Eiropas Parlamenta 2021. gada 20. maija rezolūcija par ES reģionos vērojamo demogrāfisko tendenču apvēršanu pretējā virzienā, izmantojot kohēzijas politikas instrumentus (2020/2039(INI))

P9_TA(2021)0248 A9-0061/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 45. pantā garantēto darba ņēmēju pārvietošanās brīvību,

–  ņemot vērā LESD 174. pantu par Savienības ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšanu,

–  ņemot vērā LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kas ļauj izmantot atbalstu, lai veicinātu konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ar noteikumu, ka šis atbalsts būtiski neietekmē konkurenci (“c” kategorijas reģioni),

–  ņemot vērā LESD 349. pantu par tālākajiem reģioniem,

–  ņemot vērā LESD 9., 46., 47., 48. un 147. pantu attiecībā uz vairākiem darba un nodarbinātības aspektiem ES,

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, jo īpaši 2., 3. un 20. principu,

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma un migrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Robežu pārvaldības un vīzu instrumentu (COM(2018)0375), un jo īpaši tā II nodaļu par teritoriālo attīstību,

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu (COM(2020)0408),

–  ņemot vērā 2018. gada 17. aprīļa rezolūciju par ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšanu Eiropas Savienībā: Eiropas Komisijas septītais ziņojums(1),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. novembra rezolūciju par kohēzijas politikas instrumentu izmantošanu reģionos demogrāfisko pārmaiņu problēmas risināšanai(2),

–  ņemot vērā 2011. gada 15. novembra rezolūciju par demogrāfiskām izmaiņām un to ietekmi uz ES turpmāko kohēzijas politiku(3),

–  ņemot vērā 2019. gada 27. marta normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Kohēzijas fondu(4),

–  ņemot vērā LESD 20. pantu, Regulu (ES) Nr. 492/2011(5) un Direktīvu 2004/38/EK(6) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 17. jūnija ziņojumu par demogrāfisko pārmaiņu ietekmi,

–  ņemot vēra Komisijas 2020. gada 27. jūlija ceļvedi ”Lauku attīstība: ilgtermiņa redzējums attiecībā uz lauku apgabaliem”(7),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus “Demogrāfiskās problēmas: skatījums uz nākotni”, kas tika pieņemti 2020. gada 8. jūnijā,

–  ņemot vērā Zaļo grāmatu ”Novecošana: Paaudžu solidaritātes un savstarpējās atbildības veicināšana”, ar ko Komisija iepazīstināja 2021. gada 27. janvārī,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 16. novembra ceļvedi ”Demogrāfiskās pārmaiņas Eiropā: Zaļā grāmata par novecošanu”(8),

–  ņemot vērā Eiropas Teritoriālās attīstības un kohēzijas novērošanas tīkla (ESPON) 2017. gada decembra ziņojumu par jaunās nodarbinātības dinamikas ģeogrāfiju Eiropā,

–  ņemot vērā ESPON 2019. gada jūnija politikas kopsavilkumu ”Darbaspēka migrācijas problēmu risināšana Eiropā: uzlabota funkcionāla pieeja”,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomikas un sociālo lietu departamenta Iedzīvotāju nodaļas ziņojumu par pasaules iedzīvotāju skaita prognozi 2019. gadā,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2020. gada 17. jūnija ziņojumu par demogrāfisko pārmaiņu ietekmi(9),

–  ņemot vērā Eiropas reģionālās konkurētspējas indeksu 2019. gadā,

–  ņemot vērā ESAO dokumentu par pielāgošanos demogrāfiskajām pārmaiņām, kurš sagatavots G20 nodarbinātības darba grupas pirmajai sanāksmei Japānas G20 prezidentūras laikā 2019. gada 25.–27. februārī Tokijā,

–  ņemot vērā 2002. gada ”Barselonas mērķus”,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2016. gada ziņojumu par demogrāfisko pārmaiņu ietekmi uz Eiropas reģioniem,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2018. gada ziņojumu ”Meklējot risinājumu intelektuālā darbaspēka emigrācijas problēmai: vietējā un reģionālā dimensija”,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2020. gada 12.–14. oktobra atzinumu “Demogrāfiskās pārmaiņas: priekšlikumi, kā novērtēt un novērst to negatīvo ietekmi ES reģionos”,

–  ņemot vērā Komisijas ilgtermiņa redzējumu lauku apvidiem, kurš pašlaik tiek sagatavots,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2020. gada 8.–10. decembra atzinumu “ES lauku atdzimšanas stratēģija”,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2020. gada 30. janvāra teritoriālās ietekmes novērtējuma ziņojumu par demogrāfiskajām pārmaiņām,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A9-0061/2021),

A.  tā kā iedzīvotāju sadalījumam vietējā, reģionālā, valsts un ES līmenī, kā arī tā stabilitātei vai pārmaiņām dalībvalstīs un to reģionos ir ļoti atšķirīga dinamika, kas rada nevienlīdzīgu ietekmi uz iedzīvotāju skaita samazināšanās parādību un galu galā uz Savienības sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju; tā kā saskaņā ar 2019. gada Eiropas reģionālās konkurētspējas indeksu pastāv atšķirība starp galvaspilsētas/metropoles reģioniem un nomaļākām teritorijām, proti, 78 % Eiropas iedzīvotāju dzīvo pilsētu teritorijās vai pilsētām pieguļošās teritorijās un var izmantot kvalitatīvus pakalpojumus enerģētikas, transporta un digitālās savienojamības jomā, savukārt daudzi nomaļie reģioni šajā ziņā joprojām saskaras ar grūtībām; tā kā kohēzijas politikai kā galvenajam publisko ieguldījumu avotam ES, kurš veido 8,5 % no valdības kapitālieguldījumiem, var būt svarīga nozīme šo demogrāfisko problēmu risināšanā –– arī nolūkā ilgtermiņā saglabāt ES dabisko demogrāfisko līdzsvaru;

B.  tā kā šajā ziņojumā “nosūtītāji reģioni” ir reģioni, kas zaudē augstas prasmes un/vai kompetences (vienā vai vairākās nozarēs/jomās) par labu citiem reģioniem pastāvīgas emigrācijas dēļ konkrētā laikposmā, savukārt “saņēmēji reģioni” ir reģioni, kas iegūst augstas prasmes un/vai kompetences (vienā vai vairākās nozarēs/jomās) pastāvīgas imigrācijas dēļ konkrētā laikposmā;

C.  tā kā klimata pārmaiņas un jo īpaši ar šo procesu saistītie plūdi un karstuma viļņi ietekmē arī demogrāfiskās tendences; tā kā koordinēta pieeja, saskaņā ar kuru dažādās ES politikas jomās tiek integrēti ilgtspējas, zaļināšanas un digitalizācijas principi, arī varētu palīdzēt apvērst pretējā virzienā negatīvās demogrāfiskās tendences;

D.  tā kā pastāv būtiska saikne starp sociālo pakalpojumu sniegšanu, fizisko un IKT savienojamību, izglītību un darba iespējām, no vienas puses, un spēju noturēt iedzīvotājus konkrētās teritorijās un piesaistīt tos šīm teritorijām, no otras puses; tā kā daudzi ES reģioni, tostarp lauku apvidi, kas veido 44 % no Savienības teritorijas, un attālie, nomaļie, salu un kalnu reģioni, kas ir nelabvēlīgākā situācijā no ģeogrāfiskā, sociālā un ekonomiskā viedokļa, joprojām saskaras ar nopietniem trūkumiem šo pakalpojumu nodrošinājumā; tā kā šos reģionus īpaši raksturo zems iedzīvotāju blīvums, iedzīvotāju aizplūšana no laukiem un iedzīvotāju skaita samazināšanās tendences, kam ir tādas negatīvas sekas kā novecošana, paaudžu nomaiņas problēmas un lauksaimniecības attīstība; tā kā būtu jāattīsta lielāka sinerģija ar ES transporta politiku, lai apmierinātu reģionu ar zemu iedzīvotāju blīvumu un mazapdzīvotu reģionu īpašās vajadzības; tā kā pašreizējai ES iedzīvotāju novecošanas tendencei ir būtiskas ekonomiskas un sociālas sekas, piemēram, augstāks apgādājamo īpatsvara koeficients, spiediens uz fiskālo un sociālā nodrošinājuma ilgtspēju un lielāks slogs uz veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem;

E.  tā kā darbaspēka brīva pārvietošanās ir viena no Eiropas Savienības un tās vienotā tirgus četrām brīvībām;

F.  tā kā, lai gan ES iedzīvotāju skaits iepriekšējās desmitgadēs ir ievērojami pieaudzis, pieauguma temps šobrīd samazinās un ir paredzams, ka ilgtermiņā iedzīvotāju skaits būtiski saruks; tā kā 2015. gadā ES piedzīvoja pirmo dabisko iedzīvotāju skaita samazināšanos, proti, tika reģistrēts vairāk mirušo nekā dzimušo; tā kā 2019. gadā Eiropā dzīvoja tikai 6,9 % no pasaules iedzīvotājiem un 2070. gadā Eiropā dzīvos mazāk par 4 % no pasaules iedzīvotāju, un iedzīvotāju skaits īpaši strauji samazināsies Austrumeiropā un Dienvideiropā, kam par iemeslu būs zems dzimstības līmenis, kas kombinēsies ar emigrāciju uz citām ES valstīm no šiem reģioniem; tā kā ilgtermiņa demogrāfiskās tendences Eiropas reģionos joprojām liecina par zemāku dzimstības līmeni un sabiedrības novecošanu, izņemot dažos tālākos reģionos, īpaši Majotu, kur iedzīvotāju skaita pieaugums līdz 2050. gadam salīdzinājumā ar 2010. gada līmeni tiek prognozēts 38 % apmērā, kā arī Francijas Gviānā, kur paredzams pieaugums 26 % apmērā(10);

G.  tā kā demogrāfiskie aspekti būtu jāintegrē dažādās politikas jomās, tostarp iekļaujot tos ilgtermiņa prioritātēs; tā kā ir svarīgi vākt un pārraudzīt ticamus statistikas datus un atbalstīt pētniecību un labas prakses apmaiņu visos līmeņos, lai veicinātu labāku izpratni par demogrāfiskajām problēmām, prognozētu to ietekmi uz darba tirgu un izstrādātu novatoriskus un efektīvus risinājumus vecumam labvēlīgas vides nodrošināšanai;

H.  tā kā Covid-19 pandēmijas izraisītā veselības un ekonomikas krīze skaidri parādīja, ka paaudžu solidaritāte, kā arī pienācīgs finansējums veselības un sociālajai aprūpei un ilgtspējīgai ekonomikai ir atveseļošanas procesa un iekļaujošākas un noturīgākas sabiedrības veidošanas virzītājspēki; tā kā Covid-19 pandēmija ir atklājusi mūsu veselības aprūpes sistēmu nestabilitāti, jo īpaši saistībā ar sabiedrības novecošanu; tā kā Covid-19 pandēmija ir vēlreiz uzsvērusi, ka ir svarīgi aizsargāt un veicināt cieņpilnu attieksmi pret vecāka gadagājuma cilvēkiem un viņu pamattiesības ES;

I.  tā kā Covid-19 krīze, visticamāk, būtiski ietekmēs dzimstības un mirstības rādītājus un migrācijas plūsmas Eiropā, taču joprojām nav zināms, kāda būs pandēmijas ietekme uz ekonomiku, nodarbinātību un sabiedrību; tā kā būs rūpīgi jāanalizē, tostarp no dzimumu līdztiesības viedokļa, to ārkārtas pasākumu īstermiņa un ilgtermiņa ietekme uz demogrāfiskajām pārmaiņām, kuri veikti, reaģējot uz krīzi; tā kā provizoriskie pētījumi liecina, ka pandēmija ir pastiprinājusi pastāvošo nevienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm, tostarp palielinājusi neapmaksāta aprūpes darba apjomu un veicinājusi darbvietu zudumu; tā kā sabiedrības veselības krīze nesamērīgi ietekmē sievietes un meitenes un jo īpaši sievietes un meitenes no visneaizsargātākajām grupām un šis aspekts būtu jāņem vērā kohēzijas politikā, tostarp novirzot ieguldījumus aprūpes pakalpojumos un uzlabojot darba apstākļus šajā nozarē, kā arī atbalstot pāreju uz aprūpes ekonomiku;

J.  tā kā kopš ekonomikas krīzes sākuma 2008. gadā Eiropā tiek konstatēta gados jaunu izglītotu profesionāļu pārvietošanās no Dienvideiropas un Austrumeiropas uz Eiropas ziemeļrietumiem; tā kā pastāv cieša saikne starp reģiona sociālekonomiskajiem apstākļiem un tā intelektuālā darbaspēka emigrācijas/ieguvumu dinamiku; tā kā nosūtītājiem reģioniem un saņēmējiem reģioniem būs jāsadarbojas, lai risinātu problēmas, ar kurām tie saskaras, un jāizmanto integrētas pieejas, lai izstrādātu ilgtermiņa politiku, kuras mērķis ir uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti;

K.  tā kā inovācija un ieguldījumi cilvēkkapitālā ir dalībvalstu un to reģionu sociālekonomiskās un nodarbinātības izaugsmes galvenie virzītājspēki vidējā termiņā un ilgtermiņā,

Pašreizējās iezīmes un problēmas saistībā ar demogrāfiskajām pārmaiņām ES

Vispārīgi apsvērumi

1.  uzsver, ka četras brīvības ir ES konkurētspējas un vērtību stūrakmens; tomēr norāda, ka būtu jāpievērš lielāka uzmanība to ietekmei uz demogrāfiskajām tendencēm un no tām izrietošajai ietekmei uz līdzsvaru starp dalībvalstīm un to iekšienē, kā arī uz to ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; uzsver, ka ES saskaras ar būtisku demogrāfisko problēmu, kas, neraugoties uz atšķirīgo ietekmi dažādos reģionos, ir jāatzīst un jārisina visaptverošā veidā, lai uzlabotu pēdējo gadu negatīvo dabisko demogrāfisko līdzsvaru; tā kā Eiropas Savienības prioritātei līdztekus divkāršajam mērķim –– klimatiskās un digitālās pārkārtošanās paātrināšanai –– vajadzētu būt pašreizējo negatīvo demogrāfisko tendenču apvēršanai pretējā virzienā Eiropas teritorijās, izmantojot pasākumus, kas vērsti uz to, lai novērstu šo problēmu cēloņus, nevis tikai cīnītos ar sekām;

2.  šajā sakarībā novēro ievērojamas demogrāfiskās atšķirības dažādu ekonomisko iespēju, pakalpojumu sniegšanas, pieejamības, transporta un digitālās savienojamības ziņā gan Savienības, gan dalībvalstu līmenī starp pamatreģioniem, lielpilsētu reģioniem un nomaļiem reģioniem; šajā sakarībā atgādina, ka Eiropas transporta tīkls (TEN-T) var būt efektīvs tikai tad, ja efektīvi darbojas vietējā transporta infrastruktūra; uzsver, ka šīs atšķirības ir īpaši pamanāmas lauku apvidos vai reģionos, kuri saskaras ar dabas vai specifiskiem ierobežojumiem, piemēram, mazapdzīvotos un kalnu reģionos, kā arī starp kontinentālo daļu un salām un tālākajiem reģioniem; atkārtoti norāda, ka pieejamības ziņā lielākajai daļai salu un tālāko reģionu ir raksturīgs reti kursējošs un bieži vien dārgs transports;

3.  norāda, ka IKP uz vienu iedzīvotāju, ienākumu līmenis, nodarbinātības līmenis, dzimstības koeficients, sociālekonomiskie faktori, atšķirības starp lauku un pilsētu teritorijām un iedzīvotāju novecošana ir vieni no svarīgākajiem faktoriem, kas tieši ietekmē demogrāfiju; norāda, ka pašreizējā nodarbinātības dinamika jo īpaši rada demogrāfiskās plūsmas ES reģionos, izraisot sociāli teritoriālas atšķirības un problēmas, kas būs jārisina ar kohēzijas politikas starpniecību pēc 2020. gada; uzsver, ka iekšējās migrācijas tendences no dienvidu un centrālajiem reģioniem uz ziemeļu un ziemeļrietumu reģioniem galvenokārt skar gados jaunus, izglītotus un kvalificētus darba ņēmējus; norāda, ka trešo valstu pilsoņu migrācija pēdējos gados ir ļāvusi ES izvairīties no iedzīvotāju skaita samazināšanās;

4.  norāda, ka Eiropa nepārprotami saskaras ar iedzīvotāju novecošanu un dzimstības līmeņa pazemināšanos, kas ietekmē apgādājamo īpatsvara koeficientu un negatīvi skar darbaspēka skaita pieaugumu, kas ievērojami atpaliek no pēdējās desmitgades rādītāja; brīdina par acīmredzamu darbaspēka skaita samazināšanos Austrumeiropas, Dienvideiropas un Centrāleiropas reģionos; uzsver, ka sabiedrības novecošana ietekmē arī mājokļu un transporta plānošanu, infrastruktūras un pakalpojumu vajadzības, kā arī fiskālo un sociālā nodrošinājuma ilgtspēju; norāda, ka aktīvu vecumdienu politika ir vajadzīga, lai mazinātu demogrāfisko pārmaiņu negatīvo dimensiju, jo īpaši lauku un attālos apgabalos, un lai nodrošinātu pienācīgu dzīves kvalitātes līmeni visiem iedzīvotājiem;

5.  norāda uz pašreizējo Covid-19 izraisīto veselības krīzi un tās iespējamo sociālekonomisko ietekmi uz darba tirgus dinamiku vidējā termiņā un ilgtermiņā; turklāt pauž nožēlu par to, ka Covid-19 pandēmija ir negatīvi ietekmējusi vidējo paredzamo mūža ilgumu Eiropā; uzsver, ka pašizolācijas un sociālās distancēšanās pasākumiem, neraugoties uz to pozitīvo ietekmi uz inficēšanās rādītāju pazemināšanos, ir bijusi acīmredzama ietekme uz ražošanu, pieprasījumu un tirdzniecību, to ietekmē samazinājusies ekonomiskā aktivitāte, paaugstinājies bezdarba līmenis, strauji sarukuši uzņēmumu ienākumi un pieaudzis valstu budžeta deficīts; norāda, ka līdz ar to var prognozēt turpmāku jauniešu migrācijas vilni gan dalībvalstu iekšienē, gan starp tām;

6.  uzsver, ka pašreizējā Covid-19 krīze ir atklājusi būtiskas atšķirības veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātē un pieejamībā; šajā sakarībā atgādina, ka lauku apvidos ir jāstiprina sabiedriskie pakalpojumi, piemēram, veselības aprūpes iestāžu darbība, lai novērstu īpaši izteikto nevienlīdzību un paredzamā mūža ilguma atšķirības atkarībā no dzīvesvietas, sociālā statusa un izglītības līmeņa; atgādina, ka pandēmija arī ļāva konstatēt pastāvošo digitālo plaisu, kas sevišķi skar vecāka gadagājuma cilvēkus un cilvēkus, kas dzīvo mazāk attīstītos reģionos, attālos lauku un/vai kalnu apgabalos, kā arī tālākajos reģionos;

7.  uzsver vēl vienu problēmu, ko izgaismoja pandēmija, proti, nepieciešamību nodrošināt pienācīgus darba un dzīves apstākļus sezonas darbiniekiem, kas ir svarīgi darbaspēka trūkuma novēršanai konkrētās ekonomikas nozarēs, jo īpaši lauksaimniecībā;

8.  uzsver, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās procesa mēroga noteikšana ir problēma pati par sevi tāpēc, ka statistika nesniedz precīzus datus, jo dati par cilvēkiem, kas pamet noteiktas teritorijas, ir pieejami tikai pēc vairākiem gadiem; turklāt norāda, ka Eurostat prognozes par iedzīvotāju skaitu nākamajā desmitgadē liecina, ka iedzīvotāju skaits var samazināties gan lauku, gan pilsētu reģionos; šajā sakarībā norāda, ka ir svarīgi pareizi novērtēt demogrāfisko problēmu mērogu un pienācīgi tās risināt –– arī nolūkā cīnīties pret radikalizāciju un kustībām, kas izrāda pretestību Eiropas integrācijas procesam, un ar mērķi stiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; iesaka izpētīt iespēju izmantot ne tikai IKP un iedzīvotāju blīvuma rādītājus, bet arī citus rādītājus, lai klasificētu teritorijas, kurās ir būtiski un pastāvīgi nelabvēlīgi apstākļi; turklāt uzsver, cik svarīgi ir atjaunināt vismaz NUTS 3 līmenī sadalītus demogrāfiskos statistikas datus, lai labāk pārraudzītu demogrāfisko tendenču ietekmi uz teritorijām un būtu iespējams veikt efektīvākus un mērķtiecīgākus pasākumus šo jautājumu risināšanai; aicina dalībvalstis veikt ieguldījumus, lai modernizētu datu vākšanas spējas demogrāfiskās attīstības nolūkā dažādos NUTS līmeņos;

Vietējā un reģionālā dimensija

Nosūtītāji reģioni

9.  norāda, ka kopumā lauku un postindustriālās teritorijas un mazpilsētas, kas salīdzinājumā ar lielākajām lielpilsētu teritorijām ir nepietiekami attīstītas, kā arī attālās teritorijas, tostarp salas un lielākā daļa tālāko reģionu, saskaras ar vairākām īpašām situācijām: ievērojamu iedzīvotāju skaita samazināšanos, tostarp dzimstības līmeņa dēļ, zemāku par valsts vai ES vidējo ienākumu līmeni un teritoriālās integrācijas grūtībām ar citiem reģioniem, kas padara tos vairāk pakļautus iedzīvotāju skaita samazināšanās riskam; uzsver, ka šī situācija arī rada grūtības piekļūt sabiedriskajiem pakalpojumiem, piemēram, mājokļiem, izglītībai un veselības aprūpei, kā arī apgrūtina svarīgu zāļu pieejamību; norāda, ka lauku reģionos pašlaik dzīvo 28 % no Eiropas iedzīvotājiem, taču tiek prognozēts, ka nākotnē šis īpatsvars ievērojami samazināsies; uzsver, ka ES iniciatīvas, kas vērstas uz lauku apvidiem, piemēram, kohēzijas un lauksaimniecības politikas virzieni, būtu vēl vairāk jāstiprina, veicinot tādu politikas iniciatīvu labāku koordināciju, kuras sekmē jauniešu nodarbinātību, uzņēmējdarbību, digitalizāciju un atbalstu gados jauniem lauksaimniekiem un lauksaimniekiem, kas sāk darbību šajā nozarē; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas nodomu paātrināt augstas veiktspējas platjoslas infrastruktūras izvēršanu mazapdzīvotās un lauku teritorijās un uzskata, ka tā ir iespēja uzlabot dzīves kvalitāti un veicināt izglītības iespējas, darbvietu radīšanu, inovāciju, labāku piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem un citiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, pielāgošanos tehnoloģiskajām pārmaiņām un kultūras norišu un brīvā laika pavadīšanas iespēju attīstīšanu; uzsver, ka sievietēm lauku apvidos ir būtiska loma šo kopienu attīstībā un ka plašāka sieviešu darba un tiesību atzīšana lauku reģionu darba tirgū ievērojami ierobežotu iedzīvotāju skaita samazināšanās risku; mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt īpašas stratēģijas, lai veicinātu pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm lauku apvidos; mudina vākt pa dzimumiem sadalītus datus, lai apzinātu un novērstu jebkādu pastāvošo dzimumu nevienlīdzību;

10.  vērš uzmanību uz dažiem demogrāfisko pārmaiņu virzītājspēkiem, kas liek iedzīvotājiem pamest iepriekš minētās teritorijas un attur citus no pārcelšanās uz tām: sliktu infrastruktūru, tostarp ātrdarbīga platjoslas interneta un transporta tīklu trūkumu, augstu jauniešu bezdarba līmeni, mazākām darba iespējām, jo īpaši amatos, kam nepieciešama augstākā izglītība, kā arī kopumā sievietēm, publisko un privāto pakalpojumu trūkumu, grūtībām piekļūt veselības aprūpes pakalpojumiem un mazākām izglītības, komunālo pakalpojumu un sociālo pakalpojumu iespējām, kas apgrūtina pielāgošanos tehnoloģiskajām pārmaiņām, kā arī kultūras norišu un brīvā laika pavadīšanas iespēju trūkumu; turklāt atgādina par klimata pārmaiņu un ar tām saistīto dabisko apdraudējumu ietekmi uz iedzīvotāju skaita samazināšanos, piemēram, spēcīgiem karstuma viļņiem, kas noved pie dažu dienvidu apgabalu pārtuksnešošanās;

11.  uzsver, ka šis atsevišķu reģionu ekonomikas struktūras diversifikācijas trūkums var radīt negatīvu skatījumu uz šiem reģioniem, tostarp to iedzīvotāju vidū, kuri var būt neapmierināti ar dzīves kvalitāti un viņiem pieejamo infrastruktūru un pakalpojumiem; šajā sakarībā pauž bažas par ”neapmierinātības ģeogrāfiju”, kas attīstās daudzos ES reģionos, kuros cilvēki jūtas atstāti novārtā, un kas ir cieši saistīta ar demogrāfiskajām pārmaiņām; šajā sakarībā uzsver intelektuālā darbaspēka emigrācijas ietekmi, kas izraisa augsti apmācītu un kvalificētu cilvēku aizplūšanu no konkrēta reģiona vai valsts uz citu reģionu vai valsti; jo īpaši norāda, ka medicīnas darbinieku, piemēram, ārstu, medmāsu un mācībspēku, aizplūšana, ko pastiprināja pēdējos gados ievērojami samazinātais publiskais finansējums veselības un sociālajai aprūpei, ir izraisījusi medicīniskās aprūpes un izglītības kvalitātes pasliktināšanos, apgrūtinot kvalitatīvas aprūpes un izglītības pieejamību, jo īpaši attālos un lauku apvidos un tālākajos reģionos;

12.  uzskata, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās skar arī pilsētu teritorijas, jo kopš 1990. gada ar to ir saskārusies katra piektā Eiropas pilsēta; tomēr norāda, ka pilsētu iedzīvotāju skaita samazināšanās ne vienmēr ir nepārtraukts lineārs process un ka atkarībā no teritoriālā konteksta tā var būt epizodiska vai īslaicīga;

13.  uzsver “iekšējās periferizācijas” tendenci tādā nozīmē, ka Centrāleiropas, Austrumeiropas un Dienvideiropas reģionos tiek reģistrēti būtiski negatīvi iedzīvotāju neto migrācijas rādītāji, savukārt Ziemeļeiropas un Rietumeiropas reģionos –– būtiski pozitīvi rādītāji, jo tiek uzņemts liels skaits ekonomisko migrantu; uzskata, ka šīs atšķirības ir saasinājušās arī lauku apvidos, kur kohēzijas politika un KLP resursi ir vairāk jākoncentrē uz inovāciju, lai mudinātu jauniešus sākt nodarboties ar lauksaimniecību, kā arī uz digitalizāciju, lauku mobilitāti, viedo mazpilsētu attīstību un palīdzību ģimenes saimniecībām gūt labumu no inovācijas un jaunām tehnoloģijām;

Saņēmēji reģioni

14.  atzīst, ka teritorijās, kas atrodas ap lielākajām pilsētām, tiek reģistrēti pozitīvs migrācijas rādītāji, ko iezīmē iedzīvotāju pārvietošanās no laukiem uz pilsētām, jo nodarbinātības pieaugums aizvien vairāk koncentrējas pilsētās;

15.  atzīmē arī to, ka reģioni, kuros ir liels skaits cilvēku ar augstu izglītības līmeni un kuri sniedz vairāk nodarbinātības iespēju cilvēkiem ar augstu izglītības līmeni, ir mazāk pakļauti iedzīvotāju skaita samazināšanās procesam;

16.  uzsver, ka uz zināšanām balstītas ekonomikas nozares veicina reģionālo attīstību, piedāvājot augsta līmeņa sociālo kapitālu, tīklus un tehnoloģijas; atzīst, ka inovatīvas saimnieciskās darbības parasti notiek tehnoloģiski attīstītākos reģionos, kur ir pieejamāks pietiekams skaits “viedu” uzņēmumu aglomerāciju;

17.  no otras puses, uzsver, ka iedzīvotāju pārmērīga koncentrācija dažās pilsētu teritorijās jau ir radījusi negatīvas blakusparādības, piemēram, sastrēgumus, mājokļu un transporta izmaksu pieaugumu, piesārņojumu, nepietiekamu ūdens pieejamību, atkritumu apglabāšanas problēmas, augstu enerģijas patēriņu, dzīves kvalitātes pasliktināšanos un pilsētu izplešanos, kā arī ievērojamu nabadzības un sociālās atstumtības risku un nenoteiktību konkrētām iedzīvotāju grupām; uzsver, ka šīs negatīvās sekas ir novedušas pie tā, ka vietējās pašvaldības nespēj sniegt pakalpojumus visiem pilsētu teritoriju iedzīvotājiem; brīdina par dažām Covid-19 pandēmijas izgaismotajām negatīvajām sekām attiecībā uz sabiedrības veselību saistībā ar augstu iedzīvotāju koncentrāciju pilsētu teritorijās;

18.  norāda, ka migrācijai ir tieša ietekme uz pilsētu iekļautību, radot vajadzību pēc pielāgotiem politikas risinājumiem un atbalsta pasākumiem dažādos teritoriālajos kontekstos; šajā sakarībā atgādina, ka ekonomisko migrantu veiktās nodokļu un sociālās iemaksas pārsniedz to, ko viņi saņem individuālo pabalstu veidā; uzsver nepieciešamību stiprināt iekļaušanas politiku un šajā sakarībā atbalstīt vietējās un reģionālās pašvaldības;

Pielāgota reaģēšana: risinājumu meklēšana demogrāfiskās lejupslīdes problēmai

19.  uzsver, cik svarīgas ir pašreizējās iniciatīvas, piemēram, Eiropas Inovācijas partnerība aktīvām un veselīgām vecumdienām, Interaktīva automatizēta dzīvesvide un EIT digitālo tehnoloģiju un veselības zināšanu un inovāciju kopienas; aicina Komisiju, risinot demogrāfiskās problēmas, ar kurām saskaras Eiropas reģioni, ņemt vērā risinājumus, kas jau ir izstrādāti šo iniciatīvu ietvaros, lai piemērotos demogrāfiskajai situācijai; uzsver, cik nozīmīga ir Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūra mūžizglītībai, atbalstot izglītību un apmācību iedzīvotāju skaita sarukšanas riskam pakļautās teritorijās;

20.  uzsver, ka vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm, profesionālajām apvienībām un NVO ir būtiska nozīme, lai noteiktu un novērtētu konkrētas ieguldījumu vajadzības lauku un pilsētu teritorijās mobilitātes, teritoriālās pieejamības un pamatpakalpojumu ziņā un tādējādi izmantotu attiecīgo teritoriju potenciālu, tostarp noteiktu un novērtētu ekonomiskās, sociālās un demogrāfiskās tendences; tādēļ uzskata, ka tām būtu jāuzņemas izšķiroša loma kā aktīvām dalībniecēm tādu teritoriālo stratēģiju izstrādē, kuras ir iniciējušas vietējās kopienas; uzsver, cik svarīgi ir attiecīgajās ES programmās, ja iespējams, iekļaut īpašus budžeta pasākumus, lai apvērstu pretējā virzienā demogrāfiskās tendences, un veikt valsts politikas ietekmes novērtējumus demogrāfijas jomā; norāda, ka teritoriāla pieeja ES instrumentiem, piemēram, ilgtspējīgai pilsētu attīstībai, sabiedrības virzītām vietējās attīstības stratēģijām vai integrētiem teritoriāliem ieguldījumiem, var būt noderīga, lai radītu un saglabātu darbvietas, padarītu reģionus pievilcīgākus un uzlabotu piekļuvi pakalpojumiem vietējā līmenī; atzīst aprites ekonomikas un bioekonomikas ievērojamo potenciālu izaugsmes sekmēšanā šajās teritorijās un aicina sniegt pielāgotu tehnisko palīdzību, lai atbalstītu vietējās un reģionālās pašvaldības šo stratēģiju izstrādē un īstenošanā, tostarp izmantojot līdzdalības metodes, kas iesaista vietējās ieinteresētās personas, sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību;

21.  norāda, ka ir jāizstrādā Eiropas lauku attīstības programma ar mērķi uzlabot lauku un attālo apgabalu pieejamību, pievilcību un ilgtspējīgu attīstību, lai veicinātu piegādes ķēžu un iekšējā tirgus netraucētu darbību; norāda, ka šo teritoriju pieejamību un pievilcību var uzlabot, nodrošinot uzņēmējiem un MVU piekļuvi kapitālam un veicot ieguldījumus ekosistēmās, lai atbalstītu zināšanu radīšanu un tehnoloģiju izplatīšanu, kā arī nodrošinot augstas kvalitātes sabiedriskos pakalpojumus un pamatpakalpojumus, digitalizāciju, tostarp mazajiem uzņēmumiem, digitālo inovāciju, digitālo savienojamību un augstas kvalitātes transporta pakalpojumus; uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu pēc iespējas efektīvāk jāapzina piemēroti pakalpojumu sniegšanas veidi un ka būtu jāizmanto ietekmes uz lauku apvidiem izvērtēšanas koncepcija, lai apmierinātu lauku un attālo apgabalu īpašās vajadzības, galveno uzmanību pievēršot politikas īstenošanai un piemērotu risinājumu nodrošināšanai;

22.  atgādina, ka transporta tīkliem lauku un pilsētu savienojamības uzlabošanā, tostarp ieguldījumiem sabiedriskajā transportā un citos mobilitātes pakalpojumos lauku apvidos, var būt izšķiroša nozīme demogrāfisko pārmaiņu novēršanā un iedzīvotāju skaita samazināšanās apturēšanā; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir uzlabot transporta infrastruktūru, tostarp uzturot un atjauninot esošos transporta savienojumus un nodrošinot savienojumus ar TEN-T, kas ir īpaši svarīgi lauku, nomaļos, salu un tālākajos reģionos, atbalstot pāreju uz ilgtspējīgiem un viediem transporta tīkliem un stiprinot transporta sistēmu sadarbspēju ilgtspējīgas un viedas mobilitātes stratēģijas ietvaros;

23.  uzskata, ka ilgtspējīgam lauku tūrismam varētu būt ļoti svarīga nozīme iedzīvotāju skaita samazināšanās ierobežošanā, darbvietu radīšanā un ekonomiskās un demogrāfiskās daudzveidības veicināšanā lauku apvidos;

24.  atzīst, ka pārkārtošanās procesā uz klimatneitralitāti un ilgtspējīgu un viedu mobilitāti saskaņā ar zaļā kursa mērķiem ir jāņem vērā lauku reģionu vajadzības un problēmas, tostarp tās, kas saistītas ar klimata pārmaiņām; turklāt uzskata, ka šie ieguldījumi nodrošinās taisnīgu un vienlīdzīgu pārkārtošanos uz digitālo ekonomiku un digitālo tiešsaistes izglītības sistēmu, kas būtu pieejama visiem, tostarp visneaizsargātākajiem, iedzīvotājiem; šajā sakarībā uzskata, ka būtiska nozīme ir kohēzijas politikai ar tās ieguldījumiem augstas kvalitātes sabiedriskos pakalpojumos un pamatpakalpojumos;

25.  uzskata, ka ES pilsētprogramma, kurā noteiktas galvenās prioritātes un darbības dzīves kvalitātes uzlabošanai pilsētu teritorijās, varētu palīdzēt izstrādāt piemērotus instrumentus izaugsmes, integrācijas, sadarbības un inovācijas veicināšanai un sociālo problēmu risināšanai; uzstāj arī uz nepieciešamību izstrādāt tādas stratēģijas, kuru mērķis ir uzlabot uz zināšanām balstītu ekonomiku un pārdomātu specializāciju Eiropas reģionos, tostarp attīstot zināšanu tīklus un sniedzot atbalstu ieguldījumiem cilvēkkapitālā; uzsver pilsētu un reģionu nozīmi gan mazapdzīvotās, gan pārapdzīvotās teritorijās; atkārtoti uzsver nepieciešamību nodrošināt tieša papildu finansējuma iespējas pilsētām un reģioniem, lai īstenotu programmas vietējā līmenī, un aicina maksimāli izmantot Eiropas pilsētiniciatīvu;

26.  uzsver, ka kohēzijas politikai būtu jāpalīdz labāk iekļaut sievietes reģionālās un pilsētu attīstības politikas plānošanā, lai veidotu tādas pilsētas un kopienas, kurās tiek ņemts vērā dzimumu līdztiesības aspekts un kuras darbojas visu labā; turklāt uzskata, ka ESF+ ieguldījumiem būtu jāveicina to sieviešu un vientuļo vecāku nodarbināmība, kuriem ir grūtības atrast darbu, kā arī būtu jānodrošina finansējums izmaksu ziņā pieejamiem bērnu pieskatīšanas pakalpojumiem un jāatbalsta jaunas ģimenes; atgādina, ka to bērnu vajadzības, kurus aprūpē kāds no ģimenes locekļiem vai kuri dzīvo vieni, kamēr vecāki strādā ārzemēs, būtu jāapmierina, cita starpā izmantojot konsultāciju pakalpojumus un nodrošinot piekļuvi mājoklim, veselības aprūpei un izglītībai; uzsver arī to, cik svarīgi ir ģimenēm labvēlīgi tiesību akti, kas veicina apmierinošu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

27.  uzsver, ka ieguldījumiem vajadzētu būt vērstiem arī uz atbalstu jauniešiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, personām ar invaliditāti un citām neaizsargātām grupām, viņiem ienākot vai paliekot darba tirgū, un ka jāpalīdz viņiem atrast kvalitatīvu darbu, īpašu uzmanību pievēršot vismazapdzīvotākajiem lauku un attāliem apgabaliem; uzskata, ka būtu arī jāizpēta iespējas nodrošināt pielāgotu apmācību, lai veicinātu “labklājības ekonomikas” koncepciju, kā arī veselīgu un aktīvu vecumdienu pieeju;

28.  atgādina, ka saistībā ar demogrāfisko problēmu risināšanu būtu jāpievēršas arī etnisko minoritāšu vajadzībām;

29.  atgādina, ka ir vajadzīgas stratēģijas, kuru mērķis ir apvērst pretējā virzienā darbaspēka migrāciju ES, valstu un reģionālā līmenī; aicina vietējās, reģionālās, valsts un ES iestādes izstrādāt politikas virzienus, kas uzlabo reģionu pievilcību nodarbinātības iespēju ziņā, un risināt intelektuālā darbaspēka emigrācijas problēmu nosūtītājos reģionos, izmantojot preventīvus pasākumus, seku mazināšanas pasākumus un atbilstošus risinājumus, tostarp ar kohēzijas politikas līdzekļiem; šajā sakarībā uzsver, ka dažādās dalībvalstīs jau ir ieviestas vairākas iniciatīvas, piemēram, stimuli darba ņēmējiem ar augsti specializētām prasmēm, kuru mērķis ir pārvērst intelektuālā darbaspēka emigrāciju par intelektuālā darbaspēka ieguvumu attiecīgajos reģionos;

30.  uzsver, ka Covid-19 veselības krīze ir dažādā mērogā skārusi visas dalībvalstis un reģionus un, visticamāk, izraisīs jaunas demogrāfisko plūsmu tendences; šajā sakarībā atgādina, ka papildu resursi ERAF un ESF, ko nodrošina ar REACT-EU starpniecību, lai gan tas ir tikai pagaidu instruments, kura mērķis ir nodrošināt stabilu un noturīgu ES ekonomikas atveseļošanos no krīzes, varētu ievērojami palīdzēt saglabāt nodarbinātību un radīt jaunas darbvietas apgabalos, kuros pastāv iedzīvotāju skaita samazināšanās risks, tostarp sniedzot atbalstu MVU un pašnodarbinātām personām; atzinīgi vērtē elastīga darba režīma, tostarp attālināta darba vai saīsināta darba laika, ieviešanu un uzsver, ka šis atbalsts ir jāpiešķir nediskriminējošā veidā;

31.  šajā sakarībā atgādina, ka pandēmija ir izgaismojusi digitalizācijas nozīmi visā ekonomikā, mazinot sociālās distancēšanās un pārvietošanās brīvības ierobežojumu sekas, kā arī atvieglojot veselības uzraudzību vai telekonsultācijas un sniedzot veselības aprūpes pakalpojumus mazapdzīvotos apgabalos vai apgabalos, kuros ir nelabvēlīgi dabas vai demogrāfiskie apstākļi; uzskata, ka ar to saistītās iespējas ir jāizmanto, lai radītu jaunas darbvietas apgabalos, kuri saskaras ar sabiedrības novecošanu;

32.  norāda uz pieaugošo tāldarba izplatību Covid-19 krīzes laikā un uzskata, ka tas var izrādīties noderīgs instruments, lai apturētu iedzīvotāju skaita samazināšanās tendences lauku apgabalos, dodot iespēju izglītotiem jauniešiem palikt apgabalos, kurus viņi citādi pamestu; aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt, kā tāldarbs varētu ietekmēt turpmāko mobilitāti ES iekšienē un uztveri par dažādu reģionu pievilcību;

Politikas ieteikumi

33.  aicina Komisiju ierosināt demogrāfisko pārmaiņu stratēģiju, kuras pamatā būtu šādi galvenie elementi: pienācīgi nodarbinātības apstākļi, darba un privātās dzīves līdzsvars, saimnieciskās darbības un nodarbinātības veicināšanas politikas teritoriālais aspekts, vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu pienācīga nodrošināšana visās teritorijās, efektīvs vietējais sabiedriskais transports un pienācīga apgādājamo personu aprūpe un ilgtermiņa aprūpe, īpašu uzmanību pievēršot jauniem darba veidiem un to sociālajai ietekmei;

34.  mudina dalībvalstis un reģionālās iestādes īstenot integrētu pieeju demogrāfisko problēmu risināšanai, izmantojot kohēzijas politikas instrumentus, un mudina popularizēt viedos ciematus un citas stimulu shēmas, lai saglabātu apdzīvotību un piesaistītu jauniešus lauku un daļējas pilsētvides teritorijās;

35.  atgādina, ka Atveseļošanas un noturības mehānisms nodrošinās plaša mēroga finansiālu atbalstu, lai padarītu dalībvalstu ekonomiku noturīgāku un labāk sagatavotu nākotnei, un uzstāj, ka dalībvalstīm, ņemot vērā to īpašos apstākļus, savos atveseļošanas un noturības plānos būtu jāierosina pasākumi ar demogrāfiskām pārmaiņām saistītu jautājumu risināšanai, jo īpaši visneaizsargātākajās teritorijās; uzskata, ka vietējās un reģionālās struktūras ir aktīvi jāiesaista šo plānu izstrādē, jo tas ir īpaši svarīgs elements, dalībvalstīm izvērtējot un pēc tam pārvaldot šos plānus; uzskata, ka būtu jāveido sinerģija starp kohēzijas politiku un Next Generation EU programmām, lai nodrošinātu visaptverošāku pieeju demogrāfiskajām problēmām;

36.  uzsver, cik svarīgs ir TPF un tā īstenošanas mehānisms, kura mērķis ir atbalstīt enerģētikas pārkārtošanas skartās kopienas, palīdzot radīt jaunas iespējas lauku un postindustriālajiem apgabaliem, kā arī ierobežojot iedzīvotāju skaita samazināšanās risku; uzskata, ka šajā sakarībā būtu jāatbalsta vietējās un reģionālās sadarbības iniciatīvas;

37.  atgādina, ka demogrāfiskās pārmaiņas ir viena no ES pamatproblēmām un ka tās risināšanai būtu jāpiešķir prioritāte programmu izstrādē un īstenošanā; šajā sakarībā atgādina, ka viens no galvenajiem ERAF un Kohēzijas fonda regulā noteiktajiem mērķiem nākamajai daudzgadu finanšu shēmai (2021–2027) ir atbalstīt pilsētu un lauku apvidus, kuros ir ģeogrāfiska vai demogrāfiska atpalicība, un ka dalībvalstīm ir jāpiešķir ES finansiālais atbalsts projektiem, kas veicina ekoloģiski ilgtspējīgu un sociāli iekļaujošu ekonomikas attīstību attiecīgajos reģionos; šajā sakarībā atgādina, ka īpašs atbalsts būtu jāsniedz NUTS 3. līmeņa teritorijām vai vietējo administratīvo vienību kopām, kurās iedzīvotāju blīvums ir mazāks par 12,5 iedzīvotājiem uz kvadrātkilometru vai kurās iedzīvotāju skaits laikposmā no 2007. līdz 2017. gadam vidēji gadā ir samazinājies par vairāk nekā 1 %, un kurām būtu jāpiemēro īpaša reģionālā un valsts politika, lai nodrošinātu labāku fizisko un IKT savienojamību, uzlabotu sociālo pakalpojumu pieejamību un kvalitāti, veicinātu uzņēmējdarbību un radītu kvalitatīvas darba iespējas, izmantojot kohēzijas instrumentus; atzinīgi vērtē ERAF un Kohēzijas fonda regulas jauno pantu, kurā aicināts izstrādāt valstu plānus, lai atbalstītu reģionālās un vietējās teritorijas, kuras saskaras ar pastāvīgu demogrāfisko lejupslīdi;

38.  aicina dalībvalstis vairāk mobilizēt ESF un TPF resursus un tos apvienot ar valsts un vietējiem ieguldījumiem, lai izskaustu sociālo atstumtību, enerģētisko nabadzību un materiālo nenodrošinātību, efektīvi novērstu digitālo plaisu un digitālo atstumtību, īpaši lauku apgabalos un jauniešu, vecāka gadagājuma cilvēku un personu ar invaliditāti vidū, un lai nodrošinātu piekļuvi digitāliem rīkiem un programmām un izmaksu ziņā pieejamai komunikāciju infrastruktūrai; tādēļ aicina nodrošināt pieejamas un izmaksu ziņā pieņemamas iespējas apgūt digitālās prasmes tādā veidā, kas būtu pielāgots vecāka gadagājuma cilvēku vajadzībām; norāda, ka šīm iniciatīvām ir lielākas izredzes gūt panākumus, ja tās ir saistītas ar paaudžu pieredzes apmaiņas iespējām; šajā sakarībā uzskata, ka varētu turpināt analizēt un veicināt digitalizācijas, robotizācijas un mākslīgā intelekta potenciālu, nodrošinot augstus ētikas standartus un vienlaikus garantējot iekļaušanu, lai uzlabotu vecāka gadagājuma cilvēku autonomiju, dzīves apstākļus un veselību;

39.  atkārtoti norāda, ka ir vajadzīgas turpmākas vietējas un integrētas pieejas kohēzijas politikai, kopējās lauksaimniecības politikas valstu stratēģiskajiem plāniem un valstu stratēģiskajiem atveseļošanas plāniem, lai nodrošinātu vienkāršāku, taču vienlaikus optimālu finanšu resursu pārvaldību un maksimāli palielinātu sinerģiju starp dažādiem ES fondiem un integrētiem instrumentiem; uzsver nepieciešamību stiprināt administratīvās spējas, lai ierobežotu birokrātiju un nodrošinātu tiesību aktu saskaņotību visā projekta īstenošanas procesā un mērķtiecīgu tehnisko palīdzību visos posmos;

40.  aicina dalībvalstis īstenot 2021.–2027. gada kohēzijas politikas plānošanas un īstenošanas procesu, pilnībā ievērojot partnerības principu, un partnerības nolīgumos ņemt vērā to reģionu īpašās vajadzības, kuros ir demogrāfiskas problēmas; uzsver, ka ir svarīgi par prioritāti noteikt reģionālās un apakšreģionālās vajadzības, tostarp demogrāfijas un migrācijas aspektus un teritoriālās problēmas (pilsētu un lauku apvidos); uzskata, ka šīs stratēģijas būtu jāpapildina ar teritoriālās un demogrāfiskās ietekmes novērtējumiem, ko veic vienlaikus ar novērtējumiem ekonomikas, vides un sociālajā jomā; aicina Komisiju pārraudzīt un attiecīgā gadījumā nodrošināt pilnīgu Rīcības kodeksa partnerības jomā īstenošanu, kas var palīdzēt palielināt kohēzijas politikas apguves līmeni, vienlaikus uzlabojot projektu kvalitāti;

41.  aicina dalībvalstis ņemt vērā dažādās demogrāfiskās problēmas, izstrādājot savus valsts atveseļošanas un noturības plānus, valsts attīstības politikas virzienus, ilgtspējīgas attīstības ilgtermiņa stratēģijas un pielāgotas kohēzijas politikas programmas, kas saistītas ar Eiropas pusgada mērķiem, lai nodrošinātu pienācīgu finansējumu ar mērķi novērst iedzīvotāju skaita samazināšanos, apvērst pretējā virzienā negatīvās tendences un uzlabot teritoriālo pievilcību;

42.  aicina vietējās, reģionālās un valsts iestādes reģionos, kuros pastāv iedzīvotāju skaita samazināšanās risks, ieguldījumus koncentrēt uz veidiem, kā veicināt jaunu ģimeņu apmešanos šajos reģionos, kā arī uz kvalitatīvu pakalpojumu un infrastruktūras vispārēju pieejamību, iesaistot MVU un pakalpojumu pārvaldības uzņēmumus, un galveno uzmanību pievērst darbvietu radīšanai, jo īpaši jauniešiem, darba ņēmēju pārkvalificēšanai, uzņēmējdarbības apstākļu radīšanai un MVU atbalstīšanai; aicina dalībvalstis pastiprināt atbalstu šajā jomā; uzskata, ka ieguldījumi visos izglītības līmeņos, tostarp agrīnajā pirmsskolas izglītībā, izmaksu ziņā pieņemamos, pieejamos un vienlīdzīgos mobilitātes pakalpojumos un bērnu pieskatīšanas iestādēs, lai veicinātu sieviešu līdzdalību darba tirgū un mūžizglītībā, ir prioritāte, jo īpaši lauku apvidos un tālākajos reģionos; uzskata, ka ir īpaši svarīgi radīt piemērotus apstākļus, lai jaunieši varētu palikt šajos reģionos un priekšlaicīgi nepārtrauktu mācības, piedāvājot viņiem pievilcīgas izglītības, apmācības, prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas iespējas vietējā un reģionālā līmenī, tostarp digitālās prasmes, mācoties klātienē vai izmantojot tālmācību, lai mudinātu viņus studēt šajos reģionos; uzskata, ka reģioniem šajos centienos būs vajadzīgs koncentrēts Savienības un dalībvalstu atbalsts;

43.  aicina darīt vairāk, lai atbalstītu reģionus, kuri saskaras ar ievērojamu iedzīvotāju skaita pieaugumu, piemēram, Majotu un Francijas Gviānu, piešķirot pienācīgus finanšu resursus, lai nodrošinātu pietiekama apjoma kvalitatīvu pamatpakalpojumu nepārtrauktību, jo īpaši izglītības, veselības aprūpes un transporta nozarēs;

44.  uzskata, ka ir lietderīgi iesaistīt reģionālās un vietējās pašvaldības ilgtermiņa sadarbības pārvaldības jomā un plānošanas iniciatīvās dažādos līmeņos; aicina Komisiju un dalībvalstis izplatīt labu praksi par šāda veida pārvaldības un plānošanas instrumentu izmantošanu un priekšrocībām, lai atbalstītu policentrisku attīstību, un izmantot teritoriālās ietekmes novērtējumus (TIN), lai turpinātu izstrādāt ES un valstu politiku ar demogrāfiskajām pārmaiņām saistītu jautājumu risināšanai; šajā sakarībā atkārtoti norāda, ka ir ļoti svarīgi aktīvi un patiesi iesaistīt reģionus Atveseļošanas un noturības mehānisma plānošanā un pārvaldībā, lai stiprinātu šā instrumenta efektivitāti;

45.  uzskata, ka inovācijai un pētniecībai var būt pozitīva plašāka ietekme reģionālā līmenī; mudina politikas veidotājus reģionālā un valsts līmenī izmantot jauno Atveseļošanas un noturības mehānismu un ERAF, lai ieguldītu platjoslas pakalpojumu paplašināšanā nolūkā veicināt digitālo un uz zināšanām balstītu ekonomiku, kā arī nodrošinātu resursus, augstas kvalitātes sabiedriskos pakalpojumus un stimulus ar mērķi saglabāt augsti kvalificētus darbiniekus, lai attīstītu pētniecības centrus dažādos reģionos, tādējādi palielinot mazapdzīvotu teritoriju pievilcību, jo īpaši jaunu talantu un uzņēmēju acīs; aicina turpināt attīstīt sinerģiju starp Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem un pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa”, kā arī citām iniciatīvām, piemēram, tām, ko popularizē Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts; turklāt uzskata, ka pievilcīga fiskālā politika ieguldījumiem uzņēmējdarbībā, samazinot nodokļu likmes ģimenēm un piedāvājot nodokļu stimulus darba devējiem un pašnodarbinātām personām, veicinātu darbvietu radīšanu un ieguldījumu iespējas; turklāt uzskata, ka varētu tikt apsvērti pasākumi, kas mudinātu jaunas ģimenes iegādāties pirmo mājokli, kā arī lielāka elastība valstu noteikumos, lai pārvarētu ar iedzīvotāju skaita samazināšanos saistītās problēmas;

46.  mudina reģionus izmantot savas konkurences priekšrocības, kā noteikts pārdomātas specializācijas stratēģijās; iesaka izstrādāt tā dēvētās “oāzes stratēģijas”, kurās uzsvars tiek likts uz veiksmīgākajām, dinamiskākajām un augošākajām nozarēm, izmantojot reģiona attīstības vietējo potenciālu; aicina vietējās un reģionālās pašvaldības ieguldīt Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvā, galveno uzmanību pievēršot gados jaunu un apmācītu darba ņēmēju piesaistīšanai, jau strādājošo personu nodarbinātības saglabāšanai, uzņēmējdarbības veicināšanai, kā arī vietējā, valsts un ES mēroga stimuliem; turklāt uzsver, ka ir svarīgi veicināt pasākumus, lai sekmētu paaudžu solidaritāti, aktīvas vecumdienas un tā dēvētās “senioru ekonomikas” piedāvātās iespējas kā būtisku politikas maiņu lauku apvidiem, pārvēršot iedzīvotāju novecošanas problēmu par lauku apvidu attīstības iespēju;

47.  uzsver nepieciešamību pēc plašākas teritoriālās perspektīvas saskaņā ar ”Jauno Leipcigas hartu: pilsētu pārmaiņu radīšanas potenciāls kopējam labumam” un ”Teritoriālo programmu 2030. gadam”, lai stiprinātu pilsētu tīklus vidēji lielās pilsētās un mazākās pilsētās nolūkā izmantot to ievērojamo potenciālu ar mērķi stiprināt teritoriālo, ekonomisko un sociālo kohēziju ārpus to tiešajām robežām, izmantojot plašākas saiknes starp pilsētām un lauku un pilsētām piegulošajām teritorijām, kā arī reģionālo sadarbību;

48.  aicina Komisiju koncentrēties uz politikas koordināciju ES līmenī jautājumos, kas saistīti ar funkcionālās sadarbības jomām dažādos līmeņos, piemēram, pārrobežu, makroreģionālā un lauku un pilsētu līmenī, lai risinātu demogrāfiskās problēmas;

49.  uzsver, ka ieguldījumi būtu jākoncentrē uz informācijas un komunikācijas tehnoloģijām un cilvēkkapitālu, jo tādējādi ir iespējams samazināt attālumu starp lietotājiem un piesaistīt augsti kvalificētus darbiniekus, lai novērstu digitālo plaisu un nodrošinātu digitālo kohēziju; uzsver, ka ir svarīgi finansēt IKT infrastruktūru, šo tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu MVU un skolās lauku, salu, kalnu un izolētos reģionos un reģionos, kuros notiek rūpniecības restrukturizācija, tostarp izmantojot finansējumu no Atveseļošanas un noturības mehānisma un vispārīgāk –– no kohēzijas politikas fondiem; uzsver, ka ir svarīgi censties panākt šo tehnoloģiju taisnīgu un paralēlu ieviešanu reģionos un dalībvalstīs, lai mazinātu pievilcības atšķirības un digitālo plaisu;

50.  atzīst, ka “magnēta pilsētas” galvenokārt veicina reģionālo “izaugsmes centru” veidošanos; tomēr uzsver, ka vidēji lielām pilsētām ir izšķiroša nozīme reģionālajā attīstībā, un šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot praksē stratēģijas šo pilsētu saskaņotai attīstībai;

51.  uzskata, ka pašvaldībām būtu jāveicina “atvērtas inovācijas” iniciatīvas, izmantojot zināšanas, lai paātrinātu inovācijas procesu un izstrādātu sadarbīgu pieeju ar attiecīgajiem partneriem un ieinteresētajām personām nolūkā radīt reģionālās inovācijas ekosistēmas;

52.  uzsver zilās ekonomikas potenciālu apvērst pretējā virzienā negatīvo demogrāfisko tendenci ES mazajās salās un nomaļajos piejūras reģionos; uzsver, ka zilās ekonomikas darbību pienācīga īstenošana, ja to cieši uzraudzīs, lai mazinātu jebkādas negatīvas papildu sekas vides jomā un palielinātu sociālekonomiskos ieguvumus visai vērtību ķēdei, tostarp mazajiem uzņēmumiem, iekšzemes teritorijām un vietējiem iedzīvotājiem, varētu palīdzēt cīnīties pret iedzīvotāju skaita samazināšanos Dienvideiropā, veicināt ieņēmumu no piekrastes pilsētām novirzīšanu uz lauku ciematiem, pastiprināt sociālo iekļaušanu un sasniegt Eiropas zaļā kursa mērķus;

53.  iesaka vajadzības gadījumā dalībvalstīs pārskatīt izglītības un apmācības sistēmas, cita starpā attīstot izglītības iespējas profesijās, kas ir saderīgas ar tāldarbu, un vienlaikus īstenojot politikas virzienus, kuru mērķis ir novērst pastāvīgu intelektuālā darbaspēka emigrāciju no nosūtītājiem reģioniem; uzsver, ka ir jāizmanto vietējās un reģionālās priekšrocības, kā arī jāattīsta vietējās ekonomiskās un sociālās iespējas un īpaši pielāgoti risinājumi ne tikai intelektuālā darbaspēka emigrācijas novēršanai, bet arī šīs parādības apvēršanai pretējā virzienā; uzskata, ka profesionālā izglītība un apmācība, tostarp darbaspēka mobilitāte, var būt efektīvs veids, kā dalīties prasmēs un profesionālajā pieredzē, uzlabot darba ņēmēju prasmes un padarīt viņus noturīgākus pret darba tirgus straujo dinamiku, tādējādi palīdzot novērst intelektuālā darbaspēka emigrāciju; mudina reģionālās un vietējās iestādes atvieglot duālās izglītības pieejamību, lai uzlabotu pāreju no izglītības uz nodarbinātību; turklāt uzskata, ka ir jāveicina Eiropas mēroga “diasporas stratēģijas” ar mērķi sekmēt to cilvēku atgriešanos, kuri ir pārcēlušies uz pievilcīgāku reģionu, īpašu uzmanību pievēršot augstākās izglītības studentiem lauksaimniecības un lauku ekonomikas jomā, kuri būtu jāmudina atgriezties savā reģionā pēc augstākās izglītības iegūšanas, lai veicinātu viņu attiecīgo nosūtošo reģionu ekonomisko dzīvotspēju;

54.  aicina Komisiju nodrošināt, ka iniciatīvā par ilgtermiņa redzējumu attiecībā uz lauku apvidiem ir iekļauti praktiski risinājumi un atbalsta līdzekļi ar perifēriju un demogrāfiskajām pārmaiņām saistītu jautājumu risināšanai; uzskata, ka šim ilgtermiņa redzējumam attiecībā uz lauku apvidiem būtu jākļūst par patiesu Eiropas lauku attīstības programmu ar reāliem un konkrētiem mērķiem un visu attiecīgo reģionālo un vietējo dalībnieku iesaisti gan tās struktūrā, gan īstenošanā; turklāt uzskata, ka tajā būtu jāiekļauj dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanas stratēģija, ko papildinātu ietekmes novērtējuma instrumenti; aicina Komisiju, vienojoties ar dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ierosināt jaunu kursu demogrāfijas jomā ES kā daudzlīmeņu politikas pieeju, kas ļautu izstrādāt Eiropas stratēģiju attiecībā uz demogrāfiskajām tendencēm; uzskata, ka demogrāfiskās problēmas, tostarp iedzīvotāju skaita samazināšanās un novecošana, būtu jāiekļauj konferencē par Eiropas nākotni izskatāmajos jautājumos;

o
o   o

55.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un dalībvalstu un to reģionālajiem parlamentiem.

(1) OV C 390, 18.11.2019., 53. lpp. (2) OV C 356, 4.10.2018., 10. lpp. (3) OV C 153E, 31.5.2013., 9. lpp. (4) OV C 108, 26.3.2021., 566. lpp. (5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Regula (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (OV L 141, 27.5.2011., 1. lpp.). (6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/38/EK par Eiropas Savienības pilsoņu un to ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.). (7) Ares(2020)3866098 (8) Ares(2020)6799640 (9) https://ec.europa.eu/info/files/report-impact-demographic-change-reader-friendly-version-0_en (10) Avoti: INSEE (Francijas Valsts statistikas un ekonomikas pētījumu institūts), Apvienoto Nāciju Organizācija.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 20. maija rezolūcija par ES noteikumu ietekmi uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un pakalpojumu brīvu apriti: darbaspēka mobilitāte ES iekšienē kā instruments darba tirgus vajadzību un prasmju saskaņošanai (2020/2007(INI))

P9_TA(2021)0249 A9-0066/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LESD) 5. pantu,

–  ņemot vērā LESD 45., 56., 153., 154. un 174. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko 2017. gada novembrī izsludināja Eiropadome, Parlaments un Komisija,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) izstrādātos darba pamatstandartus un tās konvencijas un ieteikumus par darba pārvaldību un darba inspekcijām,

–  ņemot vērā plašo Savienības darba aizsardzības jomu reglamentējošo tiesību aktu kopumu, jo īpaši Padomes Direktīvu 89/391/EEK (1989. gada 12. jūnijs) par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā(1), un tās atsevišķās un saistītās direktīvas,

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 8. jūnija secinājumus par pārkvalifikāciju un kvalifikācijas celšanu kā pamatu ilgtspējas un nodarbināmības palielināšanai saistībā ar atbalstu ekonomikas atveseļošanai un sociālajai kohēzijai,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātes Urzulas fon der Leiena izklāstītās politikas pamatnostādnes nākamajai Eiropas Komisijai (2019–2024) “Mana Eiropas progrmma: Eiropas Savienība, kas tiecas uz augstākiem mērķiem”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/1149 (2019. gada 20. jūnijs), ar ko izveido Eiropas Darba iestādi, groza Regulas (EK) Nr. 883/2004, (ES) Nr. 492/2011 un (ES) 2016/589 un atceļ Lēmumu (ES) 2016/344(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/589 (2016. gada 13. aprīlis) par Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu (EURES), darba ņēmēju piekļuvi mobilitātes pakalpojumiem un turpmāku darba tirgu integrāciju un ar ko groza Regulas (ES) Nr. 492/2011 un (ES) Nr. 1296/2013(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 2. februāra Īstenošanas lēmumu (ES) 2018/170 par vienotām, detalizētām specifikācijām datu vākšanai un analīzei, lai uzraudzītu un izvērtētu EURES tīkla darbību.

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 2. aprīļa ziņojumu par EURES darbību no 2016. gada janvāra līdz 2018. gada jūnijam,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1071/2009 (2009. gada 21. oktobris), ar ko nosaka kopīgus noteikumus par autopārvadātāja profesionālās darbības veikšanas nosacījumiem un atceļ Padomes Direktīvu 96/26/EK(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1072/2009 (2009. gada 21. oktobris) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautisko kravas autopārvadājumu tirgum(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1008/2008 (2008. gada 24. septembris) par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 561/2006 (2006. gada 15. marts), ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85(10),

–  ņemot vērā Padomes Regulu (EEK) Nr. 3577/92 (1992. gada 7. decembris), ar ko piemēro principu, kurš paredz jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstīs (jūras kabotāža)(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/54/ES (2014. gada 16. aprīlis) par pasākumiem, ar ko veicina darba ņēmējiem piešķirto tiesību īstenošanu darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jomā(12),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu(13),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/15/EK (2002. gada 11. marts) par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi(14),

–  ņemot vērā Padomes Direktīvu 1999/63/EK (1999. gada 21. jūnijs) attiecībā uz Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu, ko noslēgusi Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociācija (EKKĪA) un Eiropas Savienības Transporta darbinieku arodbiedrību federācija (ESTDAF)(15), kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes Direktīvu 2009/13/EK (2009. gada 16. februāris), ar ko īsteno Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociāciju (EKKĪA) un Eiropas Transporta darbinieku federācijas (ETDF) Nolīgumu par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā(16),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā(17),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/957 (2018. gada 28. jūnijs), ar ko groza Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā(18),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/67/ES (2014. gada 15. maijs) par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (“IMI regula”)(19),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2020/1057 (2020. gada 15. jūlijs), ar ko attiecībā uz izpildes nodrošināšanas prasībām groza Direktīvu 2006/22/EK un attiecībā uz Direktīvu 96/71/EK un Direktīvu 2014/67/ES nosaka īpašus noteikumus autotransporta nozarē strādājošo transportlīdzekļu vadītāju norīkošanai darbā, un groza Regulu (ES) Nr. 1024/2012(20),

–  ņemot vērā Padomes Lēmumu (ES) 2019/1181 (2019. gada 8. jūlijs) par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(21),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2016/344 (2016. gada 9. marts) par Eiropas platformas izveidi sadarbības stiprināšanai nolūkā novērst nedeklarētu darbu(22),

–  ņemot vērā Padomes Ieteikumu (2017. gada 22. maijs) par Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūru mūžizglītībai un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa ieteikumu par Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidošanu mūžizglītībai(23),

–  ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 19. jūnija rezolūciju par Eiropas aizsardzību pārrobežu un sezonālajiem darba ņēmējiem saistībā ar Covid-19 krīzi(24),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 14. septembra rezolūciju par jauno Prasmju programmu Eiropai(25),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par efektīvām darba inspekcijām kā stratēģiju darba apstākļu uzlabošanai Eiropā(26),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2020. gada 15. jūlija atzinumu “Eiropas atveseļošanas plāns un daudzgadu finanšu shēma 2021.–2027. gadam”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2020. gada 5. maija atzinumu “Ilgtspējīgs finansējums mūžizglītībai un prasmju attīstīšanai kvalificēta darbaspēka trūkuma apstākļos” (izpētes atzinums pēc prezidējošās valsts Horvātijas pieprasījuma),

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas atzinumu “Intelektuālā darbaspēka emigrācija Eiropas Savienībā: šīs problēmas risināšana visos līmeņos” (C 141/34),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 1. jūlija paziņojumu “Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai” (COM(2020)0274) un tam pievienotos Komisijas dienestu darba dokumentus SWD(2020)0121) un (SWD(2020)0122),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. janvāra paziņojumu “Spēcīga sociālā Eiropa taisnīgai pārejai” (COM(2020)0014),

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 17. decembra paziņojumu “2020. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģija” (COM(2019)0650),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 10. jūnija paziņojumu „Jaunā prasmju programma Eiropai” (COM(2016)0381),

–  ņemot vērā Komisijas un Padomes 2019. gada 17. decembra vienotā nodarbinātības ziņojuma priekšlikumu, kas ir pievienots paziņojumam par 2020. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģiju,

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019)0640),

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 25. septembra ziņojumu par to, kā piemērota un īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/67/ES (2004. gada 15. maijs) par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot iekšējā tirgus informācijas sistēmu (“IMI regula”) (COM(2019)0426),

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada ziņojumu par darbaspēka mobilitāti ES iekšienē,

–  ņemot vērā Cedefop ziņojumu “Prasmju prognozes un izaicinājumi 2030. gadam”,

–  ņemot vērā Eurofound 2010. gada ziņojumu “Norīkotie darba ņēmēji Eiropas Savienībā”(27) un dalībvalstu ziņojumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 6. maijā izdotās 2020. gada pavasara ekonomikas prognozes,

–  ņemot vērā Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (EU-OSHA) 2020. gada 24. aprīļa pamatnostādnes “Covid-19: atgriešanās darba vietā — darbavietu pielāgošana un darbinieku aizsardzība”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gadā veikto pētījumu “ES sociālās un darba tiesības un ES iekšējā tirgus tiesību akti”,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 17. jūlija Vadlīnijas par sezonas darbiniekiem Eiropas Savienībā saistībā ar Covid-19 uzliesmojumu,

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 9. oktobra secinājumus par sezonas darbinieku un citu mobilo darba ņēmēju darba un dzīves apstākļu uzlabošanu,

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 13. oktobra ieteikumu par koordinētu pieeju brīvas pārvietošanās ierobežošanai, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gadā veikto pētījumu par darba samaksas noteikšanas sistēmām un minimālo algas likmi, ko piemēro norīkotiem darba ņēmējiem saskaņā ar Direktīvu 96/71/EK konkrētās dalībvalstīs un nozarēs,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. marta vadlīnijas attiecībā uz darba ņēmēju brīvas pārvietošanās īstenošanu Covid-19 uzliesmojuma laikā,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 15. maija paziņojumu “Covid-19: ceļā uz pakāpenisku un koordinētu pieeju pārvietošanās brīvības atjaunošanai un iekšējās robežkontroles atcelšanai” (2020/C 169/03),

–  ņemot vērā Eurofound 2015. gada pētījumu “ES iekšējās mobilitātes sociālā dimensija: ietekme uz sabiedriskajiem pakalpojumiem",

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A9-0066/2021),

A.  tā kā nediskriminācija ir Līgumos nostiprināts pamatprincips; tā kā darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir uzskatāma par vienu no Eiropas Savienības pamatprincipiem; tā kā LESD 45. pantā ir noteikts, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvība nozīmē, ka ir jānovērš jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija valstspiederības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības apstākļiem;

B.  tā kā LES 3. panta 3. punktā ir noteikts, ka Savienība “veicina sociālo taisnīgumu un aizsardzību”; tā kā LESD 9. pantā ir noteikts, ka, “nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība ņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu”;

C.  tā kā darba ņēmēju brīva pārvietošanās, brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība ir uzskatāmas par iekšējā tirgus pamatprincipiem;

D.  tā kā darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai un pakalpojumu sniegšanas brīvībai būtu jāatbilst Eiropas sociālo tiesību pīlārā nostiprinātajiem principiem; tā kā Savienības apņemšanās īstenot ANO Programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus, Eiropas zaļo kursu un dzimumu līdztiesības stratēģiju, tostarp taisnīga atalgojuma, dzimumu līdztiesības un pienācīgu darba un nodarbinātības apstākļu aizsardzību un veicināšanu, ir jāintegrē visās iekšējā tirgus politikas jomās, tādējādi pienācīgi ņemot vērā sociālos un vides apsvērumus;

E.  tā kā darba ņēmēju, tostarp sezonas darbinieku, brīva pārvietošanās ir būtiska no Eiropas integrācijas viedokļa; tā kā tā var būt abpusēji izdevīgi gan nosūtošajām, gan uzņemošajām dalībvalstīm un atbalstīt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķus; tā kā Savienībai un dalībvalstīm ir pilnībā jāizmanto ES iekšējās mobilitātes potenciāls, vienlaikus efektīvi nodrošinot atbilstību piemērojamajiem noteikumiem par darbaspēka mobilitāti;

F.  tā kā darba ņēmēju pārvietošanās brīvība un pakalpojumu sniegšanas brīvība sekmē Savienības kohēziju un rada darbvietu iespējas; tā kā vienotais tirgus var būt ilgtspējīgs un palielināt labklājību tikai tad, ja tā pamatā ir taisnīgi un kopīgi noteikumi un vienlīdzīgas attieksmes princips, jo īpaši, ja runa ir par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un pakalpojumu brīvu apriti;

G.  tā kā Savienībai arī turpmāk būtu jāuzņemas galvenā loma, atbalstot labas prakses apmaiņu visos valdības līmeņos un sadarbībā ar sociālajiem partneriem izstrādājot norādījumus un ieteikumus par to, kā visiem, tostarp neaizsargātām darba ņēmēju grupām, nodrošināt pienācīgus darba un nodarbinātības apstākļus;

H.  tā kā pakalpojumu brīvas aprites sociālās sekas izcelsmes reģionus un reģionus, kuri uzņem mobilus darba ņēmējus, var ietekmēt gan pozitīvi, gan negatīvi; tā kā darbaspēka trūkums un intelektuālā darbaspēka emigrācijas līmenis, ko izraisa pašreizējā Savienības reģionu starpā pastāvošā ekonomiskā un sociālā nelīdzsvarotība, jo īpaši pēc finanšu krīzes, dažās dalībvalstīs ir sasniedzis kritisku līmeni, kā rezultātā ir radušās papildu problēmas, piemēram, demogrāfiskā nelīdzsvarotība, aprūpes un medicīniskā personāla trūkums un kopumā ir palielinājusies reģionu nevienlīdzība; tā kā šīs parādības īpaši skar lauku un tālākos apgabalus; tā kā ir vajadzīga ilgtspējīga rūpniecības politika un nesatricināma kohēzijas politika, ar kuru palīdzību varētu saglabāt un radīt kvalitatīvas darbvietas nozarēs un reģionos, kuros tiek īstenotas pārmaiņas, lai novērstu intelektuālā darbaspēka emigrāciju un piespiedu mobilitāti;

I.  tā kā darba spēka izmaksu sacensība grauj dalībvalstu kohēziju; tā kā koordinēta ES līmeņa pieeja ir nepieciešama, lai nepieļautu netaisnīgu un kaitniecisku darbaspēka izmaksu konkurenci un panāktu augšupēju visu personu sociālo konverģenci; tā kā efektīvs regulējums un koplīgumi ir būtiski svarīgi, lai nodrošinātu pienācīgus darba un nodarbinātības nosacījumus, kvalitatīvus pakalpojumus un godīgu konkurenci;

J.  tā kā pārrobežu darba ņēmēji konkrētiem reģioniem rada sociālus un ekonomiskus ieguvumus;

K.  tā kā, lai aizsargātu mobilo darba ņēmēju tiesības un stiprinātu spēkā esošo noteikumu ievērošanu, un veicinātu visu uzņēmumu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, ir ļoti svarīgi uzlabot, saskaņot un koordinēt Savienības tiesību aktu darbaspēka mobilitātes jomā pārrobežu izpildi un apkarot ļaunprātīgu rīcību, nedeklarētu darbu;

L.  tā kā lielākā daļa darba ņēmēju Eiropas Savienībā ir nodarbināti mikrouzņēmumos un mazos un vidējos uzņēmumos (MMVU); tā kā MMVU un pašnodarbinātas personas pret Savienības tiesību aktu pārkāpumiem ir visneaizsargātākās; tā kā pretrunīgi valstu tiesību akti, nevajadzīgs administratīvais slogs un negodīga konkurence MMVU, pašnodarbinātām personām un bona fide uzņēmumiem iekšējā tirgū rada lielākās grūtības; tā kā iniciatīvām, kuru mērķauditorija ir MMVU un jaunuzņēmumi, būtu jāpalīdz uzņēmumiem ievērot spēkā esošos noteikumus un tās nedrīkstētu radīt nevajadzīgu administratīvo slogu, dubultstandartus vai zemākus darba ņēmēju aizsardzības standartus;

M.  tā kā digitalizācija sniedz vēl nebijušu iespēju veicināt mobilitāti, vienlaikus palīdzot pārbaudīt stingru atbilstību Savienības noteikumiem par darbaspēka mobilitāti;

N.  tā kā Eiropas Darba iestāde (ELA) tika izveidota, lai palīdzētu stiprināt taisnīgumu iekšējā tirgū un uzticēšanos iekšējam tirgum, darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, darba ņēmēju norīkošanu un ļoti mobilos pakalpojumus un lai uzraudzītu Savienības darbaspēka pārvietošanās jomu reglamentējošo noteikumu ievērošanu un sociālās drošības pasākumu koordināciju, kā arī lai uzlabotu dalībvalstu un sociālo partneru apmaiņu ar paraugpraksi un sadarbību attiecībā uz taisnīgu darbaspēka mobilitātes nodrošināšanu un nedeklarēta darba izskaušanu; tā kā taisnīgu algu, dzimumu līdztiesības un pienācīgu darba un nodarbinātības apstākļu veicināšanai ir būtiska nozīme no labi funkcionējošas, taisnīgas un ilgtspējīgas vienotā tirgus izveides viedokļa;

O.  tā kā ELA ir jaunizveidota struktūra, kuras pilna darbības jauda ir jāsasniedz līdz 2024. gadam;

P.  tā kā darba ņēmēju norīkošana darbā, aizvietotājdarbnieku darbs un sezonas darbs pēc to būtības un juridiskās definīcijas ir pagaidu darbs;

Q.  tā kā darba ņēmējiem trūkst pienācīgas tiesiskās aizsardzības un piekļuves sociālā nodrošinājuma sistēmām, ko bieži izraisa nestandarta nodarbinātības ļaunprātīga izmantošana, mākslīgi risinājumi, piemēram, fiktīva pašnodarbinātība, neapmaksāta un/vai tikai slikti apmaksāta darba kārtība pēc pieprasījuma, tā sauktie “nulles stundu” līgumi, tādu pagaidu līgumu un stažēšanās ļaunprātīga izmantošana, ar kuriem aizstāj regulārus darba līgumus, tostarp publiskajā sektorā, un pastkastītes uzņēmumu izmantošana; tā kā tādēļ šie jautājumi būtu jārisina; tā kā arvien plašāka dažādu apakšlīgumu izmantošana arī varētu izraisīt ļaunprātīgu izmantošanu, attiecībā uz kuru ir nepieciešami pretpasākumi; tā kā darbaspēka mobilitāte ES iekšienē, kas ir nepastarpināti balstīta uz LESD 45. pantu, protams, var palīdzēt apmierināt ilgtermiņa darbaspēka vajadzības, izmantojot standarta nodarbinātības veidus, kurus Savienības pilsoņi var izmantot bez diskriminācijas valstspiederības dēļ;

R.  tā kā sociālā kohēzija ir uzskatāma par vienu no Savienības pamatprincipiem; tā kā Savienībā tomēr joprojām pastāv būtiskas dzīves un darba apstākļu atšķirības; tā kā lielākas algas un IKP, nesatricināms sociālais nodrošinājums, vieglāka piekļuve darba tirgum un augstāki nodarbinātības rādītāji ir vieni no būtiskākajiem faktoriem, kas veicina mobilitāti ES iekšienē(28); tā kā, no otras puses, nabadzība, sociālā atstumtība, slikti dzīves un darba apstākļi un sociālās palīdzības trūkums arī ir uzskatāmi par faktoriem, kas veicina mobilitāti ES iekšienē; tā kā joprojām pastāvošo darbaspēka trūkumu dažās kritiski svarīgajās nozarēs dažās dalībvalstīs arī lielā mērā var skaidrot ar sliktiem darba apstākļiem un zemu algu līmeni; tā kā šāds trūkums būtu jānovērš, uzlabojot darba apstākļus šajās nozarēs, jo īpaši izmantojot sociālo dialogu un risinot sarunas par darba koplīguma slēgšanu, nevis zemas kvalitātes darbu atstājot migrējošiem un mobiliem darba ņēmējiem, tostarp pārrobežu un pierobežu un/vai nedeklarētu darba ņēmējiem;

S.  tā kā izvēlei izmantot savas tiesības brīvi pārvietoties vienmēr būtu jābūt brīvprātīgai un tai nevajadzētu būt piespiedu izvēlei, ko izraisītu dzīvesvietas dalībvalstī pastāvošais trūkums; tā kā taisnīga mobilitāte, kuras pamatā būtu stingras sociālās un darba tiesības, ir uzskatāma par ilgtspējīgas Eiropas integrācijas, sociālās kohēzijas un taisnīgas pārkārtošanās priekšnoteikumu;

T.  tā kā ļaunprātīga prakse, piemēram, sociālais un vides dempings, vājina sabiedrības atbalstu Savienībai un turpmāku Eiropas integrāciju, kaitē iekšējā tirgus darbībai un uzņēmumu, jo īpaši MMVU un pašnodarbināto personu, konkurētspējai un apdraud darba ņēmēju tiesības; tā kā tādēļ ir jāpastiprina piemērojamo tiesību aktu ievērošanas uzraudzība; tā kā, izstrādājot tiesību aktu priekšlikumus, Savienības līmenī būtu pienācīgi jāņem vērā princips “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”; tā kā pretrunīgi noteikumi valstu tiesību aktos rada šķēršļus MMVU un tos pieļaut nedrīkstētu;

U.  tā kā vienlīdzīgas attieksmes princips ir sociālās tirgus ekonomikas un augšupējas sociālās konverģences priekšnoteikums, kura sakarībā ir jāievēro galamērķa valsts spēkā esošie tiesību akti un koplīgumi, tādējādi nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus vietējiem un mobilajiem darba ņēmējiem, kā arī vietējiem un ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem;

V.  tā kā vairāk nekā 8 % mobilo darba ņēmēju strādā veselības aprūpes un sociālā darba nozarē, vairāk nekā 7 % transporta pakalpojumu nozarē un vairāk nekā 10 % viesmīlības nozarē un ēdināšanas nozarē; tā kā mobilajiem un sezonas darba ņēmējiem bieži vien ir būtiska nozīme dalībvalstīs, piemēram, tādās nozarēs kā veselības aprūpe, vecāka gadagājuma cilvēku vai personu ar invaliditāti aprūpe vai būvniecība;

W.  tā kā vismaz 80 miljoni darba ņēmēju Eiropā ir neatbilstīgi kvalifikācijas ziņā un vairāk nekā 5 no 10 grūti aizpildāmajām darbvietām attiecas uz kvalificētām profesijām(29);

X.  tā kā Covid-19 pandēmija atkal ir likusi pārliecināties, ka būtiski svarīgi ir ļoti mobili darba ņēmēji, kas Savienībā pārvietojas bieži; tā kā pandēmija ir dienas gaismā izcēlusi apstākli, ka sezonas, norīkotie, migrējošie un mobilie darba ņēmēji, tostarp pārrobežu un pierobežu darba ņēmēji, pandēmijas laikā ir ievērojami veicinājuši Savienības ekonomikas izdzīvošanu, kā arī Savienības starptautisko tirdzniecību; tā kā viņi kā priekšposteņa darbinieki to ir darījuši, pakļaujot gan sevi, gan viņu ģimenes milzīgam veselības apdraudējumam; tā kā sezonas strādnieki ir izrādījušies ļoti noderīgi daudzu Eiropas lauku saimniecību darbības uzturēšanā; tā kā tajā pašā laikā ļoti mobilie darba ņēmēji joprojām ir arī visvārīgākie un vismazāk aizsargātie darba ņēmēji; tā kā Covid-19 pandēmijas pirmajā posmā šos darba ņēmējus nekoordinēti robežu pārvaldības pasākumi skāra visvairāk;

Y.  tā kā Covid-19 pandēmijas laikā sezonas un norīkotajiem darba ņēmējiem bieži nebija pieejami veselības aprūpes pamatpakalpojumi, pienācīgas kvalitātes mājokļa, individuālo aizsardzības līdzekļu un pietiekamas informācijas; tā kā viņiem uzņēmējās dalībvalstīs bieži vien bija tikai nepietiekama piekļuve sociālā nodrošinājuma sistēmām vai tās nebija pieejamas vispār, tostarp iespējas saņemt slimības pabalstu un izmantot īstermiņa bezdarba risinājumus; tā kā dažos gadījumos viņi pat tika deportēti; tā kā darba ņēmēju mobilitāte ir ļoti atkarīga no pieejamajiem transporta līdzekļiem un tā kā tas jo īpaši aktuāli darba ņēmējiem no salām un tālākajiem Savienības reģioniem; tā kā robežu slēgšana ietekmēja arī pārrobežu un pierobežu darba ņēmējus, apgrūtinot viņiem iespēju doties uz savām darbavietām un atgriezties pie savām ģimenēm, kā arī ierobežojot viņu piekļuvi sociālajiem un veselības aprūpes pakalpojumiem; tā kā dažos gadījumos mobilie darba ņēmēji cieta no diskriminācijas un sliktiem darba un dzīves apstākļiem, kas izraisīja Covid-19 saslimšanas uzliesmojumus;

Z.  tā kā Covid-19 uzliesmojums ir padarījis uzskatāmus un saasinājis sarežģītos un bieži nožēlojamos darba un dzīves apstākļus, kuros atrodas simtiem tūkstošu sezonas darbinieku, kuru lielākā daļa ir mobilie darba ņēmēji, un daži vairāk nekā viena miljona Eiropas Savienībā norīkoto darba ņēmēju; tā kā viņu jau tā nestabilos apstākļus vēl vairāk apdraud darba tirgū fiksētie strukturālās diskriminācijas gadījumi un patlaban spēkā esošo normatīvo aktu pienācīgas izpildes trūkums;

AA.  tā kā Covid-19 pandēmija lika secināt daudzus strukturālus trūkumus, kas pastāv Eiropas un valstu tiesiskajā regulējumā; tā kā daudzi no šiem trūkumiem nebija saistīti tikai ar pandēmiju vien; tā kā šie trūkumi būtu steidzami jānovērš Savienības un dalībvalstu līmenī, lai iekšējā tirgū nodrošinātu godīgu konkurenci un vienlīdzīgu attieksmi; tā kā Covid-19 pandēmijai ir fundamentāla un ilgstoša ietekme uz Eiropas darba tirgiem;

AB.  tā kā darbaspēka mobilitāte un jo īpaši darba ņēmēju norīkošana darbā nedrīkstētu radīt konkurenci, kuras pamatā ir nestabili darba apstākļi un darba devēji, kas nepilda savus pienākumus, un/vai uzņēmējās dalībvalstīs spēkā esošo valsts tiesību aktu un koplīgumu apiešana, jo šāda ļaunprātīga prakse tikai rada spriedzi dalībvalstu starpā, uzņēmumu negodīgu konkurenci un neuzticēšanos darba ņēmēju starpā; tā kā šīs negatīvās sekas, tostarp intelektuālā darbaspēka emigrācija un negodīga konkurence, var būt saistītas arī ar augšupējas sociālās konverģences trūkumu; tā kā darbaspēka mobilitāte būtu jāuztver kā iespēja, tai būtu jāatvieglo prasmju un profesionālās pieredzes apmaiņa un jāveicina augšupēja sociālā konverģence; tā kā noteikumiem par darbaspēka mobilitāti un darba ņēmēju norīkošanu darbā nesamērīgu administratīvo slogu radīt nevajadzētu; tā kā norīkošanas noteikumi attiecas arī uz valstspiederīgajiem, kas ir norīkoti darbā no vienas dalībvalsts uz citu un kuri ir īpaši neaizsargāti pret ekspluatāciju, un tā kā tāpēc valstu darba inspekcijām un ELA viņiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība;

AC.  tā kā prasmju neatbilstība un prasmju nepietiekamība būtiski apgrūtina Savienības darba tirgu un izglītības un apmācības sistēmu darbību; tā kā šis apstāklis liecina par ievērojamu nepieciešamību uzlabot izglītības un profesionālās apmācības sistēmas, lai tās padarītu piemērotākas nākotnes vajadzībām un uz nākotni orientētākas, kā arī uzlabot darba ņēmēju pārkvalifikācijas un kvalifikācijas celšanas sistēmu; tā kā tomēr joprojām nav oficiālas statistikas vai rādītāju, kas ļautu precīzi novērtēt prasmju neatbilstību Eiropas darba tirgos;

AD.  tā kā ir sagaidāms, ka darbvietu polarizācija turpinās palielināties un ka vairāk darbvietu tiks piedāvāts prasmju spektra augstākajā un zemākajā galā;

AE.  tā kā starp pilsētām un laukiem pastāvošā digitālā plaisa un sociālekonomisko faktoru ietekme uz digitālo plaisu joprojām ir uzskatāmas par galvenajiem izaicinājumiem, kas ir jārisina nekavējoties; tā kā darba ņēmēju vidū ir novērojams milzīgs digitālo un zaļo prasmju trūkums, kas būtu jārisina, cita starpā ar mūžizglītību;

AF.  tā kā korporatīvie ieguldījumi apmācībā un izglītībā, kā arī darba un nodarbinātības nosacījumos kalpo par svarīgu kvalificētu darbinieku piesaistīšanas instrumentu; tā kā kvalifikāciju savstarpējai atzīšanai un pārredzamībai ir izšķiroša nozīme, cenšoties panākt profesiju konverģenci, pakalpojumu sniegšanas brīvību un taisnīgu darba ņēmēju mobilitāti;

AG.  tā kā šajā kontekstā būtu jāņem vērā neformāli iegūtu zināšanu un prasmju atzīšanas sistēmas izstrāde, piemēram, attiecībā uz neformāliem aprūpētājiem; tā kā šis process ir ārkārtīgi svarīgs, ņemot vērā pašreizējās demogrāfiskās problēmas un tendences, kuras cita starpā izraisa sabiedrības novecošana dalībvalstīs;

AH.  tā kā efektīvs trīspusējs dialogs un sociālais dialogs var sekmīgi papildināt valdības un iestāžu centienus pārvarēt pašreizējo Eiropas Savienībā novērojamo spriedzi un šķelšanos; tā kā sociālo partneru iesaistīšanai ir potenciāls uzlabot politikas veidošanu, īstenošanu un izpildi un tā kā tā ir vēl vairāk jāstiprina visos politiskajos līmeņos;

AI.  tā kā ES mērogā nenotiek datu sistemātiska vākšana, ar kuras palīdzību sniedz pienācīgus datus par mobiliem darba ņēmējiem vai ļauj viņiem noteikt savu sociālā nodrošinājuma seguma statusu un pieprasīt dažādu iegūto maksājumtiesību īstenošanu; tā kā piekļuve informācijai par piemērojamajiem tiesību aktiem, kā arī efektīva atbilstības nodrošināšana, pārraudzība un izpilde ir nepieciešami taisnīgas mobilitātes un cīņas pret ļaunprātīgu sistēmas izmantošanu priekšnosacījumi; tā kā tāpēc būtu jāpopularizē un jāizmanto digitālās tehnoloģijas, kas var atvieglot mobilu darba ņēmēju tiesības aizsargājošu tiesību aktu uzraudzību un izpildi, ievērojot datu aizsardzības noteikumus,

1.  konstatē, ka norma par galamērķa valsti ir uzskatāma par Pakalpojumu direktīvas vadošo principu, un uzskata, ka minēto normu mainīt nevajadzētu; uzsver, ka pakalpojumu brīvai apritei būtu jānotiek, ievērojot darba ņēmēju tiesības un sociālās tiesības; atgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes un brīvas pārvietošanās princips attiecas ne tikai uz pakalpojumu sniedzējiem, bet tādā pašā mērā – arī uz darba ņēmējiem; uzskata, ka pakalpojumu brīva aprite ir cieši saistīta ar darba ņēmēju, kuri sniedz attiecīgos pakalpojumus, brīvu un taisnīgu mobilitāti un ka iekšējais tirgus no noteikumu par darba apstākļu ievērošanas un mobilo darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzības tikai iegūtu; uzsver, ka Eiropas sociālo tiesību pīlārā nostiprināto principu kā minimālā standarta īstenošana varētu palīdzēt uzlabot Eiropas darba ņēmēju tiesību ievērošanu un aizsardzību;

2.  uzsver, ka Savienības tiesību akti saistībā ar pakalpojumu brīvu apriti nekādā veidā nedrīkst nedz ietekmēt dalībvalstīs un Savienības līmenī atzīto pamattiesību izmantošanu, tostarp tiesības streikot vai veikt citu darbību, kas ir raksturīga attiecīgās dalībvalsts industriālo attiecību sistēmai, saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi, nedz arī ietekmēt tiesības apspriest, slēgt un izpildīt koplīgumus vai kolektīvi rīkoties saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi; uzsver, ka kvalitatīvi tiesību akti un to efektīva īstenošana ir uzskatāmi par ilgtermiņa ieguldījumu;

3.  atgādina, ka mobilo darba ņēmēju darba un dzīves apstākļu aizsardzībai, kuras pamatā ir vienlīdzīgas attieksmes princips, ir jāattiecas uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kā arī uz pakalpojumu sniegšanas brīvību; pauž bažas par nemitīgi konstatētiem trūkumiem mobilo darba ņēmēju aizsardzībā, tostarp pārrobežu un pierobežu darba ņēmēju aizsardzībā, kā par to īpaši nācās pārliecināties Covid-19 pandēmijas sakarībā; uzsver, ka darba ņēmēji nedrīkstētu ciest no nelabvēlīgākiem apstākļiem tāpēc, ka viņi ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties, vai, pamatojoties uz Savienības noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību; pasvītro nepieciešamību bez liekas kavēšanās novērst visus regulatīvos trūkumus, kas ir konstatēti Savienības un valstu līmenī; turklāt uzsver, ka attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kā arī pakalpojumu brīvu apriti ir jāievēro piemērojamie tiesību akti, kas reglamentē piekļuvi sociālajām tiesībām un sociālā nodrošinājuma aizsardzību, tostarp to pārnesamību, diplomu, kvalifikāciju un prasmju atzīšanu un piekļuvi apmācībai; atgādina, ka, nosakot ES iekšējos robežu ierobežojumus, būtu jāņem vērā to ietekme uz mobilajiem darba ņēmējiem un būtu jāatspoguļo viņu īpašā situācija, neskatoties uz to, ka tie ir pieņemti, reaģējot uz nopietnu sabiedrības veselības krīzi;

4.  pauž bažas par ES tiesību aktu, piemēram, nesen pārskatītās Darba ņēmēju norīkošanas direktīvas(30), saskaņotas interpretācijas no dalībvalstu puses patlabanējo neesamību, kas noved pie nepietiekamas juridiskās noteiktības un tādiem uzņēmumiem uzliktiem birokrātiskiem slogiem, kuri sniedz pakalpojumus vairākās dalībvalstīs; aicina Komisiju tieši palīdzēt dalībvalstīm visā transponēšanas procesā, lai nodrošinātu Eiropas tiesību aktu vienotu interpretāciju;

5.  šajā sakarībā uzsver nepieciešamību pievērst īpašu uzmanību darba ņēmējiem, kas dzīvo Eiropas Savienības tālākajos reģionos, un atvieglot viņu mobilitāti uz kontinentu un no tā, kā arī pārvietošanos starp pašiem tālākajiem reģioniem;

6.  uzskata, ka tikai 4,2 % ES iedzīvotāju darbspējīgā vecumā 2019. gadā dzīvo ES valstī, kas nav viņu pilsonības valsts(31); aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus samazināt darba ņēmējiem un uzņēmumiem uzliktos mobilitātes šķēršļus;

7.  atgādina par nepieciešamību nodrošināt darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, pateicoties kurai, atsevišķos reģionos tiek saglabāta nodarbinātība un uzturēta ekonomika un saglabātas tādas nozares kā lauksaimniecība;

8.  aicina dalībvalstis pareizi un savlaicīgi īstenot un pārraudzīt Darba ņēmēju norīkošanas pārskatīto direktīvu, lai norīkojuma laikā nosūtītos darba ņēmējus un viņu brīvību sniegt pakalpojumus aizsargātu, nosakot obligātas normas attiecībā uz darba apstākļiem un darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzību;

9.  aicina dalībvalstis, īstenojot Darba ņēmēju norīkošanas pārskatīto direktīvu, pilnībā izmantot iespēju norīkotajiem darba ņēmējiem piemērot visos koplīgumos ietvertās normas par algām un darba apstākļiem un pēc iespējas darba ņēmējiem nodrošināt vienādu atalgojumu par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā un vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem;

10.  aicina Komisiju veikt padziļinātu izpēti par tendencēm, kas ietekmē norīkoto trešo valstu valstspiederīgo darba apstākļus; uzsver, ka Savienības vai valstu līmenī, iespējams, ir nepieciešami politikas pasākumi, kuru pamatā būtu minētās izpētes rezultāti; pauž dziļas bažas par pašlaik vērojamo tendenci palielināties trešo valstu valstspiederīgo īpatsvaram nozarēs, kas ir iezīmīgas ar nestabiliem darba apstākļiem un ļaunprātības gadījumiem; uzsver, ka trešo valstu valstspiederīgie bieži vien ir neaizsargātāki pret ekspluatāciju un tādēļ viņiem ir vajadzīga aizsardzība; vērš uzmanību uz to, ka minētais apstāklis ietver ļaunprātīgu rīcību, piemēram, fiktīvu norīkošanu darbā, fiktīvu pašnodarbinātību, krāpnieciskus apakšlīgumus un darbā pieņemšanas aģentūras, pastkastīšu uzņēmumus un nedeklarētu darbu; uzsver, ka darba ņēmēji, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, Eiropas Savienībā var strādāt ar darba atļaujām saskaņā ar nosacījumu, ka visi valsts un Savienības darba tiesību aizsardzības pasākumi efektīvi nodrošina aizsardzību un pienācīgus darba apstākļus arī trešo valstu valstspiederīgajiem un ka šāds darbs neradīs darba tirgus izkropļojumus; aicina Komisiju un dalībvalstis attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem nodrošināt atbilstību spēkā esošajiem tiesību aktiem un noteikumiem par nodarbinātības nosacījumiem, lai nepieļautu ļaunprātību; aicina dalībvalstis īstenot Direktīvā 2009/52/EK paredzētās aizsardzības normas, nodrošinot pieejamus un efektīvus sūdzību iesniegšanas mehānismus, pateicoties kuriem, var pieprasīt atmaksāt pienākošās algas un sociālā nodrošinājuma iemaksas;

11.  atgādina par to stratēģisko rūpniecības nozaru Eiropas mēroga piegādes ķēžu raksturu, kuras ir mobilo darba ņēmēju un pakalpojumu uzņēmumu galvenās nodarbinātājas un darbības sfēra un kuras smagi ietekmē nekoordinēti pasākumi, piemēram, atšķirīgi Covid-19 testus un karantīnas reglamentējoši noteikumi, kurus dalībvalstis ir pieņēmušas, cīnoties ar pandēmiju; aicina Komisiju pret darba ņēmēju drošu apstākļu garantēšanu izturēties tik pat nopietni kā pret pārvietošanās brīvības un preču plūsmas atjaunošanu;

12.  atgādina, ka saskaņotu karantīnas periodu, testēšanas prasību un ceļošanas noteikumu trūkums Savienībā rada nopietnas problēmas daudziem uzņēmumiem un daudziem mobilajiem darba ņēmējiem un viņu ģimenēm, jo īpaši nozarēs ar lielu mobilitāti; mudina dalībvalstis koordinēt centienus paplašināt sociālā nodrošinājuma segumu, piekļuvi slimības pabalstam un pagaidu bezdarba shēmām, lai aizsargātu arī pierobežu, pārrobežu un mobilos darba ņēmējus, jo īpaši tos, kurus ir skārusi krīze un kuri tādējādi cieš no nabadzības, bezdarba, sociālās atstumtības un sliktiem dzīves apstākļiem;

13.  atgādina, ka ir ļoti svarīgi ir cilvēku ikdienas dzīvē panākt, lai visu laiku visā Eiropas Savienībā tiktu piegādātas pirmās nepieciešamības preces, piemēram, pārtika, medicīnas ierīces vai aizsardzības aprīkojums; aicina Komisiju nodrošināt pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu brīvu apriti iekšējā tirgū krīzes, piemēram, pandēmijas, laikā;

14.  mudina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka mobilie darba ņēmēji stratēģiskās ražošanas piegādes ķēdēs, piemēram, attiecībā uz medicīnisko aprīkojumu un citiem, ir būtiski vai kritiski svarīgi, un līdz ar to pārskatīt arī piemērojamo karantīnas prasību, ja sabiedrības veselību un drošību nekas neapdraud, ko pierāda attiecīgie testi, kas ir veikti, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju, saskaņā ar Padomes Ieteikumu par koordinētu pieeju brīvas pārvietošanās ierobežošanai;

15.  aicina Komisiju izskatīt aizsardzības nepilnības, lai nodrošinātu pienācīgus darba un dzīves apstākļus mobilajiem darba ņēmējiem un novērstu ļaunprātīgu praksi, kā arī pienācīgi īstenot Savienības tiesību aktus par apakšuzņēmuma līgumu slēgšanu; aicina Komisiju visā apakšuzņēmēju ķēdē nodrošināt vispārēju solidāru atbildību, lai aizsargātu darba ņēmēju tiesības; uzsver, ka, īstenojot šādu iniciatīvu, būtu jāpalielina pārredzamība un jāstiprina galveno līgumslēdzēju atbildība apakšuzņēmēju ķēdēs, juridiski garantējot visas sociālā nodrošinājuma iemaksu un darba ņēmējiem pienākošos maksājumu veikšanu un mudinot valstu iestādes vajadzības gadījumā efektīvi piemērot preventīvas sankcijas; aicina Komisiju veicināt un dalībvalstis garantēt arodbiedrību piekļuvi visām darbavietām, tostarp darbavietām, kas atrodas ārpus nodarbinātības valsts; aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai stiprinātu un veicinātu sociālo dialogu un sociālo partneru autonomiju un mudinātu darba ņēmējus biedroties, jo tas ir viens no svarīgākajiem veidiem, kā sasniegt augstus nodarbinātības standartus;

16.  aicina Komisiju analizēt negatīvos procesus, kurus izraisa darbaspēka mobilitāte, jo īpaši intelektuālā darbaspēka emigrāciju konkrētās nozarēs un reģionos; uzsver, ka intelektuālā darbaspēka emigrācijas novēršanas pasākumi ir jāīsteno līdztekus pasākumiem, ar kuriem sekmē augšupējo sociālo konverģenci; uzstāj, ka, neraugoties uz Covid-19 pandēmiju, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret vietējiem un mobilajiem darba ņēmējiem, dalībvalstīm būtu jāatļauj un jāatvieglo robežu šķērsošana profesionālu iemeslu dēļ ikreiz, kad uzņēmējā dalībvalstī attiecīgajās nozarēs profesionālā darbība ir atļauta; aicina Komisiju noteikt precīzus kvantatīvus un kvalitatīvus rādītājus saistībā ar Eiropas pusgadu un konkrētām valstīm adresētu ieteikumu publicēšanu, lai uzraudzītu noteikumu par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos īstenošanu un izpildi; aicina Komisiju iesniegt ieteikumus, ar kuriem nodrošina taisnīgus, vienlīdzīgus un pienācīgus dzīves un darba apstākļus mobilajiem darba ņēmējiem;

17.  uzsver, ka Eiropas sociālo tiesību pīlāra mērķi, ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi, Eiropas zaļais kurss un dzimumu līdztiesības stratēģijas mērķi arī ir jāatspoguļo pieejā vienotajam pakalpojumu tirgum, veicinot augstus sociālos un vides standartus kā produktivitātes pieauguma priekšnosacījumu; uzsver publiskā iepirkuma nozīmi šo mērķu sasniegšanā;

18.  mudina Komisiju prioritārā kārtā nodrošināt, lai ELA kļūtu pilnībā darbotiesspējīga nolūkā uzraudzīt un veicināt Savienības tiesību aktu piemērošanu un izpildi attiecībā uz darbaspēka mobilitāti un sociālā nodrošinājuma koordināciju; mudina Komisiju atbalstīt un stiprināt kompetento valsts iestāžu, kā arī sociālo partneru spējas un sadarbību, lai nodrošinātu taisnīgu, uz tiesībām balstītu mobilitāti, pienācīgas informācijas sniegšanu darba ņēmējiem un darba devējiem par viņu tiesībām un pienākumiem, kā arī darba ņēmēju tiesību efektīvu pārrobežu īstenošanu, tostarp tiesību un pabalstu pārnesamību, un efektīvi vērsties pret krāpšanu sociālā nodrošinājuma jomā un ļaunprātīgu praksi; uzskata, ka ELA būtu jākoncentrējas spēkā esošo Savienības tiesību aktu labāku izpildi un īstenošanu, lai panāktu, ka konkurence vienotajā tirgū ir godīga un taisnīga; uzsver – lai ELA varētu efektīvi apkarot nelikumīgas darbības, tai par prioritāti būtu jānosaka tādas reāllaika datubāzes izveide, ar kuru tiktu apstiprināta ārvalstu pakalpojumu sniedzēju dotā informācija; uzsver, ka ELA ir jābūt pietiekamiem resursiem, lai tā varētu pildīt savus uzdevumus; uzsver, ka EURES daļējai integrācijai ELA būtu jāstiprina saikne starp pārvietošanās brīvības veicināšanu un informācijas sniegšanu, un atbilstību attiecīgajam tiesiskajam regulējumam, kas aizsargā mobilos darba ņēmējus un iedzīvotājus;

19.  aicina Komisiju ierosināt ES pamatnormas, ar kurām varētu apkarot negodīgu konkurenci darbaspēka izmaksu jomā, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību vienlīdzīgas attieksmes un vienādas darba samaksas, un darbaspēka izmaksu par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā principiem;

20.  Komiteja atkārtoti aicina Komisiju atsaukt savus priekšlikumus par Eiropas pakalpojumu e-karti un par pakalpojumu paziņošanas procedūras pārskatīšanu; atzinīgi vērtē to, ka tas beidzot tika izdarīts Komisijas 2021. gada darba programmā;

21.  uzsver, ka datu apmaiņas starp dalībvalstīm digitalizācija varētu veicināt taisnīgu un vienlīdzīgu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kā arī attiecīgo Savienības noteikumu izpildi; aicina Komisiju pēc ietekmes novērtējuma veikšanas nekavējoties ierosināt iniciatīvu par digitālu Eiropas sociālā nodrošinājuma numuru (ESSN), kas ir vajadzīgs, lai garantētu juridisko noteiktību no darba ņēmēju un uzņēmumu viedokļa, taisnīgu mobilitāti un darba ņēmēju tiesību efektīvu aizsardzību, pārnesamību, izsekojamību un izpildi, kā arī, lai atbalstītu godīgu konkurenci, nodrošinot uzņēmumiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un panākt, ka attiecībā uz ESSN tiek stingri ievēroti datu aizsardzības noteikumi; uzskata, ka ESSN būtu jāpapildina valstu sociālā nodrošinājuma numuri un noteikumi un jāveicina sociālā nodrošinājuma informācijas elektroniska apmaiņa (EESSI), lai uzlabotu kompetento valsts iestāžu savstarpējo koordināciju un informācijas apmaiņu; norāda, ka, pateicoties EESSI, būtu jāvar ātri un precīzi pārbaudīt sociālā nodrošinājuma apdrošināšanas statusu, sniedzot personām un iestādēm uzraudzības mehānismu, ar kura palīdzību tās var viegli pārbaudīt aptvērumu un iemaksas;

22.  uzsver vajadzību ELA vadībā un sadarbībā ar valstu kompetentajām iestādēm vēl vairāk saskaņot un salāgot darba ņēmēju mobilitātes noteikumus un kontroles procedūras, tostarp kopīgus kontroles standartus, apvienotas inspekcijas un informācijas apmaiņu; mudina dalībvalstis pastiprināt paraugprakses apmaiņu kompetento valsts iestāžu starpā; prasa, lai ELA sadarbībā ar kompetentajām valsts iestādēm būtu reālas darba inspekcijas pilnvaras pārrobežu gadījumos; aicina ELA uzlabot datu vākšanu un izveidot reāllaika datubāzes par darbaspēka mobilitāti analīzes un riska novērtēšanas vajadzībām, kā arī sagatavot informācijas kampaņas un mērķtiecīgas pārbaudes; atgādina, ka SDO iesaka noteikt vienu darba inspektoru uz katriem 10 000 darba ņēmējiem;

23.  uzsver, ka Savienības finansējumam un dotācijām būtu jāsekmē pienācīgas kvalitātes nodarbinātība, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību un sociālo progresu;

24.  atgādina sociālā dialoga nozīmi un šajā sakarībā mudina ciešāk sociālos partnerus iesaistīt Savienības aģentūrās, valsts iestādēs, komitejās un iestādēs, lai īstenotu uz praksi vērstas iniciatīvas un tiesību aktus, kuros būtu ņemti vērā dažādie Eiropas darba tirgus modeļi; uzsver nepieciešamību, izstrādājot un īstenojot normas par pakalpojumu sniegšanu un darba ņēmēju mobilitāti, kā arī savstsarpēji atzīstot profesijas, diplomus, kvalifikācijas un prasmes, saskaņā ar Eiropas sociālo tiesību pīlārā nostiprinātajiem principiem uzlabot ES līmeņa trīspusējo dialogu; aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās pašvaldības sadarboties ar sociālajiem partneriem, lai izstrādātu un ieviestu atbalsta struktūras, kuras ir nepieciešamas, lai pilnveidotu darba ņēmēju prasmes un viņus pārkvalificētu un šim nolūkam īstenotu attiecīgu valsts rīcībpolitiku un izveidotu kvalitatīvas darbvietas;

25.  uzsver, ka Savienības tiesību aktu pamatā šajā jomā ir jābūt darba ņēmēju aizsardzībai un sociālo partneru iesaistīšanai, lai nodrošinātu demokrātisku darbību, ekonomikas izaugsmi un augstus sociālos un vides standartus;

26.  aicina Komisiju, cik vien iespējams ātri, nākt klajā ar jaunu stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā laikposmam pēc 2020. gada un apņemties līdz 2030. gadam izskaust ar darbu saistītus nāves gadījumus; mudina Komisiju iesniegt priekšlikumus Direktīvai par darba izraisītu stresu un balsta un kustību aparāta slimībām, Direktīvai par garīgo labjutību darbavietā un ES garīgās veselības stratēģijai, lai darbavietā aizsargātu visus darba ņēmējus; turklāt aicina Komisiju iesniegt vērienīgāk pārskatītas Kancerogēnu un mutagēnu direktīvas versiju un Direktīvā par kancerogēnu un mutagēnu iedarbību darbavietā iekļaut vismaz 50 vielu robežvērtības; prasa šajā direktīvā iekļaut vielas, kurām ir kaitīga ietekme uz reproduktīvo sistēmu;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis apmierināt darba ņēmēju un pašnodarbināto personu vajadzību pēc drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, tostarp īpašu uzmanību pievēršot darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, un garantēt viņiem pienācīgus darba un dzīves apstākļus, jo īpaši, ņemot vērā gaidāmo Savienības stratēģiskā satvara par drošību un veselības aizsardzību darbā pārskatīšanu; mudina dalībvalstis risināt nedeklarēta darba, tostarp nedeklarēta sezonas darba, problēmu, ciešāk sadarbojoties ar nedeklarēta darba novēršanas Eiropas platformu, cita starpā veicinot darba ņēmēju un darba devēju labāku informētību par viņu tiesībām un pienākumiem; aicina dalībvalstis noteikt vienotus un nediskriminējošus pasākumus;

28.  mudina Komisiju un ELA izmeklēt daudzos gadījumus, kas Covid-19 krīzes laikā ir kļuvuši klaji uzkrītoši: darba meklētājiem tiek liegta piekļuve darba tirgum, kā arī attiecībā uz darba apstākļiem tiek īstenota ļaunprātīga rīcība un pieļauta diskriminācija valstspiederības dēļ; aicina ELA nodrošināt pieejamas, pārredzamas un nediskriminējošas procedūras, ar kuru starpniecību valstu sociālie partneri varētu iesniegt lietas izskatīšanai ELA, un sniegt garantijas par to efektīvu pēcpārbaudi saskaņā ar Regulu (ES) 2019/1149;

29.  aicina dalībvalstis piemērot visus Komisijas ieteikumus par tādu pasākumu noteikšanu, koordinēšanu un atcelšanu, kas ir saistīti ar Covid-19 pandēmiju; turklāt aicina dalībvalstis izstrādāt mobilajiem darba ņēmējiem, tostarp pārrobežu un pierobežu darba ņēmējiem, paredzētu kopīgu veselības aprūpes protokolu, ņemot vērā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) pamatnostādnes; uzsver, ka visu krīzes un atveseļošanas pasākumu pamatprincipiem vajadzētu būt visu darba ņēmēju veselībai un drošībai, pamattiesību ievērošanai, tostarp vienlīdzīgai attieksmei pret vietējiem un mobilajiem darba ņēmējiem, vienlaikus atzīstot pierobežu, norīkoto, sezonas, pārrobežu un citu mobilo darba ņēmēju īpaši neaizsargāto situāciju Covid-19 pandēmijas laikā un pēc tās; atgādina par dalībvalstu konstitucionālajām tiesībām savos demokrātiskajos likumdošanas procesos pārsniegt Eiropas Savienības direktīvās noteiktos minimālos līmeņus, lai sasniegtu tādus politikas mērķus kā kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšana un darba ņēmēju, patērētāju un vides augsta līmeņa aizsardzība;

30.  akcentē to, ka pilnīga vai daļēja dalībvalstu robežu slēgšana Covid-19 pandēmijas laikā ir graujoši ietekmējusi pārvietošanās brīvību; pauž nožēlu, ka sasteigtās, nekoordinētās un pēkšņās robežu slēgšanas un ar to saistīto pasākumu veikšanas dēļ uz vietas iestrēga tranzītā esošie ceļotāji un ka tas ir graujoši ietekmējis pierobežas reģionos dzīvojošos, jo ir ierobežotas viņu iespējas šķērsot robežu darba vajadzībām un iespējas sniegt un saņemt pakalpojumus vai apciemot draugus vai ģimenes locekļus; uzsver, ka iekšējo un ārējo robežu slēgšana ir kaitējusi starptautiskās uzņēmējdarbības, zinātnes un tūrisma nozarēm; uzsver, ka dalībvalstīm būtu nevis jāievieš robežkontrole, bet gan jācenšas īstenot pasākumus, kas ir nepieciešami, lai cilvēki varētu šķērsot robežu, un kas vienlaikus garantētu maksimālu drošību un veselības aizsardzību;

31.  apzinās aprūpētāju izšķirošo nozīmi, jo īpaši pandēmijas laikā; aicina Komisiju nodrošināt viņu mobilitāti, lai apmierinātu dažādu dalībvalstu un reģionu vajadzības, ņemot vērā demogrāfiskās problēmas un jebkādas turpmākas pandēmijas vai veselības izaicinājumus; aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un vietējām pašvaldībām saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru ieviest kopīgu, Savienības mēroga zinātniski pamatotu pārvietošanās brīvības protokolu veselības krīžu un citu krīzes situāciju laikā un šajā sakarībā rūpīgi apsvērt ELA lomu; aicina dalībvalstis, kuras vēl nav ratificējušas un īstenojušas SDO Konvenciju Nr. 189 par mājsaimniecībās nodarbinātām personām, to nekavējoties ratificēt un īstenot; aicina dalībvalstis izveidot tiesisko regulējumu, kas veicinātu mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju likumīgu nodarbinātību;

32.  uzsver vajadzību arī turpmāk izmantot saskaņošanas un savstarpējas atzīšanas instrumentus, ar kuriem visā Savienībā atzīst profesionālos diplomus, prasmes un kvalifikāciju, izvairoties no birokrātijas un atvieglojot tirdzniecību un transportu, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipu un nepazeminot dalībvalstu izglītības standartus un apstiprināšanas mehānismus; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un uzlabot pašreizējos savstarpējās atzīšanas mehānismus un darba mobilitātes portālus, atvieglojot un veicinot pārredzamu mobilitāti, piemēram, EURES darba mobilitātes portālu, Europass tiešsaistes platformu un Eiropas prasmju, kompetenču, kvalifikāciju un profesiju klasifikācijas sistēmu (ESCO); jo īpaši aicina dalībvalstis iedibināt pārrobežu partnerības, lai palīdzētu pārrobežu reģionos dzīvojošajiem mobilajiem darba ņēmējiem; aicina dalībvalstis veicināt personu ar invaliditāti brīvu pārvietošanos Savienībā un mudina dalībvalstis nodrošināt kopējas Eiropas invaliditātes statusa definīcijas pieņemšanu saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un invaliditātes statusa savstarpēju atzīšanu dalībvalstu starpā;

33.  uzskata, ka valstu normas, ieražas un regulējumi par iespējām strādāt konkrētās profesijās un strādāšanu tajās, kā arī par piekļuvi sabiedriskas nozīmes pakalpojumiem un to sniegšanu un darba ņēmēju un/vai patērētāju aizsardzību par šķērsli vienotā tirgus padziļināšanai uzskatāmi nav;

34.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai mobilajiem darba ņēmējiem būtu piekļuve apmācībai un pārkvalifikācijai, kas novērstu darbaspēka trūkumu konkrētās nozarēs un atbalstītu digitālo pārkārtošanos un pasākumus, ar kuriem cenšas panākt klimatneitrālu ekonomiku;

35.  atgādina par dalībvalstu pamattiesībām pārsniegt ES direktīvās noteiktos minimālos līmeņus, neradot liekus un nesamērīgus šķēršļus;

36.  ar bažām konstatē mobilo darba ņēmēju, jo īpaši pārrobežu un pierobežu darba ņēmēju, grūtības un nepietiekamu piekļuvi sociālās aizsardzības sistēmām; uzsver, cik svarīga ir Savienības līmenī koordinēta rīcība, taču atzīst un atzinīgi vērtē veiksmīgos divpusējos nolīgumus, kas ir parakstīti dalībvalstu starpā un ar kuriem garantē sociālā nodrošinājuma tiesības visiem darba ņēmējiem, kā tas ir izklāstīts Padomes ieteikumā par darba ņēmēju un pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajai aizsardzībai; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt mobilo darba ņēmēju sociālās tiesību ievērošanu veselības krīzes un citu krīzes situāciju gadījumā;

37.  atgādina, ka pieņemami darba un nodarbinātības apstākļi ir uzskatāmi par uzņēmumu konkurences priekšrocību, ar kuriem tie piesaista kvalificētus darbiniekus; uzsver uzņēmumu to ieguldījumu nozīmi formālā un ikdienējā apmācībā un mūžizglītībā, ar kuriem tie atbalsta taisnīgu pāreju uz digitālo un aprites ekonomiku; uzsver, ka uzņēmumiem, kas izmanto MI, robottehniku un saistītās tehnoloģijas, ir pienākums nodrošināt visu attiecīgo darbinieku pienācīgu pārkvalifikāciju un kvalifikācijas celšanu, lai viņi varētu iemācīties izmantot digitālos rīkus un strādāt ar kobotiem un citām jaunām tehnoloģijām, tādējādi pielāgojoties mainīgajām darba tirgus vajadzībām un saglabājot savu darbvietu; šai sakarā uzsver Eiropas sociālo partneru pamatnolīguma digitalizācijas jomā nozīmi; atgādina, ka minētajā nolīgumā ir izklāstīta darba devēju atbildība nodrošināt darba ņēmēju pārkvalifikāciju un kvalifikācijas celšanu, jo īpaši, ņemot vērā darbvietu digitalizāciju;

38.  uzsver, ka ir pilnībā jādigitalizē darbaspēka mobilitātes un darba ņēmēju norīkošanas darbā procedūras, ar kurām uzlabo informācijas sniegšanu un apmaiņu starp valstu iestādēm un nodrošina efektīvu izpildi, tostarp, izveidojot darba ņēmējiem un nākamajiem darba devējiem domātu vienas pieturas palīdzības aģentūru par piemērojamiem Savienības noteikumiem, ko gan digitāli, gan fiziski pārzinātu ELA; mudina dalībvalstis pilnībā atbalstīt sabiedrisko pakalpojumu digitalizāciju, jo īpaši sociālā nodrošinājuma iestāžu digitalizāciju, lai atvieglotu Eiropas darba ņēmēju mobilitātes procedūras, vienlaikus garantējot tiesību pārnesamību un ar pārvietošanās brīvību saistīto pienākumu izpildi; uzsver nepieciešamību izveidot statistikas instrumentus, ar kuriem varētu labāk novērtēt prasmju neatbilstību Eiropas darba tirgos un darba tirgu vajadzības un atšķirības starp tiem; uzsver EURES nozīmi un jo īpaši vērš uzmanību uz EURES darbību saskaņošanu ar darba tirgus vajadzībām, lai apmierinātu prioritārās nozaru un prasmju vajadzības un palīdzētu darba meklētājiem atrast jaunu darbu;

39.  aicina Komisiju saprātīgā termiņā veikt ELA pilnvaru izvērtēšanu pēc tam, kad šī iestāde būs pilnībā darbojusies vismaz divus gadus; mudina Komisiju ELA darbā un izvērtēšanā iesaistīt ieinteresētās personas, kurām būtu padziļinātas zināšanas par dažādiem darba tirgus modeļiem;

40.  aicina Komisiju ierosināt tiesisko regulējumu, ar kuru visā Eiropas Savienībā var reglamentēt tāldarba nosacījumus un nodrošināt pienācīgus darba un nodarbinātības apstākļus;

41.  aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās pašvaldības sadarboties ar sociālajiem partneriem un ELA, lai izstrādātu konkrētas nozaru stratēģijas, ar kurām ne tikai veicina un atvieglo darba ņēmēju brīvprātīgu mobilitāti, bet arī izstrādā un īsteno nepieciešamās atbalsta struktūras, kuras ceļ darba ņēmēju kvalifikāciju un viņus pārkvalificē, un šajā sakarībā piemērot attiecīgo publisko politiku un nodrošināt kvalitatīvas darba iespējas, kas atbilstu darba ņēmēju prasmēm; uzsver tās prasmju un kvalifikāciju saderības savstarpējās atzīšanas pievienoto vērtību, kurā izmanto spēkā esošos atzīšanas mehānismus, piemēram, EURES darbvietu mobilitātes portālu, Europass tiešsaistes platformu un ESCO klasifikācijas sistēmu;

42.  ir nobažījies par to, ka darba ņēmēju un darba devēju piekļuve informācijai par darbaspēka un pakalpojumu mobilitāti joprojām ir uzskatāma par problēmu; konstatē, ka informācija par nodarbinātības nosacījumiem un koplīgumiem, kas ir pieejama vienotā oficiālā valsts tīmekļa vietnē, ļoti bieži pēc sava rakstura ir ierobežota un ir pieejama tikai dažās valodās; tādēļ aicina Komisiju uzlabot piekļuvi informācijai, izveidojot vienotu oficiālo valsts tīmekļa vietņu paraugu;

43.  mudina dalībvalstis gādāt par pienācīgu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu, tostarp to darīt patlaban notiekošās Regulas (EK) Nr. 883/2004 pārskatīšanas un tiesību pārnesamības stiprināšanas ceļā, īpašu uzmanību pievēršot personu ar invaliditāti sociālā nodrošinājuma pabalstu pārnesamībai; uzsver, ka digitalizācija piedāvā vēl nebijušu iespēju veicināt MMVU pārrobežu darbību, vienlaikus nodrošinot stingru atbilstību taisnīgas mobilitātes noteikumiem; uzsver, cik svarīga ir iepriekšēja paziņošana un A1 apliecību piemērošana pirms darba ņēmēja pārrobežu norīkojuma sākuma;

44.  uzsver, ka, īstenojot Savienības noteikumus par darbaspēka mobilitāti, ir jānodrošina vienlīdzīgas attieksmes princips, nediskriminācijas princips un darba ņēmēju aizsardzība un ir jāsamazina nevajadzīgs administratīvais slogs;

45.  aicina Komisiju pārbaudīt, vai nepastāv darba aizsardzības atšķirības un vai nav jāpārskata Direktīva 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām, lai nodrošinātu pagaidu aģentūru darbinieku pienācīgus darba un nodarbinātības apstākļus;

46.  uzsver, ka darba ņēmēji ar invaliditāti joprojām saskaras ar dažādiem šķēršļiem, kas apgrūtina vai padara neiespējamu pakalpojumu brīvas aprites pilnīgu izmantošanu; aicina dalībvalstis nekavējoties īstenot Direktīvu (ES) 2019/882 (Eiropas Piekļūstamības akts), lai praksē likvidētu šķēršļus, kas ir jāpārvar darba ņēmējiem ar invaliditāti, un lai nodrošinātu iespējas izmantot izmaksu ziņā pieejamus pakalpojumus, kā arī to apstākļu piemērotību, kuros minētos pakalpojumus sniedz; uzsver, ka ļoti svarīgi ir izveidot pilnībā pieejamu vienoto tirgu, kas nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmēju ar invaliditāti un viņu ekonomisko un sociālo integrāciju;

47.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 183, 29.6.1989., 1. lpp. (2) OV L 186, 11.7.2019., 21. lpp. (3) OV L 141, 27.5.2011., 1. lpp. (4) OV L 107, 22.4.2016., 1. lpp. (5) OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp. (6) OV L 284, 30.10.2009., 1. lpp. (7) OV L 300, 14.11.2009., 51. lpp. (8) OV L 300, 14.11.2009., 72. lpp. (9) OV L 293, 31.10.2008., 3. lpp. (10) OV L 102, 11.4.2006., 1. lpp. (11) OV L 364, 12.12.1992., 7. lpp. (12) OV L 128, 30.4.2014., 8. lpp. (13) OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp. (14) OV L 80, 23.3.2002., 35. lpp. (15) OV L 167, 2.7.1999., 33. lpp. (16) OV L 124, 20.5.2009., 30. lpp. (17) OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp. (18) OV L 173, 9.7.2018., 16. lpp. (19) OV L 159, 28.5.2014., 11. lpp. (20) OV L 249, 31.7.2020., 49. lpp. (21) OV L 185, 11.7.2019., 44. lpp. (22) OV L 65, 11.3.2016., 12. lpp. (23) OV C 189, 15.6.2017., 15. lpp. (24) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0176. (25) OV C 337, 20.9.2018., 135. lpp. (26) OV C 482, 23.12.2016., 31. lpp. (27) http://www.eurofound.europa.eu/publications/report/2010/working-conditions-industrial-relations/posted-workers-in-the-european-union (28) Eiropas Komisijas Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts, 2017 Annual Report on intra-EU Labour Mobility (2017. gada ziņojums par darba spēka mobilitāti ES iekšienē), galīgais ziņojums, 2018. gada janvāris, Eiropas Komisija Study on the movement of skilled labour (pētījums par kvalificēta darbaspēka pārvietošanos), galīgais ziņojums, (izstrādājusi IKS), 2018. gads; Malmström, Cecilia priekšvārds grāmatai Rethinking the attractiveness of EU Labour Immigration Policies: Comparative perspectives on the EU, the US, Canada and beyond (Vai darbaspēka imigrācijas politika maz ir pievilcīga: salīdzinoši skatījumi uz ES, ASV, Kanādu un citām valstīm?), redaktori S. Carrera, E. Guild un K. Eisele, CEPS, 2018. gads. (29) ESAO darbvietu prasmju datubāze, https://www.oecdskillsforjobsdatabase.org/#FR/_. (30) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/957 (2018. gada 28. jūnijs), ar ko groza Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV L 173, 9.7.2018., 16. lpp.). (31) Eiropas Komisija, ziņojums par ES iekšējo darbaspēka mobilitāti 2019. gadā, 2020. gada janvāris

Eiropas Parlamenta 2021. gada 20. maija rezolūcija par to, lai paātrinātu progresu un novērstu nevienlīdzību ar mērķi līdz 2030. gadam izskaust AIDS kā sabiedrības veselības apdraudējumu (2021/2604(RSP))

P9_TA(2021)0250 B9-0263/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas augsta līmeņa sanāksmi par HIV/AIDS, kurai paredzēts notikt Ņujorkā 2021. gada 8.–10. jūnijā,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2016. gada 8. jūnijā pieņemto Politisko deklarāciju par HIV un AIDS: paātrināta cīņa pret HIV un AIDS epidēmijas izbeigšana līdz 2030. gadam,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas augsta līmeņa sanāksmē 2019. gada 18. oktobrī pieņemto Politisko deklarāciju par veselības aprūpes izmaksu vispārēju segšanu,

–  ņemot vērā UNAIDS 2020. gada atjaunināto globālo ziņojumu ”Seizing the Moment – Tackling entrenched inequalities to end epidemics” (“Tūlītēja rīcība –– iesakņojušās nevienlīdzības novēršana, lai izbeigtu epidēmiju”),

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos 2019. gada ziņojumu par reaģēšanu uz HIV,

–  ņemot vērā Abudžas 2001. gada 27. aprīļa deklarāciju par HIV/AIDS, tuberkulozi un citām saistītām infekcijas slimībām, Āfrikas kopējo nostāju, kas tika izklāstīta 2016. gada augsta līmeņa sanāksmē, un 2016. gada katalītisko satvaru AIDS, tuberkulozes un malārijas izskaušanai Āfrikā līdz 2030. gadam,

–  ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un tās ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), kas pieņemti Ņujorkā 2015. gada septembrī,

–  ņemot vērā Pekinas Rīcības platformu un Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību rīcības programmu, kā arī to pārskatīšanas konferenču rezultātus,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. maija secinājumus par dzimumu aspektu attīstības jomā,

–  ņemot vērā ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānu III 2021.–2025. gadam,

–  ņemot vērā ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam,

–  ņemot vērā Eiropas Konsensu par attīstību: ”Mūsu pasaule, mūsu cieņa, mūsu nākotne”,

–  ņemot vērā 2010. gada 8. jūlija rezolūciju par pieeju, kas balstīta uz tiesībām, ES rīcībā pret HIV/AIDS(1) un 2017. gada 5. jūlija rezolūciju par ES pasākumiem, kas veicami, reaģējot uz HIV/AIDS, tuberkulozi un C hepatītu(2),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par to, lai paātrinātu progresu un novērstu nevienlīdzību ar mērķi līdz 2030. gadam izskaust AIDS kā sabiedrības veselības apdraudējumu (O-000027/2021 – B9-0015/2021),

–  ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

A.  tā kā kopš epidēmijas sākuma 1981. gadā ar AIDS ir inficējušies gandrīz 76 miljoni cilvēku un gandrīz 33 miljoni cilvēku ir miruši no cēloņiem, kas saistīti ar AIDS; tā kā HIV epidēmija joprojām ir uzskatāma par pasaules mēroga krīzi un kopumā šobrīd 38 miljoni cilvēku ir inficēti ar HIV; tā kā 2019. gadā ar HIV inficējās 1,7 miljoni cilvēku;

B.  tā kā 2019. gadā 12 miljoniem cilvēku, kuri bija inficēti ar HIV, nebija pieejama dzīvībai glābjoša antiretrovirālā ārstēšana un pasaulē gandrīz 700 000 cilvēku nomira ar AIDS saistītu iemeslu dēļ;

C.  tā kā vispārēja piekļuve antiretrovirālai HIV ārstēšanai un aprūpei ievērojami samazina turpmākas infekcijas pārnešanas risku un ir nodrošinājusi cilvēkiem ar HIV gandrīz normālu dzīves ilgumu un salīdzinoši labu dzīves kvalitāti;

D.  tā kā Covid-19 vēl vairāk saasināja un padziļināja nevienlīdzību, kas veicina HIV epidēmiju, tostarp pārkāpumus cilvēktiesību un seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību jomā Pekinas Rīcības platformas un Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību rīcības programmas un to pārskatīšanas konferenču rezultātu kontekstā, kā arī stigmatizāciju un diskrimināciju;

E.  tā kā vīriešiem, kuriem ir seksuālas attiecības ar citiem vīriešiem, transpersonām, personām, kas lieto narkotikas intravenozi, seksuālo pakalpojumu sniedzējiem un viņu klientiem, kā arī ieslodzītajiem (galvenās iedzīvotāju grupas) ir lielāks risks inficēties ar HIV nekā citām grupām; tā kā viņu līdzdalībai cīņā pret HIV ir īpaši būtiska nozīme;

F.  tā kā 159 valstīs ir vismaz viens diskriminējošs vai represīvs tiesību akts, kas kavē reaģēšanu uz HIV; tā kā kriminālatbildības noteikšana cilvēkiem, kuri ir inficēti ar HIV un kuriem draud HIV, veicina stigmatizāciju un diskrimināciju, samazinot profilakses un ārstēšanas pakalpojumu iespējas un palielinot HIV izplatību;

G.  tā kā dzimumu nevienlīdzība, nevienlīdzīga piekļuve izglītībai un seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem un informācijai, kā arī seksuāla un ar dzimumu saistīta vardarbība palielina sieviešu un meiteņu neaizsargātību pret HIV un tā kā ar AIDS saistītas slimības ir viens no galvenajiem reproduktīvā vecuma sieviešu nāves cēloņiem pasaulē;

H.  tā kā pašreizējās profilakses metodes nav bijušas pietiekami efektīvas, lai apturētu HIV izplatību, jo īpaši sieviešu vidū, kurām epidēmija rada nesamērīgu slogu, konkrēti Subsahāras Āfrikā; tā kā ir vajadzīgi ieguldījumi pētniecībā un inovācijā, lai izstrādātu jaunus un uzlabotus instrumentus HIV un AIDS profilaksei, diagnosticēšanai un ārstēšanai, tostarp instrumentus, kuros ņemts vērā dzimumu līdztiesības aspekts, un jaunas ārstēšanas iespējas, lai novērstu rezistences rašanos pret HIV zālēm;

I.  tā kā vairāk nekā trešdaļa jaunu inficēšanās gadījumu pieaugušo vidū skar jauniešus vecumā no 15 līdz 27 gadiem un tā kā AIDS izraisītu nāves gadījumu skaits pieaug pusaudžu vidū; tā kā daudziem jauniešiem ir ierobežota piekļuve sociālajai aizsardzībai un seksuālajai un reproduktīvajai veselības aprūpei un programmām, kas viņiem dotu iespēju sevi pasargāt no HIV;

J.  tā kā obligāta visaptveroša seksuālā izglītība skolu sistēmās ir īpaši būtiska, lai novērstu AIDS un citu seksuāli transmisīvo infekciju izplatīšanos;

K.  tā kā cilvēki sarežģītās humanitārajās situācijās un neformālā un nestabilā vidē, personas ar invaliditāti, pirmiedzīvotāji, LGBTIQ+ personas, migranti un mobili iedzīvotāji ir neaizsargāti pret HIV infekciju un saskaras ar īpašām problēmām piekļuvē ar HIV saistītiem pakalpojumiem;

L.  tā kā Subsahāras Āfrika joprojām ir visvairāk skartais reģions, kurā tiek konstatēti 57 % no visiem jaunajiem inficēšanās ar HIV gadījumiem un 84 % no visiem bērnu (vecumā līdz 14 gadiem) inficēšanās ar HIV gadījumiem, kurā ir daudz lielāka HIV izplatība sieviešu nekā vīriešu vidū, katru nedēļu ar HIV inficējoties 4500 meitenēm un jaunām sievietēm (vecumā no 15 līdz 24 gadiem), un kurā dzīvo 25,6 miljoni ar HIV inficētu cilvēku;

M.  tā kā Covid-19 pandēmija rada papildu problēmas reaģēšanai uz AIDS un ir apvērsusi pretējā virzienā dažus līdzšinējos sasniegumus, vairākām valstīm neīstenojot savus 2020. gada mērķus; tā kā tas apdraud IAM mērķrādītāja –– līdz 2030. gadam izskaust AIDS kā sabiedrības veselības apdraudējumu –– sasniegšanu;

N.  tā kā ir jāstiprina noturīgas un ilgtspējīgas veselības aprūpes sistēmas kā daļa no veselības aprūpes izmaksu vispārējas segšanas, vienlaikus saglabājot ieguvumus, ko sniedz reaģēšana uz AIDS;

O.  tā kā, lai nodrošinātu tiesības uz veselības vajadzību apmierināšanu, ir jānovērš nevienlīdzība pakalpojumu pieejamībā un jāuzlabo to cilvēku dzīves kvalitāte un labklājība mūža garumā, kuriem ir HIV vai kurus apdraud HIV;

P.  tā kā kopienu un sabiedrības virzītu reaģēšanu, kam ir būtiska nozīme cīņā pret HIV, joprojām apdraud akūts finansējuma trūkums, pilsoniskās sabiedrības darbības iespēju samazināšanās un nepietiekama iesaiste un integrācija valstu reaģēšanas pasākumos;

Q.  tā kā vairākām jaunattīstības valstīm ar vidēju ienākumu līmeni patentu aizsardzības dēļ ir grūtības importēt vai ražot uz vietas antiretrovirālo zāļu ģenēriskās versijas; tā kā starptautiski farmācijas uzņēmumi arvien biežāk nepiešķir jaunattīstībām valstīm ar vidēju ienākumu līmeni iespējas saņemt ziedojumus, cenu samazinājumus un brīvprātīgās licences, tādējādi kavējot to iespējas piekļūt cenas ziņā pieejamām ģenēriskajām zālēm;

R.  tā kā cilvēku tiesības uz veselību ir svarīgākas par noteikumiem attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS); tā kā Dohas deklarācijā par TRIPS līgumu un sabiedrības veselību ir apstiprinātas jaunattīstības valstu tiesības pilnībā izmantot TRIPS līguma elastīguma noteikumus, lai aizsargātu sabiedrības veselību un jo īpaši nodrošinātu zāļu pieejamību visiem;

S.  tā kā Pasaules fondam AIDS, tuberkulozes un malārijas apkarošanai, kurš tika izveidots pēc HIV/AIDS izplatības pieauguma visā pasaulē, ir bijusi nozīmīga loma cīņā pret HIV/AIDS,

1.  uzsver, cik svarīgi ir gūt pozitīvus rezultātus ANO augsta līmeņa sanāksmē par HIV/AIDS, kura notiks 2021. gada 8.–10. jūnijā; aicina Padomi sniegt ieguldījumu, lai politiskajā deklarācijā tiktu pieņemts uz nākotni vērsts un vērienīgs saistību kopums;

2.  atkārtoti apstiprina, ka ikvienam ir tiesības baudīt visaugstāko sasniedzamo veselības līmeni, kā arī vienlīdzību, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi;

3.  atzinīgi vērtē ES lomu daudznozaru līmeņa pasaules mēroga reaģēšanā uz AIDS un aicina Komisiju pievērsties AIDS kā globālai sabiedrības veselības krīzei un pastiprināt visus centienus, lai sasniegtu 2025. gada mērķus, tostarp palielinot ieguldījumus UNAIDS un Pasaules fondā AIDS, tuberkulozes un malārijas apkarošanai;

4.  uzstāj, ka ir būtiski nodrošināt pietiekamus līdzekļus Pasaules fondam AIDS, tuberkulozes un malārijas apkarošanai, lai tas varētu sniegt izšķirošu ieguldījumu cīņā pret HIV/AIDS;

5.  uzsver, ka pasaules mēroga reaģēšanai uz AIDS ir vajadzīga daudznozaru pieeja un daudzlīmeņu sadarbība, ko raksturo rīcības savlaicīgums, plašs aptvērums, iekļautība, partnerība un inovācija;

6.  aicina Komisiju nodrošināt, ka NDICI plānošanā tiek atbalstīti partnervalstu centieni izveidot spēcīgas un noturīgas veselības aprūpes sistēmas, tostarp veselības pētniecības un regulatīvās sistēmas un kopienas veselības sistēmas, kas spēj nodrošināt veselības aprūpes izmaksu vispārēju segšanu, kurā tiek ņemti vērā ar HIV saistīti aspekti;

7.  prasa Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijai un dalībvalstīm saistībā ar ES cilvēktiesību rīcības plāna un Dzimumu līdztiesības rīcības plāna III īstenošanu veikt pasākumus pret cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības situācijas pasliktināšanos, ko izraisa HIV/AIDS, par prioritāti nosakot cīņu pret stigmatizāciju un diskrimināciju, pret seksuālu vardarbību un ar dzimumu saistītu vardarbību, pret kriminālatbildības noteikšanu par viendzimuma attiecībām un citiem represīviem un diskriminējošiem tiesību aktiem un politikas virzieniem nolūkā veicināt vispārēju seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību pieejamību, piekļuvi kvalitatīvai izglītībai, tostarp visaptverošai seksuālajai izglītībai, vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei par pieņemamu cenu, piekļuvi darba tirgum un skarto kopienu līdzdalību visās sabiedriskās dzīves jomās;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties ar partnervalstīm, lai to valsts izglītības plānos iekļautu obligātu visaptverošu seksuālo izglītību ar mērķi novērst AIDS un citu seksuāli transmisīvo slimību izplatīšanos, jo īpaši valstīs ar visaugstākajiem inficēšanās rādītājiem;

9.  atgādina, ka veselība ir priekšnoteikums cilvēces attīstībai; aicina Komisiju ES un Āfrikas stratēģijas ietvaros prioritāti piešķirt veselības aprūpei, kas ietver papildu publisko līdzekļu mobilizēšanu, lai nodrošinātu veselības aprūpes izmaksu vispārēju segšanu, tostarp attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām, HIV, tuberkulozi un malāriju, kā arī starptautisko centienu koncentrēšanu uz pētniecību un izstrādi veselības jomā, ES un Āfrikas sadarbības pastiprināšanu veselības pētniecības un inovācijas jomā, kā arī Āfrikas un Eiropas sadarbību, lai palielinātu veselības produktu, aprīkojuma un zāļu ražošanas jaudu; uzsver, ka attīstības palīdzībai galvenokārt vajadzētu būt vērstai uz to, lai nodrošinātu horizontālu veselības aprūpes izmaksu vispārējas segšanas sistēmu, izmantojot holistisku un tiesībās balstītu pieeju, kas paredz ņemt vērā veselības daudzdimensionālo raksturu (cieša saistība ar dzimuma, pārtikas nodrošinājuma, uztura, ūdens, higiēnas, izglītības un nabadzības aspektiem), ievērojot pieeju “Viena veselība”; jo īpaši aicina veicināt ieguldījumus integrētās tiesībās, kas saistītas ar AIDS un seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm un meitenēm, seksuālo pakalpojumu sniedzējiem, transpersonām, personām, kas lieto narkotikas intravenozi, ieslodzījumā esošām personām un citām neaizsargātām grupām;

10.  aicina Komisiju novērst ārkārtīgi nepietiekamās ar HIV inficētu bērnu ārstēšanas problēmu, kā arī nodrošināt piekļuvi ar HIV saistītiem pakalpojumiem grūtniecēm un mātēm, kas baro bērnu ar krūti, lai novērstu HIV pārnešanu no mātes uz bērnu;

11.  aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt tādu izdevumu un resursu mobilizēšanas līmeni, kas nepieciešams, lai visās ES dalībvalstīs sasniegtu 2025. gada mērķus;

12.  aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm un partneriem, lai par prioritāti izvirzītu integrētu pieeju veselības drošībai pasaulē, kurā veselības aprūpes izmaksu vispārējas segšanas programmas ietvaros būtu iekļauta cīņa gan pret esošajām pandēmijām, piemēram, HIV, gan pret jaunām pandēmijām;

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzņemties spēcīgu politisko lomu dialogā ar ES jaunattīstības partnervalstīm, tostarp kaimiņvalstīm, garantējot, ka tiek izstrādāti plāni ilgtspējīgai pārejai uz pašu valstu nodrošinātu finansējumu, lai ar HIV saistītās programmas arī turpmāk būtu efektīvas un noturīgas un lai tās varētu pastiprināt pēc tam, kad starptautisko līdzekļu devēju atbalsts būs beidzies; aicina Komisiju un Padomi turpināt cieši sadarboties ar minētajām valstīm, lai nodrošinātu, ka tās uzņemas atbildību un apņemas reaģēt uz HIV;

14.  aicina ES izveidot skaidru un pasaules mērogā saskaņotu Savienības Covid-19 vakcinācijas stratēģiju, galveno uzmanību pievēršot tam, lai nodrošinātu vienlīdzīgu, cenas ziņā pieejamu un savlaicīgu piekļuvi vakcīnām jaunattīstības valstu iedzīvotājiem, jo īpaši tiem, kas pieder neaizsargātām un augsta riska grupām, tostarp cilvēkiem, kas inficēti ar HIV/AIDS; tādēļ aicina ES atbalstīt Pasaules Tirdzniecības organizācijas struktūrā ierosināto Indijas un Dienvidāfrikas iniciatīvu uz laiku nepiemērot intelektuālā īpašuma tiesības attiecībā uz Covid-19 vakcīnām, aprīkojumu un ārstniecības līdzekļiem un mudina farmācijas uzņēmumus īstenot zināšanu un datu apmaiņu Pasaules Veselības organizācijas Covid-19 tehnoloģiju piekļuves krātuvē (C-TAP);

15.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka pasaules mēroga reaģēšanā uz Covid-19 tiek ņemta vērā pieredze, kas gūta cīņā pret HIV, piemēram: cilvēktiesību aizsardzība un stigmatizācijas un diskriminācijas novēršana, jo īpaši attiecībā uz galvenajām un citām neaizsargātām iedzīvotāju grupām; ar dzimumu saistītu šķēršļu veselībai novēršana; atbalsts veselības aprūpes speciālistiem un pētniekiem, jo īpaši nepietiekamu resursu apstākļos; kopienu iesaistīšana reaģēšanas pasākumos un ierobežotu resursu un jaunu rīku taisnīga piešķiršana, lai neviens netiktu aizmirsts;

16.  mudina ES izstrādāt visaptverošu pasaules mēroga stratēģiju un ceļvedi ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai, tostarp attiecībā uz veselību un HIV/AIDS ierobežošanas mērķiem; norāda, ka šajā stratēģijā būtu īpaši jāņem vērā Covid-19 ietekme, jo IAM sasniegšana ir sevišķi svarīga, lai mēs būtu gatavi pārvarēt turpmākas pandēmijas un citus satricinājumus, tostarp grūtības, kas skar veselības aprūpes sistēmas; aicina izstrādāt efektīvu vispārēju ES ilgtermiņa veselības aizsardzības stratēģiju; uzstāj, ka Komisijai ir jādivkāršo centieni un jāpastiprina darbs pie efektīvām pasaules mēroga veselības programmām, kas vērstas uz veselības aprūpes sistēmām jaunattīstības valstīs;

17.  aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm un partneriem, lai atbalstītu tādu pakalpojumu sniegšanu, kas nodrošina galveno un citu prioritāro iedzīvotāju grupu vajadzību apmierināšanu, kuras saskaras ar īpašām problēmām piekļūt ar HIV saistītiem pakalpojumiem, tostarp nodrošinot jauniešu vajadzībām pielāgotus seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumus;

18.  aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm un partneriem, lai veicinātu un atbalstītu stingrāku apņemšanos nodrošināt HIV ārstēšanu visās konfliktu zonās un izskaust ar HIV saistītu diskrimināciju pret bēgļiem, jo īpaši attiecībā uz vienlīdzīgu piekļuvi antiretrovirālai ārstēšanai un veselības aprūpes pakalpojumiem uzņēmējvalstīs;

19.  aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm un partneriem, lai palielinātu sociālās aizsardzības atbalstu, tostarp pārtikas nodrošinājuma un uztura ziņā neaizsargātām iedzīvotāju grupām, jo īpaši cilvēkiem ar invaliditāti, ar HIV inficētiem cilvēkiem un bāreņiem, kuru vecāki miruši no AIDS;

20.  aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm un partneriem, lai sniegtu atbalstu un nodrošinātu ieguldījumus kopienas iesaistīšanā un sabiedrības virzītā reaģēšanā, kas ir galvenie elementi efektīvā reaģēšanā uz HIV/AIDS un cīņā pret stigmatizāciju un diskrimināciju saistībā ar HIV/AIDS, kā arī iekļaut HIV profilaksi un aprūpi citos vietējos veselības aprūpes pakalpojumu piedāvājumos kā vienotu sākumpunktu informācijai, izglītībai, saziņai un apmācībai par HIV;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt ieguldījumus reāllaika datu vākšanā un nodrošināt stabilu datubāzi, kurā tiktu iekļauta potenciāla HIV un citu ar nabadzību saistītu un novārtā atstātu infekcijas slimību cenas ziņā pieņemama un pieejama dzimumsensitīva diagnostiska, terapija un vakcīnas pret šīm slimībām, un stiprināt reģionālās un starpreģionālās spējas un sadarbību zinātnes, pētniecības un inovācijas jomā; mudina ES sniegt īpašu atbalstu jaunattīstības valstīm, sevišķi vismazāk attīstītajām valstīm, TRIPS līgumā sabiedrības veselības aizsardzībai paredzētā efektīvā elastīguma mehānisma īstenošanā, jo īpaši attiecībā uz obligātu licencēšanu un paralēlu importu, un optimizēt brīvprātīgu licencēšanas un tehnoloģiju koplietošanas mehānismu izmantošanu nolūkā sasniegt sabiedrības veselības mērķus, uzstājot, lai starptautiski farmācijas uzņēmumi šādos mehānismos iekļautu jaunattīstības valstis ar vidēju ienākumu līmeni un šajās valstīs piedāvātu HIV ārstēšanu par pieņemamu cenu; plašākā nozīmē mudina pētniecības un izstrādes izdevumus neiekļaut zāļu cenā, piemēram, izmantojot patentu kopfondus, atvērtā pirmkoda pētniecību, dotācijas un subsīdijas, lai visiem, kam šīs zāles ir vajadzīgas, nodrošinātu to ilgtspējīgu pieejamību un pieņemamu cenu, kā arī garantētu piekļuvi ārstēšanai;

22.  aicina Komisiju iebilst pret TRIPS+ pasākumu iekļaušanu brīvās tirdzniecības nolīgumos ar jaunattīstības valstīm ar vidēju ienākumu līmeni, lai nodrošinātu, ka jebkāda HIV antiretrovirālā ārstēšana ir cenas ziņā pieejama, pilnībā ievērojot Dohas deklarāciju par TRIPS un sabiedrības veselību;

23.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam un UNAIDS.

(1) OV C 351E, 2.12.2011., 95. lpp. (2) OV C 334, 19.9.2018., 106. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 20. maija rezolūcija par karagūstekņiem pēc nesenākā Armēnijas un Azerbaidžānas konflikta (2021/2693(RSP))

P9_TA(2021)0251 RC-B9-0277/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Armēniju un Azerbaidžānu,

–  ņemot vērā ES un Armēnijas partnerības padomes 2020. gada 17. decembra sanāksmi un ES un Azerbaidžānas Sadarbības padomes 2020. gada 18. decembra sanāksmi un to attiecīgos secinājumus,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Statūtus, ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un III Ženēvas Konvenciju par attieksmi pret karagūstekņiem,

–  ņemot vērā Armēnijas, Azerbaidžānas un Krievijas 2020. gada 9. novembra trīspusējo paziņojumu par pamieru, kas stājās spēkā 2020. gada 10. novembrī,

–  ņemot vērā organizācijas “Human Rights Watch” 2021. gada 19. marta ziņojumu „Azerbaidžāna. Vardarbīga izturēšanās pret apcietinātajiem Armēnijas karagūstekņiem”;

–  ņemot vērā ES 2021. gada 28. aprīļa paziņojumu par nesenākā Armēnijas un Azerbaidžānas konflikta gūstekņiem,

–  ņemot vērā EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētāju 2020. gada 25. oktobra, 2020. gada 30. oktobra, 2020. gada 14. decembra, 2021. gada 13. aprīļa un 2021. gada 5. maija deklarācijas,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 9. marta paziņojumu Eiropas Padomes Ministru komitejai saskaņā ar Tiesas Reglamenta 39. pantu par pagaidu pasākumiem saistībā ar neseno bruņoto konfliktu starp Armēniju un Azerbaidžānu,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,,

A.  tā kā kopš pirmā kara Kalnu Karabahā (1988.–1994. gads) starptautiskā sabiedrība EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētāju vadībā cenšas panākt ilgstošu un visaptverošu miera noregulējumu Kalnu Karabahas konfliktam;

B.  tā kā nesenajā bruņotajā konfliktā starp Armēniju un Azerbaidžānu, kas ilga no 2020. gada 27. septembra līdz 10. novembrim, dzīvību zaudēja vairāk nekā 5000 karavīru, tika ievainoti un nogalināti simtiem un pārvietoti tūkstošiem civiliedzīvotāju; tā kā iedzīvotāji joprojām izjūt konflikta sekas, jo trūkst informācijas par radinieku atrašanās vietu, tikai daži karagūstekņi un citi gūstekņi ir atgriezušies, ir problēmas ar cilvēku mirstīgo atlieku repatriācija, tiek kavēta pieeja humānajai palīdzībai un ir iznīcināta pamatinfrastruktūra;

C.  tā kā šajā ilgstošajā konfliktā cietušās personas jau ir piedzīvojušas pārmērīgas ciešanas; tā kā kopumā konflikts ir prasījis nepieņemami daudz civiliedzīvotāju upuru;

D.  tā kā karadarbība ilga 44 dienas un beidzās pēc tam, kad Armēnija, Azerbaidžāna un Krievija noslēdza līgumu par pilnīgu pamieru Kalnu Karabahā un tās apkārtnē, kas tika parakstīts 2020. gada 9. novembrī un stājās spēkā 2020. gada 10. novembrī;

E.  tā kā trīspusējā paziņojuma par pamieru 8. punktā ir noteikts, ka ir jāapmainās ar karagūstekņiem, ķīlniekiem un citiem ieslodzītajiem, kā arī nogalināto personu mirstīgajām atliekām; tā kā šāda apmaiņa būtu jāveic saskaņā ar principu “visus pret visiem”;

F.  tā kā gan Armēnija, gan Azerbaidžāna ir parakstījušas III Ženēvas Konvenciju par attieksmi pret karagūstekņiem, kuras 118. pantā noteikts, ka pēc aktīvās karadarbības beigām karagūstekņi ir nekavējoties jāatbrīvo un jārepatriē; tā kā III Ženēvas Konvencijas 13. pantā ir noteikts, ka pret karagūstekņiem vienmēr ir jāizturas humāni, ir aizliegta jebkādas nelikumīgas darbības vai bezdarbība, ko īsteno karagūstekņu sagūstītājs un kas izraisa nāvi vai nopietni apdraud karagūstekņu veselību apcietinājumā, un ka šādas darbības vai bezdarbību uzskatīs par nopietnu Konvencijas pārkāpumu; tā kā Konvencija arī aizsargā karagūstekņus pret vardarbību vai iebiedēšanu, apvainojumiem un sabiedrības ziņkāri;

G.  tā kā militārajam personālam un civiliedzīvotājiem, kas aizturēti pirms un pēc pamiera panākšanas, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir atšķirīgs statuss; tā kā, no vienas puses, militārais personāls, kas sagūstīts pirms un pēc pamiera panākšanas, būtu jāatzīst par karagūstekņiem un jāaizsargā saskaņā ar Ženēvas konvencijām; tā kā, no otras puses, konflikta laikā aizturētie civiliedzīvotāji ir jāatzīst par aizsargātām personām un tāpat jāaizsargā saskaņā ar Ženēvas konvencijām; tā kā civiliedzīvotāji, kas aizturēti pēc pamiera panākšanas, tiek aizsargāti saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām;

H.  tā kā kopš karadarbības apturēšanas vairākas reizes ir veikta ieslodzīto – gan militārpersonu, gan civilpersonu – apmaiņa un pēdējā no tām pēdējā notika 2021. gada 4. maijā;

I.  tā kā saskaņā ar satraucošajiem ziņojumiem Azerbaidžānas iestādes tur apcietinājumā aptuveni 200 armēņu; tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir paziņojusi, ka ir saņēmusi sūdzības par 249 Azerbaidžānā aizturētiem armēņiem; tā kā ECT attiecībā uz 229 armēņiem ir piemērojusi pagaidu pasākumus, no kuriem 183 joprojām ir spēkā; tā kā ECT 2021. gada 9. martā secināja, ka Azerbaidžāna nav ievērojusi pasākumus un sniegto informāciju uzskata par pārāk vispārīgu un nepietiekamu; tā kā Azerbaidžānas iestādes ir atzinušas, ka tās apcietinājuma vietās atrodas 72 armēņi; tā kā Azerbaidžāna ECT nav iesniegusi informāciju par vēl 112 personām; tā kā pārējo armēņu karagūstekņu liktenis nav zināms; tā kā kopš karadarbības izbeigšanas uz Armēniju ir repatriēti 73 armēņu izcelsmes karagūstekņi un civiliedzīvotāji;

J.  tā kā ECT ir saņēmusi sūdzības arī par 16 azerbaidžāņiem, kurus esot aizturējušas Armēnijas iestādes un no kuriem 12 tika repatriēti 2020. gada decembrī; tā kā ECT apturēja saskaņā ar 39. pantu veikto pārbaudi attiecībā uz pārējām četrām personām, ņemot vērā no Armēnijas valdības saņemtās informācijas būtību;

K.  tā kā ir sniegti ticami ziņojumi par to, ka arī Armēnijas militārpersonas un civiliedzīvotāji ir tikuši apcietināti pēc karadarbības beigām 2020. gada 10. novembrī; tā kā Azerbaidžānas iestādes apgalvo, ka šie ķīlnieki un ieslodzītie ir teroristi un nav pelnījuši karagūstekņu statusu saskaņā ar Ženēvas Konvenciju;

L.  tā kā saskaņā ar organizācijas “Human Rights Watch” 2021. gada 19. martā sniegto informāciju Azerbaidžānas drošības un bruņotie spēki ir ļaunprātīgi izmantojuši armēņu karagūstekņus, pret viņiem izturoties cietsirdīgi un pazemojoši un pakļaujot viņus spīdzināšanai vai nu aizturēšanas vai pārvešanas laikā, vai arī apcietinājumā dažādās ieslodzījuma vietās; tā kā Azerbaidžānas spēki ir izmantojuši vardarbību, lai aizturētu civiliedzīvotājus, un ir pakļāvuši viņus spīdzināšanai un turēšanai necilvēcīgos un pazemojošos ieslodzījuma apstākļos, kā rezultātā Azerbaidžānas apcietinājuma vietās ir gājuši bojā vismaz divi ieslodzītie; tā kā Azerbaidžānas spēki aizturēja minētos civiliedzīvotājus, lai gan nebija pierādījumu tam, ka viņi rada kādus draudus drošībai, kas varētu attaisnot viņu aizturēšanu saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām; tā kā Azerbaidžāna noliedz apsūdzības par to, ka tās izturēšanās pret armēņu karagūstekņiem ir Ženēvas Konvenciju pārkāpums;

M.  tā kā tiek ziņots, ka internetā un sociālajos medijos izplatītajos videoklipos ir pierādījumi par abu pušu bruņoto spēku locekļu ļaunprātīgu izmantošanu un sliktu izturēšanos pret gūstekņiem; tā kā nekas neliecina par to, ka Azerbaidžānas vai Armēnijas iestādes būtu veikušas ātru, publisku un efektīvu izmeklēšanu par šiem gadījumiem vai ka pēc izmeklēšanas, ja tāda būtu veikta, būtu uzsākta kriminālvajāšana; tā kā pastāv aizdomas par karagūstekņu un citu aizsargāto personu nogalināšanu bez tiesas sprieduma, piespiedu pazušanu un bojāgājušo mirstīgo atlieku apgānīšanu;

N.  tā kā Komisija 2021. gada 17. maijā paziņoja par papildu 10 miljonu EUR piešķiršanu humānajai palīdzībai, lai palīdzētu nesenajā konfliktā Kalnu Karabahā un tās apkārtnē cietušajiem civiliedzīvotājiem, un tādējādi kopējā ES palīdzība grūtībās nonākušiem cilvēkiem kopš karadarbības sākuma 2020. gada septembrī sasniedz vairāk nekā 17 miljonus EUR;

O.  tā kā visām pusēm būtu jānodrošina atjauninātas mīnu lauku kartes, lai civiliedzīvotāji varētu atgriezties agrākajos konflikta reģionos;

P.  tā kā saskaņā ar pieejamo informāciju 2021. gada 12. aprīlī Baku atklātajā militāro trofeju parku, kurā izstādīts armēņu militārais ekipējums, vaska figūrās atveidoti miruši un mirstoši armēņu karavīri, kā arī armēņu karagūstekņi, un tā kā to var uztvert kā vardarbības glorificēšanu, kas var veicināt turpmāku naidīgu attieksmi, naida runu vai pat necilvēcīgu attieksmi pret pārējiem karagūstekņiem un citiem sagūstītajiem armēņu civiliedzīvotājiem, tādējādi kurinot naidu un esot pretrunā jebkādiem oficiālajiem paziņojumiem par izlīgumu;

Q.  tā kā 2021. gada 12. maijā Azerbaidžānas armija uz laiku ienāca Armēnijas teritorijā, kas ir Armēnijas teritoriālās integritātes un starptautisko tiesību pārkāpums; tā kā šāda Armēnijas suverēnās teritorijas neievērošana izriet no Azerbaidžānas pārstāvju, tostarp prezidenta, satraucošajiem paziņojumiem, kuros esot paustas teritoriālas pretenzijas un draudēts ar spēka pielietošanu, un tas grauj centienus panākt drošību un stabilitāti reģionā;

R.  tā kā pēdējo mēnešu laikā ir notikusi cilvēku mirstīgo atlieku repatriācija un humānās palīdzības sniegšana konfliktā smagi skartajiem iedzīvotājiem;

S.  tā kā ir vajadzīgi jauni centieni, lai veidotu uzticēšanos starp abām valstīm un panāktu progresu ilgtspējīga miera nodrošināšanai;

1.  pieprasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus armēņu ieslodzītos — gan militāros, gan civilos —, kas aizturēti konflikta laikā un pēc tā, un prasa Azerbaidžānai turpmāk atturēties no patvaļīgas aizturēšanas; mudina puses pilnībā īstenot 2020. gada 9. novembra trīspusējo pamiera paziņojumu, kurā paredzēta karagūstekņu, ķīlnieku un citu aizturēto personu, kā arī karadarbības laikā nogalināto personu mirstīgo atlieku apmaiņa;

2.  pauž nožēlu par vardarbību, kas notika pēdējā kara laikā starp Armēniju un Azerbaidžānu par Kalnu Karabahu; pauž solidaritāti cietušajiem un viņu ģimenēm; pauž nožēlu par pamiera pārkāpšanu, kas izraisīja vēl lielākas cilvēku ciešanas, dzīvību zaudēšanu un īpašuma iznīcināšanu; nosoda visus uzbrukumus civiliedzīvotājiem un atgādina par valstu pienākumu saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām aizsargāt civiliedzīvotāju dzīvību;

3.  mudina Azerbaidžānas valdību sniegt izsmeļošu sarakstus ar visām personām, kas atrodas tās gūstā saistībā ar šo bruņoto konfliktu, un sniegt informāciju par viņu atrašanās vietu un veselību, tostarp par tām personām, kas gājušas bojā nebrīvē;

4.  atgādina, ka informācijas neizpaušana par pazudušo personu likteni un atrašanās vietu var tikt uzskatīta par piespiedu pazušana, ko gan Azerbaidžāna, gan Armēnija ir apņēmušās nepieļaut; aicina visas puses noskaidrot pazudušo personu likteni un atrašanās vietu un pret mirušo ķermeņiem izturēties ar cieņu;

5.  pieprasa, lai Azerbaidžānas valdība ievērotu tiesiskās garantijas, ļautu juristiem, ārstiem un cilvēktiesību aizstāvjiem piekļūt armēņu ieslodzītajiem un atvieglotu viņu saziņu ar radiniekiem;

6.  pauž nopietnas bažas par ticamiem ziņojumiem, saskaņā ar kuriem armēņu karagūstekņi un citas nebrīvē turētas personas atrodas un tiek turēti pazemojošos apstākļos un ka viņi ir tikuši pakļauti necilvēcīgai attieksmei un spīdzināšanai aizturēšanas laikā vai pēc tās; nosoda visus spīdzināšanas un piespiedu pazušanas gadījumus, tostarp tos, kas notikuši bruņota konflikta laikā, kā arī sliktu izturēšanos pret ķermeņiem un to apgānīšanu;

7.  aicina Azerbaidžānas iestādes nodrošināt, lai tiem, kas joprojām atrodas apcietinājumā, tiktu nodrošināta visa aizsardzība, kura nepieciešama saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām un humanitārajām tiesībām, tostarp brīvība no spīdzināšanas un necilvēcīgas izturēšanās; aicina Armēnijas un Azerbaidžānas iestādes veikt neatkarīgu, ātru, publisku un efektīvu izmeklēšanu un saukt pie atbildības par visiem ticamiem apgalvojumiem par smagiem Ženēvas konvenciju pārkāpumiem un citiem starptautisko tiesību pārkāpumiem un kara noziegumiem, lai nodrošinātu vainīgo saukšanu pie atbildības un cietušo tiesisko aizsardzību, iespējams, ar īpašas starptautiskas misijas palīdzību; aicina Azerbaidžānas valdību pilnībā sadarboties ar ECT, lai izmeklētu, vai ir pamatoti ziņojumi par dehumanizējošu izturēšanos pret armēņu ieslodzītajiem, un saukt vainīgos pie atbildības;

8.  atgādina, ka pašlaik nav publiski pieejamas ticamas informācijas par Azerbaidžānas karagūstekņiem un aizturētajiem Armēnijas pusē;

9.  uzsver visām konfliktā iesaistītajām pusēm pienākumu ievērot starptautiskās humanitārās tiesības, kas aizliedz spīdzināšanu un citu pazemojošu vai necilvēcīgu izturēšanos, un atkārtoti uzsver, ka spīdzināšana un slikta izturēšanās pret karagūstekņiem ir kara noziegumi;

10.  stingri nosoda incidentu, kas notika 2021. gada 9. aprīlī, kad Azerbaidžānas iestādes nosūtīja tukšu lidmašīnu, kurā bija paredzēts repatriēt armēņu aizturētos; uzskata, ka tas ir ļoti nesensitīva rīcība, kas liecina par Azerbaidžānas kopumā pazemojošu attieksmi pret armēņu ieslodzītajiem un viņu ģimenēm;

11.  uzstāj, ka steidzami jāatsakās no naidīgas retorikas vai darbībām, ko var uztvert kā kūdīšanu uz naidu vai tiešu vardarbību vai nesodāmības atbalstīšanu vai kas var apdraudēt centienus izveidot un veicināt gaisotni, kas veicina uzticēšanos un izlīgumu, sadarbību un ilgtspējīgu mieru;

12.  aicina Azerbaidžānas valdību pilnībā sadarboties ar ECT jautājumā par armēņu ieslodzītajiem un ievērot šīs tiesas pagaidu pasākumus, kas lika Azerbaidžānai sniegt sīku informāciju par ieslodzīto personu apstākļiem apcietinājumā, viņu veselības stāvokli un pasākumiem, kas veikti, lai viņus atgrieztu;

13.  pauž pārliecību, ka pilnīga ieslodzīto personu un mirušo atlieku apmaiņa un šā jautājuma galīgais risinājums ir humanitāra ārkārtas situācija, jo īpaši cietušo ģimenēm, un tas būtu pirmais, izmisīgi nepieciešamais uzticības veidošanas pasākums, lai reģionā nodrošinātu rudimentāru stabilitāti;

14.  aicina Azerbaidžānas valdību nodrošināt attiecīgajām starptautiskajām organizācijām, piemēram, Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai un Eiropas Komitejai spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai, brīvu un netraucētu piekļuvi ieslodzītajiem;

15.  uzsver, ka steidzami jānodrošina, ka humānā palīdzība var sasniegt tos, kam tā nepieciešama, ka tiek nodrošināta Armēnijas iedzīvotāju drošība un kultūras mantojums Kalnu Karabahā un ka valsts iekšienē pārvietotās personas un bēgļi var atgriezties savās iepriekšējās dzīvesvietās;

16.  stingri uzstāj, ka abām pusēm jāatturas no jebkādām darbībām, kas iznīcinātu Armēnijas mantojumu Azerbaidžānā un Azerbaidžānas mantojumu Armēnijā; prasa pilnībā atjaunot nojauktos objektus un vairāk iesaistīt starptautisko sabiedrību pasaules mantojuma aizsardzībā šajā reģionā;

17.  atgādina par EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētāju vadītās starptautiskās sabiedrības centieniem rast mierīgu, ilgstošu, visaptverošu un ilgtspējīgu risinājumu, pamatojoties uz EDSO 2009. gada pamatprincipiem (spēka neizmantošana, teritoriālā integritāte un tautu vienlīdzīgas tiesības un pašnoteikšanās), lai noteiktu Kalnu Karabahas reģiona turpmāko statusu; atgādina, ka to var panākt tikai tad, ja sarunās panākts politisks risinājums ar visu iesaistīto pušu patiesu apņemšanos to īstenot; aicina puses pēc iespējas ātrāk atsākt augsta līmeņa politisko dialogu EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētāju aizbildnībā; aicina Armēnijas un Azerbaidžānas valdības, kā arī starptautiskos starpniekus sistemātiski iesaistīt sievietes miera procesā un apspriesties ar cilvēktiesību aizstāvēm;

18.  pauž nožēlu par to, ka ES dalībvalstis, kas ir EDSO Minskas grupā, nebija klāt, kad tika panākta vienošanās par pamieru, un par to, ka ES neparādīja vadības uzņemšanos, lai divas no tās augsti vērtētām austrumu partnervalstīm iesaistītu sarunu procesā;

19.  pauž nožēlu par to, ka Baku ir atklāts tā sauktais Trofeju parks, kas ir publiski pieejams kopš 2021. gada 14. aprīļa, jo tas vēl vairāk pastiprina ilgstošu naidīgu attieksmi un grauj Armēnijas un Azerbaidžānas savstarpējo uzticēšanos; tādēļ mudina to nekavējoties slēgt;

20.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieku / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) un Komisiju piedāvāt visu nepieciešamo palīdzību gan Armēnijai, gan Azerbaidžānai, lai nostiprinātu pamieru un atbalstītu jebkādus centienus panākt stabilitāti, atjaunošanu, uzticības veidošanu un atjaunošanu pēc kara, kā arī cieši sekot pamiera noteikumu īstenošanai, jo īpaši attiecībā uz tā uzraudzības mehānismu; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu, Komisiju un dalībvalstis palielināt atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai un cilvēktiesību aizstāvjiem un sadarboties ar tiem, jo īpaši saistībā ar viņu darba ierobežošanu; uzskata, ka šajā ziņā svarīga loma ir ES īpašajam pārstāvim Dienvidkaukāzā;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt atbalstīt steidzamu humāno palīdzību un starptautisko organizāciju darbu šajā jomā un kultūras un reliģiskā mantojuma aizsardzību, kā arī atbalstīt Armēnijas un Azerbaidžānas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas patiesi veicina izlīgumu;

22.  aicina PV/AP kopā ar dalībvalstīm gaidāmajā Austrumu partnerības samitā 2021. gada rudenī pievērsties arī Dienvidkaukāza drošībai, stabilitātei un reģionālajai sadarbībai;

23.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, EDSO ģenerālsekretāram, Minskas grupas līdzpriekšsēdētājiem, Armēnijas prezidentam, valdībai un parlamentam un Azerbaidžānas prezidentam, valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 20. maija rezolūcija par stāvokli Haiti (2021/2694(RSP))

P9_TA(2021)0252 RC-B9-0282/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Haiti, jo īpaši 2011. gada 19. janvāra rezolūciju par stāvokli Haiti gadu pēc zemestrīces — humanitārā palīdzība un rekonstrukcija(1), 2018. gada 8. februāra rezolūciju par bērnu verdzību Haiti(2) un 2019. gada 28. novembra rezolūciju(3),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2021. gada 24. marta paziņojumu par Haiti,

–  ņemot vērā ANO Integrētā biroja Haiti (BINUH) 2021. gada 11. februāra ziņojumu,

–  ņemot vērā 1948. gada decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

–  ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību konvenciju,

–  ņemot vērā 1989. gada 20. novembra ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Pamatprincipus par tiesu varas neatkarību,

–  ņemot vērā Vispārējo Tiesnešu hartu un Ibērijas pussalas un Latīņamerikas valstu Tiesnešu statūtus,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Haiti Republikas 1987. gada konstitūciju,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres biroja (OHCHR) un BINUH 2021. gada 18. janvāra kopīgo ziņojumu “Unrest in Haiti: Their impact on Human Rights and the State’s obligation to protect all citizens” (“Nemieri Haiti: to ietekme uz cilvēktiesībām un valsts pienākumu aizsargāt visus iedzīvotājus”),

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2020. gada oktobrī neizdevās sarīkot vēlēšanas, kas arī izraisīja situāciju, ka valdības lēmumi tiek pieņemti, izmantojot dekrētus, un tiek ziņots par nesekmīgiem valsts apvērsuma mēģinājumiem, kas liecina par aizvien lielāku politisko un sociālo nestabilitāti Haiti;

B.  tā kā politiskā opozīcija un pilsoniskās sabiedrības grupas apgalvo, ka saskaņā ar Haiti Tiesu varas augstākās padomes nolēmumu prezidenta Žovnela Moīza pilnvaru termiņš beidzās 2021. gada 6. februārī, un prasa iecelt pagaidu prezidentu; tā kā Žovnels Moīzs atsakās pamest amatu, jo uzskata, ka viņa prezidenta pilnvaru termiņš sākās 2017. gada februārī pēc 2016. gadā rīkotajām otrajām vēlēšanām, ņemot vērā, ka iepriekšējo vēlēšanu rezultāti tika apstrīdēti, jo bija aizdomas par krāpšanu;

C.  tā kā kopš 2021. gada 14. janvāra tūkstošiem Haiti iedzīvotāji protestē pret prezidenta Ž. Moīza pilnvaru termiņa pagarināšanu uz vienu gadu un referenduma rīkošanu; tā kā šie protesti tiek apspiesti ar varu;

D.  tā kā tāpēc, ka pienācīgā laikā 2019. gadā netika sarīkotas vēlēšanas, visu Deputātu palātas likumdevēju un divas trešdaļas senāta locekļu pilnvaru termiņš beidzās 2020. gada janvārī un visu mēru pilnvaru termiņš beidzās 2020. gada jūlijā; tā kā kopš tā laika prezidents Ž. Moīzs pieņem lēmumus, izdodot dekrētus, un daudzi no izdotajiem dekrētiem stiprina viņa prezidenta pilnvaras; tā kā prezidents Ž. Moīzs ir paredzējis rīkot parlamenta, pašvaldību un prezidenta vēlēšanas 2021. gada 19. septembrī;

E.  tā kā prezidents Ž. Moīzs 2021. gada 5. janvārī izdeva dekrētu par to, ka 2021. gada 27. jūnijā būtu jārīko konstitucionālais referendums, un nesen ir apstiprinājis savu lēmumu, neraugoties uz valsts iedzīvotāju un starptautiskās sabiedrības protestiem; tā kā ierosinātā konstitucionālā reforma vēl vairāk koncentrētu izpildvaru; tā kā Haiti konstitūcijas 284.3. pantā ir norādīts, ka ir stingri aizliegts rīkot vispārējās vēlēšanas, lai grozītu konstitūciju; tā kā kopš tā laika tūkstošiem Haiti iedzīvotāju ir devušies ielās, lai protestētu pret šo referendumu;

F.  tā ES 2021. gada 6. maijā paziņoja, ka tā nefinansēs 2021. gada 27. jūnijā Haiti paredzētā referenduma rīkošanu un nesūtīs novērotājus tā uzraudzīšanai, jo uzskata, ka minētais process nav pietiekami pārredzams un demokrātisks valstī, kurā valda nedrošība un politiskā nestabilitāte;

G.  tā kā Haiti jautājumu pamatgrupa (ko veido ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis, Brazīlijas, Kanādas, Francijas, Vācijas, Spānijas, Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu vēstnieki un Amerikas valstu organizācijas īpašais pārstāvis) ir paudusi bažas, ka konstitūcijas grozīšanas process nav bijis pietiekami iekļaujošs, līdzdalīgs un pārredzams;

H.  tā kā senatoru apsekojumos un Haiti Augstākās revīzijas palātas ziņojumā ir norādīta prezidenta Ž. Moīza iesaiste lietā par piesavināšanos darba vietā un krāpšanu, jo ir aizdomas, ka viņš ir saņēmis līdzekļus no Petrocaribe programmas;

I.  tā kā Haiti Augstākās tiesas tiesnesis Īvikels Djužusts Dabrezils 2021. gada 7. februārī tika aizturēts kopā ar 18 citām personām un apsūdzēts sazvērestībā pret valdību; tā kā tiesnesis Ī. D. Dabrezils 2021. gada 11. februārī tika atbrīvots, bet pārējās 17 personas joprojām atrodas apcietinājumā;

J.  tā kā prezidents Ž. Moīzs 2021. gada 8. februārī izdeva dekrētu ar rīkojumu “pensionēties” trijiem Augstākās tiesas tiesnešiem (tiesnešiem Īvikelam Djužustam Dabrezilam, Žozefam Mesēnam Žanluī un Vendelai Kokai Telo) un pāris dienas vēlāk izdeva otru dekrētu, ar kuru Augstākajā tiesā iecēla trīs jaunus tiesnešus, neievērojot tiesību aktos noteiktās procedūras; tā kā, reaģējot uz šo rīcību, tieslietu sistēmas darbinieki pirmdien, 2021. gada 15. februārī, sāka beztermiņa streiku;

K.  tā kā 2021. gada martā Haiti režīma pārstāvji aizturēja augsti stāvošu policijas amatpersonu, tādējādi valstī strauji palielinot konstitucionālo krīzi;

L.  tā kā Haiti pēdējo mēnešu laikā ir ievērojami palielinājusies vardarbība, piemēram, nolaupīšana, izvarošana, slepkavības, slaktiņi, ko lielākoties veic bruņoti grupējumi, kas darbojas gandrīz pilnīgi nesodīti; tā kā 2021. gada pirmajos trijos mēnešos tika noslepkavoti 117 cilvēki un nolaupīti 142 cilvēki; tā kā 2021. gada aprīlī vien bija 91 nolaupīšanas gadījums;

M.  tā kā tas, ka 2021. gada 11. aprīlī Portoprensā tika nolaupīti vairāki katoļu garīdznieki (kurus pēc tam atbrīvoja), kas kalpo vietējai sabiedrībai, dziļi šokēja Haiti iedzīvotāju un starptautiskās sabiedrības sabiedrisko domu un pastiprināja demonstrācijas pret pašreizējo valdību;

N.  tā kā kopš 2015. gada valsti ir pametuši vairāk nekā 300 000 cilvēku; tā kā aizvien lielāka vardarbība un drošības stāvokļa pasliktināšanās valstī ir strauji palielinājusi no Haiti nākušo patvēruma meklētāju skaitu, jo īpaši Francijas Gviānā, un spiedusi daudzas starptautiskās un humānās palīdzības NVO pamest Haiti;

O.  tā kā pēdējo gadu laikā Haiti ir piedzīvojusi vairākus plaša mēroga protestu viļņus, kas vērsti pret augstajām dzīvošanas izmaksām, autoritārismu un korupciju; tā kā pašreizējā politiskā krīze ir saistīta un samērīga ar visu sociālo, ekonomisko, drošības un cilvēktiesību rādītāju pasliktināšanos; tā kā ir palielinājusies nabadzība, samazinājusies jau tā ierobežotā piekļuve sociālajiem pamatpakalpojumiem un divu gadu laikā ir gandrīz divkāršojusies uzturnedrošība, kas tagad skar miljoniem Haiti iedzīvotāju; tā kā Haiti ir vienīgā vismazāk attīstītākā valsts Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā; tā kā Haiti, kas pēc ANO Attīstības programmas (UNDP) pasaules valstu tautas attīstības indeksa 2019. gada rādītājiem atrodas 170. vietā, pastāvīgi ir vajadzīga humānā un attīstības palīdzība un tā joprojām ir Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas nabadzīgākā valsts un viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm, ņemot vērā, ka 59 % no tās iedzīvotājiem dzīvo zem valsts nabadzības sliekšņa; tā kā ir plaši izplatīta valdības korupcija un organizācijas “Transparency International“ korupcijas uztveres indekss 2018. gadā Haiti ir ierindojis 161. vietā no 180 apsekotajām valstīm;

P.  tā kā laikā no 2020. gada augusta līdz 2021. gada februārim četri miljoni Haiti iedzīvotāju(4) saskārās ar akūtu uzturnedrošību; tā kā ekonomiskās situācijas pasliktināšanās, sliktā raža, viesuļvētra “Laura” (2020. gada 23. augusts) un Covid-19 pandēmija ir galvenie faktori, kas pasliktinājuši pārtikas nodrošinājuma situāciju;

Q.  tā kā nemieri un birokrātiskais haoss ir pārņēmuši visu valsti, izjaucot Haiti Covid-19 vakcīnu ieviešanas procesu un tādējādi radot risku, ka mirstība varētu vēl vairāk palielināties un valsts nespētu līdzvērtīgi iesaistīties globālajā cīņā pret šā vīrusa izplatību; tā kā neatbilstošā rīcība cīņā pret ar Covid-19 pandēmiju ir tikai saasinājusi jau pastāvošās sabiedrību vissmagāk skarošās problēmas;

R.  tā kā starptautiskā sabiedrība ir sniegusi Haiti nepieredzētu lielu palīdzību, lai finansētu šīs valsts atjaunošanu pēc 2010. gada zemestrīces; tā kā Haiti iedzīvotāji patlaban no šiem centieniem negūst nekādu labumu, un tas rada bažas par sliktu pārvaldību un līdzekļu būtisku nepareizu pārvaldību;

S.  tā kā saņemto starptautisko līdzekļu nepareiza pārvaldība, augstā maksa par izglītību apvienojumā ar plaši izplatītajiem ģimeņu zemajiem ienākumiem, kā arī pieejamās izglītības zemās kvalitāte ir novedusi pie situācijas, ka aptuveni puse Haiti iedzīvotāju vecumā no 15 gadiem ir analfabēti; tā kā nemieru turpmāka eskalācija un pandēmija atstāj būtisku ietekmi uz Haiti iedzīvotāju ikdienas dzīvi, 70 % Haiti bērnu nekad nav apmeklējuši skolu; tā kā vismaz 350 000 bērnu un jauniešu visā valstī neapmeklē ne pamatskolu, ne vidusskolu;

T.  tā kā Restavèk sistēma — mūsdienu verdzības paveids — joprojām ir ierasta prakse Haiti; tā kā saskaņā ar šo Haiti pastāvošo praksi nabadzīgu ģimeņu vecāki sūta savus bērnus dzīvot citās ģimenēs, kurās tie strādā par mājkalpotājiem; tā kā šie bērni bieži cieš no vardarbības un sliktas izturēšanās un viņiem nav piekļuves izglītībai,

1.  mudina Haiti iestādes organizēt brīvas, taisnīgas, pārredzamas un ticamas likumdevēja, pašvaldību un prezidenta vēlēšanas un šajos vēlēšanu procesos garantēt ilgtspējīgu drošību; atgādina, ka, kamēr nav izpildīti pārredzamības, taisnīguma un demokrātijas nosacījumi, ES nevajadzētu sniegt šiem vēlēšanu procesiem nekādu finansiālu un tehnisku atbalstu; atgādina, ka Haiti ieilgušo politisko krīzi var pārvarēt tikai ticams, pārredzams, uz līdzdalību balstīts un miermīlīgs vēlēšanu process;

2.  uzsver neatkarīgas un pieejamākas tiesu varas nozīmi un aicina Haiti valdību ievērot Haiti 1987. gada konstitūciju, jo īpaši tās 284. panta 3. punktu, ievērot demokrātijas pamatprincipus un stiprināt tiesiskumu; atkārtoti uzsver, ka izšķiroša nozīme ir pilnīgai, vienlīdzīgai un jēgpilnai sieviešu līdzdalībai un visu Haiti iedzīvotāju, tostarp jauniešu, personu ar invaliditāti un pilsoniskās sabiedrības iesaistei Haiti politiskajos procesos;

3.  stingri uzstāj, ka Haiti iestādēm ir jāpastiprina centieni, lai izbeigtu sadursmes starp bandām, kā arī bruņotus uzbrukumus civiliedzīvotājiem un tiesībaizsardzības iestādēm un taisnīgā tiesas procesā sauktu vainīgos pie atbildības;

4.  atkārtoti pauž dziļas bažas par humanitārās, politiskās un drošības situācijas pasliktināšanos Haiti; stingri nosoda visus cilvēktiesību pārkāpumus un vardarbības aktus, jo īpaši arvien pieaugošo cilvēku nolaupīšanas, bērnu tirdzniecības uz Dominikānas Republiku, slepkavību un izvarošanas gadījumu skaitu, un uzsver nepieciešamību apkarot vardarbību pret sievietēm, meitenēm un vecāka gadagājuma cilvēkiem; stingri nosoda vairāku katoļu garīdznieku nolaupīšanu, kas pagājušajā mēnesī notika Portoprensā; atgādina, ka vardarbība Haiti ir cieši saistīta ar bruņotiem grupējumiem, no kuriem dažus atbalsta un finansē vietējā oligarhija; aicina Haiti iestādes nekavējoties un saskaņoti reaģēt, lai novērstu vardarbību un tās pamatcēloņus un izbeigtu vainīgo personu nesodāmību; atgādina, ka tiesu sistēmas reformai un cīņai pret korupciju arī turpmāk jābūt vienai no prioritātēm;

5.  aicina veikt neatkarīgu izmeklēšanu saistībā ar La Saline slaktiņa lietu un līdzīgiem smagiem pārkāpumiem; prasa, lai visi šo noziegumu veicēji tiktu saukti pie atbildības un lai viņiem tiktu nodrošināta taisnīga tiesa;

6.  nosoda iespējamo letāla spēka izmantošanu pret protestētājiem, kā arī patvaļīgos arestus un aizturēšanas; nosoda pret žurnālistiem vērsto vardarbību; mudina Haiti valdību izbeigt ilgstoša pirmstiesas apcietinājuma praksi; aicina Haiti iestādes ievērot pamattiesības, vārda brīvību un biedrošanās brīvību;

7.  atkārtoti pauž stingru atbalstu visiem cilvēktiesību un vides aizstāvjiem Haiti un viņu darbam;

8.  aicina Haiti iestādes nodrošināt labāku pārvaldību visos valsts un sabiedrības līmeņos, tostarp arī attiecībā uz cīņu pret korupciju un klientelismu; stingri prasa Komisijai sistemātiski nodrošināt, ka visa palīdzība, tostarp humānā palīdzība, tiek efektīvi uzraudzīta, lai nodrošinātu, ka tā tiek izmantota konkrētiem projektiem, kuriem tā paredzēta;

9.  aicina Haiti iestādes kliedēt aizdomas par krāpšanu un nepareizu to starptautisko līdzekļu pārvaldību, kas saņemti pēc 2010. gada zemestrīces, un sodīt vainīgos;

10.  aicina Eiropas Revīzijas palātu veikt revīziju un sagatavot ziņojumu par to, kā Haiti tiek izlietoti ES līdzekļi, jo īpaši ņemot vērā nesenos apgalvojumus par korupciju un Haiti Augstākās revīzijas palātas ziņojumu;

11.  aicina Eiropas Savienību arī turpmāk sniegt finansējumu Haiti, lai novērstu nopietno uzturnedrošību un nepilnvērtīgu uzturu, ko vēl vairāk saasinājusi Covid-19 pandēmija; aicina arī attiecīgos Eiropas Savienības dienestus nodrošināt Eiropas atbalsta uzraudzību un pienācīgu pārvaldību, lai tas dotu tiešu labumu grūtības nonākušajiem iedzīvotājiem;

12.  pauž nožēlu par to, ka Haiti nav pabeigusi nepieciešamos pasākumus Covid-19 vakcīnu saņemšanai; mudina Haiti iestādes veikt nepieciešamos pasākumus, lai saņemtu šīs vakcīnas;

13.  atzinīgi vērtē to, ka ES ir piešķīrusi 17 miljonus EUR, lai atbalstītu visneaizsargātākās personas Haiti un citās Karību jūras reģiona valstīs; aicina Komisiju arī turpmāk humāno palīdzību Haiti uzskatīt par prioritāti; aicina Komisiju nodrošināt, ka humānās palīdzības sniegšana Haiti ir efektīvi saistīta ar tās attīstības stratēģiju;

14.  aicina izbeigt Restavèk praksi; aicina Haiti valdību īstenot pasākumus, kas nodrošina bērnu reģistrāciju un fizisko un psiholoģisko aizsardzību, kā arī ieviest obligāto minimālo izglītību; aicina ES sadarboties ar Haiti valdību, lai ieviestu tiesisko regulējumu bērnu tiesību aizsardzībai;

15.  aicina Haiti valdību nodrošināt valsts iedzīvotāju labklājību visos būtiskajos veidos; uzsver, ka pretējā gadījumā varētu rasties neatgriezeniska intelektuālā darbaspēka emigrācija un Haiti kļūtu darboties nespējīga;

16.  pauž bažas par to Haiti valstspiederīgo masveida ierašanos Francijas Gviānā, kuri meklē patvērumu vai atrodas neatbilstīgā situācijā, un aicina ES atbalstīt šajā reģionā esošās Eiropas teritorijas, lai stiprinātu cilvēku tirdzniecības apkarošanas pasākumus;

17.  atgādina, cik svarīgi ir saskaņoti, koordinēti un pastiprināti starptautiskie centieni sniegt atbalstu Haiti iedzīvotājiem; uzsver, ka ir svarīgi turpināt ES un starptautisko atbalstu Haiti, lai palīdzētu radīt apstākļus mierīgām un demokrātiskām vēlēšanām, kā arī lai panāktu šīs valsts stabilitāti, attīstību un ekonomisko pašpietiekamību ilgtermiņā;

18.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniekam/Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, Apvienoto Nāciju Organizācijas augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu organizācijai, ĀKK un ES Ministru padomei un Apvienotajai parlamentārajai asamblejai, Cariforum iestādēm un Haiti iestādēm.

(1) OV C 136 E, 11.5.2012., 46. lpp. (2) OV C 463, 21.12.2018., 40. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0074. (4) Saskaņā ar integrētās pārtikas nodrošinājuma pakāpju klasifikācijas (IPC) datiem.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 20. maija rezolūcija par stāvokli Čadā (2021/2695(RSP))

P9_TA(2021)0253 RC-B9-0290/2021

Eiropas Parlaments

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2020. gada 16. septembra rezolūcija par ES un Āfrikas sadarbību drošības jomā Sāhelas reģionā, Rietumāfrikā un Āfrikas ragā(1),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2021. gada 20. aprīļa paziņojumu par prezidenta Idriss Déby Itno nāvi,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra runaspersonas 2021. gada 20. aprīļa paziņojumu par Čadu,

–  ņemot vērā G7 ārlietu un attīstības ministru 2021. gada 5. maija paziņojumu,

–  ņemot vērā ziņojumu par Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes Čadā laikposmā no 2021. gada 29. aprīļa līdz 2021. gada 5. maijam veikto faktu vākšanas misiju,

–  ņemot vērā Eiropadomes un Sāhelas G5 dalībvalstu 2020. gada 28. aprīļa kopīgo deklarāciju par drošību, stabilitāti un attīstību Sāhelā,

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 16. aprīļa secinājumus, ar kuriem atkārtoti tiek apstiprināts, cik svarīga ir ES un Sāhelas stabila un ilgtermiņa partnerība,

–  ņemot vērā Eiropas Attīstības fonda (EAF) 2014.–2020. gada Čadai paredzēto valsts indikatīvo programmu,

–  ņemot vērā Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas (ĀKK) un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2021. gada 11. marta rezolūciju par demokrātiju un konstitūciju ievērošanu ES un ĀKK valstīs,

–  ņemot vērā Čadas konstitūciju,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu, kuru pieņēma 1981. gada 27. jūnijā un kura stājās spēkā 1986. gada 21. oktobrī,

–  ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2021. gada 20. aprīlī Čadas prezidents Idriss Deby Itno, kurš atradās pie varas 31 gadu, gāja bojā militārā sadursmē ar nemiernieku grupām vienu dienu pēc tam, kad viņš tika pasludināts par 2021. gada 11. aprīļa prezidenta vēlēšanu uzvarētāju;

B.  tā kā pēc Idriss Déby nāves Pārejas militārā padome (PMP) organizēja nekonstitucionālu varas nodošanu un izveidoja pārejas valdību, ko vadīja Čadas prezidenta dēls Mahamat Idriss Déby; tā kā PMP apturēja konstitūcijas darbību, atlaida valdību un Nacionālo asambleju un izveidoja “pārejas hartu”, ar kuru uz 18 mēnešu laikposmu, kuru var atjaunot vienu reizi, ir paredzēts aizstāt konstitūciju;

C.  tā kā Čadas konstitūcijā ir paredzēts, ka valsts galvas vakances vai pastāvīgas rīcībnespējas gadījumā pagaidu prezidentūru īstenos Nacionālās asamblejas priekšsēdētājs, kuram 45 līdz 90 dienu laikā ir jāorganizē vēlēšanas;

D.  tā kā 2021. gada 2. maijā PMP iecēla pārejas valdību, kurā par premjerministru tika izvēlēta civilpersona Albert Pahimi Padacké un kurā piedalās arī daži opozīcijas locekļi; tā kā Padacké 2021. gada 11. aprīļa prezidenta vēlēšanās ieņēma otro vietu, lai gan viņš tika uzskatīts par vienu no agrākā prezidenta Déby sabiedrotajiem un no 2016. līdz 2018. gadam ieņēma premjerministra amatu;

E.  tā kā Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes Čadā laikposmā no 2021. gada 29. aprīļa līdz 2021. gada 5. maijam īstenotā faktu vākšanas misija uzsvēra, cik svarīgi ir izstrādāt dzīvotspējīgu un vispārēji pieņemamu Čadas konstitūciju, un uzskata, ka Pārejas harta nav pietiekama, lai pārejas periodā garantētu iedzīvotāju politisko un pilsonisko tiesību ievērošanu;

F.  tā kā militārā valdība 2021. gada 27. aprīlī pret demonstrantiem pielietoja nesamērīgu un nelikumīgu bruņotu spēku; tā kā to plaši nosodīja cilvēktiesību organizācijas un starptautiskā sabiedrība, tostarp Āfrikas Savienība un Eiropas Savienība; tā kā, apspiežot protestus, kopš prezidenta Déby nāves ir nogalināti vismaz seši cilvēki, vairāki desmiti cilvēku ir ievainoti un daudzi ir patvaļīgi arestēti un aizturēti; tā kā tiek uzskatīts, ka sadursmēs ir arestēti vairāk nekā 600 cilvēku;

G.  tā kā prezidenta Deby pilnvaru termiņš bija iezīmīgs ar sistemātiskiem un pastāvīgiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

H.  tā kā pirmsvēlēšanu periodu aizēnoja vairāk nekā 112 politisko oponentu un cilvēktiesību aizstāvju vajāšana un patvaļīgi aresti; tā kā vairākas nedēļas pirms vēlēšanu kampaņas drošības spēki pret miermīlīgiem protestētājiem izmantoja nesamērīgu un nelikumīgu spēku; tā kā vēlēšanas opozīcija un daži pilsoniskās sabiedrības locekļi pārsvarā boikotēja;

I.  tā kā drošības situācija Sāhelas reģionā pēdējos gados ir ievērojami pasliktinājusies, radot nopietnus draudus reģionālajai un starptautiskajai drošībai; tā kā plaši izplatīti ir cilvēktiesību pārkāpumi un masveida slepkavības; tā kā Sāhelas reģionā 2019. gadā straujāk nekā jebkurā citā reģionā pieauga vardarbīga ekstrēmistu aktivitāte; tā kā, kaut arī daudznacionālā apvienotā īpašo uzdevumu grupa kopš tās izveides 2015. gadā teroristu grupējumus ir padzinusi no daudzām to kontrolē esošām teritorijām, tomēr šis reģions joprojām ir ļoti nestabils;

J.  tā kā Čada ir smagi cietusi teroristu darbību un uzbrukumu rezultātā; tā kā grupējums Boko Haram, kas kopš 2015. gada sadarbojas ar Islāma valsti, ir pieņēmies spēkā visā reģionā un Čadas ezera baseina rajonā ir izraisījis ievērojamu pārvietošanos; tā kā Čadā pašlaik 133 000 cilvēku ir pārvietojušies valsts iekšienē un aptuveni 500 000 ir devušies bēgļu gaitās; tā kā kopš šā gada vēlēšanām ir pastiprinājusies militārā konfrontācija ar tādām nemiernieku grupējumiem kā, piemēram, “Pārmaiņu fronte un saskaņa Čadā” (FACT); tā kā Čadas armija nesen apgalvoja, ka FACT ir sakāvusi; tā kā PMP FACT nemiernieku bruņoto grupējumu priekšlikumu par pamieru un sarunu vešanu noraidīja;

K.  tā kā ES atbalsta Sāhelas piecu valstu grupu (Sāhelas G5), kas īsteno aizsardzības sadarbības centienus starp Burkinafaso, Čadu, Mali, Mauritāniju un Nigēru un koordinē reģionālās attīstības un drošības pasākumus cīņai pret terorismu un stabilitātes nodrošināšanai reģionā, turklāt galvenā loma grupā ir Čadas armijai; tā kā ES apmācības misijas Mali (EUTM) pilnvaras 2020. gada martā tika pagarinātas ar mērķi sniegt konsultācijas un apmācību Sāhelas G5 valstu, tostarp Čadas, bruņotajiem spēkiem; tā kā Sāhelas G5 grupas valstis ir izraudzījušās Mauritāniju un Nigēru par starpniekiem centienos nodrošināt iekļaujošu dialogu starp visiem Čadā pašlaik notiekošo nemieru galvenajiem spēkiem un radīt apstākļus brīvprātīgai, mierīgai un veiksmīgai pārejai;

L.  tā kā Čada gan ir naftas ieguvēja valsts, taču tajā valda visaptveroša nabadzība, pārtikas nepietiekamība, korupcija, nesodāmība, vardarbība pret sievietēm un meitenēm un ekonomisko iespēju trūkums; tā kā 2019. gada tautas attīstības indeksā tā ir ierindota 187. vietā no 189 valstīm;

M.  tā kā ES ar EAF, Āfrikas Miera nodrošināšanas fonda, Stabilitātes un miera veicināšanas instrumenta un ES Trasta fonda Āfrikai starpniecību atbalsta attīstības, miera un drošības centienus Čadā un visā Sāhelā; tā kā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam ES no EAF Čadai piešķīra 542 miljonus EUR, tostarp tiesiskuma nostiprināšanas atbalstam; tā kā topošajam Eiropas Miera mehānismam 2021. gada 1. jūlijā ir jāpārņem Āfrikas Miera mehānisma funkcijas,

1.  pauž nožēlu par prezidenta Idriss Déby nogalināšanu un neseno vardarbību un dzīvību zaudēšanu reģionā notikušo bruņotu grupējumu uzbrukumu rezultātā; atkārtoti pauž bažas par ieilgušo krīzi Čadā un nestabilo drošības situāciju ziemeļos, kā arī asi nosoda atkārtotos cilvēktiesību, starptautisko tiesību un humanitāro tiesību pārkāpumus;

2.  nosoda PMP militārā ceļā īstenoto varas sagrābšanu 2021. gada 20. aprīlī, tai sekojošo Čadas konstitūcijas darbības apturēšanu un valdības atlaišanu; noraida PMP izstrādāto hartu, par kuru nav notikusi demokrātiska apspriešanās;

3.  pauž pārliecību, ka pašreizējo šķelšanos Čadas sabiedrībā nevar novērst ar militāriem līdzekļiem, turklāt aicina visas puses atturēties no vardarbīgas rīcības, iesaistīties politiskā dialogā un saudzēt civiliedzīvotāju dzīvību;

4.  aicina PMP nodrošināt netraucētu un ātru atgriešanos pie konstitucionālās kārtības un garantēt demokrātisko vērtību ievērošanu; norāda, ka civilās pārejas valdības iecelšana, tostarp iekļaujot tajā dažu opozīcijas grupu locekļus, ir pirmais solis konstitucionālās kārtības atjaunošanā; turklāt aicina PMP radīt un nodrošināt apstākļus iekļaujošam valsts mēroga dialogam starp valdības un pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem un pēc iespējas ātrāk nodrošināt mierīgu, civilpersonu vadītu un ātri īstenotu pāreju uz demokrātiskām, brīvām un taisnīgām vēlēšanām, kuras rezultātā demokrātiski tiktu ievēlēts prezidents un izveidota iekļaujoša valdība;

5.  atgādina, ka patiesai demokrātiskai pārejai un reformām ir jābūt civilpersonu vadītām un jābūt iespējai tajās pilnībā un aktīvi iesaistīties pilsoniskās sabiedrības organizācijām, sievietēm un jauniešiem, opozīcijas partijām un brīvajai presei, kam jāspēj darboties bez vardarbības, iebiedēšanas un ierobežojumiem;

6.  nosoda demonstrācijas tiesību ierobežošanu un PMP izmantoto vardarbību pret protestētājiem; mudina PMP atbrīvot visus ieslodzītos pēc nesenajām demonstrācijām; turklāt prasa izveidot neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanas komisiju, lai izmeklētu demonstrāciju laikā izdarītos pārkāpumus un visus iespējamos cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp acīmredzamo nevajadzīga vai nesamērīga spēka izmantošanu protestu izkliedēšanai;

7.  pauž bažas par korupciju un nesodāmību Čadā; atzīmē, ka nespēja novērst cilvēktiesību pārkāpumus veicina to turpināšanos un vājina sabiedrības uzticību valsts iestādēm;

8.  aicina PV/AP un ES delegāciju Čadā un ES misijas Čadā nodrošināt ES pamatnostādņu par cilvēktiesību aizstāvjiem un ES Rīcības plāna cilvēktiesību un demokrātijas jomā pilnīgu īstenošanu, tostarp novērojot protestus un sniedzot prasīto atbalstu, kas ietverts pilsoniskās sabiedrības pārejas plānā virzībai uz krīzes izbeigšanu;

9.  aicina starptautisko sabiedrību atbalstīt Čadu tās virzībā uz demokrātiju; jo īpaši aicina Āfrikas Savienību un G5 grupu atbalstīt Čadu centienos īstenot iekļaujošu un sabiedrību aptverošu dialogu, kura rezultātā izdotos panākt ilgstošu un mierīgu risinājumu; atkārtoti uzsver nepieciešamību atturēties no ārējas iejaukšanās gadījumiem un aizsargāt Čadas vienotību, stabilitāti un teritoriālo integritāti; aicina Mauritānijas un Nigēras prezidentus turpināt palīdzēt Čadai kā starpniekiem šīs valsts krīzē, kamēr neizdodas panākt tās ilgstošu un mierīgu atrisinājumu;

10.  atzīst Čadas nozīmīgo lomu cīņā pret terorismu Sāhelas G5 grupas ietvaros; uzsver, ka ir svarīgi ievērot starptautiskās cilvēktiesību konvencijas; uzstāj uz Čadas teritoriālās integritātes un stabilitātes saglabāšanu reģiona nestabilajā drošības kontekstā; norāda uz vajadzību pēc humānās palīdzības Sāhelā;

11.  atgādina, ka reģionālās organizācijas un partnerības, tostarp Āfrikas Savienība un G5, ir galvenie dalībnieki, organizējot un uzturot Āfrikas vadītu stratēģiju ar mērķi novērst terorismu un nestabilitāti Sāhelā; atkārtoti pauž atbalstu reģionālajai daudznacionālajai apvienotajai taktiskajai grupai un nepārtrauktajam atbalstam tai ar Āfrikas Miera nodrošināšanas fonda starpniecību, kura funkcijas drīzumā tiks nodotas Eiropas Miera mehānismam; aicina aizsargāt pilsoniskos dalībniekus, kuri ziņo par cilvēktiesību pārkāpumu izdarīšanu, lai viņiem nenāktos pieredzēt draudus;

12.  atgādina, ka klimata pārmaiņas, pārtikas trūkums, iedzīvotāju skaita pieaugums, dabas resursu pārmērīga izmantošana, nabadzība, izglītības un ekonomisko iespēju trūkums, kā arī ārvalstu džihādistu grupu vardarbīga un ideoloģiska iejaukšanās ir pamatcēloņi nestabilitātei, vardarbībai un teroristu vervēšanai visā Sāhelā; norāda, ka Covid-19 pandēmija ir saasinājusi šo spiedienu un būtiski kavējusi progresu attīstības jomā; uzsver, ka ir nepieciešama drošības, attīstības, humānās palīdzības un demokrātijas atbalsta koordinācija, lai ilgstošu ilgtspējīgu attīstību nodrošinātu visā reģionā; atbalsta pāreju uz integrētāku pieeju stabilizācijai, īpašu uzmanību pievēršot civilajai un politiskajai dimensijām;

13.  uzsver, ka Čada ir un tai arī turpmāk jābūt spēcīgam ES partnerim, un atkārtoti pauž apņemšanos atbalstīt dialogu un miermīlīgu pašreizējās politiskās krīzes risinājumu;

14.  prasa izvērtēt reģionam piešķirto ES finansējumu ar mērķi nodrošināt, ka līdzekļi netiek izmantoti ļaunprātīgi;

15.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Čadas valdībai un Nacionālajai asamblejai, kā arī Āfrikas Savienībai un tās iestādēm.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0213.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 20. maijā pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regulu (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (COM(2020)0642 – C9-0321/2020 – 2020/0289(COD))(1)

P9_TA(2021)0254 A9-0152/2021

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Regulas priekšlikums 2. apsvērums (2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1367/20064 tika pieņemta, lai sekmētu no Orhūsas konvencijas izrietošo saistību izpildi, nosakot kā Savienības iestādēm un struktūrām to piemērot. (2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1367/20064 tika pieņemta, lai sekmētu no Orhūsas konvencijas izrietošo saistību izpildi, nosakot kā Savienības iestādēm un struktūrām to piemērot. Tādēļ ar šo regulu groza Regulu (EK) Nr. 1367/2006, lai īstenotu Konvencijas 9. panta 3. un 4. punktu. __________________ __________________ 4 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 25.9.2006., 13. lpp.). 4 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 25.9.2006., 13. lpp.). Grozījums Nr. 2 Regulas priekšlikums 3. apsvērums (3)  Komisija savā 2019. gada 11. decembra Eiropadomei, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai adresētajā paziņojumā “Eiropas zaļais kurss” pauda, ka apsvērs iespēju pārskatīt Regulu (EK) Nr. 1367/2006, lai uzlabotu iedzīvotāju un vides nevalstisko organizāciju, kam ir bažas par vidi ietekmējošu lēmumu atbilstību tiesību aktiem vides jomā, piekļuvi administratīvajai pārskatīšanai un pārskatīšanai tiesā ES līmenī. Komisija arī apņēmās veikt pasākumus, lai visās dalībvalstīs uzlabotu iedzīvotāju un NVO iespējas vērsties valsts tiesu iestādēs; tā šajā nolūkā publicēja paziņojumu:“Tiesu iestāžu pieejamības uzlabošana saistībā ar vides jautājumiem ES un tās dalībvalstīs”. (3)  Komisija savā 2019. gada 11. decembra paziņojumā par Eiropas zaļo kursu pauda, ka apsvērs iespēju pārskatīt Regulu (EK) Nr. 1367/2006, lai uzlabotu iedzīvotāju un vides nevalstisko organizāciju, kam ir konkrētas bažas par vidi ietekmējošu administratīvu aktu atbilstību tiesību aktiem vides jomā, piekļuvi administratīvajai pārskatīšanai un pārskatīšanai tiesā ES līmenī. Komisija arī apņēmās veikt pasākumus, lai visās dalībvalstīs uzlabotu iedzīvotāju un NVO iespējas vērsties valsts tiesu iestādēs; tā šajā nolūkā 2020. gada 14. oktobrī publicēja paziņojumu par tiesu iestāžu pieejamības uzlabošanu saistībā ar vides jautājumiem ES un tās dalībvalstīs, kurā tā apstiprina, ka “tiesu iestāžu pieejamība vides lietās, vēršoties gan Eiropas Savienības Tiesā (EST), gan valstu tiesās kā Savienības tiesās, ir svarīgs atbalsta pasākums, kas palīdz sasniegt Eiropas zaļā kursa pārkārtošanās mērķus un nostiprināt pilsoniskās sabiedrības kā demokrātijas sargātājas lomu”. Grozījums Nr. 3 Regulas priekšlikums 3.a apsvērums (jauns) (3a)  Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktā ir noteikts, ka tiesvedībai Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta piemērošanas jomā nevajadzētu būt pārmērīgi dārgai. Lai nodrošinātu, ka saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1367/2006 12. pantu veiktā tiesvedība nav pārmērīgi dārga1a un ka prasības pieteikuma iesniedzējam izmaksas ir paredzamas, Savienības iestādēm un struktūrām, ja tās uzvar tiesvedībā, būtu jāiesniedz saprātīga apmēra izmaksu atlīdzināšanas pieprasījumi. __________________ 1a Komisijas 2019. gada 4. aprīļa paziņojums “Vides politikas īstenošanas 2019. gada pārskats: Eiropa, kas aizsargā savus pilsoņus un uzlabo viņu dzīves kvalitāti” un Komisijas 2020. gada 14. oktobra paziņojums “Tiesu iestāžu pieejamības uzlabošana saistībā ar vides jautājumiem ES un tās dalībvalstīs”. Grozījums Nr. 4 Regulas priekšlikums 4. apsvērums (4)  Ņemot vērā Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu, kā arī Orhūsas konvencijas Atbilstības komitejas paustās bažas5, būtu jānodrošina Savienības tiesību aktu atbilstība Orhūsas konvencijas noteikumiem par iespēju vērsties tiesu iestādēs vides jautājumos tādā veidā, kas ir saderīgs ar Savienības tiesību aktu pamatprincipiem un kārtību, kādā notiek pārskatīšana tiesā. (4)  Ņemot vērā Orhūsas konvencijas 9. panta 3. un 4. punktu, kā arī Orhūsas konvencijas Atbilstības komitejas ieteikumus5, būtu jānodrošina Savienības tiesību aktu atbilstība Orhūsas konvencijas noteikumiem par iespēju vērsties tiesu iestādēs vides jautājumos tādā veidā, kas ir saderīgs ar Savienības tiesību aktu, tostarp tās Līgumu, pamatprincipiem un kārtību, kādā notiek pārskatīšana tiesā. Regula (EK) Nr. 1367/2006 būtu attiecīgi jāgroza. __________________ __________________ 5 Sk. Orhūsas konvencijas Atbilstības komitejas konstatējumus lietā ACCC/C/2008/32 https://www.unece.org/env/pp/compliance/Compliancecommittee/32TableEC.html. 5 Orhūsas konvencijas Atbilstības komitejas ieteikumi ACCC/M/2017/3 un ACCC/C/2015/128, kas pieejami https://unece.org/env/pp/cc/accc.m.2017.3_european-union and https://unece.org/env/pp/cc/accc.c.2015.128_european-union. Grozījums Nr. 5 Regulas priekšlikums 4.a apsvērums (jauns) (4a)  Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts paredz, ka katra puse saskaņā ar saviem tiesību aktiem nodrošina, ka skartās sabiedrības daļas locekļiem, ja tie atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ir pieejamas tiesas vai citas pārskatīšanas procedūras, lai apstrīdētu jebkura tāda lēmuma, darbības vai bezdarbības materiālo vai procesuālo likumību, kas ir pretrunā attiecīgās valsts tiesību aktiem vides jomā. Orhūsas regulā paredzētā administratīvās pārskatīšanas procedūra papildina vispārējo Savienības administratīvās pārskatīšanas un pārskatīšanas tiesā sistēmu, kura ļauj sabiedrības locekļiem prasīt pārskatīt administratīvos aktus, ceļot tiešu prasību Savienības līmenī, proti, saskaņā ar LESD 263. panta 4. punktu, un saskaņā ar LESD 267. pantu — ar valstu tiesu starpniecību, jo tās atbilstīgi Līgumiem ir neatņemama Savienības sistēmas sastāvdaļa. Grozījums Nr. 6 Regulas priekšlikums 5. apsvērums (5)  Regulā (EK) Nr. 1367/2006 noteiktais ierobežojums, kas paredz, ka iekšējo pārskatīšanu var veikt tikai attiecībā uz individuāla rakstura administratīvajiem aktiem, ir galvenais šķērslis vides nevalstiskajām organizācijām, kas vēlas izmantot Regulas 10. pantā paredzēto iekšējās pārskatīšanas procedūru arī attiecībā uz administratīvajiem aktiem, kuru darbības joma ir plašāka. Tāpēc ir jāpaplašina Regulā paredzētās iekšējās pārskatīšanas procedūras darbības joma, lai tajā iekļautu arī vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus. (5)  Regulā (EK) Nr. 1367/2006 noteiktais ierobežojums, kas paredz, ka iekšējo pārskatīšanu var veikt tikai attiecībā uz individuāla rakstura administratīvajiem aktiem, ir bijis galvenais iemesls, kādēļ par neatbilstīgiem ir atzīti to vides nevalstisko organizāciju pieprasījumi, kas vēlas izmantot Regulas 10. pantā paredzēto iekšējās pārskatīšanas procedūru arī attiecībā uz administratīvajiem aktiem, kuru darbības joma ir plašāka. Tāpēc ir lietderīgi paplašināt Regulā paredzētās iekšējās pārskatīšanas procedūras darbības jomu, lai tajā iekļautu arī vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus. Grozījums Nr. 7 Regulas priekšlikums 6. apsvērums (6)  Regulā (EK) Nr. 1367/2006 sniegtajā administratīva akta definīcijā jāiekļauj arī neleģislatīvi akti. Neleģislatīvs akts var ietvert arī valsts līmeņa īstenošanas pasākumus, pret kuriem vides nevalstiskās organizācijas var iegūt tiesību aizsardzību tiesā, tostarp Eiropas Savienības Tiesā (EST), izmantojot LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma tiesvedību. Tāpēc no iekšējās pārskatīšanas darbības jomas ir lietderīgi izslēgt tādus šādu neleģislatīvu aktu noteikumus, attiecībā uz kuriem ES tiesību aktos ir skaidri noteikta prasība pieņemt īstenošanas pasākumus valsts līmenī. (6)  Regulā (EK) Nr. 1367/2006 sniegtajā administratīva akta definīcijā jāiekļauj arī neleģislatīvi akti. Neleģislatīvs akts var ietvert arī valsts līmeņa īstenošanas pasākumus, pret kuriem var iegūt tiesību aizsardzību tiesā, tostarp Eiropas Savienības Tiesā (EST), izmantojot LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma tiesvedību. Grozījums Nr. 8 Regulas priekšlikums 7. apsvērums (7)  Juridiskās noteiktības labad, lai kādus noteikumus varētu izslēgt no administratīvā akta jēdziena, Savienības tiesību aktos attiecībā uz šiem noteikumiem ir skaidri jānosaka prasība pieņemt īstenošanas aktus. svītrots Grozījums Nr. 9 Regulas priekšlikums 9. apsvērums (9)  Regulas (EK) Nr. 1367/2006 darbības joma aptver saskaņā ar vides tiesībām pieņemtus aktus. Turpretī Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts attiecas uz tādu aktu apstrīdēšanu, kuri “pārkāpj” vides tiesību aktus. Tāpēc ir jāprecizē, ka iekšējā pārskatīšana jāveic, lai pārbaudītu, vai administratīvais akts pārkāpj vides tiesību aktus. (9)  Regulas (EK) Nr. 1367/2006 darbības joma aptver saskaņā ar vides tiesībām pieņemtus aktus. Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts attiecas uz tādu aktu vai bezdarbības apstrīdēšanu, kas “pārkāpj” vides tiesību aktus. Tāpēc saskaņā ar EST judikatūru ir jāprecizē, ka iekšējā pārskatīšana būtu jāveic, lai pārbaudītu, vai administratīvais akts pārkāpj vides tiesību aktus 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta nozīmē. Grozījums Nr. 10 Regulas priekšlikums 10. apsvērums (10)  Izvērtējot, vai administratīvajā aktā ir noteikumi, kas to seku dēļ varētu pārkāpt vides tiesību aktus, ir jāņem vērā, vai šie noteikumi varētu negatīvi ietekmēt LESD 191. pantā paredzēto Savienības politikas mērķu īstenošanu vides jomā. Tādējādi iekšējās pārskatīšanas mehānismam jāaptver arī akti, kas ir pieņemti, īstenojot arī citas rīcībpolitikas, ne tikai Savienības vides rīcībpolitiku. (10)  Izvērtējot, vai administratīvajā aktā ir noteikumi, kas varētu pārkāpt vides tiesību aktus 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta nozīmē, saskaņā ar EST judikatūru ir jāizvērtē, vai šie noteikumi varētu negatīvi ietekmēt LESD 191. pantā paredzēto Savienības politikas mērķu īstenošanu vides jomā. Ja tas tā ir, iekšējās pārskatīšanas mehānismam jāaptver arī akti, kas ir pieņemti, īstenojot arī citas rīcībpolitikas, ne tikai Savienības vides rīcībpolitiku. Grozījums Nr. 11 Regulas priekšlikums 10.a apsvērums (jauns) (10a)  ņemot vērā LESD 263. panta pirmo daļu, kā to interpretējusi EST1a, tiek uzskatīts, ka tiesību aktam ir ārēja ietekme un tādējādi uz to var attiecināt pieprasījumu veikt pārskatīšanu, ja tā mērķis ir radīt tiesiskas sekas trešām personām. Tāpēc administratīvie akti, piemēram, iecelšana amatā vai sagatavojoši tiesību akti, kas nerada tiesiskas sekas trešām personām un ko nevar uzskatīt par tādiem, kuriem ir ārēja ietekme saskaņā ar EST judikatūru, nebūtu jāuzskata par administratīviem aktiem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1367/2006. __________________ 1a Tiesas 2013. gada 3. oktobra spriedums lietā Inuit Tapiriit Kanatami un citi / Parlaments un Padome, C-583/11 P, ECLI:EU:C:2013:625, 56. punkts. Grozījums Nr. 12 Regulas priekšlikums 10.b apsvērums (jauns) (10b)  Lai nodrošinātu juridisko konsekvenci, tiek uzskatīts, ka aktam ir juridiskas sekas un tādējādi uz to var attiecināt pieprasījumu veikt pārskatīšanu saskaņā ar LESD 263. panta pirmo daļu, kā to interpretējusi EST1a. Uzskatīt, ka aktam ir juridiskas sekas, nozīmē to, ka uz aktu var attiecināt pieprasījumu veikt pārskatīšanu neatkarīgi no tā formas, jo akta būtību vērtē pēc tā radītajām sekām, mērķa un satura1b. __________________ 1a Tiesas 2021. gada 29. janvāra spriedums lietā ClientEarth/EIB, T-9/19, ECLI:EU:T:2021:42, 149. un 153. punkts. Sk. arī spriedumu lietā C-583/11 P, 56. punkts. 1b Tiesas 1957. gada 10. decembra spriedums lietās Usines à tubes de la Sarre/Augstā iestāde, 1/57 un 14/57, ECLI:EU:C:1957:13, 114. lpp.; 1971. gada 31. marta spriedums lietā Komisija/Padome, 22/70, ECLI:EU:C:1971:32, 42. punkts; 1993. gada 16. jūnija spriedums lietā Francija/Komisija, C-325/91, ECLI:EU:C:1993:245, 9. punkts; 1997. gada 20. marta spriedums lietā Francija/Komisija, C-57/95, ECLI:EU:C:1997:164, 22. punkts un 2011. gada 13. oktobra spriedums lietā Deutsche Post un Vācija/Komisija, C-463/10 un C-475/10 P, ECLI:EU:C:2011:656, 36. punkts. Grozījums Nr. 13 Regulas priekšlikums 10.c apsvērums (jauns) (10c)  Visi administratīvās pārskatīšanas un/vai pārskatīšanas tiesā procesuālie termiņi būtu jāpiemēro tikai tad, kad ieinteresētajām personām faktiski ir zināms tā administratīvā akta saturs, kas saistīts ar svarīgām sabiedrības interesēm, kuras aizsargā vides tiesības, un kas vēlāk tiek apstrīdēts, jo īpaši gadījumos, kad individuālais administratīvais akts ir novecojis. Tas ir nepieciešams, lai izvairītos no prakses, kas varētu būt pretrunā Orhūsas konvencijas 9. pantam un EST judikatūrai, jo īpaši Tiesas 2019. gada 12. novembra spriedumam lietā C-261/18, Komisija/Īrija1a. __________________ 1a Tiesas 2019. gada 12. novembra spriedums lietā C-261/18 Komisija/Īrija, ECLI:EU:C:2019:955. Grozījums Nr. 14 Regulas priekšlikums 10.d apsvērums (jauns) (10d)  Agrīni un efektīvi sabiedrības līdzdalības līdzekļi Savienības leģislatīvo un neleģislatīvo aktu izstrādē un pieņemšanā ir svarīgi, lai varētu risināt problēmas agrīnā posmā un novērtēt, vai ir jāiesniedz papildu priekšlikums ar mērķi uzlabot sabiedrības līdzdalību horizontāli. Grozījums Nr. 15 Regulas priekšlikums 11.a apsvērums (jauns) (11a)  Ņemot vērā vides nevalstisko organizāciju būtisko lomu informētības palielināšanā un tiesvedības uzsākšanā, Savienības iestādēm un struktūrām būtu jānodrošina pienācīga piekļuve informācijai, iespēja līdzdarboties un iespēja vērsties tiesā. Grozījums Nr. 16 Regulas priekšlikums 12. apsvērums (12)  Saskaņā ar EST6 judikatūru vides nevalstiskajām organizācijām, kas pieprasa veikt administratīva akta iekšēju pārskatīšanu, izklāstot sava pārskatīšanas pieprasījuma pamatojumu, ir jāiesniedz pietiekami izsmeļoši fakti vai juridiskie argumenti, lai rastos nopietnas šaubas. (12)  Saskaņā ar EST6 judikatūru pusei, kas pieprasa veikt administratīva akta iekšēju pārskatīšanu, izklāstot sava pārskatīšanas pieprasījuma pamatojumu, ir jāiesniedz pietiekami izsmeļoši fakti vai juridiskie argumenti, lai rastos nopietnas šaubas. Šī prasība būtu jāpiemēro arī saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1367/2006. __________________ __________________ 6 Tiesas 2019. gada 12. septembra spriedums lietā C-82/17, TestBioTech/Komisija, ECLI:EU:C:2019:719, 69. punkts. 6 Tiesas 2019. gada 12. septembra spriedums lietā C-82/17, TestBioTech/Komisija, ECLI:EU:C:2019:719, 69. punkts un spriedums lietā T-9/19. Grozījums Nr. 17 Regulas priekšlikums 12.a apsvērums (jauns) (12a)  Iekšējās pārskatīšanas pieprasījuma izskatīšanas laikā citām personām, kuras attiecīgais pieprasījums tieši ietekmē, piemēram, uzņēmumiem vai publiskām iestādēm, vajadzētu būt iespējai iesniegt komentārus attiecīgajai Savienības iestādei vai struktūrai Regulā (EK) Nr. 1367/2006 noteiktajos termiņos. Grozījums Nr. 18 Regulas priekšlikums 12.b apsvērums (jauns) (12b)  Saskaņā ar EST judikatūru1a gadījumā, ja valsts atbalsta pasākums, ko veic saskaņā ar LESD 107. pantu, ir pretrunā Savienības tiesību aktiem vides jomā, šo valsts atbalsta pasākumu nevar atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu. Komisijai būtu jāizstrādā skaidras pamatnostādnes, kas atvieglotu novērtējumu par valsts atbalsta saderību ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktu noteikumiem, tostarp Savienības tiesību aktiem vides jomā. _____________ 1a Tiesas 2020. gada 22. septembra spriedums lietā Austrija/Komisija, C-594/18 P, ECLI:EU:C:2020:742. Grozījums Nr. 19 Regulas priekšlikums 12.c apsvērums (jauns) (12c)  Regulā (EK) Nr. 1367/2006 ir paredzēti kopīgi noteikumi, darbības joma un definīcijas attiecībā uz piekļuvi informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem Savienības līmenī. Tas ir lietderīgi un palīdz nodrošināt juridisko noteiktību un uzlabot tādu īstenošanas pasākumu pārskatāmību, ko veic saskaņā ar Orhūsas konvencijā paredzētajām saistībām. Grozījums Nr. 20 Regulas priekšlikums 12.d apsvērums (jauns) (12d)  Pārskatīšanas procedūru darbības jomai saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1367/2006 būtu jāietver gan apstrīdētā akta materiāltiesiskā, gan procesuālā likumība. Saskaņā ar EST judikatūru tiesvedībā, kas tiek īstenota atbilstoši LESD 263. panta 4. punktam un Regulas (EK) Nr. 1367/2006 12. pantam, prasības pamatā nevar būt jauns pamatojums vai pierādījumi, kas nav iekļauti pieprasījumā veikt pārskatīšanu, jo pretējā gadījumā tiktu atņemta prasības par šāda pieprasījuma pamatojumu, kas ir ietverta Regulas (EK) Nr. 1367/2006 10. panta 1. punktā, lietderīgā iedarbība un tiktu grozīts ar šo pieprasījumu uzsāktās procedūras priekšmets1a. __________________ 1a Tiesas spriedums lietā C-82/17 P, 39. punkts. Grozījums Nr. 21 Regulas priekšlikums 13.a apsvērums (jauns) (13a)  Uz dalībvalstu publisko iestāžu pieņemtiem aktiem, tostarp valsts īstenošanas pasākumiem, kas pieņemti dalībvalstu līmenī un saskaņā ar Savienības tiesību aktiem paredzēti neleģislatīvā aktā, atbilstīgi Līgumiem un valstu tiesu autonomijas principam Regulas (EK) Nr. 1367/2006 darbības joma neattiecas. Grozījums Nr. 22 Regulas priekšlikums 14. apsvērums (14)  Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”), jo īpaši tiesības uz labu pārvaldību (41. pants) un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu (47. pants). Šī Regula palīdz uzlabot ES administratīvās pārskatīšanas un pārskatīšanas tiesā sistēmas efektivitāti , tādējādi stiprinot Hartas 41. un 47. panta piemērošanu un sekmējot tiesiskumu, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību (“LES”) 2. pantā. (14)  Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”), jo īpaši vides aizsardzības princips (37. pants), tiesības uz labu pārvaldību (41. pants) un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu (47. pants). Šī Regula palīdz uzlabot Savienības administratīvās pārskatīšanas un pārskatīšanas tiesā sistēmas efektivitāti vides jautājumu jomā, tādējādi stiprinot Hartas 37., 41. un 47. panta piemērošanu un sekmējot tiesiskumu, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību (“LES”) 2. pantā. Grozījums Nr. 23 Regulas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 1. punkts Regula (EK) Nr. 1367/2006 2. pants – 1. punkts – g apakšpunkts (g)  “administratīvs akts” ir jebkurš tāds Savienības iestādes vai struktūras pieņemts neleģislatīvs akts, kas ir juridiski saistošs un kam ir ārēja ietekme, un kas ietver noteikumus, kuri to ietekmes dēļ var pārkāpt tiesību aktus vides jomā regulas 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta nozīmē, izņemot tos minētā akta noteikumus, attiecībā uz kuriem Savienības tiesību aktos ir skaidri noteikta prasība pieņemt īstenošanas pasākumus Savienības vai valsts līmenī; g)  “administratīvs akts” ir jebkurš tāds Savienības iestādes vai struktūras pieņemts neleģislatīvs akts, kam ir juridiskas sekas un ārēja ietekme un kas ietver noteikumus, kuri var pārkāpt tiesību aktus vides jomā regulas 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta nozīmē; administratīvie akti neietver aktus, ko pieņēmušas dalībvalstu publiskās iestādes; Grozījums Nr. 24 Regulas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 1.a punkts (jauns) Regula (EK) Nr. 1367/2006 2. pants – 2. punkts 1.a  Regulas 2. panta 2. punktu groza šādi: 2.  Administratīvi akti un administratīva bezdarbība neietver pasākumus vai bezdarbību, ko veic Kopienas iestāde vai struktūra, kura darbojas kā administratīvās pārskatīšanas struktūra, piemēram, atbilstīgi: “2. Administratīvi akti un administratīva bezdarbība neietver pasākumus vai bezdarbību, ko veic Kopienas iestāde vai struktūra, kura darbojas kā administratīvās pārskatīšanas struktūra atbilstīgi: a)   Līguma 81., 82., 86. un 87. pantam (konkurences noteikumi); a)   Līguma 81. un 82. pantam [LESD 101. un 102. pants] (tostarp noteikumi par apvienošanos); b)  Līguma 226. un 228. pantam (pārkāpuma lietas izskatīšana); b)  Līguma 226. un 228. pantam [LESD 258. un 260. pants](pārkāpuma lietas izskatīšana); c)  Līguma 195. pantam (ombuda veiktā izmeklēšana); c)  Līguma 195. pantam [LESD 228. pants] (ombuda veiktā izmeklēšana); d)  Līguma 280. pantam (lietas, ko izskata Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai). d)  Līguma 280. pantam [LESD 325. pants] (lietas, ko izskata Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai); da)  86. un 87. pantam [LESD 106. un 107. pants] (konkurences noteikumi) līdz ... [18 mēneši pēc šīs regulas pieņemšanas]; db)  ne vēlāk kā ... [18 mēneši pēc šīs regulas pieņemšanas dienas] Komisija pieņem pamatnostādnes, lai atvieglotu novērtējumu par valsts atbalsta saderību ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktu noteikumiem vides jomā, tostarp attiecībā uz informāciju, kas dalībvalstīm jāiesniedz, kad tās paziņo Komisijai par valsts atbalstu.” Grozījums Nr. 25 Regulas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 1.b punkts (jauns) Regula (EK) Nr. 1367/2006 4. pants – 2. punkts 1.b   Regulas 4. panta 2. punktu aizstāj ar šādu: 2.  Pieejamo un izplatāmo vides informāciju pēc vajadzības atjaunina. Papildus Regulas (EK) Nr. 1049/2001 12. panta 2. un 3. punktā un 13. panta 1. un 2. punktā uzskaitītajiem dokumentiem minētās datubāzes vai reģistri ietver šādus dokumentus: “2. Pieejamo un izplatāmo vides informāciju pēc vajadzības atjaunina. Papildus Regulas (EK) Nr. 1049/2001 12. panta 2. un 3. punktā un 13. panta 1. un 2. punktā uzskaitītajiem dokumentiem minētajās datubāzēs vai reģistros iekļauj šādus dokumentus, tiklīdz tie tiek konsolidēti: a)  starptautisko līgumu, konvenciju vai nolīgumu un Kopienas tiesību aktu tekstus vides jomā vai saistībā ar to, kā arī ar vidi saistītu politikas dokumentu, plānu un programmu tekstus; a)  starptautisko līgumu, konvenciju vai nolīgumu un Savienības tiesību aktu tekstus vides jomā vai saistībā ar to, kā arī ar vidi saistītu politikas dokumentu, plānu un programmu tekstus; aa)   dalībvalstu nostājas, kas paustas lēmumu pieņemšanas procedūrās, kuru rezultātā pieņem Savienības tiesību aktus vai administratīvos aktus vides jomā vai saistībā ar to; b)  ziņojumus par panākumiem attiecībā uz a) apakšpunktā minēto dokumentu īstenošanu, ja tie ir sagatavoti vai glabājas elektroniskā formā Kopienas iestādēs vai struktūrās; b)  ziņojumus par panākumiem attiecībā uz a) apakšpunktā minēto dokumentu īstenošanu, ja tie ir sagatavoti vai glabājas elektroniskā formā Savienības iestādēs vai struktūrās; c)  pasākumus, kas par Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem veikti tiesvedībā, sākot no argumentēta atzinuma stadijas, atbilstīgi Līguma 226. panta 1. punktam; c)  pasākumus, kas par Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem veikti tiesvedībā, sākot no argumentēta atzinuma stadijas, atbilstīgi Līguma 258. panta 1. punktam; d)  ziņojumus par vides stāvokli, kā minēts 4. punktā; d)  ziņojumus par vides stāvokli, kā minēts 4. punktā; e)  datus vai datu kopsavilkumus pēc to darbību monitoringa, kuras ietekmē vai var ietekmēt vidi; e)  datus vai datu kopsavilkumus pēc to darbību monitoringa, kuras ietekmē vai var ietekmēt vidi; f)  atļaujas, kam ir būtiska ietekme uz vidi, un vienošanās vides jomā, vai norādes, kur šo informāciju var pieprasīt vai kur tai var piekļūt; f)  atļaujas, kam ir būtiska ietekme uz vidi, un vienošanās vides jomā, vai norādes, kur šo informāciju var pieprasīt vai kur tai var piekļūt; g)  pētījumus par ietekmi uz vidi un riska novērtējumus attiecībā uz vides elementiem, vai norādi, kur šo informāciju var pieprasīt vai kur tai var piekļūt. g)  pētījumus par ietekmi uz vidi un riska novērtējumus attiecībā uz vides elementiem, vai norādi, kur šo informāciju var pieprasīt vai kur tai var piekļūt. Grozījums Nr. 26 Regulas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 2. punkts – a apakšpunkts Regula (EK) Nr. 1367/2006 10. pants – 1. punkts – 1. daļa Jebkura nevalstiska organizācija, kas atbilst 11. pantā noteiktajiem kritērijiem, ir tiesīga Savienības iestādei vai struktūrai, kas ir pieņēmusi administratīvu aktu vai — ja ir konstatēta iespējama administratīva bezdarbība — kam būtu bijis jāpieņem šāds akts, iesniegt pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu, pamatojoties uz to, ka šāds akts vai bezdarbība pārkāpj tiesību aktus vides jomā. Jebkura nevalstiska organizācija vai sabiedrības locekļi, kas atbilst 11. pantā noteiktajiem kritērijiem, ir tiesīgi Savienības iestādei vai struktūrai, kas ir pieņēmusi administratīvu aktu vai — ja ir konstatēta iespējama administratīva bezdarbība — kam būtu bijis jāpieņem šāds akts, iesniegt pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu, pamatojoties uz to, ka šāds akts vai bezdarbība pārkāpj tiesību aktus vides jomā. Grozījums Nr. 27 Regulas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 2. punkts – a apakšpunkts Regula (EK) Nr. 1367/2006 10. pants – 1. punkts – 2. daļa Ja administratīvais akts ir citā neleģislatīvā aktā paredzēts īstenošanas pasākums Savienības līmenī, nevalstiskā organizācija, pieprasot šā īstenošanas akta pārskatīšanu, var prasīt pārskatīt arī neleģislatīvā akta noteikumu, kura izpildei ir vajadzīgs minētais īstenošanas pasākums. Ja administratīvais akts ir citā neleģislatīvā aktā paredzēts īstenošanas pasākums Savienības līmenī, nevalstiskā organizācija vai sabiedrības locekļi, kas atbilst 11. pantā noteiktajiem kritērijiem, pieprasot šā īstenošanas akta pārskatīšanu, var prasīt pārskatīt arī neleģislatīvā akta noteikumu, kura izpildei ir vajadzīgs minētais īstenošanas pasākums. Grozījums Nr. 28 Regulas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 2. punkts – a apakšpunkts Regula (EK) Nr. 1367/2006 10. pants – 2. punkts 2.  Šā panta 1. punktā minētā Savienības iestāde vai struktūra izskata jebkuru šādu pieprasījumu, ja vien tas nav klaji nepamatots. Savienības iestāde vai struktūra sniedz pamatojumu rakstiskā atbildē, cik drīz vien iespējams, bet ne vēlāk kā 16 nedēļas pēc pieprasījuma saņemšanas. 2.  Šā panta 1. punktā minētā Savienības iestāde vai struktūra izskata jebkuru šādu pieprasījumu, ja vien tas nav klaji nepamatots. Ja Savienības iestāde vai struktūra saņem vairākus pieprasījumus pārskatīt vienu un to pašu aktu, darbību vai bezdarbību, norādot vienu un to pašu pamatojumu, iestāde vai struktūra var nolemt apvienot šos pieprasījumus un uzskatīt tos par vienu pieprasījumu. Šādā gadījumā Savienības iestāde vai struktūra iespējami drīz paziņo minēto lēmumu visām personām, kas iesniegušas pieprasījumu veikt tā paša akta, darbības vai bezdarbības iekšēju pārskatīšanu. Četru nedēļu laikā pēc šāda pieprasījuma iesniegšanas trešās personas, kuras pieprasījums skar tieši, var iesniegt komentārus minētajai Savienības iestādei vai struktūrai. Savienības iestāde vai struktūra sniedz pamatojumu rakstiskā atbildē, cik drīz vien iespējams, bet ne vēlāk kā 16 nedēļas pēc pieprasījuma saņemšanas. Grozījums Nr. 29 Regulas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 2.a punkts (jauns) Regula (EK) Nr. 1367/2006 11. pants – 1.a punkts (jauns) 2.a   Regulas 11. pantā iekļauj šādu punktu: “1.a Pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu saskaņā ar 10. pantu var iesniegt arī sabiedrības locekļi, kas pierāda pietiekamas intereses vai tiesību aizskārumu, ievērojot 2. punktu.” Grozījums Nr. 30 Regulas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 2.b punkts (jauns) Regula (EK) Nr. 1367/2006 11. pants – 2. punkts 2.b  Regulas 11. panta 2. punktu aizstāj ar šādu: 2.   Komisija pieņem noteikumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu 1. punktā minēto kritēriju pārskatāmu un konsekventu piemērošanu. “2. Komisija pieņem noteikumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu 1. un 1.a punktā minēto kritēriju pārskatāmu un konsekventu piemērošanu. Ne vēlāk kā ... [18 mēneši pēc šīs regulas pieņemšanas] Komisija saskaņā ar 12.a pantu pieņem deleģēto aktu, kurā precizē kritērijus, kas šā panta 1.a punktā minētajiem sabiedrības locekļiem ir jāizpilda. Komisija vismaz reizi trijos gados pārskata minēto kritēriju piemērošanu un attiecīgā gadījumā groza deleģēto aktu, lai garantētu 1.a punktā minētajiem sabiedrības locekļiem piešķirto tiesību efektīvu īstenošanu. Kritēriji, kas paredzēti deleģētajā aktā, kuru pieņem saskaņā ar šo punktu, a)  nodrošina tiesu iestāžu efektīvu pieejamību saskaņā ar Orhūsas konvencijas vispārējiem mērķiem; b)  paredz, ka pieprasījums veikt pārskatīšanu ir jāiesniedz sabiedrības locekļiem no dažādām dalībvalstīm, ja tas attiecas uz Savienības darbību vai bezdarbību, kas ietekmē sabiedrību vairāk nekā vienā dalībvalstī; c)  ir tādi, lai izvairītos no actio popularis, tostarp nodrošinot, ka tad, kad sabiedrības locekļi demonstrē pietiekamas intereses vai tiesību aizskārumu, viņiem ir jāpierāda, ka viņi ir tieši skarti salīdzinājumā ar sabiedrību kopumā; d)  mazina Savienības iestāžu un struktūru administratīvo slogu. Grozījums Nr. 31 Regulas priekšlikums 1. pants − 1. daļa – 2.c punkts (jauns) Regula (EK) Nr. 1367/2006 11.a pants (jauns) 2.c  Iekļauj šādu pantu: “11.a pants Pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu publiskais reģistrs Savienības iestādes un struktūras vēlākais līdz 2021. gada 31. decembrim izveido reģistru, kurā apkopo informāciju par visiem pieprasījumiem, kas atbilst 11. pantā izklāstītajām prasībām attiecībā uz tiesībām iesniegt pieprasījumus, kā arī par pieteikumu iesniedzējiem, kuri atbilst minētajām prasībām un ir iesnieguši pieprasījumus. Šo reģistru regulāri atjaunina.” Grozījums Nr. 32 Regulas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 2.d punkts (jauns) Regula (EK) Nr. 1367/2006 12. pants – 1. punkts 2.d  Regulas 12. panta 1. punktu groza šādi: 1.  Nevalstiska organizācija, kas saskaņā ar 10. pantu ir iesniegusi pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu, var celt prasību Tiesā atbilstīgi attiecīgiem Līguma noteikumiem. “1. Ja nevalstiska organizācija vai sabiedrības locekļi, kas saskaņā ar 10. pantu iesnieguši pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu, uzskata, ka Savienības iestādes vai struktūras lēmums, atbildot uz šo pieprasījumu, nav pietiekams, lai nodrošinātu vides tiesību aktu ievērošanu, viņi var celt prasību Tiesā saskaņā ar Līguma 263. pantu, prasot pārskatīt minētā lēmuma materiālo un procesuālo likumību.” Grozījums Nr. 33 Regulas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 2.e punkts (jauns) Regula (EK) Nr. 1367/2006 12. pants – 2. punkts 2.e  Regulas 12. panta 2. punktu groza šādi: 2.  Ja Kopienas iestāde vai struktūra nedarbojas saskaņā ar 10. panta 2. vai 3. punktu, nevalstiska organizācija var celt prasību Tiesā atbilstīgi attiecīgiem Līguma noteikumiem. “2. Ja Savienības iestāde vai struktūra nedarbojas saskaņā ar 10. panta 2. vai 3. punktu, nevalstiska organizācija vai sabiedrības locekļi, kas iesnieguši pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu saskaņā ar 10. pantu, var celt prasību Tiesā atbilstīgi attiecīgiem Līguma noteikumiem.” Grozījums Nr. 34 Regulas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 2.f punkts (jauns) Regula (EK) Nr. 1367/2006 12. pants – 2.a punkts (jauns) 2.f  Pantā iekļauj šādu punktu: “2.a Neskarot Tiesas prerogatīvu sadalīt izmaksas, ir jānodrošina, ka tiesvedība, kas uzsākta saskaņā ar šo pantu, nav pārmērīgi dārga. Savienības iestādes un struktūras, kas minētas 10. panta 1. punktā, iesniedz tikai saprātīga apmēra izmaksu atlīdzināšanas pieprasījumus.” Grozījums Nr. 35 Regulas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 2.g punkts (jauns) Regula (EK) Nr. 1367/2006 12.a pants (jauns) 2.g  Regulā iekļauj šādu pantu: “12.a pants Pilnvaru deleģēšana 1.  Pilnvaras pieņemt 11. panta 2. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus. 2.  Pilnvaras pieņemt 11. panta 2. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laiku no … [šīs regulas spēkā stāšanās diena]. 3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 11. panta 2. punktā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošus deleģētos aktus. 4.  Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar katras dalībvalsts un sabiedrības ieceltajiem ekspertiem saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu. 5.  Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei. 6.  Saskaņā ar 11. panta 2. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

(1) Jautājums tika nodots atpakaļ atbildīgajai komitejai starpiestāžu sarunām saskaņā ar 59. panta 4. punkta ceturto daļu (A9-0152/2021).

Eiropas Parlamenta 2021. gada 20. maija rezolūcija par Ķīnas piemērotajām atbildes sankcijām ES vienībām, EP deputātiem un valstu parlamentu deputātiem (2021/2644(RSP))

P9_TA(2021)0255 RC-B9-0269/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas un ziņojumus par stāvokli Ķīnā un ES un Ķīnas attiecībām, jo īpaši 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par demokrātiskās opozīcijas apspiešanu Honkongā(1) un 2020. gada 17. decembra rezolūciju par piespiedu darbu un uiguru stāvokli Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā(2) (XUAR),

–  ņemot vērā tā iepriekšējos ieteikumus attiecībā uz Honkongu, jo īpaši 2017. gada 13. decembra ieteikumu Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos par Honkongu 20 gadus pēc tās nodošanas Ķīnai(3),

–  ņemot vērā 2021. gada 20. janvāra rezolūciju par 2020. gada ziņojumu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu(4),

–  ņemot vērā to, ka 2019. gada Saharova balvu piešķīra uiguru ekonomistam Ilham Tohti, kurš miermīlīgiem līdzekļiem cīnās par Ķīnas uiguru minoritātes tiesībām,

–  ņemot vērā vadošo EP deputātu paziņojumu pēc Ķīnas varasiestāžu 2021. gada 23. marta lēmuma piemērot sankcijas Cilvēktiesību apakškomitejai un citām Eiropas vienībām un amatpersonām,

–  ņemot vērā priekšsēdētāja David Maria Sassoli, Cilvēktiesību apakškomitejas priekšsēdētājas Maria Arena un Delegācijas attiecībām ar Ķīnas Tautas Republiku priekšsēdētāja Reinhard Bütikofer runas 2021. gada 24. marta plenārsesijas atklāšanā,

–  ņemot vērā Eiropas Pētniecības institūta direktoru 2021. gada 25. marta paziņojumu,

–  ņemot vērā PV/AP Josep Borrell runu 2021. gada 28. aprīļa Parlamenta debatēs par Ķīnas atbildes sankcijām, kas piemērotas ES struktūrām, Eiropas Parlamenta deputātiem un valstu parlamentu deputātiem, un tai sekojošās debates,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja, Beļģijas Pārstāvju palātas priekšsēdētājas, Nīderlandes Pārstāvju palātas priekšsēdētājas un Lietuvas Republikas Seima priekšsēdētājas 2021. gada 29. marta kopīgo paziņojumu par Ķīnas sankcijām pret Parlamenta deputātiem,

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 22. marta Īstenošanas regulu (ES) 2021/478, ar ko īsteno Regulu (ES) 2020/1998 par ierobežojošiem pasākumiem pret nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem(5), un Padomes 2021. gada 22. marta Lēmumu (KĀDP) 2021/481, ar ko groza Lēmumu (KĀDP) 2020/1999 par ierobežojošiem pasākumiem pret nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem(6),

–  ņemot vērā G7 2021. gada 12. marta paziņojumu par izmaiņām Honkongas vēlēšanu procedūrā, kā arī G7 valstu ārlietu un attīstības ministru 2021. gada 5. maijā,

–  ņemot vērā PV/AP runaspersonas 2021. gada 17. aprīļa paziņojumu par demokrātiju atbalstošu aktīvistu notiesāšanu Honkongā,

–  ņemot vērā PV/AP runaspersonas 2020. gada 29. decembra paziņojumu par žurnālistu, advokātu un cilvēktiesību aizstāvju notiesāšanu Honkongā,

–  ņemot vērā Ķīnas Tautas Republikas Ārlietu ministrijas runaspersonas 2021. gada 22. marta paziņojumu par sankcijām pret attiecīgajām ES vienībām un personālu,

–  ņemot vērā Padomes priekšsēdētāja Charles Michel un Komisijas priekšsēdētājas Ursula von der Leyen kopīgo paziņojumu par ES interešu un vērtību aizstāvēšanu sarežģītā un vitāli svarīgā partnerībā, ko viņi sniedza pēc 2020. gada 22. jūnijā notikušā 22. ES un Ķīnas samita,

–  ņemot vērā 21. ES un Ķīnas samita kopīgo paziņojumu 2019. gada 9. aprīlī,

–  ņemot vērā Komisijas un PV/AP 2019. gada 12. marta kopīgo paziņojumu „ES un Ķīna — stratēģiska perspektīva” (JOIN(2019)0005),

–  ņemot vērā Ķīnas Tautas Republikas Konstitūcijas 36. pantu, kurā visiem iedzīvotājiem ir garantētas tiesības uz reliģijas brīvību, un tās 4. pantu, kurā ir atzītas mazākumtautību tiesības,

–  ņemot vērā ANO ekspertu 2020. gada 26. jūnijā izteikto aicinājumu pieņemt apņēmīgus pasākumus, lai Ķīnā aizsargātu pamatbrīvības,

–  ņemot vērā 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Ķīna parakstīja 1998. gadā, bet vēl nav ratificējusi,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1930. gada Piespiedu darba konvencijas 2014. gada protokolu, ko Ķīna nav parakstījusi,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskas valsts principa veicināšanai un ievērošanai arī turpmāk vajadzētu būt ES un Ķīnas ilgtermiņa partnerības centrālajam aspektam saskaņā ar ES apņemšanos aizstāvēt šīs vērtības ārējās attiecībās un Ķīnas pausto interesi tās ievērot savā attīstībā un starptautiskajā sadarbībā;

B.  tā kā 2020. gada 7. decembrī Padome pieņēma Regulu (ES) 2020/1998, ar ko izveido ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, kurš ļauj ES noteikt ierobežojošus pasākumus pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām, tostarp valstīm un nevalstiskiem dalībniekiem, kas ir atbildīgi par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem un nelikumībām visā pasaulē, ir tajos iesaistīti vai ir saistīti ar tiem; tā kā ir svarīgi uzsvērt, ka ES ir pienākums izmantot minēto regulu smagu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā;

C.  tā kā 2021. gada 22. martā ES Ārlietu padome saskaņā ar ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu pieņēma ierobežojošus pasākumus attiecībā uz bijušo Siņdzjanas Uiguru autonomā reģiona (XUAR) 13. Tautas kongresa vadītāja vietnieku Zhu Hailun, Siņdzjanas ražošanas un celtniecības korpusa (XPCC) partijas sekretāru un Ķīnas XUAR Partijas komitejas sekretāra vietnieku Wang Junzheng, XUAR partijas komitejas pastāvīgās komitejas locekli un XUAR politiskās un juridiskās komitejas sekretāru Wang Mingshan, Siņdzjanas sabiedriskās drošības biroja (XPSB) direktoru un XUAR tautas valdības priekšsēdētāja vietnieku Chen Mingguo un XPCC sabiedriskās drošības biroju, kas pārvalda Siņdzjanas aizturēšanas centrus; tā kā šīs četras personas un viena vienība ir atbildīgas par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp par uiguru un citu musulmaņu etnisko minoritāšu masveida patvaļīgu aizturēšanu un pazemojošu izturēšanos pret viņiem XUAR;

D.  tā kā pēc pavisam neilga laika pēc ES saraksta apstiprināšanas Ķīnas Tautas Republikas Ārlietu ministrijas runaspersona paziņoja par sankciju pieņemšanu attiecībā uz pieciem EP deputātiem, proti, Reinhard Bütikofer, Raphaël Glucksmann, Ilhan Kyuchyuk un Miriam Lexmann, Parlamenta Cilvēktiesību apakškomiteju, 3 ES dalībvalstu deputātiem (Sjoerd Wiemer Sjoerdsma, Samuel Cogolati un Dovile Sakaliene), Eiropas Savienības Padomes Politikas un drošības komiteju, kas ietver 27 ES dalībvalstu vēstniekus, diviem akadēmisko aprindu pārstāvjiem (Adrian Zenz un Björn Jerdén) un divām ideju laboratorijām (Mercator Institute for China Studies (MERICS) Vācijā un Alliance of Democracies Foundation Dānijā) par to, ka visi minētie „nopietni apdraud Ķīnas suverenitāti un intereses un ļaunprātīgi izplata melus un dezinformāciju”;

E.  tā kā saskaņā ar runaspersonas paziņojumu presei attiecīgajiem indivīdiem un viņu ģimenēm ir aizliegts ieceļot kontinentālajā Ķīnā, Honkongā un Makao, un tā kā šīm personām un ar tām saistītajiem uzņēmumiem vai iestādēm arī ir aizliegts veikt darījumus ar Ķīnu;

F.  tā kā dažas dienas vēlāk Ķīna pieņēma sankcijas pret parlamentu deputātiem, vienībām un ideju laboratorijām Apvienotajā Karalistē, Kanādā un ASV, kuras arī bija ieviesušas pasākumus pret cilvēktiesību pārkāpumiem Siņdzjanā;

G.  tā kā Ķīnas pasākumi ir uzbrukums Eiropas Savienībai un tās Parlamentam kopum, Eiropas demokrātijas kodolam un vērtībām, kā arī uzbrukums pētniecības brīvībai;

H.  tā kā ES sankcijas ir vērstas pret cilvēktiesību pārkāpumiem un ir balstītas uz leģitīmiem un samērīgiem pasākumiem, kas iestrādāti starptautiskajos tiesību aktos, savukārt Ķīnas sankcijām trūkst juridiska pamatojuma un tās ir pilnīgi nepamatotas un patvaļīgas, kā arī ir vērstas pret kritiku par šādiem cilvēktiesību pārkāpumiem; tā kā sankcijas nepārprotami ir mēģinājums atturēt ES no tās darba turpināšanas un vēršanās pret cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā;

I.  tā kā ir labi zināms, ka Ķīna ir izdarījusi cilvēktiesību pārkāpumus, neievērojot savas divpusējās un daudzpusējās saistības šajās jomās, un tā kā autoritatīvos ziņojumos ir norādīts, ka cilvēktiesību stāvoklis Ķīnā ir sliktākais kopš slaktiņa Tjaņaņmeņas laukumā; tā kā Ķīna ANO Cilvēktiesību padomei ir regulāri iesniegusi rezolūcijas, kas vērstas uz to, lai „suverenitāte, neiejaukšanās un savstarpēja cieņa” kļūtu par neapstrīdamiem pamatprincipiem un padarītu personu cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību par maznozīmīgu;

J.  tā kā 2020. gada decembrī ES un Ķīna principā vienojās par visaptverošo investīciju nolīgumu starp ES un Ķīnu (CAI), tā kā Eiropas Parlamenta spēju pienācīgi izanalizēt CAI būtiski kavē Ķīnas noteiktās sankcijas, kas, kā minimums, liedz Cilvēktiesību apakškomitejai un vairākiem EP deputātiem sadarboties ar Ķīnas ekspertiem; tā kā nav pieņemami tirdzniecības un ieguldījumu attiecības risināt ārpus vispārējā cilvēktiesību jautājumu konteksta un plašākām politiskajām attiecībām;

K.  tā kā Ķīnas noteiktās sankcijas ir jaunākā epizode, kas liecina par ĶKP vadības pakāpenisku virzību uz konfrontācijas pieeju, cita starpā vēršoties pret ES ar dezinformāciju un kiberuzbrukumiem, savukārt ES un Ķīnas attiecības kļūst arvien saspringtākas, ņemot vērā darbības pret uiguru tautu un citām etniskajām minoritātēm, demokrātijas apspiešanu Honkongā un aizvien konfrontējošāku pieeju Taivānas šaurumā; tā kā, ņemot vērā to, ka pašreizējā ES un Ķīnas stratēģija ir parādījusi tās ierobežotās iespējas, ES un Ķīnas attiecības nedrīkst turpināties, kā ierasts;

L.   tā kā Ķīnas sankcijas pret EP deputātiem sekoja Krievijas iestāžu 2021. gada 30. aprīļa lēmums piemērot sankcijas astoņiem ES valstspiederīgajiem, tostarp Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam David Sassoli un Komisijas priekšsēdētājas vietniecei Věra Jourová;

M.   tā kā kopš 2014. gada, kad tika sākta Ķīnas valdības kampaņa „Nelokāma cīņa pret vardarbīgu terorismu”, kas galvenokārt vērsta pret uiguru minoritāti Siņdzjanā, un vairāk nekā viens miljons cilvēku ir ieslodzīti aizturēšanas nometnēs, ko dēvē par „politiskās pāraudzināšanas” nometnēm vai „mācību” centriem un kas veido pasaulē lielāko masveida ieslodzījuma sistēmu; tā kā uiguru tauta ir cietusi no Ķīnas valdības centieniem izskaust tās unikālo identitāti un tiesības uz eksistenci kā tautai, izmantojot spīdzināšanu, piespiedu pazušanu, masveida novērošanu, kultūras un reliģijas izskaušanu, sieviešu piespiedu sterilizāciju, seksuālu vardarbību, reproduktīvo tiesību pārkāpumus un ģimeņu šķiršanu; tā kā cilvēktiesību organizācijas ir novērtējušas, ka šie noziegumi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām varētu būt noziegumi pret cilvēci;

N.  tā kā kopš Parlamenta 2021. gada 21. janvāra rezolūcijas represijas pret politisko opozīciju Honkongā ir turpinājusi pasliktināties, taisot nesenos spriedumus, ar kuriem notiesāti demokrātijas aktīvisti, piemēram, Joshua Wong, Martin Lee, Jimmy Lai un Lester Shum par miermīlīgu iesaistīšanos protestos un dažos gadījumos pat bez pierādījumiem par aktīvu dalību nemieros; tā kā šā gada martā ir ieviestas izmaiņas Honkongas vēlēšanu sistēmā, kuras uzskatāmas par visnozīmīgākajām izmaiņām Honkongas politiskajā sistēmā, ar kurām pievienota prasība par patriotismu attiecībā uz kontinentālo Ķīnu un ieviesta varas koncentrēšanās Honkongas Vēlēšanu komisijā un tās ietekme, kas izraisīs tieši ievēloto pārstāvju īpatsvara drastisku samazināšanos Honkongas Likumdošanas padomē;

O.   tā kā desmit ES dalībvalstīs joprojām ir spēkā aktīvi izdošanas līgumi ar Ķīnu, saskaņā ar kuriem uiguru tauta, Honkongas pilsoņus, tibetiešus un Ķīnas disidentus Eiropā var izdot politiskai tiesai Ķīnā;

P.   tā kā Gui Minhai, Honkongā dzīvojošs Zviedrijas pilsonis, joprojām atrodas ieslodzījumā, neraugoties uz daudziem Parlamenta aicinājumiem viņu nekavējoties atbrīvot,

1.  iespējami visstingrākajā veidā nosoda Ķīnas iestāžu noteiktās nepamatotās un patvaļīgās sankcijas, kas ir uzskatāmas par uzbrukumu vārda brīvībai, akadēmiskajai brīvībai, starptautiskajām saistībām un izpratnei par vispārējām cilvēktiesībām; mudina Ķīnas varas iestādes pārskatīt nepamatotās atbildes sankcijas;

2.  pauž pilnīgu solidaritāti ar Eiropas Parlamenta deputātiem, tā Cilvēktiesību apakškomiteju un visām citām personām un vienībām, kuras skar Ķīnas sankcijas, proti, Eiropas Savienības Padomes Politikas un drošības komiteju, valstu parlamentu deputātiem, Zviedrijas un Vācijas akadēmisko aprindu pārstāvjiem un ideju laboratorijām Vācijā un Dānijā; pauž pilnīgu solidaritāti ar trešo valstu parlamentu deputātiem, kuriem arī piemērotas sankcijas, piemēram, Apvienotajā Karalistē, Kanādā, ASV un Austrālijā;

3.  atkārtoti apstiprina, ka pamatbrīvības, vārda brīvība, brīva līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesos, akadēmiskā brīvība un cilvēktiesību aizsardzība ir mūsu demokrātijas pīlāri un ka ES un Ķīnas attiecībās nekad netiks pieļauti kompromisi attiecībā uz šīm vērtībām; uzsver, ka iebiedēšanas mēģinājumi ir veltīgi un ka mēs, Eiropas Parlamenta deputāti, turpināsim aktīvi un neatlaidīgi atklāt cilvēktiesību pārkāpumus un starptautisko tiesību pārkāpumus un veikt darbu ar tiem saistīto jautājumu risināšanā, kā arī mudināt ES visās ārpolitikas jomās arī turpmāk ievērot cilvēktiesības; uzskata, ka šajos Ķīnas uzbrukumos izpaužas ES un Ķīnas attiecību sistēmiskā pretrunīgā dimensija;

4.  kategoriski nosoda šo Ķīnas valsts un nevalstisko dalībnieku jauno mēģinājumu un iepriekšējos mēģinājumus iejaukties Eiropas Savienības un tās dalībvalstu demokrātiskajā dzīvē un izplatīt publiskajās debatēs dezinformāciju; uzskata, ka Ķīnas sankcijas ir daļa no centieniem kontrolēt starptautisko diskusiju par šo valsti un noteikt, kāda veida izteikumi un diskusijas būtu pieļaujamas visā pasaulē, un ka šie centieni ir saistīti ar totalitāriem draudiem;

5.  atkārtoti pauž visnopietnākās bažas par pamattiesību un cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā, cilvēka cieņas, kultūras izpausmes brīvības un reliģiskās pārliecības brīvības, kā arī vārda brīvības, mierīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvības pārkāpumiem un jo īpaši par uiguru tautas, tibetiešu, mongoļu un citu etnisko minoritāšu, cilvēktiesību aizstāvju, sociālo kustību aktīvistu, reliģisko grupu, žurnālistu, lūgumrakstu iesniedzēju un pret netaisnību protestējošu personu vajāšanu, kā arī par aizvien pieaugošām represijām pret visiem atšķirīgajiem un opozīcijas viedokļiem, jo īpaši Honkongā;

6.  atgādina 2020. gada 17. decembra rezolūcijā pausto nostāju, ka pārkāpumi Siņdzjanā ir uzskatāmi par noziegumiem pret cilvēci, un uzsver, ka arvien pieaug pierādījumu skaits par šādiem noziegumiem; mudina ES un tās dalībvalstis pastiprināt centienus, lai panāktu pietiekamu starptautisku atbalstu neatkarīgai ANO izmeklēšanai par Siņdzjanu; tālab atzinīgi vērtē to, ka ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmam ir pakļautas četras Ķīnas personas un viena vienība, kas ir atbildīgas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā; mudina Komisiju, Padomi un dalībvalstis veikt visus vajadzīgos pasākumus un izmantot visus to rīcībā esošos līdzekļus, jo īpaši ekonomiskos līdzekļus, lai pārliecinātu Ķīnas valdību slēgt nometnes un izbeigt visus cilvēktiesību pārkāpumus Siņdzjanā un citās vietās, piemēram, Tibetā;

7.  pauž nožēlu par to, ka vairāki starptautiskie uzņēmumi, jo īpaši apģērbu un tekstilizstrādājumu nozarē, ir bijuši pakļauti plašam un plaši izplatītam boikotam pēc tam, kad viņi izteica bažas saistībā ar ziņojumiem par piespiedu darbu Siņdzjanā un pieņēma lēmumu pārtraukt piegādes ķēdes saites ar Siņdzjanu, un stingri nosoda Ķīnas valdības pret tiem vērstās agresīvās politiskās prasības; atkārtoti prasa Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam ātri pabeigt ieteikumu sagatavošanu piegādes ķēdes uzņēmumiem, sniedzot norādījumus uzņēmumiem par to pakļautību riskam, kas saistīts ar uiguru piespiedu darba izmantošanu, un nodrošinot atbalstu, lai steidzami apzinātu alternatīvus piegādes avotus;

8.  pauž bažas par to, ka represijas, kas vērstas pret ES un dalībvalstu iestādēm un to darbu cilvēktiesību jomā ir daļa no apzinātas stratēģijas, kuras mērķis ir starptautiskā mērogā vājināt cilvēktiesības un no jauna definēt šīs tiesības tā, lai tās rezultātā zaudētu savu sākotnējo nozīmi; pauž nožēlu par to, ka ES līdz šim izmantotā pieeja un piemērotie līdzekļi taustāmu progresu Ķīnas cilvēktiesību jomā aizvien nav devuši, jo Ķīnas cilvēktiesību situācija pēdējo desmit gadu laikā ir tikai pasliktinājusies; mudina Komisiju izstrādāt un īstenot visaptverošu ES stratēģiju, ar kuru panāktu patiesu progresu cilvēktiesību situācijas uzlabošanā Ķīnā;

9.  uzskata, ka Ķīnas atbildes sankcijas, kas nav pamatotas ar starptautiskajām tiesībām, rada būtisku regresu ES un Ķīnas attiecībās; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai ES un visas tās iestādes būtu vienotas pret šo uzbrukumu Eiropas demokrātijai un aizsargājot mūsu kopējās vērtības; aicina Padomes un Komisijas priekšsēdētāju nākt klajā ar skaidru paziņojumu, ka netiks pieļautas Ķīnas sankcijas pret vēlētiem politiķiem; uzskata, ka būtu vēlams un nepieciešams, lai PV/AP un visas ES dalībvalstis pievērstu uzmanību šim jautājumam visos divpusējos kontaktos ar visu līmeņu Ķīnas partneriem un prasa, lai Parlaments tiktu pastāvīgi informēts par šiem centieniem;

10.  pauž nostāju, ka spēkā esošo Ķīnas sankciju dēļ, visi apsvērumi par visaptverošo investīciju nolīgumu starp ES un Ķīnu (CAI), kā arī visas diskusijas par ratifikāciju Eiropas Parlamentā paliks iesaldētas; prasa Ķīnai atcelt sankcijas pirms Parlaments var pievērsties CAI sagatavošanai, neskarot CAI ratifikācijas procesa galīgo iznākumu; sagaida, ka Komisija apspriedīsies ar Parlamentu pirms jebkādu pasākumu veikšanas, lai noslēgtu un parakstītu CAI; aicina Komisiju izmantot debates par CAI kā līdzekli, lai uzlabotu cilvēktiesību aizsardzību un atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai Ķīnā, un atgādina Komisijai, ka Parlaments ņems vērā cilvēktiesību stāvokli Ķīnā, tostarp Honkongā, kad tam prasīs apstiprināt CAI;

11.  uzsver, ka ir steidzami jālīdzsvaro ES un Ķīnas attiecības, pieņemot tādu autonomu pasākumu kopumu, kas ietver: tiesību aktus, kuri vērsti pret ārvalstu subsīdiju kropļojošo ietekmi uz iekšējo tirgu, starptautiskā iepirkuma instrumentu, tiesību aktus par piegādes ķēdi ar obligātām pienācīgas pārbaudes prasībām, kas paredz arī aizliegumu importēt preces, kuru ražošanā izmantots piespiedu darbs, uzlabotu un pastiprinātu ES ārvalstu ieguldījumu izvērtēšanas regulu, efektīvu pret piespiešanu vērstu instrumentu, vajadzības gadījumā — tādus papildu pasākumus saskaņā ar ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, lai turpinātu vērsties pret pārkāpumiem Siņdzjanā un Honkongā, kuru mērķis ir panākt, lai Ķīna pārtrauktu visus pārkāpumus, pienācīgu uzmanību Ķīnas kiberdraudiem, hibrīduzbrukumiem un civilmilitārās kodolsintēzes programmai;

12.  mudina Ķīnas valdību ratificēt un īstenot Starptautiskā Darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 29 par piespiedu darbu, Nr. 105 par piespiedu darba atcelšanu, Nr. 87 par biedrošanās brīvību un tiesību apvienoties aizsardzību un Nr. 98 par tiesībām apvienoties organizācijās un piedalīties darba koplīguma slēgšanas sarunās; mudina Ķīnu ratificēt Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām;

13.  aicina Ķīnas un Honkongas varas iestādes atjaunot uzticēšanos Honkongas demokrātiskajam procesam un nekavējoties izbeigt to personu vajāšanu, kuras iestājas par demokrātiskām vērtībām; pauž nožēlu par to, ka Eiropas Savienības Padomē trūkst vienotības pasākumu pieņemšanā, lai vērstos pret demokrātijas apspiešanu Honkongā; mudina PV/AP un Padomi ierosināt un pieņemt secinājumus par Honkongu, neraugoties uz vienprātīga atbalsta trūkumu, un prasa apturēt dalībvalstu izdošanas līgumus ar Ķīnu;

14.  uzsver, ka ir nepieciešams izveidot sistēmu, lai pārbaudītu, vai struktūras, kas darbojas ES iekšējā tirgū, tieši vai netieši ir iesaistītas cilvēktiesību pārkāpumos Siņdzjanā, un ieviest ar tirdzniecību saistītus pasākumus, piemēram, izslēgšanu no publiskā iepirkuma un citas sankcijas; uzstāj, ka ES visos līmeņos un visās ES iestādēs būtu jānovērš tādu ekspluatējošu tehnoloģiju iepirkums, kuras tiek izmantotas cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos;

15.  aicina Eiropadomi ieņemt stingru nostāju pret Ķīnas sankcijām un pieņemt secinājumus šajā jautājumā; uzskata, ka šīs sankcijas, kā arī negatīvās tendences un situācijas pasliktināšanās gan Ķīnā, gan saistībā ar Ķīnu kā starptautisku dalībnieci būtu pienācīgi jāatspoguļo un uz tām būtu jāreaģē notiekošajā kopīgā paziņojuma „ES un Ķīna stratēģiska perspektīva” pārskatīšanā, lai panāktu pārliecinošāku ES un Ķīnas stratēģiju ar mērķi saliedēt visas dalībvalstis;

16.  aicina ES pastiprināt koordināciju un sadarbību ar ASV Transatlantiskā dialoga par Ķīnu ietvaros, tostarp attiecībā uz koordinētu pieeju pasākumiem cilvēktiesību pārkāpumu risināšanai, un prasa, lai šis dialogs nodrošinātu spēcīgu parlamentāro dimensiju;

17.  uzskata, ka CAI ratifikācijas apturēšana nebūtu jāizmanto par sviru, lai kavētu citu tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu slēgšanu ar reģionālajiem partneriem, tostarp Taivānu;

18.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Ķīnas Tautas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0027. (2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0375. (3) OV C 369, 11.10.2018., 156. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0012. (5) OV L 99I, 22.3.2021., 1. lpp. (6) OV L 99I, 22.3.2021., 25. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 20. maija rezolūcija par Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-311/18 – Data Protection Commissioner pret Facebook Ireland Limited, Maximillian Schrems (Schrems II) (2020/2789(RSP))

P9_TA(2021)0256 B9-0267/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk — Harta) un jo īpaši tās 7.,8., 16., 47. un 52. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-311/18 – Data Protection Commissioner pret Facebook Ireland Limited un Maximillian Schrems (Schrems II)(1),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 6. oktobra spriedumu lietā C-362/14 Maximillian Schrems pret Data Protection Commissioner (Schrems I)(2),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 6. oktobra spriedumu lietā C-623/17 Privacy International pret Secretary of State for Foreign and Commonwealth Affairs and Others(3),

–  ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par transatlantiskajām datu plūsmām(4),

–  ņemot vērā 2017. gada 6. aprīļa rezolūciju par ES un ASV privātuma vairoga nodrošinātās aizsardzības pietiekamību(5),

–  ņemot vērā 2018. gada 5. jūlija rezolūciju par ES un ASV privātuma vairoga nodrošinātās aizsardzības pietiekamību(6),

–  ņemot vērā 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par “Facebook” lietotāju datu izmantošanu, ko veicis uzņēmums “Cambridge Analytica”, un ietekmi uz datu aizsardzību(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 5. februāra Lēmumu 2010/87/ES par līguma standartklauzulām attiecībā uz personas datu pārsūtīšanu trešās valstīs reģistrētiem apstrādātājiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (izziņots ar dokumenta numuru C(2010) 593)(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 12. jūlija Īstenošanas lēmumu (ES) 2016/1250 saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK par pienācīgu aizsardzību, ko nodrošina ES un ASV privātuma vairogs (izziņots ar dokumenta numuru C(2016) 4176)(9),

–  ņemot vērā 2020. gada 26. novembra rezolūciju par ES tirdzniecības politikas pārskatīšanu(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula)(11), un jo īpaši tās V nodaļu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par privātumu un elektroniskajiem sakariem (COM(2017)0010), Parlamenta plenārsēdē 2017. gada 25. oktobrī pieņemto lēmumu sākt iestāžu sarunas un 2021. gada 10. februārī pieņemto Padomes vispārējo pieeju (6087/21),

–  ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas (EDAK) Ieteikumus 01/2020 pasākumiem, kas papildina nosūtīšanas rīkus nolūkā nodrošināt atbilstību ES personas datu aizsardzības līmenim, un EDAK Ieteikumus 02/2020 attiecībā uz Eiropas būtiskajām garantijām uzraudzības pasākumiem, kā arī EDAK 2020. gada 19. novembra paziņojumu par E-privātuma regulu un uzraudzības iestāžu un EDAK turpmākajiem uzdevumiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.  tā kā spēja nosūtīt personas datus pāri robežām var būt ļoti nozīmīgs inovācijas, produktivitātes un ekonomiskās konkurētspējas virzītājspēks; tā kā pašreizējās Covid-19 pandēmijas kontekstā tas ir vēl jo nozīmīgāk, jo šāda datu pārsūtīšana ir ārkārtīgi svarīga uzņēmējdarbības un valsts pārvaldes darba nepārtrauktības, kā arī sociālās mijiedarbības nodrošināšanai; tā kā datu pārsūtīšana turklāt var atbalstīt pandēmijas pārvarēšanas stratēģijas un veicināt ekonomikas atveseļošanos;

B.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk — ES Tiesa) ar spriedumu lietā Schrems I, pamatojoties uz saviem konstatējumiem, atzina par spēkā neesošu Komisijas lēmumu par “drošības zonām” un norādīja, ka izlūkošanas iestāžu neselektīva piekļuve elektroniskās saziņas saturam pārkāpj Hartas 7. pantā paredzētās tiesības uz komunikācijas konfidencialitāti;

C.  tā kā ES Tiesa lietā Schrems II nosprieda, ka Amerikas Savienotās Valstis (ASV) nenodrošina personām, kas nav ASV valstspiederīgie, pietiekamus tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret masveida novērošanu un ka tādējādi tiek pārkāptas Hartas 47. pantā noteiktās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību;

D.  tā kā Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR) attiecas uz visiem uzņēmumiem, kas Savienībā apstrādā datu subjektu personas datus, ja apstrādes darbības ir saistītas ar preču vai pakalpojumu piedāvāšanu šādiem datu subjektiem Savienībā vai datu subjektu uzvedības novērošanu, ciktāl tā notiek Savienībā;

E.  tā kā Eiropas iedzīvotāju dati, ko glabā un pārsūta telesakaru operatori un uzņēmumi, ir būtisks resurss, kas palīdz īstenot ES stratēģiskās intereses;

F.  tā kā valsts struktūru īstenota masveida novērošana nelabvēlīgi ietekmē Eiropas iedzīvotāju, valdību un uzņēmumu uzticēšanos digitālajiem pakalpojumiem un plašākā nozīmē arī digitālajai ekonomikai;

G.  tā kā patērētāju organizāciju un citu pilsoniskās sabiedrības organizāciju resursi ir ierobežoti un datu aizsardzības tiesību īstenošana un pienākumu izpilde nevar būt atkarīga no šo organizāciju veiktajiem pasākumiem; tā kā valstīs tiek īstenotas visai atšķirīgas procedūras un prakse un šī sadrumstalotība sarežģī VDAR paredzētā sadarbības mehānisma darbību pārrobežu sūdzību risināšanā; tā kā nav skaidri noteiktu termiņu, tiesvedību temps kopumā ir lēns, uzraudzības iestāžu rīcībā nav pietiekamu resursu, dažkārt trūkst vēlmes rīkoties vai jau piešķirtie resursi netiek izmantoti efektīvi; tā kā pašlaik sūdzības par iespējamiem lielo tehnoloģiju uzņēmumu izdarītiem pārkāpumiem koncentrējas vienā valsts iestādē, un tādējādi to izskatīšana kavējas;

H.  tā kā tiesvedība, kuras rezultātā tika pieņemts aplūkojamais ES Tiesas spriedums, liecina arī par grūtībām, ar kurām datu subjekti un patērētāji saskaras, aizstāvot savas tiesības, un tas ierobežo viņu spēju aizstāvēt savas tiesības Īrijas datu aizsardzības komisāra priekšā;

I.  tā kā Parlaments 2018. gada 25. oktobra rezolūcijā, norādot uz to, ka ASV nav noteiktajā termiņā, t. i., līdz 2018. gada 1. septembrim, nodrošinājušas pilnīgu atbilstību privātuma vairoga noteikumiem, jau aicināja Komisiju apturēt privātuma vairoga darbību, kamēr ASV iestādes nav nodrošinājušas atbilstību tā noteikumiem;

J.  tā kā ES datu aizsardzības tiesību aktos garantētās datu subjektu tiesības būtu jāievēro neatkarīgi no riska līmeņa, kas var veidoties personas datu apstrādē, tostarp saistībā ar personas datu nosūtīšanu uz trešām valstīm; tā kā datu pārziņiem vienmēr vajadzētu būt atbildīgiem par datu aizsardzības pienākumu ievērošanu, tostarp par jebkādas datu apstrādes atbilstību neatkarīgi no tās veida, darbības jomas, konteksta, apstrādes nolūkiem un riskiem, kādiem var būt pakļauti datu subjekti;

K.  tā kā, neraugoties uz ievērojamo ES Tiesas judikatūras attīstību pēdējo piecu gadu gaitā, kā arī efektīvu VDAR piemērošanu kopš 2018. gada 25. maija, līdz šim uzraudzības iestādes attiecībā uz personas datu nosūtīšanu nav pieņēmušas nevienu lēmumu par korektīvu pasākumu piemērošanu saskaņā ar VDAR konsekvences mehānismu; tā kā uzraudzības iestādes valstu līmenī nav pieņēmušas nevienu nozīmīgu lēmumu par korektīvu pasākumu vai naudas sodu piemērošanu saistībā ar personas datu nosūtīšanu uz trešām valstīm;

L.  tā kā ASV prezidents Džo Baidens savā pirmajā amata pilnvaru dienā iecēla amatā ASV Tirdzniecības ministrijas sekretāra vietnieka palīgu pakalpojumu jautājumos, kurš būs galvenais sarunu vedējs ar ES par datu pārsūtīšanu komerciālos nolūkos; tā kā ASV prezidenta virzītā kandidāte ASV tirdzniecības ministra amatam Gina Raimondo, kandidatūras apstiprināšanas procedūras ietvaros notiekot uzklausīšanai Senātā, norādīja, ka ātri pabeigt sarunas par privātuma vairoga pēctecīgas aizstāšanas nolīgumu ir viena no svarīgākajām prioritātēm;

Vispārīgi konstatējumi

1.  pieņem zināšanai ES Tiesas 2020. gada 16. jūlija spriedumu, kurā ES Tiesa principā apstiprinājusi Lēmuma 2010/87/ES par līguma standartklauzulām — kas ir visplašāk izmantotais mehānisms starptautiskai datu nosūtīšanai — spēkā esamību; turklāt pieņem zināšanai, ka ES Tiesa atzinusi par spēkā neesošu Komisijas Lēmumu (ES) 2016/1250 par pienācīgu aizsardzību, ko nodrošina ES un ASV privātuma vairogs; norāda, ka līdz šim ES Tiesā nav ticis apstrīdēts neviens ilgtspējīgs, vienots mehānisms komerciālu personas datu likumīgas pārsūtīšanas garantēšanai starp ES un ASV;

2.  pieņem zināšanai, ka ES Tiesa ir atzinusi līguma standartklauzulas par efektīvu mehānismu, kas ļauj nodrošināt atbilstību ES paredzētajam aizsardzības līmenim, bet prasa, lai Eiropas Savienībā reģistrētajam datu pārzinim/apstrādātājam un personas datu saņēmējam būtu pienākums pirms datu pārsūtīšanas pārbaudīt, vai attiecīgajā trešā valstī tiek ievērots ES tiesību aktos prasītais aizsardzības līmenis; atgādina, ka tas ietver tiesiskā regulējuma izvērtēšanu attiecībā uz valsts iestāžu piekļuvi personas datiem, lai nodrošinātu, ka datu subjekti un nosūtītie dati nav pakļauti riskam nonākt tādu ASV novērošanas programmu darbības sfērā, kuras ļauj masveidā ievākt personas datus; atgādina, ka ES Tiesa savā spriedumā ir noteikusi, ka tad, ja personas datu saņēmējam nav iespējams ievērot līguma standartklauzulas, datu pārzinim vai apstrādātājam ir pienākums apturēt datu pārsūtīšanu un/vai izbeigt līgumu; tomēr norāda, ka daudziem uzņēmumiem, jo īpaši MVU, nav nepieciešamo zināšanu vai spēju veikt šādu pārbaudi, un tādējādi var tikt izraisīti uzņēmējdarbības traucējumi;

3.  uzskata, ka ES Tiesas spriedums, kaut gan tajā galvenā uzmanība pievērsta to ES datu subjektu datu aizsardzības līmenim, kuru dati tika pārsūtīti uz ASV saskaņā ar privātuma vairoga mehānismu, ietekmē arī lēmumus par aizsardzības līmeņa pietiekamību citu trešo valstu, tostarp Apvienotās Karalistes, gadījumā; atkārtoti uzsver, ka ir vajadzīga juridiskā skaidrība un juridiskā noteiktība, jo spēja droši pārsūtīt personas datus pāri robežām kļūst arvien svarīgāka gan privātpersonām, kam rūp viņu personas datu aizsardzība un tiesības, gan visu veidu organizācijām, kas piegādā preces un sniedz pakalpojumus starptautiskā mērogā, gan uzņēmumiem — attiecībā uz tiesisko režīmu, kurā tie darbojas; tomēr uzsver — kamēr pastāvošie lēmumi par aizsardzības līmeņa pietiekamību nav atcelti vai aizstāti vai kamēr ES Tiesa tos nav pasludinājusi par spēkā neesošiem, šie lēmumi joprojām ir spēkā;

4.  pauž vilšanos par to, ka Īrijas Datu aizsardzības komisārs Īrijas Augstajā tiesā ierosināja tiesvedību pret Maximilian Schrems un “Facebook”, nevis savu pilnvaru ietvaros pieņēma lēmumu saskaņā ar Lēmuma 2010/87/ES 4. pantu un VDAR 58. pantu; tomēr atgādina, ka Īrijas Datu aizsardzības komisārs izmantoja likumīgo ceļu, kas ļauj datu aizsardzības iestādēm vērsties savas valsts tiesā, izsakot bažas par Komisijas īstenošanas lēmuma spēkā esamību, nolūkā iesniegt ES Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu; pauž nopietnas bažas par to, ka Īrijas Datu aizsardzības komisārs, būdams galvenā par šiem jautājumiem atbildīgā institūcija, vēl nav pieņēmis lēmumu par vairākām privātuma aizsardzības organizāciju un patērētāju grupu 2018. gada 25. maijā — VDAR spēkā stāšanās dienā — iesniegtām sūdzībām par VDAR pārkāpumiem, kā arī citām to iesniegtām sūdzībām; pauž bažas par to, ka Īrijas Datu aizsardzības komisārs VDAR 60. panta 3. punktā minēto norādi “nekavējoties” pretēji likumdevēju nodomam interpretē tā, ka “nekavējoties” var nozīmēt arī krietni ilgāku laiku nekā dažus mēnešus; pauž bažas par to, ka uzraudzības iestādes nav proaktīvi rīkojušās saskaņā ar VDAR 61. un 66. pantu, lai panāktu, ka Īrijas Datu aizsardzības komisārs izpilda savus VDAR noteiktos pienākumus; pauž bažas arī par to, ka Īrijas Datu aizsardzības komisāram nav pietiekami daudz tehnoloģiju speciālistu un ka tiek izmantotas novecojušas sistēmas; nosoda Īrijas Datu aizsardzības komisāra neveiksmīgo mēģinājumu novirzīt tiesvedības izmaksas uz atbildētāju, jo šāda rīcība būtu varējusi radīt ārkārtīgi spēcīgu atturošu ietekmi; aicina Komisiju uzsākt pārkāpuma procedūras pret Īriju par to, ka tā nav pienācīgi īstenojusi VDAR;

5.  pauž bažas par VDAR nepietiekamo izpildes līmeni, jo īpaši starptautiskās datu nosūtīšanas jomā; pauž bažas par to, ka, neraugoties uz ievērojamo ES Tiesas judikatūras attīstību pēdējo piecu gadu gaitā, valstu uzraudzības iestādes nav noteikušas prioritātes un neveic vispārēju kontroli attiecībā uz personas datu nosūtīšanu uz trešām valstīm; pauž nožēlu par to, ka šajā sakarībā nav tikuši pieņemti nozīmīgi lēmumi un korektīvi pasākumi, un mudina EDAK un valstu uzraudzības iestādes savās revīzijas, atbilstības un izpildes stratēģijās pievērsties arī personas datu nosūtīšanai; norāda — lai nodrošinātu juridisko noteiktību un risinātu pārrobežu sūdzības, ir vajadzīgas saskaņotas un saistošas administratīvās procedūras attiecībā uz datu subjektu pārstāvību un sūdzību pieņemamību;

6.  pieņem zināšanai projektu Komisijas īstenošanas lēmumam par līguma standartklauzulām personas datu pārsūtīšanai uz trešām valstīm; mudina EDAK turpināt publicēt uzņēmumiem, jo īpaši MVU, adresētus norādījumus par datu starptautisku nosūtīšanu, tostarp kontrolsarakstu pārsūtīšanas novērtēšanai, instrumentus, ar ko novērtēt, vai valdībām ir atļauts vai iespējams piekļūt datiem, un informāciju par papildu pasākumiem, kas nepieciešami pārsūtīšanai, izmantojot līguma standartklauzulas; aicina EDAK apzināt arī neatkarīgu akadēmisko aprindu pārstāvju viedokli par potenciāli pretrunīgiem valsts tiesību aktiem galvenajās tirdzniecības partnervalstīs;

7.  atgādina, ka atbilstoši EDAK Pamatnostādnēm 2/2018 par Regulas (ES) 2016/679 49. pantā ietvertajām atkāpēm(12), ja datu nosūtīšana nenotiek atbilstoši lēmumiem par aizsardzības līmeņa pietiekamību vai citiem instrumentiem, kas nodrošina pienācīgas garantijas, bet gan pamatojoties uz īpašās situācijās izmantojamām atkāpēm, kas paredzētas VDAR 49. pantā, tās ir jāinterpretē ierobežoti, lai izņēmums nekļūtu par normu; tomēr norāda, ka kopš ES un ASV privātuma vairoga atzīšanas par spēkā neesošu joprojām ir saglabātas transatlantiskās datu plūsmas digitālās reklāmas nolūkos, neraugoties uz šaubām par juridisko pamatu datu pārsūtīšanai reklāmas nolūkos; aicina EDAK un datu aizsardzības iestādes nodrošināt konsekventu, EDAK pamatnostādnēm atbilstošu interpretāciju šādu atkāpju piemērošanā un kontrolē;

8.  atzinīgi vērtē starptautiskās diskusijas par VDAR un Tiesībaizsardzības direktīvai(13) atbilstošām personas datu pārrobežu plūsmām; uzsver, ka starptautiskie tirdzniecības nolīgumi nedrīkst apdraudēt VDAR, Tiesībaizsardzības direktīvu, e-privātuma noteikumus un citus pašreizējos un turpmākos pasākumus, ar kuriem tiek aizsargātas pamattiesības uz privātumu un personas datu aizsardzību, un ka minētos tiesību aktus, noteikumus un pasākumus nedrīkst iekļaut starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos; mudina Komisiju rīkoties saskaņā ar ES 2018. gada horizontālo nostāju(14), neatkāpties no tās un, novērtējot aizsardzības pietiekamības līmeni trešās valstīs, ņemt vērā attiecīgās saistības, ko šīm valstīm uzliek tirdzniecības tiesību akti, tostarp attiecībā uz datu tālāku nosūtīšanu;

Līguma standartklauzulas

9.  pieņem zināšanai Komisijas īstenošanas lēmuma projektu un līguma standartklauzulu projektu; atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir apzinājusi ieinteresēto personu atsauksmes par šo projektu, organizējot sabiedrisko apspriešanu; norāda, ka EDAK un EDAU 2021. gada 15. janvārī nāca klajā ar kopīgu atzinumu(15), kurā pozitīvi izteicās par standartklauzulu projektu, vienlaikus ierosinot dažus uzlabojumus; cer, ka Komisija pirms komitoloģijas procedūras uzsākšanas ņems vērā saņemtos ierosinājumus;

10.  atgādina, ka līguma standartklauzulas izmanto liels skaits MVU; uzsver, ka visu veidu uzņēmumiem ir steidzami vajadzīgas skaidras pamatnostādnes un palīdzība, lai nodrošinātu juridisko noteiktību ES Tiesas sprieduma piemērošanā un interpretācijā;

11.  ņem vērā EDAK Ieteikumus 01/2020(16) pasākumiem, kas papildina nosūtīšanas rīkus nolūkā nodrošināt atbilstību ES personas datu aizsardzības līmenim; atzinīgi vērtē to, ka EDAK ir organizējusi savu ieteikumu sabiedrisko apspriešanu; pauž bažas par iespējamiem konfliktiem starp šiem ieteikumiem un Komisijas priekšlikumu par līguma standartklauzulām; aicina Komisiju un EDAK sadarboties savu attiecīgo dokumentu galīgās redakcijas izstrādē, lai nodrošinātu juridisko noteiktību pēc ES Tiesas nolēmuma; uzskata, ka Komisijai būtu jāievēro EDAK norādījumi;

12.  īpaši atzinīgi vērtē EDAK ieteikumus par to, ka pārziņiem, novērtējot, vai trešās valsts tiesību aktos vai praksē ir kas tāds, kas var ietekmēt attiecīgo nosūtīšanas rīku atbilstošo garantiju efektivitāti, jābalstās uz objektīviem faktoriem, nevis uz tādiem subjektīviem faktoriem kā varbūtība, ka valsts iestādes iegūs piekļuvi datiem veidā, kas neatbilst ES standartiem, ko ES Tiesa ir atkārtoti noraidījusi; šajā saistībā aicina Komisiju nodrošināt, ka tās priekšlikums par līguma standartklauzulām ir pilnībā saskaņots ar piemērojamo ES Tiesas judikatūru;

13.  uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai ES uzņēmumi, kas nosūta personas datus uz valstīm ārpus ES, varētu izmantot stabilus mehānismus, kas atbilst ES Tiesas spriedumam; šajā saistībā uzskata, ka Komisijas pašreizējā priekšlikumā par līguma standartklauzulu modeli būtu pienācīgi jāņem vērā visi attiecīgie EDAK ieteikumi; atbalsta papildinošo pasākumu rīku kopuma izveidi, no kura varētu izvēlēties regulatoru pieņemtos pasākumus, piemēram, drošības un datu aizsardzības sertifikāciju, šifrēšanas aizsardzības pasākumus un pseidonimizāciju, kā arī publiski pieejamus resursus par ES galveno tirdzniecības partneru attiecīgajiem tiesību aktiem;

14.  norāda, ka attiecībā uz datu pārziņiem, uz kuriem ir attiecināms ASV Ārvalstu izlūkošanas uzraudzības likums (FISA), personas datu nosūtīšana no Savienības saskaņā ar šīm līguma standartklauzulām nav iespējama, jo pastāv augsts masveida novērošanas risks; sagaida, ka, ja ar ASV ātri netiks panākta vienošanās, kas garantē būtībā līdzvērtīgu un līdz ar to pienācīgu aizsardzības līmeni tam, kas paredzēts VDAR un Hartā, šīs nosūtīšanas darbības tiks apturētas līdz brīdim, kad situācija būs atrisināta; uzsver ES Tiesas konstatējumu, ka ne FISA 702. iedaļa, ne Izpildrīkojums Nr. 12333 (E.O. 12333), lasot tos kopā ar Prezidenta politikas direktīvu Nr. 28 (PPD-28), nav saistīti ar minimālajiem aizsardzības pasākumiem, kas saskaņā ar ES tiesību aktiem izriet no proporcionalitātes principa, kā rezultātā uzraudzības programmas, kuru pamatā ir šie noteikumi, nevar uzskatīt par tādām, kas aprobežojas tikai ar to, kas ir absolūti nepieciešams; uzsver, ka ES Tiesas spriedumā konstatētās problēmas ir jārisina ilgtspējīgā veidā, lai nodrošinātu datu subjektu personas datu pienācīgu aizsardzību; atgādina, ka neviens līgums starp uzņēmumiem nevar nodrošināt nedz aizsardzību pret izlūkošanas iestāžu neselektīvu piekļuvi elektronisko sakaru saturam, nedz arī pietiekamus tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret masveida novērošanu; uzsver, ka šajā nolūkā ir nepieciešama ASV novērošanas tiesību aktu un prakses reforma, lai nodrošinātu, ka ASV drošības iestāžu piekļuve datiem, kas nosūtīti no ES, nepārsniedz to, kas ir nepieciešams un samērīgs, un ka Eiropas datu subjektiem ir pieejama efektīva tiesiskā aizsardzība ASV tiesās;

15.  uzsver, ka Eiropas MVU, kā arī bezpeļņas organizācijām un asociācijām, kurām jāorientējas dažādu trešo valstu sarežģītajā tiesiskajā regulējumā, veicot obligātus trešo valstu pietiekamības novērtējumus, ir ierobežotas spējas aizstāvēt savas intereses, kā arī ierobežotas juridiskās un finansiālās spējas; mudina Komisiju un EDAK sniegt norādījumus par uzticamu papildu pasākumu praktisko izmantošanu, jo īpaši attiecībā uz MVU;

16.  mudina datu aizsardzības iestādes izpildīt savas saistības, kas uzsvērtas ES Tiesas nolēmumā, lai nodrošinātu pienācīgu un ātru VDAR izpildi, cieši uzraugot līguma standartklauzulu izmantošanu; aicina datu aizsardzības iestādes palīdzēt uzņēmumiem ievērot ES Tiesas judikatūru; mudina datu aizsardzības iestādes izmantot arī visas savas izmeklēšanas un korektīvās pilnvaras saskaņā ar VDAR 58. pantu gadījumos, kad datu nosūtītāji nosūta personas datus, neraugoties uz to, ka trešā galamērķa valstī pastāv tiesību akti, kas liedz datu saņēmējam ievērot līguma standartklauzulas, un ka trūkst efektīvu papildinošo pasākumu; atgādina, ka ES Tiesa ir konstatējusi, ka katrai uzraudzības iestādei ir “pienākums (..) izpildīt savu uzdevumu nodrošināt pilnīgu VDAR ievērošanu”;

Privātuma vairogs

17.  norāda, ka ES Tiesa ir konstatējusi, ka ES un ASV privātuma vairogs negarantē būtībā līdzvērtīgu un līdz ar to adekvātu aizsardzības līmeni salīdzinājumā ar VDAR un ES Pamattiesību hartā paredzēto aizsardzības līmeni, jo īpaši tāpēc, ka ASV publiskās iestādes masveidā piekļūst personas datiem, kas pārsūtīti saskaņā ar privātuma vairogu, un tas neatbilst nepieciešamības un proporcionalitātes principiem, kā arī tāpēc, ka ASV tiesās vai jebkurā citā neatkarīgā iestādē, kas rīkojas kā šķīrējtiesa pret ASV iestādēm, nav paredzēta iespēja ES datu subjektiem īstenot savas tiesības; sagaida, ka pašreizējā ASV administrācija ar lielāku entuziasmu iesaistīsies to savu saistību izpildē, kuras izrietēs no iespējamiem turpmākiem nosūtīšanas mehānismiem, nekā iepriekšējās ASV administrācijas, kas izrādīja politiskās apņēmības trūkumu attiecībā uz “drošības zonas” noteikumu ievērošanu un izpildi un privātuma vairoga noteikumu izpildi;

18.  norāda, ka daži uzņēmumi, reaģējot uz Schrems II lietas nolēmumu, ir steidzīgi pārskatījuši savus paziņojumus par privātumu un trešo personu līgumus, atsaucoties uz savām saistībām saskaņā ar privātuma vairogu, neizvērtējot labākos pasākumus datu likumīgai nosūtīšanai;

19.  pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz to, ka Parlaments savās 2016., 2017. un 2018. gada rezolūcijās ir vairākkārt aicinājis Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka privātuma vairogs pilnībā atbilst VDAR un Hartai, Komisija nav rīkojusies saskaņā ar VDAR 45. panta 5. punktu; pauž nožēlu par to, ka Komisija ir ignorējusi Parlamenta aicinājumus apturēt privātuma vairoga darbību līdz brīdim, kad ASV iestādes būs nodrošinājušas atbilstību tā noteikumiem, tādējādi uzsverot risku, ka ES Tiesa privātuma vairogu varētu atzīt par nederīgu; atgādina, ka 29. panta darba grupa un EDAK atkārtoti norādīja uz problēmām saistībā ar privātuma vairoga darbību;

20.  pauž nožēlu, ka Komisijai attiecības ar ASV ir svarīgākas par ES pilsoņu interesēm un ka tādējādi uzdevumu aizsargāt ES tiesības Komisija ir atstājusi atsevišķu pilsoņu ziņā;

Masveida novērošana un tiesiskais regulējums

21.  mudina Komisiju proaktīvi uzraudzīt masveida novērošanas tehnoloģiju izmantošanu Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī citās trešās valstīs, uz kurām attiecas vai varētu attiekties konstatējums par aizsardzības līmeņa pietiekamību, piemēram, Apvienotajā Karalistē; mudina Komisiju nepieņemt lēmumus par aizsardzības līmeņa pietiekamību attiecībā uz valstīm, kurās masveida novērošanas tiesību akti un programmas neatbilst ES Tiesas kritērijiem ne pēc burta, ne gara;

22.  pieņem zināšanai, ka ASV nesen stājās spēkā Kalifornijas Patērētāju privātuma likums (CCPA); ņem vērā ar to saistītās diskusijas un tiesību aktu priekšlikumus federālā līmenī; norāda, ka līdz šim ne CCPA, ne arī kāds no federālajiem priekšlikumiem neatbilst VDAR prasībām par konstatējumu par aizsardzības līmeņa pietiekamību, lai gan šo pasākumu virzība ir pareiza; stingri mudina ASV likumdevēju pieņemt tiesību aktus, kas atbilst šīm prasībām, tādējādi palīdzot nodrošināt, ka ASV tiesību akti nodrošina būtībā līdzvērtīgu aizsardzības līmeni tam, kāds pašlaik tiek garantēts ES;

23.  norāda, ka šādi patērētāju datu aizsardzības un privātuma tiesību akti paši par sevi neatrisinās ES Tiesas konstatētās problēmas saistībā ar ASV izlūkdienestu veikto masveida novērošanu un nepietiekamu piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem; mudina ASV likumdevēju grozīt FISA 702. iedaļu un ASV prezidentu grozīt Izpildrīkojumu Nr. 12333 un PPD-28, jo īpaši attiecībā uz masveida novērošanu un tāda paša līmeņa aizsardzības nodrošināšanu ES un ASV pilsoņiem; mudina ASV ieviest mehānismus, lai nodrošinātu, ka indivīdi saņem (kavētus) paziņojumus un spēj apstrīdēt neatbilstošu novērošanu saskaņā ar 702. iedaļu un Izpildrīkojumu Nr. 12333, un izveidot juridiski nostiprinātu mehānismu, lai nodrošinātu, ka personām, kas nav ASV pilsoņi, ir īstenojamas tiesības, kas pārsniedz Tiesiskās aizsardzības aktu;

24.  atgādina, ka dalībvalstis turpina apmainīties ar personas datiem ar Amerikas Savienotajām Valstīm saskaņā ar Teroristu finansēšanas izsekošanas programmu (TFTP), nolīgumu starp ES un ASV par pasažieru datu reģistru (PDR), automātisku nodokļu informācijas apmaiņu, izmantojot starpvaldību nolīgumus, ar kuriem īsteno ASV ārvalstu konta nodokļa atbilstības aktu (FATCA), kas nelabvēlīgi ietekmē “nejaušos amerikāņus”, kā minēts Parlamenta 2018. gada 5. jūlija rezolūcijā par ārvalstu konta nodokļa atbilstības akta (FATCA) negatīvo ietekmi uz ES pilsoņiem un jo īpaši uz “nejaušajiem amerikāņiem”(17); atgādina, ka ASV joprojām ir piekļuve dalībvalstu tiesībaizsardzības datubāzēm, kurās ir ES pilsoņu pirkstu nospiedumi un DNS dati; prasa Komisijai analizēt Schrems I un Schrems II lietu spriedumu ietekmi uz šo datu apmaiņu un līdz 2021. gada 30. septembrim publiski un rakstiski iesniegt Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai savu analīzi un to, kā tā plāno šo datu apmaiņu saskaņot ar spriedumiem;

25.  aicina Komisiju arī analizēt to mākoņdatošanas pakalpojumu sniedzēju situāciju, uz kuriem attiecas FISA 702. iedaļa un kuri nosūta datus, izmantojot līguma standartklauzulas; aicina Komisiju arī analizēt ietekmi uz tiesībām, kas piešķirtas saskaņā ar ES un ASV jumta nolīgumu, tostarp tiesībām uz tiesisko aizsardzību, ņemot vērā, ka ASV skaidri piešķir šīs tiesības tikai to izraudzīto valstu pilsoņiem, kuras atļauj datu nosūtīšanu uz ASV komerciāliem mērķiem; uzskata par nepieņemamu to, ka Komisija gadu pēc noteiktā termiņa joprojām nav publicējusi savus konstatējumus par jumta nolīguma pirmo kopīgo pārskatīšanu, un aicina Komisiju vajadzības gadījumā nekavējoties saskaņot nolīgumu ar standartiem, kas noteikti ES Tiesas spriedumos;

26.  uzskata, ka, ņemot vērā atzīmētos trūkumus uz Amerikas Savienotajām Valstīm nosūtīto Eiropas pilsoņu datu aizsardzībā, ir jāatbalsta ieguldījumi Eiropas datu glabāšanas līdzekļos (piemēram, mākoņpakalpojumā), lai Savienība būtu mazāk atkarīga no trešo valstu piedāvātajām uzglabāšanas spējām un lai stiprinātu Savienības stratēģisko autonomiju datu pārvaldības un aizsardzības jomā;

Lēmumi par aizsardzības līmeņa pietiekamību

27.  aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ikviens jauns lēmums par aizsardzības līmeņa pietiekamību attiecībā uz ASV pilnībā atbilst Regulai (ES) 2016/679, Hartai un visiem ES Tiesas spriedumu aspektiem; atgādina, ka aizsardzības līmeņa pietiekamības sistēmas ievērojami atvieglo saimniecisko darbību, jo īpaši MVU un jaunuzņēmumiem, kuriem atšķirībā no lieliem uzņēmumiem bieži vien nav vajadzīgo finansiālo, juridisko un tehnisko spēju, lai izmantotu citus nosūtīšanas instrumentus; aicina dalībvalstis noslēgt nolīgumus ar ASV par nespiegošanu; aicina Komisiju izmantot kontaktus ar ASV partneriem, lai informētu, ka gadījumā, ja ASV uzraudzības tiesību akti un prakse netiks mainīti, vienīgais iespējamais risinājums, lai veicinātu turpmāku lēmumu par aizsardzības līmeņa pietiekamību pieņemšanu, būtu noslēgt ar dalībvalstīm nolīgumus par nespiegošanu;

28.  uzskata, ka nevienam turpmākam Komisijas lēmumam par aizsardzības līmeņa pietiekamību nevajadzētu balstīties uz pašsertifikācijas sistēmu, kā tas bija gan attiecībā uz “drošības zonu”, gan privātuma vairogu; aicina Komisiju pilnībā iesaistīt EDAK jebkura jauna lēmuma par aizsardzības līmeņa pietiekamību atbilstības novērtēšanā un īstenošanā attiecībā uz ASV; šajā saistībā aicina Komisiju vienoties ar ASV administrāciju par pasākumiem, kas nepieciešami, lai EDAK varētu efektīvi pildīt šo uzdevumu; sagaida, ka Komisija pirms šāda lēmuma pieņemšanas nopietnāk apsvērs Eiropas Parlamenta nostāju attiecībā uz jebkuru jaunu lēmumu par aizsardzības līmeņa pietiekamību attiecībā uz ASV;

29.  atgādina, ka Komisija pašlaik pārskata visus lēmumus par aizsardzības līmeņa pietiekamību, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK; uzsver, ka Komisijai būtu jāpiemēro stingrākie standarti, kas noteikti VDAR un ES Tiesas spriedumos Schrems I un Schrems II lietās, lai novērtētu, vai tiek nodrošināts būtībā līdzvērtīgs aizsardzības līmenis tam, kas paredzēts VDAR, tostarp attiecībā uz piekļuvi efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un aizsardzību pret trešās valsts iestāžu nepamatotu piekļuvi personas datiem; mudina Komisiju steidzami pabeigt pārskatīšanu un atsaukt vai apturēt jebkuru lēmumu, kas pieņemts pirms VDAR stāšanās spēkā, ja tā konstatē, ka attiecīgā trešā valsts nenodrošina būtībā līdzvērtīgu aizsardzības līmeni, un ja šo situāciju nav iespējams novērst;

30.  uzskata, ka Baidena administrācija, ieceļot pieredzējušu privātuma jomas ekspertu par galveno sarunu vedēju privātuma vairoga pēctecīgas aizstāšanas nolīguma apspriešanā, ir izrādījusi apņemšanos prioritārā kārtā rast risinājumu komercdatu nosūtīšanai starp ES un ASV; sagaida, ka turpmākajos mēnešos starp Komisiju un tās ASV partneriem tiks pastiprināts dialogs, kas sākās uzreiz pēc ES Tiesas nolēmuma pieņemšanas;

31.  aicina Komisiju nepieņemt nevienu jaunu lēmumu par aizsardzības līmeņa pietiekamību attiecībā uz ASV, ja vien nav ieviestas nozīmīgas reformas, jo īpaši valsts drošības un izlūkošanas nolūkos, ko var panākt ar skaidru, juridiski ilgtspējīgu, izpildāmu un nediskriminējošu ASV tiesību aktu un prakses reformu; šajā saistībā atgādina, cik svarīgi ir stingri aizsardzības pasākumi attiecībā uz valsts iestāžu piekļuvi personas datiem; aicina Komisiju īstenot tās ģeopolitiskos mērķus, lai ASV un citās trešās valstīs nodrošinātu datu aizsardzību, kas būtībā līdzīga Eiropas Savienībā spēkā esošajai;

32.  iesaka valsts datu aizsardzības iestādēm apturēt tādu personas datu nosūtīšanu, kuriem ASV var piekļūt valsts iestādes, ja Komisija pieņemtu jebkādu jaunu lēmumu par aizsardzības līmeņa pietiekamību attiecībā uz ASV bez šādām nozīmīgām reformām;

33.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ievēro kritērijus, kas izklāstīti 29. panta darba grupas rokasgrāmatā par pietiekamības atsaucēm(18) saskaņā ar VDAR (ko apstiprinājusi EDAK) un EDAK Ieteikumos 01/2021 pietiekamības atsaucēm saskaņā ar Direktīvu par datu aizsardzību tiesībaizsardzības jomā(19); uzskata, ka Komisijai, novērtējot, vai attiecībā uz trešo valsti var pieņemt lēmumu par aizsardzības līmeņa pietiekamību, nevajadzētu izvirzīt mazāk stingras prasības, nekā paredzēts šajos kritērijos; pieņem zināšanai, ka EDAK nesen ir atjauninājusi savus Ieteikumus attiecībā uz Eiropas būtiskajām garantijām uzraudzības pasākumiem, ņemot vērā ES Tiesas judikatūru(20);

o
o   o

34.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Eiropadomei, Eiropas Savienības Padomei, Eiropas Datu aizsardzības kolēģijai, dalībvalstu parlamentiem, Amerikas Savienoto Valstu Kongresam un valdībai, kā arī Apvienotās Karalistes parlamentam un valdībai.

(1) Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 16. jūlija spriedums lietā C-311/18 Data Protection Commissioner pret Facebook Ireland Limited un Maximillian Schrems, ECLI:EU:C:2020:559. (2) Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 6. oktobra spriedums lietā C-362/14 Maximillian Schrems pret Data Protection Commissioner, ECLI:EU:C:2015:650. (3) Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 6. oktobra spriedums lietā C-623/17 Privacy International pret Secretary of State for Foreign and Commonwealth Affairs and Others, ECLI:EU:C:2020:790. (4) OV C 76, 28.2.2018., 82. lpp. (5) OV C 298, 23.8.2018., 73. lpp. (6) OV C 118, 8.4.2020., 133. lpp. (7) OV C 345, 16.10.2020., 58. lpp. (8) OV L 39, 12.2.2010., 5. lpp. (9) OV L 207, 1.8.2016., 1. lpp. (10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0337. (11) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp. (12) https://edpb.europa.eu/sites/edpb/files/files/file1/edpb_guidelines_2_2018_derogations_lv.pdf (13) Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Direktīva (ES) 2016/680 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp.). (14) ES priekšlikums attiecībā uz noteikumiem par datu pārrobežu plūsmām un personas datu un privātuma aizsardzību (http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2018/july/tradoc_157130.pdf). (15) EDAK un EDAU 2021. gada 14. janvāra Kopīgais atzinums 2/2021 par līguma standartklauzulām personas datu pārsūtīšanai uz trešām valstīm (https://edpb.europa.eu/our-work-tools/our-documents/edpbedps-joint-opinion/edpb-edps-joint-opinion-22021-standard_lv). (16) EDAK 2020. gada 11. novembra Ieteikumi 01/2020 pasākumiem, kas papildina nosūtīšanas rīkus nolūkā nodrošināt atbilstību ES personas datu aizsardzības līmenim, https://edpb.europa.eu/our-work-tools/documents/public-consultations/2020/recommendations-012020-measures-supplement_lv (17) OV C 118, 8.4.2020., 141. lpp. (18) https://ec.europa.eu/newsroom/article29/item-detail.cfm?item_id=614108 (19) https://edpb.europa.eu/system/files/2021-05/recommendations012021onart.36led.pdf_lv_0.pdf (20) https://edpb.europa.eu/our-work-tools/our-documents/preporki/recommendations-022020-european-essential-guarantees_lv

Eiropas Parlamenta 2021. gada 20. maija rezolūcija par Parlamenta tiesībām uz informāciju attiecībā uz valstu atveseļošanas un noturības plānu notiekošo izvērtēšanu (2021/2703(RSP))

P9_TA(2021)0257 B9-0276/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/241 (2021. gada 12. februāris), ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu (ANM regula)(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.  tā kā ANM regulu pieņēma saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;

B.  tā kā apmēra un finansēšanas līdzekļu ziņā ANM ir bezprecedenta instruments;

C.  tā kā ANM īstenošanas demokrātiskā kontrole un parlamentārā pārbaude ir iespējama tikai tad, ja Parlamentu pilnībā iesaista visos procedūras posmos;

D.  tā kā ar ANM regulas 26. pantu ir izveidots atveseļošanas un noturības dialogs, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību un pārskatatbildību un lai Komisija sniegtu Parlamentam informāciju, tostarp par dalībvalstu atveseļošanas un noturības plāniem un to novērtējumu;

E.  tā kā Parlaments var paust viedokli par jautājumiem, kas risināti atveseļošanas un noturības dialogā, tostarp rezolūcijās un saziņā ar Komisiju, un tā kā Komisijai šis viedoklis ir jāņem vērā;

F.  tā kā Parlaments atveseļošanas un noturības dialogā var aicināt Komisiju sniegt informāciju par pašreizējo stāvokli valstu atveseļošanas un noturības plānu novērtēšanā;

G.  tā kā principā dalībvalstīm savi atveseļošanas un noturības plāni bija jāiesniedz Komisijai līdz 2021. gada 30. aprīlim;

H.  tā kā līdz šim atveseļošanas un noturības plānus Komisijai ir iesniegušas 18 dalībvalstis;

I.  tā kā Komisijai katrs valsts atveseļošanas un noturības plāns ir jāizvērtē divu mēnešu laikā pēc iesniegšanas;

J.  tā kā Komisija ir informējusi Parlamentu un Padomi par iesniegtajiem valstu atveseļošanas un noturības plāniem;

K.  tā kā Parlaments 2021. gada 11. martā rīkoja plenārsēdes debates par partnerības principa ievērošanu valstu atveseļošanas un noturības plānu sagatavošanā un īstenošanā un izdevumu labas pārvaldības nodrošināšanu;

L.  tā kā 2021. gada 20. janvārī Reģionu komiteja un Eiropas Pašvaldību un reģionu padome publicēja rezultātus, kas gūti pēc mērķētās apspriešanas “Pašvaldību, pilsētu un reģionu iesaiste valstu atveseļošanas un noturības plānu sagatavošanā”,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus nodrošināt, lai strauji tiktu īstenoti attiecīgie Padomes īstenošanas lēmumi, kuri saistīti ar valstu atveseļošanas un noturības plāniem, un uzteic Komisijas pastāvīgo sadarbību ar dalībvalstīm nolūkā sniegt tām atbalstu augstas kvalitātes plānu izstrādē;

2.  aicina Komisiju pildīt pienākumus, kas tai uzlikti ar ANM regulu, proti, sniegt Parlamentam visu attiecīgo informāciju par pašreizējo stāvokli ANM regulas īstenošanā un ņemt vērā visus elementus, kuri izriet no atveseļošanas un noturības dialogā paustajiem viedokļiem, tostarp attiecīgo komiteju un plenārsēdes rezolūcijās izteiktos viedokļus;

3.  uzsver – lai nodrošinātu ANM īstenošanas demokrātisko pārraudzību un parlamentāro kontroli, kā arī lielāku pārredzamību un demokrātisko pārskatatbildību, Komisijai ir pienākums gan mutvārdos, gan rakstveidā regulāri informēt Parlamentu par valstu atveseļošanas un noturības plānu novērtēšanas gaitu; uzsver, ka saskaņā ar ANM regulu Parlaments ir tiesīgs šādu informāciju saņemt atveseļošanas un noturības dialoga kontekstā;

4.  aicina Komisiju sniegt visu attiecīgo pamatinformāciju un kopsavilkumu par iesniegtajos plānos izklāstītajām reformām un ieguldījumiem, kas attiecas uz darbības jomu un balstīti uz sešiem pīlāriem (ietverot vispārējos un konkrētos mērķus un horizontālos principus) un 11 novērtēšanas kritērijiem, kuri izklāstīti ANM regulā;

5.  vēlreiz norāda – Parlaments sagaida, ka informācija tiks sniegta viegli saprotamā un salīdzināmā formātā, ietverot dalībvalstu iesniegto dokumentu visus pieejamos tulkojumus;

6.  uzskata, ka iepriekšēja apmaiņa ar plānu novērtējumiem neietekmē procedūras iznākumu; uzskata, ka šāda kārtība uzlabo atveseļošanas un noturības dialogu, jo pārsvarā valstu atveseļošanas un noturības plāni iesniegšanas brīdī ir tuvu noslēgumam un plāni, visticamāk, tiks apstiprināti;

7.  ir pārliecināts, ka Komisijai jānodrošina pilnīga pārredzamība un pārskatatbildība, lai panāktu un uzlabotu demokrātisko leģitimitāti un pilsoņu līdzdalību ANM;

8.  atgādina, ka ANM regulas 18. panta 4. punkta q) apakšpunkts paredz, ka valstu atveseļošanas un noturības plānos jāietver “kopsavilkums par apspriešanās procesu, kas saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu veikts ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, sociālajiem partneriem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, jaunatnes organizācijām un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām, un par to, kā ieinteresēto personu ieguldījums tiek atspoguļots atveseļošanas un noturības plānā”; aicina Komisiju mudināt dalībvalstis apspriesties ar visām valsts ieinteresētajām personām un nodrošināt pilsoniskās sabiedrības un vietējo un reģionālo iestāžu līdzdalību plānu īstenošanā un jo īpaši uzraudzībā, kā arī nodrošināt apspriešanos par turpmākiem grozījumiem vai jauniem plāniem, ja tādi tiek izstrādāti;

9.  aicina Komisiju nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz to deleģēto aktu apstiprināšanas grafiku, kas pieņemti pēc ANM regulas, proti, attiecībā uz deleģētajiem aktiem par atveseļošanas un noturības rezultātu pārskatu un metodiku ziņošanai par sociālajiem izdevumiem, tostarp tiem, kas paredzēti bērniem un jauniešiem, un aicina ņemt vērā būtiskos atveseļošanas un noturības dialoga elementus; turklāt aicina šos deleģētos aktus apstiprināt drīzumā, proti, pirms vasaras pārtraukuma;

10.  aicina Komisiju nodrošināt, ka pirms to starpposma un galīgo mērķrādītāju izpildes izvērtēšanas, par kuriem panākta vienošanās Padomes īstenošanas lēmumā un valstu atveseļošanas un noturības plānos, Parlaments saņem sākotnējos konstatējumus par starpposma un galīgo mērķrādītāju izpildi, kā noteikts ANM regulas 25. panta 4. punktā;

11.  atgādina Padomei, ka “Padomes sagatavošanas struktūrās notikušo diskusiju attiecīgos rezultātus paziņo Eiropas Parlamenta kompetentajām komitejām”;

12.  aicina Komisiju visā atveseļošanas un noturības dialoga laikā turēties pie atklātas, pārredzamas un konstruktīvas pieejas;

13.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Eiropadomei un Komisijai.

(1) OV L 57, 18.2.2021., 17. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 20. maija rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 168/2007, ar ko izveido Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru (COM(2020)0225) – (2020/0112R(APP))

P9_TA(2021)0258 A9-0058/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 168/2007, ar ko izveido Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru (COM(2020)0225),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 352. pantu,

–  ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 168/2007 (2007. gada 15. februāris), ar ko izveido Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru(1) (FRA regula),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 6. un 7. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Harta”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, ES Padomes un Eiropas Komisijas 2012. gada 19. jūlija Kopīgo paziņojumu par decentralizētām aģentūrām un Vienoto pieeju,

–  ņemot vērā pētījumu “Strengthening the Fundamental Rights Agency – The Revision of the Fundamental Rights Agency Regulation” (“Pamattiesību aģentūras stiprināšana. Pamattiesību aģentūras regulas pārskatīšana”), ko 2020. gada maijā publicēja Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments,

–  ņemot vērā Reglamenta 105. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas starpposma ziņojumu (A9-0058/2021),

A.  tā kā priekšlikums Padomes regulai ir solis uz priekšu, lai Pamattiesību aģentūras (FRA) darbu plašos vilcienos padarītu rezultatīvāku, dodot tai iespēju pilnībā darboties visās Savienības kompetences jomās un precizējot tās uzdevumus un darba metodes, bet reizē ievērojot arī proporcionalitātes un subsidiaritātes principus; tā kā pašlaik priekšlikuma juridiskais pamats diemžēl prasa vienprātību Padomē un Parlamenta apstiprinājumu, kas nozīmē, ka Parlamenta iesaiste reformā ir ierobežota;

B.  tā kā FRA ir svarīga loma pamattiesību ievērošanas nodrošināšanā un kā neatkarīga un pilnvērtīga ES aģentūra un pamattiesību uzraudzītāja tā būtu vēl vairāk jāstiprina, lai pēc iespējas efektīvāk veicinātu un aizsargātu pamattiesības, vienlaikus cenšoties risināt dialogu, aktīvi iesaistot pilsonisko sabiedrību, tostarp advokātu asociācijas, profesionālās organizācijas, tiesnešus un advokātus;

C.  tā kā ES mērķi attīstīt spēcīgāku ārējo dimensiju būtu jāatspoguļo FRA turpmākajā iesaistē Savienības un tās dalībvalstu aktu un darbību uzraudzībā un kontrolē visos kopējās ārpolitikas un drošības politikas aspektos;

D.  tā kā globalizētā pasaulē ir svarīgi garantēt pietiekamu pamattiesību aizsardzību, izmantojot starptautisko sadarbību ar trešām valstīm;

E.  tā kā lielāka ES iedzīvotāju uzticēšanās policijas un tiesu iestāžu darbam panākama un uzlabojama tikai tad, ja Savienības un tās dalībvalstu akti un darbības tiks precīzi, rūpīgi un konsekventi uzraudzītas, pārbaudītas un ātri saskaņotas ar pamattiesību pienākumiem; tā kā tādēļ FRA darbība brīvības, drošības un tiesiskuma telpā ir ārkārtīgi svarīga un līdz ar to tās pilnvarām būtu jāattiecas arī uz policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās;

F.  tā kā FRA darbs pamattiesību aizsardzībā un tādu problēmjautājumu apzināšanā kā bērnu tiesības, migrācija (tostarp ārējās robežas), mākslīgā intelekta un jauno tehnoloģiju izmantošana, dzimumu līdztiesība, dzimumbalstīta vardarbība, sieviešu tiesības utt. ir svarīgs FRA prioritāšu ziņā un tādēļ ir jāatzīst un jāatbalsta,

1.  uzskata par ārkārtīgi svarīgu FRA mērķi sniegt attiecīgajām iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām informāciju, palīdzību un speciālās zināšanas par pamattiesībām un pamattiesību aizstāvēšanu un aizsardzību Eiropas Savienībā, jo FRA uzrauga Hartas praktisko piemērošanu visiem dalībvalstu pilsoņiem, tādējādi cenšoties nodrošināt, ka pret ikvienu personu izturas ar cieņu un pret visām dalībvalstīm izturas vienlīdzīgi; uzsver tās svarīgo lomu atbalsta sniegšanā Savienībai un tās dalībvalstīm ar pamattiesībām saistītu pasākumu veikšanā un darbības virzienu noteikšanā; uzsver, ka šīs atbalsta darbības var izpausties dažādos veidos, tostarp tādu faktos balstītu un līdzsvarotu ziņojumu publicēšanā, kuros ņemti vērā dažādi avoti; mudina Komisiju un Padomi sistemātiski iekļaut FRA sagatavotos datus politikas veidošanā un apņemas darīt to pašu;

2.  uzsver, ka naida noziegumi un naida runa ir izplatīta un akūta problēma, tāpat kā jebkāda diskriminācija, kuras pamatā ir, piemēram, dzimums, rase, ādas krāsa, etniskā vai sociālā izcelsme, ģenētiskās īpatnības, valoda, reliģija vai pārliecība, politiskie vai citi uzskati, piederība pie nacionālas minoritātes, īpašums, izcelsme, invaliditāte, dzimtiskā identitāte vai izpausme, vecums vai seksuālā orientācija; atgādina, ka visu cilvēku pamattiesību aizsardzībā būtiska ir horizontāla un intersekcionāla perspektīva; brīdina par naida runas un dažādu rasisma, ksenofobijas un ar to saistītās neiecietības veidu, jo īpaši antičigānisma, antisemītisma, islamofobijas un rasisma pret melnādainajiem cilvēkiem un citas ādas krāsas cilvēkiem, pieaugumu un normalizāciju daudzās dalībvalstīs, ko saasinājis ekstrēmistu kustību uzplaukums un kas ir palielinājies tiešsaistes vidē, īpaši Covid-19 pandēmijas laikā; uzsver FRA apņemšanos apkarot visu veidu diskrimināciju un aicina aģentūru turpināt darbu pie norisēm, kas saistītas ar naida runu un naida noziegumiem, un regulāri ziņot par gadījumiem un jaunākajām tendencēm;

3.  vēlreiz apstiprina gatavību dot iespēju FRA pilnībā darboties visās Savienības kompetences jomās un pildīt ES likumdevēju uzticētos uzdevumus un līdz ar to gatavību noteikt principus un nosacījumus, saskaņā ar kuriem tas varētu dot savu piekrišanu; šajā kontekstā pauž nožēlu par Parlamenta ierobežoto iesaisti FRA reformā un uzsver, ka dod priekšroku parastajai likumdošanas procedūrai; aicina Komisiju — saskanīgi ar citu TI aģentūru budžetu — piešķirt FRA pienācīgi palielinātu budžetu, lai tā varētu pilnībā pildīt savu lomu; atzīst, ka FRA ir jānodrošina pienācīgi specializēti darbinieki;

4.  aicina Padomi FRA regulas grozīšanas procesā ņemt vērā šādus apsvērumus:

papildus cīņai pret rasismu, ksenofobiju un ar to saistīto neiecietību, kā noteikts FRA regulas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā, un vispārīgāku apņemšanos vērsties pret jebkāda veida diskrimināciju un naida noziegumiem jaunās regulas operatīvajā daļā būtu īpaši jānorāda šādas darbības jomas:

būtu jāpieņem Komisijas priekšlikums izbeigt pašreizējo piecu gadu daudzgadu satvaru, lai atteiktos no tematisko ierobežojumu noteikšanas katram piecu gadu laikposmam un lai tādējādi FRA varētu savu darbu un tematisko ievirzi pielāgot jaunām prioritātēm; FRA sava plānošana būtu jāsagatavo, cieši konsultējoties ar FRA valstu sadarbības koordinatoriem, lai pēc iespējas labāk un efektīvāk koordinētu galvenās tematiskās darbības jomas ar dalībvalstu iestādēm; plānošanas dokumenta projekts būtu jānosūta kompetentajai Padomes darba sagatavošanas struktūrai un Eiropas Parlamentam apspriešanai, un, ņemot vērā apspriežu rezultātus, FRA direktoram plānošanas dokumenta projekts būtu jāiesniedz FRA valdei pieņemšanai;

5.  aicina Komisiju apsvērt plašāku un vērienīgāku FRA regulas pārskatīšanu pēc rūpīga ietekmes novērtējuma un apspriešanās ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai stiprinātu FRA neatkarību, efektivitāti un darba rezultativitāti; aicina Padomi izsvērt šādus priekšlikumus; aicina Komisiju šīs turpmākās pārskatīšanas nolūkā īpaši ņemt vērā šādus elementus:

pēc Padomes, Komisijas vai Parlamenta pieprasījuma FRA būtu jo īpaši jāspēj veikt zinātniskus pētījumus, apsekojumus, sagatavošanās pētījumus un priekšizpēti, kā arī izstrādāt un publicēt secinājumus un atzinumus par konkrētiem tematiem, tostarp par konkrētām valstīm izstrādātus novērtējumus un atzinumus par tiesību akta priekšlikumiem dažādos likumdošanas procesa posmos un par LES 7. pantā paredzētajām procedūrām; tam būtu jābūt iespējamam ne vien pēc ES iestāžu pieprasījuma, bet arī pēc FRA iniciatīvas; turklāt atsevišķām dalībvalstīm un dalībvalstu grupām vajadzētu būt iniciatīvas tiesībām; regulā būtu jāiekļauj FRA aktīvā loma gaidāmajā ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānismā, paredzot, ka tā darbojas kā struktūra, kas sadarbībā ar neatkarīgu ekspertu grupu neitrāli nosaka galvenās pozitīvās un negatīvās norises katrā dalībvalstī un cita starpā palīdz sagatavot Komisijas gada ziņojumu;

6.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 53, 22.2.2007., 1. lpp. (2) OV L 433 I, 22.12.2020., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 20. maija rezolūcija par uzņēmumu atbildību par kaitējumu videi (2020/2027(INI))

P9_TA(2021)0259 A9-0112/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu(1) (Direktīva par atbildību vides jomā jeb DAVJ),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/99/EK (2008. gada 19. novembris) par vides krimināltiesisko aizsardzību(2) (Direktīva par noziegumiem vides jomā – ECD),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. aprīļa ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam saskaņā ar 18. panta 2. punktu Direktīvā 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (COM(2016)0204),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4. un 191. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 37. pantu,

–  ņemot vērā Direktīvas 2004/35/EK grozījumus, kas ir izdarīti, pieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/21/EK (2006. gada 15. marts) par ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu(3), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu(4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/30/ES (2013. gada 12. jūnijs) par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. aprīļa darba dokumentu „Direktīvas par atbildību vides jomā izvērtējums saskaņā ar REFIT” (SWD(2016)0121), kas ir pievienots Komisijas ziņojumam, kuru tā Eiropas Parlamentam un Padomei adresē saskaņā ar Direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu 18. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamentārās Izpētes dienesta (EPRS) 2016. gada 6. jūnija apskatu presei „Direktīvas par atbildību vides jomā īstenošana – Komisijas veiktā izvērtēšanas procesa pārskats”,

–  ņemot vērā Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta 2020. gada 15. maija pētījumu „Uzņēmumu atbildība vides jomā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada maija pētījumu „Finansiālās drošības uzlabošana saistībā ar Direktīvu par atbildību vides jomā”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2019. gada 11. decembra novērtējumu attiecībā uz Direktīvu par noziegumiem vides jomā,

–  ņemot vērā EPRS 2020. gada oktobra informatīvo paziņojumu „Uzņēmumu atbildība vides jomā: atsevišķi iespējamie grozījumi DAVJ”,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2020. gada 28. oktobra darba dokumentu attiecībā uz Direktīvas par noziegumiem vides jomā novērtējumu (SWD(2020)0259),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2016. gada marta Eiropas Savienības rīcības, lai apkarotu noziegumus pret vidi (EFFACE), secinājumus un ieteikumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A9-0112/2021),

A.  tā kā saskaņā ar LESD 191. panta 1. punktu Savienības vides politikai palīdz sasniegt dažādus mērķus, piemēram, aizsargāt tās cilvēku veselību, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus un veicināt pasākumus starptautiskā līmenī, lai risinātu pasaules mēroga vai reģionālas vides problēmas;

B.  tā kā Hartas 37. pantā ir noteikts, ka augsts vides aizsardzības līmenis un tās kvalitātes uzlabošana ir jāintegrē Savienības rīcībpolitikā un jāgarantē saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principu;

C.  tā kā koordinētā ES vides stratēģija veicina sadarbību un nodrošina ES rīcībpolitiku savstarpēju saskaņotību; tā kā Eiropas zaļais kurss nosaka nulles piesārņojuma mērķi, kas jāsasniedz, izmantojot transversālu stratēģiju, ar kuru aizsargā ES iedzīvotāju veselību no vides degradācijas un piesārņojuma, un prasa īstenot arī taisnīgu pārkārtošanos, kas nevienu neatstāj novārtā;

D.  tā kā atbildīga uzņēmējdarbības prakse nozīmē, ka uzņēmumi pienācīgi ņem vērā vides apsvērumus; tā kā atbildības par vides kaitējumu nodrošināšana ir galvenais faktors, lai ES uzņēmumus padarītu ilgtspējīgākus ilgtermiņā; tā kā šāds panākums ir cieši saistīts ar attiecīgu tiesību aktu izstrādi par uzņēmumu pienācīgu rūpību, uzņēmumu sociālo atbildību un uzņēmumu ilgtspējīgu pārvaldību; tā kā atbildībai jāparedz saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

E.  tā kā kaitējums videi, bīstamas un kaitīgas ķīmiskās vielas un klimata pārmaiņas var būtiski apdraudēt cilvēku veselību gaisa, augsnes un ūdens piesārņojuma dēļ;

F.  tā kā DAVJ ir spēkā līdzās citiem atbildības instrumentiem un normām gan ES, gan dalībvalstu līmenī; tā kā incidenti, kas izraisa DAVJ paredzētās saistības, var paralēli būt par iemeslu krimināllietu, civillietu vai administratīvu procesu ierosināšanai, radot juridisko nenoteiktību un nedrošību gan attiecīgajiem uzņēmumiem, gan potenciālajiem cietušajiem;

G.  tā kā Komisijas 2016. gada ziņojumā par atbildību vides jomā ir norādīts, ka, neraugoties uz ieguvumiem, ko sniedz DAVJ centienos uzlabot juridisko saskaņotību ES līmenī, ES joprojām saskaras ar regulējuma sadrumstalotību šajā jomā un vienveidības trūkumu juridiskā un praktiskā ziņā;

H.  tā kā pašreizējās DAVJ „kaitējuma videi” un „operatora” definīcijas ir iztirzātas dažādās analīzēs, kurās tika uzsvērtas grūtības šo definīciju interpretācijā; tā kā videi nodarītā kaitējuma robežvērtības nozīmīgums tiek interpretēts un piemērots atšķirīgi, un tādēļ tas ir jāprecizē;

I.  tā kā Eiropas uzņēmumu meitasuzņēmumu, kas darbojas ārpus ES, izraisīta piesārņojuma gadījumos cietušie arvien biežāk mēģina panāk tiesvedības ierosināšanu ES tiesās pret mātesuzņēmumiem par atbildību vides jomā;

J.  tā kā atbildības režīmi attiecībā uz difūzo piesārņojumu ES tiesību aktos ir sadrumstaloti;

K.  tā kā ar DAVJ paredz tiesisko regulējumu attiecībā uz tādu atbildību vides jomā, kuras pamatā ir princips „maksā piesārņotājs”, lai novērstu un atlīdzinātu kaitējumu videi; tā kā ar DAVJ papildina galvenos ES vides tiesību aktus, ar kuriem tā ir tieši vai netieši saistīta, piemēram, Dzīvotņu direktīvu(6), Putnu direktīvu(7), Ūdens pamatdirektīvu(8), Jūras stratēģijas pamatdirektīvu(9) un Atkrastes drošības direktīvu(10);

L.  tā kā Komisijas 2016. gada ziņojumā par atbildību vides jomā visām dalībvalstīm tika ieteikts apņemties „reģistrēt datus par DAVJ negadījumiem un publicēt DAVJ reģistrus, ja tās to vēl nav izdarījušas”(11); tā kā, neraugoties uz to, tikai septiņās dalībvalstīs ir izveidots publiski pieejams DAVJ lietu reģistrs, savukārt četrās citās dalībvalstīs ir ieviests reģistrs, kas sabiedrībai nav pieejams; tā kā vairākas dalībvalstis vāc informāciju, uz kuru attiecas citi ES tiesību akti, bet ne konkrēti DAVJ, vai arī tām ir reģistri ar plašāku vai atšķirīgu darbības jomu, un tā kā vairākas dalībvalstis vāc datus reģionālā līmenī; tā kā 14 dalībvalstīs nav datu bāzes par vides incidentiem vai lietām, kas izriet no DAVJ; tā kā DAVJ īstenošanu raksturo ievērojams tādas elastības līmenis dalībvalstīm, kuras pamatā ir regulējuma sadrumstalotība un viendabības trūkums gan no juridiskā, gan praktiskā viedokļa;

M.  tā kā šķiet, ka lielākā daļa dalībvalstu savos tiesību aktos obligātus finansiālā nodrošinājuma instrumentus neparedz, bet vairākas valstis tos pieprasa(12); tā kā, ja šie instrumenti tiek īstenoti, tie acīmredzot ir pierādījuši savu lietderību un parādījuši nepieciešamību novērtēt obligātās finansiālās drošības sistēmas ieviešanu;

N.  tā kā, lai gan lielākajā daļā tirgu ir pieejams pietiekams apdrošināšanas segums, tostarp papildinošas un kompensējošas sanācijas segums, pieprasījums kopumā ir zems paziņoto incidentu trūkuma, nepietiekamas izpildes kontroles un lēnākas attīstības dēļ jaunietekmes tirgos(13); tā kā tas pats par sevi nav šķērslis obligātu finanšu garantiju ieviešanai;

O.  tā kā operatoru maksātnespēja, ko izraisa smagi negadījumi, Eiropas Savienībā joprojām ir problēma; tā kā Komisijai būtu jāanalizē spēkā esošais valsts un tiesiskais regulējums un jāpieņem saskaņota ES pieeja, lai aizsargātu nodokļu maksātājus no uzņēmuma maksātnespējas sekām;

P.  tā kā kopš DAVJ pieņemšanas ir ievērojami palielinājusies finansiālā nodrošinājuma instrumentu pieejamība;

Q.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 25. novembra Direktīva (ES) 2020/1828 par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai(14), ar ko atceļ Direktīvu 2009/22/EK, ir pieņemta un dalībvalstis to piemēros no 2023. gada 25. jūnija;

R.  tā kā, lai gan dažos gadījumos uzņēmumu valdes locekļi ir informēti par darbībām, kas rada lielu vides kaitējuma risku, bet, pieņemot lēmumus, tie galvenokārt orientējas uz peļņu tā vietā, lai rīkotos atbildīgi un neapdraudētu vidi;

S.  tā kā, pārskatot DAVJ, noteikti jācenšas panākt līdzsvaru starp uzņēmumu interesēm un vides aizsardzību;

T.  tā kā Eiropas Parlaments pēdējos gados ir aktīvi centies panākt, lai tiktu izveidots atbildības režīms par kaitējumu videi un cilvēktiesībām, kas nodarīts trešās valstīs, jo īpaši pieņemot 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs(15);

U.  tā kā ar pilnvarojumu Komisijai būtu jānodrošina, ka tiek izpildīti noteikumi par vienlīdzīgu konkurences apstākļu izveidi vai saglabāšanu vides jautājumos ES tirdzniecības nolīgumos, ja šie noteikumi ir daļa no šāda nolīguma;

V.  tā kā Eiropas Vides aģentūra pēta to, kā vides riski un ieguvumi ir izplatīti sabiedrībā; tā kā 2015. gada Parīzes nolīgumā par klimata pārmaiņām ir uzsvērts, cik svarīgi ir ņemt vērā neaizsargātu cilvēku tiesības; tā kā ANO Augstais cilvēktiesību komisārs nesen publicēja pamatprincipus par cilvēktiesībām un vidi, kas precizē valstu saistības cilvēktiesību jomā attiecībā uz tīru, veselīgu un ilgtspējīgu vidi; tā kā turklāt Apvienoto Nāciju Organizācijā patlaban tiek apspriesta uzņēmumu atbildības sistēma par cilvēktiesību pārkāpumiem;

W.  tā kā kaitējums videi un noziedzīgi nodarījumi vides jomā negatīvi ietekmē ne tikai bioloģisko daudzveidību un klimatu, bet arī cilvēktiesības un jo īpaši cilvēku veselību; tā kā pārskatā būtu jāņem vērā riski, kas saistīti ar videi nodarītā kaitējuma, smagas organizētās noziedzības un korupcijas pārrobežu raksturu, kā arī riski cilvēktiesībām un videi;

X.  tā kā saskaņā ar Stokholmas deklarācijas 21. principu un Riodežaneiro Vides un attīstības deklarācijas 2. principu ir atzīts, ka valstīm ir suverēnas tiesības izmantot savus dabas resursus saskaņā ar to vides politiku, bet tādā pašā mērā arī atbildība nodrošināt, lai to darbība neradītu kaitējumu videi citās valstīs vai teritorijās ārpus to valstiskās jurisdikcijas robežām,

Vispārīgi konstatējumi

1.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus novērtēt un novērst DAVJ un Vides krimināltiesiskās aizsardzības direktīvas (ECD) īstenošanas nepilnības visās dalībvalstīs;

2.  pauž nožēlu par to, ka DAVJ noteiktās rīcības brīvības pilnvaras, informētības un informācijas trūkums par DAVJ, nepietiekami resursi un zinātība un vājie atbilstības un efektīvas pārvaldības nodrošināšanas mehānismi valsts, reģionālā un vietējā līmenī ir radījuši īstenošanas nepilnības, ievērojamas dalībvalstu atšķirības attiecībā uz DAVJ prasību izpildi un atbilstības līmeņiem tai un jo īpaši uzsākto lietu skaitu, kā arī nevienlīdzīgus konkurences apstākļus operatoriem; pauž nožēlu par to, ka šādi trūkumi ietekmē arī DAVJ īstenošanu; tādēļ uzskata, ka ir vajadzīgi papildu centieni, lai nodrošinātu standartizāciju regulatīvajā jomā ES un palielinātu sabiedrības uzticēšanos ES tiesību aktu efektivitātei, lai efektīvāk novērstu un atlīdzinātu kaitējumu videi un panāktu pareizo līdzsvaru starp uzņēmumu interesēm un vides aizsardzību;

3.  atzinīgi vērtē to, ka, reaģējot uz Komisijas 2018. gada rīcības plānu, ir izveidots Atbilstības prasībām vides jomā un pārvaldības forums, kurš apvieno profesionāļus, kas ir atbildīgi par vides prasību ievērošanas nodrošināšanu, kā arī 2020.–2022. gada darba programmu(16), kuras izveides mērķis ir uzlabot vides prasību ievērošanu un pārvaldību un kuru forums apstiprināja 2020. gada februārī(17);

4.  pauž nožēlu par to, ka daudzās dalībvalstīs finanšu krīzes dēļ vides inspekciju budžeti ir nemainīgi vai ir samazinājušies un ka pat lielām iestādēm, kurām ir pietiekami resursi, var būt grūti neatkarīgi noskaidrot labākos veidus, kā nodrošināt atbilstību; tādēļ uzskata, ka ir vajadzīgs lielāks atbalsts ES līmenī, piemēram, izmantojot pieejamus informācijas portālus, plaši lietotus tīklus (ES tīklus praktizējošiem speciālistiem), informāciju un norādījumus par paraugpraksi, papildu apmācības programmām, mācību materiālus un norādījumus par prasmēm, jo minētās darbības varētu vides tiesību aktus neievērojošus uzņēmumus piespiest darboties likumīgi un nākt par labu uzņēmumiem, kas tiesību aktus ievēro, kā arī tādējādi dot iespēju ieinteresētajām personām, operatoriem un sabiedrībai labāk apzināties vides aizsardzības sistēmu un tādējādi uzlabot to;

5.  uzskata, ka noziegumi pret vidi ir vieni no visvairāk ienākumus nesošajiem transnacionālas noziedzīgas darbības veidiem; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt pienācīgus finanšu resursus un cilvēkresursus, lai nepieļautu noziegumus pret vidi, tos izmeklētu un sauktu pie atbildības tajos vainojamās personas, un palielināt iesaistīto iestāžu, tostarp prokuroru un tiesnešu, kvalifikāciju, lai efektīvāk sauktu pie atbildības un sodītu par noziegumiem pret vidi; aicina dalībvalstis attiecīgajos līmeņos izveidot vai pastiprināt valsts policijas dienestos jau izveidotās specializētās vienības, kuras izmeklē noziedzīgus nodarījumus pret vidi; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka visās dalībvalstīs ir pienācīgas vides krīzes pārvarēšanas procedūras gan valsts, gan starptautiskā līmenī, un mudina dalībvalstis izmantot kopējas izmeklēšanas grupas un informācijas apmaiņu transnacionālu noziegumu pret vidi gadījumos, kas atvieglo paralēli vairākās dalībvalstīs veicamu izmeklēšanas darbību un kriminālvajāšanas koordināciju;

6.  uzskata, ka viens no DAVJ nepietiekamas saskaņošanas dažādajiem cēloņiem ir arī nespēja nodrošināt standarta administratīvās procedūras piemērošanu, lai kompetentajām iestādēm paziņotu par vides tūlītēja kaitējuma draudiem vai faktisku šādu kaitējumu; tādēļ pauž nožēlu par to, ka nav pienākuma publicēt šādu paziņojumu vai informāciju par to, kā attiecīgais gadījums ir ticis risināts; konstatē, ka dažas dalībvalstis ir atklājušas šo trūkumu savos tiesību aktos un attiecīgi ir izveidojušas datu bāzes, kurās reģistrē paziņojumus, negadījumus un lietas; tomēr norāda, ka dalībvalstu prakse lielā mērā atšķiras un ir diezgan ierobežota;

7.  norāda, ka ES DAVJ darba grupas uzraudzībā būtu jāvāc ticami dati par vides incidentiem, kuru rezultātā tiek piemērota DAVJ vai citi administratīvi, civiltiesiski vai krimināltiesību instrumenti, un attiecīgie dati būtu jādara publiski pieejami; aicina Komisiju pienācīgi novērtēt situāciju, vai izmantojot dažādu juridisko instrumentu kombināciju, varētu pienācīgi reaģēt uz kaitējumu videi un vai joprojām pastāv nopietni trūkumi, kas ir jānovērš; uzstāj, ka DAVJ jāīsteno pareizi, mudinot dalībvalstis reģistrēt datus par DAVJ pārkāpumiem, publicēt DAVJ reģistrus un vākt datus, kas vajadzīgi, lai dokumentētu direktīvas efektīvu un rezultatīvu piemērošanu attiecīgajā dalībvalstī nolūkā palielināt uzticēšanos DAVJ sistēmai un uzlabot īstenošanu;

8.  uzsver, ka gandrīz visās uzsāktajās lietās, kas uzsāktas, pamatojoties uz DAVJ, operatori sadarbojas ar administratīvajām iestādēm, lai panāktu sanāciju; tomēr konstatē, ka sanācijas pasākumu vidējās izmaksas ir 42 000 EUR(18), bet dažos nozīmīgos gadījumos izmaksas bija ievērojami augstākas; tādēļ pauž nožēlu par to, ka šādos gadījumos izmaksu atgūšana nebija iespējama operatora maksātnespējas dēļ un ka tādēļ izmaksas bija jāsedz valstij un netieši arī nodokļu maksātājiem, no kā nākotnē ir jāizvairās;

9.  norāda, ka vides lietās kriminālvajāšanai pakļauto uzņēmumu skaits visās dalībvalstīs ir neliels, lai gan ir pierādāms, ka kriminālpārkāpumi ECD nozīmē notiek; šajā sakarībā norāda, ka Komisija vai dalībvalstis vēl nav visaptveroši analizējušas vai izskaidrojušas šīs situācijas cēloņus;

Ieteikumi

10.  prasa DAVJ pārskatīt pēc iespējas drīz un pārveidot to par pilnībā saskaņotu regulējumu; tikmēr uzsver, ka ir nepieciešams atjaunināt un saskaņot DAVJ ar citiem ES tiesību aktiem, kas izstrādāti, lai aizsargātu vidi, tostarp ar ECD; uzsver, ka atšķirības ES noteikumu īstenošanā un piemērošanā attiecībā uz uzņēmumu atbildību par kaitējumu videi pašlaik nenodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus ES rūpniecībai, kas kropļo ES iekšējā tirgus pienācīgu darbību; aicina pielikt lielākas pūles, lai saskaņotu DAVJ īstenošanu dalībvalstīs;

11.  aicina atjaunināt ECD pēc rūpīga ietekmes novērtējuma, kurā cita starpā būtu jāizvērtē direktīvas darbības joma, vienlaikus ņemot vērā jaunus noziegumu pret vidi veidus un modeļus; turklāt uzsver, ka ir nepieciešams nodrošināt spēkā esošo tiesību aktu efektīvu izpildi;

12.  pieņem zināšanai dalībvalstu pieaugošo apņemšanos strādāt pie ekocīda atzīšanas par noziegumu valsts un starptautiskā līmenī; aicina Komisiju izpētīt ekocīda atbilstību ES tiesību aktiem un ES diplomātijai;

13.  aicina Komisiju sniegt kompetentajām valsts iestādēm un prokuroriem papildu skaidrojumus un norādījumus par galvenajiem ECD juridiskajiem terminiem un izstrādāt saskaņotu klasifikāciju noziegumiem pret vidi;

14.  uzsver ieteikuma tiesību instrumentu, piemēram, norāžu dokumentu par direktīvās izmantoto juridisko terminu interpretāciju gan DAVJ, gan ECD, kaitējuma novērtējuma vai informācijas un sankciju prakses salīdzināšanas dalībvalstīs, svarīgo nozīmi direktīvu īstenošanas efektivitātes uzlabošanā; uzsver, ka dalībvalstīs ir jāievieš daudz savlaicīgāki un stingrāki reglamentējoši pasākumi;

15.  uzskata, ka būtu jāsaskaņo izpildes kontrole un ka būtu jāizveido ES DAVJ īpašo uzdevumu grupa, kuras sastāvā būtu augsti kvalificēti eksperti un Komisijas amatpersonas, lai pēc pieprasījuma atbalstītu dalībvalstis direktīvas īstenošanā un izpildes kontrolē, no vienas puses, un lai atbalstītu un konsultētu no videi nodarītā kaitējuma cietušos par pieejamām tiesvedības iespējām ES līmenī, no otras puses (salīdzināms ar SOLVIT);

16.  uzskata, ka pārskatītajā regulējumā būtu jānodrošina uzlabota ES mēroga datu vākšana, informācijas apmaiņa, pārredzamība un paraugprakses apmaiņa starp dalībvalstīm, ko atbalsta ES DAVJ darba grupa;

17.  ierosina, ka topošā ES DAVJ darba grupa atbalstīs visaptverošas uzraudzības sistēmas īstenošanu, lai kompetentajām iestādēm nodrošinātu efektīvu instrumentu kopumu, ar ko uzraudzīt un panākt vides tiesību aktu ievērošanu;

18.  aicina Komisiju un dalībvalstis, kuras atbalsta ES DAVJ darba grupa, izveidot no videi nodarītā kaitējuma cietušo personu aizsardzības un atbalsta shēmas un nodrošināt viņiem pilnīgu piekļuvi tiesu iestādēm un iespējas saņemt informāciju un kompensāciju; uzsver vides NVO būtisko nozīmi izpratnes veicināšanā un iespējamo ES un dalībvalstu tiesību aktu pārkāpumu konstatēšanā;

19.  aicina Komisiju novērtēt ātro prasību mehānismu efektivitāti, lai nodrošinātu ātru kompensāciju cietušajiem maksātnespējas gadījumos, kas var radīt papildu zaudējumus;

20.  atzinīgi vērtē Direktīvas (ES) 2020/1828 pieņemšanu;

21.  atzīst, ka pašlaik tiek pārskatīta Orhūsas regula(19); atkārtoti norāda, ka Orhūsas regula nodrošina piekļuvi informācijai, sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem un tādējādi nodrošina sabiedrības kontroli pār ES tiesību aktiem, kas ietekmē vidi; uzsver, ka Orhūsas regula ietver DAJV;

22.  īpaši uzsver, cik būtiska nozīme ir vides cilvēktiesību aktīvistiem, kas cīnās par tiesībām un pamatbrīvībām, jo tās ir saistītas ar drošas, veselīgas un ilgtspējīgas vides izmantošanu, un stingri nosoda jebkādu pret viņiem vērstu vardarbību, apdraudējumu, ļaunprātīgu izturēšanos vai iebiedēšanu, tostarp, ja šo darbības mērķis ir graut viņu centienus saukt pie juridiskas atbildības tos, kas izraisa kaitējumu videi; aicina dalībvalstis nodrošināt šādu izpausmju pienācīgu un efektīvu izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tām;

23.  atbalsta spēkā esošās prasības ziņot arī par nefinansiāliem jautājumiem; tomēr norāda, ka šāda ziņošana līdz šim ir bijusi tikai lielo uzņēmumu juridisks pienākums; aicina Komisiju gaidāmajā Nefinanšu informācijas atklāšanas direktīvas (NFRD)(20) pārskatīšanā īpašu uzmanību pievērst minēto ziņošanas prasību piemērošanai neizpildes gadījumā;

24.  uzskata, ka lielākā daļa DAVJ definīciju, jo īpaši „kaitējums videi” un „operators”, būtu papildus jāprecizē un attiecīgajā gadījumā jāpaplašina, lai direktīva būtu taisnīga un saprotama visām ieinteresētajām personām un lai tās regulējums neatpaliktu no piesārņojošo vielu straujās attīstības; tādēļ atzinīgi vērtē pašreizējos centienus izstrādāt kopīgas izpratnes dokumentu (KID) ar galvenajām DAVJ definīcijām un jēdzieniem; tomēr pauž nožēlu par to, ka Komisija un DAVJ valdības ekspertu grupas nav panākušas vienošanos par minētā dokumenta formātu, kas nozīmē, ka KID joprojām ir uzskatāms par dokumentu, kas ir sagatavots, sniedzot konsultāciju pakalpojumus, kurus Komisija iegādājās, lai atbalstītu DAVJ daudzgadu darba programmas 2017.–2020. gadam īstenošanu;

25.  uzskata, ka DAVJ pārskatīšana būtu jāsaskaņo ar Parīzes klimata nolīgumu, lai aizsargātu gan ES iedzīvotāju, gan vides intereses; atzīst vides un ekosistēmu patieso vērtību un to tiesības uz efektīvu aizsardzību;

26.  norāda, ka atbildības režīmi attiecībā uz difūzo piesārņojumu ES tiesību aktos ir sadrumstaloti; aicina Komisiju veikt pētījumu par to, kā difūzā piesārņojuma jautājums tiek risināts dažādos ES atbildības režīmos;

27.  norāda, ka DAVJ I pielikuma kritēriju atšķirīga interpretācija un piemērošana, kurā ir precizēta jēdziena „kaitējums videi” definīcija, kā noteikts DAVJ 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ir viens no iemesliem direktīvas nekonsekventai piemērošanai; tādēļ aicina saistībā ar DAVJ konsekventāk piemērot „būtiska kaitējuma” robežvērtību un sniegt papildu precizējumus un norādījumus par kritērijiem un to, kas tiek uzskatīts par „nozīmīgu kaitējumu” saskaņā ar DAVJ;

28.  aicina Komisiju novērtēt, vai DAVJ un tās III pielikumā norādīto pasākumu darbības jomas paplašināšana varētu ierobežot īstermiņa un ilgtermiņa kaitējumu videi, cilvēku veselībai un gaisa kvalitātei; turklāt aicina Komisiju novērtēt, vai piesardzības principa pieeja pienācīgi un efektīvi paredz potenciāli bīstamus riskus vai sekas;

29.  mudina Komisiju un Padomi par prioritāti uzskatīt noziegumus pret vidi; aicina Komisiju pilnībā izmantot LESD 83. panta 2. punktu un apsvērt iespēju pieņemt vispārēju pamatdirektīvu par nodarījumiem pret vidi un efektīvām un samērīgām sankcijām, nosakot sodāmo rīcību, pārkāpumu smagumu, pārkāpumu veidus, atlīdzināšanas režīmus, atjaunošanas pasākumus un minimālās sankcijas, tostarp juridisko un fizisko personu vispārējo atbildību; aicina Komisiju izvērtēt iespēju noziedzīgus nodarījumus pret vidi iekļaut to noziedzīgo nodarījumu kategoriju klāstā, kas ir uzskaitītas LESD 83. panta 1. punktā;

30.  pauž uzskatu, ka visaptveroši un efektīvi nepieļaušanas pasākumi un atturošas un samērīgas kriminālsankcijas ir svarīgi faktori, kas neļauj nodarīt kaitējumu videi; pauž nožēlu par to, ka noziegumu pret vidi un videi nodarītā kaitējuma atklāšanas, izmeklēšanas, kriminālvajāšanas un notiesāšanas līmenis ir ļoti zems; turklāt uzskata, ka saskaņā ar principu „piesārņotājs maksā” uzņēmumiem būtu jāsedz visas izmaksas par kaitējumu videi, ko tie tieši nodara, lai nodrošinātu, ka tiem ir stimuls internalizēt ārējo ietekmi uz vidi un izvairīties no šādu izmaksu eksternalizācijas;

31.  uzsver, ka kaitējums videi saskaņā ar ne bis in idem principu būtu jāattiecina uz atbildīgo uzņēmumu administratīvo, civiltiesisko un kriminālatbildību; norāda, ka šie atbildības veidi pastāv līdzās citiem atbildības režīmiem uzņēmējdarbības tiesībās, piemēram, patērētāju tiesībām vai konkurences tiesībām;

32.  pauž bažas par noziedzīgu nodarījumu pret vidi lielo izplatību, jo ESAO, ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja (UNODC), ANO Vides programmas (UNEP) un Interpola kopējās aplēses par visu noziedzīgo nodarījumu pret vidi naudā izteikto vērtību liecina, ka tā ir ceturtā lielākā starptautisko noziegumu kategorija; atzīst tiešu vai netiešu saikni starp noziedzīgiem nodarījumiem vides jomā un transnacionālo organizēto noziedzību un korupciju(21); aicina Eiropolu atjaunināt 2015. gadā veikto pētījumu(22) un regulāri sniegt jaunāko informāciju; norāda, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu, tostarp noziegumu pret vidi, iesaldēšana un konfiskācija ir uzskatāmi par būtiskiem organizētās noziedzības apkarošanas līdzekļiem, un uzsver, ka ir svarīgi izmantot šos līdzekļus arī sociāliem mērķiem, lai novērstu nodarīto kaitējumu un uzlabotu vidi;

33.  aicina Komisiju pēc tam, kad Eiropas Prokuratūra (EPPO) būs izveidota un darbosies ar pilnu jaudu, noskaidrot iespēju paplašināt tās pilnvaras, lai EPPOdarbības jomā ietvertu arī pret vidi izdarītus pārkāpumus;

34.  aicina Eiropolu un Eurojust pastiprināt ar vidi saistīto noziedzīgu nodarījumu dokumentēšanu un izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tiem; aicina Komisiju, Eiropolu un Eurojust nodrošināt turpmāku atbalstu un efektīvāku un institucionalizētāku struktūru esošajiem speciālistu tīkliem, pārrobežu tiesībaizsardzības iestādēm, vides aģentūrām un specializētiem prokuroriem, piemēram, Eiropas Prokuroru tīklam vides jomā (ENPE) un Eiropas Savienības Tiesnešu forumam vides jomā (EUFJE);

35.  uzsver, cik svarīga ir tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku (e-)apmācība noziedzīgu nodarījumu pret vidi jomā, un aicina CEPOL to pastiprināt;

36.  uzsver, ka ir svarīgi stiprināt Eiropola vides noziedzības apkarošanas tīklu (ENVICrimeNet) valstu un Eiropas līmenī, lai varētu veikt neatkarīgu un efektīvu izmeklēšanu nolūkā apkarot noziegumus pret vidi;

37.  uzsver, ka ES atbildības režīmā vides jomā jāievēro politikas saskaņotība attīstībai un ar principu „nekaitēt”;

38.  aicina Komisiju izvērtēt sekundāras atbildības režīma ieviešanu, proti, mātesuzņēmuma un ķēdes atbildību par kaitējumu, kas nodarīts cilvēku veselībai un videi(23), un izvērtēt to meitasuzņēmumu pašreizējo atbildību, kuri darbojas ārpus ES, tostarp iespējamos uzlabojumus videi nodarītā kaitējuma gadījumos;

39.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka tās priekšlikumā par uzņēmumu pienācīgu rūpību un uzņēmumu atbildību tiks iekļauts atbildības režīms, un uzskata – lai cietušie varētu saņemt efektīvu tiesisko aizsardzību, uzņēmumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem būtu jāsauc pie atbildības par kaitējumu, ko to kontrolē esošie uzņēmumi ir nodarījuši vai veicinājuši darbības vai bezdarbības dēļ, kad tie ir izdarījuši cilvēktiesību pārkāpumus vai ir nodarījuši kaitējumu videi, ja vien uzņēmums nevar pierādīt, ka tas ir veicis nepieciešamos pasākumus saskaņā ar pienācīgas rūpības pienākumiem un veicis visus saprātīgos pasākumus, lai novērstu šādu kaitējumu;

40.  uzskata, ka fakultatīvā atļauja būtu jāatstāj spēkā un modernākie aizsardzības pasākumi saskaņā ar DAVJ būtu jāīsteno arī turpmāk tikai tad, ja uzņēmums var pierādīt, ka tas nav varējis zināt par savas darbības bīstamību (apgrieztais pierādīšanas pienākums); tādēļ aicina pārskatītajā vides atbildības režīmā ierobežot atļauju piemērošanas jomu un modernākos aizsardzības līdzekļus, lai padarītu to efektīvāku saskaņā ar principu „piesārņotājs maksā”;

41.  aicina Komisiju pārbaudīt iespēju saskaņot DAVJ ar tiesību aktiem par uzņēmumu valžu civiltiesisko atbildību gadījumos, kad var noteikt cēloņsakarību starp uzņēmuma valdes darbību vai bezdarbību un kaitējumu videi, kā paredzēts DAVJ, tostarp arī tad, ja šāds kaitējums rodas piesārņojošu darbību rezultātā, lai maksimāli palielinātu uzņēmuma peļņu un valdes locekļu prēmijas(24);

42.  uzsver, ka videi nodarītā kaitējuma izmaksas nodokļu maksātājiem un atbildīgajiem operatoriem varētu ievērojami samazināt, izmantojot finansiālā nodrošinājuma instrumentus; tomēr norāda, ka DAVJ neparedz obligātu finansiālā nodrošinājuma sistēmu;

43.  prasa Komisijai novērtēt obligātas finansiālā nodrošinājuma sistēmas ieviešanu (apdrošināšana, banku garantijas, uzņēmumu kopfondi un obligācijas vai fondi), nosakot maksimālo robežvērtību katram gadījumam, lai novērstu to, ka nodokļu maksātājiem ir jāsedz izmaksas, kas rodas no videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas; papildus tam aicina Komisiju izstrādāt saskaņotu ES metodiku, ar ko aprēķina maksimālo atbildības robežvērtību, ņemot vērā attiecīgo darbību un ietekmi uz vidi; uzsver, ka ir nepieciešams nodrošināt finansiālas kompensācijas saņemšanu pat atbildīgā operatora maksātnespējas gadījumā;

44.  aicina Komisiju sagatavot pētījumu par DAVJ finanšu kompensācijas shēmas ieviešanu ES vai valstu līmenī gadījumos, kad pieejamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir nepietiekami, ņemot vērā kaitējuma apmēru; uzsver, ka saistītajās diskusijās cita starpā būtu jāpievēršas iespējamiem veidiem, kā aprēķināt videi nodarīto kaitējumu;

45.  uzskata, ka, tā kā DAVJ mērķis ir novērst un atlīdzināt kaitējumu videi, jauns regulējums (Regula par atbildību vides jomā) būtu jāpiemēro attiecībā uz visiem uzņēmumiem, kas darbojas Eiropas Savienībā, neatkarīgi no tā, kur tie ir reģistrēti vai kur tie atrodas, un ka ir jāīsteno holistiska pieeja un savstarpīgums, lai apmierinātu uzņēmumu vajadzības pasaules ekonomikā; turklāt uzskata, ka gaidāmās regulas piemērošana būtu jāattiecina uz visām struktūrām, kas saņem ES, valstu vai reģionālos fondus un kas savas darbības laikā rada vai var radīt kaitējumu videi;

46.  pauž gandarījumu par to, ka arvien lielāks skaits ES uzņēmumu cenšas radīt ilgtspējīgu vērtību, un aicina visus uzņēmumus tiekties uz trīskāršu rezultātu;

47.  atzīst, ka pārkārtošanās uz ilgtspējīgākām un videi draudzīgākām ražošanas metodēm var būt laikietilpīga un dārga, un norāda, ka skartajiem uzņēmumiem svarīga ir juridiskā un administratīvā noteiktība;

48.  atgādina, ka ES būtu jāveicina augsta līmeņa vides aizsardzība savā teritorijā un jādara viss iespējamais, lai novērstu kaitējumu videi, ko trešās valstīs rada ES dalībvalstīs reģistrēti uzņēmumi; atgādina arī, ka nav neviena ES tiesību instrumenta, kas ļautu sākt kriminālprocesu pret Eiropas uzņēmumiem ārvalstīs par noziegumiem pret vidi vai darbībām, kuras nodara kaitējumu videi; aicina ES mudināt mātesuzņēmumus sadarbībā ar trešām valstīm izmantot ilgtspējīgas un atbildīgas pieejas saskaņā ar starptautiskiem cilvēktiesību un vides standartiem un atturēties no ieguldījumu stratēģijām, kas tieši izraisa bīstamus rezultātus; mudina Komisiju radīt stimulus uzņēmumiem, kuru ilgtspējas politika brīvprātīgi paredz augstākus standartus nekā tiesību aktos noteiktie vides un bioloģiskās daudzveidības standarti, lai izvērtētu šādu politiku, izkristalizētu no tās paraugpraksi un sniegtu to kā piemēru citiem uzņēmumiem;

49.  aicina Komisiju nodrošināt visos tās tirdzniecības nolīgumos iekļauto bioloģiskās daudzveidības noteikumu pilnīgu īstenošanu un izpildes panākšanu, tostarp ar galvenā tirdzniecības nolīgumu izpildes uzrauga starpniecību; uzskata, ka Komisijai būtu labāk jānovērtē tirdzniecības nolīgumu ietekme uz bioloģisko daudzveidību, tostarp vajadzības gadījumā veicot turpmākus pasākumus, lai nostiprinātu spēkā esošo un turpmāko nolīgumu bioloģiskās daudzveidības noteikumus;

50.  aicina Komisiju nodrošināt, ka tiek izpildīti noteikumi par vienlīdzīgu konkurences apstākļu izveidi vai saglabāšanu vides jautājumos ES tirdzniecības nolīgumos, ja šie noteikumi ir daļa no šāda nolīguma;

51.  uzskata – lai novērstu iepriekš definētu ārkārtīgi plaši izplatītu piesārņojumu, ir jāpiemēro ne tikai atbildības vides jomā instrumenti, bet arī vesela virkne instrumentu, tostarp administratīvie pasākumi, finansiālas sankcijas un dažos gadījumos – kriminālvajāšana;

52.  aicina Komisiju nodrošināt saskaņā ar ECD noteikto sankciju piemērošanu;

53.  aicina Komisiju šajā sakarībā nodrošināt, ka publiskā iepirkuma līgumos un valsts līdzekļu sadalē tiek ņemta vērā uzņēmumu sociālā atbildība par videi nodarītā kaitējuma novēršanu un korektīvajiem pasākumiem;

54.  aicina Komisiju nekavējoties nākt klajā ar priekšlikumu par vides inspekcijām ES līmenī, kā to ierosināja Vides atbilstības un pārvaldības forums tās darba programmas devītajā pasākumā, taču uzskata, ka ar ieteikumu noteikt minimālos vides inspekciju kritērijus nepietiek;

55.  aicina Komisiju veicināt ES, tās dalībvalstu un starptautiskās sabiedrības rīcību, ar ko tiktu pastiprināti centieni apkarot noziedzīgus nodarījumus pret vidi; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot informētību un veicināt risinājumus starptautiskos forumos;

56.  ierosina, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa ieteikums(25), kurā sniegts detalizēts skaidrojums par to, kā jāveic vides inspekcijas, vajadzības gadījumā būtu jāatjaunina un jātransponē saistošā dokumentā vai regulā;

57.  aicina ES ombudu vairāk koncentrēties uz jautājumiem, kas saistīti ar vides acquis;

58.  uzskata, ka uzņēmumiem, kas sodīti par noziegumiem pret vidi, nevajadzētu ļaut gūt labumu no pasākumiem, kas paredzēti Pārredzamības reģistrā iekļautajām struktūrām atbilstošu, bet ierobežotu laikposmu; šajā nolūkā ierosina pārskatīt Pārredzamības reģistra darbības jomu un rīcības kodeksu, lai tajā iekļautu noteikumus par to uzņēmumu pagaidu izņemšanu no reģistra, kuri ir sodīti par noziegumiem pret vidi;

59.  norāda, ka ar rūpniecisko darbību ietekmi saistītas informācijas konfidencialitāte apvienojumā ar grūtībām, kas saistītas ar tādu darbību novērošanu un identificēšanu kā vielu vai atkritumu nelikumīga izgāšana jūrā, kuģu degazēšana un naftas izgāšana, var izraisīt ar ūdens piesārņojumu saistīto tiesību aktu pārkāpumu skaita palielināšanos; tādēļ uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpublisko attiecīgā informācija, lai atvieglotu iespējamās cēloņsakarības novērtēšanu starp rūpnieciskām darbībām un kaitējumu videi;

60.  atbalsta ANO aicinājumu globāli atzīt tiesības uz veselīgu un ilgtspējīgu vidi ANO līmenī;

61.  atgādina, ka noziedzības pret vidi pieaugums pasaulē arvien vairāk apdraud ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanu un ka cilvēki jaunattīstības valstīs ir tieši atkarīgi no vides, lai iegūtu pārtiku, gādātu par veselību un ekonomisko drošību; pauž nožēlu par to, ka bioloģiskās daudzveidības degradācija noziedzības pret vidi un no tās izrietošā resursu zuduma dēļ palielina šo cilvēku neaizsargātību;

62.  aicina palielināt atbalstu jaunattīstības valstu vietējām pašvaldībām un valdībām, lai saskaņotu vietējos tiesību aktus un politiku ar starptautiskajiem vides standartiem; uzsver, ka ir jāatbalsta pilsoniskā sabiedrība un vietējie dalībnieki trešās valstīs un jaunattīstības valstīs, lai valdības iestādes tiktu sauktas pie atbildības par privātu un valsts īpašumā esošu uzņēmumu radītu kaitējumu videi, ko valsts ir pieļāvusi vai atļāvusi;

o
o   o

63.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp. (2) OV L 328, 6.12.2008., 28. lpp. (3) OV L 102, 11.4.2006., 15. lpp. (4) OV L 140, 5.6.2009., 114. lpp. (5) OV L 178, 28.6.2013., 66. lpp. (6) Padomes Direktīva 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp.). (7) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (OV L 20, 26.1.2010., 7. lpp.). (8) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.). (9) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/56/EK (2008. gada 17. jūnijs), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.). (10) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/30/ES (2013. gada 12. jūnijs) par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā (OV L 178, 28.6.2013., 66. lpp.). (11) COM(2016)0204, 10. lpp. (12) Vides ģenerāldirektorāts, Konkrētā līguma „Atbalsts REFIT darbībām saistībā ar Direktīvu par noziegumiem vides jomā – 2. posms, rezultāti”, Eiropas Komisija, Brisele, 2019., 17. lpp. (13) Direktīvas par atbildību vides jomā REFIT novērtējums, 47. lpp. (14) OV L 409, 4.12.2020., 1. lpp. (15) OV C 215, 19.6.2018., 125. lpp. (16) Komisijas 2018. gada 18. janvāra paziņojums „Par ES rīcību vidiskās atbilstības un pārvaldības uzlabošanai” COM(2018)0010. (17) Vides atbilstības un pārvaldības forums, Apstiprināta darba programma 2020.–2022. gadam, lai uzlabotu vidisko atbilstību un pārvaldību, Eiropas Komisija, Brisele, 2020. gads. (18) Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments, Uzņēmumu atbildība vides jomā, Eiropas Parlaments, Brisele, 2020. gads, 110. lpp. (19) Komisijas 2020. gada 14. oktobra priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regula, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (COM(2020)0642). (20) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/95/ES (2014. gada 22. oktobris), ar ko groza Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un grupu nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšanu (OV L 330, 15.11.2014., 1. lpp.). (21) Sk. EFFACE ziņojumu „Organised Crime and Environmental Crime: Analysis of International Legal Instruments” (2015. g.) (Organizētā noziedzība un noziedzīgi nodarījumi pret vidi: starptautisko juridisko instrumentu analīze” vai pētījums “Transnational environmental crime threatens sustainable development” (Transnacionālie noziedzīgie nodarījumi pret vidi apdraud ilgtspējīgu attīstību) (2019. g.). (22) Eiropols, „Report on Environmental Crime in Europe” (Ziņojums par noziegumiem pret vidi Eiropā), 2015. gada 5. jūnijs. (23) Sk., piemēram, Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedumu Akzo Nobel NV un citi/Eiropas Kopienu Komisija, C-97/08 B, ECLI:EU:C:2009:536. (24) piemēram, ar dīzeļdegvielu darbināmo automobiļu skandāls un uzņēmuma Volkswagen izpilddirektora lieta. (25) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa ieteikums, ar ko paredz minimālos kritērijus vides inspekcijai dalībvalstīs (OV L 118, 27.4.2001., 41. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2021. gada 20. maija rezolūcija par jaunām pieejām likumīgai darbaspēka migrācijai (2020/2010(INI))

P9_TA(2021)0260 A9-0143/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 3. panta 2. punktu, un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 79. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un jo īpaši tās 4. protokola 2. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 45. pantu,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un jo īpaši tās 13. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, jo īpaši tā 5., 6., 10., 12., un 16. principu,

–  ņemot vērā starptautiskos darba standartus attiecībā uz darbaspēka migrāciju, kas pieņemti Starptautiskās Darba organizācijas Starptautiskajā darba konferencē, un Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1990. gada 18. decembrī,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. maija paziņojumu “Eiropas programma migrācijas jomā” (COM(2015)0240),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 6. aprīļa paziņojumu “Ceļā uz kopējās Eiropas patvēruma sistēmas reformu un labākām iespējām likumīgai nokļūšanai Eiropā” (COM(2016)0197) un 2018. gada 12. septembra paziņojumu “Līdzsvarotas un vispusīgas migrācijas politikas sastāvdaļa – likumīgu ceļu uz Eiropu nostiprināšana” (COM(2018)0635),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 23. septembra paziņojumu par jaunu Migrācijas un patvēruma paktu (COM(2020)0609),

–  ņemot vērā ES un Āfrikas Valletas samitā par migrāciju 2015. gada 11. un 12. novembrī pieņemto rīcības plānu un politisko deklarāciju, jo īpaši to attiecīgās daļas par likumīgu migrāciju un mobilitāti,

–  ņemot vērā 2018. gada 10. decembra globālo paktu par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju,

–  ņemot vērā ES Ārkārtas trasta fondu Āfrikai,

–  ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā(1),

–  ņemot vērā 2016. gada 15. janvāra darba dokumentu par pienācīgu likumīgas ekonomiskās migrācijas ceļu izveidi(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 24. novembra paziņojumu „Rīcības plāns par integrāciju un iekļaušanu 2021.–2027. gadam” (COM(2020)0758),

–  ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 19. jūnija rezolūciju par Eiropas aizsardzību pārrobežu un sezonālajiem darba ņēmējiem saistībā ar Covid-19 krīzi(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES) 2019/1149, ar ko izveido Eiropas Darba iestādi(4),

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo lietu politikas departamenta 2015. gada septembra pētījumu par darbaspēka migrācijas uz Eiropas Savienību reglamentēšanas jaunu veidu noskaidrošanu un 2015. gada oktobra pētījumu par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā, kā arī EPRS 2019. gada marta pētījumu par Eiropas integrācijas trūkuma radītajām izmaksām likumīgas migrācijas jomā,

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 29. marta ziņojumu par ES tiesību aktu likumīgas migrācijas jomā atbilstības pārbaudi (“atbilstības pārbaude”),

–  ņemot vērā Komisijas Kopīgā pētniecības centra 2020. gada 23. aprīļa pētījumu “Svarīgākie darba ņēmēji, kuri ir imigranti, — viņu ieguldījums Eiropas reakcijā uz Covid-19” un tā 2020. gada 19. maija tehnisko ziņojumu “Neaizsargāts darbaspēks — migrējošie darba ņēmēji Covid-19 pandēmijas laikā”,

–  ņemot vērā Eiropas migrācijas tīkla pētījumus,

–  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas pētījumus,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes darbu, ziņojumus un rezolūcijas,

–  ņemot vērā Starptautiskās Migrācijas organizācijas darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā ES acquis likumīgas darbaspēka migrācijas jomā, kas izstrādāts laikā no 2004. līdz 2016. gadam un reglamentē trešo valstu darba ņēmēju ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus un tiesības, tostarp:

–  Padomes Direktīvu 2009/50/EK (2009. gada 25. maijs) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos(5) (Zilās kartes direktīva),

–  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/98/ES (2011. gada 13. decembris) par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi(6) (Vienotās atļaujas direktīva),

–  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/36/ES (2014. gada 26. februāris) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem nodarbinātības kā sezonas darbiniekiem nolūkā(7) (Sezonas darbinieku direktīva),

–  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/66/ES (2014. gada 15. maijs) par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros(8) (“ICT direktīva”),

–  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/801 (2016. gada 11. maijs) par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos pētniecības, studiju, stažēšanās, brīvprātīga darba, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu un viesaukles darba nolūkā(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 7. jūnija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augstprasmes nodarbinātības nolūkos (COM(2016)0378) un attiecīgās nostājas, ko Eiropas Parlaments un Padome pieņēma 2017. gadā,

–  ņemot vērā direktīvas, kas reglamentē citu vispārīgāku trešo valstu valstspiederīgo kategoriju ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus un tiesības, piemēram, direktīvas par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos(10) un par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji(11),

–  ņemot vērā direktīvas, kas reglamentē to trešo valstu valstspiederīgo kategoriju ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus, kas nav ieceļojuši ES, lai strādātu, bet kam ir atļauts to darīt, piemēram, direktīvas, ar kurām starptautiskās aizsardzības saņēmējiem pēc viņu statusa atzīšanas piešķir tiesības uz piekļuvi nodarbinātībai un pašnodarbinātībai vai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem nodrošina piekļuvi darba tirgum ne vēlāk kā deviņus mēnešus pēc pieteikuma iesniegšanas,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A9-0143/2021),

A.  tā kā pašreizējais Savienības tiesiskais regulējums par likumīgu darbaspēka migrāciju ir sadrumstalots, ietverot nozaru direktīvas, kurās paredzēti ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumi konkrētām trešo valstu valstspiederīgo kategorijām;

B.  tā kā neviendabīgu noteikumu kopums, kuru pamatā ir 27 valstu pieejas, padara Savienību un tās dalībvalstis par nepievilcīgu likumīgas migrācijas galamērķi;

C.  tā kā, neraugoties uz Eiropas programmā migrācijas jomā pausto nodomu īstenot visaptverošu pieeju, likumīga migrācija kopš 2015. gada ES migrācijas politikas izstrādē gandrīz nav bijusi iekļauta;

D.  tā kā jaunajā Migrācijas un patvēruma paktā nav iekļauti konkrēti priekšlikumi par likumīgu darbaspēka migrāciju, neraugoties uz to, ka likumīga darbaspēka migrācija ir neaizstājama visaptverošai migrācijas un patvēruma politikai;

E.  tā kā pašreizējais tiesiskais regulējums ir vērsts uz nodarbinātību vai nu daudznacionālos uzņēmumos (ICT direktīva), vai tiem darbiniekiem, kuri strādā augsti kvalificētos vai augsti apmaksātos Savienības darba tirgus sektoros (Zilās kartes direktīva), un tikai viena direktīva attiecas uz mazāk apmaksātu migrāciju (Sezonas darbinieku direktīva);

F.  tā kā ES trūkst darbaspēka konkrētiem prasmju līmeņiem, nozarēm un profesijām, tostarp mazkvalificētām profesijām(12); tā kā Komisijas 2018. gada paziņojumā par likumīgu ceļu uz Eiropu nostiprināšanu ir atzīts, ka darbaspēka trūkums ietver “kvalificētus profesionāļus” un “tādas profesijas, kurās vajadzīgs mazāk formālu prasmju”;

G.  tā kā Covid-19 pandēmija ir parādījusi mūsu intensīvo paļaušanos uz priekšplāna darbiniekiem un migrējošo darba ņēmēju būtisko nozīmi vissvarīgāko pakalpojumu sniegšanā ES, kur iedzīvotāji strauji noveco un kur vidēji 13 % no galvenajiem darba ņēmējiem ir imigranti(13); tā kā Covid-19 ir būtiski ietekmējis migrantus, viņu ģimenes, uzņēmējkopienas un piederības valstis, kā arī ir saasinājis pašreizējo neaizsargātību, ar ko saskaras migrējošie darba ņēmēji un viņu ģimenes visā ES, radot šķēršļus viņu mobilitātei, piekļuvei darba tirgum, tiesībām uz pienācīgiem darba apstākļiem un piekļuvei sociālajai un veselības aprūpei;

H.  tā kā globālais pakts par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju uzlabo sadarbību migrācijas jomā un atzīst visu valstu kopīgo atbildību risināt katras valsts vajadzības un bažas par migrāciju, kā arī vispārējo pienākumu ievērot, aizsargāt un īstenot visu migrantu cilvēktiesības neatkarīgi no viņu migrācijas statusa, vienlaikus veicinot visu kopienu drošību un labklājību,

1.  vadās pēc principa, ka migrācija ir normāla parādība un ka cilvēki pastāvīgi pārvietojas; atzīst trešo valstu valstspiederīgo ieguldījumu mūsu sabiedrībā, ekonomikā un kultūrā un uzsver, ka migrācija ir jāpārvalda drošā, sakārtotā un likumīgā veidā; uzskata, ka, lai izveidotu jaunas pieejas likumīgai darbaspēka migrācijai, ES būtu jānosaka vērienīgi un nākotnes prasībām atbilstoši mērķi, vienlaikus efektīvi izmantojot un uzlabojot spēkā esošo tiesisko un politisko regulējumu;

Pašreizējais ES tiesiskais regulējums

2.  norāda, ka LESD 79. pants paredz likumīgas migrācijas pārvaldību Savienības līmenī un uzliek dalībvalstīm saistības izstrādāt kopēju imigrācijas politiku, tostarp kopīgus noteikumus par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem un to tiesību definīciju, kuras viņi var izmantot, ja likumīgi uzturas Savienībā, tostarp nosacījumus, kas reglamentē pārvietošanās brīvību un uzturēšanos citās dalībvalstīs; atzīst, ka LESD 79. panta 5. punkts saglabā dalībvalstu tiesības noteikt apjomu, kādā uzņemami trešo valstu valstspiederīgie, kas ierodas to teritorijā, lai meklētu darbu;

3.  uzsver, ka Komisija ir konstatējusi atbilstības pārbaudē ES regulējuma pozitīvo ietekmi uz likumīgo darbaspēka migrāciju; norāda, ka pastāv zināma saskaņotība attiecībā uz nosacījumiem, procedūrām un tiesībām, kā arī lielāka juridiskā noteiktība trešo valstu valstspiederīgajiem, darba devējiem un vietējām, reģionālajām un valsts pārvaldes iestādēm; turklāt norāda uz ieguvumiem, ko šī saskaņošana sniedz konkurencei ES darba tirgos;

4.  uzsver, ka ES pieeja likumīgai darbaspēka migrācijai automātiski neizslēdz valstu tiesisko regulējumu nepieciešamību; tomēr atgādina, ka spēkā esošais Savienības regulējums, kas reglamentē likumīgo migrāciju uz Savienību, ir sadrumstalots, tajā galvenā uzmanība pievērsta konkrētām darba ņēmēju kategorijām, galvenokārt darba ņēmējiem, kas strādā augsta atalgojuma nozarēs, tajā nav paredzēta vienāda attieksme pret minētajām darba ņēmēju kategorijām, tostarp paredzot dažādus tiesību līmeņus, un tiek atļauta paralēlu valsts tiesisko regulējumu pastāvēšana; uzsver, ka, kaut gan pašreizējais asimetriskais valstu un ES tiesību aktu kopums atspoguļo atšķirības starp valstu darba tirgiem, tomēr tas rada konkurenci valstu tiesisko regulējumu vīdu un ar Savienības regulējumu, kas pēc analoģijas nozīmē birokrātiskas procedūras gan potenciālajiem darba ņēmējiem, gan darba devējiem;

5.  uzskata, ka šāda pieeja kalpo tikai īstermiņa vajadzībām un neatbilst Savienības mērķim par visaptverošu pieeju migrācijas politikai; uzskata, ka labi izstrādāta un labi pārvaldīta likumīga darbaspēka migrācija var būt labklājības, inovācijas un izaugsmes avots gan nosūtītājvalstīm, gan uzņemošajām valstīm;

6.  uzsver, ka Komisija atbilstības pārbaudē ir nonākusi pie līdzīga secinājuma un konstatējusi vajadzību novērst neatbilstības, nepilnības un trūkumus, izmantojot plašu pasākumu klāstu, tostarp likumdošanas pasākumus; turklāt norāda, ka jaunā pieeja likumīgai migrācijai palīdz samazināt neatbilstīgu migrāciju, kas apdraud trešo valstu valstspiederīgos, kuri meklē darbu Savienībā, un kurai var būt negatīva ietekme uz dalībvalstu darba tirgiem;

7.  ir informēts, ka pašreizējais Savienības likumīgas migrācijas tiesiskais regulējums tika daļēji izstrādāts, lai novērstu darbaspēka ekspluatāciju un aizsargātu trešo valstu valstspiederīgo darba ņēmēju tiesības; tomēr norāda, ka spēkā esošajām direktīvām ir bijusi tikai ierobežota ietekme uz darbaspēka ekspluatācijas novēršanu un ka migrējošie darba ņēmēji joprojām saskaras ar nevienlīdzīgu attieksmi un darbaspēka ekspluatāciju; prasa Savienībai saskaņoti rīkoties, lai novērstu šādu nevienlīdzīgu attieksmi un ekspluatāciju; uzskata, ka termiņuzturēšanās atļauju izmantošana ekspluatācijas gadījumos ir laba prakse, kas būtu jāveicina visā Savienībā; uzsver, ka ir vajadzīgi pasākumi, lai uzlabotu darbavietu uzraudzības pieejamību un efektivitāti; uzsver, ka ir jāievieš efektīvi sūdzību iesniegšanas mehānismi, lai aizsargātu visus migrējošos darba ņēmējus pret ekspluatāciju saskaņā ar 2009. gada Direktīvas par sankcijām pret darba devējiem(14), kam jo īpaši būtu jāgarantē tiesu iestāžu un tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektīva pieejamība, tādējādi nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

Vienkāršotas pieejas pieņemšana

8.  norāda, ka pašreizējais tiesiskais regulējums un spēkā esošo direktīvu atšķirīgā īstenošana dalībvalstīs ir iemesls daudzām neatbilstībām attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem tādos jautājumos kā vienlīdzīga attieksme, nosacījumi par ieceļošanu un atkārtotu ieceļošanu valstī, darba atļaujas, uzturēšanās statuss, ES iekšējā mobilitāte, sociālais nodrošinājums, kvalifikāciju atzīšana un ģimenes atkalapvienošanās; norāda, ka šīs neatbilstības var kavēt integrāciju; turklāt uzsver, ka šīs neatbilstības rada grūtības arī uzņēmumiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos(15), un vietējām iestādēm, kas sniedz integrācijas pakalpojumus; prasa valsts līmenī izplatīt uzņēmumiem attiecīgu informāciju;

9.  uzsver pievienoto vērtību, ko sniedz visaptverošs Savienības likumīgas migrācijas tiesiskais regulējums kā daļa no holistiskas pieejas migrācijai, jo tas sniedz iespējas, izmantojot likumīgus un drošus ceļus ar darbu saistītai migrācijai, uzlabo trešo valstu valstspiederīgo piekļuvi Savienības darba tirgum, veicina sakārtotāku migrāciju, piesaista darba ņēmējus, studentus un uzņēmumus, kas ir vajadzīgi ES un valstu darba tirgos, palīdz vājināt kontrabandistu un cilvēku tirgotāju noziedzīgo uzņēmējdarbības modeli, nodrošina, ka tiek ievērotas trešo valstu valstspiederīgo darba ņēmēju pamattiesības, tiek uzlabota piekļuve pienācīgiem darba apstākļiem, kā arī tiek veicināta vienlīdzīga sieviešu un vīriešu integrācija; uzskata, ka šāda holistiska pieeja dod labumu trešo valstu valstspiederīgo darba ņēmējiem un viņu ģimenēm, uzņēmējkopienām un piederības valstīm;

10.  atkārtoti uzsver, ka pašreizējā tiesiskā regulējuma labāka un konsekventāka īstenošana, spēkā esošajās direktīvās paredzēto tiesību ievērošanas uzlabošana un labāka informācijas izplatīšana izpratnes veicināšanai par piemērojamām procedūrām ir pirmie praktiskie pasākumi, kas jāveic;

11.  iesaka vienkāršot un saskaņot tiesisko regulējumu, saskaņojot spēkā esošajās likumīgas migrācijas direktīvās ietvertos noteikumus par pieteikšanās procedūrām, uzņemšanas un atteikuma iemesliem, procesuālajām garantijām, vienlīdzīgu attieksmi, piekļuvi darba tirgum, tostarp tiesībām mainīt darba devēju, ģimenes atkalapvienošanos saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru un ES iekšējo mobilitāti;

12.  atzinīgi vērtē Komisijas plānoto Vienotās atļaujas direktīvas pārskatīšanu; ierosina paplašināt direktīvas darbības jomu un piemērošanu, lai aptvertu plašāku darba ņēmēju kategoriju; turklāt atzinīgi vērtē Komisijas plānoto Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvas pārskatīšanu, kas sniedz iespēju uzlabot mobilitāti un vienkāršot un saskaņot procedūras; ar nepacietību gaida plānoto Komisijas īstenošanas ziņojumu par Sezonas darba ņēmēju direktīvu, kurā būtu sīki jāapskata noteikumi par uzturēšanās statusu, vienlīdzīgu attieksmi un maksimālo uzturēšanās ilgumu; aicina Komisiju apsvērt minētās direktīvas leģislatīvu pārskatīšanu pēc tās novērtēšanas; aicina Komisiju ierosināt atbilstošus likumdošanas pasākumus, lai uzlabotu spēkā esošās direktīvas, saskaņojot tās ar vislabvēlīgākajiem noteikumiem;

ES iekšējās mobilitātes uzlabošana

13.  uzsver, ka trešo valstu valstspiederīgo ES iekšējā mobilitāte ir ES likumīgas migrācijas politikas būtiska sastāvdaļa, jo tā nodrošina skaidru pievienoto vērtību, ko nav iespējams sasniegt dalībvalstu līmenī; atgādina, ka darba ņēmēju brīva pārvietošanās palīdz saskaņot ES darba tirgu pieprasījumu ar piedāvājumu un var arī veicināt darba tirgus pielāgošanu un vispārējo ekonomikas izaugsmi krīzes laikā;

14.  aicina dalībvalstis uzlabot koordināciju starp valstu iestādēm saistībā ar shēmām par trešo valstu valstspiederīgo mobilitāti ES iekšienē; norāda, ka ir jāatvieglo datu, statistikas un pierādījumu vākšana, jāuzlabo informācijas apmaiņa, koordinācija un sadarbība starp valstu iestādēm, lai uzlabotu acquis efektivitāti un lietderību un pēc iespējas pilnīgāk izmantotu ES pievienoto vērtību;

15.  uzsver, ka saskaņotāki un elastīgāki noteikumi, kas veicina ES iekšējo mobilitāti, darbotos kā pamudinājums trešo valstu valstspiederīgajiem, pozitīvi ietekmētu darba devējus un palīdzētu dalībvalstīm novērst nepilnības darba tirgū un sekmēt ekonomisko izaugsmi; turklāt uzsver, ka lielāka ES iekšējā mobilitāte ļautu uzlabot to trešo valstu valstspiederīgo integrācijas izredzes, kuri jau atrodas Eiropas Savienībā;

16.  norāda, ka nesen pieņemtās direktīvas par studentiem, pētniekiem un uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem piešķir trešo valstu valstspiederīgajiem plašākas mobilitātes tiesības nekā agrāk pieņemtās likumīgas migrācijas direktīvas, piemēram, sākotnējā Zilās kartes un Pastāvīgo iedzīvotāju direktīva;

17.  kā pirmo soli vienkāršošanas virzienā iesaka spēkā esošajās likumīgas migrācijas direktīvās paplašināt tiesības uz ES iekšējo mobilitāti; atkārtoti uzsver, ka Komisijai būtu jāierosina atbilstoši likumdošanas pasākumi;

Talantu kopfonda izveide

18.  uzsver, ka ir vajadzīgi jauni instrumenti, lai palīdzētu darba devējiem atrast potenciālos darba ņēmējus, novērst darbaspēka trūkumu darba tirgū un atvieglot trešo valstu kvalifikāciju un prasmju atzīšanu Savienības līmenī; uzsver, ka darba devējiem un trešo valstu valstspiederīgajiem ir vajadzīga pilnīgāka informācija par likumīgu migrāciju uz ES un ka ir jāpaplašina strukturēts un jēgpilns dialogs par likumīgu migrāciju ar attiecīgām trešām valstīm;

19.  ierosina izveidot ES talantu kopfondu un atbilstošu platformu, kas darbotos kā vienas pieturas aģentūra trešo valstu darba ņēmējiem, ES darba devējiem un valstu administrācijām; norāda, ka Komisija plāno izpētīt iespēju šāda talantu kopfonda izveidei; iesaka kopfondam aptvert visas mazkvalificētu, vidēji un augsti kvalificētu darba ņēmēju nodarbinātības nozares, kā arī algotu un pašnodarbinātu darbaspēku, tostarp mazos un vidējos uzņēmumos un jaunizveidotos uzņēmumos; norāda, ka valsts nodarbinātības dienestu iesaistīšana šādā platformā gan ES, gan izcelsmes valstīs, tostarp vietējā līmenī, varētu palīdzēt uzlabot partnerības un veidot uzticēšanos starp dalībvalstīm un trešām valstīm, radīt investīcijām labvēlīgu vidi un atbilstošāk reaģēt uz nodarbinātības vajadzībām vai darbaspēka trūkumu; iesaka veicināt trešo valstu dalību šādā talantu kopfondā, piemēram, tiešsaistē vai ar ES un dalībvalstu diplomātisko pārstāvniecību starpniecību;

20.  uzsver, ka šāds ES talantu kopfonds varētu būt svarīgs jauns instruments, lai saskaņotu un pārvaldītu prasmju piedāvājumu ar valstu darba tirgiem, un ka ES varētu būt nozīmīga loma šāda instrumenta izveidē, uzraudzībā un pārraudzībā, tostarp izmantojot finansējumu un zināšanu apmaiņu; iesaka platformu izmantot, lai precizētu un labāk saskaņotu izglītības un apmācības prasības starp iesaistītajām dalībvalstīm un trešām valstīm; uzskata, ka saskaņota ES līmeņa sistēma pieteikumiem, pamatojoties uz šo talantu kopfondu, palīdzētu samazināt birokrātiju dalībvalstu līmenī; uzskata, ka ES var būt svarīga loma kandidātu kvalifikācijas, valodu līmeņa un prasmju iepriekšējas pārbaudes veikšanā; uzsver — lai trešās valstīs un iesaistītajās dalībvalstīs popularizētu talantu kopfondu un darbinieku piemeklēšanas platformu, būtu svarīgi mērķtiecīgi izplatīt informāciju;

21.  iesaka atvieglot, paātrināt, padarīt taisnīgāku un racionalizēt diplomu, sertifikātu un citu profesionālo kvalifikāciju, tostarp trešās valstīs formālā un neformālā ceļā iegūtu prasmju, novērtēšanu, savstarpēju atzīšanu un sertificēšanu dalībvalstīs, īstenojot paātrinātas procedūras un sekmējot informācijas pieejamību; uzskata, ka tas stiprinātu ES iekšējo mobilitāti; uzsver, ka Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūra nodrošina labu pamatu, lai trešo valstu kvalifikācijas sistēmas sasaistītu ar vienotu ES atsauces sistēmu;

22.  uzskata, ka dalībvalstīm nekavējoties jāievieš mehānismi un pasākumi profesionālās pieredzes un neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanai saskaņā ar Padomes 2012. gada ieteikumu(16); uzsver, ka valstu iestādēm ir jāapmainās ar paraugpraksi; uzskata, ka ir svarīgi iesaistīt attiecīgās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, sociālos partnerus un diasporas tīklus un pašus trešo valstu valstspiederīgos darba ņēmējus, kā arī vietējās iestādes un starptautiskās organizācijas (jo īpaši Starptautisko Migrācijas organizāciju (IOM), Starptautisko Darba organizāciju (SDO) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (ESAO)) diskusijās par prasmju definīciju, kurā būtu jāiekļauj apmācība darbavietā, neformālā kvalifikācija un darba pieredze;

Attiecību ar trešām valstīm stiprināšana un likumīgu migrācijas ceļu veicināšana

23.  uzsver, ka, ņemot vērā ES iedzīvotāju novecošanu un darbaspēka samazināšanos, darbaspēka mobilitātes shēmas var stimulēt ES darba tirgus un veicināt ekonomikas izaugsmi;

24.  atbalsta globālu un reģionālu sadarbību migrācijas jomā, kas ir veids kā stiprināt likumīgu migrācijas ceļu pieejamību un elastību; joprojām uzskata, ka atbilstošu likumīgas migrācijas kanālu stiprināšana palīdzētu mazināt neatbilstīgu migrāciju, vājinātu noziedzīgu kontrabandistu uzņēmējdarbības modeli, mazinātu cilvēku tirdzniecību un darbaspēka ekspluatāciju, uzlabotu vienlīdzīgas iespējas visiem darba ņēmējiem un piedāvātu likumīgu ceļu tiem, kas apsver migrēšanu uz Savienību; šajā sakarībā aicina Komisiju, iespējams, ar Eiropas Darba iestādes starpniecību reglamentēt visu darbā pieņemšanas aģentūru darbību;

25.  uzskata, ka plašāks migrācijas dialogs, piemēram, regulāri samiti starp ES un daudzām trešām valstīm, varētu veicināt ES darba tirgu vajadzību apmierināšanu un līdzsvarotu partnerību izveidi, tostarp pēc uzņēmumu un pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas, kas var palīdzēt sagatavoties trešo valstu valstspiederīgo integrācijai galamērķa valsts darba tirgū un var veicināt iegūto prasmju ilgtspējīgu pārnesi starp izcelsmes un galamērķa valstīm; uzsver, ka varētu smelties iedvesmu spēkā esošajos uz prasmēm balstītajos nolīgumos par talantu partnerību izveidi, kas ļauj galamērķa valstij tieši iesaistīties to trešo valstu valstspiederīgo prasmju kopuma veidošanā, kurus potenciāli interesē migrācija uz ES, tostarp izveidojot apmācības iespējas un programmas trešām valstīm, un pievērsties nepieciešamībai nodrošināt pārredzamību partnerībās ar trešām valstīm, tostarp iesaistot sociālos partnerus;

26.  uzsver, cik svarīga nozīme ir naudas pārvedumiem un priekšrocībām, ko gan sūtītājām, gan saņēmējām valstīm sniedz droša, likumīga un sakārtota migrācija; atbalsta centienus risināt intelektuālā darbaspēka emigrācijas un imigrācijas problēmas, turpinot izstrādāt instrumentus, kas veicina cirkulāro migrāciju; šajā sakarībā aicina Komisiju analizēt citu valstu izmantoto modeļu priekšrocības un trūkumus, piemēram, uz punktiem balstītu sistēmu un uz interešu izpausmi balstītus modeļus; lai atvieglotu cirkulāro migrāciju, iesaka ieviest vēlamo mobilitāti un piekļuvi atjaunojamām atļaujām, atkārtotas ieceļošanas tiesības un pagarināt trešo valstu valstspiederīgo atļauto prombūtnes periodu, lai viņi varētu atgriezties savā izcelsmes valstī;

ES tiesiskā regulējuma uzlabošana

27.  atgādina, ka ES pašlaik atpaliek globālajā sacensībā par talantiem; norāda, ka vienīgais priekšlikums par likumīgu darbaspēka migrāciju, ko iesniedza iepriekšējā Komisija, bija pārskatīt Zilās kartes direktīvu; joprojām tiecas panākt Zilās kartes direktīvas jēgpilnu un būtisku pārskatīšanu, lai nodrošinātu pievienoto vērtību saskaņotības, prasmju atzīšanas, procedūru vienkāršošanas un ES iekšējās mobilitātes veicināšanas ziņā;

28.  uzsver, ka, apsverot ES tiesiskā regulējuma turpmāko attīstību, ir vajadzīgs strukturēts dialogs un apspriešanās ar ieinteresētajām personām, tostarp attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, sociālajiem partneriem un diasporas tīkliem, pašiem trešo valstu valstspiederīgajiem darba ņēmējiem un vietējām iestādēm, kā arī starptautiskām organizācijām (jo īpaši IOM, SDO un ESAO);

29.  uzskata, ka ES un valstu likumīgas migrācijas politikai būtu jāpievērš uzmanība darbaspēka un prasmju trūkumam darba tirgū; šajā nolūkā aicina Komisiju analizēt nepilnības darba tirgus testos un darbaspēka migrācijas shēmās, kas neapmierina reālās darba tirgus vajadzības; iesaka Savienībai izstrādāt tiesisko regulējumu, kas lielākā mērā aptvertu trešo valstu valstspiederīgos, kuri meklē mazkvalificētu vai vidēji kvalificētu darbu(17);

30.  šajā saistībā norāda, ka trešo valstu valstspiederīgie bieži tiek nodarbināti mājas aprūpes un mājsaimniecības pakalpojumu jomā(18); norāda, ka šajā nozarē lielākā daļa darba ņēmēju ir sievietes; aicina ES un tās dalībvalstis ratificēt SDO Konvenciju Nr. 189 par mājsaimniecībās nodarbinātajām personām un nodrošināt nodarbinātības standartu pilnīgu piemērošanu; turklāt aicina Komisiju apsvērt likumdošanas pasākumus šajā jomā;

31.  aicina Komisiju izstrādāt ES mēroga shēmu, lai atvieglotu pašnodarbinātu personu, uzņēmēju un jaunuzņēmumu (lai sekmētu inovācijas), kā arī gados jaunāku trešo valstu valstspiederīgo, kuri nav ieguvuši oficiālu kvalifikāciju, pārrobežu darbību un piesaistītu tos, izmantojot, piemēram, darba meklēšanas un apmācības vīzes, ņemot vērā Europass platformas pakalpojumus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2018/646(19);

32.  atzīst, ka nozaru direktīvas nav panaceja ne attiecībā uz ES darba tirgus vajadzībām, ne likumīgas migrācijas jautājumu kopumā, vienlaikus atzīstot, ka lielākajā daļā dalībvalstu ir valstu shēmas darbaspēka migrantu piesaistīšanai; uzskata, ka vidējā termiņā ES ir jāatkāpjas no nozaru pieejas un jāpieņem imigrācijas kodekss, kurā būtu izklāstīti plaši noteikumi, kas reglamentētu visu to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos, kuri meklē darbu Savienībā, un saskaņotu šo trešo valstu valstspiederīgo un viņu ģimeņu tiesības;

33.  norāda, ka šāds visaptverošs tiesību akts novērstu pašreizējo neviendabīgo procedūru jautājumu, atceltu dalībvalstīs noteiktās atšķirīgās prasības un nodrošinātu tik ļoti vajadzīgo noteikumu vienkāršošanu un saskaņošanu, nediskriminējot nevienu nodarbinātības sektoru, ne arī darba ņēmēju kategoriju; turklāt uzskata, ka šāds instruments atvieglotu sadarbību starp dalībvalstīm un starp ES un trešām valstīm;

o
o   o

34.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 58, 15.2.2018., 9. lpp. (2) PE573.223v01-00. (3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0176. (4) OV L 186, 11.7.2019., 21. lpp. (5) OV L 155, 18.6.2009., 17. lpp. (6) OV L 343, 23.12.2011., 1. lpp. (7) OV L 94, 28.3.2014., 375. lpp. (8) OV L 157, 27.5.2014., 1. lpp. Uzņēmuma ietvaros pārceltus darbiniekus uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību ārpus ES, norīko darbā uzņēmumā, kurš pieder tai pašai uzņēmumu grupai un veic uzņēmējdarbību ES. (9) OV L 132, 21.5.2016., 21. lpp. (10) Padomes Direktīva 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV L 251, 3.10.2003., 12. lpp.). (11) Padomes Direktīva 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV L 16, 23.1.2004., 44. lpp.). (12) Politikas departamenta C pētījumi par jaunu tiesību aktu izstrādāšanas iespējām darbaspēka migrācijas jomā uz ES un par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā. (13) F. Fasani un J. Mazza, Immigrant Key Workers: their Contribution to Europe's COVID-19 Response (Svarīgākie darba ņēmēji, kuri ir imigranti, viņu ieguldījums Eiropas reakcijā uz Covid-19), Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga, 2020. g. (14) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/52/EK (2009. gada 18. jūnijs), ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi (OV L 168, 30.6.2009., 24. lpp.). (15) Atbilstības pārbaudē tika identificētas šādas galvenās jomas, kurās ir visvairāk iekšējās saskaņotības problēmu: pieteikšanās procedūras, uzņemšanas un uzturēšanās nosacījumi (tostarp noraidīšanas un atsaukšanas iemesli), vienlīdzīgas attieksmes nosacījumi, ES iekšējā mobilitāte un ģimenes atkalapvienošanās. (16) Padomes Ieteikums (2012. gada 20. decembris) par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu (OV C 398, 22.12.2012., 1. lpp.). (17) Sk., piemēram, Eiropas migrācijas tīkls, Determining labour shortages and the need for labour migration from third countries in the EU (Darbaspēka iztrūkuma un vajadzības pēc darbaspēka migrācijas no trešām valstīm Eiropas Savienībā noteikšana), Eiropas Komisija, Brisele, 2015. gads. (18) Sk. arī EPRS, The cost of non-Europe in the area of legal migration (Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas likumīgas migrācijas jomā), Eiropas Parlaments, Brisele, 2019.g., 21.-22. lpp. (19) Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums (ES) 2018/646 (2018. gada 18. aprīlis) par kopēju sistēmu labāku pakalpojumu sniegšanai attiecībā uz prasmēm un kvalifikācijām (Europass) (OV L 112, 2.5.2018., 42. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2021. gada 20. maija rezolūcija par Eiropas digitālās nākotnes veidošanu: šķēršļu novēršana digitālā vienotā tirgus darbībā un mākslīgā intelekta izmantošanas uzlabošana Eiropas patērētājiem (2020/2216(INI))

P9_TA(2021)0261 A9-0149/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra paziņojumu “Eiropas digitālās nākotnes veidošana” (COM(2020)0067),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra balto grāmatu “Mākslīgais intelekts. Eiropiska pieeja — izcilība un uzticēšanās” (COM(2020)0065),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra “Ziņojumu par mākslīgo intelektu, lietu internetu un robotiku drošuma un atbildības aspektā” (COM(2020)0064),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “Vienotā tirgus šķēršļu apzināšana un mazināšana” (COM(2020)0093),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “Ilgtermiņa rīcības plāns vienotā tirgus noteikumu labākai īstenošanai un izpildei” (COM(2020)0094),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 13. novembra paziņojumu “Jaunā patērētāju tiesību aizsardzības programma — Patērētāju noturības stiprināšana, lai panāktu ilgtspējīgu atveseļošanos” (COM(2020)0696),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 25. aprīļa paziņojumu “Mākslīgais intelekts Eiropai” (COM(2018)0237),

–  ņemot vērā pēc Komisijas pasūtījuma McKinsey & Company 2020. gada februārī sagatavoto darba dokumentu “Shaping the digital transformation in Europe” (“Digitālās pārveides gatavošana Eiropā”)(1),

–  ņemot vērā digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksa (DESI) 2020. gada ziņojumus un Eirobarometra īpašos rezultātus “Attieksme pret digitalizācijas ietekmi uz ikdienas dzīvi”(2),

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 9. jūnija secinājumus par Eiropas digitālās nākotnes veidošanu,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra paziņojumu “Eiropas Datu stratēģija” (COM(2020)0066),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (“Direktīva par elektronisko tirdzniecību”)(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 3. decembra Direktīvu 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju)(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK par maldinošu reklāmu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”)(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvu 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (“Vispārīgā datu aizsardzības regula”)(9),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par virzību uz Digitālā vienotā tirgus aktu(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28. februāra Regulu (ES) 2018/302, ar ko novērš nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu un citus diskriminācijas veidus iekšējā tirgū klientu valstspiederības, dzīvesvietas vai uzņēmējdarbības veikšanas vietas dēļ un groza Regulas (EK) Nr. 2006/2004 un (ES) 2017/2394 un Direktīvu 2009/22/EK(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 2. oktobra Regulu (ES) 2018/1724, ar ko izveido vienotu digitālo vārteju, lai sniegtu piekļuvi informācijai, procedūrām un palīdzības un problēmu risināšanas pakalpojumiem, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1024/2012(12),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 27. novembra Direktīvu (ES) 2019/2161, ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES attiecībā uz Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu labāku izpildi un modernizēšanu(13),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 17. aprīļa Direktīvu (ES) 2019/882 par produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasībām(14),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 17. aprīļa Direktīvu (ES) 2019/790 par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK(15),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES) 2019/1150 par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos(16),

–  ņemot vērā 2020. gada 12. februāra rezolūciju par automatizētiem lēmumu pieņemšanas procesiem: patērētāju aizsardzības un preču un pakalpojumu brīvas aprites nodrošināšana(17),

–  ņemot vērā 2020. gada 20. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par digitālo pakalpojumu tiesību aktu: vienotā tirgus darbības uzlabošana(18),

–  ņemot vērā 2020. gada 20. oktobra rezolūciju par intelektuālā īpašuma tiesībām saistībā ar mākslīgā intelekta tehnoloģiju attīstību(19),

–  ņemot vērā 2020. gada 20. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par mākslīgā intelekta, robotikas un saistīto tehnoloģiju ētisko aspektu satvaru(20),

–  ņemot vērā 2020. gada 20. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par mākslīgajam intelektam piemērojamo civiltiesiskās atbildības režīmu(21),

–  ņemot vērā tā 2021. gada 20. janvāra rezolūciju par vienotā tirgus stiprināšanu: pakalpojumu brīvas aprites nākotne(22),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, Juridiskās komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A9‑0149/2021),

A.  tā kā vienotajā tirgū joprojām pastāv šķēršļi un tie ir jānovērš, lai pilnībā īstenotu tā potenciālu, un tā kā vienotai antropocentriskai ES pieejai ir būtiska nozīme tā sekmīgā īstenošanā;

B.  tā kā digitalizācija var radīt ievērojamu pievienoto vērtību vienotajam tirgum kopumā un ir svarīga gan Eiropas patērētājiem, gan tradicionālajām un netradicionālajām nozarēm, kā arī var sniegt konkurences priekšrocības globālajā tirgū;

C.  tā kā digitālais vienotais tirgus tradicionālajiem tirgiem rada dažādas problēmas, būtu jāievēro princips “kas ir nelikumīgs bezsaistē, ir nelikumīgs tiešsaistē”;

D.  tā kā uz MI zināmā mērā jau attiecas spēkā esošās tiesību aktu prasības;

E.  tā kā ir jāveido sabiedrības uzticēšanās MI, automātiski paredzot pilnībā ievērot cilvēktiesības, datu aizsardzību un drošību, un veicinot inovāciju Eiropā;

F.  tā kā Baltajā grāmatā par mākslīgo intelektu lauksaimniecība ir atzīta par vienu no nozarēm, kurās MI var palielināt efektivitāti, un viens no turpmākās kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) vispārējiem mērķiem ir veicināt viedu lauksaimniecību; tā kā MI pētniecībai un darbam lauksaimniecības un zootehnikas jomā ir potenciāls palielināt nozares pievilcību jauniešiem un uzlabot lauksaimniecības rādītājus apgabalos ar dabas ierobežojumiem, kā arī dzīvnieku labturību un produktivitāti; tā kā stratēģija “No lauka līdz galdam” un biodaudzveidības stratēģija, kas izstrādāta, lai palīdzētu lauksaimniekiem kultivēt kvalitatīvu produkciju un līdz 2030. gadam samazināt barības vielu zudumus un pesticīdu un mēslošanas līdzekļu izmantošanu;

G.  tā kā digitālā pārkārtošanās prasa lielākas investīcijas digitālās ekonomikas galvenajos veicinātājos un koordināciju ar zaļās pārkārtošanās politikām;

H.  tā kā MI sniedz daudzus ieguvumus, bet rada arī konkrētus riskus;

I.  tā kā ES dalībvalstīm un ES iestādēm saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un Eiropas Cilvēktiesību konvenciju ir pienākums nodrošināt, ka, izmantojot jaunas un topošas tehnoloģijas, netiek nepamatoti ierobežotas nevienas personas tiesības uz privātumu, datu aizsardzību, vārda brīvību un pulcēšanās brīvību, kā arī diskriminācijas aizliegums, cieņa un citas pamattiesības;

J.  tā kā MI izmantošana arī rada riskus un bažas par persondatu vākšanas, izmantošanas un izplatīšanas ētiskumu, apmēru un pārredzamību;

1.daļa: šķēršļu novēršana digitālā vienotā tirgus darbībā

1.  uzskata, ka ES digitālajai politikai būtu jārada vai jāatbalsta galvenie pamati, kas nepieciešami, lai Eiropas publiskais un privātais sektors kļūtu par pasaules līderiem uzticamas un antropocentriskas digitālās inovācijas jomā; uzskata, ka digitālais vienotais tirgus ir viens no šādiem pamatiem un tā mērķis ir pilnībā nodrošināt jauno tehnoloģiju potenciālu, likvidējot nepamatotus valstu šķēršļus, nodrošinot juridisko skaidrību patērētājiem un uzņēmumiem, sniedzot labumu Eiropas iedzīvotājiem un stiprinot konkurenci; uzskata, ka labāk organizēta un vienota Eiropas pieeja tirgus integrācijai un saskaņošanai var veicināt šo rezultātu; uzskata, ka, lai to panāktu, ir vajadzīgi turpmāki pasākumi gan dalībvalstu, gan ES līmenī;

2.  uzsver, cik svarīgs ir pilnībā funkcionējošs digitālais vienotais tirgus, kas nodrošina priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem, un prasa, lai MVU tiktu atbalstīti to digitālajā pārveidē, un sagaida, ka Komisija pirms tiesību aktu ierosināšanas ieviesīs MVU atbilstības pārbaudi;

3.  uzskata, ka ES pieejai digitalizācijai ir pilnībā jāatbilst pamattiesībām, patērētāju aizsardzībai, tehnoloģiskajai neitralitātei, tīkla neitralitātei un datu aizsardzības noteikumiem, iekļautībai un nediskriminācijai;

4.  uzskata, ka digitalizācija un jaunās tehnoloģijas, piemēram, MI, var palīdzēt sasniegt ES industriālās stratēģijas un zaļā kursa mērķus un pārvarēt dažas no Covid-19 krīzes radītajām grūtībām; turklāt uzskata, ka savstarpēji pastiprinoša politikas pieeja attiecībā uz zaļo kursu, rūpniecības stratēģiju un digitalizāciju varētu palīdzēt gan sasniegt to mērķus, gan arī veicināt ES līderību tehnoloģiju jomā; norāda uz digitālo risinājumu, piemēram, tāldarba un MI lietotņu, potenciālu atbalstīt personu ar invaliditāti dalību digitālajā vienotajā tirgū; uzskata, ka Covid-19 krīze arī sniedz iespēju paātrināt digitalizāciju un ka digitalizācijai ir jākalpo sabiedrības interesēm kopumā; uzskata, ka digitālā pārkārtošanās varētu palīdzēt apmierināt ES pilsētu, lauku un izolētu reģionu vajadzības;

5.  atzīmē jauno tehnoloģiju potenciālu pārejā uz aprites un ilgtspējīgu ekonomiku, atvieglojot aprites uzņēmējdarbības modeļu ieviešanu, veicinot datu apstrādes un uzglabāšanas sistēmu energoefektivitāti, palīdzot veidot ilgtspējīgākas vērtības ķēdes un optimizējot resursu izmantošanu;

6.  aicina Komisiju zaļā kursa īstenošanā veicināt un atbalstīt ilgtspējīgu tehnoloģiju ieviešanu un attīstību, tostarp novērtējot datu koplietošanas ietekmi uz vidi, un infrastruktūru, kas nepieciešama, lai nodrošinātu ilgtspējīgu digitālo izvēršanu;

7.  uzsver — lai pilnībā atraisītu Zaļā kursa potenciālu, izšķiroša nozīme būs apmaiņas iespējamībai ar būtiskiem un precīzi definētiem datu kopumiem un piekļuvei tiem; aicina Komisiju novērtēt, kuras datu kopas ir būtiskas šim nolūkam;

8.  uzskata, ka būtu jāizbeidz prakse, kas apdraud patērētāju tiesības, datu aizsardzību un darba tiesības;

9.  uzsver, ka Komisijai vajadzētu izvēlēties līdzsvarotu, atbilstošu nākotnes vajadzībām un uz pierādījumiem balstītu pieeju likumdošanai, kuras pamatā būtu subsidiaritātes princips, kas rada digitālo vienoto tirgu, kurš nodrošina sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, ir konkurētspējīgs, pieejams, tehnoloģiski neitrāls, inovācijai labvēlīgs, antropocentrisks un uzticams un kurš veido drošu datu sabiedrību un ekonomiku;

10.  uzsver, ka attiecībā uz nodokļu uzlikšanu digitālajai ekonomikai un tradicionālajai ekonomikai būtu jādominē vienlīdzīgiem nosacījumiem, meklējot kopīgu izpratni par to, kur tiek radīta vērtība;

11.  norāda, ka attiecīgos gadījumos MVU un citi ekonomikas dalībnieki varētu gūt labumu, izmantojot sadarbības modeļus, piemēram, atvērto pirmkodu un atvērtās programmatūras, atkarībā no dažādām situācijām vai konteksta, ņemot vērā potenciālās priekšrocības, kiberdrošību, privātumu un datu aizsardzību un neskarot piemērojamos tiesību aktus; uzskata, ka tas var palīdzēt sasniegt Eiropas stratēģisko autonomiju digitālajā jomā;

12.  aicina Komisiju turpmākajos tiesību aktu priekšlikumos ievērot tās vadošos principus un novērst digitālā vienotā tirgus sadrumstalotību, likvidēt jebkādus nepamatotus šķēršļus un nevajadzīgas administratīvās prasības, atbalstīt inovāciju, jo īpaši attiecībā uz MVU, un izmantot atbilstīgus stimulus, kas rada vienlīdzīgus konkurences apstākļus un vienlīdzīgu piekļuvi investīciju iespējām;

13.  prasa Komisijai nodrošināt gan pašreizējo, gan visu jauno tiesību aktu prasību efektīvu un lietderīgu izpildi; uzskata, ka izpildei ir efektīvi jādarbojas pāri robežām un starp nozarēm, ciešāk sadarbojoties iestādēm un pienācīgi ņemot vērā katras iestādes speciālās zināšanas un attiecīgo kompetenci; uzskata, ka Komisijai būtu jāizstrādā norādes, kas nodrošinātu koordināciju attiecībā uz visām jaunajām regulatīvajām prasībām MI jomā vai ar to saistītajās jomās;

14.  aicina Komisiju, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām, virzīties uz inovācijām un patērētājiem draudzīgu regulatīvo vidi, stiprinot finansiālo un institucionālo atbalstu Eiropas digitālajai ekonomikai, izmantojot šādus pasākumus: investīcijas izglītībā, pētniecībā un izstrādē, atbalsts inovācijām Eiropā, apjomīgāka un plašāka piekļuve viegli nolasāmiem un sadarbspējīgiem augstas kvalitātes rūpniecības un publiskajiem datiem, digitālās infrastruktūras attīstīšana, digitālo prasmju vispārējas pieejamības labāka nodrošināšana iedzīvotājiem, tehnoloģiskās līderības veicināšana uzņēmējdarbības vidē un samērīgas un saskaņotas normatīvās vides izveide;

15.  uzskata, ka vieds publiskais iepirkums, piemēram, Eiropas GovTech platforma, var palīdzēt atbalstīt digitālo attīstību visā ES;

16.  uzskata, ka MI un citu svarīgu jauno tehnoloģiju jomā ir nepieciešamas ievērojamas investīcijas un publiskā un privātā sektora partnerības; atzinīgi vērtē ES finansējuma programmu izmantošanu mūsu sabiedrības un rūpniecības digitalizācijas atbalstam, ciktāl tās balstās uz efektivitātes, pārredzamības un iekļautības principiem; prasa saskaņoti izmantot dažādus fondus, lai maksimāli palielinātu sinerģiju starp programmām; ierosina noteikt stratēģiskas prioritātes attiecībā uz fondiem nepieciešamās digitālās infrastruktūras izveidei; prasa NextGenerationEU, kā arī publiskajiem un privātajiem finansētājiem palielināt investīcijas, kas atbilstu ES mērķim kļūt par pasaules tehnoloģiju līderi, padziļināt pētniecību un zināšanas un pilnībā izmantot digitalizācijas sniegtās priekšrocības visiem sabiedrības locekļiem;

17.  uzskata, ka MI ir īpašs izaicinājums MVU un ka nevajadzīgas sarežģītās normatīvās prasības var nesamērīgi ietekmēt to konkurētspēju; uzskata, ka pārejai uz MI risinājumiem vajadzētu dot labumu šiem uzņēmumiem, un jaunajiem tiesību aktiem par MI izmantošanu nevajadzētu radīt nepamatotu birokrātisku slogu, kas apdraud to konkurētspēju tirgū;

18.  aicina Komisiju nodrošināt plašāku investīciju koordināciju NextGenerationEU atveseļošanas plānā; aicina Komisiju šajā plānā ierosināt konkrētus pasākumus, lai Eiropas Savienībā atbalstītu ļoti ietekmīgas tehnoloģijas un infrastruktūru, piemēram, mākslīgo intelektu, augstas veiktspējas datošanu, kvantisko datošanu, mākoņa infrastruktūru, platformas, viedās pilsētas, 5G un optiskās šķiedras infrastruktūru;

19.  atgādina, ka MVU ir Eiropas ekonomikas pamats un tiem ir vajadzīgs īpašs atbalsts no ES finansēšanas programmām, lai īstenotu digitālo pārkārtošanos; aicina Komisiju un dalībvalstis nostiprināt atbalstu jaunuzņēmumiem un mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MMVU), izmantojot Vienotā tirgus programmu, digitālās inovācijas centrus un Atveseļošanas un noturības mehānismu digitālo tehnoloģiju izstrādē un piemērošanā, lai turpinātu virzīt digitālo pārveidi un tādējādi ļautu tiem pilnībā attīstīt savu digitālo potenciālu un konkurētspēju izaugsmei un nodarbinātībai Eiropā;

20.  norāda, ka salīdzinājumā ar citiem tirgiem Eiropai ievērojami trūkst riska un sagatavošanas kapitāla, kā arī privātā kapitāla finansējuma; uzskata, ka tas bieži vien liek Eiropas jaunuzņēmumiem izvērst darbību trešo valstu tirgos, nevis ES; uzskata, ka tas liedz plašākai Eiropas ekonomikai gūt pēc iespējas lielāku papildu labumu no riska kapitāla, kura izcelsme ir Eiropā; uzsver publisko struktūru neproporcionāli lielo nozīmi pašreizējā inovācijas un pētniecības finansēšanā un būtiskās atšķirības jaunuzņēmumu ekosistēmās un pieejamajā finansējumā starp dalībvalstīm; aicina Komisiju un dalībvalstis ierosināt visaptverošu Eiropas pieeju, lai paplašinātu kapitāla avotus investīcijām tehnoloģiju jomā ES, tostarp atbalsta iniciatīvas komerceņģeļu investīciju, ko veiktu Eiropas privātā sektora līderi, kā arī lai nodrošinātu un atvieglotu riska un sagatavošanas kapitāla pieejamību Eiropas uzņēmumiem un jaunuzņēmumiem;

21.  uzsver, ka programma “Digitālā Eiropa”, kā arī programmas “Apvārsnis Eiropa” un Eiropas infrastruktūras savienošanas programma ir nepieciešamas, lai virzītu Eiropas digitālo pārveidi, un tām būtu jāsaņem pienācīgs finansējums; mudina Komisiju nodrošināt, ka šīs programmas tiek īstenotas pēc iespējas drīz; atgādina, ka dalībvalstīm saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” ir jāpilda savas saistības 3 % no IKP investēt pētniecībā un izstrādē;

22.  aicina Komisiju strādāt pie tā, lai ES ieņemtu līderpozīcijas jauno tehnoloģiju pieņemšanas un standartizācijas procesā, nodrošinot MI antropocentriskumu atbilsmi Eiropas vērtībām, pamata cilvēktiesībām un normām; uzsver, ka ir jāsadarbojas ar standartizācijas organizācijām, nozari un arī ar starptautiskajiem partneriem globālo standartu noteikšanā, ņemot vērā līderības tehnoloģiju jomā un attīstības globālo raksturu; apsver Eiropas Standartizācijas komitejas darbnīcas nolīgumu izmantošanu konkrētās jomās, piemēram, MI un jaunu topošo tehnoloģiju jomā, kā iespēju palielināt efektivitāti saskaņotu standartu izstrādē;

23.  atbalsta Komisijas mērķi palielināt nepersondatu pieejamību un kopīgošanu, lai stiprinātu Eiropas ekonomiku; uzskata, ka, īstenojot šo mērķi, būtu jāņem vērā riski, kas saistīti ar plašāku piekļuvi nepersondatiem, piemēram, deanonimizācijas rezultātā;

24.  uzskata, ka ir nepieciešams stimulēt MVU piekļuvi lielākam datu daudzumam, un prasa nodrošināt, lai stimuli, kas paredzēti MVU piekļuves uzlabošanai nepersondatiem, kurus brīvprātīgā un savstarpēji izdevīgā procesā sagatavojušas citas privātas ieinteresētās personas, atbilstu visiem nepieciešamajiem aizsardzības pasākumiem saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679, kā arī tiesiskajam regulējumam par intelektuālā īpašuma tiesībām;

25.  norāda, ka, sniedzot sabiedriskos pakalpojumus vai slēdzot publiskā iepirkuma līgumus, publiski uzņēmumi rada, vāc un apstrādā ievērojamu daudzumu nepersondatu, kuru komerciāla atkalizmantošana būtu ļoti vērtīga un sniegtu labumu sabiedrībai; mudina Komisiju un dalībvalstis padarīt šādus datus plašāk pieejamus atkalizmantošanai vispārējās interesēs, tādējādi sekmējot Atvērto datu direktīvas mērķu sasniegšanu;

26.  atgādina, ka mums ir vajadzīga datu ekonomika, kas darbojas visā ES, jo tā ir galvenais digitalizācijas veicinātājs; uzskata, ka augsta līmeņa datu aizsardzība uzticamam MI, varētu palīdzēt uzlabot patērētāju uzticēšanos; uzskata, ka ir svarīgi, lai ES garantētu augstu pircēju un attiecīgā gadījumā patērētāju savu datu kontroles līmeni, vienlaikus nodrošinot visaugstāko standartu saglabāšanu attiecībā uz persondatu aizsardzību ar skaidriem un līdzsvarotiem noteikumiem par cita starpā intelektuālā īpašuma tiesībām (IĪT), taču uzskata, ka ir svarīgi saglabāt atvērtību attiecībā uz trešām valstīm un ka ir svarīga nepersondatu brīva pārrobežu plūsma;

27.  ņem vērā digitālo pakalpojumu aktu un digitālo tirgu aktu un uzskata, ka tiem būtu jāpalīdz atbalstīt inovāciju, garantējot augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni un lietotāju tiesību, uzticēšanās un drošības tiešsaistē uzlabošanu; uzsver, ka ir jānodrošina, lai Eiropas tirgus arī turpmāk būtu aktīvs un ļoti konkurētspējīgs;

28.  uzsver, ka patērētāju aizsardzībai vajadzētu ieņemt svarīgu vietu digitālo pakalpojumu tiesību aktā, un ir pārliecināts, ka labāka pārredzamība un uzticamības pārbaude tiešsaistes tirdzniecības vietām uzlabotu produktu drošumu un tādējādi stiprinātu patērētāju uzticēšanos tiešsaistes tirdzniecības vietām;

29.  tāpēc uzsver, ka ir nepieciešama skaidra atbildība par tiešsaistes tirdzniecības vietām, pamatojoties uz proporcionalitātes principu; norāda, ka būtu jāprecizē satura mitināšanas platformu atbildība par tajās pārdotajām vai reklamētajām precēm, lai novērstu juridisko plaisu, kuras dēļ pircēji nevar apmierināt savas leģitīmās prasības saskaņā ar tiesību aktiem vai preču piegādes līgumu, piemēram, tāpēc, ka nav iespējams identificēt primāro pārdevēju, piemēram, uzņēmējdarbības princips “pazīsti savu klientu”;

30.  atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto Jauno patērētāju tiesību aizsardzības programmu un mudina Komisiju vajadzības gadījumā atjaunināt tiesību aktus patērētāju tiesību aizsardzības jomā, lai labāk ņemtu vērā jauno tehnoloģiju ietekmi un iespējamo kaitējumu patērētājiem, īpaši visneaizsargātākajām grupām, kā arī apsverot Covid–19 pandēmijas ietekmi; uzskata, ka Eiropas patērētājiem vajadzētu būt iespējai aktīvi piedalīties digitālajā pārejā un ka patērētāju uzticēšanās un digitālo tehnoloģiju pieņemšana ir atkarīga no viņu tiesību aizsardzības jebkuros apstākļos;

31.  atgādina, ka nepamatota tiešsaistes pakalpojumu ģeobloķēšana ir būtisks šķērslis vienotajam tirgum un nepamatota Eiropas patērētāju diskriminācija; norāda uz Komisijas pirmo ģeobloķēšanas regulas īstermiņa pārskatīšanu un mudina Komisiju turpināt tās novērtēšanu un iesaistīties ieinteresēto personu dialogā, ņemot vērā pieaugošo pieprasījumu pēc pārrobežu piekļuves audiovizuālajiem pakalpojumiem, lai veicinātu kvalitatīva satura apriti visā ES;

32.  atgādina ES pamattiesības uz privātumu un persondatu aizsardzību, tostarp skaidri formulētu informētu piekrišanu, kā noteikts VDAR regulā; norāda, ka piekrišanas pamatā vajadzētu būt saprotamai un viegli pieejamai informācijai par to, kā persondati tiks izmantoti un apstrādāti, un ka tas būtu jāievēro arī tad, ja izmanto algoritmus;

33.  atzinīgi vērtē jauno ES kiberdrošības stratēģiju digitālajai desmitgadei, kas ir neaizstājama, lai nodrošinātu iedzīvotāju uzticēšanos un pilnībā gūtu labumu no inovācijas, savienojamības un automatizācijas digitalizācijas rezultātā, vienlaikus aizsargājot pamattiesības, un aicina efektīvi un ātri īstenot izklāstītos pasākumus;

34.  aicina dalībvalstis nekavējoties īstenot Eiropas Piekļūstamības aktu, lai efektīvi likvidētu šķēršļus iedzīvotājiem ar invaliditāti un nodrošinātu piekļuvi digitālajiem pakalpojumiem, kā arī to sniegšanas nosacījumu piemērotību nolūkā izveidot pilnībā iekļaujošu un pieejamu digitālo vienoto tirgu, kas nodrošina vienlīdzīgu attieksmi un personu ar invaliditāti iekļaušanu; mudina dalībvalstis paplašināt Direktīvas par publiskā sektora struktūru tīmekļvietņu un mobilo lietotņu pieejamību piemērošanu jomās, kas ir atvērtas publiskai lietošanai, jo īpaši veselības, transporta, pasta vai telekomunikāciju nozarē(23);

2.daļa: MI labāka izmantošana Eiropas patērētāju labā

35.  ir pārliecināts, ka MI, ja tas izstrādāts saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem, spēj uzlabot konkrētas jomas Eiropas iedzīvotājiem un sniedz būtiskus ieguvumus un vērtību ekonomikai, drošumam, drošībai, izglītībai, veselības aprūpei, transportam un videi; uzskata, ka ir jānodrošina uz MI balstītu produktu un pakalpojumu drošums, drošība, iekļautība, nediskriminācija, pieejamība un taisnīgums, jo īpaši attiecībā uz patērētāju grupām, kuras uzskata par neaizsargātām, lai neviens netiktu atstāts novārtā un lai to priekšrocības būtu pieejamas visā sabiedrībā;

36.  atzīst, ka, lai gūtu labumu no MI, visiem — Komisijai, dalībvalstīm, privātajam sektoram, pilsoniskajai sabiedrībai un zinātniskajām aprindām — ir efektīvi jāsadarbojas un jārada drošam antropocentriskam MI paredzēta ekosistēma, no kā labumu gūs visa sabiedrība;

37.  norāda — lai gan MI ir labs potenciāls, tas var radīt arī konkrētus lielus riskus tādu problēmu dēļ kā aizspriedumainu datu izmantošana un melnās kastes efekts; uzskata, ka šie riski var izpausties atkarībā no konkrētā konteksta un MI izmantošanas gadījumiem; prasa nodrošināt uz MI balstītu sistēmu izsekojamības procesu pārredzamību un iespēju tos pārskatīt konstatētas diskriminācijas gadījumā;

38.  uzskata, ka papildus dažiem šķēršļiem, kas kavē digitālo tehnoloģiju izstrādi, pieņemšanu un efektīvu regulējumu ES, patērētāju uzticēšanās un paļāvības trūkums var kavēt MI plašo ieviešanu; vērš uzmanību uz to, ka iedzīvotājiem trūkst izpratne par procesiem, ar kuriem progresīvās algoritmiskās un mākslīgā intelekta sistēmas pieņem lēmumus;

39.  norāda, ka patērētājiem ir vajadzīgs skaidrs un paredzams tiesiskais regulējums produktu nepareizas darbības gadījumā;

40.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastāvīgi uzlabot valsts pārvaldes daļu, kas būs atbildīga par turpmāko MI tiesību aktu īstenošanu;

41.  atzinīgi vērtē Komisijas Balto grāmatu par MI un aicina Komisiju izstrādāt kopēju ES tiesisko MI regulējumu, kas būtu antropocentrisks, balstīts uz risku, skaidrs un nākotnes prasībām atbilstošs; uzskata, ka tas ir nepieciešams, lai pārraudzītu automatizētas lēmumu pieņemšanas sistēmas, un tam būtu jāpapildina spēkā esošie tiesību akti, kas attiecas uz MI, un jānodrošina, ka tie ir samērīgi ar riska līmeni;

42.  uzsver vajadzību nodrošināt pienācīgu cilvēka kontroles līmeni pār algoritmu lēmumu pieņemšanu un pienācīgu un efektīvu tiesiskās aizsardzības mehānismu ieviešanu;

43.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt patērētājiem pamatapmācību un prasmes MI jomā, kas ļautu viņiem gūt lielāku labumu no šīm tehnoloģijām un vienlaikus pasargāt sevi no jebkādiem iespējamiem apdraudējumiem;

44.  norāda, ka, kaut gan uz MI dažādā mērā jau attiecas spēkā esošie Eiropas tiesību akti, MI izvirza jaunus, līdz šim neatrisinātus juridiskos jautājumus, kas ietekmē patērētājus, un tālab aicina Komisiju sniegt skaidrus norādījumus par pašreizējo piemērojamo tiesību aktu un ierosināto jauno pasākumu darbību un sinerģiju, lai novērstu juridisko vakuumu un izveidotu samērīgu un konsekventu tiesisko regulējumu; uzskata, ka digitālā vienotā tirgus stiprināšanā svarīga ir dalībvalstu sadarbība;

45.  aicina Komisiju un dalībvalstis tiesiskā regulējuma īstenošanā nodrošināt ciešu sadarbību, lai novērstu vienotā tirgus sadrumstalotību;

46.  uzskata, ka, MI ir strauji mainīga tehnoloģija, kurai, pamatojoties uz principiem un samērīgumu, vajadzīgi efektīvi tiesību akti, ne tikai pamatnostādnes; uzskata, ka tā sasniegšanai MI ir jādefinē plaši, lai visi regulatīvie pasākumi dažādās nozarēs arī turpmāk varētu būt elastīgi un pielāgojami un lai ņemtu vērā turpmāko attīstību un pienācīgi pievērstos MI izmantošanas dažādajiem riska līmeņiem, kas sīkāk jādefinē nozaru sistēmās; uzskata, ka turpmākajā regulējumā ir pienācīgi jāatspoguļo tas, cik lielā mērā MI subjektīvie riski praksē rodas dažādos MI izmantošanas un piemērošanas veidos;

47.  norāda, ka pašmācības algoritmu izmantošana ļauj uzņēmumiem gūt visaptverošu priekšstatu par patērētāju personīgajiem apstākļiem un uzvedības modeļiem; tādēļ aicina Komisiju visaptveroši regulēt MI tehnoloģijas, lai novērstu šādu sistēmu negodīgu vai ļaunprātīgu izmantošanu;

48.  uzskata, ka MI tiesiskā regulējuma mērķim vajadzētu būt iekšējā tirgus izveidei uzticamiem un drošiem MI produktiem, lietotnēm un pakalpojumiem un ka tas būtu jābalsta uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu;

49.  uzsver patērētāju tiesības saņemt pienācīgu un savlaicīgu un viegli pieejamu informāciju par MI sistēmu esamību un iespējamo iznākumu, kā arī par to, kā sistēmas lēmumus var pārbaudīt, jēgpilni apstrīdēt un labot;

50.  prasa, lai obligāti būtu jāsniedz informācija par patērētāju mijiedarbību ar MI sistēmām;

51.  uzskata, ka izskaidrojamība un pārredzamība ir ļoti svarīga, lai veidotu un saglabātu lietotāju uzticēšanos MI sistēmām; uzskata, ka tas nozīmē, ka procesiem jābūt pārredzamiem, par MI sistēmu spējām un mērķi atklāti jāpaziņo un lēmumiem jābūt izskaidrojamiem tiem, kas ir skarti tieši;

52.  uzskata, ka tiesiskajam regulējumam ir jāatbalsta uzticamu MI sistēmu izstrāde un būtu jānodrošina augsti patērētāju aizsardzības standarti nolūkā nostiprināt patērētāju uzticēšanos produktiem, kuri ir iespējami, pateicoties MI; uzskata, ka ir nepieciešama pakāpeniskāka risku noteikšana un atbilstošas juridiskās prasības un aizsardzības pasākumi pret kaitējumu patērētājiem; uzskata arī, ka tiesiskajam regulējumam būtu jānodrošina pārredzamība, atbildība un gan patērētāju, gan regulatīvo iestāžu skaidra informēšana par attiecīgajām prasībām, kā arī proaktīvi jāstimulē MI izstrādātāji un izmantotāji ieviest uzticamu MI;

53.  aicina Komisiju veicināt ar algoritmiskām sistēmām saistītas informācijas apmaiņu starp dalībvalstu iestādēm un atbalstīt vienotas izpratnes veidošanu par algoritmiskām sistēmām vienotajā tirgū, sniedzot norādījumus, atzinumus un speciālās zināšanas;

54.  uzskata, ka šāda regulējuma pamatā vajadzētu būt ētiskai, antropocentriskai un uz pamattiesībām balstītai pieejai visā MI produktu projektēšanas, izstrādes un aprites ciklā, pamatojoties uz pamattiesību un pārredzamības, izskaidrojamības (attiecīgā gadījumā), pārskatatbildības principu saglabāšanu, kā arī uz tiesībām un no VDAR izrietošām saistībām, tostarp par datu minimizēšanu, nolūka ierobežojumu un integrētu datu aizsardzību un datu aizsardzību pēc noklusējuma;

55.  uzskata, ka jauno regulatīvo prasību darbības joma būtu jāpaplašina tā, lai uz MI lietotnēm to īpašajā kontekstā, kuras rada vislielāko risku, attiektos visstingrākās regulatīvās prasības un kontroles, tostarp iespēja aizliegt kaitīgas vai diskriminējošas prakses; aicina Komisiju izstrādāt objektīvu metodiku kaitējuma riska aprēķināšanai papildus tam, kas jau ir paredzēts spēkā esošajos tiesību aktos patērētāju tiesību aizsardzības jomā; uzskata, ka šajā metodikā būtu jāizvairās no ierobežojošas, bināras pieejas, kas varētu ātri novecot, un tā vietā galvenā uzmanība būtu jāpievērš MI kontekstam, piemērošanai un izmantošanai specifiskiem mērķiem;

56.  uzsver, ka ES mēroga MI standartizācijai būtu jāveicina inovācija un sadarbspēja, kā arī jāgarantē augsts patērētāju aizsardzības līmenis; atzīst — lai gan jau pastāv ievērojams skaits standartu, ir jāturpina veicināt un pilnveidot kopējus MI standartus, piemēram, tos, kas piemērojami komponentu daļām un lietojumiem kopumā;

57.  uzskata, ka, tiklīdz būs ieviesti skaidri juridiski noteikumi un izpildes mehānismi, varētu apsvērt brīvprātīga uzticama MI marķējuma nozīmi, vienlaikus paturot prātā, ka algoritmiskās mācīšanās sistēmām raksturīgā informācijas asimetrija padara marķēšanas sistēmu lomu ļoti sarežģītu; uzskata, ka šāds marķējums varētu uzlabot uz MI balstītu tehnoloģiju pārredzamību; uzsver, ka jebkurai šādai marķēšanas sistēmai ir jābūt saprotamai patērētājiem un jāpierāda, ka tā izmērāmi uzlabo patērētāju informētību par atbilstīgiem MI lietojumiem, ļaujot viņiem veikt apzinātu izvēli, pretējā gadījumā tā nepanāks pietiekamu lietošanas līmeni reālos apstākļos;

58.  ir pārliecināts, ka jaunajām normatīvajām prasībām un novērtējumiem jābūt gan saprotamiem, gan īstenojamiem, kā arī, ja iespējams, tie būtu jāiestrādā spēkā esošajās nozaru prasībās un proporcionāli jāsamazina administratīvais slogs;

59.  aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot inovatīvus regulatīvos instrumentus, piemēram, ar piesardzības principu saderīgas “regulatīvās smilškastes”, lai palīdzētu piedāvāt skaidru izaugsmes ceļu jaunuzņēmumiem un maziem uzņēmumiem; uzskata, ka šiem instrumentiem būtu jāpalīdz veicināt inovāciju, ja tos izmanto kontrolētā vidē; norāda, ka saskaņotas vides izveide inovatīvu produktu testēšanai un validēšanai, pamatojoties uz tādām tehnoloģijām kā MI, palīdzēs Eiropas uzņēmumiem pārvarēt vienotā tirgus sadrumstalotību un izmantot izaugsmes potenciālu visā ES;

60.  norāda, ka visefektīvākais veids, kā samazināt aizspriedumus, ir nodrošināt MI sistēmu apmācībā izmantoto datu kopu kvalitāti;

61.  uzskata, ka augsta riska kontekstā MI izmantošana būtu jāierobežo līdz konkrētiem mērķiem, pilnībā ievērojot piemērojamos tiesību aktus un pārredzamības pienākumus; uzsver, ka tikai skaidram un juridiski noteiktam tiesiskajam regulējumam būs izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu drošumu un drošību, datu un patērētāju aizsardzību, sabiedrības uzticēšanos un atbalstu šādu tehnoloģiju ieviešanas nepieciešamībai un proporcionalitātei; aicina Komisiju rūpīgi apsvērt, vai ir konkrēti lietošanas gadījumi, situācijas vai prakse, attiecībā uz kuru būtu jāpieņem īpaši tehniskie standarti, tostarp pamatā esošie algoritmi; uzskata, ka gadījumā, ja šādi tehniskie standarti tiktu pieņemti, kompetentajām iestādēm tie būtu regulāri jāpārskata un atkārtoti jāizvērtē, ņemot vērā tehnoloģiju attīstības straujo tempu;

62.  uzskata, ka MI produktu un pakalpojumu pārskatīšanas padomju izveide, ko veic organizācijas un uzņēmumi, lai novērtētu potenciālos ieguvumus un kaitējumu, jo īpaši potenciālo sociālo ietekmi, ko rada augsta riska un ietekmīgi MI projekti, var būt noderīgs instruments, lai palīdzētu organizācijām pieņemt atbildīgus lēmumus par MI produktiem un pakalpojumiem, jo īpaši, ja tajos ir iesaistītas attiecīgās ieinteresētās personas;

63.  uzsver izglītības un pētniecības nozīmi MI jomā; uzsver, ka ES ir jāveido savas digitālās spējas, mudinot vairāk cilvēku turpināt karjeru ar IKT saistītās nozarēs, apmācot vairāk datu speciālistu MI jomā, kā arī speciālistus saistītās jaunās jomās, piemēram, investēšanā mākslīgajā intelektā un MI drošumā; prasa veikt būtiskas investīcijas Eiropas mākslīgā intelekta izcilības centru tīklā un izveidot paneiropas universitāšu un pētniecības tīklus, kuros galvenā uzmanība pievērsta MI; uzskata, ka šim tīklam būtu jāpalīdz stiprināt zināšanu apmaiņu par MI, jāatbalsta ar MI saistītie talanti ES un jāpiesaista jauni talanti, jāveicina sadarbība starp inovatīviem uzņēmumiem, augstākās izglītības iestādēm, pētniecības iestādēm un MI izstrādātājiem, kā arī jānodrošina specializēta apmācība un attīstība regulatīvajām iestādēm ar mērķi nodrošināt šo tehnoloģiju pareizu izmantošanu un aizsargāt Eiropas iedzīvotājus no iespējamiem riskiem un kaitējuma to pamattiesībām; turklāt uzsver, cik svarīgi ir pasākumi un informācijas kanāli, lai palīdzētu maziem un vidējiem uzņēmumiem un jaunuzņēmumiem efektīvi digitalizēties un pāriet uz “rūpniecību 5.0”; atzīst, ka MI lietotņu komponentu koplietošana un atkārtota izmantošana palielina MI risinājumu izmantošanu un izplatību; uzsver, cik svarīgi ir fundamentālie pētījumi par MI pamatu; uzsver nepieciešamību nodrošināt visaptverošu pētniecību par visiem MI lietojumiem un tehnoloģijām;

64.  aicina veikt ietekmes novērtējumus par digitālās plaisas ietekmi uz cilvēkiem un konkrēti rīkoties, lai to pārvarētu; prasa mazināt negatīvo ietekmi, izmantojot izglītību, pārkvalifikāciju un kvalifikācijas celšanu; uzsver, ka ir jāņem vērā dzimumu līdztiesības aspekts, ņemot vērā sieviešu nepietiekamo pārstāvību STEM un digitālos uzņēmumos; uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš MI pratības programmām;

65.  aicina Komisiju atjaunināt spēkā esošo produktu drošuma un atbildības regulējumu, lai risinātu jaunas problēmas, ko rada tādas jaunās strauji attīstošās digitālās tehnoloģijas kā MI; un mudina Komisiju cita starpā atjaunināt Produktu vispārējas drošības direktīvu un Produktatbildības direktīvu, jo īpaši apsverot iespēju mainīt jēdzienu “pierādīšanas pienākums” attiecībā uz kaitējumu, ko nodarījušas jaunās digitālās tehnoloģijas, skaidri noteiktos gadījumos un pēc pienācīgas novērtēšanas, un pielāgojot terminus “produkts”, “kaitējums” un “defekts”, lai tie atspoguļotu jauno tehnoloģiju sarežģītību, tostarp produktus ar tajos iestrādātu MI, lietu internetu un robotiku, atsevišķu programmatūru un programmatūru vai atjauninājumus, kas ietver būtisku produkta pārveidošanu, faktiski nozīmējot jauna produkta radīšanu;

66.  uzsver, ka MI, tāpat kā jebkuras jaunas tehnoloģijas īstenošanai, būtu jāattīsta atbilstoša savienojamība, tostarp demogrāfiski vai ekonomiski problemātiskos reģionos; prasa ņemt vērā nevienlīdzīgo piekļuvi tehnoloģijām lauku apvidos, jo īpaši tad, kad Savienības līdzekļi tiek izmantoti 5G tīklu izvēršanai, lai samazinātu zonas, kur nav pārklājuma, un savienotības infrastruktūrai kopumā; prasa izstrādāt ES komunikācijas stratēģiju, kas ES pilsoņiem nodrošinātu uzticamu informāciju, kā arī prasa rīkot izpratnes veicināšanas kampaņas par 5G;

67.  aicina Komisiju izvērtēt sadalītās virsgrāmatas tehnoloģiju, tostarp blokķēdes tehnoloģijas, proti, viedlīgumu izstrādi un izmantošanu digitālajā vienotajā tirgū, un sniegt norādījumus un apsvērt iespēju izstrādāt atbilstošu tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu juridisko noteiktību uzņēmumiem un patērētājiem, jo īpaši jautājumu par likumību, viedlīgumu izpildi pārrobežu situācijās un attiecīgā gadījumā notariālas apstiprināšanas prasības;

68.  prasa pabeigt Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) daudzpusējās sarunas par e-komerciju, tajās panākot līdzsvarotu rezultātu; aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt pirmkoda klauzulas ietekmi, tostarp uz patērētāju tiesībām, ko pašlaik apspriež e-komercijas sarunās par nākotnes ES MI tiesību aktiem PTO līmenī, un šajā izvērtēšanā iesaistīt Eiropas Parlamentu; pauž nožēlu par to, ka, nepastāvot globāliem noteikumiem, ES uzņēmumi digitālajā tirdzniecībā var būt pakļauti ar tarifiem nesaistītiem šķēršļiem, piemēram, nepamatotai ģeogrāfiskajai bloķēšanai, datu lokalizācijai un obligātām tehnoloģiju nodošanas prasībām; norāda, ka šie šķēršļi ir īpaši sarežģīti uzveicami mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU); uzsver, ka globālie digitālās tirdzniecības noteikumi varētu vēl vairāk uzlabot patērētāju aizsardzību; atbalsta PTO moratoriju attiecībā uz elektroniskās nosūtīšanas pastāvīgumu un uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt skaidru elektroniskās nosūtīšanas definīciju; prasa pilnībā īstenot PTO Informācijas tehnoloģiju nolīgumu, tā paplašināšanu un PTO telekomunikāciju pakalpojumu atsauces dokumentu, kā arī panākt to plašāku pieņemšanu;

69.  atzīst mērķi padarīt ES par pasaules līderi MI izstrādē un piemērošanā; prasa ES ciešāk sadarboties ar partneriem, piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (ESAO) un PTO, lai noteiktu globālus MI standartus nolūkā samazināt tirdzniecības šķēršļus un veicināt uzticamu MI atbilstīgi ES vērtībām; atbalsta ESAO valstu sadarbību starptautisko noteikumu jomā un cita veida sadarbību digitālās ekonomikas jomā, tostarp globālo partnerību mākslīgā intelekta jomā; mudina ES pastiprināt sadarbību ar ANO un starptautiskajām standartizācijas struktūrām šajā jomā; norāda uz noteikumos balstītā Āzijas reģionālās visaptverošās ekonomiskās partnerības (RCEP) nolīguma noslēgšanu, kas veidoja pamatu pasaulē lielākajam ekonomikas integrācijas projektam; uzskata, ka ES būtu jāveicina digitālie noteikumi, kas ir saskaņā ar demokrātijas principiem, cilvēktiesībām un ilgtspējīgu attīstību; šajā sakarā atbalsta priekšlikumu izveidot ES un ASV Tirdzniecības un tehnoloģiju padomi;

70.  šajā sakarā atbalsta darbu pie transatlantiska MI nolīguma, kura mērķis ir panākt spēcīgāku un plašāku vienprātību par ētiskas MI un datu pārvaldības principiem un šo principu ietvaros veicināt inovāciju un datu kopīgošanu MI izstrādes nolūkā, palīdzēt atvieglot tirdzniecību un saderīgu digitālās tirdzniecības noteikumu un standartu izstrādi, nodrošinot ES vienu no galvenajām lomām šādu standartu noteikšanā; uzsver, ka šādā transatlantiskā MI nolīgumā būtu jāiekļauj arī nodaļa par datu drošību un lietotāju un patērētāju datu aizsardzību, lai nodrošinātu ES noteikumu aizsardzību; aicina Komisiju turpināt sadarboties ar ASV, Japānu un citām līdzīgi domājošām partnervalstīm, lai reformētu PTO noteikumus cita starpā attiecībā uz subsīdijām, tehnoloģiju piespiedu nodošanu un valsts uzņēmumiem; uzsver ES BTN nozīmi ES uzņēmumu, patērētāju un darba ņēmēju interešu un vērtību veicināšanā globālajā digitālajā ekonomikā un uzskata tos par konkurētspējīgu digitālo vienoto tirgu papildinošu faktoru; norāda, ka īpaši izšķiroša nozīme ir sadarbībai ar Apvienoto Karalisti, kurai ir svarīga loma globālajā digitālajā ekonomikā;

71.  mudina dalībvalstis savos atveseļošanas plānos iekļaut transporta digitalizācijas projektus; uzsver, ka ir jānodrošina stabils un pienācīgs finansējums transporta un IKT infrastruktūras izveides procesam intelektisku transporta sistēmu (ITS) vajadzībām, tostarp 5G tīklu drošai izvēršanai, 6G un nākotnes bezvadu tīklu izstrādei, lai pilnībā attīstītu digitalizētā transporta potenciālu, vienlaicīgi nodrošinot augstus transporta drošības standartus; šajā sakarā uzsver nepieciešamību gan attīstīt jaunu infrastruktūru, gan modernizēt esošo infrastruktūru; aicina dalībvalstis nodrošināt drošu, noturīgu un ļoti kvalitatīvu transporta infrastruktūru, kas atvieglotu satīklotu un automatizētu mobilitātes pakalpojumu ieviešanu; norāda, ka ir jāpaātrina attiecīgās transporta un digitālās infrastruktūras modernizācija Eiropas transporta tīklā (TEN-T); tādēļ aicina Komisiju, pārskatot TEN-T regulu un Dzelzceļa kravu pārvadājumu koridoru regulu, ierosināt mehānismus, lai to nodrošinātu;

72.  uzsver MI milzīgo potenciālu transporta nozarē un tā spēju palielināt automatizāciju autotransporta, dzelzceļa, ūdens un gaisa transporta jomā; uzsver MI nozīmi multimodalitātes un pārejas uz citiem transporta veidiem veicināšanā, kā arī viedo pilsētu attīstīšanā, uzlabojot visu iedzīvotāju ceļošanas pieredzi ar to, ka transporta, loģistikas un satiksmes plūsmas tiktu padarītas efektīvākas, drošākas un videi draudzīgākas, tiktu saīsināts braucienu ilgums, samazināti sastrēgumi, kaitīgas emisijas un izmaksas; uzsver MI izmantojošo sistēmu transporta nozarē milzīgo potenciālu attiecībā uz drošību un “nulles vīzijā” izklāstīto mērķu sasniegšanu; uzsver, ka MI veicinās netraucētu dažādu veidu transportu, ievērojot mobilitātes kā pakalpojuma (MaaS) koncepciju; aicina Komisiju izpētīt, kā veicināt MaaS līdzsvarotu attīstību, jo īpaši pilsētu teritorijās;

73.  atzinīgi vērtē Eiropas vienotās gaisa telpas gaisa satiksmes pārvaldības pētniecības (SESAR) kopuzņēmuma panākumus un aicina pastiprināt pētniecību un investīcijas, lai maksimāli palielinātu MI potenciālu aviācijas nozarē attiecībā uz patērētājiem, uzlabojot aviosabiedrību tirgvedību, pārdošanu, izplatīšanu, cenu noteikšanas procesus, kā arī uzlabojot apkalpošanu uz zemes (drošības pārbaudes utt.); norāda, ka MI var izstrādāt automatizēto navigāciju tāljūras un tuvsatiksmes kuģošanā un iekšējos ūdensceļos un uzlabot jūras uzraudzību saistībā ar pieaugošo kuģu satiksmi; aicina ieviest MI un panākt augstāku digitalizācijas līmeni plašā mērogā visās Eiropas ostās, lai panāktu lielāku efektivitāti un konkurētspēju, uzsver digitalizācijas, MI un robotikas būtisko nozīmi tūrisma nozarē, tādējādi ilgtermiņā veicinot nozares ilgtspēju; norāda, ka ir vajadzīgs pienācīgs finansējums un stimuli tūrisma uzņēmumiem, jo īpaši mikrouzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai tie spētu gūt labumu no digitalizācijas un modernizēt savu piedāvājumu patērētājiem; norāda, ka tas palīdzēs veicināt ES digitālo līderību ilgtspējīgā tūrismā, izmantojot pētniecību un izstrādi, kopuzņēmumus un publiskā un privātā sektora partnerības;

74.  atgādina, ka MI var radīt aizspriedumus un tādējādi arī dažāda veida diskrimināciju saistībā ar dzimumu, rasi, ādas krāsu, etnisko vai sociālo izcelsmi, ģenētiskām īpašībām, valodu, ticību vai pārliecību, politiskajiem vai jebkuriem citiem uzskatiem, piederību nacionālajai minoritātei, īpašumu, piedzimšanas apstākļiem, invaliditāti, vecumu vai seksuālo orientāciju; šajā sakarā atgādina, ka ir jānodrošina ikvienas personas tiesību pilnīga aizsardzība un ka MI iniciatīvas nedrīkst nekādā veidā būt diskriminējošas; uzsver, ka šādus aizspriedumus un diskrimināciju var radīt jau sākotnēji aizspriedumainu datu kopas, kas atspoguļo sabiedrībā pastāvošo diskrimināciju; uzsver, ka MI ir jāizvairās no aizspriedumiem, kas noved pie aizliegtas diskriminācijas, un tas nedrīkst reproducēt diskriminācijas procesus; uzsver nepieciešamību ņemt vērā šos riskus MI tehnoloģiju izstrādē, kā arī to, cik svarīgi ir sadarboties ar MI tehnoloģiju pakalpojumu sniedzējiem, lai novērstu pastāvīgās nepilnības, kas veicina diskrimināciju; iesaka, ka komandām, kas izstrādā un attīsta MI, būtu jāatspoguļo sabiedrības daudzveidība;

75.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt algoritmu pārredzamību, lai pilnībā aizsargātu pamattiesības; uzsver, ka likumdevējiem, ņemot vērā galvenās ētiskās un juridiskās sekas, ir jāapsver sarežģītais jautājums par atbildību, jo īpaši par kaitējumu personām un īpašumam, un ka atbildība visos MI lietojumos vienmēr jāuzņemas fiziskai vai juridiskai personai;

76.  uzsver, ka MI ir jādara plaši pieejams kultūras un radošajām nozarēm un industrijām (CCSI) visā Eiropā, lai saglabātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un godīgu konkurenci visām ieinteresētajām personām un tirgus dalībniekiem Eiropā; uzsver MI tehnoloģiju potenciālu šīm nozarēm — sākot no labākas auditorijas pārvaldības, informēšanas un iesaistes līdz uz MI balstīta satura pārvērtēšanai kultūras arhīvos, kā arī uz MI balstītai faktu pārbaudei un datu žurnālistikai; uzsver, ka ir jāpiedāvā mācību un apmācības iespējas, lai Eiropas sabiedrība varētu gūt izpratni par MI izmantošanu, iespējamiem riskiem un iespējām; šajā sakarā atkārtoti pauž viedokli, ka MI un robotikas inovācija ir jāintegrē izglītības plānos un apmācības programmās; atgādina par profesionālās izglītības un apmācības (PIA) īpašajām vajadzībām attiecībā uz MI un aicina Eiropas līmenī īstenot uz sadarbību balstītu pieeju, kuras mērķis ir palielināt MI potenciālu PIA visā Eiropā; uzsver, ka Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas(24) (AVMPD) transponēšanai valstu tiesību aktos ir izšķiroša nozīme tāda patiesa digitālā vienotā tirgus izveidē, kas veicina kultūras daudzveidību;

77.  uzsver, ka trūkst Eiropas riska kapitāla finansējuma, finansējuma pieejamības un datu, turklāt atzīst ārējos un iekšējos šķēršļus MI tehnoloģiju ieviešanai, jo īpaši mazāk attīstītās nozarēs un MVU; prasa Savienībā īstenot visaptverošu pieeju, kuras pamatā būtu uzņēmējdarbības veicināšana, izmantojot investoriem draudzīgu regulējumu, lai daudzsološiem Eiropas jaunuzņēmumiem visos izaugsmes posmos nodrošinātu finansējuma pieejamību; aicina kopīgi censties novērst jaunu daudzsološu Eiropas uzņēmumu, kas bieži vien nesaņem finansējumu uzreiz pēc ienākšanas tirgū, aiziešanu no tirgus un atturēt viņus no šāda soļa;

78.  atgādina, ka pašreizējos Savienības tiesību aktos nav paredzētas obligātas kiberdrošības prasības produktiem un pakalpojumiem kopumā; prasa izstrādes posmā iekļaut būtiskas prasības (integrētā drošība), kā arī izmantot atbilstīgus kiberdrošības standartus un procesus gan produktu un pakalpojumu aprites ciklā, gan to piegādes ķēdēs;

79.  norāda, ka ceturtā industriālā revolūcija cita starpā būs atkarīga no piekļuves izejvielām, piemēram, litijam un retzemju metāliem, un ka Savienībai ir jāsamazina atkarība no to importa, ierobežojot absolūto patēriņu un izmantojot savu vidiski atbildīgo ieguves un aprites ekonomiku; uzskata, ka stingrāka aprites ekonomikas rīcībpolitika, ko piemēro digitālajām ierīcēm un pusvadītājiem, varētu vienlaikus veicināt Savienības rūpniecisko suverenitāti un novērst ar izejvielām saistīto ieguves darbību negatīvo ietekmi;

80.  prasa izstrādāt Eiropas digitālās inovācijas centru skaidrāku stratēģiju, lai veicinātu to, ka MVU, uzņēmumi ar vidēji lielu kapitālu un jaunuzņēmumi plaši ievieš jaunas tehnoloģijas; norāda, ka Eiropas digitālās inovācijas centru tīklam būtu jānodrošina plašs ģeogrāfiskais pārklājums visā Eiropā, tostarp attālos, lauku un salu apgabalos, kā arī jāsāk starpnozaru dialogs; aicina Komisiju izstrādāt vērienīgu un visaptverošu stratēģiju jaunuzņēmumu izveides un izaugsmes atbalstam ar mērķi 10 gadu laikā izveidot jaunu Eiropas digitālo “vienradžu” paaudzi, jo īpaši stratēģijā būtu jāaplūko tādi pasākumi kā nodokļu atvieglojumi jaunuzņēmumiem un jaunizveidotiem MVU un ES jaunuzņēmēju vīzu ieviešana;

81.  atzinīgi vērtē Komisijas jauno mākoņdatošanas stratēģiju un Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu;

82.  atzinīgi vērtē pozitīvo ietekmi, ko MI varētu atstāt uz Eiropas darba tirgiem, tostarp darbvietu radīšanu, drošākām un iekļaujošākām darbavietām, cīņu pret diskrimināciju darbā pieņemšanas un atalgojuma jomā un labākas prasmju pielāgošanas un darbplūsmu veicināšanu, ar nosacījumu, ka digitālo pārmaiņu procesā tiek mazināti riski un tiek regulāri atjaunināti tiesiskie regulējumi;

83.  aicina dalībvalstis investēt augstas kvalitātes responsīvas un iekļaujošas izglītības, arodapmācības un mūžizglītības sistēmās, kā arī pārkvalifikācijas un kvalifikācijas celšanas rīcībpolitikā attiecībā uz strādājošajiem nozarēs, kuras MI var būtiski ietekmēt, tostarp lauksaimniecības un mežsaimniecības jomās; uzsver, ka šajā sakarā īpaša uzmanība ir jāpievērš nelabvēlīgā situācijā esošu grupu iekļaušanai;

84.  ņem vērā prasmju nepietiekamību Eiropas darba tirgos; atzinīgi vērtē Komisijas atjaunināto Eiropas Prasmju programmu un jauno Digitālās izglītības rīcības plānu (2021–2027), kas palīdzēs strādājošajiem uzlabot digitālās prasmes un kvalificēties nākotnes darba pasaulei, kā arī risināt jautājumu par kvalifikāciju un zināšanu pielāgošanu un iegūšanu, ņemot vērā digitālo un zaļo pārkārtošanos; uzsver, ka MI ētiskie aspekti un prasmju attīstība ētikas nolūkā kā neatņemama sastāvdaļa ir jāiekļauj visās izglītības un apmācības programmās, kas ir paredzētas izstrādātājiem un cilvēkiem, kuri strādā ar MI; atgādina, ka izstrādātājiem, programmētājiem, lēmumu pieņēmējiem un uzņēmumiem, kas strādā ar MI, ir jāapzinās sava ētiskā atbildība; uzsver, ka piekļuve pareizajām prasmēm un zināšanām par MI var pārvarēt digitālo plaisu sabiedrībā un ka MI risinājumiem būtu jāatbalsta neaizsargātu grupu, piemēram, personu ar invaliditāti vai attālos vai lauku apvidos dzīvojošu personu, integrācija darba tirgū;

85.  uzsver, ka dzimumu līdztiesība ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem un tai būtu jāatspoguļojas visās ES rīcībpolitikās; aicina atzīt sieviešu būtisko lomu Eiropas digitālās stratēģijas mērķu sasniegšanā saskaņā ar dzimumu līdztiesības mērķiem; atgādina, ka sieviešu līdzdalība digitālajā ekonomikā ir izšķirīgi svarīga plaukstošas digitālās sabiedrības veidošanā un ES digitālā iekšējā tirgus stiprināšanā; aicina Komisiju nodrošināt, ka tiek īstenota ministru Saistību deklarācija par sievietēm digitālajā jomā; uzskata, ka MI varētu būtiski palīdzēt novērst dzimumdiskrimināciju un grūtības, ar kurām saskaras sievietes, un tādējādi veicināt dzimumu līdztiesību, ja tiktu izstrādāts piemērots tiesiskais regulējums un ētiskais satvars, izskausti apzināti un neapzināti aizspriedumi un ievēroti dzimumu līdztiesības principi;

86.  uzsver, ka lauksaimniecība ir nozare, kurā MI būs būtiska nozīme pārtikas ražošanas un piegādes jautājumu un problēmu risināšanā; uzsver, ka lietu interneta tehnoloģijas un īpaši MI ir nozīmīga iespēja modernizēt, automatizēt un uzlabot lauksaimniecības pārtikas nozares efektivitāti un ilgtspēju, kā arī veicināt vietējo attīstību lauku apvidos, palielinot kultūraugu ražas un uzlabojot to kvalitāti; uzskata, ka digitālo tehnoloģiju un MI izmantošana un intensīvāka pētniecība un izstrāde lauksaimniecības pārtikas nozarē ir nepieciešama, lai uzlabotu ilgtspēju, efektivitāti, precizitāti un stimulētu ražīgumu; uzsver lietu interneta un MI potenciālu precīzajā lauksaimniecībā, jo īpaši attiecībā uz laikapstākļu, augsnes barības vielu un ūdens vajadzību noteikšanu, kā arī kaitēkļu invāziju un augu slimību identificēšanu; uzsver, ka uzraudzība, izmantojot automatizētus un digitālus rīkus palīdz samazināt lauksaimniecības vides un klimatiskās pēdas nospiedumu; aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt resursus un investīcijas, kas paredzēti lauksaimniecības nozarei šiem mērķiem, un nodrošināt pietiekamus resursus un izstrādāt instrumentus pētniecībai par MI izmantošanu šajās jomās, lai attiecīgajiem lauksaimniekiem atvieglotu pieejamo resursu labāku izmantošanu, palielinātu efektivitāti un ražošanu un veicinātu inovācijas centru un jaunuzņēmumu izveidi šajā jomā;

87.  uzskata, ka MI piemērošanā Savienībā un ar to saistīto ES pilsoņu persondatu izmantošanā būtu jāievēro mūsu vērtības un pamattiesības, kā atzīts ES Pamattiesību hartā, piemēram, cilvēka cieņa, privātums, datu aizsardzība un drošība; uzsver — tā kā MI pēc definīcijas ietver datu apstrādi, tā izmantošanā ir jāievēro ES tiesību akti par datu aizsardzību, jo īpaši Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR); atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi izveidot neatkarīgas publiskas datu aizsardzības iestādes ar nepieciešamajiem resursiem, lai tās varētu uzraudzīt un efektīvi nodrošināt atbilstību datu aizsardzības tiesību aktiem;

88.  uzsver, ka investīcijas zinātnē, pētniecībā un izstrādē saistībā ar digitālo un MI jomu, labāka piekļuve riska kapitālam, kritiskās infrastruktūras un elektronisko sakaru tīklu spēcīgas kiberdrošības attīstīšana un piekļuve no aizspriedumiem brīviem augstas kvalitātes datiem ir Savienības digitālās suverenitātes nodrošināšanas stūrakmeņi; aicina Komisiju izpētīt dažādos veidus, kādos Savienība var kļūt atkarīga no ārējiem dalībniekiem; norāda, ka neskaidrs, pārmērīgs vai sadrumstalots regulējums kavēs inovatīvu augsto tehnoloģiju “vienradžu”, jaunuzņēmumu un MVU rašanos vai mudinās tos izstrādāt savus produktus un pakalpojumus ārpus Eiropas;

89.  uzsver, ka drošas un iekļaujošas Eiropas gigabitu sabiedrības izveide ir priekšnoteikums Savienības sekmīgai digitālās pārkārtošanās īstenošanai; uzsver savienojamības nozīmi, ko jo īpaši nodrošina 5G un optiskās šķiedras infrastruktūra, darba un izglītības veidu, uzņēmējdarbības modeļu un veselu nozaru, piemēram, ražošanas, transporta un veselības aprūpes, pārveidošanā, jo īpaši saistībā ar citām tehnoloģijām, piemēram, virtualizāciju, mākoņdatošanu, perifērdatošanu, MI, tīkla slāņošanu un automatizāciju, un tai ir potenciāls panākt lielāku produktivitāti, vairāk inovāciju un pilnīgāku lietotāju pieredzi;

90.  aicina Komisiju stimulēt Eiropas uzņēmumus sākt attīstīt un veidot tehnoloģiju spējas nākamās paaudzes mobilajiem tīkliem; aicina Komisiju analizēt ietekmi, ko rada nevienlīdzīga piekļuve digitālajām tehnoloģijām un savienotības atšķirības dalībvalstīs;

91.  norāda, ka investīcijām augstas veiktspējas datošanā (HPC) ir izšķiroša nozīme tajā, lai pilnībā izmantotu MI un citu topošo tehnoloģiju potenciālu; prasa novērst investīciju savienotībā nepietiekamību, izmantojot NextGenerationEU, kā arī valstu un privāto finansējumu, lai kompensētu ES investīciju samazinājumus nākotnes tehnoloģijās 2021.–2027. gada daudzgadu finanšu shēmā (DFS);

92.  prasa attiecībā uz kiberdrošību izmantot visu sabiedrību aptverošu pieeju; uzsver, ka jaunas pieejas kiberdrošībai būtu jābalsta uz noturību un spēju pielāgoties stresiem un uzbrukumiem; prasa īstenot holistisku pieeju kiberdrošībai, ņemot vērā visu sistēmu, sākot no sistēmas izstrādes un izmantojamības līdz iedzīvotāju izglītošanai un apmācībai; uzsver, ka digitālā pārkārtošanās ar straujo pakalpojumu digitalizāciju un plašo savienoto ierīču izplatību neizbēgami padara mūsu sabiedrību un ekonomiku vairāk pakļautu kiberuzbrukumiem; uzsver, ka progress kvantu skaitļošanas jomā izjauks pašreizējās šifrēšanas metodes; aicina Komisiju atbalstīt pētniecību, kas ļautu Eiropai pārvarēt šo problēmu, un uzsver, ka ir vajadzīga dziļa un droša galšifrēšana; aicina Komisiju izpētīt iespēju izmantot blokķēdes kiberdrošības protokolus un lietotnes nolūkā uzlabot MI infrastruktūru noturību, uzticamību un stabilitāti; uzsver, ka kiberdrošības komponenti ir jāiekļauj visās sektorpolitikās; uzsver, ka efektīvai aizsardzībai ir nepieciešama ES un valstu iestāžu sadarbība ar ENISA atbalstu, lai nodrošinātu kritiskās infrastruktūras un elektronisko sakaru tīklu drošību, integritāti, noturību un ilgtspēju; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pārskatīt TID direktīvu un tās nodomu paplašināt minētās direktīvas darbības jomu un samazināt atšķirības dalībvalstu piemērošanā, aicina īstenot piesardzīgu pieeju attiecībā uz iespējamo atkarību no augsta riska piegādātājiem, jo īpaši attiecībā uz 5G tīklu izvēršanu;

o
o   o

93.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) https://ec.europa.eu/newsroom/dae/document.cfm?doc_id=64962 (2) https://europa.eu/eurobarometer/surveys/detail/2228 (3) OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp. (4) OV L 11, 15.1.2002., 4. lpp. (5) OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp. (6) OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp. (7) OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp. (8) OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp. (9) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp. (10) OV C 11, 12.1.2018., 55. lpp. (11) OV L 60 I, 2.3.2018., 1. lpp. (12) OV L 295, 21.11.2018., 1. lpp. (13) OV L 328, 18.12.2019., 7. lpp. (14) OV L 151, 7.6.2019., 70. lpp. (15) OV L 130, 17.5.2019., 92. lpp. (16) OV L 186, 11.7.2019., 57. lpp. (17) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0032. (18) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0272. (19) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0277. (20) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0275. (21) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0276. (22) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0007. (23) Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 26. oktobra Direktīva (ES) 2016/2102 par publiskā sektora struktūru tīmekļvietņu un mobilo lietotņu piekļūstamību (OV L 327, 2.12.2016., 1. lpp.), 34. apsvērums. (24) Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra Direktīva (ES) 2018/1808, ar ko, ņemot vērā mainīgos tirgus apstākļus, groza Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (OV L 303, 28.11.2018., 69. lpp.).