Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 8., 10. un 19. pantu, 83. panta 1. punktu un 225. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 1.–4., 6.–8., 10.–12., 21., 23.–26., 47. un 49. pantu,

–  ņemot vērā Ekspertu grupas vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai valstu uzraudzības ziņojumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 5. marta paziņojumu ”Savienība, kurā valda līdztiesība: dzimumu līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam”,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 24. jūnija paziņojumu „ES stratēģija par cietušo tiesībām (2020.–2025. gads)”,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 12. novembra paziņojumu ”Savienība, kurā valda līdztiesība: LGBTIK līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam”,

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 25. novembra kopīgo paziņojumu ”ES dzimumu līdztiesības rīcības plāns (GAP) III — vērienīga programma dzimumu līdztiesībai un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai sievietēm ES ārējā darbībā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 24. marta paziņojumu ”ES stratēģija par bērna tiesībām”,

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 14. aprīļa paziņojumu par ES Stratēģiju cilvēku tirdzniecības apkarošanai 2021.–2025. gadā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(3),

–  ņemot vērā ANO 5. ilgtspējīgas attīstības mērķi ”Dzimumu līdztiesība”,

–  ņemot vērā Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas 2015. gada 3. augusta Vispārējo ieteikumu Nr. 33 par sieviešu iespējām vērsties tiesā,

–  ņemot vērā Vispārējo ieteikumu Nr. 35 par dzimumbalstītu vardarbību pret sievietēm, ar ko atjaunina Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas 2017. gada 14. jūlija vispārējo ieteikumu Nr. 19,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2014. gadā publicēto apsekojumu “Vardarbība pret sievietēm — ES mēroga apsekojums”,

–  ņemot vērā 2021. gadā publicēto Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojumu ”Noziedzība, drošība un cietušo tiesības”,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu, ko pieņēma Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām 1995. gada 15. septembrī, kā arī noslēguma dokumentus, ko pieņēma ANO īpašajās sesijās “Pekina +5” 2000. gadā, “Pekina +10” 2005. gadā, “Pekina +15” 2010. gadā un “Pekina +20” 2015. gadā,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta glosāriju,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Sieviešu statusa komisijas 65. sesijā, kas notika 2021. gada 15.–26. martā, pieņemtos secinājumus;

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas juridisko instrumentu noteikumus cilvēktiesību jomā, jo īpaši tos, kas attiecas uz sieviešu tiesībām, un citus Apvienoto Nāciju Organizācijas instrumentus attiecībā uz vardarbību pret sievietēm, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas 1993. gada 20. decembra Deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu,

–  ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(4),

–  ņemot vērā 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu(6),

–  ņemot vērā 2019. gada 13. februāra rezolūciju par pretreakciju pret sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā(7),

–  ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai un citiem pasākumiem ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai,(8)

–  ņemot vērā 2020. gada 26. novembra rezolūciju par tiesību veikt abortu faktisko aizliegumu Polijā(9),

–  ņemot vērā 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par dzimumperspektīvu Covid-19 krīzes laikā un pēc tās(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par ES dzimumu līdztiesības stratēģiju(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūciju par Direktīvas 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību īstenošanu(12),

–  ņemot vērā 2021. gada 11. februāra rezolūciju par nākotnes izaicinājumiem Eiropā sieviešu tiesību jomā: vairāk nekā 25 gadus pēc Pekinas deklarācijas un Rīcības platformas(13),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par sievietēm, mieru un drošību, kuri publicēti 2018. gada 10. decembrī,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas īso apskatu par Covid-19 un vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušanu(14), kurš publicēts 2020. gadā,

–  ņemot vērā 2021. gada 11. martā sniegto Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāta juridisko atzinumu par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kura mērķis ir kliedēt juridisko nenoteiktību par to, vai un kā Savienība var noslēgt un ratificēt šo konvenciju(15),

–  ņemot vērā Reglamenta 47. un 54. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 58. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A9–0249/2021),

A.  tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viena no Savienības pamatvērtībām, kas nostiprināta Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā un atzīta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 23. pantā. tā kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju ir pamattiesības, kas ir nostiprinātas Līgumos un Hartā; tā kā vīriešu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izbeigšana ir priekšnoteikums sieviešu un vīriešu patiesas līdztiesības panākšanai;

B.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantā ir prasīts, lai Savienība, veicot savas darbības, tiektos novērst nevienlīdzību un sekmēt vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem;

C.  tā kā dzimumbalstīta vardarbība gan tiešsaistē, gan bezsaistē un pienācīgas aizsardzības nepieejamība ir vissmagākā dzimuma diskriminācijas izpausme un pārkāpj Hartā nostiprinātās pamattiesības, piemēram, tiesības uz cilvēka cieņu, tiesības uz dzīvību, tiesības uz fizisko un garīgo neaizskaramību, spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas aizliegumu, verdzības un piespiedu darba aizliegumu, tiesības uz brīvību un drošību un tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību;

D.  tā kā saskaņā ar LESD 83. panta 1. punkta trešo daļu, pamatojoties uz noziedzības attīstību, Padome var pieņemt lēmumu, ar ko precizē citas īpaši smagu noziegumu jomas ar pārrobežu dimensiju to būtības vai ietekmes dēļ vai tāpēc, ka pastāv īpaša vajadzība tos apkarot kopīgi;

E.  tā kā saskaņā ar LESD 83. panta 1. punkta trešo daļu šādam Padomes lēmumam ir jābūt pieņemtam vienprātīgi pēc tam, kad ir saņemta Eiropas Parlamenta piekrišana;

F.  tā kā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE) un Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (“Stambulas konvencija”) dzimumbalstītu vardarbību pret sievietēm definē kā vardarbību, kas vērsta pret sievieti, jo viņa ir sieviete, vai vardarbību, kas nesamērīgi skar sievietes; tā kā ”vardarbība pret sievietēm” ir jebkāda dzimumbalstīta vardarbība, kuras rezultātā publiski vai privāti tiek vai, iespējams, tiks nodarīts fizisks, seksuāls, psiholoģisks vai ekonomisks kaitējums vai ciešanas sievietēm, tostarp draudi veikt šādas darbības, piespiešana vai patvaļīga brīvības atņemšana;

G.  tā kā dzimumbalstīta vardarbība skar arī LGBTIK+ personas viņu dzimuma, dzimumidentitātes, dzimuma pašizpausmes un dzimumpazīmju dēļ;

H.  tā kā dzimumbalstīta vardarbība pret LGBTIK+ personām ietver fizisku vardarbību, psiholoģisku vardarbību, piespiedu laulības, seksuālu vardarbību, tostarp ”korektīvo” izvarošanu un seksuālu uzmākšanos, sieviešu un interseksuāļu dzimumorgānu kropļošanu, transpersonu un interseksuāļu piespiedu sterilizāciju, tā sauktos ”goda” noziegumus, pārveidošanas terapiju, naida runu gan tiešsaistē, gan bezsaistē, iebiedēšanu un vajāšanu, sociālekonomisko nenodrošinātību un vardarbību, kas notiek ģimenē un/vai mājsaimniecībā;

I.  tā kā Stambulas konvencijā dzimte ir definēta kā “sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”, un tajā tiek atgādināts, ka daudzi pret sievietēm vērstas vardarbības veidi sakņojas varas nevienlīdzībā starp sievietēm un vīriešiem;

J.  tā kā vārdu kopums ”visā viņu daudzveidībā” šajā rezolūcijā norāda uz nostāju, ka sievietes, vīrieši un nebināras personas ietilpst neviendabīgās kategorijās, tostarp, bet ne tikai saistībā ar rasi, ādas krāsu, etnisko vai sociālo izcelsmi, valodu, reliģiju vai ticību, politiskiem vai jebkuriem citiem uzskatiem, piederību pie nacionālās minoritātes, īpašumu, izcelsmi, invaliditāti, vecumu, seksuālo orientāciju, dzimumidentitāti, dzimuma pašizpausmi vai dzimumpazīmēm, veselības stāvokli, civilstāvokli un migranta vai bēgļa statusu; tā kā minētais vārdu kopums apstiprina apņemšanos nevienu neatstāt novārtā un panākt dzimumu līdztiesību Eiropā visiem; tā kā reālu progresu dzimumu līdztiesības jomā nav iespējams panākt bez intersekcionālas pieejas;

K.  tā kā dzimumbalstīta vardarbība sakņojas dzimumu stereotipos, heteropatriarhālās struktūrās un varas asimetrijā, kā arī strukturālā un institucionālā nevienlīdzībā; tā kā dzimumbalstīta vardarbība ietekmē visas sabiedriskās dzīves jomas;

L.  tā kā dzimumbalstīta vardarbība ir vērsta pret sievietēm un meitenēm visā viņu daudzveidībā un pret LGBTIK+ personām, un to motivē vēlme sodīt tos cilvēkus, kuri tiek uzskatīti par tādiem, kas pārkāpj ar dzimumu hierarhiju, dzimuma pašizpausmi un binārām dzimumu sistēmām saistītas sociālās normas; tā kā dzimumbalstītas vardarbības mērķis ir radīt, īstenot vai uzturēt dzimumu nevienlīdzību un pastiprināt dzimumu normas un stereotipus;

M.  tā kā EIGE feminicīdu definē kā sieviešu un meiteņu nogalināšanu viņu dzimuma dēļ; tā kā feminicīdam var būt dažādi veidi, piemēram, tas var izpausties kā sieviešu slepkavība intīmo partneru vardarbības dēļ, sieviešu un meiteņu nogalināšana dzimuma, seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes, dzimuma pašizpausmes vai dzimumpazīmju dēļ, sieviešu un interseksuāļu nogalināšana, veicot dzimumorgānu kropļošanu, un tā sauktās ”goda slepkavības”; tā kā feminicīds ir pastāvošo vardarbības pret sievietēm veidu galējā izpausme un pēdējais vardarbības akts ilgstošas vardarbības kontekstā; tā kā daudzi feminicīda veidi nav iekļauti oficiālajā statistikā un paliek neredzami;

N.  tā kā fiziska, seksuāla vai psiholoģiska saskarsme ar intīmo partneru vardarbību nopietni ietekmē bērnus un turpina vardarbību pret nākamajām paaudzēm, jo bērniem, kuri ir liecinieki intīma partnera vardarbībai pret māti vai vienu no vecākiem, ir lielāka iespēja piedzīvot šādu vardarbību turpmākajā dzīvē — gan kā cietušajiem, gan kā nozieguma izdarītājiem; tā kā tiesību aktiem, kas aizsargā bērna cieņu un šādos gadījumos atzīst arī bērnu par cietušo, ir izšķiroša nozīme gan sieviešu, gan cietušo bērnu aizsardzībā; tā kā tiesību akti, kas attiecas uz aizbildnību, ir jāizstrādā tā, lai nepiešķirtu aizbildnības tiesības tiem, kas ir izdarījuši vardarbību pret intīmo partneri;

O.  tā kā dzimumbalstīta vardarbība ietver daudzus vardarbības veidus, tostarp intīmo partneru vardarbību un vardarbību ģimenē; tā kā EIGE līdzīgi Stambulas konvencijai vardarbību ģimenē definē kā jebkuru fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku vardarbību, kas notiek ģimenē vai mājsaimniecībā neatkarīgi no bioloģiskām vai likumīgām ģimenes saitēm, vai starp bijušajiem vai pašreizējiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vainīgajam ir vai nav kopīga dzīvesvieta ar cietušo;

P.  tā kā dzimumbalstīta vardarbība tiešsaistē un seksuāla uzmākšanās tiešsaistē ir ar pārrobežu raksturu; tā kā vardarbība, kas izpaužas kā kibervardarbība, tostarp vajāšana tiešsaistē, kiberiebiedēšana, kiberizsekošana, seksistiska naida runa, seksuālu attēlu atklāšana bez vienošanās, ļaunprātīga privātas informācijas vākšana un publicēšana, identitātes zādzība vai uzlaušana, nesamērīgi skar sievietes un meitenes;

Q.  tā kā vardarbība pret sievietēm un meitenēm ir viens no izplatītākajiem sieviešu tiesību pārkāpumiem Eiropā; tā kā Savienības veiktie apsekojumi liecina, ka Savienībā katra trešā sieviete (62 miljoni sieviešu) kopš 15 gadu vecuma ir piedzīvojusi fizisku un/vai seksuālu vardarbību un viena no divām sievietēm (55 %) ir pieredzējusi seksuālu uzmākšanos; tā kā saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) sniegto informāciju visā pasaulē gandrīz trešdaļa (27 %) sieviešu vecumā no 15 līdz 49 gadiem, kurām bijušas attiecības, ir ziņojušas par to, ka viņu intīmais partneris viņas ir pakļāvis kāda veida fiziskai un/vai seksuālai vardarbībai; tā kā PVO ziņo, ka pasaulē 38 % no visām sieviešu slepkavībām izdara intīmie partneri;

R.  tā kā trūkst atjauninātu, visaptverošu un salīdzināmu sadalītu datu par visu veidu dzimumbalstītu vardarbību visā Savienībā; tā kā salīdzināmu datu trūkums ir saistīts arī ar to, ka dzimumbalstītas vardarbības definīcijas nav saskaņotas; tā kā visaptveroši un salīdzināmi sadalīti dati ir būtiski, lai dokumentētu dzimumbalstītu vardarbību un tās pamatcēloņus; tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra pēdējo pētījumu par vardarbību pret sievietēm publicēja 2014. gadā un tā kā visjaunākie dati nav pieejami;

S.  tā kā dzimumbalstīta vardarbība Eiropas sabiedrībai rada ievērojamas izmaksas –– gan negūtu ekonomikas ieņēmumu, gan nesniegtu pakalpojumu, tostarp veselības aprūpes, juridisko, sociālo un specializēto pakalpojumu, ziņā; tā kā tomēr vislielākās izmaksas ir dzimumbalstītā vardarbībā cietušajiem, kuriem pastāvīgi jādzīvo ar šīs traumatiskās pieredzes radītajām emocionālajām rētām; tā kā Savienības rīcībai vajadzētu būt vērstai uz to, lai nodrošinātu dzimumbalstītā vardarbībā cietušo labbūtību;

T.  tā kā Covid-19 krīzes dēļ dramatiski pieauga dzimumbalstīta vardarbība, jo īpaši intīmā partnera vardarbība, tostarp fiziska un psiholoģiska vardarbība, koercitīva kontrole un vardarbība tiešsaistē; tā kā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Eiropas dalībvalstis ziņo, ka par 60 % ir pieaudzis to sieviešu neatliekamās palīdzības izsaukumu skaits, kuras cietušas no sava intīmā partnera vardarbības; tā kā pārvietošanās ierobežošanas pasākumu dēļ no intīma partnera vardarbības cietušajām personām ir grūtāk vērsties pēc palīdzības, jo tās bieži vien atradās kopā ar savu pāridarītāju un šīm personām bija ierobežota piekļuve atbalsta pakalpojumiem, un tā kā atbalsta struktūru un resursu nepietiekamība ir pastiprinājusi jau pastāvošo ”ēnu pandēmiju”;

U.  tā kā izglītībai ir īpaši būtiska nozīme, lai novērstu dzimumbalstītu vardarbību, jo īpaši apstrīdot negatīvās sociālās normas, kas veicina šo parādību, un ļaujot jauniešiem atpazīt, novērst un nepieļaut minētās darbības;

V.  tā kā par dzimumbalstītu vardarbību Savienībā joprojām tiek ziņots nepietiekami; tā kā divas trešdaļas dzimumbalstītā vardarbībā cietušo neziņo iestādēm(16);

W.  tā kā saskaņā ar EIGE sniegto informāciju sekundārā viktimizācija, kas ir zināma arī kā atkārtota viktimizācija, ”notiek tad, kad cietušajam tiek nodarīts papildu kaitējums, kas nav tieši saistīts ar noziedzīgo nodarījumu, bet ar to, kā iestādes un citas personas izturas pret cietušo”; tā kā saskaņā ar EIGE sniegto informāciju ”sekundāro viktimizāciju var izraisīt, piemēram, cietušā atkārtota pakļaušana saskarsmei ar nozieguma izdarītāju, atkārtota nopratināšana par tiem pašiem faktiem, nepiemērotas valodas lietošana vai neiejūtīgi visu to personu komentāri, kuras saskaras ar cietušajiem”;

X.  tā kā dzimumbalstītu vardarbību var īstenot personas varas amatos, kuras strādā brīvības atņemšanas iestādēs, piemēram, cietumos, garīgās veselības aprūpes iestādēs, aizturēšanas centros, aprūpes iestādēs un bēgļu nometnēs; tā kā arī pārblīvētības, augsta stresa līmeņa un privātuma trūkuma situācijas var izraisīt dzimumbalstītu vardarbību; tā kā, nodrošinot policijas darbiniekiem īpašu apmācību par vispārīgām prasmēm rūpīgi uzklausīt, saprast un cienīt visas sievietes, kuras ir cietušas no dzimumbalstītas vardarbības, viņi var palīdzēt novērst nepietiekamu ziņošanu, atkārtotu viktimizāciju un radīt drošāku vidi dzimumbalstītā vardarbībā cietušām personām;

Y.  tā kā ir nepieciešams nodrošināt cenas ziņā pieejamu un drošu piekļuvi neatkarīgai tiesu sistēmai, lai veicinātu drošāku vidi visiem dzimumbalstītā vardarbībā cietušajiem; tā kā, lai efektīvi risinātu dzimumbalstītas vardarbības problēmu, ir jāizveido apmācības programmas iesaistītajiem speciālistiem, piemēram, sociālajiem darbiniekiem, veselības aprūpes sniedzējiem, tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem un tiesu sistēmas darbiniekiem, lai viņi varētu apzināt un novērst dzimumbalstītu vardarbību, kā arī reaģēt uz to;

Z.  tā kā visās dalībvalstīs ir nepieņemami maz notiesājošu spriedumu par vardarbību pret sievietēm un jo īpaši par seksuālu vardarbību, tostarp izvarošanu un seksuālu vardarbību, un tas liecina, ka pastāv sistēmiski trūkumi attiecībā uz to, kā tiesībaizsardzības iestādes vēršas pret dzimumbalstītu vardarbību, un tā kā tas savukārt rada plaši izplatītu nesodāmības kultūru un nopietnu kaitējumu dzimumu līdztiesībai un dzimumbalstītas vardarbības apkarošanai;

AA.  tā kā seksuālā vardarbība ir daļa no nepārtrauktas dzimumbalstītas diskriminācijas un vardarbības, kas cieši saistīta ar pastāvīgu nevienlīdzību un plašākiem uzbrukumiem dzimumu līdztiesībai un sieviešu un meiteņu cilvēktiesībām;

AB.  tā kā Stambulas konvencija ir visaptverošākais instruments Eiropā, lai apkarotu īpašus vīriešu īstenotas vardarbības veidus pret sievietēm un meitenēm, kā arī vardarbību ģimenē; tā kā ar Stambulas konvenciju tiek izveidots visaptverošs juridisku un politikas pasākumu satvars šādas vardarbības novēršanai, cietušo atbalstīšanai un noziegumu izdarītāju sodīšanai;

AC.  tā kā dezinformācijas kampaņas, kas apdraud dzimumu līdztiesību, cita starpā bloķē progresu vardarbības pret sievietēm izskaušanā, kā tas tika novērots saistībā ar Stambulas konvenciju, kas dažās dalībvalstīs ir radījusi sabiedrības pretestību un bijusi par pamatu kaitējošu politisko lēmumu pieņemšanai;

AD.  tā kā Stambulas konvenciju ir parakstījušas visas dalībvalstis un to ir ratificējusi 21 dalībvalsts; tā kā Bulgārija, Čehija, Ungārija, Latvija, Lietuva un Slovākija vēl nav ratificējušas Stambulas konvenciju; tā kā Polija ir paziņojusi par savu nodomu izstāties no Stambulas konvencijas; tā kā Turcijas izstāšanās no Stambulas konvencijas rada nevēlamu precedentu; tā kā Savienība vēl nav ratificējusi Stambulas konvenciju;

AE.  tā kā sieviešu tiesību pārkāpumiem ir starptautisks, Eiropas mēroga un pārrobežu raksturs; tā kā sievietes un meitenes Eiropā un citi dzimumbalstītā vardarbībā cietušie visā Savienībā nesaņem vienāda līmeņa aizsardzību pret vardarbību atšķirīgu valstu tiesiskā regulējuma un aizsardzības un novēršanas mehānismu dēļ;

AF.  tā kā Savienības rīcība, kuras mērķis ir izskaust vardarbību pret sievietēm un meitenēm un citus dzimumbalstītas vardarbības veidus, prasa, lai Komisija izmantotu vairākas paralēlus risinājumus –– gan leģislatīvus, gan neleģislatīvus ––, tostarp ierosinot dzimumbalstītu vardarbību noteikt par noziegumu jomu, kas atbilst LESD 83. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem, un vienlaikus ierosinot direktīvu par dzimumbalstītu vardarbību, izmantojot minēto pantu kā juridisko pamatu;

AG.  tā kā dzimumbalstītas vardarbības izskaušana ir ES Dzimumu līdztiesības stratēģijas un Savienības ārējās darbības viena no galvenajām prioritātēm; tā kā Komisija 2021. gada darba programmā paziņoja par jaunu tiesību akta priekšlikumu dzimumbalstītas vardarbības novēršanai un apkarošanai, pamatojoties uz LESD 82., 83. un 84. pantu, kā arī par konkrētu priekšlikumu paplašināt LESD 83. panta 1. punkta otrajā daļā minēto īpaši smagu noziegumu ar pārrobežu dimensiju jomu sarakstu, iekļaujot tajā visu veidu naida noziegumus un naida runu; tā kā dzimumbalstītas vardarbības apkarošana ir viena no Komisijas priekšsēdētājas prioritātēm(17),

Dzimumbalstītas vardarbības cēloņi un ietekme un holistiskas pieejas nodrošināšana tās novēršanā

1.  nosoda visu veidu vardarbību pret sievietēm un meitenēm visā viņu daudzveidībā un citus dzimumbalstītas vardarbības veidus, piemēram, vardarbību pret LGBTIK+ personām dzimuma, dzimumidentitātes, dzimuma pašizpausmes vai dzimumpazīmju dēļ, kura tiek uzskatīta par saistītu ar dažādiem vardarbības aktiem tiešsaistē un bezsaistē un kura rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas;

2.  uzsver, ka pārvietošanās ierobežojumu un sociālās distancēšanās pasākumu dēļ Covid-19 pandēmijas laikā visā Savienībā ir satraucoši pieaugusi dzimumbalstīta vardarbība pret sievietēm un meitenēm, tostarp intīmo partneru vardarbība, fiziska, seksuāla, ekonomiska un psiholoģiska vardarbība, koercitīva kontrole un kibervardarbība, kā rezultātā minētajām cietušajām personām ir ārkārtīgi nepieciešami atbalsta pakalpojumi;

3.  uzstāj, ka, pievēršoties vardarbības pret sievietēm problēmai, ar “sievietēm” ir jāsaprot arī meitenes, kas jaunākas par 18 gadiem;

4.  nosoda feminicīdu kā vissmagāko pret sievietēm un meitenēm vērstas dzimumbalstītas vardarbības veidu; uzsver, ka feminicīds ir ļoti smags cilvēktiesību pārkāpums un ka Savienībai būtu jāizstrādā plāns vardarbības novēršanai un apkarošanai, riska situāciju atklāšanai, kā arī cietušo atbalstam un aizsardzībai;

5.  uzsver, ka vardarbību pret sievietēm un citus dzimumbalstītas vardarbības veidus joprojām klāj klusuma plīvurs un tie ir vēsturiski nevienlīdzīgas piekļuves varai un resursiem un to sadalījuma rezultāts, kas ir novedis pie vīriešu dominējošā stāvokļa un vīriešu diskriminējošas attieksmes pret sievietēm, kā arī pie vardarbības pret LGBTIK+ personām, būtiski skarot cietušos, viņu ģimenes un kopienas;

6.  atzinīgi vērtē #MeToo kustību, kas simbolizē sieviešu balsi, pārtraucot klusēšanu par seksuālu uzmākšanos jebkura vecuma sievietēm un pret viņām vērstu seksuālu vardarbību jebkurā nozarē un jebkurā vietā; nosoda to, ka dažās valstīs seksuālas uzmākšanās un seksuālas vardarbības upuri arvien biežāk tiek apsūdzēti un pat notiesāti par apmelošanu, tādējādi radot atturošu ietekmi un atkārtotu viktimizāciju un apklusinot sievietes, kuras ir uzdrošinājušās runāt;

7.  atzīst, ka progress virzībā uz līdztiesību ir panākts, pateicoties smagajai feministu kustības cīņai pret sieviešu un meiteņu apspiešanu visā pasaulē;

8.  uzsver, ka šo situāciju vēl vairāk pasliktina sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība un ievērojami samazinātais pieejamais finansējums, jo īpaši krīzes laikā, un ka tas savukārt veicina darba samaksas un pensiju atšķirības, nestabila darba feminizāciju un nedrošākus sieviešu dzīves apstākļus; vērš uzmanību uz to, ka minētajai nevienlīdzībai un varas nelīdzsvarotībai ir transversāls un globāls raksturs, kas ir kopīgs visai Savienības teritorijai un skar ne tikai konkrētas dalībvalstis;

9.  uzsver, ka stingras dzimumu normas, kuru pamatā ir patriarhālie stereotipi, veicina sieviešu, tostarp lesbiešu, biseksuālu sieviešu, transsieviešu un interseksuālu sieviešu, diskrimināciju un pakļaušanu, tādējādi palielinot risku saskarties ar dzimumbalstītu vardarbību visiem tiem, kuri neatbilst šīm normām, un veicinot vardarbības neredzamību, ar ko saskaras geji un biseksuāli un interseksuāli vīrieši;

10.  norāda, ka ir svarīgi ar izglītības starpniecību pievērsties jautājumam par sieviešu un vīriešu, kā arī zēnu un meiteņu vienlīdzīgu statusu un varas attiecībām un izskaust aizspriedumus un dzimumu stereotipus, kas noved pie kaitējošām sociālām dzimumu normām; pauž nožēlu par lielo skaitu vardarbības gadījumu, kas vērsti pret sievietēm visā viņu daudzveidībā, tostarp lesbietēm, biseksuālām sievietēm un transsievietēm, kā arī transpersonām, interseksuāļiem un cilvēkiem, kas neietilpst binārajā dzimumidentitātē;

11.  uzsver, ka dzimumbalstīta vardarbība cietušajiem rada daudzas un dažādas psiholoģiskās sekas, tostarp stresu, nedrošības un neaizsargātības sajūtu, koncentrēšanās problēmas, trauksmi, panikas lēkmes, sociālo izolāciju, zemu pašnovērtējumu, depresiju, posttraumatisko stresa sindromu, uzticības un kontroles sajūtas trūkumu, kā arī bailes vai pat domas par pašnāvību; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt šajos noziegumos cietušajiem garīgās veselības pakalpojumus, kurus bieži sniedz arī NVO un pilsoniskās sabiedrības dalībnieki;

12.  atgādina, ka dzimumbalstītai vardarbībai ir arī ietekme un sabiedrību, ekonomiku un demokrātiju, kura izpaužas, piemēram, kā nodarbinātības nepieejamība, izolācija, atteikšanās no sabiedriskās dzīves vai materiālo vai finanšu resursu zaudēšana, tādējādi pastiprinot sieviešu nelabvēlīgo situāciju; uzsver, ka dzimumbalstīta vardarbība tiek izmantota kā koercitīva kontrole pār sievietēm, kura kavē dzimumu līdztiesības panākšanu, sociālo mobilitāti, ekonomisko iespēju nodrošināšanu un viņu kā Savienības pilsoņu tiesību īstenošanu, tostarp pilnvērtīgu pilsonisko līdzdalību un brīvību veidot savu dzīvi bez vardarbības;

13.  uzsver dzimumbalstītas vardarbības negatīvo ekonomisko ietekmi un saistītās garīgās veselības problēmas, ko tā var radīt cietušajiem, tostarp viņu grūtības atrast darbu un tiesvedības radīto finansiālo slogu, un norāda, ka aplēstās dzimumbalstītas vardarbības radītās sociālās izmaksas (290 miljardi EUR) (no 49 līdz 89,3 miljardiem EUR kiberuzmākšanās un kiberizsekošanas gadījumā) pārsniedz aplēstās gada izmaksas, ko rada īpaši smagi noziegumi, kuri uzskaitīti LESD 83. panta 1. punkta otrajā daļā(18);

14.  uzsver, ka Stambulas konvencija joprojām ir starptautiskais standarts un īpaši svarīgs instruments dzimumbalstītas vardarbības izskaušanai, izmantojot holistisku un koordinētu pieeju, saskaņā ar kuru galvenā uzmanība tiek pievērsta cietušā tiesībām un šie jautājumi tiek risināti no dažādām perspektīvām; atkārtoti aicina Savienību pabeigt Stambulas konvencijas ratifikāciju, pamatojoties uz vairākuma pievienošanos, un uzsver, ka ir svarīgi, lai to ratificētu Bulgārija, Čehija, Ungārija, Latvija, Lietuva un Slovākija; ar bažām norāda uz mēģinājumiem dažās dalībvalstīs izplatīt dezinformāciju par Stambulas konvenciju, piemēram, noliegumu, ka pastāv dzimumbalstīta vardarbība; nosoda to, ka šādas dezinformācijas apjoms Eiropā pieaug un tādējādi apgrūtina sieviešu tiesību aizsardzību;

15.  norāda, ka Stambulas konvencija būtu jāuztver kā minimuma standarts, lai izskaustu dzimumbalstītu vardarbību, un ka Savienībai šajā ziņā būtu vēl izlēmīgāk jāīsteno efektīvi likumdošanas pasākumi; atgādina, ka šādiem jauniem pasākumiem jebkurā gadījumā būtu jāsaskan ar Stambulas konvencijā noteiktajām tiesībām un pienākumiem un jāpapildina tās ratifikācija; aicina dalībvalstis ņemt vērā Ekspertu grupas vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai ieteikumus un uzlabot savus valsts tiesību aktus, lai tie vairāk atbilstu Stambulas konvencijas noteikumiem nolūkā nodrošināt tās pareizu īstenošanu un izpildi;

16.  nosoda to, ka vēršanās pret sieviešu un meiteņu tiesībām un dzimumu līdztiesību negatīvi ietekmē dzimumbalstītas vardarbības apkarošanu; nosoda pret dzimtes jautājumu aktualizēšanu un pret sievietēm vērsto kustību darbības Eiropā un pasaulē, kuras sistemātiski vēršas pret sieviešu un LGBTIK+ personu tiesībām, tostarp seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām, un kuru mērķis ir atcelt spēkā esošos tiesību aktus, kas šīs personas aizsargā, tādējādi apdraudot cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu; nosoda jebkādu dezinformāciju, kas apzināti tiek izplatīta saistībā ar Stambulas konvenciju un citiem instrumentiem un iniciatīvām vardarbības pret sievietēm apkarošanai Savienībā, tādējādi liekot šķēršļus sieviešu aizsargāšanai pret vardarbību; mudina Komisiju nodrošināt, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas, ko atbalsta un finansē Savienība, neveicina dzimumu diskrimināciju;

17.  aicina Komisiju palielināt un nodrošināt ilgtermiņa finansējumu, kas paredzēts vardarbības pret sievietēm un meitenēm un citu dzimumbalstītas vardarbības veidu novēršanai un apkarošanai, izmantojot Pilsoņu, vienlīdzības, tiesību un vērtību programmu, tostarp atbalstu patvēruma organizācijām un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras darbojas šajā jomā; atkārtoti uzsver, ka progresa novērtēšanai ir svarīgi izmantot kritērijus un rādītājus;

18.  uzsver, ka dalībvalstīs pastāv būtiskas atšķirības juridiskajā definīcijā un attieksmē pret dzimumbalstītu vardarbību; norāda, ka tas būtiski ierobežo Savienības likumdošanas pasākumus pret dzimumbalstītu vardarbību, tostarp Direktīvu 2012/29/ES, Direktīvu 2011/36/ES un Direktīvu 2011/99/ES;

19.  uzsver preventīvo pasākumu nozīmi vardarbības pret sievietēm un meitenēm apkarošanā; norāda — lai novērstu un mazinātu vardarbības risku, visā tiesu sistēmā, kā arī skolās un veselības aprūpes nozarē ir jāpievērš lielāka uzmanība šādiem pasākumiem;

20.  uzstāj, ka ir jārīkojas, lai novērstu dzimumu nevienlīdzības pamatcēloņus, tostarp apkarojot seksismu, patriarhālās dzimumu normas, stereotipus un vērtības; pauž nožēlu par pētniecības un zināšanu trūkumu, kas veido pamatu efektīvai politikai un likumdošanai dzimumbalstītas vardarbības novēršanas jomā; tādēļ aicina EIGE un Eurostat darboties kā zināšanu centram attiecībā uz vardarbību pret meitenēm Savienībā; uzsver, ka vīriešu vardarbība pret sievietēm sākas kā zēnu vardarbība pret meitenēm; tādēļ uzskata, ka preventīvie pasākumi jāsāk jau agrīnā vecumā; uzsver nepieciešamību izglītības centrā izvirzīt dzimumu līdztiesību un aicina īstenot izglītojošus pasākumus, kas vērsti uz jauniešiem un tiek veikti kopā ar jauniešiem, tostarp vecumam atbilstošas informācijas sniegšanu, visaptverošu seksuālo izglītību, informāciju par nevardarbīgu attiecību veidošanu un pašaizsardzības apmācību sievietēm, lai īstenotu Stambulas konvencijas 12. panta 6. punktu un Pekinas Rīcības platformas D.1. stratēģiskā mērķa 125. punkta g) apakšpunktu, kā arī vispārīgākus pasākumus segregācijas, dzimumu nevienlīdzības un diskriminācijas apkarošanai;

21.  uzsver, ka vēršanās pret sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību bieži vien ir viens no demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību situācijas tālākas pasliktināšanās aspektiem, un tādēļ aicina Komisiju un Padomi skatīt sieviešu tiesību un LGBTI+ personu tiesību pārkāpumus saistībā ar notiekošajām LES 7. panta procedūrām;

22.  uzsver, ka ir vajadzīgas Savienības mēroga izpratnes veicināšanas kampaņas, kas ietvertu informāciju, kuras mērķis ir izglītot Savienības jauniešus par dzimumu līdztiesību un par dzimumbalstītas vardarbības tiešsaistē un bezsaistē ietekmi, tādējādi atbalstot centienus nodrošināt, ka sievietes un meitenes var justies brīvi un droši visās dzīves jomās;

23.  aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka valstu mācību programmās efektīvi tiek risināta dzimumbalstītas vardarbības problēma; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu dzimumu līdztiesības stratēģijā iekļaut Savienības mēroga kampaņu par dzimumu stereotipiem un tās apņemšanos “no agrīna vecuma izglītot zēnus un meitenes par dzimumu līdztiesību un atbalstīt nevardarbīgu attiecību veidošanu” kā būtiskus pasākumus, lai efektīvi novērstu vardarbību;

24.  uzsver, cik svarīgi ir veicināt dalībvalstu sadarbību dzimumbalstītas vardarbības novēršanas jomā, kas arī ļauj dalībvalstīm ar veiksmīgu politiku dalīties pieredzē, apmainoties ar paraugpraksi;

25.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot kvalitatīvu un sadalītu datu pastāvīgu pieejamību un salīdzināmību attiecībā uz visiem dzimumbalstītas vardarbības veidiem Savienības un dalībvalstu līmenī un nodrošināt datu vākšanas sistēmu saskaņošanu starp dalībvalstīm sadarbībā ar Eurostat, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru un EIGE; uzskata, ka kvalitatīvi dati ir īpaši būtiski, lai sasniegtu skaidrus un izmērāmus mērķus dzimumbalstītas vardarbības izskaušanā; atzinīgi vērtē paziņojumu par Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras jaunu ES mēroga pētījumu par visu veidu vardarbības pret sievietēm izplatību un dinamiku;

26.  uzsver –– lai palielinātu izpratni par dzimumbalstītu vardarbību Savienībā, ir jānodrošina, ka datu vākšanā tiesībaizsardzības intervences līmenī tiek iekļautas vismaz šādas kategorijas: a) cietušā dzimums; b) nozieguma izdarītāja dzimums; c) attiecības starp cietušo un nodarījuma izdarītāju; d) seksuālās vardarbības dimensijas pastāvēšana; e) tas, vai vardarbībai ir ar dzimumu saistīta motivācija un f) citas sociāldemogrāfiskās iezīmes, ko var analizēt intersekcionāli; uzsver, ka papildus minētajiem datiem ir vajadzīgi vispārīgi dati, kas attiecas uz sūdzību skaitu, izdoto aizsardzības rīkojumu skaitu un veidiem, sūdzību noraidīšanas un atsaukšanas rādītājiem, kriminālvajāšanas un notiesāšanas rādītājiem, laiku, kas vajadzīgs lietu izskatīšanai, informāciju par nozieguma izdarītājiem piespriestajiem sodiem un atlīdzināšanu, tostarp kompensācijām, kas paredzētas cietušajiem, incidentiem, par kuriem ziņots palīdzības dienestiem vai veselības un sociālajiem dienestiem, kas strādā ar vardarbībā cietušām sievietēm, un izlases veida apsekojumiem;

Visu dzimumbalstītas vardarbības veidu novēršana

27.  uzsver, ka ir vajadzīgi mērķtiecīgi tiesību akti un politikas virzieni ar intersekcionālu pieeju, lai risinātu dzimumbalstītā vardarbībā cietušo problēmas, kuri saskaras ar intersekcionālu diskrimināciju dzimumidentitātes, dzimuma pašizpausmes vai dzimumpazīmju un citu iemeslu dēļ, piemēram, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu, piederības nacionālajai minoritātei, īpašuma, dzimšanas, invaliditātes, vecuma, seksuālās orientācijas, veselības stāvokļa, ģimenes stāvokļa vai migranta vai bēgļa statusa dēļ; uzsver, ka politikas veidošanas un likumdošanas procesā ir jāpievieno konkrētas un izmērāmas saistības, tostarp attiecībā uz grupām, kuras ar Savienības tiesību aktiem un Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru ir aizsargātas pret diskrimināciju;

28.  aicina dalībvalstis un Komisiju savā darbā apkarot dzimumbalstītu vardarbību, lai nodrošinātu, ka visu leģislatīvo un neleģislatīvo iniciatīvu mērķis ir izskaust visu veidu dzimumbalstītu vardarbību, jo īpaši iekļaujot vardarbību pret sievietēm visā viņu daudzveidībā un pret LGBTIK+ personām viņu dzimumidentitātes, dzimuma pašizpausmes un dzimumpazīmju dēļ; atgādina, ka Parlaments iepriekš ir stingri mudinājis dalībvalstis pieņemt tiesību aktus un politikas virzienus, ar ko aizliedz konversijas terapiju, sieviešu un interseksuāļu dzimumorgānu kropļošanu un piespiedu sterilizācijas praksi;

29.  uzsver, ka dzimumbalstīta vardarbība ir nopietns cilvēktiesību un cilvēka cieņas pārkāpums, kas var izpausties kā psiholoģiska, fiziska, seksuāla un ekonomiska vardarbība un cita starpā ietver arī feminicīdu, intīmā partnera vardarbību, seksuālu uzmākšanos, kibervardarbību, izsekošanu, izvarošanu, agrīnas un piespiedu laulības, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, tā sauktos ”goda” noziegumus, piespiedu abortus, piespiedu sterilizāciju, seksuālu izmantošanu, cilvēku tirdzniecību, atkārtotu vardarbību, pārnesto vardarbību un atkārtotu viktimizāciju;

30.  atgādina, ka cilvēku tirdzniecība un seksuāla izmantošana ir dzimumbalstīta vardarbība pret sievietēm un meitenēm, un uzsver, cik svarīga ir dzimumsensitīva pieeja cilvēku tirdzniecībai;

31.  nosoda otrās pakāpes vardarbības parādību, proti, fizisku vai psiholoģisku vardarbību, atriebību, pazemošanu un vajāšanu, kas vērsta pret cilvēkiem, kuri atbalsta dzimumbalstītā vardarbībā cietušos; uzsver, ka minētās darbības ir šķērslis dzimumbalstītas vardarbības pret sievietēm novēršanai un dzimumbalstītā vardarbībā cietušo sieviešu atklāšanai, atbalstīšanai un rehabilitācijai;

32.  pauž nopietnas bažas par dzimumbalstītas vardarbības un uzmākšanās darba vietā raksturu, apjomu un smagumu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē nesen pieņemto Starptautiskās Darba organizācijas Konvenciju Nr. 190 par vardarbību un uzmākšanos darba vidē un aicina dalībvalstis to nekavējoties ratificēt un īstenot; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis pienācīgi papildināt spēkā esošo regulējumu, lai nodrošinātu efektīvus pasākumus vardarbības un uzmākšanās novēršanai darba vietā, kā arī preventīvus pasākumus, efektīvu piekļuvi dzimumsensitīviem, drošiem un efektīviem sūdzību un strīdu izšķiršanas mehānismiem, apmācību un izpratnes veicināšanas kampaņas šajā jomā, psiholoģiskā atbalsta pakalpojumus un tiesiskās aizsardzības līdzekļus;

33.  uzstāj, ka kibervardarbība, tostarp seksuāla un psiholoģiska vajāšana tiešsaistē, kiberiebiedēšana, kiberizsekošana, seksuāla rakstura attēlu atklāšana bez piekrišanas, seksistiska naida runa tiešsaistē un jauni uzmākšanās veidi tiešsaistē, piemēram, uzbrukumi platformā Zoom vai draudi tiešsaistē, ir dzimumbalstītas vardarbības veidi;

34.  pauž nožēlu par to, ka kibervardarbība nesamērīgi skar sievietes un meitenes un kļūst arvien izplatītāka; atgādina, ka dzimumbalstīta kibervardarbība ir vardarbības bezsaistē turpinājums un nav no tās nošķirama, jo abi šie vardarbības veidi ir savstarpēji saistīti; uzsver, ka kibervardarbība apdraud progresu dzimumu līdztiesības jomā, liekot cietušajiem klusēt un tādējādi kaitējot Savienības demokrātijas principiem; uzsver, ka dzimumbalstīta kibervardarbība bieži vien tiek vērsta pret sabiedrībā zināmām sievietēm, piemēram, politiķēm, žurnālistēm, māksliniecēm un aktīvistēm, ar mērķi atturēt viņas no līdzdalības sabiedriskajā dzīvē un lēmumu pieņemšanā;

35.  uzsver kibervardarbības pārrobežu raksturu, proti, to, ka noziegumu izdarītāji izmanto platformas vai mobilos tālruņus, kas savienoti ar citām dalībvalstīm vai ko mitina citas dalībvalstis, nevis dalībvalsts, kurā atrodas cietušais; uzsver, ka ir vajadzīga koordinēta Savienības pieeja, lai uzlabotu pieejamus savlaicīgas ziņošanas instrumentus, efektīvus satura izņemšanas mehānismus un efektīvu sadarbību starp tiešsaistes platformām un dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm nolūkā apkarot dzimumbalstītu vardarbību tiešsaistē, pilnībā ievērojot pamattiesības;

36.  aicina dalībvalstis un Komisiju veikt konkrētus pasākumus, lai izskaustu visu veidu vardarbību tiešsaistē, kas nesamērīgi skar sievietes un meitenes, tostarp pienācīgi apmācot tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas, un jo īpaši censties novērst šādas vardarbības pieaugumu Covid-19 pandēmijas laikā;

37.  atgādina, ka seksuālo un reproduktīvo tiesību pārkāpumi, tostarp seksuāla vardarbība, vardarbība ginekoloģiskajā aprūpē un dzemdībās un kaitīgas prakses, ir dzimumbalstītas vardarbības veids pret sievietēm un meitenēm, transpersonām un nebinārām personām, kā atspoguļots LGBTIK līdztiesības stratēģijā, un ka šie pārkāpumi ir šķērslis dzimumu līdztiesībai;

38.  mudina Komisiju, izstrādājot priekšlikumus par papildu pasākumiem dažādu dzimumbalstītas vardarbības veidu novēršanai un apkarošanai, veicināt regulāru labas prakses apmaiņu seksuālās un reproduktīvās veselības tiesību jomā starp dalībvalstīm un ieinteresētajām personām;

39.  uzsver, ka reproduktīvā piespiešana un drošas un likumīgas aborta veikšanas liegšana ir arī dzimumbalstītas vardarbības veids; uzsver, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka ierobežojoši tiesību akti attiecībā uz abortiem un to neīstenošana ir sieviešu cilvēktiesību pārkāpums; uzsver, ka meiteņu un sieviešu autonomija un spēja brīvi un neatkarīgi pieņemt lēmumus par savu ķermeni un dzīvi ir priekšnosacījumi viņu ekonomiskajai neatkarībai, dzimumu līdztiesībai un dzimumbalstītas vardarbības izskaušanai; stingri nosoda vēršanos pret sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību Savienībā, jo īpaši regresu sieviešu seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību jomā, kā arī drošas un likumīgas aborta veikšanas faktisko aizliegumu Polijā;

40.  pauž nožēlu par redzamajām nepilnībām tiesībaizsardzības sistēmā, kuru dēļ notiesājošu spriedumu skaits gadījumos, kad pret sievietēm un meitenēm tiek vērsta dzimumbalstīta vardarbība, ir zems, kā arī pauž nožēlu par noziegumu izdarītāju nesodāmību; aicina visas dalībvalstis grozīt seksuālās vardarbības un izvarošanas definīcijas savos tiesību aktos, lai to pamatā būtu piekrišanas neesība, kā noteikts Stambulas konvencijā;

41.  pauž bažas par bērnu seksualizāciju, jo īpaši par meiteņu seksualizāciju no pieaugušu vīriešu puses; uzskata, ka ir obligāti jāpastiprina krimināltiesībās paredzētā aizsardzība attiecībā uz dzimumnoziegumiem pret bērniem, jo īpaši gadījumos, kad nozieguma izdarītājs acīmredzami nav mēģinājis noteikt bērna vecumu;

42.  uzskata, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti risks piedzīvot dažādu veidu vardarbību ir divas līdz piecas reizes lielāks; uzsver, ka Savienībai kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām līgumslēdzējai pusei ir pienākums veikt pasākumus, lai nodrošinātu visu sieviešu un meiteņu ar invaliditāti cilvēktiesību un pamatbrīvību pilnīgu ievērošanu; norāda, ka Savienībai būtu jāpastiprina centieni šajā virzienā, cita starpā ratificējot Stambulas konvenciju;

43.  uzsver, ka sievietes no minoritāšu vidus un sevišķi romu un musulmaņu sievietes, tostarp sievietes, kas valkā reliģisku apģērbu, nesamērīgi cieš no dzimumbalstītas vardarbības, jo īpaši publiskajā telpā, darba vietā un tiešsaistē; uzsver, ka pret dzimumbalstītu vardarbību pret romu un musulmaņu sievietēm būtu jāvēršas ar intersekcionālu pieeju, kurā tiek ņemta vērā diskriminācija dzimuma dēļ apvienojumā ar diskrimināciju reliģijas un etniskās piederības dēļ;

44.  norāda, ka Komisijai ir jārisina jautājums par īpašo situāciju attiecībā uz migranšu aizsardzību pret dzimumbalstītu vardarbību, jo īpaši gadījumos, kad cietušās personas uzturēšanās statuss ir atkarīgs no kopdzīves vai civilstāvokļa, un atgādina, ka saskaņā ar Direktīvu 2012/29/ES visiem dzimumbalstītā vardarbībā cietušajiem ir jābūt pieejamai pienācīgai aizsardzībai, atbalsta pakalpojumiem un efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tostarp tiesībām saņemt informāciju un spēt piedalīties kriminālprocesā, un ka visas tiesības ir jāpiemēro nediskriminējošā veidā neatkarīgi no viņu uzturēšanās statusa;

45.  uzsver, ka lielākā daļa spēkā esošo tiesību aktu attiecībā uz migrāciju un bēgļiem Eiropā nenovērš sieviešu, kas ir migrantes un bēgles, neaizsargātības problēmu, līdz ar to cita starpā viņām ir lielāks risks piedzīvot dzimumbalstītu vardarbību pārvietošanās laikā, kā arī nenovērš problēmas saistībā ar nedrošiem uzņemšanas apstākļiem, nepietiekamiem aizsardzības pasākumiem un tiesu iestāžu nepieejamību migrantiem Savienībā;

46.  uzskata, ka intīmo partneru vardarbība ir ne tikai noziegums pret vardarbībā cietušo, bet tā būtu jāuzskata arī par noziegumu pret ikvienu bērnu, kurš tai ir liecinieks, tostarp ilgstošas negatīvas ietekmes dēļ uz bērna labbūtību un attīstību; nosoda to, ka personas, kas vardarbīgi izturas pret intīmo partneri, bieži vien slikti izturas pret saviem bērniem, lai tādējādi īstenotu varu pār māti, un šo parādību, kas ir viens no dzimumbalstītās vardarbības veidiem, sauc par pārnesto vardarbību;

Aizsardzība, atbalsts un kompensācija 

47.  aicina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai veicinātu un nodrošinātu atbalstu un kompensācijas sievietēm un meitenēm visā viņu daudzveidībā un visām personām, kas pārcietušas dzimumbalstītu vardarbību, un lai veicinātu un nodrošinātu viņu aizsardzību pret visu veidu vardarbību; atgādina, ka šādiem pasākumiem vajadzētu būt pietiekamiem, savlaicīgiem, holistiskiem un samērīgiem ar nodarītā kaitējuma smagumu, pienācīgu uzmanību pievēršot to personu vajadzībām, kuras saskaras ar intersekcionālas diskriminācijas un vardarbības veidiem;

48.  aicina dalībvalstis ievērot Stambulas konvenciju, nodrošinot sievietēm aizsardzības un atbalsta pasākumus, kuru pamatā ir patiesa izpratne par vardarbību pret sievietēm un vardarbību starp intīmiem partneriem un kuri ir vērsti uz cietušā cilvēktiesībām un drošību, tādējādi novēršot institucionālu vardarbību pret cietušajiem tādu tiesību aktu vai administratīvas vai izpildes prakses dēļ, kuros netiek ņemti vērā ar dzimumu saistīti apsvērumi, un/vai tāpēc, ka trūkst pietiekamu zināšanu un atbilstošu procedūru, kas var novest pie noziegumu izdarītāju nesodāmības, kā arī cietušo atkārtotas viktimizācijas;

49.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka arī bērni tiek uzskatīti par dzimumbalstītas vardarbības upuriem intīmu partneru vardarbības gadījumos un ka viņu cieņai un drošībai tiek pievērsta īpaša uzmanība; šajā sakarībā atzinīgi vērtē tiesību aktus, kas paredz kriminālatbildību par bērna pakļaušanu vardarbībai tuvās attiecībās; turklāt aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiesību akti, kas attiecas uz aizgādību, atbilst šim principam tādā ziņā, ka aizgādības tiesības netiek piešķirtas tam no vecākiem, kurš ir atbildīgs par vardarbību pret intīmo partneri;

50.  uzsver dalībvalstu pienākumu nodrošināt pietiekamu atbalstu un pakalpojumus personām, kas pārcietušas dzimumbalstītu vardarbību, pielāgojot tos viņu īpašajām vajadzībām, jo sevišķi krīzes laikā; šajā sakarībā atgādina, ka ir svarīgi sniegt atbalstu neatkarīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un sieviešu patversmju organizācijām, kas ir organizācijas ar zinātību, kura vajadzīga, lai nodrošinātu sieviešu aizsardzību;

51.  aicina dalībvalstis garantēt cietušajiem piekļuvi atbalsta pakalpojumiem un pamatpakalpojumiem, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem, arī lauku apvidos; stingri atbalsta sabiedrisko pakalpojumu pieejamību visos atlīdzināšanas procesa posmos, jo īpaši attiecībā uz būtiska psiholoģiskā, juridiskā un darba meklējumu atbalsta nodrošināšanu;

52.  aicina dalībvalstis un Komisiju uzlabot informētību un nodrošināt, lai dzimumbalstītā vardarbībā cietušajiem un noziegumu izdarītājiem būtu pieejama informācija visās Savienības valodās, ar mērķi garantēt cietušo tiesību ievērošanu, viņiem īstenojot savas pamattiesības uz pārvietošanās brīvību ES;

53.  ņemot vērā diskriminācijas un nevienlīdzības strukturālo kontekstu, aicina dalībvalstis pastiprināt darbu, lai nodrošinātu, ka cietušajiem ir piekļuve neatkarīgu tiesu sistēmai, kas ir fiziski, ekonomiski, sociāli un kultūras ziņā pieejama visiem dzimumbalstītā vardarbībā cietušajiem, un garantēt, ka uzmanības centrā tiek izvirzītas cietušā tiesības, lai nepieļautu diskrimināciju, traumatizāciju vai atkārtotu viktimizāciju tiesvedības, medicīnisku un policijas procedūru laikā, integrējot dzimumu līdztiesības aspektu visā procesā;

54.  ar bažām uzsver, ka lielākajā daļā dalībvalstu joprojām pastāv problēmas saistībā ar Direktīvas 2012/29/ES pilnīgu vai pareizu transponēšanu un/vai praktisko piemērošanu, kā atspoguļots Komisijas Stratēģijā par cietušo tiesībām, un aicina dalībvalstis pienācīgi un rūpīgi nodrošināt, lai tā tiktu transponēta pilnībā un pareizi;

55.  uzsver, ka nespēja novērst dzimumbalstītā vardarbībā cietušo uzticēšanās trūkumu tiesībaizsardzības iestādēm un tiesu sistēmai, būtiski veicina nepietiekamu ziņošanu; aicina dalībvalstis palielināt ārstiem un tiesībaizsardzības amatpersonām, tostarp tiesnešiem, prokuroriem, tiesu iestāžu darbiniekiem, tiesu ekspertīzes ekspertiem un citu speciālistiem, kas strādā ar dzimumbalstītā vardarbībā cietušajiem, pieejamos resursus un apmācību; aicina dalībvalstis izvērtēt iespēju šajā nolūkā izveidot specializētas tiesas; ir pārliecināts, ka, nodrošinot policistiem un tiesnešiem plašākas zināšanas un vispārīgās prasmes rūpīgi uzklausīt, saprast un cienīt visus dzimumbalstītā vardarbībā cietušos, ir iespējams palīdzēt novērst nepietiekamu ziņošanu un atkārtotu viktimizāciju un radīt drošāku vidi dzimumbalstītā vardarbībā cietušajiem;

56.  aicina visas dalībvalstis pilnībā ievērot Stambulas konvenciju, pieņemot ārstniecības programmas, kuras paredzētas personām, kas īstenojušas dzimumbalstītu vardarbību un vardarbību ģimenē, un kuru mērķis ir novērst turpmāku vardarbību, sniedzot informāciju par destruktīvām dzimumu normām, asimetriskām varas attiecībām un vērtībām, kas ir pamatā dzimumbalstītai vardarbībai, un nodrošinot, ka galvenā uzmanība tiek pievērsta cietušo drošībai un cilvēktiesībām;

57.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt tiesu iestāžu pieejamību, tostarp piekļuvi kvalitatīvai juridiskai palīdzībai, visiem ar dzimumbalstītu vardarbību saistītos konfliktos cietušajiem un panākt, lai tiktu saukti pie atbildības visi ar dzimumbalstītiem konfliktiem saistītu noziegumu pret sievietēm un meitenēm, kā arī vīriešiem un zēniem izdarītāji, uzsākot juridiskās procedūras valsts, reģionālā un starptautiskā līmenī, jo īpaši ar Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu starpniecību;

58.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu 2011/99/ES, Direktīvu 2012/29/ES un Direktīvu 2011/36/ES;

59.  uzsver, ka Savienības tiesību aktu trūkums dzimumbalstītas vardarbības apkarošanas jomā un atšķirības dalībvalstu tiesību aktos noved pie tā, ka cietušajiem ir atšķirīga līmeņa aizsardzība;

60.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos paplašināt LESD 83. panta 1. punkta otrajā daļā minētās noziegumu jomas, iekļaujot tajās naida noziegumus un naida runu; mudina Komisiju iekļaut seksuālo orientāciju, dzimumidentitāti, dzimuma pašizpausmi un dzimumpazīmes to diskriminācijas iemeslu vidū, uz kuriem īpaši attiecas minētais pants; uzskata, ka šāda rīcība ir būtiska, lai nodrošinātu LGBTIK+ personu aizsardzību Savienībā;

61.  norāda, ka ir svarīgi pilnībā izmantot apmācības iespējas, kas dalībvalstīm pieejamas ar dažādu Savienības programmu un struktūru, biroju un aģentūru starpniecību, un aicina dalībvalstis nodrošināt periodisku un efektīvu apmācību, kas ietvertu dzimumu līdztiesības un cilvēktiesību aspektu un starptautiskos standartus; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka cietušajiem ir tiesības uz publisku kvalitatīvu juridisko palīdzību pirms tiesvedības un tās laikā;

62.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos 2021. gadā nākt klajā ar priekšlikumu direktīvai, kuras mērķis ir novērst un apkarot dzimumbalstītu vardarbību, lai īstenotu Stambulas konvencijas standartus; uzsver, ka šai jaunajai direktīvai ir jāpapildina pašreizējie un gaidāmie leģislatīvie un neleģislatīvie pasākumi, lai panāktu saskaņotu Savienības rīcību dzimumu līdztiesības jomā, kā arī Stambulas Konvencijas galīgo ratifikāciju; tādēļ atkārtoti aicina Savienību ratificēt Stambulas konvenciju; turklāt atgādina par Komisijas priekšsēdētājas apņemšanos paplašināt kriminālnoziegumu jomas, iekļaujot konkrētus dzimumbalstītas vardarbības veidus saskaņā ar LESD 83. panta 1. punktu;

Turpmākie pasākumi Savienības līmenī 

63.  uzsver, ka dzimumbalstīta vardarbība gan tiešsaistē, gan bezsaistē ir īpaši smags noziegums un plaši izplatīts pamattiesību un pamatbrīvību pārkāpums Savienībā, pret kuru ir kopīgi jāvēršas efektīvāk un apņēmīgāk; norāda, ka dzimumbalstītu vardarbību izraisa sociāla un sistēmiska strukturāla dzimumu nevienlīdzība ar pārrobežu dimensiju; jo īpaši norāda uz to, ka palielinās pret dzimtes jautājumu aktualizēšanu, LGBTIK+ personām un sievietēm vērstas kustības, kuras ir labi organizētas un kurām ir pārrobežu raksturs; turklāt uzskata, ka dzimumbalstītas kibervardarbības pārrobežu dimensija un dzimumbalstītas vardarbības lielā individuālā, ekonomiskā un sociālā ietekme visās dalībvalstīs atkārtoti apliecina nepieciešamību vienoti Savienības līmenī apkarot dzimumbalstītu vardarbību tās daudzajos aspektos;

64.  aicina Savienību steidzami pievērsties dzimumbalstītas vardarbības pieauguma problēmai Covid-19 pandēmijas laikā; šajā sakarībā aicina Komisiju izstrādāt Savienības protokolu par dzimumbalstītu vardarbību krīzes laikā un kā ”pamatpakalpojumus” dalībvalstīs nodrošināt arī aizsardzības pakalpojumus cietušajiem, piemēram, palīdzības tālruņu līnijas, drošu izmitināšanu un veselības aprūpes pakalpojumus, lai novērstu dzimumbalstītu vardarbību un atbalstītu vardarbībā cietušos tādu krīžu laikā kā Covid-19 pandēmija;

65.  uzsver, ka tādu reģionālu un starptautisku instrumentu kā Stambulas konvencijas, Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarācijas par vardarbības pret sievietēm izskaušanu un citu ANO rezolūciju pieņemšana arī apliecina, ka visu veidu dzimumbalstīta vardarbība ir jāapkaro kopīgi;

66.  uzsver, ka īpašā vajadzība kopīgi apkarot vardarbību pret sievietēm un meitenēm un citus dzimumbalstītas vardarbības veidus izriet arī no nepieciešamības izstrādāt noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sodu noteikšanai, tostarp vienotu dzimumbalstītas vardarbības definīciju, kā arī noteikumu minimumu attiecībā uz galvenajiem novēršanas, nepietiekamas ziņošanas, cietušo aizsardzības, atbalsta un atlīdzināšanas jautājumiem un noziegumu izdarītāju saukšanu pie atbildības; uzsver, ka dalībvalstu pieejas un apņēmības līmenis attiecībā uz dzimumbalstītas vardarbības novēršanu un apkarošanu ievērojami atšķiras un ka līdz ar to vienota pamatpieeja arī veicinātu tiesībaizsardzību pārrobežu operācijās;

67.  prasa Komisijai, pamatojoties uz LESD 83. panta 1. punkta trešo daļu, iesniegt priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko dzimumvardarbību atzīst par jaunu noziegumu jomu, kura atbilst minētajā pantā noteiktajiem kritērijiem, ievērojot pielikumā izklāstītos ieteikumus, un prasa Komisijai izmantot šo jauno noziegumu jomu kā juridisko pamatu holistiskai un uz cietušajiem vērstai Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, lai novērstu un apkarotu visu veidu dzimumbalstītu vardarbību gan tiešsaistē, gan bezsaistē;

68.  aicina Komisiju ierosināt visaptverošu direktīvu par dzimumbalstītu vardarbību, ar kuru tiktu īstenoti Stambulas konvencijas standarti un citi starptautiskie standarti, piemēram, Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas ieteikumi attiecībā uz dzimumbalstītu vardarbību, un kurā būtu iekļauti vismaz šādi elementi:

69.  aicina Komisiju iecelt koordinatoru vardarbības pret sievietēm un citu dzimumbalstītas vardarbības veidu apkarošanai;

o
o   o

70.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei.

(1) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp. (2) OV L 338, 21.12.2011., 2. lpp. (3) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp. (4) OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp. (5) OV C 285, 29.8.2017., 2. lpp. (6) OV C 337, 20.9.2018., 167. lpp. (7) OV C 449, 23.12.2020., 102. lpp. (8) OV C 232, 16.6.2021., 48. lpp. (9) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0336. (10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0024. (11) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0025. (12) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0041. (13) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0058. (14) https://www.unwomen.org/-/media/headquarters/attachments/sections/library/publications/2020/issue-brief-covid-19-and-ending-violence-against-women-and-girls-en.pdf?la=en&vs=5006 (15) https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?docid=238745&doclang=lv (16) https://www.unwomen.org/en/what-we-do/ending-violence-against-women/facts-and-figures (17) https://ec.europa.eu/info/sites/default/files/political-guidelines-next-commission_lv_0.pdf (18) EPRS starpposma Eiropas pievienotās vērtības novērtējums (EAVA) par dzimumbalstītu vardarbību, 35. lpp.

PADOMES LĒMUMS

par dzimumbalstītas vardarbības noteikšanu par nozieguma jomu, kas atbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību 83. pantā noteiktajiem kritērijiem

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 83. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta piekrišanu,

tā kā:

(1)  Vīriešu un sieviešu līdztiesība ir Savienības vērtību pamatā un Līgumos nostiprināts un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 23. pantā atzīts Savienības pamatprincips Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju ir pamattiesības, kas nostiprinātas Līgumos un Hartā. Vīriešu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izbeigšana ir priekšnoteikums patiesas sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanai.

(2)  Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantā ir prasīts, lai Savienība, veicot visas savas darbības, tiektos novērst nevienlīdzību un sekmēt vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem.

(3)  Saskaņā ar LESD 83. panta 1. punkta trešo daļu Padome, pamatojoties uz noziedzības attīstību, var pieņemt lēmumu, ar ko papildus LESD 83. panta 1. punkta otrajā daļā minētajām jomām precizē citas īpaši smagu noziegumu jomas ar pārrobežu dimensiju to būtības vai ietekmes dēļ vai tāpēc, ka pastāv īpaša vajadzība tos apkarot kopīgi.

(4)  Saskaņā ar LESD 83. panta 1. punkta trešo daļu šādam Padomes lēmumam ir jābūt pieņemtam vienprātīgi pēc tam, kad ir saņemta Eiropas Parlamenta piekrišana.

(5)  Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE) un Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (“Stambulas konvencija”) dzimumbalstītu vardarbību pret sievietēm definē kā vardarbību, kas vērsta pret sievieti, jo viņa ir sieviete, vai vardarbību, kas nesamērīgi skar sievietes. Stambulas konvencijā ”vardarbība pret sievietēm” ir definēta kā jebkura dzimumbalstīta vardarbība, kuras rezultātā sievietēm publiski vai privāti tiek vai, iespējams, tiks nodarīts fizisks, seksuāls, psiholoģisks vai ekonomisks kaitējums vai ciešanas, tostarp draudi veikt šādas darbības, piespiešana vai patvaļīga brīvības atņemšana.

(6)  Dzimumbalstīta vardarbība skar arī LGBTIK+ personas viņu dzimtes, dzimumidentitātes, dzimuma pašizpausmes un dzimumpazīmju dēļ.

(7)  Dzimumbalstīta vardarbība pret LGBTIK+ personām ietver fizisku vardarbību, psiholoģisku vardarbību, piespiedu laulības, seksuālu vardarbību, tostarp ”korektīvo” izvarošanu un seksuālu uzmākšanos, sieviešu un interseksuāļu dzimumorgānu kropļošanu, transpersonu un interseksuāļu piespiedu sterilizāciju, tā sauktos ”goda” noziegumus, pārveidošanas terapiju, naida runu gan tiešsaistē, gan bezsaistē, iebiedēšanu un uzmākšanos, sociālekonomisko nenodrošinātību un vardarbību, kas notiek ģimenē un/vai mājsaimniecībā cietušo dzimumidentitātes, dzimuma pašizpausmes vai dzimumpazīmju dēļ.

(8)  Dzimumbalstīta vardarbība sakņojas dzimumu stereotipos, heteropatriarhālās struktūrās un varas asimetrijā, kā arī strukturālā un institucionālā nevienlīdzībā. Dzimumbalstīta vardarbība ietekmē visas sabiedriskās dzīves jomas.

(9)  Stambulas konvencijā dzimte ir definēta kā “sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”, un tajā tiek atgādināts, ka daudzi pret sievietēm vērstas vardarbības veidi sakņojas varas nevienlīdzībā starp sievietēm un vīriešiem.

(10)  Dzimumbalstīta vardarbība gan tiešsaistē, gan bezsaistē un pienācīgas aizsardzības nepieejamība ir vissmagākā dzimuma diskriminācijas izpausme un pārkāpj Hartā nostiprinātās pamattiesības, piemēram, tiesības uz cilvēka cieņu, tiesības uz dzīvību, tiesības uz fizisko un garīgo neaizskaramību, spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas aizliegumu, verdzības un piespiedu darba aizliegumu, tiesības uz brīvību un drošību un tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.

(11)  Dzimumbalstīta vardarbība gan tiešsaistē, gan bezsaistē ir īpaši smags noziegums un plaši izplatīts pamattiesību un pamatbrīvību pārkāpums Savienībā, pret kuru ir kopīgi jāvēršas efektīvāk un apņēmīgāk.

(12)  Tādu reģionālu un starptautisku instrumentu kā Stambulas konvencijas, Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarācijas par vardarbības pret sievietēm izskaušanu un citu ANO rezolūciju pieņemšana apliecina, ka visu veidu dzimumbalstīta vardarbība ir jāapkaro kopīgi.

(13)  Īpašā vajadzība kopīgi apkarot vardarbību pret sievietēm un meitenēm un citus dzimumbalstītas vardarbības veidus izriet arī no nepieciešamības paredzēt noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sodu noteikšanai, tostarp vienotu dzimumbalstītas vardarbības definīciju, kā arī noteikumu minimumu attiecībā uz galvenajiem novēršanas, nepietiekamas ziņošanas, cietušo aizsardzības, atbalsta un atlīdzināšanas jautājumiem un noziegumu izdarītāju saukšanu pie atbildības. Dalībvalstu pieejas un apņēmības līmenis attiecībā uz dzimumbalstītas vardarbības novēršanu un apkarošanu ievērojami atšķiras, un līdz ar to vienota pamatpieeja arī veicinātu tiesībaizsardzību pārrobežu operācijās.

(14)  Dzimumbalstīta vardarbība atbilst kritērijiem, lai noteiktu to par jaunu noziegumu jomu saskaņā ar LESD 83. panta 1. punktu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Ar šo dzimumbalstītu vardarbību nosaka par noziegumu jomu, kas atbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību 83. panta 1. punktā paredzētajiem kritērijiem.

2. pants

Šis lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Briselē,

   Padomes vārdā –

   priekšsēdētājs