumam un garumam, uzņēmuma lielumam, jaudai, resursiem un iedarbības iespējai.

8.  Uzņēmumi nodrošina, ka to darījuma partneri ievieš un īsteno cilvēktiesību, vides un pareizas pārvaldības politiku, kas atbilst to pienācīgas rūpības stratēģijai, piemēram, ar pamatnolīgumiem, līguma klauzulām, rīcības kodeksiem vai sertificētām un neatkarīgām revīzijām. Uzņēmumi nodrošina, ka to iegādes politika nerada vai neveicina iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību.

9.  Uzņēmumi regulāri pārbauda, vai apakšuzņēmēji un piegādātāji pilda savus pienākumus saskaņā ar 8. punktu.

5. pants

Ieinteresēto personu iesaiste

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmumi, izstrādājot un īstenojot savu pienācīgas rūpības stratēģiju, godprātīgi veic efektīvas, jēgpilnas un uz informāciju balstītas diskusijas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām. Dalībvalstis jo īpaši garantē tiesības attiecīgā līmeņa, tostarp nozares, valsts, Eiropas un globāla līmeņa, arodbiedrībām un strādājošo pārstāvjiem iesaistīties pienācīgas rūpības stratēģijas godprātīgā izveidē un īstenošanā kopā ar savu uzņēmumu. Uzņēmumi var piešķirt prioritāti diskusijām ar visvairāk skartajām ieinteresētajām personām. Uzņēmumi rīko diskusijas un iesaista arodbiedrības un strādājošo pārstāvjus veidā, kas ir atbilstošs to lielumam un darbību būtībai un kontekstam.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka ieinteresētajām personām ir tiesības pieprasīt no uzņēmuma, lai tiktu diskutēta iespējamā vai faktiskā nelabvēlīgā ietekme uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību, kas uz tām attiecas, atbilstoši 1. punktam.

3.  Uzņēmums nodrošina, ka skartās vai potenciāli skartās ieinteresētās personas, kas piedalās 1. punktā minētajās diskusijās, netiek tāpēc pakļautas riskam.

4.  Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/14/EK(49), Direktīvu 2009/38/EK(50) un Padomes Direktīvu 2001/86/EK(51) uzņēmums informē strādājošo pārstāvjus par savu pienācīgas rūpības stratēģiju un tās īstenošanu, kurā viņi var piedalīties. Turklāt pilnībā tiek ievērotas tiesības slēgt koplīgumus, kas jo īpaši atzītas SDO konvencijās Nr. 87 un Nr. 98, Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un Eiropas Sociālajā hartā, kā arī SDO Asociācijas brīvības komitejas, Ekspertu komitejas konvenciju un ieteikumu piemērošanas jautājumos (CEACR) un Eiropas Padomes Eiropas Sociālo tiesību komitejas (ECSR) lēmumos.

6. pants

Pienācīgas rūpības stratēģijas publicēšana un paziņošana

1.  Dalībvalstis, pienācīgi ņemot vērā komerciālo konfidencialitāti, nodrošina, ka uzņēmumi savu aktuālāko pienācīgas rūpības stratēģiju vai 4. panta 3. punktā minēto paziņojumu, kurā ietverts riska novērtējums, dara publiski pieejamu un nodrošina piekļūšanu tam bez maksas, jo īpaši uzņēmumu tīmekļa vietnēs.

2.  Uzņēmumi dara zināmu savu pienācīgas rūpības stratēģiju savu strādājošo pārstāvjiem, arodbiedrībām, darījuma partneriem un pēc pieprasījuma vienai no valsts kompetentajām iestādēm, kas izraudzītas saskaņā ar 12. pantu.

Uzņēmumi attiecīgo informāciju par savu pienācīgas rūpības stratēģiju paziņo potenciāli skartajām ieinteresētajām personām pēc pieprasījuma un veidā, kas atbilst minēto ieinteresēto personu kontekstam, piemēram, ņemot vērā ieinteresēto personu valsts oficiālo valodu.

3.  Dalībvalstis un Komisija nodrošina, ka uzņēmumi centralizētā Eiropas platformā, ko uzrauga valstu kompetentās iestādes, augšupielādē savu pienācīgas rūpības stratēģiju vai 4. panta 3. punktā minēto paziņojumu, kurā ietverts riska novērtējums. Šāda platforma varētu būt vienotais Eiropas piekļuves punkts, ko Komisija minējusi savā nesenajā Kapitāla tirgu savienības rīcības plānā (COM/2020/0590). Komisija nodrošina standartizētu veidni pienācīgas rūpības stratēģiju augšupielādei Eiropas centralizētajā platformā.

7. pants

Nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšana

Šī direktīva neskar pienākumus, kas dažiem uzņēmumiem noteikti Direktīvā 2013/34/ES, iekļaut savā vadības ziņojumā nefinansiālu paziņojumu, tostarp aprakstu par uzņēmuma īstenoto politiku vismaz attiecībā uz vides, sociālajiem un ar nodarbinātajiem saistītiem jautājumiem, cilvēktiesību ievērošanu, korupcijas un kukuļošanas apkarošanas jautājumiem un īstenoto pienācīgas rūpības procesu.

8. pants

Pienācīgas rūpības stratēģijas izvērtēšana un pārskatīšana

1.  Uzņēmumi vismaz reizi gadā izvērtē savu pienācīgas rūpības stratēģiju un tās īstenošanas efektivitāti un piemērotību un attiecīgi pārskata to ikreiz, kad izvērtēšanas rezultātā tiek konstatēts, ka tas ir nepieciešams.

2.  Pienācīgas pārbaudes stratēģijas izvērtēšanu un pārskatīšanu veic diskusijās ar ieinteresētajām personām un iesaistot arodbiedrības un strādājošo pārstāvjus tādā pašā veidā, kā izstrādājot pienācīgas rūpības stratēģiju saskaņā ar 4. pantu.

9. pants

Sūdzību izskatīšanas mehānismi

1.  Uzņēmumi paredz sūdzību izskatīšanas mehānismu gan kā agrīnās brīdināšanas riska apzināšanās mehānismu, gan kā mediācijas sistēmu, kas ļauj visām ieinteresētajām personām paust pamatotas aizdomas par iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību. Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmumiem ir iespēja nodrošināt šādu mehānismu sadarbībā ar citiem uzņēmumiem vai organizācijām, piedaloties sūdzību izskatīšanas mehānismā, kas paredzēts daudzām ieinteresētajām personām, vai pievienojoties globālam pamatnolīgumam.

2.  Sūdzību izskatīšanas mehānismi ir likumīgi, pieejami, paredzami, droši, taisnīgi, pārredzami, ar tiesībām saderīgi un pielāgojami, kā noteikts Apvienoto Nāciju Organizācijas Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām 31. principā noteiktajos ārpustiesas sūdzību izskatīšanas mehānismu efektivitātes kritērijos un ANO Bērna tiesību komitejas vispārējā komentārā Nr. 16. Šādi mehānismi nodrošina iespēju izteikt aizdomas anonīmi vai konfidenciāli atkarībā no tā, kā prasīts valsts tiesību aktos.

3.  Sūdzību izskatīšanas mehānisms nodrošina savlaicīgu un efektīvu atbildi ieinteresētajām personām gan brīdinājumu, gan aizdomu izteikšanas gadījumos.

4.  Uzņēmumi publicē informāciju par aizdomām, kas izteiktas, izmantojot to sūdzību izskatīšanas mehānismus, un regulāri ziņo par šajos gadījumos panākto progresu. Visu informāciju publicē tādā veidā, kas neapdraud ieinteresēto personu drošību, tostarp neizpaužot viņu identitāti.

5.  Izmantojot sūdzību izskatīšanas mehānismus, ir tiesības iesniegt uzņēmumam priekšlikumus par to, kā risināt iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi.

6.  Izstrādājot sūdzību izskatīšanas mehānismus, uzņēmumi lēmumus pieņem, ņemot vērā ieinteresēto personu viedokli.

7.  Sūdzību mehānisma izmantošana neliedz prasītājiem vērsties tiesu iestādē.

10. pants

Ārpustiesas risinājumi

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja uzņēmums konstatē, ka tas izraisījis vai veicinājis nelabvēlīgu ietekmi, tas paredz atlīdzināšanas procedūru vai sadarbojas tās ietvaros. Ja uzņēmums konstatē, ka tas ir tieši saistīts ar nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību, tas sadarbojas atlīdzības procedūras ietvaros, cik labi vien iespējams.

2.  Tiesiskās aizsardzības līdzekli var ierosināt mediācijas rezultātā, izmantojot 9. pantā paredzēto sūdzību izskatīšanas mehānismu.

3.  Tiesiskās aizsardzības līdzekli nosaka, apspriežoties ar skartajām ieinteresētajām personām, un to var veidot: finansiāla vai nefinansiāla kompensācija, atjaunošana amatā, publiska atvainošanās, restitūcija, rehabilitācija vai ieguldījums izmeklēšanā.

4.  Uzņēmumi novērš papildu kaitējumu, garantējot, ka attiecīgais kaitējums neatkārtosies.

5.  Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmuma priekšlikums par atlīdzību neliedz skartajām ieinteresētajām personām iesniegt civilprasību saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Jo īpaši cietušajiem nepieprasa izmantot ārpustiesas tiesiskās aizsardzības līdzekļus pirms prasības iesniegšanas tiesā, kā arī sūdzību izskatīšanas mehānisma ietvaros nepabeigtas procedūras neierobežo cietušo iespējas vērsties tiesā. Tiesas pienācīgi apsver lēmumus, kas pieņemti sūdzību izskatīšanas mehānisma ietvaros, bet šie lēmumi tām nav saistoši.

11. pants

Nozaru pienācīgas rūpības rīcības plāni

1.  Dalībvalstis var mudināt valsts vai Savienības līmenī pieņemt brīvprātīgus nozaru vai starpnozaru pienācīgas rūpības rīcības plānus, kuru mērķis ir koordinēt uzņēmumu pienācīgas rūpības stratēģijas.

Uzņēmumus, kas piedalās nozaru vai starpnozaru pienācīgas rūpības rīcības plānos, neatbrīvo no šajā direktīvā paredzētajiem pienākumiem.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgajām ieinteresētajām personām, jo īpaši arodbiedrībām, strādājošo pārstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, ir tiesības piedalīties nozaru pienācīgas rūpības rīcības plānu izstrādē, neskarot katra uzņēmuma pienākumu ievērot 5. pantā noteiktās prasības.

3.  Nozaru pienācīgas rūpības rīcības plānos uzņēmumiem, kas ietilpst to piemērošanas jomā, var paredzēt vienotu kopīgu sūdzību izskatīšanas mehānismu. Sūdzību izskatīšanas mehānisms atbilst šīs direktīvas 9. pantam.

4.  Izstrādājot nozaru sūdzību izskatīšanas mehānismus, ņem vērā ieinteresēto personu viedokli.

12. pants

Uzraudzība

1.  Katra dalībvalsts ieceļ vienu vai vairākas valsts kompetentās iestādes, kuru ziņā ir uzraudzīt, kā šī direktīva formā, kādā tā transponēta valsts tiesību aktos, tiek piemērota, un izplatīt pienācīgas pārbaudes paraugprakses.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka valsts kompetentās iestādes, kas ieceltas saskaņā ar 1. punktu, ir neatkarīgas un ka tām ir nepieciešamie cilvēkresursi, tehniskie un finanšu resursi, telpas, infrastruktūra un speciālās zināšanas, lai efektīvi veiktu savus pienākumus.

3.  Dalībvalstis līdz ... [šīs direktīvas transponēšanas datums] dara Komisijai zināmus kompetento iestāžu nosaukumus un adreses. Dalībvalstis informē Komisiju par visām kompetento iestāžu nosaukumu un adrešu maiņām.

4.  Komisija dara publiski pieejamu, tostarp internetā, kompetento iestāžu sarakstu. Komisija minēto sarakstu pastāvīgi atjaunina.

13. pants

Izmeklēšana attiecībā uz uzņēmumiem

1.  Direktīvas 14. pantā minētās dalībvalstu kompetentās iestādes ir pilnvarotas veikt izmeklēšanu, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi pilda šajā direktīvā noteiktos pienākumus, tostarp uzņēmumi, kas ir paziņojuši, ka nav saskārušies ar iespējamu vai faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību. Kompetentās iestādes ir pilnvarotas veikt uzņēmumu pārbaudes un skarto vai potenciāli skarto ieinteresēto personu vai to pārstāvju iztaujāšanu. Šādas pārbaudes var ietvert uzņēmuma pienācīgas rūpības stratēģijas pārbaudi, sūdzību izskatīšanas mehānisma darbības pārbaudi un pārbaudes uz vietas.

Uzņēmumi sniedz visu vajadzīgo palīdzību, lai atvieglotu kompetento iestāžu veikto izmeklēšanu.

2.  Šā panta 1. punktā minēto izmeklēšanu veic, vai nu izmantojot uz risku balstītu pieeju, vai gadījumā, ja kompetentās iestādes rīcībā ir attiecīga informācija par aizdomām, ka uzņēmums nepilda šajā direktīvā paredzētos pienākumus, tostarp pamatojoties uz trešo pušu paustām pamatotām un saprātīgām aizdomām.

3.  Komisija un 12. pantā minētās dalībvalstu kompetentās iestādes atvieglo trešām pusēm šā panta 2. punktā minēto pamatoto aizdomu izteikšanu, izmantojot tādus līdzekļus kā saskaņotas veidlapas aizdomu izteikšanai. Komisija un kompetentās iestādes nodrošina, ka sūdzības iesniedzējam ir tiesības pieprasīt, lai viņa izteiktās aizdomas saskaņā ar valsts tiesību aktiem paliktu konfidenciālas vai anonīmas. Dalībvalstu kompetentas iestādes, kas minētas 12. pantā, nodrošina, ka minēto veidlapu var aizpildīt arī elektroniski.

4.  Kompetentā iestāde saprātīgā termiņā informē sūdzības iesniedzēju par izmeklēšanas gaitu un rezultātiem, jo īpaši, ja ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana vai koordinācija ar citu uzraudzības iestādi.

5.  Ja saskaņā ar 1. punktu veikto darbību rezultātā kompetentā iestāde konstatē, ka nav ievērota šī direktīva, tā attiecīgajam uzņēmumam dod pietiekami daudz laika, lai veiktu korektīvus pasākumus, ja tādi ir iespējami.

6.  Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja šīs direktīvas neievērošana varētu radīt neatgriezenisku kaitējumu, attiecīgajam uzņēmumam var likt pieņemt pagaidu pasākumus vai atbilstoši proporcionalitātes principam var uz laiku noteikt uzņēmuma darbības apturēšanu. Attiecībā uz uzņēmumiem, kurus reglamentē trešās valsts tiesību akti, bet kuri darbojas iekšējā tirgū, darbības pagaidu apturēšana var nozīmēt aizliegumu darboties iekšējā tirgū.

7.  Dalībvalstis saskaņā ar 18. pantu paredz sankcijas uzņēmumiem, kas noteiktajā termiņā neveic korektīvus pasākumus. Kompetentās valsts iestādes ir pilnvarotas uzlikt administratīvus naudas sodus.

8.  Dalībvalstis nodrošina, ka valsts kompetentās iestādes glabā uzskaiti par 1. punktā minētajām izmeklēšanām, īpaši norādot to raksturu un rezultātus, kā arī uzskaiti par visiem paziņojumiem attiecībā uz korektīvām darbībām, ko veic saskaņā ar 5. punktu. Kompetentās iestādes publicē gada darbības pārskatu, kurā, pienācīgi ņemot vērā komercnoslēpumu, norādīti visnopietnākie neatbilstības gadījumi un tas, kā tie risināti.

14. pants

Pamatnostādnes

1.  Lai uzņēmumiem radītu skaidrību un noteiktību, kā arī nodrošinātu to prakses konsekvenci, Komisija, apspriežoties ar dalībvalstīm un ESAO un ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras, Eiropas Vides aģentūras un Eiropas Mazo un vidējo uzņēmumu izpildaģentūras palīdzību, publicē vispārīgas nesaistošas pamatnostādnes uzņēmumiem par to, kā vislabāk izpildīt šajā direktīvā noteiktos pienācīgas rūpības pienākumus. Šajās pamatnostādnēs sniedz praktiskus norādījumus par to, kā pienācīgas rūpības pienākumiem var piemērot proporcionalitāti un prioritātes noteikšanu, vērtējot pēc ietekmes, nozarēm un ģeogrāfiskajiem apgabaliem atkarībā no uzņēmuma lieluma un nozares, kurā tas darbojas. Pamatnostādnes dara pieejamas ne vēlāk kā ... [18 mēneši pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas].

2.  Komisija, apspriežoties ar dalībvalstīm un ESAO un ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras, Eiropas Vides aģentūras un Eiropas Mazo un vidējo uzņēmumu aģentūras palīdzību, var sagatavot īpašas nesaistošas pamatnostādnes uzņēmumiem, kas darbojas konkrētās nozarēs.

3.  Sagatavojot šā panta 1. un 2. punktā minētās nesaistošās pamatnostādnes, pienācīgi ņem vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, SDO Trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku, ESAO Pienācīgas pārbaudes vadlīnijas atbildīgai uzņēmējdarbībai, ESAO Vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem, ESAO Vadlīnijas par atbildīgām derīgo izrakteņu piegādes ķēdēm, ESAO Pienācīgas pārbaudes vadlīnijas attiecībā uz atbildīgām piegādes ķēdēm apģērbu un apavu ražošanas nozarē, ESAO Atbildīgas uzņēmējdarbības vadlīnijas institucionālajiem ieguldītājiem un ESAO un ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas vadlīnijas par atbildīgām piegādes ķēdēm lauksaimniecībā, ANO Bērnu tiesību komitejas Vispārējo komentāru Nr. 16 par valsts pienākumu klāstu attiecībā uz uzņēmējdarbības ietekmi uz bērnu tiesībām un UNICEF Bērnu tiesību un uzņēmējdarbības principus. Komisija periodiski pārskata savu pamatnostādņu atbilstību un pielāgo tās jaunai paraugpraksei.

4.  Komisija regulāri atjaunina valstu faktu lapas un dara tās publiski pieejamas, lai sniegtu aktuālu informāciju par starptautiskajām konvencijām un līgumiem, ko ratificējis katrs Savienības tirdzniecības partneris. Komisija vāc un publicē tirdzniecības un muitas datus par izejvielu, starpproduktu un gatavo produktu izcelsmi un publicē informāciju par iespējamas vai faktiskas nelabvēlīgas ietekmes uz cilvēktiesībām, vidi un pārvaldību riskiem, kas saistīti ar konkrētām valstīm, reģioniem, nozarēm, apakšnozarēm un produktiem.

15. pants

Īpaši pasākumi mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejams īpašs portāls maziem un vidējiem uzņēmumiem, kurā tie var lūgt norādījumus un saņemt papildu atbalstu un informāciju par to, kā vislabāk pildīt savus pienācīgas rūpības pienākumus.

2.  Mazie un vidējie uzņēmumi ir tiesīgi saņemt finansiālu atbalstu, lai veiktu savus pienācīgas rūpības pienākumus saskaņā ar Savienības programmām mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam.

16. pants

Sadarbība Savienības līmenī

1.  Komisija izveido Eiropas kompetento iestāžu pienācīgas rūpības tīklu, lai kopā ar 12. pantā minētajām valstu kompetentajām iestādēm nodrošinātu regulatīvās, izmeklēšanas un uzraudzības prakses koordināciju un konverģenci, informācijas apmaiņu un novērotu valstu kompetento iestāžu darbību.

Valstu kompetentās iestādes sadarbojas, lai panāktu šajā direktīvā paredzēto pienākumu izpildi.

2.  Komisija ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras, Eiropas Vides aģentūras un Eiropas Mazo un vidējo uzņēmumu izpildaģentūras palīdzību, pamatojoties uz informāciju, kurā dalījušās valstu kompetentās iestādes un sadarbojoties ar citiem publiskā sektora ekspertiem un ieinteresētajām personām, publicē ikgadēju pienācīgas rūpības īstenošanas rezultātu apkopojumu.

17. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.  Pilnvaras pieņemt 3. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no ... [šīs direktīvas spēkā stāšanās diena].

3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 3. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.  Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.  Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.  Saskaņā ar 3. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja trīs mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par trim mēnešiem.

18. pants

Sankcijas

1.  Dalībvalstis paredz noteikumus par samērīgām sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri ir pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu minēto sankciju piemērošanu. Paredzētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas, un, tās nosakot, ņem vērā izdarīto pārkāpumu smagumu un to, vai pārkāpums ir vai nav noticis atkārtoti.

2.  Kompetentās valsts iestādes jo īpaši var uzlikt samērīgus naudas sodus, ko aprēķina pēc uzņēmuma apgrozījuma, uz laiku vai nenoteiktu laiku izslēgt uzņēmumus no publiskā iepirkuma, valsts atbalsta, publiskā sektora atbalsta shēmām, tostarp tādām, kas balstās uz eksporta kredīta aģentūrām un aizdevumiem, izmantot preču konfiskāciju un citas atbilstīgas administratīvas sankcijas.

19. pants

Civiltiesiskā atbildība

1.  Tas, ka uzņēmums pilda pienācīgas rūpības pienākumus, neatbrīvo uzņēmumu ne no nekādas atbildības, kas tam var rasties saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka tajās ir spēkā atbildības režīms, saskaņā ar kuru uzņēmumus atbilstoši valsts tiesību aktiem var saukt pie atbildības un tie var atlīdzināt kaitējumu, ko radījusi iespējama vai faktiska nelabvēlīga ietekme uz cilvēktiesībām, vidi vai pareizu pārvaldību, ko tie vai uzņēmumi, kas atrodas to kontrolē, ir izraisījuši vai veicinājuši ar savu darbību vai bezdarbību.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka to atbildības režīms, kā minēts 2. punktā, ir tāds, ka uzņēmumi, kas pierāda, ka tie ir veikuši visus vajadzīgos pasākumus saskaņā ar šo direktīvu, lai izvairītos no attiecīgā kaitējuma, vai ka kaitējums būtu noticis pat tad, ja būtu veikti visi vajadzīgie pasākumi, netiek saukti pie atbildības par minēto kaitējumu.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņš civiltiesiskās atbildības prasību celšanai attiecībā uz kaitējumu, ko rada nelabvēlīga ietekme uz cilvēktiesībām un vidi, ir saprātīgs.

20. pants

Starptautiskās privāttiesības

Dalībvalstis nodrošina, ka šīs direktīvas attiecīgos noteikumus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 864/2007(52) 16. pantu uzskata par prevalējošām imperatīvām normām.

21. pants

Transponēšana

1.  Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, līdz ... [24 mēneši pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā]. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

2.  Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

3.  Dalībvalstis dara zināmus Komisijai to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

22. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(1) OV L 295, 12.11.2010., 23. lpp. (2) OV L 182, 29.6.2013., 19. lpp. (3) OV L 330, 15.11.2014., 1. lpp. (4) OV L 130, 19.5.2017., 1. lpp. (5) OV L 132, 20.5.2017., 1. lpp. (6) OV L 305, 26.11.2019., 17. lpp. (7) OV L 317, 9.12.2019., 1. lpp. (8) OV L 198, 22.6.2020., 13. lpp. (9) COM(2018)0097. (10) COM(2019)0640. (11) OV C 215, 5.7.2017., 1. lpp. (12) OV C 209, 20.6.2019., 1. lpp. (13) OV C 215, 19.6.2018., 125. lpp. (14) OV C 298, 23.8.2018., 100. lpp. (15) OV C 76, 9.3.2020., 23. lpp. (16) https://www.ohchr.org/documents/publications/guidingprinciplesbusinesshr_en.pdf. (17) http://mneguidelines.oecd.org/guidelines. (18) https://www.oecd.org/investment/due-diligence-guidance-for-responsible-business-conduct.htm. (19) http://www.oecd.org/industry/inv/mne/responsible-supply-chains-textile-garment-sector.htm. (20) https://www.oecd.org/corporate/oecd-due-diligence-guidance-for-responsible-supply-chains-of-minerals-from-conflict-affected-and-high-risk-areas-9789264252479-en.htm. (21) https://www.oecd.org/daf/inv/investment-policy/rbc-agriculture-supply-chains.htm. (22) https://www.oecd.org/investment/due-diligence-guidance-for-responsible-business-conduct.htm. (23) https://www.oecd.org/investment/due-diligence-for-responsible-corporate-lending-and-securities-underwriting.htm#:~:text=Due%20Diligence%20for%20Responsible%20Corporate%20Lending%20and%20Securities%20Underwriting%20provides,risks%20associated%20with%20their%20clients. (24) https://www.ilo.org/declaration/thedeclaration/textdeclaration/lang--en/index.htm. (25) https://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/---ed_emp/---emp_ent/---multi/documents/publication/wcms_094386.pdf. (26) https://www.ohchr.org/Documents/Issues/Business/Gender_Booklet_Final.pdf. (27) Loi n° 2017-399 du 27 mars 2017 relative au devoir de vigilance des sociétés mères et des entreprises donneuses d'ordre, JORF n°0074 du 28 mars 2017. (28) Wet van 24 oktober 2019 n. 401 houdende de invoering van een zorgplicht ter voorkoming van de levering van goederen en diensten die met behulp van kinderarbeid tot stand zijn gekomen (Wet zorgplicht kinderarbeid). (29) EP Ārējo attiecību politikas departaments, PE 603.475 – 2019. gada februāris. (30) EP Ārējo attiecību politikas departaments, PE 603.505 – 2020. gada jūnijs. (31) Tieslietu un patērētāju ģenerāldirektorāts, 2020. gada janvāris. (32) Tieslietu un patērētāju ģenerāldirektorāts, 2020. gada jūlijs. (33) http://childrenandbusiness.org/ (34) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/36/ES (2011. gada 5. aprīlis) par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI (OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.). (35) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/29/ES (2012. gada 25. oktobris), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.). (36) SWD(2017)0350. (37) https://ec.europa.eu/info/files/better-regulation-toolbox-34_en (38) OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp. (39) OV ... (40) Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regula (ES) Nr. 995/2010, ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus (OV L 295, 12.11.2010., 23. lpp.). (41) Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Regula (ES) 2017/821, ar ko paredz piegādes ķēdes pienācīgas pārbaudes pienākumus Savienības importētājiem, kuri importē konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvu, tantalu un volframu, to rūdas un zeltu (OV L 130, 19.5.2017., 1. lpp.). (42) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīva 2014/95/ES, ar ko groza Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un grupu nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšanu (OV L 330, 15.11.2014., 1. lpp.). (43) * Komisijai būtu jāapzina augsta riska saimnieciskās darbības nozares, kas būtiski ietekmē cilvēktiesības, vidi un pareizu pārvaldību, lai šīs direktīvas darbības jomā iekļautu mazos un vidējos uzņēmumus, kas darbojas šajās nozarēs. Augsta riska mazie un vidējie uzņēmumi Komisijai šajā direktīvā būtu jādefinē. Definīcijā būtu jāņem vērā nozare, kurā uzņēmums darbojas, vai tā darbības veids. (44) Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 18. jūnija Regula (ES) 2020/852 par regulējuma izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai un ar ko groza Regulu (ES) 2019/2088 (OV L 198, 22.6.2020., 13. lpp.). (45) Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 8. jūnija Direktīva (ES) 2016/943 par zinātības un neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu (OV L 157, 15.6.2016., 1. lpp.). (46) https://www.un.org/esa/socdev/unpfii/documents/DRIPS_en.pdf (47) Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 23. oktobra Direktīva (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem (OV L 305, 26.11.2019., 17. lpp.). (48) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp. (49) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīva 2002/14/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā (OV L 80, 23.3.2002., 29. lpp.). (50) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīva 2009/38/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās (OV L 122, 16.5.2009., 28. lpp.). (51) 2001. gada 8. oktobra Direktīva 2001/86/EK, ar ko papildina Eiropas uzņēmējsabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā (OV L 294, 10.11.2001., 22. lpp.). (52) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II), (OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. marta rezolūcija par Regulas (ES) Nr. 305/2011, ar ko nosaka saskaņotus būvizstrādājumu tirdzniecības nosacījumus, (Būvizstrādājumu regulas) īstenošanu (2020/2028(INI))

P9_TA(2021)0074 A9-0012/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 114. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Regulu (ES) Nr. 305/2011, ar ko nosaka saskaņotus būvizstrādājumu tirdzniecības nosacījumus(1) (Būvizstrādājumu regula, BIR),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1025/2012 par Eiropas standartizāciju, ar ko groza Padomes Direktīvas 89/686/EEK un 93/15/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/9/EK, 94/25/EK, 95/16/EK, 97/23/EK, 98/34/EK, 2004/22/EK, 2007/23/EK, 2009/23/EK un 2009/105/EK, un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 87/95/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1673/2006/EK(2) (Standartizācijas regula),

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 24. oktobra novērtējumu par Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Regulu (ES) Nr. 305/2011, ar ko nosaka saskaņotus būvizstrādājumu tirdzniecības nosacījumus (SWD(2019)1770),

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 24. oktobra ziņojumu par rezultātiem, kas iegūti to 31. panta 4. punktā izklāstīto uzdevumu atbilstības izvērtējumā, par kuriem tiek saņemts Savienības finansējums saskaņā ar 34. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Regulā (ES) Nr. 305/2011, ar ko nosaka saskaņotus būvizstrādājumu tirdzniecības nosacījumus un atceļ Padomes Direktīvu 89/106/EEK (COM(2019)0800),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES) 2019/1020 par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību un ar ko groza Direktīvu 2004/42/EK un Regulas (EK) Nr. 765/2008 un (ES) Nr. 305/2011(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regulu (EK) Nr. 765/2008, ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību un atceļ Regulu (EEK) Nr. 339/93(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Lēmumu Nr. 768/2008/EK par produktu tirdzniecības vienotu sistēmu un ar ko atceļ Padomes Lēmumu Nr. 93/465/EEK(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 19. marta Regulu (ES) 2019/515 par citā dalībvalstī likumīgi tirgotu preču savstarpēju atzīšanu un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 764/2008(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 21. oktobra rezolūciju par Eiropas standartizācijas nākotni(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 30. novembra paziņojumu „Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” (COM(2016)0860),

–  ņemot vērā Eiropas zaļo kursu (COM(2019)0640),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 11. marta paziņojumu “Jauns aprites ekonomikas rīcības plāns. Par tīrāku un konkurētspējīgāku Eiropu” (COM(2020)0098),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A9-0012/2021),

A.  tā kā būvniecības nozare tieši nodrošina 18 miljonus darbvietu Eiropā un rada 9 % no IKP(8);

B.  tā kā Būvizstrādājumu regulas (BIR) mērķis ir novērst tehniskos šķēršļus būvizstrādājumu tirdzniecībai, lai veicinātu to brīvu apriti iekšējā tirgū, vienlaikus nodrošinot, ka šie izstrādājumi ir piemēroti paredzētajam lietojumam un atbilst deklarētajām ekspluatācijas īpašībām, ņemot vērā veselības, drošības un vides aspektus, kas saistīti ar to izmantošanu, neatkarīgi no tā, kur tie ražoti;

C.  tā kā Eiropas tehnisko noteikumu un standartizācijas sistēma ir apliecinājusi sevi par konkurētspējas un inovācijas virzītājspēku Eiropā, vienlaikus sniedzot ieguldījumu patērētāju drošībā un samazinot negadījumu skaitu, tādējādi padarot ES standartus par paraugu pasaules mērogā;

D.  tā kā saskaņoto standartu lēnā pieņemšana un neierosināšana rada problēmas, jo pieņemšanas process nenorit atbilstoši nozares attīstībai, radot nenoteiktību uzņēmumiem; tā kā saskaņotu standartu trūkums un spēkā esošo standartu nepilnīgais raksturs ir veicinājis valstu papildu prasības būvizstrādājumiem, kas rada šķēršļus to brīvai apritei vienotajā tirgū; tā kā šīs prasības var kaitēt gan patērētājiem, gan dalībvalstīm, tām pildot savus pienākumus attiecībā uz strukturālo drošību, veselību, vides aizsardzību, citiem ar būvniecību saistītiem jautājumiem un patērētāju aizsardzību;

E.  tā kā dalībvalstu noteikumi par būvdarbiem būtu jāizstrādā un jāīsteno tā, lai garantētu darba ņēmēju un patērētāju drošību un nekaitētu videi, un tas var ietekmēt arī būvizstrādājumu prasības;

F.  tā kā BIR atbilstības izmaksas veido 0,6 % līdz 1,1 % no būvniecības nozares apgrozījuma, ko galvenokārt sedz ražotāji, un tas var būt ļoti apgrūtinoši MVU,

1.  pauž gandarījumu par Komisijas veikto BIR novērtējumu un notiekošo pārskatīšanu, kuras mērķis ir vēl vairāk novērst šķēršļus būvizstrādājumu iekšējā tirgū un veicināt Eiropas zaļā kursa un aprites ekonomikas rīcības plāna mērķu sasniegšanu, vienlaikus ņemot vērā tehnoloģiju attīstību un inovāciju;

2.  norāda uz BIR īpašo raksturu, kas atšķiras no jaunā tiesiskā regulējuma (JTR) vispārējiem principiem, galvenokārt tāpēc, ka tas nesaskaņo nekādas konkrētas prasības vai obligātos drošības līmeņus būvizstrādājumiem, bet tā vietā vienīgi nosaka kopēju tehnisku valodu, kas ir tāda pati visiem būvizstrādājumiem, uz kuriem attiecas BIR, lai būtu iespējams novērtēt būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašības attiecībā uz to būtiskiem raksturlielumiem. kas noteikti saskaņotajās tehniskajās specifikācijās;

3.  uzsver, ka pašlaik spēkā esošā BIR nodrošina būvizstrādājumu brīvu apriti Savienībā, savukārt dalībvalstis turpina kontrolēt būvdarbu noteikumus; šajā sakarībā norāda uz dalībvalstu noteikumos paredzēto, ka būvdarbus plāno un veic tā, lai nedz apdraudētu personu, mājdzīvnieku vai īpašuma drošumu, nedz nodarītu kaitējumu videi; norāda, ka dalībvalstu līmenī pieņemtos būvniecības noteikumus kopumā ietekmē būvdarbos integrēto būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašības;

Vienota tehniskā valoda, tostarp standarti

4.  norāda, ka BIR ieviestā vienotā tehniskā valoda ir definēta saskaņotajos Eiropas standartos un Eiropas novērtējuma dokumentos (EAD) attiecībā uz tiem produktiem, kurus saskaņotie standarti neaptver vai aptver tikai daļēji, lai tā izpildītu dalībvalstu prasības attiecībā uz ekspluatācijas īpašībām; atzīst, ka Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN) un Eiropas Elektrotehniskās standartizācijas komiteja (CENELEC) ir organizācijas, kuras ir kompetentas izstrādāt saskaņotos standartus, savukārt Eiropas Tehniskā novērtējuma organizācija (EOTA) un tehniskā novērtējuma iestādes (TAB) atbild par Eiropas novērtējuma dokumentu sagatavošanu;

5.  norāda, ka atšķirībā no citiem JTR tiesību aktiem BIR saskaņoto standartu izmantošana ir obligāta, un tādēļ ir vajadzīga efektīva to pieņemšanas sistēma, lai apmierinātu nozares vajadzības, atspoguļotu visefektīvāko nozares praksi, pavērtu ceļu jauninājumiem, neatpaliktu no tehnoloģiju attīstības, nodrošinātu juridisko skaidrību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un apmierinātu dalībvalstu regulatīvās vajadzības; šajā nolūkā aicina Komisiju nodrošināt nozares un attiecīgo ieinteresēto personu aktīvu iesaistīšanos ar mērķi nodrošināt, ka jaunie standarti ir pēc iespējas atbilstošāki; atzīmē, cik svarīga ir dalībvalstu aktīva līdzdalība standartizācijas procesā;

6.  pauž bažas par to, ka no 444 spēkā esošajiem saskaņotajiem būvizstrādājumu standartiem pēc BIR pieņemšanas izdoti tikai 12 jauni standarti; uzskata, ka laiks, kas nepieciešams standartu izstrādei un publicēšanai, un nepaveiktais esošo standartu (BIR acquis) pārskatīšanā un atjaunināšanā, juridiskās skaidrības trūkums pašreizējā tiesiskajā regulējumā un produktīva dialoga trūkums starp visiem partneriem ir būtiskākās problēmas, kas saistītas ar BIR īstenošanu;

7.  norāda uz to, ka ievērojamā skaitā standartu nav iekļautas visas pamatprasības, kas ir nepieciešamas, lai būvizstrādājumus varētu izmantot būvdarbos; pauž bažas par to, ka šī nepilnīgā saskaņošana ir daļēji novedusi pie valstu papildu prasībām un obligātajiem valsts marķējumiem būvizstrādājumiem, kas rada nepamatotus šķēršļus, sadrumstalo un vājina iekšējo tirgu un rada juridisku nenoteiktību uzņēmumiem, būvniekiem, līgumslēdzējiem, plānotājiem un arhitektiem, tādējādi radot iespējamus būvdarbu drošības riskus;

8.  steidzami aicina Komisiju rast ātru un dzīvotspējīgu risinājumu, lai uzlabotu standartizācijas procesus un novērstu nepublicētu standartu uzkrāšanos; šajā sakarībā atbalsta gan dažādus īstermiņa pasākumus, lai novērstu šādu aizkavēšanos un regulējuma nepilnības, gan arī ilgtermiņa pasākumus ar nolūku uzlabot kopējās tehniskās valodas noteikšanas procesu, izmantojot visaptverošus saskaņotos standartus;

9.  norāda, ka problēmas, kas rodas, izstrādājot saskaņotos standartus, ir jārisina visos sagatavošanas procesa posmos; aicina Komisiju šajā sagatavošanas posmā rūpīgi apspriesties ar visām ieinteresētajām personām, rīkojoties saskaņā ar Standartizācijas regulu, un uzsver, cik svarīga ir visu iesaistīto pušu līdzsvarota pārstāvniecība un to nodrošināta pārredzamība un atklātība, lai tādējādi rastu praktiski īstenojamus risinājumus; uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka Komisijas iesniegtie standartizācijas pieprasījumi ir kvalitatīvi un ka tiek sniegti skaidri un pragmatiski norādījumi; turklāt mudina Komisiju izstrādāt visaptverošas un horizontālas pamatnostādnes standartizācijas iestādēm, izklāstot katra pieprasītā standarta struktūru un prasības; ierosina paredzēt skaidri noteiktus termiņus, kādos Komisijai jānovērtē sagatavotie standarti, un precīzus termiņus visām pusēm, lai nodrošinātu turpmāku pārskatīšanu, ja tiek konstatēts, ka standartizācijas pieprasījums vai BIR netiek ievēroti; uzskata, ka ir svarīgi precīzāk definēt standartu darbības jomu, lai ražotājiem būtu skaidras norādes, kad tie deklarē savu ražojumu atbilstību tai;

10.  uzskata, ka, ņemot vērā standartu obligāto raksturu saistībā ar BIR un to, ka tie tiek uzskatīti par daļu no Savienības tiesību aktiem, izdoto saskaņoto standartu tekstiem vajadzētu būt pieejamiem visās Savienības valodās; uzsver nepieciešamību nodrošināt piekļuvi augstas kvalitātes tulkojumiem bez papildu izmaksām un pastiprināt valstu standartizācijas iestāžu iesaisti tulkošanas procesā; aicina Komisiju vairāk atbalstīt saskaņoto standartu tulkošanu, šim nolūkam vienkāršojot finansējuma piešķiršanas kārtību;

11.  pauž bažas par to, ka, lai gan BIR tika paredzēts alternatīvs risinājums tiem produktiem, uz kuriem neattiecas vai tikai daļēji attiecas saskaņotie standarti, lai ļautu tirgū ienākt inovatīviem produktiem, lielākā daļa EAD neattiecas uz inovatīviem produktiem;

12.  līdz ar to uzskata, ka standartizācijas sistēmas pašlaik nepietiekamais sniegums ir viens no faktoriem, kura dēļ kā alternatīvs standartizācijas veids arvien vairāk tiek izmantots EOTA piedāvājums;

13.  norāda uz EOTA risinājuma ilgo gaitu un lielajām izmaksām, kas nav labvēlīgas MVU un ko lielākoties var atļauties tikai lielie tirgus dalībnieki; uzsver, ka, neraugoties uz nepieciešamību veikt vispārējus uzlabojumus standartizācijas procesā, pašreizējā EAD izstrādes procedūra var būt noderīgs papildu veids, lai veicinātu inovatīvu produktu izstrādi un MVU līdzdalību, bet tai ir arī jāpievēršas ražotāju mērķim pēc iespējas ātrāk laist tirgū inovatīvus produktus, vienlaikus ievērojot Savienības produktu prasības, un to nevajadzētu uzskatīt par pastāvīgu alternatīvu standartizācijas sistēmai;

14.  uzsver, ka kopēja tehniskā valoda var palīdzēt veicināt aprites ekonomiku, jo tā ļauj būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašības deklarēt vienotā veidā; uzskata, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš standartiem, kas varētu palīdzēt Eiropā veicināt aprites ekonomiku;

CE zīme un ekspluatācijas īpašību deklarācija (EĪD)

15.  norāda, ka CE zīme ir līdzeklis, ar ko nodrošina iespēju būvizstrādājumus, kas likumīgi laisti vienas dalībvalsts tirgū, tirgot jebkuras citas dalībvalsts teritorijā; tomēr pauž bažas par to, ka, tā kā BIR ietvaros CE zīme attiecas tikai uz ražojuma ekspluatācijas īpašībām un nenozīmē atbilstību konkrētām ražojuma prasībām, šāda atšķirīga pieeja salīdzinājumā ar citiem JTR tiesību aktiem varētu radīt neskaidrības attiecībā uz CE zīmi un samazināt tās vērtību; šajā sakarībā norāda uz CE zīmei un ekspluatācijas īpašību deklarācijai (EĪD) prasītās informācijas pārklāšanos; uzskata, ka šāda dublēšanās rada papildu nevajadzīgu administratīvo slogu un izmaksas uzņēmumiem, tāpēc būtu jānovērš, tostarp izmantojot digitālus risinājumus;

16.  pauž nožēlu par to, ka CE zīmi saskaņā ar BIR nepareizi uzskata par kvalitātes zīmi, lai gan tā nenosaka, vai būvizstrādājums ir drošs un vai to var izmantot būvdarbos; uzskata, ka ir vajadzīgi turpmāki risinājumi, lai galalietotājiem sniegtu precīzu un skaidru informāciju par CE zīmi saistībā ar būvizstrādājumu drošumu un to atbilstību valstu prasībām attiecībā uz ēku drošību un būvdarbiem;

17.  aicina Komisiju apsvērt un rūpīgi izvērtēt iespēju pakāpeniski uzlabot BIR, iekļaujot tajā papildu informācijas sniegšanas pienākumus un izstrādājumu ekspluatācijas īpašību prasības attiecībā uz veselības, drošības un vides aspektiem, pirms tam veicot ietekmes novērtējumu un Savienības un dalībvalstu regulatīvo vajadzību novērtējumu katrai izstrādājumu kategorijai; turklāt aicina Komisiju izvērtēt, kura pieeja būtu izrādījusies efektīva attiecībā uz BIR;

18.  konstatē nepietiekamo digitalizācijas līmeni būvniecības nozarē un uzsver, cik svarīgi ir pilnībā izmantot digitālās tehnoloģijas, kas ļautu uzņēmējiem un galalietotājiem sniegt skaidru, pārredzamu un uzticamu informāciju, novērstu informācijas prasību dublēšanu un ļautu tirgus uzraudzības iestādēm rīkoties efektīvāk; aicina Komisiju izvērtēt ieguvumus, ko sniedz šādu tehnoloģiju izmantošana, un izstrādāt risinājumus ar mērķi viedi integrēt esošos datus, kurus var izmantot dažādās informācijas sistēmās;

19.  uzskata, ka digitālie risinājumi varētu uzlabot būvizstrādājumu tirgus pārredzamību un nodrošināt EĪD sniegtās informācijas precizitāti un ticamību, kā arī veicināt būvizstrādājumu salīdzināmību, pamatojoties uz deklarētajām ekspluatācijas īpašībām, tostarp drošību un ekoloģiskajiem raksturlielumiem, tādējādi ļaujot uzņēmējiem un galalietotājiem gūt labumu no ražotāju sniegtās informācijas, ātri novērtējot un salīdzinot būvdarbu prasības ar EĪD sniegto informāciju;

20.  uzsver, ka ir jāuzlabo uzņēmēju, jo īpaši MVU un mikrouzņēmumu, informētība par CE zīmi un EĪD, izmantojot arī vienoto digitālo vārteju; uzskata, ka šāda pieeja palielinātu uzticēšanos saskaņošanai Savienības līmenī un saskaņoto standartu kvalitātei, tādējādi palīdzot mazināt vienotā tirgus sadrumstalotību; uzsver, ka valstu būvizstrādājumu informācijas punktiem (PCPC) ir svarīga loma uzņēmēju informēšanā par BIR piemērošanu un uzticamas informācijas sniegšanā par noteikumiem dalībvalsts teritorijā attiecībā uz būvdarbu prasībām, kas piemērojamas katra būvizstrādājuma paredzētajam izmantojumam; ierosina turpināt pasākumus ar mērķi palielināt informētību par šo kontaktpunktu esamību, jo 2018. gadā par tiem bija informēti vien 57 % ieinteresēto personu;

Tirgus uzraudzība

21.  pauž bažas par to, ka nozare uzskata būvizstrādājumu tirgus uzraudzību par nepietiekamu un neefektīvu; uzsver, ka šāda situācija mazina vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmējiem, kuri ievēro tiesību aktus, un tas nāk par labu negodīgiem tirgotājiem, kuri tos neievēro; norāda, ka vāja un nekonsekventa tirgus uzraudzība varētu izraisīt tādu ražojumu skaita pieaugumu, kas neatbilst deklarētajām ekspluatācijas īpašībām, tādējādi apdraudot galalietotājus;

22.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Regulu (ES) 2019/1020, kuras mērķis ir stiprināt to ražojumu tirgus uzraudzību, uz kuriem attiecas Savienības saskaņošanas tiesību akti, tostarp BIR, un veidot sistēmu sadarbībai ar uzņēmējiem; uzsver, ka valstu tirgus uzraudzības iestādēm ir konsekventi, saskaņoti un viendabīgi jāizpilda jaunie noteikumi un ka šajā ziņā ir jāpaplašina pārrobežu sadarbība, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus būvniecības nozarē un godīgu konkurenci Savienības tirgū;

23.  atgādina par prasību dalībvalstīm rīkoties saskaņā ar Regulu (ES) 2019/1020 un atvēlēt nepieciešamos finanšu resursus, cilvēkresursus un tehniskos resursus tirgus uzraudzības iestādēm, tostarp nodrošināt, ka tām ir pietiekamas speciālās zināšanas un kompetence; mudina dalībvalstis uzlabot sadarbību starp tirgus uzraudzības iestādēm, tostarp pārrobežu līmenī, un uzlabot pārbaužu skaitu, lietderību un efektivitāti, lai varētu identificēt būvizstrādājumus, kas neatbilst deklarētajām ekspluatācijas īpašībām, un novērst to apriti vienotajā tirgū;

24.  aicina Komisiju ātri pieņemt īstenošanas aktus saskaņā ar Regulu (ES) 2019/1020, lai vēl vairāk saskaņotu tirgus uzraudzības iestāžu darbību, nosakot vienādus pārbaužu nosacījumus, kritērijus pārbaužu biežuma noteikšanai un pārbaudāmo paraugu skaitu attiecībā uz konkrētiem izstrādājumiem vai izstrādājumu kategorijām, un nosakot kritērijus un metodes saskaņoto izstrādājumu pārbaudēm, pienācīgi ņemot vērā iesaistīto nozaru, tostarp būvizstrādājumu nozares, specifiku un ietekmi uz pārskatīto BIR; norāda uz Savienības produktu atbilstības tīkla un administratīvās sadarbības grupu (AdCo) svarīgo lomu strukturētas koordinācijas un sadarbības nodrošināšanā starp dalībvalstu izpildiestādēm un Komisiju un tirgus uzraudzības prakses racionalizēšanā, lai padarītu to efektīvāku;

25.  uzskata par ļoti svarīgu, ka par būvizstrādājumiem atbildīgās valsts tirgus uzraudzības iestādes cieši sadarbojas ar valsts būvju kontroles iestādēm ar mērķi nodrošināt niansētu pieeju, novērtējot būvdarbos izmantoto būvizstrādājumu atbilstību deklarētajām ekspluatācijas īpašībām vai paredzētajam izmantojumam, tādējādi garantējot darba ņēmēju, kuri lieto būvizstrādājumus, un būvdarbu galalietotāju veselības un drošības aizsardzību;

26.  uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāuzņemas atbildība, ieviešot valsts noteikumus par būvdarbiem, tostarp prasības attiecībā uz ēku drošību celtniecības, uzturēšanas un nojaukšanas laikā, ņemot vērā citus sabiedrības interesēm svarīgus aspektus, piemēram, darba ņēmēju veselība, drošums un drošība un vides aizsardzība;

27.  norāda uz pieaugošo tiešsaistes pārdošanas apjoma pieaugumu būvniecības nozarē; uzsver nepieciešamību nodrošināt efektīvu tirgus uzraudzību attiecībā uz tiešsaistē pārdotiem būvizstrādājumiem, jo īpaši tiem, kas iepirkti no trešo valstu uzņēmējiem, jo tie varētu neatbilst Savienības tiesību aktiem un tādējādi ietekmēt būvdarbu kvalitāti un drošību, lai tā panāktu vienotajā tirgū apritē esošo būvizstrādājumu atbilstību deklarētajām ekspluatācijas īpašībām vai paredzētajam izmantojumam neatkarīgi no to izcelsmes; uzsver nozīmi, kāda šajā ziņā varētu būt tiešsaistes tirdzniecības vietām;

28.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt vienotu to paziņoto iestāžu darbības līmeni, kuras veic būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašību novērtējumus, lai to funkcijas tiktu veiktas vienā un tajā pašā līmenī un ar vienādiem nosacījumiem; šajā sakarībā norāda uz lomu, kāda ir ar Regulu (ES) 2019/1020 ieviestajām Savienības testēšanas iestādēm, palīdzot uzlabot laboratoriju kapacitāti, kā arī nodrošinot testēšanas uzticamību un konsekvenci tirgus uzraudzības nolūkos visās dalībvalstīs;

29.  uzsver, ka ir jāuzlabo informācijas sniegšana par potenciāli bīstamām vielām būvizstrādājumos un jāpaplašina tās apmaiņa, kā arī jāstiprina sadarbība ar Eiropas Ķimikāliju aģentūras datubāzēm, rīkojoties atbilstīgi patlaban spēkā esošajiem tiesību aktiem;

30.  aicina Komisiju turpināt efektīvi uzraudzīt un novērst nepamatotos šķēršļus iekšējā tirgū, ko rada valstu regulatīvie pasākumi; uzsver, ka ir jāpastiprina dialogs un sadarbība starp Komisiju un dalībvalstīm, lai novērstu praksi, kas kavē būvizstrādājumu brīvu apriti iekšējā tirgū, piemēram to, ka attiecībā uz būvizstrādājumiem turpina prasīt valsts marķējumus un papildu sertifikāciju;

Būvizstrādājumu ilgtspēja

31.  uzsver vispārējo vajadzību pāriet uz ilgtspējīgu un pilnvērtīgāku aprites ekonomiku būvizstrādājumu sagādē, ražošanā, atkārtotā izmantošanā un reciklēšanā, kā arī to izmantošanā būvdarbos; uzsver, ka ir jāuzlabo būvizstrādājumu ilgtspēja un sekundāro un atjaunojamo produktu un materiālu pieejamība tirgū;

32.  šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas mērķi padarīt būvniecības nozari ilgtspējīgāku, BIR pārskatīšanā pievēršoties būvizstrādājumu ilgtspējas rādītājiem, kā paziņots rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku; atbalsta Komisijas apņemšanos tiesību aktus par būvizstrādājumiem salāgot un labāk saskaņot ar horizontālajiem vides politikas virzieniem;

33.  aicina Komisiju BIR ietvaros paredzēt konkrētas prasības attiecībā uz ekoloģiskajiem raksturlielumiem un ilgtspējas kritērijiem visā ražojumu aprites ciklā konkrētu ražojumu kategoriju saskaņotajos standartos, vienlaikus ņemot vērā tirgus un tehnoloģiju attīstību un valstu regulatīvās prasības būvniecības nozarē vai ēku politikā, lai ražotājiem nodrošinātu vienotu sistēmu ražojumu novērtēšanai un testēšanai, ja rodas attiecīgas kopīgas atbilstības prasības; uzsver, ka pašreizējās pamatprasības būvdarbiem, kas noteiktas BIR, jau var būt pamats standartizācijas pieprasījumu un saskaņotu tehnisko specifikāciju sagatavošanai attiecībā uz būvizstrādājumu ekoloģiskajiem raksturlielumiem un ilgtspēju; uzsver, ka ir svarīgi pienācīgi novērtēt produktu kategorijas, kurām šādas prasības būtu būtiskas, un ka novērtēšanas procesā ir jāiesaista visas attiecīgās ieinteresētās personas; uzsver, ka šādai iekļaušanai nevajadzētu novest pie būvizstrādājumu cenu pieauguma;

34.  aicina Komisiju novērtēt, kā ar BIR varētu atbalstīt būvizstrādājumu apritīgumu, tostarp attiecībā uz atkārtoti izmantotiem vai pārražotiem vai no reciklētiem materiāliem ražotiem produktiem; uzsver, ka šajā nolūkā būs vajadzīgi ticami dati par būvizstrādājumu iepriekšēju izmantošanu, ņemot vērā iespējamās izmaksas; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas mērķi izveidot vienotu Eiropas datu telpu viedām aprites lietojumprogrammām ar datiem par produktu informāciju(9);

Konkrēti ieteikumi BIR pārskatīšanai

35.  uzsver nepieciešamību nodrošināt visu ieinteresēto personu pienācīgu iesaisti apspriešanās un novērtēšanas procesā; uzsver, ka ir svarīgi veikt plašu ietekmes novērtējumu par iespējamajām regulatīvajām izvēlēm; uzsver, ka ar tiesību aktiem par būvizstrādājumiem ir jānodrošina gan vienlīdzīgi konkurences apstākļi un samazināts administratīvais slogs visiem uzņēmumiem, jo īpaši MVU, vienlaikus ņemot vērā jaunus uzņēmējdarbības modeļus, gan arī godīga un brīva konkurence pasaules līmenī; šajā sakarībā aicina sīkāk precizēt un uzlabot mikrouzņēmumiem piemērojamās vienkāršotās procedūras;

36.  uzsver, cik svarīgi ir izvairīties no dublēšanās un nodrošināt pārskatītās BIR atbilstību spēkā esošajiem tiesību aktiem un turpmākām likumdošanas iniciatīvām; tāpēc aicina Komisiju precizēt BIR attiecības ar saistītajiem iekšējā tirgus tiesību aktiem, piemēram, Ekodizaina direktīvu(10), Energomarķējuma regulu(11), Atkritumu pamatdirektīvu(12) un Dzeramā ūdens direktīvu(13), lai tā izvairītos no iespējamas dublēšanās, un vajadzības gadījumā racionalizēt attiecīgos noteikumus, lai nodrošinātu juridisko skaidrību uzņēmumiem;

37.  uzsver, ka jebkādai BIR pārskatīšanai būtu jāatbilst Standartizācijas regulas principiem un mērķiem attiecībā uz saskaņoto standartu sagatavošanu, lai nodrošinātu to pārredzamību un kvalitāti; uzsver, ka jebkādai pārskatīšanai būtu jānodrošina pienācīga visu ieinteresēto personu iesaiste un jārisina dalībvalstu regulatīvās vajadzības;

38.  uzsver nepieciešamību nodrošināt juridisko skaidrību pārejas periodā attiecībā uz jebkādu BIR un BIR acquis pārskatīšanu, lai izvairītos no juridiskā vakuuma un nodrošinātu vienmērīgu pāreju no esošajiem uz jaunajiem noteikumiem;

39.  pauž bažas par to, ka jebkāda BIR pārskatīšana un jo īpaši BIR acquis pārskatīšana prasīs ievērojamu laiku, savukārt uzņēmumiem, būvniekiem, līgumslēdzējiem, plānotājiem, arhitektiem un citiem galalietotājiem būs vajadzīgi tūlītēji risinājumi, lai pārvarētu juridisku nenoteiktību, ko cita starpā rada atjauninātu saskaņoto standartu trūkums un regulējuma nepilnības; aicina Komisiju pievērstiem šiem jautājumiem gaidāmās BIR pārskatīšanas ietvaros, tostarp izstrādājot veidu, kā risināt steidzamas juridiskas un tehniskas problēmas;

40.  aicina īstenot vērienīgu BIR pārskatīšanu ar mērķi radīt stabilu tiesisko regulējumu ar efektīviem, viegli izpildāmiem un saskaņotiem noteikumiem;

o
o   o

41.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV L 88, 4.4.2011., 5. lpp. (2) OV L 316, 14.11.2012., 12. lpp. (3) OV L 169, 25.6.2019., 1. lpp. (4) OV L 218, 13.8.2008., 30. lpp. (5) OV L 218, 13.8.2008., 82. lpp. (6) OV L 91, 29.3.2019., 1. lpp. (7) OV C 70 E, 8.3.2012., 56. lpp. (8) Eiropas Komisija, “Eiropas būvniecības nozare — globāls partneris”, 2016. (9) Kā norādīts rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku. (10) OV L 285, 31.10.2009., 10. lpp. (11) OV L 198, 28.7.2017., 1. lpp. (12) OV L 312, 22.11.2008., 3. lpp. (13) OV L 330, 5.12.1998., 32. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. marta rezolūcija par Padomes Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, īstenošanu, ņemot vērā UNCRPD (2020/2086(INI))

P9_TA(2021)0075 A9-0014/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), Līgumu par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (Harta),

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un tās stāšanos spēkā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām(1),

–  ņemot vērā UNCRPD komitejas vispārīgās piezīmes par UNCRPD īstenošanu, jo īpaši 2014. gada 22. maija vispārīgo 2. piezīmi (2014) par piekļūstamību, 2016. gada 26. augusta 3. vispārīgo piezīmi (2016) par sievietēm un meitenēm ar invaliditāti, 2017. gada 27. oktobra 5. vispārīgo piezīmi (2017) par neatkarīgu dzīvi un iekļaušanu kopienā un 2018. gada 26. aprīļa 6. vispārīgo piezīmi (2018) par līdztiesību un nediskriminēšanu,

–  ņemot vērā UNCRPD komitejas 2015. gada 2. oktobra noslēguma apsvērumus par Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam (ANO Programma 2030. gadam) un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru (ESTP),

–  ņemot vērā "Eiropa 2020" mērķrādītāju saistībā ar nabadzības un sociālās atstumtības novēršanu,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(2) ("Nodarbinātības vienlīdzības direktīva"),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(3),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes Direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426) un 2009. gada 2. aprīļa nostāju attiecībā uz to(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 26. oktobra Direktīvu (ES) 2016/2102 par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu un mobilo lietotņu piekļūstamību(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 17. aprīļa Direktīvu (ES) 2019/882 par produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasībām(6),

–  ņemot vērā regulas, kurās paredzēti noteikumi par ES finansējuma programmām daudzgadu finanšu shēmas ietvaros, jo īpaši par Eiropas Sociālo fondu (ESF), Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF), Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), programmu "Erasmus" un Taisnīgas pārkārtošanās fondu, kas sniedz ES finansiālo palīdzību, lai uzlabotu cilvēku ar invaliditāti situāciju,

–  ņemot vērā Padomes 1989. gada 12. jūnija Direktīvu 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā(7), jo īpaši darba devēja pienākumu nodrošināt darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību visos ar darbu saistītajos aspektos un to, ka, lai izpildītu šo pienākumu, viņi darba ņēmējiem nevar radīt finansiālas izmaksas,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. novembra paziņojumu "Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020) — atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem" (COM(2010)0636) (Stratēģija invaliditātes jomā),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 2. februāra darba dokumentu "Progresa ziņojums par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā (2010–2020) īstenošanu”" (SWD(2017)0029),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 22. jūnija ieteikumu par līdztiesības veicināšanas iestāžu standartiem(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada izmēģinājuma projektu par ES invaliditātes karti,

–  ņemot vērā 2020. gada 8. jūlija rezolūciju par personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem un viņu ģimeņu tiesībām Covid-19 krīzes laikā(9),

–  ņemot vērā 2020. gada 18. jūnija rezolūciju par Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā pēc 2020. gada(10),

–  ņemot vērā 2018. gada 29. novembra rezolūciju par sieviešu ar invaliditāti stāvokli(11),

–  ņemot vērā 2017. gada 30. novembra rezolūciju par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu(12),

–  ņemot vērā 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot Personu ar invaliditāti tiesību komitejas noslēguma apsvērumiem(13),

–  ņemot vērā 2015. gada 20. maija rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas Personu ar invaliditāti tiesību komitejas jautājumu sarakstu saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu(14),

–  ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)(15),

–  ņemot vērā 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus(16),

–  ņemot vērā 1988. gada 17. jūnija rezolūciju par zīmju valodām nedzirdīgajiem(17), 1998. gada 18. novembra rezolūciju par zīmju valodām(18) un 2016. gada 23. novembra rezolūciju par zīmju valodām un profesionāliem zīmju valodas tulkiem(19),

–  ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai(20),

–  ņemot vērā 2019. gada 16. janvāra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2017. gadā(21),

–  ņemot vērā 2016. gada 15. septembra rezolūciju par Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, piemērošanu(22),

–  ņemot vērā Parlamenta politikas departamenta A attiecīgos pētījumus, jo īpaši 2017. gada pētījumu "Strādājošo sieviešu ar invaliditāti diskriminācija un piekļuve nodarbinātībai" un 2015. gada pētījumu "Saprātīgs pielāgojums un aizsargātas darbnīcas cilvēkiem ar invaliditāti. Izmaksas un atdeve no ieguldījumiem",

–  ņemot vērā Eiropas parlamentārās izpētes dienesta attiecīgos pētījumus, jo īpaši 2016. gada Eiropas īstenošanas novērtējumus "ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošana ES" un "ES publiskās pārvaldes pienākumi saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām",

–  ņemot vērā ES Tiesas augošo judikatūru attiecībā uz Direktīvas 2000/78/EK interpretāciju,

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda 2018. un 2019. gada ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda stratēģisko izmeklēšanu par to, kā Komisija nodrošina personu ar invaliditāti piekļuvi tās tīmekļa vietnēm (OI/6/2017/EA), par Komisijas attieksmi pret personām ar invaliditāti ES personāla kopīgajā veselības apdrošināšanas shēmā (OI/4/2016/EA) un izmeklēšanas lēmumu apvienotajās lietās 1337/2017/EA un 1338/2017/EA par kandidātu ar redzes traucējumiem piekļuvi ES civildienesta ierēdņu darbinieku atlases procedūrām, ko rīko Eiropas Personāla atlases birojs,

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda pašiniciatīvas pētījumu par pamattiesību ievērošanu ES kohēzijas politikas īstenošanā (OI/8/2014/AN),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Eiropas Savienības programmu veidošanu invaliditātes tiesību jomā 2020.–2030. gadam,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras tematiskos ziņojumus, tostarp biļetenus par koronavīrusa pandēmiju,

–  ņemot vērā prakses apkopojumu par līdztiesības datiem un pamatnostādnes par līdztiesības datu vākšanas un izmantošanas uzlabošanu (Līdztiesības datu pamatnostādnes), ko sagatavojusi ES Augsta līmeņa grupas nediskriminācijas, līdztiesības un dažādības jautājumos apakšgrupa līdztiesības datu jautājumos,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta dzimumu līdztiesības indeksu,

–  ņemot vērā ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā personas ar invaliditāti pārstāvības organizāciju, jo īpaši Autism Europe, Bundesarbeitsgemeinschaft Inklusionsfirmen, Eiropas Neredzīgo savienības, Eiropas Invaliditātes foruma, Eiropas Neatkarīgas dzīves tīkla, Eiropas Nedzirdīgo savienības, Inclusion Europe, Starptautiskās spina bifida un hidrocefālijas federācijas un Mental Health Europe ziņojumus un ieteikumus, kā arī Equinet un personu ar invaliditāti tiesību jomā strādājošo akadēmiķu ziņojumus un ieteikumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A9‑0014/2021),

A.  tā kā personām ar invaliditāti(23) ir tiesības uz pilnīgu līdzdalību darba tirgū un sabiedrības dzīvē, bet ES pamattiesības viņiem bieži tiek liegtas; tā kā viņi ir daudzējādā ziņā atstumti no atvērtā darba tirgus un viņiem ir liegtas tiesības strādāt vienlīdzīgi ar citiem vai viņiem ir lielas grūtības panākt vienlīdzīgu piekļuvi darba tirgum un vienlīdzīgus nosacījumus dalībai tajā;

B.  tā kā personas ar invaliditāti joprojām saskaras ar daudzējādu un intersekcionālu diskrimināciju un nelabvēlīgu situāciju, kuras pamatā ir viņu invaliditāte, kā arī viņu dzimums, rase, etniskā piederība, vecums, reliģija vai ticība, dzimumorientācija, migrācijas statuss vai sociālekonomiskais stāvoklis, tostarp viņu izglītības līmenis; tā kā diskriminācija ir dažādos darba cikla posmos, sākot ar pieņemšanu darbā, kas var izraisīt personu ar invaliditāti sociālo atstumtību; tā kā diskriminācija un darbvietu daudzveidības trūkums rada ievērojamus zaudējumus cilvēkiem un izmaksas ekonomikā;

C.  tā kā harta aizliedz jebkāda veida diskrimināciju, tostarp diskrimināciju invaliditātes dēļ, un atzīst personu ar invaliditāti tiesības(24);

D.  tā kā 2010. gada decembrī ES kļuva par UNCRPD dalībnieci un 2011. gada janvārī konvencija stājās spēkā attiecībā uz ES; tā kā UNCRPD ir saistoša ES, tās iestādēm un dalībvalstīm, kurām ir tiešs pienākums to pilnībā īstenot, tostarp tās 27. pantu par darbu un nodarbinātību; tā kā kopš tās pieņemšanas ir gūti daži, bet ne pietiekami panākumi UNCRPD mērķu sasniegšanā;

E.  tā kā tādēļ ES ir pienākums rīkoties tādā veidā, kas ir saderīgs ar UNCRPD, un Eiropas Savienības Tiesas (EST) pienākums ir interpretēt ES tiesību aktus, tostarp Nodarbinātības vienlīdzības direktīvu, tādā veidā, kas ir saderīgs ar UNCRPD;

F.  tā kā UNCRPD atbalsta invaliditātes cilvēktiesību un sociālā konteksta modeli, nevis invaliditātes medicīnisko modeli; tā kā UNCRPD prasa nodrošināt iekļaujošu līdztiesību personām ar invaliditāti; tā kā UNCRPD atzīst personu ar invaliditāti tiesības strādāt vienlīdzīgi ar citiem, brīvi izvēlēties profesiju, tikt pieņemtiem un strādāt atvērtā, iekļaujošā un pieejamā darba vidē;

G.  tā kā saskaņā ar UNCRPD noteikto definīciju un prasībām saprātīgi pielāgojumi ir vērsti uz kāda indivīda konkrētajām vajadzībām, savukārt pozitīva rīcība attiecas uz visu to personu grupu, kuras varētu tikt diskriminētas; tā kā abu veidu pasākumi ir nepieciešami, lai sekmētu darbvietu daudzveidības sasniegšanu un nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti var līdztiesīgi izmantot savas tiesības strādāt; tā kā trūkst skaidru ES pamatnostādņu attiecībā uz saprātīgiem pielāgojumiem, ko darba devēji nespēj pietiekami saprast un kas bieži vien nav pieejami vai ir nepietiekami; tā kā saprātīgi pielāgojumi, kas atbilst darba ņēmēju ar invaliditāti vajadzībām, būtiski ietekmē viņu darba kvalitāti un karjeras iespējas, kā arī darba ilgtspēju;

H.  tā kā viens no personu ar invaliditāti nodarbinātības galvenajiem aspektiem ir to līdzdalība kopienas dzīvē un pāreja no iestāžu uz kopienas sniegtu atbalstu; tā kā deinstitucionalizācijas process dalībvalstīs ir jāpabeidz, jo personām ar invaliditāti ir tiesības dzīvot sabiedrībā un būt tajā pilnībā iekļautiem; tā kā deinstitucionalizācija dažādās dalībvalstīs nenoris vienlīdz sekmīgi un, neraugoties uz politikas jomu ieviešanu un ievērojamu līdzekļu piešķiršanu ES, aprūpes iestādēs joprojām dzīvo viens miljons cilvēku;

I.  tā kā Nodarbinātības vienlīdzības direktīva ("direktīva"), kas stājās spēkā 2000. gadā, pašreiz ir galvenais ES juridiskais instruments, kas aizsargā personas ar invaliditāti pret diskrimināciju; tā kā līdztiesības un nediskriminācijas nodrošināšana ir ES un tās dalībvalstu kopīga kompetence;

J.  tā kā direktīva tikai daļēji ir saskaņota ar UNCRPD, jo tajā nav ietverts invaliditātes cilvēktiesību modelis, tā nevēršas pret diskrimināciju, kuras pamatā ir pieņemtā invaliditāte vai turpmāka invaliditāte, tās uzmanības lokā nav intersekcionāla diskriminācija, tajā nav prasīts, lai dalībvalstis pieņemtu pozitīvas rīcības pasākumus, tā attiecas tikai uz nodarbinātību, nodarbošanos un arodapmācību, bet neattiecas uz visām dzīves jomām, kā to nosaka UNCRPD, tā nerisina pārvietošanās brīvības jautājumus nodarbinātības nolūkā, tā neprasa izveidot neatkarīgus uzraudzības mehānismus, tā neparedz personu ar invaliditāti un to pārstāvības organizāciju sistēmisku iesaistīšanos uzraudzības procesā, kā arī neietver pienākumu vākt sadalītus datus;

K.  tā kā direktīva juridiski neuzliek dalībvalstīm par pienākumu izraudzīties līdztiesības veicināšanas struktūras, kas vērstos pret diskrimināciju invaliditātes dēļ, un tas rada ievērojamas problēmas, jo līdztiesības veicināšanas iestādēm ir būtiska nozīme direktīvu vienlīdzīgas attieksmes jomā īstenošanā konkrētās vietās, pamatojoties uz to pilnvarām, piemēram, saistībā ar dzimumu, rasi un etnisko piederību;

L.  tā kā salīdzināmu datu par līdztiesību vākšanai ir būtiska nozīme ar pierādījumiem pamatotas politikas veidošanā un lēmumu pieņemšanā; tā kā trūkst oficiālu statistikas datu, jo īpaši par personām ar invaliditāti, kas dzīvo aprūpes iestādēs, un par tādām iezīmēm kā viņu rase/etniskā izcelsme vai dzimumorientācija, kas arī ir norādīts pamatnostādnēs par datiem attiecībā uz līdztiesību; tā kā Regula (ES) 2019/1700(25) būtiski uzlabos situāciju saistībā ar mājsaimniecību apsekojumu datiem attiecībā uz nodarbinātību, datiem, kas sadalīti pa invaliditātes veidiem, un datiem par izcelsmes valsti (pirmo un otro paaudzi), un paredz ievadpētījumus par personām, kas uzturas aprūpes iestādēs; tā kā joprojām ir nepilnības un tās būtu jānovērš;

M.  tā kā tikai 50,6 % personu ar invaliditāti ir nodarbinātas salīdzinājumā ar 74,8 % personu bez invaliditātes(26); tā kā šajā statistikā nav iekļautas personas ar invaliditāti, kas dzīvo aprūpes iestādēs vai tiek uzskatītas par darbnespējīgām(27); tā kā šie skaitļi nesniedz informāciju par nodarbinātības veidu, kvalitāti un nosacījumiem, piemēram, vai nodarbinātība tiek nodrošināta atvērtā darba tirgū un vai tiek garantēts darba ņēmēja statuss, kas ļauj izmantot darba tiesības un nosaka minimālo darba samaksu; tā kā personas ar invaliditāti ir daudzveidīga grupa un bieži saskaras ar intersekcionālu diskrimināciju, kuras kumulatīvajām sekām ir būtiska ietekme uz nodarbinātību;

N.  tā kā dažās dalībvalstīs persona ar invaliditāti lielākoties ir nodarbinātas aizsargātās darbnīcās; tā kā šādām aizsargātām darbnīcā jāveicina pēc iespējas drīzāka integrācija, rehabilitācija un iekļaušanās atvērtā darba tirgū; tā kā aizsargātas darbnīcas bieži vien ir nošķirta vide, kurā darba ņēmējiem ar invaliditāti nav darba ņēmēja statusa, ir liegtas darba tiesības vai garantēta minimālā darba samaksa; tā kā tas nepārprotami ir UNCRPD pārkāpums; norāda, ka dažās dalībvalstīs aizsargātas darbnīcas pašreiz izmanto kā mehānismu iekļaušanai atvērtā darba tirgū; tā kā Eiropas mēroga pētījumi par aizsargāto darbnīcu (ko dažkārt dēvē arī par aizsargātu nodarbinātību) īpatnībām un daudzveidību varētu palīdzēt apzināt paraugpraksi, veicināt apspriedes un nodrošināt atbilstību ES tiesību aktiem un UNCRPD; tā kā atbalstītas nodarbinātības iekļaujošie modeļi, ja tie pamatojas uz tiesībām un ir atzīti par nodarbinātību, var nodrošināt, ka tiek ievērotas personu ar invaliditāti tiesības, un sekmēt integrāciju un iekļaušanos atvērtā darba tirgū;

O.  tā kā personu ar invaliditāti bezdarba līmenis (17,1 %) ir gandrīz divreiz augstāks nekā sabiedrībā kopumā (10,2 %)(28), un neatkarīgi no kvalifikācijas cilvēki ar invaliditāti paliek bez darba ilgāk nekā cilvēki bez invaliditātes;

P.  tā kā visaugstākais bezdarba līmenis ir starp jauniešiem ar invaliditāti (vecumā no 16 līdz 24 gadiem) — 24,9 % salīdzinājumā ar 16,6 % sabiedrībā kopumā; tā kā šī atšķirība ir nesaraujami saistīta ar izglītības iespējām;

Q.  tā kā ievietes ar invaliditāti, kas Eiropas Savienībā veido 16 % no kopējā sieviešu skaita un 60 % no kopējā personu ar invaliditāti skaita, joprojām saskaras ar daudzējādu un intersekcionālu diskrimināciju visās dzīves jomās; tā kā ekonomiskās neaktivitātes līmenis starp sievietēm ar invaliditāti ir vairāk nekā par divām trešdaļā augstāks nekā starp sievietēm darbspējas vecumā (16–64 gadus vecām) kopumā; tā ka tikai 20,7 % sieviešu ar invaliditāti ir pilna laika nodarbinātībā salīdzinājumā ar 28,6 % vīriešu ar invaliditāti;

R.  tā kā sievietes galvenokārt ir atbildīgas par mājsaimniecību un sievietes veido lielāko daļu personu ar invaliditāti aprūpētāju; tā kā vientuļajām mātēm, kas aprūpē bērnus ar invaliditāti, ir nopietns risks kļūt par nabadzības un sociālās atstumtības upuriem; tā kā diskriminācija vecuma dēļ, kā arī iespējamie stereotipi un šķēršļi ietekmē visas vecuma grupas; tā kā vecāka gadagājuma sievietes ar invaliditāti bieži vien ir vienīgās aprūpētājas ģimenes locekļiem ar invaliditāti; tā kā tas tieši ietekmē viņu neaizsargātību pret nabadzību un sociālo atstumtību, kā arī piekļuvi darbam un profesionālo izaugsmi un var negatīvi ietekmēt viņu nodarbinātības apstākļus;

S.  tā kā plašākā Eiropā ir vairāk nekā 30 miljonu neredzīgu un vājredzīgu personu; tā kā vidējais bezdarba līmenis starp tiem ir 75 % — starp sievietēm pat augstāks — un izraisa viņu sociālo atstumtību un nabadzību(29); tā kā ES ir aptuveni viens miljons nedzirdīgu zīmju valodas lietotāju un 51 miljons vājdzirdīgu cilvēku, no kuriem daudzi arī izmanto zīmju valodu un kuru bezdarba līmenis nav pietiekami pētīts un ziņots; tā kā ES ir aptuveni septiņi miljoni cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem, kuru nodarbinātības līmenis ir ievērojami zemāks nekā sabiedrībā kopumā(30); tā kā aplēses liecina, ka visā Eiropā ir nodarbināti tikai aptuveni 10 % personu ar autiskā spektra traucējumiem, lielākoties nepilna laika un zemu atalgotās darbvietās, mazkvalificētos amatos vai aizsargātā vidē(31);

T.  tā kā ES starp personām ar invaliditāti 29,5 % sieviešu un 27,5 % vīriešu ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam salīdzinājumā ar 22,4 % sabiedrībā kopumā; tā kā personas ar invaliditāti biežāk saskaras ar nodarbinātu personu nabadzību nekā personas bez invaliditātes (11 % salīdzinājumā ar 9,1 %) ar invaliditāti saistīto papildu izmaksu dēļ, piemēram, par veselības aprūpi un par loģistikas un ar cilvēkresursiem saistītu atbalstu, kā arī tāpēc, ka tās zaudē invaliditātes pabalstus, uzsākot darbu, pelna mazāk nekā viņu kolēģi līdzvērtīgā amatā un retāk saņem paaugstinājumu(32); tā kā nabadzības risks ir izteiktāks tiem, kuru invaliditātes pakāpe ir smagāka;

U.  tā kā nesamērīgi daudz personu ar invaliditāti ir bez pajumtes un tām ir lielāks risks kļūt par bezpajumtniekiem; tā kā bezpajumtniekiem var rasties invaliditāte, piemēram, tikt amputēti locekļi, viņu dzīves apstākļu radītā riska dēļ;

V.  tā kā tiek uzskatīts, ka intersekcionālas diskriminācijas kumulatīvo seku dēļ romu personas ar invaliditāti biežāk saskaras ar šķēršļiem, tās daudzējādā ziņā skar bezdarbs un nabadzība un tām ir mazāk iespēju piekļūt izglītībai un pakalpojumiem nekā viņu līdzbiedriem bez invaliditātes(33);

W.  tā kā LGBTI personas ar invaliditāti saskaras ar papildu šķēršļiem nodarbinātības ziņā, 16 % ziņotāju ir atteikušies no darba piedāvājuma vai paaugstinājuma viņu identitātes dēļ salīdzinājumā ar 10 % starp LGBTI personām kopumā; tā kā ceturtā daļa LGBTI personu ar invaliditāti ir saskārušās ar nicinošām piezīmēm, iebiedēšanu, ļaunprātīgu izmantošanu un seksuālās orientācijas atklāšanu bez pašu piekrišanas(34);

X.  tā kā nesen veikta ES mēroga aptauja, kurā piedalījās cilvēki ar invaliditāti, liecina, ka 96 % uzskata, ka piekļuvi atvērtam darba tirgum ir nepietiekama vai būtu jāuzlabo; tikai 10 % uzskata, ka spēkā esošie tiesību akti pietiekami aizsargā cilvēkus ar invaliditāti pret diskrimināciju atvērtā darba tirgū, savukārt 18 % nezina, ka viņu valstī ir tiesību akti, kas aizsargātu viņus pret diskrimināciju(35);

Y.  tā kā šie dati liecina, ka ES stratēģijā invaliditātes jomā (2010–2020) nav pietiekami uzsvērta personu ar invaliditāti nodarbinātība un intersekcionālā diskriminācija, kas tās skar;

Z.  tā kā aizskaroša izturēšanās darbavietā, tostarp seksuāla uzmākšanās un represijas par ziņošanu, kavē piekļūt darbam un nodarbinātībai, saglabāt darbavietu, kā arī nenodrošina vienlīdzīgas karjeras iespējas, jo īpaši sievietēm ar invaliditāti;

AA.  tā kā personu ar invaliditāti nelabvēlīgā situācija, atstumtība un diskriminācija darba tirgū nav atsevišķa problēma, bet ir savstarpēji saistīta ar iekļaujošas izglītības trūkumu, tostarp jau agrīnā bērnībā; mūžizglītība, tostarp arodapmācība; šķēršļi, segregācija un diskriminācija mājokļu un veselības jomā; transporta un citu pakalpojumu un produktu pieejamības trūkums; tā kā tādēļ ir vajadzīga sarežģīta pieeja un visaptveroši pasākumi situācijas uzlabošanai;

AB.  tā kā pasākumi garīgās labjutības veicināšanai, kā arī garīgās veselības traucējumu un psihosociālās invaliditātes novēršanai darba vietā ir īpaši svarīgi;

AC.  tā kā darba vietu, transports un atbalsta pakalpojumu, jo īpaši personiskās palīdzības, un sabiedrības kopumā pieejamība ir būtiska, lai personas ar invaliditāti varētu efektīvi izmantot savas tiesības uz neatkarīgu dzīvi un darbu; tā kā dalībvalstīm būtu arī jāatbalsta tādas apbūvētas vides izveide, kurā nav šķēršļu; tā kā pēc Direktīvas (ES) 2019/882 par produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasībām transponēšanas notiks ievērojami uzlabojumi virzībā uz sabiedrību bez šķēršļiem, un tā kā tādēļ tās transponēšana ir jāveic laikus un cieši jāuzrauga;

AD.  tā kā politika, kas paredz atcelt pabalstus, tiklīdz persona ar invaliditāti sāk strādāt apmaksātu darbu, paaugstina risku un stresu un ir būtisks šķērslis piekļuvei darbam, kā arī sociāli netaisnīga, jo neņem vērā to, ka invaliditātes dēļ dzīvošanas izmaksas ir augstākas;

AE.  tā kā dažādas invaliditātes definīcijas, invaliditātes novērtējuma dažādība un atšķirīgās un bieži vien neskaidrās klasifikācijas metodes, ko izmanto dalībvalstīs, kā arī invaliditātes statusa savstarpējas atzīšanas trūkums apgrūtina personu ar invaliditāti pārvietošanās brīvību ES teritorijā;

AF.  tā kā ir būtiska izpratnes veicināšana, lai darba devēji un darba ņēmēji varētu pienācīgi rīkoties un reaģēt, pamatojoties uz zināšanām par saviem pienākumiem un tiesībām nediskriminācijas jomā;

AG.  tā kā jaunām tehnoloģijām, jo īpaši mākslīgā intelekta sistēmām, ir potenciāls izstrādāt efektīvu, pieejamu un nediskriminējošu darbā pieņemšanas kārtību, bet neiekļaujošu tehnoloģiju attīstība varētu radīt risku vairot šķēršļus un diskriminācijas veidus; tā kā UNCRPD 9. pantā ietverta prasība par piekļuvi informācijai, kā arī piekļuvi sakaru tehnoloģijām un sistēmām ar līdztiesīgiem nosacījumiem,

1.  aicina ES iestādes un dalībvalstis atkārtoti apstiprināt apņemšanos īstenot iekļaujošu līdztiesību attiecībā uz personām ar invaliditāti un pilnībā īstenot UNCRPD, tostarp 27. pantu par darbu un nodarbinātību; šajā nolūkā aicina tās pastiprināt centienus un censties izveidot iekļaujošu, piekļūstamu un nediskriminējošu darba tirgu, izmantojot visaptverošu aprites cikla politikas pieeju attiecībā uz personām ar invaliditāti un sabiedrību kopumā saskaņā ar ES Līgumiem un tiesībām, kas izklāstītas Eiropas sociālo tiesību pīlārā, kā arī starptautiskajām vērtībām, kuras ietvertas ANO Programmā 2030. gadam un IAM; aicina ES un tās dalībvalstis ratificēt UNCRPD Fakultatīvo protokolu;

2.  uzskata, ka pēc iespējas drīzāk ir jāpārskata Nodarbinātības vienlīdzības direktīva, lai to pilnībā saskaņotu ar UNCRPD noteikumiem un īstenotu līdzdalības procesu, kura mērķis ir nodrošināt personu ar invaliditāti pārstāvības organizāciju tiešu un pilnīgu iesaistīšanos;

Iekļaujošai un piekļūstamai darba vietai

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt vispārējus dizaina standartus un pamatnostādnes attiecībā uz vides, programmu, pakalpojumu un produktu, tostarp darba vietu, aprīkojuma un iekārtu, piekļūstamību, lai tos varētu izmantot visi;

4.  aicina dalībvalstis nodrošināt saprātīgus pielāgojumus personu ar invaliditāti darba vietā, neradot darba ņēmējiem nekādas izmaksas; aicina Komisiju sagatavot skaidras ES pamatnostādnes par saprātīgiem pielāgojumiem, precizējot, kādi tie var būt atbilstoši personas vajadzībām, lai direktīvas 5. pantu varētu efektīvi transponēt valsts tiesību aktos; aicina Komisiju uzsākt pārkāpuma procedūras un mudināt dalībvalstis nodrošināt, ka ir ieviesta sankciju sistēma, kas ļauj vērsties pret to, ka netiek nodrošināti saprātīgi pielāgojumi, jo arī tā ir diskriminācija; uzskata, ka Parlaments varētu izmantot iespēju aicināt Komisiju uzsākt šādas pārkāpumu procedūras; aicina dalībvalstis sagatavot atbalsta un norādījumu materiālus un nodrošināt darba devējiem, atbildīgajām personām, darba ņēmējiem un personām ar invaliditāti atbilstošu apmācību pieejamā veidā, lai pilnveidotu vajadzīgās zināšanas, prasmes un izpratni par saprātīgu pielāgojumu praktisku īstenošanu, turklāt tādējādi kliedējot mītus par pielāgojumu pārmērīgi augstajām izmaksām;

5.  pauž dziļu nožēlu par Padomes Direktīvas 2000/78/EK nevienmērīgo un nepietiekamo piemērošanu dažās dalībvalstīs, kuras nespēj efektīvi un vienoti uzraudzīt situāciju un sodīt par pastāvīgiem ES tiesību aktu pārkāpumiem;

6.  norāda, ka visu cilvēku tiesības uz līdztiesību likuma priekšā un aizsardzība pret diskrimināciju ir vispārējas tiesības, kas atzītas Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā, ANO Konvencijā par sieviešu visu veidu diskriminācijas izskaušanu, Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, ko parakstījušas visas dalībvalstis; atgādina, ka Starptautiskās darba organizācijas (SDO) Konvencijā Nr. 111 ir aizliegta diskriminācija nodarbinātības un profesijas jomā;

7.  mudina dalībvalstis izmantot vai izskatīt iespēju ieviest obligātas kvotas attiecībā uz darbvietu daudzveidību, lai, izmantojot efektīvas un samērīgas sankcijas par neatbilstību, veicinātu iekļaujošas darba vides izveidi; ierosina atkārtoti ieguldīt iekasētos naudas sodus iekļaušanas veicināšanai; uzsver, ka šādiem pasākumiem jābūt samērīgiem, ņemot vērā mazu organizāciju iespējas; mudina dalībvalstis palīdzēt publiskiem un privātiem uzņēmumiem īstenot ikgadējus dažādības veicināšanas plāns, kas paredz izmērāmus mērķus un periodisku novērtēšanu, kā arī, izmantojot tādus pasākumus kā brīvprātīga saraksta vai viena kontaktpunkta personu ar invaliditāti pieņemšanai darbā izveide, veicināt to, ka darba devēji pieņem darbā personas ar invaliditāti; aicina dalībvalstis līdztekus kvotu ieviešanai nodrošināt darba devējiem apmācību par piemērojamo noteikumu saturu un darbības jomu; aicina dalībvalstis uzdot valsts nodarbinātības dienestiem sagatavot brīvprātīgu darba meklētāju ar invaliditāti sarakstu, lai palīdzētu darba devējiem izpildīt prasību attiecībā uz darba ņēmēju dažādības kvotām;

8.  aicina ES iestādes rādīt piemēru, nosakot darba ņēmēju dažādības kvotu un īpašu dažādības kvotu attiecībā uz personu ar invaliditāti pieņemšanu darbā, izstrādājot iekšējās pamatnostādnes attiecībā uz saprātīgiem pielāgojumiem, nodrošinot taisnīgumu un pilnīgu piekļūstamību darbā pieņemšanas gaitā un darba vietā, kā arī nodarbinot personas ar visu veidu invaliditāti visos līmeņos un aktīvi meklējot personas ar invaliditāti nodarbināšanai dažādās amata vietās; aicina dalībvalstis tāpat rīkoties savā valsts pārvaldē;

9.  aicina dalībvalstis pieņemt ilgtspējīgu un iekļaujošu nodarbinātības politiku, piemēram, pielāgotas darbā pieņemšanas procedūras, darbvietu radīšanu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, pielāgotu, elastīgu un atbalstītu nodarbinātību, darba dalīšanu, individuālu iekārtošanu darbā un atbalstu, kā arī iekļaujošus uzņēmumus, ņemot vērā personu ar dažādu veidu invaliditāti īpašās vajadzības un tādējādi veicinot viņu piekļuvi darba tirgum; aicina dalībvalstis:

aicina dalībvalstis atbalstīt uzņēmumus, kas piedāvā mērķtiecīgus pozitīvas darbības pasākumus, lai novērstu situācijas, kas daudzējādā ziņā ir nelabvēlīgas; aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi, lai noteiktu un piemērotu mērķtiecīgu pasākumu kopumu personu ar invaliditāti līdztiesīgas nodarbinātības atbalstam;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami ieviest pasākumus, lai, aktīvi iesaistot personas ar invaliditāti, invaliditātes aspektā izvērtētu nodarbinātības attīstības galvenās tendences ar mērķi noteikt un uzsākt konkrētas darbības, kas padarītu darba tirgu iekļaujošāku, ņemot vērā personu ar invaliditāti daudzveidību; šajā saistībā uzsver, cik svarīgas ir iekļaujošas un pieejamas iniciatīvas ar atbilstīgu finansējumu, kuras paredzētas personu ar invaliditāti mūžizglītībai, tostarp arodizglītībai un arodapmācībai, un prasmju pilnveidošanai jau agrīnā vecumā, īpašu uzmanību pievēršot digitālajām un zaļajām prasmēm atbilstoši strauji mainīgajai realitātei un vajadzībām pašreizējā un nākotnes darba tirgū; turklāt uzsver, ka ir svarīgi sniegt pienācīgu atbalstu personām ar invaliditāti mūža laikā, labāk izmantojot inovatīvas tehnoloģijas, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un novērstu šķēršļus izglītībai un nodarbinātībai, kā arī lai palīdzētu personām ar invaliditāti piekļūt digitālajiem rīkiem un programmatūrai, kas ir neaizstājami viņu neatkarīgai dzīvei;

11.  aicina dalībvalstis paaugstināt publisko nodarbinātības dienestu spēju izveidot iekļaujošu uzņēmumu tīklu, visos līmeņos pieņemt darbā specializētus palīgdarbiniekus nodarbinātības jomā, piemēram, darba apmācītājus, kas veiktu to personu ar invaliditāti, kas meklē darbu, individualizētu vajadzību novērtējumu, kā arī nodrošinātu viņiem apmācību un atbalstu, un palīgus darba izpildē, kuri palīdzētu personām ar invaliditāti veikt darbu atvērtajā darba tirgū;

12.  aicina dalībvalstis veicināt uz cilvēktiesībām balstītas pieejas izglītībā ar mērķi izveidot iekļaujošas un nediskriminējošas izglītības sistēmas, kā arī atbalstīt tādu augstskolu attiecīgo fakultāšu studentiem paredzētu apmācības programmu izstrādi un nodrošināšanu, kuras aptver universālo dizainu, saprātīgus pielāgojumus un darbvietu daudzveidību, iesaistot personas ar invaliditāti, kā arī veicināt darba apmācītāju, darba izpildes palīgu, konsultantu invaliditātes un daudzveidības jomā apmācību, īpašu uzmanību pievēršot dažādu invaliditātes veidu īpatnībām;

13.  aicina dalībvalstis kopā ar personu ar invaliditāti pārstāvjiem pastāvīgi izvērtēt pašreizējo aizsargāto darbnīcu rādītājus, dažādību un efektivitāti, sniedzot personām ar invaliditāti prasmes, kas ļautu tām iegūt darbu atvērtā darba tirgū; nodrošināt, ka uz personām ar invaliditāti attiecas un tās aizsargā tiesiskais regulējums attiecībā uz sociālo nodrošinājumu, darba apstākļiem, minimālo darba samaksu un nediskrimināciju, vienlaikus pakāpeniski atceļot noteikumus, kas ir pretrunā UNCRPD, jo īpaši tās 27. pantam; aicina Komisiju uzraudzīt šo procesu; atgādina, ka iespēja izmantot aizsargātas darbnīcas personām ar invaliditāti viņu darba dzīves cikla laikā būtu jānodrošina tikai ierobežotu laiku; šajā saistībā aicina dalībvalstis izstrādāt un veicināt iekļaujošus nodarbinātības modeļus atvērtam darba tirgum, neizmantojot aizsargātas darbnīcās, pilnībā ievērojot UNCRPD; turklāt uzstāj, ka darba ņēmējiem ar invaliditāti aizsargātās darbnīcās jānodrošina vismaz tādas pašas tiesības un statuss kā darba ņēmējiem, kas strādā atvērtā darba tirgū; šajā saistībā aicina dalībvalstis paātrināt deinstitucionalizāciju, nodrošināt efektīvas, reģionālas un decentralizētas aprūpes sistēmas, tostarp sociālās aktivizācijas pakalpojumus visos sabiedrības līmeņos, un nodrošināt personu ar invaliditāti raitāku iesaistīšanos atvērtā darba tirgū un sabiedrībā kopumā;

14.  pauž nožēlu par to, ka diskriminācija reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ var apdraudēt LES mērķu sasniegšanu;

15.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas, piemēram, Pilsētas pieejamības balvu, un atbalsta iniciatīvas valsts, reģionālā un vietējā līmenī;

16.  pauž nožēlu, ka personas ar intelektuālu vai psihosociālu invaliditāti saskaras ar daudzējādiem juridiskiem, institucionāliem, saziņas un sociāliem šķēršļiem, kas liedz tām balsot, kandidēt uz valsts amatiem, piedalīties sabiedriskajā dzīvē vai vienkārši būt noteicējiem pār savu dzīvi; mudina dalībvalstis nekavējoties veikt pasākumus, ar kuriem reformēt savu tiesisko regulējumu nolūkā nodrošināt, ka personām ar invaliditāti visos dzīves aspektos ir tiesībspēja un rīcībspēja vienlīdzīgi ar citiem saskaņā ar UNCRPD 12. pantu, un atgādina, ka saskaņā ar UNCRPD 29. pantu ir jāgarantē personu ar invaliditāti politiskās tiesības un iespēja tās izmantot vienlīdzīgi ar citiem;

17.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ES līdzekļus neizlieto tādu nošķirtu nodarbinātības shēmu personām ar invaliditāti izveidei, kurās nav pieejamas neaizsargātas nodarbinātības iespējas;

Nediskriminējošai darba vietai

18.  mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt darbu ar personām ar invaliditāti, to pārstāvības organizācijām un līdztiesības veicināšanas struktūrām, lai sagatavotu un uzsāktu visaptverošas izpratnes veicināšanas kampaņas un mērķtiecīgu apmācību pieejamos veidos un zīmju valodās visu jomu darba devējiem un atbildīgajām personām, kā arī plašākai sabiedrībai par personu ar invaliditāti spējām un ieguldījumu, kā arī par dažādības, līdztiesības un nediskriminācijas devumu pastāvošo aizspriedumu un stereotipu attiecībā uz personām ar invaliditāti izskaušanā, kā arī cīņā pret aizskarošu izturēšanos un ekspluatāciju nolūkā nodrošināt iekļaujošu līdztiesību visiem;

19.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt no diskriminācijas cietušo personu piekļuvi informācijai; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka līdztiesības veicināšanas iestādes vai attiecīgie vidutāji sniedz cietušajiem saprātīgas un pieejamas juridiskās konsultācijas un palīdzību visos tiesvedības posmos, tostarp konfidenciālas un personīgas konsultācijas un emocionālu, personīgu un morālu atbalstu; turklāt aicina dalībvalstis apkarot uzmākšanos un vardarbību darbvietā, kādēļ tiek aizskarta cilvēka cieņa un/vai radīta aizskaroša vide darbā;

20.  aicina dalībvalstis aktīvi īstenot pasākumus, lai neviens, tostarp personas ar invaliditāti, nebūtu pakļauts diskriminācijai, nodrošināt piekļuvi darba vietām, transportam un apbūvētajai videi, kā to nosaka UNCRPD, kā arī nodrošinātu personām ar invaliditāti saprātīgus pielāgojumus visos darba posmos, sākot ar pieņemšanu darbā un beidzot ar karjeras izaugsmi, drošiem un veselīgiem darba apstākļiem un profesionālo rehabilitāciju; aicina ES iestādes veikt tādus pašus pasākumus; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka personas ar invaliditāti var izmantot savas darba tiesības un tiesības iesaistīties arodbiedrībā ar vienlīdzīgiem noteikumiem un ka tās ir pasargātas no vardarbības, aizskaršanas darba vietā, iebiedēšanas tiešsaistē un aizskarošas izturēšanās, tostarp seksuālas uzmākšanās, jo īpaši attiecībā uz sievietēm ar invaliditāti; tādēļ mudina dalībvalstis ratificēt Stambulas konvenciju, kam būtu transversāla ietekme uz visiem ES tiesību aktiem, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm ar invaliditāti, kuras saskaras ar daudzējādu diskrimināciju un ir mazāk aizsargātas pret aizskarošu izturēšanos darba vietā; aicina ES iestādes veikt tādus pašus pasākumus;

21.  uzsver arī nepieciešamību ieviest personu ar invaliditāti tiesību garantiju, kas paredzētu īpašus pasākumus sieviešu ar invaliditāti vajadzību apmierināšanai;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka, apspriežoties ar darba ņēmēju pārstāvjiem, tiek īstenota iekļautības politika nozaru un uzņēmumu līmenī;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt atbalstu darba ņēmējiem ar invaliditāti, kas iegūta nelaimes gadījuma dēļ, un nodrošināt viņiem iespēju turpināt darbu vai piedāvāt viņiem līdzvērtīgu darbu, kas atbilst viņu jaunajām prasmēm, nezaudējot tiesības un nepasliktinot darba apstākļus, kas viņiem bija pirms invaliditātes iegūšanas;

24.  aicina Komisiju un dalībvalstis, veicinot personu ar invaliditāti pieņemšanu un atgriešanos darbā, izmantot profilaktisku un iekļaujošu pieeju attiecībā uz darba aizsardzību; norāda, ka to varētu panākt, izmantojot integrētus risinājumus, kas apvieno profilaksi darba aizsardzības jomā ar dažādiem nodarbinātības veicināšanas pasākumiem, piemēram, individualizētu atbalstu, konsultācijām, ievirzi un piekļuvi vispārējai izglītībai, arodizglītībai un arodapmācībai;

25.  aicina Komisiju un dalībvalstis novērst pašreizējās no dzimuma, invaliditātes un etniskās piederības atkarīgās darba samaksas atšķirības un tādējādi apkarot tiešu un netiešu diskrimināciju darba samaksas jomā, kā arī mazināt to darba ņēmēju nabadzības risku, kuri saskaras ar šķēršļiem darbā un kuri ir pakļauti daudzējādai diskriminācijai, jo īpaši attiecībā uz LGBTI personām, sievietēm, romiem un bēgļiem; gaida, kad Komisija 2021. gada pirmajā ceturksnī nāks klajā ar izsludinātajiem tiesību aktiem par darba samaksas pārredzamību darba vietā nolūkā cīnīties ar darba samaksas atšķirībām, kas skar nelabvēlīgā situācijā esošas sociālās grupas, jo īpaši personas ar invaliditāti;

26.  uzsver, ka transpersonu aizsardzībai pret diskrimināciju nodarbinātības jomā jābūt efektīvai, un aicina dalībvalstis apkarot šo diskrimināciju, jo īpaši nodarbinātības jomā;

27.  aicina dalībvalstis neliegt personām ar invaliditāti, kad tās iesaistās darba tirgū vai kad to ienākumi pārsniedz noteiktu robežvērtību, invaliditātes pabalstus, kas sedz ar invaliditāti saistītās papildu izmaksas, jo šāda prakse veicina strādājošo un vecāka gadagājuma cilvēku nabadzību tādēļ, ka minētie pabalsti palīdz personām ar invaliditāti pārvarēt šķēršļus un nodrošina viņu cieņu un līdztiesību;

28.  aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamu elastību sociālā atbalsta sniegšanā un pabalstu piešķiršanā ar mērķi panākt, ka tie ir atbilst personu ar invaliditāti individuālajām vajadzībām un karjeras izaugsmei;

29.  aicina Komisiju izvērtēt, vai dalībvalstis ir ieviesušas sīki izstrādātus noteikumus, lai nodrošinātu, ka cilvēki var izmantot savas tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, paternitātes atvaļinājumu, bērna kopšanas atvaļinājumu un aprūpes atvaļinājumu, kā arī pasākumus elastīga darba nodrošināšanai, un vai tie ir pielāgoti dažādām vajadzībām, kādas ir mātēm ar invaliditāti, mātēm, kuru bērniem ir invaliditāte vai ilgstoša slimība, vai mātēm īpašos apstākļos, piemēram, saistībā ar priekšlaicīgām dzemdībām; aicina veikt vērienīgākus pasākumus, lai veicinātu vīriešu kā aprūpētāju līdztiesīgu lomu; aicina dalībvalstis nākt klajā ar valsts stratēģijām, kuru mērķis ir atbalstīt neoficiālus aprūpētājus; uzstāj, ka nolūkā nodrošināt sieviešu vienlīdzīgu līdzdalību darba vidē ir jānodrošina pieejami augstas kvalitātes bērnu aprūpes pakalpojumi;

30.  aicina Komisiju pēc apspriešanās ar organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti, ierosināt tiesību aktus par līdztiesības veicināšanas struktūru standartiem, tādējādi nodrošinot tām lielākas pilnvaras un pietiekamus resursus, lai garantētu vienlīdzīgu attieksmi pret personām ar invaliditāti, un visiem pieejamu informācijas izplatīšanu;

31.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt ilgtspējīgu finansējumu personu ar invaliditāti pārstāvības organizāciju spēju veidošanai, atzīstot to svarīgo nozīmi personu ar invaliditāti diskriminācijas apkarošanā;

32.  aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņot invaliditātes definīciju un nodrošināt invaliditātes statusa savstarpēju atzīšanu dalībvalstīs, lai nodrošinātu personām ar invaliditāti brīvu pārvietošanos un ES pilsoņu tiesību īstenošanu; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pētījumu par spēkā esošajiem tiesību aktiem un apkopot dalībvalstu paraugpraksi; atzīst, ka ES tiesības brīvi pārvietoties ir pamattiesības; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis attiecināt ES invaliditātes apliecību lietošanu uz visām dalībvalstīm un paplašināt tās darbības jomu, ļaujot ar to starpniecību atzīt invaliditātes statusu un piekļūt pakalpojumiem visā ES, tādējādi atvieglojot personām ar invaliditāti dzīvi un darbu ārvalstīs; aicina Komisiju izveidot vienotu centru, kas valstu zīmju valodās un pieejamos veidos sniegtu personām ar invaliditāti informāciju par pakalpojumiem, kuri tām pieejami dažādās dalībvalstīs;

33.  aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt un veicināt lietotājam pielāgotas personiskas palīdzības sniegšanu saskaņā ar UNCRPD komitejas 5. vispārīgo piezīmi nolūkā veicināt neatkarīgu dzīvi un iekļaušanos darba tirgū; atgādina, ka, ņemot vērā personiskās palīdzības īpašo veidu, brīvas pārvietošanās noteikumi ir jāpielāgo personu ar invaliditāti vajadzībām; aicina ES rīkoties, lai risinātu personiskās palīdzības sniegšanas jautājumu, jo īpaši attiecībā uz personu ar invaliditāti un viņu personīgo palīgu brīvu pārvietošanos;

34.  atgādina, ka jaunās tehnoloģijas rada gan iespējas, gan problēmas visiem darba ņēmējiem, jo īpaši personām ar invaliditāti; šajā saistībā uzsver, ka jaunās tehnoloģijas var radīt personām ar invaliditāti ievērojamas problēmas piekļūstamības ziņā; tādēļ uzsver, ka piekļūstamība ir jāiekļauj kā priekšnoteikums jebkurā ES iniciatīvā un ka ES ir jāveic pasākumi, lai atbalstītu universālā dizaina izmantošanu un nodrošinātu tehnisko palīglīdzekļu pieejamību un pieņemamību cenas ziņā; aicina Komisiju saskaņā ar UNCRPD nodrošināt informācijas un sakaru tehnoloģiju un sistēmu pilnīgu, īstenu un vienlīdzīgu pieejamību un šajā saistībā piemērot pamatnostādnes, kas veicina to, ka mākslīgā intelekta izstrādātāji visā izstrādes procesā ņem vērā personu ar invaliditāti vajadzības un nerada jaunus diskriminējošus aizspriedumus; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pētniecības programmas, kuru mērķis ir tehnisku palīglīdzekļu izstrāde, tostarp robotikas, digitālo tehnoloģiju un mākslīgā intelekta jomā, nolūkā veicināt personu ar invaliditāti pilnīgu integrāciju visās dzīves jomās; aicina dalībvalstis nodrošināt personu ar invaliditāti piekļuvi digitālajiem rīkiem un programmatūrai, kas ir pielāgota viņu vajadzībām, par pieņemamu cenu un izmantot minēto personu pārstāvības organizāciju zinātību, lai noteiktu viņu individuālajām vajadzībām vispiemērotākos digitālos rīkus un programmatūru;

Turpmākas mērķorientētas darbības un personu ar invaliditāti tiesību integrēšana

35.  atzinīgi vērtē Komisijas rīkoto sabiedrisko apspriešanu par stratēģiju invaliditātes jomā (2020); aicina Komisiju stratēģijā īpašu uzmanību pievērst nodarbinātībai, kā arī iekļaut tajā visus UNCRPD noteikumus, noteikt skaidrus, izmērāmus un vērienīgus mērķus attiecībā uz darbvietu daudzveidību, atspoguļojot personu ar invaliditāti neviendabību, apkarot daudzveidīgu un intersekcionālu diskrimināciju un uzraudzīt stratēģijas efektivitāti, iesaistot tajā personas ar invaliditāti un to pārstāvības organizācijas; uzsver, ka ir nepieciešama sadarbība ar iestādēm, sociālajiem partneriem, organizācijām un pilsonisko sabiedrību Eiropas, valsts un vietējā mērogā, lai nodrošinātu stratēģijas un UNCRPD īstenošanu; aicina Komisiju ierosināt pasākumus ar Covid-19 pandēmiju saistīto problēmu un personu ar invaliditāti tiesību pārkāpumu risināšanai; uzsver, ka Covid-19 pandēmijas laikā ir saasinājusies diskriminācija invaliditātes dēļ, apdraudot personu ar invaliditāti dzīvību un pakļaujot riskam viņu fizisko un garīgo veselību; aicina Komisiju sasaistīt turpmāko stratēģiju invaliditātes jomā ar Eiropas pusgada procesu;

36.  aicina ES mērogā apkopot datus par invaliditāti, izmantojot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, tostarp datus par nodarbinātību un PIA, sadalītus pēc dzimuma, vecuma, invaliditātes veida, rases/etniskās izcelsmes, dzimumorientācijas, izglītības līmeņa utt., tostarp par tām personām ar invaliditāti, kuras statistikā iepriekš nav ņemtas vērā; aicina apkopot datus par Covid-19 krīzes ietekmi uz personām ar invaliditāti ar mērķi izstrādāt rīcībpolitikas risinājumus, kas palīdzētu sagatavoties turpmākām krīzēm;

37.  aicina visas ES iestādes un dalībvalstis rīkoties saskaņā ar lozungu "neko saistībā ar mums bez mūsu ziņas" un izveidot ciešu sadarbību ar personām ar invaliditāti un viņu pārstāvības organizācijām, balstoties uz viņu zinātību un aktīvi iesaistot viņus visos attiecīgu lēmumu pieņemšanas posmos saistībā ar tiesību aktiem, stratēģijām, rīcībpolitikas risinājumiem un programmām, tostarp pamatprogrammām;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut personu ar invaliditāti tiesības visos ar nodarbinātību saistītajos priekšlikumos, tostarp priekšlikumos par paredzamajām pārmaiņām darba jomā nākotnē, kā arī izstrādājot un īstenojot pasākumus digitālo un zaļo prasmju attīstīšanai, ņemot vērā to personu īpašo situāciju, kuras skar daudzējāda diskriminācija;

39.  aicina Komisiju, jo īpaši tās Līdztiesības darba grupu, un dalībvalstis sistēmiski integrēt personu ar invaliditāti tiesības visos attiecīgajos tiesību aktos, rīcībpolitikas risinājumos un programmās, īpašu uzmanību pievēršot tiem, kurus skar intersekcionāla diskriminācija, jo līdztiesība nodarbinātības jomā nav šķirama no vienlīdzīgas piekļuves izglītībai, veselības aprūpei, mājoklim, iespējai vērsties tiesā un sociālai aizsardzībai, un pievērst lielāku uzmanību piekļūstamībai ar mērķi izveidot piekļūstamu apbūvētu vidi, sabiedriskās vietas, transportu, informācijas un sakaru tehnoloģijas utt.; šajā saistībā uzsver nepieciešamību izveidot kontaktpunktus invaliditātes jautājumos visās ES iestādēs, tostarp visos Komisijas ģenerāldirektorātos un ES aģentūrās, kā arī izveidot starpiestāžu koordinācijas mehānismu, lai nodrošinātu invaliditātes aspekta integrēšanu visos ES tiesību aktos;

40.  pauž bažas par to, ka ir būtiski šķēršļi piekļuvē informācijai un sakariem, kas traucē personām ar invaliditāti, jo īpaši personām, kuras ir neredzīgas vai nedzirdīgas vai kurām ir intelektuālās attīstības vai autiskā spektra traucējumi; atgādina, ka atšķirības indivīdu spējā saņemt un izplatīt informāciju un izmantot informācijas un sakaru tehnoloģijas veido zināšanu plaisu, kas rada nevienlīdzību;

41.  prasa veikt transversālu un visaptverošu Savienības tiesību aktu un politikas pārskatīšanu, lai nodrošinātu to pilnīgu atbilstību UNCRPD;

42.  aicina dalībvalstis risināt jautājumu par diskrimināciju un vardarbību pret bērniem ar invaliditāti, piemērojot integrētu pieeju un atzīstot, ka viņi saskaras ar lielāku risku kļūt par šādas uzvedības upuriem; uzsver, ka bērnu ar invaliditāti viedoklis būtu jāatspoguļo, izstrādājot, īstenojot un uzraugot viņiem paredzētus tiesību aktus, politikas virzienus, pakalpojumus un pasākumus;

43.  uzsver, ka jaunajā Migrācijas un patvēruma paktā ir jāiekļauj īpaši un atbilstoši noteikumi, lai visos tā posmos un procesos pienācīgi ņemtu vērā personu ar invaliditāti vajadzības;

44.  pauž nožēlu par to, ka Savienības tiesību akti neaizsargā indivīdus pret tādu diskrimināciju invaliditātes dēļ, kas nav saistīta ne ar darbavietu, ne nodarbinātību;

45.  aicina Padomi bez jebkādas turpmākas kavēšanās atsākt sarunas par ierosināto horizontālās diskriminācijas novēršanas direktīvu un tiekties panākt vienošanos, tādējādi paplašinot personu ar invaliditāti tiesību aizsardzības tvērumu ārpus nodarbinātības jomas;

46.  pauž nopietnas bažas par to, ka lielākā daļa pamatprogrammu, tostarp tās, uz kurām attiecas struktūrfondi, nespēj sasniegt nelabvēlīgākajā situācijā esošās grupas, tostarp personas ar invaliditāti; tādēļ aicina Eiropas Revīzijas palātu rūpīgi pārbaudīt ES programmu darbību, īpašu uzmanību pievēršot izglītības un nodarbinātības programmām, piemēram, Eiropas Sociālajam fondam Plus (ESF+), Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai, Eiropas Reģionālās attīstības fondam (ERAF) un programmai "Erasmus+";

47.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ES fondos tiek ievēroti ES un starptautiskie cilvēktiesību standarti un konvencijas, piemēram, UNCRPD, un netiek atbalstīti nekādi pasākumi un programmas, kas veicina segregāciju vai sociālo atstumtību; turklāt aicina Komisiju finansēt pasākumus, kas rada piekļūstamu vidi, produktus, pakalpojumus, praksi un instrumentus, veicina deinstitucionalizāciju un nodrošina personiskas palīdzības sniegšanu, kā arī garantēt, ka ES finansētās darbības sasniedz personas ar invaliditāti un nodrošina to aktīvu iesaistīšanos sabiedrībā;

o
o   o

48.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, ES Pamattiesību aģentūrai, Eiropas Revīzijas palātai, Eiropas Savienības Tiesai, Eiropas Ombudam, Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izplatīšanai reģionālajiem parlamentiem un padomēm, Eiropas Padomei un ANO.

(1) OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp. (2) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (3) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp. (4) OV C 137 E, 27.5.2010., 68. lpp. (5) OV L 327, 2.12.2016., 1. lpp. (6) OV L 151, 7.6.2019., 70. lpp. (7) OV L 183, 29.6.1989., 1. lpp. (8) OV L 167, 4.7.2018., 28. lpp. (9) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0183. (10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0156. (11) OV C 363, 28.10.2020., 164. lpp. (12) OV C 356, 4.10.2018., 110. lpp. (13) OV C 101, 16.3.2018., 138. lpp. (14) OV C 353, 27.9.2016., 41. lpp. (15) OV C 131 E, 8.5.2013., 9. lpp. (16) OV C 212 E, 5.8.2010., 23. lpp. (17) OV C 187, 18.7.1988., 236. lpp. (18) OV C 379, 7.12.1998., 66. lpp. (19) OV C 224, 27.6.2018., 68. lpp. (20) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0054. (21) OV C 411, 27.11.2020., 94. lpp. (22) OV C 204, 13.6.2018., 179. lpp. (23) Mēs piemērojam jēdzienu "personas ar invaliditāti", kā noteikts UNCRPD 1. pantā: "Personas ar invaliditāti ir personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu orgānu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt minēto personu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar pārējiem". (24) Hartas 21. un 26. pants. (25) Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 10. oktobra Regula (ES) 2019/1700, ar ko izveido vienotu ietvaru Eiropas statistikai par personām un mājsaimniecībām, kuras pamatā ir no izlasēm savākti dati individuālā līmenī, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 808/2004, (EK) Nr. 452/2008 un (EK) Nr. 1338/2008 un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1177/2003 un Padomes Regulu (EK) Nr. 577/98 (OV L 261 I, 14.10.2019., 1. lpp.). (26) ES statistika attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC), 2017. gads. (27) Turpat. (28) EU-SILC, 2017. gads. (29) Spānijas Neredzīgo organizācija (ONCE) un Eiropas Neredzīgo savienība, "Ziņojums par neredzīgo un vājredzīgo personu situāciju nodarbinātības ziņā Eiropā 10 gadu pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām stāšanās spēkā — problēmas un iespējas", 2019. gada oktobris. (30) Inclusion Europe. (31) Autism Europe, "Autism and Work – Together we can (Autisms un darbs — kopā mēs to spējam ), 2014. gads. (32) Līdztiesības un cilvēktiesību komisija, pētniecības ziņojums Nr. 107 par darba samaksas atšķirībām " The Disability Pay Gap" (Invaliditātes izraisītas darba samaksas atšķirības), 2017. gada augusts. (33) Eiropas Mazākumtautību jautājumu centrs, 8. pētījums"Not Even in the Margins: Where are Roma with Disabilities?" (Pamesti vairāk nekā novārtā — kur ir romi ar invaliditāti?), 2016. gada februāris. (34) Stonewall, "LGBT in Britain – Work Report" (LGBT Lielbritānijā — darba ziņojums), 2018. gads. (35) Aptauju veica Eiropas Neatkarīgas dzīves tīkls (ENIL).