Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Keniju, jo īpaši 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju(1) un 2017. gada 18. maija rezolūciju par Dadābas bēgļu nometni(2),

–  ņemot vērā 2021. gada 25. marta rezolūciju par jaunu ES un Āfrikas stratēģiju — partnerība ilgtspējīgai un iekļaujošai attīstībai(3),

–  ņemot vērā Kenijas Republikas un Eiropas Savienības 2021. gada 21. jūnija kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā 2021. gada 17. maijā ES vārdā sniegto Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos deklarāciju saistībā ar Starptautisko dienu pret homofobiju, transfobiju un bifobiju,

–  ņemot vērā 2019. gada 24. oktobra rezolūciju par LGBTI stāvokli Ugandā(4),

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 10. maija secinājumus “Āfrikas rags — ģeostratēģiska ES prioritāte”,

–  ņemot vērā Kenijas Republikas un Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) 2021. gada 29. aprīļa kopīgo paziņojumu par ceļvedi Dadābas un Kakumas bēgļu nometnēm,

–  ņemot vērā UNHCR 2021. gada 25. marta paziņojumu par LGBTIK+ bēgļu stāvokli Kakumas nometnē,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2021. gada 17. maija vēstījumu saistībā ar Starptautisko dienu pret homofobiju, transfobiju un bifobiju,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 12. novembra paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: LGBTIK līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam” (COM(2020)0698),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu, 3. panta 5. punktu, 21., 24., 29. un 31. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 10. un 215. pantu, kas Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm uzliek par pienākumu attiecībās ar pārējo pasauli aizstāvēt un veicināt vispārējo cilvēktiesību ievērošanu un fizisko personu aizsardzību un būtisku cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā pieņemt ierobežojošus pasākumus,

–  ņemot vērā cilvēka cieņas, vienlīdzības un solidaritātes vērtības, kas ietvertas 1951. gada Konvencijā par bēgļa statusu,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 14. pantu, kurā atzītas tiesības meklēt patvērumu no vajāšanas citās valstīs,

–  ņemot vērā ES Ārkārtas trasta fondu Āfrikai (EUTF Āfrikai),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 9. jūnija Regulu (ES) 2021/947, ar ko izveido Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu “Eiropa pasaulē”(5),

–  ņemot vērā 1984. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 25. marta kopīgo paziņojumu “ES Rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2020–2024)” (JOIN(2020)0005),

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu (ACHPR),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā UNHCR Visaptverošo satvaru reaģēšanai bēgļu jautājumā,

–  ņemot vērā Kenijas Augstās tiesas 2021. gada 8. aprīļa lēmumu uz laiku bloķēt Dadābas un Kakumas bēgļu nometņu slēgšanu,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 23. septembra paziņojumu par jaunu Migrācijas un patvēruma paktu (COM(2020)0609),

–  ņemot vērā ANO Globālo paktu par bēgļiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā Kenija ir otrajā vietā aiz Etiopijas, kura uzņem lielāko bēgļu un patvēruma meklētāju skaitu Āfrikā; tā kā saskaņā ar UNHCR datiem kopš 2021. gada 31. maija bēgļu un patvēruma meklētāju skaits Kenijā — Kakumā, Dadābā un pilsētu teritorijās — ir 519 989;

B.  tā kā Kakumas nometne atrodas Turkanas apgabalā, kas ir viens no nabadzīgākajiem Kenijas apgabaliem; tā kā saskaņā ar UNHCR sniegto informāciju dzīves apstākļi nometnē ir smagi, pastāvīgi pasliktinās un tos raksturo galēja nabadzība, slikti mājokļi un infrastruktūra, kā arī ūdens, sanitārijas, zāļu un elektroapgādes trūkums; tā kā gan vietējie iedzīvotāji, gan bēgļi cieš no izteikta pārtikas un ūdens trūkuma un tiem nav iespējas apmierināt savas pamatvajadzības; tā kā Covid-19 pandēmija ir pasliktinājusi jau tā satraucošo humanitāro situāciju nometnē un apgabalā, kurā tā atrodas;

C.  tā kā cilvēktiesību un drošības situācija Kakumas bēgļu nometnē Kenijā ir strauji pasliktinājusies; tā kā bieži tiek ziņots par bruņotas laupīšanas gadījumiem, zādzībām, izvarošanu un slepkavībām un sievietes, bērni, personas ar invaliditāti un LGBTIK+ ir pret vardarbību visneaizsargātākās personas; tā kā šie uzbrukumi pašlaik tiek izmeklēti;

D.  tā kā sievietes un meitenes nometnē tiek pakļautas dažāda veida seksuālai vardarbībai, visbiežāk izvarošanai; tā kā riskam īpaši pakļautas ir bēgles meitenes, jaunpienācējas un vientuļās sievietes, kuras ir ģimenes galvas; tā kā izvarotāju vidū ir gan vīrieši no bēgļu nometnes, gan vietējās kopienas locekļi, gan apsargi; tā kā bieži sastopami ir arī tādi citi vardarbības veidi kā bērnu un piespiedu laulības, sieviešu dzimumorgānu kropļošana un intīmā partnera vardarbība;

E.  tā kā 2021. gada 15. martā “Kakuma 3” 13. blokā divi bēgļi guļot cieta otrās pakāpes apdegumus ļaunprātīgā ar Molotova kokteili izraisītā dedzināšanā; tā kā viens no upuriem — Ugandas bēglis Chriton Atuhwera — no gūtajiem ievainojumiem gāja bojā; tā kā ir notikuši uzbrukumi arvien lielākam skaitam bēgļu, kas ir LGBTIK+, daudzi ir ievainoti un daudziem ir nācies bēgt no bēgļu nometnes uz teritoriju, kur viņi nav aizsargāti un kur viņiem nav likumīgu tiesību uzturēties;

F.  tā kā, lai gan saskaņā ar Kenijas tiesību aktiem par konsensuālām viendzimuma attiecībām var sodīt ar līdz pat 14 gadiem cietumā, tā ir vienīgā valsts reģionā, kura uzņem bēgļus, kas bēgļu gaitās devušies seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ; tā kā saskaņā ar UNHCR datiem aptuveni 300 bēgļiem un patvēruma meklētājiem, kas reģistrēti Kakumas bēgļu nometnē, ir LGBTIK+ profils un lielākā daļa no viņiem ir informējusi, ka netraucēti dzīvo Kakumas kopienā;

G.  tā kā saskaņā ar Starptautiskās Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu asociācijas (ILGA) 2020. gada globālo pārskatu gandrīz puse pasaules valstu, kurās homoseksualitāte ir aizliegta, atrodas Āfrikā; tā kā tikai 22 no 54 Āfrikas valstīm ir legalizējušas homoseksualitāti;

H.  tā kā daudzās Āfrikas valstīs spēkā esošie pret LGBTIK+ vērstie tiesību akti ir pieņemti koloniālajā laikmetā;

I.  tā kā 2020. gada martā vairāki bēgļi ar LGBTIK+ profiliem lūdza UNHCR pārcelt viņus no Kenijas uz citurieni, ņemot vērā šīs valsts naidīgumu pret viņiem; tā kā dažu pēdējo mēnešu laikā vairāk nekā 30 LGBTIK+ no “Kakuma 3” ir pārcelti uz citām nometnes daļām, ņemot vērā viņu paustās bažas par drošību un rūpīgu UNHCR uz vietas veiktu novērtējumu; tā kā Eiropas Parlamenta pilnvarojumā attiecībā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Savienības pārmitināšanas sistēmu un groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 516/2014, bija prasīts laika gaitā censties panākt pārmitināto personu taisnīgu sadalījumu starp dalībvalstīm un šos centienus apvienot ar centieniem izveidot starptautiski saistošus noteikumus attiecībā uz kopīgu pasaules mēroga atbildību par to personu pārmitināšanu, kurām ir nepieciešama pārmitināšana, kā norādījis UNHCR;

J.  tā kā 2020. gada novembrī Kenijas valdība un organizācija “Human Rights Watch” apstiprināja, ka Covid-19 laikā ir strauji pieaudzis uzbrukumu LGBTIK+ skaits neatkarīgi no tā, ka arī vardarbība kopumā ir vērsusies plašumā;

K.  tā kā LGBTIK+ pārmitināšana no Kenijas bēgļu nometnēm joprojām nenotiek tādā apmērā, kā faktiski būtu nepieciešams; tā kā Covid-19 pandēmija ir palēninājusi šo procesu; tā kā saskaņā ar UNHCR datiem kopš 2019. gada ir ierosināts pārmitināt aptuveni 235 bēgļus ar šādu profilu, no kuriem 48 % valsti ir pametuši;

L.  tā kā, neraugoties uz to, ka UNHCR un tā partneri bija sagatavojuši infrastruktūru reaģēšanai uz pandēmiju, 65 % nometnēs dzīvojošu bēgļu ir ziņojuši, ka pēc pandēmijas uzliesmojuma piekļuve veselības aprūpes iespējām, salīdzinot ar laiku pirms tās uzliesmojuma 2020. gada martā, ir samazinājusies, ko galvenokārt nosaka bailes no inficēšanās un medicīniskā personāla nepieejamība; tā kā tikai 3 % Kenijas iedzīvotāju ir pilnībā vakcinēti pret Covid-19; tā kā vakcinācijas kampaņa Kenijas bēgļu nometnēs sākās 2021. gada 30. martā un Kakumas nometnei tika piešķirtas 2000 vakcīnas devas;

M.  tā kā Kenijas valdība pēdējās desmitgadēs ir vairākkārt mēģinājusi slēgt šo nometni; tā kā Kenijas iekšlietu ministrs 2021. gada 24. martā izvirzīja UNHCR ultimātu 14 dienu laikā izstrādāt plānu gan Dadābas, gan Kakumas nometnes slēgšanai; tā kā Kenijas Augstā tiesa 2021. gada 8. aprīlī uz 30 dienām atlika šo slēgšanu; tā kā UNHCR un Kenijas valdība 2021. gada 29. aprīlī vienojās par ceļvedi Kakumas un Dadābas nometņu vēlākai slēgšanai līdz 2022. gada 30. jūnijam; tā kā šis ceļvedis ietver bēgļu brīvprātīgu, drošu un cieņpilnu atgriešanos viņu izcelsmes valstīs, izceļošanu uz trešām valstīm saskaņā ar dažādiem režīmiem un alternatīvas uzturēšanās iespējas Kenijā zināmai daļai bēgļu no Austrumāfrikas valstu kopienas (EAC) valstīm;

N.  tā kā, lai gan ANO ir pieņēmusi zināšanai valdības bažas un ir atzinusi, ka bēgļu nometnēm nevajadzētu būt ar piespiedu pārvietošanu saistītiem ilgtermiņa risinājumiem, starptautiskās organizācijas un cilvēktiesību organizācijas ir brīdinājušas, ka strauja un haotiska slēgšana izraisītu humanitāro katastrofu un ka piespiedu repatriācija pārkāptu starptautiskās tiesības; tā kā bēgļi Kakumā pārsvarā dzīvo bailēs no deportēšanas;

O.  tā kā Āfrikas rags ir viens no nabadzīgākajiem reģioniem pasaulē, neraugoties uz tā bagātīgajiem dabas resursiem; tā kā pārtikas nodrošinājums tajā ir jo īpaši nestabils un miljoniem šī reģiona iedzīvotāju cieš no nepietiekama uztura un tos apdraud bads; tā kā sausums un bruņoti konflikti ir divi galvenie iemesli, kuru dēļ notiek personu pārvietošana šajā reģionā, tostarp Kenijā, kā uzsvērts Nairobi globālajā rīcības plānā, ko Starpvaldību attīstības iestāde (IGAD) pieņēma 2017. gada 26. marta samitā; tā kā tādi konflikti kā Somālijā un Etiopijā, kā arī vardarbība pirms un pēc vēlēšanām Ugandā un Tanzānijā nozīmē, ka ar drošību un cieņpilnu atgriešanos saistītu apsvērumu dēļ lielākā daļa Kakumas nometnes bēgļu brīvprātīgi atgriezties nevar; tā kā kopš 2019. gada beigām Keniju ir skāruši gan vēl nepieredzēti draudi, gan smagas klimata pārmaiņu sekas, tostarp pēdējo 60 gadu laikā lielākā tuksneša siseņu invāzija, ar nokrišņu sezonām saistīti plūdi un Covid-19 ierobežošanas pasākumi;

P.  tā kā 2015. gada 12. novembrī Valletas samitā parakstītā vienošanās par Eiropas Savienības Ārkārtas trasta fondu Āfrikai bija paredzēta tam, lai, veicinot noturību, ekonomiskās iespējas, vienlīdzīgas iespējas, drošību un attīstību, novērstu pamatcēloņus, kas izraisa nestabilu situāciju, piespiedu pārvietošanu un neatbilstīgu migrāciju; tā kā ES rīkojas, lai nodrošinātu Kenijas bēgļu nometnēs mītošo bēgļu dzīvībai svarīgās pamatvajadzības; atgādina, ka ES trasta fonds Āfrikai ir izveidots atbilstīgi attīstības sadarbības instrumentam (ASI) un tā darbība ir jāpielāgo ES attīstības politikas galvenajam mērķim, kas joprojām ir cīņa pret nabadzību;

Q.  tā kā kopš 2012. gada ES ir sniegusi humāno palīdzību vairāk nekā 200 miljonu EUR apmērā un ir piešķīrusi 286 miljonus EUR no Eiropas Attīstības fonda (EAF) laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, galveno uzmanību pievēršot darbvietu radīšanai, pārtikas nodrošinājumam, noturībai un institucionālajai attīstībai, jo īpaši izglītībai; tā kā Kenijas patvēruma meklētāju pamatvajadzību apmierināšana ir pilnībā atkarīga no humānās palīdzības; tā kā ar jauno finanšu instrumentu NDICI – “Eiropa pasaulē” tiks turpināta ES programmu īstenošana Kenijā;

R.  tā kā ES 2021. gadā ir piešķīrusi 15 miljonus EUR humānās palīdzības projektiem Kenijā, kuru galvenais mērķis ir palīdzēt bēgļiem, un kopš 2016. gada no ES Ārkārtas trasta fonda Āfrikai ir piešķīrusi 45 miljonus EUR bēgļiem un uzņēmējām kopienām Kenijā; tā kā Kakumas un Dadābas bēgļu nometnēs ES turpina atbalstīt dzīvības glābšanai svarīgas pamatpalīdzības sniegšanu, piemēram, pārtikas palīdzību, veselības aprūpi, no nepietiekama uztura cietušo ārstēšanu, ūdeni, sanitāriju un higiēnu (WASH), aizsardzību un izglītību,

1.  pauž dziļas bažas par humanitāro situāciju un ziņojumiem par ieilgušo vardarbību Kakumas nometnē; stingri nosoda 2021. gada 15. martā Kakumas 3. bēgļu nometnē pret diviem LGBTIK+ bēgļiem vērsto dedzināšanas uzbrukumu ar benzīnu; pauž dziļas bažas par pastāvīgajiem draudiem LGBTIK+ personām Kakumas bēgļu nometnē; atgādina, ka pēdējo mēnešu laikā ir steidzami pārvietotas vairāk nekā 30 personas;

2.  mudina Kenijas iestādes turpināt izmeklēšanu, nodrošināt pilnīgu skaidrību attiecībā uz šo noziegumu un saukt vainīgos pie atbildības saskaņā ar Kenijas tiesību aktiem un starptautiskajām cilvēktiesībām;

3.  atzīst Kenijas svarīgo un konstruktīvo lomu un atgādina par sarežģīto reģionālo situāciju, ko raksturo reģionālas krīzes un konflikti; atzīst Kakumas bēgļu nometnes nozīmi tūkstošiem bēgļu un patvēruma meklētāju Kenijas pierobežas reģionos, tostarp visneaizsargātākajiem no to skaita, jo īpaši LGBTIQ+ personām, kam izcelsmes valstīs draud kriminālatbildība un pat nāvessods;

4.  atzinīgi vērtē gadu gaitā veikto sadarbību starp Kenijas Bēgļu lietu sekretariātu (RAS), UNHCR un citiem partneriem, risinot visu bēgļu aizsardzības jautājumus; tomēr uzsver, ka pašreizējā situācija Kakumas nometnē ilgtermiņā nav ilgtspējīga, un prasa Kenijas valdības, reģiona valdību un visas starptautiskās sabiedrības, tostarp ES, efektīvu un koordinētu reakciju; šajā sakarā ņem vērā to, ka nesen tika pieņemts Dadābas un Kakumas bēgļu nometņu ceļvedis;

5.  aicina Kenijas valdību uzturēt Kakumas un Dadābas bēgļu nometnes — vismaz līdz brīdim, kad situācija reģionā stabilizēsies; mudina Kenijas valdību nodrošināt, ka, pieņemot lēmumus, kas attiecas uz bēgļiem, tiek ievērotas bēgļu cilvēktiesības; uzsver, ka ES finansiālā palīdzība trešām valstīm bēgļu uzņemšanai nedrīkstētu aizstāt ES atbildību uzņemt un pārmitināt taisnīgu to cilvēku daļu, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība;

6.  aicina Kenijas valdību, UNHCR un starptautisko sabiedrību apņemties sadarboties un rast alternatīvus, noturīgus, piemērotus un uz tiesībām balstītus risinājumus, kas atbilst Globālajā paktā par bēgļiem (GCR) noteiktajiem atbildības dalīšanas principiem un mērķiem; iesaka, ka, lai tas notiktu efektīvi, šeit būtu jāiekļauj ievērojama skaita bēgļu, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārvietošana uz ES;

7.  uzsver, ka ir vajadzīga integrētāka un visaptverošāka reģionālā pieeja bēgļu pārvaldībā un Kenijas un tās kaimiņvalstu sadarbības stiprināšana politiskos, drošības, humanitāros un attīstības jautājumos, lai risinātu piespiedu pārvietošanas pamatcēloņus; prasa nodrošināt pienācīgu drošību bēgļu nometnēs un aicina Kenijas valdību uzlabot Kakumas nometnes drošību un stiprināt bēgļu, jo īpaši visneaizsargātāko grupu, aizsardzību; aicina Kenijas tiesībaizsardzības iestādes un citas valdības struktūras nodrošināt bēgļu aizsardzību un drošību;

8.  aicina Kenijas valdību un UNHCR nodrošināt repatriācijas programmas īstenošanu, pilnībā ievērojot starptautiskās saistības un Kenijas iekšzemes atbildību; uzstāj, ka ikvienam repatriācijas procesam izcelsmes valstī ir jābūt brīvprātīgam, drošam, ilgtspējīgam, cieņpilnam un balstītam uz tiesībām, nodrošinot, ka atgriežamajām personām ir pieejama objektīva, neitrāla un atbilstīga informācija par to, kas notiks gadījumā, ja viņi nolemtu nepiedalīties brīvprātīgi;

9.  pauž nopietnas bažas par situāciju Āfrikas ragā, jo īpaši attiecībā uz nabadzību un pārtikas trūkumu; aicina Komisiju atļaut izmantot ārkārtas humāno palīdzību, kas nepieciešama, lai risinātu bēgļu problēmu un novērstu badu reģionā; aicina ES un dalībvalstu sniegto palīdzību Āfrikas ragā prioritārā kārtā izmantot, lai novērstu vardarbību, tostarp seksuālo vardarbību, un problēmas, kas saistītas ar nopietnu nevienlīdzību, nabadzību, hroniski nepilnvērtīgu uzturu, piekļuvi veselības aprūpei un sabiedriskajiem pakalpojumiem, jo īpaši reproduktīvo veselības aprūpi, un ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu;

10.  prasa ES risināt jautājumu par pārtikas trūkumu un pamatvajadzību apmierināšanas trūkumu Kakumas nometnē, cita starpā ietverot piekļuvi ūdenim, sanitārijai, veselības aprūpei un elektroenerģijas pakalpojumiem, ne tikai sniedzot vienīgi bēgļiem paredzētu palīdzību, bet arī atbalstot valsts attīstības programmas, kuru spēja nodrošināt attīstības efektivitāti ir pārbaudīta un tiek regulāri novērtēta;

11.  uzsver, ka pieaugošā nestabilitāte reģionā ir šķērslis bēgļu drošai nosūtīšanai atpakaļ uz viņu izcelsmes valstīm; aicina ES sadarbībā ar starptautisko līdzekļu devēju kopienu turpināt pastiprināt centienus vidutāja lomā un atbalstīt ilgtspējīgu un ilgtermiņa sociālekonomisko attīstību reģionā, tādējādi radot labvēlīgu un drošu vidi brīvprātīgas atgriešanās īstenošanai un bēgļu reintegrācijai;

12.  prasa pielikt lielākas pūles piespiedu kārtā pārvietoto LGBTIK+ personu aizsardzībai un panākt lielāku starptautiskās sabiedrības solidaritāti, reaģējot uz pārmitināšanas vajadzībām visā pasaulē, jo tās joprojām ir daudz lielākas nekā faktiskais pieejamo vietu skaits;

13.  aicina Komisiju regulāri ziņot Parlamentam par ES trasta fondu Āfrikai īstenošanu un plānošanu un prasa Komisijai ar Pamattiesību aģentūras atbalstu veikt īpašu ietekmes novērtējumu par tā ietekmi uz cilvēktiesībām; aicina Komisiju šādu ietekmes novērtējumu rezultātus savlaicīgi iesniegt Parlamentam, tostarp Ārlietu komitejas un Attīstības komitejas Ārējās finansēšanas instrumentu darba grupai;

14.  prasa ES turpināt cieši sadarboties ar Kenijas valdību, UNHCR un plašāku starptautisko sabiedrību, lai palīdzētu rast risinājumus ieilgušajai bēgļu situācijai reģionā; prasa ES uzlabot cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu Kenijā;

15.  atgādina, ka Eiropas Savienībā vajāšana seksuālās orientācijas dēļ tiek uzskatīta par patvēruma pieteikuma un patvēruma piešķiršanas kritēriju; prasa ES un tās dalībvalstīm ievērot šo principu; prasa ES, jo īpaši ES delegācijām un ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dialogā ar visām Āfrikas valstīm, kurās joprojām ir paredzēta kriminālatbildība par homoseksualitāti, un plašākā nozīmē dialogā ar visām valstīm, kurās LGBTIK+ personu vajāšana vai vardarbība pret tām ir plaši izplatīta, pilnībā izmantot LGBTI instrumentu kopumu un ar to saistītās vadlīnijas;

16.  uzstāj, ka ES delegācijai Kenijā ir jāturpina cieši uzraudzīt neaizsargātu cilvēku, jo īpaši LGBTIK+ personu un melnādaino Āfrikas sieviešu, stāvokli un aktīvi atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, cilvēktiesību aizstāvjus un LGBTIK+ personas uz vietas;

17.  mudina ES turpināt centienus pārliecināt gan Kenijas valdību, gan Āfrikas Savienību pārskatīt savu pieeju LGBTIK+ jautājumā, norādot, ka viņu nostāja tādā vai citādā veidā var radīt necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās risku LGBTIK+ personām, kas būtu pretrunā likumā noteiktajām vienlīdzības un vienlīdzīgas aizsardzības vērtībām;

18.  atgādina Kenijas iestādēm par to apņemšanos ievērot tiesības uz uzskatu un vārda brīvību, kā noteikts Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. pantā, un saistības garantēt pamattiesības, kā noteikts Āfrikas hartā un citos starptautiskos un reģionālos cilvēktiesību instrumentos, tostarp Kotonū nolīgumā un jo īpaši tā 8. un 96. pantā; mudina Kenijas valdību jebkuros apstākļos garantēt visu bēgļu fizisko integritāti un psiholoģisko labklājību neatkarīgi no viņu seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes vai izpausmes;

19.  aicina starptautisko sabiedrību garantēt, ka bēgļi tiek iekļauti Covid-19 vakcinācijas programmās; uzsver, ka iespēja bēgļiem izmantot valsts pakalpojumus un viņu integrēšana valstu attīstības plānos ir būtiska gan bēgļiem, gan kopienām, kas viņus uzņem, un atbilst Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam paustajam solījumam “nevienu neatstāt novārtā”;

20.  atkārtoti norāda, ka nav iespējama attīstība, ja reģionā netiek uzlabota drošība; tomēr stingri uzsver, ka finansējums ir jāpiešķir reģiona ekonomiskajai, cilvēkkapitāla un sociālajai attīstībai, īpašu uzmanību pievēršot attīstības problēmām, kas apzinātas trasta fonda lēmumā; atgādina, ka EAF un oficiālās attīstības palīdzības (OAP) finansējums būtu jāizmanto vienīgi attīstības mērķiem;

21.  uzsver, ka ir svarīgi piešķirt ievērojamu daļu no NDICI — “Eiropa pasaulē” līdzekļiem pilsoniskās sabiedrības organizācijām trešās valstīs, tostarp Kenijā, lai sniegtu palīdzību un aizsargātu un uzraudzītu migrantu tiesības; prasa ES nodrošināt, ka ievērojama daļa no plānotajiem līdzekļiem šajā instrumentā tiek atvēlēta bēgļu cilvēktiesību un starptautiskās aizsardzības uzlabošanai, jo īpaši Kenijā;

22.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, ANO ģenerālsekretāram, ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos, ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos, Kenijas parlamenta priekšsēdētājam, Starpvaldību attīstības iestādei (IGAD), IGAD dalībvalstu valdībām, Āfrikas Savienībai, Panāfrikas parlamentam un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

(1) OV C 346, 21.9.2016., 51. lpp. (2) OV C 307, 30.8.2018., 131. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0108. (4) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0042. (5) OV L 209, 14.6.2021., 1. lpp.