Choisissez la langue de votre document :
- bg - български
- es - español
- cs - čeština
- da - dansk
- de - Deutsch
- et - eesti keel
- el - ελληνικά
- en - English
- fr - français
- ga - Gaeilge
- hr - hrvatski
- it - italiano
- lv - latviešu valoda
- lt - lietuvių kalba
- hu - magyar
- mt - Malti
- nl - Nederlands
- pl - polski
- pt - português
- ro - română
- sk - slovenčina
- sl - slovenščina
- fi - suomi
- sv - svenska
|
 Zivsaimniecības kontrole ***I |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Apvienotajā Karalistē ražotā meža reproduktīvā materiāla līdzvērtība |
| |||||||
| ||||||||
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2020)0852), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9-0430/2020), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu, – ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2021. gada 27. janvāra atzinumu(1), – ņemot vērā Reglamenta 59. un 163. pantu, 1. pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju; 2. prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt; 3. uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem. Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2021. gada 11. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2021/..., ar ko groza Padomes Lēmumu 2008/971/EK attiecībā uz Apvienotajā Karalistē ražotā meža reproduktīvā materiāla līdzvērtīgumu
(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam (ES) 2021/536.)
| ||||||||
| Apvienotajā Karalistē veiktu lauka apskašu līdzvērtība un lauksaimniecības augu sugu šķirņu uzturēšanas prakses pārbaužu līdzvērtība ***I |
| |||||||
| ||||||||
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2020)0853), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9-0431/2020), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu, – ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2021. gada 27. janvāra atzinumu(1), – ņemot vērā Reglamenta 59. un 163. pantu, 1. pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju; 2. prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt; 3. uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem. Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2021. gada 11. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2021/..., ar ko groza Padomes Lēmumus 2003/17/EK un 2005/834/EK attiecībā uz Apvienotajā Karalistē veiktu lauka apskašu atbilstību un lauksaimniecības augu sugu šķirņu uzturēšanas prakses pārbaužu līdzvērtību
(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam (ES) 2021/537.)
| ||||||||
| Darbīgās vielas, tostarp dimoksistrobīns |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas 2021. gada 22. janvāra Īstenošanas regulu (ES) 2021/52, ar ko attiecībā uz apstiprinājuma periodu pagarināšanu darbīgajām vielām benfluralīnam, dimoksistrobīnam, fluazināmam, flutolanilam, mekopropam-P, mepikvatam, metirāmam, oksamilam un piraklostrobīnam groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011(1), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK(2), un jo īpaši tās 17. panta pirmo daļu un 21. pantu, – ņemot vērā atzinumu, ko 2020. gada 10. decembrī sniegusi Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgā komiteja, – ņemot vērā Komisijas 2015. gada 11. marta Īstenošanas regulu (ES) 2015/408 par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1107/2009 attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū 80. panta 7. punkta īstenošanu un aizstājamo vielu saraksta izveidošanu(3), – ņemot vērā 11. un 13. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu(4), – ņemot vērā tā 2018. gada 13. septembra rezolūciju par augu aizsardzības līdzekļu regulas (EK) Nr. 1107/2009 īstenošanu(5), – ņemot vērā Reglamenta 112. panta 2. un 3. punktu, – ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu, A. tā kā 2006. gada 1. oktobrī ar Komisijas Direktīvu 2006/75/EK(6) dimoksistrobīns tika iekļauts Padomes Direktīvas 91/414/EEK(7) I pielikumā un tiek uzskatīts par apstiprinātu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1107/2009; B. tā kā dimoksistrobīna apstiprinājuma atjaunošanas procedūra saskaņā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 844/2012(8) tiek īstenota kopš 2013. gada; C. tā kā darbīgās vielas dimoksistrobīna apstiprinājuma periods, kam sākotnēji bija jābeidzas 2016. gada 30. septembrī, jau tika pagarināts par 16 mēnešiem ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1136/2013(9), pēc tam tika pagarināts vēl par viena gada periodiem ar Komisijas Īstenošanas regulām (ES) 2018/84(10), (ES) 2018/1796(11) un (ES) 2019/2094(12) un tagad ir atkal pagarināts vēl par vienu gadu ar Īstenošanas regulu (ES) 2021/52, ar kuru apstiprinājuma periodu pagarina līdz 2022. gada 31. janvārim; D. tā kā Komisija Īstenošanas regulā (ES) 2021/52 pagarinājumu iemeslus ir skaidrojusi vienīgi šādi: “Ņemot vērā to, ka no pieteikumu iesniedzējiem neatkarīgu iemeslu dēļ šo darbīgo vielu novērtēšana ir aizkavējusies, to apstiprinājuma periodi, visdrīzāk, beigsies, pirms tiks pieņemts lēmums par to atjaunošanu”; E. tā kā Regulas (EK) Nr. 1107/2009 mērķis ir nodrošināt augstu cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzības līmeni un vienlaikus saglabāt Savienības lauksaimniecības konkurētspēju; tā kā īpaša uzmanība būtu jāpievērš neaizsargātāko iedzīvotāju grupu, tostarp grūtnieču, zīdaiņu un bērnu, aizsardzībai; F. tā kā būtu jāpiemēro piesardzības princips un tā kā Regulā (EK) Nr. 1107/2009 ir paredzēts, ka vielas būtu jāiekļauj augu aizsardzības līdzekļu sarakstā tikai tad, ja ir pierādīts to nozīmīgums augkopībā un nav paredzams, ka tās varētu kaitīgi ietekmēt cilvēku vai dzīvnieku veselību vai nevēlamā veidā ietekmēt vidi; G. tā kā Regulā (EK) Nr. 1107/2009 ir noteikts, ka drošuma interesēs darbīgo vielu apstiprinājuma periods būtu jāierobežo laikā; tā kā apstiprinājuma periodam vajadzētu būt samērīgam ar iespējamo risku, kas saistīts ar šādu vielu lietošanu, bet attiecībā uz darbīgajām vielām, kurām piemēro Īstenošanas regulu (ES) 2021/52, ir skaidrs, ka šāds samērīgums nepastāv; H. tā kā gadījumā, ja ir konstatēta kaitīga ietekme uz veselību, bet attiecībā uz zinātnes atziņām joprojām pastāv nenoteiktība, Komisijai un dalībvalstīm ir iespēja un pienākums rīkoties saskaņā ar piesardzības principu, pieņemot riska pārvaldības pagaidu pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu augstu cilvēku veselības aizsardzības līmeni; I. tā kā Regulas (EK) Nr. 1107/2009 21. pantā ir paredzēts, ka Komisija var jebkurā brīdī pārskatīt darbīgās vielas apstiprinājumu, jo īpaši tad, ja, ņemot vērā jaunākās zinātnes un tehnikas atziņas, tā uzskata, ka ir norādes, ka viela vairs neatbilst minētās regulas 4. pantā noteiktajiem apstiprināšanas kritērijiem, un tā kā šī pārskatīšana var novest pie vielas apstiprinājuma atsaukšanas vai grozīšanas; Īpašības, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus J. tā kā 2015. gadā dimoksistrobīns ar Īstenošanas regulu (ES) 2015/408 tika iekļauts aizstājamo vielu sarakstā, jo šīs darbīgās vielas akūtā standartdeva (ARfD) ir ievērojami zemāka nekā lielākajai daļai apstiprināto darbīgo vielu attiecīgajā vielu grupā un šī viela ir uzskatāma par tādu, kam piemīt endokrīnās sistēmas darbības traucējumus izraisošas īpašības, kuras var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēkus; K. tā kā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1107/2009 II pielikuma 3.6.5. punktu darbīgo vielu nevar apstiprināt, ja tiek uzskatīts, ka tai piemīt endokrīnās sistēmas darbības traucējumus izraisošas īpašības, kas var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēkus, ja vien cilvēku saskarsme ar šā augu aizsardzības līdzekļa darbīgo vielu reālos piedāvātajos apstākļos ir nebūtiska, t. i., līdzekli lieto slēgtās sistēmās vai citos apstākļos, kas nepieļauj kontaktu ar cilvēkiem, un ja attiecīgās darbīgās vielas atliekas pārtikā vai barībā nepārsniedz sākotnējo vērtību, kas noteikta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 396/2005 18. panta 1. punkta b) apakšpunktu(13); L. tā kā ir nepieņemami, ka viela, par ko ir zināms, ka tā atbilst tādu darbīgo vielu izslēgšanas kritērijiem, kuras ir mutagēnas, kancerogēnas un/vai reproduktīvajai sistēmai toksiskas vai kurām piemīt īpašības, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus, un kuras ir radītas cilvēku un vides veselības aizsardzībai, joprojām ir atļauta lietošanai Savienībā, tādējādi apdraudot cilvēku veselību un vidi; M. tā kā pieteikumu iesniedzēji var sev par labu izmantot Komisijas darba metodēs iestrādāto automātisko sistēmu, ar ko darbīgo vielu apstiprinājuma periodi tiek tūlīt pagarināti, ja nav pabeigta atkārtota riska novērtēšana, šajā nolūkā ar nodomu paildzinot atkārtotās novērtēšanas procesu, sniedzot nepilnīgus datus un pieprasot lielākas atkāpes un īpašus nosacījumus, un tā rezultātā tiek radīts nepieņemams risks videi un cilvēku veselībai, jo šīs bīstamās vielas iedarbība pieteikuma izskatīšanas laikā turpinās; N. tā kā Parlaments 2018. gada 13. septembra rezolūcijā par Augu aizsardzības līdzekļu regulas (EK) Nr. 1107/2009 īstenošanu aicināja Komisiju un dalībvalstis “nodrošināt, ka apstiprinājuma laikposma pagarināšana uz procedūras laiku, kas paredzēta Regulas 17. pantā, netiks izmantota aktīvām vielām, kas ir mutagēnas, kancerogēnas, reproduktīvajai funkcijai toksiskas un tādējādi ietilpst 1A vai 1B kategorijā, vai aktīvām vielām, kuras izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus un ir kaitīgas cilvēku un dzīvnieku veselībai, kā tas konstatēts attiecībā uz tādām vielām kā flumioksazīns, tiakloprīds, hlortolurons un dimoksistrobīns”; O. tā kā Parlaments jau 2019. gada 18. decembra rezolūcijā(14) iebilda pret flumioksazīna apstiprinājuma perioda iepriekšējo pagarināšanu un Komisija nav sniegusi pārliecinošu atbildi uz šo rezolūciju, kā arī nav pienācīgi pierādījusi, ka vēl viena pagarinājuma piešķiršana nepārsniegs tās īstenošanas pilnvaras; P. tā kā kopš iepriekšējā pagarinājuma 2019. gadā, kad saskaņā ar Īstenošanas regulu (ES) 2019/2094 apstiprinājuma periods tika pagarināts 10 darbīgajām vielām, tostarp dimoksistrobīnam, patlaban apstiprinājums nav atjaunots tikai vienai no šīm vielām, savukārt pārējo deviņu vielu apstiprinājuma periods saskaņā ar Īstenošanas regulu (ES) 2021/52 ir vēlreiz pagarināts, turklāt daudzām no tām — trešo vai ceturto reizi un divām — jau sesto reizi, 1. uzskata, ka Īstenošanas regulas (ES) 2021/52 noteikumi pārsniedz Regulā (EK) Nr. 1107/2009 paredzētās īstenošanas pilnvaras; 2. uzskata, ka Īstenošanas regulā (ES) 2021/52 netiek ņemts vērā piesardzības princips; 3. uzskata, ka lēmums pagarināt dimoksistrobīna apstiprinājuma periodu neatbilst Regulā (EK) Nr. 1107/2009 noteiktajiem nekaitīguma kritērijiem un nav pamatots nedz ar pierādījumiem, ka šo vielu var droši izmantot, nedz ar pierādītu steidzamu vajadzību to izmantot pārtikas ražošanā Savienībā; 4. aicina Komisiju atsaukt Īstenošanas regulu (ES) 2021/52 un iesniegt komitejai jaunu projektu, kurā ņemti vērā zinātniskie pierādījumi par visu attiecīgo vielu, jo īpaši dimoksistrobīna, kaitīgajām īpašībām; 5. aicina Komisiju nākamajā Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas sanāksmē iesniegt priekšlikumu par dimoksistrobīna apstiprinājuma neatjaunošanu; 6. aicina Komisiju informēt Parlamentu par konkrētiem iemesliem, kuru dēļ vielu novērtēšana ir aizkavējusies no pieteikumu iesniedzējiem neatkarīgu iemeslu dēļ, kuri konkrēti beigupunkti joprojām tiek novērtēti un kāpēc šā novērtējuma veikšanai ir vajadzīgs tik daudz laika; 7. atkārtoti aicina Komisiju iesniegt īstenošanas regulu projektus tikai par tādu vielu apstiprinājuma periodu pagarināšanu, kuru sakarā, ņemot vērā pašreizējās zinātnes atziņas, nav sagaidāms, ka būs jānāk klajā ar Komisijas priekšlikumu par apstiprinājuma neatjaunošanu attiecīgajai aktīvajai vielai; 8. atkārtoti aicina Komisiju atsaukt apstiprinājumu vielām, par kurām ir pierādījumi vai pamatotas šaubas, ka tās neatbilst Regulā (EK) Nr. 1107/2009 noteiktajiem nekaitīguma kritērijiem; 9. atkārtoti aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgu un savlaicīgu to aktīvo vielu apstiprinājuma atkārtotu novērtēšanu, attiecībā uz kurām tās ir datu sniedzējas dalībvalstis, un nodrošināt, lai pašreizējie kavējumi tiktu pēc iespējas drīzāk efektīvi novērsti; 10. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Ģenētiski modificēta kokvilna GHB614 × T304-40 × GHB119 |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kokvilnu GHB614 × T304-40 × GHB119, sastāv vai ir ražoti no tās (D070621/02), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību(1) un jo īpaši tās 7. panta 3. punktu un 19. panta 3. punktu, – ņemot vērā Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 503/2013 par ģenētiski modificētas pārtikas un barības atļauju pieteikumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1829/2003 un par Komisijas Regulas (EK) Nr. 641/2004 un Komisijas Regulas (EK) Nr. 1981/2006 grozījumiem(2), – ņemot vērā Regulas (EK) Nr. 1829/2003 35. pantā minētās Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas 2021. gada 11. janvāra balsojumu, kura dēļ atzinums netika sniegts, – ņemot vērā 11. un 13. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu(3), – ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2018. gada 21. jūnijā pieņemto atzinumu, kas publicēts 2018. gada 25. jūlijā(4), – ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, kurās ir iebilsts pret atļauju izmantot ģenētiski modificētus organismus (ĢMO)(5), – ņemot vērā Reglamenta 112. panta 2. un 3. punktu, – ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu, A. tā kā 2014. gada 30. septembrī uzņēmums “Bayer CropScience AG” (turpmāk — pieteikuma iesniedzējs) saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1829/2003 5. un 17. pantu iesniedza pieteikumu par atļauju laist tirgū pārtiku, pārtikas sastāvdaļas un dzīvnieku barību, kas satur ģenētiski modificētu kokvilnu GHB614 × T304-40 × GHB119 (turpmāk — ĢM kokvilna), no tās sastāv vai ir no tās ražota; tā kā pieteikumā minēta arī tādu produktu laišana tirgū, kas satur ĢM kokvilnu vai sastāv no tās, izmantošanai veidos, kas nav pārtika un dzīvnieku barība, izņemot audzēšanu; B. tā kā 2018. gada 21. jūnijā EFSA pieņēma labvēlīgu atzinumu, kas publicēts 2018. gada 25. jūlijā; C. tā kā ĢM kokvilnu iegūst, krustojot trīs ģenētiski modificētas (ĢM) kokvilnas transformācijas notikumus, kā rezultātā tiek panākta rezistence pret herbicīdiem, kas satur glufozinātu un glifozātu, kā arī radīti divi insekticīdu proteīni (“Bt” jeb “Cry” toksīni): Cry1Ab un Cry2Ae, kas ir toksiski dažiem tauriņu kāpuriem, kuri barojas ar kokvilnu(6); D. tā kā, lai gan kokvilnas sēklu eļļas patēriņš cilvēku uzturā Eiropā varētu būt salīdzinoši neliels, to satur visdažādākie pārtikas produkti, tostarp mērces, majonēze, konditorejas izstrādājumi, šokolādes pastas un čipsi; tā kā kokvilnu izmanto dzīvnieku barībā, galvenokārt kokvilnas sēklu raušu/miltu vai augsta tauku satura kokvilnas sēklu veidā(7); tā kā kokvilnu cilvēki patērē arī kokvilnas miltu veidā; E. tā kā Regulā (EK) Nr. 1829/2003 ir noteikts, ka ģenētiski modificēta pārtika un barība nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku veselību, dzīvnieku veselību vai vidi un ka Komisija, izstrādājot savu lēmumu, ņem vērā visus attiecīgos Savienības tiesību aktu noteikumus un citus pamatotus faktorus, kas attiecas uz izskatāmo jautājumu; tā kā šādiem pamatotiem faktoriem būtu jāietver Savienības saistības saskaņā ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM), Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām un ANO Biodaudzveidības konvenciju; F. tā kā Īstenošanas regulā (ES) Nr. 503/2013 ir prasīts novērtēt, vai paredzamā lauksaimniecības prakse ietekmē pētīto beigupunktu rezultātus; tā kā saskaņā ar minēto īstenošanas regulu tas jo īpaši attiecas uz augiem, kas ir izturīgi pret herbicīdiem; tā kā dažādajām vietām, kas izraudzītas lauka izmēģinājumiem, turklāt ir arī jāatspoguļo dažādie meteoroloģiskie un agronomiskie apstākļi, kuros kultūraugs ir audzējams; Trūkst datu par gēnu ekspresiju un auga sastāvu G. tā kā lauka izmēģinājumi ĢM kokvilnas sastāva un agronomiskai novērtēšanai ir veikti ASV un tikai astoņās vietās, bet ne citās kokvilnas ražošanas ziņā svarīgās teritorijās; tā kā ir izmantoti dati tikai par vienu gadu, proti, par 2012. gadu, lai sagatavotu datus par attiecīgajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem, kuros konkrēto augu var audzēt; H. tā kā glufozināts un glifosāts netika izmantoti lielās devās, kas varētu būt sagaidāmas pieaugošās nezāļu rezistences kontekstā; I. tā kā EFSA nav pieprasījusi papildu pētījumus, piemēram, lauka izmēģinājumus, kas ilguši vairāk nekā vienu sezonu un veikti vietās, kuras atrodas citos kokvilnas ražošanas reģionos; tā kā turklāt netika iegūti dati par ekstremālākiem vides apstākļiem, piemēram, klimata pārmaiņu izraisītiem apstākļiem, lai gan ir pierādīts, ka vides faktori var ietekmēt Bt toksīnu izpausmi(8); Trūkst komplementāro herbicīdu novērtējuma J. tā kā vairākos pētījumos konstatēts, ka herbicīdizturīgu ĢM kultūraugu audzēšana noved pie papildu herbicīdu izmantošanas, kas lielā mērā notiek tādēļ, ka rodas herbicīdizturīgas nezāles(9); tā kā līdz ar to sagaidāms, ka ĢM kokvilna tiks pakļauta gan lielākām, gan biežākām glufozināta un glifozāta devām, kā rezultātā var palielināties atlieku līmenis ražā; K. tā kā joprojām nav skaidras atbildes par to, vai glifozāts ir kancerogēns; tā kā EFSA 2015. gada novembrī secināja, ka glifozāts, visticamāk, nav kancerogēns, un Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra 2017. gada martā secināja, ka neviena klasifikācija nav pamatota; tā kā, gluži pretēji tam, 2015. gadā Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra (specializētā Pasaules Veselības organizācijas vēža pētniecības aģentūra) glifozātu klasificēja kā iespējami kancerogēnu cilvēkam; L. tā kā EFSA uzskata, ka trūkst nepieciešamo toksikoloģijas datu, lai varētu veikt patērētāju apdraudējuma novērtējumu attiecībā uz vairākiem glifozāta noārdīšanās produktiem, kas saistīti ar glifozātizturīgiem ĢM kultūraugiem(10); M. tā kā glufozināts klasificēts kā reproduktīvajai sistēmai toksiska viela (1B) un tāpēc tam piemērojami Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1107/2009 noteiktie izslēgšanas kritēriji(11); tā kā glufozināta apstiprinājums izmantošanai Savienībā izbeidzās 2018. gada 31. jūlijā(12); tā kā ĢM kokvilna ir izgatavota ar divkāršu panesamību pret glufozinātu, ļaujot attiecībā uz šiem augiem lietot vēl lielākas devas; N. tā kā pētījumi liecina, ka glifosāts un glufozināts var nopietni ietekmēt mikrobiomu(13), un tāpēc vispirms būtu jāizvērtē visas pārtikas un dzīvnieku barības Bt toksīnu hroniskais toksiskums (jauktais toksiskums) zarnām gadījumos, kad kultūraugi ir apsmidzināti ar glifosātu un glufozinātu, un tikai pēc tam var nonākt pie secinājumiem par ietekmi uz veselību un par pārtikas nekaitīgumu; O. tā kā tiek uzskatīts, ka novērtējums par ĢM augos konstatētajām herbicīdu atliekām un to noārdīšanās produktiem ir ārpus EFSA Ģenētiski modificētu organismu ekspertu grupas (EFSA ĢMO ekspertu grupa) kompetences, un tādēļ to neveic kā daļu no ĢMO apstiprināšanas procesa; tā kā tas izraisa jautājumus, jo to, kādā veidā attiecīgajā ĢM augā noārdās papildu herbicīdi, to noārdīšanās produktu (metabolītu) sastāvu un līdz ar to arī toksicitāti var ietekmēt pati ģenētiskā modifikācija(14); Neatbildēti jautājumi par Bt toksīniem P. tā kā Cry1Ab un Cry2Ae proteīni, kas iegūti no attiecīgi Escherichia coli (E. coli) un B. thuringiensis, tika izmantoti, lai veiktu drošuma pētījumus, nevis paša ĢM auga izstrādātie proteīni(15), kas nozīmē, ka toksiskās ietekmes novērtējums balstās uz pieņēmumu, ka toksiskās ietekmes novērtējums ir balstīts uz pieņēmumu par mākslīgi izstrādāto baktērijas Bt toksīnu un auga izstrādāto Bt toksīnu ekvivalenci; tā kā tomēr, lai adekvāti ņemtu vērā sinerģiskos efektus, novērtējumu pamatā nedrīkst būt tikai tie testi, kas veikti ar mikrobu sistēmās iegūtiem transgēnu Bt toksīniem; Q. tā kā toksiskuma testus, kas veikti ar izolētiem proteīniem, turklāt var uzskatīt par maznozīmīgiem, jo Bt toksīni ĢM kultūraugos — tādos kā kukurūza, kokvilna un sojas pupas, — būtībā ir toksiskāki par izolētiem Bt toksīniem; tā kā iemesls tam ir auga šūnās esošie proteāzes inhibitori, kas aizkavē Bt toksīnu noārdīšanos, un tādējādi šie toksīni kļūst vēl toksiskāki; tā kā šī parādība ir konstatēta vairākos zinātniskos pētījumos, tostarp vienā no pētījumiem, kuru pirms 30 gadiem veica uzņēmums “Monsanto” un kurā tika konstatēts, ka pat ārkārtīgi zema proteāzes inhibitoru līmeņa klātbūtne palielina Bt toksīnu toksiskumu līdz pat 20 reizēm(16); R. tā kā šāda veida ietekme EFSA veiktajos riska novērtējumos nekad nav ņemta vērā, kaut gan tas ir būtisks faktors visiem Bt augiem, ko atļauts Savienībā importēt vai audzēt; tā kā nevar izslēgt riskus, ko šāds paaugstināts toksiskums proteāzes inhibitoru un Bt toksīnu mijiedarbības rezultātā rada cilvēkiem un dzīvniekiem, kas lieto pārtiku un barību, kura satur Bt toksīnus; S. tā kā vairākos pētījumos ir konstatēts, ka pastāv blaknes, kas pēc pakļaušanas Bt toksīnu iedarbībai var ietekmēt imūnsistēmu, un ka dažiem Bt toksīniem var būt adjuvanta iedarbība(17), proti, nonākot saskarē ar citiem proteīniem, tie var palielināt šo citu proteīnu alergēniskumu; T. tā kā herbicīdu atlieku un to metabolītu potenciālās mijiedarbības ar Bt toksīniem novērtēšana neietilpst EFSA ĢMO ekspertu grupas pienākumos, un līdz ar to šāda novērtēšana netiek veikta riska novērtējuma ietvaros; tas ir problemātiski, jo ir zināms, ka atliekas, kuras veidojas pēc apsmidzināšanas ar glifosātu un glufozinātu, negatīvi ietekmē mikrobiomu, un tādēļ tas kombinācijā ar Bt toksīniem var, piemēram, veicināt spēcīgāku imūnreakciju(18); Bt kultūras: ietekme uz nemērķa organismiem un palielināta rezistence U. tā kā atšķirībā no insekticīdu lietošanas, ja iedarbība notiek izsmidzināšanas laikā un ierobežotu laiku pēc tās, Bt ĢM kultūraugu izmantošana rada Bt toksīnu pastāvīgu ietekmi uz mērķa un nemērķa organismiem; V. tā kā pieņēmumu, ka Bt toksīniem ir vienots, mērķim atbilstīgs iedarbības veids, vairs nevar uzskatīt par pareizu un nevar izslēgt ietekmi uz nemērķa organismiem(19); tā kā tiek ziņots par arvien lielāku skaitu nemērķa organismu, kas tiek dažādā veidā ietekmēti; tā kā jaunākajā pārskatā ir minētas 39 zinātniski recenzētas publikācijas, kurās ziņots par Bt toksīnu būtiski negatīvu ietekmi uz daudzām “nepiederīgām” sugām(20); W. tā kā Bt toksīnu iedarbība ar Bt kultūraugu importu saistītos izšļakstīšanās, atkritumu un kūtsmēslu rašanās procesos varētu skart vairākus nemērķa organismus; tā kā riska novērtējumā nav izvērtēta ietekme uz nemērķa organismiem; X. tā kā riska novērtējumā nav ņemta vērā mērķa kaitēkļu rezistences pret Bt toksīniem attīstība, kas, iespējams, liks lietot mazāk videi nekaitīgus pesticīdus vai palielināt to devas, un pieteikumu skaits ĢM kultūru izmantošanai audzēšanas valstī; tā kā ASV Vides aizsardzības aģentūra plāno nākamo trīs līdz piecu gadu laikā pakāpeniski atteikties no daudziem pašreizējiem Bt kukurūzas hibrīdiem, kā arī no dažām Bt kokvilnas šķirnēm, jo palielinās kukaiņu rezistence pret šādām kultūrām(21); Y. tā kā, lai arī tiek apgalvots, ka Bt kultūru izmantošana samazina insekticīdu lietošanu, Amerikas Savienotajās Valstīs nesen publicētā pētījumā(22) tiek konstatēts, ka, “iespējams, vairākās analīzēs par Bt kultūru ietekmi uz pesticīdu lietošanas praksi netiek ņemta vērā sēklu apstrāde un tādēļ tiek pārspīlēts insekticīdu lietošanas samazinājums (jo īpaši “apstrādātā platība”) saistībā ar Bt kultūrām”; Z. tā kā Savienība ir ANO Konvencijas par bioloģisko daudzveidību līgumslēdzēja puse un tas skaidri liecina, ka gan eksportētājām, gan importētājām valstīm ir starptautiski pienākumi attiecībā uz biodaudzveidību; Dalībvalstu kompetento iestāžu piezīmes AA. tā kā trīs mēnešu apspriešanās periodā dalībvalstis iesniedza EFSA daudz kritisku piezīmju(23); tā kā šīs kritiskās piezīmes ietver to, ka sniegtie dati un datu analīze par fenotipisko novērtēšanu, sastāvu un toksicitāti nav pietiekami, sastāva analīzē nav ņemtas vērā komplementāro herbicīdu atliekas un metabolīti un ka pieteikuma iesniedzēja priekšlikums vides monitoringa plānam neatbilst mērķiem, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/18/EK VII pielikumā(24), un ka monitoringa darbības nav saistītas ar attiecīgajiem aizsardzības mērķiem; tā kā vienas dalībvalsts kompetentā iestāde noraidīja priekšlikumu laist tirgū ĢM kokvilnu, pamatojoties uz to, ka iepriekšējie novērtējumi par trim atsevišķiem notikumiem nebija pietiekami, lai nodrošinātu cilvēka veselības aizsardzību augstā līmenī; Savienības starptautisko saistību ievērošana AB. tā kā ANO īpašā referenta jautājumos par tiesībām uz pārtiku 2017. gada ziņojumā konstatēts, ka jo īpaši jaunattīstības valstīs bīstamiem pesticīdiem ir katastrofāla ietekme uz veselību(25); tā kā ANO IAM 3. mērķa 9. apakšmērķis paredz līdz 2030. gadam būtiski samazināt bīstamu ķīmisku vielu izraisītu nāves gadījumu un slimību skaitu un gaisa, ūdens un augsnes piesārņojumu un kontamināciju(26); tā kā līdz ar atļauju importēt ĢM kokvilnu palielinātos pieprasījums pēc šī kultūrauga, apstrādāta ar herbicīdu, kas ir reproduktīvajai sistēmai toksiska viela un ko Savienībā vairs nav atļauts izmantot, un tādējādi iedarbībai vairāk būtu pakļauti darba ņēmēji trešās valstīs; tā kā, ņemot vērā herbicīdu lietošanu lielākos daudzumos, īpašas bažas rada risks par darbinieka lielāku eksponētību saistībā ar kultūraugiem, kas noturīgi pret herbicīdiem; Nedemokrātiska lēmumu pieņemšana AC. tā kā Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja, kas minēta Regulas (EK) Nr. 1829/2003 35. pantā, 2021. gada 11. janvāra balsojumā nolēma atzinumu nesniegt, kas nozīmē, ka atļaujai nav dalībvalstu kvalificēta balsu vairākuma atbalsta; tā kā 13 dalībvalstis (pārstāv 35,52 % no Savienības iedzīvotājiem) balsoja pret atļaujas piešķiršanu, savukārt par balsoja tikai 10 dalībvalstis (ar iedzīvotāju pārstāvības 27,49 % īpatsvaru); tā kā 4 dalībvalstis (kas pārstāv 37 %) balsojumā atturējās; AD. tā kā Komisija atzīst, ka problemātiska ir pašreizējā prakse, proti, ka lēmumus par ĢMO atļaušanu joprojām pieņem Komisija, lai gan dalībvalstis ar kvalificētu balsu vairākumu nav sniegušas pozitīvu atzinumu, kas pats par sevi ir liels izņēmums kopējā produktu atļaušanas kārtībā, taču kļuvis par normu, kad tiek pieņemti lēmumi par atļauju piešķiršanu ĢM pārtikai un dzīvnieku barībai; AE. tā kā Eiropas Parlaments astotajā sasaukumā kopumā pieņēma 36 rezolūcijas, ar kurām iebilda pret tādu ĢMO laišanu tirgū, kas paredzēti izmantošanai pārtikā un dzīvnieku barībā (33 rezolūcijas), kā arī iebilda pret ĢMO audzēšanu Savienībā (trīs rezolūcijas); tā kā devītajā sasaukumā Eiropas Parlaments jau ir pieņēmis 16 iebildumus pret atļauju laist tirgū ĢMO; tā kā neviena no minētajiem ĢMO atļaušanai nav sniegts pozitīvs atzinums ar dalībvalstu kvalificētu balsu vairākumu; tā kā iemesli, kuru dēļ dalībvalstis neatbalsta atļaujas piešķiršanu, cita starpā attiecas arī uz piesardzības principa neievērošanu atļaujas piešķiršanas procesā un zinātniski nenoskaidrotiem jautājumiem saistībā ar riska novērtējumu; AF. tā kā, neraugoties uz pašas atzītajām nepilnībām demokrātijas ziņā, atbalsta trūkumu no dalībvalstu puses un Parlamenta iebildumiem, Komisija turpina piešķirt atļaujas ĢMO; AG. tā kā nav vajadzīgas izmaiņas tiesību aktos, lai Komisija varētu neatļaut ĢMO, ja pārsūdzības komitejā ar dalībvalstu kvalificētu balsu vairākumu nav sniegts pozitīvs atzinums(27); 1. uzskata, ka Komisijas īstenošanas lēmuma projekts pārsniedz Regulā (EK) Nr. 1829/2003 paredzētās īstenošanas pilnvaras; 2. uzskata, ka Komisijas īstenošanas lēmuma projekts neatbilst Savienības tiesību aktiem, jo nav savienojams ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 mērķi, kas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002(28) paredzētajiem vispārējiem principiem ir nodrošināt pamatu, lai garantētu cilvēku dzīvības un veselības, dzīvnieku veselības un labturības, vides un patērētāju interešu augsta līmeņa aizsardzību saistībā ar ĢM pārtiku un dzīvnieku barību, vienlaikus nodrošinot efektīvu iekšējā tirgus darbību; 3. prasa Komisijai atsaukt īstenošanas lēmuma projektu; 4. atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2020. gada 11. septembra vēstulē komitejas locekļiem beidzot atzina, ka ĢMO atļauju piešķiršanas lēmumos ir jāņem vērā ilgtspēja(29); tomēr pauž dziļu vilšanos, jo pa šo laiku Komisija ir turpinājusi piešķirt atļaujas importēt Savienībā ĢMO, lai gan Parlaments pret to joprojām iebilst un vairākums dalībvalstu balso pret šādu atļauju piešķiršanu; 5. aicina Komisiju steidzami rīkoties saistībā ar ilgtspējas kritēriju noteikšanu, pilnībā iesaistot tajā Parlamentu; aicina Komisiju sniegt informāciju par to, kā un kādā termiņā tiks īstenots šis process; 6. atkārtoti aicina Komisiju neapstiprināt herbicīdizturīgus ĢM kultūraugus, kamēr visaptveroši nav izanalizēti ar atliekām saistītie veselības apdraudējumi, izskatot katru gadījumu atsevišķi, un līdz ar to pilnībā jāizvērtē atliekas, ko rada ĢM kultūraugu apsmidzināšana ar papildu herbicīdiem, kā arī ir jāizvērtē herbicīdu noārdīšanās produkti un jebkāda kombinētā ietekme, tostarp ar pašu ĢM augu izmantošanu radītā; 7. atkārtoti aicina Komisiju neatļaut tādu izmantošanai pārtikā vai dzīvnieku barībā paredzētu ĢM augu importu, kas ir izturīgi pret herbicīdaktīvām vielām, kuras nav atļauts izmantot Savienībā; 8. aicina EFSA beidzot atzīt būtiskās atšķirības starp vietējiem Bt toksīniem un tiem, kas ekspresēti ar sintētiskiem transgēniem ĢM kultūraugos, kā arī paplašināt riska novērtējumu, lai pilnībā ņemtu vērā visu Bt toksīnu, ĢM augu un to sastāvdaļu mijiedarbību, atliekas, kas radušās no apsmidzināšanas ar papildu herbicīdiem, vidi, kā arī ietekmi uz sabiedrības veselību un pārtikas nekaitīgumu; 9. aicina EFSA vairs neatzīt toksicitātes pētījumus, kas veikti ar izolētiem proteīniem, kuru struktūra un bioloģiskā iedarbība var atšķirties no tiem proteīniem, kurus ražo pats augs, un pieprasīt, lai visi testi tiktu veikti ar audiem, kas iegūti no ĢM augiem; 10. aicina EFSA pārliecināties, ka lauka izmēģinājumu vai siltumnīcu dati aptver pietiekami plašu agronomisko un vides apstākļu klāstu, lai varētu novērtēt visu audzēšanas laikā gaidāmo spriedzes faktoru ietekmi uz gēnu ekspresiju un augu sastāvu; 11. aicina EFSA pārliecināties, ka lauka izmēģinājumu vai siltumnīcu dati aptver pietiekami plašu dažādu sugu klāstu, lai varētu novērtēt dažādu ģenētisko fonu ietekmi uz gēnu ekspresiju un augu sastāvu; 12. aicina EFSA pieprasīt datus par pārtikas un barības, kas iegūta no ģenētiski modificētiem augiem, patēriņa radīto ietekmi uz zarnu mikrobiomu; 13. vēlreiz mudina Komisiju ņemt vērā Savienības saistības saskaņā ar starptautiskiem nolīgumiem, piemēram, Parīzes Klimata nolīgumu, ANO Biodaudzveidības konvenciju un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem; 14. vērš uzmanību uz to, ka grozījumos, ko attiecībā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 182/2011(30), Eiropas Parlaments 2020. gada 17. decembrī pieņēma kā pamatu sarunām ar Padomi, ir norādīts — bez dalībvalstu kvalificēta balsu vairākuma atbalsta Komisija nedrīkst piešķirt atļauju izmantot ĢMO; uzstāj, ka Komisijai ar šo nostāju ir jārēķinās, un aicina Padomi turpināt darbu un steidzami pieņemt vispārēju pieeju, strādājot pie šī dosjē; 15. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Ģenētiski modificēta kukurūza MZIR098(SYN-ØØØ98-3) |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificēto kukurūzu MZIR098 (SYN-ØØØ98-3), no tās sastāv vai ir no tās ražoti (D070620/02), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību(1) un jo īpaši tās 7. panta 3. punktu un 19. panta 3. punktu, – ņemot vērā Komisijas 2013. gada 3. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 503/2013 par ģenētiski modificētas pārtikas un barības atļauju pieteikumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1829/2003 un par Komisijas Regulas (EK) Nr. 641/2004 un Komisijas Regulas (EK) Nr. 1981/2006 grozījumiem(2), – ņemot vērā to, ka Regulas (EK) Nr. 1829/2003 35. pantā minētā Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja 2021. gada 11. janvāra balsojuma rezultātā nolēma atzinumu nesniegt, – ņemot vērā 11. un 13. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu(3), – ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2020. gada 28. maijā pieņemto atzinumu, kas publicēts 2020. gada 26. jūnijā(4), – ņemot vērā savas iepriekšējās rezolūcijas, ko ir pieņēmis, iebilstot pret atļauju izmantot ģenētiski modificētus organismus (ĢMO)(5), – ņemot vērā Reglamenta 112. panta 2. un 3. punktu, – ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu, A. tā kā 2017. gada 25. aprīlī uzņēmums “Syngenta Crop Protection NV/SA” (turpmāk — pieteikuma iesniedzējs) saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1829/2003 5. un 17. pantu iesniedza pieteikumu par atļauju laist tirgū pārtiku, pārtikas sastāvdaļas un dzīvnieku barību, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu MZIR098 (turpmāk — ĢM kukurūza), no tās sastāv vai ir no tās ražota; tā kā pieteikums attiecas arī uz atļauju laist tirgū produktus, kas satur ĢM kukurūzu vai no tās sastāv un ko nav paredzēts izmantot pārtikas un dzīvnieku barības, bet gan citām vajadzībām, izņemot audzēšanu; B. tā kā 2020. gada 28. maijā EFSA pieņēma labvēlīgu atzinumu, kas publicēts 2020. gada 26. jūnijā; C. tā kā ĢM kukurūza ir modificēta tā, lai augs būtu tolerants pret herbicīdiem, kas satur glufozinātu (turpmāk — papildu herbicīds), kā arī izstrādātu divus insekticīdus proteīnus (Bt jeb Cry toksīnus) — eCry3.1Ab un mCry3A, kas ir toksiski dažiem cietspārņu kāpuriem (coleopteran larvae), kuri barojas ar kukurūzu(6); D. tā kā Regulā (EK) Nr. 1829/2003 ir noteikts, ka ģenētiski modificēta (ĢM) pārtika vai dzīvnieku barība nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku veselību, dzīvnieku veselību un vidi un ka Komisijai lēmums ir jāsagatavo, ņemot vērā visus attiecīgos Savienības tiesību aktu noteikumus un citus leģitīmus faktorus, kas ir būtiski konkrētā jautājuma izskatīšanai; E. tā kā atbilstoši Īstenošanas regulai (ES) Nr. 503/2013 ir jānovērtē, vai paredzamās lauksaimniecības darbības ietekmēs pētīto galējo punktu ekspresiju; tā kā saskaņā ar minēto īstenošanas regulu tas ir sevišķi svarīgi pret herbicīdiem tolerantu augu gadījumā; tā kā dažādajām vietām, kas izraudzītas lauka izmēģinājumiem, turklāt ir arī jāatspoguļo dažādie meteoroloģiskie un agronomiskie apstākļi, kuros kultūraugs ir audzējams; Trūkst datu par gēnu ekspresiju un auga sastāvu F. tā kā lauka izmēģinājumi ĢM kukurūzas sastāva un agronomiskai novērtēšanai ir veikti ASV un tikai astoņās vietās, bet ne citās kukurūzas ražošanas ziņā svarīgās teritorijās, piemēram, Brazīlijā, Argentīnā, Paragvajā vai Urugvajā; tā kā ir izmantoti dati tikai par vienu gadu, proti, par 2013. gadu, lai sagatavotu datus par attiecīgajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem, kuros konkrēto augu var audzēt; tā kā glufozināts nav izmantots lielās devās kā papildu herbicīds, kā tam vajadzētu būt, ņemot vērā nezāļu aizvien lielāku rezistenci; G. tā kā EFSA nav pieprasījusi papildu pētījumus, piemēram, lauka izmēģinājumus, kas bijuši ilgāki par vienu sezonu un veikti citos kukurūzas ražošanas reģionos; tā kā nav iegūti arī dati par to ekstremālākiem vides apstākļiem — piemēram, tiem, kas veidojas klimata pārmaiņu ietekmē —, lai gan fakti liecina, ka vides faktori var ietekmēt Bt toksīna ekspresiju(7); Trūkst glufozināta atlieku analīzes H. tā kā glufozināts ir klasificēts kā reproduktīvajai sistēmai toksiska 1.B kategorijas viela un tāpēc tam piemērojami Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1107/2009 noteiktie izslēgšanas kritēriji(8); tā kā termiņš atļaujai izmantot Savienībā glufozinātu beidzās 2018. gada 31. jūlijā(9); I. tā kā pētījumi liecina, ka glufozināts var nopietni ietekmēt mikrobiomu(10), un tāpēc vispirms būtu jāizvērtē visas pārtikas un dzīvnieku barības Bt toksīnu hroniskais toksiskums (jauktais toksiskums) zarnām gadījumos, kad kultūraugi ir apsmidzināti ar glufozinātu, un tikai pēc tam var nonākt pie secinājumiem par ietekmi uz veselību un par pārtikas nekaitīgumu; J. tā kā tiek uzskatīts, ka EFSA Ekspertu grupai ģenētiski modificētu organismu jautājumos (turpmāk — EFSA ĢMO ekspertu grupa) nav pienākuma novērtēt ĢM augos konstatētās herbicīdu atliekas un herbicīdu noārdīšanās produktus, kā arī to mijiedarbību ar Bt toksīniem, un tāpēc šādas novērtēšanas ĢMO atļaujas piešķiršanas procesā nav; Neatbildēti jautājumi par Bt toksīniem K. tā kā nekaitīguma pētījumu vajadzībām ir izmantoti ar Escherichia coli (E-coli) iegūti eCry3.1Ab un mCry3A proteīni, nevis paša ĢM auga izstrādātie proteīni(11), un tas nozīmē, ka toksiskās darbības novērtējums ir balstīts uz pieņēmumu par E-coli izstrādāto Bt toksīnu un paša auga izstrādāto Bt toksīnu ekvivalenci; tā kā viena no dalībvalstu kompetentajām iestādēm uzskata — lai adekvāti ņemtu vērā sinerģisko iedarbību, novērtējumu pamatā nedrīkst būt tikai tie testi, kas veikti ar mikroorganismu sistēmās izstrādātiem transgēnu Bt toksīniem(12); L. tā kā toksiskuma testus, kas veikti ar izolētiem proteīniem, turklāt var uzskatīt par maznozīmīgiem, jo Bt toksīni ĢM kultūraugos — tādos kā kukurūza, kokvilna un sojas pupas, — būtībā ir toksiskāki par izolētiem Bt toksīniem; tā kā iemesls tam ir auga šūnās esošie proteāzes inhibitori, kas aizkavē Bt toksīnu noārdīšanos, un tādējādi šie toksīni kļūst vēl toksiskāki; tā kā šī parādība ir konstatēta vairākos zinātniskos pētījumos, tostarp vienā no pētījumiem, kuru pirms 30 gadiem veica uzņēmums “Monsanto” un kurā tika konstatēts, ka pat ārkārtīgi zema proteāzes inhibitoru līmeņa klātbūtne palielina Bt toksīnu toksiskumu līdz pat 20 reizēm(13); M. tā kā šāda veida ietekme EFSA veiktajos riska novērtējumos nekad nav ņemta vērā, kaut gan tas ir būtisks faktors visiem Bt augiem, ko atļauts Savienībā importēt vai audzēt; tā kā nevar izslēgt riskus, ko šāds paaugstināts toksiskums proteāzes inhibitoru un Bt toksīnu mijiedarbības rezultātā rada cilvēkiem un dzīvniekiem, kas lieto pārtiku un barību, kura satur Bt toksīnus; N. tā kā vairākos pētījumos ir konstatēts, ka Bt toksīnu iedarbības rezultātā ir iespējama blakusietekme uz imūnsistēmu un ka dažiem Bt toksīniem var būt palīgvielai raksturīgās īpašības(14), proti, nonākot saskarē ar citiem proteīniem, tie var palielināt šo citu proteīnu alerģiskumu; O. tā kā tiek uzskatīts, ka EFSA ĢMO ekspertu grupai nav pienākuma novērtēt herbicīdu atlieku un to metabolītu iespējamo mijiedarbību ar Bt toksīniem, un tāpēc riska novērtēšanas procesā tas netiek darīts; tas ir problemātiski, jo ir zināms, ka atliekas, kuras veidojas pēc apsmidzināšanas ar glufozinātu, negatīvi ietekmē mikrobiomu, un tādēļ tas kombinācijā ar Bt toksīniem var, piemēram, veicināt spēcīgāku imūnreakciju(15); Bt kultūraugi: ietekme uz nemērķa organismiem un lielāka rezistence P. tā kā atšķirībā no insekticīdiem ĢM Bt kultūraugu izmantošanas gadījumā, ja iedarbība ir apsmidzināšanas laikā un noteiktu laiku pēc tam, gan mērķa, gan nemērķa organismi ir pakļauti pastāvīgai Bt toksīnu iedarbībai; Q. tā kā pieņēmumu, ka Bt toksīniem ir raksturīgs viens uz konkrētu mērķi vērsts iedarbības veids, vairs nevar uzskatīt par pareizu un nevar izslēgt ietekmi uz nemērķa organismiem(16); tā kā tiek ziņots, ka iedarbība daudzējādā ziņā ietekmē aizvien vairāk nemērķa organismu; tā kā vienā no jaunākajiem pārskatiem ir minētas 39 zinātniski recenzētas publikācijas, kurās konstatēts, ka Bt toksīni ļoti negatīvi ietekmē daudzas nemērķa sugas(17); R. tā kā Bt toksīnu iedarbība ar Bt kultūraugu importu saistītos izšļakstīšanās, atkritumu un kūtsmēslu rašanās procesos varētu skart vairākus nemērķa organismus; tā kā riska novērtējumā nav analizēta ietekme uz nemērķa organismiem; S. tā kā riska novērtējumā nav ņemts vērā, ka mērķa kaitēkļiem veidojas rezistence pret Bt toksīniem, un tas, iespējams, nozīmē, ka tiks izmantoti videi mazāk droši pesticīdi vai tie tiks izmantoti lielākās devās un ka palielināsies pieteikumu skaits ĢM kultūru izmantošanai audzēšanas valstī; tā kā ASV Vides aizsardzības aģentūra plāno nākamo trīs līdz piecu gadu laikā pakāpeniski izskaust vairākus Bt kukurūzas hibrīdus, kā arī dažas Bt kokvilnas šķirnes, jo šo kultūraugu gadījumā palielinās insektu rezistence(18); T. tā kā tiek apgalvots, ka Bt kultūraugu izmantošanas rezultātā insekticīdu izmantošana samazinās, un tomēr kādā nesen ASV publicētā pētījumā(19) ir konstatēts, ka vairākās analīzēs par Bt kultūraugu ietekmi uz pesticīdu izmantošanas praksi, šķiet, nav ņemta vērā sēklu apstrāde, un tāpēc secinājumi par insekticīdu izmantošanu mazākā apjomā (sevišķi par mazāku apstrādāto platību) saistībā ar Bt kultūraugiem, iespējams, ir pārspīlēti; U. tā kā Savienība ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (turpmāk — ANO KBD) līgumslēdzēja puse, un tas skaidri liecina, ka gan eksportētājām, gan importētājām valstīm ir starptautiski pienākumi attiecībā uz bioloģisko daudzveidību; Dalībvalstu piezīmes V. tā kā trīs mēnešu apspriešanās periodā dalībvalstis iesniedza EFSA daudz kritisku piezīmju(20); tā kā šīs kritiskās piezīmes cita starpā ir arī par to, ka ar datiem, kuri iesniegti par lauka izmēģinājumiem, nepietiek, lai konstatētu, ka izmēģinājuma vietas ir reprezentatīvas agronomiskās prakses vai abiotisko (piemēram, augsnes mitruma un auglības) un biotisko faktoru (piemēram, dominējošās kaitēkļu un slimību slodzes un nezāļu profilu) ziņā, ka salīdzinošās analīzes tvērums ir pārāk šaurs, jo nav ņemta vērā glufozināta izmantošana ĢM kukurūzai, ka ar monitoringa plānu nepietiek, lai novērstu ĢM kukurūzas iespējamo ietekmi uz vidi, ka ar pētījumiem, kas saņemti no pieteikuma iesniedzēja, nepietiek, lai secinātu, ka iedarbība uz vidi un līdz ar to ietekme uz nemērķa organismiem būs niecīga, un ka nav iespējams nonākt pie galīgā slēdziena par visas pārtikas un dzīvnieku barības ilgtermiņa reproduktīvo vai ontoģenēzes ietekmi; Savienības starptautisko saistību izpilde W. tā kā Regulā (EK) Nr. 1829/2003 ir noteikts, ka ĢM pārtika vai dzīvnieku barība nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku veselību, dzīvnieku veselību un vidi un ka Komisijai lēmums ir jāsagatavo, ņemot vērā visus attiecīgos Savienības tiesību aktu noteikumus un citus leģitīmus faktorus, kas ir būtiski konkrētā jautājuma izskatīšanai; tā kā šādiem leģitīmiem faktoriem būtu jāietver arī Savienības pienākumi saskaņā ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM), Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām un ANO KBD; X. tā kā 2017. gada ziņojumā, ko sagatavojis ANO īpašais referents jautājumos par tiesībām uz pārtiku, ir konstatēts, ka tieši jaunattīstības valstīs bīstami pesticīdi katastrofāli ietekmē veselību(21); tā kā saskaņā ar IAM 3.9. apakšmērķi līdz 2030. gadam būtu jāpanāk, ka ievērojami samazinās to nāves un saslimšanas gadījumu skaitu, kurus izraisa bīstamas ķīmiskas vielas un gaisa, ūdens un augsnes piesārņojums un kontaminācija(22); tā kā līdz ar atļauju importēt ĢM kukurūzu palielinātos pieprasījums pēc šī kultūrauga, apstrādāta ar herbicīdu, kas ir reproduktīvajai sistēmai toksiska viela un ko Savienībā vairs nav atļauts izmantot, un tādējādi iedarbībai vairāk būtu pakļauti darba ņēmēji trešās valstīs; tā kā pret herbicīdiem tolerantu ĢM kultūraugu gadījumā bažas jo īpaši rada lielāka iedarbība uz darba ņēmējiem, rēķinoties ar herbicīdu apjomīgāku izmantošanu; Nedemokrātiska lēmumu pieņemšana Y. tā kā Regulas (EK) Nr. 1829/2003 35. pantā minētā Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja 2021. gada 11. janvāra balsojuma rezultātā nolēma atzinumu nesniegt, un tas nozīmē, ka atļaujas piešķiršana neguva dalībvalstu kvalificēta balsu vairākuma atbalstu; tā kā 13 dalībvalstis (pārstāv 35,52 % no Savienības iedzīvotājiem) balsoja pret atļaujas piešķiršanu, savukārt par balsoja tikai 10 dalībvalstis (ar iedzīvotāju pārstāvības 27,49 % īpatsvaru); tā kā 4 dalībvalstis (ar iedzīvotāju pārstāvības 37 % īpatsvaru) balsojumā atturējās; Z. tā kā Komisija atzīst — tas ir problemātiski, ka lēmumus par atļaujas piešķiršanu ĢMO Komisija joprojām pieņem, nesaņemot dalībvalstu kvalificēta balsu vairākuma atbalstu, un produktu atļauju piešķiršanas kontekstā kopumā tas ir ļoti liels izņēmums, un tomēr tā ir kļuvusi par normu lēmumu pieņemšanai par atļaujas piešķiršanu attiecībā uz ĢM pārtiku un dzīvnieku barību; AA. tā kā astotajā sasaukumā Eiropas Parlaments pieņēma pavisam 36 rezolūcijas, iebilstot pret atļauju laist tirgū ĢMO, ko paredzēts izmantot pārtikas un dzīvnieku barības vajadzībām (33 rezolūcijas), un pret atļauju audzēt Savienībā ĢMO (trīs rezolūcijas); tā kā devītajā sasaukumā Eiropas Parlaments jau ir pieņēmis 16 iebildumus pret atļauju laist tirgū ĢMO; tā kā atļaujas piešķiršana nevienam no attiecīgajiem ĢMO nav guvusi dalībvalstu kvalificēta balsu vairākuma atbalstu; tā kā iemesli, kuru dēļ dalībvalstis neatbalsta atļaujas piešķiršanu, cita starpā attiecas arī uz piesardzības principa neievērošanu atļaujas piešķiršanas procesā un zinātniski nenoskaidrotiem jautājumiem saistībā ar riska novērtējumu; AB. tā kā Komisija turpina piešķirt atļaujas izmantot ĢMO, kaut gan pati ir atzinusi, ka ir nepilnības demokrātijas ziņā, ka trūkst dalībvalstu atbalsta un ka Parlamentam ir iebildumi; AC. tā kā nav jāmaina tiesību akti, lai Komisija varētu nepiešķirt atļauju izmantot ĢMO, ja nav dalībvalstu kvalificēta balsu vairākuma atbalsta pārsūdzības komitejā(23), 1. uzskata, ka Komisijas īstenošanas lēmuma projekts pārsniedz Regulā (EK) Nr. 1829/2003 paredzētās īstenošanas pilnvaras; 2. uzskata, ka Komisijas īstenošanas lēmuma projekts neatbilst Savienības tiesību aktiem, jo nav savienojams ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 mērķi, kas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002(24) paredzētajiem vispārējiem principiem ir nodrošināt pamatu, lai garantētu cilvēku dzīvības un veselības, dzīvnieku veselības un labturības, vides un patērētāju interešu augsta līmeņa aizsardzību saistībā ar ĢM pārtiku un dzīvnieku barību, vienlaikus nodrošinot efektīvu iekšējā tirgus darbību; 3. prasa Komisijai atsaukt īstenošanas lēmuma projektu; 4. atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2020. gada 11. septembra vēstulē komitejas locekļiem beidzot atzina, ka ĢMO atļauju piešķiršanas lēmumos ir jāņem vērā ilgtspēja(25); tomēr pauž dziļu vilšanos, jo pa šo laiku Komisija ir turpinājusi piešķirt atļaujas importēt Savienībā ĢMO, lai gan Parlaments pret to joprojām iebilst un vairākums dalībvalstu balso pret šādu atļauju piešķiršanu; 5. aicina Komisiju absolūti steidzami panākt progresu saistībā ar ilgtspējas kritēriju noteikšanu, šajā procesā pilnībā iesaistot Parlamentu; aicina Komisiju sniegt informāciju par to, kā šis process tiks īstenots un kāds būs īstenošanas termiņš; 6. atkārtoti aicina Komisiju nepiešķirt atļauju izmantot pret herbicīdiem tolerantus ĢM kultūraugus, ja vien konkrētajā gadījumā nav vispusīgi izanalizēts ar atliekām saistītais veselības apdraudējums, un tas nozīmē, ka ir pilnībā jāizvērtē atliekas, kas rodas, ĢM kultūraugus apsmidzinot ar papildu herbicīdiem, un ka ir jāizvērtē herbicīdu noārdīšanās produkti un jebkāda to kombinētā ietekme, cita starpā arī ar pašu ĢM augu saistītā ietekme; 7. atkārtoti aicina Komisiju nepiešķirt atļauju importēt ĢM augus, ko paredzēts izmantot pārtikas un dzīvnieku barības vajadzībām, ja tie modifikācijas rezultātā ir kļuvuši toleranti pret herbicīda aktīvo vielu, kuru Savienībā nav atļauts izmantot; 8. aicina EFSA beidzot atzīt, ka dabiskie Bt toksīni būtiski atšķiras no tiem, kas ir sintētisko transgēnu ekspresijas rezultāts ĢM kultūraugos, un aicina EFSA plašāk novērtēt risku, lai pilnībā būtu ņemta vērā visa mijiedarbība un kombinētā ietekme, kura rodas starp Bt toksīniem, ĢM augiem un to sastāvdaļām, atliekām, kas veidojas pēc apsmidzināšanas ar papildu herbicīdiem, vidi, un plašāk novērtēt arī ietekmi uz veselību un pārtikas nekaitīgumu; 9. aicina EFSA vairs nepieņemt uz izolētiem proteīniem balstītus toksiskuma pētījumus, jo uzbūves un bioloģiskās iedarbības ziņā šādi proteīni, visticamāk, atšķirsies no paša auga sintezētajiem, un aicina EFSA pieprasīt, lai visi testi būtu veikti ar šūnām, kas iegūtas no ĢM augiem; 10. aicina EFSA pārliecināties, ka lauka izmēģinājumu vai siltumnīcu dati aptver pietiekami plašu agronomisko un vides apstākļu diapazonu, lai varētu novērtēt visu audzēšanas laikā gaidāmo spriedzes faktoru ietekmi uz gēnu ekspresiju un auga sastāvu; 11. aicina EFSA pārliecināties, ka lauka izmēģinājumu vai siltumnīcu dati aptver pietiekami plašu dažādu šķirņu klāstu, lai varētu novērtēt atšķirīga ģenētiskā fona ietekmi uz gēnu ekspresiju un auga sastāvu; 12. aicina EFSA pieprasīt datus par to, kā no ĢM augiem iegūtas pārtikas un dzīvnieku barības patēriņš ietekmē zarnu mikrobiomu; 13. vēlreiz mudina Komisiju ņemt vērā pienākumus, kas Savienībai jāpilda saskaņā ar starptautiskiem nolīgumiem, piemēram, Parīzes Klimata nolīgumu, ANO KBD un ANO IAM; 14. vērš uzmanību uz to, ka grozījumos(26), ko attiecībā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 182/2011, Eiropas Parlaments 2020. gada 17. decembrī pieņēma kā pamatu sarunām ar Padomi, ir norādīts — bez dalībvalstu kvalificēta balsu vairākuma atbalsta Komisija nedrīkst piešķirt atļauju izmantot ĢMO; uzstāj, ka Komisijai ar šo nostāju ir jārēķinās, un aicina Padomi turpināt darbu un steidzami pieņemt vispārēju pieeju, strādājot pie šī dosjē; 15. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Gada ziņojums par Eiropas Ombuda darbību 2019. gadā |
| |||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā gada ziņojumu par Eiropas Ombuda darbību 2019. gadā, – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 15. pantu, 24. panta 3. punktu, 228. pantu un 298. panta 1. punktu, – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 10. panta 3. punktu, – ņemot vērā Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē Ombuda pienākumu izpildi(1), – ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11., 41., 42. un 43. pantu (“Harta”), – ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, – ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas Ombuda darbību, – ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, 142. panta 2. punktu un 232. panta 1. punktu, – ņemot vērā 2019. gada 17. janvāra rezolūciju par Ombuda stratēģisko izmeklēšanu OI/2/2017 par ES Padomes darba sagatavošanas struktūrās notiekošo leģislatīvo diskusiju pārredzamību(2), – ņemot vērā Parlamenta 2001. gada 6. septembrī pieņemto Eiropas labas administratīvās prakses kodeksu, – ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A9-0013/2021), A. tā kā 2020. gada 5. maijā Parlamenta priekšsēdētājam oficiāli tika iesniegts gada ziņojums par Eiropas Ombuda darbību 2019. gadā un tā kā 2020. gada 3. septembrī Briselē ombude Emily O’Reilly iepazīstināja Lūgumrakstu komiteju ar šo ziņojumu; B. tā kā Eiropas Parlaments 2019. gada 18. decembra plenārsēdē Strasbūrā atkārtoti ievēlēja Emily O’Reilly par Eiropas ombudi; C. tā kā Hartas 41. panta 1. punkts nosaka, ka ”ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās”; D. tā kā Hartas 43. pantā ir noteikts, ka „ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības vērsties pie Eiropas Ombuda ar sūdzībām par Savienības iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa”; E. tā kā ir svarīgi, ka ES iedzīvotājiem ir pietiekami daudz informācijas, lai viņi varētu sekot līdzi ES politikai un likumdošanai un jēgpilni līdzdarboties Eiropas demokrātiskajos procesos; tā kā cilvēku uzticēšanās valsts pārvaldei nostiprinās, ja viņi redz, ka iestādes strādā sabiedrības labā un ievēro augstus ētikas standartus; F. tā kā Eiropas Ombuda galvenā prioritāte ir nodrošināt iedzīvotāju tiesību pilnīgu ievērošanu saskaņā ar Līgumiem un Hartu un to, ka tiesības uz labu pārvaldību atbilst augstākajiem standartiem, ko sagaida no Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, izņemot darbības, ko, pildot tiesas funkcijas, veic Eiropas Savienības Tiesa; tā kā svarīgs Ombuda uzdevums ir palīdzēt ES iestādēm kļūt atklātākām, efektīvākām un iedzīvotājiem pieejamākām, lai stiprinātu viņu uzticēšanos Savienībai; G. tā kā Eiropas Ombuds ir ierosinājis stratēģisku iniciatīvu par noteiktu darbinieku tiesībām uz atvaļinājumu un bērna interesēm (SI/1/2019/AMF)(3), un tādēļ starp Eiropas Komisiju un Padomi tika saskaņoti noteikumi par to darbinieku tiesībām uz atvaļinājumu, kuri kļūst par vecākiem surogācijas ceļā; tā kā Eiropas Parlamentā netika iegūti līdzīgi rezultāti, jo tas nevēlējās pielāgot savus noteikumus par atvaļinājumu; H. tā kā 2020. gadā Eiropas Ombuda institūcija atzīmēja savu 25. gadadienu; tā kā kopš Ombuda biroja izveides tas ir izskatījis 57 000 sūdzību, kuru rezultātā ir veiktas vairāk nekā 7300 izmeklēšanas; tā kā būtu pienācīgi jāatzīst un jānovērtē Ombuda biroja un tā darbinieku nepārtrauktie centieni ievērot un uzturēt pārredzamību, ētikas standartus un pārskatatbildību ES pārvaldē; I. tā kā saskaņā ar Eirobarometra 2019. gada jūnija datiem Eiropas Savienībai uzticas 44 % iedzīvotāju, savukārt tai neuzticas 46 %; tā kā ir svarīgi, lai iestādes būtu atbildīgas par to, ka paaugstinās ES iedzīvotāju apmierinātības līmenis; J. tā kā LES 10. panta 3. punktā ir noteikts, ka “katram pilsonim ir tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē” un ka “lēmumus pieņem iespējami atklāti, un tie, cik iespējams, ir tuvināti pilsoņiem”; K. tā kā LESD 24. pantā noteikts, ka „ikviens Savienības pilsonis var vērsties pie ombuda, kura institūts izveidots saskaņā ar 228. pantu”; L. tā kā LESD 228. pants pilnvaro Ombudu veikt izmeklēšanu par kļūdām pārvaldē, kas pieļautas Savienības iestāžu, struktūru, biroju vai aģentūru darbībā, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa; M. tā kā 2019. gadā 19 619 iedzīvotāji lūdza palīdzību Ombudam un 16 045 no viņiem saņēma konsultācijas Ombuda tīmekļa vietnes interaktīvajā ceļvedī; tā kā 2019. gadā Ombuds reģistrēja 2201 sūdzību un saņēma 1373 informācijas pieprasījumus; N. tā kā kopumā Ombuds ir izskatījis 2201 sūdzību, no kurām 879 attiecās uz tā kompetences jomu, bet 1330 — neattiecās; O. tā kā, izskatot 2101 sūdzību, Ombuds 862 gadījumos konsultēja sūdzības iesniedzēju vai nodeva lietu tālāk, 883 gadījumos sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka papildu konsultācijas nav iespējams sniegt, savukārt 456 lietās tika sākta izmeklēšana; P. tā kā no Ombuda pabeigtajām izmeklēšanām 26,9 % attiecās uz informācijas pieprasījumiem un piekļuvi dokumentiem, 22 % — uz apkalpošanas kultūru, piemēram, labvēlīgu attieksmi pret iedzīvotājiem, ar valodu saistītiem jautājumiem un termiņu ievērošanu, 19,8 % — uz pienācīgu rīcības brīvības izmantošanu, tostarp pārkāpuma procedūrās, 13,2 % — uz procesuālo tiesību ievērošanu, tostarp tiesībām tikt uzklausītam, 13 % — uz labu pārvaldību administratīvās un personāla lietās, 12,3 % — uz pieņemšanu darbā un 8,4 % — uz pamattiesību ievērošanu; Q. tā kā lielākajā daļā Ombuda 2019. gadā pabeigto izmeklēšanu to ilgums svārstījās no trim (43,4 %) līdz astoņpadsmit mēnešiem (10,2 %); tā kā vidējais ilgums, kas bija vajadzīgs izmeklēšanas pabeigšanai, nepārsniedza septiņus mēnešus; R. tā kā izmeklēšanu ietvaros Eiropas Ombuds ir pilnvarots iesniegt priekšlikumus Savienības iestādēm un struktūrām par to, kā risināt problēmas vai uzlabot šo iestāžu vai struktūru administratīvo praksi; tā kā šie priekšlikumi tiek sniegti kā risinājumi, ieteikumi un ierosinājumi; S. tā kā saskaņā ar 2019. gada decembrī publicēto gada ziņojumu ”Situācijas labošana?”, kurā analizētas iestāžu atbildes uz priekšlikumiem saistībā ar 2018. gadā pabeigtajām izmeklēšanām, ES iestādēm iesniegto Ombuda priekšlikumu īstenošanas rādītājs ir 77 %; tā kā 11 iestādes sasniedza 100 % īstenošanas līmeni, savukārt Eiropas Komisija, uz kuru attiecās lielākā daļa sūdzību, sasniedza 70,9 % līmeni; T. tā kā sava stratēģiskā darba ietvaros Ombuds 2019. gadā uzsāka četras jaunas stratēģiskas izmeklēšanas: par pārredzamību Eurogrupas darba sagatavošanas struktūrās, par ”virpuļdurvju efektu” Eiropas Komisijā, par attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti ES kopīgās veselības apdrošināšanas shēmā un par Eiropas Zāļu aģentūru (EMA) un pirmsiesniegšanas darbībām zāļu apstiprināšanai; U. tā kā 2019. gadā Ombuds uzsāka deviņas stratēģiskas iniciatīvas, proti, — par dalībvalstu izveidoto mehānismu efektivitāti attiecībā uz sūdzību izskatīšanu saistībā ar struktūrfondiem, par pārredzamību sarunās par Brexit, par pārredzamību lobēšanā un ES Pārredzamības reģistru, par ES pārtikas risku novērtēšanas procedūru, par pārredzamību Eiropadomes priekšsēdētāja un interešu pārstāvju sanāksmēs, par Eiropas pilsoņu iniciatīvas uzlabošanu, par bērnu ar invaliditāti integrāciju Eiropas skolās un par tiesībām uz atvaļinājumu tiem ES darbiniekiem, kuri kļūst par vecākiem surogācijas ceļā; V. tā kā Ombuda kā ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) ES satvara dalībnieka pienākums ir aizsargāt, veicināt un uzraudzīt šīs konvencijas īstenošanu ES iestāžu līmenī; tā kā 2019. gadā šo ES satvaru vadīja Ombuds; W. tā kā UNCRPD 19. pantā ir noteikts, ka puses ”atzīst, ka visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem, un veic efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai atvieglotu personām ar invaliditāti šo tiesību izmantošanu un pilnīgu iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē”; X. tā kā Parlaments 2019. gada 12. februārī apstiprināja projektu regulai, ar kuru nosaka noteikumus un vispārējos nosacījumus, kas reglamentē Ombuda pienākumu izpildi (Eiropas Ombuda statūti)(4); tā kā šo jauno regulu Padome vēl nav apstiprinājusi; Y. tā kā 2019. gadā Eiropas Ombuds uzsāka 458 izmeklēšanas, no kurām divas tika uzsāktas pēc savas iniciatīvas, vienlaikus slēdzot 560 izmeklēšanas (552 izmeklēšanas, kuru pamatā ir sūdzības, un 8, kuras tika uzsāktas pēc savas iniciatīvas); tā kā lielākā daļa izmeklēšanu joprojām attiecās uz Komisiju (274 izmeklēšanas jeb 59,7 %), kam sekoja Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO) (44 izmeklēšanas jeb 9,6 %) un ES aģentūras (33 izmeklēšanas jeb 7,2 %), bet pārējās izmeklēšanas attiecās uz: Parlamentu (21 izmeklēšana jeb 4,6 %), Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) (17 izmeklēšanas jeb 3,7 %), Eiropas Investīciju banku (7 izmeklēšanas jeb 1,5 %) un citām iestādēm (54 izmeklēšanas jeb 11,8 %); Z. tā kā par ES tiesību aktu pareizu piemērošanu un no tiem izrietošo saistību izpildi ir atbildīgas ES iestādes un struktūras saskaņā ar Līgumos un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā noteiktajām saistībām; AA. tā kā Ombuds uzsāka izmeklēšanu par Eiropas Banku iestādes (EBI) lēmumu, kas publiski tika paziņots 2019. gada 17. septembrī un ar ko tās izpilddirektoram tika atļauts kļūt par finanšu nozares lobiju organizācijas — Eiropas Finanšu tirgu asociācijas (AFME) — izpilddirektoru; tā kā Ombuds konstatēja administratīvas kļūmes gadījumus, jo, apstiprinot šo pāriešanu citā amatā, EBI nebija mazinājusi interešu konfliktu risku, turpinot sniegt izpilddirektoram, kura pilnvaru termiņš beidzās, piekļuvi konfidenciālai informācijai; AB. tā kā Ombuds uzsāka izmeklēšanu pēc sūdzības saņemšanas par ES Padomes prezidentūras korporatīvo sponsorēšanu; tā kā Ombuds norādīja, ka prezidentūras sponsorēšana rada reputācijas risku ES kopumā, un ieteica Padomei pieņemt norādījumus dalībvalstīm attiecībā uz prezidentūras sponsorēšanu, lai mazinātu šo reputācijas risku, AC. tā kā 2019. gada 30. jūlijā Komisija izsludināja uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus pētījumam, lai izstrādātu instrumentus un mehānismus vides, sociālo un pārvaldības (VSP) mērķu integrēšanai ES banku noteikumos; tā kā Komisija nolēma piešķirt līguma slēgšanas tiesības “BlackRock Investment Management” – uzņēmumam, kas pārvalda ieguldījumus lielos fosilā kurināmā uzņēmumos un sistēmiski svarīgās bankās, kas ir nozares, ko ietekmē jaunie ES līmeņa noteikumi par VSP jautājumiem; tā kā ombude savā izmeklēšanā saistībā ar šo lietu konstatēja, ka Komisijai vajadzēja būt modrākai un ka tās lēmums piešķirt līgumu “BlackRock” nesniedza pietiekamas garantijas, lai izslēgtu interešu konfliktu risku, kam būtu nopietna negatīva ietekme uz līguma izpildi, jo uzņēmums acīmredzami bija ieinteresēts turpmākā ES regulējuma izstrādē, kas ietekmēs pašu uzņēmumu un tā klientus, 1. atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda iesniegto ziņojumu par 2019. gadu; 2. apsveic Emily O’Reilly saistībā ar viņas atkārtotu ievēlēšanu par Eiropas ombudi un pauž gandarījumu par viņas izcilo darbu; atbalsta viņas apņemšanos turpināt centienus “nodrošināt, ka ES garantē visaugstākos pārvaldes, pārredzamības un ētikas standartus” un garantēt to pakalpojumu pieejamību un kvalitāti, kurus ES sniedz Savienības iedzīvotājiem; atkārtoti uzsver, ka pārredzamība ir princips, kas papildina tiesiskumu un demokrātiju, un ka tās īstenošanas mērķim vajadzētu būt iespēju nodrošināšana iedzīvotājiem piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā; Pārredzamība un ētika 3. atzinīgi vērtē produktīvās attiecības ar Ombudu –– nozīmīgu un neaizstājamu partneri Eiropas Parlamentam, kas atkārtoti ievēlēja līdzšinējo ombudi Emily O’Reilly uz otru pilnvaru termiņu, kā arī atbalstīja viņas priekšlikumu īpašam ziņojumam par pārredzamību Padomē, 2019. gada janvāra plenārsēdē ar balsu vairākumu pieņemot rezolūciju; 4. atzinīgi vērtē ombudes un viņas komandas ciešo sadarbību ar Lūgumrakstu komiteju, kas ļauj uzlabot Eiropas pārvaldes kvalitāti un ES iedzīvotājiem piedāvāto pakalpojumu pieejamību un kvalitāti; 5. uzsver, ka ES iestādēm ir jāsaglabā maksimāla pārredzamība un objektivitāte, lai iedzīvotāji varētu sekot lēmumu pieņemšanas procesam un aktīvi piedalīties tajā nolūkā stiprināt viņu uzticēšanos iestādēm un sajūtu, ka iestādes ir viņu tuvumā, vienlaikus garantējot piekļuvi visai attiecīgajai informācijai, lai iedzīvotāji varētu pilnībā īstenot savas demokrātiskās tiesības, un nodrošinot patiesu spēju saukt iestādes pie atbildības; uzsver, ka ombude sāka izmeklēšanu par Komisijas atteikumu piešķirt publisku piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz Covid-19 vakcīnu iegādi; prasa pilnībā publicēt līgumus un citus nolīgumus, kas parakstīti ar farmācijas uzņēmumiem, tostarp dokumentus, kas saistīti ar sarunām ar farmācijas uzņēmumiem par Covid-19 vakcīnu izstrādi, ražošanu, iegādi un ieviešanu, kā arī nodrošināt visu ar šīm vakcīnām saistīto klīnisko izmēģinājumu rezultātu pilnīgu pārredzamību; 6. uzsver, ka pārredzamības trūkums ES likumdošanas procesā palielina iedzīvotāju neuzticēšanos un vājina lēmumu pieņemšanas procesa likumīgumu kopumā; 7. atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda mērķi vienmēr saglabāt modrību, lai uzturētu visaugstākos iespējamos pārredzamības un ētikas standartus, tostarp veselības krīzes situācijā; 8. mudina Ombudu turpināt veicināt lielāku pārredzamību likumdošanas diskusijās Eiropas Savienības Padomes darba sagatavošanas struktūrās gan attiecībā uz publisku piekļuvi tās leģislatīvajiem dokumentiem, gan lēmumu pieņemšanas procesā, lai padarītu apspriedes saprotamākas; 9. aicina Padomi īstenot Eiropas Ombuda ieteikumus un pārskatīt savu konfidencialitātes politiku, lai savā darbā nodrošinātu visaugstāko pārredzamības līmeni un nodrošinātu sabiedrībai savlaicīgu un vienkāršu piekļuvi leģislatīvajiem dokumentiem; prasa pārredzami un sistemātiski atklāt dalībvalstu valdību formulētās nostājas, jo Padomei kā vienai no likumdevējām iestādēm ir jābūt atbildīgai sabiedrības priekšā par savu rīcību; atgādina par ierosinājumiem, kas izklāstīti rezolūcijā par Ombuda stratēģisko izmeklēšanu OI/2/2017 par ES Padomes darba sagatavošanas struktūrās notiekošo leģislatīvo diskusiju pārredzamību; 10. pauž nožēlu par to dalībvalstu praksi, kuras ir Padomes prezidentvalstis, piekrist korporatīvai sponsorēšanai; uzskata, ka šāda prakse ir jānovērš, lai saglabātu Padomes un visas ES reputāciju un integritāti; 11. mudina dalībvalstis rūpīgāk pildīt pienākumu sadarboties ar Ombudu; 12. norāda, ka saskaņā ar Ombuda ieteikumiem Komisija un Padome ir saglabājušas augstu likumdošanas procesa pārredzamības līmeni visā sarunu gaitā par Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes attiecībām, publicējot vairāk nekā 100 sarunu dokumentus un darot iedzīvotājiem pieejamu galvenā sarunvedēja darba grafiku, un aicina tās saglabāt šo līmeni, sagatavojot jauno brīvās tirdzniecības nolīgumu; aicina Komisiju kopumā pildīt savus pienākumus attiecībā uz visu ES tirdzniecības nolīgumu ilgtspējas ietekmes novērtējumiem; 13. atgādina, ka gadu gaitā galvenā sūdzību tēma joprojām ir pārredzamība, tostarp piekļuve dokumentiem, un atzinīgi vērtē to, ka, īstenojot dažādas izmeklēšanas, Ombuds ir prasījis nodrošināt publisku piekļuvi; tomēr pauž nožēlu par to, ka Ombuda ieteikumi ne vienmēr tiek īstenoti un ka OLAF ziņojums par Vācijas automobiļu ražotājam Volkswagen piešķirtā aizdevuma izmantošanu joprojām nav publicēts; prasa atjaunināt ES tiesību aktus par piekļuvi dokumentiem (Regula (EK) Nr. 1049/2001(5)), lai atvieglotu Eiropas Ombuda darbu; mudina Padomi steidzami atsākt diskusijas, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par strupceļu Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšanu(6); 14. atzinīgi vērtē vērienīgāko pieeju to struktūru pārredzamības līmenī, kuras gatavo Eurogrupas sanāksmes un pēc Ombuda pieprasījuma ir apņēmušās publicēt Eurogrupas sanāksmju datumus un darba kārtības projektus agrāk nekā iepriekš, lai vēstulēs sniegtu sīkāku informāciju sanāksmju kopsavilkumu veidā un iekļautu Eurogrupas tīmekļa vietnē vairāk informācijas par tās darbību; 15. atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda atkārtotos centienus novērst interešu konfliktus; uzsver, ka Padomē ir vajadzīga lielāka pārredzamība; stingri atbalsta Ombuda ieteikumus Padomes ģenerālsekretariātam saistībā ar lietu 1946/2018/KR; atzinīgi vērtē to, ka pēc šīs izmeklēšanas ir publicēti lobistu, Eiropadomes priekšsēdētāja un viņa kabineta locekļu sanāksmju protokoli, un uzsver, ka ir jāpieņem taisnīgs un vērienīgs tiesību akts par Pārredzamības reģistru, kas būtu pilnībā obligāts un juridiski saistošs visām ES iestādēm un aģentūrām un radītu pienākumus trešām personām un interešu pārstāvjiem, tādējādi nodrošinot pilnīgu lobēšanas pārredzamību; norāda uz Komisijas lēmumu neievērot Ombuda ieteikumus lietā 1302/2017/MH un nepiešķirt piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar tās Juridiskā dienesta atzinumiem par Pārredzamības reģistru; 16. atbalsta ombudes darbību saistībā ar izmeklēšanu Nr. 853/2020/KR saistībā ar “BlackRock” lietu un pauž stingru pārliecību, ka Komisijai šajā sakarā ir jāievēro Ombuda ieteikumi; tādēļ aicina Komisiju atjaunināt un stiprināt visus piemērojamos noteikumus attiecībā uz publiskā iepirkuma procedūrām, tostarp tās pamatnostādnes, lai novērstu jebkādu interešu konfliktu rašanos; aicina Komisiju pieņemt visus nepieciešamos pasākumus, lai saglabātu politikas veidošanas integritāti un uzticamību saistībā ar jaunu noteikumu pieņemšanu par VSP jautājumiem ES līmenī; 17. atzinīgi vērtē to, ka pēc 2019. gadā iesniegtās sūdzības par sponsorēšanu Rumānijas prezidentūras laikā Eiropas Ombuds pauda skaidru nostāju par šo jautājumu(7), jo priekšstats par ārēju ietekmi var apdraudēt ES integritāti kopumā; pieņem zināšanai Padomes veiktos pasākumus, reaģējot uz Ombuda ieteikumu, ka būtu jāsniedz norādījumi dalībvalstīm prezidentūras sponsorēšanas jautājumā; mudina Padomi nekavējoties veikt turpmākus pasākumus saistībā ar šo jautājumu; atzinīgi vērtē Vācijas prezidentvalsts lēmumu atturēties no jebkādas sponsorēšanas un mudina citas dalībvalstis sekot šim piemēram; 18. norāda, ka Komisija pēc Ombuda veiktās izmeklēšanas ir apņēmusies publicēt to ”padomdevēju struktūru” sanāksmju darba kārtību un protokolus, kuras ietekmē ES politikas izstrādi, kā arī iepriekšējo grupu dalībnieku apsvērumus, un ka jebkurai nākamajai šāda veida grupai jāpiemēro tādi paši pārredzamības standarti, kādus pieņēmušas ekspertu grupas; 19. uzsver, cik svarīga ir publiska piekļuve dokumentiem, kuros pausta dalībvalstu nostāja lēmumu pieņemšanas procesā; atbalsta Ombuda konstatējumus attiecībā uz lietu 2142/2018/EWM un pauž nožēlu par Komisijas pastāvīgo atteikšanos piešķirt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, kas saistīti ar pesticīdu riska novērtējumu attiecībā uz bitēm; 20. norāda, ka Komisija ir apņēmusies īstenot vairākus Eiropas Ombuda priekšlikumus, tostarp pieprasīt personām, kas pāriet darbā uz privāto sektoru, sniegt papildu informāciju par organizāciju, kurās tās sāk darbu, un par profesionālās darbības veidu, kuru tās uzsāk; uzsver, ka šādu amatu maiņu nevar uztvert vieglprātīgi, jo tā var izraisīt interešu konfliktus, ja bijušie valsts ierēdņi sāk strādāt kādā uzņēmumā, lai iesaistītos lobēšanas darbībās, kas saistītas ar politikas virzieniem, attiecībā uz kuriem viņi iepriekš ir pieņēmuši tiesību aktus vai kuru izstrādē ir bijuši iesaistīti; norāda, ka saskaņā ar nesenu ziņojumu(8) Komisija ir apstiprinājusi 99 % pieprasījumu par pāriešanu uz privāto sektoru, savukārt noraidījumu īpatsvars bija tikai 0,62 %, kas liecina par nepieciešamību pastiprināt uzraudzību; atgādina, ka ētikas noteikumi nav tikai formalitāte, un tie būtu jāievēro visām iestādēm; mudina Komisiju īstenot visus Ombuda ieteikumus, pieņemt stingrāku pieeju “virpuļdurvju efekta” problēmai un īstenot ierosinātos pasākumus, tostarp aizliegt jaunu darbību, ja ir pierādījumi, ka šāda darbība varētu radīt konfliktu ar sabiedrības interesēm, un tās ētikas tīmekļa vietnē tieši un savlaicīgi publicēt visu saistīto informāciju par katru gadījumu, kad bijušiem vadošiem darbiniekiem pēc novērtējuma ir uz vienu gadu piemērots aizliegums iesaistīties lobēšanas un interešu pārstāvēšanas darbībās; 21. atgādina, ka ES publiskajā pārvaldē ir jāuzlabo noteikumi un standarti, lai novērstu interešu konfliktus un nodrošinātu diskrētuma un godprātības pienākuma izpildi; aicina Eiropas Ombudu veicināt visaugstākos ētikas noteikumus un standartus visās ES iestādēs, aģentūrās un struktūrās, nodrošinot to pilnīgu un konsekventu īstenošanu; prasa, izmantojot piemērotus līdzekļus, neatkarīgi izvērtēt komisāra amata kandidātu iesniegtās interešu deklarācijas; uzsver nepieciešamību pārskatīt spēkā esošos noteikumus un praksi, lai stiprinātu godprātības prasības komisāriem gan viņu pilnvaru laikā, gan pēc tā, kā arī uzsver, ka ir jāpagarina ziņošanas periodi komisāriem par laikposmu pēc pilnvaru termiņa beigām; 22. uzsver, ka ir steidzami jāuzlabo un jāatjaunina pašreizējais Labas administratīvās prakses kodekss, pieņemot juridiski saistošu regulu šajā jomā; 23. atzinīgi vērtē Ombuda veiktās darbības attiecībā uz ”virpuļdurvju efekta” gadījumiem, kuru rezultātā EBI cita starpā ir pārskatījusi savu politiku, kā izvērtēt ierobežojumus un aizliegumus darbiniekiem pēc darba attiecību izbeigšanas, kā arī uzlabojusi procedūras, kā nekavējoties apturēt piekļuvi konfidenciālai informācijai darbiniekiem, par kuriem ir zināms, ka viņi pāriet citā darbā; aicina Ombudu turpināt centienus nodrošināt, lai visas ES iestādes un aģentūras ieviestu efektīvus noteikumus ar mērķi novērst ”virpuļdurvju efekta” gadījumus un jebkādus iespējamus interešu konfliktus; 24. pilnībā piekrīt Eiropas Ombuda secinājumam, ka Komisijas augstākā līmeņa amatpersonas iecelšanas procedūrā bija pieļautas četras administratīvas kļūmes, un atzinīgi vērtē to, ka jaunā Komisija 2019. gadā ieviesa īpašu procedūru tās ģenerālsekretāra iecelšanai amatā, tostarp publicējot paziņojumu par vakanci un iekļaujot šo iecelšanu komisāru iknedēļas sanāksmes darba kārtībā pietiekami savlaicīgi, lai ar šo lietu varētu pienācīgi iepazīties; 25. norāda, ka pēc Ombuda paša iniciatīvas veiktās izmeklēšanas EMA ieviesa pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot zāļu tirdzniecības licences apstiprināšanas procesa neatkarību un objektivitāti un palielināt pārredzamību tādās jomās kā klīniskie pētījumi; aicina EMA īstenot jaunos Ombuda ieteikumus, lai nodrošinātu tās neatkarību un objektivitāti un novērstu jebkādus interešu konfliktus; 26. atzinīgi vērtē to, ka Ombuds pievērš lielāku vajadzīgo uzmanību problēmām, kas saistītas ar iepirkuma procedūrām; 27. atzinīgi vērtē to, ka ir piešķirta lielāka nozīme Labas pārvaldības balvai, kuras mērķis ir piešķirt atzinību Savienības pārvaldes iestāžu iniciatīvām un projektiem, kas pozitīvi ietekmē ES iedzīvotāju dzīvi; apsveic Komisiju saistībā ar balvas saņemšanu kā atzinību par tās stratēģiju plastmasas piesārņojuma samazināšanai; uzskata, ka plašāka šīs balvas popularizēšana plašsaziņas līdzekļos apliecinātu Savienības iedzīvotājiem, ka ES iestādes rīkojas, lai izstrādātu konkrētus risinājumus; 28. atzinīgi vērtē to, ka Ombuds aizvien vairāk pievēršas lietām, kas saistītas ar to, kā Komisija pārvalda ES finansētos projektus; mudina Komisiju nodrošināt pārredzamu līdzekļu sadali un pārvaldību; uzstāj, ka Komisijai ir jāuzlabo tās pārvaldīto fondu gada darba programmu sagatavošanas procesa pārredzamība; aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis piešķir Eiropas strukturālo un investīciju fondu līdzekļus saskaņā ar prasībām, kas noteiktas UNCRPD attiecībā uz personu ar invaliditāti patstāvīgu dzīvi; 29. aicina Lūgumrakstu komiteju izskatīt gadījumus, kad ES iestādes nav reaģējušas uz Ombuda priekšlikumiem; Invaliditāte 30. atzinīgi vērtē Ombuda lomu, aizsargājot, veicinot un uzraugot to, kā ES pārvalde īsteno UNCRPD, un stiprinot ES darba kārtību attiecībā uz personu ar invaliditāti tiesībām; aicina Ombudu stingri uzraudzīt Komisijas priekšlikumus attiecībā uz jauno Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā laikposmam pēc 2020. gada; uzskata, ka ir steidzami jānovērš atbilstoša juridiskā pamata trūkums, lai nodrošinātu, ka ES līdzekļu izlietojums pilnībā atbilst UNCRPD prasībām; 31. atzinīgi vērtē Ombuda veikto stratēģisko izmeklēšanu par Komisijas tīmekļa vietņu pieejamību un pauž gandarījumu par Komisijas centieniem ņemt vērā Ombuda ieteikumus, sniedzot vairāk informācijas viegli lasāmos formātos; tomēr norāda, ka ir vajadzīga kompleksa pieeja, lai ES iestāžu tīmekļa vietnes padarītu pieejamas personām ar jebkura veida invaliditāti, tostarp valstu zīmju valodās; ierosina šajā procesā iesaistīt personu ar invaliditāti organizācijas; 32. atzinīgi vērtē to, ka Ombuds pēc sūdzības saņemšanas, kuru iesniedza persona ar redzes traucējumiem, uzsāka nepieciešamo izmeklēšanu par Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmantoto tiešsaistes rīku pieejamību; 33. aicina Komisiju ierosināt visaptverošu un vērienīgu ilgtermiņa Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā laikposmam pēc 2020. gada, lai cita starpā būtu iespējams pilnībā un konsekventi īstenot UNCRPD; 34. atzīst, ka salīdzinājumā ar 2018. gadu 2019. gadā ir palielinājies to cilvēku skaits, kuriem Ombuda birojs ir palīdzējis (pieaugums no 17 996 līdz 19 619), kā arī atzīst Ombuda centienus rast praktiskus risinājumus iedzīvotāju problēmām, vai nu sniedzot padomus tīmekļa vietnes interaktīvajā ceļvedī, vai arī atbildot uz informācijas pieprasījumiem, vai izskatot jaunas sūdzības (2019. gadā tika izskatīta 2201 šāda sūdzība); norāda uz nepieciešamību nodrošināt birojam nepieciešamos budžeta un personāla resursus, lai tas arī turpmāk pienācīgi un efektīvi palīdzētu ES iedzīvotājiem; Sūdzības 35. norāda, ka 2019. gadā Ombuds saņēma ievērojamu skaitu sūdzību no ES pilsoņiem, kuri dzīvo citā dalībvalstī, par to, ka viņiem bija grūtības reģistrēties un/vai balsot 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un atgādina, ka tiesības balsot vēlēšanās ir pamattiesības, kas atzītas ES Līgumos; 36. apsveic Ombudu ar 2019. gadā uzsāktajām izmeklēšanām, kuras attiecās uz šādiem galvenajiem tematiem: pārredzamība Savienības iestādēs, lobēšanas darbību pārredzamība, apkalpošanas kultūra, pamattiesības, ētikas jautājumi, iedzīvotāju līdzdalība ES lēmumu pieņemšanas procesos, personāla jautājumu pareiza pārvaldība, pieņemšana darbā un pareiza finanšu vadība; 37. norāda, ka 2019. gadā Ombuds izskatīja 1300 sūdzības, kas neietilpa tā pilnvaru jomā –– galvenokārt tādēļ, ka tās neattiecās ne uz vienas Savienības iestādes vai struktūras darbību; atbalsta Ombuda pieeju sniegt atbildes visiem, kuri pie tā vēršas, izskaidrojot Ombuda pilnvaras un sniedzot konsultācijas, kā arī pēc iespējas vairāk novirzot sūdzību iesniedzējus pie citām struktūrām, kas tiem var palīdzēt, un mudina Ombudu turpināt darboties tādā pašā veidā; 38. mudina Eiropas Ombudu saglabāt modrību un apņēmību, izskatot sūdzības par pamattiesībām, tostarp līdztiesību, nediskrimināciju un tiesībām tikt uzklausītam; atzinīgi vērtē Ombuda veikto izmeklēšanu Eiropas Patvēruma atbalsta birojā un intervijas ar patvēruma meklētājiem, kā arī izmeklēšanu par to, kā Komisija izskata sūdzību par romu diskrimināciju Itālijā; 39. norāda, ka izmeklēšanas gadījumu skaits attiecībā uz EPSO ir palielinājies no 23 izmeklēšanām 2018. gadā līdz 44 izmeklēšanām 2019. gadā; mudina Ombudu cieši uzraudzīt diskriminācijas novēršanas pasākumu pienācīgu īstenošanu attiecībā uz visām darbā pieņemšanas procedūrām; ierosina veikt stratēģisku izmeklēšanu par metodēm, kuras izmanto EPSO un citas aģentūras, lai pārliecinātos, ka godīgums un atklātība ir pilnībā ievēroti visās darbā pieņemšanas procedūrās; 40. norāda, ka tādu sūdzību skaits, kuras nav Ombuda pilnvaru jomā, ir saglabājies samērā stabils (1330 lietas 2019. gadā salīdzinājumā ar 1300 lietām 2018. gadā); uzskata, ka labāka un koordinētāka saziņa visu ES iestāžu līmenī par Eiropas Ombuda kompetencēm varētu palīdzēt samazināt to sūdzību skaitu, kuras nav tā pilnvaru jomā, un racionalizēt iedzīvotāju problēmu risināšanu; 41. atzinīgi vērtē Ombuda apņemšanos nodrošināt iedzīvotāju tiesības iesaistīties Savienības demokrātiskajā procesā, kā to apliecina Ombuda dalība Eiropas Ombudu tīkla ikgadējā konferencē 2019. gada aprīlī par nepieciešamību pastiprināt iedzīvotāju līdzdalību demokrātiskajā procesā; atbalsta Ombuda pieeju atbildēt visiem, kas vēlas saņemt palīdzību, valodā, kurā tiek iesniegta sūdzība, un aicina ES publisko pārvaldi darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāji spēj efektīvi sazināties ar to visās 24 oficiālajās ES valodās un valstu zīmju valodās; atzinīgi vērtē Ombuda pamatnostādņu projektu par valodu lietojumu ES iestāžu tīmekļa vietnēs; uzsver, ka šādas pamatnostādnes ir ārkārtīgi svarīgas, lai aizsargātu lielo Eiropas valodu daudzveidību; norāda, ka ES iestāžu tīmekļa vietnēs būtu labāk jāatspoguļo visu 24 ES oficiālo valodu vienlīdzība; pauž nožēlu par to, ka daudzas ES iestāžu tīmekļa vietņu sadaļas un tajās augšupielādētās publikācijas joprojām ir pieejamas tikai dažās populārās valodās un nekad nesaņem informāciju visās 24 oficiālajās ES valodās, kā to prasa Savienības principi; 42. atbalsta to ES iestāžu centienus, kuras cenšas ievērot Ombuda ieteikumus (77 %), un mudina tās arī turpmāk rīkoties šādi; joprojām pauž bažas par stabilo 23 % ieteikumu neīstenošanas rādītāju; ir informēts, ka Ombuda ieteikumi nav juridiski saistoši; mudina iestādes, struktūras un aģentūras ātri, efektīvi un atbildīgi reaģēt uz Ombuda ieteikumiem un kritiskajām piezīmēm; 43. atzinīgi vērtē to, ka vidējais izmeklēšanas ilgums lietās, kuras Eiropas Ombuds slēdza 2019. gadā, bija mazāks par septiņiem mēnešiem; tomēr norāda, ka dažu lietu slēgšana var ilgt līdz pat 18 mēnešiem; aicina visas ES iestādes uzlabot sadarbību ar Ombuda biroju ES iedzīvotāju interesēs, kuri sagaida ātrus savu problēmu risinājumus; 44. atzinīgi vērtē Ombuda tīmekļa vietnes pārveidi, padarot to par vieglāk lasāmu un funkcionālāku instrumentu, ko var izmantot ES iedzīvotāji; mudina Ombudu vēl vairāk paplašināt tā publikāciju tulkošanu dažādās ES valodās; 45. atzīst Eiropas Ombudu tīkla nozīmīgo ieguldījumu paraugprakses apmaiņā un informācijas sniegšanā par tā dalībnieku uzdevumiem un kompetencēm, kā arī par Eiropas Savienības tiesību aktu pareizu īstenošanu; ierosina šo tīklu ciešāk iesaistīt ES līdzekļu pareizas izmantošanas uzraudzībā; ierosina, ka tas varētu arī sniegt atbalstu valsts vai reģionālajiem ombudiem, kuri saskaras ar spēcīgu spiedienu no savu valstu valdībām, jo īpaši saistībā ar Hartā garantēto tiesību pārkāpumiem; aicina šo tīklu apsvērt lomu, ko varētu uzņemties valstu un reģionālie ombudi, lai vairāk iesaistītu ES iedzīvotājus Savienības lēmumu pieņemšanas procesā; uzsver, ka šis tīkls var arī veicināt labas pārvaldības kultūras veidošanu dalībvalstu līmenī, pastiprinot sadarbību un palielinot valstu ombudu izpratni par iedzīvotāju tiesību aizsardzības būtisko nozīmi; norāda, ka būtu jāpiešķir šim tīklam vairāk resursu; aicina Eiropas Ombudu tā mītnē regulāri organizēt Eiropas Ombudu tīkla sanāksmes ar pamatmērķi nodrošināt pamattiesību ievērošanu; 46. ļoti atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda stratēģisko iniciatīvu par noteiktu ES darbinieku tiesībām uz atvaļinājumu un bērna interesēm; uzskata, ka Eiropas Parlamenta noteikumu nesaskaņotība ar citu iestāžu noteikumiem(9) attiecībā uz to darbinieku tiesībām uz atvaļinājumu, kuri kļūst par vecākiem surogācijas ceļā, piemēram, neauglīgiem, viendzimuma un vientuļiem vecākiem, ignorē bērna primāro interešu prioritāti un pakļauj šādus darbiniekus ievērojamam diskriminācijas riskam; atgādina par Ombuda secinājumiem par to, cik svarīgi ir aizsargāt bērna intereses; prasa Parlamentam iesaistīties iestāžu dialogā un pieņemt lēmumu, kas šos noteikumus saskaņotu ar Padomes un Komisijas noteikumiem; Statūti un pilnvaras 47. aicina Padomi iesaistīties dialogā ar Eiropas Parlamentu attiecībā uz Eiropas Ombuda statūtu pārskatīšanu, lai Ombuda birojs varētu labāk veicināt visaugstākos ētiskas uzvedības standartus iestādēs un lai tam būtu pienācīgas pilnvaras efektīvi veikt savus pienākumus; 48. prasa Eiropas Parlamentam stiprināt Eiropas ombuda amata kandidāta izvirzīšanas procedūru, lai balsojums Parlamenta sasaukuma sākumā varētu notikt informētākā, vienotākā, pārredzamākā un strukturētākā veidā; jo īpaši aicina sniegt sīkāku aprakstu par termiņiem parakstu vākšanai un kandidātu kampaņu īstenošanai; 49. atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda piecu gadu stratēģiju “Ceļā uz 2019. gadu”, ar ko tika ieviesta stratēģiskāka pieeja labas pārvaldes veicināšanai; atzinīgi vērtē to, ka 2020. gada 7. decembrī tika publicēta jaunā stratēģija “Ceļā uz 2024. gadu”, kurā jāņem vērā vēl nepieredzētā situācija Eiropā saistībā ar Covid-19 pandēmiju; 50. atgādina, ka Ombuda mītne atrodas Eiropas Parlamentā; tādēļ mudina Ombudu prioritārā kārtā izmantot telpas, kas pieejamas Strasbūrā; 51. aicina Ombudu pārredzamības labad turpināt publicēt informāciju par pasākumiem, ko tas paredz rīkot, un norādīt ikviena pasākuma norises vietu; o 52. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ombudam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī to ombudiem vai līdzīgām kompetentajām iestādēm.
| ||||||||||||||||||||||||||
| Eiropas pusgads: 2021. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģija |
| |||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121., 126. un 136. pantu un Protokolu Nr. 12, – ņemot vērā Protokolu Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā, – ņemot vērā Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu, – ņemot vērā Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā, – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1175/2011, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu(1), – ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Direktīvu 2011/85/ES par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām(2), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1174/2011 par izpildes pasākumiem pārmērīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības koriģēšanai eurozonā(3), – ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Regulu (ES) Nr. 1177/2011, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu(4), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1176/2011 par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību(5), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1173/2011 par efektīvu budžeta uzraudzības īstenošanu eurozonā(6), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 473/2013 par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu uzraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai eurozonas dalībvalstīs(7), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 472/2013 par to eurozonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kurām draud nopietnas finanšu stabilitātes grūtības(8), – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 20. marta paziņojumu par Stabilitātes un izaugsmes pakta vispārējās izņēmuma klauzulas iedarbināšanu (COM(2020)0123), – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 27. maija paziņojumu “Eiropas lielā stunda ― jāatjaunojas un jāsagatavo ceļš nākamajai paaudzei” (COM(2020)0456), – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 27. maija paziņojumu “ES budžets ― Eiropas atveseļošanas plāna dzinējspēks” (COM(2020)0442), – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 28. maija priekšlikumu Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Savienības Atveseļošanas instrumentu ekonomikas atveseļošanas atbalstam pēc Covid-19 pandēmijas (COM(2020)0441), – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 17. septembra paziņojumu “2021. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģija” (COM(2020)0575) un 2020. gada 18. novembra paziņojumu “Brīdināšanas mehānisma ziņojums par 2021. gadu” (COM(2020)0745), – ņemot vērā Eiropas Fiskālās padomes 2019. gada 29. oktobrī sniegto gada pārskatu, Eiropas Fiskālās padomes 2020. gada 24. marta paziņojumu par Covid-19 un Eiropas Fiskālās padomes 2020. gada 1. jūlija novērtējumu par fiskālo nostāju, kas eurozonai ir piemērota 2021. gadā, – ņemot vērā 2020. gada 16. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību, kā arī par jauniem pašu resursiem, tostarp par ceļvedi jaunu pašu resursu ieviešanai(9), – ņemot vērā Komisijas sagatavoto Eiropas ekonomikas prognozi: 2021. gada ziema (iestāžu dokuments Nr. 144)(10), – ņemot vērā Eiropadomes 2020. gada 10. un 11. decembra ieteikumus par DFS un Eiropas Savienības Atveseļošanas instrumentu, Covid-19, klimata pārmaiņām, drošību un ārējām attiecībām (EUCO 22/20), – ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, – ņemot vērā Budžeta komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu, – ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas vēstuli, – ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A9-0036/2021), A. tā kā Eiropas pusgadam ir būtiska nozīme dalībvalstu ekonomikas un nodarbinātības politikas koordinēšanā, un to izmanto publisko finanšu stabilitātes nodrošināšanai, pārmērīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanai, strukturālo reformu atbalstam un investīciju veicināšanai, un tagad tas ir arī satvars, kas palīdz Savienībai un dalībvalstīm pārvarēt atveseļošanās problēmas, pamatojoties uz ES politikas prioritātēm; tā kā kopš 2008. gadā piedzīvotās valstu parāda krīzes Eiropas Savienība ir daudz spēcīgāka attiecībā uz krīžu pārvarēšanu, bet jaunas problēmas rodas saistībā ar makroekonomikas stabilitāti; B. tā kā Savienības un tās dalībvalstis ir apņēmušās ievērot Līgumos noteiktās pamatvērtības un īstenot ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, Eiropas sociālo tiesību pīlāru (ESTP) un Parīzes klimata nolīgumu; C. tā kā aspekti, kas saistīti ar ES fiskālās sistēmas iespējamo nākotni, tiks aplūkoti pārskatā par makroekonomikas tiesisko regulējumu Eiropas Parlamenta patstāvīgajā ziņojumā, kas veltīts šim jautājumam; norāda, ka regulējums tiks pārskatīts un tas būtu jāpielāgo atbilstīgi šā pārskata rezultātiem; D. tā kā nodarbinātības un sociālie aspekti, kas iekļauti gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijā (ASGS), ir aplūkoti paralēlajā ziņojumā “Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgads: 2021. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijas nodarbinātības un sociālie aspekti”; E. tā kā augsts valstu parāda līmenis var radīt smagu slogu nākamajām paaudzēm un kavēt atveseļošanos; F. tā kā pandēmija ir skārusi visas dalībvalstis, radot simetrisku satricinājumu, bet ietekmes mērogs, konkrēti ekonomiskie riski un sākotnējie apstākļi, kā arī atveseļošanās temps un spēks ievērojami atšķirsies; G. tā kā labvēlīgais laiks ir jāizmanto, lai īstenotu strukturālas reformas, jo īpaši pasākumus ar mērķi samazināt budžeta deficītu, valsts parādu un ienākumus nenesošus aizdevumus, un lai sagatavotos citai iespējamai ekonomikas krīzei vai recesijai; H. tā kā krīze salīdzinoši daudz vairāk ir skārusi sievietes un tā kā ierosinātajos atveseļošanās pasākumos tiek risinātas problēmas, ko Covid-19 krīze ir radījusi aprūpes nozarē, kā arī ar konkrētās problēmas, ar kurām saskaras sievietes; I. tā kā dalībvalstis, reaģējot uz pandēmiju, ir veikušas apjomīgus fiskālos pasākumus (4,2 % no IKP 2020. gadā un 2,4 % no IKP 2021. gadā). tā kā Eiropas ekonomikas sniegums diezin vai ļaus 2022. gadā sasniegt pirmspandēmijas līmeni; J. tā kā dalībvalstu pieņemtie atveseļošanas un noturības plāni ietvers valsts reformu un investīciju programmu, kas izstrādāta saskaņā ar ES politikas mērķiem un vērsta cita starpā arī uz zaļo un digitālo pārkārtošanos, I.Covid–19 krīze, Atveseļošanas un noturības mehānisms, Eiropas pusgada pagaidu korekcija 1. ņem vērā to, ka Eiropas pusgads un Atveseļošanas un noturības mehānisms ir cieši saistīti; norāda, ka atveseļošanas un noturības plānu (RRPs) novērtējums tiks veikts, ņemot vērā 11 kritērijus, kas sagrupēti šādās kategorijās: atbilstība, rezultativitāte, efektivitāte un saskaņotība; aicina Komisiju rūpīgi pārbaudīt šos plānus, lai nodrošinātu, ka atveseļošana rada Eiropas pievienoto vērtību, uzlabo dalībvalstu ilgtermiņa konkurētspēju un ilgtspējīgas izaugsmes izredzes un palīdz Eiropas ekonomikai risināt problēmas un gūt labumu no zaļās un digitālās pārkārtošanās, ESTP un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM); 2. turklāt atzinīgi vērtē ātro un aktīvo reakciju uz krīzi monetārās un fiskālās politikas jomā gan ES, gan dalībvalstu līmenī, kā arī nākamās DFS un Eiropas Atveseļošanas instrumenta (EANI) pieņemšanu; aicina Komisiju un Padomi paātrināt Atveseļošanas un noturības mehānisma īstenošanu, lai varētu ātri izmaksāt finansējumu; uzsver – lai klimata un digitālā pārkārtošanās būtu sekmīga, tās pamatā ir jābūt sociālajai un vienotā tirgus dimensijai; uzstāj, ka līdzekļi un resursi jānovirza projektiem un labuma guvējiem, kuri piešķirtos resursus tērē atbildīgi un efektīvi un ekonomiski dzīvotspējīgiem un ilgtspējīgiem projektiem, kas dod vislabākos iespējamos rezultātus; atgādina par Eiropas Parlamenta lomu atveseļošanas un noturības dialogā, kas izveidots ar ANM regulu, jo Parlaments arī uzraudzīs, kā tā kompetentās komitejas rūpīgi pārbauda saikni starp Eiropas pusgadu un ANM; 3. uzsver, ka Atveseļošanas un noturības mehānisma mērķis ir padarīt dalībvalstu ekonomiku un sabiedrību noturīgāku, vienlaikus cenšoties ES panākt konkurētspējīgu ilgtspēju, konverģenci un kohēziju; uzsver, ka valstu līdzatbildība un pārredzamība būs būtiski elementi, lai ātri un sekmīgi īstenotu Atveseļošanas un noturības mehānismu un atveseļošanas plānus; tādēļ uzskata, ka ir būtiski, lai debates notiktu valstu parlamentos un lai Komisija proaktīvi sadarbotos ar valstu iestādēm un attiecīgajām ieinteresētajām personām ar mērķi jau agrīnā posmā apspriest valstu plānu projektus, nodrošinot īpaši pielāgotus risinājumus un konkrētas reformas; 4. pauž gandarījumu par to, ka nolūkā pārvarēt Covid-19 izraisīto bezprecedenta krīzi dalībvalstis un ES iestādes izveidoja EANI, lai palīdzētu atveseļošanai; tādēļ norāda, ka ANM rada unikālu iespēju īstenot reformas un investīcijas, kas vajadzīgas, lai ES būtu gatava risināt pašreizējās problēmas; 5. uzskata, ka Covid-19 “simetriskā” ietekme faktiski ir palielinājusi sociālekonomisko plaisu starp ES dalībvalstīm un to reģioniem; 6. turklāt norāda, ka Eiropas pusgadā un Atveseļošanas un noturības mehānismā paredzētie termiņi pārklāsies un tas prasa pusgada procesa pagaidu pielāgošanu, lai pienācīgi uzsāktu Atveseļošanas un noturības mehānisma darbību; uzsver, ka ES atveseļošana dod vienreizēju iespēju sniegt dalībvalstīm norādījumus par to, kurās jomās visvairāk ir vajadzīgas reformas un investīcijas, lai paātrinātu pāreju uz ilgtspējīgāku, noturīgāku un iekļaujošāku ES; 7. atbalsta Komisijas norādījumus dalībvalstīm to Atveseļošanas un noturības plānos iekļaut ieguldījumus un reformas pamatjomās, kas atbilst ES mērķim par taisnīgu klimata un digitālo pārkārtošanos; 8. uzskata, ka četras dimensijas, kas noteiktas 2020. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijā, proti: sociālā un vides ilgtspēja, ražīgums, taisnīgums un stabilitāte, būtu jāņem vērā, dalībvalstīm sagatavojot savus atveseļošanas un noturības plānus, kuru centrā jābūt sešiem pīlāriem, kas noteikti Regulā, ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu; atkārtoti norāda — lai nodrošinātu pārredzamību, Komisija dalībvalstu izstrādātos valstu atveseļošanas un noturības plānus vienlaikus nosūtīs gan Padomei, gan Eiropas Parlamentam; 9. uzsver, ka Regulā, ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu, ir atzīts, ka Covid-19 krīze ir jo īpaši ietekmējusi sievietes, kuras veido lielāko veselības aprūpes darbinieku daļu visā Savienībā un ir apvienojušas neapmaksātu aprūpes darbu ar saviem tiešā darba pienākumiem; 10. uzskata, ka šā gada cikla pagaidu pielāgošana nevar būt svarīgāka par Eiropas pusgada sākotnējo mērķi un funkciju un tā nedrīkst kavēt Eiropas pusgada turpmāko attīstību; atgādina, ka Eiropas pusgada cikls ir vispāratzīts satvars, kas ļauj ES dalībvalstīm koordinēt savu budžeta, ekonomikas, sociālo un nodarbinātības politiku, un pēc Covid-19 krīzes vairāk nekā jebkad agrāk būs vajadzīgs funkcionējošs Eiropas pusgads, lai koordinētu šīs politikas jomas visā Eiropas Savienībā, taču norāda arī to, ka Eiropas pusgads kopš tā sākuma ir paplašināts, lai cita starpā iekļautu jautājumus, kas saistīti ar finanšu nozari un nodokļiem, kā arī lai Eiropas pusgadā iekļautu ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, pienācīgi ņemot vērā mūsu planētas iedzīvotājus; norāda — lai vēl vairāk stiprinātu ekonomisko un sociālo noturību, ES ir jāīsteno ESTP principi; atgādina, ka ilgtspējīgas izaugsmes veicināšana ilgtspējīgā veidā nozīmē veicināt atbildīgu fiskālo politiku un strukturālās reformas, efektīvas investīcijas, digitālo pārveidi un zaļu un taisnīgu pārkārtošanos; aicina dalībvalstis un Komisiju atveseļošanas plānos panākt pienācīgu līdzsvaru starp ilgtspējīgu, izaugsmi stiprinošu publisko un privāto investīciju veicināšanu un strukturālajām reformām; 11. uzskata, ka 2021. gada Eiropas pusgada īstenošana sniedz lielisku iespēju uzlabot valstu līdzatbildību, ņemot vērā to, ka dalībvalstis izstrādā īpaši pielāgotus atveseļošanas un noturības plānus, lai reaģētu uz to dažādajām vajadzībām; šajā sakarībā ir pārliecināts, ka ir jāgarantē un galu galā jāpalielina demokrātiskā leģitimitāte, tostarp Eiropas Parlamenta pienācīga loma šā mehānisma īstenošanā, kā noteikts Regulā, ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu; aicina dalībvalstis, nepieciešamības gadījumā izmantojot tehniskā atbalsta instrumentu, veidot nepieciešamās administratīvās un uzraudzības spējas, lai sniegtu stingras garantijas par līdzekļu pareizu un efektīvu izmantošanu, kā arī augstu absorbcijas spēju; atgādina, ka uz atveseļošanas un noturības plāniem attiecas pareizas ekonomikas pārvaldības horizontālās prasības un Savienības budžeta aizsardzībai paredzētais vispārējais noteikumu režīms; II.ES ekonomiskās perspektīvas 12. pauž bažas par ārkārtīgi grūto situāciju, kādā atrodas ES dalībvalstu ekonomikas, un to, ka saskaņā ar Komisijas 2021. gada ziemas ekonomikas prognozi IKP ir samazinājies vēl nepieredzētā apmērā gan eurozonā, gan ES kopumā; norāda, ka ES IKP 2020. gadā ir samazinājies par 6,3 % (6,8 % eurozonā), turpretī ekonomikas atlabšana 2021. gadā tiek paredzēta 3,7 % apmērā (3,8 % eurozonā); 13. uzsver, ka bezprecedenta ekonomikas lejupslīde 2020. gadā un pasākumi, kas veikti, reaģējot uz pandēmiju, 2020. gadā būs palielinājuši ES parāda attiecību pret IKP līdz jaunam rekordam — aptuveni 93,9 % (101,7 % eurozonā) un paredzēts, ka 2021. gadā tā turpinās pieaugt līdz aptuveni 94,6 % (102,3 % eurozonā); uzsver, ka saglabājas augsts nenoteiktības līmenis un ka ekonomikas perspektīvas lielā mērā ir atkarīgas no tā, cik ātri šo pandēmiju var pārvarēt; turklāt saprot, ka šos parāda līmeņus var noturēt ar pietiekamu ekonomikas izaugsmi; atkārtoti uzsver, cik svarīga ir valsts parāda ilgtspēja ilgtermiņā; norāda, ka daudzas dalībvalstis vēl pirms šīs krīzes sākuma atradās vājā fiskālajā situācijā, ko vēl vairāk pasliktina pandēmija; 14. pauž bažas par Covid-19 pandēmijas ievērojamo negatīvo ietekmi uz ES ekonomiku, jo īpaši uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU ), vienoto tirgu un tā konkurētspēju, un uzsver, cik svarīgi ir īstenot Eiropas zaļo kursu, ESTP un ANO IAM; tādēļ uzskata, ka dalībvalstu darbību koordinēšana cita starpā ir būtisks instruments minētās negatīvās ietekmes mazināšanai; uzskata – ja ES nespēs pienācīgi reaģēt uz pašreizējo krīzi, tad gan eurozona, gan ES kopumā riskē vēl vairāk atpalikt vides ilgtspējas, konkurētspējas, produktivitātes, godīguma un makroekonomikas stabilitātes mērķu sasniegšanā; 15. atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus vienotajā tirgū, vienlaikus ņemot vērā fiziskās īpatnības, ar kurām saskaras ES salu, perifērie un mazapdzīvotie reģioni, un situāciju ES vismazāk attīstītajos reģionos, kas ir nepieciešams priekšnoteikums, lai cita starpā veicinātu digitālo pārveidi un zaļo un taisnīgo pārkārtošanos, inovāciju, kā arī stiprinātu atveseļošanos un konkurētspēju; 16. prasa labāk īstenot atbildīgu publisko finanšu pārvaldību, sociāli līdzsvarotas reformas, kas uzlabos ilgtermiņa prognozes, un veikt kvalitatīvas un efektīvas publiskās un privātās investīcijas, kas cita starpā palīdzēs realizēt zaļo un digitālo pārkārtošanos; 17. pauž bažas par pandēmijas apturēšanas pasākumu ietekmi uz zemo ražīguma pieaugumu ES un izteikto ražīguma pieauguma samazināšanos eurozonā vēl pirms šīs pandēmijas; uzskata, ka būtu jāīsteno līdzsvarota stratēģija ilgtspējīgas izaugsmes un ieguldījumiem labvēlīgas vides veicināšanai, vienlaikus uzlabojot fiskālo stabilitāti; uzsver, ka īpašs uzsvars būtu jāliek uz nākotni vērstām investīcijām un politikas virzieniem, un tas jo īpaši būtu jādara dalībvalstīm, kurām ir fiskālās iespējas investēt, lai veicinātu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi; 18. atzinīgi vērtē Eiropas zaļo kursu kā ES jaunās ilgtspējīgas izaugsmes stratēģiju, kurā iekļautas četras dimensijas: vide, ražīgums, stabilitāte un taisnīgums, ko palīdzēs īstenot digitālās un zaļās tehnoloģijas, inovatīva rūpnieciskā bāze un stratēģiskā autonomija; III.Atbildīga fiskālā un ilgtspējas politika 19. norāda — lai gan ir jaunas problēmas saistībā ar makroekonomisko stabilitāti, ekonomiskā un monetārā savienība ir daudz labākā situācijā, lai pārvarētu krīzes, nekā tā bija 2008. gada finanšu un ekonomikas krīzes laikā; pauž pārliecību, ka noturīgas un ilgtspējīgas ekonomikas atveseļošanas veicināšana atbilstīgi ES politikas mērķiem, koncentrējoties uz zaļo, taisnīgo un digitālo pārkārtošanos, ir viena no svarīgākajām tūlītējām prioritātēm; norāda, ka pašreizējās krīzes pārvarēšanas līdzekļi ir tādi, kas prasa īstenot – tik ilgi, cik nepieciešams – ekspansīvu fiskālo politiku; 20. norāda, ka tās dalībvalstis, kuras pakāpeniski bija izveidojušas fiskālās rezerves, spēja ātrāk un bez saistītām aizņēmumu izmaksām mobilizēt fiskālos stimulus, kas palīdzēja mazināt pandēmijas negatīvo sociālekonomisko ietekmi; atkārtoti norāda, ka turpmāka fiskālo rezervju papildināšana sociāli atbildīgā veidā būs svarīga, lai sagatavotos turpmākajām krīzēm; tomēr mudina dalībvalstis, Komisiju un Padomi, reaģējot uz šo ekonomikas krīzi, neatkārtot pagātnes kļūdas; piekrīt Eiropas Fiskālās padomes viedoklim, ka ekonomikas atveseļošanas nolūkā nav ieteicams strauji mainīt fiskālās politikas nostāju; 21. norāda uz to, ka Komisija 2021. gadā ir paredzējusi nākt klajā ar ieteikumiem par dalībvalstu budžeta stāvokli, kā paredzēts Stabilitātes un izaugsmes paktā; norāda, ka ekonomikas pārvaldības sistēmā būtu jāņem vērā arī pašreizējā ekonomiskā situācija un tai vajadzētu būt saskaņotai ar ES politikas prioritātēm, vienlaikus uzlabojot atbilstību fiskālajiem noteikumiem, kuri būtu jāvienkāršo, jāpadara skaidri un praktiski un kuri tiks pārskatīti, kā arī pielāgoti atbilstīgi rezultātiem; aicina izmantot pragmatiskāku pieeju un uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka šī sistēma ir stingrāka ekonomikas uzplaukuma apstākļos, bet elastīgāka sliktos ekonomikas apstākļos; 22. neskarot rezultātus, kas gūti diskusijās par Stabilitātes un izaugsmes pakta reformu, uzsver, ka pašreizējie ES fiskālie un budžeta noteikumi nodrošina krīzes laikā nepieciešamo elastību, aktivizējot Stabilitātes un izaugsmes pakta vispārējo izņēmuma klauzulu un ļaujot visām ES dalībvalstīm pieņemt tādu fiskālo nostāju, kas nepieciešama, lai aizsargātu savu ekonomiku, tādējādi demonstrējot ārkārtēju pretcikliskumu; 23. paredz, ka vispārējā izņēmuma klauzula tiks aktivizēta tik ilgi, kamēr būs pamatojums šādai aktivizēšanai, nolūkā atbalstīt dalībvalstu centienus atgūties no pandēmijas izraisītās krīzes un stiprināt to konkurētspēju, kā arī ekonomisko un sociālo noturību; pieņem zināšanai Komisijas viedokli, ka saskaņā ar pašreizējām sākotnējām norādēm vispārējā izņēmuma klauzulu būtu jāturpina piemērot 2022. gadā un tā jādeaktivizē 2023. gadā; aicina Komisiju Eiropas pusgada paketē, pamatojoties uz 2021. gada pavasara ekonomikas prognozi, izvērtēt vispārējās izņēmuma klauzulas deaktivēšanu vai turpmāku piemērošanu; norāda, ka pēc vispārējās izņēmuma klauzulas deaktivēšanas Komisija turpinās ņemt vērā konkrētām valstīm raksturīgās situācijas; 24. ņem vērā Komisijas paziņojumu par fiskālās politikas atbildes pasākumiem, reaģējot uz Covid-19(11), kurā izklāstīti apsvērumi par to, kā ES līmenī koordinēt fiskālās politikas īstenošanu, pārejot uz nākamo līmeni saskaņotajā pieejā pandēmijas novēršanai, ekonomikas saglabāšanai, ilgtspējīgas atveseļošanās atbalstīšanai un fiskālās stabilitātes saglabāšanai vidējā termiņā; atzīst, ka vispārējā izņēmuma klauzula ļauj dalībvalstīm uz laiku atkāpties no korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai, ar noteikumu, ka tas neapdraud fiskālo stabilitāti vidējā termiņā un nenoved pie Pakta procedūru apturēšanas; pieņem zināšanai Komisijas novērtējumu, ka krīzes smagās ietekmes dēļ ir palielinājušies ilgtspējas riski un ka tas, visticamāk, vidējā termiņā radīs mazāk labvēlīgas izaugsmes un fiskālās trajektorijas; uzsver Komisijas aicinājumu pēc iespējas labāk izmantot vispārējo izņēmuma klauzulu un Eiropas Atveseļošanas instrumentu; 25. aicina Komisiju izlēmīgi rīkoties, lai novērstu krāpšanu nodokļu jomā, nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kā arī nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, kas mazina valstu budžetu potenciālos ieņēmumus un cita starpā kavē valdību spēju rīkoties, lai atveseļotos no Covid-19 pandēmijas; 26. norāda, ka Komisija līdz 2021. gada aprīļa beigām paredzējusi veikt padziļinātus pārskatus, novērtējot nelīdzsvarotības pašreizējo stāvokli atsevišķās dalībvalstīs; vēl norāda, ka Covid-19 krīze saasina vairākas pašreizējās makroekonomiskās nelīdzsvarotības; 27. atgādina, ka steidzami ir jāpabeidz un jāstiprina ekonomiskās un monetārās savienības struktūra, pabeidzot banku savienības un kapitāla tirgu savienības izveidi, lai aizsargātu iedzīvotājus un mazinātu spiedienu uz publiskajām finansēm ārēju satricinājumu laikā, lai tādējādi pārvarētu sociālo un ekonomisko nelīdzsvarotību; IV.Izaugsmi veicinošas, līdzsvarotas un ilgtspējīgas strukturālās reformas 28. apzinās, ka Covid-19 krīzi nevar atrisināt tikai ar pašreizējo fiskālo nostāju; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi īstenot padziļinātas, izaugsmi veicinošas, līdzsvarotas, ilgtspējīgas un sociāli taisnīgas, konkrētām situācijām piemērotas strukturālās reformas, lai cita starpā nodrošinātu ilgtspējīgu un sociāli iekļaujošu izaugsmi un darbvietas, kas var efektīvi atbalstīt atveseļošanu, kā arī atbalstīt digitālo pārveidi un zaļo pārkārtošanos, kvalitatīvu nodarbinātību, nabadzības samazināšanu un ANO IAM īstenošanu, un var veicināt konkurētspēju un vienoto tirgu, palielinot konverģenci un spēcīgāku un ilgtspējīgu izaugsmi Savienībā un tās dalībvalstīs; norāda, ka dalībvalstu ekonomikas ilgtermiņa izaugsmes potenciālu jo īpaši var veicināt tikai ar strukturāliem uzlabojumiem; tomēr norāda, ka dalībvalstu politikas pasākumu saskaņošanas efektivitāte un panākumi būs atkarīgi no Stabilitātes un izaugsmes pakta pārskatīšanas un — atkarībā no gūtā rezultāta — no tā pielāgošanas, kā arī no dalībvalstu lielākas līdzatbildības par konkrētām valstīm adresēts ieteikumu īstenošanu; 29. aicina Komisiju sākt darbu pie klimata rādītāja izstrādāšanas, ar kuru izvērtēt neatbilstību starp katras dalībvalsts budžeta struktūru un attiecīgajam valsts budžetam paredzēto scenāriju, kurš saskaņots ar Parīzes nolīgumu; uzsver, ka šim rādītājam ir jāsniedz dalībvalstīm informācija par to virzību Parīzes nolīguma ietvaros, lai nodrošinātu, ka Eiropa līdz 2050. gadam var kļūt par pirmo klimatneitrālo kontinentu; sagaida, ka šis klimata rādītājs kapos par norādi dažādām ES politikas jomām un tādējādi tiks izmantots arī kā ceļvedis Eiropas pusgadam, nevājinot tā sākotnējo mērķi; 30. uzskata, ka digitālo prasmju attīstīšana ir priekšnoteikums tam, lai nodrošinātu, ka visi Eiropas iedzīvotāji var piedalīties sabiedrības dzīvē un izmantot digitālās pārejas sniegtās priekšrocības; norāda, ka tāpēc būs jāveic reformas izglītības, prasmju un mūžizglītības jomā, lai virzītu pārkārtošanos darba tirgū, izstrādātu un ieviestu būtiskas digitālās tehnoloģijas un veidotu Eiropas digitālo nākotni; turklāt norāda, ka — lai novērstu digitālo plaisu, būtu jāatbalsta vienlīdzība attiecībā uz vispārēju piekļuvi digitālajai infrastruktūrai, aprīkojumam un prasmēm; 31. aicina dalībvalstis un Komisiju, ievērojot fiskālo stabilitāti un pareizus budžeta noteikumus, izveidot tiesisko un pārvaldības regulējumu, tostarp investīciju noteikumus vai citus atbilstīgus mehānismus, kas ir paredzami un atbalsta publiskās un privātās investīcijas saskaņā ar ES ilgtermiņa mērķiem, vienlaikus nodrošinot dalībvalstu spēju reaģēt uz turpmākām krīzēm; 32. ņem vērā to, ka Komisija mudina dalībvalstis saistībā ar Atveseļošanas un noturības mehānismu iesniegt savas reformu programmas un atveseļošanas un noturības plānus vienotā integrētā dokumentā; 33. uzsver, ka Atveseļošanas un noturības mehānisms, sniedzot finansiālu atbalstu, var būt unikāla iespēja palīdzēt dalībvalstīm risināt to problēmas, kas konstatētas Eiropas pusgada ietvaros; 34. atgādina, ka sociāli līdzsvarotām, izaugsmi veicinošām strukturālām reformām ne vienmēr ir vajadzīga fiskālā telpa, bet drīzāk politiski, likumdošanas un administratīvi centieni; 35. uzsver, ka būs nepieciešama pastāvīga uzraudzība un modrība un dalībvalstīm būtu jānovērš no jauna rodošās nelīdzsvarotības, veicot reformas, kas stiprina ekonomisko un sociālo noturību un veicina digitālo pārveidi un zaļu un taisnīgu pārkārtošanos; pauž gandarījumu, ka Komisija turpinās uzraudzīt, kā dalībvalstis īsteno reformas, kas ierosinātas iepriekšējo gadu konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos; uzskata, ka šajā procesā būtu jāņem vērā dalībvalstu ekonomiskās un sociālās perspektīvas; V.Investīcijas 36. uzsver, ka ES saskaras ar nepieredzētu izaicinājumu mazināt pandēmijas ekonomiskās sekas atbilstīgi ES stratēģijām, lai panāktu ilgstošu ietekmi uz dalībvalstu izturētspēju, un uzskata, ka ekonomikas atlabšana būtu jāveic, stiprinot vienoto tirgu, pētniecību un inovāciju un saskaņā ar Eiropas zaļo kursu, ANO IAM, ESTP īstenošanu un konkurētspēju, vienlaikus atvieglojot MVU situāciju un uzlabojot to piekļuvi privātajam kapitālam; ir pārliecināts, ka tāpēc ir jāpalielina ekonomiski, sociāli, vidiski un digitāli dzīvotspējīgi ieguldījumi ilgtermiņā, kā arī jāuzlabo konverģence un kohēzija ES un dalībvalstīs; 37. norāda uz ieguldījumu trūkumu, jo prognozes liecina par nepieciešamību palielināt ieguldījumus; uzsver, ka publiskās investīcijas ir ierobežotas, jo tās veido nepietiekami resursi, ko galvenokārt finansē nodokļu maksātāji; norāda, ka investīciju nepietiekamības apmērs prasa arī apjomīgas privātās un publiskās investīcijas, kas rada atbilstošu infrastruktūras līmeni, un paredzamu un labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi, kura veicina šādas investīcijas; 38. uzsver, ka dalībvalstīm būtu jākoncentrējas uz mērķtiecīgām publiskām un privātām investīcijām nākotnes prasībām atbilstošā infrastruktūrā un citās jomās, kas vēl vairāk stiprina vienoto tirgu, veicina pāreju uz tīrāku, sociāli iekļaujošu, ilgtspējīgu un digitālu sabiedrību un palielina ES konkurētspēju un stratēģisko autonomiju; tādēļ uzskata, ka prioritāte jāpiešķir pārrobežu un daudzvalstu projektiem; 39. uzsver, ka ir jāpieņem investīcijām labvēlīga politika, jāsamazina administratīvais slogs un jāgarantē vienlīdzīgi konkurences apstākļi, jo īpaši MVU, kas ir ES ekonomikas un darbvietu radīšanas mugurkauls; uzskata, ka tas viss sekmētu ekonomikas atveseļošanos un radītu labvēlīgus apstākļus izaugsmei ilgtermiņā; VI.Demokrātiskāks Eiropas pusgads 40. uzsver, cik svarīgi ir Eiropas pusgada procesā pilnībā apspriest visus aktuālos jautājumus un pienācīgi iesaistīt valstu parlamentus un Eiropas Parlamentu; atkārtoti aicina stiprināt Eiropas Parlamenta demokrātisko lomu ekonomikas pārvaldības sistēmā un aicina Padomi un Komisiju pienācīgi ņemt vērā parlamentu pieņemtās rezolūcijas; aicina Komisiju vienlīdz pilnīgi informēt gan Eiropas Parlamentu, gan Padomi, kā līdztiesīgus likumdevējus, par visiem aspektiem, kas saistīti ar ES ekonomikas pārvaldības sistēmas piemērošanu, tostarp par sagatavošanas posmiem; 41. prasa nodrošināt ciešu koordināciju ar sociālajiem partneriem un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām gan valstu, gan Eiropas līmenī, lai stiprinātu demokrātisko pārskatatbildību un pārredzamību; 42. uzsver Ekonomikas un monetārās komitejas svarīgo lomu, uzlabojot Eiropas Parlamenta pārskatatbildību, jo līdz šim Eiropas pusgada īstenošanā gūtā pieredze liecina, ka pašreizējo pārskatatbildību varētu pastiprināt, lai uzlabotu tās leģitimitāti un efektivitāti; 43. uzsver, ka Eiropas pusgads ir jaukts pasākums, kurā gada laikā tiek apvienoti tā dēvētie valstu un Eiropas pusgadi; atgādina, cik svarīgi ir ievērot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus; o 44. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
| ||||||||||||||||||||||||||||||
| Eiropas pusgads: 2021. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijas nodarbinātības un sociālie aspekti |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 17. septembra paziņojumu “2021. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģija” (COM(2020)0575), – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 18. novembra priekšlikumu Komisijas un Padomes vienotajam nodarbinātības ziņojumam (COM(2020)0744), – ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) 2020. gada 1. decembra ekonomikas prognozi, 2020. gada sējums, 2. numurs, – ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 2020. gada 2. decembra vispārējo ziņojumu par algām (2020–2021), kas veltīts algām un minimālajām algām Covid-19 laikā, un SDO vēstījumus (Monitors) par Covid-19 un darba pasauli, – ņemot vērā 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(1), – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. janvāra paziņojumu “Spēcīga sociālā Eiropa taisnīgai pārejai” (COM(2020)0014), – ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, – ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši 1., 3., 4., 5., 8., 10. un 13. mērķi, – ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019)0640), – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 27. maija paziņojumu “Eiropas lielā stunda ― jāatjaunojas un jāsagatavo ceļš nākamajai paaudzei” (COM(2020)0456), – ņemot vērā Atveseļošanas un noturības mehānismu, – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 27. maija paziņojumu “ES budžets ― Eiropas atveseļošanas plāna dzinējspēks” (COM(2020)0442), – ņemot vērā 2017. gada 16. novembra rezolūciju par nevienlīdzības apkarošanu kā instrumentu darbvietu radīšanai un izaugsmes stimulēšanai(2), – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 27. maija paziņojumu “Pielāgotā Komisijas darba programma 2020. gadam” (COM(2020)0440), – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 28. maija priekšlikumu Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Savienības Atveseļošanas instrumentu ekonomikas atveseļošanas atbalstam pēc Covid-19 pandēmijas (COM(2020)0441), – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 1. jūlija paziņojumu “Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai” (COM(2020)0274), – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra paziņojumu “Eiropas digitālās nākotnes veidošana” (COM(2020)0067), – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 1. jūlija dienestu darba dokumentu, kas pievienots priekšlikumam Padomes ieteikumam “Tilts uz nodarbinātību — Garantijas jauniešiem pastiprināšana” (SWD(2020)0124), – ņemot vērā 2020. gada 10. jūlija nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(3), – ņemot vērā 2020. gada 8. jūlija nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz resursiem īpašajam piešķīrumam Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai groza Regulu (ES) Nr. 1303/2013(4), – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 6. maijā publicēto 2020. gada pavasara Eiropas ekonomikas prognozi, – ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2020. gada 18. septembra atzinumu “Pienācīgas minimālās algas visā Eiropā”(5), – ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2020. gada 16. jūlija atzinumu “Eiropas atveseļošanas plāns un daudzgadu finanšu shēma 2021.–2027. gadam”(6), – ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2019. gada 11. decembra atzinumu “Kopīgi obligātie standarti ES dalībvalstīs bezdarba apdrošināšanas jomā — konkrēts pasākums virzībā uz Eiropas sociālo tiesību pīlāra efektīvu īstenošanu”(7), – ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) 2020. gada 24. jūnija pētījumu “COVID-19: Policy responses across Europe” (“Covid-19: politiskie atbildes pasākumi visā Eiropā”), – ņemot vērā Urzulas fon der Leienas 2019. gada 9. oktobrī izklāstītās Politikas pamatnostādnes nākamajai Eiropas Komisijai (2019–2024) “Eiropas Savienība, kas tiecas uz augstākiem mērķiem”, – ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko 2017. gada 17. novembrī izsludināja Padome, Komisija un Parlaments, – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “Jauna Eiropas industriālā stratēģija” (COM(2020)0102), – ņemot vērā ESAO 2018. gada 15. jūnija pētījumu “A Broken Social Elevator? How to Promote Social Mobility” (“Sociālais lifts nestrādā? Kā veicināt sociālo mobilitāti”), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Direktīvu (ES) 2019/1158 par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2010/18/ES(8), – ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par nabadzību — dzimuma perspektīva(9), – ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 19. septembra atzinumu “Digitālā plaisa starp dzimumiem”(10), – ņemot vērā Eurofound sesto Eiropas darba apstākļu apsekojumu – Pārskata ziņojumu (2017. gada atjauninājums), – ņemot vērā Komisijas un Eurofound kopīgo ziņojumu “How computerisation is transforming jobs: evidence from Eurofound’s European Working Conditions Survey” (“Kā datorizācija pārveido darbvietas: pierādījumi no Eurofound Eiropas darba apstākļu apsekojuma”), publicēts 2019. gadā, – ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta (EPRS) Zinātniskās perspektīvikas nodaļas (STOA) 2020. gada 31. marta pētījumu “Rethinking education in the digital age” (“Pārdomāt izglītību digitālajā laikmetā”), – ņemot vērā 2018. gada 15. novembra rezolūciju par aprūpes pakalpojumiem Eiropas Savienībā dzimumu līdztiesības uzlabošanai(11), – ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. jūnija paziņojumu “Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” (COM(2016)0356), – ņemot vērā 2018. gada 11. septembra rezolūciju par risinājumiem attiecībā uz darba ņēmēju reintegrāciju kvalitatīvā nodarbinātībā pēc traumas vai slimības(12), – ņemot vērā debates ar dalībvalstu parlamentu pārstāvjiem par 2021. gada Eiropas pusgada prioritātēm, – ņemot vērā 2020. gada 17. decembra rezolūciju par spēcīgu sociālo Eiropu taisnīgai pārejai(13), – ņemot vērā Komisijas un ESAO 2020. gada 19. novembra kopīgo ziņojumu “Health at a Glance: Europe 2020 – State of Health in the EU cycle” (“Veselība īsumā: Eiropa 2020 – veselības stāvoklis ES ciklā”), – ņemot vērā Komisijas dienestu 2013. gada 20. februāra darba dokumentu “Investing in Health” (“Ieguldījumi veselības aprūpes jomā”) (SWD(2013)0043), – ņemot vērā Komisijas 2014. gada 4. aprīļa paziņojumu “Par rezultatīvām, piekļūstamām un noturīgām veselības aizsardzības sistēmām” (COM(2014)0215), – ņemot vērā Komisijas ekspertu grupas jautājumos par efektīviem ieguldījumiem veselībā 2020. gada 25. novembra atzinumu “The organisation of resilient health and social care following the COVID-19 pandemic” (“Noturīgas veselības un sociālās aprūpes organizēšana pēc Covid-19 pandēmijas”), – ņemot vērā Padomes 2019. gada 17. oktobra secinājumus par labklājības ekonomiku, – ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, – ņemot vērā Budžeta komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus, – ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A9-0026/2021), A. tā kā saskaņā ar Eurostat pirmo aplēsi par gada izaugsmi 2020. gadā(14) IKP eurozonā samazinājās par 6,8 % un ES kopumā — par 6,4 %; tā kā saskaņā ar Komisijas 2020. gada ziemas Eiropas ekonomikas prognozi ES IKP 2021. gadā nedaudz pieaugs par aptuveni 1,4 %, bet eurozonas IKP pieaugs par 1,2 %, Eiropas ekonomikas izlaidei 2022. gadā tik tikko atgriežoties pirmspandēmijas līmenī; tā kā tiek prognozēts, ka privātā patēriņa pieaugums 2022. gadā būs mērens, galvenokārt tāpēc, ka joprojām pastāv nenoteiktība par nodarbinātības un ienākumu prognozēm, kas, visticamāk, liks saglabāt piesardzības uzkrājumus augstā līmenī; tā kā, no otras puses, kapitālizdevumi gūs labumu no ļoti atbalstošas monetārās politikas, lielākām publiskajām investīcijām un mērķtiecīgām valdības atbalsta shēmām uzņēmumiem; tā kā gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijā nav ņemts vērā Covid-19 pandēmijas trešā vai turpmāku viļņu scenārijs, kas varētu vēl vairāk saasināt pašreizējos ekonomikas un sociālās krīzes apstākļus; B. tā kā dažās dalībvalstīs daudzgadu finanšu shēmā (DFS) 2014.–2020. gadam paredzētie ES līdzekļi vēl nav pilnībā apgūti un programmas īstenotas; tā kā finansējums Eiropas Atveseļošanas instrumentam, jo īpaši Atveseļošanas un noturības mehānismam (ANM), būs pieejams tikai pēc tam, kad dalībvalstis būs ratificējušas Padomes Lēmumu (ES, Euratom) 2020/2053(15); C. tā kā ES iestādes vairākkārt ir atzinušas, ka ir jārīkojas, lai novērstu un cīnītos pret nevienlīdzību veselības jomā un aizsargātu cilvēku veselību pašreizējās ekonomikas lejupslīdes laikā(16); D. tā kā Covid-19 uzliesmojums ir apvērsis ES-27 pēdējo sešu gadu nodarbinātības līmeņa izmaiņu pozitīvo tendenci, kā rezultātā 2020. gada otrajā ceturksnī nodarbināto personu skaits samazinājās par aptuveni 6,1 miljonu, un tiek prognozēts, ka 2020. gadā kopumā tas būs samazinājies par 4,5 %(17); tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 2019. gadā pirms pandēmijas 8,5 % ES iedzīvotāju vecumā līdz 60 gadiem dzīvoja mājsaimniecībās, kurās pieaugušie iepriekšējā gadā bija nostrādājuši mazāk nekā 20 % no maksimālā nedēļas darba laika un saskārās ar satraucošām nodarbinātu personu nabadzības situācijām(18); tā kā nestabila nodarbinātība joprojām rada nopietnas bažas, kas negatīvi ietekmē darba tirgus; tā kā darba ņēmēji, kuri joprojām ir nodarbināti, ir ievērojami samazinājuši nostrādātās stundas un līdz ar to zaudējuši ienākumus, un tā kā šī tendence visvairāk ietekmē darba ņēmējus no neaizsargātām grupām; tā kā īpašas bažas rada tas, ka gaidāmajā Eurofound ziņojumā ir parādīts, ka darbinieku skaita samazināšanās ES-27 pandēmijas pirmā viļņa laikā ir saistīta ar lielāku pāriešanu neaktivitātē, nevis bezdarbu, un no tās izrietošo piesaistes darba tirgum pavājināšanos(19); E. tā kā ir paredzams, ka vidējais nostrādāto stundu skaits palielināsies straujāk nekā darbinieku skaits, un, pārtraucot saīsināta darba laika shēmas, arī nodarbinātība var samazināties vēl vairāk; tā kā darbinieku pārorientēšana parasti ir ilgstošs process un tādēļ paredzams, ka 2021. gadā nodarbinātība nedaudz samazināsies; tā kā, neraugoties uz gaidāmo ekonomikas atgūšanos nākamgad, paredzams, ka bezdarba līmenis ES turpinās pieaugt no 7,7 % 2020. gadā līdz 8,6 % 2021. gadā, un paredzams, ka 2022. gadā tas samazināsies līdz 8,0 %, turklāt starp dalībvalstīm saglabāsies atšķirības(20); F. tā kā investīcijas, kas var palielināt kopējo faktoru produktivitāti, būtu vērtējamas atzinīgi, ņemot vērā atšķirīgos līdz šim gūtos rezultātus, tostarp ekonomikas atlabšanas lēno tempu pirms pandēmijas un nestabilas nodarbinātības pieaugumu; tā kā pašreizējā divējādā — zaļā un digitālā — pārkārtošanās būtiski, bet atšķirīgi ietekmēs nodarbinātību pa nozarēm, reģioniem un darba ņēmēju tipiem; tā kā tas radīs jaunas iespējas, kā arī nāksies risināt lielas sociālekonomiskās problēmas daudzos reģionos un rūpniecības nozarēs; tā kā ES ir vajadzīga kopēja stratēģija skarto darba ņēmēju un uzņēmumu atbalstīšanai, lai neviens netiktu pamests novārtā; tā kā Covid-19 krīze ir paātrinājusi šo ietekmi, jo īpaši darba tirgus tendencēs, un tā, visticamāk, ietekmēs arī pieprasījumu pēc izglītības, apmācības un prasmju pilnveides; tā kā Covid-19 uzliesmojums būtiski mainīja darba tirgus praksi un vairāk nekā trešdaļai ES darba ņēmēju bija jāstrādā no mājām(21); tā kā atslēgšanās no darba vajadzētu būt būtiskam principam, kas ļautu darba ņēmējiem neveikt ar darbu saistītus uzdevumus un neiesaistīties elektroniskā saziņā ārpus darba laika, par to nesaņemot nekādu sodu, un tādējādi dzīvot pienācīgā darba un privātās dzīves līdzsvarā; G. tā kā, neskatoties uz to, ka pirms Covid-19 starp dalībvalstīm bija atšķirības, Eiropas pusgada ikgadējos pārskatos ekonomikas tendences kopumā tika raksturotas kā pozitīvas; tā kā pierādījumi liecina, ka joprojām pastāv pastāvīga un pieaugoša nevienlīdzība starp cilvēkiem, kā arī starp valstīm un reģioniem un to iekšienē; tā kā tas rada daudzējādas atšķirības, kas jārisina, izmantojot intersekcionālu pieeju, lai nodrošinātu iespēju vienlīdzību un cilvēka cienīgu dzīvi visām grupām; tā kā, lai gan dažiem reģioniem, kuri saskaras ar lielākām grūtībām savu nozaru dekarbonizācijā, ir plānots finansiāls atbalsts, piemēram, no Taisnīgas pārkārtošanās fonda, citi, kas ir pārāk atkarīgi no tūrisma un saistītajiem pakalpojumiem, nav tiesīgi saņemt īpašus pārkārtošanās līdzekļus, lai gan daži no tiem ir teritorijas ar visaugstākajiem bezdarba rādītājiem; tā kā ar Covid-19 saistītais atbalsts, ko sniedz darba ņēmējiem un uzņēmumiem, dalībvalstīs ievērojami atšķiras; tā kā tādas globālas problēmas kā digitalizācija un cīņa pret klimata pārmaiņām turpināsies neatkarīgi no Covid-19 krīzes un tām būs vajadzīga taisnīga pārkārtošanās, lai nevienu neatstātu novārtā; H. tā kā Covid-19 krīze palielināja algu nevienlīdzību visā pasaulē, ko tikai daļēji kompensēja valsts subsīdijas un minimālās algas politika, kas noveda pie smagām nestabilitātes un aizsardzības trūkuma situācijām; tā kā krīzes sociālekonomiskās sekas un no tās izrietošā nevienlīdzība visvairāk skar zemāk atalgotus darba ņēmējus, kas nesamērīgā skaitā ir sievietes un jaunieši, savukārt viņu darba un privātās dzīves līdzsvara stabilitāte jau ir apdraudēta; I. tā kā dalībvalstu sociālās aizsardzības sistēmas atšķiras un tās ir zem spēcīga spiediena mazināt krīzes sociālo ietekmi un nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus visiem un piekļuvi pamatpakalpojumiem, piemēram, veselības aprūpei, izglītībai un mājoklim; tā kā mājokļa un bērnu aprūpes izmaksas var likt mājsaimniecībām nonākt nabadzībā un tā kā ir svarīgi ņemt to vērā, novērtējot nodarbinātu personu nabadzību un cenšoties mājokļa izmaksas iekļaut sociālās ziņošanas standarta rādītājos; tā kā 2018. gadā 9,6 % ES-27 iedzīvotāju dzīvoja mājsaimniecībās, kas mājoklim tērēja 40 % vai vairāk no ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma, lai gan tika reģistrētas būtiskas atšķirības starp dalībvalstīm; tā kā nodarbinātu personu nabadzība ES kopš 2008. gada ekonomikas un finanšu krīzes ir palielinājusies un tiek lēsts, ka 10 % ES darba ņēmēju ir pakļauti nabadzības riskam(22); J. tā kā jauniešu bezdarba līmenis Covid-19 krīzes dēļ ir palielinājies, 2020. gada septembrī sasniedzot 17,1 %, un ir sagaidāms, ka tas turpinās pieaugt; tā kā 11,6 % jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET)15; tā kā Covid-19 krīze ir ietekmējusi izglītības pieejamību nelabvēlīgā situācijā esošām sociālām grupām, piemēram, viena vecāka ģimenēm, ģimenēm ar zemiem ienākumiem un lielām ģimenēm, kurām ir grūtības piekļūt vai atļauties digitālo izglītības aprīkojumu saviem bērniem; tā kā pieaugošā nevienlīdzība starp paaudzēm ietekmē mūsu labklājības sistēmas noturību, kā arī demokrātijas veselību; tā kā ekonomiskās sekas ilgtermiņā negatīvi ietekmēs jauniešu nodarbinātību un tā kā jauniešiem varētu būt mazākas un/vai zemākas kvalitātes iespējas un slikti darba apstākļi; K. tā kā sievietes ir īpaši neaizsargātas pret pārmaiņām darba tirgū un šīs neaizsargātības pamatā ir sociālās aprūpes pienākumi un neapmaksāta mājsaimniecības un aprūpes darba nevienlīdzīga sadale, diskriminācija grūtniecības un maternitātes dēļ, dzimumu segregācija darba tirgū un nestabila nodarbinātība; tā kā starpnozaru novērtējums liecina, ka sievietes neaizsargātās grupās, piemēram, jaunas sievietes ar bērniem un jo īpaši vientuļās mātes, romu tautības sievietes, sievietes ar invaliditāti vai migrantu izcelsmes sievietes, visticamāk, būs sliktākā situācijā(23); L. tā kā dzimumu nodarbinātības atšķirība (11,4 %), no dzimuma atkarīga darba samaksas atšķirība (14 %) un no dzimuma atkarīga pensiju atšķirība (30 %) joprojām ir nepieņemami liela; tā kā dzimumu nodarbinātības atšķirību novēršana ir sociāla un ekonomiska nepieciešamība, ņemot vērā ietekmi uz sieviešu dzīvi, tostarp viņu finansiālo drošību un dzīves kvalitāti, un tās pastāvīgās ekonomiskās izmaksas, kas 2018. gadā sasniedza aptuveni 320 miljardus EUR (2,4 % no ES IKP)(24); tā kā sieviešu nodarbinātības iespēju uzlabošana, nodrošinot vienlīdzīgu atalgojumu, veicinot labu darba un privātās dzīves līdzsvaru, un izdienas pensijas aprēķinos pienācīgi ņemot vērā bērnu audzināšanai atvēlēto laiku, tostarp arī vīriešiem, ir būtiski svarīga ilgtspējīgai ekonomikas izaugsmei un attīstībai un ilgtermiņa fiskālajai ilgtspējai Eiropas Savienībā; M. tā kā cilvēki, kas ir atstumti vai cieš no sociālās atstumtības un nabadzības, saskaras ar īpašām problēmām Covid-19 pandēmijas dēļ un tā kā pandēmijas izraisītās darba tirgus pārmaiņas viņus ir nesamērīgi ietekmējušas; tā kā ES romu tautības iedzīvotājiem arvien ir vieni no sliktākajiem sociālekonomiskajiem rādītājiem — vairāk nekā 80 % dzīvo nabadzībā un sociālajā atstumtībā, tikai 43 % ir apmaksātā nodarbinātībā, un viņiem ir nesamērīgi augsti NEET rādītāji; tā kā romi ir īpaši smagi cietuši Covid-19 krīzē, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi izglītībai un apmācībai; N. tā kā cilvēki ar invaliditāti pandēmijas dēļ ir saskārušies ar vēl ierobežotāku piekļuvi pakalpojumiem; tā kā digitālā plaisa, tostarp digitālā nabadzība, zemā digitālā pratība un grūtības ar universālo dizainu, palielina šķēršļus personu ar invaliditāti sociālajām tiesībām; tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras savāktie pierādījumi liecina par būtiskiem šķēršļiem bērniem ar invaliditāti iegūt izglītību(25); O. tā kā Covid-19 pandēmijas laikā ir palielinājies pagaidu darbinieku bezdarbs; tā kā katrs piektais ES darba ņēmējs strādā zemas kvalitātes darbvietā; tā kā ir sagaidāms, ka nākamajā desmitgadē darbvietu polarizācija un nestandarta nodarbinātības formas turpinās vairoties un ka vairāk darbvietu būs prasmju spektra augstākajā un zemākajā galā(26); tā kā tehnoloģiskās pārmaiņas un mākslīgā intelekta izmantošana varētu būtiski mainīt darba tirgu; tā kā tas varētu radīt vēl lielākas ienākumu atšķirības; tā kā darbaspēka pieprasījums pastāvīgi ir bijis viszemākais vidējas darba samaksas darbvietām, jo īpaši ekonomikas lejupslīdes un nodarbinātības sarukuma laikā, kas notika no 2008. līdz 2013. gadam(27); tā kā pandēmija šo tendenci, visticamāk, pastiprinās; tā kā mazkvalificēti darbi vienmēr būs būtiski sabiedrībai un tiem jābūt apvienojumā ar pienācīgu atalgojumu un apstākļiem; tā kā darba tirgū notiek strauja pāreja uz zaļāku un digitālāku vidi, radot darbvietas, kurām nepieciešamas atjauninātas prasmes, un tā kā ir ļoti svarīgi koncentrēties uz visu vecumu darba ņēmēju apmācības, pārkvalifikācijas un prasmju pilnveides stratēģiju; tā kā tas ir vienlaikus jāapvieno ar darba apstākļu uzlabošanu un jaunu kvalitatīvu darbvietu radīšanu visiem; P. tā kā ilgtspējīga attīstība ir viens no Eiropas Savienības pamatmērķiem un sociālā ilgtspēja ir būtisks priekšnoteikums taisnīgas un iekļaujošas zaļās, digitālās un demogrāfiskās pārkārtošanās procesam; tā kā sociālā tirgus ekonomika balstās uz diviem savstarpēji papildinošiem pīlāriem, proti, konkurences nodrošināšanu un stingriem sociālās politikas pasākumiem, kā rezultātā būtu jāpanāk pilnīga nodarbinātība un sociālais progress; tā kā trīs ilgtspējīgas attīstības pīlāri ir ekonomika, sociālā joma un vide; tā kā ilgtspējīgas attīstības pamatā cita starpā ir pilnīga nodarbinātība un sociālais progress; tā kā šis ir Eiropas Savienības pamatmērķis, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 3. punktā; Q. tā kā nevienlīdzība veselības jomā, ko nosaka sociālekonomiskais statuss, bija būtiska jau pirms Covid-19 krīzes; tā kā paredzamā mūža ilguma pieaugums ES ir palēninājies un ir kļuvis nestabilāks; tā kā Covid-19 krīze ir pasliktinājusi fiziskās un garīgās veselības rezultātus, jo īpaši visneaizsargātākajām grupām; R. tā kā Covid-19 ietekmi ir saasinājusi iepriekš pastāvošā nevienlīdzība, kas pēdējos desmit gados ir palielinājusies; tā kā investīciju pārtraukšana sabiedriskajos pakalpojumos pēc globālās finanšu krīzes veicināja nevienlīdzības palielināšanos attiecībā uz veselības aprūpes vajadzībām; S. tā kā ir parādījušies vai kļuvuši intensīvāki jauni nodarbinātības veidi, kas nākotnē būtiski mainīs darba veidu, piemēram, tāldarbs un nestandarta darba veidi; tā kā blokāžu laikā ir izveidojušās arī jaunas pazīmes un ir pastiprinājušās pašreizējās tendences, tostarp robežu izzušana starp darbu un privāto dzīvi, pieaugošā vardarbība ģimenē, veselības problēmas darba ņēmēju vidū, kas ir ne tikai tieši saistītas ar Covid-19 pandēmiju, piemēram, balsta un kustību aparāta traucējumi un psiholoģiskās problēmas, kā arī grūtības saglabāt labu darba un privātās dzīves līdzsvaru jaunajā darba modeļu realitātē un nepieciešamība apvienot darbu ar aprūpes pienākumiem un bieži vien arī mājskološanu; T. tā kā pandēmija ir saasinājusi veselības un sociālo nevienlīdzību(28) plašās grupās, tostarp bērniem ģimenēs ar zemiem ienākumiem un gados vecākiem cilvēkiem, un tā kā tiek prognozēts, ka nabadzības līmeņa pieaugums (vairāk nekā 90 miljoni iedzīvotāju pašlaik ir pakļauti nabadzības riskam ES(29)) būs viens no Covid-19 pandēmijas blakusefektiem un skars jaunas iedzīvotāju grupas; tā kā Eurofound ierosina papildināt ESTP pievienoto sociālo rezultātu pārskatu ar tādiem papildu rādītājiem kā darbvietu kvalitāte, sociālais taisnīgums un iespēju vienlīdzība, stabilas sociālās drošības sistēmas un taisnīga mobilitāte; U. tā kā sociālajam dialogam ir izšķiroša nozīme ES sociālajā modelī, jo tas palīdz rast īpaši pielāgotus risinājumus darba tirgum; tā kā sociālais dialogs ir novājināts un darba koplīguma slēgšanas sarunu tvērums visā ES ir samazinājies decentralizācijas procesa pēc 2008. gada krīzes un darba tirgus reformu dažās dalībvalstīs rezultātā, kā norādīts Eiropas pusgada ziņojumos par valstīm; tā kā Eurofound ir parādījis, ka sociālo partneru iesaiste darba tirgus politikas reaģēšanas pasākumu izstrādē saistībā ar Covid-19 daudzās dalībvalstīs ir bijusi ierobežotāka nekā tas būtu bijis bez krīzes(30); V. tā kā ienākumu atšķirības ES joprojām ir ļoti lielas; tā kā nodokļu un darbaspēka izmaksu konkurence kaitē vienotajam tirgum un kohēzijai starp dalībvalstīm; tā kā labi izstrādātas progresīvās nodokļu un pabalstu sistēmas, sociālās investīcijas un kvalitatīvu sabiedrisko un sociālo pakalpojumu nodrošināšana ir būtiskas sviras, lai novērstu nelabvēlīgo apstākļu nodošanu no paaudzes paaudzē; W. tā kā pandēmija ir būtiski ietekmējusi izglītības sistēmas ES, kā rezultātā tika slēgtas skolas, universitātes un koledžas; tā kā negatīva fiziskā, psihiskā un izglītojošā ietekme, ko rada proaktīva skolu slēgšana, visticamāk, atsvērs ieguvumus, ko sniedz lēmumi slēgt skolas, jo īpaši apgabalos, kuros iedzīvotāji ir pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam; X. tā kā demogrāfiskās problēmas risināšanai ir vajadzīga visaptveroša pieeja, kuras pamatā ir iekļaujošu un nediskriminējošu politikas risinājumi sajaukums tādās jomās kā pensijas, sociālais nodrošinājums un aizsardzība, kvalitatīvi un pieejami aprūpes pakalpojumi un infrastruktūra bērniem, veciem cilvēkiem un personām ar invaliditāti, atbalsts ģimenēm, mājoklis, agrīnā pirmsskolas izglītība, ilgtermiņa aprūpe, veselības aprūpes veidi, tostarp profilaktiskā aprūpe un psihosociālais atbalsts, cīņa pret nabadzību un sociālo atstumtību, migrantu integrācija un darba un privātās dzīves līdzsvars, dzimumu līdztiesība, veselīgas un aktīvas vecumdienas, augsts nodarbinātības un darba samaksas līmenis; tā kā labi darba un dzīves apstākļi visa mūža garumā ir būtiski svarīgi, lai novērstu aprūpes vajadzības, un tā kā ir svarīgi nodrošināt pienācīgus un cenas ziņā pieejamus mājokļus un kvalitatīvu vietējos apkārtni, tostarp fiziskos, sociālos un pakalpojumu aspektus, jo tie veicina neatkarīgu dzīvi; Y. tā kā Eurofound ir parādījis, ka pēdējās desmitgades laikā ilgtermiņa aprūpes darbaspēks ir pieaudzis par vienu trešdaļu un ka tā ir svarīga nozare, kas jāņem vērā ne tikai tāpēc, lai garantētu dzīves kvalitāti novecojošai sabiedrībai, bet arī dzimumu līdztiesības ziņā trijos aspektos: pašlaik lielāko daļu ilgtermiņa aprūpes nodrošina neformālie aprūpētāji, no kuriem lielākā daļa ir sievietes; lielākā daļa nozarē strādājošo ir sievietes, un tas gandrīz nav mainījies; un lielākā daļa aprūpes saņēmēju ir sievietes, kuru paredzamais mūžs vidēji ir garāks nekā vīriešiem visās dalībvalstīs(31); Z. tā kā mēs atrodamies vēsturiski kritiskā brīdī un ideja, ka ekonomikas izaugsme automātiski izplatās visās sabiedrības daļās, ir plaši diskreditēta; tā kā mēs pieredzam vidusšķiras mazināšanos, arvien nestabilāku nodarbinātību un strādājošo nabadzību fiziska darba strādnieku, mazkvalificētu un platformu darbinieku grupā un pieaugošo polarizāciju ienākumu un bagātības ziņā; tā kā kultūras un radošās nozares un tūrisma nozari, tostarp pasākumus un uzstāšanās, kultūras tūrismu, nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes, kā arī mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), pašnodarbinātas personas un vietējos un ģimenes uzņēmumus ir ekonomiski smagi ietekmējuši Covid-19 izplatības mazināšanas pasākumi; AA. tā kā šķiet, ka kopš recesijas ir palielinājies to cilvēku nabadzības risks, kuri ir iesaistīti nestandarta nodarbinātības veidos, un šo tendenci saasinājusi pašreizējā Covid-19 pandēmija; AB. tā kā pretēji izspiešanas efekta hipotēzei, kas pēdējo 30 gadu laikā dominējusi ekonomiskajā domā, šajā jaunajā ekonomikas paradigmā galveno vietu vajadzētu ieņemt publiskajām investīcijām un to veicinātajai privātā finansējuma piesaistīšanai; tā kā kohēzijas politika kā galvenā ES investīciju politika sociālajā, ekonomiskajā un teritoriālajā attīstībā ir bijusi efektīva nevienlīdzības un reģionālo atšķirību mazināšanā, jo īpaši nabadzīgākajos reģionos; tā kā sociālā kohēzija ir priekšnoteikums ekonomikas ilgtspējīgai izaugsmei, darbvietu radīšanai un nodarbinātībai; AC. tā kā Covid-19 pandēmija un krīze ir parādījusi, ka bezpajumtniecības apkarošana ir sabiedrības veselības jautājums; tā kā katru nakti Eiropas Savienībā aptuveni 700 000 bezpajumtnieku ir jāguļ uz ielas vai patversmēs, un pēdējo 10 gadu laikā šis skaits ir palielinājies par 70 %, 1. atgādina, ka Komisija 2020. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijā un 2020. gada Eiropas pusgada pavasara un vasaras paketē ir norādījusi, ka Eiropas pusgadam būtu jāpalīdz sasniegt Eiropas zaļā kursa un ESTP mērķus, kā arī ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM); atzinīgi vērtē ESTP un ANO IAM iekļaušanu gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijā 2021. gadam; prasa taisnīgumam un sociālajām tiesībām steidzami piešķirt tādu pašu nozīmi kā makroekonomikas mērķiem sociālā un ekonomiskā modelī, kas uzlabo ES iedzīvotāju labjutību; uzsver sociālo rezultātu pārskata centrālo lomu Eiropas pusgadā(32); 2. ņem vērā Eiropas Fiskālās padomes secinājumu, ka fiskālā sistēma ir jāpārskata, lai ierobežotu sarežģītību un neskaidrības, piedāvātu labāku un pastāvīgāku aizsardzību ilgtspējīgu izaugsmi veicinošiem valdības izdevumiem un noteiktu reālistiskus mērķus parāda samazināšanai dalībvalstīs, kas neapdraudēs augšupēju sociālo konverģenci; mudina Komisiju nodrošināt, lai visu dalībvalstu sociālekonomiskā, makroekonomikas un fiskālā politika palīdzētu sasniegt ESTP, Eiropas zaļā kursa un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus un mērķrādītājus un būtu tiem pilnībā atbilstoša un lai sociālie un vides mērķrādītāji un mērķi būtu iestrādāti daudzpusējās uzraudzības procedūras sistēmā, kura minēta Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 121. pantā, kā arī ieviesti spēcīgākā makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūrā; uzskata — lai ANO IAM un sociālo tiesību pīlāra principus iekļautu Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgada procesā, būs jāpielāgo pašreizējie rādītāji un jāizveido jauni ar mērķi uzraudzīt ES ekonomikas, vides un sociālās politikas īstenošanu, kā arī politikas mērķu un budžeta līdzekļu saskaņotību; aicina Komisiju nekavējoties izstrādāt ANO IAM izdevumu apzināšanas metodiku ES budžetam, ko var izmantot arī, lai novērtētu nacionālo atveseļošanas un noturības plānu (NRRP) investīcijas; 3. norāda, ka 10 gadus pēc Eiropas pusgada ekonomikas politikas koordinācijas cikla ieviešanas nav novērstas nodarbinātības un sociālās nelīdzsvarotības ES, piemēram, darba tirgus segmentācija, darba samaksas atšķirības, pieaugošā nevienlīdzība un nabadzība, jo īpaši bērnu nabadzība, bet tās ir vēl vairāk palielinājušās, liecinot par to, ka dažu dalībvalstu sabiedriskā politika nepietiekami stimulē stabilu sociālās aizsardzības sistēmu un taisnīgāka ES darba tirgus izveidi un ka ir nepieciešama spēcīgāka politika un koordinācija ES līmenī; pauž stingru pārliecību, ka ES atbalstam ir jābūt plašākam par līdzekļu piešķiršanu; uzsver, ka ir svarīgi mācīties no pašreizējās veselības un ekonomikas krīzes un nākotnē rīkoties proaktīvi; 4. uzsver, ka ir jānostiprina demokrātiskā pārskatatbildība attiecībā uz pašreizējo pusgada izvērtēšanas procesu; aicina Komisiju un dalībvalstis reformēt finanšu tiesisko regulējumu un Eiropas pusgada procesu, lai stiprinātu demokrātisko pārskatatbildību un Eiropas Parlamenta iesaisti, stiprinātu ES un valstu sociālo partneru lomu un līdzdalību un aizsargātu sociālā progresa mērķus saistībā ar sociālās labklājības sistēmām un kvalitatīvu nodarbinātību turpmākajās korekciju programmās un Eiropas zaļā kursa satvarā; 5. uzsver, ka Parlaments būtu labāk jāiesaista Eiropas pusgada procesā, cita starpā arī saistībā ar konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem; akcentē to, ka Eiropas pusgada strukturēšanai svarīgs ir iekļaujošāks sociālais dialogs ar sociālajiem partneriem, pilsonisko sabiedrību, jaunatnes organizācijām un vietējās un reģionālās pašvaldības iestādēm; uzsver, ka efektīva, pārredzama, vispusīga sociālās izsekošanas metodika, kas vērsta uz rezultātu un balstās uz izpildes rādītājiem, un kas jāizstrādā ANM vajadzībām, uzlabos Eiropas pusgada procesu, jo labāk būs atspoguļotas sociālās, dzimuma un ekoloģiskās problēmas un tām būs tikpat liela nozīme, cik fiskālajai koordinācijai, turklāt vairāk uzmanības būs pievērsts, piemēram, tādiem elementiem kā agresīva nodokļu plānošana, nabadzības mazināšana, dzimumu līdztiesība, sociālais taisnīgums, sociālā kohēzija un augšupēja konverģence; 6. uzskata, ka ilgtspējīga pusgada procesā vienlīdz jāpievēršas trim dimensijām: vides ilgtspējai, ekonomiskajai ilgtspējai un sociālajai ilgtspējai; atkārtoti uzsver, ka sociālo ilgtspēju var panākt, tikai samazinot nevienlīdzību un nabadzību un piedāvājot sociālās un nodarbinātības iespējas un kopīgu labklājību; uzsver, ka sociālais taisnīgums, pienācīgs darbs, kas nodrošina vismaz iztikas minimumu, vienlīdzīgas iespējas, taisnīga mobilitāte un stabilas sociālās drošības sistēmas ir būtiski elementi, kas nodrošina taisnīgu pārkārtošanos uz ilgtspējīgu un sociālu ES; aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt gada ilgtspējīgas izaugsmes pētījuma dimensijas, lai nodrošinātu, ka tās pilnībā atbilst LES 3. pantam, kurā noteikts, ka ilgtspējīga attīstība ir mērķis, uz kuru ES ir jātiecas, balstoties uz līdzsvarotu ekonomisku izaugsmi un cenu stabilitāti, sociālo tirgus ekonomiku ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo progresu, augstu aizsardzības līmeni un vides kvalitātes uzlabošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis kopā ar Eiropas Parlamentu pievērst uzmanību šo problēmu risināšanai, izmantojot ES ekosociālo politiku, kurā apvienota kopīga ekonomiskā labklājība, sociālais progress un ilgtspējīga attīstība; Atveseļošanas un noturības mehānisma sociālā dimensija 7. atzinīgi vērtē ANM pieņemšanu; atzīst, ka ANM būs saistīts ar Eiropas pusgada procesu; uzsver, ka abu procesu koordinācijai ir jābūt pārredzamai un tai ir jāatbalsta tādi visaptveroši ES mērķi kā ESTP, ANO IAM, ES dzimumu līdztiesības stratēģijas, Eiropas zaļā kursa un digitālās pārkārtošanās īstenošana; uzsver, ka Eiropas pusgads, tostarp ESTP principi, ir satvars, uz kura pamata tiek noteiktas valstu reformu prioritātes un uzraudzīta to īstenošana; uzstāj, ka reformas jābalsta uz solidaritāti, integrāciju, sociālo taisnīgumu un taisnīgu bagātības sadali ar mērķi radīt kvalitatīvu nodarbinātību un ilgtspējīgu izaugsmi, nodrošināt iespēju un sociālās aizsardzības vienlīdzību un pieejamību, aizsargāt neaizsargātas grupas un uzlabot visu ES iedzīvotāju dzīves līmeni; 8. saprot, ka, lai piekļūtu fondam, dalībvalstīm savos valsts atveseļošanas plānos ir jāiekļauj pasākumi, kas paredzēti sociālajai un teritoriālajai kohēzijai, bērniem un jauniešiem; norāda, ka ANM regulā nav nedz skaidri definēti, nedz iezīmēti sociālie starpposma mērķi un mērķrādītāji, taču saskaņā ar pieņemto regulu Komisijai būtu jānosaka kopējie rādītāji, kas jāizmanto ziņošanai par progresu un mehānisma uzraudzībai un novērtēšanai, un būtu jānosaka metodika ziņošanai mehānisma ietvaros par sociālajiem izdevumiem, tostarp bērniem un jauniešiem; norāda, ka īpaši svarīgi ir rādītāji, kas saistīti ar ESTP principu īstenošanu, kvalitatīvu nodarbinātību, augšupēju sociālo konverģenci, iespēju vienlīdzību un piekļuvi tām, sociālo aizsardzību, izglītību un prasmēm un investīcijām bērnu un jauniešu piekļuvē un iespējās saistībā ar izglītību, veselību, uzturu, darbu un mājokli saskaņā ar Garantijas bērniem un Garantijas jauniešiem mērķiem; aicina Komisiju atveseļošanas un noturības dialoga kontekstā sadarboties ar Eiropas Parlamentu, sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību ar mērķi definēt šos rādītājus saskaņā ar tiem, kas noteikti Eiropas Parlamenta rezolūcijā par spēcīgu sociālo Eiropu taisnīgai pārejai, lai novērtētu investīcijas NRRP ietvaros un to reformas, kā arī ierosinātos pasākumus, kas palīdzētu tuvoties šiem mērķiem; 9. norāda, ka dalībvalstis izstrādās savas pielāgotas NRRP, pamatojoties uz ANM kritērijiem un sešu pīlāru pieeju un investīciju un reformu prioritātēm, kas noteiktas kā daļa no Eiropas pusgada procesa, saskaņā ar savām valsts reformu programmām, nacionālajiem klimata un enerģētikas plāniem, taisnīgas pārkārtošanās plāniem, garantijas jauniešiem īstenošanas plāniem un partnerības nolīgumiem un darbības programmām, kas izveidotas ES fondiem; atgādina, ka katrai dalībvalstij NRRP ir jāiekļauj detalizēts skaidrojums par to, kā plāns veicina ESTP īstenošanu, kā arī par to, kā tas stiprina kvalitatīvu darbvietu radīšanu, augšupēju sociālo konverģenci, investīcijas jauniešos un bērnos, dzimumu līdztiesību un vienlīdzīgas iespējas visiem; mudina dalībvalstis iekļaut arī sociālos mērķus un starpposma mērķrādītājus un precizēt aplēsto investīciju apjomu sociālajā attīstībā, kas tuvina šiem mērķiem; uzstāj, ka NRRP ir jāveicina ANO IAM sasniegšana un ES ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijas īstenošana, kā noteikts Eiropas zaļajā kursā, un ESTP principu ievērošana; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot vispārējās izņēmuma klauzulas sniegtās iespējas, lai atbalstītu grūtībās nonākušus uzņēmumus, kuriem trūkst likviditātes, jo īpaši uzlabojot MVU piekļuvi publiskajam un privātajam finansējumam, aizsargājot Eiropas Savienībā strādājošo darbvietas, algas un darba apstākļus, kā arī investējot cilvēkos un sociālās labklājības sistēmās; 10. aicina Komisiju iekļaut sociālos rādītājus no Eiropas pusgada sociālo rezultātu pārskata — jo īpaši tos, kas saistīti ar pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, sociālo taisnīgumu un vienlīdzīgām iespējām, stabilām sociālās labklājības sistēmām un taisnīgu mobilitāti — kopīgajos rādītājos, kas jāizmanto ANM ziņošanai par progresu un plānu uzraudzībai un novērtēšanai, kā arī metodikā ziņošanai par sociālajām investīcijām, tostarp par Garantiju bērniem un Garantiju jauniešiem; uzsver, ka Eiropas Parlaments rūpīgi analizēs deleģēto aktu, ko Komisija iesniegs šajā jautājumā, lai noteiktu, vai sociālie rādītāji, rezultātu pārskats un sociālā metodika atbilst mērķiem, un pārliecinātos, vai nav iebildumu; 11. uzskata, ka stabilas sociālās drošības sistēmas, kuru pamatā ir spēcīgas ekonomiskās un sociālās struktūras, palīdz dalībvalstīm efektīvāk, kā arī taisnīgi un iekļaujoši reaģēt uz satricinājumiem un ātrāk atgūties no tiem; uzsver, ka sociālās labklājības sistēmas palīdz garantēt, ka ES sabiedrībai un ikvienam, kas dzīvo ES, ir pieejami integrētie pakalpojumi un ekonomiskais atbalsts, kas tiem vajadzīgs, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi, aptverot šādas intervences jomas: sociālais nodrošinājums, veselības aprūpe, izglītība un kultūra, mājokļi, nodarbinātība, tiesiskums un sociālie pakalpojumi neaizsargātām grupām; turklāt uzsver, ka sociālās labklājības sistēmām ir būtiska nozīme ilgtspējīgas sociālās attīstības panākšanā, nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanā un līdztiesības un sociālā taisnīguma veicināšanā; brīdina, ka Covid-19 krīzes laikā sociālās labklājības sistēmas bija pakļautas vēl nepieredzētam spiedienam, jo tās nebija izstrādātas tā, lai apmierinātu sociālās vajadzības, ko izraisīja veselības aprūpes un ekonomikas ārkārtas situācija; aicina dalībvalstis ar ES atbalstu stiprināt savas sociālās drošības sistēmas, lai tās varētu labi darboties un palīdzēt visiem iedzīvotājiem, jo īpaši krīzes vai sistēmisku satricinājumu situācijās, tostarp nosakot mērķrādītājus sociālajām investīcijām, kas atbilstu vērienīgajām digitālajām un zaļajām investīcijām; 12. aicina Komisiju un dalībvalstis savos atveseļošanas pasākumos risināt bērnu vajadzības un veikt pasākumus, lai visiem bērniem nodrošinātu taisnīgu piekļuvi atbalstam agrīnā vecumā, izglītībai par jaunām tehnoloģijām, prasmēm un digitālo rīku ētiskai un drošai izmantošanai, kā arī sociālās, garīgās, kultūras un fiziskās labklājības iespējām; aicina Komisiju ierosināt vērienīgu nabadzības novēršanas stratēģiju un piešķirt lielāku budžetu Garantijai bērniem; aicina Komisiju raudzīties, lai gaidāmā Garantija bērniem nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi bezmaksas veselības aprūpei, bezmaksas izglītībai, bezmaksas bērnu aprūpei, pienācīgam mājoklim un uzturam; 13. uzskata, ka ilgtspējīgai izaugsmei un taisnīgumu veicinošām reformām un investīcijām, kas izklāstītas NRRP, ir jānovērš sociālo pakalpojumu un sociālās aizsardzības sistēmu strukturālās nepilnības un jāstiprina to noturība; atkārtoti uzsver kohēzijas politikas nozīmi, ko tas saprot kā stratēģiju, kas veicinātu un atbalstītu dalībvalstu un reģionu “vispārēju harmonisku attīstību” ar mērķi stiprināt ekonomisko un teritoriālo attīstību un sociālo kohēziju, samazinot atšķirības ES, īpašu uzmanību pievēršot nabadzīgākajiem reģioniem; šajā sakarā norāda, ka reformām un investīcijām sociālajā un teritoriālajā kohēzijā būtu arī jāpalīdz apkarot nabadzību un risināt bezdarba problēmu, jārada kvalitatīvas un stabilas darbvietas un jānodrošina nelabvēlīgā situācijā esošu grupu iekļaušana un integrācija, kā arī jāveicina sociālā dialoga, uzņēmējdarbības, sociālās infrastruktūras, sociālās aizsardzības un sociālās drošības sistēmu stiprināšana; 14. uzskata — lai nodrošinātu, ka ES joprojām ir noturīga, mums visas politikas jomas ir jākoncentrē uz to, lai panāktu ilgtspējīgu atveseļošanos un izvairītos no tādu pasākumu un finanšu instrumentu priekšlaicīgas izbeigšanas, ar kuriem atbalsta uzņēmumus un darba ņēmējus, un vajadzības gadījumā tos stiprinātu; atzinīgi vērtē Stabilitātes un izaugsmes pakta vispārējās izņēmuma klauzulas izmantošanu vismaz līdz 2021. gada beigām; sagaida, ka tā būs spēkā tik ilgi, kamēr pastāvēs tās izmantošanas priekšnoteikumi; uzstāj, ka visās turpmākajās korekciju programmās galvenā uzmanība būtu jāpievērš ilgtspējīgai izaugsmei un kvalitatīvu darbvietu radīšanai un tām jābūt saskaņotām un tās nedrīkst kavēt reformas vai investīcijas sociālajā attīstībā, lai sasniegtu sociālos starpposma mērķrādītājus un mērķus, kas noteikti Eiropas pusgada procesā un NRRP, jo īpaši attīstībā virzienā uz nabadzības un nevienlīdzības mazināšanu; norāda, ka būs jānodrošina finansiāls atbalsts no ANM, lai dalībvalstis varētu sasniegt šos sociālos starpposma mērķrādītājus un mērķus; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt ilgtspējīgas investīcijas un atbalstīt MVU un to darbiniekus pārkārtošanās procesā uz digitālāku un zaļāku ekonomiku un saimnieciskās darbības atsākšanu, kā arī pienācīgi ņemt vērā MVU, analizējot fiskālās konsolidācijas politikas iespējamo ietekmi uz tiem, jo MVU ir viens no galvenajiem ES ekonomikas virzītājspēkiem un ir būtiski svarīgi ilgtspējīgai izaugsmei; 15. uzskata, ka ekonomikas pārvaldības sistēmai ir jāizvairās no procikliskuma, kas varētu izraisīt nabadzības un nevienlīdzības palielināšanos un novirzīt no sociālajiem mērķiem, par kuriem panākta vienošanās ANM; prasa saskaņā ar LESD 9. pantu izvērtēt iespējamās negatīvās sociālās sekas, ko varētu radīt vispārējās izņēmuma klauzulas atcelšana; aicina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar atveseļošanas un noturības dialogu un iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu sadarboties ar Eiropas Parlamentu, lai ierosinātu nepieciešamās izmaiņas ekonomikas pārvaldībā, kas nodrošinās sociālo progresu un aizsargās visneaizsargātākos iedzīvotājus no jebkādu iespējamo turpmāko korekciju programmu ietekmes; 16. atzīst, ka Eiropas Atveseļošanas instrumentam ir būtiska nozīme, taču pauž nožēlu, ka ES budžeta apmērs ir ierobežots un ka tas pēc būtības ir izdevumos balstīts budžets, kam raksturīgs līdzsvara princips, kas nozīmē, ka ļoti ierobežotas ir arī pārdalīšanas un stabilizēšanas funkcijas; atzīst, ka svarīga nozīme ir sociālajai un kohēzijas politikai, un gaida, kad tās kļūs spēcīgākas, ja radīsies papildu vajadzības; uzsver to, ka vēl jo svarīgāk ir pilnībā izmantot visas iespējas, ko piedāvā DFS, Eiropas Atveseļošanas instruments un pašu resursu sistēma, lai palīdzētu valstīm īstenot iekļaujošu atveseļošanas procesu un atbalstītu sociālo taisnīgumu, kā arī veicinātu noturību vides, ekonomikas, sociālajā un integrācijas ziņā, un lai stimulētu sociālās politikas jomas un investīcijas, vienlaikus stiprinot ES budžetu ar plašākiem pašu resursiem; 17. uzskata, ka Eiropas Atveseļošanas instrumentā, DFS un ES budžetā investīcijas ir jāvelta sociālajiem mērķiem un jo īpaši sociālajai attīstībai, kā noteikts LES 3. pantā un LESD 9. pantā, kas atbilstu vērienīgajām investīcijām zaļajās un digitālajās jomās, un uzskata, ka nabadzības un nevienlīdzības samazināšanai vajadzētu būt transversālam apsvērumam arī visos lēmumos par izdevumiem; uzskata, ka, iespējams, būtu jāstiprina ES budžeta pārdales un stabilizācijas funkcijas, lai panāktu spēcīgu un iekļaujošu atveseļošanu; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot visas iespējas, ko sniedz DFS, Eiropas Atveseļošanas instruments un pašu resursu sistēma, sociālo mērķu un sociālā taisnīguma atbalstam valstu atlabšanas procesā, lai stiprinātu sociālos mērķus gan DFS, gan ANM; aicina dalībvalstis paātrināt ES programmu un fondu īstenošanu saskaņā ar 2014.–2020. gada DFS un steidzami ratificēt Lēmumu (ES, Euratom) 2020/2053 un uzsver, ka jaunu pašu resursu ieviešanas ceļveža īstenošanai būs izšķiroša nozīme, lai atmaksātu naudu, kas iztērēta saskaņā ar ES atveseļošanas instrumentu, 2021.–2027. gada DFS ietvaros nevajadzīgi nesamazinot ES izdevumus vai investīcijas nodarbinātības un sociālajā politikā; 18. atzinīgi vērtē tādu komponentu iekļaušanu Eiropas pusgadā, kuri attiecas uz ANM konkrētajām darbībām izglītības, kultūras, sporta un plašsaziņas līdzekļu jomā; aicina Komisiju rūpīgi sekot līdzi dalībvalstu progresa ziņojumiem par NRRP īstenošanu Eiropas pusgada ietvaros, lai pārbaudītu, cik lielā mērā ir sasniegti ANM mērķi; 19. uzsver, ka 2021. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijā ir minēta ES mērķa — konkurētspējīgas ilgtspējas — sasniegšana, taču ES līgumos šis jēdziens nav definēts kā mērķis un tas nav arī iekļauts ANO ilgtspējīgas attīstības mērķos; tādēļ aicina Komisiju sasniegt LES 3. pantā un LESD no 8. līdz 11. pantos noteiktos mērķus, kā arī precīzāk definēt noturību, kas jāsaprot kā spēja ne tikai pārvarēt un risināt problēmas, bet arī veikt pārkārtošanos ilgtspējīgā, taisnīgā un demokrātiskā veidā(33); 20. uzsver, ka sociālais progress ir viens no ES mērķiem, kas noteikts LES 3. panta 3. punktā; norāda, ka ar vienošanos par DFS ir pienācīgi jāpievēršas Covid-19 pandēmijas nopietnajām sociālajām sekām un vajadzībai pēc stingras reakcijas, investējot tajā, lai nepieļautu turpmāku bezdarba, nabadzības un sociālās atstumtības pieaugumu, un nodrošinot, ka neviens netiek atstāts novārtā; uzsver nepieciešamību sociālo progresu padarīt par investīciju prioritāti kopā ar zaļo un digitālo pārkārtošanos, lai aizsargātu visus mūsu sabiedrību locekļus, jo īpaši vismazāk aizsargātos, pret pašreizējās krīzes negatīvo ietekmi un mazinātu pieaugošo nevienlīdzību; atgādina, ka Komisija lēš, ka vajadzīgās investīcijas sociālajā infrastruktūrā ir 192 miljardi EUR, no kuriem 62 % ir veselības un ilgtermiņa aprūpe (57 miljardi EUR cenas ziņā pieejamiem mājokļiem, 70 miljardi EUR veselības aprūpei, 50 miljardi EUR ilgtermiņa aprūpei un 15 miljardi EUR izglītībai un mūžizglītībai)(34); atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir projekti, kas rada pozitīvu sociālo ietekmi un veicina sociālo iekļaušanu; atgādina, ka NRRP ir jāiekļauj sociālā progresa plāni un jāizklāsta ESTP un sociālo investīciju īstenošana, lai mazinātu investīciju trūkumu sociālajā infrastruktūrā; uzsver Eiropas Parlamenta kā viena no likumdevējiem lomu un prasa ņemt vērā tā ieguldījumu, lai atveseļošanas un noturības plānos nodrošinātu demokrātisku uzraudzību; aicina dalībvalstis ieviest mehānismus, kas garantē dialogu ar reģionālajiem sociālajiem partneriem; 21. aicina dalībvalstis palielināt izglītībai paredzēto iekšzemes kopprodukta daļu un savos NRRP par priekšnoteikumu tādai ekonomikas atveseļošanai, kura veicina sociālo kohēziju un mazina nevienlīdzību, noteikt vērienīgas investīcijas visos izglītības līmeņos, tostarp arodmācībā, esošo prasmju papildināšanā un pārkvalifikācijā; Sociālā dimensija 22. aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi novērst digitālo plaisu piekļuvē sabiedriskajiem pakalpojumiem, no kuriem daudzi Covid-19 pandēmijas laikā ir digitalizēti, nodrošinot ES atbalstu, tostarp finansiālo atbalstu, sociālajai inovācijai vietējā līmenī, cenšoties padarīt sabiedriskos pakalpojumus vieglāk pieejamus, ietverot spēju veidošanu un novatorisku augšupēju iniciatīvu izvēršanu e-iekļaušanas un datu lietotprasmes jomā ar mērķi visiem iedzīvotājiem ES nodrošināt piekļuvi augstas kvalitātes, pieejamiem un lietotājiem draudzīgiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem; uzsver, ka ir svarīgi vēl vairāk uzlabot digitālās prasmes un veicināt uzņēmumu un valsts pārvaldes iestāžu digitālo pārveidi; uzsver, ka sabiedrisko pakalpojumu digitalizācija var palīdzēt veicināt taisnīgu darbaspēka mobilitāti, jo īpaši attiecībā uz sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu, un aicina dalībvalstis apņemties īstenot šo digitalizāciju; uzsver, ka dalībvalstīm būtu jākoncentrējas arī uz inovāciju un investīcijām pilsētu un lauku mājsaimniecību savienotības un infrastruktūras uzlabošanā, kā arī galvenajos transporta koridoros; 23. aicina dalībvalstis veikt vajadzīgos pasākumus, lai stiprinātu digitālo infrastruktūru, tās savienotību un skolās, universitātēs un mācību centros izmantotās mācīšanas metodes, paātrināt reformas, ar kurām īsteno digitālo pārkārtošanos, tādējādi nodrošinot, ka labumu no tās var gūt visi ES iedzīvotāji, un īstenot īpašus centienus nodrošināt tiešsaistes izglītības pieejamību visiem; šajā sakarā atgādina nepieciešamību atbilstoši apmācīt skolotājus, pasniedzējus un vecākus, kuriem visiem ir izšķiroši svarīga loma digitālās pārkārtošanās procesā, it īpaši attiecībā uz jauniem formātiem, tādiem kā tālmācība un jaukta tipa mācīšanās; norāda uz nepieciešamību rūpīgi izvērtēt ietekmi, ko rada pārmērīga pakļautība digitālajai pasaulei, un prasa veikt pasākumus, kuri veicinātu labāku izpratni par riskiem, ko rada digitālās tehnoloģijas, kas it īpaši var skart bērnus un jauniešus; uzsver, ka ilgtermiņā piekļuvi digitālajai un tiešsaistes izglītībai nevajadzētu iecerēt kā aizstājēju, bet gan drīzāk kā papildinājumu tiešajai mijiedarbībai starp skolotājiem un zināšanu apguvējiem, jo tikai mācīšanās klātienē var efektīvi nodrošināt personu saskarsmes un sociālo prasmju apguvi; 24. uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāvāc labāki un saskaņotāki dati par bezpajumtnieku skaitu ES, jo tas ir jebkuras efektīvas sabiedriskās politikas pamats; 25. uzsver, ka investīcijas sociālajās tiesībās ir svarīgas, tāpat kā centieni integrēt ESTP ietvertos principus, pienācīgi ņemot vērā atšķirīgās sociālekonomiskās vides, valstu sistēmu daudzveidību un sociālo partneru lomu; 26. pauž bažas par lielajām nodokļu ieņēmumu summām, kas netiek iekasētas liela mēroga izvairīšanās no nodokļu maksāšanas dēļ; aicina Padomi paātrināt sarunas par tiesību aktiem attiecībā uz publiskiem pārskatiem par katru valsti un kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi, kā arī pārskatīt kritērijus gan Rīcības kodeksa jautājumu grupai attiecībā uz uzņēmējdarbības nodokļiem, gan ES sarakstam ar jurisdikcijām, kas nesadarbojas; 27. aicina Komisiju un Padomi darīt visu iespējamo, lai apkarotu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu un efektīvi cīnītos pret kaitējošu nodokļu praksi, ko ieviesušas dažas dalībvalstis; 28. pauž nožēlu, ka nav skaidrs, kā dati tiek sniegti vienotajā nodarbinātības ziņojumā, un ka dati par algu, produktivitātes, kapitāla pieauguma un peļņas izmaiņām, subsīdijām un nodokļu atvieglojumiem korporācijām vai nodokļu īpatsvaru darbaspēka un kapitāla izmaksās bieži vien ir nepilnīgi vai grūti salīdzināmi; brīdina, ka netiek mērīta kopējā faktoru produktivitāte; aicina dalībvalstis iekļaut dzimumu līdztiesības indeksu kā vienu no Eiropas pusgada instrumentiem un analizēt strukturālās reformas no dzimumperspektīvas; atgādina — lai izprastu jaunas prasības, uzvedību un reakciju, ir labāk jāapkopo, jāuzrauga un jāizmanto esošie un jaunie datu un pierādījumu veidi; pauž bažas par to, ka nepietiekami tiek piesaukta diskriminācijas un rasisma apkarošana un tas, ka visām grupām tiek nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas un cilvēka cienīga dzīve, tostarp bērniem un saistībā ar viņu piekļuvi izglītībai; aicina Komisiju stiprināt diskriminācijas novēršanas tiesību aktu, politikas un prakses īstenošanu, lai efektīvi apkarotu visu veidu diskrimināciju, tostarp antičigānismu, un atveseļošanas pasākumos saglabātu sociālo, garīgo, kultūras un fizisko labjutību; 29. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt ilgtspējīgas kvalitatīvas nodarbinātības paketi, ņemot vērā valstu prakses dažādās formas un sociālo partneru un darba koplīguma slēgšanas sarunu lomu, tostarp likumdošanas iniciatīvas, kuru mērķis ir ne tikai palielināt algas, bet arī nodrošināt pienācīgus darba apstākļus visiem, īpašu uzmanību pievēršot tāldarbam, tiesībām atslēgties, darba un privātās dzīves līdzsvaram, mentālajai labjutībai darbā, vecāku un ar aprūpi saistītam atvaļinājumam, drošībai un veselības aizsardzībai darbā, platformu darbinieku tiesībām, nodrošinot kvalitatīvas darbvietas kritiski svarīgās profesijās strādājošajiem un stiprinot demokrātiju darbā un sociālo partneru un darba koplīguma slēgšanas sarunu lomu; uzsver, ka kvalitatīvas nodarbinātības radīšana ir viens no mērķiem, kas iekļauts ANM regulā, un ka tas būtu jādara, izmantojot visaptverošu reformu un investīciju kopumu, kā arī pasākumus, kas nodrošina stabilus līgumus, pienācīgas algas, darba koplīguma slēgšanas sarunu segumu un sociālās aizsardzības minimumu, tostarp pienācīgas pensijas virs nabadzības sliekšņa; aicina Komisiju iekļaut šos rādītājus pamatnostādnēs sociālā progresa novērtēšanai NRRP ietvaros; norāda, ka darba tirgus reformām, kas tiek īstenotas kā daļa no NRRP, ir jāatbilst šo mērķu sasniegšanai; 30. norāda, ka makroekonomikas politika, kas nodrošina augstu kvalitatīvas nodarbinātības līmeni, kā arī taisnīgu nodokļu politika ir būtiska valstu pensiju sistēmu ilgtspējai dalībvalstu iedzīvotāju novecošanas demogrāfiskajā kontekstā; uzsver, ka ir nepieciešams turpmāks atbalsts darba ņēmējiem un uzņēmumiem, jo dalībvalstis pēc Covid-19 krīzes turpina censties panākt makroekonomikas stabilitāti; prasa īstenot koordinētu ES līmeņa pieeju, lai nepieļautu negodīgu un kaitniecisku darbaspēka izmaksu konkurenci un panāktu augšupēju sociālo konverģenci visiem; 31. uzsver, ka sociālais dialogs un darba koplīguma slēgšanas sarunas ir galvenie instrumenti, kas darba devējiem un arodbiedrībām palīdz noteikt taisnīgu atalgojumu un darba apstākļus, un ka stingri iedibinātas darba koplīguma slēgšanas sistēmas palielina dalībvalstu noturību ekonomikas krīzes laikā; pauž stingru pārliecību, ka demokrātiska, noturīga un sociāli taisnīga atveseļošana būtu jābalsta uz sociālo dialogu, tostarp darba koplīguma slēgšanas sarunām; atkārtoti pauž viedokli, ka dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, lai veicinātu augstu arodbiedrību blīvumu un novērstu darba koplīguma slēgšanas sarunu tvēruma samazināšanos; norāda, ka ir svarīgi nodrošināt, lai darba ņēmēji ES tiktu aizsargāti ar pienācīgu minimālo algu, ar tiesību aktiem un koplīgumiem, nodrošinot viņiem pienācīgu dzīves līmeni neatkarīgi no tā, kur viņi strādā; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā, kura mērķis ir paplašināt darba koplīguma slēgšanas sarunu tvērumu un nodrošināt, ka darba ņēmēji Eiropas Savienībā tiek aizsargāti ar adekvātā līmenī noteiktu minimālo algu; 32. aicina dalībvalstis veikt pasākumus, kas veicinātu efektīvu piekļuvi sociālās aizsardzības sistēmām, lai visiem darba ņēmējiem (jo īpaši neaizsargātiem darba ņēmējiem, piemēram, nestandarta nodarbinātībā iesaistītiem darba ņēmējiem, pašnodarbinātajiem, migrantiem un personām ar invaliditāti) nodrošinātu pienācīgu sociālās aizsardzības minimumu, jo īpaši ievērojot Padomes 2019. gada 8. novembra ieteikumu par darba ņēmēju un pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajai aizsardzībai(35); vēlreiz atzinīgi vērtē šā ieteikuma pieņemšanu kā pirmo pasākumu un Komisijas apņemšanos stiprināt sociālās aizsardzības sistēmas ES, bet uzsver nepieciešamību padarīt vispārēju piekļuvi sociālajai aizsardzībai par realitāti, jo īpaši pašreizējā sarežģītajā situācijā; aicina dalībvalstis izstrādāt un stiprināt stimulus, lai palielinātu nodarbinātības iespējas gados vecākiem darba ņēmējiem, vienlaikus nodrošinot pensiju sistēmu atbilstību un ilgtspēju; 33. aicina Komisiju piešķirt prioritāti tās stratēģijas par personu ar invaliditāti tiesībām publicēšanai un mudina dalībvalstis paturēt prātā to, ka ir jākompensē pandēmijas kontekstā pieņemto pasākumu nesamērīgā negatīvā ietekme uz neaizsargātajām grupām, un strādāt pie tā, lai to izdarītu; 34. atgādina, ka Covid-19 krīze ir radījusi vēl nebijušu spriedzi dalībvalstu veselības aprūpes sistēmās, un tas skaidri liecina, ka ir svarīgi nodrošināt atbilstošu finansējumu, jo īpaši vislabākajā veidā izmantojot tieši ANM, lai uzlabotu spēju sagatavoties krīzēm un stiprinātu sociālo un institucionālo noturību, kā arī ir svarīgi nodrošināt valsts veselības aprūpes kapacitāti, pieejamību, efektivitāti un paaugstināt tās kvalitāti, un panākt veselības aprūpes sistēmu pietiekamu nodrošinājumu ar personālu, cita starpā arī tādēļ, lai paātrinātu vakcīnu koordinētu sadali un lai tās būtu laicīgi pieejamas visām dalībvalstīm un visiem cilvēkiem; šajā ziņā atzinīgi vērtē to, ka tiek veidota spēcīga ES veselības savienība; aicina dalībvalstis nodrošināt vienlīdzīgu un vispārēju piekļuvi kvalitatīvai veselības aprūpei, tostarp profilaktiskai, ilgtermiņa aprūpei un veselības veicināšanai, īpašu uzmanību pievēršot kvalitatīvai vecu cilvēku aprūpei, jo īpaši veicot precīzi definētas investīcijas šajā jomā un novēršot pagaidu darba nestabilitāti un ļaunprātīgu izmantošanu veselības aprūpes nozarē; 35. uzsver, ka pandēmijas apkarošana ir priekšnoteikums sociālajai un ekonomikas atveseļošanai un atveseļošanas centienu efektivitātei; atzinīgi vērtē Covid-19 vakcīnu izstrādi, taču pauž dziļas bažas par nopietnajiem ražošanas un piegādes grafiku neievērošanas gadījumiem; prasa Covid-19 vakcīnas uzskatīt par sabiedrisko labumu, kas ir garantēts visiem; aicina Komisiju un dalībvalstis pārvarēt šķēršļus un ierobežojumus, ko rada patenti un intelektuālā īpašuma tiesības, lai nodrošinātu vakcīnu plašu ražošanu un savlaicīgu izplatīšanu visām valstīm un visiem iedzīvotājiem; 36. atgādina, ka atšķirība starp vīriešu un sieviešu nodarbinātību, darba samaksu un pensijas apmēru joprojām ir ļoti liela; jo īpaši norāda, ka Eiropas pusgada procesam un ANM būtu jāpalīdz šīs problēmas risināt; prasa ar integrētu pieeju spēcināt dzimumu līdztiesību un prasa, lai Komisija visām ES programmām ātrāk ieviestu efektīvu, pārredzamu, vispusīgu metodiku, kas vērsta uz rezultātu un balstās uz izpildes rādītājiem; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ieviest saistošus darba samaksas pārredzamības pasākumus, tostarp vīriešu un sieviešu atalgojuma līdztiesības indeksu; mudina ātri pieņemt šos pasākumus, lai izvairītos no turpmākas ar dzimumu saistītas nevienlīdzības; aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt sieviešu uzņēmējdarbību un atvieglot viņu piekļuvi finansējumam; aicina dalībvalstis Padomē atsākt sarunas saistībā ar direktīvu par sieviešu pārstāvību uzņēmumu vadībā; 37. aicina Komisiju nākotnē paplašināt konkrētām valstīm adresētos ieteikumus un iekļaut rezultātus attiecībā uz sociālo partneru iesaistīšanu algu noteikšanas mehānismos un šādas iesaistes efektivitāti; 38. uzsver, ka savlaicīga, efektīva un taisnīga ES prasmju programmas īstenošana ir izšķiroši svarīga, lai veicinātu nodarbinātību veselības aprūpes nozarē un novērstu prasmju trūkumu jaunās darba jomās; tomēr brīdina, ka Prasmju programma nav pietiekama, lai novērstu pieaugošo nestabilitāti un nodarbinātu personu nabadzību ES darba tirgū; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek attīstītas kvalitatīvas, cenas ziņā pieņemamas un iekļaujošas prasmes un profesionālā apmācība, iegūstot un savstarpēji atzīstot kvalifikācijas un atzīstot un apstiprinot kompetences, mācību rezultātus un diplomus visos izglītības līmeņos, kā arī neformālo mācīšanos, izmantojot pielāgotu atbalstu un aktīvus informēšanas pasākumus, jo īpaši sabiedrības atstumtākajām grupām, tādējādi izvairoties no stereotipiem; uzsver nepieciešamību veicināt mūžizglītību visā ES, jo tā būs būtisks elements pārkārtošanās procesā uz digitālu, zaļu, konkurētspējīgu un noturīgu ES ekonomiku; 39. atgādina, cik svarīgas ir tādas ES programmas kā Garantija jauniešiem, kuras pasākumi nesen ir pastiprināti; aicina dalībvalstis ātri īstenot šo programmu, cieši saskaņojot to ar ES fondiem, piemēram, Eiropas Sociālo fondu Plus, lai risinātu NEET situāciju, īpašu uzmanību pievēršot tiem, kas dzīvo lauku apvidos un reģionos, kuros ir dabiski vai demogrāfiski ierobežojumi darba tirgū, lai nodrošinātu, ka visi jaunieši vecumā līdz 30 gadiem saņem kvalitatīvu darba, tālākizglītības, profesionālās izglītības vai apmācības piedāvājumu, spēj attīstīt prasmes, kas vajadzīgas, lai iegūtu nodarbinātības iespējas dažādās nozarēs, vai viņiem tiek piedāvāta apmaksāta mācekļa prakse vai stažēšanās četru mēnešu laikā pēc nonākšanas bezdarbnieka statusā vai aizejot no formālās izglītības; 40. mudina dalībvalstis situācijā, kad skolas pandēmijas dēļ ir bijis nepieciešams slēgt, uz laiku pielāgot ES programmu skolu apgādei ar augļiem, dārzeņiem un pienu, lai nodrošinātu, ka bērni šādos periodos saglabā veselīgus ēšanas paradumus, novērstu, ka nepietiekamu uzturu saņem bērni, kuriem draud nabadzība un sociālā atstumtība, un atbalstītu vietējos ražotājus; 41. vērš uzmanību uz to, cik svarīga ir horizontāla koordinācija starp ES programmām un valstu pasākumiem, kas vērsti uz sociālo taisnīgumu un vienlīdzību, sociālo attīstību, nabadzības riska un sociālās atstumtības, tostarp bērnu nabadzības un strādājošo nabadzības, apkarošanu un prasmju trūkuma un ienākumu nevienlīdzības novēršanu; norāda, ka lielisks šādas horizontālas koordinācijas piemērs ir Eiropas Sociālais fonds; vienlaikus stingri uzsver, ka ietekme sociālajā un nodarbinātības ziņā būtu jāapsver transversāli visās izdevumu programmās; 42. uzsver, ka atbalsta mehānisma funkcija, kā arī aizņemšanās un aizdošanas funkcijas, ko pilda ES budžets un jo īpaši ES pagaidu atbalsta instruments bezdarba risku mazināšanai ārkārtas situācijā (SURE instruments), teicami raksturo to, kā ES budžeta kredītspēju un reputāciju var izmantot, lai atbalstītu dalībvalstu darbības atbilstoši ES prioritātēm, sevišķi ārkārtējos apstākļos, kurus radījusi ES vēsturē vēl nebijusi veselības un ekonomikas krīze; 43. aicina uzlabot koordināciju starp vides, ekonomikas un sociālo politiku un starp dažādiem atveseļošanas fondiem un struktūrfondiem, lai uzlabotu sinerģiju un palielinātu sociālo investīciju resursus, tostarp tos, kas paredzēti pirmajiem reaģēšanas uz krīzi darbiniekiem, piemēram, kritiski svarīgiem profesionāļiem, iekļaujot principu, ka neviens netiek atstāts novārtā; aicina Komisiju un dalībvalstis attiecīgajos līmeņos iesaistīt visas attiecīgās valsts, reģionālās un vietējās iestādes ar Eiropas pusgadu saistītu pasākumu izstrādē un īstenošanā, jo īpaši veselības un sociālajā jomā, kas bieži vien nav saistītas ar ekonomiskiem un fiskāliem apsvērumiem; 44. atzinīgi vērtē mājokļu cenu pieņemamības iekļaušanu Eiropas pusgadā; aicina Komisiju ierosināt ES satvaru valstu stratēģijām attiecībā uz bezpajumtniecību un aicina dalībvalstis pieņemt “mājoklis vispirms” principu, kas palīdz būtiski samazināt bezpajumtniecības rādītājus, par prioritāti nosakot pastāvīgu mājokļu nodrošināšanu bezpajumtniekiem, ierosinot veidus, kā novērst enerģētisko nabadzību, pārtraucot piespiedu izlikšanu no mājokļiem un atceļot kriminālatbildību par bezpajumtniecību; turklāt uzsver, ka ir jāapkopo labāki un saskaņotāki dati par bezpajumtniekiem ES; aicina Komisiju un dalībvalstis nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, kā pienācīgi risināt enerģētiskās nabadzības problēmu saistībā ar Eiropas zaļo kursu; 45. aicina Komisiju iesniegt ilgtermiņā iedarbīgu asimetrisku satricinājumu ietekmes mazināšanas instrumentu, piemēram, atbilstošu un darbspējīgu bezdarba (pār)apdrošināšanas shēmu, kas spētu atbalstīt valstu shēmas, ja daļa ES piedzīvo īslaicīgu ekonomisku satricinājumu; uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi atbalstīt investīcijas un piekļuvi finansējumam ES, lai palīdzētu MVU maksātspējas grūtībās, radītu kvalitatīvas darbvietas stratēģiskās nozarēs un veicinātu teritoriālo, ekonomisko un sociālo kohēziju ES; uzsver, ka jauno Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu varētu izmantot, lai mazinātu Covid-19 krīzes ietekmi uz nodarbinātību; tādēļ aicina dalībvalstis nekavējoties iesniegt Komisijai pieteikumus finansējuma saņemšanai, lai palīdzētu ES darba ņēmējiem, kuri Covid-19 dēļ ir zaudējuši darbu, apgūt jaunas prasmes, pārkvalificēties un reintegrēties darba tirgū; 46. atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds tiek izmantots arī, lai reaģētu uz šo pandēmiju, atbalstot ES uzņēmumu pārstrukturēšanas vajadzības; norāda, ka darba ņēmēju atlaišanas ierobežojums attiecībā uz piekļuvi fondam ir samazināts līdz vismaz 200 un ka šis ES instruments varētu palīdzēt finansēt individualizētus atbalsta pasākumus, piemēram, īpaši pielāgotus mācību kursus un pārkvalificēšanās un kvalifikācijas celšanas programmas; aicina iesaistītās ES iestādes būt elastīgām un ātri analizēt aktivizēšanas pieprasījumus, nodrošinot, ka fonda mobilizēšanai nepieciešamais laiks tiek samazināts līdz minimumam; 47. uzsver, ka intelektuālā darbaspēka emigrācija palielina ekonomiskās un sociālās attīstības plaisu Eiropas Savienībā; aicina Komisiju novērtēt intelektuālā darbaspēka emigrāciju dažos reģionos un nozarēs un vajadzības gadījumā ierosināt atbalsta pasākumus, kā arī atbalstīt mobilos darba ņēmējus, nodrošinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību bez ierobežojumiem un stiprinot tiesību un privilēģiju pārnesamību; aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu par digitālo ES sociālā nodrošinājuma numuru; 48. atzīmē nepieciešamību sniegt tādu īpašu atbalstu plašsaziņas līdzekļu nozarei, kam ir būtiska loma mūsu demokrātiskajās valstīs, lai tiktu ievērota un veicināta plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms laikā, kad tiešsaistes vidē arvien vairāk valda daži lieli dalībnieki ar pieaugošu tirgus varu un mainīgu nodokļu bāzi, dažreiz apgrūtinot daudziem mazākiem ES uzņēmumiem iespēju sākt un izvērst darbību vienotajā tirgū, kā uzsvērts Komisijas paziņojumā par ES 2021. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģiju(36); vērš dalībvalstu uzmanību uz konkrētajiem pasākumiem, kas izklāstīti Komisijas 2020. gada 3. decembra rīcības plānā attiecībā uz plašsaziņas līdzekļiem un kas palīdzētu apraides, ziņu publicēšanas un kino nozarei atgūties no lielā reklāmas ienākumu samazinājuma, kurš piedzīvots pandēmijā noteiktās blokādes dēļ, un veicinātu digitālā satura ražošanu un izplatīšanu; 49. norāda, ka attiecībā uz uzņēmumiem, kuri vēlas piekļūt publiskajiem līdzekļiem un atbalstam, būtu jāapsver taisnīguma nosacījumi, lai izvairītos no tā, ka šāds atbalsts tiek piešķirts uzņēmumiem, kas atrodas kādā no jurisdikcijām, kuras minētas I pielikumā Padomes secinājumiem par pārskatīto ES sarakstu ar jurisdikcijām, kas nodokļu nolūkos nesadarbojas(37), un norāda, ka tiem nebūtu jāliedz darba koplīguma slēgšanas sarunas, darba ņēmēju līdzdalība vai kopīga lēmumu pieņemšana uzņēmumu lēmumu pieņemšanas procesos saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi, un atbalstam vajadzētu būt atkarīgam no tā, ka tiek saglabāts nemainīgs darba un nodarbinātības nosacījumu līmenis un tiesības, tostarp aizsardzība pret atlaišanu un algu samazinājumu, atceltas prēmijas un dividendes attiecīgi vadītājiem un akcionāriem; 50. uzsver, ka līdz ar to tiesiskuma un tiesu sistēmas efektivitātes novērtējums arī turpmāk būtu jāiekļauj Eiropas pusgadā; o 51. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Stāvoklis Kongo Demokrātiskās Republikas austrumu daļā un Itālijas vēstnieka Luca Attanasio un viņa pavadošo personu nogalināšana |
| |||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kongo Demokrātisko Republiku (KDR), jo īpaši 2018. gada 18. janvāra rezolūciju(1) ar tādu pašu nosaukumu un 2020. gada 17. septembra rezolūciju par Dr. Denisa Mukveges lietu Kongo Demokrātiskajā Republikā(2), – ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra runaspersonas 2021. gada 22. februāra paziņojumu par KDR, – ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka / Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2020. gada 20. maija paziņojumu par drošības situāciju Ituri, – ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas, jo īpaši 2019. gada 29. marta Rezolūciju 2463 par ANO Stabilizācijas misijas Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO) pilnvaru pagarināšanu līdz 2019. gada 20. decembrim, – ņemot vērā Padomes 2020. gada 10. decembra Lēmumu (KĀDP) 2020/2033, ar ko groza Lēmumu 2010/788/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret KDR(3), – ņemot vērā pasākumus, kas noteikti ANO Drošības padomes 2020. gada 25. jūnija Rezolūcijā 2528 par to pasākumu pagarināšanu līdz 2021. gada 1. jūlijam attiecībā uz ieroču embargo pret KDR, kas noteikti ar Drošības padomes Rezolūciju 2293 (2016), un tās ar Rezolūciju 1533 (2004) izveidotās ekspertu grupas pilnvaru pagarināšanu līdz 2021. gada 1. augustam, kura līdz 2021. gada 1. jūlijam atkārtoti noteica virkni sankciju, piemēram, ieroču embargo bruņotiem grupējumiem KDR, ieceļošanas aizliegumu atsevišķām personām un to personu un struktūru līdzekļu iesaldēšanu, uz kurām norādījusi Sankciju komiteja, – ņemot vērā ANO 2010. gada augusta pārskata ziņojumu, kurā dokumentēti visnopietnākie cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumi, kas no 1993. gada marta līdz 2003. gada jūnijam izdarīti KDR teritorijā, – ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja un MONUSCO 2020. gada 6. jūlija ziņojumu “Cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumi, ko veic Apvienoto demokrātisko spēku bruņotā grupa un aizsardzības un drošības spēku locekļi Beni teritorijā, Ziemeļkivu provincē un Irumu un Mambasa teritorijās, Ituri provincē, laikposmā no 2019. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. janvārim”, – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Regulu (ES) 2017/821, ar ko paredz piegādes ķēdes pienācīgas pārbaudes pienākumus Savienības importētājiem, kuri importē konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvu, tantalu un volframu, to rūdas un zeltu (Konfliktu izrakteņu regula)(4), – ņemot vērā 2000. gada 23. jūnija Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupu, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses (Kotonū nolīgums)(5), – ņemot vērā Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu, kuru pieņēma 1981. gada 27. jūnijā un kura stājās spēkā 1986. gada 21. oktobrī, – ņemot vērā 2006. gada 18. februārī pieņemto Kongo Demokrātiskās Republikas konstitūciju, – ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, – ņemot vērā ANO Statūtus, – ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu, A. tā kā 2021. gada 22. februārī Itālijas vēstnieks KDR Luca Attanasio, viņa šoferis Mustapha Milambo un Itālijas militārās policijas virsnieks Vittorio Iacovacci tika nogalināti, kaujiniekiem uzbrūkot viņu konvojam; tā kā vēstnieks un viņa darbinieki ANO transportlīdzeklī bija braucienā no Gomas, lai apmeklētu ANO Pasaules pārtikas programmas (WFP) skolas projektu Rutshuru; tā kā maršrutam izvēlētais ceļš bija iepriekš norādīts kā drošs ceļošanai bez drošības komandas; B. tā kā Virungas Nacionālā parka uzraugi mēģināja glābt vēstnieka un viņu pavadošo personu dzīvību; tā kā arī parka uzraugi strādā, pastāvīgi saņemot draudus par dumpinieku grupu īstenotu nolaupīšanu un nogalināšanu; tā kā 2021. gada janvāra uzbrukumā Nyamitwitwi seši uzraugi tika nogalināti un septiņi ievainoti; tā kā 2020. gada aprīlī no slēpņa tika nogalināti 12 uzraugi un pieci civiliedzīvotāji; C. tā kā smagā drošības situācija KDR austrumos turpina pasliktināties, jo īpaši uz robežas starp Ituri, Dienvidkivu un Ziemeļkivu provincēm; tā kā šajā reģionā darbojas aptuveni 120 bruņoti grupējumi, tostarp Ruandas atbrīvošanas demokrātiskie spēki, Apvienotie demokrātiskie spēki un atjaunotie Kongo Nduma aizsardzības spēki, kas cīnās par piekļuvi dabas resursiem, tostarp minerāliem, un kontroli pār tiem, un viņi ir atbildīgi par nolaupīšanām, nogalināšanām, spīdzināšanām un seksuālu vardarbību; D. tā kā vardarbība KDR austrumos 2020. gadā ir prasījusi vairāk nekā 2000 upuru; tā kā vardarbība kopš 2021. gada sākuma ir vēl vairāk pieaugusi; tā kā civiliedzīvotāji, no kuriem lielākā daļa ir sievietes un bērni, ir atkārtotas vardarbības upuri, un tā rezultātā laikposmā no 2020. gada 11. decembra līdz 2021. gada 10. janvārim bojā gājuši ir vairāk nekā 150 cilvēki; tā kā 2021. gada pirmajos divos mēnešos tika nolaupīti vairāk nekā 100 cilvēki un daudzi citi tika ievainoti; tā kā medicīniskā infrastruktūra un dabas resursi tika iznīcināti un mājas tika nodedzinātas; tā kā šīs vardarbības humanitārās sekas rada bažas; tā kā līdz šim ANO ir reģistrējusi vairāk nekā 67 000 personu pārvietošanu; E. tā kā saskaņā ar Kivu reģiona drošības izsekotāja sniegto informāciju kopš 2021. gada 1. janvāra ir ziņots par 152 civiliedzīvotāju slepkavību, 61 cilvēka nolaupīšanu izpirkuma maksas pieprasīšanai un 34 nolaupīšanas gadījumiem Ziemeļkivu un Dienvidkivu provincē; F. tā kā 2017. gada 12. martā bruņoti vīri izpildīja nāvessodu diviem ANO izmeklētājiem — zviedrietei Zaida Catalán un amerikānim Michael Sharp — un viņu tulkam Beitu Tshintela, kad viņi dokumentēja cilvēktiesību pārkāpumus KDR Kasai reģiona centrālajā daļā; G. tā kā KDR ir viens no augstākajiem iekšzemē pārvietoto personu rādītājiem pasaulē; tā kā vairāk nekā pieci miljoni cilvēku valsts teritorijā ir palikuši bez pajumtes nedrošības dēļ; tā kā daudzas sievietes un bērni dzīvo nedrošos apstākļos, guļ zem klajas debess vai pārpildītās sabiedriskajās vietās un ir pakļauti uzmākšanās, uzbrukuma vai seksuālas izmantošanas riskam; tā kā pārvietotie iedzīvotāji bieži vien nesaņem dzīvību glābjošus pamatpakalpojumus un ir pakļauti nepietiekama uztura un slimību riskam; tā kā kopš 2021. gada 4. februāra Ziemeļkivu provincē ir izsludināts Ebolas vīrusslimības uzliesmojums; H. tā kā Humānās palīdzības koordinācijas birojs ir ziņojis par to, ka pieaug cilvēku nolaupīšanas un uzbrukumu palīdzības sniedzējiem un konvojiem gadījumu skaits, tādēļ humānās palīdzības organizācijas ir spiestas atlikt palīdzības sniegšanu uz vēlāku laiku un savu darbību apturēt; tā kā pilsoniskās sabiedrības locekļi, tostarp aktīvisti, žurnālisti un cilvēktiesību aizstāvji, joprojām saskaras ar vajāšanu, iebiedēšanu un uzbrukumiem; tā kā daudzi no viņiem riskē ar dzīvību, lai aizstāvētu biedrošanās un vārda brīvību; I. tā kā MONUSCO pilnvaru termiņš beidzas 2021. gada 20. decembrī un tā kā saskaņā ar ANO Rezolūciju 1533 izveidotā KDR piemēroto sankciju režīma termiņš beidzas 2021. gada 1. jūlijā; tā kā joprojām tiek samazināts karaspēka vienību skaits un budžets, kas piešķirts MONUSCO; J. tā kā 2020. gada decembrī ES atjaunoja mērķtiecīgās sankcijas pret vienpadsmit KDR amatpersonām, kuras ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem; K. tā kā ANO 2010. gadā publicētajā pārskata ziņojumā ir dokumentēti 617 apstiprināti smagi cilvēktiesību pārkāpumi KDR austrumos, kas veikti no 1993. gada līdz 2003. gadam; tā kā ziņojumā ir sīki izklāstīti vairāki ieteikumi, kas lielākoties nav īstenoti; tā kā nesodāmība joprojām ir būtiska problēma, 1. visstingrākajā veidā nosoda Luca Attanasio, Moustapha Milambo un Vittorio Iacovacci nogalināšanu, paužot visdziļāko līdzjūtību upuru ģimenēm, Itālijas valdībai un WFP valstu darbiniekiem; pauž nožēlu par to, ka nevainīgi civiliedzīvotāji zaudē dzīvību un tiek nogalināti; 2. prasa veikt rūpīgu, neatkarīgu un pārredzamu izmeklēšanu par slepkavību apstākļiem; atzinīgi vērtē prezidenta F. Tshisekedi apņemšanos sākt izmeklēšanu un mudina KDR valdību un provinču vadītājus pilnībā sadarboties ar Itālijas iestādēm un Apvienoto Nāciju Organizāciju; 3. uzsver, ka KDR valdības galvenā atbildība ir par drošības nodrošināšanu tās teritorijā un valsts iedzīvotāju aizsardzību, vienlaikus saglabājot tiesiskuma, cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu, tostarp nodrošinot aizsardzību pret noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem; 4. stingri uzstāj, ka KDR iestādēm ir jāstrādā intensīvāk, lai izbeigtu bruņotus uzbrukumus civilpersonām, un ka tām ir pamatīgi, neatkarīgi, efektīvi un objektīvi jāizmeklē visas slepkavības un vainīgie jāsauc pie atbildības taisnīgas tiesas procesā; 5. asi nosoda nopietnos cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumus, ko pastrādājuši vietējie kaujinieku grupējumi KDR austrumos; mudina KDR valdību izveidot mehānismu, ar ko saukt pie tiesas un atbildības vainīgos par cilvēktiesību pārkāpumiem, kuri dokumentēti ANO faktu vākšanas misijas pārskata ziņojumā, kā arī par citiem minētajā valstī pastrādātajiem noziegumiem, kas saskaņā ar starptautisko tiesību un starptautisko humanitāro tiesību normām ir uzskatāmi par smagiem noziegumiem; 6. mudina valsts prezidentu Félix Tshisekedi pildīt savu apņemšanos panākt, ka pie atbildības tiek saukti ANO izmeklētāju Zaida Catalán un Michael Sharp un viņu tulka Betu Tshintela slepkavas, un prasa, lai šī izmeklēšana būtu pilnībā pārredzama; 7. ir nobažījies, jo KDR austrumos attiecībā pret civilpersonām nemitīgi tiek smagi pārkāptas cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības, par ko cita starpā liecina sodīšana ar nāvi bez tiesas sprieduma, seksuāla un ar dzimumu saistīta vardarbība, kā arī tas, ka bruņotie grupējumi vērienīgi vervē un izmanto bērnus un ka KDR drošības spēku personāls slepkavo civilpersonas; uzsver, ka saskaņā ar starptautisko tiesību normām šos nodarījumus varētu uzskatīt par kara noziegumiem; pauž nožēlu, ka pret vietējiem iedzīvotājiem, humānās un attīstības palīdzības sniedzējiem, starptautiskajām organizācijām, diplomātisko korpusu un cilvēktiesību aizstāvjiem, kas darbojas KDR austrumos, pastāvīgi ir vērsti vardarbības draudi; 8. ir ārkārtīgi nobažījies par to, cik augsts valstī joprojām ir nesodāmības līmenis; atzīmē — ja cilvēktiesību pārkāpumos vainojamie paliek nesodīti, tas nozīmē, ka ļaunprātīga rīcība turpmāk tikai vērsīsies plašumā; mudina KDR iestādes nevilcinoties saukt pie tiesas 2021. gada 22. februārī notikušā uzbrukuma rīkotājus un spert nopietnus soļus, lai panāktu pārejas tiesiskuma īstenošanu; 9. atkārtoti pieprasa panākt progresu saistībā ar ieteikumiem, kas iekļauti ANO faktu vākšanas misijas pārskata ziņojumā, sevišķi saistībā ar ieteikumu veidot KDR tiesās īpašas jauktās palātas, lai starp KDR tiesu varu un starptautisko sabiedrību būtu iespējama sadarbība, īstenojot kriminālvajāšanu par cilvēktiesību pārkāpumiem; prasa nostiprināt valsts tiesiskuma sektoru kopumā, lai sodītu par noziegumiem, kas bijuši par iemeslu smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem; 10. nosoda cilvēktiesību pārkāpumus un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, ko pastrādājuši drošības un aizsardzības spēki; mudina KDR iestādes atbrīvot no amatiem drošības spēku virsniekus un citas izpildvaras amatpersonas, par kuru saistību ar smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem ir ziņojusi ANO un KDR, kā arī starptautiskās cilvēktiesību organizācijas; prasa plašāku drošības sektora reformas pasākumu procesā veidot oficiālu pārbaudes mehānismu, kas garantētu, ka darbā tiek pieņemti paši piemērotākie kandidāti un ka drošības spēki rīkojas atbilstoši starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību standartiem; aicina iestādes izbeigt jebkādu atbalstu, ko bruņotiem grupējumiem sniedz drošības spēku virsnieki un politiskie līderi, un nodrošināt, ka pie šāda atbalsta vainojamie tiek saukti pie atbildības taisnīgas tiesas procesā; 11. aicina KDR valdību īstenot pieeju, kas nepieļauj nekādu iecietību pret politisko līderu, bruņoto spēku un policijas sadarbību ar bruņotiem grupējumiem; 12. aicina KDR iestādes steidzami izstrādāt efektīvu demobilizācijas, atbruņošanas un reintegrācijas programmu un stratēģiju bruņoto grupējumu problēmas risināšanai, nodrošinot ilgtermiņa atbalstu, lai nepieļautu bijušo kaujinieku atgriešanos; mudina KDR iestādes sniegt tik ļoti vajadzīgo humāno palīdzību simtiem demobilizēto kaujinieku, kas KDR patlaban ir izvietoti nometnēs, kur praktiski nav nodrošinājuma ar pārtiku un nav pieejama adekvāta medicīniskā aprūpe; 13. uzsver, ka MONUSCO ir cieši apņēmusies arī turpmāk darīt visu iespējamo, lai atbilstoši savām pilnvarām garantētu civilpersonu aizsardzību un atbalstītu nācijas centienus nostiprināt mieru un stabilitāti valstī; atzīmē, ka būtu vēlreiz jāapliecina, cik šī misija ir nozīmīga, un tādēļ skaidri jānosaka misijas pilnvarojums, tajā norādot ar drošības situāciju saistītus atsauces kritērijus, kas jāsasniedz, pirms ir iespējama misijas atsaukšana no reģiona; 14. atgādina, ka vardarbība KDR austrumos ir cieši saistīta ar izejvielu tirdzniecību; uzsver, ka ikviens uzņēmums, privātpersona vai valsts, vai ar valsti saistīts dalībnieks, kas veicina šādu noziegumu izdarīšanu, ir jāsauc pie atbildības; atzinīgi vērtē to, ka 2021. gada janvārī ir stājusies spēkā Konflikta zonās iegūtu izrakteņu regula; uzsver, ka minētajā regulā KDR joprojām ir konfliktu skarto un augsta riska valstu sarakstā; atzīmē, ka vēl arvien lielākā problēma ir nerūpnieciski iegūts zelts, kura apsaimniekošana ir cēlonis nestabilitātei reģionā; uzsver, ka ir steidzami jāveic papildu pasākumi saistībā ar obligātu uzticamības pārbaudi un atbildīgu uzņēmējdarbību, kas jānodrošina konflikta zonās strādājošiem uzņēmumiem; 15. uzsver, ka ir jāstrādā vēl intensīvāk, lai finansējumu vairs nevarētu saņemt bruņoti grupējumi, kas iesaistīti destabilizējošās darbībās, jo nelikumīgi tirgojas ar dabas resursiem, tostarp ar zeltu vai ar dzīvās dabas produktiem; 16. pauž pamatīgas bažas par drošības un humanitāro situāciju, sevišķi par to, ka nesen KDR ir pieaudzis iekšzemē pārvietoto personu skaits un ka šāda pārvietošana joprojām smagi ietekmē civiliedzīvotājus; atgādina — ir pamatīgi nobažījies par to, ka militāras darbības nemitīgi turpina izvērst gan ārvalstu, gan iekšzemes bruņotie grupējumi, un ir pamatīgi nobažījies par KDR dabas resursu kontrabandu; prasa, lai visi starptautiskie izmeklētāji, tostarp Ķīnas pārstāvji, pilnībā ievērotu starptautisko tiesību normas, standartus un labāko praksi, kas attiecas uz ieguves rūpniecību; 17. nosoda Virungas nacionālā parka uzraugu noslepkavošanu 2020. gadā notikušajos uzbrukumos; mudina KDR valdību atbruņot nemierniekus un atjaunot drošību parka reģionā; 18. atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes 2021. gada 14. janvāra publikāciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas stratēģiju attiecībā uz miera nostiprināšanu, konfliktu novēršanu un konfliktu risināšanu Lielo ezeru reģionā; mudina iesaistītās puses turpināt pārrobežu sadarbību, tādēļ cita starpā sadarbojoties arī ar biroju, ko izveidojis ANO īpašais sūtnis Lielo ezeru reģionā, un tādējādi vērsties pret vardarbību, cilvēktiesību pārkāpumiem un nesodāmību KDR austrumos; 19. aicina KDR valdību nodrošināt labāku pārvaldību visos valsts un sabiedrības līmeņos, cita starpā arī attiecībā uz valsts finansēm un cīņu pret korupciju; prasa cīņā pret korupciju izmantot ES sankciju mehānismu; akcentē to, ka ir svarīgi 2023. gadā nodrošināt ticamu vēlēšanu norisi un garantēt ilgstošu drošību KDR austrumos; 20. aicina PV/AP, ES delegāciju un ES misijas KDR ar visiem (t. i., politiskiem, diplomātiskiem un finansiāliem) to rīcībā esošiem līdzekļiem panākt, ka redzamāks ir valstī apdraudētajiem cilvēktiesību aizstāvjiem sniegtais atbalsts, un to īstenot kā aizsardzības pasākumu, lai atpazīstams būtu darbs, ko minētās struktūras veic cilvēktiesību jomā, un lai apliecinātu, cik nozīmīgu cilvēktiesību aizstāvības uzdevumu šīs struktūras pilda, cīnoties par stabilitāti un mieru reģionā, un aicina minētās struktūras attiecīgā gadījumā atvieglot vīzu izsniegšanu ārkārtas situācijās un nodrošināt pagaidu patvērumu dalībvalstīs; 21. aicina Eiropas Savienību palielināt finansējumu KDR, lai novērstu pamatīgo finansējuma trūkumu ANO aģentūrām, kuras strādā ar vietējām pašvaldībām un kopienām, lai aizsargātu civilpersonas; 22. nopietni akcentē to, ka Āfrikas Lielo ezeru reģionā ir nepieciešama pārrobežu sadarbība un ka kaimiņvalstīm ir jāizstrādā reģionāla stratēģija, lai vērstos pret vardarbību un cilvēktiesību pārkāpumiem KDR; prasa, lai kopējās drošības un aizsardzības politikas misija Āfrikas Lielo ezeru reģionā palīdzētu stabilizēt drošības apstākļus un uzlabot humanitāro situāciju; 23. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam/ Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, ĀKK un ES Ministru padomei un Apvienotajai parlamentārajai asamblejai, Kongo Demokrātiskās Republikas prezidentam, premjerministram un parlamentam, kā arī Āfrikas Savienībai un tās iestādēm.
| ||||||||||||||||||
| Cilvēktiesību stāvoklis Bahreinas Karalistē, jo īpaši uz nāvi notiesāto ieslodzīto un cilvēktiesību aizstāvju lietas |
| |||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Bahreinu, jo īpaši 2018. gada 14. jūnija rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Bahreinā, jo īpaši Nabeel Rajab lietu(1), un 2017. gada 16. februāra rezolūciju par nāvessodu izpildi Kuveitā un Bahreinā(2), – ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka/ Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) runaspersonas 2020. gada 13. jūlija paziņojumu par nāvessoda saglabāšanu Bahreinā, 2020. gada 10. jūnija paziņojumu par cilvēktiesību aizstāvja Nabeel Rajab atbrīvošanu, 2020. gada 9. janvāra paziņojumu par nāvessoda apstiprināšanu diviem Bahreinas pilsoņiem un 2019. gada 27. jūlija paziņojumu par nāvessoda izpildi Ali al-Arab un Ahmed al-Malali, – ņemot vērā ANO īpašās referentes jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi Agnes Callamard, ANO īpašās referentes jautājumos par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību terorisma apkarošanā Fionnuala Ni Aolain un ANO īpašā referenta jautājumos par spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu Nils Melzer 2020. gada 12. februāra paziņojumu, mudinot Bahreinu atcelt nāvessodu Mohammed Ramadan un Husain Moosa, – ņemot vērā 2019. gada 10. oktobra kopīgo paziņojumu, ko sniedza PV/AP Federica Mogherini, pārstāvot ES, un Eiropas Padomes ģenerālsekretāre Marija Pejčinović Burić, par Eiropas un Pasaules dienu pret nāvessodu, – ņemot vērā Eiropas Savienības Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, nāvessodu, spīdzināšanu, cilvēktiesību dialogus ar trešām valstīm un par vārda brīvību, – ņemot vērā ES Stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību jomā, kurā cilvēktiesību aizsardzība, ievērošana un īstenošana ir noteiktas par visu ES politikas virzienu neatņemamu daļu, – ņemot vērā Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes (GCC) un Eiropas Savienības Apvienotās padomes un ministru 2016. gada 18. jūlijā notikušās 25. sanāksmes secinājumus, – ņemot vērā ES un Bahreinas sadarbības mehānismu, – ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, kuriem Bahreina ir pievienojusies, – ņemot vērā Bahreinas neatkarīgās izmeklēšanas komisijas (BICI) 2011. gada novembra ziņojumu, – ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un jo īpaši tās 3. pantu, – ņemot vērā Arābu Cilvēktiesību hartu, – ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu, A. tā kā pēc 2011. gada tautas sacelšanās Bahreinas varas iestādes turpina pārkāpt un ierobežot iedzīvotāju tiesības un brīvības, īpaši personu tiesības uz miermīlīgu protestu, vārda brīvību un digitālo brīvību gan tiešsaistē, gan arī bezsaistē; tā kā cilvēktiesību juristi, žurnālisti un politiskie aktīvisti saskaras ar pastāvīgu sistemātisku vēršanos pret viņiem, vajāšanu, aizturēšanu, spīdzināšanu, iebiedēšanu, ceļošanas aizliegumiem un pilsonības atņemšanu; tā kā kopš 2011. gada varas iestādes ir noraidījušas visas demokrātiskās opozīcijas un cilvēktiesību aizstāvju prasības ievērot vārda un pulcēšanās brīvību; tā kā Bahreinā netiek atļauta nekāda politiskā opozīcija; tā kā iestādes ir aizturējušas vairākus bērnus par pievienošanos protestiem 2021. gada februārī un saskaņā ar pieejamo informāciju viņiem draud ar izvarošanu un elektrošoku; tā kā kopš 2021. gada 4. marta vismaz trīs no viņiem joprojām atrodas apcietinājumā, tostarp 16 gadus vecs bērns, kuram ir nopietnas veselības problēmas; B. tā kā Bahreinas Cilvēktiesību centra un Persijas līča Cilvēktiesību centra līdzdibinātājam cilvēktiesību aizstāvim Abdulhadi Al-Khawaja, kurš ir Bahreinas un Dānijas pilsonis, šobrīd jau būs apritējuši desmit gadi cietumā, izciešot mūža ieslodzījumu par “finansēšanu un dalību terorismā, lai gāztu valdību, un spiegošanu ārvalstu labā”; tā kā pēc tam, kad Abdulhadi Al-Khawaja tika apcietināts, viņš tika sists, spīdzināts un notiesāts netaisnīgā tiesas procesā, kurā netika ievērotas ne Bahreinas krimināltiesības, ne arī starptautiskie taisnīgas tiesas standarti; tā kā 2012. gada jūlijā ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos secināja, ka Abdulhadi Al-Khawaja arests ir patvaļīgs, jo izrietēja no viņa izmantotajām pamattiesībām uz vārda brīvību, miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanās brīvību, un aicināja viņu atbrīvot; C. tā kā Nabeel Rajab, kas ir viens no pazīstamākajiem Bahreinas cilvēktiesību aizstāvjiem, 2020. gada 9. jūnijā tika atbrīvots no cietuma, lai izciestu atlikušo piecu gadu cietumsodu saskaņā ar alternatīvo sankciju likumu; D. tā kā laikā no 2011. gadam līdz 2020. gadam Bahreinā tika piespriests nāvessods aptuveni 50 cilvēkiem pretstatā septiņiem nāvessodiem, kas tika piespriesti laikā no 2001. gada līdz 2010. gadam; tā kā Bahreinā pašlaik uz nāvi ir notiesātas 27 personas, no kurām 26 personas saskaras ar nenovēršanu nāvessoda izpildes risku; tā kā 2017. gada 15. janvārī Bahreina, izpildot nāvessodu trijām civilpersonām, pārtrauca septiņu gadu de facto nāvessoda moratoriju; tā kā kopš tā laika nāvessods ir izpildīts sešiem cilvēkiem; tā kā ANO īpašā referente jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi ir pasludinājusi šos nāvessodus par sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma; tā kā nāvessods ir nežēlīgākais, necilvēcīgākais un pazemojošākais soda veids un ar to tiek pārkāptas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā noteiktās tiesības uz dzīvību; tā kā apstākļi uz nāvi notiesāto ieslodzīto kamerās šīm personām rada ārkārtīgas garīgas ciešanas; E. tā kā neatkarīgi novērotāji ziņo, ka lielākajā daļā gadījumu no personām, kurām nesen izpildīts nāvessods, Bahreinas iestādes ir ieguvušas atzīšanos ar spīdzināšanu, un apsūdzētajiem nav garantēta taisnīgs tiesas process; tā kā kopš 2011. gada protestiem un ņemot vērā BICI ziņojuma secinājumus par valdības pārkāpumiem, ir izveidotas vairākas iekšējas struktūras, piemēram, Iekšlietu ministrijas Ombuda birojs, Ģenerālprokuratūras Īpašā izmeklēšanas nodaļa (SIU) un Ieslodzīto un aizturēto tiesību komisija (PDRC), tomēr tās nav pietiekami efektīvas un neatkarīgas; tā kā tiek ziņots, ka šo struktūru neatkarības trūkums ir veicinājis pārskatatbildības trūkumu Bahreinas valdībā un drošības spēkos; tā kā tas ir veicinājis nesodāmības kultūru, kas apgrūtina mēģinājumus veikt demokrātiskas reformas un vēl vairāk destabilizē valsti; F. tā kā Bahreinas pilsoņi Ali Al-Arab un Ahmed Al-Malili, kuri masveida tiesas procesā, kuru aptumšoja aizdomas par spīdzināšanu un nopietniem pienācīga procesa pārkāpumiem, tika notiesāti par terorisma noziegumiem, un viņiem 2019. gada 27. jūlijā tika izpildīts nāvessods nošaujot; tā kā 2014. gada 18. februārī Bahreinas varas iestādes arestēja Mohamed Ramadan par to, ka viņš 2014. gada 14. februārī kopā ar Hussein Ali Moosa, iespējams, piedalījās spridzināšanas uzbrukumā Al Dair; tā kā 2020. gada 13. jūlijā Kasācijas tiesa apelācijas procesā atkārtoti apstiprināja savu galīgo nolēmumu un atstāja spēkā Mohamed Ramadan un Hussein Ali Moosa piespriestos nāvessodus, neraugoties uz netaisnīgu tiesas procesu, kurā pieņemtā sprieduma pamatā bija atzīšanās, kuru, iespējams, no apsūdzētajiem ieguva ar spīdzināšanu, un neraugoties Īpašās izmeklēšanas nodaļas izmeklēšanas rezultātiem par Hussein Ali Moosa un Mohamed Ramadan apgalvojumiem par spīdzināšanu; tā kā ANO īpašā referente jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi Agnes Callamard brīdināja, ka Hussein Ali Moosa un Mohamed Ramadan notiesāšana un nāves spriedums būtu patvaļīgs un nepārprotams viņu tiesību uz dzīvību pārkāpums un tas būtu uzskatāms par patvaļīgu nogalināšanu; tā kā ANO cilvēktiesību eksperti ir aicinājuši Bahreinu nepieļaut nāvessoda izpildi abiem vīriešiem; tā kā Mohamed Ramadan un Hussein Ali Moosa nenovēršami draud nāvessoda izpilde un viņi ir izmantojuši visus tiesiskās aizsardzības līdzekļus; G. tā kā Bahreinas varas iestādes likvidēja valsts lielāko miermīlīgo politiskās opozīcijas partiju al-Wefaq, konfiscēja tās aktīvus un apcietināja tās vadītājus; tā kā šīs partijas vadītājs Shaikh Ali Salman pašlaik izcieš mūža ieslodzījumu cietumā saistībā ar apsūdzību iespējamā spiegošanā; H. tā kā vairākas publiskas personas, tostarp plaši pazīstami juristi Abdullah Al Shamlawi un Abdullah Hashim, ir apsūdzēti tikai par to, ka viņi ir darbojušies sociālajos plašsaziņas līdzekļos; tā kā kopš 2017. gada, kad Informācijas lietu ministrija apturēja valsts vienīgā neatkarīgā laikraksta “Al Wasat” darbību, Bahreinā nav darbojies neviens neatkarīgs plašsaziņas līdzeklis; I. tā kā Bahreinas cietumos joprojām ir ārkārtīgi slikti veselības un higiēnas apstākļi; tā kā Bahreina 2020. gada martā atbrīvoja 1486 ieslodzītos Covid-19 pandēmijas radītā veselības riska dēļ; tā kā atbrīvoto ieslodzīto vidu lielākoties netika iekļauti opozīcijas līderi, aktīvisti, žurnālisti un cilvēktiesību aizstāvji; tā kā Bahreinas iestādes liedz ieslodzītajiem neatliekamu medicīnisko palīdzību, pakļaujot riskam viņu veselību un labklājību un pārkāpjot ANO Ieslodzīto režīma standarta minimālos noteikumus; tā kā daudzi politieslodzītie ir uzsākuši streiku, lai protestētu pret sliktu izturēšanos apcietinājumā; J. tā kā Bahreinas tiesas turpina izdot un atbalstīt lēmumus, ar kuriem pilsoņiem tiek atņemta valstspiederība; tā kā Bahreinas tiesas ir atņēmušas pilsonību vairāk nekā 300 cilvēkiem 2018. gadā un vairāk nekā 100 cilvēkiem 2019. gadā, un šo personu vidū ir cilvēktiesību aizstāvji, politiķi, žurnālisti un augsta līmeņa reliģiskie vadītāji, un vairumā gadījumu viņi joprojām ir bezvalstnieki; tā kā valstspiederības atsaukšana tiek izmantota, pārkāpjot Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15. pantu; K. tā kā 2018. gada decembrī Bahreina grozīja savus darba tiesību aktus, lai aizliegtu darba devējiem diskriminēt darba ņēmējus dzimuma, izcelsmes, valodas vai ticības dēļ; tā kā tā pieņēma sankcijas pret seksuālu uzmākšanos darba vietā; tā kā Bahreinā joprojām migrējošie darba ņēmēji, jo īpaši sievietes, kuras ir nodarbinātas mājsaimniecībā, tiek ekspluatēti kafala sistēmas dēļ, kas pieļauj ekspluatāciju; L. tā kā Bahreinas tiesību aktos joprojām tiek pieļauta sieviešu diskriminācija ģimenes tiesību jomā, piemēram, attiecībā uz tiesībām šķirties un tādām pašām tiesībām kā vīriešiem nodot Bahreinas valstspiederību saviem bērniem; tā kā 2002. gadā Bahreina pievienojās Konvencijai par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), tomēr saglabā atrunas attiecībā uz vairākiem pantiem, kuros ietverti noteikumi, kas ir būtiski šīs konvencijas mērķiem; tā kā Kriminālkodeksa 353. pants atbrīvo personas, kuras ir pastrādājušas izvarošanu, no viņu saukšanas pie atbildības un sodīšanas, ja viņi apprecas ar saviem upuriem; tā kā Bahreinas parlaments 2016. gadā ierosināja pilnībā atcelt šo pantu, bet ministru kabinets šo priekšlikumu noraidīja; tā kā Kriminālkodeksa 334. pants samazina sodus personām, kas izdarījušas tā dēvētos goda aizstāvēšanas noziegumus un laulības pārkāpšanu, un tā kā seksuālās attiecības ārpus laulībām joprojām ir krimināli sodāmas; M. tā kā Bahreina ir svarīgs Eiropas Savienības partneris Persijas līcī, tostarp politisko un ekonomisko attiecību, enerģētikas un drošības jomās; tā kā Bahreinas Karalistei ir bagāta un ilglaicīga vēsture attiecībā uz atvērtību pret citām kultūrām visā pasaulē un tā aktīvi piedalās uzticības veidošanā un dialoga un stabilitātes veicināšanā Persijas līča reģionā un plašākā Tuvo Austrumu reģionā; N. tā kā vadības maiņa 2020. gada novembrī un jaunā ministru prezidenta prinča Salman bin Hamad Al Khalifa iecelšana sniedz Bahreinai iespēju virzīties uz politiskajām reformām un iekļaujošu nacionālo izlīgumu, tostarp sunnītu un šiītu izlīgumu; tā kā 2021. gada februārī norisinājās ES un Bahreinas cilvēktiesību dialogs; tā kā Bahreina ir otrā Persijas līča reģiona valsts, ar kuru ES ir izveidojusi cilvēktiesību dialogu; 1. pauž dziļas bažas par to, ka desmit gadus pēc Bahreinas Arābu pavasara sacelšanās cilvēktiesību situācija valstī turpina pasliktināties, jo tiek piemērots nāvessods, patvaļīgi aresti, notiek cilvēktiesību aizstāvju kriminālvajāšana un aizskaršana, kā arī tiek liegtas pilsoniskās un politiskās tiesības un biedrošanās, pulcēšanās un vārda brīvība gan tiešsaistē, gan bezsaistē; 2. stingri nosoda Mohammed Ramadan un Husain Ali Moosa notiesāšanu uz nāvi; mudina Bahreinas iestādes un jo īpaši Viņa Majestāti Sheikh Hamad bin Isa Al Khalifa nekavējoties apturēt minēto personu nāvessoda izpildi, mīkstināt piespriesto sodu, izdot rīkojumu par lietas atkārtotu izskatīšanu, kas pilnībā atbilstu starptautiskajiem taisnīgas tiesas standartiem un izslēgtu pierādījumus, kuri iegūti spīdzināšanas ceļā, un ļaut veikt neatkarīgu izmeklēšanu par iespējamiem spīdzināšanas gadījumiem; aicina Bahreinu pārskatīt to iekšējo struktūru, piemēram, Ombuda, Īpašās izmeklēšanas nodaļas (SIU) un Ieslodzīto un aizturēto tiesību komisijas (PDRC), neatkarību un efektivitāti, kuras uzrauga valdības pārkāpumus un kuras neveic atbilstošu izmeklēšanu un attaisno Bahreinas tiesā izmantoto piespiedu atzīšanos, lai nodrošinātu notiesāšanu, tostarp izmeklēšanā par Ramadhan un Moosa apsūdzībām; 3. pauž dziļu nožēlu par de facto nāvessoda izpildes moratorija atcelšanu; aicina Bahreinas iestādes nekavējoties noteikt moratoriju attiecībā uz nāvessoda piemērošanu kā soli virzienā uz tā pilnīgu atcelšanu; prasa visaptveroši pārskatīt visus noteiktos nāvessodus, lai nodrošinātu, ka to tiesas prāvas atbilst starptautiskajiem standartiem un ka nelikumīgi uz nāvi notiesātie cilvēktiesību pārkāpumu upuri saņem tiesisko aizsardzību; atgādina, ka ES ir pret nāvessodu un uzskata to par nežēlīgu un necilvēcīgu sodu, kas nedarbojas kā līdzeklis atturēšanai no noziedzīgas rīcības un ir neatgriezenisks kļūdas gadījumā; 4. uzsver, ka vadības maiņa kopš 2020. gada novembra sniedz iespēju ES pārorientēt savu ārpolitiku attiecībā uz Bahreinu, tostarp saistībā ar jauno valsts rīcības plānu cilvēktiesību jomā; aicina jauno ministru prezidentu princi Salman bin Hamad Al Khalifa izmantot savas pilnvaras, lai virzītu Bahreinu uz politisku reformu un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu; 5. prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus cilvēktiesību aizstāvjus un pārliecības dēļ ieslodzītos, tostarp Abdulhadi al-Khawaja, Dr. Abduljalil al-Singace, Naji Fateel, Abdulwahab Hussain, Ali Hajee, Sheikh Ali Salman un Hassan Mshaima, kuri ir aizturēti un notiesāti tikai par to, ka izmantojuši savas tiesības uz vārda brīvību, un atcelt visas pret viņiem izvirzītās apsūdzības; aicina PV/AP un dalībvalstis atbalstīt un īstenot enerģisku kampaņu, lai nodrošinātu ieslodzīto cilvēktiesību aizstāvju tūlītēju atbrīvošanu, kas ir būtisks pastiprinātas ES un Bahreinas sadarbības elements; aicina Bahreinas iestādes garantēt drošu telpu pilsoniskās sabiedrības organizācijām un neatkarīgiem medijiem; mudina Bahreinas valdību atļaut ārvalstu žurnālistiem un cilvēktiesību organizācijām iekļūt Bahreinā; pauž īpašu atzinību par darbu, ko veic visi cilvēktiesību aizstāvji, žurnālisti un juristi, kuru darbs ir būtisks cilvēktiesību aizstāvībai; mudina Bahreinas valdību atjaunot valsts vienīgā neatkarīgā plašsaziņas līdzekļa Al Wasat darbību un ļaut Bahreinā darboties neatkarīgām politiskajām sabiedrībām, tostarp tām, kas ir likvidētas; 6. atzinīgi vērtē Nabeel Rajab atbrīvošanu saskaņā ar likumu par alternatīvām sankcijām, taču mudina Bahreinas iestādes atcelt viņa ceļošanas aizliegumu; 7. aicina Bahreinas valdību pārtraukt cilvēktiesību aizstāvju vajāšanu un nekavējoties atcelt viņiem noteikto ceļošanas aizliegumu, un uzstāj, ka iestādēm jebkādos apstākļos ir jāgarantē, ka cilvēktiesību aizstāvji Bahreinā spēj veikt savas likumīgās darbības cilvēktiesību jomā gan valstī, gan ārpus tās; 8. pauž īpašas bažas par pretterorisma likumu nepamatotu izmantošanu Bahreinā un uzsver to, ka ir svarīgi sniegt Bahreinai atbalstu, jo īpaši attiecībā uz tās tiesu sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību starptautisko cilvēktiesību standartiem; aicina Bahreinas iestādes nekavējoties grozīt valsts Likumu Nr. 58 (2006) par sabiedrības aizsardzību pret terora aktiem un visus citus tiesību aktus, kas ierobežo vārda brīvību un politiskās brīvības un kas pilnībā neatbilst starptautiskajām saistībām un standartiem; 9. nosoda pastāvīgo spīdzināšanas, tostarp medicīniskās aprūpes liegšanas, un citas cietsirdīgas, pazemojošas attieksmes vai sodu izmantošanu pret ieslodzītajiem, tostarp pret miermīlīgajiem protestētājiem un civiliedzīvotājiem; prasa rūpīgi un ticami izmeklēt visus apgalvojumus par spīdzināšanu, lai sauktu vainīgos pie atbildības; pauž nožēlu par šausmīgajiem apstākļiem valsts cietumos; mudina Bahreinas iestādes aizsargāt visus ieslodzītos no Covid-19 apdraudējuma; 10. mudina Bahreinas valdību pildīt savus pienākumus un saistības saskaņā ar ANO Konvenciju pret spīdzināšanu, tostarp tās 15. pantu, kas aizliedz izmantot jebkādus spīdzināšanas rezultātā reģistrētus izteikumus kā pierādījumus tiesvedības procesos; prasa ratificēt Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu fakultatīvo protokolu (OPCAT) un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Otro fakultatīvo protokolu par nāvessoda atcelšanu; 11. aicina Bahreinas valdību pilnībā sadarboties ar ANO iestādēm, attiecināt pastāvīgo Bahreinas apmeklēšanas uzaicinājumu uz visām ANO Cilvēktiesību padomes īpašajām procedūrām un proaktīvi sadarboties; aicina Bahreinas valdību atļaut ES amatpersonām, neatkarīgiem novērotājiem un cilvēktiesību grupām apmeklēt Bahreinas cietumus un mudina Bahreinas iestādes jo īpaši nodrošināt, lai ANO īpašajiem referentiem jautājumā par spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, par cilvēktiesību aizstāvjiem, par vārda brīvību un pulcēšanās brīvību būtu atļauts ieceļot valstī; 12. nosoda pašreizējo praksi patvaļīgi atņemt valstspiederīgajiem pilsonību, kas daudzos gadījumos ir novedusi pie tā, ka cilvēki kļūst par bezvalstniekiem, pārkāpjot ANO Konvenciju par apatrīdisma samazināšanu; aicina Bahreinas iestādes grozīt valsts pilsonības likumu un atjaunot Bahreinas pilsonību personām, kurām tā ir netaisnīgi atņemta; 13. norāda uz Bahreinas valdības pašreizējiem centieniem veikt kriminālkodeksa un tiesisko procedūru reformas un mudina turpināt šo procesu; prasa pilnībā īstenot BICI un vispārējā regulārā pārskata (VRP) ieteikumus; turpina atbalstīt Bahreinas valdības reformu programmu un mudina Bahreinas Karalisti censties panākt stabilitāti, veicot turpmākas reformas un panākot iekļaujošu izlīgumu vidē, kurā miermīlīgus politiskos iebildumus var brīvi apspriest, ievērojot valsts starptautiskās saistības; 14. aicina ES delegāciju pilnībā īstenot ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, lai sniegtu aizturētajiem cilvēktiesību aizstāvjiem visu vajadzīgo atbalstu, tostarp organizējot cietumu apmeklējumus, uzraugot tiesas procesus un paužot publiskus paziņojumus, un atbalstīt pilsonisko sabiedrību un nodrošināt aizsardzības iespējas vajāšanas riskam pakļautajiem cilvēkiem; 15. aicina PV/AP, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD), Padomi un dalībvalstis sistemātiski paust bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem Bahreinā, kā arī par to, ka trūkst politiskās iespējas likumīgai un miermīlīgai opozīcijai paust savu viedokli, un apsvērt mērķtiecīgus pasākumus pret personām, kas atbildīgas par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem; 16. norāda uz ES un Bahreinas cilvēktiesību dialogu; prasa pastiprināt dialogu saskaņā ar ES pamatnostādnēm par cilvēktiesību dialogiem; norāda, ka ES un Bahreinas cilvēktiesību dialogs neaizstāj pienācīgu dialogu starp valdību, opozīciju un pilsonisko sabiedrību pašā Bahreinā; mudina EĀDD nodrošināt, ka neoficiālais cilvēktiesību dialogs ar Bahreinu ir vērsts uz konkrētiem rezultātiem un saistībām, tostarp apspriešanos ar pilsonisko sabiedrību pirms un pēc dialoga; uzsver, ka Bahreinas iestādēm būtu jēgpilni un patiesi jāiesaistās šajā procesā; atbalsta turpmāku dialogu, iesaistīšanos un paraugprakses apmaiņu cilvēktiesību un tiesu procedūru jomā starp ES, tās dalībvalstīm un Bahreinas Karalisti; 17. mudina ES nodrošināt, ka cilvēktiesības tiek integrētas visās jomās, kurās notiek sadarbība ar Bahreinu, tostarp nesen noslēgtajā ES un Bahreinas sadarbības nolīgumā, kurā nav atsauces uz cilvēktiesībām; 18. pauž bažas par ziņojumiem attiecībā uz novērošanas tehnoloģiju izmantošanu pret Bahreinas cilvēktiesību aizstāvjiem; atgādina, ka novērošanas tehnoloģijas, ko Eiropas uzņēmumi eksportē uz Bahreinu, varētu veicināt cilvēktiesību aizstāvju apspiešanu; uzsver, ka ES eksporta kontroles iestādēm pirms eksporta licenču piešķiršanas trešai valstij ir jāņem vērā cilvēktiesību kritēriji; aicina visas dalībvalstis stingri ievērot ES Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu, sevišķi pārtraukt jebkādu tādu ieroču, novērošanas un izlūkošanas aprīkojuma un materiālu piegādi, ko Bahreina var izmantot tajā notiekošajai cilvēktiesību apspiešanai; 19. uzsver, ka ES delegācijas Šaijo balvu par cilvēktiesību veicināšanu Persijas līča sadarbības padomes reģionā nevajadzētu piešķirt tiem, kas attaisno cilvēktiesību pārkāpumus; 20. pauž satraukumu par to, ka kafala sistēma ļauj pārkāpt darba tiesības un ierobežot sociālās un arodbiedrību kustības valstī; mudina Bahreinas valdību grozīt darba tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka mājsaimniecībās nodarbinātas personas var izmantot tādas pašas tiesības kā citi darba ņēmēji, tostarp attiecībā uz viņu darba laika ierobežojumiem, iknedēļas atpūtas dienām un minimālo algu; 21. aicina Bahreinas valdību vajadzības gadījumā grozīt tiesību aktus, lai novērstu diskrimināciju pret sievietēm saistībā ar laulības noslēgšanu, laulības dzīvi, laulības šķiršanu, kā arī attiecībā uz bērniem un mantošanu, un atļaut sievietēm tāpat kā vīriešiem nodot pilsonību saviem bērniem; mudina Bahreinas valdību atcelt visas atrunas attiecībā uz CEDAW, atcelt Kriminālkodeksa 353. un 334. pantu, kas attaisno vardarbību pret sievietēm, un noteikumus, kas paredz kriminālatbildību par labprātīgām seksuālām attiecībām starp pieaugušajiem; 22. mudina EĀDD, Komisiju un dalībvalstis saglabāt modrību saistībā ar notikumiem valstī un visā Persijas līča reģionā un izmantot visus to rīcībā esošos ietekmes līdzekļus; pauž nožēlu par ārvalstu iejaukšanos Bahreinas iekšpolitikā, kuras mērķis ir destabilizēt valsti; 23. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Bahreinas Karalistes valdībai un parlamentam, kā arī Persijas līča sadarbības padomes locekļiem.
| ||||||||||||
| Opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju masveida tiesas procesi Kambodžā |
| |||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kambodžu, jo īpaši 2017. gada 14. septembra rezolūciju par Kambodžu, jo īpaši Kem Sokha lietu(1), 2017. gada 14. decembra rezolūciju par Kambodžu: īpaši par CNRP partijas likvidāciju(2) un 2018. gada 13. septembra rezolūciju par Kambodžu, jo īpaši Kem Sokha lietu(3), – ņemot vērā Padomes 2018. gada 26. februāra secinājumus par Kambodžu, – ņemot vērā 1991. gada Parīzes miera līgumu, kura 15. pantā pausta apņemšanās Kambodžā ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp no starptautisko līguma parakstītāju puses, – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 12. februāra lēmumu(4) no 2020. gada 12. augusta atcelt daļu no tarifa preferencēm, kas Kambodžai piešķirtas saskaņā ar Eiropas Savienības tirdzniecības shēmu “Viss, izņemot ieročus” (VII), – ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra runaspersonas 2020. gada 11. septembra paziņojumu par prominentā arodbiedrības aktīvista Rong Chhun un citu 24 cilvēktiesību un vides aizstāvju apcietināšanu(5), – ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2021. gada 2. marta paziņojumu par opozīcijas pārstāvju masveida tiesas procesiem Kambodžā, – ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas konvenciju par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās, – ņemot vērā īpašā referenta mierīgas pulcēšanās un biedrošanās tiesību jautājumos, sieviešu un meiteņu diskriminācijas apkarošanas darba grupas locekļu un īpašā referenta uzskatu un vārda brīvības jautājumos 2020. gada 16. novembra paziņojumu par pilsoniskās sabiedrības apspiešanu un uzbrukumiem cilvēktiesību aizstāvjiem Kambodžā, – ņemot vērā 1997. gada 29. aprīļa Sadarbības nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Kambodžas Karalisti(6), – ņemot vērā Kambodžas kriminālkodeksu, – ņemot vērā 2008. gada ES Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, – ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, – ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, – ņemot vērā īpašās referentes par cilvēktiesību situāciju Kambodžā Rhona Smith 2020. gada 25. novembra paziņojumu, – ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu, A. tā kā 2020. gada novembrī par sakariem ar likvidēto Kambodžas Nacionālās glābšanas partiju (KNGP) tika apsūdzētas vismaz 137 personas un nodotas tiesai saistībā ar politiskām apsūdzībām par kūdīšanu, plānošanu un uzbrukumiem valstij saskaņā ar kriminālkodeksa 451., 453., 494. un 495. pantu; B. tā kā 2021. gada 1. martā Pnompeņas rajona tiesa deviņus KNGP augstākā līmeņa vadītājus saistībā ar viņu mēģinājumu atgriezties Kambodžā 2019. gada 9. novembrī notiesāja par “mēģinājumu organizēt valsts apvērsumu un gāzt valdību”; C. tā kā bijušais KNGP priekšsēdētājs Sam Rainsy 2019. gadā mēģināja atgriezties Kambodžā; tā kā S. Rainsy tika piespriests maksimālais 25 gadu cietumsods; tā kā kopā ar Sam Rainsy tika notiesāti Mu Sochua, Eng Chhay Eang, Ou Chanrith, Ho Vann, Long Ry, Men Sothavrin, Tiolung Saumura un Nuth Romduol; tā kā visiem apsūdzētajiem draud brīvības atņemšanas sods no 20 līdz 25 gadiem; tā kā viņiem liegtas tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās; D. tā kā opozīcijas politiķi tika tiesāti aizmuguriski, jo viņiem nebija ļauts atgriezties Kambodžā un aizstāvēt sevi tiesā; E. tā kā, kamēr tiesās tiek izskatītas šīs lietas, tiesas prāva pret bijušo KNGP priekšsēdētāju Kem Sokha, kuru atbrīvoja pret drošības naudu, joprojām ir apturēta un viņa lūgumraksti par tiesvedības atsākšanu tikuši noraidīti; F. tā kā 2019. gada jūlijā par tīšu vardarbību saistībā ar 2016. gada konfliktu starp autovadītājiem un Capitol Bus Company tiesa aizmuguriski notiesāja Kambodžas Strādnieku demokrātisko apvienību koalīcijas (CCAWDU) jaunievēlēto priekšsēdētāju Kong Atith; tā kā viņam nosacīti tika piespriests triju gadu cietumsods, kura dēļ Kong Atith vairs nevar strādāt kā strādnieku arodbiedrības vadītājs; G. tā kā 2020. gada 31. jūlijā varas iestādes bez apcietināšanas ordera arestēja Kambodžas Neatkarīgo arodbiedrību apvienības priekšsēdētāju Rong Chhun viņa mājās Pnompeņā un tā kā 2020. gada 1. augustā viņš saskaņā ar Kambodžas Kriminālkodeksa 494. un 495. pantu tika apsūdzēts par “kūdīšanu uz noziegumu”; tā kā pēc tam viņš tika ievietots pirmstiesas apcietinājumā Pnompeņas labošanas iestādē Nr. 1; H. tā kā masveida tiesas procesos, kas notika no 2020. gada novembra līdz 2021. gada februārim, netika sniegti ticami pierādījumi; tā kā apsūdzētajiem liedza piedalīties tiesas sēdēs; tā kā sabiedrības locekļiem pārsvarā liedza būt klāt tiesas procesos; tā kā saņemti ziņojumi no apsūdzētajiem, kuri iebilduši pret tiesas procesā izmantoto it kā sniegto atzīšanos, un apsūdzētie norādījuši, ka atzīšanās parakstīta vai apstiprināta ar īkšķa nospiedumu, pielietojot spēku, un klāt nav bijis juridiskais pārstāvis; I. tā kā Pnompeņas rajona tiesas prāvas neatbilst procesuālajām un materiālajām prasībām attiecībā uz taisnīgu tiesu, kas minētas Kambodžas Kriminālkodeksā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta 3. punkta d) apakšpunktā; J. tā kā kopš 2017. gada Kambodžas valdība veikusi virkni represīvu darbību, ar ko ierobežota politiskā līdzdalība un vēlēšanu tiesības valstī, notikusi attālināšanās no virzības uz demokrātiju un radīta autoritāra valsts; K. tā kā 2017. gada 16. novembrī Augstākā tiesa paziņoja par KNGP likvidāciju; L. tā kā 2018. gada vēlēšanas Kambodžā neatbilda starptautisko standartu minimumam attiecībā uz demokrātiskām vēlēšanām un ļāva valdošajai partijai – Kambodžas Tautas partijai (KTP) – pilnībā kontrolēt visas vietas gan Senātā, gan Nacionālajā asamblejā, tādējādi de facto izveidojot vienpartijas valsti bez parlamentārās opozīcijas; M. tā kā Kambodžas iestādes paziņojušas, ka nākamās vietējās vēlēšanas notiks 2022. gada 5. jūnijā, savukārt galvenā opozīcijas partija KNGP juridiski joprojām skaitās likvidēta, tās vadītāji ir notiesāti un viņiem aizliegts piedalīties politikā, bet KNGP atbalstītāji tiek vajāti, arestēti un piekauti; N. tā kā ANO cilvēktiesību eksperti pauduši bažas par aizvien lielākiem pilsoniskās sabiedrības ierobežojumiem Kambodžā; O. tā kā Komisija 2020. gada 12. februārī nolēma atcelt daļu no tarifa preferencēm, kas Kambodžai piešķirtas saskaņā ar Eiropas Savienības tirdzniecības shēmu “Viss, izņemot ieročus” (VII), jo nopietni un sistemātiski tiek pārkāpti Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām iekļautie cilvēktiesību principi, 1. aicina Kambodžas valdību izbeigt visu veidu vajāšanu, iebiedēšanu un politiskas kriminālapsūdzības pret opozīcijas locekļiem, arodbiedrību pārstāvjiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, plašsaziņas līdzekļiem un pilsoniskās sabiedrības rīcībspēkiem; aicina drošības spēkus atturēties no nevajadzīga un pārmērīga spēka pielietošanas pret tiem, kas piedalās miermīlīgos protestos; 2. aicina Kambodžas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atcelt spriedumus, kas piespriesti Sam Rainsy, Mu Sochua, Eng Chhay Eang, Ou Chanrith, Ho Vann, Long Ry, Men Sothavrin, Tiolung Saumura un Nuth Romduol; 3. aicina Kambodžas iestādes sākt nacionālā izlīguma procesu, veidojot īstenu un iekļaujošu dialogu ar politiskās opozīcijas partijām un pilsonisko sabiedrību; 4. aicina Kambodžas valdību nekavējoties atbrīvot visas personas, kuras aizturētas par savu cilvēktiesību izmantošanu, un atcelt visas pret viņām izvirzītās apsūdzības; uzsver, ka vairāk nekā 130 personām izvirzītās apsūdzības ir politiski motivētas un mērķētas uz jebkādas opozīcijas izskaušanu; 5. ir sašutis par cilvēktiesību pārkāpumiem Kambodžā un nosoda tos, tostarp vardarbību pret miermīlīgiem protestētājiem, jaunu represīvu likumu pieņemšanu un cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu, opozīcijas partiju aktīvistu, vides aktīvistu, studentu un parasto pilsoņu apcietināšanu par miermīlīgu viedokļa paušanu; 6. mudina Kambodžas valdību atcelt visus represīvos likumus, tostarp nesenos dekrētus un likumprojektus, ar ko reglamentē digitālo vidi un ļauj valdībai palielināt interneta uzraudzību, cenzūru un kontroli, kā arī aicina atcelt visus nesenos grozījumus konstitūcijā, Kriminālkodeksā, Politisko partiju likumā, Arodbiedrību likumā, Likumā par NVO un visos citos tiesību aktos, kuri ierobežo vārda brīvību un politiskās brīvības un kuri pilnībā neatbilst Kambodžas saistībām un starptautiskajiem standartiem; 7. aicina Kambodžas iestādes ievērot visu pilsoņu tiesības uz taisnīgu tiesu, vārda brīvību un biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību; 8. aicina Kambodžas iestādes valstī nekavējoties pārtraukt citus vajāšanas veidus, tostarp tiesisku vajāšanu un opozīcijas locekļu iebiedēšanu; 9. nosoda represīvu rīcību, kas veikta, aizbildinoties ar veselības aizsardzību, un atgādina, ka ārkārtas pasākumi Covid-19 pandēmijas ierobežošanai nebūtu jāizmanto, lai apspiestu protestus; 10. pauž bažas par aizvien pieaugošo represiju pret vides aktīvistiem; ir satraukts par viņu iekļaušanu nesenajos masveida tiesas procesos; 11. atgādina, ka vēlēšanas nebija nedz brīvas, nedz godīgas un ka KTP nebūtu jāuzskata par likumīgu Kambodžas valdošo partiju; uzsver, ka vēlēšanas var būt īsteni brīvas un godīgas tikai tad, ja tajās ir atļauts piedalīties opozīcijas partijām; 12. mudina Kambodžas valdību atjaunot demokrātiju un nodrošināt, ka tiesību aktu piemērošanā tiek ievērotas cilvēktiesības un pamatbrīvības, kas ietver pilnīgu atbilstību konstitucionālajiem noteikumiem par plurālismu un vārda un biedrošanās brīvību; 13. ir ļoti nobažījies par nepārtrauktiem valdības pasākumiem un iebiedēšanas aktiem pret neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem un žurnālistiem, ierobežojot viņu tiesības uz vārda brīvību, tostarp tiesības paust uzskatus un saņemt un izplatīt informāciju un viedokļus bez valsts iestāžu iejaukšanās, un pauž satraukumu par to, ka vairāki žurnālisti tikuši apcietināti un viņiem izvirzīta apsūdzība par neatkarīgu reportāžu veidošanu; 14. atzīmē, ka Kambodžas valdība nav izpildījusi pienākumu novērst nopietnus un sistemātiskus politiskās līdzdalības, vārda brīvības un biedrošanās brīvības pārkāpumus, kuru dēļ Komisija 2020. gada 12. augustā nolēma atcelt daļu no tarifa preferencēm, kas Kambodžai piešķirtas saskaņā ar Eiropas Savienības VII tirdzniecības shēmu; mudina Komisiju visos kontaktos ar Kambodžas valdību uzstāt uz skaidri definētiem cilvēktiesību kritērijiem un šajā rezolūcijā uzsvērtos problemātiskos jautājumus iekļaut kā daļu no pašreizējās pastiprinātās sadarbības ar iestādēm, tostarp attiecībā uz VII shēmu; aicina Komisiju cieši uzraudzīt situāciju un novērtēt daļējas VII atcelšanas ietekmi uz visneaizsargātākajām pilsoniskās sabiedrības grupām; 15. atzīmē, ka šā gada Āzijas un Eiropas sanāksmes samits ir plānots Pnompeņā; uzskata, ka ES nevajadzētu apstiprināt šo norises vietu, ja vien netiek atjaunota demokrātija; 16. aicina dalībvalstis apturēt visu divpusējo finansiālo atbalstu Kambodžas valdībai un tā vietā uzmanību pievērst pilsoniskās sabiedrības organizācijām un opozīcijas partijām; 17. aicina EĀDD un dalībvalstis uzraudzīt cilvēktiesību situāciju Kambodžā un rīkoties pilnīgā saskaņā ar ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā un ES pamatnostādnēm par cilvēktiesību aizstāvjiem; aicina ES delegāciju Pnompeņā un dalībvalstu vēstniecības uzraudzīt tiesas procesus un apmeklēt apcietinātos; 18. prasa Kambodžas valdībai sadarboties ar ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroju un ANO Īpašo procedūru ekspertiem un ļaut tiem bez iejaukšanās īstenot savas attiecīgās pilnvaras; 19. aicina Kambodžas valdību veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka KNGP likvidācija tiek ātri atcelta un ka tiek atjaunoti 5007 vietējo padomnieku amati; 20. atkārto ANO īpašās referentes par cilvēktiesību situāciju Kambodžā Rhona Smith aicinājumu Kambodžas iestādēm atvērt pilsonisko telpu, aizsargāt un veicināt pamatbrīvības, tostarp pulcēšanās un vārda tiesības, un nodrošināt visiem tiesības uz taisnīgu tiesu, ko garantē starptautiskās cilvēktiesību normas un standarti, kā arī Kambodžas likumi; 21. mudina Komisiju un Padomi izstrādāt visaptverošu un stratēģisku demokrātijas iniciatīvu attiecībā uz ASEAN reģiona valstīm un sešu mēnešu laikā iesniegt to Eiropas Parlamentam; 22. uzskata, ka jau sen vajadzēja noteikt mērķētas sankcijas pret Kambodžas līderiem un viņu ekonomiskajām interesēm, tostarp noteikt ceļošanas aizliegumus un iesaldēt aktīvus; mudina Padomi pieņemt ierobežojošus pasākumus pret politiskajiem līderiem un drošības spēku vadītājiem, kuri atbildīgi par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, opozīcijas likvidāciju un tai sekojošajām represijām Kambodžā, kā arī pret viņu ekonomiskajām interesēm saskaņā ar ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu; 23. aicina EĀDD un dalībvalstis steidzami rīkoties, lai vadītu centienus gaidāmajā ANO Cilvēktiesību padomes 48. sesijā nolūkā pieņemt stingru rezolūciju par cilvēktiesību situāciju Kambodžā, pagarināt pilnvaras ANO īpašajai referentei par cilvēktiesību situāciju Kambodžā un pieprasīt, lai ANO augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos uzraudzītu un ziņotu par cilvēktiesību situāciju Kambodžā un izklāstītu pasākumus, kas valdībai būtu jāveic, lai izpildītu starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā; 24. aicina Eiropadomi pieņemt oficiālu nostāju par cilvēktiesību stāvokli un demokrātijas pasliktināšanos Kambodžā; 25. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas ģenerālsekretāram, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Kambodžas valdībai un Nacionālajai asamblejai.
| ||||||||||||||||||||
| Sīrijas konflikts — 10 gadi kopš sacelšanās sākuma |
| |||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju, jo īpaši 2018. gada 15. marta rezolūciju par stāvokli Sīrijā(1), 2017. gada 18. maija rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Sīriju(2), 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par cilvēktiesību pārkāpumu novēršanu saistībā ar kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, tostarp genocīdu(3), 2019. gada 24. oktobra rezolūciju par Turcijas militārajām operācijām Sīrijas ziemeļaustrumos un to sekām(4), 2019. gada 26. novembra rezolūciju par bērnu tiesībām saistībā ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām 30. gadadienu(5) un 2011. gada 17. novembra rezolūciju par ES atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai(6), – ņemot vērā ES Ārlietu padomes 2020. gada 6. marta paziņojumu un jaunākos ES Padomes secinājumus par Sīriju, kas pieņemti 2019. gada 14. oktobrī, 2018. gada 16. aprīlī un 2017. gada 3. aprīlī, – ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka / Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos iepriekšējos paziņojumus par Sīriju, tostarp 2020. gada februāra paziņojumu par humānās palīdzības piekļuvi Idlibā, 2020. gada 13. janvāra un 2019. gada 26. septembra paziņojumu par Sīriju un 2019. gada 9. oktobra paziņojumu par notikumiem Sīrijas ziemeļaustrumos, – ņemot vērā Padomes Īstenošanas lēmumu (KĀDP) 2021/30 (2021. gada 15. janvāris), ar ko īsteno Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju(7), kurā jaunais Sīrijas ārlietu ministrs tika iekļauts ES sankciju sarakstā pret personām, kuras ir atbildīgas par vardarbīgajām represijām Sīrijā, – ņemot vērā ES stratēģiju attiecībā uz Sīriju, ko pieņēma 2017. gada 3. aprīlī, un Padomes secinājumus par 2015. gada 16. martā pieņemto ES reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku, kā arī Da’esh draudiem, – ņemot vērā ANO un Eiropas Savienības kā 2020. gada 30. jūnijā notikušās IV Briseles konferences līdzpriekšsēdētāju kopīgo paziņojumu par atbalstu Sīrijas un reģiona nākotnei, – ņemot vērā iepriekšējos ANO ģenerālsekretāra paziņojumus par Sīriju, tostarp viņa runaspersonas paziņojumus 2020. gada 1. un 18. februārī, – ņemot vērā ANO īpašā sūtņa Sīrijā Geir O. Pedersen jaunāko paziņojumu, kas adresēts ANO Drošības padomei (ANO DP) 2021. gada 22. janvārī, – ņemot vērā ANO DP rezolūcijas, kas attiecas uz Sīriju kopš 2011. gada, jo īpaši ANO DP rezolūciju 2254 (2015), ar ko apstiprina ceļvedi miera procesam Sīrijā, ANO DP rezolūciju 2249 (2015) par “Islāma valsti” Irākā un Sīrijā un ANO DP rezolūciju 2533 (2020), ar ko atjaunoja Bab al-Hawa robežšķērsošanas vietas izmantošanu līdz 2021. gada 10. jūlijam humānās palīdzības piegādei, – ņemot vērā visjaunākos, 2021. gada 1. marta ziņojumus, ko sagatavojusi Neatkarīgā starptautiskā izmeklēšanas komisija Sīrijas jautājumā, – ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2016. gada 21. decembra rezolūciju 71/248 par starptautiska, objektīva un neatkarīga mehānisma izveidi, lai atbalstītu izmeklēšanu un veiktu to personu kriminālvajāšanu, kuras saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir atbildīgas par vissmagākajiem noziegumiem, kas kopš 2011. gada marta izdarīti Sīrijā; – ņemot vērā Unicef 2021. gada 28. februāra paziņojumu par visu bērnu drošu reintegrāciju un repatriāciju Al-Hol nometnē un Sīrijas ziemeļaustrumos un Unicef 2021. gada 2. februāra ziņojumu par humanitāro situāciju visā Sīrijā, – ņemot vērā to, ka 2011. gadā tika izveidots ES tīkla genocīda, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu izmeklēšanai un kriminālvajāšanai sekretariāts, kuru uztur Eurojust, – ņemot vērā Padomes Kopējo nostāju 2003/444/KĀDP (2003. gada 16. jūnijs) par Starptautisko krimināltiesu(8), 2004. gada rīcības plānu attiecībā uz Starptautisko Krimināltiesu (SKT), lai panāktu vispārēju ratifikāciju un īstenošanu, un pārskatīto 2011. gada ES rīcības plānu, – ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, – ņemot vērā ANO Statūtus un ANO konvencijas, kuru dalībniece ir Sīrija, tostarp ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, – ņemot vērā 2012. un 2014. gada Ženēvas paziņojumu, ko atbalstīja ANO, – ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus, – ņemot vērā ANO Konvenciju par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un pielietošanas aizliegumu un ķīmisko ieroču iznīcināšanu, – ņemot vērā ANO 1948. gada 9. decembra Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, – ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu, A. tā kā 2011. gada februāra beigās Sīrijas režīms Derā arestēja, apcietināja un spīdzināja sīriešus bērnus par prezidentu Bašaru Al Asadu kritizējošiem grafiti uzrakstiem uz pilsētas mūriem; tā kā 2011. gada 15. martā tūkstošiem sīriešu Derā un Damaskā izgāja ielās rekordlielā skaitā, pieprasot demokrātiskas reformas, prasot atbrīvot politieslodzītos, izbeigt spīdzināšanas, ievērot cilvēktiesības un tiesiskumu, pieprasot rīkot brīvas un godīgas vēlēšanas un izbeigt korupciju; tā kā šie tautas protesti vairākus gadus vērsās plašumā visā valstī, sākot ar tādām lielākajām pilsētām kā Himsa, Hama, Idliba un populāriem Alepo un Damaskas rajoniem līdz mazākām pilsētām, piemēram, Al-Hasakah ziemeļaustrumos un Kafr Nabl ziemeļrietumos; B. tā kā 2011. gada sacelšanās Sīrijā demonstrēja Sīrijas etnisko un reliģisko daudzveidību, ieskaitot līderus no visām etniskajām un reliģiskajām grupām un visām valsts provincēm; C. tā kā uz savas tautas likumīgajām demokrātiskajām vēlmēm Sīrijas režīms reaģēja ar klaji brutālu spēku, ko izrādīja Sīrijas drošības spēki un ar tiem saistītie militārie grupējumi, kas darbojas to vadībā; tā kā vairāk nekā 500 000 cilvēku ir zaudējuši dzīvību un vairāk nekā viens miljons cilvēku ir tikuši ievainoti; tā kā saskaņā ar datiem, ko sniedzis Sīrijas Cilvēktiesību tīkls (SNHR), kopš 2011. gada marta ir tikuši nogalināti vairāk nekā 230 000 civiliedzīvotāju, no kuriem 88 % nogalināja Sīrijas režīms, 3 % — Krievijas spēki, 2 % — Da’esh un 2 % — bruņoti opozīcijas grupējumi; tā kā vairāk nekā 15 000 civiliedzīvotāju ir tikuši spīdzināti līdz nāvei, no kuriem 99 % — atrodoties režīma cietumos; tā kā līdz šim laikam vairāk nekā 150 000 civiliedzīvotāju ir tikuši aizvesti piespiedu kārtā un joprojām nav atbrīvoti, attiecībā uz 88 % to izdarīja Sīrijas režīms, 6 % — ISIL/Da’esh un 3 % — bruņoti opozīcijas grupējumi; tā kā līdz šim laikam vairāk nekā 3400 medicīnas darbinieku ir tikuši aizvesti piespiedu kārtā vai aizturēti, 98 % to izdarīja Sīrijas režīms; D. tā kā konfliktā iesaistītās puses, tostarp valdības spēki un to sabiedrotie, pret valdību vērsti bruņoti grupējumi un ANO sarakstā iekļautās teroristu organizācijas, piemēram, ISIL/Da’esh, ir pastrādājušas dažādas smaguma pakāpes noziegumus pret cilvēkitiesībām, tostarp kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci; tā kā gan brutālā režīma, gan džihādistu īstenotā taktika bija vērsta uz demokrātijas atbalstītāju un mēreno spēku iznīcināšanu; tā kā visi, kuri ir atbildīgi par šādiem noziegumiem, ir jāsauc pie atbildības. E. tā kā Sīrijas režīms ir izmantojis ķīmiskos ieročus, “Scud” tipa raķetes, parasto artilēriju un no gaisa nometamo munīciju, kā arī tvertņveida bumbas, šķembu munīciju un degbumbas blīvi apdzīvotos civilos rajonos, piemēram, Himsā, Hamā un Alepo austrumos; tā kā miermīlīgiem protestētājiem, kuri bija ievainoti ar Sīrijas drošības spēku pielietotajiem šaujamieročiem, tika liegta medicīniskā palīdzība un viņi tika līdz nāvei spīdzināti militārajās slimnīcās un aizturēšanas centros visā valstī, kā to apliecina Caesar ziņojums, ko Francija 2014. gada maijā iesniedza ANO Drošības padomei; tā kā ģimenēm parasti netika ļauts apglabāt kapsētās savus mirušos; tā kā veselas pilsētas ir aplenktas un apzināti pakļautas bada nāvei; tā kā lauku pilsētās ir notikuši kolektīvi sodi, simtiem vīriešu, sieviešu un bērnu nogalināšana bez tiesas sprieduma un vairākas slepkavības, piemēram, 2012. gada maijā Houlā; tā kā ANO Izmeklēšanas komisija Sīrijas jautājumā ziņoja par to, ka Sīrijas režīma spēki un to kaujinieki sistemātiski izmanto izvarošanu un citus seksuālas vardarbības veidus kā kara ieroci; F. tā kā ar ANO īpašo sūtņu mandāta starpniecību ANO ir izstrādājusi vairākas iniciatīvas, lai panāktu pamieru starp visām pusēm, atbrīvotu aizturētos, garantētu humānās palīdzības piekļuvi visām valsts daļām, aizsargātu žurnālistus un NVO un iesaistītos iekļaujošā dialogā, lai rastu politisku risinājumu konfliktam, kas sākās pēc 2011. gada; tā kā šis process un ANO pilnvarotā Sīrijas Konstitucionālā komiteja (SCC) joprojām ir apstājusies; G. tā kā 2019. gada oktobrī ANO īpašā sūtņa Sīrijā aizgādībā un saskaņā ar ANO DP Rezolūciju 2254 (2015) tika izveidota Sīrijas Konstitucionālā komiteja (SCC) ar pilnvarām rast politisku risinājumu Sīrijas konfliktam; tā kā, neraugoties uz strukturālajiem trūkumiem un Asada režīma pastāvīgo pretestību konstruktīvai sadarbībai SCC ietvaros, šī struktūra joprojām ir būtisks instruments, lai panāktu miermīlīgu politisku konflikta risinājumu; H. tā kā kopš 2011. gada Krievija, kuru atbalsta Ķīna, ir izmantojusi savas veto tiesības attiecībā pret 16 ANO DP rezolūcijām, tostarp par Sīrijas nodošanu Starptautiskajai Krimināltiesai (SKT) un par humānās palīdzības pieejamības palielināšanu; tā kā Irāna un Hezbollah ir tieši iesaistītas Sīrijas režīma represiju pret civiliedzīvotājiem atbalstīšanā; tā kā kopš 2015. gada Krievija velta loģistikas, diplomātiskos un finanšu resursus Krievijas Gaisa spēku plaša mēroga militārai intervencei, atbalstot Sīrijas režīmu; I. tā kā Turcija kopš 2016. gada, neievērojot starptautiskās tiesības, tiešā veidā veic iejaukšanos Sīrijā, lai okupētu valsts ziemeļu daļas, kur pārsvarā atrodas Sīrijas kurdu anklāvi, — tostarp 2019. gada oktobrī veicot iebrukumu Sīrijas teritorijās, kuras kontrolē Sīrijas demokrātiskie spēki (SDF); tā kā, reaģējot uz šīm Turcijas darbībām, vairākas ES dalībvalstis jau ir oficiāli apturējušas ieroču pārdošanu Turcijai; J. tā kā saskaņā ar EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētāju valstu informāciju Turcija ir pārvietojusi Sīrijas algotņus uz Kalnu Karabahu; K. tā kā Globālā koalīcija turpina centienus kavēt ISIL/Da’esh mērķu īstenošanu un tās atzaru un tīklu darbību Irākā, Sīrijā un visā pasaulē; L. tā kā 2012. gadā ES un tās dalībvalstis apturēja diplomātiskās attiecības ar Sīrijas režīmu; tā kā 2012. gada decembrī ES slēdza ES delegāciju Damaskā pēc dalībvalstu vēstniecību slēgšanas 2012. gada sākumā; M. tā kā Padome pieņēma sankcijas personām un vienībām, kas iesaistītas represijās pret civiliedzīvotājiem, tās tika pieņemtas 2011. gadā un kopš tā laika tika paplašinātas, lai panāktu sarunu ceļā rastu politisko risinājumu; tā kā šajās sankcijās ir paredzēti humanitāri izņēmumi; N. tā kā Sīrijas režīma reakcija uz sacelšanos ir novedusi pie Sīrijas ekonomiskās un sociālās struktūras iznīcināšanas; tā kā Sīrijas mārciņas sabrukumu pastiprināja Libānas tautsaimniecības sabrukums 2019. gadā un globālās ekonomiskās sekas, kas saistītas ar Covid-19 pandēmijas izcelšanos 2020. gada martā; tā kā galveno pārtikas produktu izmaksas kopš 2019. gada ir palielinājušās par vairāk nekā 100 %; O. tā kā Sīrija, pakļaujoties intensīvam starptautiskajam spiedienam, 2013. gada oktobrī parakstīja un ratificēja Ķīmisko ieroču konvenciju pēc tam, kad tā bija veikusi līdz šim lielākos ķīmiskos uzbrukumus civilajā rajonā uz austrumiem no Damaskas Gutas austrumu daļā; tā kā Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas (OPCW) Izmeklēšanas un identifikācijas grupa jau vairākas reizes ir konstatējusi, ka Sīrijas režīms ir atbildīgs par ķīmisko ieroču izmantošanu pret civiliedzīvotājiem; tā kā 2020. gada jūlijā OPCW Izpildpadome atkārtoti oficiāli pieprasīja Sīrijas režīmam, lai tas deklarē savus ķīmisko ieroču objektus; P. tā kā konflikta rezultātā Sīrijā ir gandrīz 7 miljoni bēgļu un vairāk nekā 13 miljoni cilvēku, kuri ir atkarīgi no humānās palīdzības, tostarp 6 miljoni bērnu un sieviešu, 6,8 miljoni iekšzemē pārvietotu personu (IDP) un vairāk nekā 3 miljoni cilvēku, kas dzīvo grūti sasniedzamās aplenktās teritorijās; tā kā humānās palīdzības vajadzības Sīrijā pagājušajā gadā vien ir pieaugušas par piekto daļu un tagad papildu 4,5 miljoni sīriešu cieš no pārtikas trūkuma, savukārt 90 % dzīvo zem nabadzības sliekšņa; tā kā joprojām ļoti svarīga ir humānās palīdzības pieejamība visiem iedzīvotājiem, kam tā ir nepieciešama, un 40 % Sīrijas iedzīvotāju dzīvo valdības nekontrolētās teritorijās; tā kā Covid-19 pandēmija ir parādījusi, ka papildus vispārējai veselības aprūpei Sīrijas ziemeļrietumos un ziemeļaustrumos joprojām būtiski svarīga ir pārrobežu piekļuve Sīrijas ziemeļrietumiem un ziemeļaustrumiem; tā kā ziema un tai sekojošie plūdi, kas skāra aptuveni 121 000 cilvēku 304 iekšzemē pārvietotu personu apmetnēs Sīrijas ziemeļrietumos ir radījušas šiem jau tā ārkārtīgi neaizsargātajiem cilvēkiem vēl lielākas grūtības; tā kā Sīrijas valdība turpināja piemērot stingrus ierobežojumus humānās palīdzības piegādei valdības kontrolētajās teritorijās Sīrijā un citur valstī; Q. tā kā septiņos cietumos, kurus pārvalda SDF Sīrijas ziemeļaustrumos, ir ieslodzīti aptuveni 12 000 ārvalstu valstspiederīgo, kurus lielākoties tur aizdomās par tiešu vai netiešu saistību ar ISIL/Da’esh; tā kā 9000 no viņiem tiek turēti Sīrijas lielākajā Al-Hol nometnē, kur kopskaitā ietilpst 64 000 cilvēku, galvenokārt ģimenes, kurām ir saikne ar ISIL/Da’esh, no kuriem 94 % ir sievietes un bērni, tostarp ES pilsoņi; tā kā pašreizējie apstākļi raisa milzīgu satraukumu, jo īpaši pēc nesenajām slepkavībām, kas reģistrētas kopš šā gada sākuma; R. tā kā konflikts ir īpaši smagi ietekmējis bērnu dzīvību un cilvēktiesības Sīrijā; tā kā saskaņā ar Sīrijas Cilvēktiesību tīkla sniegto informāciju ir tikuši nogalināti vairāk nekā 29 500 bērnu, no kuriem 78 % nogalinājis Sīrijas režīms un Irānas paramilitārie grupējumi, 7 % — Krievijas spēki un 3 % — ISIL/Da’esh; tā kā vairāk nekā 2,6 miljoni meiteņu un zēnu ir pārvietoti valsts iekšienē no savām mājām un tā kā daudzu Sīrijas bērnu garīgo veselību ir smagi skārusi un turpinās smagi skart konflikta izteiktā brutalitāte; tā kā apstāklis, ka bērni Sīrijā nevar iegūt dzimšanas apliecības un personu apliecinošus dokumentus, pakļauj viņus bezvalstniecības riskam; tā kā miljoniem bērnu gadiem ilgi nav varējuši iegūt izglītību un pašlaik skolu Sīrijā neapmeklē 2,8 miljoni bērnu; S. tā kā pastāvīgi uzbrukumi veselības aprūpes iestādēm ir vājinājuši Sīrijas veselības aprūpes sistēmu un sīriešiem nākas cīnīties ar grūtībām, ko izraisījusi Covid-19 krīze; tā kā Sīrijā darbojas mazāk nekā 64 % slimnīcu un 52 % primārās veselības aprūpes centru; tā kā saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem 70 % veselības aprūpes darbinieku ir pametuši valsti; T. tā kā kopš Sīrijas konflikta sākuma tam ir bijuši raksturīgi regulāri uzbrukumi veselības aprūpes iestādēm, klaji pārkāpjot starptautiskās humanitārās tiesības, un šie uzbrukumi ir turpinājušies 2020. gadā pandēmijas laikā; tā kā pēdējo desmit gadu laikā ir palielinājusies uzbrukumu Sīrijas veselības aprūpes iestādēm sistēmiskā rakstura atzīšana starptautiskā mērogā, bet skaidra saukšana pie atbildības ir izrādījusies grūti realizējama, neraugoties uz ANO Drošības padomes Rezolūcijām 2139 (2014) un 2286 (2016); tā kā ANO ģenerālsekretārs ir izveidojis iekšēju ANO Izmeklēšanas padomi, kura izskatīja ierobežotu skaitu incidentu Sīrijas ziemeļrietumos laikposmā no 2019. gada septembra līdz 2020. gada aprīlim; U. tā kā humanitāro tiesību aizstāvji un tie, kas sniedz humāno palīdzību, turpina paust bažas par repatriantu un pārvietoto personu drošību un aizsardzību, ņemot vērā apstākļus daudzās valsts teritorijās un bažām par Sīrijas valdības pieeju politiskam izlīgumam; V. tā kā ES un tās dalībvalstis kopš 2011. gada ir piešķīrušas 20 miljardu EUR humānās palīdzības, stabilizācijas un noturības palīdzības sniegšanai Sīrijas iedzīvotājiem gan valsts iekšienē, gan kaimiņvalstīs; tā kā ES ir bijusi virzītājspēks un aktīva dalībniece līdzekļu devēju Sīrijai konferencēs, kas Briselē notikušas četrus gadus pēc kārtas (2017.–2020. gadā), un piektajā Briseles konferencē, kas notiks 2021. gada 29. un 30. martā; W. tā kā ar ANO Drošības padomes 2020. gada 11. jūlija Rezolūciju 2533 par pārrobežu palīdzību tika atjaunota tikai Bab al-Hawa robežšķērsošanas vietas izmantošana uz vienu gadu līdz 2021. gada 10. jūlijam, tādējādi slēdzot Bab al-Salam, Al Yarubiyah un Al-Ramtha robežšķērsošanas vietas; X. tā kā kopš 2011. gada miljoniem sīriešu ir atņemtas īpašumtiesības saskaņā ar jaunajiem Sīrijas tiesību aktiem par īpašumu, kas vērsti pret personām, kuras izvairās no militārā dienesta vai bēg no valsts bez iepriekšējas atļaujas; Y. tā kā Golānas augstienes ir Sīrijas teritorija un Izraēlas valsts to ir okupējusi kopš 1967. gada; Z. tā kā konflikta laikā ir notikuši vairāki dažādu pušu uzbrukumi kultūras mantojumam, tostarp ISIL/Da’esh veiktā arheoloģisko objektu iznīcināšana un izlaupīšana, kā arī Sīrijas Nacionālās armijas Afrinā veiktā arheoloģisko objektu un jezīdu svētnīcu un kapu nopostīšana ar buldozeru, izlaupīšana un iznīcināšana; AA. tā kā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtos, ko parakstījušas un ratificējušas visas dalībvalstis, ir atzīts, ka vissmagākie noziegumi, kas skar starptautisko sabiedrību kopumā, īpaši genocīds, noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi, nedrīkst palikt nesodīti; AB. tā kā visas dalībvalstis kopš 2009. gada ir ratificējušas Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus; tā kā 2011. gadā Padome izveidoja ES tīkla genocīda, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu izmeklēšanai un kriminālvajāšanai sekretariātu, ko uztur Eurojust; tā kā ES stratēģijā attiecībā uz Sīriju ir pausts aicinājums ES veicināt atbildību par Sīrijā pastrādātajiem kara noziegumiem, lai veicinātu valsts samierināšanas procesu un pārejas tiesiskumu; AC. tā kā 2018. gadā pirmo reizi tika izveidota kopīga izmeklēšanas grupa (KIG), ko vadīja tiesībaizsardzības un tiesu iestādes Francijā un Vācijā, lai atvieglotu Sīrijas kara noziedznieku apcietināšanu un kriminālvajāšanu pēc tam, kad tika publicēts Caesar ziņojums par desmitiem tūkstošu sieviešu un vīriešu sistemātisku badināšanu un spīdzināšanu Sīrijas aizturēšanas centros kopš 2011. gada, 1. pauž atbalstu to Sīrijas iedzīvotāju centieniem pēc demokrātijas, kuri pirms desmit gadiem 2011. gada 15. martā piedalījās miermīlīgās demonstrācijās, iestājoties par demokrātiskām reformām Derā, Damaskā un pārējā valstī; godina 500 000 represiju un konflikta upurus Sīrijā kopš tautas sacelšanās sākuma; uzskata, ka Sīrijas nākotnei vajadzētu būt Sīrijas iedzīvotāju rokās; pauž atbalstu Sīrijas valsts un tās tautas vienotībai, suverenitātei un teritoriālajai integritātei; 2. pauž dziļas bažas par pēdējo desmit gadu politisko strupceļu un atzinīgi vērtē ANO īpašā sūtņa Geira O. Pedersena centienus rast politisku konflikta risinājumu; piekrīt īpašā sūtņa bažām par progresa trūkumu; atkārtoti apstiprina, ka Sīrijas konflikta ilgtspējīgu risinājumu nevar sasniegt ar militāriem līdzekļiem; pauž bažas arī par tautsaimniecības sabrukumu un postošo humanitāro krīzi, kas skar Sīriju; 3. pauž atbalstu ANO Drošības padomes 2015. gada rezolūcijai 2254, ar ko izveido Sīrijas vadītu konstitucionālo reformu procesu; pauž dziļu nožēlu par to, ka Sīrijas režīms nav iesaistījies, neraugoties uz Sīrijas opozīcijas kustību atkārtotu iesaistīšanos un gatavību risināt sarunas ar Sīrijas režīmu jaunas Sīrijas konstitūcijas izstrādē; šajā sakarībā uzsver, ka ir nepieciešams izveidot ANO vadītu pamiera uzraudzības, kontroles un ziņošanas mehānismu; 4. iebilst pret jebkādu diplomātisko attiecību ar Sīrijas režīmu normalizēšanu, kamēr Sīrijā nav panākts būtisks progress ar skaidru, ilgstošu un ticamu iesaistīšanos iekļaujošā politiskā procesā; uzskata, ka pašreizējā kontekstā gaidāmajām Sīrijas prezidenta vēlēšanām 2021. gadā nebūs nekādas ticamības starptautiskās sabiedrības skatījumā; stingri nosoda Eiropas Parlamenta deputātu tikšanos ar Sīrijas režīma pārstāvjiem un uzsver, ka šie deputāti nepārstāv Eiropas Parlamentu; 5. pauž nožēlu par to, ka daži dalībnieki Ženēvas procesa gaitā vēl vairāk sašķēla jau tā sadrumstaloto Sīrijas opozīciju; 6. kategoriski nosoda visus nežēlīgos noziegumus un cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, ko izdarījis jo īpaši Asada režīms, kā arī Krievijas, Irānas un Turcijas spēki, un aicina Krieviju, Turciju un organizāciju “Hezbollah” atsaukt visus to pakļautībā esošos spēkus un pilnvarotos, izņemot tos, kas līdzdarbojas starptautiskajos miera uzturēšanas vai stabilizācijas spēkos atbilstoši ANO Drošības padomes pilnvarojumam; pauž nožēlu par Krievijas un Irānas lomu, atbalstot Sīrijas režīma visaptverošās represijas pret civiliedzīvotājiem, un Sīrijas politisko procesu un ekonomisko resursu pārņemšanu; 7. aicina Turciju izvest savus spēkus no Sīrijas ziemeļu daļas, kuru tā ir nelikumīgi okupējusi bez jebkāda ANO pilnvarojuma; nosoda to, ka Turcija ir nelikumīgi pārvietojusi Sīrijas kurdus no okupētās Sīrijas ziemeļu daļas uz Turciju viņu aizturēšanas un kriminālvajāšanas nolūkā, pārkāpjot Turcijas starptautiskās saistības saskaņā ar Ženēvas konvencijām; mudina visus Sīrijā aizturētos, kuri pārvietoti uz Turciju, nekavējoties repatriēt uz okupētajām teritorijām Sīrijā; pauž bažas par to, ka Turcijas veiktās pārvietošanas varētu novest pie etniskās tīrīšanas, kas vērsta pret Sīrijas kurdiem; uzsver, ka Turcijas nelikumīgā iebrukšana un okupācija ir radījusi apdraudējumu mieram Sīrijā, Tuvajos Austrumos un Vidusjūras reģiona austrumu daļā; stingri nosoda to, ka Turcija izmanto Sīrijas algotņus konfliktos Lībijā un Kalnu Karabahā, pārkāpjot starptautiskās tiesības; 8. pauž stingru atbalstu Sīrijas reliģiskajai un etniskajai daudzveidībai; pauž nožēlu par Sīrijas režīma ilgstošo diskriminējošo rīcību pret Sīrijas kurdiem; nosoda Sīrijas režīma mērķtiecīgos uzbrukumus kritiska viedokļa paudējiem, piemēram, Eiropas Parlamenta Saharova balvas ieguvējam Ali Ferzatam, par prezidenta Asada kritiku, kā arī Sīrijas režīma uzbrukumus 124 kristiešu baznīcām, ko dokumentējis Sīrijas Cilvēktiesību tīkls (SNHR); stingri nosoda ISIL/Da’esh pastrādātās reliģisko minoritāšu slepkavības un jo īpaši tās genocīda noziegumus pret jezīdiem un šiītu musulmaņiem un kristiešiem 2014.–2018. gadā; pauž dziļu nožēlu par to minoritāšu pārstāvju vajāšanu, kas pieder bruņotām opozīcijas grupām; 9. atgādina starptautiskajai sabiedrībai par dažādu Sīrijas konfliktā iesaistīto pušu izdarīto cilvēktiesību pārkāpumu smagumu un apmēru; norāda uz Sīrijas režīma absolūto atbildību par savu lēmumu pret miermīlīgiem protestiem vērsties ar visaptverošām represijām, izmantojot visbriesmīgākos līdzekļus; atgādina, cik svarīgs ir Caesar ziņojums un apstiprinājums, ko Francija 2014. gadā iesniedza ANO Drošības padomei, par to 11 000 identificēto ieslodzīto fotogrāfiju ticamību, kuri laikā no 2011. gada līdz 2013. gadam tika turēti badā un spīdzināti līdz nāvei aizturēšanas centros un militārajās slimnīcās Damaskā; mudina ES un dalībvalstis atbalstīt ANO Izmeklēšanas komisijas 2021. gada marta ieteikumu veicināt tāda neatkarīga mehānisma izveidi, kam būtu starptautiskas pilnvaras un kas īstenotu uz cietušo interesēm vērstu pieeju, kurā tiek noskaidrota pazudušo vai viņu mirstīgo atlieku atrašanās vieta, tostarp attiecībā uz tiem bojāgājušajiem, kuri apglabāti masu kapos; 10. stingri nosoda to, ka Sīrijas režīms ir nogalinājis 550 starptautiskos un Sīrijas žurnālistus un ISIL/Da’esh un citas bruņotas grupas ir nogalinājušas vairākus desmitus žurnālistu; aicina Sīrijas režīmu nekavējoties atbrīvot no cietuma 400 žurnālistus, kurus tas saskaņā ar Sīrijas Cilvēktiesību tīkla sniegto informāciju tur apcietinājumā; 11. visstingrākajā veidā nosoda izvarošanu kā kara ieroci pret sievietēm neatkarīgi no tā, vai to veic Sīrijas režīms un tā kaujinieki, kā to dokumentējusi ANO Starptautiskā neatkarīgā komiteja, vai ISIL/Da’esh attiecībā uz jezīdu un šiītu sievietēm; atgādina par sieviešu lomu 2011. gada sacelšanās laikā un to, cik būtiski ir iekļaut sievietes visos Sīrijas politisko, ekonomisko un tiesu varas struktūru līmeņos, tostarp pārejas tiesiskuma jomā; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi iesaistīt sievietes un jauniešus konflikta risināšanas procesā; 12. atkārtoti pauž visstingrāko nosodījumu Krievijas gaisa uzbrukumiem, kuros kopumā nogalināti vairāk nekā 6900 civiliedzīvotāji, tostarp 2000 bērni, un kuros izmantota kasešu munīcija, vakuuma bumbas un tāldarbības raķetes, vēršoties pret neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļu centriem, slimnīcām un humānās palīdzības infrastruktūru, tostarp vairāk nekā 207 medicīniskās aprūpes iestādēm, kā ziņo Sīrijas Cilvēktiesību tīkls, un Sīrijas civilās aizsardzības vienībām, piemēram, humānās palīdzības organizācijas “Baltās ķiveres” dalībniekiem; nosoda Krievijas mēģinājumus iedragāt organizācijas “Baltās ķiveres” tēlu Rietumu plašsaziņas līdzekļos, izmantojot agresīvu un pastāvīgu dezinformācijas kampaņu sociālajos plašsaziņas līdzekļos; pauž visstingrāko nosodījumu par Krievijas kara lidmašīnu iesaistīšanos Sīrijas režīma ķīmiskajos uzbrukumos, piemēram, 2017. gada aprīļa Hān Šeihūnas ķīmiskajā slaktiņā, pēc kura Krievijas kara lidmašīnas nekavējoties bombardēja vienīgo slimnīcu, kurā tika ārstēti upuri; 13. mudina Sīrijas režīmu nekavējoties atbrīvot 130 000 nepamatoti aizturēto politieslodzīto, tostarp sievietes, vīriešus un bērnus, kurus piespiedu kārtā aizturēja Sīrijas drošības spēki; stingri nosoda spīdzināšanas, necilvēcīgas izturēšanās un seksuālas vardarbības sistemātisku izmantošanu briesmīgajos apstākļos, kādos šie ieslodzītie tiek turēti, bez piekļuves civiltiesai, advokātam, medicīniskai aprūpei vai viņu ģimenēm; uzsver, ka viņiem tiek liegtas pamattiesības uz taisnīgu tiesu, cita starpā neizpaužot informāciju par viņu apcietināšanu un izmantojot spīdzināšanu, lai panāktu fiktīvu atzīšanos; mudina Sīrijas varas iestādes bez izņēmuma nodrošināt, lai atzītām starptautiskām humanitārajām NVO un uzraudzības organizācijām tiktu nodrošināta tūlītēja un netraucēta piekļuve aizturēšanas vietām, par to iepriekš nepaziņojot; 14. uzsver, ka ISIL/Da’esh joprojām aktīvi darbojas reģionā un nav tikusi sakauta; pauž bažas par novērotajām grūtībām saglabāt un iegūt pierādījumus par ISIL/Da’esh pastrādātajiem noziegumiem un atklāt nolaupīto personu likteni; aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt centienus uz vietas dokumentēt un saglabāt pierādījumus par šiem noziegumiem; atzinīgi vērtē to ES un trešo valstu valstspiederīgo saukšanu pie atbildības, kuri ir pievienojušies ISIL/Da’esh; 15. pauž bažas par ISIL/Da’esh pārādīšanos no jauna valsts ziemeļaustrumos; atbalsta starptautiskās koalīcijas, kas cīnās pret ISIL/Da’esh, centienus; uzsver, ka ir svarīgi, lai ASV turpinātu ilgtermiņā iesaistīties šajā koalīcijā; atkārtoti apstiprina atbalstu globālās koalīcijas pret ISIL/Da’esh centieniem un uzsver nozīmīgo ieguldījumu, ko Sīrijas demokrātiskie spēki (SDF) snieguši kā sabiedrotie cīņā pret ISIL/Da’esh ; 16. pauž bažas par pieaugošo spriedzi Irākas Kurdistānā, kurā pēdējos gados ir bijusi lielāka stabilitāte nekā Sīrijā un kura ir nodrošinājusi drošu patvērumu Sīrijas bēgļiem; 17. atkārtoti apstiprina, ka personas, kas ir atbildīgas par galvenajiem starptautiskajiem noziegumiem, ir pienācīgi jāsauc pie atbildības, tostarp ES dalībvalstīs, ja nav citu starptautisku vai valsts līmeņa pārejas tiesiskuma procesu; uzsver, ka ir ļoti svarīgi atrisināt jautājumu par aizturētajiem un pazudušajiem, par ko atbildīgas visas konfliktā iesaistītās puses, jo tā ir būtiska sastāvdaļa jebkurā pārejas procesā ar mērķi panākt mieru; 18. atgādina, ka Starptautiskajai Krimināltiesai (SKT) arī turpmāk vajadzētu būt galvenajai jurisdikcijai starptautiskā tiesiskuma jomā attiecībā uz genocīda noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un agresijas noziegumiem; uzskata, ka vainīgo nesaukšana pie atbildības rada pamatu turpmākai nežēlībai un palielina upuru ciešanas; tādēļ uzstāj uz nepieciešamību saukt visus vainīgos pie atbildības, tostarp piemērojot universālās jurisdikcijas principu, un nodrošināt kompensācijas cietušajiem; uzsver, ka atjaunojošās justīcijas pasākumu ieviešana nevar gaidīt līdz konflikta beigām, un mudina ES un tās dalībvalstis pastiprināt atbalstu procesiem, ko vada reprezentatīvas Sīrijas iedzīvotāju grupas; stingri nosoda to, ka Krievija ar Ķīnas atbalstu ir 16 reizes izmantojusi veto tiesības ANO Drošības padomē, kad tā izskatīja jautājumu par vēršanos pret Sīriju Starptautiskajā Krimināltiesā; 19. atzinīgi vērtē pirmo Sīrijas režīma drošības amatpersonas notiesāšanu 2021. gada 24. februārī Koblencas tiesā Vācijā par līdzdalību noziegumos pret cilvēci; 20. atzinīgi vērtē ES dalībvalstu centienus kopš 2019. gada nodrošināt plašu starptautisku atbalstu, lai ANO vispārējā budžetā tiktu paredzēts ilgtermiņa finansējums ANO Starptautiskajam, objektīvajam un neatkarīgajam mehānismam palīdzības sniegšanai saistībā ar izmeklēšanu un kriminālvajāšanu attiecībā uz personām, kuras saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir atbildīgas par vissmagākajiem noziegumiem, kas kopš 2011. gada marta izdarīti Sīrijā (IIIM); 21. atzinīgi vērtē Francijas un Vācijas kopējās izmeklēšanas grupas (KIG) atbalstu kriminālvajāšanai par noziegumiem pret cilvēci, kas dokumentēti Caesar ziņojumā; atzinīgi vērtē abu valstu 2018. gadā izdotos starptautiskos apcietināšanas orderus nolūkā arestēt trīs augsta ranga drošības amatpersonas; augstu novērtē Sīrijas vietējo NVO lomu pierādījumu par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem pārbaudīšanā, dokumentēšanā, vākšanā un aizsardzībā, kā arī tādu NVO kā Starptautiskās atbildības un tiesiskuma komisija papildinošo lomu, palīdzot Eiropas tiesībaizsardzības un tiesu iestādēm efektīvi saukt pie atbildības kara noziedzniekus, kuri atrodas ES dalībvalstu teritorijā; aicina ES nodrošināt apjomīgāku juridisko apmācību sīriešiem, lai viņi varētu piedalīties cīņā pret nesodāmību; 22. aicina Komisiju nākt klajā ar ES rīcības plānu par nesodāmību, iekļaujot tajā īpašu nodaļu par Sīriju; uzsver, ka ar šo rīcības plānu būtu jācenšas labāk koordinēt un saskaņot dalībvalstu resursus un centienus, kas vajadzīgi nolūkā saukt pie atbildības kara noziedzniekus Eiropas Savienībā; uzskata, ka pārejas tiesiskumam ir ārkārtīgi būtiska nozīme miera nodrošināšanā ilgtermiņā; aicina ES izveidot īpašu Eiropas fondu, kas paredzēts noziegumos pret cilvēci cietušajiem Sīrijā; 23. atbaksta dalībvalstu centienus uzlabot tiesu, policijas un imigrācijas resursu koordināciju, strādājot pie jurisdikciju apvienošanas, lai nodrošinātu to tiesu iestāžu kompetences savstarpīgumu un atvieglotu kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem; uzsver, ka labāk aprīkotām dalībvalstīm būtu jāļauj citām izmantot savu ekspertu zināšanas un tulku pakalpojumus, lai veicinātu efektīvu un lietderīgu izmeklēšanu, savukārt katrai dalībvalstij būtu jācenšas iecelt par šiem noziegumiem atbildīgu prokuroru, lai paātrinātu tiesu iestāžu koordinācijas centienus; 24. aicina dalībvalstis ES līmenī automātiski apmainīties ar informāciju par personām, kas tiek turētas aizdomās par kara noziegumiem saskaņā ar Ženēvas konvencijas 1. panta F daļu; uzskata, ka arī valstu līmenī ir vajadzīga ciešāka sadarbība starp imigrācijas iestādēm un prokuroriem attiecībā uz aizdomās turētiem kara noziedzniekiem; 25. mudina visas ES dalībvalstis bez izņēmuma pilnībā sadarboties cīņā pret nesodāmību; pauž dziļas bažas par to, ka dažas dalībvalstis nesadarbojas Sīrijas kara noziedznieku kriminālvajāšanā; 26. pilnībā atbalsta Eiropas centienus, ko kopš 2020. gada septembra vada Nīderlande, lai Starptautiskajā Tiesā (ICJ) uzsāktu tiesvedību pret Sīriju par ANO Konvencijas pret spīdzināšanu pārkāpšanu; 27. aicina dalībvalstis nākamajā Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas (OPCW) 2021. gada pavasara konferencē pieprasīt apturēt Sīrijas dalību šajā organizācijā sakarā ar pierādījumu par ķīmisko ieroču izmantošanu viltošanu; atkārtoti pauž sašutumu un nosodījumu par dokumentētajiem Sīrijas režīma 336 ķīmiskajiem uzbrukumiem, kuros civiliedzīvotājiem uzbruka ar hlora gāzi, zarīnu un sinepju gāzi; 28. stingri nosoda visu pušu, jo īpaši Sīrijas režīma un ISIL/Da’esh, uzbrukumus humānās palīdzības darbiniekiem; norāda, ka Sīrijas režīms ir īpaši atbildīgs par humānās palīdzības darbinieku mērķtiecīgu nogalināšanu kopš 2011. gada; uzsver Krievijas milzīgo atbildību par uzbrukumiem humānās palīdzības darbiniekiem, jo īpaši organizācijas “Ārsti bez robežām” (MSF) 21 lauka slimnīcas bombardēšanu 2015. gada oktobrī; 29. pauž dziļas bažas par Sīrijas iedzīvotāju ciešanu turpināšanos desmit gadus pēc konflikta sākuma; pauž īpašas bažas par to, ka humānās palīdzības vajadzības Sīrijā pagājušajā gadā vien ir pieaugušas par piekto daļu un ka tagad papildu 4,5 miljoni sīriešu cieš no pārtikas trūkuma, savukārt 90 % dzīvo zem nabadzības sliekšņa; uzskata, ka humānās palīdzības pieejamībai arī turpmāk jābūt ES galvenajai prioritātei Sīrijā un ka pieaugošajām vajadzībām ir vajadzīga apjomīgāka ES finansiālā un politiskā iesaiste; norāda, ka 2021. gada jūlijā plānots atjaunot ANO Drošības padomes Rezolūciju 2533 par robežšķērsošanas punktu Bab al Hawa; pauž nožēlu par to, ka Krievija un Ķīna pēdējā balsošanā atturējās tā vietā, lai atbalstītu šo rezolūciju; uzskata, ka humānā palīdzība pāri robežai nebūs pietiekama, lai apmierinātu to iedzīvotāju vajadzības, kuri šobrīd ir no tās atkarīgi; atgādina, ka 2,4 miljonu sīriešu izdzīvošana ir atkarīga no šīs robežšķērsošanas vietas un ka, nepagarinot iespēju šķērsot robežu par vismaz 12 mēnešiem, rastos smagas un viņu dzīvībai bīstamas sekas; nosoda to ANO Drošības padomes locekļu rīcību, kas politisku mērķu dēļ ir centušies ierobežot humānās palīdzības piekļuvi; mudina visus ANO Drošības padomes locekļus atbalstīt rezolūcijas par palīdzības pārrobežu sniegšanu atjaunošanu, lai izvairītos no humanitārās krīzes saasināšanās un nodrošinātu, ka tiek paplašināti un atbalstīti pārrobežu pasākumi, ko veic saskaņā ar humanitāriem principiem; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt tūlītēju Bab al-Salam un Yarubiyah robežšķērsošanas punktu atkārtotu apstiprināšanu saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 74/169, lai nodrošinātu, ka palīdzība pa vistiešāko ceļu sasniedz iedzīvotājus, kam tā nepieciešama gan ziemeļrietumos, gan ziemeļaustrumos; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai humānā palīdzība tiktu novirzīta tikai tiem, kam tā visvairāk nepieciešama; 30. aicina starptautisko sabiedrību steidzami pievērsties jautājumam par humānās palīdzības vajadzību rekordaugsto līmeni gan attiecībā uz Sīrijas iedzīvotājiem, gan sīriešiem ārpus Sīrijas; mudina ES kā Briseles V līdzekļu devēju Sīrijai konferences organizētāju piesaistīt citus starptautiskos līdzekļu devējus, lai palielinātu atbalstu Sīrijas humānās palīdzības reaģēšanas plāna veselības sadaļai, paredzot lielāku, elastīgu un daudzgadu finansējumu, kas atbilst iedzīvotāju vajadzībām ilgtermiņā; aicina starptautiskos līdzekļu devējus īpaši ieguldīt līdzekļus programmās, kas paredzētas, lai remontētu, atjaunotu un stiprinātu bojātās vai iznīcinātās veselības aprūpes iestādes, kā arī citus civilās infrastruktūras objektus, kam nodarīts kaitējums; 31. mudina ANO Drošības padomi nākamajās ANO rezolūcijās un oficiālajās diskusijās paust skaidrus aicinājumus aizsargāt veselības aprūpes darbiniekus; šajā sakarībā aicina ES dalībvalstis piedāvāt politisku un operatīvo atbalstu ANO vadītajām pārskatatbildības iniciatīvām un izmeklēšanām nolūkā stiprināt starptautiskās humanitārās tiesības; 32. pirms 2021. gada 29. un 30. martā paredzētas Briseles V līdzekļu devēju konferences uzsver, ka ir svarīgi ne tikai pildīt humānās palīdzības saistības, bet arī palielināt tās attiecībā uz sīriešiem, iekšzemē pārvietotām personām un bēgļiem, kā arī kopienām, kuras skārusi reģiona krīze; norāda, ka ES un tās dalībvalstis ir bijušas lielākās humānās palīdzības sniedzējas, kas reaģējušas uz Sīrijas humanitāro krīzi, un kopš 2011. gada piešķirto līdzekļu apjoms ir sasniedzis 20 miljardus EUR; pauž dziļas bažas par iespējamiem Apvienotās Karalistes valdības plāniem ievērojami samazināt savas palīdzības iemaksas, tostarp par 67 % Sīrijai un par 88 % Libānai; 33. atzinīgi vērtē kaimiņvalstu lomu, kuras apliecina solidaritāti un sniedz palīdzību Sīrijas bēgļiem Libānā, Jordānijā, Turcijā un Irākā; mudina ES dalībvalstis turpināt finansēt humānās palīdzības programmas, kas paredzētas bēgļiem to uzņēmējvalstīs, kā arī iekšzemē pārvietotajām personām Sīrijā; mudina ES dalībvalstis nodrošināt visu nepieciešamo finansējumu un atbalstu, lai panāktu, ka visiem Sīrijas bēgļu bērniem uzņēmējvalstīs ir piekļuve ne tikai pamatizglītībai, bet arī vidējai izglītībai; mudina visas uzņēmējvalstis veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai to panāktu, un novērst jebkādus administratīvus vai juridiskus šķēršļus; mudina uzņēmējvalstis koncentrēties uz piekļuvi nodarbinātībai, veselības aprūpes pakalpojumiem, izglītībai un civilstāvokļa dokumentiem, jo tas veicinās bēgļu spēju strādāt un kļūt pašpietiekamiem; 34. atzīmē, ka Eiropas Savienības Reģionālais trasta fonds reaģēšanai uz krīzi Sīrijā beigs darbību 2021. gada beigās; aicina Komisiju nodrošināt finansiālas vajadzības ES humānās palīdzības sniegšanai krīzēm Sīrijā saskaņā ar Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu un garantēt palīdzības projektu netraucētu darbību; 35. aicina visas ES dalībvalstis atbalstīt principiālu humāno palīdzību bez attiecību uzlabošanas ar Sīrijas režīmu; brīdina, ka nav pieļaujams tieši vai netieši ieguldīt ES finanšu aktīvus Sīrijas vispārējā rekonstrukcijā, ja Sīrijas režīms neīsteno uzticamu politisko procesu; aicina AP/PV saistībā ar ilgtermiņa atbildes reakcijas plānošanu Sīrijā ciešā sadarbībā ar Sīrijas pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem izstrādāt stingru cilvēktiesību pienācīgas pārbaudes politiku turpmākajām atjaunošanas darbībām, tostarp uzraudzības sistēmu ar īpašiem rādītājiem attiecībā uz vispārējiem cilvēktiesību standartiem; pauž nožēlu par Krievijas, Irānas, Ķīnas un Turcijas plāniem gūt ekonomisku labumu no Sīrijas sagraušanas; 36. aicina ES dalībvalstis saglabāt sankcijas pret personām un vienībām, kas iesaistītas Sīrijā notiekošajās represijās; uzsver, ka ir svarīgi izvairīties no neplānotām negatīvām sankciju sekām, piemērojot atbrīvojumus attiecībā uz principiālu humānās palīdzības darbību, un ka ir svarīgi kopā ar ASV risināt problēmas saistībā ar banku darbības ierobežošanas nosacījumu pārmērīgu ievērošanu; 37. mudina ES un tās dalībvalstis atjaunot un paplašināt to personu sarakstu, kurām saskaņā ar jauno ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu piemērojamas mērķtiecīgas sankcijas, tostarp Sīrijas, Krievijas un Irānas civilos un militāros komandierus, kuri ticami ir iesaistīti kara noziegumos; 38. apņemas pieņemt efektīvus ES tiesību aktus par uzņēmumu uzticamības pārbaudi, ar kuriem ES uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas darbojas vienotajā tirgū, uzliek pienākumu veikt uzticamības pārbaudi cilvēktiesību jomā; 39. atgādina visām dalībvalstīm, ka Sīrija nav droša valsts, kurā atgriezties; uzskata, ka saskaņā ar ES pausto nostāju jebkādai personu atgriešanai vajadzētu būt drošai, brīvprātīgai, cilvēka cieņai atbilstošai un uz informāciju balstītai; aicina visas ES dalībvalstis atturēties no tādām izmaiņām valsts politikā, kas būtu virzītas uz aizsardzības statusa atņemšanu noteiktām sīriešu kategorijām, un labot šo tendenci, ja valstis jau ir sākušas piemērot šādu politiku; mudina Libānu, Turciju un visas reģiona valstis apturēt sīriešu deportēšanu atpakaļ uz Sīriju pret viņu gribu; 40. uzsver neatgriezenisko kaitējumu, ko Bašara Al Asada režīma piekoptā izdedzinātās zemes taktika ir nodarījusi kultūras objektiem, un džihādistu veikto kultūras vērtību izlaupīšanu un kontrabandu, kuri to izmanto, lai finansētu savu dalību konfliktā; 41. pauž ļoti lielas bažas par arvien sliktāko humāno, sanitāro un drošības situāciju nometnēs Sīrijas ziemeļaustrumos, īpaši Al-Hol un Roj nometnēs, kas turpina sekmēt radikalizāciju; uzskata, ka ir jātiesā tie ES pilsoņi, kuri tiek turēti aizdomās par piederību teroristu organizācijām un kuri ir aizturēti šajās nometnēs; ir satriekts par 2021. gada 24. februārī notikušo Al Hol nometnē strādājoša organizācijas “Ārsti bez robežām” darbinieka slepkavību, kas atkārtoti apliecina, ka nometnē valda vardarbība un ir nedroši dzīves apstākļi; 42. aicina ES dalībvalstis aizsargāt savus valstspiederīgos bērnus, kuri var būt aizturēti par pārkāpumiem, kas saistīti ar drošību, vai par saistību ar bruņotiem grupējumiem; 43. aicina dalībvalstis repatriēt visus Eiropas bērnus, galvenokārt ņemot vērā viņu īpašo ģimenes stāvokli un bērna vislabākās intereses, un sniegt nepieciešamo atbalstu viņu rehabilitācijai un reintegrācijai, pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības; 44. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam un Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Irākas valdībai un Pārstāvju padomei, Kurdistānas reģionālajai valdībai un Krievijas Federācijas valdībai un parlamentam.
| ||||||||||||||||||||||||
| ES pasludināšana par LGBTIK brīvības zonu |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Harta”), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu, – ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un saistīto Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, – ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, – ņemot vērā Padomes Direktīvu 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(1), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK(2), – ņemot vērā Padomes Direktīvu 2004/113/EK (2004. gada 13. decembris), ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu(3), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(4), – ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūru, – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 12. novembra paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: LGBTIK līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam” (COM(2020)0698), – ņemot vērā 2019. gada 14. februāra rezolūciju par turpmāko pasākumu sarakstu LGBTI līdztiesības sekmēšanai (2019–2024)(5), – ņemot vērā 2019. gada 18. decembra rezolūciju par publisku diskrimināciju un naida runu, kas vērstas pret LGBTI personām, tostarp par no LGBTI brīvām zonām(6), – ņemot vērā Padomes 2013. gadā pieņemtās ES pamatnostādnes lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai, – ņemot vērā ES Pamattiesību aģentūras (FRA) 2019. gadā veiktās aptaujas par ES LGBT rezultātus, – ņemot vērā 2020. gada 17. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par konstatēšanu, ka ir droša varbūtība, ka Polija varētu nopietni pārkāpt tiesiskumu(7), – ņemot vērā 2018. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu, kurā Padome tiek aicināta saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu konstatēt, ka ir droša varbūtība, ka Ungārija varētu nopietni pārkāpt vērtības, uz kuru pamata ir dibināta Savienība(8), – ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2010. gada 31. marta Ieteikumu dalībvalstīm par pasākumiem ar dzimumorientāciju vai dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai (CM/Rec(2010)5), un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas pieņemtos standartus, – ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2020. gada 3. decembra memorandu par LGBTI stigmatizāciju Polijā, – ņemot vērā debates Eiropas Padomes Vietējo reģionālo pašvaldību kongresa Pašreizējo lietu komitejā un tām sekojošo 2021. gada 27. janvāra ziņojumu Fact-finding report on the role of local authorities regarding the situation and rights of LGBTIQ people in Poland (“Faktu konstatēšanas ziņojums par vietējo pašvaldību lomu attiecībā uz LGBTIK stāvokli un tiesībām Polijā”) un 2021. gada 10. februāra ziņojumu Protecting LGBTIQ people in the context of rising anti-LGBTIQ hate speech and discrimination: The role of local and regional authorities (“LGBTIK aizsardzība, ņemot vērā pret LGBTIK vērstās naida runas un viņu diskriminācijas pieaugumu: vietējo un reģionālo iestāžu nozīme”), – ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu, A. tā kā LGBTIK tiesības ir cilvēktiesības; B. tā kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju ir pamattiesības, kas ir nostiprinātas ES Līgumos un Hartā un ir jāievēro vienmēr; tā kā visas dalībvalstis ir uzņēmušās pienākumus un saistības, kas ir noteiktas starptautiskajās tiesībās un ES līgumos un saskaņā ar kurām pamattiesības ir jāievēro, jāgarantē, jāaizsargā un jāizpilda; tā kā nevienlīdzības apkarošana Eiropas Savienībā tiek kvalificēta kā kopīga atbildība, kas nozīmē kopīgu centienu īstenošanu un kopīgu rīcību visos pārvaldības līmeņos; C. tā kā kopš 2019. gada marta vairāk nekā 100 reģionālo, vietējo un pilsētu pašvaldību visā Polijā ir pieņēmušas rezolūcijas, ar kurām pasludina sevi par brīvām no tā dēvētās LGBTI ideoloģijas vai ir pieņēmušas “reģionālās ģimenes tiesību hartas”; tā kā 2020. gada novembrī Ungārijas pilsēta Naģkatā pieņēma rezolūciju, ar ko aizliedz “LGBTK propagandas izplatīšanu un popularizēšanu”; tā kā šīs rezolūcijas tieši un netieši diskriminē LGBTIK; tā kā rezolūcijās, ar kurām tiek apliecināta pretestība “LGBT ideoloģijas kustībai”, vietējām pašvaldībām ir izteikts aicinājums atturēties no jebkādas rīcības, kas veicinātu iecietību pret LGBTIK, tostarp atsaucot finansiālo palīdzību, kas ir paredzēta organizācijām, kuru mērķis ir veicināt nediskrimināciju un līdztiesību; tā kā “reģionālajās ģimenes tiesību hartās” ir izmantota ļoti šaura ģimenes definīcija un vienlaikus pašvaldības ir mudinātas aizsargāt ģimenes tiesības visās to politikas jomās, iniciatīvās un finansējumā; tā kā reģionālās hartās, kurās galvenā vērība ir pievērsta šādi traktētiem ģimenes veidiem, netieši izskan prasība diskriminēt visus citus ģimeņu veidus, jo īpaši vienvecāka, viendzimuma pāru un varavīksnes ģimenes, un atturēties no finansiāla atbalsta sniegšanas projektiem un iniciatīvām, kas aizsargā un veicina pamattiesības, organizē diskriminācijas novēršanas izglītību vai jebkādā citā veidā atbalsta līdztiesību un LGBTIK; D. tā kā Polijas Cilvēktiesību ombuds ir iesniedzis deviņas sūdzības par dažām reģionālām, vietējām un pilsētu pašvaldībām, kuras ir pieņēmušas rezolūcijas par to, ka tās ir brīvas no “LGBT ideoloģijas”, kā rezultātā administratīvās tiesas līdz šim četras rezolūcijas ir pasludinājušas par antikonstitucionālām; tā kā 2021. gada janvārī Polijas pilsēta Nova Demba savu rezolūciju, ar kuru tā sevi pasludināja par brīvu no tā dēvētās LGBT ideoloģijas, atsauca pēc tam, kad tika zaudēts sadraudzības nolīgums ar Īrijas pilsētu Fērmoju; tā kā Polijas Štumas pašvaldība un Polijas pilsēta Tomašova Mazovecka attiecīgi 2020. gada septembrī un oktobrī atsauca savas rezolūcijas, ar kurām tika pieņemtas reģionālās ģimenes tiesību hartas; E. tā kā Norvēģija atteicās piešķirt līdzekļus Polijas reģionālām, vietējām un pilsētu pašvaldībām, kuras bija pieņēmušas rezolūcijas, ar kurām pasludina sevi par brīvām no tā dēvētās LGBTI ideoloģijas vai bija pieņēmušas “reģionālās ģimenes tiesību hartas”; tā kā Komisija ir noraidījusi to Polijas pilsētu pieteikumus par Komisijas pilsētu sadraudzības programmu ietvaros piešķirto ES finansējumu, kuras bija sevi pasludinājušas par no LGBTI brīvām zonām vai pieņēmušas rezolūcijas par ģimenes tiesībām; tā kā visiem ES fondiem, kurus pārvalda saskaņā ar Kopīgo noteikumu regulu 2021.–2027. gadam, ir jāievēro nediskriminācijas princips un pamattiesības, kā ir noteikts Līgumā, tostarp attiecībā uz seksuālo orientāciju, un tā kā pašvaldībām kā darba devējām ir jāievēro Direktīva 2000/78/EK, kurā diskriminācija un uzmākšanās seksuālās orientācijas dēļ darbā, saskaņā ar spriedumu lietā C-507/18 Associazione Avvocatura per i diritti LGBTI(9), ir aizliegta; F. tā kā trīs NVO iesniedza Komisijai likumīgu sūdzību, uzsverot, ka “Reģionālās ģimenes tiesību hartas” un rezolūcijas, kurās reģionālās, vietējās un pilsētu pašvaldības sevi pasludina par brīvām no tā dēvētās LGBTI ideoloģijas, ir uzskatāmas par LGBTIK diskrimināciju un tādējādi – par pretējām Direktīvai 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, kā arī Hartas 15. un 21. pantu attiecīgi par brīvību izvēlēties profesiju, tiesībām strādāt un nediskrimināciju; tā kā līdz šim Komisija uz šo tiesisko sūdzību nav nedz atbildējusi, nedz oficiāli atzinusi ES tiesību aktu pārkāpumu; G. tā kā tādu rezolūciju pieņemšana, ar kurām pasludina brīvību no tā dēvētās LGBT ideoloģijas, vai “reģionālo ģimenes tiesību hartu” pieņemšana ir daļa no plašākas Polijā īstenotas LGBTIK kopienas diskriminācijas un uzbrukumiem tai, kuri ietver seksualitātes, identitātes un izpausmes daudzveidības raksturošanu kā bīstamu ideoloģiju, valsts iestāžu, vēlētu amatpersonu, tostarp pašreizējā prezidenta, un valdību atbalstošo plašsaziņas līdzekļu pieaugošo naida runu, LGBTIK tiesību aizstāvju apcietināšanu, uzbrukumus Pride demonstrācijām un to aizliegumus, izpratnes veicināšanas programmas un pasākumus, tostarp skolās, un pret LGBTIK vērstas diskriminejošas manifestācijas; tā kā valsts iestāžu naidīgi izteikumi leģitimē un vēl vairāk uzkurina pret LGBTIK vērstu neiecietības un diskriminācijas gaisotni; tā kā vārda brīvības īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, jo īpaši attiecībā uz valsts iestādēm, politiķiem un sabiedriskās domas veidotājiem, un tā kā viņi tādus naidīgus izteikumus vai runas, kas stigmatizē LGBTIK, atļauties nedrīkst un viņiem šādi vēstījumi un stigmatizācija ir stingri jānosoda un tā ir jāapkaro, tostarp gadījumos, kad tos pauž privāti rīcībspēki; H. tā kā Polijas aktīvisti, kas vēršas pret un informē sabiedrību par rezolūcijām, ar kurām tiek pasludināta brīvība no tā saucamās LGBTI ideoloģijas, un reģionālajām ģimenes tiesību hartām, viņu darba dēļ saskaras ar stratēģiskiem tiesas procesiem pret sabiedrības līdzdalību (SLAPP); tā kā pret Polijas aktīvistiem, kas pieliek pūliņus, lai nosodītu pret LGBTIK vērstās deklarācijas un ģimenes hartas, tostarp tīmekļa vietnes “Naida atlass” autorus un fotoprojekta “LGBT neskarta zona” autoru, ir bijuši ierosināti nepamatoti tiesas procesi, kuru prasības pieteikumus ir iesniegušas pašvaldības vai fundamentālistu organizācijas, kuras pieprasa ievērojamu finansiālu kompensāciju, un tā kā pret minētajiem aktīvistiem tiek veiktas nomelnošanas kampaņa, kurās viņi tiek saukti par meļiem, izmantojot radošus savu uzskatu apliecināšanas līdzekļus; tā kā šo darbību mērķis nepārprotami ir iebiedēt un apklusināt pilsonisko sabiedrību; tā kā Polijas iestāžu pienākums ir pilnībā aizsargāt visas pie minoritātēm piederošās personas, tostarp LGBTIK, pret naidīgumu un agresiju un dot viņiem iespēju brīvi savas darbības īstenot bez ierobežojumiem; tā kā, neraugoties uz atkārtotiem Parlamenta aicinājumiem, Komisija pret SLAPP vērstus tiesību aktus iesniegusi nav; I. tā kā Lūgumrakstu komitejai ir iesniegti divi lūgumraksti (Nr. 0448/2020 un Nr. 0354/2020) par jautājumu “no LGBTI brīvas zonas Polijā”; tā kā šie lūgumraksti tika apspriesti Lūgumrakstu komitejā 2021. gada 26. janvārī un, ņemot vērā Komisijas neapmierinošo atbildi, no Komisijas joprojām tiek gaidīti sīkāki situācijas skaidrojumi; J. tā kā FRA 2020. gada maijā publicētajā II LGBTI apsekojumā ir uzsvērts, ka Polijā pieaug neiecietība un vardarbība pret LGBTIK vai personām, kuras tiek uzskatītas par LGBTIK, un tajā ir teikts, ka Polijas LGBTIK respondenti valdības centieniem apkarot diskrimināciju un vardarbību neuzticas nemaz, reģistrējot Savienībā viszemāko īpatsvaru (tikai 4 %), kā arī tajā tiek secināts, ka Polija ir valsts ar vislielāko to respondentu procentuālo daļu, kuri atturas no došanās uz konkrētām vietām, baidoties no uzbrukumiem, aizskaršanas vai draudiem (79 %); tā kā tas liecina par acīmredzamu saistību starp LGBTIK fobisku pārvaldību un pieaugošo pret vērsto LGBTIK diskrimināciju un vardarbību; K. tā kā Parlaments jau ir mudinājis dalībvalstis noteikt kriminālatbildību par tā saukto “normalizācijas” terapiju; tā kā ANO neatkarīgā eksperta 2020. gada maija ziņojumā par aizsardzību pret vardarbību un diskrimināciju seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ dalībvalstis ir aicinātas “”normalizācijas” terapijas” praksi aizliegt; tā kā šāda prakse visā pasaulē joprojām tiek īstenota vismaz 69 valstīs, tostarp Eiropas Savienībā, kur tiek ziņots, ka ES dalībvalstīs “normalizācijas” terapijas nolūkā tiek izmantoti medikamenti, psihoterapija un rituālā tīrīšana(10); tā kā šāda prakse ir aizliegta tikai divās Eiropas Savienības dalībvalstīs, proti, Maltā un Vācijā; L. tā kā atbildes reakcija uz LGBTIK bieži vien iet roku rokā ar demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību stāvokļa aizvien lielāku pasliktināšanos; tā kā Eiropas Parlaments vairākās rezolūcijās par tiesiskuma stāvokļa kritumu Polijā ir paudis dziļas bažas, jo īpaši attiecībā uz tiesu iestāžu neatkarību un pamattiesību aizsardzību; tā kā vēl nav pienācīgi reaģēts uz Parlamenta iniciatīvu izveidot ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānismu, ko reglamentētu Parlamenta, Komisijas un Padomes institucionālais nolīgums; M. tā kā Parlaments savu nostāju pauda vairākās rezolūcijās par tiesiskuma, pamattiesību un demokrātijas stāvokli Polijā, secinot, ka pastāv sistēmisks LES 2. panta vērtību apdraudējums un ka šis apstāklis rada nepārprotamu minētā panta nopietna pārkāpuma risku; tā kā Polijas iestāžu uzklausīšanas, ko Padome rīkoja saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu, reaģējot uz kopējo Eiropas vērtību apdraudējumu Polijā, nekādus rezultātus devušas nav; tā kā tiesiskuma un pamattiesību stāvoklis Polijā ne tikai nav noregulēts, bet kopš procedūras uzsākšanas tas ir arī būtiski pasliktinājies, un pasliktinājusies ir arī situācija pamattiesību jomā, jo īpaši, ja runa ir par LGBTIK un sieviešu tiesībām; tā kā Padomei būtu jānodrošina, ka saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu veiktās uzklausīšanās izskata arī jaunākos notikumus un novērtē pamattiesību pārkāpumu riskus; N. tā kā Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena savā 2020. gada runā par stāvokli Savienībā Eiropas Parlamenta plenārsēdē paziņoja, ka “no LGBTKI brīvas zonas” ir uzskatāmas par no cilvēces brīvām zonām. Un tām mūsu Savienībā vietas nav”; tā kā Komisijas priekšsēdētāja paziņoja arī to, ka LGBTKI ir personas identitāte, nevis ideoloģija(11); tā kā Komisijai un Padomei būtu jāatturas no šauras tiesiskas valsts principa interpretācijas; tā kā Komisijai nevajadzētu vilcināties izmantot visus instrumentus, tostarp pārkāpuma procedūras, tiesiskuma mehānismu un LES 7. pantu, kā arī nesen pieņemto regulu par Savienības budžeta aizsardzību vispārēju tādu trūkumu gadījumā, kas attiecas uz tiesiskumu dalībvalstīs, lai vērstos pret LGBTIK pamattiesību pārkāpumiem, lai kur arī tie Savienībā nebūtu izdarīti; tā kā jaunā programma “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības” var palīdzēt veidot nediskriminējošu un vienlīdzīgāku sabiedrību, piešķirot līdzekļus pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras veicina LGBTIK līdztiesību; O. tā kā daudzas dalībvalstis, īstenojot diskriminējošus tiesību aktus un politiku, ir agrāk diskriminējušas un vajājušas LGBTIK; tā kā Otrā pasaules kara laikā tūkstošiem LGBTIK tika arestēti, ieslodzīti un gāja bojā koncentrācijas nometnēs; tā kā LGBTIK Polijā saskaras ar sistemātisku diskrimināciju un tā kā šāda diskriminācija ir uzskatāma par problēmu arī visā Eiropas Savienībā, jo LGBTIK pastāvīgās diskriminācijas un aizskaršanas mazināšanā ir gūti niecīgi panākumi vai to nav vispār; tā kā visā Eiropas Savienībā joprojām ir izplatīta pret LGBTIK vērsta publiskā diskriminācija, naida runa un naida noziegumi; tā kā šie uzbrukumi ir uzskatāmi par LGBTIK pamattiesību pārkāpumu un tā kā varas iestāžu reakcija pārāk bieži joprojām ir neadekvāta; tā kā LGBTIK visās dalībvalstīs joprojām saskaras ar lielāku diskriminācijas īpatsvaru visās dzīves jomās, tostarp darbā un skolā, un lielu fiziskas, emocionālas un seksuālas vardarbības izplatību gan tiešsaistē, gan bezsaistē, kā rezultātā satraucoši pieaug pašnāvību līmeni gados jauno LGBTIK(12) vidū un jo īpaši jauno transpersonu vidū; tā kā vairākas dalībvalstis ir atjauninājušas tiesību aktus, lai ar tiem aptvertu arī LGBTIK; tā kā, neskatoties uz to, ir konstatēti vairāki tiesību aktu robi, attiecībā uz kuriem valstu likumdevējiem ir jāpauž politiskā griba un apņemšanās nodrošināt patiesu LGBTIK līdztiesību; P. tā kā transpersonas joprojām cieš no vienas no smagākajām diskriminācijas, vardarbības un vajāšanas formām; tā kā 2018. gadā Komisija publicēja pētījumu Trans and intersex equality rights in Europe – a comparative analysis (“Trans- un interseksuāļu līdztiesības tiesības Eiropā – salīdzinoša analīze”); tā kā tikai 13 no 31 pētījumā apsekotajām valstīm spēkā ir valsts tiesību akti, kas vismaz zināmā mērā nodrošina aizsardzību, pamatojoties uz dzimumidentitāti un/vai dzimumpazīmēm; Q. tā kā 2021. gadā klajā nāca sociālo plašsaziņas līdzekļu iniciatīvas, piemēram, #MeTooGay kustība, lai nosodītu LGBTIK kopienas iekšienē notiekošo seksuālo vardarbību; tā kā students Guillaume Tran Thanh, kurš uzsāka šo vārda brīvības izpausmi, neilgi pēc tam savu dzīvi izbeidza, jo cieta no pārāk liela spiediena, jo sociālajos plašsaziņas līdzekļos tika atklāta viņa identitāte; tā kā minētā traģēdija rada jautājumus par seksuālās vardarbības upuru atbalstīšanā pastāvošajiem trūkumiem; R. tā kā daudzām dalībvalstīm nav speciālo diskriminācijas novēršanas tiesību aktu, kas vismaz atbilstu minimālajiem ES standartiem, kuri aizsargā cilvēkus no diskriminācijas, naida runas un vardarbības seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes, dzimuma pašizpausmes un dzimumpazīmju dēļ, un tā kā tās nav veikušas pasākumus, lai šo juridisko deficītu novērstu; tā kā horizontālā direktīva par nediskrimināciju, kas šo aizsardzības iztrūkumu ārpus nodarbinātības jomas daļēji varētu kompensēt, Padomē tika bloķēta vairāk nekā 10 gadus; tā kā daudzās dalībvalstīs joprojām diskriminācijas apkarošanu reglamentējošos tiesību aktus, ja tādi ir, īsteno nepietiekami labi; tā kā Komisija plāno paplašināt Līguma par Eiropas Savienības darbību 83. panta 1. punktā minēto “ES noziegumu” sarakstu, iekļaujot tajā naida noziegumus un naida runu, tostarp gadījumos, kad tie ir vērsti pret LGBTIK; S. tā kā policijas īstenota LGBTIK diskriminācija un vardarbība pret viņiem joprojām Savienībā ir problēma; tā kā, nebūdama pienācīgi apmācīta, policija LGBTIK acīs tik uzticama var nešķist, lai tai ziņotu par vardarbību pret LGBTIK un viņu diskrimināciju; tā kā šis apstāklis joprojām ir būtisks īstenas vienlīdzības šķērslis; tā kā tiesībaizsardzības iestāžu apmācības programmas palīdz novērst un apkarot diskriminējošu praksi un naida noziegumus; tā kā naida runa un noziegumi pret LGBTIK būtu jāizmeklē pilnībā, ņemot vērā aizspriedumu motivāciju, un attiecīgā gadījumā par tiem būtu jāsauc pie atbildības atbilstoši likuma normām; T. tā kā tikai Malta, Portugāle un daži Spānijas reģioni ir aizlieguši interseksuāļu medicīnisku “normalizāciju” bez viņu piekrišanas; tā kā daudzas dalībvalstis turpina īstenot pieeju, kas šo jautājumu aplūko medicīnas un patoloģijas terminos; U. tā kā juridiskās norises Ungārijā ir būtiski ierobežojušas LGBTIK pamattiesības; tā kā Omnibus likumprojekta T/9934 33. panta pieņemšana de facto nozīmē transpersonu un interseksuāļu juridiskās dzimuma atzīšanas Ungārijā aizliegumu, pakļaujot viņus diskriminācijai un pārkāpjot viņu tiesības uz privātumu; tā kā 2020. gada decembrī Ungārijas parlaments pieņēma konstitūcijas grozījumus, kas LGBTIK tiesības ierobežo vēl vairāk, ignorē transpersonu un nebināro personu esamību un ierobežo viņu tiesības uz ģimenes dzīvi, un likumu, kas neprecētiem pāriem liedz tiesības uz adopciju; V. tā kā 2021. gada janvārī Latvijas parlaments sāka izskatīt konstitūcijas grozījumu, kura mērķis ir ierobežot ģimenes jēdziena paplašināšanu, kā tas ir norādīts Satversmes tiesas nolēmumā, ar kuru tā atzina Darba likuma piemērošanu dažādiem ģimenes modeļiem un noteica likumdevējam pienākumu nodrošināt viendzimuma pāru atbalstu un aizsardzību; W. tā kā Rumānijas Senāts 2020. gada jūnijā pieņēma likumu, ar kuru tika aizliegtas darbības, kuru mērķis ir dzimumidentitātes teoriju pasniegt izglītības sistēmā; tā kā Rumānijas prezidents likumu izsludināt atteicās, tā vietā lūdzot pārskatīt atbilstību konstitūcijai; tā kā Rumānijas Konstitucionālā tiesa 2020. gada decembrī paziņoja, ka minētais likums ar konstitūciju saderīgs nav; tā kā minētais likums liecina par to, ka efektīvas pārbaudes un varas atzaru līdzsvara nodrošināšana dalībvalstīs attiecībā uz tiesiskumu un demokrātiju ir izšķiroši svarīgi no LGBTIK tiesību aizsardzības viedokļa; X. tā kā vecāka statuss vienā dalībvalstī nozīmē vecāka tiesību atzīšanu visās dalībvalstīs; tā kā ir fiksēti gadījumi, kad bērniem ar diviem viendzimuma vecākiem problēmas rada apstāklis, ka attiecīgo juridisko normu trūkuma dēļ viendzimuma vecāku bērnu dzimšanas apliecību savstarpēju atzītas netiek; tā kā EST prejudiciālā nolēmuma lietā C-490/20, kuru ierosināja, pamatojoties uz Administrativen sad Sofia-grad (Bulgārija) uzdoto prejudiciālo jautājumu, tiks pieņemts spriedums par bērnu, kuram ir divas lesbiešu mātes un kuram minētā juridiskā roba dēļ draud bezvalstniecība; tā kā LGBTIK līdztiesības stratēģijā ir paredzēta likumdošanas iniciatīva, ar kuru šo juridisko robu novērš, un 2009. gada pamatnostādņu par brīvu pārvietošanos pārskatīšana – tās abas ir plānotas 2022. gadā; tā kā viendzimuma pāri joprojām saskaras ar grūtībām, īstenojot pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā, taču Komisija savstarpēja atzīšanas tiesību akta izstrādi par attiecību savstarpēju atzīšanu ierosinājusi nav; Y. tā kā nevienlīdzības apkarošana Eiropas Savienībā ir definēta kā kopīga atbildība, kas nozīmē, ka ir jāīsteno kopīgi centieni un visos pārvaldības līmeņos ir jārīkojas kopīgi, un tā kā vietējās un reģionālās iestādes ir galvenās nevienlīdzības apkarotājas; tā kā šīs iestādes bieži ir atbildīgas par ES tiesību aktu īstenošanu un līdztiesības un dažādības nodrošināšanu; tā kā Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongress pieņēma rezolūciju, kurā ir formulēts atgādinājums par vietējo iestāžu atbildību LGBTIK tiesību aizsardzības jomā un aicinājums tām iecelt “vietējo ekspertu līdztiesības un dažādības jautājumos”(13); Z. tā kā Eiropas Reģionu komitejai kā ES vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvei ir izteikts aicinājums savas kompetences ietvaros apsvērt iespēju rīkoties, lai reaģētu uz to, ka tiek veidotas teritorijas, kuras ir pasludinātas par brīvām no tā saucamās LGBT ideoloģijas; AA. tā kā LGBTIK visā Eiropas Savienībā vajadzētu būt tiesībām dzīvot un publiski apliecināt savu seksuālo orientāciju, dzimumidentitāti, dzimuma pašizpausmi un dzimumpazīmes, nebaidoties no neiecietības, diskriminācijas vai vajāšanas minēto iemeslu dēļ; tā kā Hartā ir garantētas patvēruma tiesības; tā kā, īstenojot kopējo Eiropas patvēruma sistēmu un tās reformu, ir jānodrošina neaizsargātu pieteikuma iesniedzēju, tostarp LGBTIK, pienācīga aizsardzība; AB. tā kā iestādēm visos pārvaldības līmeņos visā Eiropas Savienībā būtu jāaizsargā un jāveicina visu personu, tostarp LGBTIK, vienlīdzība un pamattiesību ievērošana un pilnībā jānodrošina viņu tiesību ievērošana, nevis LGBTIK jādiskriminē, 1. ar šo rezolūciju pasludina Eiropas Savienību par “LGBTIK brīvības zonu”; 2. nosoda visu veidu vardarbību vai diskrimināciju pret personām dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ; pauž visstingrāko nosodījumu par acīmredzami homofobisku David Polfliet slepkavību Beļģijā; 3. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Padomei, Komisijai, Eiropas Reģionu komitejai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Bērnu tiesības |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā 1989. gada 20. novembra ANO Konvenciju par bērna tiesībām, – ņemot vērā ANO Bērna tiesību komitejas vispārējos komentārus(1), – ņemot vērā ANO Vadlīnijas par bērnu alternatīvo aprūpi(2), – ņemot vērā ANO 2019. gada jūlija globālo pētījumu par bērniem, kam atņemta brīvība, – ņemot vērā ANO 2020. gada 15. aprīļa politikas pārskatu “The impact of COVID-19 on children” (“Covid-19 ietekme uz bērniem”) un pozitīvo reakciju, ko kopīgi vadījušas ES un Latīņamerikas un Karību jūras valstu grupa (GRULAC) un parakstījušas 173 valstis, – ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 2020. gada 19. oktobra rīcībpolitisko atbildi “What is the impact of the COVID-19 pandemic on immigrants and their children?” (“Kā Covid-19 pandēmija ietekmē imigrantus un viņu bērnus?”), – ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2012. gada 1. februāra deklarāciju par antičigānisma un rasistiskās vardarbības pret romiem palielināšanos Eiropā, – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. un 5. punktu, – ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Harta”), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu(3) (Direktīva par seksuālu vardarbību pret bērniem), – ņemot vērā ES direktīvas par procesuālajām tiesībām(4), – ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra ieteikumu “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”(5), – ņemot vērā Starptautisko bērnu darba izskaušanas gadu (2021) un Komisijas pilnīgas neiecietības pieeju bērnu darbam, – ņemot vērā Komisijas 2017. gada 12. aprīļa paziņojumu par bērnu migrantu aizsardzību(6), – ņemot vērā Padomes 2017. gada 8. jūnija secinājumus par bērnu migrantu aizsardzību, – ņemot vērā Komisijas paziņojumus, kas pieņemti ar mērķi izveidot Savienību, kurā valda līdztiesība, saskaņā ar Politikas pamatnostādnes nākamajai Eiropas Komisijai (2019–2024)(7), – ņemot vērā Komisijas 2020. gada 24. jūnija paziņojumu “ES stratēģija par cietušo tiesībām (2020.–2025. gads)”(8), – ņemot vērā 2019. gada 26. novembra rezolūciju par bērnu tiesībām saistībā ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām 30. gadadienu(9), – ņemot vērā 2018. gada 3. maija rezolūciju par bērnu migrantu aizsardzību(10), – ņemot vērā 2019. gada 12. februāra rezolūciju par vajadzību stiprināt ES stratēģisko programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām pēc 2020. gada un cīņas pret antičigānismu pastiprināšanu(11), – ņemot vērā 2020. gada 17. septembra rezolūciju par romu integrācijas valsts stratēģiju īstenošanu: negatīvas attieksmes pret romu izcelsmes cilvēkiem apkarošana Eiropā(12), – ņemot vērā jautājumu Komisijai par bērna tiesībām ES Bērna tiesību stratēģijas kontekstā (O-000007/2021 – B9‑0007/2021), – ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 2. punktu, – ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu, A. tā kā bērns pirmām kārtām ir bērns neatkarīgi no etniskās piederības, izcelsmes, dzimuma, valstspiederības, sociālā un ekonomiskā stāvokļa, spējām, migrācijas vai uzturēšanās statusa, bērnam ir vajadzīga īpaša aizsardzība un ir tiesības uz visām ANO Konvencijā par bērna tiesībām paredzētajām tiesībām; B. tā kā visās darbībās un lēmumos, kas attiecas uz bērnu, svarīgākajām jābūt viņa interesēm un fiziskajai un garīgajai labbūtībai; C. tā kā bērniem ir tiesības uz iekļaujošu, cenas ziņā pieejamu pirmsskolas izglītību, kvalitatīvu aprūpi un brīvo laiku; tā kā bērniem, jo īpaši nelabvēlīgākā situācijā esošiem, ir tiesības uz aizsardzību pret nabadzību un uz īpašiem pasākumiem, kas uzlabo iespēju vienlīdzību un apkaro diskrimināciju un segregāciju izglītībā; tā kā ieguldījumiem bērnu agrīnajā attīstībā ir liela atdeve ekonomiskā un sociālā aspektā; D. tā kā pirms Covid-19 uzliesmojuma varbūtība, ka bērns dzīvo galējā nabadzībā, bija divkārt lielāka nekā pieaugušas personas gadījumā(13); tā kā tiek lēsts, ka pandēmijas dēļ tādu bērnu skaits, kuri dzīvo zem savas valsts nabadzības sliekšņa, varētu palielināties par 117 miljoniem un vēl aptuveni 150 miljoni bērnu dzīvo daudzdimensionālā nabadzībā(14); tā kā šī pandēmija ir vēl vairāk saasinājusi nevienlīdzību un palielinājusi bērnu galējas nabadzības risku salīdzinājumā ar laiku pirms Covid-19, kad jau katram ceturtajam bērnam Eiropā draudēja nabadzība; E. tā kā Covid-19 pandēmijas dēļ skolu slēgšana visā pasaulē ir skārusi līdz 1,6 miljardiem bērnu un tiek lēsts, ka tās dēļ vismaz 24 miljoni skolēnu varētu pamest skolu(15); tā kā 370 miljoni bērnu visā pasaulē, no kuriem daudziem svarīgs ikdienas uztura avots ir skolas maltītes, ar Covid-19 saistītās skolu telpu slēgšanas dēļ nav saņēmuši vidēji 40 % no šīm maltītēm(16); tā kā skolu slēgšana un pasākumi, kas ierobežojuši izglītības pieejamību gan skolās, gan tālmācībā, īpaši skar sociālekonomiski nelabvēlīgākā situācijā esošos bērnus, sevišķi meitenes un bērnus ar invaliditāti; F. tā kā Covid-19 ir smagi ietekmējusi tiesības uz izglītību; tā kā izglītības politika joprojām ir dalībvalstu kompetencē, tomēr Covid-19 pandēmija un tās izraisītā nevienlīdzība izglītības jomā ir kopīga problēma, kurai nepieciešama vienota Savienības pieeja, rīcībpolitikas un instrumenti; G. tā kā Eurostat(17) pētījumi rāda, ka 2018. gadā ES 88,3 % bērnu vecumā no trim gadiem līdz minimālajam obligātajam skolas vecumam saņēma formālo bērnu aprūpi, un tas liecina par pieaugošo nepieciešamību izveidot vairāk bērnu dienas aprūpes iestāžu, kas ir svarīgs instruments bērnu kognitīvajai un sociālajai attīstībai no agrīna vecuma; H. tā kā interneta piekļuves trūkuma dēļ vairāk nekā divas trešdaļas pasaules bērnu nevar mācīties no mājām; tā kā mācības no mājām ir izcēlusi izglītības un digitālās plaisas daudzās ES dalībvalstīs un pasaulē un tās ietekmē bērnu izredzes dzīvē, kā arī viņu fizisko un garīgo veselību, un tā kā digitālā plaisa īpaši skar jaunas meitenes un jauniešus neaizsargātā situācijā un no rasu diskriminācijai pakļautām grupām; I. tā kā pasaulē katra ceturtā meitene vecumā no 15 līdz 19 gadiem nemācās, nestrādā un neapgūst arodu, bet zēnu vidū šīs rādītājs ir viens no 10; tā kā dzimumu līdztiesības veicināšanai un meiteņu iespēcināšanai ir centrāla loma ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā(18); J. tā kā pašreizējā globālā pandēmija šķiet aiztaupījusi bērniem vissmagākās sekas veselības ziņā; tā kā Covid-19 krīze bērniem tomēr ir smags slogs, aizvien vairāk un tiešāk apdraudot viņu labbūtību un attīstību, tostarp viņu garīgo veselību; tā kā tas jo īpaši skar nelabvēlīgākā situācijā esošos bērnus, nepavadītus nepilngadīgos un pie minoritātēm piederīgus bērnus, piemēram, romu bērnus; tā kā pašlaik tiek lēsts, ka pamata procedūru, piemēram, plānveida veselības aprūpes pakalpojumu, ierobežojumu dēļ sešos mēnešos varētu nomirt vēl 1,2 miljoni bērnu un 56 700 māšu; tā kā nepietiekama piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem var skart visas dzīves jomas(19); K. tā kā daudzās ES dalībvalstīs ir kāpis pašnāvību līmenis; tā kā nesenā aptaujā, kurā piedalījās ES jaunieši, gandrīz viena piektdaļa atbildēja, ka viņiem ir tādas garīgās veselības problēmas vai simptomi kā depresija vai trauksme(20); tā kā ANO ir brīdinājusi par globālu garīgās veselības krīzi un rīcības trūkums var radīt postošas ilgtermiņa sociālās un ekonomiskās izmaksas sabiedrībai, visvairāk citu starpā apdraudot bērnus un pusaudžus(21); L. tā kā valstu bērnu aizsardzības sistēmu nepilnības un dalībvalstu transnacionālās sadarbības mehānismu trūkums var vēl vairāk saasināt sociālo atstumtību, kā arī bērnu, īpaši ceļojošo bērnu, ekspluatāciju; tā kā ir ziņots par diskrimināciju, ko izraisījušas iestāžu pieņemtās procedūras un izmantotās prakses pārrobežu ģimenes strīdos, kuros iesaistīti bērni(22); tā kā uzticības dienesti ziņo arī par to, ka ir arvien vairāk zvanu par bērnu nolaupīšanas gadījumiem, īpaši pēdējos mēnešos, jo ir saasinājušies starptautiski ģimenes konflikti; M. tā kā saskaņā ar jaunāko Komisijas ziņojumu par gūtajiem panākumiem cīņā pret cilvēku tirdzniecību(23) bērni ir gandrīz ceturtā daļa no visiem visās dalībvalstīs reģistrētajiem cietušajiem; N. tā kā 152 miljoni bērnu pasaulē ir iesaistīti bērnu darbā un aptuveni 73 miljoni no šiem bērniem ir pakļauti vienam no visbriesmīgākajiem bērnu darba veidiem: verdzībai, piespiedu darbam, bīstamam darbam vai seksuālai ekspluatēšanai(24); tā kā Komisija par rīcībpolitikas prioritāti, kas jāievēro, ir noteikusi pilnīgu neiecietību pret bērnu darbu; O. tā kā katra trešā meitene piedzīvo sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un viena no piecām tiek izprecināta, vēl būdama bērns; tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir starptautiski atzīta par cilvēktiesību pārkāpumu; tā kā dažās dalībvalstīs joprojām pastāv bērnu laulības un tām ir postoša ietekme uz meiteņu un sieviešu tiesībām un veselību — tās cita starpā rada nopietnu dzemdību komplikāciju risku, kā arī pakļauj meitenes seksuālas vardarbības, vardarbības ģimenē un pat nogalināšanas “goda” vārdā riskam; P. tā kā pandēmijas un noslēdzes dēļ ES ir palielinājusies vardarbība ģimenē un dzimumbalstītā vardarbība, kā arī — saskaņā ar jaunāko Eiropola ziņojumu(25) — bērnu seksuālā izmantošana un ekspluatēšana tiešsaistē gan publiskajā, gan tumšajā tīmeklī; tā kā 70–85 % no bērniem, kuri cietuši no sliktas izturēšanās, zina savu pāridarītāju un lielākā daļa ir cietuši no tādu cilvēku nodarījuma, kam viņi uzticas(26); tā kā minēto pasākumu dēļ ir palielinājušies arī citi riski, kuri saistīti ar ilgāku laiku, kas pavadīts tiešsaistē, piemēram, kiberterorizēšana; Q. tā kā bērni ar invaliditāti ir neaizsargāti un var piedzīvot sociālo atstumtību, marginalizāciju, diskrimināciju un mazāku piekļuvi pakalpojumiem; tā kā ir lielāka iespēja, ka viņi tiks atstāti novārtā, ekspluatēti vai seksuāli izmantoti; tā kā bērniem ar invaliditāti ir lielākas veselības aprūpes vajadzības un lielāka atkarība no kopienā balstītiem pakalpojumiem(27); R. tā kā 2019. gadā 30,3 % patvēruma meklētāju bija bērni un ES šādu bērnu skaits bija 207 215; tā kā 7,1 % šiem bērniem bija nepavadīti nepilngadīgie(28); tā kā daudzi bērni pie ES ārējām robežām vai ārpus ES ir nepieņemamā humanitārajā situācijā; tā kā nepavadīti bērni ir ļoti neaizsargāta grupa un saskaras ar dažādiem riskiem, piemēram, var kļūt par noziedznieku tīklu, vardarbības, sliktas izturēšanās un ekspluatācijas upuriem migrācijas maršrutos uz ES un tās teritorijā(29); tā kā bērniem migrantiem bieži tiek liegta piekļuve integrācijas un iekļautības pasākumiem, aizsardzībai un sociālajam nodrošinājumam; tā kā nepavadīti patvēruma meklētāji, kas sasniedz 18 gadu vecumu, saskaras ar īpašām problēmām, jo viņiem bieži vien nākas pamest īpaši bērniem paredzētās izmitināšanas vietas; tā kā bērni, kas piesakās uz starptautisko aizsardzību, var ciest galīgā lēmuma kavēšanās dēļ; S. tā kā pastāv būtiskas nepilnības un trūkumi kopējā Eiropas patvēruma sistēmā bērniem noteikto īpašo aizsardzības pasākumu un procesuālo garantiju īstenošanā, kas pa dalībvalstīm atšķiras, piemēram, attiecībā uz iespēju bērniem palikt pie saviem ģimenes locekļiem un/vai aizbildņiem bez brīvības atņemšanas un it sevišķi attiecībā uz ģimenes atkalapvienošanos saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/86/EK(30), uzņemšanas apstākļiem, juridisko pārstāvju un aizbildņu iecelšanu un piekļuvi bērniem draudzīgai informācijai, veselības un sociālajiem pakalpojumiem un izglītībai; T. tā kā joprojām dzimst bērni, kas ir bezvalstnieki, tostarp ES, un viņiem joprojām ir liegta piekļuve pamattiesībām; tā kā tiek lēsts, ka 200 miljoniem bērnu pasaulē nav dzimšanas apliecības, bet tas palielina bezvalstniecības risku un nostāda viņus stipri nelabvēlīgākā situācijā attiecībā uz piekļuvi tiesībām un pakalpojumiem; tā kā bērna tiesības iegūt valstspiederību un tikt reģistrētam uzreiz pēc dzimšanas ir noteiktas ANO Konvencijas par bērna tiesībām 7. pantā; U. tā kā bērni ir vieni no visneaizsargātākajiem pret klimata pārmaiņām, kas ietekmē viņu paredzamo dzīves ilgumu, veselību, tiesības uz izglītību un tiesības uz aizsardzību, kā arī izraisa pārvietošanu reģionos, kam raksturīgas dabas katastrofas; tā kā katru ceturto bērna nāvi var saistīt ar vidiskiem riskiem(31); V. tā kā bērnu līdzdalība ES iekšējās un ārējās politikas veidošanā joprojām ir ļoti zema; tā kā būtu jāievieš sistēmiski līdzekļi, kā tiesībās balstītu bērnu līdzdalību iestrādāt politikas veidošanā ES, valstu un vietējā līmenī; tā kā bērniem ir tiesības piedalīties demokrātiskajā dzīvē un lēmumu pieņemšanā, kas viņus tieši vai netieši ietekmē; tā kā visvairāk marginalizētajām un atstumtajām grupām ir vēl mazāk iespēju piedalīties politikas un lēmumu pieņemšanas procesos; W. tā kā ES liels skaits bērnu joprojām tiek aizturēti; tā kā ANO Bērna tiesību komiteja ir precizējusi, ka bērnus imigrācijas sakarā nekad nevajadzētu aizturēt un ka saskaņā ar 2016. gada 19. septembra Ņujorkas deklarāciju par bēgļiem un migrantiem aizturēšana nekad nevar būt attaisnojama ar bērna interesēm; tā kā dalībvalstīm ir jānodrošina adekvātas, humānas un ar brīvības atņemšanu nesaistītas alternatīvas aizturēšanai, tostarp nodrošinot, ka ar Covid-19 saistītie pasākumi nekad nenoved pie bērnu aizturēšanas; tā kā dalībvalstīm būtu sistemātiski jāvāc sadalīti dati par bērnu aizturēšanu migrācijas kontekstā, savukārt Komisijai ar Eurostat būtu jāveicina šādu datu salīdzināmība; X. tā kā pandēmija ir īpaši skārusi slēgtās iestādēs ievietotus bērnus; tā kā pārvietošanās ierobežojumi palielina to bērnu neaizsargātību, kuri dzīvo psihiatriskās un sociālās aprūpes iestādēs, bērnu namos, bēgļu nometnēs, aizturēšanas centros un citās slēgtās iestādēs; tā kā vardarbība pret bērniem, kas ievietoti šādās iestādēs, parasti netiek atklāta, bērnu un ģimenes labbūtības dienesti ir pārslogoti un to darbība ir ierobežota; Y. tā kā Vispārīgajā datu aizsardzības regulā(32) ir atzīts, ka bērnu personas dati ir īpaši jāaizsargā un ka informācija par viņu datiem viņiem jāsniedz bērniem draudzīgā valodā; tā kā bērnu piekļuvei sociālo mediju platformām ir jāiet roku rokā ar labāku izpratni par digitālajām tehnoloģijām; tā kā nolūkā vērsties pret nepareizu sociālo mediju lietošanu, sevišķi gadījumos, kad nepilngadīgi lietotāji izmanto platformas, kurās netiek pārbaudīts vecums, un sargāt neaizsargātās grupas, sevišķi bērnus, ir svarīgi veicināt digitālo izglītību, pratības un prasmes, 1. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu sagatavot jaunu, vispusīgu bērna tiesību stratēģiju desmit gadus pēc 2011. gada ES plāna par bērnu tiesībām; aicina izstrādāt adekvātus leģislatīvus un neleģislatīvus priekšlikumus un saistošus un nesaistošus ES instrumentus, kas risinātu problēmas, ar kurām saskaras bērni; 2. uzsver, ka bērns pirmām kārtām ir bērns neatkarīgi no etniskās piederības, izcelsmes, dzimuma, valstspiederības, sociālā un ekonomiskā stāvokļa, spējām, migrācijas vai uzturēšanās statusa un ka bērna intereses jāņem vērā visās ar bērniem saistītajās ES rīcībpolitikās, procedūrās un darbībās; 3. vēlreiz aicina Komisiju ES Bērna tiesību stratēģijā iekļaut visus noteikumus, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta 2019. gada 26. novembra rezolūcijā par bērnu tiesībām saistībā ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām 30. gadadienu; 4. uzsver, ka ES stratēģijā ir jāizmanto dzimumlīdzsvarota pieeja, visās plānošanas jomās integrējot dzimumperspektīvu, pievēršoties meiteņu labbūtībai un iespēcinātībai, risinot viņu īpašās vajadzības un atzīstot viņu tiesības; 5. uzsver, ka stratēģijā būtu jāaicina dalībvalstis piešķirt visus nepieciešamos resursus, kas vajadzīgi, lai rezultatīvi īstenotu ANO Konvenciju par bērna tiesībām; turklāt aicina dalībvalstis vērsties pret strukturālo nevienlīdzību un piešķirt prioritāti publiskajām investīcijām izglītībā, veselības aprūpē, mājokļos, ģimeņu atbalstīšanā un bērnu aprūpē, kā arī investēt kvalitatīvos universālajos pakalpojumos, kas pieejami visiem bērniem; aicina dalībvalstis stiprināt sociālo dienestu darbaspēka spējas atbalstīt bērnus un ģimenes, kas saskaras ar īpašām problēmām, un atbalstīt bērnu aizsardzības dienestu priekšplāna darbiniekus; 6. aicina dalībvalstis ikvienam bērnam garantēt tiesības uz izglītību un izveidot pasākumus, ar ko apkarot un novērst priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu un nodrošināt dzimumu aspektā taisnīgu piekļuvi kvalitatīvai, iekļaujošai izglītībai no agrīnas bērnības līdz pusaugu vecumam, tostarp romu bērniem, bērniem ar invaliditāti, bērniem bezvalstniekiem un bērniem migrantiem, kā arī bērniem, kas dzīvo ārkārtas humanitārajās situācijās; 7. uzsver, ka digitālajai izglītībai nekad nevajadzētu pastāvīgi aizstāt mācīšanos klātienē, īpaši apstākļos, kad piekļuve tehnoloģijām ir ierobežota, un tā būtu jāizmanto tikai lielu grūtību, piemēram, pandēmijas, laikā vai papildinot mācīšanos klātienē; aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt, kā krīze ir ietekmējusi tiesības uz izglītību, un uz šīs analīzes rezultātu pamata nākt klajā ar ieteikumiem dalībvalstīm; 8. aicina dalībvalstis Covid-19 pandēmijas laikā ieviest īpašas “drošas skolas” operācijas, piemēram, nodrošināt higiēnas preces un bērniem draudzīgā veidā informēt par roku mazgāšanu un citiem higiēnas pasākumiem; 9. aicina dalībvalstis garantēt tiesības uz iekļaujošu izglītību un nodrošināt piekļuvi vispusīgai, vecumam piemērotai informācijai par seksu un seksualitāti, kā arī seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes un attiecību izglītības pieejamību; atgādina, ka saskaņā ar jaunāko Komisijas ziņojumu izglītība šajā jomā ir nepieciešama, lai nodrošinātu bērniem pilnīgu izglītību un bērnu aizsardzību; 10. vēlreiz aicina ES intensīvāk rīkoties, lai izbeigtu visu veidu vardarbību un diskrimināciju pret bērniem, tostarp fizisko, seksuālo, ekonomisko un psiholoģisko vardarbību, ievainošanu, pāridarīšanu, nevērību, sliktu izturēšanos un ekspluatāciju gan tiešsaistē, gan bezsaistē, piespiedu laulības, migrantu bērnu tirdzniecību, sliktu izturēšanos pret viņiem un ekspluatāciju, spīdzināšanu, nogalināšanu “goda” vārdā, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, incestu, piespiedu skolas pamešanu un bērnu izmantošanu par kareivjiem; uzsver, ka nolūkā nodrošināt konsekvenci attiecībā uz bērnu aizsardzību pret vardarbību, tirdzniecību un ekspluatāciju ES Bērna tiesību stratēģija jāņem vērā visās leģislatīvajās un neleģislatīvajās iniciatīvās, kas attiecas uz bērna tiesībām; aicina Komisiju publicēt šādu priekšlikumu grafiku, vienlaikus ar piemērotu un iedarbīgu uzraudzības mehānismu nodrošinot tās ieteikumu īstenošanu; 11. aicina Komisiju un dalībvalstis tiesību aktos un praksē izbeigt visu veidu bērnu darbu un visus citus darba veidus, kas varētu kaitēt bērnu veselībai un drošībai; uzsver, ka šis jautājums ir jārisina steidzami, ņemot vērā Covid-19 krīzes ietekmi uz visneaizsargātākajām personām, kuras skāris ienākumu satricinājums un sociālās aizsardzības pieejamības trūkums, kā dēļ vairāk bērnu tiek spiesti strādāt; tādēļ aicina Komisiju bērna tiesības iekļaut gaidāmajā ES ilgtspējīgas pārvaldības satvarā, tostarp ES obligātajās pienācīgas rūpības prasībās, un ar sadarbības programmām atbalstīt trešās valstis bērnu darba izskaušanā; iesaka ieviest starpnozaru obligātu pienācīgu rūpību un nodrošināt, ka visas ES rīcībpolitikas ir bērniem draudzīgas, apņemoties veikt ex ante un ex post kontroles cilvēktiesību jomā; 12. aicina Komisiju un Komisijas priekšsēdētājas vietnieku / Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) pastiprināt centienus novērst un izbeigt smagus pārkāpumus pret bruņota konflikta skartiem bērniem; ir ļoti nobažījies par to, ka bērnu iesaistīšana bruņotos grupējumos un viņu vervēšana bieži notiek tad, kad bērniem nav citu iespēju; uzsver, ka ir svarīgi ES ārējā darbībā un terorisma apkarošanas un drošības politikā saskaņā ar ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā virzīt uz priekšu bruņota konflikta skartu bērnu (CAAC) programmu, integrējot to politiskajos dialogos, kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijās un operācijās, drošības sektora reformās un mediācijā; aicina Komisiju un AP/PV ES delegācijās ieviest īpašus bērnu aizsardzības amatus un nodaļas; aicina dalībvalstis aizsargāt bērnus valstspiederīgos, kuri var tikt aizturēti par nodarījumiem, kas saistīti ar drošību, vai par saistību ar bruņotiem grupējumiem, un veicināt viņu atgriešanos izcelsmes valstī attiecīgi rehabilitācijas, reintegrācijas un/vai kriminālvajāšanas nolūkos, pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības; 13. uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt bērnus pret seksuālu ekspluatēšanu un vardarbību; pauž nožēlu par to, ka 23 dalībvalstis vēl nav īstenojušas Direktīvu par seksuālu vardarbību pret bērniem; atzīmē Eiropas Padomes uzsvaru uz daudzu ieinteresēto personu sadarbību, uz kā pamata jāvēršas pret seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē, sadarbībai ietverot tiesībaizsardzības iestādes, valstu iestādes, ziņošanas mehānismus un pakalpojumu sniedzējus/nozari; atzinīgi vērtē Komisijas ieceri 2021. gada pirmajā pusgadā ierosināt ilgstošāku tiesisko regulējumu cīņai pret seksuālu vardarbību pret bērniem; vēlreiz pauž atbalstu tāda Eiropas centra izveidei, kas novērstu un apkarotu seksuālu vardarbību pret bērniem un ko pašlaik apsver Komisija; atzinīgi vērtē Eiropola darbu novēršanas jomā, proti, tā izpratnes veicināšanas kampaņas, kuru mērķis ir novērst bērnu seksuālu izmantošanu tiešsaistē(33),(34); 14. uzsver, ka Covid-19 pandēmijas laikā vardarbība un slikta izturēšanās pret bērniem ir pieaugusi satraucošā apmērā, savukārt sociālie dienesti un aizsardzības iestādes ir kļuvušas ļoti lielā mērā nepieejamas; uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt preventīvas ES līmeņa rīcībpolitikas, kas novērstu vardarbību pret bērniem; uzsver ES aģentūru un struktūru lomu ES tiesiskā regulējuma īstenošanā bērna tiesību jomā; aicina Komisiju stratēģijā iestrādāt ES rīcības plānu, kurā iekļauti tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem un tehnoloģiju uzņēmumiem paredzēti standarti un kritēriji, kas gādātu, ka bērni tiešsaistē ir drošībā, viņus aizsargājot ne tikai pret kļūšanu par nelikumīga satura subjektiem un pret kaitīgu saturu; aicina dalībvalstis, kas vēl nav noteikušas kriminālatbildību par iedraudzināšanu tiešsaistē un kibervajāšanu, to izdarīt; 15. aicina Komisiju nodrošināt, ka ES Bērna tiesību stratēģija atbilst prioritātēm un tiesību aktu priekšlikumiem, kas izklāstīti nesenajā ES 2020. gada 26. jūlija stratēģijā efektīvākai cīņai pret bērnu seksuālu izmantošanu, ES romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģiskajā satvarā, kā arī ES LGBTIQ līdztiesības stratēģijā 2020.–2025. gadam; 16. uzskata, ka ir svarīgi ES stratēģijā iekļaut konkrētus pasākumus, ar ko ieguldīt bērnos, lai izskaustu bērnu nabadzību, piemēram, izveidojot Eiropas Garantiju bērniem ar pienācīgiem resursiem; aicina Komisiju 2021. gada pirmajā ceturksnī saskaņā ar savu apņemšanos nākt klajā ar priekšlikumu par Eiropas Garantijas bērniem izveidi un aicina dalībvalstis paātrināt tās īstenošanu un ieguldīt visus iespējamos resursus, tostarp ES līdzekļus, piemēram, no Eiropas Sociālā fonda Plus (ESF+), Atveseļošanas palīdzības kohēzijai un Eiropas teritorijām (REACT-EU), Atveseļošanas un noturības mehānisma, Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF), InvestEU, Erasmus+ un Patvēruma un migrācijas fonda (AMF), bērnu nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanā; uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāizstrādā gan daudzgadu nacionālās stratēģijas bērnu nabadzības un sociālās atstumtības izbeigšanai, gan Garantijas bērniem nacionālie rīcības plāni; 17. ir nobažījies par to, ka sakarā ar atgūšanos no Covid-19 krīzes palielināsies vajadzība risināt bērnu nabadzības problēmu un ka nabadzība vēl vairāk ietekmēs bērnus kā visneaizsargātāko no grupām, kas ir visnelabvēlīgākajā situācijā; mudina papildināt ES stratēģiju ar vispusīgu nabadzības novēršanas stratēģiju, tostarp pasākumiem, kas nodrošinātu pienācīgu un cenas ziņā pieejamu mājokli un risinātu bezpajumtniecības problēmu; atgādina, ka visās bērnu nabadzības izskaušanas stratēģijās ir jāņem vērā vientuļo vecāku un daudzbērnu ģimeņu realitāte, jo vienvecāka ģimenes un mājsaimniecības ar daudziem bērniem ir vienas no neaizsargātajām grupām; 18. uzsver, ka ir svarīgi ar ES stratēģiju ieviest pasākumus, kas bērniem un ģimenēm nodrošinātu labu piekļuvi veselības aprūpei, saskaņā ar programmu “ES — veselībai”, vienlaikus ņemot vērā bērnu grūtības izmantot šīs tiesības; 19. uzsver, ka ir svarīgi ar ES stratēģiju ieviest pasākumus, kas atjauninātu pašreizējo ES rīcības satvaru garīgās veselības un labbūtības jomā, kurai vajadzētu būt pilnībā iekļaujošai, lai apmierinātu arī to bērnu vajadzības, kuri ir neaizsargātā situācijā un kuri ir no marginalizētām un rasu diskriminācijai pakļautām grupām; aicina Komisiju un dalībvalsts palielināt investīcijas garīgās veselības un psihosociālajos pakalpojumos bērniem un ģimenēm, īpaši valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem un nestabilos humanitārajos apstākļos; aicina dalībvalstis ieviest mehānismus agrīnai garīgās veselības problēmu atklāšanai; aicina nacionālajās un transnacionālajās bērnu aizsardzības sistēmās pilnībā integrēt psihosociālo un garīgās veselības atbalstu, kā arī apmācīt speciālistus par bērnu īpašajām vajadzībām; 20. vēlreiz aicina nodrošināt bērniem draudzīgu justīciju ar piemērotu un iekļaujošu tiesvedību, kurā tiek ņemtas vērā visu bērnu vajadzības; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt bērna tiesības tikt uzklausītam, saņemt juridiskā pārstāvja palīdzību un tikt pilnībā informētam bērniem draudzīgā veidā visos tiesvedības posmos tiesu sistēmā saskaņā ar Direktīvas (ES) 2016/800 4. un 16. pantu un Direktīvas 2012/29/ES(35) 22. un 24. pantu, tostarp attiecībā uz bērniem migrantiem, īpašu uzmanību pievēršot nepavadītiem nepilngadīgajiem; aicina dalībvalstis minētās direktīvas ātri transponēt un panākt to izpildi; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka bērnu un ģimenes lietu tiesas darbojas kā būtisks dienests, turpinot rīkot ārkārtas tiesas sēdes un izpildot tiesas rīkojumus par tādu bērnu aprūpi un aizsardzību, kam akūti draud nevērība vai slikta izturēšanās; atgādina, ka būtu jāievieš īpaši aizsardzības pasākumi bērniem, kas nonāk saskarē ar jebkādu tiesvedību vai saistītām procedūrām, un uzsver, ka ir jāapmāca specializēti darbinieki; 21. ar nožēlu atzīmē, ka 11 no 27 dalībvalstīm nav nodrošinājušas bērniem piekļuvi mērķorientētai tiešsaistes informācijai par tiesu sistēmu, piemēram, interaktīvus izglītojošus materiālus par juridiskajām tiesībām, un aicina visas dalībvalstis nodrošināt, ka bērni var piekļūt šādai informācijai, kas sniedzama bērniem draudzīgā veidā, ņemot vērā jebkādu invaliditāti, kas varētu ierobežot piekļuvi(36); 22. uzsver, cik svarīgas ir bērna intereses pārrobežu tiesvedībā ģimenes lietās; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tās pilda savus pienākumus, kas paredzēti regulā “Brisele IIa”(37), un aicina valstu iestādes atzīt un izpildīt citā dalībvalstī pieņemtus spriedumus ar bērniem saistītās lietās, piemēram, spriedumus par aizgādību, saskarsmes tiesībām un uzturēšanas saistībām; uzsver, cik svarīga ir cieša sadarbība un efektīva saziņa starp dažādām nacionālajām un vietējām iestādēm, kas iesaistītas bērnu aizgādības tiesvedībā; aicina dalībvalstis respektēt bērnu tiesības tikties ar vecākiem, neraugoties uz ierobežojošajiem pasākumiem, kas saistīti ar pandēmiju, ciktāl tikšanās neapdraud bērnu drošību un veselību; 23. aicina ES, tās aģentūras un dalībvalstis izbeigt bērnu bezvalstniecību gan ES, gan ārpus tās, tostarp — uzlabojot priekšplāna darbinieku spējas identificēt, reģistrēt un pareizi reaģēt uz bezvalstniecību migrācijas un patvēruma kontekstā, veicinot un nodrošinot vispārēju piekļuvi dzimšanas reģistrācijai un sertifikācijai neatkarīgi no vecāku statusa, tostarp LGBTQI+ ģimenēm, ieviešot, uzlabojot un īstenojot tiesiskās garantijas, kas novērstu bērnu bezvalstniecību, un ieviešot un uzlabojot bērna tiesībās balstītas bezvalstniecības noteikšanas procedūras, lai izpildītu starptautiskās saistības attiecībā uz bezvalstniekiem migrācijas kontekstā, ievērojot bērna intereses un tiesības iegūt valstspiederību; 24. uzsver, ka ES stratēģijā ir jāiekļauj pasākumi, kas uzlabotu bērnu migrantu situāciju un aizsargātu viņu intereses gan ES, gan ārpus tās, kā arī visos patvēruma procedūru posmos; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt aizsardzības pasākumu un procesuālo tiesību īstenošanu attiecībā uz bērniem kopējā Eiropas patvēruma sistēmā, īpašu uzmanību pievēršot ātriem ģimenes atkalapvienošanās procesiem saskaņā ar Direktīvu 2003/86/EK, piekļuvei pienācīgiem uzņemšanas apstākļiem, sociālajai un medicīniskajai aprūpei, savlaicīgai kvalificētu juridisko pārstāvju un aizbildņu iecelšanai nepavadītiem nepilngadīgajiem un bērniem draudzīgas informācijas pieejamībai; 25. uzsver, cik svarīga ir bērnu migrantu un bērnu bēgļu integrācija un iekļaušana; vēlreiz uzsver, ka ir svarīgi likvidēt visus šķēršļus, kas kavē piekļuvi pamatpakalpojumiem un integrācijas un iekļaušanas pasākumiem, tostarp psihosociālajam un garīgās veselības atbalstam, un nodrošināt bērniem iespējas palielināt sociālo iekļautību; aicina Komisiju ātri rīkoties, lai palielinātu izpratni par to, cik svarīgi ir mainīt naratīvus par migrāciju un cīnīties pret negatīviem stereotipiem; 26. uzskata, ka stratēģijā par prioritāti būtu jānosaka bērnu tiesības attiecībā uz brīvības atņemšanu saskaņā ar tām tiesībām, kas izklāstītas ANO globālajā pētījumā par bērniem, kuriem atņemta brīvība; mudina ES un dalībvalstis intensīvāk rīkoties, lai izbeigtu bērnu aizturēšanu, īpaši migrācijas kontekstā, un izstrādāt kopienā balstītas alternatīvas aizturēšanai, kas atbilst bērna interesēm un ļauj bērniem palikt pie saviem ģimenes locekļiem un/vai aizbildņiem bez brīvības atņemšanas, kamēr tiek risināts viņu migrācijas statuss; 27. uzskata, ka ES stratēģijā būtu jāintegrē un jāveicina neaizsargātu bērnu tiesības visās rīcībpolitikas jomās un jāpieņem intersekcionāla pieeja, kurā ņemti vērā dažādie diskriminācijas veidi, ar kuriem cita starpā saskaras bērni no rasu diskriminācijai pakļautām grupām, bērni ar invaliditāti, bērni bez vecāku aprūpes vai kam draud tās zaudēšana, bērni aprūpes iestādēs, LGBTIQ bērni, etnisko minoritāšu bērni, bērni migranti un bērni bēgļi, bērni bezvalstnieki un bērni bez dokumentiem, bērni, kas cietuši no vardarbības un seksuālas izmantošanas, bērni, kurus tieši vai netieši ietekmējusi tiesu sistēma, bērni ar garīgās veselības problēmām, bērni bezpajumtnieki, meitenes un bērni, kuru vecāki ir ieslodzīti; atgādina, ka nolūkā nepieļaut ģimeņu sadalīšanu un sociālo atstumtību svarīgi ir sociālie dienesti un ģimenes atbalsts; 28. uzsver, ka romu bērni, īpaši romu meitenes, visā Eiropā saskaras ar papildu slogu, ko rada rasisms, kā arī dzimumdiskriminācija, kas noved pie marginalizācijas; uzsver, ka zems izglītības līmenis, augsts neregulāras skolas apmeklēšanas un priekšlaicīgas mācību pamešanas līmenis, neiekļaujošas skolu sistēmas, augsts bezdarba līmenis un vājas nodarbinātības iespējas liedz romu zēniem un meitenēm reālistiskas iespējas integrēties un pilnvērtīgi līdzdarboties sabiedrībā; atgādina, ka personas dokumentu trūkums kavē daudzu romu meiteņu iespējas piekļūt izglītībai, veselības aprūpei un citiem saistītiem pakalpojumiem, un ka pieaugošais rasisms un antičigānisms ietekmē romu meiteņu drošību, padarot viņas arvien neaizsargātākas pret sociālo atstumtību, ekspluatāciju, cilvēku tirdzniecību un vardarbību(38); 29. uzskata, ka ES stratēģijā būtu jāierosina iekļaujoša pieeja visneaizsargātāko bērnu aizsardzībai saskaņā ar Hartu, ANO Konvenciju par bērna tiesībām un ANO Bērna tiesību komitejas vispārējiem komentāriem, kā arī IAM un ar bērniem saistītajiem mērķiem, nevienu neatstājot novārtā; vēlreiz uzsver, cik svarīgi ir radīt drošu vidi neaizsargātiem bērniem un viņu ģimenēm, izmantojot sociālās investīcijas, un atzīmē, ka neaizsargātības definīcijā būtu jāatzīst un jāintegrē bērnu un ģimeņu dzīves apstākļi; uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt un stiprināt integrētas nacionālās un transnacionālās bērnu aizsardzības sistēmas, kam būtu pienācīgi resursi un īstenošanas un uzraudzības sistēmas; 30. uzsver, ka ES ir svarīgi savā iekšējā un ārējā politikā vērsties pret fiziskajiem (slikta infrastruktūra un ģeogrāfiskais stāvoklis), tehnoloģiskajiem (zemas funkcionalitātes ierīces), kultūras (dzimtiskās un sociālās normas, kultūras paražas, invaliditāte vai minoritātes statuss) un ekonomiskajiem un sociālajiem šķēršļiem digitālo tehnoloģiju izmantošanā; 31. uzsver, ka ES ir svarīgi investēt digitālajā pratībā, lai visiem bērniem, jo īpaši bērniem no nepietiekami apkalpotām vai marginalizētām kopienām, garantētu brīvu piekļuvi digitālajai pratībai un digitālajai izglītībai, koncentrējoties uz viņu izturības attīstīšanu un piedāvājot psihosociālo atbalstu; atzīmē, ka šīs investīcijas varētu veikt Eiropas izglītības telpas jaunajā prasmju programmā Eiropai un tās varētu izmantot ES attīstības un humānās palīdzības fondus; norāda, ka investīcijas ar mērķi panākt, ka izglītības sistēmas var nodrošināt digitālo izglītību, pratību un prasmes visiem bērniem, ir būtiskas, lai veicinātu bērnu izpratni par digitālajām tehnoloģijām, pārvarētu nevienlīdzību, uzlabotu digitālo iekļaušanu un iespēcinātu un aizsargātu bērnus tiešsaistē un bezsaistē; atgādina, ka digitālās izglītības, pratības un prasmju attīstīšanai būtu jāpalīdz bērniem cīnīties pret digitālās telpas briesmām, kā arī pildīt savus pienākumus, darbojoties tajā; 32. aicina Komisiju iekļaut bērnu viedokli, izveidojot oficiālus dialoga un apspriešanās mehānismus un nodrošinot viņu pilnīgu un jēgpilnu līdzdalību lēmumu pieņemšanā, īpaši gādājot par to, lai tiktu uzklausītas visneaizsargātākās personas, piemēram, meitenes, bērni, kas dzīvo nabadzībā, pārvietotie bērni un bērni migranti, kā arī bērni ar invaliditāti; 33. aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest īpašus mehānismus, ar ko novērtēt Covid-19 ietekmi uz visiem bērniem, lai vāktu datus, uz kuru pamata labāk izstrādāt nacionālos rīcības plānus, kā, ņemot vērā bērnu viedokli, risināt jautājumus, kas skar bērnus; aicina dalībvalstis, izstrādājot nacionālos atveseļošanas plānus, izmantot pieeju, kas ņem vērā bērnu tiesības; 34. aicina Padomi par ES stratēģiju pieņemt secinājumus, kas noteiktu jaunu obligātu satvaru ES iestādēm un dalībvalstīm, sekojot Eiropas Konsensa par attīstību piemēram, un nodrošinātu labi izstrādātu, vispusīgu un pienācīgi finansētu integrētu nacionālu un transnacionālu bērnu aizsardzības sistēmu īstenošanu; 35. aicina Komisiju un ES dalībvalstis nodrošināt, ka bērna tiesības tiek noteiktas par prioritāti un integrētas visās ES iekšējās un ārējās rīcībpolitikās, darbībās un programmās, kas skar bērnus, un panākt konsekvenci un saskanību starp visiem atšķirīgajiem instrumentiem; 36. aicina Komisiju budžeta sadalē ieviest ar bērniem saistītu rādītāju, lai ES iestādes un partneri varētu izmērīt un uzraudzīt ES investīcijas bērnos, vācot sadalītus un specifiskus datus, kas ļauj konstatēt plaisas starp rīcībpolitikas un finanšu saistībām, tādējādi dodot iespēju aplēst ES atbalsta bērna tiesībām mērogu; 37. aicina dalībvalstis izstrādāt gada rīcības plānu, kā īstenot ES Bērna tiesību stratēģijā izklāstītos noteikumus, un valsts rīcības plānus integrēt ES Atveseļošanas un noturības plānā; 38. aicina Komisiju un dalībvalstis panākt, ka ES Bērna tiesību stratēģija tiek pienācīgi finansēta, nodrošinot, ka ES iekšējie un ārējie finansēšanas instrumenti, kā arī valstu budžeti atbalsta stratēģijā noteikto prioritāšu īstenošanu; 39. aicina Komisiju nodrošināt, ka tiek pienācīgi uzraudzīts, kā dalībvalstis šo ES stratēģiju īsteno; atgādina, ka visā stratēģijas izveides un īstenošanas procesā ir jānodrošina tiesībās balstīta jēgpilna un iekļaujoša bērnu līdzdalība un jāizmanto kritēriji un rādītāji, lai labāk uzraudzītu progresu; 40. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Juridisks paziņojums - Privātuma politika |