Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2020/2133(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A9-0260/2021

Iesniegtie teksti :

A9-0260/2021

Debates :

Balsojumi :

PV 16/09/2021 - 2
PV 16/09/2021 - 8
PV 16/09/2021 - 15
CRE 16/09/2021 - 2

Pieņemtie teksti :

P9_TA(2021)0396

Pieņemtie teksti
PDF 191kWORD 58k
Ceturtdiena, 2021. gada 16. septembris - Strasbūra
Pārredzamības un integritātes stiprināšana ES iestādēs, izveidojot neatkarīgu ES ētikas struktūru
P9_TA(2021)0396A9-0260/2021

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūcija par pārredzamības un integritātes stiprināšanu ES iestādēs, izveidojot neatkarīgu ES ētikas struktūru (2020/2133(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā nākamās Eiropas Komisijas politiskās pamatnostādnes 2019.–2024. gadam, ar kurām tika iepazīstināts 2019. gada 10. septembrī,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas 2019. gada 1. decembra pilnvarojuma vēstuli priekšsēdētājas vietnieces amata kandidātei jautājumos par vērtībām un pārredzamību Verai Jouruvai,

–  ņemot vērā 2017. gada 14. septembra rezolūciju par pārredzamību, pārskatatbildību un integritāti ES iestādēs(1),

–  ņemot vērā 2020. gada 26. novembra rezolūciju par Eiropas vēlēšanu izvērtēšanu(2),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 9., 10., 13., 14., 15., 16. un 17. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 223. panta 2. punktu, kā arī 245. un 295. pantu,

–  ņemot vērā Aktu par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās (“Vēlēšanu akts”), kas pievienots Padomes 1976. gada 20. septembra lēmumam, ar grozījumiem,

–  ņemot vērā projektu iestāžu nolīgumam starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju par obligātu pārredzamības reģistru,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 13/2019 par revidēto ES iestāžu ētikas satvariem,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 13/2019,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2005. gada 28. septembra Lēmumu 2005/684/EK, Euratom, ar ko pieņem Eiropas Parlamenta deputātu nolikumu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Reglamentu, jo īpaši tā 2., 10. un 11. pantu, 176. panta 1. punktu, I pielikuma 1. līdz 3. pantu, 4. panta 6. punktu, 5. un 6. pantu un II pielikumu,

–  ņemot vērā Padomdevējas komitejas deputātu rīcības jautājumos gada ziņojumus,

–  ņemot vērā gada ziņojumus par Eiropas Komisijas locekļu rīcības kodeksa piemērošanu, tostarp neatkarīgās ētikas komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Eiropas ombuda ieteikumus par kopīgu izmeklēšanu saistībā ar sūdzībām 194/2017/EA, 334/2017/EA un 543/2017/EA pret Eiropas Komisijas rīcību attiecībā uz tās bijušo komisāru un bijušā Komisijas priekšsēdētāja nodarbināšanu pēc pilnvaru termiņa beigām un tās ētikas komitejas lomu,

–  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO), Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupas (GRECO) un dažādu NVO ieteikumus,

–  ņemot vērā Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, jo īpaši to 11. pantu, 11. panta a) punktu, 12. pantu, 12. panta a) un b) punktu, 13., 15., 16., 17., 19. pantu, 21. panta a) punktu, 22. panta a) un c) punktu, 24., 27. un 40. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Juridiskās komitejas pilnvaras un pienākumus, kas izklāstīti Reglamenta VI pielikumā,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A9-0260/2021),

A.  tā kā LES ir noteikts, ka “Savienība ievēro pilsoņu vienlīdzības principu, pret ikvienu paužot vienlīdzīgu attieksmi savās iestādēs un struktūrās”; tā kā tas nozīmē, ka publiski lēmumi tiek pieņemti, ņemot vērā kopējo labumu;

B.  tā kā ar Līgumiem ir izveidota Savienības iestāžu pilnvaru sadalījuma sistēma, kas katrai iestādei Savienības institucionālajā struktūrā paredz savu lomu, kura atbilst tai uzticētajiem uzdevumiem;

C.  tā kā katrai ES iestādei ir tiesības uz organizatorisko suverenitāti, tomēr visām ES iestādēm ir jāatbilst augstākajiem neatkarības un objektivitātes standartiem;

D.  tā kā LES un LESD ir noteikts Eiropas pārvaldības regulējums, kas pamatojas uz varas dalīšanas principu un katrai iestādei paredz konkrētas tiesības un pienākumus;

E.  tā kā publiskā sektora iestāžu un viņu vēlēto pārstāvju, komisāru un amatpersonu neatkarība, pārredzamība un pārskatatbildība ir ārkārtīgi svarīga, lai veicinātu pilsoņu uzticēšanos, kas ir vajadzīga, lai demokrātijas institūcijas varētu leģitīmi darboties;

F.  tā kā ES iestādēm piemērojamie ētikas standarti daudzējādā ziņā ir augstāki par tiem, ko piemēro dalībvalstu iestādēm, taču tie nav tikuši pienācīgi īstenoti;

G.  tā kā ētikas satvaru varētu īstenot labāk;

H.  tā kā pilsoņu uzticēšanās publiskā sektora iestādēm un lēmumu pieņemšanas procesiem ir jebkuras demokrātiskas valdības pamatakmens, kura nodrošināšanai ir vajadzīga priekšzīmība, integritāte, pārredzamība, pārskatatbildība un visaugstākie ētiskas uzvedības standarti;

I.  tā kā lai nodrošinātu, ka demokrātiskos procesus neietekmē privātas intereses un tiek pilnībā ievērotas pilsoņu tiesības, ir jāievēro svarīgi priekšnoteikumi, proti, nav interešu pārstāvju nesamērīgas ietekmes, tostarp Eiropas Parlamenta deputātiem netiek piedāvāti apmaksāti pasākumi, dāvanas vai braucieni, deputātiem vai amatpersonām netiek doti mājieni uz sagaidāmo darba vietu pēc viņu pilnvaru beigām vai dienesta attiecību izbeigšanās, kā arī netiek neatbilstīgi izmantota informācija un kontakti;

J.  tā kā pašreizējā ES ētikas satvara nepilnības lielā mērā ir skaidrojamas ar to, ka tas balstās uz pašregulācijas pieeju, un to, ka nav ES krimināllikuma un trūkst pienācīgu resursu un kompetences informācijas pārbaudei; tā kā ES ētikas satvara pilnveidošanā ir jābalstās uz skaidru juridisko pamatu un vienlaikus jāievēro Līgumos noteiktais varas dalījums; tā kā neatkarīgas ētikas struktūras izveide varētu palīdzēt stiprināt uzticēšanos ES iestādēm un to demokrātiskajai leģitimitātei;

K.  tā kā līdz ar to ir notikuši problemātiskas rīcības gadījumi; tā kā ikviens neētiskas rīcības gadījums un tā neapmierinoša izskatīšana ES iestādēs mazina Eiropas pilsoņu uzticēšanos ES iestādēm un ir būtiski veicinājis Eiropas Savienības reputācijas graušanu;

L.  tā kā īpaši pieaug tā dēvētā “virpuļdurvju efekta” gadījumu skaits; tā kā daudzi komisāri un trešdaļa bijušo 2014.–2019. gada Eiropas Parlamenta sasaukuma deputātu ir pieņemti darbā Eiropas Pārredzamības reģistrā iekļautās organizācijās; tā kā tas rada risku, ka var rasties interešu konflikts starp dalībvalstu un ES iestāžu likumīgās kompetences jomām, risku, ka var tikt atklāta vai neatbilstīgi izmantota konfidenciāla informācija, kā arī risku, ka bijušais darbinieks var izmantot ciešus personiskos kontaktus un draudzību ar bijušajiem kolēģiem, lai veiktu lobēšanu;

M.  tā kā pašreizējais ētikas standartu regulējums ES līmenī ir pielāgots katras ES iestādēs specifikai un līdz ar to dažādās ES iestādēs, aģentūrās un struktūrās ir spēkā atšķirīgas procedūras un izpildes līmeņi pat attiecībā uz vieniem un to pašiem ES Civildienesta noteikumiem, un tas rada sarežģītu sistēmu, kuru ir grūti saprast gan ES pilsoņiem, gan tiem, kam šie noteikumi jāievēro;

N.  tā kā Revīzijas palāta Īpašajā ziņojumā Nr. 13/2019 ieteica, ka daudzās jomās būtu pamatoti ieviest saskaņotu pieeju ētikas jautājumu risināšanai ES iestādēs; tā kā Eiropas ombuds un Eiropas Revīzijas palāta ir vairākkārt brīdinājuši par būtiskiem trūkumiem ES iestāžu interešu konfliktu novēršanas politikā; tā kā gan ombuds, gan Revīzijas palāta ir pauduši konkrētas bažas par to, ka nav vienota ES ētikas regulējuma, kurā ir noteiktas konkrētas procedūras un ziņošanas kanāli; tā kā šī problēma konkrēti skar Padomē esošo dalībvalstu pārstāvju darbu, un Padomei ir jārisina jautājumi par augsta līmeņa interešu konfliktiem, virpuļdurvju efektu un pārredzamības noteikumiem; tā kā ES ētikas noteikumi nav saskaņoti ar ESAO Pamatnostādnēm par interešu konflikta pārvaldību publiskajā dienestā;

O.  tā kā “Haute Autorité pour la Transparence de la Vie Publique” Francijā pierāda, ka vienota un neatkarīga struktūra, kas ir atbildīga par publiskām struktūrām piemērojamo ētikas noteikumu uzraudzību un izpildi un sankciju noteikšanu, ir spēcīgs instruments, kas spēj ilgtermiņā samazināt neētisku rīcību;

P.  tā kā ar iestādēm piešķirto pilnvaru līdzsvaru Līgumi sniedz būtiskas garantijas ES pilsoņiem;

Q.  tā kā Eiropas Savienības Tiesas (EST) izstrādātā Meroni doktrīna ļauj deleģēt ārējām struktūrām ES iestāžu kompetences, tostarp kompetences, kas vēl nav īstenotas; tā kā saskaņā ar EST jebkāda kompetenču deleģēšana ir ierobežota un attiecināma tikai uz skaidri noteiktām pilnvarām, kuru izmantošana ir pilnībā jāpārrauga deleģējošajai iestādei un kuras nevar skart rīcības brīvību politisku lēmumu pieņemšanā, lai neapdraudētu pilnvaru līdzsvaru starp iestādēm;

R.  tā kā saskaņā ar kompetences piešķiršanas principu iestādes ar iestāžu nolīgumu nevar deleģēt pilnvaras, kas tām pašām nepiemīt, piemēram, gadījumos, kad šādas pilnvaras Līgumos ir piešķirtas Revīzijas palātai vai atstātas dalībvalstīm;

S.  tā kā, 2019. gadā pārbaudot komisāra amata kandidātu iespējamos interešu konfliktus, Juridiskās komitejas locekļi uzsvēra pašreizējās procedūras būtiskos ierobežojumus; tā kā šādi ierobežojumi cita starpā ir piekļuve tikai ierobežotam informācijas klāstam, pārbaudei paredzētā laika trūkums, izmeklēšanas pilnvaru trūkums un ekspertu atbalsta trūkums; tā kā LES 17. panta 3. punktā ir noteikts, ka Eiropas Komisijas locekļus izraugās “no tādu personu vidus, kuru neatkarība nav apšaubāma”;

T.  tā kā pašreizējais komisāriem piemērotais stingrais ētikas satvars ir jāpilnveido, lai likvidētu esošās juridiskās nepilnības, piemēram, komisāru nolikuma neesamību; uzsver, ka šis process ir cieši saistīts ar parlamentāro uzraudzību un pārraudzību, uzskata, ka komisāru nolikums ir jāizstrādā saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, un aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu;

U.  tā kā visi vadošie kandidāti 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās apņēmās izveidot neatkarīgu ētikas struktūru, kas būtu kopīga visām ES iestādēm; tā kā Komisijas priekšsēdētāja to ir atbalstījusi savās politiskajās pamatnostādnēs;

V.  tā kā Eiropas Parlamenta deputātu pilnvaru brīvība ir to pilsoņu interesēs, kurus viņi pārstāv;

W.  tā kā viena no svarīgākajām LES noteiktajām Parlamenta funkcijām ir politiskās kontroles īstenošana;

X.  tā kā iestāžu darbiniekiem piemēro Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību,

1.  uzskata, ka vienota neatkarīga ES ētikas struktūra varētu labāk nodrošināt ētikas standartu konsekventu un pilnīgu īstenošanu ES iestādēs, lai garantētu, ka politiskie lēmumi tiek pieņemti, ņemot vērā kopējo labumu un pilsoņu uzticēšanos ES iestādēm; ierosina noslēgt iestāžu nolīgumu, kura pamatā ir LESD 295. pants un kurš paredz izveidot neatkarīgu ES ētikas struktūru, kas paredzēta Parlamentam un Komisijai un atvērta visu ES iestāžu, aģentūru un struktūru dalībai, un šī struktūra iesaistītajām iestādēm, aģentūrām un struktūrām arī nodrošinātu apmācību un aktīvi sniegtu norādījumus;

Principi

2.  uzskata, ka šā iestāžu nolikuma noteikumos ir jāņem vērā šādi nosacījumi un principi:

   a) pareizas finanšu pārvaldības princips, nodrošinot Savienības resursu efektīvu un lietderīgu pārvaldību;
   b) kompetences piešķiršanas princips un varas dalīšanas princips;
   c) brīvība izvēlēties nodarbošanos un strādāt, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15. pantā;
   d) tiesiskums un Eiropas pamatprincipi, piemēram, nevainīguma prezumpcija, tiesības tikt uzklausītam, kā arī likumības princips un proporcionalitātes princips;
   e) deputātu nolikums un jo īpaši tā 2. punktā nostiprinātā pilnvaru brīvība;
   f) aizliegums iejaukties Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF), Eiropas Prokuratūras (EPPO), Eiropas Ombuda, Eiropas Revīzijas palātas vai EST darbā vai dublēt to;
   g) Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesības, kas nostiprinātas LESD 226. pantā;

3.  uzskata, ka šai struktūrai savu pienākumu pildīšanā, tostarp attiecībā uz uzraudzību un izmeklēšanu, būtu jāizmanto esošās iestāžu pilnvaras prasīt to locekļiem informāciju vai valsts iestāžu piekrišana sniegt informāciju; uzsver, ka Parlamenta priekšsēdētājam, Komisijas komisāru kolēģijai vai attiecīgajai iesaistītās iestādes vadībai joprojām būs galīgā politiskā lēmuma pieņemšanas pilnvaras, līdz šie noteikumi tiks pārskatīti;

4.  uzskata, ka neatkarīgas ES ētikas struktūras izmantotajā procedūrā būtu jānodrošina pienācīgs pārredzamības līmenis, vienlaikus aizsargājot Eiropas Pamattiesību hartā paredzētās procesuālās garantijas, un ka iestāžu nolikumā būtu jāiekļauj procesuālie noteikumi un pienācīgs datu aizsardzības protokols, kuros ir atsauce uz esošo ES ētikas struktūru pašreizējo principu kopumu, kā arī ES kopīgajām vērtībām (LES 2. pants), attiecīgās personas tiesībām tikt uzklausītai un pārsūdzēt lēmumus, pienākumu sadarboties un publicēšanas prasībām;

Darbības joma un pilnvaras

5.  uzskata, ka būtu jādeleģē jaunajai ES ētikas struktūrai saskaņotu uzdevumu saraksts, kas paredz sniegt ierosinājumus un padomus par ētikas noteikumiem komisāriem, Eiropas Parlamenta deputātiem un iesaistīto iestāžu darbiniekiem pirms amata pilnvaru vai dienesta sākuma, to laikā un dažos gadījumos arī pēc to beigām saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem, tostarp:

   a) Eiropas Parlamenta deputātu nolikumu (2. un 3. pantu),
   b) Parlamenta Reglamentu (2. pantu, 10. panta 5., 6. un 7. punktu, 11. pantu, 176. panta 1. punktu, I pielikumu (1.–8. pantu) un II pielikumu),
   c) Komisijas Reglamentu (9. pantu), Rīcības kodeksu (2.–13. pantu un II pielikumu), kā arī Komisijas 2014. gada 25. novembra lēmumu par informācijas publicēšanu par sanāksmēm, kas ir notikušas starp Komisijas locekļiem un organizācijām vai pašnodarbinātām personām, un tādu pašu lēmumu attiecībā uz ģenerāldirektoriem,
   d) Civildienesta noteikumu 11. pantu, 11. panta a) punktu, 12. pantu, 12. panta a) un b) punktu, 13., 15., 16., 17., 19. pantu, 21. panta a) punktu, 22. pantu, 22. panta a) un c) punktu, 24., 26., 27., 40., 43., 86., 90., 91.a punktu un IX pielikumu, kurus mutatis mutandis piemēro visiem to aģentūru darbiniekiem, kas ir parakstījušas Iestāžu nolīgumu,
   e) Iestāžu nolīgums par obligātu pārredzamības reģistru;

6.  uzskata, ka saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem uz iesaistīto iestāžu locekļiem un darbiniekiem būtu jāattiecina nolīgums pirms amata pilnvaru vai dienesta sākuma, to laikā un pēc to beigām; uzskata, ka tas būtu jāattiecina uz Eiropas Parlamenta deputātiem, komisāriem un visiem ES darbiniekiem, kuriem piemēro Civildienesta noteikumus;

7.  atgādina, ka attiecībā uz personām, kurām piemēro Civildienesta noteikumus, šo kompetenci varētu deleģēt neatkarīgajai ES ētikas struktūrai, izmantojot 2. panta 2. punktā, 9. panta 1. punktā vai abos paredzētās iespēju dodošās klauzulas, un tā skartu ētisko saistību uzraudzību un izpildes nodrošināšanu, savukārt par pārējo profesionālo saistību izpildes nodrošināšanu joprojām būtu atbildīgas iecēlējiestādes;

8.  uzstāj, ka iestāžu nolīgumam vajadzētu būt atvērtam visu ES iestāžu un struktūru dalībai; norāda, ka likumdevējiestādes var pieņemt lēmumu paredzēt aģentūrām attiecīgas saistības to izveides regulās; uzskata, ka iestāžu nolīgumā būtu jāparedz iespēja ētikas struktūrai apmainīties ar informāciju, piemēram, nodokļu informāciju, zemesgrāmatas ierakstiem un valstu ētikas struktūru datiem, ar valstu iestādēm, kad tas ir nepieciešams tās uzdevumu izpildei, uzskatot šo informāciju par tikpat konfidenciālu kā nosūtītāja iestāde, un izmantot paraugpraksi un salīdzinošu izvērtēšanu; uzskata, ka neatkarīgajai ētikas struktūrai, neskarot 2. punktā izklāstītos pamatprincipus un gadījumos, kad tas ir svarīgi tās pienākumu veikšanai, vajadzētu būt iespējai sadarboties un apmainīties ar informāciju ar attiecīgajām ES struktūrām, piemēram, OLAF, EPPO, Ombudu un Eiropas Revīzijas palātu, to attiecīgo pilnvaru robežās;

Kompetences un pilnvaras

9.  uzskata, ka, neskarot Līgumos noteikto līdzsvaru starp iestādēm, visām iesaistītajām iestādēm to attiecīgās procesuālās autonomijas satvarā būtu jāuztic ES ētikas struktūrai, no vienas puses, preventīva loma, kurā tā veicina izpratni un sniedz ētisko orientāciju, un, no otras puses, atbilstības nodrošināšanas un padomdevējas loma, kurā tā var sniegt ieteikumus ētikas jautājumos, tostarp par interešu konfliktiem; uzskata, ka lēmumu pieņemšanas pilnvarām ir jāpaliek attiecīgajai iestādei, līdz ES ētikas struktūrai tiek uzticētas šādas pilnvaras ar pienācīgu juridisko pamatu; atgādina, ka ES ētikas struktūras uzdevumi aprobežotos ar iesaistīto iestāžu deleģēto saskaņotu uzdevumu sarakstu un tādējādi neskartu un pilnībā ievērotu OLAF, EPPO un valstu jurisdikcijas kompetences attiecībā uz jebkādu to kompetencē esošu tiesību aktu pārkāpumu; uzsver, ka integritātes uzraudzībai Parlamentam būtu regulāri jāpasūta pētījumi, kas to konstatētu ar skaidri noteiktiem mērķiem un snieguma rādītājiem, un jāziņo par panākto progresu;

10.  uzskata, ka šai uzraudzības spējai cita starpā būtu jāietver iespēja pārbaudīt to, cik patiesas ir finansiālo interešu deklarācijas, kas attiecīgajām personām komisāra amata kandidātu gadījumā būtu tieši jāiesniedz ES ētikas struktūrai, ne tikai Parlamentam, lai nodrošinātu, ka šīs deklarācijas pēc iespējas ātrāk nonāk pie tiem, kas ir atbildīgi par demokrātisko un/vai publisko kontroli, kā tas paredzēts piemērojamos noteikumos, interešu konfliktu risināšanu, noteikumiem par lobēšanas darbībām, pārredzamības pienākumu pārbaudi, tostarp likumdošanas procedūrā, un virpuļdurvju efekta noteikumu ievērošanas pārbaudi, kā arī, plašāk, visu rīcības kodeksa noteikumu un piemērojamo pārredzamības, ētikas un integritātes noteikumu ievērošanas pārbaudi;

11.  norāda, ka ES iestādēs dažādos normatīvajos un citos aktos, kuru mērķis ir novērst interešu konfliktus, ir ietvertas dažādas termina “interešu konflikts” definīcijas; tomēr norāda, ka šāda veida definīcija ir kontekstuāla, tā attīstās un ka pilnīga pārredzamība ne vienmēr garantē interešu konflikta neesamību un to, ka tiks iegūta vai palielināta sabiedrības uzticēšanās; norāda, ka priekšnoteikums pilsoņu uzticībai publiskajām iestādēm ir ētikas noteikumu izpilde un publiskā pārskatatbildība par interešu konfliktiem;

12.  atgādina, ka ir svarīgi nodalīt interešu konfliktu, kas radies amata pienākumu pildīšanas laikā, no tā, kas radies pēc tās termiņa beigām, kā arī nodalīt darbības, kas ir atļautas, ja par tām paziņo, no darbībām, kas nav atļautas nekādā gadījumā;

13.  norāda, ka Eiropas Parlaments ir izveidojis Padomdevēju komiteju deputātu rīcības jautājumos kā struktūru, kuras uzdevums ir sniegt deputātiem norādījumus par Rīcības kodeksa interpretāciju un īstenošanu; turklāt norāda, ka Padomdevēja komiteja izvērtē arī iespējamos Rīcības kodeksa pārkāpumus un iesaka priekšsēdētājam iespējamos pasākumus; uzskata, ka Eiropas Parlamentam būtu jārāda piemērs ētikas noteikumu un to izpildes jomā;

14.  uzskata, ka ES ētikas struktūrai varētu piešķirt arī pilnvaras attiecībā uz Pārredzamības reģistra uzliktajiem pienākumiem un būtu jāparedz labāka aizsardzība trauksmes cēlējiem un labāka interešu konfliktu pārvaldība korupcijas un krāpšanas gadījumos;

15.  uzskata, ka ES ētikas struktūrai būtu jāuztic uzdevums izveidot publisku ES portālu, kurā būtu pieejama attiecīga informācija par ētikas noteikumiem, ziņojumi par paraugpraksi, pētījumi un statistika, kā arī visu iesaistīto iestāžu finansiālo interešu deklarāciju datubāze;

16.  stingri prasa, lai neatkarīgajai ES ētikas struktūrai būtu tiesības pēc savas iniciatīvas sākt izmeklēšanu un veikt izmeklēšanas uz vietas un dokumentos, izmantojot informāciju, kuru tā ir ievākusi vai saņēmusi no trešām personām, piemēram, žurnālistiem, plašsaziņas līdzekļiem, NVO, trauksmes cēlējiem, pilsoniskās sabiedrības vai Eiropas ombuda; stingri prasa, ka ir jāaizsargā jebkura trešā persona, kas godprātīgi vēršas neatkarīgajā ētikas struktūrā, un ir jāsaglabā šīs personas anonimitāte; uzskata, ka šai struktūrai, uzsākot izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, par to konfidenciāli ir jāpaziņo attiecīgajai personai, kā arī iestādei, kas ir atbildīga par sankciju piemērošanu attiecīgajās iestādēs; uzskata, ka šādā gadījumā šīs iestādes, aģentūras vai struktūras attiecīgā iestāde var prasīt, lai ētikas struktūra sniedz paskaidrojumu;

17.  uzskata, ka nodokļu dokumentu un bankas izrakstu pieprasīšana ir iejaukšanās privāttiesībās, tādēļ šādā gadījumā ir jābūt izvirzītām nopietnām apsūdzībām, kas ir OLAF kompetencē;

18.  uzsver, ka ir svarīgi, lai šī struktūra aizsargātu trauksmes cēlējus, jo īpaši Eiropas amatpersonas, lai viņi varētu paust bažas par iespējamiem noteikumu pārkāpumiem, nebaidoties no represijām; šajā sakarībā ierosina, ka šī struktūra varētu pārraudzīt iekšējo un konfidenciālo sūdzību izskatīšanas mehānismu, kas paredzēts Eiropas Savienības Civildienesta noteikumos un Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā; uzsver, ka vienīgi droša un aizsargājoša darba vide ļaus amatpersonām paust bažas un tādējādi sekmēs neatkarīgās ētikas struktūras efektivitāti;

19.  uzskata, ka, lai šī struktūru kļūtu pilnīgi efektīva, tai būtu jāpārņem pašreizējo par ētiku atbildīgo struktūru funkcijas; uzskata, ka šai struktūrai būtu jāsniedz padomi Eiropas Parlamenta locekļiem vai komisāriem gadījumos, kad viņi lūdz norādījumus par ētikas jautājumiem; uzskata, ka šai struktūrai būtu jāsniedz iecēlējiestādei ieteikumi par sankcijām personāla ētikas pienākumu jomā un ka attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātiem vai komisāriem šai struktūrai būtu jāsniedz ieteikumi attiecīgo iesaistīto iestāžu atbildīgajām iestādēm; iesaka ētikas struktūrai sniegt ieteikumus, kurus var izmantot kā precedentus identiskos vai līdzīgos gadījumos; uzskata, ka tas nodrošinās efektivitāti, konsekvenci un paredzamību un ievērojami samazinās darba slodzi, jo īpaši personāla jautājumos, kad rodas daudzi līdzīgi gadījumi;

20.  uzskata, ka ES ētikas struktūrai būtu jāveicina integritāte un jāuztic padomdevēja uzdevumi, lai tā sniegtu uzticamus un drošus padomus jebkurai personai un/vai iestādei, uz kuru attiecas tās darbības joma un kura vēlas lūgt ētikas standartu interpretāciju saistībā uz atbilstošu rīcību konkrētā gadījumā; uzskata, ka, lai nodrošinātu ētikas standartu konsekventu piemērošanu un paredzamību, šiem padomiem vajadzētu būt saistošiem arī pašai neatkarīgajai ES ētikas struktūrai attiecībā uz tās nostāju tajā pašā jautājumā;

21.  atgādina, ka Juridiskās komitejas apstiprinājums par interešu konflikta neesamību ir būtisks priekšnoteikums komisāra amata kandidātu iecelšanai un ka Juridiskajai komitejai ir skaidras pilnvaras noraidīt komisāra amata kandidātus, ja ir konstatēts interešu konflikts;

22.  atgādina, ka Parlaments saskaņā ar 2010. gada 20. novembra Iestāžu nolīguma 5. punktu var atsaukt uzticību atsevišķam Komisijas loceklim, un pēc tam Komisijas priekšsēdētājam vai nu jāpieprasa šā locekļa atkāpšanās no amata, vai arī nākamajā sesijā jāpaskaidro Parlamentam, kāpēc viņš atsakās to darīt;

23.  uzskata, ka komisāra amata kandidātu iesniegto deklarāciju izskatīšanai interešu konflikta konstatēšanas nolūkā ir būtiska institucionāla un demokrātiska nozīme un tā būtu jāveic ar vislielāko uzmanību, apņēmību un atbildības sajūtu, veicot pilnībā objektīvu, demokrātisku un neatkarīgu interpretēšanu; uzskata, ka noteikumi par iespējamo interešu konfliktu izskatīšanu būtu jāpiemēro arī Eiropas Komisijas jaunievēlētā priekšsēdētāja deklarācijai;

24.  uzsver, ka lēmums par komisāra amata kandidātu interešu konflikta neesamību pirms uzklausīšanas joprojām ir Parlamenta Juridiskās komitejas demokrātiskā un institucionālā kompetence; šajā sakarībā uzsver, ka topošajai neatkarīgajai ES ētikas struktūrai būtu jāpiešķir pienācīgas izmeklēšanas pilnvaras, kā arī pilnvaras pieprasīt administratīvus dokumentus un piekļūt tiem, lai tā varētu veikt pamatotus un pienācīgi dokumentētus novērtējumus; uzsver, ka, pārbaudot to, kādas sekas ir radījis interešu konflikts, ir pilnībā jāievēro noteikumi par konfidencialitāti, privātumu un personas datu aizsardzību; uzskata, ka Juridiskajai komitejai būtu jādod vairāk laika un ka Juridiskajai komitejai, pilnībā saglabājot savu kompetenci šajā jautājumā, būtu jāpieņem lēmums par komisāra amata kandidātu interešu konflikta neesamību pēc tam, kad tā no neatkarīgas ES ētikas struktūras ir saņēmusi nesaistošus, precīzus un pamatotus ieteikumus, kam būtu tās darbību pastiprinoša ietekme; uzskata, ka Juridiskajai komitejai galu galā būtu jārīko debates par ieteikumiem, ko sniegusi neatkarīgā ES ētikas struktūra; uzskata, ka šie ieteikumi būtu jāpublicē kopā ar komisāra amata kandidātu finansiālo interešu deklarācijām; uzskata, ka papildus tam, ka Juridiskā komiteja pārbauda komisāra amata kandidātu deklarācijas, interešu konfliktu pārbaude būtu jāveic visās Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās parasti pirms valsts amata vai nodarbinātības uzsākšanas, valsts amata pildīšanas vai nodarbinātības laikā, kā arī pēc aiziešanas no valsts amata vai nodarbinātības beigām; turklāt uzskata, ka būtu jānodrošina tai pietiekami resursi, instrumenti un prasmes, lai vajadzīgo informāciju atrastu, veiktu tās vispārēju pārbaudi un nepieciešamības gadījumā pieprasītu papildu informāciju;

Sastāvs

25.  uzskata, ka ētikas struktūrā vajadzētu būt deviņiem locekļiem, no kuriem trīs izraugās Komisija, trīs ievēlē Parlaments un trīs ieceļ de jure no bijušajiem Eiropas Savienības Tiesas (EST) tiesnešiem, bijušajiem Revīzijas palātas locekļiem un bijušajiem ES ombudiem; uzskata, ka personāla jautājumiem saistītu lietu izskatīšanā būtu jāiekļauj attiecīgās personas iestādes personāla pārstāvji; norāda, ka attiecīgi būtu jāgroza Civildienesta noteikumu II pielikums;

26.  uzskata, ka tās locekļiem jābūt neatkarīgiem, izvēlētiem, pamatojoties uz viņu kompetenci, pieredzi un profesionālajām īpašībām, kā arī viņu personīgo integritāti, viņiem jābūt ar nevainojamu reputāciju attiecībā uz ētisku rīcību un jāiesniedz deklarācija par interešu konflikta neesamību; uzskata, ka struktūras sastāvam jābūt līdzsvarotam dzimumu ziņā; uzsver, ka visiem struktūras locekļiem ir neatkarīgi jāpilda savi pienākumi; uzskata, ka locekļi būtu jāizvēlas uz sešu gadu laikposmu un ik pēc diviem gadiem trešdaļa sastāva ir jāatjauno;

27.  aicina ētikas amatpersonai uzņemties kandidātu deklarāciju pārbaudi; uzskata, ka locekļiem būtu jāstrādā sadarbības garā un jāsniedz konsekventas analīzes un ieteikumi; aicina struktūras sastāvā garantēt dzimumu līdzsvaru;

28.  uzskata, ka turklāt attiecībā uz ētikas struktūras sastāvu būtu jāparedz regulējums par pilnvaru īstenošanu, kā arī procedūra pilnvaru termiņa izbeigšanai;

29.  ierosina, ka, lai nodrošinātu plašu atbalstu, Parlamentam būtu jāievēlē struktūras locekļi ar liela vairākuma atbalstu, iespējams, līdzīgi procedūrai, ko īsteno attiecībā uz Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu iestādes locekļiem vai lēmumiem par Saharova balvu;

30.  ierosina, lai katra iestāde izvēlētos šos locekļus, jo īpaši no bijušajiem EST tiesnešiem, bijušajiem OLAF un Revīzijas palātas priekšsēdētājiem, bijušajiem vai pašreizējiem dalībvalstu augstāko tiesu locekļiem, bijušajiem Eiropas Parlamenta deputātiem, bijušajiem iesaistīto iestāžu un struktūru darbiniekiem, bijušajiem ES ombudiem un dalībvalstu ētikas iestāžu locekļiem; turklāt ierosina struktūrai no savu locekļu vidus ievēlēt priekšsēdētāju un divus priekšsēdētāja vietniekus; uzsver, ka tas neskar darbinieku tiesības pašiem izvēlēties savus pārstāvjus personāla jautājumos;

31.  uzsver, ka ir jānodrošina locekļi ar dažādu pieredzi un neatkarīgu lietpratību; ierosina, lai bijušie Eiropas Parlamenta deputāti un komisāri veidotu ne vairāk kā trešdaļu struktūras sastāva;

32.  ierosina struktūrai paredzēt sekretariātu, kuram būtu tās pilnvarām un uzdevumiem atbilstīgi cilvēkresursi un materiālie un finanšu resursi, tostarp ētikas amatpersona, kas būtu atbildīga par apmācību ētikas jautājumos un padomdošanu neatkarīgajā ES ētikas struktūrā; uzskata, ka dažādām ES ētikas struktūrām pašlaik piešķirto budžetu un personāla sapludināšana apvienošanā uzlabotu resursu izmantošanas efektivitāti un varētu samazināt izmaksas;

Procedūras

33.  uzskata, ka ES ētikas struktūras izveidei būtu jāsekmē tādas institucionālās kultūras veidošana, kas pamatā ir balstīta uz prevenciju, atbalstu un pārredzamību; šajā nolūkā ierosina divpakāpju pieeju, saskaņā ar kuru gadījumā, ja ES ētikas struktūra konstatē ētikas noteikumu pārkāpumu vai iespējamu pārkāpumu, tā vispirms iesaka, kā rīkoties, lai attiecīgo pārkāpumu novērstu; uzskata, ka ar šo pirmo preventīvo pasākumu būtu jānodrošina konfidencialitāte un slepenība un personas tiesības tikt uzklausītai un atspēkot apsūdzības; ierosina, ka gadījumā, ka attiecīgā persona atsakās veikt pienācīgus pasākumus un pārkāpums turpinās, ES ētikas struktūrai būtu jāsniedz pamatots ieteikums piemērot sankciju pasākumus un jānosūta visa attiecīgā informācija par šo lietu kompetentajai iestādei, kas 20 darba dienu laikā nolems, kā īstenot šo ieteikumu;

34.  uzskata, ka, neskarot Vispārīgo datu aizsardzības regulu un personas tiesības, šā perioda beigās neatkarīgās ētikas struktūras pamatotais atzinums būtu jāpublicē kopā ar lēmumu, ko pieņēmusi kompetentā iestāde, kurai būtu jāsniedz paskaidrojums, ja ieteikumi nav pilnībā īstenoti; uzskata, ka ieteikumu un lēmumu publicēšana vai nosūtīšana kā pirmais pasākums pati par sevi varētu būt sankcija; uzsver, ka šāda struktūra nevar aizstāt EST; ierosina izņēmuma gadījumos, kad kompetentā iestāde pienācīgi pamato, ka tai lietas izmeklēšanai vajag vairāk laika, tā var lūgt ētikas struktūrai pagarināt lēmuma pieņemšanas termiņu par ne vairāk kā 20 darba dienām; uzskata, ka šī divpakāpju pieeja būtu jāpiemēro gadījumos, kad personai bija pamatots iemesls uzskatīt, ka attiecīgā informācija tās atklāšanas brīdī bija patiesa, un attiecībā uz ieteikumiem par sankcijām iesaka tīšu pārkāpumu, rupju neuzmanību, pierādījumu slēpšanu, noteikumu neievērošanu vai nesadarbošanos uzskatīt par atbildību pastiprinošiem apstākļiem pat tad, ja pārkāpums ir novērsts;

35.  prasa paredzēt skaidrus noteikumus, kas attiecīgajai personai dotu tiesības pārsūdzēt jebkādus šādus priekšsēdētaja lēmumus, pilnībā ievērojot tiesiskuma pamatprincipus;

36.  uzskata, ka parasti ES ētikas struktūrai lēmumi būtu jāpieņem ar vienkāršu balsu vairākumu;

37.  stingri prasa piemērot Līgumos paredzētās procedūras, piemēram, Eiropas Revīzijas palātas veikto izmeklēšanu nodošanu OLAF un EST;

Vispārīgi noteikumi

38.  uzskata, ka ES ētikas struktūrai būtu jāveic pētījumi un jāapkopo gada statistika par finansiālo interešu deklarācijām, virpuļdurvju efekta gadījumiem un citu attiecīgo informāciju, kā arī jāpublicē Parlamentam iesniedzams gada pārskats par savu uzdevumu izpildi un vajadzības gadījumā ieteikumiem par ētikas standartu uzlabošanu; iesaka gada pārskatā iekļaut izmeklēto lietu skaitu, to, no kurām iestādēm nāk izmeklētās personas, pārkāpumu veidu, procedūras ilgumu, to, cik ilgā laikā pārkāpums tika novērsts, noteikto sankciju īpatsvaru un ieteikumus;

39.  uzskata, ka iestāžu nolīgumā būtu jāiekļauj pārskatīšanas klauzula, kas nodrošina, ka ne vēlāk kā divus gadus pēc struktūras izveides iesaistītās iestādes var pieņemt tās darbības novērtējumu, kurā iekļauj noteikumu un procedūru darbības analīzi un to piemērošanā gūto pieredzi; jo īpaši uzsver, ka pārskatīšanas klauzulai būtu jākoncentrējas uz novērtējumu par ES ētikas struktūras pilnvaru īstenošanas efektivitāti un ka Parlamenta veiktajā novērtējumā būtu jāņem vērā pašas ētikas struktūras sniegtā informācija;

40.  uzskata, ka jaunajai ES ētikas struktūrai būtu jāpiešķir pilnvaras ar priekšlikumiem veicināt ES iestāžu kopējā ētikas satvara izstrādi un periodisku atjaunināšanu, tostarp attiecībā uz kopējiem noteikumiem un kopēju modeli finansiālo interešu deklarācijām mašīnlasāmā formātā, un izstrādāt un Eiropas Parlamentam iesniegt priekšlikumu par tās kompetenču grozīšanu; uzskata, ka pēc iespējas ātrāk ir jāsaskaņo visu iestāžu, aģentūru un struktūru ētikas standarti; uzskata, ka komisāru nolikums ir jāizstrādā saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;

41.  ierosina, ka neatkarīgajai ētikas struktūrai būtu jāstrādā pie ES iestāžu vienotas interešu konflikta definīcijas izstrādes, pamatojoties uz augstākajiem standartiem; uzsver, ka daudzās dalībvalstīs ir stingri noteikumi; norāda uz ESAO pieņemto interešu konflikta definīciju: “situācija, kurā persona vai uzņēmums (privāts vai valsts) var izmantot savu profesionālo vai oficiālo statusu tādā veidā, lai gūtu personisku labumu vai labumu uzņēmumam”;

42.  aicina nodrošinātu pilnīgu pārredzamību visām sanāksmēm, kuras rīko vai kurās piedalās ētikas struktūra un kurās tā tiekas ar privātiem dalībniekiem un to pārstāvjiem, tostarp peļņas un bezpeļņas organizācijām;

43.  stingri prasa, lai, neskarot 24. punktā minētās Parlamenta kompetences, ES ētikas struktūras ieteikumi būtu pienācīgi pamatoti, labi dokumentēti un pieejami attiecīgajai amatpersonai vai darbiniekam un iestādei; uzskata, ka iesaistītajām iestādēm būtu jāapņemas pilnībā sadarboties visās procedūrās, kas ietilpst saskaņotā iestāžu nolikuma darbības jomā, un jo īpaši sniegt neatkarīgajai ES ētikas struktūrai visu informāciju un dokumentus, kas ir nepieciešami, lai pienācīgi pārbaudītu ētikas noteikumus; norāda, ka par ES ētikas struktūras darbībām var iesniegt sūdzības ES ombudam un ka iesaistīto iestāžu lēmumus, kas pieņemti, pamatojoties uz šīs struktūras ieteikumiem, arī turpmāk var pārskatīt EST;

44.  uzskata, ka integritātes, pārredzamības un pārskatatbildības uzlabošana un augstākie ētiskas rīcības standarti ES iestādēs un ES lēmumu pieņemšanas procesos būtu jāiekļauj jautājumos, kas jāapspriež konferencē par Eiropas nākotni; uzsver, ka šī ir ES pilsoņu iespēja apspriest Līgumu pārskatīšanu un ka tas nodrošinātu skaidru juridisko pamatu, ar kuru izveidot šādu neatkarīgu ES ētikas struktūru visām iestādēm, izmantojot parasto likumdošanas procedūru;

45.  prasa neatkarīgajai ētikas struktūrai sniegt priekšzīmi pārredzamības jomā un visus ieteikumus, gada ziņojumus, lēmumus un izdevumus publicēt visiem iedzīvotājiem pieejamā mašīnlasāmā atvērto datu formātā, ievērojot piemērojamos datu aizsardzības noteikumus; stingri iesaka, lai jebkura programmatūra, kas tiek izstrādāta ar nolūku ES publiskajā pārvaldē ievērot ētikas standartus, būtu pieejama ar bezmaksas atklātā pirmkoda programmatūras licenci un būtu pieejama visām Eiropas iestādēm, kas vēlas to izmantot; šajā sakarībā prasa cieši sadarboties ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju;

46.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek efektīvi un bez liekas kavēšanās izskatītas ar integritātes noteikumu pārkāpumiem saistītās krimināllietas, jo īpaši tās, kurās ir iesaistīti Eiropas Parlamenta deputāti un ES politikas veidošanu ietekmējoši valsts politiķi;

47.  ar bažām pauž nožēlu, ka Komisijas publiskā iepirkuma procedūrā netika ņemti vērā preventīvi un izpildes pasākumi, ar kuriem izvairīties no interešu konflikta;

48.  norāda, ka ir atklājies pārāk daudz nepilnību pašreizējo noteikumu piemērošanā attiecībā uz komisāriem, Eiropas Parlamenta deputātiem un ES ierēdņiem; atgādina — saskaņā ar organizācijas “Transparency International EU” ziņojumu 2017. gada sākumā vairāk nekā 50 % bijušo komisāru un vairāk nekā 30 % bijušo Eiropas Parlamenta deputātu, kuri bija pārtraukuši darbību politikā, strādāja organizācijās, kas reģistrētas ES Pārredzamības reģistrā; uzsver, ka jo īpaši attiecībā uz vēlētajiem locekļiem ir nepieciešama pārredzamība un pārskatatbildība par personīgajām un finanšu saistībām; uzsver, ka pārredzamība un integritātes jautājumi ES un dalībvalstu līmenī ir cieši saistīti; tādēļ atbalsta Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupas (GRECO) darbu un aicina dalībvalstis īstenot tās ieteikumus, jo paši tos, kas attiecas uz stingra rīcības kodeksa izstrādi valstu politiķiem un noteikumu ieviešanu attiecībā uz rīcību pēc nodarbinātības publiskajā sektorā;

49.  prasa stiprināt spēkā esošo tiesisko regulējumu un izpildes sistēmu attiecībā uz interešu konfliktiem gan pirms, gan pēc nodarbinātības publiskajā sektorā, lai noteiktu atbilstošas, skaidras, saistošas un samērīgas robežas starp publisko sektoru un privāto un bezpeļņas sektoru un tādējādi uzlabotu plašas sabiedrības uzticēšanos ES lēmumu pieņemšanai;

50.  uzsver, ka bažas regulāri rada interešu konflikta situācijas pēc darba pārtraukšanas publiskajā sektorā un saistībā ar virpuļdurvju efektu un ka tā ir problēma, kas ir kopīga iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām visā ES; iesaka visām ES iestādēm pieņemt saskaņotus un adekvātus nogaidīšanas periodus un pastiprināt to izpildi; uzskata, ka interešu konflikta situācijas varētu apdraudēt ES iestāžu un aģentūru integritāti, tādējādi graujot iedzīvotāju uzticēšanos tām; uzsver, ka ir jāsaskaņo un jāievieš attiecīgie ES tiesību akti un rīcības kodeksi, tostarp, lai pieprasītu pilnīgu pārredzamību attiecībā uz nodarbinātību vai projektiem, ko uzsāk augsta līmeņa ES amatpersonas pēc aiziešanas no publiskā sektora amata, un jebkādām blakusdarbībām, ko veic Eiropas Parlamenta deputāti; uzskata, ka noteikumi par interešu konfliktu novēršanu situācijās pēc aiziešanas no publiskā sektora amata vai pēc nodarbinātības beigām būtu jāpiemēro saprātīgā termiņā, vienlaikus ievērojot noteikumus par pienācīgu kompensāciju; uzsver, ka ir jāmācās no paraugprakses dalībvalstīs, kurās jau ir izveidotas valsts ētikas iestādes, kam ir attiecīga pieredze; uzsver, ka pastāv atšķirīga valstu prakse attiecībā uz ētikas standartu izpildi; norāda, ka dažās dalībvalstīs ir noteikts, ka ievēlētajiem pārstāvjiem ir jāatturas no balsošanas par jautājumiem, kuros viņiem ir personiskas intereses, un attiecīgi aicina EP deputātus atturēties no iecelšanas par referentiem līdzīgos gadījumos; šajā sakarībā atgādina par Eiropas Parlamenta deputātu Rīcības kodeksa 2. un 3. panta noteikumiem attiecībā uz finanšu interesēm un interešu konfliktiem;

51.  uzsver — tā kā nav mehānisma sūdzību par interešu konfliktu izskatīšanai, to dara Eiropas ombuds papildus citiem saviem uzdevumiem, turklāt tā rīcībā nav pienācīgu līdzekļu un pilnvaru, lai panāktu pieņemto lēmumu izpildi;

52.  uzsver, ka ar neatkarīgu ES ētikas struktūru vien nepietiks, lai efektīvi risinātu interešu konflikta situācijas ES iestādēs un aģentūrās; uzskata, ka ES ētikas un integritātes noteikumu pārskatīšana varētu ietvert tādus pasākumus kā paziņošanas un nogaidīšanas periodu pagarināšana augstākā līmeņa ierēdņiem, proporcionāli izskatot katru gadījumu atsevišķi, vienlaikus nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15. pantu, Direktīvas 2014/24/ES(4) par publisko iepirkumu nostiprināšana, obligāta interešu atsavināšana uzņēmumos, kas ir tās iestādes pakļautībā, kurā ierēdnis ir no jauna iecelts vai kura ir nodarbojusies ar šo iestādi, obligāta atstādināšana gadījumos, kad tiek risināti jautājumi, kas skar bijušo darba devēju privātajā sektorā, vai aizliegums komisāru un ES iestāžu un aģentūru augstākā līmeņa ierēdņu individuālai līdzdalībai kapitālā amata pilnvaru laikā; atkārtoti aicina Komisiju apsvērt iespēju ierosināt attiecīgā tiesiskā regulējuma pārskatīšanu;

53.  uzskata, ka ilgāks nogaidīšanas periods augstākā līmeņa ierēdņiem, kas pārtrauc darbu aģentūrā vai iestādē, ja tas balstās uz objektīvu procedūru ar skaidriem kritērijiem, ir pamatots juridisks pasākums, lai aizsargātu sabiedrības intereses un publiskā sektora iestāžu integritāti;

54.  pauž bažas par procedūru, ar kādu tiek iecelti amatā ES iestāžu augstākā līmeņa ierēdņi, par to, kā tiek risināti komisāru interešu konflikti un Eiropas Parlamenta deputātu rīcības kodeksa pārkāpumi un kā tiek veiktas pārredzamības pienākumu pārbaudes un virpuļdurvju efekta noteikumu ievērošanas pārbaude;

55.  uzskata, ka ES iestādēm būtu jāpiemēro visstingrākie ētikas standarti, lai nepieļautu virpuļdurvju efekta gadījumus vai interešu konflikta situācijas, arī attiecībā uz ES iestāžu un aģentūru augstākā līmeņa ierēdņu iecelšanu amatā;

56.  uzskata, ka procedūrās, kurās izraugās kandidātus uz vadošiem amatiem, ir jāievēro pilnībā objektīvi kritēriji, un tām ir jābūt pilnībā pārredzamām plašākai sabiedrībai; uzsver, ka ir jāparedz satvars jautājumu uzdošanai un iebildumu paušanai, kā arī atklāta pārraudzības procedūra un pilnvaras anulēt lēmumus, kas pieņemti pierādītas nepietiekamas pārredzamības vai integritātes apstākļos; uzsver, ka izmantotās procedūras būtu regulāri jāizvērtē, lai uzraudzītu to iedarbīgumu un vajadzības gadījumā tās uzlabotu;

57.  uzsver, ka Parlamentam ir jāuzņemas svarīga loma, stiprinot visās ES iestādēs, aģentūrās un struktūrās piemērojamo pašreizējo ES ētikas uzraudzības sistēmu, lai palielinātu sabiedrības uzticēšanos ES lēmumu pieņemšanas procesiem;

o
o   o

58.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 337, 20.9.2018., 120. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0327.
(3) OV L 262, 7.10.2005., 1. lpp.
(4) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.).

Pēdējā atjaunošana: 2022. gada 12. janvārisJuridisks paziņojums - Privātuma politika