Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 79. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 45. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, jo īpaši tā 5., 10., 12. un 16. principu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, jo īpaši tās 4. protokola 2. pantu,

–  ņemot vērā Savienības acquis legālās migrācijas jomā, kas izstrādāts laikā no 2003. līdz 2021. gadam un reglamentē Savienībā strādājošu trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus un tiesības, un ietver:

–  Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 20. oktobra Direktīvu (ES) 2021/1883 par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2009/50/EK(1),

–  Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 11. maija Direktīvu (ES) 2016/801 par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos pētniecības, studiju, stažēšanās, brīvprātīga darba, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu un viesaukles darba nolūkā(2),

–  Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/36/ES par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem nodarbinātības kā sezonas darbiniekiem nolūkā(3),

–  Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/66/ES par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros(4),

–  Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/98/ES par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi(5),

–  Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Direktīvu 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi(6),

–  Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīva 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji(7),

–  Padomes Direktīva 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 13. aprīļa Regulu (ES) 2016/589 par Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu (EURES), darba ņēmēju piekļuvi mobilitātes pakalpojumiem un turpmāku darba tirgu integrāciju un ar ko groza Regulas (ES) Nr. 492/2011 un (ES) Nr. 1296/2013(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES) 2019/1149, ar ko izveido Eiropas Darba iestādi, groza Regulas (EK) Nr. 883/2004, (ES) Nr. 492/2011 un (ES) 2016/589 un atceļ Lēmumu (ES) 2016/344(11),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2021. gada 24. jūnija secinājumus par Covid-19 un migrāciju, jo īpaši 12. secinājumu,

–  ņemot vērā ES Ārkārtas trasta fondu Āfrikai,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2019. gada 29. marta darba dokumentu “ES tiesību aktu par likumīgu migrāciju atbilstības pārbaude” (“Fitness Check on EU Legislation on legal migration”) (“atbilstības pārbaude”),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. maija paziņojumu „Eiropas programma migrācijas jomā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 24. novembra paziņojumu „Rīcības plāns par integrāciju un iekļaušanu 2021.–2027. gadam”,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 6. aprīļa paziņojumu „Ceļā uz kopējās Eiropas patvēruma sistēmas reformu un labākām iespējām likumīgai nokļūšanai Eiropā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 12. septembra paziņojumu „Līdzsvarotas un vispusīgas migrācijas politikas sastāvdaļa — likumīgu ceļu uz Eiropu nostiprināšana”,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 23. septembra paziņojumu par jaunu migrācijas un patvēruma paktu,

–  ņemot vērā ES un Āfrikas Valletas samitā par migrāciju 2015. gada 11. un 12. novembrī pieņemto rīcības plānu un politisko deklarāciju, jo īpaši to attiecīgās daļas par likumīgu migrāciju un mobilitāti,

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 11. jūnija paziņojumu presei “Talantu partnerības: Komisija sāk jaunu iniciatīvu, lai risinātu ES prasmju trūkuma problēmu un uzlabotu migrācijas jomā īstenoto sadarbību ar partnervalstīm” („Talent Partnerships: Commission launches new initiative to address EU skills shortages and improve migration cooperation with partner countries”),

–  ņemot vērā Komisijas Kopīgā pētniecības centra 2020. gada 23. aprīļa pētījumu „Svarīgākie darba ņēmēji, kuri ir imigranti, — viņu ieguldījums Eiropas reakcijā uz Covid-19” un tā 2020. gada 19. maija tehnisko ziņojumu „Neaizsargāts darbaspēks — migrējošie darba ņēmēji Covid-19 pandēmijas laikā”,

–  ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā(12),

–  ņemot vērā 2020. gada 19. jūnija rezolūciju par Eiropas aizsardzību pārrobežu un sezonālajiem darba ņēmējiem saistībā ar Covid-19 krīzi(13),

–  ņemot vērā 2021. gada 20. maija rezolūciju par jaunām pieejām likumīgai darbaspēka migrācijai un kuras pamatā ir Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas patstāvīgais ziņojums(14),

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta 2015. gada septembra pētījumu “Jaunu iespēju izpēte attiecībā uz tiesību aktiem par darbaspēka migrāciju uz Eiropas Savienību” (“Exploring new avenues for legislation for labour migration to the European Union”),

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta 2015. gada oktobra pētījumu “ES sadarbība ar trešām valstīm migrācijas jomā” (“EU cooperation with third countries in the field of migration”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2019. gada marta pētījumu “Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas legālās migrācijas jomā” (“The cost of non-Europe in the area of legal migration”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2021. gada septembra pētījumu „Eiropas pievienotās vērtības novērtējums par legālās migrācijas politiku un tiesību aktiem”

–  ņemot vērā Eiropas migrācijas tīkla pētījumus,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, jo īpaši tās 13. pantu,

–  ņemot vērā 2018. gada 19. decembra globālo paktu par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas Starptautiskās Darba konferences pieņemtos starptautiskos darba standartus darbaspēka migrācijas jomā,

–  ņemot vērā Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1990. gada 18. decembrī,

–  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas pētījumus par legālo migrāciju,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā Globālās attīstības centra 2019. gada 15. jūlija pētījumu “Maximizing the Shared Benefits of Legal Migration Pathways: Lessons from Germany’s Skills Partnerships” (Legālas migrācijas ceļu kopīgo priekšrocību maksimāla izmantošana: Vācijas prasmju partnerību pieredze),

–  ņemot vērā ziņojumu par migrāciju no Āfrikas - apstrīdot Starptautiskās Migrācijas organizācijas 2020. gada oktobra vēstījumu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2021. gada augusta pētījumu „Komisijas jaunā Migrācijas un patvēruma pakta – horizontāls aizstājošs ietekmes novērtējums”,

–  ņemot vērā Reglamenta 47. un 54. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A9-0314/2021),

A.  tā kā spēkā esošo tiesību aktu par darbaspēka migrāciju pienācīga īstenošana ir vienlīdz svarīga, lai ierosinātu jaunus tiesību aktus;

B.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 79. panta 1. punktā ir noteikts, ka „Savienība izstrādā kopēju imigrācijas politiku, kuras mērķis ir visos posmos nodrošināt efektīvu migrācijas plūsmu pārvaldību, taisnīgu attieksmi pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstīs, kā arī novērst nelikumīgu imigrāciju un cilvēku tirdzniecību un uzlabot to apkarošanas pasākumus”;

C.  tā kā Savienība ir viena no galvenajām investorēm cilvēkkapitāla attīstībā kaimiņvalstīs;

D.  tā kā papildu likumīgu ceļu izveide Savienības līmenī varētu palīdzēt dalībvalstīm nodrošināt instrumentu, ar ko pienācīgi risināt gaidāmās demogrāfiskās problēmas, apmierināt darba tirgu prasības, ko nevar apmierināt vietējais darbaspēks, un uzlabot prasmju atbilstību darba tirgos;

E.  tā kā 2020. gadā 23 miljoni trešo valstu valstspiederīgo likumīgi dzīvoja dalībvalstīs aptuveni 5,1 % no kopējā Savienības iedzīvotāju skaita(15);

F.  tā kā ilgtermiņa uzturēšanās atļauju zemais izdošanas līmenis liecina, ka varētu būt vajadzība uzlabot to pievilcību, ko varētu panākt, pārskatot Direktīvu 2003/109/EK, lai noskaidrotu priekšrocības, ko sniedz ES ilgtermiņa uzturēšanās atļaujas saņemšana un tuvināšana; valstu tiesību aktu sistēmas;

G.  tā kā saskaņā ar Eiropas Komisijas ziņojumu par demogrāfisko pārmaiņu ietekmi, kas pieņemts 2020. gada 17. jūnijā(16), Savienības iedzīvotāju vidējais vecums pašreiz ir 44 gadi, jau vairākus gadus ir palielinājies un turpinās augt tādā pašā tempā vēl divdesmit gadus;

H.  tā kā tas nozīmē, ka nākamajās desmitgadēs Savienība saskarsies ar situāciju, ka arvien lielāku iedzīvotāju daļu veidos 65 gadus veci un vecāki iedzīvotāji, savukārt tiek prognozēts, ka tajā pašā laikposmā samazināsies to iedzīvotāju īpatsvars, kuri ir darbspējīgā vecumā;

I.  tā kā atbilstības pārbaudē ir norādīts, ka pašreizējiem Savienības noteikumiem par likumīgu migrāciju ir bijusi ierobežota ietekme attiecībā uz Savienības darba tirgum un ekonomikai nepieciešamo prasmju un talantu piesaistīšanu un ka pašreizējais tiesiskais regulējums ir „sadrumstalots un izraisa vairākas nepilnības, kā arī īstenošanas problēmas”;

J.  tā kā atbilstības pārbaudes galvenie konstatējumi liecina, ka migrācijas plūsmu pārvaldībā būtiska nozīme ir efektīvai likumīgas migrācijas politikai;

K.  tā kā komisāre Ilva Johansone saistībā ar talantu partnerību atklāšanas pasākumu 2021. gada 11. jūnijā paziņoja, ka Komisijas stratēģiskais mērķis ir neatbilstīgo migrāciju aizstāt ar likumīgu ieceļošanu(17);

L.  tā kā vīzu pasākumi var būt pozitīvs stimuls sadarbībā ar trešām valstīm; tā kā nesen pārskatītā Vīzu kodeksa(18) pilnīga īstenošana un papildu centieni atvieglot vīzu režīmu ar trešām valstīm ir daļa no visaptverošas pieejas migrācijas politikai, kas izklāstīta jaunajā Migrācijas un patvēruma paktā; tā kā ciešāka sadarbība un informācijas apmaiņa palīdzētu atklāt vīzu režīma ļaunprātīgu izmantošanu;

M.  tā kā partnerības sistēmas starp dalībvalstīm un trešām valstīm var būt būtisks instruments, lai paātrinātu legālo darba migrantu prasmju un kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu;

N.  tā kā vairākas dalībvalstis jau ir iesaistījušās veiksmīgās partnerībās ar trešām valstīm, lai izveidotu likumīgu darbaspēka migrācijas ceļu un ar izmēģinājuma projektu palīdzību apmierinātu darba tirgus prasības mazākā mērogā; tā kā talantu partnerību pamatā vajadzētu būt pozitīvai pieredzei, kas gūta šajos projektos;

O.  tā kā atjaunotā Eiropas partnerība integrācijai ar sociālajiem un ekonomiskajiem partneriem paredz paplašināt turpmāko sadarbību darbaspēka migrācijas jomā;

P.  tā kā prasmju neatbilstība dalībvalstu darba tirgos Savienībai ir izrādījusies ļoti dārga un saskaņā ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada pētījumu(19) tās ekonomika zaudē vairāk nekā 2 % no produktivitātes gadā; tā kā ziņojumā norādīts, ka neatbilstība vērojama visos prasmju līmeņos — diapazonā no pavāriem un kravas automobiļu vadītājiem līdz ārstiem un skolotājiem; tā kā pētījumā precizēts, ka ar spēka esošajām likumdošanas shēmām nepietiek, lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienība saglabā konkurētspēju īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā, un lai nodrošinātu dalībvalstu darba tirgu prasības;

Q.  tā kā 2017. gadā aptuveni 3,1 miljonam trešo valstu valstspiederīgo bija ES ilgtermiņa uzturēšanās atļauja salīdzinājumā ar aptuveni 7,1 miljonu trešo valstu valstspiederīgo, kuriem bija valsts ilgtermiņa uzturēšanās atļauja(20);

R.  tā kā divi galvenie Direktīvas 2011/98/ES mērķi ir atvieglot pieteikšanās procedūras apvienotai darba un uzturēšanās atļaujai un nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi; tā kā minētās direktīvas novērtējumā atbilstības pārbaudes ietvaros un tās īstenošanas ziņojumā tika konstatētas vairākas nepilnības šo mērķu sasniegšanā; tā kā, lai novērstu šos trūkumus, Komisija jaunajā Migrācijas un patvēruma paktā paziņoja par vairākām jaunām iniciatīvām, tostarp par minētās direktīvas pārskatīšanu;

S.  tā kā tehnikas attīstība ir mainījusi pasaules darbības veidu un radījusi situāciju, kurā daudzi Savienības darbinieki un pašnodarbinātas personas strādā attālināti; tā kā attālinātie darbinieki pašlaik ir iestrēguši no juridiskā viedokļa „pelēkajā zonā”, jo viņi nevar pieteikties tradicionālai darba atļaujai kādā dalībvalstī(21);

T.  tā kā vairākas dalībvalstis ir ieviesušas „digitālā nomada vīzas”, kuru mērķis ir atvieglot tāldarbinieku vai attālinātu pašnodarbināto personu uzturēšanos dalībvalstī un ļaut viņiem strādāt(22);

U.  tā kā Savienībā notiek ekonomikas atlabšana pēc pandēmijas; tā kā uzlabotas likumīgas darbaspēka migrācijas sistēmas ir izšķirošs faktors Savienības ekonomikas atveseļošanā;

V.  tā ka saskaņā ar Komisijas Kopīgā pētniecības centra 2020. gada 23. aprīļa pētījumu „Svarīgākie darbinieki, kuri ir imigranti, — viņu ieguldījums Eiropas reakcijā uz Covid-19”, vidēji 13% no darbiniekiem, kuriem ir nozīmīga loma sabiedrību funkcionēšanai, ir imigrējuši uz Savienību, kas liecina, ka viņiem bijusi nozīmīga loma attiecībā uz Savienības spēju risināt ar Covid-19 pandēmiju saistītās problēmas;

W.  tā kā ir tiešā saikne starp likumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo dzīvošanas tiesībām un to, ka darba devēji pakļauj viņus iespējamai darbaspēka ekspluatācijai; tā kā ir izskanējuši aicinājumi pakāpeniski atcelt šāda veida atļaujas un tā vietā ļaut trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzturas likumīgi, mainīt darba devējus, nezaudējot darba atļaujas(23);

X.  tā kā Direktīvā 2009/52/EK ir paredzētas sankcijas un pasākumi, ko var piemērot pret darba devējiem, kuri nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi; tā kā trešo valstu valstspiederīgos, kuri likumīgi ieceļojuši Savienībā, arī var ekspluatēt un viņiem būtu jāsaņem tāds pats aizsardzības līmenis;

Y.  tā kā Eiropas Darba iestāde ir stiprinājusi savas pārrobežu operatīvās spējas atbalstīt un stiprināt valstu darba inspekcijas un iestādes, kā arī sociālos partnerus, lai veicinātu taisnīgu darbaspēka mobilitāti un novērstu pārrobežu krāpšanu un ļaunprātīgu izmantošanu,

1.  uzskata — lai risinātu gaidāmās demogrāfiskās problēmas dalībvalstīs, jo dati liecina, ka tiek prognozēts, ka līdz 2050. gadam to iedzīvotāju īpatsvars, kuri ir 65 gadus veci vai vecāki, būs aptuveni viena trešdaļa no Savienības iedzīvotāju skaita(24), kas radīs ievērojamu darbaspēka trūkumu visos prasmju līmeņos(25), Savienībai ir jāpiedāvā jaunas iespējas likumīgai darbaspēka migrācijai uz Savienību, vienlaikus ņemot vērā arī to, ka dalībvalstu darba tirgi ir atšķirīgi un saskaras ar dažādiem darbaspēka trūkuma un problēmu veidiem; uzskata, ka šādas jaunas iespējas būs nepieciešamas, lai palielinātu Savienības ekonomisko konkurētspēju un tās globālo ietekmi kā demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un brīvas preču un pakalpojumu tirdzniecības aizstāvei un kā līderei cīņā pret klimata pārmaiņām; norāda, ka šādām jaunām iespējām būtu jānodrošina pienācīgi darba apstākļi un jāsamazina trešo valstu darbinieku ekspluatācija; turklāt norāda, ka situācijā, kad tiek samazināti šķēršļi likumīgai darbaspēka migrācijai un tiek samazināta trešo valstu darbinieku diskriminācija darba tirgū, tiek lēsts, ka Savienībā varētu panākt ilgtermiņa IKP pieaugumu EUR 74 miljardu apmērā gadā(26); pauž bažas par to, ka lieli šķēršļi likumīgai darbaspēka migrācijai mazina Savienības pievilcību visu prasmju līmeņu darbinieku globālajā konkurencē; uzsver, ka jaunu likumīgu kanālu ieviešana, lai migranti varētu ieceļot Savienībā darbam, varētu radīt IKP pieaugumu līdz EUR 37,6 miljardu apmērā gadā(27);

2.  prasa, lai Komisija, pamatojoties uz LESD 79. panta 2. punktu, jo īpaši a) un b) apakšpunktu, līdz 2022. gada 31. janvārim iesniegtu priekšlikumu tiesību aktam, kas kalpotu par priekšlikumu paketi ar mērķi atvieglināt un veicināt tādu legāli migrējošu trešo valstu tādu valstspiederīgo ieceļošanu un mobilitāti Savienībā, kuri piesakās darbam vai kuriem jau ir darba atļauja, saskaņojot spēkā esošo likumīgas migrācijas direktīvu noteikumus, kalpotu tam, lai mazinātu birokrātiju, uzlabotu saskaņošanu, veicinātu pamattiesības, piemēram, vienlīdzīgu attieksmi, un novērstu darbaspēka ekspluatāciju, ievērojot šā ziņojuma pielikumā izklāstītos ieteikumus; norāda, ka šāds jauns tiesību akts, ar ko atbalsta legālo darbaspēka migrāciju no trešām valstīm un lielāku mobilitāti, joprojām ir viena no galvenajām atbildēm uz pašreizējo neatbilstību starp darbaspēka piedāvājumu un pieprasījumu;

3.  uzskata, ka Savienības mēroga talantu rezerves izveide trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri vēlas pieteikties darbam, lai legāli migrētu uz kādu no dalībvalstīm, kā arī darba devējiem, kuri jau atrodas Savienībā, lai meklētu iespējamus darbiniekus trešās valstīs, būtu svarīgs instruments, kas palīdzētu sasniegt ierosinātā tiesību akta mērķi, un aicina Komisiju priekšlikumā iekļaut šādas talantu rezerves izveidi; ierosina Komisijai talantu kopfondā iekļaut Savienības talantu attālinātu tīklu, kas ļautu trešo valstu valstspiederīgajiem attālināti strādāt citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā viņi dzīvo, un Komisijai un dalībvalstīm sadarboties, lai labāk izprastu ieguvumus un problēmas, ko rada trešo valstu valstspiederīgo apdāvinātu talantu pieņemšana darbā attālināti, un veicinātu starptautisko talantu taisnīgu noalgošanu; norāda, ka šāds tīkls dalībvalstīm būtu fakultatīvs;

4.  atbalsta Komisijas 2020. gada 23. septembra paziņojumā par jaunu Migrācijas un patvēruma paktu pausto attiecībā uz īstermiņa mobilitātes sekmēšanu atbilstoši vislabākajai pārliecībai papildus legālajām migrācijas iespējām, jo īpaši pētniecības vai studiju nolūkā, lai uzlabotu augšupēju sadarbību ar trešām valstīm, un aicina Komisiju turpināt pētīt šo virzienu;

5.  aicina Komisiju ņemt vērā Parlamenta un Padomes daļējās provizoriskās vienošanās par Uzņemšanas nosacījumu pārstrādāto redakciju 15. panta 1. punktu, tādējādi samazinot piespiedu bezdarbības negatīvo ietekmi līdz patvēruma procedūras pabeigšanai;

6.  atzinīgi vērtē Direktīvu (ES) 2021/1883 (pārskatītā Zilās kartes direktīva), taču uzskata, ka ar to nepietiek, ņemot vērā, ka Savienības darba tirgū ir vajadzīgi arī mazkvalificēti un vidēji kvalificēti darbinieki pat, ja šo tirgu vajadzības atšķiras; norāda, ka Savienība no tiem jau ir atkarīga tādās būtiskās nozarēs kā lauksaimniecība un veselības aprūpe(28); tādēļ aicina Komisiju par prioritāti noteikt vērienīgu uzņemšanas shēmu attiecībā uz mazkvalificētiem un vidēji kvalificētiem trešo valstu darbiniekiem, apspriežoties ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību, kā arī vienlaikus atspoguļojot dalībvalstu vajadzības; aicina Komisiju iekļaut tādas sistēmas izveidi trešo valstu valstspiederīgo prasmju un kvalifikāciju apstiprināšanai un atzīšanai, tostarp profesionālajai apmācībai, kuras pamatā ir objektīvi un vienoti kritēriji, lai atvieglotu viņu agrīnu integrāciju darba tirgū; prasa, lai prasmju un kvalifikācijas apstiprināšanas un atzīšanas sistēma nodrošinātu, ka apstiprināšanas un atzīšanas procesā pret trešo valstu valstspiederīgajiem konsekventi izturas taisnīgi, garantētu efektīvas shēmas un procedūras un atvieglotu informācijas iegūšanu efektīvā un vienkāršā veidā; mudina Komisiju uzstāt, lai valstu iestādes turpinātu savstarpēji apmainīties ar informāciju un paraugpraksi; turklāt aicina Komisiju ar visiem iespējamiem līdzekļiem, tostarp ar mērķtiecīgu kampaņu palīdzību, veicināt pārskatīto Zilās kartes direktīvu, tostarp jaunuzņēmumos un IT nozarē, kur prasmes atzīst par līdzvērtīgām kvalifikācijām, kā noteikts minētās direktīvas 26. Pantā saistībā ar I pielikumu; tomēr atgādina, ka LESD 79. panta 5. punktā ir noteikts, ka „šis pants neietekmē dalībvalstu tiesības noteikt uzņemšanas apjomu trešo valstu pilsoņiem, kuri to teritorijā ierodas no trešām valstīm, lai meklētu darbu, neatkarīgi no tā, vai viņi ir algoti vai pašnodarbināti”.

7.  uzskata, ka Savienībai ir jāpiesaista vairāk pašnodarbinātu personu un uzņēmēju, un tai ir jāveicina inovācija, piemēram, izmantojot jauniešu mobilitātes un nomadu shēmas; lai Savienība saglabātu savu svarīgumu un konkurētspēju pasaules tirgū, palielinot tās ekonomikas elastīgumu, noturību, stabilitāti un izaugsmi, vienlaikus radot jaunu saimniecisko darbību un nodarbinātības iespējas, aicina Komisiju iekļaut savā priekšlikumā Savienības mēroga uzņemšanas shēmu pašnodarbinātu personu un uzņēmēju ieceļošanai un uzturēšanās atļaujai, pamatojoties uz objektīviem un vienotiem kritērijiem, jo īpaši attiecībā uz tiem, kas strādā, lai izveidotu mazos un vidējos uzņēmumus un jaunuzņēmumus, un augsti mobilus pašnodarbinātus trešo valstu valstspiederīgos, piemēram, māksliniekus; uzstāj, ka ierosinātajās shēmās ir jāiekļauj pasākumi, kas uzlabo pamattiesības un veicina vienlīdzīgu attieksmi pret darbiniekiem no trešām valstīm; uzskata, ka Komisijai būtu jāievieš piecu gadu vairākkārtējas ieceļošanas vīza, kas ļautu šīs kategorijas trešo valstu valstspiederīgajiem ieceļot Savienībā līdz 90 dienām gadā;

8.  prasa Komisijai priekšlikumā iekļaut priekšlikumu regulējumam par tādām talantu partnerībām ar trešām valstīm, kurās dalībvalstis varētu iesaistīties brīvprātīgi, kas būtu pielāgotas konkrētām situācijām, nodrošinātu ieguvumus gan attiecīgajām nosūtošajām, gan uzņemošajām valstīm, ietverot uz prasmēm balstītas profesionālās apmācības programmas, jo īpaši zināšanu pārbaudes, novērošanu darba vidē un simulācija; aicina Komisiju nodrošināt, ka šis regulējums ļauj Parlamentam pilnībā īstenot savu kontroles un novērtēšanas lomu un ka priekšlikumā ir iekļauti atbilstoši mehānismi, lai novērstu darbaspēka ekspluatāciju un nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi; uzsver, ka iedvesmu talantu partnerībām var atrast spēkā esošajos uz prasmēm balstītajos nolīgumos dalībvalstīs un ka talantu partnerības būtu jāattīsta, apspriežoties ar attiecīgajām organizācijām gan dalībvalstīs, gan trešās valstīs;

9.  uzskata, ka ir būtiski ievērot atšķirīgu un līdzsvarotu pieeju attiecībās starp Savienību un trešām valstīm migrācijas jomā; aicina Savienību censties panākt oficiālus nolīgumus ar partnervalstīm par migrācijas mobilitāti;

10.  atzinīgi vērtē Komisijas plānoto Direktīvas 2011/98/ES pārskatīšanu; norāda, ka viens no Direktīvas 2011/98/ES mērķiem ir vienkāršot un saskaņot dalībvalstīs pašlaik piemērojamos noteikumus par atļaujām un veicināt vienlīdzīgu attieksmi un ka šis mērķis nav pilnībā sasniegts un daži minētās direktīvas noteikumi visā Savienībā tiek īstenoti dažādos veidos; turklāt uzskata, ka Komisijai būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lainodrošinātu, pirmkārt, ka visas dalībvalstis pareizi īsteno minēto direktīvu, otrkārt, ka to nepieciešams grozīt, lai ļautu vienotās atļaujas pieteikumus iesniegt gan dalībvalstī, gan trešā valstī, un, treškārt, — vēl lielākas noteikumu vienkāršošanas un saskaņošanas nolūkā — skaidri regulēt ieceļošanas vīzas iegūšanas procedūru un izvairītos no tā, ka pieteikumu iesniedzējiem ir divreiz jāiesniedz vienotās atļaujas iegūšanai nepieciešamie dokumenti, kā arī samazinātu darbinieku atkarību un ekspluatācijas risku; norāda, ka pieteikuma iesniegšanai no dalībvalsts vajadzētu būt iespējamai tikai tad, ja trešās valsts valstspiederīgajam pieteikuma iesniegšanas brīdī ir uzturēšanās atļauja; aicina Komisiju savā priekšlikumā iekļaut šādus grozījumus minētajā direktīvā;

11.  prasa Komisijai priekšlikumā iekļaut legāli migrējošiem trešo valstu darba ņēmējiem domāta starpvalstu konsultāciju pakalpojuma tīkla izveidi, kuru pārvaldītu Komisija un kurā katra dalībvalsts ieceltu vadošo iestādi, kas apstrādātu pieteikumus un koordinētu konsultācijas un informāciju, kuru sniedz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas piesakās darbam Savienībā vai kuriem jau ir darba atļaujas; uzstāj, ka vadošajām iestādēm vajadzētu būt atbildīgām par informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm par trešo valstu darbiniekiem, jādarbojas kā darbinieku un darba devēju kontaktpunktiem attiecībā uz talantu rezervi un jāsniedz attiecīga informācija trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir ieinteresēti legāli migrēt uz Savienību darba nolūkā; norāda, ka šādu informāciju varētu nosūtīt vai nu virtuāli, vai izmantojot trešās valstīs esošas attiecīgas struktūras, piemēram, dalībvalstu vēstniecības vai Savienības delegācijas; prasa, lai vadošās iestādes atbildētu arī par ciešu savstarpēju koordināciju attiecībā uz pieteikumiem, kas iesniegti vienotas uzturēšanās un darba atļaujas saņemšanai saskaņā ar Direktīvu 2011/98/ES, lai novērstu divkāršu iesniegšanu un mudinātu darba devējus apsvērt iespēju pieteikties minētajai atļaujai un atbalstīt viņus šajos centienos; norāda, ka ir jāatvieglo datu, statistikas un pierādījumu vākšana un ka ir nepieciešama informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm, lai uzlabotu legālās migrācijas acquis efektivitāti un lietderību;

12.  aicina Komisiju savā priekšlikumā iekļaut grozījumu Direktīvā 2014/36/ES, lai darba atļauju turētājiem saskaņā ar minēto direktīvu dotu iespēju trīs mēnešus meklēt jaunu darbu bez darba atļaujas atsaukšanas pēc tam, kad viņi ir atstājuši savu iepriekšējo darba devēju, ļaujot viņiem likumīgi uzturēties attiecīgajā dalībvalstī līdz minētajā direktīvā noteiktā uzturēšanās termiņa beigām, bet ne ilgāk kā deviņus mēnešus, ar nosacījumu, ka viņi minētajā laikposmā piesakās darbam pie cita darba devēja; turklāt, lai izvairītos no darbaspēka ekspluatācijas, aicina Komisiju mudināt dalībvalstis pilnībā piemērot šo noteikumu, tādējādi atsaistot uzturēšanās atļaujas no darba devēja un piesaistot darba attiecībām; aicina Komisiju savā priekšlikumā iekļaut grozījumu minētajā direktīvā, lai ļautu dalībvalstīm atjaunot darba atļaujas sezonas darba veikšanai līdz kopējam piecu gadu laikposmam;

13.  prasa Komisijai savā priekšlikumā iekļaut grozījumu Direktīvā 2009/52/EK, lai pielāgotu tās darbības jomu, iekļaujot tajā ekspluatācijai pakļautus trešo valstu valstspiederīgos, kuri strādā Savienībā un kuri cieš no apstākļiem, kas ietekmē viņu veselību un drošību un pārkāpj viņu cilvēka cieņu, un lai uzlabotu vienlīdzīgas attieksmes noteikumu izpildi, piemēram, pieejamus un efektīvus sūdzību mehānismus un tiesu iestāžu pieejamību visiem darbiniekiem viņu ekspluatācijas un citu noziedzīgu nodarījumu gadījumā;

14.  uzskata, ka Direktīva 2003/109/EK, kura pašlaik netiek pietiekami izmantota un nepiešķir efektīvas tiesības uz mobilitāti Savienības iekšienē, būtu jāgroza, lai ļautu trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, pastāvīgi uzturēties citā dalībvalstī, sākot no tiem izsniegtās atļaujas izdošanas dienas un ar tādiem pašiem noteikumiem, kādus piemēro Savienības pilsoņiem, un lai no pieciem uz trim gadiem samazinātu ES pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai nepieciešamo uzturēšanās gadu skaitu, un prasa, lai Komisija šos grozījumus iekļauj minētās direktīvas paredzamajā pārskatīšanā; atzīst, ka pastāvīga uzturēšanās vienā dalībvalstī ir viens no aspektiem, kas veicina personas pienācīgu integrāciju kopienā, pirms šī persona nolemj dzīvot citā dalībvalstī; aicina Komisiju priekšlikumā iekļaut minētos grozījumus;

15.  uzskata, ka šajā ziņojumā izklāstītajiem priekšlikumiem ir vajadzīgs pietiekams finansējums ka pieprasītā priekšlikuma finansiālā ietekme būtu jāsedz no attiecīgā Savienības budžeta piešķīruma;

16.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos ieteikumus nosūtīt Komisijai, Padomei un valstu parlamentiem.

(1) OV L 382, 28.10.2021., 1. lpp. (2) OV L 132, 21.5.2016., 21. lpp. (3) OV L 94, 28.3.2014., 375. lpp. (4) OV L 157, 27.5.2014., 1. lpp. (5) OV L 343, 23.12.2011., 1. lpp. (6) OV L 168, 30.6.2009., 24. lpp. (7) OV L 16, 23.1.2004., 44. lpp. (8) OV L 251, 3.10.2003., 12. lpp. (9) OV L 337, 20.12.2011., 9. lpp. (10) OV L 107, 22.4.2016., 1. lpp. (11) OV L 186, 11.7.2019., 21. lpp. (12) OV C 58, 15.2.2018., 9. lpp. (13) OV C 362, 8.9.2021., 82. lpp. (14) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0260. (15) https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/ddn-20210325-2#:~:text=On%201%20January%202020%2C%2023,5.1%25%20of%20the%20EU%20population (16) https://ec.europa.eu/info/sites/default/files/demography_report_2020_n.pdf (17) https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/en/ip_21_2921 (18) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 810/2009 (2009. gada 13. jūlijs), ar kuru izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss) (OV L 243, 15.9.2009., 1. lpp.). (19) https://www.eesc.europa.eu/en/news-media/press-releases/skills-mismatches-eu-businesses-are-losing-millions-and-will-be-losing-even-more (20) https://ec.europa.eu/migrant-integration/librarydoc/report-on-the-implementation-of-directive-2003/109/ec-on-the-status-of-long-term-foreign-residents (21) https://www.etiasvisa.com/etias-news/digital-nomad-visas-eu-countries#:~:text=The%20digital%20nomad%20visa%20allows,are%20reviewed%20within%2030%20days. (22) Turpat. (23) https://picum.org/wp-content/uploads/2021/03/Designing-labour-migration-policies-to-promote-decent-work-EN.pdf (24) Eiropa noveco: vecāka gadagājuma cilvēku dzīve ES — 2020. gada izdevums. (25) https://www.eesc.europa.eu/lv/news-media/press-releases/skills-mismatches-eu-businesses-are-losing-millions-and-will-be-losing-even-more (26) Navarra, C. and Fernandes M.: Legal migration policy and law - European added value assessment, European Parliamentary Research Service, 2021, with annexes I and II. (27) Turpat.. (28) https://knowledge4policy.ec.europa.eu/publication/immigrant-key-workers-their-contribution-europes-covid-19-response_en

IETEIKUMI PAR PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

Ieteikums Nr. 1 (par ES talantu rezerves izveidi attiecībā uz legāli migrējošiem trešo valstu valstspiederīgajiem)

–  Eiropas Parlaments uzskata, ka ar pieņemamo tiesību aktu būtu jāizveido ES talantu rezerve un atbilstoša platforma trešo valstu valstspiederīgajiem, kas vēlas pieteikties darbam kādā dalībvalstī un likumīgi uz to migrēt, kā arī darba devējiem, kas darbojas Savienībā, lai meklētu iespējamus darba ņēmējus no trešām valstīm, un būtu jāatvieglo trešo valstu darba ņēmēju uzņemšana un brīva pārvietošanās. Darba piemeklēšana, izmantojot ES talantu rezervi, būtu jāveic brīvprātīgi. Eiropas Parlaments uzskata, ka šādai ES talantu rezervei būtu jāveido sinerģija ar pašreizējo regulējumu un tāpēc ar šo tiesību aktu būtu jāgroza Regula (ES) 2016/589, lai paplašinātu ar minēto regulu izveidotā Eiropas darbvietu mobilitātes tīkla (EURES portāls) pašreizējo darbības jomu.

–  Ar tiesību aktu izveidotai ES talantu rezervei būtu jāļauj trešo valstu valstspiederīgajiem paust interesi un pieteikties darbā, vienlaikus dodot iespēju darba devējiem meklēt potenciālos darba ņēmējus. Trešo valstu valstspiederīgajiem pēc pieteikšanās un iepriekšējas pārbaudes procesa būtu jāspēj pieteikties darbam pēc pārredzamas un nediskriminējošas pieteikšanās un personas pirmatnējās pārbaudes procedūras, ja dalībvalstu darba tirgos attiecīgajā jomā būtu darbaspēka trūkums. ES talantu rezerve būtu neobligāts instruments, ko dalībvalstis varētu izmantot, lai nodrošinātu dalībvalstu darba tirgu vajadzības, ko vietējais darbaspēks nevar apmierināt, un novērstu darbaspēka trūkumu. Talantu rezerve būtu jāpapildina ar iesaistīto valstu iestāžu pastiprinātu koordināciju, iesaistot arī valsts nodarbinātības dienestus un vietējās iestādes, un tajā būtu jāņem vērā valstu specifika un valstu darba tirgu atšķirīgās prasības. ES talantu rezerves veicināšanu un izmantošanu varētu uzlabot, mērķtiecīgi izplatot informāciju, popularizējot ES talantu rezervi un atbilstības platformu trešās valstīs un iesaistītajās dalībvalstīs. Ņemot to vērā, talantu rezerves darbība būtu jāveicina ar ieteikumā Nr. 6 minēto Savienības mēroga starpvalstu konsultāciju pakalpojumu tīklu, šim tīklam arī būtu jāveic talantu rezerves kontaktpunkta funkcijas dalībvalstī. Šā tīkla izmantošana, pamatojoties uz pieteikumu saskaņošanu, palīdzētu samazināt birokrātiju dalībvalstu līmenī. ES talantu rezerves ietvaros būtu jāizveido ES talantu attālinātas strādāšanas tīkls, lai trešo valstu valstspiederīgie varētu strādāt attālināti dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņi dzīvo, un būtu jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret šādiem attālinātiem darbiniekiem.

Ieteikums Nr. 2 (par uzņemšanas shēmu mazkvalificētiem un vidēji kvalificētiem trešo valstu darbiniekiem)

–  Ņemot vērā demogrāfiskās problēmas un globālo konkurenci par talantiem, daudzām dalībvalstīm ir steidzami jāuzlabo sava pievilcība un jāizveido uzņemšanas shēmas visiem kvalificētiem trešo valstu darbiniekiem, ne tikai augsti kvalificētiem darbiniekiem. Aizstājot Padomes Direktīvu 2009/50/EK ar Zilās kartes direktīvu, pieņemot Direktīvu (ES) 2021/1883 (pārskatītā Zilās kartes direktīva), Savienība ir veikusi nozīmīgus pasākumus, lai šo mērķi sasniegtu attiecībā uz augsti kvalificētiem trešo valstu darbiniekiem. Tomēr ir ļoti svarīgi sasniegt šo mērķi arī attiecībā uz trešo valstu darbiniekiem, kuri tiek uzskatīti par mazkvalificētiem vai vidēji kvalificētiem, lai aizpildītu brīvās darbvietas un labāk saskaņotu dalībvalstu darba tirgu dažādās vajadzības, kā to noteikušas pašas dalībvalstis, un konsekventi īstenotu Savienības vērtības. Tas vēl vairāk uzlabos Savienības ekonomikas konkurētspēju.

–  Lai pienācīgi risinātu šo jautājumu, Eiropas Parlaments aicina Komisiju pieņemamajā tiesību aktā iekļaut noteikumus, ar kuriem tiek izveidota uzņemšanas shēma ar nosacījumiem par mazkvalificētu un vidēji kvalificētu trešo valstu darbinieku ieceļošanu un uzturēšanos. Šādai shēmai būtu jānodrošina vienlīdzīga attieksme atbilstoši spēkā esošajam Savienības acquis attiecībā uz darbaspēka migrāciju un jāietver tādas sistēmas izveide, kurā trešo valstu darbinieku prasmes un kvalifikācijas var tikt pienācīgi atzītas un apstiprinātas izmantošanai dalībvalstu darba tirgos. Lai nepieļautu nekādu ļaunprātīgu trešo valstu darbinieku izmantošanu un nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret viņiem, strādājot vai piesakoties darbam Savienībā, Eiropas Parlaments, vienlaikus uzstājot uz Direktīvas 2009/52/EK un tās uzraudzības mehānismu pienācīgu īstenošanu, prasa grozīt direktīvu, lai tās darbības jomā iekļautu trešo valstu darba ņēmējus, kuri likumīgi uzturas, kā noteikts Ieteikumā Nr. 8. Turklāt Eiropas Parlaments aicina dalībvalstis pienācīgi īstenot attiecīgo spēkā esošo tiesisko regulējumu par legālo darbaspēka migrāciju.

Ieteikums Nr. 3 (par uzņēmēju un pašnodarbinātu personu uzņemšanas shēmu)

–  Parasti darba atļauja tiek izsniegta vietā, kurā trešās valsts valstspiederīgajam jau ir izteikts darba piedāvājums. Eiropas Parlaments tomēr uzskata, ka darba atļauju izsniegšanas pamatu varētu uzlabot un pilnveidot. Arī Komisija ir paziņojusi, ka tās mērķis ir iedrošināt vairāk cilvēku kļūtu par uzņēmējiem, tādējādi uzlabojot Savienības inovāciju, radošumu un ekonomikas sniegumu(1). Trešo valstu valstspiederīgie, kas darbojas kā uzņēmēji vai pašnodarbinātas personas, var uzskatīt, ka apstākļi viņu izcelsmes valstī nav labvēlīgi jaunuzņēmuma izveidei vai uzņēmējdarbībai. Savienības mēroga uzņemšanas shēma šādiem trešo valstu valstspiederīgajiem varētu dot iespēju likumīgi migrēt uz Savienību, tur apmesties uz dzīvi un veikt uzņēmējdarbību. Savienības līmeņa rīcībai būtu jātiecas panākt labvēlīgu vidi uzņēmējdarbībai, tostarp trešo valstu valstspiederīgajiem, un augstus kopējus standartus attiecībā uz uzņēmēju un pašnodarbināto personu pamattiesībām.

–  Šajā nolūkā Eiropas Parlaments uzskata, ka pieņemamajā tiesību aktā būtu jāiekļauj uzņemšanas shēma ar ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem attiecībā uz pašnodarbinātām personām un uzņēmējiem, jo īpaši attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dibina mazos un vidējos uzņēmumus un jaunuzņēmumus, un ka uzņemšanas shēmai būtu jānodrošina stingri drošības pasākumi, vienlīdzīga attieksme un pamattiesību aizsardzība. „Pašnodarbinātas personas” un „uzņēmēja” definīcijas Savienības teritorijā ir atšķirīgas, un katrai dalībvalstij arī turpmāk šie jēdzieni būtu jādefinē saskaņā ar valsts tiesību tradīcijām un tiesu praksi.

Ieteikums Nr. 4 (par regulējuma sagatavošanu dalībvalstu un trešo valstu talantu partnerībām )

–  Eiropas Parlaments aicina Komisiju sagatavot pielāgotu satvaru talantu partnerībām, kurā dalībvalstis varētu piedalīties pēc brīvprātības principa, un to iekļaut pieņemamajā tiesību aktā. Minētās talantu partnerības būtu atvērtas trešo valstu darba ņēmējiem ar visu līmeņu prasmēm, kā arī studentiem un absolventiem un būtu efektīvs instruments, ar ko dalībvalstis varētu salāgot trešo valstu darba ņēmēju prasmes ar dalībvalstu darba tirgu prasībām, kuras vietējais darbaspēks nevar nodrošināt. Šo talantu partnerību mērķis ir izveidot vēl vienu likumīgu kanālu kā mobilitātes iespēju trešo valstu valstspiederīgajiem, kas vēlas darba nolūkā migrēt uz Savienību, un risināt problēmas saistībā ar darbaspēka trūkumu un neatbilstību darba tirgū visā Savienībā, izraisot četrkāršu ieguvumu, proti, Savienībai, trešām valstīm, darba devējiem un darbiniekiem — migrantiem. Talantu partnerību īstenošana praksē būtu atkarīga no ciešas sadarbības ar valstu iestādēm, darba tirgus iestādēm, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un sociālajiem partneriem. Komisijai būtu jānodrošina, ka Eiropas Parlaments var regulāri pārbaudīt un izvērtēt talantu partnerību darbību, kā arī sniegt ieteikumus talantu partnerības regulējuma vispārējās darbības uzlabošanai.

–  Pastiprināta un visaptverošāka pieeja sniegtu iespēju sadarbībai ar partnervalstīm un palīdzētu palielināt savstarpēji izdevīgu starptautisko mobilitāti. Ir svarīgi, lai dalībvalstīm un trešām valstīm būtu vienlīdzīgas iespējas attīstīt talantu partnerības un lai tās varētu izveidot pārredzamu un pieejamu procedūru pieteikumu iesniedzējiem. Šīm talantu partnerībām vajadzētu būt iekļaujošām un veidot ciešu sadarbību starp attiecīgajām iestādēm, piemēram, valstu darba un izglītības ministrijām, darba devējiem, sociālajiem partneriem un izglītības un apmācības sniedzējiem. Tomēr ir svarīgi, lai dalībvalstis cieši sadarbotos ar šīm talantu partnerībām, lai tiktu iesaistīts privātais sektors, jo īpaši Eiropas uzņēmumi, sociālie partneri un attiecīgie pilsoniskās sabiedrības pārstāvji un lai partnervalstīm būtu jēgpilna izpratne par līdzdalību.

Ieteikums Nr. 5 (par Direktīvas 2011/98/ES vienkāršošanu un uzlabošanu)

–  Eiropas Parlaments uzskata, ka procedūras attiecībā uz Direktīvu 2011/98/ES būtu vēl vairāk jāsaskaņo, lai minētā direktīva, jo īpaši tās vienlīdzīgas attieksmes noteikumi, būtu pilnībā efektīvi un pienācīgi īstenoti. Tāpēc Eiropas Parlaments uzskata, ka ar pieņemamo leģislatīvo aktu būtu jāgroza minētā direktīva, lai apvienotās atļaujas pieteikumus varētu iesniegt gan no dalībvalsts, gan no trešās valsts, vienlaikus iesaistot gan dalībvalstis, gan trešās valstis informācijas apmaiņā un iesniegto pieteikumu koordinēšanā un pilnībā ievērojot Savienības datu aizsardzības standartus. Tomēr, lai varētu iesniegt pieteikumu apvienotās atļaujas saņemšanai no dalībvalsts teritorijas, trešās valsts valstspiederīgajam pieteikuma iesniegšanas brīdī ir jābūt derīgai uzturēšanās atļaujai. Turklāt Eiropas Parlaments aicina skaidri reglamentēt un racionalizēt ieceļošanas vīzas pieprasīšanas procedūru, lai izvairītos no situācijas, kad pieteikuma iesniedzējiem būtu divreiz jāiesniedz dokumenti, kas vajadzīgi, lai saņemtu vienotu atļauju. Turklāt Eiropas Parlaments aicina Komisiju analizēt un samazināt administratīvās prasības un neefektivitāti atļauju piešķiršanas procedūrās, kas ar likumīgiem ceļiem neļauj migrācijai reaģēt uz reālajām darba tirgus vajadzībām. Visbeidzot, Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktā, kas jāpieņem, būtu jāiekļauj izmaiņas, kas mazinātu grūtības, ar kurām, mainot nodarbinātību, saskaras trešo valstu valstspiederīgie, kuriem ir darba atļaujas, jo pašlaik viņi ir pārāk atkarīgi no darba devēja un tāpēc ir pakļauti darbaspēka ekspluatācijai.

Ieteikums Nr. 6 (par Savienības mēroga starpvalstu konsultāciju pakalpojumu tīkla izveidi legāli migrējošiem darbiniekiem)

–  Eiropas Parlaments uzskata — lai uzlabotu legālas darbaspēka migrācijas ceļus, ir vajadzīga sistemātiska sadarbība starp dalībvalstu un trešo valstu iestādēm un to iesaiste. Eiropas Parlaments uzskata, ka, lai šo mērķi sasniegtu, ar pieņemamo tiesību aktu būtu jāizveido trešo valstu darba ņēmējiem domāts pakalpojumu tīkls, kuru pārvaldītu Komisija un kurā katra dalībvalsts ieceltu vadošo iestādi, kas koordinētu konsultācijas un informāciju legāli migrējošiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri piesakās darbam Savienībā. Starptautiskajam konsultāciju pakalpojumu tīklam būtu jābalstās uz esošajiem tīkliem un pakalpojumiem un vajadzības gadījumā jāpaplašina šādu izveidoto tīklu un pakalpojumu darbības joma. Divkāršas iesniegšanas novēršanas nolūkā katras dalībvalsts iestādēm arī vajadzētu būt atbildīgām par ciešu savstarpēju koordināciju attiecībā uz pieteikumiem, kas iesniegti, lai saņemtu vienotu atļauju uzturēties un strādāt Savienībā saskaņā ar Direktīvu 2011/98/ES. Starptautiskajam konsultāciju pakalpojumu tīklam būtu arī jāņem vērā valstu īpatnības un valstu darba tirgu atšķirīgās prasības.

–  Turklāt katrai dalībvalstij vajadzētu būt atbildīgai par informācijas pieprasīšanu no darba devējiem attiecībā uz trešo valstu darbiniekiem, pilnībā ievērojot Savienības datu aizsardzības tiesību aktus, lai darbiniekiem no trešām valstīm būtu saikne ar attiecīgajām iestādēm un atbalsta dienestiem un lai veicinātu trešo valstu darbinieku aizsardzību un stiprinātu viņu tiesību vienlīdzību un vienlīdzīgu attieksmi pret viņiem. Turklāt ar pieņemamo tiesību aktu būtu jānodrošina, ka darba devēji sniedz precīzu un savlaicīgu informāciju par trešo valstu darbiniekiem pieejamajām tiesībām, attiecīgajām iestādēm un pakalpojumiem. Šim transnacionālajam konsultāciju pakalpojumu tīklam būtu jāatvieglo talantu rezerves darbība, kā izklāstīts Ieteikumā Nr. 1, un transnacionālā konsultāciju pakalpojumu tīkla izveidē būtu jāapspriežas ar attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tostarp diasporas kopienām.

Ieteikums Nr. 7 (par Direktīvas 2014/36/ES grozīšanu nolūkā ļaut sezonāla darba veicējiem mainīt darba devēju)

–  Tādu trešo valstu valstspiederīgo profesionālās mobilitātes veicināšana, kuri likumīgi uzturas un strādā kādā dalībvalstī, ir arī veids, kā viņus aizsargāt no ekspluatācijas. Daudzi darbinieki no trešām valstīm, jo īpaši mazkvalificēti darbinieki, vilcinās pamest ekspluatējošu darba devēju, jo tas nozīmētu zaudēt darba atļauju un tiesības uzturēties Savienībā. Par to liecina izmisīgā situācija, kādā atrodas daudzi darbinieki dažādās nozarēs visā Savienībā, piemēram, ēdināšanas, viesnīcu un izklaides nozarēs, kā arī aprūpes darbinieki(2). Saskaņā ar Direktīvu 2014/36/ES izsniegtas darba atļaujas turētāji ir jo īpaši pakļauti ekspluatācijai, jo bieži strādā nozarēs, kurās tiek nodarbināti galvenokārt mazkvalificēti darbinieki.

–  Tāpēc Eiropas Parlaments uzskata, ka ar pieņemamo tiesību aktu būtu jāgroza Direktīva 2014/36/ES, lai paredzētu triju mēnešu periodu, kura laikā saskaņā ar minēto direktīvu izsniegtu darba atļauju turētāji varētu meklēt jaunu darbu pēc iepriekšējā darba devēja atstāšanas un viņu darba atļauja netiktu atsaukta. Turētājiem būtu jāļauj uzturēties Savienībā līdz tā laikposma beigām, kurā viņi drīkst uzturēties, bet ne ilgāk kā deviņus mēnešus, kā noteikts minētajā direktīvā. Eiropas Parlaments iesaka Komisijai vienlaikus apsvērt citus atbilstīgus grozījumus minētajā direktīvā, lai to aktualizētu un saskaņotu ar citiem jaunākiem Savienības tiesību aktiem, kas attiecas uz legālo migrāciju, tostarp ļaujot pieteikumu iesniegt no dalībvalsts teritorijas, un turpināt risināt jautājumu par sezonas darbinieku pastāvīgo ekspluatāciju darba tirgū.

Ieteikums Nr. 8 (par Direktīvas 2009/52/EK grozīšanu nolūkā iekļaut trešo valstu valstspiederīgos, kuru uzturēšanās ir legāla, un risināt darbaspēka ekspluatācijas jautājumus)

–  Direktīva 2009/52/EK ietver vairākus instrumentus, ko var izmantot, lai atbalstītu trešo valstu valstspiederīgos, kuri neatbilstīgi uzturas un strādā Savienībā. Taču būtisks direktīvas trūkums ir tas, ka tā attiecas tikai uz tādiem trešo valstu darbiniekiem, kuru uzturēšanās ir neatbilstīgi. Lai gan trešo valstu darbiniekiem, kuri Savienībā uzturas atbilstīgi visiem noteikumiem, ir augstāks aizsardzības līmenis, ko galvenokārt nodrošina viņu likumīgās tiesības uzturēties Savienībā, bet arī citi līdzekļi, arī viņi var tikt ekspluatēti un ir vairāk neaizsargāti nekā Savienības pilsoņi. Tāpēc Eiropas Parlaments uzskata, ka Direktīva 2009/52/EK ir jāgroza, lai īstenotu horizontālu noteikumu, kas stiprina efektīvu piekļuvi darba tiesībām un efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, izmantojot sūdzību mehānismus un juridiskās procedūras, un lai minēto direktīvu piemērotu visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri strādā Savienībā.

Ieteikums Nr. 9 (par nepieciešamību pārskatīt Direktīvu 2003/109/EK)

–  ES ilgtermiņa uzturēšanās atļauju turētāji saskaras ar vairākiem šķēršļiem, īstenojot savas tiesības pārvietoties un uzturēties citās dalībvalstīs darba, studiju vai citā nolūkā. Tam par iemeslu ir apstāklis, ka Savienības pastāvīgajiem iedzīvotājiem daudzos gadījumos ir jāatbilst mobilitātes nosacījumiem, kas jāievēro citiem trešo valstu valstspiederīgajiem pirmreizēja pieteikuma gadījumā. 2017. gadā 25 dalībvalstīs, kurām pienākumus noteica ar Direktīvu 2003/109/EK aptuveni 3,1 miljonam trešo valstu valstspiederīgo bija ES ilgtermiņa uzturēšanās atļauja salīdzinājumā ar aptuveni 7,1 miljonu trešo valstu valstspiederīgo, kuriem bija valsts ilgtermiņa uzturēšanās atļauja; Tādējādi var secināt, ka trešo valstu valstspiederīgie pietiekami neizmanto ES ilgtermiņa uzturēšanās atļaujas, un tas nozīmē, ka daudzi no viņiem neizmanto Savienības statusa sniegtās priekšrocības, lai gan viņiem uz to būtu tiesības. Ziņojumā par minētās direktīvas īstenošanu norādīts, ka lielākā daļa dalībvalstu nav aktīvi veicinājušas ES ilgtermiņa uzturēšanās atļauju izmantošanu un līdz ar to Savienības tiesību aktos noteiktā shēma un valstu ekvivalenti neatrodas vienlīdzīgā pozīcijā(3).

–  Tāpēc Eiropas Parlaments uzskata, ka ar pieņemamo tiesību aktu būtu jāgroza Direktīva 2003/109/EK, lai, sākot no dienas, kad viņiem ir izsniegta atļauja, ļautu trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, pastāvīgi uzturēties citā dalībvalstī ar tādiem pašiem noteikumiem, kādus piemēro Savienības pilsoņiem. Eiropas Parlaments iesaka Komisijai vienlaikus apsvērt citus atbilstīgus grozījumus minētajā direktīvā, lai to aktualizētu un saskaņotu ar citiem jaunākiem Savienības tiesību aktiem, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas Savienībā. Eiropas Parlaments prasa Komisijai priekšlikumā iekļaut vismaz ES ilgtermiņa uzturēšanās atļaujas saņemšanai nepieciešamā gadu skaita samazināšanu no pieciem uz trim gadiem, jo īpaši, lai uzlabotu mobilitāti, kā arī padarītu procedūras vienkāršākas un saskaņotākas Izdarot šādus grozījumus, Direktīva 2003/109/EK atvieglotu mobilitāti Savienības iekšienē, kā arī starptautisko mobilitāti uz Savienību un trešām valstīm un no tām. Visbeidzot, Eiropas Parlaments mudina Komisiju veikt pētījumu par darbinieku no trešām valstīm mainīguma rādītājiem Savienībā, lai labāk izprastu iemeslus izceļošanai no dalībvalsts pirmajos trīs ieceļošanas gados.

(1) https://ec.europa.eu/growth/smes/sme-strategy/start-up-procedures_lv (2) https://ec.europa.eu/home-affairs/minimum-standards-sanctions-and-measures-against-employers-illegally-staying-third-country_en (3) https://ec.europa.eu/migrant-integration/librarydoc/report-on-the-implementation-of-directive-2003/109/ec-on-the-status-of-long-term-foreign-residents