Eiropas Parlamenta 2021. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma un migrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Robežu pārvaldības un vīzu instrumentu (06674/1/2021 – C9-0193/2021 – 2018/0196(COD))

P9_TA(2021)0298 A9-0206/2021

KĻŪDU LABOJUMI COR01

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (06674/1/2021 – C9-0193/2021),

–  ņemot vērā Revīzijas palātas 2018. gada 25. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 17. oktobra(2) un 2020. gada 18. septembra atzinumus(3),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2018. gada 5. decembra atzinumu(4),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(5) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2018)0375),

–  ņemot vērā grozītos Komisijas priekšlikumus (COM(2020)0023) un COM(2020)0450),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, ko atbildīgā komiteja apstiprināja saskaņā ar Reglamenta 74. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 67. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ieteikumu otrajam lasījumam (A9-0206/2021),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir pienācīgi ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 17, 14.1.2019., 1. lpp. (2) OV C 62, 15.2.2019., 83. lpp. (3) OV C 429, 11.12.2020., 236. lpp. (4) OV C 86, 7.3.2019., 41. lpp. (5) OV C 108, 26.3.2021., 638. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Kohēzijas fondu (06168/1/2021 – C9-0194/2021 – 2018/0197(COD))

P9_TA(2021)0299 A9-0204/2021

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (06168/1/2021 - C9‑0194/2021),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 17. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2018. gada 5. decembra atzinumu(2),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(3) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2018)0372),

–  ņemot vērā Komisijas grozīto priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2020)0452),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā pagaidu vienošanos, ko atbildīgā komiteja apstiprināja saskaņā ar Reglamenta 74. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 67. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ieteikumu otrajam lasījumam (A9‑0204/2021),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir pienācīgi ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 62, 15.2.2019., 90. lpp. (2) OV C 86, 7.3.2019., 115. lpp. (3) OV C 108, 26.3.2021., 566. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi (Interreg), kas saņem atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda un ārējās finansēšanas instrumentiem (05488/1/2021 – C9-0192/2021 – 2018/0199(COD))

P9_TA(2021)0300 A9-0205/2021

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (05488/1/2021 – C9‑0192/2021),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 19. septembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2018. gada 5. decembra atzinumu(2),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(3) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2021)0289),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, ko atbildīgā komiteja apstiprināja saskaņā ar Reglamenta 74. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 67. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ieteikumu otrajam lasījumam (A9‑0205/2021),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir pienācīgi ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 440, 6.12.2018., 116. lpp. (2) OV C 86, 7.3.2019., 137. lpp. (3) OV C 108, 26.3.2021., 247. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. maija Regulu (ES) 2019/833, ar kuru nosaka saglabāšanas un izpildes panākšanas pasākumus, kas piemērojami Ziemeļrietumu Atlantijas zvejniecības organizācijas pārvaldības apgabalā (COM(2020)0215 – C9-0157/2020 – 2020/0095(COD))

P9_TA(2021)0301 A9-0220/2020

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2020)0215),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9-0157/2020),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2020. gada 18. septembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2021. gada 12. maija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A9-0220/2020),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2021. gada 23. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/..., ar ko groza Regulu (ES) 2019/833, ar kuru nosaka saglabāšanas un izpildes panākšanas pasākumus, kas piemērojami Ziemeļrietumu Atlantijas zvejniecības organizācijas pārvaldības apgabalā

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2021/1231.)

(1) OV C 429, 11.12.2020., 279. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par pārrobežu maksājumiem Savienībā (kodifikācija) (COM(2020)0323 – C9-0204/2020 – 2020/0145(COD))

P9_TA(2021)0302 A9-0202/2021

(Parastā likumdošanas procedūra – kodifikācija)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2020)0323),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9-0204/2020),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2021. gada 25. janvāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2020. gada 3. decembra atzinumu(2),

–  ņemot vērā 1994. gada 20. decembra Iestāžu nolīgumu par paātrinātu darba metodi tiesību aktu oficiālai kodifikācijai(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 109. un 59. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A9‑0202/2021),

A.  tā kā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas atzinumā teikts, ka šajā priekšlikumā ir paredzēta tikai spēkā esošo tiesību aktu kodifikācija, negrozot to būtību;

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2021. gada 23. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/... par pārrobežu maksājumiem Savienībā (kodifikācija)

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2021/1230.)

(1) OV C 65, 25.2.2021., 4. lpp. (2) OV C 56, 16.2.2021., 43. lpp. (3) OV C 102, 4.4.1996., 2. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par projektu Eiropas Parlamenta regulai, ar kuru nosaka noteikumus un vispārējos nosacījumus, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (Eiropas ombuda statūti), un atceļ Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom (2021/2053(INL) – 2019/0900(APP))

P9_TA(2021)0303 A9-0174/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 228. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Komisijas atzinumu (COM(2021)0329),

–  ņemot vērā Padomes piekrišanu (9425/2021),

–  ņemot vērā savu 2021. gada 10. jūnija lēmumu par projektu Eiropas Parlamenta Regulai, ar ko nosaka noteikumus un vispārējos nosacījumus, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (Eiropas Ombuda statūti), un atceļ Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 46. un 54. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A9-0174/2021),

1.  pieņem pielikumā pievienoto regulu;

2.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt regulu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

3.  uzdod ģenerālsekretāram nodrošināt regulas publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

4.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Parlamenta regula, ar kuru nosaka noteikumus un vispārējos nosacījumus, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (Eiropas ombuda statūti), un atceļ Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom (2021/2053(INL) – 2019/0900(APP))

EIROPAS PARLAMENTS,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 228. panta 4. punktu,

ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 106.a panta 1. punktu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes piekrišanu(2),

ņemot vērā Eiropas Komisijas atzinumu(3),

saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)  Noteikumi un vispārējie nosacījumi, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi, būtu jāizstrādā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 20. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 228. panta, Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) noteikumiem.

(2)  Eiropas Parlamenta Lēmums 94/262/EOTK, EK, Euratom(4) pēdējo reizi tika grozīts 2008. gadā. Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gada 1. decembrī Lēmums 94/262/EOTK, EK, Euratom būtu jāatceļ un jāaizstāj ar regulu, kas pieņemta, pamatojoties uz LESD 228. panta 4. punktu.

(3)  Hartas 41. pantā tiesības uz labu pārvaldību ir atzītas par Savienības pilsoņu pamattiesībām. Hartas 43. pantā ir atzītas tiesības vērsties pie Eiropas ombuda ar sūdzībām par Savienības iestāžu, struktūru, biroju vai aģentūru pieļautām administratīvām kļūmēm. Lai nodrošinātu, ka minētās tiesības ir efektīvas un lai uzlabotu ombuda spēju veikt pamatīgu un objektīvu izmeklēšanu, tādējādi stiprinot ombuda neatkarību, no kā tās abas ir atkarīgas, ombuds būtu jānodrošina ar visiem instrumentiem, kas tam nepieciešami Līgumos un šajā regulā minēto ombuda pienākumu sekmīgai izpildei.

(4)  Pieņemot nosacījumus, saskaņā ar kuriem ombudam var iesniegt sūdzību, būtu jāievēro pilnīgas un vienkāršas bezmaksas piekļuves princips, pienācīgi ņemot vērā īpašos ierobežojumus, kas izriet no tiesvedības vai administratīvajām procedūrām.

(5)  Ombudam būtu jārīkojas, pienācīgi ņemot vērā to Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru kompetenci, kas kļuvušas par ombuda izmeklēšanas subjektu.

(6)  Ir jānosaka procedūras, kas jāievēro gadījumos, kad ombuda izmeklēšana atklāj administratīvas kļūmes. Ombudam katras gadskārtējās sesijas beigās būtu jāiesniedz visaptverošs ziņojums Eiropas Parlamentam. Ombudam arī vajadzētu būt pilnvarotam minētajā gada ziņojumā iekļaut novērtējumu par sniegto ieteikumu ievērošanu.

(7)  Lai stiprinātu ombuda lomu un veicinātu labāko administratīvo praksi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās, neskarot ombuda primāro pienākumu izskatīt sūdzības, būtu vēlams ombudam ļaut veikt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, ja tas to uzskata par pamatotu, un jo īpaši atkārtotu, sistēmisku vai īpaši nopietnu administratīvu kļūmju gadījumā.

(8)  Pieprasījumiem piešķirt publisku piekļuvi ombuda dokumentiem būtu jāpiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001(5), ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1367/2006(6), izņemot izmeklēšanas gaitā iegūtu dokumentu gadījumā, kad pieprasījumi būtu jāizskata tos izdevušajai Savienības iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai.

(9)  Ombudam vajadzētu būt pieejamiem visiem ombuda pienākumu veikšanai nepieciešamajiem elementiem. Šajā nolūkā Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām būtu jāsniedz ombudam visa informācija, ko ombuds tām prasa izmeklēšanas vajadzībām. Ja ombuda pienākumu izpildei vajadzīgs, lai ombuds saņemtu klasificētu informāciju, ko glabā Savienības iestādes, struktūras, biroji un aģentūras vai dalībvalstu kompetentās iestādes, ombudam vajadzētu būt iespējai piekļūt šādai informācijai, nodrošinot, ka tiek ievēroti noteikumi tās aizsardzībai.

(10)  Būtu jānosaka pienākums ombudam un ombuda darbiniekiem neizpaust nekādu informāciju, ko viņi ir ieguvuši savu pienākumu izpildes gaitā, neskarot ombuda pienākumu informēt dalībvalstu kompetentās iestādes par faktiem, kas varētu būt saistīti ar noziedzīgiem nodarījumiem un kas ombudam tapuši zināmi izmeklēšanas gaitā. Ombudam arī vajadzētu būt iespējai informēt attiecīgo Savienības iestādi, struktūru, biroju vai aģentūru par faktiem, kas liek apšaubīt tās darbinieku rīcību. Ombuda pienākumam neizpaust informāciju, kas iegūta pienākumu izpildes gaitā, nebūtu jāskar ombuda pienākums veikt savu darbu pēc iespējas atklāti saskaņā ar LESD 15. panta 1. punktu. Lai pienācīgi pildītu savus pienākumus un pamatotu savus konstatējumus, ombudam būtu jāvar savos ziņojumos atsaukties uz jebkādu publiski pieejamu informāciju.

(11)  Ja tas nepieciešams efektīvai ombuda pienākumu izpildei, ombudam vajadzētu būt iespējai sadarboties ar dalībvalstu iestādēm un apmainīties ar tām ar informāciju saskaņā ar piemērojamajiem valstu un Savienības tiesību aktiem, kā arī ar citām Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām saskaņā ar piemērojamiem Savienības tiesību aktiem.

(12)  Eiropas Parlamentam būtu jāievēl ombuds Parlamenta sasaukuma sākumā un uz tā pilnvaru laiku, izvēloties ombudu no personām, kas ir Savienības pilsoņi un sniedz visas vajadzīgās neatkarības un kompetences garantijas. Būtu jāizstrādā arī vispārējie nosacījumi, tostarp attiecībā uz ombuda pienākumu izpildes izbeigšanu, ombuda aizvietošanu, pienākumu nesavienojamību, ombuda atalgojumu, privilēģijām un imunitāti.

(13)  Būtu jāprecizē, ka ombuda mītnes vieta ir Eiropas Parlamenta mītnes vieta, kas noteikta Protokola Nr. 6 par Savienības iestāžu, dažu struktūru, organizāciju un struktūrvienību atrašanās vietu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību, Līgumam par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumam (“Protokols Nr. 6”), vienīgā panta a) punktā.

(14)  Ombudam būtu jāpanāk dzimumu paritāte sava sekretariāta sastāvā, pienācīgi ņemot vērā Padomes Regulā (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68(7) paredzēto Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu un Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 1.d panta 2. punktu.

(15)  Pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu, Padomi un Eiropas Komisiju šīs regulas īstenošanas noteikumi ir jāpieņem ombudam. Ja termiņā, ko iepriekš pamatoti noteicis ombuds, nav saņemts šo iestāžu atzinums, ombuds var pieņemt attiecīgos īstenošanas noteikumus. Lai ombuda pienākumu izpildē nodrošinātu juridisko noteiktību un augstākos standartus, šajā regulā būtu jānosaka pieņemamo īstenošanas noteikumu minimālais saturs,

IR PIEŅĒMIS ŠO REGULU.

1. pants

Priekšmets un principi

1.  Šajā regulā ir iekļauti noteikumi un vispārējie nosacījumi, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (“Eiropas ombuda statūti”).

2.  Ombuds savu pienākumu izpildē ir pilnīgi neatkarīgs un rīkojas bez kādas iepriekšējas atļaujas.

3.  Ombuds palīdz atklāt administratīvas kļūmes Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru darbībā, izņemot Eiropas Savienības Tiesu, kad tā pilda tiesu iestādes funkcijas, pienācīgi ņemot vērā LESD 20. panta 2. punkta d) apakšpunktu un 228. pantu un Hartas 41. pantu par tiesībām uz labu pārvaldību.

Ombudam nevar iesniegt sūdzību par citu iestāžu vai personu darbību.

4.  Attiecīgā gadījumā ombuds sniedz ieteikumus, priekšlikumus risinājumiem un ierosinājumus uzlabojumiem, lai atrisinātu konkrētu jautājumu.

5.  Savu pienākumu izpildes gaitā ombuds nedrīkst apšaubīt tiesas nolēmumu pamatotību vai tiesas kompetenci pieņemt nolēmumu.

2. pants

Sūdzības

1.  Ikviens Savienības pilsonis vai fiziska persona, kura dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiska persona, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, var tieši vai ar Eiropas Parlamenta deputāta starpniecību iesniegt ombudam sūdzību par administratīvām kļūmēm.

2.  Sūdzībā skaidri norāda tās priekšmets un sūdzības iesniedzēja identitāte. Sūdzības iesniedzējs var pieprasīt, lai sūdzība vai atsevišķas tās daļas tiktu izskatītas konfidenciāli.

3.  Sūdzību iesniedz divu gadu laikā no dienas, kad sūdzības iesniedzējs ir konstatējis faktus, kas ir sūdzības pamatā. Pirms sūdzības iesniegšanas sūdzības iesniedzējs atbilstoši administratīvā veidā vēršas attiecīgajā Savienības iestādē, struktūrā, birojā vai aģentūrā.

4.  Ombuds noraida sūdzību kā nepieņemamu, ja tā neietilpst ombuda kompetences jomā vai ja nav izpildīti 2. un 3. punktā izklāstītie procedūras noteikumi. Ja sūdzība neietilpst ombuda kompetences jomā, tas var ieteikt sūdzības iesniedzējam to iesniegt citai iestādei.

5.  Ja ombuds konstatē, ka sūdzība ir acīmredzami nepamatota, viņš slēdz lietu un informē par šo konstatējumu sūdzības iesniedzēju. Gadījumos, ja sūdzības iesniedzējs par sūdzību ir informējis attiecīgo Savienības iestādi, struktūru, biroju vai aģentūru, ombuds informē arī attiecīgo iestādi.

6.  Sūdzības par darba attiecībām starp Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām un to darbiniekiem ir pieņemamas tikai tad, ja attiecīgā persona ir izmantojusi visas iekšējās administratīvās procedūras, jo īpaši Civildienesta noteikumu 90. pantā minētās procedūras, un attiecīgās Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras kompetentā iestāde ir pieņēmusi lēmumu vai ja ir beidzies atbildes sniegšanas termiņš. Ombuds arī ir pilnvarots pārbaudīt pasākumus, ko attiecīgās Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras kompetentā iestāde ir pieņēmusi, lai nodrošinātu to personu aizsardzību, kuras, iespējams, cietušas no aizskarošas izturēšanās, un atjaunotu veselīgu un drošu darba vidi, kurā tiek ievērota attiecīgo personu cieņa, kamēr notiek administratīva izmeklēšana, ar noteikumu, ka attiecīgās personas ir izmantojušas iekšējās administratīvās procedūras saistībā ar minētajiem pasākumiem.

7.  Līdzko ombuda reģistrētā sūdzība ir atzīta par pieņemamu un ir pieņemts lēmums sākt izmeklēšanu, ombuds par to informē attiecīgo Savienības iestādi, struktūru, biroju vai aģentūru.

8.  Ombudam iesniegtās sūdzības neietekmē pārsūdzības termiņus administratīvās lietās vai tiesā.

9.  Ja ombuds attiecībā uz iesniegtajiem faktiem notiekošas vai pabeigtas tiesvedības dēļ atzīst, ka sūdzība nav pieņemama, vai pieņem lēmumu izbeigt tās izskatīšanu, tās izmeklēšanas rezultātu, kuru ombuds līdz attiecīgajam brīdim ir veicis, iekļauj lietā un šo lietu slēdz.

10.  Ombuds pēc iespējas ātri informē sūdzības iesniedzēju par veiktajām darbībām saistībā ar sūdzību un, ciktāl iespējams, kopā ar attiecīgo Savienības iestādi, struktūru, biroju vai aģentūru meklē risinājumu administratīvās kļūmes novēršanai. Ombuds informē sūdzības iesniedzēju par ierosināto risinājumu un iesniedz tam arī attiecīgās Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras komentārus, ja tādi ir saņemti. Sūdzības iesniedzējs var iesniegt komentārus vai jebkurā posmā sniegt papildu informāciju, kas sūdzības iesniegšanas brīdī nebija zināma.

Ja ir rasts sūdzības iesniedzējam un attiecīgajai Savienības iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai pieņemams risinājums, ombuds var lietu slēgt, neievērojot 4. pantā paredzēto procedūru.

3. pants

Izmeklēšana

1.  Ombuds saskaņā ar saviem pienākumiem vai nu pēc paša iniciatīvas, vai uz saņemtas sūdzības pamata veic izmeklēšanu gadījumos, kad uzskata to par pamatotu.

2.  Ombuds bez liekas kavēšanās informē attiecīgo Savienības iestādi, struktūru, biroju vai aģentūru par šādu izmeklēšanu. Neskarot 5. pantu, attiecīgā Savienības iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra var pēc savas iniciatīvas vai pēc ombuda pieprasījuma iesniegt jebkādus noderīgus komentārus vai pierādījumus.

3.  Ombuds var pēc savas iniciatīvas veikt izmeklēšanu, kad vien uzskata to par pamatotu, un jo īpaši atkārtotu, sistēmisku vai īpaši nopietnu administratīvu kļūmju gadījumos, lai šos gadījumus risinātu kā sabiedrības interešu jautājumu. Saistībā ar šādu izmeklēšanu ombuds var arī nākt klajā ar priekšlikumiem un iniciatīvām, lai veicinātu labāko administratīvo praksi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās.

4. pants

Mijiedarbība starp ombudu un iestādēm

1.  Ja izmeklēšanas gaitā ir konstatētas administratīvas kļūmes, ombuds bez liekas kavēšanās informē attiecīgo Savienības iestādi, struktūru, biroju vai aģentūru par izmeklēšanas konstatējumiem un attiecīgā gadījumā sniedz ieteikumus.

2.  Attiecīgā Savienības iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra trīs mēnešu laikā nosūta ombudam detalizētu atzinumu. Ombuds pēc attiecīgās Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras pamatota pieprasījuma var piešķirt minētā termiņa pagarinājumu. Minētais pagarinājums nepārsniedz divus mēnešus. Ja attiecīgā Savienības iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra nesniedz atzinumu sākotnējā trīs mēnešu termiņā vai pagarinātajā termiņā, ombuds var izmeklēšanu slēgt bez šāda atzinuma.

3.  Pēc izmeklēšanas slēgšanas ombuds nosūta ziņojumu attiecīgajai Savienības iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai un, ja atklātās administratīvās kļūmes raksturs vai mērogs to prasa, arī Eiropas Parlamentam. Ziņojumā ombuds var sniegt ieteikumus. Ombuds informē sūdzības iesniedzēju par izmeklēšanas rezultātu, par attiecīgās Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras sniegto atzinumu un par ziņojumā sniegtajiem ieteikumiem.

4.  Vajadzības gadījumā saistībā ar izmeklēšanu par Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras darbību ombuds pēc paša iniciatīvas vai pēc Eiropas Parlamenta uzaicinājuma var tikt uzklausīts Eiropas Parlamentā atbilstošā līmenī.

5.  Katras gadskārtējās sesijas beigās ombuds iesniedz Eiropas Parlamentam ziņojumu par savu veikto izmeklēšanu rezultātiem. Ziņojumā iekļauj novērtējumu par ombuda ieteikumu, priekšlikumu risinājumiem un ierosinājumu uzlabojumiem izpildi. Attiecīgā gadījumā ziņojumā iekļauj arī to ombuda izmeklēšanu rezultātus, kuras saistītas ar aizskarošu izturēšanos, trauksmes celšanu un interešu konfliktiem Savienības iestādēs, struktūrās, birojos vai aģentūrās.

5. pants

Informācijas sniegšana ombudam

1.  Šajā pantā “informācijas sniegšana” ietver visus fiziskus un elektroniskus līdzekļus, ar kuriem tiek nodrošināta ombuda un tā sekretariāta piekļuve informācijai, tai skaitā dokumentiem, neatkarīgi no informācijas veida.

2.  “ES klasificēta informācija” ir jebkura informācija vai materiāli, kuriem piemērota ES drošības klasifikācija un kuru neatļauta izpaušana var izraisīt dažāda līmeņa apdraudējumu Savienības vai vienas vai vairāku dalībvalstu interesēm.

3.  Ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus, Savienības iestādes, struktūras, biroji un aģentūras un dalībvalstu kompetentās iestādes pēc ombuda pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas un bez liekas kavēšanās sniedz ombudam visu informāciju, ko tas pieprasījis izmeklēšanas vajadzībām.

4.  ES klasificētu informāciju ombudam sniedz, ievērojot šādus principus un nosacījumus:

a)  Savienības iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra, kas sniedz ES klasificēto informāciju, ir izpildījusi savas attiecīgās iekšējās procedūras un, ja informācijas autors ir trešā persona, tā ir devusi iepriekšēju rakstisku piekrišanu;

b)  ir konstatēta ombuda vajadzība pēc informācijas;

c)  ir jānodrošina, ka piekļuvi informācijai, kas klasificēta kā CONFIDENTIEL UE/EU CONFIDENTIAL vai augstāka līmeņa klasificēta informācija, piešķir tikai personām, kurām ir drošības pielaide attiecīgajam drošības līmenim saskaņā ar valsts tiesību aktiem un kuras pilnvarojusi kompetentā drošības iestāde.

5.  Attiecībā uz ES klasificētas informācijas sniegšanu attiecīgā Savienības iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra novērtē, vai ombuds ir praksē ieviesis iekšējās drošības noteikumus, kā arī fiziskus un procesuālus pasākumus, lai aizsargātu ES klasificētu informāciju. Šajā nolūkā ombuds un Savienības iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra arī var vienoties par vispārēju satvaru, ar ko reglamentē ES klasificētas informācijas sniegšanu.

6.  Saskaņā ar 4. un 5. punktu piekļuvi ES klasificētai informācijai nodrošina attiecīgās Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras telpās, ja vien ar ombudu nav panākta citāda vienošanās.

7.  Neskarot 3. punktu, dalībvalstu kompetentās iestādes var atteikties sniegt ombudam informāciju, uz kuru attiecas valsts tiesību akti par klasificētas informācijas aizsardzību vai noteikumi, kas liedz to darīt zināmu.

Attiecīgā dalībvalsts tomēr var sniegt ombudam šādu informāciju, ievērojot šīs valsts kompetentās iestādes paredzētus nosacījumus.

8.  Ja Savienības iestādes, struktūras, biroji vai aģentūras un dalībvalstu iestādes plāno sniegt ombudam ES klasificētu informāciju vai jebkādu citu informāciju, kura nav publiski pieejama, tās par to iepriekš informē ombudu.

Ombuds nodrošina šādas informācijas pienācīgu aizsardzību un jo īpaši bez attiecīgās Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras vai dalībvalsts kompetentās iestādes iepriekšējas piekrišanas to neizpauž sūdzības iesniedzējam vai sabiedrībai. Attiecībā uz ES klasificētu informāciju piekrišanu sniedz rakstiski.

9.  Savienības iestādes, struktūras, biroji vai aģentūras, kas atsaka piekļuvi ES klasificētai informācijai, rakstiski sniedz ombudam pamatojumu, norādot vismaz atteikuma iemeslus.

10.  Ombuds patur savā rīcībā 8. punktā minēto informāciju tikai līdz izmeklēšanas galīgai slēgšanai.

Ombuds var pieprasīt Savienības iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai vai dalībvalstij šādu informāciju glabāt vismaz piecus gadus.

11.  Ja ombuds prasīto palīdzību nesaņem, tas var informēt Eiropas Parlamentu, kas attiecīgi rīkojas.

6. pants

Publiska piekļuve ombuda dokumentiem

Pieprasījumus nodrošināt publisku piekļuvi dokumentiem ombuds izskata saskaņā ar noteikumiem un ierobežojumiem, kas paredzēti Regulā (EK) Nr. 1049/2001, kuru papildina Regula (EK) Nr. 1367/2006, izņemot izmeklēšanas gaitā iegūtiem dokumentiem un dokumentiem, kurus ombuds glabā šīs izmeklēšanas laikā, arī pēc izmeklēšanas slēgšanas.

7. pants

Ierēdņu un pārējo darbinieku uzklausīšana

1.  Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru ierēdņus un pārējos darbiniekus pēc ombuda pieprasījuma uzklausa saistībā ar faktiem, kas attiecas uz notiekošu izmeklēšanu, kuru veic ombuds.

2.  Minētie ierēdņi un pārējie darbinieki liecina savas iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras vārdā. Viņiem joprojām ir saistoši pienākumi, kas izriet no noteikumiem, kuri attiecas uz viņiem.

8. pants

Izmeklēšana saistībā ar trauksmes celšanu

1.  Ombuds var veikt izmeklēšanu, lai atklātu administratīvu kļūmju gadījumus tādas informācijas apstrādē, kas definēta Civildienesta noteikumu 22.a pantā un ko ombudam ir izpaudis ierēdnis vai darbinieks saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem, kuri paredzēti Civildienesta noteikumos.

2.  Šādos gadījumos ierēdnis vai darbinieks saņem Civildienesta noteikumos paredzēto aizsardzību pret jebkādiem aizspriedumiem, kas pret viņu varētu rasties Savienības iestādē, struktūrā, birojā vai aģentūrā šīs informācijas paziņošanas dēļ.

3.  Ombuds arī var noskaidrot, vai attiecīgā Savienības iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra šādas lietas izskatīšanā ir pieļāvusi administratīvas kļūmes, arī saistībā ar attiecīgā ierēdņa vai darbinieka aizsardzību.

9. pants

Dienesta noslēpums

1.  Ombuds un tā darbinieki nenodod atklātībā informāciju vai dokumentus, kurus iegūst izmeklēšanas gaitā. Neskarot 2. punktu, viņi jo īpaši nenodod atklātībā nekādu ombudam sniegtu ES klasificētu informāciju vai Savienības iestāžu, struktūru, biroju vai aģentūru iekšējos dokumentus vai dokumentus, uz kuriem attiecas Savienības tiesību akti par personas datu aizsardzību. Tie nenodod atklātībā arī jebkādu informāciju, kas varētu kaitēt sūdzības iesniedzēja vai jebkuras citas iesaistītas personas tiesībām.

2.  Ja ombuda izmeklēšanas gaitā konstatētie fakti varētu būt noziedzīgs nodarījums vai ar tādu būt saistīti, ombuds par to ziņo kompetentajām dalībvalstu iestādēm un, ciktāl lieta ir to attiecīgajā kompetencē, — Eiropas Prokuratūrai saskaņā ar Regulas (ES) 2017/1939(8) 24. pantu un Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF), neskarot visu Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru vispārējo pienākumu ziņot OLAF saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 883/2013(9) 8. pantu

3.  Attiecīgā gadījumā un pēc vienošanās ar Eiropas Prokuratūru vai OLAF ombuds informē arī to Savienības iestādi, struktūru, biroju vai aģentūru, kurai ir pakļauts attiecīgais ierēdnis vai darbinieks, un tā var sākt piemērotas procedūras.

10. pants

Sadarbība ar dalībvalstu iestādēm un Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām

1.  Ja tas nepieciešams ombuda pienākumu izpildei, ombuds var sadarboties ar dalībvalstu iestādēm saskaņā ar piemērojamiem valsts un Savienības tiesību aktiem.

2.  Ombuds savu pienākumu ietvaros var sadarboties arī ar citām Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, jo īpaši ar tām, kas atbild par pamattiesību veicināšanu un aizsardzību. Ombuds nepieļauj darbību pārklāšanos ar minēto Savienības iestāžu, struktūru, biroju vai aģentūru darbībām vai to darbību dublēšanu.

3.  Šīs regulas piemērošanas nolūkā dalībvalstu iestādēm adresētus paziņojumus sniedz ar to pastāvīgo pārstāvniecību Savienībā starpniecību, izņemot gadījumus, kad attiecīgā pastāvīgā pārstāvniecība piekrīt, ka ombuda sekretariāts var tieši sazināties ar attiecīgās dalībvalsts iestādēm.

11. pants

Ombuda ievēlēšana

1.  Ombudu ievēlē un var atkārtoti iecelt amatā saskaņā ar LESD 228. panta 2. punktu, izraugoties no kandidātiem, kas atlasīti pārredzamā procedūrā.

2.  Pēc uzaicinājuma izvirzīt kandidatūras publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ombudu izvēlas no personām, kas:

–  ir Savienības pilsoņi,

–  izmanto pilnas pilsoniskās un politiskās tiesības,

–  sniedz visas neatkarības garantijas,

–  atbilst nosacījumiem, kas jāizpilda, lai ieņemtu augstāko juridisko iestāžu amatus savā valstī, vai kam ir atzīta kompetence un kvalifikācija, lai uzņemtos ombuda pienākumus, un

–  kas nav bijuši valsts valdības locekļi vai Eiropas Parlamenta, Eiropadomes vai Eiropas Komisijas locekļi divu gadu laikā pirms uzaicinājuma izvirzīt kandidatūras publicēšanas dienas.

12. pants

Ombuda pienākumu izbeigšana

1.  Ombuds beidz pildīt savus pienākumus vai nu savu pilnvaru termiņa beigās vai atkāpšanās vai atlaišanas gadījumā.

2.  Izņemot atlaišanas gadījumu, ombuds paliek amatā, līdz ir ievēlēts jauns ombuds.

3.  Priekšlaicīgas pienākumu izbeigšanas gadījumā jaunu ombudu ievēl uz atlikušo Eiropas Parlamenta sasaukuma laiku triju mēnešu laikā pēc amata vietas atbrīvošanās. Līdz jauna ombuda ievēlēšanai steidzamus jautājumus, kas ietilpst ombuda pienākumos, risina 16. panta 2. punktā minētā galvenā atbildīgā persona.

13. pants

Atlaišana

Ja Eiropas Parlaments plāno pieprasīt ombuda atlaišanu saskaņā ar LESD 228. panta 2. punktu, pirms šāda pieprasījuma izteikšanas tas uzklausa ombudu.

14. pants

Ombuda pienākumu izpilde

1.  Pildot savus pienākumus, ombuds rīkojas saskaņā ar LESD 228. panta 3. punktu. Ombuds atturas no jebkādas rīcības, kas nav savienojama ar minēto pienākumu būtību.

2.  Stājoties amatā, ombuds Tiesas priekšā dod svinīgu solījumu pilnībā neatkarīgi un objektīvi pildīt Līgumos un šajā regulā minētos pienākumus un gan pilnvaru laikā, gan pēc pilnvaru termiņa beigām ievērot no tiem izrietošās saistības. Svinīgais solījums jo īpaši ietver pienākumu ievērot godprātību un diskrētumu attiecībā uz konkrētu amatu vai priekšrocību pieņemšanu pēc pilnvaru termiņa beigām.

3.  Ombuda pilnvaru laikā ombuds nedrīkst uzņemties citus politiskos vai administratīvos pienākumus vai citus amatus par atalgojumu vai bez tā.

15. pants

Atalgojums, privilēģijas un imunitāte

1.  Darba samaksas, piemaksu un pensijas ziņā ombudu pielīdzina Tiesas tiesnesim.

2.  Ombudam un ombuda sekretariāta ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem piemēro Līgumam par Eiropas Savienību, Līgumam par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumam pievienotā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 11. līdz 14. pantu un 17. pantu.

16. pants

Ombuda sekretariāts

1.  Ombudam piešķir pienācīgu budžetu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu ombuda neatkarību un savu pienākumu izpildi.

2.  Ombudam palīdz sekretariāts. Ombuds ieceļ sekretariāta galveno atbildīgo personu.

3.  Ombuda sekretariāta ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem piemēro Civildienesta noteikumus. Sekretariāta darbinieku skaitu katru gadu apstiprina saskaņā ar budžeta procedūru.

4.  Ja Savienības ierēdņi ir norīkoti darbā ombuda sekretariātā, šo norīkojumu uzskata par norīkojumu dienesta interesēs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 37. panta pirmās daļas a) punktu un 38. pantu.

17. pants

Ombuda mītnes vieta

Ombuda mītnes vieta ir Eiropas Parlamenta mītnes vieta, kas noteikta Protokola Nr. 6 vienīgā panta a) punktā.

18. pants

Īstenošanas noteikumi

Ombuds pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu, Padomi un Eiropas Komisiju pieņem šīs regulas īstenošanas noteikumus. Tie atbilst šai regulai un ietver noteikumus vismaz par šādiem aspektiem:

a)  sūdzības iesniedzēja un attiecīgās Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras procesuālās tiesības;

b)  sūdzību saņemšana, apstrāde un izskatīšanas slēgšana;

c)  izmeklēšana pēc ombuda iniciatīvas; un

d)  papildu izmeklēšana.

19. pants

Nobeiguma noteikumi

1.  Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom atceļ.

2.  Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

3.  Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā —

priekšsēdētājs

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0280. (2) 2021. gada 18. jūnija piekrišana (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta). (3) 2021. gada 18. jūnija atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts). (4) Eiropas Parlamenta Lēmums 94/262/EOTK, EK, Euratom (1994. gada 9. marts) par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV L 113, 4.5.1994., 15. lpp.) (5) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.). (6) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 25.9.2006., 13. lpp.). (7) OV L 56, 4.3.1968., 1. lpp. (8) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (2013. gada 11. septembris) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (OV L 248, 18.9.2013., 1. lpp.). (9) Padomes Regula (ES) 2017/1939 (2017. gada 12. oktobris), ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei (OV L 283, 31.10.2017., 1. lpp.)

Eiropas Parlamenta 2021. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes Lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Taizemes Karalisti saskaņā ar 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT 1994) XXVIII pantu par visu ES CLXXV sarakstā iekļauto tarifa kvotu koncesiju grozīšanu sakarā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības (05444/2021 – C9-0171/2021 – 2021/0003(NLE))

P9_TA(2021)0304 A9-0180/2021

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (05444/2021),

–  ņemot vērā projektu Nolīgumam starp Eiropas Savienību un Taizemes Karalisti saskaņā ar 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT 1994) XXVIII pantu par visu ES CLXXV sarakstā iekļauto tarifa kvotu koncesiju grozīšanu sakarā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības (05445/2021),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punkta pirmo daļu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) punkta v) apakšpunktu (C9-0171/2021),

–  ņemot vērā Reglamenta 105. panta 1. un 4. punktu un 114. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A9-0180/2021),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Taizemes Karalistes valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Indonēzijas Republiku, ievērojot 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XXVIII pantu, par visu ES CLXXV sarakstā iekļauto tarifa kvotu koncesiju grozīšanu sakarā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības (06505/2021 – C9-0181/2021 – 2021/0044(NLE))

P9_TA(2021)0305 A9-0182/2021

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (06505/2021),

–  ņemot vērā projektu Nolīgumam vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Indonēzijas Republiku, ievērojot 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XXVIII pantu, par visu ES CLXXV sarakstā iekļauto tarifa kvotu koncesiju grozīšanu sakarā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības (06506/2021),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punkta pirmo daļu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C9-0181/2021),

–  ņemot vērā Reglamenta 105. panta 1. un 4. punktu un 114. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A9-0182/2021),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Indonēzijas Republikas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Argentīnas Republiku, ievērojot 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XXVIII pantu, par visu ES CLXXV sarakstā iekļauto tarifa kvotu koncesiju grozīšanu sakarā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības (06837/2021 – C9-0170/2021 – 2021/0054(NLE))

P9_TA(2021)0306 A9-0175/2021

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (06837/2021),

–  ņemot vērā projektu Nolīgumam vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Argentīnas Republiku, ievērojot 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XXVIII pantu, par visu ES CLXXV sarakstā iekļauto tarifa kvotu koncesiju grozīšanu sakarā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības (06838/2021),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punktu un 218. panta 6. punkta otro daļu (C9-0170/2021),

–  ņemot vērā Reglamenta 105. panta 1. un 4. punktu un 114. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A9-0175/2021),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Argentīnas Republikas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 23. jūnija rezolūcija par risināmajām problēmām un iespējām zvejniecības nozarē Melnajā jūrā (2019/2159(INI))

P9_TA(2021)0307 A9-0170/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 16. decembra Regulu (ES) 2019/2236, ar ko 2020. gadam nosaka dažu zivju krājumu un zivju krājumu grupu zvejas iespējas Vidusjūrā un Melnajā jūrā(1),

–  ņemot vērā 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku(2),

–  ņemot vērā ANO 14. ilgtspējīgas attīstības mērķi attiecībā uz ūdens organismiem,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvu 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva)(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 5. jūnija Regulu (ES) 2019/982, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1343/2011 par atsevišķiem noteikumiem attiecībā uz zveju Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas (GFCM) nolīguma apgabalā(4),

–  ņemot vērā Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību(5) (“Dzīvotņu direktīva”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija Direktīvu 2014/89/ES, ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas satvaru(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulu (ES) Nr. 508/2014 par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu(7) (EJZF),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, un ar ko groza Regulu (ES) 2017/1004,

–  ņemot vērā 2021. gada 11. marta normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1224/2009 un attiecībā uz zivsaimniecības kontroli groza Padomes Regulas (EK) Nr. 768/2005, (EK) Nr. 1967/2006, (EK) Nr. 1005/2008 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/1139(8),

–  ņemot vērā GFCM vidēja termiņa stratēģiju (2017.–2020. gadam) Vidusjūras un Melnās jūras zvejniecības ilgtspējas panākšanai un lēmumu par jaunu stratēģiju 2021.–2025. gadam,

–  ņemot vērā GFCM lēmumu “kopīgi veidot jaunu Vidusjūras un Melnās jūras zvejniecības un akvakultūras stratēģiju” 2021.–2025. gadam, kas pieņemts augsta līmeņa sanāksmē 2020. gada 3. novembrī,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumus par Eiropas zaļo kursu un ES biodaudzveidības stratēģiju 2030. gadam,

–  ņemot vērā ministru deklarācijas par kopīgu jūrniecības programmu Melnajai jūrai, kuras pieņemtas sanāksmēs Burgasā 2018. gada 31. maijā un Bukarestē 2019. gada 9. maijā un kuras parakstījušas visas sešas Melnās jūras piekrastes valstis,

–  ņemot vērā Melnās jūras reģiona ekonomiskās sadarbības organizācijas hartu, kuras mērķis ir uzlabot politisko dialogu un vairākas rīcībpolitikas vides aizsardzības un statistikas datu apmaiņas jomā,

–  ņemot vērā 2019. gadā sākto Melnās jūras stratēģisko pētniecības un inovācijas programmu, kuras mērķis ir līdz 2030. gadam izstrādāt kopīgu redzējumu par produktīvu, veselīgu, noturīgu un ilgtspējīgu Melno jūru,

–  ņemot vērā Bukarestē 2016. gadā un Sofijā 2018. gadā rīkoto augsta līmeņa konferenču deklarācijas par Melnās jūras zvejniecību un akvakultūru (Sofijas ministru deklarācija),

–  ņemot vērā Melnās jūras reģiona ieinteresēto personu augsta līmeņa konferences par zilo ekonomiku Melnajā jūrā, kuras notika Bukarestē (2014. gadā), Sofijā (2015. gadā), Odesā (2016. gadā) un Batumi (2017. gadā),

–  ņemot vērā 1992. gada Konvenciju par Melnās jūras aizsardzību pret piesārņojumu (Bukarestes konvencija) un tās protokolus, kuru līgumslēdzējas puses ir Bulgārija un Rumānija un kuros Eiropas Savienībai ir novērotājas statuss, kā arī ņemot vērā darbu, ko, pamatojoties uz šo konvenciju, veic Melnās jūras aizsardzības pret piesārņojumu komisija,

–  ņemot vērā 1993. gada 7. aprīļa Ministru deklarāciju par Melnās jūras aizsardzību,

–  ņemot vērā Melnās jūras aizsardzības pret piesārņojumu Melnās jūras integrētā monitoringa un novērtēšanas programmu 2017.–2022. gadam (BSIMAP 2017–2022),

–  ņemot vērā projektu BlackSea4Fish, kuram piešķirts ES finansiāls atbalsts, kura gada budžets ir aptuveni 1 100 000 EUR un kura mērķis ir nodrošināt zivju krājumu ilgtspējīgu pārvaldību Melnajā jūrā,

–  ņemot vērā GFCM 2018. gada ieteikumu par reģionālās pētniecības programmu Japānas jūras gliemeža zvejai Melnajā jūrā, kuras mērķis ir aplēst Japānas jūras gliemeža populācijas izplatību, daudzumu, lielumu un vecuma struktūru iesaistītajās valstīs (Bulgārija, Rumānija, Turcija, Gruzija un Ukraina),

–  ņemot vērā Komisijas Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komitejas 2020. gada 11. decembra ziņojumu “Līdzsvara rādītāju izvērtējums galvenajos flotes segmentos un valstu ziņojumu pārskatīšana saistībā ar dalībvalstu centieniem panākt līdzsvaru starp flotes kapacitāti un zvejas iespējām”,

–  ņemot vērā Parlamenta B Politikas departamenta 2010. gada ziņojumu “Zvejniecība Melnajā jūrā”,

–  ņemot vērā Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas 1995. gada Atbildīgas zvejniecības rīcības kodeksu,

–  ņemot vērā ziņojumus par ES un Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas reģionālo iniciatīvu (EMBLAS-I un EMBLAS-II projekti), kas palīdzēja stiprināt triju valstu (Gruzijas, Ukrainas un Krievijas) spējas veikt ūdens kvalitātes bioloģisko un ķīmisko monitoringu Melnajā jūrā saskaņā ar ES tiesību aktiem ūdens resursu jomā un kas attiecīgi tika īstenoti laikposmā no 2013. līdz 2014. gadam (EMBLAS-I) un no 2014. līdz 2018. gadam (EMBLAS-II),

–  ņemot vērā GFCM 2009. gada ieteikumu izveidot to kuģu sarakstu, par kuriem tiek uzskatīts, ka tie veikuši NNN zveju (nelegālu, nereģistrētu un neregulētu) zveju GFCM piemērošanas apgabalā,

–  ņemot vērā GFCM valstu tiesību aktu reģionālo repozitoriju (GFCM-Lex), kas ir tiešsaistes platforma un pašlaik ietver valstu tiesību aktus par jūras dzīvo resursu un ekosistēmu saglabāšanu trijās GFCM valstīs un ko GFCM plāno nākotnē attiecināt uz visu GFCM apgabalu (tostarp Melno jūru),

–  ņemot vērā 1979. gada Konvenciju par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību (Bernes konvencija), 1979. gada Konvenciju par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību, 1973. gada Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām, 1992. gada Konvenciju par biodaudzveidību un 2018. gada Eiropas rīcības plānu attiecībā uz storēm, kas pieņemts saskaņā ar Bernes konvenciju,

–  ņemot vērā GFCM 2020. gada ziņojumu par zvejniecības stāvoklī Vidusjūrā un Melnajā jūra,

–  ņemot vērā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par Melnās jūras zvejniecības pašreizējo un turpmāko pārvaldību(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2021. gada 21. janvāra rezolūciju “Zivju krājumu apmēra palielināšana jūrās: pasākumi, ar ko tiktu veicināta krājumu atjaunošana virs maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma, tostarp zivju krājumu atjaunošanas zonas un aizsargājamās jūras teritorijas”(10),

–  ņemot vērā Melnās jūras reģiona palīdzības mehānismu, kura mērķis ir sniegt norādījumus un atbalstu valdībām, privātiem investoriem, tirdzniecības un rūpniecības apvienībām, pētniecības iestādēm, augstskolām un plašai sabiedrībai par iespējām iesaistīties zilās ekonomikas jūrniecības darbībās Melnās jūras reģionā,

–  ņemot vērā ES Melnās jūras reģiona sinerģijas iniciatīvu un Komisijas 2008. gada 19. jūnija (COM(2008)0391), 2015. gada 20. janvāra (SWD(2015)0006) un 2019. gada 5. marta (SWD(2019)0100) ziņojumus par Melnās jūras reģiona sinerģijas īstenošanu,

–  ņemot vērā ES stratēģiju Donavas reģionam, kuras mērķis cita starpā ir veicināt un koordinēt rīcību tādos svarīgos jautājumos kā biodaudzveidība un sociālekonomiskā attīstība Donavas upes baseina valstīs,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A9-0170/2021),

A.  tā kā Melnā jūra ir daļēji slēgta jūra, kas ar okeānu savienota vienīgi ar Vidusjūru caur Marmora un Egejas jūru un kas apskalo sešas valstis (Bulgārija, Rumānija, Turcija, Gruzija, Ukraina, Krievija), no kurām tikai divas ir ES dalībvalstis (Bulgārija un Rumānija);

B.  tā kā kopš 20. gadsimta 60. gadiem Melnajā jūrā notikušas dramatiskas vides pārmaiņas, ko cita starpā izraisījusi eitrofikācija, invazīvu sugu ieviešana un pārzveja;

C.  tā kā cēlonis vides struktūras izmaiņām Melnajā jūrā ir augstāko plēsējsugu samazināšanās pelaģiskajā barošanās tīklā, kas savukārt izraisa planktofāgo zivju samazināšanos;

D.  tā kā Melnajā jūrā ir liels anoksiskais slānis (87 %) un tā kā skābekļa slānis iepriekšējo 20 gadu laikā no 20 metriem ir samazinājies līdz 25 metriem; tā kā cilvēka darbības, tādas kā piesārņojums, dzīvotņu iznīcināšana un pārzveja, 20. gadsimta 80. gados noveda pie smagas ekosistēmas degradācijas Melnajā jūrā; tā kā dzīvie organismi jūrās nav sastopami 50–200 m dziļumā, izņemot dažas anaerobās baktērijas;

E.  tā kā astoņas Melnajā jūrā zvejotās sugas ir sevišķi nozīmīgas zvejniecības nozarē (Eiropas anšovs (Engraulis encrasicolus) , Eiropas brētliņa (Sprattus sprattus), stavrida (Trachurus mediterraneus), akmeņplekste (Scophthalmus maximus), merlangs (Merlangius merlangus, sarkanā kefale (Mullus barbatus), Japānas rapana (Rapana venosa), dzelkņu haizivs (Squalus acanthias)), no kurām lielākā daļa ir kopīgie krājumi, savukārt divām sugām piemēro kvotas – brētliņām, kam noteikta autonoma kvota, un akmeņplekstēm, kam GFCM noteikusi kopējo pieļaujamo nozvejas kvotu; tā kā citas sugas, piemēram, dzelkņu haizivis, merlangi un anšovi, joprojām netiek aizsargātas; tā kā brētliņu kvota 2020.–2022. gadam ir tāda pati kā 2011. gadā, proti, ES kvota ir 11 445 tonnas gadā (8 032,5 tonnas Bulgārijai un 3 442,5 tonnas Rumānijai), savukārt ES akmeņplekstu nozvejas īpatsvars no 114 tonnām gadā ir palielinājies līdz 150 tonnām gadā un kvota vienādi sadalīta starp Bulgāriju un Rumāniju;

F.  tā kā, ja Melnās jūras reģiona valstīs ekonomiski nozīmīgām sugām piemēro maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma sistēmu, tiek uzlabota biodaudzveidība, kā arī zvejniecības nozares ilgtspējai vidējā termiņā un ilgtermiņā; tā kā Rumānija papildus ES līmeņa kvotām ir noteikusi kvotas divām citām sugām, proti, kvotas piemēro Japānas rapanai, ēdamgliemenēm (Mytilus galloprovincialis), jūrasgrunduļiem (Ponticola cephalargoides), svītrainajām cietgliemenēm (Chanelea gallina), merlangiem un dzelkņu haizivīm;

G.  tā kā saskaņā ar 2018. gada datiem zivju patēriņš uz vienu iedzīvotāju Bulgārijā (7,00 kg) un Rumānijā (7,99 kg) ir krietni zemāks par ES vidējo rādītāju (24,36 kg), un šeit var saskatīt iespēju attīstīt vietējo zvejniecības nozari;

H.  tā kā vidējais mazo kuģu īpatsvars visās sešās piekrastes valstu Melnās jūras zvejas flotēs ir 91 %; tā kā šajā kategorijā ietilpst gandrīz 95 % Bulgārijas flotes un 87 % Rumānijas flotes;

I.  tā kā saskaņā ar GFCM datiem Melnajā jūrā ar mazapjoma zveju ievērojamā apjomā tiek piezvejotas jutīgas haizivju un raju sugas un jūras zīdītāji, tādi kā delfīni un cūkdelfīni;

J.  tā kā mazapjoma zveja ir raksturīga Melnās jūras un Donavas reģioniem;

K.  tā kā Melnajā jūrā zvejo NNN zvejas kuģi un piekrastes valstīm ir ierobežotas spējas uzraudzīt zvejas darbības; tā kā saskaņā ar jaunākajiem pieejamajiem GFCM datiem (2019. gada 4.–8. novembris) 65 kuģi tika identificēti kā NNN zvejas kuģi;

L.  tā kā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam EJZF Bulgārijai piešķīris vairāk nekā 88 miljonus EUR un Rumānijai – vairāk nekā 168 miljonus EUR; tā kā saskaņā ar jaunāko pieejamo informāciju (2020. gada 31. decembris) finansējuma apguves līmenis abās valstīs joprojām ir viens no zemākajiem ES, proti, Bulgārija ir izlietojusi tikai 36,34 % no piešķirtā finansējuma un Rumānija – tikai 33,72 %; tā kā zemāks apguves līmenis varētu nozīmēt, ka attiecīgās valstis nav izmantojušas zvejas iespējas;

M.  tā kā Melnās jūras konsultatīvā padome strādā un piedalās Melnajā jūrā īstenojamo ES zvejniecības rīcībpolitiku izstrādē; tā kā Melnās jūras zvejniecības pārvaldību nodrošina GFCM;

N.  tā kā Melnās jūras aizsardzības pret piesārņojumu komisija lēmumus pieņem saskaņā ar pilnvarām, ko tai piešķīrušas Melnās jūras reģiona valstis (Bulgārija, Gruzija, Rumānija, Krievija, Turcija un Ukraina), kuras parakstījušas un īsi pēc parakstīšanas ratificējušas Bukarestes konvenciju; tā kā šī konvencija paredz, ka visām līgumslēdzējām pusēm jānovērš, jāsamazina un jākontrolē piesārņojums Melnajā jūrā, lai aizsargātu un saglabātu jūras vidi;

O.  tā kā klimata pārmaiņas veicina gaisa temperatūras paaugstināšanos Melnās jūras reģionā, kas ietekmē jūras temperatūru un līdz ar to arī biodaudzveidību un jūras sugas; tā kā šīs izmaiņas skar zvejniecības nozari, jo tiek ietekmēti resursi, no kuriem nozare ir atkarīga;

P.  tā kā Komisija ir ierosinājusi Eiropas zaļo kursu un ES biodaudzveidības stratēģiju 2030. gadam, kas veido pamatu tiesību aktu kopumiem, ar kuriem groza acquis communautaire vides jomā; tā kā tas nodrošinās jaunas iespējas un pasākumus, ar kuriem uzlabot vides aspektu integrāciju nozaru rīcībpolitikās, atjaunot sugas un dzīvotnes un veicināt videi draudzīgākus ieguldījumus un rīcībpolitikas;

Q.  tā kā Melnās jūras īpatnības, piemēram, tās lielais drenāžas baseins, padara to īpaši jutīgu pret jūras piedrazojumu un mikroplastmasas uzkrāšanos; tā kā saskaņā ar ziņojumu, kas EMBLAS-Plus projekta ietvaros sagatavots par Melno jūru, Melnajā jūrā ir gandrīz divas reizes vairāk atkritumu nekā Vidusjūrā, kas, protams, ietekmē biodaudzveidību, zivju krājumus un zvejniecības nozari;

R.  tā kā Melnajā jūrā ir trīs endēmiskas vaļveidīgo apakšsugas – Melnās jūras parastais delfīns (Delphinus delphis ponticus), Melnās jūras afalīna (Tursiops truncatus ponticus un Melnās jūras cūkdelfīns (Phocoena phocoena relicta), kas visas klasificētas kā apdraudētas sugas un divas no tām – Melnās jūras afalīna un Melnās jūras cūkdelfīns – iekļautas Dzīvotņu direktīvā; tā kā šīs sugas ir gaļēdāji, kas galvenokārt pārtiek no zivīm;

S.  tā kā Japānas rapana Melnajā jūrā tiek uzskatīta par invazīvu sugu, kurai nav dabisku ienaidnieku un kura nopietni apdraud citu organismu populācijas; tā kā vienlaikus tā ir kļuvusi par nozīmīgu ienākumu avotu un ir mērķsuga komerciālās zvejas kuģiem;

T.  tā kā Melnās jūras ekosistēma ir atkarīga no lielajām Eiropas upēm, piemēram, Donavas, kas Melno jūru apgādā ar ūdeņiem; tā kā šī atkarība rada ciešu saikni starp Donavas, citu upju un Melnās jūras ekoloģisko stāvokli; tā kā šīs upes lielā daudzumā pārvada dabīgus un antropogēnus atkritumus no iekšzemes avotiem; tā kā gan Donava, gan Melnā jūra ir dzīvotne vairākām sugām, tostarp storēm (Acipenseriformes) un Pontijas alozām (Alosa immaculata);

U.  tā kā tādu faktoru dēļ kā šo sugu dzīvotņu degradācija, traucējumi migrācijas koridoros un pārmērīga izmantošana gan kaviāra, gan filejas ieguvei, kā arī piesārņojuma dēļ stores Donavā un Melnajā jūrā ir uz izmiršanas robežas; tā kā līdz ar vaislas storu skaita krasu samazināšanos šīs sugas vairošanās savvaļā ir ļoti apgrūtināta; tā kā agrāk gan Donavā, gan Melnajā jūrā storu populācija bija ļoti liela;

V.  tā kā nārstojošo zivju izzušanas dēļ, kas izraisa populācijas samazināšanos, nenotiek dabiskā atjaunošanās, un līdz ar to mazinās iespējas, ka nedaudzās atlikušās abu dzimuma zivis sapārosies un nārstos;

W.  tā kā saskaņā ar pētniecības institūtu datiem storu sugu populācijas ir sadrumstalotas un tajās iztrūkst vairākas paaudzes, storu sugu dabiskā vairošanās ir problemātiska, ārkārtīgi niecīgs ir Donavā nārstojošo pieaugušo zivju skaits un piecas storu sugas (sterlete (Acipenser ruthenus), krievu store (Acipenser gueldenstaedtii), sevrjuga (Acipenser stellatus), Eiropas store (Acipenser sturio) un beluga (Huso huso)) ir uz izmiršanas robežas, savukārt garpurnstore (Acipenser nudiventris) jau tiek uzskatīta par izmirušu sugu;

X.  tā kā ES zvejniecības nozare jau ievēro augstus standartus, kas ir jāpārskata un jāpielāgo, lai nodrošinātu vides un sociālo ilgtspēju visā vērtības ķēdē, tostarp attiecībā uz darba tiesībām un dzīvnieku veselību un labturību, kā arī lai nodrošinātu augstas kvalitātes zvejas produktus;

Y.  tā kā atpūtas zvejas nozare var nodrošināt tādas iespējas kā darbību vai ienākumu dažādošana, vienlaikus ievērojot vides mērķus, jo makšķerēšana ir ļoti selektīvs zvejas veids;

Z.  tā kā Covid-19 epidēmija smagi skārusi Melnās jūras zvejniecības nozari; tā kā analītiskie dati liecina, ka pandēmijas laikā Melnās jūras zvejniecības nozare cietusi ļoti smagi un zvejā izgājuši pat par 80 % mazāk kuģu, turklāt ražošanas apjoms krities aptuveni par 75 %;

AA.  tā kā Covid-19 krīze uzsvērusi zvejniecības un akvakultūras nozīmi pārtikas pieejamības nodrošināšanā,

Ekonomiski sevišķi nozīmīgu sugu krājumu stāvoklis Melnajā jūrā

1.  uzsver, ka Melnās jūras baseins saistās ar lielām stratēģiskām un ģeopolitiskām interesēm, ko cita starpā nosaka ļoti specifiskie vides apstākļi, kam vajadzīga īpaša uzmanība, pielāgota pieeja, vērienīgi vides standarti un kolektīvas darbības ar mērķi panākt ilgtspējīgu zilo ekonomiku un izaugsmi; uzsver, ka vēl vairāk jāstiprina un jāpadziļina sadarbība starp Melnās jūras piekrastes valstīm, lai efektīvi pārvaldītu zivju krājumus un risinātu problēmas, tostarp ar GFCM starpniecību; šajā ziņā aicina izstrādāt reģionālu kapacitātes plānu, ar ko nodrošinātu pienācīgu līdzsvaru starp pieejamajiem dabas resursiem, vides drošību un visu Melnās jūras piekrastes valstu flotes kapacitātes saglabāšanu;

2.  norāda, ka 2018. gada 7. jūnija Sofijas ministru deklarācijā jau ir uzsvērts, ka vajadzīga sadarbīga pieeja ar zveju saistītiem jautājumiem Melnajā jūrā, tādās jomās kā jūras resursu ilgtspēja, datu vākšanas uzlabošana un NNN zvejas apkarošana; aicina Komisiju publicēt ziņojumu par Sofijas ministru deklarācijas īstenošanu;

3.  uzsver, ka Melnās jūras reģionā vajadzīga līdztiesīga sadarbība zvejniecības pārvaldības jomā, jo tas ietver kopīgus krājumus un globālas problēmas, kas sniedzas pāri valstu robežām;

4.  uzsver, ka 2018. gadā Vidusjūras un Melnās jūras reģionā līdzsvarots rādītājs nebija nevienā no 65 flotes segmentiem (izņemot vienu), kuriem var aprēķināt tā dēvēto ilgtspējīgas ieguves rādītāju;

5.  uzsver, cik būtiski ir veicināt pasākumus, ar ko atbalstīt zinātnisko datu vākšanu un apstrādi;

6.  mudina visas Melnās jūras reģiona valstis iekļaut GFCM-Lex projektā, lai atvieglinātu zivju krājumu kopīgu pārvaldību un to labāk un straujāk koordinētu;

7.  pauž bažas, ka pēc desmitgadēm ilguša un aizvien lielāka cilvēka spiediena uz Melnās jūras un Donavas upju ekosistēmām un zvejas resursiem tagad jaunākie dati liecina, ka tikai viens krājums (brētliņas) tiek uzskatīts par ilgtspējīgi izmantotu un ka pārējie zivju krājumi tiek pārzvejoti tādā mērā, ka vairāki no tiem ir tuvu izzušanai; atzīmē, ka pēdējos gados novērotas vairākas pozitīvas tendences dažos krājumos, piemēram, attiecībā uz akmeņplekstei, kam kopējā pieļaujamā nozvejas kvota 2020.–2022. gadam ir palielināta, taču vispārējā līmenī Melnajā jūrā vēl nav panākts būtisks uzlabojums; uzsver, ka visi uzlabojumi Melnās jūras akmeņplekstes un brētliņu krājumos jāpapildina ar pastāvīgiem aizsardzības pasākumiem, piemēram, pārvaldības plāniem;

8.  atzīst pārvaldes iestāžu lomu visā Melnās jūras baseinā, kuras īsteno dažādas rīcībpolitikas, veic uzraudzību, kontroli un ilgtspējīgu pārvaldību un palīdz uzlabot zvejniecības nozares ilgtspēju;

9.  aicina Bulgārijas un Rumānijas iestādes palīdzēt nozarei un nodrošināt resursus, kas īpaši paredzēti zvejas kuģu selektivitātes uzlabošanai, izmantojot labākus tīklus; uzskata, ka šāds mērķēts pasākums samazinās nevēlamas piezvejas un sugu apmēru;

10.  prasa Melnās jūras piekrastes valstu institucionālo un cilvēka kapitālu integrēt kopīgās pētniecības un praktiskās darbībās, kuru mērķis ir uzlabot Melnās jūras bioloģiskos resursus un ekonomiski nozīmīgu sugu krājumus;

11.  uzsver, ka ļoti aktuāla problēma ir informācijas trūkums par zvejas darbībām, nozvejas apjomu, nozvejas sastāvu un ietekmi uz zivju krājumu pašreizējo stāvokli Melnās jūras reģionā; tādēļ uzsver, ka jānodrošina pietiekams finansējums zinātniskām struktūrām, kas pēta zivju sugu krājumus Melnajā jūrā, tostarp migrējošās sugas, tādas kā stores un Pontijas aloza, apdraudētas vaļveidīgo un nezivjveidīgo sugas (Japānas rapana, ēdamgliemenes u. c.), kā arī jānosaka saistītie jūras ekosistēmas parametri; prasa pastiprināt dalībvalstu sadarbību kontroles jautājumos un izmantot attiecīgas digitālās tehnoloģijas un īpašus obligātos zinātniskos instrumentus, piemēram, attiecīgā gadījumā un saskaņā ar piemērojamiem ES tiesību aktiem nodrošinot borta kameras vai obligātu novērotāju klātbūtni uz kuģa;

12.  atzinīgi vērtē GFCM ierosināto reģionālo pētniecības programmu par Japānas rapanas populāciju, ar ko palīdzēs panākt vienprātību attiecībā uz šo sugu; uzskata, ka programma palīdzēs zinātniski pamatot nozveju, un tādējādi, ierobežojot šīs invazīvās sugas ietekmi, varētu sniegt sociālekonomisku labumu kopienām un vidiskus ieguvumus Melnās jūras ekosistēmai;

13.  uzsver, cik būtiski ir piemērot nulles tolerances politiku NNN zvejai Melnajā jūrā; atzinīgi vērtē GFCM centienus šajā ziņā un mudina visas piekrastes valstis censties un rīkoties kopā, lai savos ūdeņos izskaustu NNN zveju;

14.  mudina visas piekrastes valstis veicināt ilgtspējīgu zveju, kas cita starpā ietver pārzvejas apkarošanu un/vai apdraudētu sugu, piemēram, storu, alozu un citu zivju, piezvejas nepieļaušanu;

15.  mudina visas starpvaldību iestādes un struktūras kopīgi ar visām Melnās jūras piekrastes valstīm cita starpā veicināt un uzraudzīt savus zvejas resursus un saskaņā ar savām saistībām visaptveroši un iekļaujoši apmainīties ar datiem par resursiem, lai šīm jūras dzīvotnēm nodrošinātu teicamu ekosistēmas statusu;

16.  atgādina, ka uzticama oficiālā statistika, ko regulāri apkopo, izmantojot saskaņotu metodiku starp visām piekrastes valstīm, regulāra uzraudzība un kopīgi reglamentējoši pasākumi, ir izšķirīgi faktori, lai Melnajā jūrā sekmīgi īstenotu pienācīgu zvejniecības pārvaldību; šajā ziņā aicina attiecīgās iestādes gan dalībvalstīs, gan sadarbības valstīs regulāri un rūpīgi pētīt zivju resursus, kam ļoti svarīgs ir valsts finansējums un atbalsts;

17.  uzsver, ka ir vajadzīga vietējā un reģionālā sadarbība starp dažādām Melnās jūras piekrastes valstīm, lai varētu īstenot vienotu un saskaņotu pieeju zivju krājumu pārvaldībai;

18.  atgādina par jauno tehnoloģiju potenciālu un iespējamo augsto pievienoto vērtību zvejniecības pārvaldības pētniecībā un plānošanā; atgādina, ka no EJZF finansē projektus, kuru mērķis cita starpā ir kartēt un pētīt jūras grunti, kā arī konstatēt plastmasas klātbūtni;

19.  mudina Melnās jūras piekrastes valstis ieguldīt statistikas un Melnās jūras baseina zivju krājumu datu digitalizācijā, lai šos krājumus varētu pārvaldīt labāk un ilgtspējīgāk; prasa izstrādāt vienotu metodiku šo datu iesniegšanai un izmantošanai;

20.  aicina reģiona zvejniecības nozari apsvērt iespēju, kā izmantot nepietiekami novērtētos un nepopulāros zivju krājumus, kas ir arī olbaltumvielu avots;

21.  aicina dalībvalstu zinātniskās aprindas pētīt bezskābekļa vides potenciālu;

22.  uzsver nevalstiskā sektora lomu lēmumu pieņemšanā par Melno jūru; iesaka izveidot mehānismu, ar ko šajā procesā iesaistītu nevalstisko sektoru;

23.  atzinīgi vērtē atbalstu, kas ar EJZF programmu starpniecību sniegts zvejniecības un akvakultūras nozarēm nolūkā mazināt Covid-19 pandēmijas negatīvo ietekmi uz vietējo zvejniecības nozari; tomēr atgādina, ka administratīvo prasību un ierobežojumu dēļ ne visi skartie tirgus dalībnieki var gūt labumu no šā atbalsta, kā rezultātā vairāki tirgus dalībnieki atrodas nelabvēlīgākā situācijā nekā citi;

24.  uzsver svarīgo darbu, ko Melnās jūras konsultatīvā padome veic gan reģionālā, gan ES līmenī, sniedzot speciālās zināšanas par zvejniecības nozari un tendencēm, kuras to ietekmē; šajā ziņā aicina Bulgārijas un Rumānijas iestādes sniegt ieguldījumu padomes darbībā, lai tai palīdzētu pildīt funkcijas, kā arī ļaut visām ieinteresētajām personām, tostarp mazapjoma zvejniekiem, piedalīties padomes darbā un lēmumu pieņemšanā;

Tirdzniecības aspekti

25.  uzsver, ka zvejniecības nozare nodrošina jūras velšu piedāvājumu vietējos tirgos, kuros šo produktu patēriņš ir zems; aicina Bulgārijas un Rumānijas kompetentās iestādes palīdzēt zvejniecības un akvakultūras nozarēm uzlabot informētību par vietējo patēriņu un ilgtspējīgas zvejniecības un akvakultūras kumulatīvo pozitīvo ietekmi uz vietējo ekonomiku;

26.  atzīst un uzsver, ka Melnās jūras zvejniecība sniedz būtisku ieguldījumu reģionālajā un vietējā ekonomikā, rada tiešus ieņēmumus un ienākumus, rosina plašākus izdevumus un nodrošina būtiskas darbvietas vai nu pati par sevi vai sadarbībā ar citām nozarēm, tādām kā tūrisms un transports; prasa stiprināt sadarbību starp visām jūras vidi izmantojošām nozarēm, lai sasniegtu labākus rezultātus un līdzsvarotu vides, nozares un mazapjoma zvejnieku intereses;

27.  atgādina, ka importēto produktu dēļ tradicionālo produktu popularitāte un to cena kritusies zem rentabilitātes robežas, tādējādi apdraudot tradicionālos uz zivju pārstrādi balstītos uzņēmējdarbības modeļus;

28.  atgādina, ka Melnās jūras zvejas flotē pārsvarā ir mazapjoma zvejas kuģi, un līdz ar to šajā zvejas segmentā vajadzīgas īpaši pielāgotas pieejas un rīcībpolitikas; ir nobažījies, ka mazapjoma zvejniekiem ir nestabilāki un zemāki ienākumi nekā citās nozarēs strādājošajiem, kas viņus padara neaizsargātus pret neparedzamiem notikumiem vai krīzēm; aicina piekrastes dalībvalstu kompetentās iestādes politikas izstrādē un diskusijās pārredzami un iekļaujoši iesaistīt mazapjoma zvejas nozares pārstāvjus;

29.  uzsver, ka pasaulē pieaug pieprasījums pēc olbaltumvielām, ko liela mērā var apmierināt gan zvejniecības, gan akvakultūras nozare; uzskata, ka atbalsts jūras akvakultūrai turpmākajos gados varētu palīdzēt nozarei attīstīties un augt, kā arī samazināt spiedienu uz savvaļas zivju krājumiem; uzskata, ka ilgtspējīgas akvakultūras jomā vajadzīgi arī papildu zinātniskie pētījumi par tādiem jautājumiem kā blīvums un blakusparādības, kas jāņem vērā, izstrādājot rīcībpolitikas par Melnās jūras akvakultūras nozari;

30.  aicina vietējās zvejnieku kopienas apsvērt iespēju ieviest izcelsmes norādes, ar ko marķēt Melnās jūras zvejas produktus no reģionālas vai vietējas nozīmes apgabaliem; aicina vietējās un reģionālās iestādes palīdzēt šīm kopienām īstenot savus centienus;

Mērķēta nozares politika

31.  aicina reģiona dalībvalstis apsvērt iespēju atbalstīt nozari, iekļaujot to savās valsts programmās 2021.–2027. gadam vai citos valsts instrumentos un paredzot piešķīrumus kampaņām zivju patēriņa un ilgtspējīgas zvejas nozīmes veicināšanai, aicina atbalstīt nozari, izveidojot vietējas pārtikas ķēdes, lai atvieglotu piekļuvi un jo īpaši mazapjoma zvejnieku piekļuvi tirgum, un attiecīgā gadījumā attīstīt, uzlabot vai atvieglināt zivsaimniecības infrastruktūras (piemēram, zivju tirgu vai zivju izsoļu namu utt.) izveidi; aicina reģiona dalībvalstis vairāk ieguldīt ES vides un zvejniecības tiesību aktu īstenošanā, uzraudzībā un izpildē;

32.  mudina Rumānijas un Bulgārijas kompetentās iestādes attiecīgajās Eiropas Jūrlietu un akvakultūras fonda darbības programmās 2021.–2027. gadam iekļaut uz jaunajiem zvejniekiem mērķētu maksājumu shēmu nolūkā atjaunināt zvejas nozari, tostarp paredzot dotācijas pirmā zvejas kuģa pirmreizējiem pircējiem, kā arī pasākumus, kuru mērķis ir samazināt piesārņojumu, piešķirot dotācijas veco zvejas kuģu dzinēju aizstāšanai ar jauniem, videi draudzīgākiem dzinējiem;

33.  uzsver, ka spiedienu pielāgoties jauniem izaicinājumiem nevajadzētu uzlikt tikai zvejniecības un akvakultūras nozarēm, jo tajās jau tiek piemēroti augsti vides un sociālie standarti; tādēļ prasa orientēties arī uz citām ar jūru saistītām darbībām, piemēram, atpūtas zveju, piekrastes tūrismu, ostu un kuģošanas aktivitātēm un resursu izmantošanas darbībām, kurās būtu jāpaaugstina standarti, lai nodrošinātu sekmīgu zilās ekonomikas pārkārtošanos;

34.  uzsver zvejniecības vietējo rīcības grupu lomu paraugprakses apmaiņā un veicināšanā zinātnisko aprindu, vietējo ieinteresēto personu un nozares pārstāvju vidū un starp attiecīgo zvejnieku kopienu locekļiem, kā arī ar uzsver starptautisko sadarbību; mudina Bulgārijas un Rumānijas kompetentās iestādes sniegt valsts atbalstu paraugprakses apmaiņai ar citām Melnās jūras piekrastes valstīm, kuras piemēro labu krājumu pārvaldības praksi ekonomiski nozīmīgām sugām, piemēram, attiecībā uz akmeņpleksti;

35.  atzīmē, ka laba prakse zvejniecības nozarē ir jāsaglabā, samazinot ekonomisko slogu mazapjoma zvejniekiem un to apvienībām;

36.  prasa nozarē nodrošināt apmācību un izglītību gan vidējās, gan augstākās izglītības līmenī, lai padarītu to pievilcīgāku, piemēram, sadarbībā ar valsts un privāto sektoru izmantojot uz potenciālajiem studentiem mērķētas informācijas kampaņas un atvērto durvju dienas;

37.  atgādina, ka zemais zvejnieku izglītības līmenis (11 % Bulgārijas zvejnieku un 53 % Rumānijas zvejnieku izglītības diploms apliecina izglītību, kas ir zemāka par vidējo izglītību) parāda, ka jāveic proaktīvi pasākumi dažādos līmeņos, lai būtu prasmīgs un labi apmācīts darbaspēks, kas pārzina vajadzīgos tehniskos, sociālos un vides standartus, un līdz ar to varēs sasniegt labākus krājumu ilgtspējas līmeņus; prasa Melnās jūras reģiona zilās ekonomikas ilgtspējīgā izaugsmē iekļaut spēcīgu sociālo dimensiju, ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāra pamatprincipus, jo īpaši attiecībā uz nestabiliem, sezonas un nedeklarētiem darba ņēmējiem un sieviešu piekļuvi šai nozarei;

38.  atzinīgi vērtē centienus sadarbībā ar GFCM Rumānijā, Turcijā un Bulgārijā izveidot demonstrējumu centrus, kas varētu palielināt zvejniecības pievilcību vietējiem uzņēmumiem un ieinteresētajām personām;

39.  prasa pilnībā un nekavējoties īstenot Jūras stratēģijas pamatdirektīvu;

Vide, biodaudzveidība un klimata pārmaiņas

40.  aicina veikt mērķētus pasākumus un nodrošināt pietiekamus resursus, lai samazinātu piesārņojumu un jutīgu plātņžaunzivju (piemēram, dzelkņu haizivju) un jūras zīdītāju piezveju, un prasa nekavējoties pastiprināt centienus aizsargāt vidi un biodaudzveidību visā baseinā, izmantojot kopīgas programmas un budžetus, jo īpaši finanšu resursus, kas pieejami no Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fonda; aicina veikt plašus pētījumus un aplēses par plastmasas piesārņojumu un plastmasas un citu piesārņotāju ietekmi uz dzīviem organismiem Melnajā jūrā; prasa sistemātiski mērīt slāpekļa piesārņojumu Melnās jūras baseinā; turklāt aicina veikt baseina mēroga apsekojumus, lai salīdzinātu jūras piedrazojuma sastāvu un uzkrāšanos valstīs un valstu starpā;

41.  atgādina, ka zvejniecības un akvakultūras nozares neizraisa temperatūras paaugstināšanos un klimata pārmaiņas, bet drīzāk cieš no to sekām, tādām kā paaugstināta gaisa temperatūra, kas paaugstina temperatūru jūras augšējos slāņos;

42.  prasa strauji izveidot monitoringa tīklus un programmas, ar ko sistemātiski mērīt Melnās jūras vides stāvokli, kā tas prasīts Bukarestes konvencijā;

43.  uzsver, cik būtiski ir pasākumi, ar ko novērš NNN zveju; mudina piekrastes valstis aktīvāk vērsties pret NNN zveju Melnajā jūrā;

44.  aicina Melnās jūras piekrastes valstis ieguldīt zinātniskajā pētniecībā un datu vākšanā par klimata pārmaiņu ietekmi uz Melnās jūras un Donavas lejteces ekosistēmām; atgādina, ka tam būtu jāietver pietiekami resursi zinātniskajām aprindām, lai uz vietas veiktu pētījumus par migrācijas maršrutiem, ziemošanu, barošanos un reproduktīvo briedumu, kas ietekmēs arī krājumu īpatnības un pieejamību;

45.  uzsver, ka sauszemes piesārņojuma ierobežošanai ir izšķirīga nozīme, lai samazinātu gan eitrofikāciju, gan tādu kaitīgu vielu klātbūtni, kas ietekmē dzīvo jūras resursu stāvokli;

46.  uzsver aizsargājamo jūras teritoriju (AJT) nozīmi biodaudzveidības saglabāšanā un pašreizējā jūras resursu zuduma apturēšanā vai atjaunošanā, un uzsver, ka AJT ir izveidotas, lai aizsargātu dzīvotnes ar augstu ekoloģisko vērtību; uzsver – lai noteiktu šādas teritorijas, piekrastes kopienu pārstāvjiem ir vajadzīgi sociālekonomiski pētījumi un kompensējoši risinājumi; uzskata, ka jebkuras AJT īstenošanas pamatā jābūt labākajām pieejamajām zināšanām, kas gūtas sadarbībā ar visām ieinteresētajām personām, tādām kā vietējās iestādes, zinātniskās aprindas un zvejnieku organizācijas;

47.  ir ļoti nobažījies par reālajiem izmiršanas draudiem atlikušajām piecām storu sugām Melnajā jūrā un Donavas deltas baseinā; atzinīgi vērtē centienus, ko veikušas Bulgārijas un Rumānijas iestādes, kuras 2008. gadā Melnajā jūrā un 2011. gadā Donavas upē pilnībā aizliedza storu zveju un nupat šo aizliegumu pagarināja vēl uz pieciem gadiem (līdz 2026. gadam); atzinīgi vērtē storu krājumu atjaunošanas centienus šajās teritorijās, kurus veikuši un atbalstījuši nevalstisku un valsts struktūru eksperti un kuri būtu pastāvīgi jāuzrauga; uzskata, ka pasākumi būtu jāveic arī akvakultūras objektos; aicina visas piekrastes valstis ieviest stingrus storu saglabāšanas pasākumus un krājumu atjaunošanas programmas, kas būtu paredzētas visam Melnās jūras reģionam;

48.  pauž bažas, ka pētījumi par klimata pārmaiņām un to ietekmi uz Melno jūru nav pietiekami un turpmākajos gados tiem joprojām būs izšķirīga nozīme; aicina piekrastes valstis finansēt šādus pētījumus par zivju sugām (to fizioloģiju, migrācijas ceļiem un reprodukciju) un izmaiņām zivju barības ķēdē, kas ietekmē krājumu stāvokli;

49.  uzskata, ka regulāri jāmēra krājumu dinamika, lai izstrādātu atbilstīgus pārvaldības pasākumus; atgādina, ka pārzvejas un antropogēnā spiediena dēļ ekonomiski nozīmīgu sugu krājumi ir jutīgāki un neaizsargātāki pret klimata pārmaiņām;

50.  mudina attiecīgās uzraudzības iestādes efektīvi uzraudzīt Natura 2000 teritorijas un AJT Melnajā jūrā;

51.  aicina dalībvalstis attīstīt storu ex situ audzēšanu, lai atjaunotu vietējo populāciju nekomerciāliem mērķiem; nolūkā samazināt nelegālo zveju aicina dalībvalstis nodrošināt storu zvejniekiem pārkvalifikācijas programmas un piekļuvi citiem iztikas līdzekļiem;

52.  aicina dalībvalstis atbalstīt tādu migrācijas koridoru izveidi, pa kuriem stores un citas migrējošās sugas varētu šķērsot Porțile de Fier (Dzelzs vārtu) un Gabčíkovo aizsprostus;

53.  uzsver, ka steidzami jāizveido apgabali, kuros savvaļā varētu atjaunoties storu, alozu un citu zivju populācijas; aicina attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes nākt klajā ar priekšlikumu šajā jomā, kurš nāktu par labu gan biodaudzveidības saglabāšanai, gan zvejniecības pārvaldībai;

54.  aicina dalībvalstis apsvērt iespēju parakstīt Barselonas Konvenciju par Vidusjūras reģiona jūras vides un piekrastes aizsardzību, lai tajā izklāstītos sugu un dzīvotņu aizsardzības mērķus saskaņotu ar Bukarestes konvencijas mērķiem;

55.  atgādina, ka ir vajadzīgi papildu zinātniskie pētījumi par atsevišķu gliemju populāciju, piemēram, svītrainajām cietgliemenēm (Chamalea gallina), lai labāk kartētu šo sugu izplatību, kā arī apsvērtu iespēju attiecīgos pētījumus izmantot jūras akvakultūrai;

56.  aicina Melnās jūras piekrastes valstis izstrādāt vienotu pieeju, ar ko vaļveidīgajiem palīdzētu sasniegt stabilu populācijas lielumu un uzlabotu saglabāšanās stāvokli; aicina izmantot mērķētus līdzekļus, tādus kā akustiskās atbaidīšanas ierīces un citus piemērotus resursus, lai uzlabotu apdraudēto sugu, piemēram, delfīnu, saglabāšanos Melnajā jūrā;

57.  aicina Komisiju un Bulgārijas un Rumānijas kompetentās iestādes finansēt pētījumus par Pontijas alozu (Alosa spp.) stāvokli, kas ir iekļautas Dzīvotņu direktīvas V pielikumā, tostarp aicina veikt zinātnisku un sociālekonomisku analīzi, lai izvērtētu, vai šī zivju suga jāiekļauj minētās direktīvas II vai pat I pielikumā, ja tas atbilst nepieciešamajiem kritērijiem;

58.  aicina Komisiju nekavējoties apsvērt, vai patlaban Dzīvotņu direktīvas V pielikumā iekļautās stores ir jāpārvieto uz II vai pat I pielikumu;

Praktiski pasākumi

59.  aicina Komisiju izpētīt, vai Melnās jūras baseinā varētu ieviest daudzgadu pārvaldības plānu, līdzīgu tam, kāds ieviests citos jūras baseinos;

60.  atzīmē – Komisija ik gadu paziņojumā par kopējās zivsaimniecības politikas pašreizējo stāvokli un apspriedēs par zvejas iespējām ziņo, ka Melnās jūras krājumi tiek pārzvejoti; tāpēc uzskata, ka steidzami jārīkojas, lai situāciju uzlabotu;

61.  aicina Komisiju izvērtēt pašreizējo stāvokli kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanā Melnajā jūrā, īpašu uzmanību pievēršot tam, kā piekrastes dalībvalstis izmantojušas EJZF 2014.–2020. gadam, lai nodrošinātu krājumu ilgtspējīgu pārvaldību un biodaudzveidības uzlabošanu;

o
o   o

62.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Ukrainas, Krievijas Federācijas, Gruzijas un Turcijas Republikas valdībām un parlamentiem, Vidusjūras Vispārējai zivsaimniecības komisijai, Melnās jūras reģiona ekonomiskās sadarbības organizācijai un Melnās jūras aizsardzības pret piesārņojumu komisijai.

(1) OV L 336, 30.12.2019., 14. lpp. (2) OV L 354, 28.12.2013., 22. lpp. (3) OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp. (4) OV L 164, 20.6.2019., 1. lpp. (5) OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp. (6) OV L 257, 28.8.2014., 135. lpp. (7) OV L 149, 20.5.2014., 1. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0076. (9) OV C 51 E, 22.2.2013., 37. lpp. (10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0017.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 23. jūnija rezolūcija par ES attīstības sadarbības un humānās palīdzības nozīmi, risinot COVID-19 pandēmijas radītās sekas (2020/2118(INI))

P9_TA(2021)0308 A9-0151/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2020. gada 30. janvāra paziņojumu, kurā Covid-19 ir pasludināts par starptautisku sabiedrības veselības ārkārtas situāciju,

–  ņemot vērā PVO ģenerāldirektora 2020. gada 11. marta preses brīfingā par Covid-19 teiktos ievadvārdus, kuros viņš pasludināja Covid-19 par pandēmiju,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 2020. gada marta ziņojumu “Kopīga atbildība, globālā solidaritāte: reaģējot uz Covid-19 sociālekonomisko ietekmi”,

–  ņemot vērā Pasaules Bankas grupas un Starptautiskā Valūtas fonda 2020. gada 25. marta kopīgo paziņojumu par aicinājumu rīkoties attiecībā uz Starptautiskās Attīstības asociācijas valstu parādu un G20 finanšu ministru un centrālo banku vadītāju 2020. gada 15. aprīļa paziņojumu, kurā tika pasludināta parāda apkalpošanas maksājumu apturēšana uz laiku tām nabadzīgākajām valstīm, kas prasa piemērot labvēlības režīmu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2020. gada 2. aprīļa Rezolūciju 74/270 “Par globālo solidaritāti cīņā pret koronavīrusa 2019. gadā izraisīto slimību (Covid-19)”,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2020. gada 20. aprīļa Rezolūciju 74/274 “Par starptautisko sadarbību, lai nodrošinātu zāļu, vakcīnu un medicīniskā aprīkojuma globālu piekļūstamību cīņā ar Covid-19”,

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 8. aprīļa kopīgo paziņojumu par ES globālo atbildes reakciju uz Covid-19 (JOIN(2020)0011),

–  ņemot vērā ES kopā ar PVO un citiem partneriem 2020. gada 4. maijā kopīgi rīkoto starptautisko līdzekļu devēju konferenci, kurā tika savākts sākotnējais finansējums 7,4 miljardu EUR apmērā, kas nepieciešams, lai sāktu globālu sadarbību pētniecības jomā,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 28. maija priekšlikumu Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Savienības Atveseļošanas instrumentu ekonomikas atveseļošanas atbalstam pēc Covid-19 pandēmijas (COM(2020)0441), kurā tika ierosināts piešķirt līdz 5 miljardiem EUR 2018. gada cenās humānajai palīdzībai ārpus Savienības,

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 8. jūnija secinājumus par Eiropas komandas globālo atbildes reakciju uz Covid-19,

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 10. jūlija secinājumu projektā ietverto priekšlikumu Eiropas Savienības Atveseļošanas instrumenta ietvaros nodrošināt 5 miljardus EUR humānajai palīdzībai, izmantojot Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu (NDICI – Globālā Eiropa),

–  ņemot vērā 2020. gada 10. jūlija secinājumu projektā ietverto Padomes priekšlikumu, ka ir jānosaka skaidri kritēriji un noteikumi attiecībā uz jaunās rezerves solidaritātei un palīdzībai ārkārtas gadījumos finansējuma piešķiršanu,

–  ņemot vērā Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) dalību globālās humānās palīdzības plānā reaģēšanai uz Covid-19 “Addressing the impacts of COVID-19 in food crises, April-December 2020” (“Pasākumi, lai risinātu Covid-19 radīto ietekmi uz pārtikas krīzēm. 2020. gada aprīlis – decembris”),

–  ņemot vērā ANO Bērnu fonda (UNICEF) 2020. gada 3. aprīlī publicēto un 2020. gada 21. septembrī atjaunināto rakstu “Protecting the most vulnerable children from the impact of coronavirus: An agenda for action” (“Visneaizsargāto bērnu aizsardzība pret koronavīrusu. Rīcības programma”),

–  ņemot vērā Pasaules Pārtikas programmas (WFP) 2020. gada 29. septembra ziņojumu “WFP Global Response to COVID-19” (“WFP globālā reakcija uz Covid-19”),

–  ņemot vērā Pārtikas drošības informācijas tīkla 2020. gada 20. aprīļa ziņojumu “2020 Global Report on Food Crises 2020: Joint Analysis for Better Decisions” (“2020. gada globālais ziņojums par pārtikas krīzēm 2020. gadā. Kopīga analīze labāku lēmumu pieņemšanai”),

–  ņemot vērā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences 2020. gada 19. novembra ziņojumu “Impact of the COVID-19 pandemic on trade and development: transitioning to a new normal” (“Covid-19 pandēmijas ietekme uz tirdzniecību un attīstību: pāreja uz jaunajiem normālajiem apstākļiem”),

–  ņemot vērā FAO, Starptautiskā Lauksaimniecības attīstības fonda, UNICEF, WFP un PVO ziņojumu “The State of Food Security and Nutrition in the World 2020: Transforming food systems for affordable healthy diets” (“Pārtikas nodrošinājuma un uztura situācija pasaulē 2020. gadā. Klimatnoturības veidošana pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā”),

–  ņemot vērā Pasaules pārtikas nodrošinājuma komitejas (CFS) Pārtikas nodrošinātības un uztura augsta līmeņa ekspertu grupas (HLPE) 2020. gada septembrī sagatavoto jautājumu dokumentu “Impacts of COVID-19 on food security and nutrition: developing effective policy responses to address the hunger and malnutrition pandemic” (“Covid-19 ietekme uz pārtikas nodrošinātību un uzturu: efektīvu politisko atbildes pasākumu izstrāde bada un nepietiekama uztura izskaušanai”),

–  ņemot vērā Pasaules Veselības asamblejas 2019. gada 28. maija rezolūciju par ūdeni, sanitāriju un higiēnu veselības aprūpes iestādēs,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Kopējās HIV/AIDS apkarošanas programmas (UNAIDS) Programmas koordinācijas padomes 2020. gada 23. novembra progresa ziņojumu “COVID-19 and HIV: Progress Report 2020” (“Covid-19 un HIV. 2020. gada progresa ziņojums”),

–  ņemot vērā 2019. gada 23. septembrī notikušās ANO augsta līmeņa sanāksmes par vispārējo veselības apdrošināšanu politisko deklarāciju “Universal Health Coverage: Moving Together to Build a Healthier World” (“Vispārējā veselības apdrošināšana. Vienlaicīga virzība veselīgākas pasaules veidošanai”),

–  ņemot vērā WFP 2020. gada 15. oktobra ziņojumu “Global Tuberculosis Report 2020” (“2020. gada ziņojums par tuberkulozi pasaulē”),

–  ņemot vērā 2004. gada 5. maija ieteikumus, kas izriet no PVO konsultācijas par zoonozēm,

–  ņemot vērā 2021.–2025. gada ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānu (GAP) III “Vērienīga programma dzimumu līdztiesībai un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai sievietēm ES ārējā darbībā”,

–  ņemot vērā ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas iestādes 2020. gada 9. aprīļa politikas kopsavilkumu “The Impact of COVID-19 on Women” (“Covid-19 ietekme uz sievietēm”),

–  ņemot vērā ANO Iedzīvotāju fonda (UNFPA) 2020. gada 27. aprīļa ziņojumu “Impact of the COVID-19 Pandemic on Family Planning and Ending Gender-based Violence, Female Genital Mutilation and Child Marriage” (“Covid-19 pandēmijas ietekme uz ģimenes plānošanu un ar dzimumu saistītas vardarbības, sieviešu dzimumorgānu kropļošanas un bērnu laulību izbeigšanu”),

–  ņemot vērā UNFPA 2020. gada 28. aprīļa rakstu “Millions more cases of violence, child marriage, female genital mutilation, unintended pregnancy expected due to the COVID-19 pandemic” (“Miljoniem vairāk vardarbības, bērnu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanas un neplānotas grūtniecības gadījumu Covid-19 pandēmijas dēļ”),

–  ņemot vērā PVO 2005. gadā pieņemtos Starptautiskos veselības aizsardzības noteikumus ,

–  ņemot vērā jauno 2018. gada Eiropas Konsensu par attīstību “mūsu pasaule, mūsu cieņa, mūsu nākotne”,

–  ņemot vērā 2008. gada Eiropas konsensu par humāno palīdzību,

–  ņemot vērā 2015. gada 27. oktobra rezolūciju “Ebolas vīrusa izraisītā krīze — ilgtermiņā gūtā pieredze un veidi, kā stiprināt veselības aizsardzības sistēmu jaunattīstības valstīs, lai novērstu šādas krīzes atkārtošanos”(1),

–  ņemot vērā profesores Sabine Oertelt-Prigione pētījumu “The impact of sex and gender in the COVID-19 pandemic” (“Dzimuma un dzimtes ietekme Covid-19 pandēmijā”), kas publicēts 2020. gada 27. maijā,

–  ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A9-0151/2021),

A.  tā kā Covid-19 ir globāla pandēmija, kas skar visas pasaules valstis;

B.  tā kā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferences 2020. gada īpašo ziņojumu “Impact of the Covid-19 pandemic on trade and development: transitioning to a new normal” (“Covid-19 pandēmijas ietekme uz tirdzniecību un attīstību: pāreja uz jaunajiem normālajiem apstākļiem”) Covid-19 izraisītie traucējumi reāli un nesamērīgi ietekmē neaizsargātas un nelabvēlīgā situācijā esošas mājsaimniecības, migrantus, neoficiāli strādājošos un bieži vien sievietes, jo īpaši jaunattīstības valstīs, kuru iedzīvotājus neaizsargā sociālās drošības tīkli un kuri īpaši saskaras ar aizvien pieaugošo bezdarbu;

C.  tā kā Covid-19 pandēmijas dēļ ir palielinājusies ar dzimumu saistīta vardarbība, bērnu laulības un jau esošā nevienlīdzība, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi veselības pakalpojumiem, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību (SRHR) pakalpojumiem, un jau ir daļēji zaudēts pēdējās desmitgadēs panāktais progress dzimumu līdztiesības jomā;

D.  tā kā humānā palīdzība nesaņem ne tuvu pietiekamu finansējumu un līdz ar to nav iespējams pienācīgi risināt Covid-19 pandēmijas radītās sekas jaunattīstības valstīs;

E.  tā kā Covid-19 pandēmijas ekonomiskās un sociālās sekas visvairāk ir izjutušas jaunattīstības valstis; tā kā ir sagaidāms, ka 2020. gadā pirmoreiz 20 gadu laikā būs pieaugusi globālā galējā nabadzība, kas noved pie situācijas, kad neaizsargātām personām nākas pārdot aktīvus, vairāk aizņemties un izmantot uzkrājumus;

F.  tā kā, lai pastiprinātu ilgtermiņa noturību, īstermiņa humānā palīdzība ir jāsniedz, papildus paredzot atbalstu tādu jau esošo izaicinājumu risināšanai kā drošība, nabadzība, miers, demokrātija un klimata pārmaiņas;

G.  tā kā pasaulē miljoniem bēgļu saskaras ar nesamērīgi augstu inficēšanās risku, jo viņi bieži vien dzīvo pārpildītās bēgļu nometnēs vai kolektīvajos centros, kuros pēc aplēsēm dzīvo aptuveni 3,7 miljoni bērnu, nemaz nerunājot par pieaugušajiem;

H.  tā kā Covid-19 pandēmija ir būtiski ietekmējusi SRHR pieejamību, jo īpaši sievietēm un jauniešiem, jo ir pazemināta šo pakalpojumu prioritāte un traucēta to sniegšana, turklāt pastāv braukšanas ierobežojumi un ir mainījušies veselīgie ieradumi; tā kā Covid-19 dēļ vēl 49 miljoni sieviešu nevar saņemt modernu kontracepciju;

I.  tā kā klimata pārmaiņas, pastāvīgais bioloģiskās daudzveidības zudums un dabisko dzīvotņu iznīcināšana visā pasaulē būtiski palielina zoonozes slimību attīstīšanās risku; tā kā Covid-19 pandēmiju nekādā ziņā nedrīkst izmantot kā aizbildinājumu, lai kavētos risināt ārkārtas situāciju klimata un vides jomā; tā kā pēc Covid-19 uzliesmojuma ir steidzami jāveic pasaules ekonomikas zaļa un sociāla atjaunošana;

J.  tā kā Covid-19 pandēmija ir būtiski pastiprinājusi jau esošās jaunattīstības valstu parādu problēmas, vēl vairāk apdraudot to centienus rast pietiekamus resursus ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanai un vienlaikus būtiski samazinot globālos naudas pārvedumus un ārvalstu tiešos ieguldījumus;

K.  tā kā Covid-19 pandēmija, spiediens uz sabiedrības veselības sistēmām un noslēdzes pasākumi ir vēl vairāk ierobežojuši SRHR pakalpojumu pieejamību un tā kā tas apdraud sieviešu veselību;

L.  tā kā pēc UNICEF datiem skolu slēgšana, kas savu kulmināciju sasniedza 2020. gadā, pasaulē ietekmēja 1,6 miljardus bērnu un jauniešu, daudziem no kuriem mājas nebija interneta pieslēguma; tā kā Covid-19 pandēmijas dēļ vismaz 24 miljoni skolēnu varētu pamest skolu;

M.  tā kā Covid-19 pandēmija palielina to kopienu vajadzības, kuras cieš no ekstrēmiem laikapstākļu notikumiem, dabas katastrofām un klimata pārmaiņām;

N.  tā kā Covid-19 uzliesmojuma pasaulē radītajiem traucējumiem izglītības un apmācības sistēmās mūsdienu vēsturē visdrīzāk nav precedenta — saskaņā ar UNESCO datiem 94 % no izglītojamo kopskaita visā pasaulē nācās piedzīvot izglītības un apmācības iestāžu slēgšanu, kas rada risku, ka var tikt paliekoši ietekmētas daudzu jauniešu un jo īpaši meiteņu ilgtermiņa nākotnes izredzes; tā kā skolu slēgšana pandēmijas dēļ ir atņēmusi neaizsargātiem bērniem iespēju skolā saņemt ēdināšanas un uztura pakalpojumus, kas ir ārkārtīgi būtiski viņu veselībai, un tādējādi 2020. gadā par 36 miljoniem palielinājusi badā dzīvojošo bērnu skaitu un arī palielinājusi viņu pakļaušanu vardarbībai vai ļaunprātīgai izmantošanai;

O.  tā kā pandēmija ir izcēlusi globālo piegādes ķēžu nestabilitāti, jo īpaši pārtikas un veselības nozarēs, un saasinājusi no tām atkarīgo jaunattīstības valstu neaizsargātību; tā kā šī pandēmija sniedz iespēju izveidot ilgtspējīgākas un noturīgākas piegādes ķēdes, tostarp reģionālās vērtību ķēdes, un sekmēt reģionālo integrāciju; tā kā pieaug nenodrošinātība ar pārtiku un nepilnvērtīga uztura problēma, kas ir pandēmijas blakusefekts;

P.  tā kā nabadzības apburtā loka pārraušanā un nevienlīdzības mazināšanā liela loma ir izglītībai; tā kā 5. IAM uzdevums ir nodrošināt iekļaujošu, vienlīdzīgi pieejamu, kvalitatīvu izglītību un veicināt mūžizglītības iespējas visiem un tā kā tas ir svarīgi arī pārējo IAM sasniegšanai; tā kā vairākos IAM uzdevumos, jo īpaši 4. IAM, ir norādīts kultūras ieguldījums ilgtspējīgā attīstībā;

Q.  tā kā pandēmija radīs postošas sekas to valstu iedzīvotājiem, jo īpaši sievietēm un meitenēm, kurās netiek pienācīgi finansētas veselības sistēmas, un konfliktu skartu valstu iedzīvotājiem; tā kā pandēmijas dēļ vairāk nekā 47 miljoni sieviešu un meiteņu visā pasaulē līdz 2021. gadam nonāks zem nabadzības sliekšņa;

R.  tā kā Covid-19 pandēmijas apkarošanas pasākumu ekonomiskās sekas jaunattīstības valstīs pastiprinās jau esošo nevienlīdzību un trūkumus, tostarp vēl vairāk vājinot veselības infrastruktūru, palielinot nenodrošinātību ar pārtiku, izglītības plaisas, nabadzību un sociālo atstumtību;

S.  tā kā saskaņā ar PVO un UNICEF 2020. gada decembra ziņojumu aptuveni 1,8 miljardiem cilvēku ir lielāks risks saslimt ar Covid-19 un citām slimībām, jo viņi izmanto veselības aprūpes iestādes, kurās nav ūdens pamatpakalpojumu, vai strādā tajās;

T.  tā kā Covid-19 pandēmija ir smagi skārusi ierastās vakcinācijas programmas un citus veselības aprūpes pamatpakalpojumus un tas apdraud cilvēku dzīvību;

U.  tā kā saskaņā ar jaunākajiem UNFPA datiem tiek lēsts, ka kaitīgas prakses jautājumiem veltīto kopienu informēšanas un izglītošanas programmu aizkavēšanās vai pārtraukšanas rezultātā visā pasaulē nākamo desmit gadu laikā būs par diviem miljoniem vairāk sieviešu dzimumorgānu kropļošanas gadījumu un par 13 miljoniem vairāk bērnu laulību gadījumu salīdzinājumā ar aplēsēm, kas sagatavotas pirms pandēmijas;

V.  tā kā noslēdzes pasākumi ir īpaši smagi ietekmējuši personas ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem;

W.  tā kā starptautiskajos centienos ir vajadzīga labāka koordinācija, spēju koplietošana un sadarbība, lai sekmētu efektīvu un noturīgu humānās palīdzības, attīstības un miera saikni;

X.  tā kā Covid-19 pandēmija ir pastiprinājusi cilvēktiesību pārkāpumus, stigmatizāciju un diskrimināciju, ar ko saskaras personas ar HIV, LGBTI personas un citas neaizsargātas grupas, uzsverot, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Covid-19 atbildes pasākumi balstītos uz cilvēktiesībām un vienlīdzību, par ko liecina gūtā pieredze HIV atbildes pasākumu īstenošanā; tā kā zināmos gadījumos svarīgām iedzīvotāju grupām ir tikusi liegta piekļuve pakalpojumiem vai attiecībā pret tām ir diskriminējoši pildīti Covid-19 noslēdzes rīkojumi;

Y.  tā kā Covid-19 vidēji ilga termiņa sekas visdrīzāk būs postošas, likvidēs gadiem panāktu attīstību un to mazināšanai būs vajadzīga vēl nepieredzēta pasaules mēroga sadarbība;

Z.  tā kā pandēmijas izraisītā krīze ir paātrinājusi digitālo pāreju un pārkārtošanos uz jauniem mācību rīkiem, piemēram, attālinātu un jaukta tipa mācīšanos;

AA.  tā kā ir svarīgi vēlreiz atzīt, ka, lai sasniegtu IAM un Parīzes nolīguma mērķus, ir jāinvestē cilvēka attīstībā un tiesībās balstītā pieejā, vienlaikus ievērojot Pusanas principus efektīvai attīstības sadarbībai;

Eiropas komandas pieeja

1.  atzinīgi vērtē ES globālo atbildes reakciju uz Covid-19 pandēmiju, kas rāda tās apņemšanos uzņemties vadošo lomu un paust solidaritāti ar visām partnervalstīm, tostarp tām, kas saskaras ar konfliktiem un humanitārajām krīzēm; tomēr norāda, ka pašreizējie līdzekļi lielākoties ir pārvietojumi no citām budžeta pozīcijām un ka ir jānodrošina vajadzība atbalstu intensīvāk īstenot sākumposmā; prasa piešķiršanas sadales kritērijus atjaunināt atbilstīgi pandēmijas ietekmei partnervalstīs; tādēļ aicina izmantot ievērojamus jaunus elastīgus līdzekļus, lai pasaules mērogā palīdzētu jaunattīstības valstīm likvidēt Covid-19 pandēmijas tiešās un netiešās sekas un apmierinātu viņu kritiskās vajadzības attiecībā uz veselības pārvaldību un epidemioloģisko uzraudzību; uzsver, ka kā viens no pirmajiem soļiem ir ātri, vienlīdzīgi un lēti darīt globāli pieejamas drošas vakcīnas, ārstēšanu, aprīkojumu, terapiju un diagnostiku; uzsver, ka ir arī svarīgi, lai prioritāri tiktu vakcinēti veselības aprūpes un sociālie darbinieki, kuriem sekotu skolotāji un citi kritiski svarīgie darba ņēmēji, kā arī personas, kurām ir vislielākais risks ciest no Covid-19 komplikācijām; mudina līdzekļu devējus strauji palielināt oficiālo attīstības palīdzību, lai sasniegtu līmeni, kas jau sen ir solīts, bet nekad vēl nav sasniegts;

2.  šajā sakarībā atzinīgi vērtē COVAX, kas ir pasaules mēroga mehānisms, kurš nodrošina taisnīgu un vispārēju piekļuvi Covid-19 vakcīnām, un lielo atbalstu, ko sniegusi Eiropas komanda, kura ir lielākā līdzekļu devēja un līdz šim minētajai inicaitīvai ir piešķīrusi vairāk nekā 850 miljonus EUR, savukārt ES un valstis, kas nav Savienības dalībvalstis, jau ir paziņojušas par ieceri pāri palikušās vakcīnas ziedot, izmantojot COVAX; atzinīgi vērtē PVO paziņojumu, ka 2021. gada pirmajā ceturksnī sākās pasaules mēroga vakcīnu piegāde 91 attiecināmajai valstij un ka līdz šim brīdim jau ir piegādāti divi miljardi vakcīnu devu; uzsver, ka, lai apkarotu pandēmiju, drošas vakcīnas ir jādara vispārēji pieejamas, cenas ziņā pieņemamas un visiem viegli piekļūstamas; uzsver, ka prioritāte ir jāpiešķir veselības aprūpes darbiniekiem un visneaizsargātākajām personām;

3.  aicina Eiropas komandu stiprināt efektīvus mehānismus, ar kuriem nodrošina politikas saskaņotību ilgtspējīgai attīstībai, lai tos sistemātiski un efektīvi izmantotu visas ES iestādes un dalībvalstis; uzsver, ka ES būtu jāveic ilgtspējas ietekmes novērtējums visās politikas jomās, tostarp reakcijai uz pandēmiju;

4.  stingri prasa, ka impulss, ko ir radījusi Eiropas komandas vienotā pieeja kopīgas analīzes, kopīgas plānošanas un kopīgas īstenošanas jomā, ir jāizmanto, lai tiesību aktos un praksē izstrādātu jaunus standartus sadarbībai humānās palīdzības un attīstības politikas jomā; uzskata, ka ES būtu jāveicina ideja, ka, lai pēc iespējas palielinātu starptautiskās sadarbības un humānās palīdzības iedarbīgumu un efektivitāti, būtu jāpalielina ne tikai dalībvalstu savstarpējā koordinācija, bet arī koordinācija ar tām līdzekļu devējām valstīm, kas nav Savienības dalībvalstis; uzsver NDICI – Globālā Eiropa nozīmi finansējuma nodrošināšanā cilvēka attīstībai, tostarp veselībai, uzturam, ūdenim, sanitārijai un higiēnai (WASH), sociālajai un bērna aizsardzībai, un izglītības nozarei; aicina ES un dalībvalstis kopīgā plānošanā par prioritāti noteikt cilvēka attīstību un veselību; mudina Komisiju humānās palīdzības un attīstības instrumentus izmantot elastīgi, ievērojot integrēto saiknes pieeju, jo īpaši attiecībā uz vakcīnu finansēšanu un sadali;

5.  aicina ES līdzekļu devējus nodrošināt, ka priekšplānā strādājošām vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un starptautiskajām nevalstiskajām organizācijām (NVO) tiek piešķirts finansējums Covid-19 pandēmijas un tās kopienas līmenī radītās ietekmes apkarošanas programmu un projektu īstenošanai, lai palīdzētu visgrūtākajā situācijā nonākušajiem cilvēkiem; uzsver — tā kā Covid-19 atbildes reakcijas un atveseļošanas pasākumiem nav paredzēti papildu resursi un lielākā daļa finansējuma tiek piešķirta pēc ģeogrāfiskā principa, ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt ES finansējuma optimālu papildināmību;

Humānās palīdzības finansējums

6.  brīdina, ka pandēmija var radīt humanitāro krīzi; tādēļ pauž dziļas bažas par ES humānās palīdzības budžeta nepietiekamo finansējumu, ņemot vērā, ka pandēmija ir radījusi papildu humānās palīdzības vajadzības; aicina skaidri sadalīt rezervi solidaritātei un palīdzībai ārkārtas gadījumos, ar kuru būtu līdzsvaroti jānodrošina attiecīgo uzdevumu izpilde: ne iekšējām, ne ārējām darbībām nedrīkst piešķirt vairāk kā 60 % no rezerves gada summas; līdz katra gada 1. oktobrim no n gadam paredzētās ikgadējās summas vismaz viena ceturtā daļa ir jādara pieejama to vajadzību segšanai, kas rodas līdz attiecīgā gada beigām; no 1. oktobra atlikušās summas var tikt izmantotas to vajadzību segšanai, kas rodas līdz attiecīgā gada beigām;

7.  uzsver nepieciešamību humāno palīdzību, piemēram, personālu un medicīnisko aprīkojumu, tostarp individuālos aizsardzības līdzekļus un testa komplektus, nodrošināt visneaizsargātākajiem iedzīvotājiem; šajā sakarībā atzinīgi vērtē 2020. gadā īstenoto Eiropas Savienības humānās palīdzības gaisa tiltu;

8.  mudina ES un dalībvalstis piešķirt papildu līdzekļus valstīm, kuras pandēmija ietekmēs vissmagāk, lai tās varētu mazināt tās tiešo un netiešo ietekmi, un stingri prasa ātrāk īstenot ārkārtas pārtikas palīdzības programmas, kas ir paredzētas tiem cilvēkiem, kuri tikuši atzīti par neaizsargātiem jau pirms Covid-19 krīzes, un vienlaikus īstenot procedūras, ar kurām samazina pārnēsāšanas risku;

Pārtikas nodrošinājums

9.  uzsver, ka pandēmija apdraud pārtikas nodrošinājumu laukos, pilsētās un piepilsētās; uzsver, ka ganību lauksaimniecība ir ekoloģiski droša, videi draudzīga un vietēja pārtikas ražošana un līdz ar to veido ilgtspējīgu pārtikas sistēmu; norāda, ka gani lopkopji ir īpaši neaizsargāti pret pārtikas nodrošinājuma traucējumiem un klimata pārmaiņu ietekmi; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi atbalstīt ganus lopkopjus, pandēmijas periodā viņiem garantējot drošu piekļuvi vietējiem tirgiem, lai raudzītos, ka viņi arī turpmāk var vietējiem iedzīvotājiem piegādāt olbaltumvielām bagātu pārtiku, ka tiek atļauta iedzīvotāju un lauksaimniecības dzīvnieku pārrobežu mobilitāte, ka viņu ganāmpulkiem ir piekļuve ūdenim un ganībām un ka mobilās sabiedrības vienas veselības komandas uzrauga situāciju un atsevišķos gadījumos iesaistās tās risināšanā, vajadzības gadījumā rīkojoties arī sabiedrības veselības nodrošināšanas nolūkos; prasa paredzēt naudas pārskaitījumus ganiem lopkopjiem, lai nodrošinātu viņu pamatvajadzības, tostarp pārtiku un barību, un prasa vajadzības gadījumā humānās palīdzības iztikas līdzekļu atbalstu paredzēt arī kā barības palīdzību viņu ganāmpulkiem;

10.  uzsver, ka ir jāatbalsta ģimenes saimniecības un vietēji mazie un vidējie uzņēmumi, jo īpaši agrorūpniecības nozarē, lai palielinātu pārtikas nodrošinājumu un noturību;

11.  uzsver, ka ir jāatbalsta ANO aģentūru, jo īpaši FAO un WFP, pasākumi, kā arī Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības un starptautisko NVO pasākumi, kas paredzēti bada, nepilnvērtīga uztura un iztikas līdzekļu zuduma mazināšanai un noturīgas pārtikas sistēmu veidošanai, piemēram tie, kas paredz izveidot globālu datu sistēmu, kura ātri sniegtu informāciju par humānās palīdzības vajadzībām, tie, kas paredz nodrošināt pārtikas ražošanas palīdzību un piekļuvi pārtikai, organizēt naudas pārskaitījumus un kuponus vai pārtikas sadali un skolas maltītes, attīstīt saiknes ar sociālās aizsardzības sistēmām, kas spēj reaģēt uz satricinājumiem, stabilizēt pārtikas sistēmas un nodrošināt vietējo pārtikas tirgu, vērtības ķēžu un sistēmu darbību, vienlaikus koncentrējoties uz mazajiem lauksaimniekiem un mazapjoma zvejniekiem, šajā nolūkā īstenojot sanitāros pasākumus Covid-19 pārnēsāšanas novēršanai, un reaģēt uz citām krīzēm, ekonomikas lejupslīdi un konfliktiem, piemēram, tuksneša siseņu invāziju Austrumāfrikā; uzskata, ka ekonomikas atveseļošanas process sniedz iespēju vietējos un reģionālos tirgos labāk iekļaut mazos lauksaimniekus un ražotājus un attīstīt ilgtspējīgākus iztikas līdzekļus; šajā sakarībā uzsver tehnoloģijas un digitalizācijas nozīmi, jo ar tām var sekmēt tirgus zināšanas un piekļuvi tirgum, kā arī paplašināt mazos uzņēmumus, piemēram, izmantojot tādus rīkus kā mobilās naudas lietotnes;

12.  atgādina, ka līdz 2050. gadam droša un cenas ziņā pieejama pārtika būs jānodrošina aptuveni 10 miljardiem pasaules iedzīvotāju, vienlaikus nodrošinot visā pārtikas vērtības ķēdē pienācīgu nodarbinātību un iztikas līdzekļus, aizsargājot visneaizsargātākos lauku iedzīvotājus, tostarp pirmiedzīvotājus, migrantus un personas, kas strādā neoficiālus un gadījuma darbus, un mazinot valstu un starptautiskajos pārtikas tirgos valdošo ārkārtīgo pārtikas cenu svārstīgumu; atzīst uztura izšķiroši svarīgo lomu noturības stiprināšanā; prasa ieviest integrētāku pieeju bada un nepilnvērtīga uztura novēršanai, konstatēšanai un ārstēšanai ar humānās palīdzības un attīstības atbildes pasākumiem, jo īpaši pret klimata pārmaiņām visneaizsargātākajās valstīs; uzskata, ka ir svarīgi attīstīt vietējo lauksaimniecību vietējā patēriņa vajadzībām, lai mazinātu jaunattīstības valstu atkarību no importa un eksporta un iespējamus traucējumus pārtikas ķēdē; uzsver, ka 1. un 2. IAM sasniegšanai ir vajadzīga starpdisciplināra pieeja, lai pārveidotu pārtikas ražošanas, apstrādes, patēriņa un tirdzniecības sistēmu; šajā sakarībā uzsver, ka ir vajadzīgs visaptverošs pārveides process, lai paātrinātu taisnīgas, drošas un veselīgas pārtikas sistēmu izveidi, izmantojot 2021. gadā rīkoto ANO samitu par pārtikas sistēmām kā pagrieziena punktu, no kura atveseļošanu pēc Covid-19 krīzes veikt, izmantojot principu “atjaunot uzlabojot”; aicina ES veicināt ilgtspēju visos pārtikas piegādes ķēžu posmos no ražošanas līdz patēriņam, kas atbilst Eiropas zaļajam kursam un stratēģijai “No lauka līdz galdam”;

13.  norāda, ka Covid-19 pandēmija saasina jau tā smago pārtikas nodrošinājuma problēmu Austrumāfrikā un Tuvajos Austrumos, ko ir radījusi siseņu invāzija, jo ierobežojumu dēļ kavējas siseņu apkarošanai paredzēto pesticīdu un aprīkojuma piegāde; uzsver, ka ir vairāk jāsadarbojas, lai palīdzētu Austrumāfrikas un Tuvo Austrumu valstīm pārvarēt ražas zudumus;

14.  norāda, ka dažādi pasaules mēroga izaicinājumi, piemēram, strauja iedzīvotāju skaita palielināšanās, klimata pārmaiņas, ierobežotie dabas resursi un mainīgie patēriņa modeļi, neļauj mūsu pārtikas sistēmām sociāli un vidiski ilgtspējīgi garantēt pārtikas nodrošinājumu un pārtikas pieejamību visiem iedzīvotājiem;

15.  uzsver, ka ir vajadzīgi pietiekami pasākumi, lai uzlabotu pašreizējo stāvokli Āfrikas valstīs, kurās strauji pieaug iedzīvotāju skaits un nav skaidrs, vai to lauksaimniecības nozares spēs nodrošināt pārtikas ražošanu un īstenot klimatadaptācijas pasākumus;

16.  uzsver, ka zemes ierobežotā pieejamība, augsnes degradācija, ūdens trūkums un pārtikas ražošanas ierobežojumi būtiski traucē palielināt lauksaimniecības piegādi un ražību un ir saistīti ar jaunattīstības valstu sociālekonomisko un institucionālo nenoteiktību;

Nabadzība un sociālās problēmas

17.  uzsver, ka ir sagaidāms, ka 2020. gadā pirmoreiz 20 gadu laikā būs pieaugusi globālā galējā nabadzība, jo īpaši bērnu vidū, ņemot vērā, ka konfliktu, sliktas pārvaldības un klimata pārmaiņu faktoriem ir pievienojusies arī Covid-19 pandēmija, kas īpaši smagi ietekmē sievietes un meitenes (sagaidāms, ka līdz 2021. gadam galējā nabadzībā dzīvos vēl 47 miljoni cilvēku), neoficiālos un migrējošos darba ņēmējus (kas veido ceturtdaļu no pasaules darbaspēka), tūrisma nozari un Latīņamerikas, Karību jūras reģiona un Āfrikas valstu ekonomiku; šīs ārkārtējās krīzes kontekstā uzsver to, cik svarīga ir vispārējā sociālā aizsardzība un sociālais dialogs; aicina Komisiju kopā ar partnervalstīm izstrādāt ekonomikas atveseļošanas, darbvietu radīšanas un sociālā nodrošinājuma sistēmu uzlabošanas stratēģijas, kas sekmē sociālās aizsardzības seguma piemērošanu arī lauku nozarēs strādājošajiem neoficiālajiem darba ņēmējiem;

18.  uzsver, ka pandēmija vissmagāk skar visneaizsargātākos iedzīvotājus, jo īpaši nestabilā situācijā esošus bēgļus, iekšzemē pārvietotas personas un migrantus, kas piedzīvo trīs krīzes: veselības krīzi, sociālekonomisko krīzi un aizsardzības krīzi; uzsver, ka īpaši neaizsargāti ir bērni, kas pārvietojas, jo viņiem ir ierobežotas iespējas piekļūt pamatpakalpojumiem, tostarp WASH, un izglītības, veselības aprūpes un aprūpes pakalpojumiem, un līdz ar to tiek būtiski apdraudēta šo bērnu attīstība, nākotnes izredzes un veselība;

19.  uzsver, ka Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma radītās sekas nesamērīgi skar nabadzīgākos un visnelabvēlīgākajā situācijā esošo, marginalizēto un neaizsargāto sociālo kategoriju iedzīvotājus, tostarp personas ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem, personas ar hroniskiem veselības traucējumiem, personas ar garīgās veselības problēmām un vecus cilvēkus, kuriem jau tā ir ierobežota piekļuve pamata higiēnas pakalpojumiem un attiecīgo veselības problēmu ārstēšanai vai tādas nav vispār un kuri pandēmijas dēļ ir kļuvuši vēl neaizsargātāki;

Bēgļi un pārvietotas personas

20.  mudina Komisiju nodrošināt bēgļu, migrantu un iekšzemē pārvietotu personu īpašās vajadzības, ievērojot sabiedrības veselības tīklu pamatprincipu “nevienu neatstāt novārtā” un neliedzot priekšplāna humānas palīdzības sniedzējiem tieši kontaktēties ar personām, kurām paredzēta viņu palīdzība; ar bažām atgādina, ka bēgļi, migranti un iekšzemē pārvietotas personas šajā veselības krīzē ir vieni no neaizsargātākajiem iedzīvotājiem, jo viņiem bieži vien ir nedrošāki dzīves apstākļi un parasti ir sarežģītāk nekā vietējiem iedzīvotājiem piekļūt veselības pamatpakalpojumiem; uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt visiem skartajiem iedzīvotājiem vienlīdzīgu piekļuvi Covid-19 ārstēšanai un citiem veselības pakalpojumiem un drošības tīkla programmām neatkarīgi no valstspiederības, juridiskā statusa, izcelsmes, dzimuma, seksuālās orientācijas, dzimtes identitātes vai jebkuras citas pazīmes; uzsver, ka ir svarīgi palīdzēt bēgļiem un iekšzemē pārvietotām personām cīnīties ar pandēmijas nesamērīgo sociālekonomisko ietekmi un šajā nolūkā ne tikai ļaut šiem cilvēkiem būt drošībā, bet arī stiprināt iztikas līdzekļu atbalstu un ienākumu veidojošas darbības; uzsver, ka ar ES politiku būtu jācenšas atbalstīt viņu piekļuve nodarbinātībai, izglītībai un civilstāvokļa dokumentācijai; mudina ES un dalībvalstis radīt tādus apstākļus, lai bēgļu nometnēs dzīvojošajiem bērniem un jauniešiem būtu piekļuve izglītībai, tostarp attālinātas mācīšanās iespējām, jo īpaši pamatizglītības līmenī;

Veselības nozares stiprināšana

21.  uzsver, ka Covid-19 uzliesmojums visā pasaulē ir saasinājis pastāvīgo zāļu trūkuma problēmu, radot smagas sekas jaunattīstības valstīs; uzsver, ka attīstības palīdzībai galvenokārt vajadzētu būt vērstai uz to, lai nodrošinātu horizontālu vispārējas veselības aprūpes sistēmas segumu, izmantojot holistisku un tiesībās balstītu pieeju, kas cita starpā paredz ņemt vērā veselības daudzdimensionālo raksturu (spēcīgu saikni ar dzimumu, pārtikas nodrošinājumu un uzturu, ūdeni un sanitāriju, izglītību un nabadzību); jo īpaši prasa pārskatīt ierosinātās vai jau esošās stratēģijas un partnerības, lai vairāk stiprinātu un atbalstītu partnervalstu sabiedrības veselības sistēmas, jo īpaši attiecībā uz gatavību pandēmijām un veselības sistēmu organizāciju un pārvaldību, tostarp universālas veselības aprūpes nodrošināšanu, vakcinācijām, veselības uzraudzību un informāciju (tostarp slimību uzraudzību), medicīnas darbinieku apmācību, pieņemšanu darbā un saglabāšanu, diagnostikas spējām un zāļu piegādi;

22.  atgādina, ka veselības sistēmu stiprināšanā būtu jāņem vērā ne tikai Covid-19 pandēmijas epidemioloģiskās sekas partnervalstīs, bet arī tādi faktori kā nepieciešamība risināt nepilnvērtīga uztura problēmu, kas palielinājusies pārtikas piegādes ķēžu traucējumu dēļ, vai Covid-19 pandēmijas mazināšanas pasākumu psiholoģisko ietekmi;

23.  atgādina Komisijai, ka tādas vispārzināmas ES partnerorganizācijas kā Pasaules fonds sniedz vērtīgu palīdzību, ātri iegādājoties un piegādājot Covid-19 individuālos aizsardzības līdzekļus, diagnostikas un ārstniecības līdzekļus, vienlaikus būtiski piedaloties veselības sistēmu veidošanā un nostiprināšanā un nodrošinot līdzekļu devējus;

24.  uzsver, ka ir pēc iespējas ātrāk jāpanāk iekavētais ierastajās vakcinācijas programmās un jānodrošina, ka tiek atsākta pārējo veselības pamatpakalpojumu sniegšana; prasa paredzēt pienācīgu finansējumu tādām iniciatīvām kā Gavi — Vakcīnu alianse un Epidēmijgatavības inovāciju koalīcija; pauž bažas par ārējo un fragmentēto globālo vakcīnu pārvaldības sistēmu, kas ir veicinājusi nevis sadarbību, bet gan konkurenci par vakcīnām, diagnostikas un ārstniecības līdzekļiem; mudina ES un dalībvalstis uzņemties vadošo lomu, prasot pasaulē nodrošināt tādu vienlīdzīgu un cenas ziņā pieņemamu piekļuvi vakcīnām, kas balstītos uz globālās solidaritātes principu; aicina Komisiju nodrošināt, ka ES globālā atbildes reakcija uz Covid-19 pandēmiju neapdraud ES sniegto finansējumu citām svarīgām veselības programmām, piemēram, minimālo sākotnējo pakalpojumu kopumu seksuālās un reproduktīvās veselības jomā un programmām, kas vērstas uz sieviešu un grūtnieču veselību; mudina dalībvalstis un Komisiju arī turpmāk atbalstīt partnervalstis tādu pakalpojumu sniegšanā, kas attiecas uz seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām, vienlaikus nodrošinot sabiedrības un veselības darbinieku drošību;

25.  atgādina, ka ir svarīgi izmantot iepriekšējās veselības krīzēs, piemēram, Ebolas epidēmijā, gūtās galvenās atziņas; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi strādāt ar kopienu līderiem, lai izplatītu galvenos paziņojumus par sabiedrības veselību un mobilizētu sabiedrību; uzsver pilsoniskās sabiedrības organizāciju un valsts un starptautisko NVO nozīmīgo lomu veselības pakalpojumu sniegšanā nabadzīgākajām kopienām; atzīst, ka šīs organizācijas būs svarīgi partneri Covid-19 vakcīnu sadalē; aicina ES atbalstīt šo organizāciju spēju veidošanu;

26.  uzsver veselības izglītības lomu pandēmijas uzliesmojumu novēršanā un seku mazināšanā un sagatavotībā turpmākām sabiedrības veselības ārkārtas situācijām; uzsver, ka sports palīdz risināt ilgstošās noslēdzes un skolu slēgšanas atstātās sekas uz fizisko un garīgo veselību;

27.  mudina Komisiju un dalībvalstis apņemties padarīt pandēmijas vakcīnas un ārstniecības līdzekļus par globālu sabiedrisko labumu, kas ir pieejams visiem;

28.  uzsver, ka Covid-19 reaģēšanas un atveseļošanas pasākumos ir jānodrošina veselības pamatpakalpojumu, tostarp uztura pakalpojumu, pastāvīga sniegšana; uzsver, ka primārās veselības aprūpes ietvaros būtu jāsniedz kvalitatīvi uztura pakalpojumi, tostarp visu nepilnvērtīga uztura veidu novēršana, novērtēšana, diagnostika un ārstēšana; atzīst kopienas veselības darbinieku priekšplāna lomu, kas ir jāatbalsta, tostarp paredzot apmācību;

29.  uzsver, ka globālajos Covid-19 atbildes reakcijas pasākumos izšķirīgi svarīga loma ir bijusi pētniecībai un inovācijai, kas ir ļāvušas izstrādāt steidzami nepieciešamos ārstniecības līdzekļus, vakcīnas un diagnostikas līdzekļus; uzsver, ka, lai panāktu patiesi globālu ietekmi, pētniecības un inovācijas darbības ir jāvirza uz tādu rīku izstrādi, kurus var izmantot ar maziem resursiem; uzsver, ka līdzīgus centienus būtu jāveic, lai likvidētu esošās pētniecības un produktu nepilnības citu epidēmiju apkarošanā, jo īpaši attiecībā uz nabadzības izraisītām un novārtā atstātām slimībām, no kurām pasaulē cieš miljardiem cilvēku, bet kuras nepiedāvā īpašus tirgus stimulus privātā sektora ieguldījumiem, un lai izbeigtu atkarību no bagātākām valstīm tādu slimību pētniecībā, kas var tās tieši neskart; tādēļ aicina ES un tās dalībvalstis palielināt pētnieku transnacionālās sadarbības iespējas un mudināt partnervalstīs attīstīt cilvēku pētniecības potenciālu, īpaši koncentrējoties uz sievietēm;

30.  atbalsta PVO nozīmīgo darbu un norāda uz tās svarīgo lomu kā Covid-19 atbildes pasākumus vadošajai un koordinējošai iestādei, vienlaikus atzīstot, ka pēc akūtās krīzes pārvarēšanas ir jāveic šīs organizācijas reforma, kas tostarp paredz arī Starptautisko veselības aizsardzības noteikumu reformu;

31.  uzsver, ka steidzami jārīkojas, jāpalielina finansējums un jāuzlabo koordinācija attiecībā uz higiēnas ieradumu un prakses atbildes pasākumiem, kas ir vieni no svarīgākajiem aizsardzības pasākumiem, ar kuriem novērst, ierobežot un ārstēt Covid-19; uzsver, ka ir jābūt uzticamai tīra ūdens apgādei, lai saglabātu tīrību mājās, skolās un veselības aprūpes iestādēs, un akcentē, ka ir svarīgi piekļūt drošam dzeramajam ūdenim, sanitārijai un higiēnas infrastruktūrai, pakalpojumiem un precēm, jo tie ir svarīgi instrumenti noturības veidošanā pret turpmākiem slimības uzliesmojumiem; aicina ES un dalībvalstis būtiski palielināt finansējumu WASH Covid-19 atbildes pasākumu ietvaros un stiprināt globālo noturību pret turpmākajām krīzēm;

32.  uzsver kopienas organizāciju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju izšķirīgi svarīgo lomu veselības pakalpojumu sniegšanā vismarginalizētākajām un nepietiekami atbalstītajām kopienām; aicina Komisiju nodrošināt politisku, finansiālu un tehnisku atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas sniedz kopienā balstītus pakalpojumus, lai raudzītos, ka tiem, kas nevar doties uz veselības aprūpes klīnikām, ir piekļuve pielāgotiem un pienācīgiem pakalpojumiem;

33.  uzsver, ka ir svarīgi pasaulē nodrošināt taisnīgāku vakcīnu sadali, lai varētu efektīvi apkarot Covid-19 un tā mutāciju izplatību; tāpat atgādina, ka Covid-19 medicīniskajiem līdzekļiem vajadzētu būt cenas ziņā pieņemamiem, drošiem, efektīviem, viegli izmantojamiem un universāli pieejamiem un ka tie būtu jāuzskata par globālu sabiedrisko labumu;

Cilvēktiesības, pārvaldība un demokrātija

34.  pauž bažas par to, ka kopš Covid-19 krīzes sākumu daudzas valdības ir izmantojušas ārkārtas stāvokli, lai attaisnotu demokrātisku procesu un pilsoniskās sabiedrības telpas ierobežošanu, tostarp humānās palīdzības piekļuves ierobežošanu, un apspiestu minoritātes; jo īpaši nosoda žurnālistu, opozīcijas pārstāvju, veselības aprūpes darbinieku un citu personu cenzēšanu, arestēšanu un iebiedēšanu dēļ tā, ka viņi kritizē valdību, tostarp par krīzes pārvaldību; plašāk vērš uzmanību uz to, ka Covid-19 aizvien negatīvāk ietekmē visas cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskumu, un tāpēc aicina stiprināt palīdzību, politisko dialogu un atbalstu pilsoniskās sabiedrības un institūciju attīstībai visās šajās jomās, īpaši koncentrējoties uz cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem;

35.  norāda, ka pētījumi visā pasaulē liecina par to, ka personas ar HIV, jo īpaši no konkrētām iedzīvotāju grupām un neaizsargātām grupām, joprojām saskaras ar stigmatizāciju un diskrimināciju; atgādina par UNAIDS secinājumiem, ka ar Covid-19 saistītas personas un grupas arī ir izjutušas negatīvus viedokļus un darbības; uzsver, ka joprojām tiek stigmatizēti, tostarp HIV un Covid-19 griezumā, neaizsargāti un marginalizēti iedzīvotāji, tādi kā nabadzībā dzīvojošas personas, bezpajumtnieki, bēgļi, migranti, seksa industrijā strādājošie, personas, kas lieto narkotikas, un lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un interseksuāļi;

36.  uzsver, ka pandēmijas un globālās recesijas kopējās sekas nopietni apdraudēs jaunattīstības valstu, jo īpaši vismazāk attīstīto valstu (VAM), spēju sasniegt IAM; atgādina ANO aicinājumu paredzēt Covid-19 krīzes paketi 2,5 triljonu ASV dolāru apmērā jaunattīstības valstīm, kurām Covid-19 krīze ir radījusi vēl nepieredzētu ekonomisko kaitējumu; aicina īstenot tālejošus politikas pasākumus, kas pamatojas uz Programmas 2030. gadam pamatprincipu “nevienu neatstāt novārtā”;

37.  uzsver, ka ārkārtas stāvoklis nelabvēlīgi ietekmē cilvēktiesības un pamatbrīvības, līdz ar to tam vienmēr ir jābūt uz ierobežotu laiku, pienācīgi pamatotam ar demokrātiskām un tiesiskām procedūrām un samērīgam ar konkrēto ārkārtas gadījumu, kā arī atbilstīgam konstitucionālajai kārtībai un starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem; stingri norāda, ka ārkārtas situācijas veselības jomā nekad nebūtu jāizmanto par iemeslu, lai ierobežotu tiesiskumu, demokrātijas institūcijas, demokrātisko pārskatatbildību vai tiesisko kontroli;

38.  pauž bažas par vardarbīgajiem uzbrukumiem humānās palīdzības un medicīnas personālam un iestādēm, kā arī tādiem birokrātiskajiem šķēršļiem kā neskaidras un pastāvīgi mainītas piekļuves prasības vai ierobežojumi attiecībā uz personālu un transportlīdzekļu skaitu partnervalstīs; uzskata, ka ir svarīgi turpināt šo uzbrukumu un šķēršļu risināšanu gan diplomātiskajā, gan politiskajā līmenī;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt parlamentus, kas joprojām aktīvi piedalās valdības pieņemto Covid-19 pandēmijas ierobežošanas pasākumu pārbaudē un sabiedriskās veselības pasākumu ietekmes uz cilvēktiesībām novērtēšanā; uzsver, ka daudzu valstu veselības nozarēs ir izplatīta korupcija un ka ir jāstiprina pārskatatbildība un pārraudzība;

40.  akcentē to, ka Covid-19 noslēdzes pasākumi ir radījuši īpaši smagas sekas un netiešu kaitējumu sievietēm, meitenēm un bērniem, jo īpaši ir pieaugusi ar dzimumu saistīta vardarbība, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošana, bērnu laulības, agrīnas un nevēlamas grūtniecības un ierobežota piekļuve veselības pakalpojumiem, tostarp SRHR pakalpojumiem, turklāt sievietes ir vairāk pakļautas Covid-19, jo pasaulē viņas nesamērīgi daudz vairāk strādā veselības aprūpes nozarē; norāda, ka daudzās partnervalstīs sievietes strādā tādās nozarēs, kurās pārsvarā ir nodarbinātas sievietes, piemēram, apģērbu ražošanas nozarē, kuras ir smagi ietekmējusi pandēmija; uzsver, ka ar NDICI – Globālā Eiropa ir jāstimulē sieviešu nodarbinātības iespējas pēc krīzes; aicina rīkoties, lai ar tādām konkrētām programmām kā iniciatīva “Spotlight” un Dzimumu līdztiesības rīcības plāns III un ar Eiropas atbalsta pārorientēšanu līdzsvarotu sievietēm uzlikto nesamērīgo aprūpes slogu un likvidētu jebkādus iespējamus šķēršļus viņu drošībai, veselībai, emancipācijai, ekonomiskajai neatkarībai, pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai un izglītībai; aicina pastiprināt centienus, lai labāk novērstu un risinātu vardarbību ģimenē; prasa sievietēm jēgpilni iesaistīties to lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē viņu veselību un darba dzīvi; uzsver, ka ir jāiekļauj dzimumperspektīva ES Covid-19 atbildes pasākumos, jāiestājas par iekļaujošām lēmumpieņemšanas struktūrām un dzimumaspekta analīzes nolūkos jāvāc pēc dzimuma un vecuma sadalīti dati;

41.  atgādina, ka pandēmijas ekonomiskās un sociālās sekas nesamērīgi skar sievietes un tās var likvidēt gadu desmitiem ilgā laikā panākto progresu attiecībā uz dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm; lai risinātu šo problēmu un nodrošinātu noturīgu atveseļošanu, mudina ES un dalībvalstis uzlabot ārējo atbalstu darbībām, kas paredz pastiprināt sieviešu viedokļa paušanu un līdzdalību lēmumpieņemšanas procesos, uzlabot sieviešu izglītību un apmācību, likvidēt diskrimināciju piekļuvē kredītiem un ieviest tiesību aktus ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanas jomā;

Parāda apkalpošana un stabili budžeti

42.  atzinīgi vērtē G20 paziņojumu par nabadzīgāko valstu parāda apkalpošanas maksājumu apturēšanu un pievienojas izteiktajam aicinājumam tāpat rīkoties arī privātajiem kreditoriem un valsts īpašumā esošām komercbankām; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt to, lai tiktu pilnībā īstenota G20 parāda apkalpošanas apturēšanas iniciatīva un G20 jaunā Kopējā parāda režīma sistēma ārpus DSSI; uzsver, ka jaunattīstības valstu ekonomiskās un sociālās krīzes mēroga dēļ ir vajadzīgi daudz pamatīgāki un iedarbīgāki pasākumi, un mudina Komisiju atbalstīt starptautiskos centienus šajā jomā; uzskata, ka no šīs apturēšanas ietaupītie procentu maksājumi būtu jāiegulda veselības nozarē, kura bieži vien jaunattīstības valstīs saņem ārkārtīgi nepietiekamu finansējumu; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis arī atbalstīt starptautiskā līmeņa iniciatīvas, kas ierosina elastīgus parāda samazināšanas mehānismus, kuri paredz izveidot ekvivalentus līdzekļus vietējā valūtā, lai atbalstītu ieguldījumus ar mērķi sasniegt IAM;

43.  norāda, ka daudzām jaunattīstības valstīm bija ievērojami parādi jau pirms pandēmijas, kas liedza veikt pienācīgus ieguldījumus krīzes novēršanā, veselības sistēmās un sociālajā aizsardzībā; uzsver, ka ir svarīgi prioritārā kārtā risināt jautājumu par partnervalstu parāda atmaksājamību; aicina Komisiju uzņemties jaunas iniciatīvas, lai apkarotu nelikumīgu kapitāla plūsmu, nodokļu nemaksāšanu un krāpšanu nodokļu jomā un tādējādi uzlabotu jaunattīstības valstu nodokļu bāzi; šajā sakarībā mudina ES nodrošināt, ka tās nolīgumi par tirdzniecību, nodokļu dubulto uzlikšanu un ieguldījumiem atbilst mērķim par ĀKK valstu iekšējo resursu mobilizēšanu un rada taustāmus un ilgtspējīgus rezultātus attīstības jomā saskaņā ar Lisabonas līguma 208. pantā iestrādāto principu par politikas saskaņotību attīstībai; plašākā nozīmē aicina ANO līmenī izveidot globālu nodokļu struktūru, kas palīdzētu koordinēt nodokļu politiku; turklāt aicina budžeta atbalstu novirzīt vispārējiem pamatpakalpojumiem, jo īpaši piekļuvi veselības, ūdens un sanitārijas pamatpakalpojumiem, un noturībai;

44.  aicina Komisiju paredzēt lielāku atbalstu nestabilākajām valstīm, lai tās varētu apkarot Covid-19 pandēmiju un nodrošināt piekļuvi veselības aprūpei, vienlaikus neignorējot tādus pašreizējos izaicinājumus kā ārkārtēja nabadzība, drošības problēmas, piekļuve kvalitatīvai izglītībai un darbvietām, vienlīdzīgas iespējas un klimata pārmaiņas;

45.  uzsver, ka mazāka naudas pārvedumu plūsma uz jaunattīstības valstīm pasliktinās to mājsaimniecību dzīves apstākļus, kas ir atkarīgas no šā ienākumu avota, lai samaksātu par tādām precēm un pakalpojumiem kā pārtika, veselības aprūpe un izglītība; tādēļ mudina ES un līdzekļu devēju kopienu rīkoties izlēmīgi, lai pildītu solījumu samazināt naudas pārvedumu komisiju tuvu nullei vai vismaz līdz 3 %, kā paredzēts 10. IAM;

Izglītība un digitalizācija

46.  uzsver, ka Covid-19 pandēmijas dēļ vēl nepieredzēts skaits skolnieku mēnešiem ilgi nav varējuši iet uz skolu, kas ir būtiski iedragājis centienus izglītības jomā, jo īpaši attiecībā uz meiteņu, sieviešu un pārvietoto personu izglītību; mudina valdības pandēmijas apkarošanā slēgt skolas tikai galējas nepieciešamības gadījumā; atbalsta principu ārkārtas situācijās un citās humanitārās krīzēs turpināt un prioritarizēt ieguldījumus izglītībā; prasa saglabāt izglītību kā vienu no ES attīstības politikas izdevumu prioritātēm un pienācīgi ņemt vērā skolu sociālo un kultūras funkciju; šajā sakarībā mudina valdības prioritarizēt atbalstu vismarginalizētākajiem bērniem un viņu ģimenēm, jo ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība ir cieši saistīta ar priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu un sliktām sekmēm jau agrīnā bērnībā, kas, bērnam pieaugot, apdraud viņa nodarbinātības izredzes; uzsver, ka pandēmija vissmagāk ietekmē lielāko daļu riska grupā esošo bērnu, jo īpaši bērnus ar invaliditāti un bērnus, kas dzīvo konfliktu skartos apgabalos; iesaka ES atbalstīt UNICEF darbības un ES dalībvalstīm apmainīties ar pieejām, kuras izmantotas, lai turpinātu mācības pat krīzes situācijā, un prasa ES un tās dalībvalstīm savās starptautiskajās atbalsta programmās izmantot attālināto mācību (bezsaistes lietotnes, radio, televīzija, drukātie materiāli) un digitālo mācību sniegtās iespējas, lai neviens bērns nepaliktu bez izglītības; tādēļ atbalsta atvērtu, drošu un cenas ziņā pieņemamu piekļuvi internetam (tostarp mobilajiem datiem) un digitālo tehnoloģiju vienlīdzīgu pieejamību, izmantošanu un izveidi, lai mazinātu digitālo plaisu, tostarp digitālo plaisu starp dzimumiem un vecumiem, un iekļautu digitālās pārkārtošanās ziņā nelabvēlīgā situācijā esošas vai marginalizētas personas;

47.  ņemot vērā kultūras patieso vērtību, aicina to uzskatīt par atsevišķu ceturto ilgtspējīgas attīstības pīlāru līdzās sociālajai, ekonomiskajai un vides dimensijai; aicina ES visos attīstības sadarbības līmeņos iekļaut kultūras ilgtspēju un sistemātiski iekļaut kultūras aspektu asociācijas nolīgumu sarunās un visā ārējo attiecību un ārpolitikas instrumentu kopumā;

48.  uzsver mūžizglītības un pārkvalifikācijas nozīmi, arī ilgtermiņā pēc Covid-19 pandēmijas, jo tās kļūs ne tikai par ierastu praksi, bet arī par prasību strādājošiem iedzīvotājiem, ņemot vērā straujo tehnoloģiju attīstību;

49.  norāda, ka ir jāatbalsta un jānovērtē skolotāji, kam ir ārkārtīgi svarīga loma izglītībā un aktīva pilsoniskuma veidošanā, kas ir vēlreiz apstiprinājies pandēmijas periodā; uzsver, ka ir jāiegulda līdzekļi skolotāju apmācībā, lai viņus aktīvi sagatavotu jaunajiem mācību modeļiem, piemēram, e-mācībām un jaukta tipa mācībām, kas ir priekšnoteikums, lai varētu nodrošināt mācību turpināšanu gadījumos, kad tās nevar notikt klātienē;

50.  uzsver, ka neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem ir svarīga nozīme kultūras daudzveidības un starpkultūru spēju veicināšanā un ka šādi plašsaziņas līdzekļi ir jāstiprina kā uzticamas informācijas avots, jo īpaši krīzes un neskaidrību periodā;

51.  vērš uzmanību uz to, ka pandēmija ir smagi skārusi kultūras un radošās nozares, tostarp pasaules mantojuma vietas, nemateriālo kultūras mantojumu un mantojuma tūrismu visā pasaulē, jo īpaši vismazāk attīstītākajās valstīs, kurās šīs nozares ir īpaši nestabilas; aicina ES un dalībvalstis attīstības sadarbībā paredzēt finansiālu palīdzību šīm nozarēm, izmantojot konkrētus fondus, kuriem noteiktas tematiskās un ģeogrāfiskajās prioritātes, un tehnisku palīdzību, tostarp digitālā atbalsta iniciatīvas, ar mērķi mazināt noslēdzes pasākumu negatīvo ietekmi, kā arī izmantot sinerģiju starp vietējām valdībām, kultūras organizācijām un NVO, no vienas puses, un ES delegācijām un kultūras iestāžu ārvalstu filiālēm, no otras puses;

52.  atgādina, ka pēdējās desmitgades laikā ir stabili samazinājies izglītības jomai piešķirtais kopējās attīstības palīdzības īpatsvars; aicina dalībvalstis līdz 2024. gadam izglītības jomā ieguldīt 10 % oficiālās attīstības palīdzības un līdz 2030. gadam — 15 %, tostarp paredzot ieguldījumus digitālajā izglītībā, infrastruktūrā un savienojamībā, lai mazinātu digitālo plaisu, kas saasina sociālekonomiskās grūtības;

Noturība

53.  uzsver, ka ir svarīgi palīdzēt partnervalstīm un dalīties ar tām paraugpraksē (tostarp veidot vietējo un reģionālo pārvalžu spējas) un palīdzēt vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un dalīties ar tām paraugpraksē attiecībā uz trūkumu apzināšanu un preventīvo un krīzes reaģēšanas mehānismu veidošanu, kā arī kritiskās infrastruktūras aizsardzību, lai tās varētu labāk risināt jebkāda veida turpmākos sistēmiskos satricinājumus; turklāt uzsver, ka, lai novērstu vai apkarotu zoonozes, ir svarīgi pieeju “Viena veselība” izmantot no centrālās valdības līmeņa līdz pat kopienas līmenim;

54.  pauž bažas, ka klimata pārmaiņu izraisītie ekstrēmie laikapstākļu notikumi pastiprinās Covid-19 krīzes radītās grūtības, kas ekonomiku, valstu darbību un humānās palīdzības sniegšanu pakļaus papildu spiedienam; tādēļ prasa atveseļošanas stratēģijā īstenot mērķus, kas paredzēti Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam un Parīzes nolīgumā par klimata pārmaiņām; turklāt uzskata, ka ar ekonomikas stimulēšanas pasākumiem būtu jāpaver ceļš uz oglekļneitrālu un klimatnoturīgu nākotni, un aicina atbalstīt dažādu augu šķirņu sēklu saglabāšanu saskaņā ar Starptautisko līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai, lai palīdzētu kopienām pēc klimata pārmaiņu radītām katastrofām atjaunot attiecīgās augu šķirnes;

55.  uzskata, ka pandēmija sniedz iespēju “atjaunot uzlabojot” un ka ES humānās palīdzības un attīstības politikai būtu jāatbalsta šā mērķa īstenošana partnervalstīs; jo īpaši uzsver to, ka jaunattīstības valstis ir jāatbalsta attiecībā uz digitālās ekonomikas progresa izmantošanu tādās jomās kā veselība, izglītība un citi sabiedriski pakalpojumi; atzinīgi vērtē Digital4Development (D4D) platformas atklāšanu 2020. gada decembrī un mudina ES veikt turpmākus ieguldījumus partnervalstu digitalizācijas centienos, tostarp piesaistot privātā sektora ieguldījumus;

56.  atgādina, ka noturību principā veido vispārējā sagatavotība un spēja pielāgoties jauniem apstākļiem; šajā sakarībā atgādina, ka kopienas, kas izmanto savus risinājumus, kuri ir pielāgoti to konkrētajai situācijai, ir vairāk iesaistītas atveseļošanas procesā un pēc tam kļūst stiprākas nekā iepriekš; uzsver, ka šīs krīzes pārvarēšana solidāri ar mūsu partneriem stiprinās un padarīs noturīgākas ES attiecības ar jaunattīstības valstīm;

57.  atgādina, ka, ņemot vērā pandēmijas izraisīto vajadzību palielināšanos, privātā sektora ieguldījumiem var būt svarīga loma ekonomikas atveseļošanas veicināšanā un IAM sasniegšanā; aicina sīkāk izpētīt privātā sektora un apvienotā finansējuma lomu atveseļošanas un noturības centienos;

58.  norāda, ka šīm pandēmijām bieži vien ir zoonotiska izcelsme; tādēļ uzsver, ka ir jāatbalsta izglītības programmas par medību un savvaļas dzīvnieku tirdzniecības bīstamību un nepieciešamību labāk aizsargāt un atjaunot ekosistēmas un dzīvotnes un jārisina rūpnieciskās lauksaimniecības radītās problēmas; prasa sniegt lielāku atbalstu partnervalstīm malumedniecības un savvaļas dzīvnieku nelikumīgas tirdzniecības novēršanā, jo īpaši nodrošinot, ka savvaļas augu un dzīvnieku aizsardzībā tiek iesaistītas vietējās kopienas; uzskata, ka vairāk ES finansējuma būtu jāpiešķir apsteidzošiem pētījumiem par cilvēka veselības, dzīvnieku veselības un ekosistēmu saikni, lai palielinātu gatavību reaģēt uz turpmākām veselības krīzēm, kas radušās zoonotiskas izcelsmes vīrusa mutāciju dēļ;

59.  uzskata, ka noturība pret turpmākām sabiedrības veselības krīzēm arī ir jāveido, pamatojoties uz pētījumiem par slimībām, kas jaunattīstības valstīs regulāri izraisa nāvējošus uzliesmojumus; pauž nožēlu par to, ka pašlaik netiek pietiekami pētīta tādu vakcīnu izstrāde, kas varētu novērst saslimšanu ar tādām jaunattīstības valstīs izplatītām slimībām kā malārija vai Zikas vīrusslimība; aicina ES un dalībvalstis finansēt vairāk pētījumu ar mērķi izstrādāt vakcīnas, kas novērstu turpmākus šo slimību uzliesmojumus;

60.  norāda, ka pat krīzes apstākļos absolūta prioritāte ir jāpiešķir pārtikas ražošanai un izplatīšanai; uzskata, ka ir jāsamazina atkarība no ārējiem pārtikas, augu, sēklu un mēslojuma piegādātājiem un jāpalielina vietēja un diversificēta lauksaimnieciskā ražošana; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES atbalstu agroekoloģijai, kas būtu vēl vairāk jāstiprina; aicina atbalstīt dalīšanos zināšanās par jaunu, vecu un izturīgāku agroekoloģisko šķirņu sēklām;

61.  atgādina, ka jaunattīstības valstis tradicionāli ir neizturīgākas pret ārējiem satricinājumiem, ņemot vērā to šauro eksporta bāzi un ne pārāk diversificēto ekonomiku; tādēļ uzsver, ka viens no galvenajiem jaunattīstības valstu izaicinājumiem ir virzīties augšup globālās vērtības ķēdē, diversificējot ekonomiku, un pāriet no eksportorientēta ražošanas modeļa uz attīstības modeli, kas pamatojas uz vietējo un reģionālo tirgu; šajā nolūkā uzsver — lai palielinātu valsts vai reģionālo autonomiju būtisko preču un pakalpojumu ražošanā, ir ļoti svarīgi īstenot reģionālo ekonomisko sadarbību, vietējo rūpniecības politiku un veicināt ieguldījumus; pamatojoties uz iepriekš minēto, uzskata, ka ir būtiski izmantot finansējumu un uzņēmējdarbības praksi, lai veicinātu ilgtspējas standartu iestrādāšanu visā ieguldījumu ķēdē; atkārtoti norāda, ka obligātā prasība uzņēmumiem nodrošināt pienācīgu rūpību cilvēktiesību un vides jomā ir priekšnosacījumi, lai novērstu un mazinātu turpmākās krīzes un nodrošinātu ilgtspējīgas vērtību ķēdes;

62.  uzsver, ka ieguldījumiem atveseļošanas pasākumos ir jābūt atbildīgiem, saskaņā ar CFS Brīvprātīgajām pamatnostādnēm par zemes, zvejniecību un mežu īpašuma atbildīgu pārvaldību valsts pārtikas nodrošinājuma kontekstā un tās principiem par atbildīgiem ieguldījumiem lauksaimniecībā un pārtikas sistēmās, ar tiem ir jāmazina klimata pārmaiņas un jāveicina visneaizsargātāko iedzīvotāju noturība;

63.  aicina ES labāk integrēt bērna tiesības klimata pārmaiņu apkarošanā un tās pasākumos, ar kuriem tieši veicina noturību un gatavību katastrofām tādās sociālajās jomās kā izglītība, veselība, WASH, uzturs, sociālā aizsardzība un bērna aizsardzība;

Humānās palīdzības, attīstības un miera saikne

64.  uzsver, ka nestabilām valstīm paredzēto NDICI – Globālā Eiropa programmu veidošanā prioritāte ir jāpiešķir humānās palīdzības, attīstības un miera saiknes īstenošanai; aicina Komisijas Eiropas Civilās aizsardzības un humānās palīdzības operāciju ģenerāldirektorātu (DG ECHO), Starptautisko partnerību ģenerāldirektorātu (DG INTPA) un Kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu ģenerāldirektorātu (DG NEAR) pēc iespējas īstenot vietējai situācijai un iespējām pielāgotas papildprogrammas, lai savstarpēji pastiprinātu dažādus šīs saiknes aspektus;

65.  uzsver, ka Covid-19 krīzes atbildes pasākumu noteikšanā un īstenošanā ir jāstrādā kopā ar vietējām kopienām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām; uzsver Eiropas Solidaritātes korpusa nozīmi to uz vietas esošo pilsoniskās sabiedrības organizāciju atbalstīšanā, kas sniedz palīdzību grūtībās nonākušiem cilvēkiem;

66.  aicina nodrošināt pilnvērtīgas iespējas vietējām kopienām un tās līdztekus vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tostarp baznīcām, ticības organizācijām un citiem vietējiem pārstāvjiem, iesaistīt humānas palīdzības un attīstības darbībās;

o
o   o

67.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomes priekšsēdētājam, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienības valstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram un Pasaules Veselības organizācijai.

(1) OV C 355, 20.10.2017., 2. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0054.