Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā dokumentu “Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa. Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”, ko 2016. gada 28. jūnijā iesniedza Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 20. decembra, 2015. gada 26. jūnija, 2016. gada 15. decembra, 2017. gada 9. marta, 2017. gada 22. jūnija, 2017. gada 20. novembra un 2017. gada 15. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 6. jūlija Direktīvu (ES) 2016/1148 par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā(1),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 19. jūnija secinājumus par satvaru vienotai ES diplomātiskajai reakcijai uz ļaunprātīgām kiberdarbībām (“kiberdiplomātijas instrumentu kopums”),

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2017. gada 13. septembra kopīgo paziņojumu “Noturība, novēršana un aizsardzība, veidojot Eiropas Savienībai stipru kiberdrošību” (JOIN(2017)0450),

–  ņemot vērā 2018. gada jūlijā parakstīto kopīgo deklarāciju par ES un NATO sadarbību,

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 17. maija Lēmumu (KĀDP) 2019/797 par ierobežojošiem pasākumiem pret kiberuzbrukumiem, kuri apdraud Savienību vai tās dalībvalstis,

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 10. decembra secinājumus par papildu centieniem uzlabot noturību un novērst hibrīddraudus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 17. aprīļa Regulu (ES) 2019/881 par ENISA (Eiropas Savienības Kiberdrošības aģentūra) un par informācijas un komunikācijas tehnoloģiju kiberdrošības sertifikāciju (Kiberdrošības akts)(2),

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 16. jūnija secinājumus par ES ārējo darbību terorisma un vardarbīga ekstrēmisma novēršanai un apkarošanai,

–  ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju secinājumus par Civilās KDAP pakta izveidi,

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 30. jūlija Lēmumu (KĀDP) 2020/1127, ar ko groza Lēmumu (KĀDP) 2019/797 par ierobežojošiem pasākumiem pret kiberuzbrukumiem, kuri apdraud Savienību vai tās dalībvalstis(3),

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 22. oktobra Lēmumu (KĀDP) 2020/1537, ar ko groza Lēmumu (KĀDP) 2019/797 par ierobežojošiem pasākumiem pret kiberuzbrukumiem, kuri apdraud Savienību vai tās dalībvalstis(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 24. jūlija paziņojumu par ES Drošības savienības stratēģiju (COM(2020)0605),

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 16. decembra kopīgo paziņojumu “ES kiberdrošības stratēģija digitālajai desmitgadei” (JOIN(2020)0018),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 16. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko paredz pasākumus nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa kiberdrošību visā Savienībā un ar ko atceļ Direktīvu (ES) 2016/1148 (COM(2020)0823),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 16. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par kritisko vienību noturību (COM(2020)0829),

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 9. marta secinājumus par ES kiberdrošības stratēģiju digitālajai desmitgadei,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2021. gada 25. marta paziņojumu,

–  ņemot vērā atklātā sastāva darba grupas (OEWG) 2021. gada 10. marta ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Atbruņošanās programmu “Mūsu kopīgās nākotnes nodrošināšana”,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) un jo īpaši 16. IAM, kas paredz miermīlīgu un iekļaujošu sabiedrību veidošanu ilgtspējīgas attīstības nolūkā,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas apskatu Nr. 09/2019 par Eiropas aizsardzību,

–  ņemot vērā 2018. gada 13. jūnija rezolūciju par kiberaizsardzību(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0234/2021),

A.  tā kā ES un tās dalībvalstīm ir vēl vairāk jāpilnveido kiberdrošības stratēģija, lai tajā noteiktu reālus, precīzus un vērienīgus mērķus, kā arī skaidri izklāstītu politikas pasākumus gan militārajā, gan civilajā sektorā un arī jautājumos, kurās abi sektori pārklājas; tā kā visām ES iestādēm un ES dalībvalstīm ir plašāk jāsadarbojas visos līmeņos, lai izstrādātu minēto stratēģiju, kuras galvenajiem mērķiem vajadzētu būt noturības stiprināšanai un attiecīgi kopīgu, kā arī labāku valsts līmeņa, stabilu civilo un militāro kiberspēju un sadarbības attīstīšanai nolūkā reaģēt uz ilgstošiem drošības izaicinājumiem;

B.   tā kā ES ir apņēmusies piemērot spēkā esošās starptautiskās tiesības kibertelpā, jo īpaši ANO Statūtus, kuros valstis tiek aicinātas mierīgā ceļā atrisināt starptautiskus strīdus un starptautiskajās attiecībās atturēties no draudu izteikšanas vai spēka izmantošanas pret citu valstu teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību, vai no jebkādas citas rīcības, kas neatbilst Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem;

C.  tā kā pēdējos gados nepārtraukti pieaug valstisko un nevalstisko dalībnieku īstenoto ļaunprātīgu kiberoperāciju skaits pret ES un tās dalībvalstīm, kas ir atklājis Eiropas drošībai būtisko tīklu vājās vietas; tā kā kiberuzbrucēji kļūst aizvien dažādāki, to uzbrukumi — sarežģītāki, turklāt pieaug šādu uzbrucēju skaits; tā kā šie uzbrukumi nozīmē, ka aizsardzības spēju palielināšana un Eiropas kiberspēju attīstīšana ir prioritārs jautājums; tā kā jebkurā brīdī var notikt postoši kiberuzbrukumi un dalībnieki gan ES, gan valstu līmenī būtu jāmudina veikt vajadzīgos pasākumus, lai visu laiku uzturētu efektīvas kiberaizsardzības spējas pat miera laikā;

D.  tā kā Covid-19 pandēmija un kibernedrošības palielināšanās parādīja, ka ir vajadzīgi starptautiski nolīgumi; tā kā Covid-19 pandēmijas laikā kiberuzbrukumu skaits ir būtiski pieaudzis un tā kā ES un tās dalībvalstis ir novērojušas kiberdraudus un ļaunprātīgas kiberdarbības, kuras vērstas pret nozīmīgiem operatoriem, tostarp uzbrukumus ar mērķi iedragāt tādas kritiskās infrastruktūras darbību kā energoinfrastruktūra, transporta infrastruktūra vai veselības aprūpes infrastruktūra, kā arī ievērojamu skaitu kibertelpas iespējotas ārvalstu iejaukšanās gadījumus, kas ir padarījuši neskaidras robežas starp mieru un karadarbību; tā kā Eiropas atveseļošanas plānā ir paredzētas papildu investīcijas kiberdrošības jomā;

E.  tā kā kibertelpu tagad atzīst par darbības jomu; tā kā kiberdraudi var iedragāt visas tradicionālās militārās jomas un tā kā tradicionālās jomas ir atkarības no kibertelpas funkcionalitātes, nevis otrādi; tā kā konflikti var notikt visās fiziskajās (sauszemes, gaisa, jūras un kosmosa) un virtuālās (IT) jomās, tos var pastiprināt hibrīdkara un pastarpināto karu elementi, piemēram, kibertelpas iespējotas dezinformācijas kampaņas, kā arī kiberspēju un stratēģisku uzbrukumu ofensīva un defensīva izmantošana pret digitālo pakalpojumu sniedzējiem nolūkā traucēt kritiskas infrastruktūras, kā arī mūsu demokrātisko iestāžu darbībai, un tie var radīt ievērojamus finansiālus zaudējumus;

F.  tā kā Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD), Komisijai un Eiropas Aizsardzības aģentūrai (EAA) būtu jāpalīdz dalībvalstīm koordinēt un pastiprināt centienus nodrošināt kiberaizsardzības spējas un tehnoloģijas, pievēršoties visiem spēju attīstības aspektiem, tostarp doktrīnai, vadībai, organizācijai, personālam, apmācībai, rūpniecībai, tehnoloģijai, infrastruktūrai, loģistikai, sadarbspējai un resursiem;

G.  tā kā, izstrādājot 2017. gada prasību katalogu, ko izmanto visu kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) militāro prasību noteikšanai dažādiem ilustratīviem scenārijiem, tika secināts, ka kiberaizsardzības spējām ir jāpiešķir augsta līmeņa prioritāte;

H.  tā kā ES misiju un operāciju sekmīga izpilde aizvien vairāk ir atkarīga no netraucētas piekļuves drošai kibertelpai un tādēļ ir vajadzīgas noturīgas operatīvās kiberspējas;

I.  tā kā 2018. gadā atjauninātajā ES kiberaizsardzības politikas satvarā (CDFP) tika noteiktas prioritātes, tostarp kiberaizsardzības spēju attīstība, kā arī KDAP sakaru un informācijas tīklu aizsardzība;

J.  tā kā Komisijas priekšsēdētāja savā 2021. gada runā par stāvokli Savienībā uzsvēra, ka ir vajadzīga ES kiberaizsardzības politika;

K.  tā kā mākslīgā intelekta arvien plašākā integrācija aizsardzības spēku kiberspējās (kiberfiziskās sistēmās, tostarp sakaru un datu saiknēs starp transportlīdzekļiem tīklā savienotā sistēmā) var izraisīt neaizsargātību pret elektroniskās karadarbības uzbrukumiem, piemēram, sakaru traucēšanu, mānīšanu vai uzlaušanu;

L.  tā kā ES kiberdrošības un kiberaizsardzības līmeņa paaugstināšana ir nesaraujami saistīta ar Eiropas digitālo un ģeopolitisko mērķu sasniegšanu un radītu lielāku noturību, sekojot līdzi kiberuzbrukumu pieaugošajai sarežģītībai un draudiem; tā kā ES ar spēcīgu kiberdrošības kultūru un spēcīgu kiberdrošības tehnoloģiju, tostarp spēju laicīgi un efektīvi identificēt un attiecināt ļaunprātīgas darbības un pienācīgi reaģēt, varētu aizsargāt savus iedzīvotājus, kā arī dalībvalstu drošību;

M.  tā kā starptautiskas teroristu organizācijas ir uzlabojušas savas specializētās zināšanas par kiberkaru un to aktīvāk izmanto un kiberuzbrucēji izmanto vismodernākās tehnoloģijas, lai atklātu sistēmu un ierīču vājās vietas un iesaistītos liela un ārkārtīgi liela mēroga kiberuzbrukumos;

N.  tā kā aizsardzības un kosmosa nozares saskaras ar iepriekš nepieredzētu globālo konkurenci un lielām tehnoloģiju pārmaiņām, jo parādās progresīvas kibertehnoloģijas; tā kā Eiropas Revīzijas palāta ir norādījusi uz spēju nepilnībām IKT tehnoloģiju, kiberkaradarbības un mākslīgā intelekta jomā; tā kā ES ir kiberdrošības produktu un pakalpojumu neto importētājs, un tas palielina tehnoloģiskās atkarības risku un neaizsargātību pret operatoriem, kas ir ārpus ES; tā kā vienotam ES mākslīgā intelekta spēju kopumam būtu jānovērš tehniskās nepilnības un jāpanāk, ka dalībvalstis, kam nav attiecīgo zināšanu par tehnoloģijām un to ražošanu vai spējas ieviest mākslīgā intelekta sistēmas savās aizsardzības ministrijās, netiek atstātas novārtā;

O.  tā kā spiegprogrammatūras Pegasus skandāls parādīja, ka daudzi žurnālisti, cilvēktiesību aktīvisti, ievēlēti pārstāvji un citi ES pilsoņi ir tikuši izspiegoti; tā kā vairākas valstis, piemēram, Krievija, Ķīna un Ziemeļkoreja, ir bijuši iesaistīti ļaunprātīgās kiberdarbībās, cenšoties īstenot politiskus, ekonomikas un drošības mērķus, un šādas darbības ir ietvērušas uzbrukumus kritiskai infrastruktūrai, kiberspiegošanu un masveida novērošanu attiecībā uz ES iedzīvotājiem, atbalstot dezinformācijas kampaņas, izplatot ļaunprogrammatūras un ierobežojot piekļuvi internetam un IT sistēmu darbību; tā kā šādas darbības neņem vērā un pārkāpj starptautiskās tiesības, cilvēktiesības un ES pamattiesības, apdraudot ES demokrātiju, drošību, sabiedrisko kārtību un stratēģisko autonomiju, tādēļ ir vajadzīga kopīga ES reakcija, piemēram, izmantojot satvaru vienotai ES diplomātiskajai reakcijai, tostarp izmantojot ierobežojošus pasākumus, kas paredzēti ES kiberdiplomātijas instrumentu kopumā;

P.  tā kā Padome 2020. gada 30. jūlijā pirmo reizi nolēma noteikt ierobežojošus pasākumus pret personām, vienībām un struktūrām, kas ir atbildīgas par dažādiem kiberuzbrukumiem vai ir tajos iesaistītas, nolūkā labāk novērst un nepieļaut ļaunprātīgu rīcību kibertelpā, atturēt no tās un reaģēt uz to; tā kā tiesiskais regulējums ES kibersankciju režīmam tika pieņemts 2019. gada maijā;

Q.   tā kā kiberdiplomātijā un atturēšanas stratēģijās galvenais komponents ir attiecināšanas veidi;

R.  tā kā ES un NATO sadarbība saskaņā ar ES un NATO 2016. gada kopīgo deklarāciju pēdējos gados ir pastiprinājusies vairākās jomās, tostarp kiberdrošības un kiberaizsardzības jomā;

S.  tā kā ANO Valdības ekspertu grupas (UNGGE) 2010., 2013. un 2015. gada konsensa ziņojumi, ko apstiprinājusi ANO Ģenerālā asambleja, veido vispārēju normatīvo satvaru kiberstabilitātei, un tajā ir atzīts, ka kibertelpā piemēro spēkā esošās starptautiskās tiesības, tostarp ANO Statūtus visā to kopumā, un 11 brīvprātīgas, nesaistošas normas par valstu atbildīgu rīcību, kā arī uzticības veicināšanas pasākumus un spēju veidošanu,

Stāvoklis ES kiberaizsardzības spēju jomā

1.  uzsver, ka kopēja kiberaizsardzības politika un būtiska ES līmeņa sadarbība pie kopīgu un arī labāku kiberspēju veidošanas ir pamatelementi padziļinātas un uzlabotas Eiropas aizsardzības savienības izveidei un tiem ir vajadzīga sarežģīta tehnisko, stratēģisko un operatīvo spēju kombinācija; norāda, ka kiberaizsardzība attiecas uz darbībām, instrumentiem un procesiem, kuri ir samērīgi un atbilst starptautiskajām tiesībām, turklāt ietver gan militāros, gan civilos elementus un kuru mērķis cita starpā ir aizsargāt KDAP sakaru un informācijas tīklus, KDAP misijas un operācijas, kā arī palīdzēt dalībvalstīm; uzsver, ka gan kopējās, gan dalībvalstu militārās kiberaizsardzības spējas ir steidzami jāattīsta un jāpastiprina;

2.  atgādina, ka kibertelpas bezrobežu raksturs, kā arī ievērojamais kiberuzbrukumu skaits un to pieaugošā sarežģītība nozīmē, ka ir nepieciešama koordinēta Savienības līmeņa reakcija, tostarp kopējas dalībvalstu atbalsta spējas un dalībvalstu atbalsts ES kiberdiplomātijas instrumentu kopuma pasākumiem, kā arī intensīvāka ES un NATO sadarbība, balstoties uz informācijas apmaiņu starp kiberkrīzes reaģēšanas komandām, paraugprakses apmaiņu, pilnveidotu apmācību, pētniecību un militārajām mācībām;

3.  atzinīgi vērtē CDPF kā instrumentu, ar kura palīdzību būs iespējams atbalstīt dalībvalstu kiberaizsardzības spēju attīstīšanu; uzsver, ka, pārskatot CDPF, būtu vispirms jāapzina pašreizējie trūkumi un vājās vietas ES un valstu militārajās struktūrās; uzsver, ka ir jāuzlabo koordinācija starp ES iestādēm, aģentūrām un struktūrām, starp dalībvalstīm un ar tām, kā arī ar Eiropas Parlamentu, lai nodrošinātu, ka atjauninātais CDPF sasniedz ES kiberaizsardzības mērķus;

4.  aicina EĀDD un Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm turpināt izstrādāt vispusīgu pasākumu kopumu un saskaņotu IT drošības politiku, lai stiprinātu noturību, bet arī militāro kiberaizsardzības koordināciju; mudina stiprināt sadarbību ar ES civilo datorapdraudējumu reaģēšanas vienību (CERT-EU), lai aizsargātu tīklus, ko izmanto visas ES iestādes, struktūras un aģentūras, cieši sadarbojoties ar attiecīgo informācijas sistēmu pārvaldošo struktūrvienību vadītājiem, un uzlabot ES iestāžu, struktūru un aģentūru saziņu ar dalībvalstīm; prasa Parlamentam nodrošināt līdzdalību CERT-EU rezultātos nolūkā panākt tādu IT drošības līmeni, kas tam ļautu saņemt visu nepieciešamo klasificēto un neklasificēto informāciju, lai tas varētu pildīt savus pienākumus saskaņā ar Līgumiem, tostarp pašreizējā procesa rezultātā, kura mērķis ir aizstāt 2002. gada Iestāžu nolīgumu par piekļuvi informācijai drošības un aizsardzības jomā; aicina EĀDD nodrošināt, lai tā aktīviem, telpām un darbībām, tostarp galvenajai mītnei, ES delegācijām un KDAP misijām un operācijām, būtu atbilstīgs kiberdrošības līmenis;

5.  pieņem zināšanai CDPF 2018. gada mērķi izveidot ES militāro CERT tīklu; aicina dalībvalstis ievērojami palielināt spējas apmainīties ar klasificētu informāciju, lai, kad vien tas ir vajadzīgs un noderīgs, sekmētu informācijas apmaiņu, un izveidot ātru un drošu Eiropas tīklu kiberuzbrukumu konstatēšanai, novērtēšanai un novēršanai;

6.  atgādina, ka 2018. gada ES spēju attīstības prioritātēs, kas noteiktas saistībā ar Spēju attīstības plānu (CDP), ir apsvērta nepieciešamība attīstīt pilna spektra spējas un kiberaizsardzība ir noteikta par vienu no galvenajām prioritātēm; atgādina, ka CDP ir uzsvērts, ka kiberstāvokļa apzināšanās tehnoloģijām un aizsardzības kibertehnoloģijām ir būtiska nozīme drošības apdraudējumu novēršanā; atzinīgi vērtē EAA sniegto atbalstu dalībvalstīm saistībā ar to kibernoturības uzlabošanas spēju attīstīšanu, piemēram, spēju konstatēt un izturēt kiberuzbrukumus, kā arī atgūties no tiem; pieņem zināšanai dažādās dalībvalstu darbības, ko tās īstenojušas EAA ietvaros, tostarp EAA projektu “Kiberaizsardzības prasību izstrāde” (CyDRE), kura rezultātā būtu jāizstrādā kibertelpas operāciju korporatīvā arhitektūra, tostarp to darbības jomu, funkcionalitāti un prasības, pamatojoties uz valstu un ES tiesību aktiem;

7.  aicina dalībvalstis noteikt kopīgu saziņas standartu, ko varētu izmantot klasificētai un neklasificētai informācijai, lai veicinātu ātru rīcību un izveidotu drošu tīklu kiberuzbrukumu novēršanai;

8.  atzinīgi vērtē koordinēto ikgadējo pārskatu par aizsardzību (CARD), kurš ir pirmais pilnvērtīgais ES līmeņa aizsardzības pārskats un viens no galvenajiem instrumentiem, kas balsta dalībvalstu aizsardzības izdevumu, plānošanas un sadarbības vispārējo saskaņotību, un kuram būtu jāpalīdz veicināt investīcijas kiberaizsardzības spēju attīstībā;

9.  atzinīgi vērtē panākumus, kas jau gūti saistībā ar Eiropas aizsardzības rūpniecības attīstības programmu vairāku attiecīgu izlūkošanas, drošas saziņas un kiberaizsardzības projektu veidā; jo īpaši atzinīgi vērtē prasību izveidot viegli izvēršamu un savstarpēji savienotu kiberrīku kopumu aizsardzībai un to, ka EAF palīdzēs arī stiprināt noturību un uzlabot sagatavotību, reaģētspēju un sadarbību kiberjomā, ja vien par šādu prioritāti tiks nolemts sarunās par attiecīgajām EAF darba programmām; uzsver, ka ES spēja izstrādāt kiberaizsardzības projektus ir atkarīga no tehnoloģiju, iekārtu, pakalpojumu, datu un datu apstrādes kontroles un tai ir vajadzīga uzticama nozares ieinteresēto personu bāze, un vienlaikus aicina pilnībā īstenot un piemērot Aizsardzības iepirkuma direktīvu(6); aicina dalībvalstis izmantot EAF, lai kopīgi attīstītu kiberaizsardzības spējas;

10.  atzinīgi vērtē dalībvalstu sadarbības stiprināšanu kiberaizsardzības un vadības, kontroles, sakaru, datorsistēmu, izlūkdatu, novērošanas un izlūkošanas (C4ISR) jomā un progresu, kas panākts pastāvīgās strukturētās sadarbības (PESCO) ietvaros, tostarp īstenojot tādus konkrētus projektus kā Kiberdrošības ātrās reaģēšanas vienības un savstarpēja palīdzība kiberdrošības jomā; atgādina, ka EAF un PESCO piedāvā lieliskus veidus, kā attīstīt kiberaizsardzības spējas un paātrināt kiberdrošības iniciatīvas, piemēram, izmantojot Kiberdraudu un kiberincidentu reaģēšanas informācijas apmaiņas platformu un Kibertelpas un informācijas telpas koordinācijas centru; aicina visas dalībvalstis nodrošināt saskaņotību un uzmanības koncentrēšanu uz kiberspējām, attīstot stratēģisku vienotu pieeju prioritātēm; aicina sekmēt pētniecību, inovāciju un specializēto zināšanu apmaiņu, lai pilnvērtīgi izmantotu PESCO un EAF potenciālu; atzinīgi vērtē Padomes 2020. gada 5. novembra lēmumu atļaut trešām valstīm dažos konkrētos gadījumos pievienoties atsevišķiem PESCO projektiem, ņemot vērā to, ka tās var radīt pievienoto vērtību un nodrošināt tehniskās zināšanas un papildu spējas, un ar nosacījumu, ka tās atbilst politisko, materiālo un juridisko nosacījumu kopumam, par ko panākta vienošanās; uzsver, ka dalībvalstu un trešo valstu piedalīšanās ar kiberdrošību saistītos PESCO projektos, katru ārkārtas gadījumu izskatot atsevišķi un pamatojoties uz efektīvu savstarpīgumu, varētu būt ES stratēģiskajās interesēs, lai sasniegtu vērienīgākus mērķus;

11.  uzsver, ka kiberaizsardzība tiek uzskatīta par operatīvu uzdevumu visās KDAP misijās un ka kibernoturība un saistītās spējas ir jāizveido, jāpārbauda un jāizvērš pirms KDAP plānošanas procesu uzsākšanas; atgādina, ka ES misiju un operāciju sekmīga izpilde aizvien vairāk ir atkarīga no netraucētas piekļuves drošai kibertelpai, tādēļ ir vajadzīgas spēcīgas un noturīgas operatīvās kiberspējas, kā arī atbilstīga reaģēšana uz uzbrukumiem militāriem objektiem, misijām un operācijām; uzsver, ka saskaņā ar Civilās KDAP paktu civilajām KDAP misijām ir jābūt kibernoturīgām un attiecīgā gadījumā jāatbalsta uzņēmējvalstis, tostarp izmantojot pārraudzību, mentorēšanu un konsultācijas; iesaka izskatīt iespējas sekmēt mūsu partneru kiberspēju veidošanu, piemēram, paplašinot ES apmācību misiju pilnvaras, lai tajās ietvertu arī kiberaizsardzības aspektus vai lai uzsāktu civilās kibermisijas;

12.  atzinīgi vērtē Padomes 2019. gada 14. maija lēmumu par ierobežojošiem pasākumiem pret kiberuzbrukumiem, kuri apdraud Savienību vai tās dalībvalstis, kas ļauj ieviest mērķtiecīgus ierobežojošus pasākumus, lai atturētu no kiberuzbrukumiem un reaģētu uz tiem, ja tie rada apdraudējumu ES vai tās dalībvalstīm, tostarp kiberuzbrukumiem trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām; atzinīgi vērtē šādu ierobežojošu pasākumu noteikšanu 2020. gada jūlijā un 2020. gada oktobrī kā ticamu soli ES kiberdiplomātijas instrumentu kopuma, tostarp ierobežojošu pasākumu, īstenošanā un ES kiberatturēšanas nostājas stiprināšanā; aicina turpināt izstrādāt un stingri īstenot samērīgu ierobežojošu pasākumu sistēmu, lai ierobežotu kiberuzbrukumus, vienlaikus ievērojot Eiropas redzējumu par internetu, kas paredz, ka tas ir vienots, atvērts, neitrāls, bezmaksas, drošs un nesadrumstalots tīkls;

13.  atgādina, ka, ņemot vērā kibertehnoloģiju divējādo raksturu, militārajam sektoram ļoti svarīgi ir droši civilie produkti un pakalpojumi, kas tādējādi sekmē labāku kiberaizsardzību; atzinīgi vērtē darbu, kuru veic ENISA kopā ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām un kura mērķis ir nodrošināt ES ar IKT produktu, pakalpojumu un procesu sertifikācijas shēmām, lai paaugstinātu vispārējo kiberdrošības līmeni digitālajā vienotajā tirgū; uzsver ES izšķirošo celmlauža lomu tādu standartu izstrādē, kas veido kiberdrošības vidi, veicina godīgu konkurenci ES un pasaules mērogā un reaģē uz trešo valstu īstenotiem eksteritoriāliem pasākumiem un radītiem drošības riskiem; turklāt atzīst ENISA būtisko nozīmi, sniedzot atbalstu pētniecības iniciatīvām un citiem sadarbības veidiem, kuru mērķis ir uzlabot kiberdrošību; uzsver, ka investīcijas kiberaizsardzības un kiberdrošības spējās ir svarīgas, lai uzlabotu ES un dalībvalstu noturību un stratēģiskās spējas; šajā sakarā uzsver programmu “Digitālā Eiropa” un “Apvārsnis Eiropa”, jo īpaši tās kopas “Civilā drošība sabiedrībai”, nozīmi; norāda uz 2021.–2027. gada daudzgadu finanšu shēmā (DFS), kā arī Atveseļošanas un noturības mehānismā (ANM) pieejamo atbilstošo finanšu instrumentu nozīmi;

14.   atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu progresu kiberpavēlniecības ieviešanā armijās;

Stratēģiskais redzējums: kiberaizsardzības noturības panākšana

15.  norāda, ka Stratēģiskais kompass uzlabos un virzīs ES ambīciju līmeņa īstenošanu drošības un aizsardzības jomā un īstenos šīs ambīcijas kā spēju vajadzības, tostarp prioritāri kiberaizsardzības jomā, tādējādi palielinot ES un dalībvalstu spēju konstatēt, attiecināt, novērst un nepieļaut ļaunprātīgas kiberdarbības, atturēt no tām, reaģēt uz tām un atgūties no tām, stiprinot ES pozīciju, situācijas apzināšanos, tiesisko un ētisko regulējumu, rīkus, procedūras un partnerības;

16.  uzstāj, ka Stratēģiskajam kompasam būtu jāpadziļina stratēģiskā kultūra kiberjomā un jānovērš spēju un pilnvaru dublēšanās; uzsver, ka ir būtiski pārvarēt pašreizējo ES vispārējās kiberarhitektūras sadrumstalotību un sarežģītību un izstrādāt kopīgu redzējumu par to, kā panākt kibertelpas drošību un stabilitāti;

17.  uzsver, ka sadrumstalotība ir saistīta ar nopietnām bažām par resursu un personāla trūkumu ES līmenī, kas kavē sasniegt mērķi izveidot visdrošāko digitālo vidi, un tādēļ uzsver, ka ir jāpalielina gan resursi, gan personāls; mudina PV/AP un/vai dalībvalstis palielināt finanšu un kiberaizsardzības personāla resursus, jo īpaši kiberizlūkošanas analītiķu un kiberkriminālistikas ekspertu skaitu, kā arī viņu apmācību tādās jomās kā lēmumu pieņemšana un politikas veidošana, politikas īstenošana, reaģēšana uz kiberincidentiem un to izmeklēšana, tostarp kiberprasmju attīstīšana, lai stiprinātu ES spēju raksturot un attiecināt kiberuzbrukumus un tādējādi īsā termiņā nodrošināt pienācīgu politisko, civilo un militāro reakciju; prasa piešķirt papildu finansējumu CERT-EU un ES Izlūkošanas un situāciju centram (INTCEN) un atbalstīt dalībvalstis drošības operāciju centru (SOC) izveidē un stiprināšanā, lai izveidotu SOC tīklu visā ES, kas varētu uzlabot civilmilitāro sadarbību nolūkā laicīgi brīdināt par kiberdrošības incidentiem;

18.  norāda, ka saskaņota ES militārā apmācība un izglītība kiberjomā būtiski uzlabotu uzticēšanās līmeni dalībvalstu starpā, uzlabojot standarta darbības procedūras, nosakot skaidrākus noteikumus un uzlabojot piemērošanu; šajā sakarā norāda uz svarīgo apmācības darbu, ko kiberaizsardzības jomā veic Eiropas Drošības un aizsardzības koledža (EDAK), un šajā sakarā atzinīgi vērtē kiberjomas izglītības, apmācības, izvērtēšanas un mācību (ETEE) platformas izveidi, kuras mērķis ir nodrošināt kiberdrošības un kiberaizsardzības apmācību civilajam un militārajam personālam, kā arī panākt ar kiberjomu saistītās apmācības nepieciešamo saskaņošanu un standartizāciju; uzsver, ka EDAK būtu jāsaņem vairāk Savienības strukturālā finansējuma, lai tā spētu palielināt savu ieguldījumu ES kiberaizsardzības prasmju sekmēšanā, jo īpaši ņemot vērā to, ka ir vajadzīgi augsta līmeņa kiberjomas eksperti; aicina dalībvalstis sekmēt partnerības ar akadēmiskajām aprindām, lai atbalstītu kiberdrošības pētniecības un izstrādes programmas nolūkā izstrādāt jaunas kopīgas tehnoloģijas, rīkus un prasmes, kas būtu izmantojamas gan civilajā, gan militārajā sektorā; uzsver, ka izglītība ir svarīga, lai vairotu sabiedrības informētību un uzlabotu iedzīvotāju prasmes sevi pasargāt no kiberuzbrukumiem;

19.  uzsver, ka ES kiberaizsardzības politikas pasākumos ir jāietver dzimumu apsvērumi un ka tiem ir mērķtiecīgi jānovērš dzimumu nelīdztiesība kiberaizsardzības speciālistu vidū, jo īpaši īstenojot aktīvus dzimumneitrālus politikas pasākumus un pielāgotas apmācības programmas sievietēm;

20.  atgādina, ka kiberaizsardzībai ir gan militāra, gan civila dimensija un tādēļ ir vajadzīga ciešāka sadarbība, kā arī lielāka sinerģija un saskaņotība starp instrumentiem; uzsver, ka vispirms ir jāanalizē un jāapspriež sadarbības un koordinācijas problēmas, bet pēc tam arī cilvēkresursu un tehnisko resursu trūkums gan valstu, gan ES līmenī; norāda, ka šādu gan militāro, gan civilo resursu sekmīgu integrēšanu var nodrošināt tikai ar apmācību un mācībām, iesaistot visas attiecīgās ieinteresētās personas; šajā sakarā atzīmē NATO mācības “Locked Shields” kā vienu no labākajiem piemēriem, kā notiek kiberaizsardzības spēju testēšana un uzlabošana gan civilajā, gan militārajā jomā; tādēļ aicina PV/AP un Komisiju izstrādāt integrētu politikas pieeju un sekmēt sinerģiju un ciešu sadarbību starp militāro CERT tīklu, CERT-EU un CSIRT tīklu;

21.  atzinīgi vērtē PV/AP un Komisijas kopīgo paziņojumu “ES kiberdrošības stratēģija digitālajai desmitgadei”, kura mērķis ir uzlabot sinerģiju starp civilo, aizsardzības un kosmosa kiberdarbu un sadarbību šajā jomā; uzskata, ka stratēģija ir pavērsiens ES un dalībvalstu kibernoturības uzlabošanai, tādējādi stiprinot ES digitālo līderību un tās stratēģiskās spējas;

22.   iesaka izveidot kopīgu kibervienību, lai pastiprinātu sadarbību nolūkā reaģēt uz nepietiekamo informācijas apmaiņu ES iestāžu, struktūru un aģentūru starpā, tādējādi garantējot drošu un ātru informācijas tīklu, kā arī dodot iespēju pilnvērtīgi izmantot esošās struktūras, resursus un spējas; norāda, ka kopīgajai kibervienībai varētu būt liela nozīme ES aizsargāšanā pret smagiem pārrobežu kiberuzbrukumiem, balstoties uz pārrobežu informācijas apmaiņas koncepciju; uzsver koordinācijas nozīmi nolūkā nepieļaut struktūru un pienākumu pārklāšanos izveides laikā; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas 2021. gada 23. jūnija ieteikumu, kurā minēts, ka būtu jāizveido īpašas saskarnes ar kopīgo kibervienību, lai nodrošinātu informācijas apmaiņu ar kiberaizsardzības jomā strādājošajiem, jo īpaši izmantojot EĀDD pārstāvību; turklāt uzsver, ka attiecīgo PESCO projektu pārstāvjiem kopīgā kibervienība būtu jāatbalsta, jo īpaši attiecībā uz situācijas apzināšanos un sagatavotību;

23.  atgādina, ka, ņemot vērā kiberaizsardzības divējādo raksturu, kiberaizsardzības spēju uzlabošanai ir vajadzīgas arī civilās speciālās zināšanas par tīklu un informācijas drošību; uzsver, ka divējāda lietojuma standarta sistēmu izplatīšana var radīt problēmas saistībā ar to, ka sistēmas izmanto pieaugošs skaits valstisko dalībnieku, kā arī nevalstisko naidīgo dalībnieku; aicina Komisiju un dalībvalstis aktivizēt vairākas nozīmīgas “sviras”, piemēram, sertifikāciju, kā arī privātu dalībnieku atbildības uzraudzību; uzsver, ka tehnoloģisko inovāciju galvenokārt virza privāti uzņēmumi, tādēļ ļoti svarīga ir sadarbība ar privāto sektoru un civilajām ieinteresētajām personām, tostarp nozarēm un struktūrām, kas iesaistītas kritiskās infrastruktūras pārvaldībā, kā arī ar MVU, pilsonisko sabiedrību, organizācijām un akadēmiskajām aprindām un tā būtu jāpastiprina; pieņem zināšanai ierosinājumu pārskatīt Direktīvu par tīklu un informācijas sistēmu drošību (TID) un priekšlikumu direktīvai par kritisko vienību noturību, kuru mērķis ir aizsargāt kritisko infrastruktūru, uzlabot piegādes ķēdes drošību un palielināt regulētu dalībnieku iekļaušanu digitālajā ekosistēmā; atgādina, ka katrai dalībvalstij vajadzētu būt īpašai politikai attiecībā uz kiberdrošības piegādes ķēžu risku pārvaldību, jo īpaši pievēršoties jautājumam par uzticamiem pārdevējiem; atgādina arī to, ka TID direktīvā būtu jāņem vērā dalībvalstu kompetence, un norāda uz attiecīgajiem Drošības un aizsardzības apakškomitejas atzinumiem par abiem priekšlikumiem;

24.  atzinīgi vērtē to, ka 2020. gada 29. septembrī sāka darboties Kiberkrīžu sadarbības organizāciju tīkls (CyCLONe), kas ir vēl vairāk uzlabojis laicīgu informācijas apmaiņu un situācijas apzināšanos, novēršot trūkumus ES tehniskā un politiskajā līmenī; norāda, ka nolūkā panākt efektīvas kiberaizsardzības spējas informācijas apmaiņas kultūras jomā ir jāpāriet no principa “nepieciešamība zināt” uz principu “nepieciešamība kopīgot”;

25.  atzinīgi vērtē Komisijas rīcības plānu par civilo, aizsardzības un kosmosa nozaru sinerģiju un atgādina par šo trīs nozaru ciešo savstarpējo atkarību kiberaizsardzības jomā; norāda, ka atšķirībā no citām militārajām jomām kibertelpas “izveidē” izmantoto infrastruktūru galvenokārt darbina komercsubjekti, kas lielākoties atrodas ārpus ES, un tas rada rūpniecisku un tehnoloģisku atkarību no trešām personām; pauž stingru pārliecību, ka ES ir jāpalielina tehnoloģiskā suverenitāte un jāveicina inovācija, investējot tādu jaunu tehnoloģiju ētiskā izmantošanā drošības un aizsardzības jomā kā mākslīgais intelekts un kvantu datošana; stingri mudina dalībvalstīs izstrādāt uz mākslīgo intelektu vērstu pētniecības un izstrādes programmu; tomēr uzsver, ka tad, ja mākslīgais intelekts tiek izmantots militāros nolūkos, ir jāievēro starptautiskās cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības un ES ir jāuzņemas vadība globāla mākslīgā intelekta tiesiskā regulējuma sekmēšanā, balstoties uz demokrātiskām vērtībām un pieeju, kas paredz cilvēka iesaistīšanos procesā;

26.  norāda uz svarīgo darbu, ko veic ES Satelītcentrs (SatCen), un uzsver, ka Savienībai ir jābūt pietiekamiem resursiem satelītuzņēmumu un izlūkdatu vākšanas jomā; prasa aģentūrai izanalizēt un sniegt ziņojumu par ES un dalībvalstu satelītu drošību un/vai neaizsargātību pret kosmosa atkritumiem un kiberuzbrukumiem; uzsver, ka ES SatCen būtu jāsaņem lielāks strukturālais Savienības finansējums, lai tas varētu turpināt sniegt ieguldījumu Savienības darbībās; uzsver, ka, lai saglabātu un uzlabotu ES stratēģisko autonomiju situācijas apzināšanās jomā, kiberaizsardzības spējām ir izšķiroša nozīme nolūkā garantēt drošu un noturīgu informācijas apmaiņu ar SatCen gan attiecībā uz drošību no kosmosa, gan drošību kosmosā; uzsver, ka ES ir jācenšas novērst kosmosa telpas militarizāciju;

27.  atzinīgi vērtē Padomes lēmumu Bukarestē izveidot Eiropas Industriālo, tehnoloģisko un pētniecisko kiberdrošības kompetenču centru, caur ko ar kiberdrošību saistītais finansējums tiks novirzīts no programmas “Apvārsnis Eiropa” un programmas “Digitālā Eiropa”, un mudina īstenot raitu sadarbību ar tā valstu koordinācijas centru tīklu; uzsver centra nozīmi attiecīgo kiberdrošības projektu un iniciatīvu īstenošanā, kas palīdzēs radīt jaunas spējas, kuras ir būtiskas Savienības noturības stiprināšanai un koordinācijas pastiprināšanai starp civilo un aizsardzības kiberdrošības nozari; uzsver, ka Kiberdrošības kompetenču centram ir jāapvieno galvenās Eiropas ieinteresētās personas, tostarp nozare, akadēmiskās un pētniecības organizācijas un citas attiecīgas pilsoniskās sabiedrības apvienības, lai palielinātu un izplatītu zinātību kiberdrošības jomā visā ES;

28.  uzsver šifrēšanas nozīmīgumu un to, ka ir svarīgi nodrošināt likumīgu piekļuvi šifrētiem datiem; atgādina, ka datu šifrēšanas un šādu spēju uzlabošana un maksimāli plaša izmantošana var sniegt ievērojamu ieguldījumu valstu, sabiedrību un rūpniecības kiberdrošībā; atbalsta programmu “Eiropas digitālā suverenitāte”, kuras mērķis ir sekmēt un uzlabot pašreizējās spējas kiberrīku un šifrēšanas rīku ziņā, iedvesmojoties no tādām Eiropas pamattiesībām un pamatvērtībām kā privātums, vārda brīvība un demokrātija, nolūkā uzlabot Eiropas konkurētspēju kiberdrošības tirgū un veicināt iekšējo pieprasījumu;

29.  atzinīgi vērtē gaidāmo dokumentu “Militārais redzējums un stratēģija par kibertelpu kā operāciju jomu”, kurā kibertelpa tiks definēta kā ES KDAP operāciju joma; aicina pastāvīgi izvērtēt KDAP misiju informācijas infrastruktūras neaizsargātību un īstenot kopējus saskaņotus standartus kiberaizsardzības izglītībā, apmācībā un mācībās, lai atbalstītu KDAP misijas;

30.  pauž nožēlu par to, ka pašreizējie ierobežojumi ES Militārās plānošanas un īstenošanas centra (MPĪC) klasificētajās sistēmās kavē tā spējas; tādēļ aicina EĀDD ātri aprīkot MPĪC ar vismodernāko autonomu un drošu sakaru un informācijas sistēmu (CIS), kas spēj apstrādāt klasificētus ES datus tā KDAP misijām un operācijām un kam ir pienācīgs aizsardzības un noturības līmenis un izveidots spēku štābs;

31.  aicina kiberdrošību vēl vairāk integrēt ES mehānismos reaģēšanai krīzes situācijās un sasaistīt esošās iniciatīvas, struktūras un procedūras dažādās kiberkopienās, lai uzlabotu savstarpējo palīdzību un operatīvo sadarbību starp dalībvalstīm, jo īpaši lielu kiberuzbrukumu gadījumā, nolūkā palielināt sadarbspēju un veidot kopīgu izpratni par kiberaizsardzību; stingri uzsver, ka ir svarīgi organizēt turpmākas mācības, palielinot to biežumu, un uz scenārijiem balstītas politikas diskusijas par krīžu pārvarēšanu, tostarp par savstarpējās palīdzības klauzulu (LES 42. panta 7. punkts) hipotētiska tāda nopietna kiberuzbrukuma scenārijā, kuru varētu uzskatīt par bruņotu uzbrukumu; aicina ar šādām iniciatīvām stiprināt kopējo izpratni par savstarpējās palīdzības un/vai solidaritātes īstenošanas procedūrām saskaņā ar LES 42. panta 7. punktu un LESD 222. pantu, tostarp ar konkrētu mērķi padarīt šīs procedūras piemērojamas attiecībā uz kiberuzbrukumiem dalībvalstīm; atzinīgi vērtē NATO Briseles 2021. gada 14. jūnija samita paziņojumu, kurā atkārtoti apliecināta NATO apņemšanās vienmēr izmantot visas spējas, lai aktīvi atturētu visu kiberdraudu spektru, kā arī aizstāvētos un pretotos tiem, tostarp lēmumu piemērot 5. pantu, katru gadījumu izvērtējot atsevišķi; atzinīgi vērtē turpmāku diskusiju par saikni starp ES kiberdrošības krīžu pārvaldības satvaru un kiberdiplomātijas instrumentu kopumu;

32.  norāda, ka ES ir aizvien biežāk iesaistīta hibrīdkonfliktos ar ģeopolitiskajiem pretiniekiem; uzsver, ka tās ir īpaši destabilizējošas un bīstamas darbības, jo izveido neskaidras robežas starp karu un mieru, destabilizē demokrātiskas iekārtas un izraisa šaubas mērķiedzīvotāju prātos; atgādina, ka šie uzbrukumi paši par sevi nereti nav pietiekami nopietni, lai piemērotu NATO līguma 5. pantu vai LES 42. panta 7. punktu, lai gan tiem ir kumulatīva stratēģiskā ietekme un to nav iespējams efektīvi risināt tikai ar cietušās dalībvalsts pretpasākumiem; uzskata, ka tādēļ ES būtu jācenšas rast risinājumu, lai novērstu šo juridisko vakuumu, mainot LES 42. panta 7. punkta un LESD 222. panta interpretāciju tā, lai paturētu tiesības uz kolektīvo aizsardzību arī situācijā, kas nesasniedz kolektīvās aizsardzības robežvērtību, un lai būtu iespējami ES dalībvalstu brīvprātīgi kolektīvie pretpasākumi, un starptautiskā līmenī būtu jāstrādā ar sabiedrotajiem pie līdzīga starptautiska risinājuma; uzsver, ka tas ir vienīgais efektīvais veids, kā novērst paralīzi reaģēšanā uz hibrīddraudiem, un instruments mūsu pretinieku izmaksu paaugstināšanai;

33.  atkārtoti norāda, ka kopējas spēcīgas attiecināšanas spējas ir viens no galvenajiem instrumentiem ES un dalībvalstu spēju stiprināšanai un būtisks efektīvas kiberaizsardzības un kiberatturēšanas elements; uzsver, ka, ES līmenī uzlabojot informācijas apmaiņu dalībvalstu starpā par tehniskiem jautājumiem, analīzi un apdraudējumu izlūkdatiem, varētu panākt kolektīvu attiecināšanu ES līmenī; atzīst, ka kiberaizsardzība zināmā mērā ir efektīvāka, ja tajā ir iekļauti arī daži uzbrūkoši līdzekļi un pasākumi, bet ar nosacījumu, ka to izmantošana atbilst starptautiskajām tiesībām; uzsver, ka kiberuzbrukumu skaidra attiecināšana ir noderīgs atturēšanas instruments; aicina apsvērt ļaunprātīgu kiberdarbību vienotu publisku attiecināšanu, ietverot iespēju EĀDD vadībā sagatavot kiberrīcības ziņojumus konkrētiem dalībniekiem, lai ES līmenī sniegtu kopsavilkumu par valstu finansētām ļaunprātīgām kiberdarbībām pret dalībvalstīm;

34.  uzskata, ka ES un NATO kibersadarbībai ir izšķiroša nozīme, jo tā varētu darīt iespējamu un stiprināt ļaunprātīgu kiberincidentu oficiālu kolektīvo attiecināšanu un līdz ar to ļaut piemērot ierobežojošas sankcijas un pasākumus; norāda, ka, ja pārkāpēji būtu informēti par iespējamo pretpasākumu klāstu, to samērīgumu, piemērotību un atbilstību starptautiskajām tiesībām, jo īpaši ANO Statūtiem (pamatojoties uz kiberuzbrukumu smagumu, mērogu un mērķi), kopumā tiktu panākta efektīva noturība un atturēšana;

35.  atzinīgi vērtē AP/PV priekšlikumu mudināt un sekmēt dalībvalstu ES kiberizlūkošanas darba grupas izveidi, kura strādātu INTCEN ietvaros, lai sekmētu stratēģisku izlūkošanas sadarbību kiberdraudu un kiberdarbību jomā nolūkā turpināt atbalstīt ES situācijas apzināšanos un lēmumu pieņemšanu saistībā ar kopīgu diplomātisko atbildi; mudina panākt turpmāku progresu attiecībā uz kopīgo priekšlikumu kopumu, jo īpaši pašreizējo mijiedarbību ar ES Hibrīddraudu analīzes vienību un NATO Hibrīdanalīzes vienību, attiecībā uz informācijas apmaiņu situācijas apzināšanās un analīzes jomā, kā arī attiecībā uz taktisko un operatīvo sadarbību;

Partnerību stiprināšana un ES lomas palielināšana starptautiskajā kontekstā

36.  uzskata, ka sadarbībai ar NATO kiberaizsardzības jomā ir svarīga nozīme, lai novērstu kiberuzbrukumus, kuri ietekmē dalībvalstu kolektīvo drošību, kā arī atturētu no šādiem kiberuzbrukumiem un reaģētu uz tiem; aicina dalībvalstis pilnībā kopīgot pierādījumus un izlūkdatus, lai tos izmantotu kibersankciju sarakstu izveidē; aicina pastiprināt koordināciju ar NATO šajā jautājumā, piedaloties kiberdrošības mācībās un kopīgā apmācībā, piemēram, paralēlajās un koordinētajās mācībās ();

37.  atzīst, ka ES un NATO būtu jākoordinējas gadījumos, kad naidīgi subjekti apdraud Eiroatlantiskās drošības intereses; pauž bažas par jo īpaši Ķīnas, Krievijas un Ziemeļkorejas sistemātisko agresīvo rīcību kibertelpā, tostarp par daudziem kiberuzbrukumiem valsts iestādēm un privātiem uzņēmumiem; uzskata, ka ES un NATO sadarbībā galvenā uzmanība būtu jāpievērš izaicinājumiem kibertehnoloģiju, hibrīdtehnoloģiju, kā arī jauno un revolucionāro tehnoloģiju (EDT), kosmosa, ieroču kontroles un neizplatīšanas jomā; mudina ar ES un NATO sadarbību nodrošināt noturīgus, izmaksu ziņā pieejamus un drošus ātrdarbīgus tīklus atbilstoši ES un nacionālās drošības standartiem, kas garantē nacionālos un starptautiskos informācijas tīklus, kuri spēj nodrošināt sensitīvu datu un saziņas šifrēšanu;

38.  atzinīgi vērtē vienošanos starp CERT-EU un NATO Datorincidentu reaģēšanas centru (NCIRC) nolūkā nodrošināt spēju reaģēt uz apdraudējumiem reāllaikā, uzlabojot kiberincidentu novēršanu, konstatēšanu un reaģēšanu uz tiem gan ES, gan NATO; uzsver arī to, ka ir svarīgi palielināt kiberaizsardzības apmācības spējas par IT un kibersistēmām sadarbībā ar NATO Kopējo kiberaizsardzības izcilības centru (CCD COE) un NATO Sakaru un informācijas akadēmiju (NCI);

39.  aicina vēl vairāk pastiprināt ES un NATO sadarbību, jo īpaši attiecībā uz kiberaizsardzības sadarbspējas prasībām, meklējot iespējamu papildināmību un savstarpēji izdevīgu spēju stiprināšanu, sekmējot attiecīgo KDAP struktūru sasaistīšanu ar NATO Apvienoto misiju tīklošanu, izvairoties no dublēšanās un atzīstot savus attiecīgos pienākumus; mudina pastiprināt ES PESCO, kā arī NATO Viedās aizsardzības, savienoto spēku iniciatīvu un aizsardzības investīciju solījumu, sekmēt resursu apvienošanu un koplietošanu, tādējādi cenšoties panākt labāku sinerģiju un lielāku efektivitāti attiecībās starp piegādātājiem un galalietotājiem; atzinīgi vērtē ES un NATO sadarbības progresu kiberaizsardzības jomā, sevišķi saistībā ar koncepciju un pieredzes apmaiņu, abpusēju piedalīšanos kibermācībās un savstarpējiem informatīviem ziņojumiem, jo īpaši par krīžu pārvaldības kiberdimensiju; ierosina izveidot kopīgu ES un NATO kiberdraudu informācijas centru, kā arī kopīgu kiberdrošības darba grupu;

40.  aicina ciešāk koordinēt kiberaizsardzību starp dalībvalstīm, ES iestādēm, NATO sabiedrotajiem, ANO un Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO); šajā sakarā mudina vēl vairāk veicināt EDSO uzticības veicināšanas pasākumus kibertelpai un uzsver nepieciešamību izstrādāt efektīvus starptautiskās sadarbības instrumentus, lai atbalstītu partneru kiberspēju veidošanas stiprināšanu, kā arī izstrādāt un sekmēt uzticības veicināšanas pasākumus un iekļaujošu sadarbību ar pilsonisko sabiedrību un ieinteresētajām personām; atzinīgi vērtē nozīmi, kas 2021. gada 19. aprīļa ES stratēģijā par sadarbību Klusā okeāna reģionā piešķirta globālai, atvērtai, brīvai, stabilai un drošai kibertelpai; aicina aktīvi veidot ciešākas saiknes ar līdzīgi domājošām demokrātiskām valstīm Klusā okeāna reģionā, piemēram, ar ASV, Dienvidkoreju, Japānu, Indiju, Austrāliju un Taivānu, lai dalītos ar zināšanām un pieredzi, kā arī apmainītos ar informāciju par kiberdraudu novēršanu; turklāt uzsver, ka ir svarīgi sadarboties ar citām valstīm, jo īpaši ES tiešajām kaimiņvalstīm, lai palīdzētu tām veidot spējas sevi aizsargāt pret kiberdrošības apdraudējumiem; atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu kiberdrošības programmām Rietumbalkānos un Austrumu partnerības valstīs; uzsver, ka steidzami ir jāievēro starptautiskās tiesības, tostarp ANO Statūti kopumā, un plaši atzītais starptautiskais normatīvais regulējums attiecībā uz valstu atbildīgu rīcību, kā arī jādod ieguldījums ANO kontekstā notiekošajās diskusijās par starptautisko tiesību piemērošanas kārtību kibertelpā;

41.  uzsver, ka kiberjomā ir svarīgi panākt spēcīgu partnerību ar Apvienoto Karalisti, kas ir vadošā valsts kiberaizsardzības arsenāla ziņā; aicina Komisiju izskatīt iespēju atsākt procesu, kura mērķis ir izstrādāt oficiālu un strukturētu satvaru nākotnes sadarbībai šajā jomā;

42.  uzsver, ka kibertelpā ir jānodrošina miers un stabilitāte; aicina visas dalībvalstis un ES uzņemties vadību ANO aizgādnībā notiekošo diskusiju un iniciatīvu laikā, tostarp ierosinot rīcības programmu, piemērot proaktīvu pieeju starptautiski vienota tiesiskā regulējuma ieviešanā un palīdzēt patiesi sekmēt pārskatatbildību, atbilstību jaunām normām un digitālo tehnoloģiju ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu, kā arī veicināt valstu atbildīgu rīcību kibertelpā, pamatojoties uz ANO Ģenerālās asamblejas apstiprinātajiem konsensa ziņojumiem; atzinīgi vērtē OEWG galīgā ziņojuma ieteikumus, jo īpaši par rīcības programmas izstrādi; mudina ANO sekmēt dialogu starp valstīm, pētniekiem, akadēmiķiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, ar humāno palīdzību saistītu darbību veicējiem un privāto sektoru, lai nodrošinātu iekļaujošus politikas veidošanas procesus jauniem starptautiskiem noteikumiem; aicina paātrināt visus šābrīža daudzpusējos centienus, lai normatīvie un reglamentējošie noteikumi neatpaliktu no tehnoloģiskās attīstības un jaunām karadarbības metodēm; aicina modernizēt ieroču kontroles sistēmu, lai izvairītos no digitālās pelēkās zonas rašanās; prasa pastiprināt ANO miera uzturēšanas misijas ar kiberaizsardzības spējām atbilstīgi to pilnvaru efektīvai īstenošanai;

43.  atkārtoti pauž savu nostāju attiecībā uz tādu pilnībā autonomu ieroču izstrādes, ražošanas un izmantošanas aizliegumu, kas spēj veikt uzbrukumus bez būtiskas cilvēka iejaukšanās; aicina AP/PV, dalībvalstis un Eiropadomi pieņemt kopēju nostāju autonomu ieroču sistēmu jautājumā, paredzot, ka cilvēki lielā mērā kontrolē šādu ieroču sistēmu kritiski svarīgās funkcijas; prasa sākt starptautiskas sarunas par juridiski saistošu instrumentu, ar kuru tiktu aizliegti pilnībā autonomi ieroči;

44.  uzsver valstu parlamentu sadarbības nozīmi nolūkā apmainīties ar paraugpraksi kiberaizsardzības jomā;

o
o   o

45.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomei, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES aģentūrām aizsardzības un kiberdrošības jomā, NATO ģenerālsekretāram, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 194, 19.7.2016., 1. lpp. (2) OV L 151, 7.6.2019., 15. lpp. (3) OV L 246, 30.7.2020., 12. lpp. (4) OV L 351 I, 22.10.2020., 5. lpp. (5) OV C 28, 27.1.2020., 57. lpp. (6) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/81/EK (2009. gada 13. jūlijs), ar kuru koordinē procedūras attiecībā uz to, kā līgumslēdzējas iestādes vai subjekti, kas darbojas drošības un aizsardzības jomā, piešķir noteiktu būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības (OV L 216, 20.8.2009., 76. lpp.).