Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kaboverdes Republiku, ar ko groza Nolīgumu par īstermiņa vīzu atvieglotu izsniegšanu Kaboverdes Republikas un Eiropas Savienības pilsoņiem (05034/2021 – C9-0116/2021 – 2020/0319(NLE))

P9_TA(2021)0378 A9-0264/2021

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (05034/2021),

–  ņemot vērā projektu Nolīgumam starp Eiropas Savienību un Kaboverdes Republiku, ar ko groza Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kaboverdes Republiku par īstermiņa vīzu atvieglotu izsniegšanu Kaboverdes Republikas un Eiropas Savienības pilsoņiem (05034/2021),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C9-0116/2021),

–  ņemot vērā Reglamenta 105. panta 1. un 4. punktu un 114. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A9‑0264/2021),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Kaboverdes Republikas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra lēmums, ar ko jautājumu nodod atbildīgajai komitejai iestāžu sarunu veikšanai, pamatojoties uz negrozītu priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko Padomes Pamatlēmumu 2002/465/TI groza attiecībā uz tā saskaņošanu ar ES noteikumiem par personas datu aizsardzību (COM(2021)0020 – C9-0005/2021 – 2021/0008(COD))(1)

P9_TA(2021)0379 A9-0236/2021

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

(1) Lēmums pieņemts saskaņā ar Reglamenta 59. panta 4. punkta ceturto daļu (A9-0236/2021).

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra lēmums, ar ko jautājumu nodod atbildīgajai komitejai iestāžu sarunu veikšanai, pamatojoties uz negrozītu priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko Direktīvu 2014/41/ES groza attiecībā uz tās saskaņošanu ar ES noteikumiem par personas datu aizsardzību (COM(2021)0021 – C9-0006/2021 – 2021/0009(COD))(1)

P9_TA(2021)0380 A9-0237/2021

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

(1) Lēmums pieņemts saskaņā ar Reglamenta 59. panta 4. punkta ceturto daļu (A9-0237/2021).

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Korejas Republiku par dažiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu aspektiem (05210/2021 – C9-0120/2021 – 2019/0044(NLE))

P9_TA(2021)0381 A9-0251/2021

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (05210/2021),

–  ņemot vērā projektu Nolīgumam starp Eiropas Savienību un Korejas Republiku par dažiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu aspektiem (15082/2019),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 100. panta 2. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) punkta v) apakšpunktu un 218. panta 7. punktu (C9-0120/2021),

–  ņemot vērā Reglamenta 105. panta 1. un 4. punktu un 114. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ieteikumu (A9-0251/2021),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Korejas Republikas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūcija par jaunu ES stratēģiju attiecībā uz Ķīnu (2021/2037(INI))

P9_TA(2021)0382 A9-0252/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2019. gada 12. marta kopīgo paziņojumu “ES un Ķīna — stratēģiska perspektīva” (JOIN(2019)0005),

–  ņemot vērā ES un Ķīnas dialogu par cilvēktiesībām, ko uzsāka 1995. gadā, un tā 37. sarunu kārtu, kas 2019. gada 1. un 2. aprīlī notika Briselē,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas stratēģisko partnerību, kas sākta 2003. gadā,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas stratēģisko sadarbības programmu laikposmam līdz 2020. gadam,

–  ņemot vērā 2016. gada jūnija ES globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju,

–  ņemot vērā Padomes Regulu (ES) 2020/1998(1) un Padomes 2020. gada 7. decembra Lēmumu (KĀDP) 2020/1999(2) par ierobežojošiem pasākumiem pret nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem,

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 28. jūlija secinājumus par Honkongu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas un ziņojumus par cilvēktiesību stāvokli Ķīnā, jo īpaši 2020. gada 17. decembra rezolūciju par piespiedu darbu un uiguru stāvokli Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā(3), 2019. gada 18. aprīļa rezolūciju par Ķīnu, it īpaši reliģisko un etnisko minoritāšu stāvokli(4), 2018. gada 4. oktobra rezolūciju par uiguru un kazahu masveida patvaļīgu aizturēšanu Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā(5), 2018. gada 12. septembra rezolūciju par ES un Ķīnas attiecību stāvokli(6) un 2016. gada 15. decembra rezolūciju par Tibetas budistu akadēmijas Larung Gar un Ilham Tohti lietām(7),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas un ieteikumus par Hongkongu, jo īpaši 2020. gada 19. jūnija rezolūciju par Honkongai piemērojamo ĶTR valsts drošības likumu un nepieciešamību ES aizstāvēt augstu Honkongas autonomijas līmeni(8) un 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par demokrātiskās opozīcijas apspiešanu Honkongā(9) un 2017. gada 13. decembra ieteikumu Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos par Honkongu 20 gadus pēc tās nodošanas Ķīnai(10),

–  ņemot vērā 2020. gada 26. novembra rezolūciju par ES tirdzniecības politikas pārskatīšanu(11),

–  ņemot vērā 2021. gada 20. maija rezolūciju par Ķīnas piemērotajām atbildes sankcijām ES vienībām, EP deputātiem un valstu parlamentu deputātiem(12),

–  ņemot vērā 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par savienojamību un ES un Āzijas attiecībām(13),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (UDHR) un citus ANO cilvēktiesību līgumus un instrumentus,

–  ņemot vērā ANO 1948. gada Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas 1930. gada Piespiedu darba konvencijas 2014. gada protokolu, ko Ķīna nav parakstījusi,

–  ņemot vērā ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un Parīzes klimata nolīgumu, kas stājās spēkā 2016. gada 4. novembrī,

–  ņemot vērā ANO Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS), kas tika noslēgta 1982. gada 10. decembrī un ir spēkā kopš 1994. gada 16. novembra,

–  ņemot vērā NATO ģenerālsekretāra apstiprinātās Pārdomu grupas 2020. gada 25. novembra ziņojumu “NATO 2030: United for a New Era” (“NATO 2030: Vienoti jaunai ērai”),

–  ņemot vērā Ķīnas 14. piecgades plānu un divējādas aprites un drošu piegādes ķēžu principus,

–  ņemot vērā Ķīnas Tautas Republikas Konstitūcijas 36. pantu, kurā visiem pilsoņiem ir garantētas tiesības uz reliģijas brīvību, un 4. pantu, kurā noteiktas mazākumtautību tiesības,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0252/2021),

A.  tā kā Stratēģiskajā satvarā par cilvēktiesībām un demokrātiju ES apņemas veicināt cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskumu “visās savas ārējās darbības jomās bez izņēmuma” un “savās attiecībās ar visām trešām valstīm, ieskaitot tās stratēģiskos partnerus, uzmanības centrā izvirzīs cilvēktiesības”;

B.  tā kā Ķīna ar savu spēcīgo ekonomikas izaugsmi un uzstājīgo ārpolitikas programmu, jo īpaši investīciju stratēģiju un politikas iniciatīvām “Attīstība globālā mērogā”, “Ražots Ķīnā 2025” un “Viena josla, viens ceļš”, apliecina spēcīgāku globālo nozīmi gan kā ekonomikas lielvara, gan kā ārpolitikas dalībniece, kas rada nopietnas politiskas, ekonomiskas, drošības un tehnoloģiskas problēmas ES un tādējādi rada būtiskas ilgtermiņa sekas pasaules kārtībā un apdraud noteikumos balstītu multilaterālismu un demokrātiskās pamatvērtības;

C.  tā kā Ķīnas Tautas Republika ir vienota, vienpartijas komunistiska valsts, kuru pārvalda Ķīnas Komunistiskā partija (ĶKP) un kura ir apņēmusies ievērot marksisma un ļeņinisma principus; tā kā tai nerūp tādas demokrātiskās vērtības kā individuālā brīvība, vārda brīvība un reliģijas brīvība;

D.  tā kā Ķīna arvien vairāk tiecas uzņemties globālāku lomu, jo Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins savā ziņojumā 2017. gada 19. Komunistiskās partijas kongresā atklāti apzvērēja, ka līdz 2049. gadam Ķīna apvienotā nacionālā spēka un starptautiskās ietekmes ziņā kļūs par pasaules līderi;

E.  tā kā ilgtermiņa demokrātijas tradīcijas Honkongā, Makao un Taivānā liecina, ka Ķīnas tautai demokrātija ir vērtība;

F.  tā kā pēc tam, kad Makao tika aizliegta ceremonija, kas bija plānota, lai atzīmētu Tjaņaņmeņas slaktiņa gadadienu, un mediju organizācijas tika mudinātas pieņemt Ķīnai labvēlīgu redakcionālo nostāju, Ķīnas iestādes šovasar izslēdza no dalības nākamajās parlamenta vēlēšanās 21 kandidātu (lielākā daļa šo kandidātu bija demokrātiju atbalstošu kustību locekļi);

G.  tā kā ir labi zināms, ka Ķīna ir izdarījusi cilvēktiesību pārkāpumus, neievērojot savas divpusējās un daudzpusējās saistības šajā jomā; tā kā Ķīna ANO Cilvēktiesību padomei ir regulāri iesniegusi rezolūcijas, kas vērstas uz to, lai “suverenitāte, neiejaukšanās un savstarpēja cieņa” kļūtu par neapstrīdamiem pamatprincipiem, kas ir svarīgāki par personu cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību; tā kā Ķīna sistēmiski vajā uigurus, tibetiešus, mongoļus un citu etnisko minoritāšu pārstāvjus, cilvēktiesību aizstāvjus, sociālo kustību aktīvistus, reliģiskās grupas, žurnālistus, lūgumrakstu iesniedzējus un pret netaisnību protestējošas personas, kā arī izvērš aizvien lielākas represijas pret visiem atšķirīgajiem un opozicionārajiem viedokļiem, jo īpaši Honkongā; tā kā labas gribas pasākumi un nesaistoši pienākumi nav bijuši pietiekami, lai palielinātu Ķīnas apņemšanos ievērot vērtības, kas ir būtiskas ES;

H.  tā kā nesenā ārvalstu korespondentu došanās prom no Ķīnas un tas, ka Ķīnas iestādes ir nodēvējušas Ārvalstu korespondentu klubu par nelikumīgu organizāciju, ir pēdējais no daudzajiem aizvien pieaugošas ārvalstu žurnālistu vajāšanas, darbības kavēšanas un galu galā izraidīšanas gadījumiem; tā kā tā ir daļa no centieniem kontrolēt starptautisko diskusiju par Ķīnu un noteikt to, kāda veida izteikumi un diskusijas būtu pieļaujamas visā pasaulē, un tā kā šie centieni tiek uzskatīti par totalitāro draudu elementu;

I.  tā kā, ņemot vērā nesenos notikumus un Ķīnas radītos globālos izaicinājumus, pašreizējā ES stratēģijā attiecībā uz Ķīnu ir trūkumi un tā ir jāatjauno,

J.  tā kā Parlaments ir aicinājis Komisiju sākt darbības jomas izpēti un ietekmes novērtējumu, lai pēc iespējas drīz oficiāli sāktu sarunas ar Taivānu;

K.  tā kā kopš 2014. gada, kad tika sākta Ķīnas valdības kampaņa “Stingra cīņa pret vardarbīgu terorismu”, strauji pasliktinājās uiguru un citu, galvenokārt musulmaņu etnisko minoritāšu, stāvoklis Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā; tā kā vairāk nekā viens miljons cilvēku ir ieslodzīti aizturēšanas nometnēs, ko dēvē par “politiskās pāraudzināšanas” vai “apmācības” centriem, kuros uiguri tiek pakļauti sistēmiskam piespiedu darbam, spīdzināšanai, piespiedu pazušanai, masveida novērošanai, kultūras un reliģijas iznīcināšanai, sieviešu piespiedu sterilizācijai, seksuālai vardarbībai, reproduktīvo tiesību pārkāpumiem un ģimenes šķiršanai; tā kā, veicot juridisku analīzi, ir secināts, ka saskaņā ar starptautisko tiesisko regulējumu šie noziedzīgie nodarījumi ir noziegumi pret cilvēci, un pat iespējams, genocīds; tā kā vairāki valstu parlamenti ir pieņēmuši līdzīgas nostājas;

L.  tā kā ES globālais cilvēktiesību sankciju režīms ļauj ES noteikt ierobežojošus pasākumus pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām, tostarp valstīm un nevalstiskiem dalībniekiem, kas ir atbildīgi par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem un nelikumībām, ir tajos iesaistīti vai ir saistīti ar tiem; tā kā 2021. gada 22. martā to fizisko personu un vienību sarakstā, kurām piemēro šos ierobežojošos pasākumus, tika iekļauti četri Ķīnas iedzīvotāji un viena vienība, kas ir tieši atbildīga par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā; tā kā, reaģējot uz šiem pasākumiem, Ķīna noteica atbildes sankcijas desmit Eiropas iedzīvotājiem un četrām vienībām, tostarp pieciem Eiropas Parlamenta deputātiem un divām ES iestāžu struktūrām — Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejai un Eiropas Savienības Padomes Politikas un drošības komitejai, kā arī diviem Eiropas zinātniekiem, divām Vācijas ideju laboratorijām un Dānijas Demokrātiju alianses fondam; tā kā Ķīnas sankcijām trūkst juridiska pamatojuma un pamata un tās ir tieši vērstas ne tikai pret attiecīgajām personām un vienībām, bet arī pret Eiropas Savienību kopumā; tā kā sankcijas nepārprotami ir mēģinājums atturēt ES no darba turpināšanas un vēršanās pret cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā,

1.  iesaka Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) un Padomei:

Atklāts dialogs un sadarbība globālo problēmu risināšanā

2.  aicina PV/AP nodrošināt to, ka jaunajā ES stratēģijā attiecībā uz Ķīnu šī valsts tiek iesaistīta principiālā un uz interesēm orientētā dialogā par globālām problēmām, piemēram, cilvēktiesībām, izstrādājot vērienīgu, visaptverošu un uz rezultātiem orientētu ES cilvēktiesību stratēģiju Ķīnā kā daļu no šīs jaunās ES stratēģijas attiecībā uz Ķīnu, vides un klimata pārmaiņām, kodolatbruņošanos, ekonomikas atveseļošanas no Covid-19 veicināšanu, globālās veselības krīžu novēršanu un konkrētu daudzpusēju organizāciju reformu; aicina šo dialogu balstīt uz ES pamatprincipiem un interesēm un īstenot ES ārējās iesaistes pamatmērķus; uzsver, ka abu partneru laba sadarbība būs lietderīga globālu problēmu risināšanā; atkārtoti norāda, ka Ķīna joprojām ir svarīga ES partnere;

3.  atbalsta plašāku dialogu un sadarbību ar Ķīnu miera un drošības jomā; atzīst to, cik svarīga ir sadarbība ar Ķīnu, lai novērstu to, ka Afganistāna kļūst par jaunu vietu, kurā zeļ un plaukst terorisms, un atturētu Ziemeļkoreju no kodolprogrammas turpināšanas; atbalsta centienus sadarboties ilgtspējīgas attīstības jomā, sniegt ieguldījumu humānajā palīdzībā un katastrofu seku likvidēšanā, vides jautājumos, aviācijas un kosmosa jomā, zinātnē, tehnoloģijā un inovācijā, vienlaikus pilnībā uzstājot uz pētniecības brīvību; uzsver, ka šo dialogu un sadarbības pamatā jābūt kopīgai apņēmībai nodrošināt atvērtību un pārredzamu un taisnīgu sadarbību kā daļu no noteikumos balstītas starptautiskas sistēmas, vienlaikus nodrošinot, ka tiek aizsargātas Eiropas intereses un vērtības, un attīstot Eiropas spēju vajadzības gadījumā konkurēt ar Ķīnu;

4.  norāda, ka dažās sadarbības jomās, piemēram, IKT, kosmosā un aviācijā, var izmantot divējādu pielietojumu un to var izmantot gan pret Ķīnas, gan rietumvalstu iedzīvotājiem;

5.  uzsver to, ka ir svarīgi stimulēt Ķīnas apņemšanos cīnīties pret klimata pārmaiņām un citām vides problēmām, stiprinot ES un Ķīnas partnerību šajā jomā, un uzsver to, ka ir jānodrošina, lai gan ES, gan Ķīna ievērotu savas Parīzes nolīgumā paredzētās saistības; uzsver, ka ir svarīgi, lai ES īstenotu oglekļa ievedkorekcijas mehānismu; norāda, ka pēdējo trīsdesmit gadu laikā Ķīna ir trīskāršojusi savas oglekļa emisijas un tagad emitē 27 % no pasaules siltumnīcefekta gāzēm; uzsver nepieciešamību nodrošināt saskaņotību starp Ķīnas izsludinātajiem globālajiem mērķiem cīņā pret klimata pārmaiņām un tās investīciju stratēģiju ietekmi uz vidi gan Ķīnā, gan ārvalstīs; aicina Ķīnas valdību atturēties no ogļu ražošanas jaudas eksportēšanas uz trešām valstīm, jo īpaši iniciatīvas “Viena josla, viens ceļš” satvarā;

6.  aicina ik gadu rīkot uz rezultātiem orientētus cilvēktiesību dialogus un tos regulāri izvērtēt un aicina rūpīgi izvērtēt divpusējos dialogos panākto progresu kopumā, lai nodrošinātu, ka šī viedokļu apmaiņa sniedz patiesus pozitīvus rezultātus cilvēktiesībām un cilvēktiesību aizstāvjiem Ķīnā; prasa veikt rezultātu salīdzinošu vērtēšanu un pārredzami apspriest progresu, stāvokļa stagnāciju vai pasliktināšanos; prasa cilvēktiesību jautājumu regulāri izvirzīt augstākajā politiskajā līmenī gan ES un Ķīnas augstākā līmeņa sanāksmēs, gan dalībvalstu līmenī; turklāt prasa veidot ēnu cilvēktiesību dialogu, iesaistot ES un dalībvalstu diplomātus, Ķīnas diasporu, brīvus un neatkarīgus NVO, akadēmisko aprindu pārstāvjus un likumdevējus, lai veidotu labāku izpratni par Ķīnas sistēmu un izstrādātu labākas stratēģijas cilvēktiesību progresa ietekmēšanai Ķīnā; uzsver to, ka šajos cilvēktiesību dialogos cita starpā ir jāiekļauj šādi jautājumi: mediju un preses brīvība, minoritāšu tiesības, tostarp Siņdzjanas, Iekšējās Mongolijas un Tibetas reģionos, un brīva piekļuve šiem reģioniem, tostarp diplomātiem un žurnālistiem, Honkongas situācija, vārda brīvība, darba tiesības, pulcēšanās tiesības, reliģijas vai ticības brīvība un tiesiskuma stāvoklis Ķīnā kopumā; atzinīgi vērtē to, ka ir iecelts jauns ES īpašais sūtnis reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus Eiropas Savienības, un aicina jauno īpašo sūtni aktīvi iesaistīties visu reliģisko grupu un organizāciju, tostarp musulmaņu, kristiešu un budistu, atbalstīšanā Ķīnas kontinentālajā daļā un Honkongā; aicina attiecīgās ES iestādes izmantot šos cilvēktiesību dialogus, lai izskatītu atsevišķas lietas; joprojām pauž dziļas bažas par Zviedrijas pilsoņa un izdevēja Gui Minhai pastāvīgo atrašanos apcietinājumā; mudina ES un dalībvalstis veikt intervences visaugstākajā līmenī, lai nodrošinātu visu politieslodzīto tūlītēju un beznosacījumu atbrīvošanu; pauž bažas par sistēmiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā un nosoda visus patvaļīgas aizturēšanas gadījumus un informācijas brīvas aprites un vārda brīvības apspiešanu;

7.  aicina ES iesaistīties dialogā ar Ķīnu par iespējamiem veidiem, kā pārredzamā veidā uzlabot sākotnējās reaģēšanas spējas uz infekcijas slimībām, kas var kļūt par epidēmijām vai pandēmijām, tostarp atpazīšanas, riska kartēšanas un agrīnās brīdināšanas sistēmas, lai nodrošinātu labāku globālo gatavību reaģēt uz pandēmijām; turklāt aicina Ķīnu ļaut veikt neatkarīgu un pārredzamu izmeklēšanu par SARS-COV-2 izcelsmi un izplatību;

8.  atbalsta kontaktu paplašināšanu starp abu pušu tautām, kā arī savstarpējas studentu apmaiņas vizītes, taču mudina dalībvalstis labāk uzraudzīt to, kā Ķīnas valdības iejaukšanās ietekmē akadēmisko brīvību;

Pastiprināta iesaistīšanās vispārējo vērtību, starptautisko normu un cilvēktiesību jomā

9.  visstingrākajā veidā nosoda Ķīnas iestāžu noteiktās nepamatotās un patvaļīgās sankcijas, kas ir uzskatāmas par uzbrukumu vārda brīvībai, akadēmiskajai brīvībai, starptautiskajām saistībām un izpratnei par vispārējām cilvēktiesībām; mudina Ķīnas varas iestādes atcelt šīs nepamatotās atbildes sankcijas; uzskata, ka Ķīnas varas iestāžu noteiktās sankcijas vēl vairāk mazina uzticēšanos un kavē divpusējo sadarbību;

10.  uzsver, ka visaptverošā investīciju nolīguma starp ES un Ķīnu (CAI) ratifikācijas procesu nevar sākt, kamēr nav atceltas Ķīnas sankcijas pret EP deputātiem un ES iestādēm;

11.  šajā sakarībā uzsver Parlamenta 2021. gada 20. maija rezolūciju par Ķīnas atbildes sankcijām; aicina Komisiju saskaņā ar Parlamenta 2021. gada 20. maija rezolūciju par Ķīnas atbildes sankcijām un Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. panta 1. punktu izmantot visus tās rīcībā esošos instrumentus un debates par CAI kā sviru, lai uzlabotu cilvēktiesību aizsardzību un atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai Ķīnā; mudina Ķīnu veikt konkrētus pasākumus, lai izbeigtu citus cilvēktiesību pārkāpumus Ķīnā, piemēram, piespiedu darbu un uiguru un citu tjurku musulmaņu minoritāšu grupu, tibetiešu, kristiešu un citu reliģisko kopienu un baznīcu sistemātisku vajāšanu, un ievērot savas starptautiskās saistības pret Honkongu saskaņā ar Ķīnas un Lielbritānijas kopīgo deklarāciju un Honkongas Pamatlikumu, apturot plānotās reformas pilsētas vēlēšanu sistēmā un atbrīvojot demokrātiju atbalstošos likumdevējus un aktīvistus; turklāt aicina Ķīnu ievērot Makao Pamatlikumu, kas būs spēkā līdz 2049. gadam, un Ķīnas un Portugāles kopīgās deklarācijas(14) noteikumus, kas liedz jebkādā veidā iejaukties valsts vēlēšanu procesos un mediju darbībā;

12.  uzsver, ka Parlaments pirms savas nostājas definēšanas ņemtu vērā cilvēktiesību stāvokli Ķīnā, tostarp Honkongā; atkārtoti pauž visdziļākās bažas par dažādiem cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā un atgādina, ka, neraugoties uz abu sistēmu atšķirībām, ir būtiski pilnībā ievērot universālās vērtības;

13.  aicina Ķīnu ievērot starptautiskos standartus, tostarp attiecībā uz ietekmi uz klimatu, vidi, bioloģisko daudzveidību, nabadzību, veselību, darba tiesībām un cilvēktiesībām; mudina Ķīnu saistībā ar ilgtspējīgas tirdzniecības un attīstības veicināšanu veikt konkrētus pasākumus, lai ratificētu un īstenotu četras vēl neīstenotas Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pamatkonvencijas un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām; pauž nožēlu par to, ka pret vairākiem starptautiskajiem uzņēmumiem, jo īpaši apģērbu un tekstilizstrādājumu nozarē, tika vērsts plašs un ilgstošs boikots pēc tam, kad tie izteica bažas saistībā ar ziņojumiem par piespiedu darbu Siņdzjanā un pieņēma lēmumu pārtraukt piegādes ķēdes ar šo reģionu, un stingri nosoda politiskās ietekmēšanas līdzekļus, ko Ķīnas valdība ir vērsusi pret šiem uzņēmumiem; atkārtoti prasa Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) ātri pabeigt ieteikumu sagatavošanu piegādes ķēdes uzņēmumiem, sniedzot tiem norādījumus par iespējamo risku, kas saistīts ar uiguru piespiedu darba izmantošanu, un nodrošinot atbalstu, lai steidzami apzinātu alternatīvus piegādes avotus;

14.  uzsver, ka ir jānodrošina iekšējā tirgus tiesību aktu, kā arī pienācīgas pārbaudes sistēmas vai piespiedu darba importa aizlieguma efektīva un lietderīga izmantošana, lai izslēgtu vienības, kas darbojas ES iekšējā tirgū un ir tieši vai netieši iesaistītas cilvēktiesību pārkāpumos Siņdzjanā; turklāt aicina Eiropas uzņēmumus Ķīnā kā daļu no to korporatīvās atbildības veikt rūpīgu izmeklēšanu par piespiedu darba izmantošanu to piegādes ķēdēs;

15.  mudina ANO augsto cilvēktiesību komisāru sākt neatkarīgu tiesas izmeklēšanu par iespējamo genocīdu, iespējamiem noziegumiem pret cilvēci un cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp piespiedu darba programmām, kas tiek īstenotas vairākos Ķīnas reģionos, un prasa ES un tās dalībvalstīm sniegt politisko atbalstu un gūt starptautisku atbalstu šādai izmeklēšanai; aicina Ķīnas iestādes atļaut brīvu, jēgpilnu un netraucētu piekļuvi reģionam; pauž nopietnas bažas par ziņojumiem saistībā ar darba programmām Tibetā, kuras Ķīnas iestādes dēvē arī par profesionālās apmācības nometnēm; aicina Ķīnu ievērot savas saistības saskaņā ar valsts un starptautiskajiem tiesību aktiem, proti, ievērot cilvēktiesības, tostarp Siņdzjanas, Tibetas un Iekšējās Mongolijas minoritāšu tiesības;

16.  nosoda to, ka Ķīnā tiek nopietni ierobežota vārda, biedrošanās un preses brīvība; pauž nožēlu par daudzu pašlaik trimdā dzīvojošo žurnālistu politisko vajāšanu; aicina Ķīnu nodrošināt to, lai visi žurnālisti varētu brīvi bez šķēršļiem un bailēm no represijām veikt savu darbu; uzsver, ka būtu jānodrošina preses un mediju brīvība; prasa ES atbalstīt vārda brīvību un mediju brīvību Ķīnā, izveidojot Eiropas Demokrātisko mediju fondu neatkarīgas žurnālistikas atbalstam;

17.  aicina Komisiju steidzami nākt klajā ar ierosināto obligāto cilvēktiesību pienācīgas pārbaudes satvaru un atbalstīt centienus panākt to, ka līdzīgs instruments tiek pieņemts Apvienoto Nāciju Organizācijas satvarā;

18.  aicina Komisiju paust bažas par jauno rīkojumu Nr. 15, ar kuru Ķīnas varas iestādes vēl vairāk ierobežo reliģiskos iedzīvotājus un viņu līderus;

19.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot pasākumu kopumu, par kuru tika panākta vienošanās pēc tam, kad 2020. gada jūlijā tika ieviests Valsts drošības likums attiecībā uz Honkongu, un pārskatīt to patvēruma, migrācijas, vīzu un uzturēšanās politiku attiecībā uz Honkongas iedzīvotājiem; mudina PV/AP un Padomi izvērtēt un atjaunināt secinājumus par Honkongu; prasa vajadzības gadījumā veikt mērķtiecīgus pasākumus ES globālo cilvēktiesību sankciju režīma satvarā, lai vērstos pret represijām Honkongā; turklāt aicina Ķīnu atcelt 2020. gada jūnijā Honkongai noteikto Valsts drošības likumu; aicina tās dalībvalstis, kurām joprojām ir spēkā izdošanas līgumi ar Ķīnu un Honkongu, apturēt personu izdošanu ikreiz, kad personas izdošana pakļauj viņu spīdzināšanai vai cietsirdīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, ja šai personai būtu izvirzītas apsūdzības politiski motivētu iemeslu dēļ, citos gadījumos, kad apsūdzības tiktu vērstas pret etniskajām minoritātēm, demokrātiju atbalstošiem opozīcijas pārstāvjiem Honkongā un disidentiem kopumā, un gadījumos, kad tas pārkāptu ES saistības saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju;

20.  iesaka ES un dalībvalstu vadītājiem atteikties no uzaicinājumiem uz Pekinas ziemas olimpiskajām spēlēm gadījumā, ja cilvēktiesību situācija Ķīnā un Honkongā neuzlabosies un pirms pasākuma nenotiks augsta līmeņa ES un Ķīnas augstākā līmeņa cilvēktiesību sanāksme/dialogs ar taustāmu iznākumu;

21.  pauž nožēlu par Ķīnas atbalstu visrepresīvākajiem režīmiem pasaulē, jo īpaši Sīrijā, Irānā un Ziemeļkorejā, kā arī Venecuēlā un Kubā;

Risku, ievainojamības un problēmu analīze un apzināšana

22.  uzskata, ka turpmākajā ES stratēģijā attiecībā uz Ķīnu būtu jānodrošina nepieciešamie instrumenti un dati, lai novērstu politiskos, ekonomiskos, sociālos un tehnoloģiskos draudus, ko rada Ķīna, tostarp izmantojot iniciatīvu “Viena josla, viens ceļš”, divējādas aprites stratēģiju, 14. piecgades plānu un iniciatīvu “Ražots Ķīnā 2025”, “Ķīnas standarti 2035. gadam” un 16+ 1 politiku, tostarp militāro modernizāciju un spēju veidošanu, un tās ietekmi uz Savienības atvērto stratēģisko autonomiju un noteikumos balstīto daudzpusējo kārtību; norāda, ka ir steidzami jānodrošina politiskā griba un resursi ES savienojamības stratēģijas īstenošanai; prasa nodrošināt lielāku koordināciju starp ES savienojamības stratēģiju un “Blue Dot Network”, lai nodrošinātu ilgtspējīgu alternatīvu iniciatīvai “Viena josla, viens ceļš”; atzinīgi vērtē G7 valstu vadītāju vienošanos attīstīt partnerību, lai īstenotu iniciatīvu “Build Back Better World” (B3W) kā alternatīvu Ķīnas iniciatīvai “Viena josla, viens ceļš”; aicina ES dalībvalstis un iestādes pieņemt iniciatīvu un dot ieguldījumu tās īstenošanā;

23.  aicina Komisiju pasūtīt pa dalībvalstīm sadalītu ES mēroga revīziju par ES atkarību no Ķīnas dažās stratēģiski svarīgās un kritiski svarīgās nozarēs, tostarp zāļu piegādes jomā, ja iespējams, gan valsts, gan vietējā līmenī, pamatojoties uz tās neseno visaptverošo analīzi “Stratēģiskā atkarība un spējas” (SWD(2021)0352), kurā izklāstīti plāni, kā samazināt riskus, kas saistīti ar nevēlamu atkarību, vienlaikus saglabājot vispārējās attiecības ar Ķīnu, kurām vajadzētu būt pēc iespējas abpusējām un līdzsvarotām, un saskaņotām ar ES vērtībām un stratēģiskajām prioritātēm;

24.  aicina Komisiju un Padomi izstrādāt mehānismus, lai saskaņoti novērstu šos draudus, jo īpaši:

25.  uzsver, ka dažu dalībvalstu divpusējā un nesaskaņotā sadarbība ar Ķīnu un Komisijas neinformēšana, parakstot saprašanās memorandus ar trešām valstīm, ir neproduktīva un kaitē ES globālajai pozīcijai un priekšrocībām, ko ES dalībvalstis iegūst sarunās, darbojoties kā Savienība, nevis kā atsevišķas valstis; prasa dalībvalstīm atturēties no šādu memorandu parakstīšanas, neapspriežoties ar Padomi un Komisiju; prasa izveidot koordinācijas mehānismu ES līmenī, lai risinātu šādus jautājumus; atgādina par LES 24. pantu, kurā norādīts, ka “uzticības un savstarpējas solidaritātes garā dalībvalstis aktīvi un konsekventi atbalsta Savienības ārpolitiku un drošības politiku” un ka tās “atturas no jebkādas rīcības, kas ir pretrunā Savienības interesēm vai varētu liegt tai būt iedarbīgam, vienotam spēkam starptautiskās attiecībās”;

26.  uzsver, ka, īstenojot ES stratēģiju attiecībā uz Ķīnu un valstu stratēģijas un politikas nostādnes attiecībā uz Ķīnu, būtu jāveic regulāra koordinācija starp ES iestādēm, dalībvalstīm, dažādajiem Komisijas ģenerāldirektorātiem un Eiropas Parlamentu, lai nodrošinātu visaptverošu un konsekventu politiku, kas novērš atsevišķu politikas jomu nodalīšanu; uzskata, ka politika būtu jāsaskaņo arī ar reģionālajiem un vietējiem dalībniekiem, kas attīsta un uztur saiknes ar Ķīnu;

27.  pauž bažas par to, ka arvien biežāk notiek hibrīduzbrukumi, Ķīnas rūpnieciskā spiegošana un kiberzādzība, kas tiek vērsta pret Eiropas uzņēmumiem; uzsver, ka ir svarīgi stiprināt privātās un publiskās kiberspējas; aicina spēcīgāk sadarboties un izveidot sistēmu, kuras mērķis ir izbeigt Ķīnas veiktās ļaunprātīgās darbības kibertelpā, tostarp kiberuzbrukumus, uzspiestu tehnoloģiju pārnesi, kiberspiegošanu un kiberiespējota intelektuālā īpašuma zādzību; uzsver, ka ir jāveicina ciešāka sadarbība ar NATO un G7 valstīm, lai cīnītos pret hibrīddraudiem, tostarp kiberuzbrukumiem, un dezinformācijas kampaņām, kuru izcelsme atrodama Ķīnā, tostarp ļaujot dalībvalstīm brīvprātīgi piemērot kolektīvus pretpasākumus, pat ja uzbrukumu būtība nav pietiekami nopietna, lai aktivizētu NATO līguma 5. pantu vai LES 42. panta 7. punktu;

28.  aicina Komisiju veicināt un koordinēt darbības, kuru mērķis ir vērsties pret Ķīnas ārvalstu finansējuma izmantošanu mūsu demokrātiskajos procesos, tostarp elites sagrābšanas stratēģiju un augsta līmeņa ierēdņu un bijušo ES politiķu iesaistīšanas metodi;

29.  pauž bažas par Ķīnas iestāžu uzstājīgo un dažkārt agresīvo diplomātisko spiedienu, piemēram, spiedienu, kas tika izdarīts pret Čehijas Republikas Senāta priekšsēdētāju; uzsver to, ka ES iestādes nekādā gadījumā nedrīkst padoties Ķīnas spiedienam, draudiem vai cenzūrai; pauž bažas par Ķīnas amatpersonu nepamatoto spiedienu uz pētniekiem un akadēmiķiem, kas visā ES strādā ar jautājumiem, kuri saistīti ar Ķīnu, tostarp par Konfūcija institūtu aktivitātēm ES;

Partnerību veidošana ar līdzīgi domājošiem partneriem

30.  aicina PV/AP koordinēt Savienības darbības ar līdzīgi domājošiem partneriem tādās jomās kā cilvēktiesību aizsardzība un atbalsts iedzīvotājiem Ķīnā, Honkongā un Makao un Ķīnas diasporai visā pasaulē, kā arī liberālās demokrātijas aizsardzība pasaulē, jo īpaši Honkongā un Taivānā, nolūkā panākt, lai Ķīna ievērotu starptautiskās tiesības, tiesības uz publiskām demonstrācijām kā vārda un pulcēšanās brīvības izpausmēm un kuģošanas brīvību Dienvidķīnas jūrā un Austrumķīnas jūrā, pārlidojumu brīvību un iesaistītos strīdu mierīgā atrisināšanā; turklāt uzsver, ka šādās partnerībās un daudzpusējā sadarbībā ar līdzīgi domājošiem partneriem būtu jāietver visi jaunajā ES stratēģijā attiecībā uz Ķīnu izklāstītie elementi un pasākumi;

31.  pauž nopietnas bažas par Ķīnas uzstājīgo un ekspansīvo politiku Dienvidķīnas jūrā, Austrumķīnas jūrā un Taivānas jūras šaurumā, jo īpaši par Ķīnas nepārtrauktajām militārajām provokācijām, kas vērstas pret Taivānu; uzsver, ka stāvoklis Taivānas jūras šaurumā un kuģošanas brīvība Indijas un Klusā okeāna reģionā ir ārkārtīgi svarīga ES un tās dalībvalstīm; atkārtoti iestājas pret jebkādām vienpusējām darbībām, kas varētu saasināt saspīlējumu un apdraudēt pašreizējo stāvokli; mudina puses abpus Taivānas jūras šaurumam veidot konstruktīvas savstarpējās attiecības un uzsver, ka jebkādas izmaiņas attiecībās starp šauruma valstīm nedrīkst veikt pret Taivānas iedzīvotāju gribu; piebalso Japānai un Amerikas Savienotajām Valstīm, kas ir paudušas bažas par jaunu likumu Ķīnā, kas ļauj Ķīnas krasta apsardzes kuģiem izmantot ieročus pret ārvalstu kuģiem, kuri pārkāpj teritoriju, ko Ķīna uzskata par savējo; aicina ES risināt šos jautājumus gan jaunajā ES stratēģijā attiecībā uz Ķīnu, gan ES stratēģijā sadarbībai Indijas un Klusā okeāna reģionā, un palielināt daudzpusēju diplomātisko apmaiņu, lai panāktu strīdu un domstarpību mierīgu atrisināšanu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, tostarp UNCLOS;

32.  prasa dalībvalstīm ieguldīt ciešākā sadarbībā ar citiem demokrātiskiem un līdzīgi domājošiem partneriem, piemēram, ASV, Kanādu, Apvienoto Karalisti, Japānu, Indiju, Dienvidkoreju, Austrāliju, Jaunzēlandi un Taivānu, un aicina EĀDD un dalībvalstis noteikt par prioritāti un stiprināt stratēģisko partnerību ar ASEAN un Āfrikas Savienību;

33.  uzskata, ka transatlantiskā dialoga par Ķīnu, tostarp tā parlamentārās dimensijas, satvarā ES ir ārkārtīgi svarīgi attīstīt un veicināt vērienīgas un dinamiskas transatlantiskās attiecības ar ASV valdību, pamatojoties uz mūsu kopīgo vēsturi, vērtībām un interesēm; uzsver ES un ASV partnerības nozīmi, saglabājot un demonstrējot pasaules liberālo demokrātiju vienoto spēku, tostarp pievēršoties darbam daudzpusējās organizācijās; šajā sakarībā uzsver, ka jaunajam ES un ASV dialogam par Ķīnu vajadzētu būt vienam no mehānismiem, ar ko veicināt mūsu kopīgās intereses un pārvaldīt mūsu atšķirības, kā arī reformēt daudzpusējās organizācijas, ievērojot noteikumos balstītu kārtību; uzskata, ka ES būtu jāturpina stiprināt Savienības darbības autonomiju un noturību pret ārējiem apdraudējumiem;

34.  uzsver to, cik ES ir svarīgi saglabāt modrību attiecībā uz Ķīnas mainīgo lomu un pieaugošo ietekmi daudzpusējās organizācijās, tostarp ANO, kurā Ķīna ir otra lielākā līdzekļu devēja, un nodrošināt dalībvalstu labāku koordināciju starp dalībvalstīm un līdzīgi domājošiem partneriem, lai apvienotu pasaules liberālo demokrātiju spēkus un tādējādi reaģētu uz šādu notikumu attīstību; norāda, ka Ķīnas valdības ciešāka sadarbība ar starptautiskām un daudzpusējām institūcijām, piemēram, ANO, Pasaules Tirdzniecības organizāciju (PTO), Pasaules Veselības organizāciju (PVO), Interpolu, Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju, Starptautisko Telekomunikāciju savienību un Starptautisko Civilās aviācijas organizāciju (ICAO), tostarp standartu noteikšanas struktūrām, ir vērsta uz normu, standartu un prakses pārveidošanu pasaules mērogā, lai veicinātu Ķīnas ilgtermiņa ģeopolitisko stratēģiju un ekonomiskās intereses; pauž nožēlu par to, ka Ķīnas mērķis ir, izmantojot iekšējo cenzūru, ko tagad cita starpā piemēro ANO, manipulēt ar procedūrām, lai līdz minimumam samazinātu Ķīnas rīcības kontroli, jo īpaši attiecībā uz etnisko uiguru musulmaņu un citu tjurku musulmaņu minoritāšu stāvokli; aicina ES sadarboties ar līdzīgi domājošiem partneriem, lai cīnītos pret šīm norisēm;

35.  uzsver, ka no pieciem ANO Drošības padomes pastāvīgajiem locekļiem Ķīna nodrošina visvairāk miera uzturētāju, bet ir atteikusies pieņemt ANO Statūtu VII nodaļu un aizsardzības pienākuma pīlāru (R2P); uzsver, ka ES ir iekļāvusi R2P savā ārējā darbībā;

36.  aicina ES ciešāk sadarboties ar NATO, lai risinātu Ķīnas radītās drošības problēmas; atbalsta NATO priekšlikumu izstrādāt politisku stratēģiju, lai rastu pieeju pasaulei, kurā Ķīna ir globāla mēroga lielvara; prasa šo stratēģiju izstrādāt, pamatojoties uz dažādiem scenārijiem attiecību attīstībai ar Ķīnu, tostarp iespēju, ka drošība Dienvidķīnas jūrā vēl vairāk pasliktināsies, un aicina veidot dialogu un saskaņot rīcību ar četrpusējā drošības dialoga valstīm; atzinīgi vērtē NATO centienus rūpīgi uzraudzīt to, kā Ķīnas aizvien lielāka fiziskā klātbūtne Arktikā un Āfrikā ietekmē drošību; iesaka pietiekami ņemt vērā ES un NATO sadarbību ar Ķīnu saistīto drošības problēmu risināšanā, vienlaikus izstrādājot ES Stratēģisko kompasu un pārskatot NATO stratēģisko koncepciju;

37.  atzinīgi vērtē Padomes nodomu pastiprināt ES stratēģisko ievirzi, klātbūtni un rīcību Indijas un Klusā okeāna reģionā, uzsākot jaunu ES stratēģiju sadarbībai Indijas un Klusā okeāna reģionā, kā arī jaunu savienojamības stratēģiju; norāda, ka šādām jaunām stratēģijām vajadzētu būt saskaņotām ar ES stratēģiju attiecībā uz Ķīnu;

38.  uzskata, ka būtu lietderīgi, ja Komisija laikus sniegtu visaptverošus ziņojumus par reģionālo visaptverošo ekonomikas partnerību (RCEP) — pasaulē lielāko brīvās tirdzniecības nolīgumu —, lai izvērtētu notikumu attīstību uz vietas; pauž īpašu interesi par tādu jautājumu ietekmi uz ES stratēģiskajām interesēm kā standartu noteikšana Āzijas un Klusā okeāna reģionā un izcelsmes noteikumi; norāda, ka, lai gan ES nav RCEP iesaistītā puse, nolīgums ietekmēs arī ES; uzsver, ka RCEP nav ietverti noteikumi par tirdzniecību un ilgtspēju, tostarp darba un sociālajiem standartiem un klimata un vides mērķiem;

39.  reģionālās dinamikas kontekstā atgādina, cik būtiska nozīme ir ES un Taivānas tirdzniecības un ekonomikas attiecībām, tostarp jautājumos, kas saistīti ar multilaterālismu un PTO, tehnoloģijām un sabiedrības veselību, kā arī būtisku sadarbību saistībā ar kritiski svarīgām piegādēm, piemēram, pusvadītāju piegādēm; norāda, ka Taivāna ir pilntiesīga PTO locekle; atkārtoti aicina un mudina Komisiju un Padomi virzīties uz divpusēja investīciju nolīguma noslēgšanu ar Taivānu un steidzami sākt ietekmes novērtējumu, sabiedrisko apspriešanu un darbības jomas izpēti ar Taivānas iestādēm;

40.  mudina Komisiju nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem un rīcību, lai veicinātu Taivānas kā novērotājas pilnīgu dalību PVO, ICAO un UNFCCC sanāksmēs, mehānismos un pasākumos;

Atvērtas stratēģiskās autonomijas veicināšana, tostarp tirdzniecības attiecībās un investīciju jomā

41.  uzsver, ka ar investīciju un tirdzniecības nosacījumiem vien nepietiek, lai pretotos Ķīnas uzstājībai; uzskata, ka ES būtu jāpalielina stratēģiskā autonomija, pievēršoties citām ES un Ķīnas attiecību dimensijām, jo īpaši digitālajai un tehnoloģiskajai suverenitātei; uzskata, ka šajā kontekstā ir nepieciešams investēt inovācijā un pētniecībā un izstrādāt konkurētspējīgu un suverēnu rūpniecības stratēģiju tādās jomās kā mikročipu un pusvadītāju ražošana, retzemju metālu ieguve, mākoņdatošana, telekomunikāciju tehnoloģijas un citās jomās, lai samazinātu ES atkarību no Ķīnas, vienmēr paredzot iespēju labāk koordinēt attiecīgās politikas nostādnes ar citu līdzīgi domājošu liberālu demokrātisko valstu politiku un vienlaikus pētot iespējas apvienot resursus un radīt jaunas sinerģijas;

42.  norāda, ka 2020. gadā saistībā ar Covid-19 pandēmiju Ķīna pirmo reizi kļuva par ES lielāko preču tirdzniecības partneri un tirdzniecības bilance vēl vairāk zaudēja līdzsvaru par sliktu ES; tomēr atgādina, ka, summējot preču un pakalpojumu tirdzniecības apmērus, ES galvenā tirdzniecības partnere joprojām ir ASV; uzskata, ka Ķīnas ekonomikas attīstība un prognozētā izaugsme nākamajā desmitgadē ievērojami ietekmēs pasaules ekonomikas attīstību; norāda, ka dažādu iemeslu dēļ savstarpējo investīciju līmenis joprojām nav sasniedzis potenciālu, un atzīst plašākam reģionam piemītošās ekonomikas iespējas; uzskata, ka Ķīnas un ES tirdzniecības apmērs nosaka nepieciešamību pēc noteikumos balstīta un uz vērtībām orientēta satvara, kura pamatā vajadzētu būt starptautiskām normām; uzsver, ka cilvēktiesību ievērošana ir priekšnoteikums tam, lai iesaistītos tirdzniecības un investīciju attiecībās ar ES, un mudina Ķīnu ievērot starptautiskās saistības un apņemties ievērot cilvēktiesības;

43.  uzsver Eiropas Parlamenta būtisko lomu ES kopējā tirdzniecības politikā, starptautiskajās sarunās un tirdzniecības un investīciju nolīgumu īstenošanas uzraudzībā, kontrolēšanā, ratificēšanā un pārraudzībā; uzsver, ka ir laikus un pienācīgi jāapspriežas ar Starptautiskās tirdzniecības komiteju, un mudina Komisiju un Padomi uzturēt biežu dialogu un sniegt visaptverošus ziņojumus, atspoguļojot ES un Ķīnas divpusējās tirdzniecības un investīciju programmas attīstību;

44.  uzsver to, cik svarīgas ir ES stratēģiskās tirdzniecības un investīciju attiecības ar Ķīnu, un prasa ES dalībvalstīm un iestādēm attiecībās ar Ķīnu paust vienotu nostāju un rīkoties koordinēti; uzskata, ka investīciju iniciatīvas 16+ 1 formātā nedrīkst apdraudēt ES vienotību, nedz arī būt pretrunā centieniem paust vienotu nostāju;

45.  aicina Komisiju analizēt ES ekonomisko atkarību stratēģiskās nozarēs, piemēram, attiecībā uz kritiski svarīgām izejvielām, no kurām dažas iegūstamas tikai Ķīnā, un uzsver, ka ir steidzami jāpalielina Eiropas piegādes ķēžu noturība; prasa pielikt pūles, lai dažādotu un konsolidētu ES piekļuvi galvenajiem stratēģiskajiem resursiem, kas nepieciešami divu ES izaugsmes virzītājspēku īstenošanai, īpašu uzmanību pievēršot 30 elementiem, kuri iekļauti ceturtajā kritiski svarīgu izejvielu sarakstā, kas atjaunināts 2020. gadā; atgādina par ES vispārējo mērķi kopējās tirdzniecības politikas satvarā veidot savu atvērto stratēģisko autonomiju; atkārtoti norāda uz to, ka ES starptautiskās tirdzniecības politikā palielinās tirdzniecības un drošības saiknes nozīme;

46.  aicina nodrošināt lielāku pārredzamību, saskaņotību un koordināciju starp dalībvalstīm jautājumos, kas saistīti ar divpusējiem investīciju projektiem un darījumiem, jo īpaši attiecībā uz ārvalstu tiešajām investīcijām (ĀTI) stratēģiskajos aktīvos un kritiskajā infrastruktūrā; vērš uzmanību uz saikni starp ekonomisko atkarību un ārējo politisko spiedienu dalībvalstu līmenī; atgādina, ka ir svarīgi turpmāk stiprināt ES ĀTI Skrīninga regulu, lai nodrošinātu, ka tiek bloķētas visas iespējamās, jo īpaši valsts kontrolētu uzņēmumu, investīcijas, kas varētu apdraudēt ES drošību un sabiedrisko kārtību; aicina dalībvalstis saskaņā ar Komisijas 2020. gada marta pamatnostādnēm steidzami pieņemt valsts skrīninga mehānismu, ja tām tāda vēl nav;

47.  pauž pārliecību par to, ka ES un Ķīnas divpusējām tirdzniecības un investīciju attiecībām ir stratēģiska nozīme un ka tām vajadzētu būt balstītām uz noteikumiem, kuru pamatā ir daudzpusējā tirdzniecības sistēma un savstarpīguma princips; atkārtoti uzsver — lai gan ir vērojamas satraucošas, uz ekonomikas atsaistīšanu vērstas tendences, vispārējās tirdzniecības un investīciju attiecībās ir nepieciešama stingrāka saistību izpilde un ievērošana; aicina Ķīnu aktīvāk un atbildīgāk piedalīties PTO un citās daudzpusējās iniciatīvās, saskaņojot savu ekonomisko varu ar attīstības līmeni, un pilnībā ievērot visas PTO un starptautiskās saistības; aicina Komisiju un Ķīnas iestādes cieši sadarboties PTO noteikumu kopuma reformēšanā, lai veicinātu ilgtspējīgāku attīstību, veicinātu zaļo pārkārtošanos un digitālo revolūciju un nodrošinātu stabilitāti un juridisko noteiktību starptautiskajā tirdzniecībā;

48.  pauž bažas par aizvien nelīdzsvarotākajām ES un Ķīnas divpusējām ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām; uzsver, ka līdzsvara atjaunošana un vienlīdzīgāki konkurences apstākļi ir būtiski svarīgi ES interesēm; uzskata, ka Ķīnai un ES, neraugoties uz abu ekonomikas sistēmu atšķirībām, ir jāveido vienlīdzīgi konkurences apstākļi un auglīgas attiecības; šajā sakarībā uzsver ES pašreizējo darbu pie tirdzniecības instrumentu kopuma stiprināšanas, vienlaikus atzīstot nepieciešamību uzturēt atklātu dialogu par kopīgām problēmām, piemēram, globālo cīņu pret klimata pārmaiņām; uzsver, ka ES ir steidzami jāpabeidz virkne autonomu pasākumu, tostarp stingrāka ES ĀTI Skrīninga regula, tiesību akti par ārvalstu subsīdijām, kas kropļo iekšējo tirgu, ātri jāpieņem pārliecinošs un efektīvs starptautiskā iepirkuma instruments, pasākumi divējāda lietojuma tehnoloģiju eksportam, efektīvs pretspiediena instruments, ilgtspējīgas korporatīvās pārvaldības tiesību aktu kopums un tiesību akti par piegādes ķēdi ar obligātām pienācīgas pārbaudes prasībām, kurās būtu jāparedz arī piespiedu darba apstākļos saražotu preču importa aizliegums; uzskata, ka būtu jāuzskata par nepieciešamu īstenot mērķtiecīgus papildpasākumus ES globālā cilvēktiesību sankciju režīma satvarā;

49.  atkārtoti pauž dziļas bažas par daudzajiem šķēršļiem, ar kuriem saskaras Eiropas uzņēmumi, piekļūstot Ķīnas tirgum un darbojoties tajā; pauž bažas par to, ka Ķīnas divējādas aprites stratēģija, kas minēta tās 14. piecgades plānā, vēl vairāk pasliktinās uzņēmējdarbības vidi ES uzņēmumiem; atkārtoti uzsver savas īpašās bažas par tirgu kropļojošo praksi, kas ietver rūpniecības subsidēšanu, Ķīnas valstij piederošiem uzņēmumiem piešķirtas priekšrocības, intelektuālā īpašuma zādzību, uzspiestu tehnoloģiju pārnesi un datu lokalizāciju, rūpniecības jaudas pārpalikumu tādās nozarēs kā tērauda ražošana un ar to saistīto eksporta dempingu, citu negodīgu tirdzniecības praksi un vispārēju aizvien biežāku politisko iejaukšanos uzņēmējdarbības jomā, tostarp privātā sektora darbībā, un citus pasākumus; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt sadarbību ar līdzīgi domājošiem partneriem PTO līmenī, lai izstrādātu kopīgu pieeju šādas Ķīnas netaisnīgās tirdzniecības prakses apkarošanai; atzinīgi vērtē ES un ASV dialogu par Ķīnu kā sadarbības līdzekli tādos jautājumos kā savstarpīgums, multilaterālisms, tirgu kropļojoša prakse, ekonomika un citi strukturāli jautājumi, kuros ES un ASV koordinācija var sniegt pievienoto vērtību; pauž pārliecību par to, ka būtiska nozīme ir pienācīgai informācijai par likumdošanas un regulējuma attīstību Ķīnas tirgū, ņemot vērā to, ka tas ir nepārredzams un tajā noteikumus diktē valsts; šajā sakarībā atgādina, cik svarīgas ir biežas un atklātas diskusijas ar ES iestādēm, Eiropas Savienības Tirdzniecības palātu Ķīnā un visiem mūsu partneriem uz vietas;

50.  uzskata, ka ir lietderīgi īpaši apspriest negatīvo ietekmi uz tirdzniecību un iespējamos risinājumus tādu izkropļojumu novēršanai, ko rada tērauda un alumīnija ražošanas jaudas pārpalikums pasaulē, kā arī apspriest to, cik svarīgi ir PTO satvarā risināt rūpniecības subsīdiju problēmu; mudina Ķīnu no jauna iesaistīties Pasaules foruma par tēraudrūpniecības jaudas pārpalikumu darbā, lai novērstu jaudas pārpalikumu un atjaunotu vienlīdzīgus konkurences apstākļus; norāda, ka, neraugoties uz Ķīnas plāniem slēgt novecojušas ražotnes un modernizēt ražošanu, tās ikgadējā neapstrādāta tērauda ražošana četrus gadus pēc kārtas ir sasniegusi rekordlielus apmērus; mudina Ķīnas iestādes pildīt savus solījumus samazināt neapstrādāta tērauda ražošanas apmēru;

51.  šajā sakarībā atgādina par saikni starp tirdzniecību, patentiem un standartiem; uzskata, ka aizvien pieaugošās starptautiskās konkurences standartizācija un normatīvie elementi ir būtiski ES tirdzniecības politikai un ka tiem vajadzētu būt vienam no galvenajiem ES stratēģiskās rūpniecības politikas pīlāriem; atgādina, ka tiek ziņots par to, ka standartizācija ir joma, kurā pastāv risks, ka Ķīna var atšķirties un nošķirties; uzsver, ka viltošana ir viens no galvenajiem prioritārajiem jautājumiem ES centienos, kas saistīti ar intelektuālā īpašuma aizsardzības komercaspektiem; pauž bažas par to, ka Ķīna joprojām ir ES ievesto viltoto un pirātisko preču galvenā izcelsmes valsts gan vērtības, gan apmēra ziņā; uzsver, ka ES un Ķīnas nolīgums par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm (ĢIN) ir pirmais solis cīņā pret viltojumiem, un mudina Komisiju pastiprināt centienus aizsargāt ES intelektuālo īpašumu, tostarp patentus; pauž bažas par Ķīnas tiesu jauno praksi — tās vēlas noteikt pasaules līmeņa jurisdikciju attiecībā uz standartam būtisko patentu taisnīgiem, saprātīgiem un nediskriminējošiem licencēšanas noteikumiem un liedz uzņēmumiem apstrīdēt to lēmumus; uzsver, ka šāda prakse ļauj Ķīnas uzņēmumiem nemaksāt taisnīgu cenu par standartam būtisku patentu izmantošanu un apdraud Eiropas pētniecību; aicina Komisiju šo jautājumu risināt ar Ķīnas iestādēm; prasa pievērst lielāku uzmanību pārkāpumiem digitalizācijas un komunikācijas jomā visās attiecīgajās struktūrās, tostarp ANO Starptautiskajā Telesakaru savienībā, kopā ar līdzīgi domājošiem ES partneriem, jo īpaši ASV; prasa rīkot vairāk politisko diskusiju par sekām, ko rada tādas Ķīnas iniciatīvas kā “Ražots Ķīnā 2025” vai — arvien vairāk — “Ķīnas standarti 2035. gadam”; šajā sakarībā pauž bažas par pieaugošo digitālo autoritārismu Ķīnā un tās centieniem popularizēt savu digitālās pārvaldības modeli visā pasaulē; uzsver nepieciešamību Kopīgās deklarācijas iniciatīvas satvarā noslēgt PTO E-komercijas nolīgumu, lai attiecībās ar Ķīnu veicinātu atklātības un vienlīdzīgu konkurences apstākļu pamatlīmeni;

52.  prasa pievērst lielāku uzmanību Eiropas MVU, kas iesaistās tirdzniecības un investīciju attiecībās ar Ķīnu, un atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu MVU labvēlīgām iniciatīvām, piemēram, portālam “Access2Markets”, izcelsmes noteikumu pašnovērtējuma rīkam (ROSA) vai MVU palīdzības dienestam Ķīnas intelektuālā īpašuma tiesību jomā;

53.  ņem vērā to, ka politiskā līmenī CAI principā ir noslēgts, un atzīst Komisijas centienus novērst trūkumus, kas saistīti ar tirgus piekļuves asimetriju, vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem un ilgtspējīgu attīstību, izmantojot noteikumos balstītu iesaisti; tomēr atgādina, ka tirdzniecības attiecības netiek veidotas vakuumā;

54.  aicina Komisiju apspriesties ar Parlamentu, pirms tā veic jebkādus pasākumus, lai noslēgtu un parakstītu CAI; mudina Ķīnu veikt konkrētus pasākumus, lai ratificētu un īstenotu SDO pamatkonvencijas Nr. 29 un Nr. 105 par piespiedu darbu; uzsver, ka Ķīna ir arī apņēmusies efektīvi īstenot ratificētās SDO konvencijas un strādāt pie tā, lai ratificētu citas atjauninātas SDO pamatkonvencijas;

55.  norāda, ka 26 ES dalībvalstīm ir spēkā novecojuši divpusējie investīciju nolīgumi ar Ķīnu;

56.  tomēr atgādina, ka ar CAI vien netiks atrisināti visi jautājumi, kas kavē mūsu ekonomiskās un politiskās attiecības, un tāpēc tas ir jāizvērtē, ņemot vērā pastiprinātu un pārliecinātāku ES vienpusēju pasākumu kopumu; uzsver, ka Eiropas Parlaments rūpīgi pārbaudīs nolīgumu, tostarp sadaļu par ilgtspējīgu attīstību;

57.  uzsver, ka pareiza īstenošana un efektīva izpilde būs galvenie faktori, kas noteiks nolīguma lietderību un panākumus tirdzniecības un investīciju attiecību strukturālās asimetrijas novēršanā; uzsver to, cik svarīga un atbilstīga ir strukturēta un bieža informācijas apmaiņa ar Komisijas galvenā tirdzniecības nolīgumu izpildes uzrauga (CTEO) biroju centienos izvērtēt CAI turpmāko īstenošanu, ja tas tiks pieņemts; šajā sakarībā atgādina un nostiprina parlamentārās diplomātijas nozīmi savstarpējas sapratnes, pārredzamas saziņas un atklāta dialoga veicināšanā;

58.  atzinīgi vērtē to, ka ir stājies spēkā ES un Ķīnas nolīgums par ĢIN, un atkārtoti norāda uz to, cik svarīgi abu pušu tirgiem ir efektīvi īstenot un izpildīt šo nolīgumu; atzinīgi vērtē pašreizējā nolīguma gaidāmo paplašināšanu, tajā iekļaujot vēl 350 abu valstu ĢIN nosaukumus; uzsver to, ka šis ierobežotais nolīgums par ĢIN varētu kalpot par paraugu un pamatu turpmākajiem nolīgumiem par ĢIN; uzsver CTEO būtisko lomu nolīguma ievērošanas uzraudzībā un uzlabošanā; aicina CTEO nekavējoties reaģēt gadījumos, kad nolīgums netiek pareizi īstenots;

59.  uzsver, ka Ķīnai vēl ir daudz darāmā, lai kļūtu par brīvā tirgus ekonomiku, ņemot vērā valdības ļoti lielo ietekmi uz valsts ekonomiku un uzņēmumu lēmumiem par cenām, izmaksām, ražošanu un investīcijām; tādēļ mudina Ķīnu veikt liberalizējošākus pasākumus attiecībā uz saviem uzņēmumiem un ārvalstu uzņēmumiem, kas darbojas Ķīnā;

60.  prasa palielināt finansējumu 5G izvēršanas projektiem un pētniecībai 6G, mākslīgā intelekta (MI) un lielo datu tehnoloģiju jomā, lai nākotnē garantētu tīkla drošību un palielinātu digitālo suverenitāti, kas būs būtiski ne tikai digitalizācijai un ekonomikas izaugsmei, bet arī tehnoloģiskās plaisas novēršanai ar Ķīnu un tādu risku novēršanai, kas var apdraudēt NATO dalībvalstis un tās partnerus, integrējot Ķīnas 5G tehnoloģiju telekomunikāciju tīklos, jo šāda rīcība varētu graut demokrātiskas pārvaldības nākotni; turklāt aicina izstrādāt koordinētu ES kiberdrošības stratēģiju un palielināt dalībvalstu spējas šajā jomā, lai cita starpā pastiprinātu aizsardzību pret ES kritiskās infrastruktūras apdraudējumu, ko rada trešās valstis, tostarp Ķīna;

61.  uzsver to, cik svarīgi ir strādāt pie MI regulējuma un pie ētiskās un civiltiesiskās atbildības satvara MI sistēmām un saistītajām tehnoloģijām, kas veicina uz cilvēkiem un uz privātumu orientētu inovāciju partnerībā ar galvenajiem stratēģiskajiem partneriem, kuriem ir kopīgas ES liberālās un demokrātiskās vērtības; uzsver, ka iedzīvotāju vērtēšanas sistēmas neatbilst ES pamatvērtībām; uzsver, ka ES ir jāsaglabā indivīda tiesības; tādēļ uzsver, ka nekādā gadījumā šādu politiku un uzraudzības instrumentus nedrīkst izmantot Eiropas Savienībā; tādēļ arī uzsver, ka ES ir jāstrādā pie tā, lai ierobežotu un apkarotu digitālo represiju transnacionālo izplatību;

Eiropas pamatinterešu un vērtību aizsardzība un veicināšana, pārveidojot ES par efektīvāku ģeopolitisku dalībnieku

62.  uzskata, ka ES būtu jāturpina strādāt pie tā, lai kļūtu par efektīvāku ģeopolitisku dalībnieci, nodrošinot dalībvalstu vienotāku ģeopolitisko pieeju, kā arī veicinot savu stratēģisko autonomiju un spēju sadarbībā ar ASV un citiem līdzīgi domājošiem partneriem;

63.  uzsver, ka Eiropas kaimiņattiecību politikas panākumi nosaka ES spēju uzņemties pasaules mēroga dalībnieka lomu; brīdina par Ķīnas pieaugošo lomu ES tuvākajās kaimiņvalstīs, tostarp kandidātvalstīs; prasa ES līmenī īstenot stratēģisku pieeju, lai vērstos pret darbībām, ko Ķīna, izmantojot investīcijas, aizdevumus un uzņēmējdarbību, veic ES kaimiņvalstīs, jo īpaši Rietumbalkānos; jo īpaši aicina ES aktīvi iesaistīties, lai šīm valstīm nodrošinātu dzīvotspējīgu alternatīvu Ķīnas investīcijām;

64.  norāda, ka ES ir jāstiprina tās rīcībā esošie instrumenti, lai aizstāvētos, uzlabotu spēju aizsargāt savas intereses ārvalstīs, uzņemtos proaktīvāku, konsekventāku un stratēģiskāku lomu tiešajos kaimiņreģionos un nodrošinātu dalībvalstu ģeopolitiskās pieejas vienotību;

65.  uzskata, ka konferencei par Eiropas nākotni būtu jānodrošina forums debatēm par ES ārējo darbību, piemēram, par cilvēktiesību aizsardzības jautājumiem, un jāapspriež, kā panākt atvērtu stratēģisko autonomiju; uzsver to, ka ir svarīgi apspriest jautājumus, kas ir saistīti ar ES kopējās ārpolitikas un drošības politikas uzlabošanu un stiprināšanu, piemēram, piešķirot PV/AP spēcīgākas pilnvaras ārpolitikas jautājumos rīkoties ES vārdā, un veikt nepieciešamos pasākumus, lai ieviestu kvalificēta vairākuma balsošanu noteiktās ārlietu jomās; prasa stiprināt dalībvalstu sadarbību aizsardzības jomā, lai uzlabotu Eiropas stratēģiskās aizsardzības spējas, kā arī izveidotu pilnvērtīgu Eiropas aizsardzības savienību, kas ietvertu Eiropas militārās spējas;

66.  norāda, ka EĀDD ir jāpiešķir pilnvaras un nepieciešamie resursi, lai uzraudzītu un novērstu Ķīnas dezinformācijas darbības, tostarp izveidojot īpašu Tālo Austrumu stratēģiskās komunikācijas operatīvo grupu, kura savā darbā koncentrētos uz Ķīnā radušos dezinformāciju; aicina Ķīnu atturēties no slēptu līdzekļu izmantošanas, lai manipulētu ar publisko diskursu ES; mudina Komisiju izstrādāt ES mēroga regulatīvo sistēmu, lai nepieļautu, ka mediju uzņēmumi, ko finansē vai kontrolē trešo valstu valdības, iegādājas Eiropas mediju uzņēmumus un tādējādi saglabātu neatkarīgu un brīvu mediju ziņu dienestus ES; ierosina dažādot Eiropā pieejamos medijus ķīniešu valodā, veicinot sadarbību starp Eiropas medijiem un starptautiskajiem partneriem, piemēram, Taivānu; uzsver steidzamo nepieciešamību kopumā ievērojami palielināt EĀDD un Komisijas ekspertu spējas attiecībā uz Ķīnu;

67.  norāda uz to, cik svarīgi ir universitātēs, ideju laboratorijās, pētniecības iestādēs un skolās visā ES veikt pētījumus par Ķīnu bez Ķīnas finansiāla atbalsta vai ietekmes, nodrošinot akadēmisko integritāti un vārda brīvību; tādēļ aicina ES izstrādāt programmu, lai finansētu ar Ķīnu saistītu pētniecību un valodu apmācību ES;

68.  norāda, ka ir jāievieš no ĶKP ietekmes neatkarīgas programmas, lai pētītu ķīniešu kultūru, valodu un politiku, piemēram, veidojot ciešākus kontaktus ar Taivānas akadēmiskajām aprindām un sabiedrību;

69.  aicina Komisiju ņemt vērā un savā stratēģijā iekļaut Ķīnas strauji augošo interesi par Arktiku un iesaisti šajā reģionā; aicina gatavoties tam, lai nodrošinātu kuģošanas brīvību Arktikas ziemeļu jūras maršrutā; ņem vērā Ķīnas investīcijas Arktikas pētniecībā un stratēģiskajā infrastruktūrā un atgādina, ka ES nevajadzētu zaudēt savu pozīciju šajā svarīgajā reģionā;

o
o   o

70.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, un informēšanas nolūkā Ķīnas Tautas Republikas valdībai.

(1) OV L 410 I, 7.12.2020., 1. lpp. (2) OV L 410 I, 7.12.2020., 13. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0375. (4) OV C 158, 30.4.2021., 2. lpp. (5) OV C 11, 13.1.2020., 25. lpp. (6) OV C 433, 23.12.2019., 103. lpp. (7) OV C 238, 6.7.2018., 108. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0174. (9) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0027. (10) OV C 369, 11.10.2018., 156. lpp. (11) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0337. (12) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0255. (13) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0016. (14) Ķīnas un Portugāles 1987. gada 13. aprīļa kopīgā deklarācija par Makao.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra ieteikums Padomei par Eiropas Parlamenta ieteikumu Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos par ES un Krievijas politisko attiecību ievirzi (2021/2042(INI))

P9_TA(2021)0383 A9-0259/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Krieviju, jo īpaši 2014. gada 18. septembra rezolūciju par stāvokli Ukrainā un pašreizējo stāvokli ES un Krievijas attiecībās(1), 2015. gada 11. jūnija rezolūciju par stratēģiski militāro stāvokli Melnās jūras baseinā pēc tam, kad Krievija nelikumīgi anektēja Krimu(2), 2017. gada 16. marta rezolūciju par Krievijā ieslodzītajiem Ukrainas pilsoņiem un stāvokli Krimā(3), 2018. gada 14. jūnija rezolūciju par okupētajām Gruzijas teritorijām desmit gadus pēc Krievijas iebrukuma(4), 2016. gada 23. novembra rezolūciju par ES stratēģisko paziņojumu pret to vērstas trešo personu propagandas apkarošanai(5), 2019. gada 12. marta rezolūcija par stāvokli ES un Krievijas politiskajās attiecībās(6), 2019. gada 19. septembra rezolūciju par Eiropas atceres nozīmi Eiropas nākotnei(7), 2019. gada 19. decembra rezolūciju par Krievijas likumu par ārvalstu aģentiem(8), 2020. gada 17. septembra rezolūciju par stāvokli Krievijā: Alekseja Navaļnija noindēšanas mēģinājumu(9), 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par Alekseja Navaļnija aizturēšanu(10), 2021. gada 29. aprīļa rezolūciju par Krieviju, Alekseja Navaļnija lietu, militāro spēku koncentrēšanos pie Ukrainas robežas un Krievijas īstenotiem uzbrukumiem Čehijas Republikā(11) un 2021. gada 10. jūnija rezolūciju par Vācijas NVO iekļaušanu Krievijas nevēlamo organizāciju sarakstā un Andreja Pivovarova aizturēšanu(12),

–  ņemot vērā ANO Statūtus, ANO Jūras tiesību konvenciju, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par civilajām un politiskajām tiesībām un Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK),

–  ņemot vērā Krievijas Federācijas dalību Eiropas Padomē un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā (EDSO) un no šādas dalības izrietošās saistības un pienākumus,

–  ņemot vērā ES ierobežojošos pasākumus, kas īstenoti, reaģējot uz krīzi Ukrainā, un kas ir spēkā kopš 2014. gada,

–  ņemot vērā Minskas vienošanos īstenošanas pasākumu paketi, kura tika pieņemta un parakstīta Minskā 2015. gada 12. februārī un kuras pilnu tekstu apstiprināja ar ANO Drošības padomes 2015. gada 17. februāra rezolūciju Nr. 2202 (2015),

–  ņemot vērā 2016. gada 14. marta ES Ārlietu padomes sanāksmes rezultātus, jo īpaši vienošanos par pieciem vadošajiem principiem Eiropas Savienības politikā attiecībā uz Krieviju, un 2021. gada 24. un 25. maija Eiropadomes secinājumus par Krieviju un 2021. gada 24. jūnija secinājumus par ārējām attiecībām,

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2021. gada 16. jūnija kopīgo paziņojumu “ES un Krievijas attiecības – pretspars, stingrība un iesaiste” (JOIN(2021)0020),

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 10. jūnija kopīgo paziņojumu “Ar Covid-19 saistītās dezinformācijas apkarošana, pamatojoties uz faktiem” (JOIN(2020)0008),

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimas platformas 2021. gada 23. augusta kopīgo deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 118. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0259/2021),

A.  tā kā Krievija ir neatņemama Eiropas kontinenta daļa un Savienības lielākā kaimiņvalsts un tā kā vēsturiski pastāv spēcīga abpusēja atkarība un kultūras un cilvēcisku saiknes starp Krieviju un ES dalībvalstīm; tā kā notikumi Krievijā, ņemot vērā tās politiku un varas iestāžu specifiku, tiešā veidā skar ES un tās tuvākās kaimiņvalstis; tā kā, neskatoties uz 2014. gadā noteiktajiem šķēršļiem, ES joprojām ir Krievijas lielākā tirdzniecības partnere, turpretim Krievija ir ES piektā lielākā tirdzniecības partnere; tā kā ES ir lielākā investore Krievijā;

B.  tā kā Parlaments nošķir Krievijas tautu no prezidenta Putina režīma — stagnējošas autoritārās kleptokrātijas, kuru vada oligarhu loka ieskauts prezidents, kas valdīs līdz mūža beigām; tā kā šajā ieteikumā ierosinātās kritiski svarīgās darbības ir vērstas pret prezidenta Putina režīmu un tā noziedzīgajām darbībām un pretdemokrātisku politiku, vienlaikus uzsverot, ka steidzami jāaizsniedzas līdz Krievijas pilsoņiem, lai parādītu viņiem, ka Eiropas Savienība ir gatava pievērsties viņu bažām;

C.  tā kā ES galvenās intereses ir saglabāt brīvību, stabilitāti un mieru Eiropas kontinentā un ārpus tā robežām, kas ir viens no galvenajiem ES stratēģiskās un ārpolitikas programmas uzdevumiem, taču to apdraud Krievijas varas iestāžu agresīvā politika;

D.  tā kā Krievijai var būt demokrātiska nākotne; tā kā Krievijas iedzīvotāji, tāpat kā ikviens cilvēks, vēlas īstenot tādas universālas vērtības kā brīvība un demokrātija; tā kā ES ir jāpiedāvā Krievijas iedzīvotājiem konkrēti priekšlikumi savstarpēji izdevīgas sadarbības īstenošanai,

E.  tā kā ES stratēģijā attiecībā pret Krieviju jāapvieno divi būtiski mērķi, un tie ir, pirmkārt, apturēt Kremļa ārējo agresiju un represijas iekšzemē un, otrkārt, veidot sadarbību ar Krievijas iedzīvotājiem un palīdzēt viņiem veidot citādu Krievijas nākotni, kas nodrošinātu ieguvumu visiem Eiropas kontinenta iedzīvotājiem, tostarp Krievijas iedzīvotājiem;

F.  tā kā ES attiecības ar Krievijas Federāciju balstās uz starptautisko tiesību principiem, EDSO izveides pamatā esošajiem principiem, demokrātiju, konfliktu mierīgu atrisināšanu un labām kaimiņattiecībām; tā kā pašreizējā Krievijas valdība ir izrādījusi necieņu pret šiem principiem, lai gan bija apņēmusies tos ievērot; tā kā Krievija izmanto citas starptautiskās organizācijas, galvenokārt ANO un EDSO, lai neļautu īstenot tiesiskumu un atrisināt konfliktus visā pasaulē;

G.  tā kā Krievija 2019. gadā no jauna pievienojās Eiropas Padomei, taču joprojām plaši turpinās cilvēktiesību pārkāpumi un Krievija atsakās ievērot Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumus;

H.  tā kā prezidenta Putina ārpolitika ir nepārprotami agresīva un revizionistiska, jo viņš vēlas tikt uzlūkots par Krievijas interešu aizstāvi un cenšas iegūt kontroli pār bijušās Padomju Savienības teritorijām, kuras viņš uzskata par zaudētām pēc Padomju Savienības sabrukuma, kā arī teritorijām ārpus bijušās PSRS; tā kā prezidenta Putina režīma mērķi cita starpā ir šādi: nodrošināt sev lielvaras autoritāti; palielināt režīma intervenci bijušajās Padomju Savienības valstīs un citās valstīs; panākt, ka lielvaru suverenitāte ir pārāka pār citu valstu suverenitāti; izmantot ārvalstīs dzīvojošo etnisko krievu aizsardzību kā attaisnojumu hibrīdkaram un dezinformācijas izplatīšanai; izmantot tā saucamo iesaldēto konfliktu teritorijas kā stratēģisku elementu, lai iejauktos attiecīgo valstu norisēs un liegtu tām tuvināties ES un NATO; izmantot energoresursus un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas praksi kā manipulācijas un šantāžas instrumentus; apdraudēt liberālas demokrātijas modeli un sludināt Krievijas morālo pārākumu un Rietumu morālo pagrimumu; apspiest demokrātiju, demokrātisko opozīciju un personu tiesības paust brīvu gribu Krievijā; tā kā prezidenta Putina režīms jo īpaši noraida multilaterālismu un uz tiesiskumu balstītu starptautisko kārtību, neievēro starptautiskās tiesības, tostarp principus, kas ietverti ANO Statūtos, 1975. gada Helsinku Nobeiguma aktā un 1990. gada EDSO Parīzes Hartā, kā to cita starpā apliecina 2020. gadā pieņemtie Konstitūcijas grozījumi, kuru pieņemšanas procesu Eiropas Padomes komisija “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija) ir atzinusi par “nepārprotami nepiemērotu” un tādu, kas pārkāpa gan Krievijas pašas tiesību aktus, gan tā EDSO puses saistības; tā kā Krievija nav izpildījusi vairāk nekā tūkstoti Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) pieņemto spriedumu;

I.  tā kā pašreizējais Krievijas režīms apdraud mieru un drošību Eiropā, turpinot sistemātiski pārkāpt pašas iedzīvotāju cilvēktiesības, kā arī ar agresīvu rīcību ārpolitikā, tostarp, bet ne tikai, ar: plaša mēroga militārajām mācībām un militāro spēku koncentrēšanu; nelikumīgo un vardarbīgo Krimas okupāciju un aneksiju; Ukrainas, Gruzijas un Moldovas Republikas teritoriālās integritātes pārkāpšanu un šo valstu destabilizāciju; atbalstu iesaldētiem konfliktiem un pamiera neievērošanu Gruzijā un Ukrainā; iespējamie teroraktiem ES dalībvalstu, piemēram, Čehijas, teritorijā; kiberuzbrukumiem un uzbrukumiem sensitīvai infrastruktūrai ES dalībvalstīs; starptautisko tiesību pārkāpumiem; iejaukšanos vēlēšanās un Baltijas jūras un Melnās jūras reģiona valstu jūras un gaisa telpas pārkāpšanu; tā kā ES nespēja adekvāti reaģēt uz Krievijas agresijas dažādām izpausmēm, kopš agresijas, kas 2008. gadā, kas bija vērsta pret Gruziju, pamudināja Krieviju turpināt savas agresīvās militārās un politiskās kampaņas gan kaimiņvalstīs, gan citur pasaulē, tādējādi vājinot un graujot uz noteikumiem balstīto starptautisko kārtību un stabilitāti Eiropā un citviet pasaulē;

J.  tā kā Krievijas administrācija turpina koncentrēt uzbrukuma ieročus un izvietot karaspēku ES robežu tuvumā Kaļiņigradas anklāvā;

K.  tā kā saskaņā ar NATO Pārdomu grupas nesen veikto novērtējumu pašreizējais Krievijas režīms rada ilgtermiņa draudus Eiropas drošībai; tā kā Krievija ir izveidojusi jaunas militārās bāzes un modernizējusi vecās militārās bāzes valsts ziemeļos; tā kā Krievija ir savu Ziemeļu floti ir paaugstinājusi uz kara apgabala līmeni, paplašinājusi dažādus bruņoto spēku sektorus un pārskatījusi bastiona aizsardzības koncepciju, kuras mērķis ir aizsargāt Krievijas stratēģiskās spējas; tā kā NATO klātbūtnes stiprināšanai pie NATO austrumu robežas ir bijusi ļoti būtiska atturoša ietekme uz Krievijas destabilizējošām darbībām, tostarp uz militāro spēku koncentrēšanu rietumu militārajā apgabalā; tā kā ieroču kontroles sistēmas sabrukums attiecībās ar Krieviju (piemēram, izstāšanās no Līguma par vidējas un tuvas darbības kodolieročiem un "Atvērto debesu" līguma) un progresa trūkums kodolatbruņošanās jomā saskaņā ar Kodolieroču neizplatīšanas līgumu, kā arī Krievijas nevēlēšanās slēgt jaunu nolīgumu par kodolieroču aizliegumu nopietni apdraud Eiropas iedzīvotāju drošību; tā kā vienlaikus notiek Krievijas kodolieroču un parasto ieroču arsenāla un to nogādes līdzekļu bīstama modernizācija, kā arī destabilizējošu tehnoloģiju ieviešana (ar taisnplūsmas dzinēju aprīkotas kodolraķetes, torpēdas u. c.),

L.  tā kā jo īpaši 2021. gada martā un aprīlī Kremļa režīms būtiski palielināja savu militāro klātbūtni uz Ukrainas austrumu un ziemeļu robežas ar Krieviju, kas ir lielākā Krievijas karaspēka koncentrēšana kopš 2014. gada; tā kā Kremļa režīms ir apturējis tiesības citu valstu karakuģiem un komerckuģiem šķērsot Melnās jūras daļu Kerčas šauruma virzienā, kas ir pretrunā ANO Jūras tiesību konvencijas, kuras dalībvalsts Krievija ir, garantētajām navigācijas tiesībām;

M.  tā kā Krievija pastāvīgi sniedz politisku un ekonomisku atbalstu Aleksandra Lukašenko nelikumīgajam un nosodāmajam režīmam Baltkrievijā; tā kā prezidenta Putina politiskais un ekonomiskais atbalsts Lukašenko nelikumīgā režīma dzīvotspējas nodrošināšanai, ir vienīgais iemesls, kādēļ A. Lukašenko joprojām var turpināt brutāli vērsties pret tiem Baltkrievijas iedzīvotājiem, kuri prasa ievērot cilvēktiesības, nodrošināt brīvas un pārredzamas vēlēšanas, kā arī tiesiskumu un taisnīgumu; tā kā nesenajiem politiskajiem notikumiem Baltkrievijā un Krievijā ir daudzas kopīgas iezīmes un procesi abās valstīs ļoti būtiski ietekmē cits citu; tā kā protesti pret autoritāro režīmu un prasības par pārmaiņām Baltkrievijā iedvesmo Krievijas iedzīvotājus uz līdzīgu rīcību; tā kā pirms gaidāmajām Valsts domes vēlēšanām 2021. gada septembrī Kremlis pastiprina politiskās opozīcijas apspiešanu, ierobežojot un liedzot dalību tajās un traucējot opozīcijas politiķiem kandidēt, un šādā veidā iznīcina politisko konkurenci, atņemot iespēju sarīkot godīgas vēlēšanas, kā to 2020. gada augustā izdarīja Baltkrievijas diktatūra;

N.  tā kā Putina vadītā Krievija turpina mēģināt destabilizēt ES Austrumu partnerības kandidātvalstis un asociētās valstis, lai radītu šķēršļus to Eiroatlantiskās integrācijas procesam vai apturētu to; tā kā tiek izmantota pasu piešķiršanas politika, lai ar tās palīdzību palielinātu Krievijas tautiešu skaitu un de facto integrētu Krievijā tās okupēto un separātisko teritoriju pilsoņus, it īpaši Piedņestras, Dienvidosetijas, Abhāzijas, Donbasas un Krimas pussalas iedzīvotājus; tā kā šādas Krievijas darbības ir pretrunā starptautiskajām tiesībām;

O.  tā kā Krievijas 2020. gadā īstenotās konstitucionālās reformas ir mēģinājums pārskatīt vēsturi laikposmā pēc Otrā pasaules kara, spodrināt Padomju Savienības mantojumu un izcelt Krieviju kā Padomju Savienības pēcteci, turklāt ar minētajām reformām tika ieviestas tiesības iejaukties citās valstīs, lai aizstāvētu Krievijas tautiešus, un ar likumu aizliegtas diskusijas par Krievijas piesavināto zemju atgriešanu citām valstīm;

P.  tā kā ES būtu cieši jāuzrauga Krievijas nostāja un iesaistīšanās Afganistānā, jo Krievija cenšas izmantot Rietumu aiziešanu no Afganistānas savā labā un aizpildīt radušos varas vakuumu;

Q.  tā kā tās ES dalībvalstis, kuras pieļauj dubultpilsonību, ir pakļautas Krievijas pasu piešķiršanas politikai; tā kā ES dalībvalstis, kuras ieviesa tā dēvēto zelta pasu režīmu, sniedz iespēju Kremlim lojālām personām baudīt Eiropas dzīves kvalitāti par Krievijas iedzīvotājiem nozagtu naudu un pārnest korupciju uz ES;

R.  tā kā Krievija īsteno naidīgu "krievu pasaules” koncepciju, ar ko bruģē ceļu intervencei citās valstīs, lai aizsargātu Krievijas tautiešus; tā kā "krievu pasaules" koncepciju ES dalībvalstu oficiālajās valodās popularizē valstij piederošas mediju platformas, piemēram, "Russia Today" (RT) un "Sputnik; tā kā Kremļa propagandas mašinērija izmanto Covid-19 pandēmiju, lai veicinātu ES dalībvalstu šķelšanos, atainotu ES kā nespējīgu tikt galā ar pandēmiju, vairotu šaubas par Eiropas Zāļu aģentūras apstiprinātajām vakcīnām, atturētu ES iedzīvotājus no vakcinēšanās, kā arī lai spodrinātu Krievijas tēlu ES iedzīvotāju acīs, it īpaši popularizējot vakcīnu Sputnik V;

S.  tā kā neskaitāmas NVO un radikāli grupējumi, tostarp politiskās kustības, saņem Krievijas finansējumu;

T.  tā kā Krievija joprojām ir iesaistījusies norisēs vairākos pasaules reģionos, tostarp Rietumbalkānos, Centrālāzijā, Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā, Subsahāras Āfrikā, Latīņamerikā un Arktikas reģionā; tā kā Krievija izmanto savas paramilitārās vienības (Vāgnera grupa), lai atbalstītu diktatūras režīmus visā pasaulē un apdraudētu ES un starptautiskās sabiedrības centienus ierobežot konfliktus, veidot mieru un garantēt stabilitāti; tā kā Rietumbalkānu reģionā, kurā ietilpst arī potenciāli jaunas ES dalībvalstis, ir vērojama spēcīga Krievijas klātbūtne, īpaši tas sakāms par Serbiju; tā kā 2016. gadā Melnkalnē Krievijas militārais izlūkošanas dienests (GRU) bija iesaistīts mēģinājumos gāzt valsts parlamentu, nogalināt premjerministru un izveidot Krieviju atbalstošu un pret NATO vērstu valdību, kā arī novērst Melnkalnes iestāšanos NATO;

U.  tā kā attiecībā uz ES Kremļa režīms ir iesaistījis Krievijas aktīvā dienesta izlūkošanas virsniekus munīcijas noliktavas spridzināšanā 2014. gadā, kurā gāja bojā divi Čehijas pilsoņi, kā arī tika radīti būtiski materiāli zaudējumi; tā kā šie paši GRU aģenti bija atbildīgi arī par Sergeja un Jūlijas Skripaļu slepkavības mēģinājumu Apvienotajā Karalistē 2018. gadā, izmantojot militārām vajadzībām izveidoto neiroparalītisko vielu "Novičok"; tā kā GRU aģenti tika apsūdzēti arī par mēģinājumu 2015. gadā Bulgārijā nogalināt ieroču rūpnīcas īpašnieku Emiljanu Gebrevu un vēl divas personas, kā arī Zelimhana Hangošvilli atentātā, kuru 2019. gadā Berlīnē nogalināja Krievijas operatīvie dienesti; tā kā Kremļa režīma nelikumīgās darbības Čehijas, Bulgārijas un daudzu citu ES dalībvalstu, Apvienotās Karalistes un Austrumu partnerības valstu teritorijā ir smags to suverenitātes pārkāpums; tā kā Kremļa režīms nevēlas sadarboties attiecīgo noziegumu izmeklēšanā un piesedz galvenos aizdomās turētos;

V.  tā kā ir nožēlojami, ka Krievijas varasiestādes apzināti vai neapzināti grūž savu valsti atkarībā no Ķīnas, kas var tikai vājināt Krievijas Federāciju un visu Eiropas kontinentu un it īpaši nodrošināt iespēju Pekinas varasiestādēm palielināt savu klātbūtni un ietekmi Centrālāzijā un Sibīrijā;

W.  tā kā Kremlis turpina dezinformāciju, propagandu un hibrīdiejaukšanos ES iekšpolitikā un demokrātiskajos procesos, kas apdraud ES pamatvērtības, t. i., demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu, un var apdraudēt valstu valdību politiku, izplatīt neslavu un radīt priekšstatu par Rietumiem kā ienaidnieku, veicināt naidu, neiecietību un nostaļģiju pēc padomju laika, pārrakstīt padomju noziegumu vēsturi un galu galā padziļināt plaisu starp Krieviju un Eiropu, īpašo bijušā komunistiskā bloka valstīm; tā kā ES un tās dalībvalstu iestādes, kā arī stratēģiskas nozīmes objekti un demokrātiskie procesi, piemēram, vēlēšanas, pastāvīgi ir Krievijas kiberuzbrukumu mērķi; tā kā Krievijas Pareizticīgo baznīcas virsvadība atbalsta Putina režīmu; tā kā Krievijas tiesību akti atļauj izvērst represijas pret reliģiskām grupām, kas tiek uzskatītas par ekstrēmistu grupējumiem; tā kā nesenie konstatējumi par ciešo un regulāro saziņu starp Krievijas amatpersonām, tostarp drošības dienesta darbiniekiem, un katalāņu separātistu pārstāvjiem Spānijā prasa padziļinātu izmeklēšanu; tā kā tas varētu būt vēl viens piemērs tam, kā Krievija iejaucas dalībvalstīs un pastāvīgi mēģina izmantot jebkuru jautājumu, ko tā var izmantot, lai veicinātu ES iekšējo destabilizāciju;

X.  tā kā rietumvalstu sankcijas pret Krieviju, ieņēmumu samazinājums no fosilā kurināmā eksporta, nekonkurētspējīga ekonomika, lieli militārie izdevumi un valsts sociālie pabalsti ir radījuši Krievijai finansiālas grūtības; tā kā saskaņā ar 2020. gada korupcijas uztveres indeksu Krievija no 180 valstīm ieņem 129. vietu, jo plaši izplatītā valsts līmeņa korupcija ietekmē Krievijas iedzīvotāju saņemto sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti, kuriem joprojām trūkst finansējuma, tostarp sabiedrības veselības aprūpi, kas ir īpaši būtiska pandēmijas laikā; tā kā gandrīz 19 miljoni Krievijas iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa;

Y.  tā kā Krievijas Federācija ir piemērojusi sankcijas citu starpā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam David Sassoli, Eiropas Komisijas priekšsēdētājas vietniecei Věra Jourová un vēl sešām ES dalībvalstu amatpersonām un tā kā šīs sankcijas nepieņemamas un nepamatotas un tām trūkst jebkāda tiesiska pamatojuma; tā kā Krievijas valdība ir apstiprinājusi "nedraudzīgo valstu" sarakstu, kurā iekļauta Čehija un ASV;

Z.  tā kā vairāk nekā 60 % ES importa no Krievijas 2019. gadā veidoja enerģētikas produkti; tā kā ES ir jāsamazina tās ekonomikas atkarība, it īpaši enerģētikas nozarē, no Krievijas gāzes piegādēm ES tirgiem, kas patlaban veido 48 % un varētu palielināties; tā kā Eiropas zaļais kurss ir būtisks ES ģeopolitiskās drošības instruments un tā kā saskaņā ar Eiropas Komisijas prognozēm sagaidāms, ka, ja zaļais kurss tiks īstenots, ES naftas un dabasgāzes imports līdz 2030. gadam varētu krasi samazināties, proti, naftas imports varētu samazināties par 78–79 %, savukārt dabasgāzes imports — par 58–67 % salīdzinājumā ar 2015. gada rādītājiem;

AA.  tā kā gāzes patēriņš Eiropā ir sasniedzis maksimumu un pašlaik netiek izmantota visa "Nord Stream" cauruļvada jauda; tā kā dažu dalībvalstu strīdīgais lēmums būvēt "Nord Stream 2" nav savienojams ar Eiropas Savienības vērtībām — solidaritāti un uzticēšanos; tā kā "Nord Stream 2" neatbilst Eiropas zaļā kursa mērķiem līdz 2030. gadam vismaz par 55 % samazināt ES siltumnīcefekta gāzu emisijas un līdz 2050. gadam panākt, ka siltumnīcefekta gāzu neto emisijas sasniedz nulli;

AB.  tā kā ES būtu jāaicina Krievija garantēt brīvu un netraucētu piekļuvi tā sauktajiem trofeju arhīviem, kas 1944. un 1945. gadā nonāca Maskavā no Padomju Savienības okupētajām teritorijām, kā arī vēsturiskajiem arhīviem un artefaktiem, ko Krievijas impērija aizveda no Eiropas valstīm un kas pašlaik atrodas Krievijā;

AC.  tā kā tiesiskums, neatkarīga tiesu vara un brīva prese ir noturīgas demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņi;

AD.  tā kā Krievijas Federācija ne tikai rada ārēju apdraudējumu Eiropas drošībai, bet arī apspiež pati savus iedzīvotājus; tā kā situācija Krievijā strauji pasliktinās, jo prezidents Putins arvien vairāk apspiež demokrātiskos spēkus, lai apklusinātu tos, kas viņu kritizē paša mājās, , politisko opozīciju un pretkorupcijas aktīvistus, ierobežo viņu pulcēšanās brīvību un traucē viņu un Krievijas pilsoniskās sabiedrības darbību, par ko liecina tas, ka Krievijas iestādes tikai divas nedēļas pēc Alekseja Navaļnija aresta ir aizturējušas vairāk nekā 11 000 miermīlīgo demonstrantu, tādējādi kopējais kopš 2021. gada janvāra aizturēto Krievijas iedzīvotāju skaits ir sasniedzis 15 000; tā kā Krievija turpina nelikumīgi aizturēt savus pilsoņus un vērsties pret opozīcijas līderiem, neatkarīgajiem žurnālistiem, protestētājiem un cilvēktiesību aktīvistiem; tā kā ieslodzījuma apstākļi Krievijā joprojām ir briesmīgi un ieslodzītie tiek spīdzināti un pazemoti un ir pakļauti psiholoģiskiem un fiziskiem uzbrukumiem;

AE.  tā kā, pieņemot likumus par “ārvalstu aģentiem” un “nevēlamām organizācijām”, Kremļa režīms ļauj stigmatizēt personas, apvienības un plašsaziņas līdzekļus, tādējādi pārkāpjot viņu cilvēktiesības un vārda un biedrošanās brīvību, ierobežojot pilsoņu tiesības iesaistīties un sniegt ieguldījumu Krievijas pilsoniskajā sabiedrībā un apdraudot viņu personīgo drošību; tā kā Kremļa režīms vēl vairāk izvērsa šos tiesību aktus, attiecinot ierobežojumus arī uz personām vai struktūrām, kas atbalsta "ārvalstu aģentus" un "nevēlamas ārvalstu organizācijas", līdz ar to sistēmiski liedzot aktīviem pilsoniskās sabiedrības locekļiem, cilvēktiesību NVO un opozīcijai piedalīties 2021. gada Krievijas parlamenta vēlēšanās; tā kā jo īpašo tie jaunie tiesību akti, kas tika pieņemti 2020. gada decembrī un 2021. gada janvārī, palielināja to personu un grupu loku, kas var tikt atzītas par "ārvalstu aģentiem", un ar tiem tika paplašināta "ārvalstu finansējuma" definīcija un prasības attiecībā uz marķēšanas materiāliem; tā kā jauno tiesību aktu projektu, kas ierosināti 2021. gada maijā, mērķis ir paplašināt tiesību akta par "nevēlamām" organizācijām ietekmi un ar atpakaļejošu spēku piemērot aizliegumu kandidēt Krievijas parlamenta vēlēšanās; tā kā Krievijas varasiestādes turpina vajāt iedzīvotājus par iespējamu sadarbību ar grupējumiem, kas saskaņā ar Krievijas pārmērīgi plašo ekstrēmisma apkarošanas tiesību aktu atzīti par ekstrēmistu grupējumiem; tā kā Krievijas varasiestāžu lēmums Alekseja Navaļnija vadīto Pretkorupcijas fondu atzīt par ekstrēmistu organizāciju nav pamatots, ir diskriminējošs un ir pieņemts ar vienu mērķi, proti, sagraut opozīcijas iespējas sekmīgi piedalīties vēlēšanu kampaņā;

AF.  tā kā saskaņā ar cilvēktiesību centra "Memoriāls" sniegto informāciju Krievijas varasiestādes patlaban cietumos tur aptuveni 400 politieslodzīto, pārkāpjot Krievijas Federācijas saistības, kas tai ir saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5. pantu, Starptautiskā pakta par civilajām un politiskajām tiesībām 9. pantu un 23. pantu Eiropas Drošības un sadarbības konferences 1989. gada 5. janvāra Vīnes sanāksmes noslēguma dokumenta 23. pantu;

AG.  tā kā pēdējās divās desmitgadēs ir notikuši vairāki režīma oponentu un neatkarīgo žurnālistu noslepkavošanas mēģinājumi vai pat slepkavības gan Krievijā, gan ārvalstīs, kas citu starpā vērsti pret Annu Poļitkovsku, Borisu Ņemcovu, Aleksandru Ļitviņenko, Sergeju un Jūliju Skripaļiem, Sergeju Protazanovu, Pjotru Verzilovu, Vladimiru Kara-Murzu, Alekseju Navaļniju, Zelimhanu Hangošvilli un citus; tā kā šo noziegumu pastrādātāji joprojām nav identificēti un atklāti, jo notiekošās represijas pret sabiedrisko opozīciju pastiprina policijas un drošības spēku nesodāmība, kā arī tiesu nevēlēšanās saukt pie atbildības šādu noziegumu izdarīšanā vainīgos; tā kā opozīcijas pārstāvji sistemātiski tiek pakļauti verbāliem uzbrukumiem, apmelošanas kampaņām un valdības vai valdību atbalstošo plašsaziņas līdzekļu veiktai cilvēka cieņas mazināšanai; tā kā EDSO Parlamentārās asamblejas ziņojumā par Borisa Ņemcova slepkavību secināts, ka "galvenā problēma saistībā ar nesodāmību ir nevis Krievijas tiesībaizsardzības spējas, bet gan politiskā griba"; tā kā EDSO Parlamentārās asamblejas ziņojumā arī norādīts, ka slepkavības pilnvērtīga izmeklēšana "būtu pirmais solis, lai mazinātu nesodāmību Krievijā”;

AH.  tā kā nelikumīgie konstitucionālie grozījumi ne vien atceļ prezidenta pilnvaru termiņa beigas Putinam 2024. gadā, bet vēl vairāk ierobežo tiesības uz taisnīgu tiesu Krievijā, tostarp piešķirot prezidentam tiesības iecelt Konstitucionālās tiesas un Augstākās tiesas tiesnešus un ierosināt visu federālo tiesnešu iecelšanu un atcelt no amata augsta līmeņa federālos tiesnešus;

AI.  tā kā plašsaziņas līdzekļu brīvība Krievijā strauji mazinās, jo Krievijas valdība aktīvāk izvērš tās vairākus gadus ilgušo kampaņu ar mērķi apspiest pilsonisko sabiedrību un neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus, apdraudot tādas organizācijas kā "Medūza", "Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība", "VTimes", "Cilvēktiesībām", Eiropas Demokrātijas fonds un "Open Russia", radot apgrūtinošus leģislatīvus, regulatīvus un birokrātiskus šķēršļus, liedzot piekļuvi visiem finansējuma avotiem, ko nekontrolē valdība un tās sabiedrotie, un piedēvējot tām tādus aizskarošus apzīmējumus kā "ārvalstu aģents" vai "nevēlams", lai diskreditētu šādas organizācijas un augstos žurnālistikas un cilvēktiesību principus, kurus tās aizstāv un bez kuriem Krievija nevar būt demokrātiska, brīva un pārtikusi; tā kā Krievijā valsts kontrolē plašsaziņas līdzekļu telpu, nav sabiedrisko raidorganizāciju, nedaudzie neatkarīgie mediji, kas vēl atlikuši, cīnās ar finanšu grūtībām un tiek vajāti, tostarp organizējot fiziskus uzbrukumus tajos strādājošajiem un viņus apcietinot; tā kā kopš 1992. gada Krievijā ir nogalināti 58 žurnālisti; tā kā tiesību akts par suverēnu internetu nodrošina iespēju valdībai bloķēt jebkāda veida nevēlamu interneta saturu; tā kā pilsoniskās sabiedrības organizāciju un mediju brīvais un neatkarīgais darbs ir uz tiesiskumu balstītas demokrātiskas sabiedrības stūrakmens;

AJ.  tā kā pēdējā desmitgadē Krievijā visu laiku samazinās objektīvas vēlēšanu novērošanas iespējas, jo nav noteikumu par pilsoņu, kas nepastarpināti novēro vēlēšanas, akreditāciju, līdz ar to viņi ir spiesti darboties sāncenšu vai mediju platformu vārdā, kas ir pretrunā pilsoniskās sabiedrības veiktas neatkarīgas vēlēšanu uzraudzības idejai, kā arī starptautiskajiem standartiem; tā kā 2021. gada ziņojumā par brīvību pasaulē Krievija tika iekļauta nebrīvu valstu kategorijā; tā kā Krievijā ir ierobežotas pilsoņu pamatbrīvības un tiek kontrolēta vēlēšanu vide, un Krievijas iedzīvotājus no dalības publiskos protestos attur apgrūtinošas birokrātiskās procedūras, kas uzliek pienākumu iedzīvotājiem saņemt atļauju, kā arī policijas vardarbība miermīlīgu protestu laikā;

AK.  tā kā šīs tendences valstī, iespējams, vēl vairāk pasliktināsies, tuvojoties 2021. gada septembra parlamenta vēlēšanām Krievijā, un varētu novest pie vēl lielākām represijām, kas vērstas pret politisko opozīciju Krievijā, tostarp smagus cilvēktiesību pārkāpumus; tā kā Krievijas varasiestādes galvenos opozicionārus parlamenta vēlēšanās ir ieslodzījušas cietumā vai piemērojušas tiem mājas arestu; tā kā Krievijas varasiestāžu pastāvīgās represijas pret opozīcijas kandidātiem, piemēram, reģistrācijas procedūru ļaunprātīga izmantošana un selektīvi uzbrukumi politiskajiem oponentiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām uz ielas, kā arī apsūdzību izvirzīšana safabricētās lietās, padarīs neiespējamas godīgas parlamenta vēlēšanas 2021. gada septembrī, jo Krievijas režīms ar šādām darbībām iznīcina politisko konkurenci un plurālistisku demokrātiju;

AL.  tā kā tādēļ pastāv pamatotas šaubas par to, vai gaidāmās parlamenta vēlēšanas būs brīvas un godīgas;

AM.  tā kā Parlaments vairākkārt ir paudis bažas par demokrātijas stāvokli Krievijā, sistemātisku tiesiskuma, pamattiesību un pamatprincipu neievērošanu, kā arī par to, ka Krievijā sarūk telpa, kurā darboties neatkarīgiem un disidentiskiem spēkiem, un tiek īstenoti uzbrukumi plašsaziņas līdzekļu brīvībai; tā kā nebeidzamās un arvien pieaugošās sistēmiskās represijas, ko Kremlis īstenot pret opozīciju Krievijā, atver acis visai starptautiskajai sabiedrībai un tā kā ES ir jābūt gatavai to atzīt un izstrādāt saskaņotu atbildes stratēģiju; tā kā ES jo īpaši jāpalielina spiediens uz Kremļa režīmu pirms gaidāmajām 2021. gada parlamenta vēlēšanām un pēc tām, lai aizsargātu Krievijas pilsoņu tiesības uz brīvām vēlēšanām, kurās var ar vienlīdzīgām iespējām piedalīties visas politiskās partijas;

AN.  tā kā LGBTI+ kopiena dažādās Krievijas Federācijas daļās saskaras ar plašu diskrimināciju, tostarp iebiedēšanu, spīdzināšanu, ieslodzīšanu un slepkavībām, un tā kā situācija ir īpaši bīstama Čečenijā , kura 2017. gadā sāka LGBTI+ cilvēku iznīcināšanu, aizturot un apcietinot desmitiem cilvēku un nogalinot vismaz divus cilvēkus, kā rezultātā daudzi cilvēki meklē drošu patvērumu ārvalstīs; tā kā spēkā esošie tiesību akti aizliedz jebkāda veida publiskas diskusijas par "netradicionālām seksuālām attiecībām"; tā kā pēc nelikumīgām konstitucionālām izmaiņām ir pieņemti tiesību akti, kas negatīvi ietekmē LGBTI+ cilvēku tiesības, tostarp tiesības stāties laulībā un audzināt bērnus;

AO.  tā kā Krievijā joprojām ir būtiskas nepilnības oficiālajā reakcijā uz plaši izplatīto dzimumu vardarbību un vardarbību ģimenē, tostarp trūkst pietiekamas aizsardzības un tiesiskās aizsardzības līdzekļu cietušajiem; tā kā tiesību akta par vardarbību ģimenē projektā, kas tika iesniegts 2019. gada novembrī, nebija iekļauta visaptveroša vardarbības ģimenē definīcija; tā kā 2020. gada sākumā parlaments atlika tiesību akta projekta izskatīšanu un tas joprojām nav pieņemts; tā kā Krievijas ombuds ir norādījis, ka vardarbība ģimenē krasi pieauga Covid-19 pandēmijas laikā un pavasara pārvietošanās ierobežojumu laikā ziņoto gadījumu skaits palielinājās vairāk nekā divas reizes; tā kā ES stratēģijā attiecībā uz Krieviju attiecīgi būtu jāpievēršas pieaugošajai diskriminācijai un dzimumu nelīdztiesībai, kā arī sieviešu tiesībām un LGBTI+ un citu minoritāšu tiesībām Krievijā;

AP.  tā kā Krievijas demokrātiska pārveide ir pati galvenā ES ģeopolitiskās drošības interese un tā kā prezidenta Putina vadītā Krievija joprojām ir lielākais drauds Eiropas drošībai;

AQ.  tā kā 2020. gada 17. septembra, 2021. gada 21. janvāra un 2021. gada 29. aprīļa rezolūcijās Parlaments aicināja Eiropas Komisijas priekšsēdētājas vietnieku / Eiropas Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos Josep Borrell pārskatīt ES politiku attiecībā uz Krieviju, tostarp piecus pamatprincipus, par kuriem tika panākta vienošanās 2016. gadā, uzsverot, ka tālākās ES attiecības ar Krieviju būs atkarīgas no Krievijas demokrātiskās pārveides tempa (vai arī tā trūkuma); tā kā Parlaments arī aicināja ES iestādes izstrādāt jaunu visaptverošu stratēģisku pieeju, pieņemot, ka jebkuram dialogam ar Krieviju jābalstās uz starptautisko tiesību un cilvēktiesību ievērošanu;

AR.  tā kā aktualizētajā ES stratēģijā būtu jāņem vērā dažādi scenāriju, iespējamā notikumu attīstība un jāparedz skaidra reakcija uz Krievijas pieļautajiem starptautisko tiesību un cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī efektīvi instrumenti cīņai pret Krievijas iejaukšanos un dezinformāciju, ja tas ir iespējams, un selektīvai iesaistei; tā kā Parlaments ir arī aicinājis Padomi nekavējoties sākt ES stratēģijas gatavošanu turpmākajām attiecībām ar demokrātisku Krieviju un pieņemt to, ietverot tajā plašu stimulu un nosacījumu piedāvājumu, lai stiprinātu šīs valstis iekšējās tendences virzībā uz brīvību un demokrātiju;

AS.  tā kā pieci ES vadošie principi attiecībās ar Krieviju ir atturējuši Kremļa režīmu no tālākas agresijas pret Ukrainu, taču tajos nav nekā attiecībā uz prezidenta Putina represijām, kas tiek vērstas pret Krievijas tautu; tā kā pieci ES vadošie principi attiecībās ar Krieviju joprojām ir funkcionāls satvars, taču tie jāpapildina ar aktuālu stratēģiju ES mērķu sasniegšanai attiecībās ar Krieviju, lai cita starpā pretotos pašreizējai Kremļa agresīvajai politikai un atturētu Kremļa režīmu no turpmākas agresijas pret kaimiņvalstīm un paredzētu nopietnākas sekas gadījumos, kad notiek militāra rīcība ārvalstīs, tostarp, kad to veic starpnieki un algotņi; tā kā, ņemot vērā to, ka ar pašreizējo Krievijas valdību nav izredžu panākt būtisku pozitīvu attīstību, lai apturētu prezidenta Putina represijas pret Krievijas tautu un plašās destabilizējošās Kremļa darbības, pieci principi būtu jāpapildina;

AT.  tā kā jaunās ES stratēģijas pamatā vajadzētu būt principiem, kuri paredz pretoties, ierobežot un iesaistīties un kuru mērķis ir stiprināt ES spēju cīnīties pret Kremļa draudiem, jo īpaši Austrumu partnerības reģionā, tostarp Baltkrievijā, kā arī pašā Krievijā, aizstāvot cilvēktiesības un palīdzot Krievijai kļūt par demokrātiju saskaņā ar principu “demokrātija pirmajā vietā”; tā kā ES visaptverošam pamatmērķim jābūt veidot attiecības ar Krievijas Federāciju tādā veidā, lai visās ES dalībvalstīs un kaimiņvalstīs tiktu saglabāts miers, stabilitāte, drošība, pārticība, suverenitāte un teritoriālā integritāte, lai tiktu ievērotas starptautiskās tiesības un lai cilvēktiesības un tiesiskums arī turpmāk būtu vadošie principi; tā kā jaunākie notikumi Krievijā ir parādījuši, ka ES stratēģijai attiecībā uz Krieviju jābūt daudz proaktīvākai, tajā skaidri jānosaka "iesaistes" mērķis un šādai stratēģijai jābūt vērstai ne tikai uz tradicionālo tā dēvēto selektīvo iesaisti Kremļa darbībās, bet drīzāk uz stratēģisku iesaisti Krievijas pilsoniskās sabiedrības darbībā, lai palīdzētu Krievijai pārejā uz demokrātiju;

AU.  tā kā ES stratēģija attiecībā uz Krieviju jābalsta uz atbalstu brīvībai un demokrātijai; tā kā šādai stratēģijai vajadzētu būt ES drošības interesēs un tai arī vajadzētu piedāvāt Krievijai konstruktīvu dialogu; tā kā konstruktīvas attiecības joprojām būtu gan ES, gan Krievijas, gan abu pušu iedzīvotāju interesēs; tā kā joprojām pastāv iespēja sadarboties tur, kur pusēm ir kopīgas intereses, risināt problēmas un stāties pretī stratēģiskiem izaicinājumiem, piemēram, īstenot klimata politiku vai terorisma apkarošanu, vienlaikus veicinot cilvēktiesību, tiesiskuma un demokrātijas vērtības un nodrošināt, ka turpmāka divpusējo attiecību stiprināšana būs atkarīga no tā, vai Krievijas Federācija pildīs savas saistības cilvēktiesību un demokrātijas jomā saskaņā ar tās konstitūciju un starptautiskajām saistībām;

AV.  tā kā tajā pašā laikā ES ir jākoncentrējas uz to, lai savā iekšienē saglabātu uzticamību tās vērtībās balstītajai rīcībai, daudz tiešāk un godīgāk uzturot tiesiskumu un pamattiesības, jo policijas vardarbība, aktualitāti zaudējušas krimināltiesības un pretošanās dzimumu līdztiesībai un daudzveidībai dažās dalībvalstīs kaitē tās reputācijai un uzticamībai ārvalstīs; tā kā ES ir arī jādara zināmas salīdzināmas prasības visiem partneriem, nosodot starptautisko tiesību pārkāpumus, konsekventi piemērojot bargas sankcijas un atturoties no dubultstandartu piemērošanas, kad tiek vērtēti pārkāpumi;

AW.  tā kā ES dalībvalstu vienotība ir labākā politika, ar ko atturēt Krieviju no destabilizējošām un kaitnieciskām darbībām Eiropā; tā kā, nosakot, kā koordinēt savu aktualizēto stratēģiju, jo īpaši tādās stratēģiskās jomās kā Eiropas aizsardzības savienība, Eiropas Enerģētikas savienība, kiberaizsardzība, kiberterorisms un stratēģiskās komunikācijas instrumenti, ES vajadzētu būt vienotākai, jo Krievijas politika attiecībā uz to jau ilgu laiku atstumj ES iestādes par labu divpusējām attiecībām ar dalībvalstīm, tā mēģinot izgaismot un palielināt ES iekšējo šķelšanos; tā kā konstruktīvam dialogam ar Krievijas iestādēm būtu vajadzīga ciešāka koordinācija, sadarbība un vienotība starp dalībvalstīm, kā arī spēcīgāka un stingrāka reakcija uz jebkādu Maskavas provokāciju un agresiju, lai panāktu līdzsvaru starp stingrumu un atvērtību dialogam jautājumos, kas ir abu pušu interesēs;

AX.  tā kā ES stratēģijā attiecībā uz Krieviju būtu jāparedz atbalsts Krievijai, lai tā varētu kļūt par demokrātisku valsti, i) izrādot pretestību un pieņemot mērķtiecīgas sankcijas pret Kremļa režīma pārstāvjiem un tiem pietuvinātām personām, kuras ir sagatavojušās nozagt vēlēšanas vai izmantot kukuļdošanu vēlēšanās, vai izdarīt citus būtiskus noziegumus pret cilvēktiesībām un demokrātiskām vērtībām gan Krievijā, gan arī tās tuvākajās kaimiņvalstīs, ii) palīdzot Austrumu partnerības — piedāvājot vērienīgu ES integrācijas politiku un attīstot ES stratēģiskās atbildības uzņemšanās un ģeopolitiskās līderības spējas, kas vajadzīgas šādas politikas īstenošanai, kā arī iii) izveidojot stratēģiju sadarbībai ar demokrātiju atbalstošo Krievijas sabiedrības daļu, lai bruģētu ceļu turpmākajām attiecībām ar Krieviju, kad tā būs demokrātiska;

AY.  tā kā sekmīgas, pārtikušas un demokrātiskas ES austrumu kaimiņvalstis Kremlis uzskata par draudu prezidenta Putina režīma stabilitātei, jo tās, izmantojot maigo varu, var iedvesmot Krievijas vidusmēra iedzīvotājus; tā kā tādēļ ES austrumu kaimiņvalstu demokratizācijai ir šo valstu un visas ES interesēs un ir ļoti būtiska, lai Krievija nākotnē kļūtu demokrātiska; tā kā Krievijas patiesais mērķis attiecībā uz konfliktiem šajā reģionā ir deleģitimizēt demokrātiskās pārmaiņas kā varas maiņas veicinātājas, novērst šo valstu sekmīgu attīstību, diskreditēt liberālu demokrātiju un eksportēt Krievijas varas sistēmu uz šīm valstīm;

AZ.  tā kā ES būtu jāīsteno ilgtermiņa stratēģija attiecībā uz Krieviju, kurai būtu jābalstās uz pieņēmumu, ka Krievijas tauta — tāpat kā ukraiņi un baltkrievi — var tiekties uz to, lai viņu valsts kļūtu demokrātiska; tā kā Krievijas atgriešanās demokrātijā būs atkarīga no Krievijas tautas vēlmes; tā kā ES jābūt gatavai palīdzēt krieviem īstenot viņu vēlmi dzīvot demokrātiskā valstī;

BA.  tā kā būtu jāstiprina ES kā globālas dalībnieces loma, kā arī ES iestāžu kompetences ārpolitikas jomā,

1.  iesaka Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) kopā ar dalībvalstīm pārskatīt ES politiku attiecībā uz Krieviju, tostarp piecus pamatprincipus, un izstrādāt visaptverošu ES stratēģiju attiecībā uz Krieviju, pamatojoties uz šādiem principiem un darbībām:

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam/ Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Austrumu partnerības un G7 valstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, kā arī Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) OV C 234, 28.6.2016., 14. lpp. (2) OV C 407, 4.11.2016., 74. lpp. (3) OV C 263, 25.7.2018., 109. lpp. (4) OV C 28, 27.1.2020., 97. lpp. (5) OV C 224, 27.6.2018., 58. lpp. (6) OV C 23, 21.1.2021., 7. lpp. (7) OV C 171, 6.5.2021., 25. lpp. (8) OV C 255, 29.6.2021., 54. lpp. (9) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0232. (10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0018. (11) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0159. (12) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0291.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (COM(2021)0282 – C9-0205/2021 – 2021/0137(NLE))

P9_TA(2021)0384 A9-0262/2021

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2021)0282),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 148. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C9-0205/2021),

–  ņemot vērā Reglamenta 82. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A9-0262/2021),

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.  aicina Komisiju attiecīgi grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

3.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

4.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo nostāju Padomei un Komisijai.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Lēmuma priekšlikums 2. apsvērums (2)  Savienībai ir jāapkaro sociālā atstumtība un diskriminācija, jāveicina sociālais taisnīgums un aizsardzība, kā arī sieviešu un vīriešu līdztiesība, paaudžu solidaritāte un bērnu tiesību aizsardzība. Nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienībai ir jāņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, atbilstīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu, nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanu, augsta līmeņa izglītības un apmācības nodrošināšanu un cilvēku veselības aizsardzību, kā tas noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9. pantā. (2)  Savienībai ir jāapkaro sociālā atstumtība un diskriminācija, jāveicina sociālais taisnīgums un aizsardzība, kā arī sieviešu un vīriešu līdztiesība, paaudžu solidaritāte un bērnu tiesību aizsardzība. Nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienībai ir jāņem vērā prasības, kas saistītas ar iekļaujošu darba tirgu, augsta nodarbinātības līmeņa, darba koplīguma slēgšanas sarunu un pienācīgas darba samaksas veicināšanu, atbilstīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu, nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanu, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām grupām, jo īpaši bērniem, personām ar invaliditāti, vientuļajiem vecākiem, etniskajām minoritātēm, piemēram, romu tautības iedzīvotājiem, LGBTIKA+, cilvēkiem, kas dzīvo attālos reģionos, un vecāka gadagājuma cilvēkiem, kā arī augsta līmeņa izglītības un apmācības nodrošināšanu un cilvēku veselības aizsardzību, kā tas noteikts Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantā un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9. pantā. Grozījums Nr. 2 Lēmuma priekšlikums 5. apsvērums (5)  Eiropas pusgads apvieno šos dažādos instrumentus visaptverošā sistēmā integrētai daudzpusējai ekonomikas un nodarbinātības politikas koordinācijai un uzraudzībai. Cenšoties panākt vidisko ilgtspēju, ražīgumu, taisnīgumu un stabilitāti, Eiropas pusgadā integrēti Eiropas sociālo tiesību pīlāra principi un tā uzraudzības instruments – sociālo rezultātu pārskats – un tajā paredzēta cieša sadarbība ar sociālajiem partneriem, pilsonisko sabiedrību un citām ieinteresētajām personām. Tas atbalsta ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu. Savienības un dalībvalstu nodarbinātības un ekonomikas politikai būtu jāiet rokrokā ar Eiropas pāreju uz klimatneitrālu, vidiski ilgtspējīgu un digitālu ekonomiku, uzlabojot konkurētspēju, nodrošinot pienācīgus darba nosacījumus, veicinot inovāciju, sekmējot sociālo taisnīgumu un vienlīdzīgas iespējas, kā arī novēršot nevienlīdzību un reģionālās atšķirības. (5)  Eiropas pusgads apvieno šos dažādos instrumentus visaptverošā sistēmā integrētai daudzpusējai ekonomikas, nodarbinātības, sociālās un vides politikas koordinācijai un uzraudzībai. Cenšoties panākt vidisko ilgtspēju, ražīgumu, taisnīgumu un stabilitāti, Eiropas pusgadā būtu jāturpina integrēt Eiropas sociālo tiesību pīlāra principus un tā uzraudzības instrumentu – sociālo rezultātu pārskatu – un tajā jāparedz cieša sadarbība ar sociālajiem partneriem, pilsonisko sabiedrību un citām ieinteresētajām personām. Tas atbalsta ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu, jo īpaši attiecībā uz dzimumu līdztiesību. Savienības un dalībvalstu nodarbinātības un ekonomikas politikai būtu jāiet rokrokā ar Eiropas pāreju uz klimatneitrālu, sociāli iekļaujošu, vidiski ilgtspējīgu un digitālu ekonomiku, uzlabojot konkurētspēju, nodrošinot pienācīgus darba nosacījumus un stabilas labklājības sistēmas, veicinot inovāciju, sekmējot sociālo taisnīgumu un vienlīdzīgas iespējas un ieguldot jaunatnē, kā arī novēršot nevienlīdzību un reģionālās atšķirības un mazinot nabadzību. Steidzami ir jānodrošina kvalitatīva un ilgtspējīga nodarbinātība, tostarp iniciatīvas par pienācīgiem darba apstākļiem tāldarba jomā, tiesībām atslēgties no darba, vecāku un ar aprūpi saistītu atvaļinājumu, platformu darbinieku tiesībām, vispārēju tiesisko regulējumu attiecībā uz apakšuzņēmuma līgumu slēgšanu, lielāku pārredzamību un ieteikumiem par atbildību, kā arī veselību un drošību un kolektīvo sarunu lomas stiprināšanu. Grozījums Nr. 3 Lēmuma priekšlikums 6. apsvērums (6)  Klimata pārmaiņas un ar vidi saistītās problēmas, globalizācija, digitalizācija, mākslīgais intelekts, tāldarbs, platformu ekonomika un demogrāfiskās pārmaiņas pārveidos Eiropas ekonomiku un sabiedrību. Lai pilnvērtīgi ņemtu vērā šos strukturālos faktorus un pēc vajadzības pielāgotu pašreizējās sistēmas, atzīstot dalībvalstu ekonomikas un darba tirgu un ar tiem saistītās politikas ciešo savstarpējo atkarību, Savienībai un tās dalībvalstīm būtu jāstrādā kopā. Tālab gan Savienības, gan valstu līmenī ir nepieciešama koordinēta, vērienīga un efektīva politikas rīcība, kas būtu saskaņā ar LESD un Savienības noteikumiem par ekonomikas pārvaldību. Šādai politikas rīcībai būtu jāaptver ilgtspējīgu investīciju palielināšana, atjaunota apņemšanās pareizā secībā veikt reformas, kas sekmē ekonomisko izaugsmi, kvalitatīvu darbvietu izveidi, ražību, pienācīgus nodarbinātības nosacījumus, sociālo un teritoriālo kohēziju, augšupēju konverģenci, ekonomikas noturību un fiskālās atbildības īstenošanu. Tajā būtu jāapvieno pasākumi piedāvājuma un pieprasījuma jomā, vienlaikus ņemot vērā to ietekmi uz vidi, nodarbinātību un sociālo jomu. (6)  Klimata pārmaiņas un ar vidi saistītās problēmas, globalizācija, digitalizācija, mākslīgais intelekts, tāldarbs, platformu ekonomika un demogrāfiskās pārmaiņas patlaban pārveido Eiropas ekonomiku un sabiedrību. Lai gan tāldarbu varētu uzskatīt par soli ceļā uz labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru, ļaujot iepriekš izslēgtajām darba ņēmēju grupām piekļūt darba tirgiem, tas var arī vājināt robežas starp darba laiku un personīgo laiku, iespējami negatīvi ietekmējot darba ņēmēju pamattiesības un fizisko un garīgo veselību. Lai pilnvērtīgi ņemtu vērā šos strukturālos faktorus un pēc vajadzības pielāgotu pašreizējās sistēmas, atzīstot dalībvalstu ekonomikas un darba tirgu un ar tiem saistītās politikas ciešo savstarpējo atkarību, Savienībai un tās dalībvalstīm būtu jāstrādā kopā. Tālab gan Savienības, gan valstu līmenī ir nepieciešama koordinēta, vērienīga un efektīva politikas rīcība, kurā būtu iesaistīti sociālie partneri un kura būtu saskaņā ar LESD, Eiropas sociālo tiesību pīlāru un Savienības noteikumiem par ekonomikas pārvaldību. Šādai politikas rīcībai būtu jāaptver ilgtspējīgu investīciju palielināšana, atjaunota apņemšanās pareizā secībā veikt reformas, kas sekmē ekonomisko izaugsmi, kvalitatīvu darbvietu izveidi, ražību, pienācīgus nodarbinātības nosacījumus, sociālo un teritoriālo kohēziju, augšupēju konverģenci, ekonomikas noturību un fiskālās un sociālās atbildības īstenošanu. Tajā būtu jāapvieno pasākumi piedāvājuma un pieprasījuma jomā, vienlaikus ņemot vērā to ietekmi uz vidi, nodarbinātību un sociālo jomu. Saskaņā ar ES finanšu ministru 2020. gada 23. marta paziņojumu par Stabilitātes un izaugsmes paktu, ņemot vērā Covid-19 krīzi, kurā izziņota pagaidu atkāpe no Stabilitātes un izaugsmes pakta (vispārējā izņēmuma klauzula), un Komisijas 2021. gada 2. jūnija paziņojumu “Ekonomikas politikas koordinēšana 2021. gadā — pārvarēt Covid-19 krīzi, atbalstīt atveseļošanu un modernizēt mūsu ekonomiku”, kurā norādīts, ka vispārējo izņēmuma klauzulu turpinās piemērot 2022. gadā un to plānots pārtraukt no 2023. gada, dalībvalstīm būtu pilnībā jāizmanto vispārējās izņēmuma klauzulas sniegtās iespējas, lai atbalstītu grūtībās nonākušus uzņēmumus vai uzņēmumus, kuriem ir likviditātes grūtības, jo īpaši mikrouzņēmumus un mazos un vidējos uzņēmumus, nolūkā aizsargāt darbvietas, algas un darba apstākļus un ieguldīt cilvēkos un sociālās labklājības sistēmās. Būtu jāveic ex ante izvērtējums par potenciālo risku publiskajām finansēm, ko rada šis pagarinājums, kā arī par iespējamām negatīvajām sociālajām sekām, ko radīs atkāpes piemērošanas pārtraukšana, kura plānota 2023. gadā. Grozījums Nr. 4 Lēmuma priekšlikums 8. apsvērums (8)  ES vadītāji Portu sociālajā samitā(20) 2021. gada 8. maijā atzina Eiropas sociālo tiesību pīlāru par būtisku atveseļošanas elementu, norādot, ka tā īstenošana stiprinās Savienības virzību uz digitālu, zaļu un taisnīgu pārkārtošanos un palīdzēs sasniegt augšupēju sociālo un ekonomisko konverģenci un risināt demogrāfiskās problēmas. Viņi uzsvēra, ka sociālā dimensija, sociālais dialogs un sociālo partneru aktīva iesaistīšana ir izteikti konkurētspējīgas sociālās tirgus ekonomikas pamatā. Dalībvalstis konstatēja, ka Komisijas iesniegtais Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plāns sniedza noderīgas norādes pīlāra īstenošanai, tostarp nodarbinātības, prasmju, veselības un sociālās aizsardzības jomā. Tās atzinīgi novērtēja jaunos ES pamatmērķus 2030. gadam attiecībā uz nodarbinātību (nodarbinātiem vajadzētu būt vismaz 78 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz -64 gadiem), prasmēm (mācībās katru gadu būtu jāpiedalās 60 % pieaugušo) un nabadzības samazināšanu (būtu jāsamazina vismaz par 15 miljoniem, tostarp pieciem miljoniem bērnu) un pārskatīto sociālo rezultātu pārskatu, kas palīdzēs uzraudzīt progresu virzībā uz sociālā pīlāra principu īstenošanu politikas koordinēšanā Eiropas pusgada kontekstā. Turklāt tās norādīja, ka, Eiropai pakāpeniski atveseļojoties no Covid-19 pandēmijas, prioritāte būs pāriet no darbvietu aizsardzības uz darbvietu radīšanu un uzlabot darbvietu kvalitāti, kā arī uzsvēra, ka Eiropas sociālo tiesību pīlāra principu īstenošana būs būtiska, lai nodrošinātu vairāk un labāku darbvietu izveidi visiem iekļaujošas atveseļošanas ietvaros. Visbeidzot, dalībvalstis uzsvēra, cik svarīgi arī augstākajā līmenī ir cieši sekot līdzi panāktajam progresam virzībā uz Eiropas sociālo tiesību pīlāra un ES 2030. gada pamatmērķu īstenošanu. (8)  ES vadītāji Portu sociālajā samitā(20) 2021. gada 8. maijā atzina Eiropas sociālo tiesību pīlāru par būtisku atveseļošanas elementu, norādot, ka tā īstenošana stiprinās Savienības virzību uz digitālu, zaļu un taisnīgu pārkārtošanos un palīdzēs sasniegt augšupēju sociālo un ekonomisko konverģenci un risināt demogrāfiskās problēmas. Viņi uzsvēra, ka sociālā dimensija, sociālais dialogs un sociālo partneru aktīva iesaistīšana ir izteikti konkurētspējīgas sociālās tirgus ekonomikas pamatā. Dalībvalstis konstatēja, ka Komisijas iesniegtais Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plāns sniedza noderīgas norādes pīlāra īstenošanai, tostarp nodarbinātības, prasmju, veselības un sociālās aizsardzības jomā. Tās atzinīgi novērtēja jaunos ES pamatmērķus 2030. gadam attiecībā uz nodarbinātību (nodarbinātiem vajadzētu būt vismaz 78 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz -64 gadiem), prasmēm (mācībās katru gadu būtu jāpiedalās 60 % pieaugušo) un nabadzības samazināšanu (būtu jāsamazina vismaz par 15 miljoniem, tostarp pieciem miljoniem bērnu) un pārskatīto sociālo rezultātu pārskatu, kas palīdzēs uzraudzīt progresu virzībā uz sociālā pīlāra principu īstenošanu politikas koordinēšanā Eiropas pusgada kontekstā. Turklāt tās norādīja, ka, Eiropai pakāpeniski atveseļojoties no Covid-19 pandēmijas, prioritāte būs pāriet no darbvietu aizsardzības uz darbvietu radīšanu un uzlabot darbvietu kvalitāti, kā arī uzsvēra, ka Eiropas sociālo tiesību pīlāra principu īstenošana būs būtiska, lai nodrošinātu vairāk un labāku darbvietu izveidi visiem iekļaujošas atveseļošanas ietvaros. Visbeidzot, dalībvalstis uzsvēra, cik svarīgi arī augstākajā līmenī ir cieši sekot līdzi panāktajam progresam virzībā uz Eiropas sociālo tiesību pīlāra un ES 2030. gada pamatmērķu īstenošanu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina taisnīga mobilitāte un tiesību un pilnvaru pārnesamība, labāk aizsargājot mobilos darba ņēmējus, tostarp pārrobežu un sezonas darbiniekus, uzlabojot darba inspekciju darbības efektivitāti un ieviešot efektīvus digitālos risinājumus. __________________ __________________ 20 Eiropadome, Portu deklarācija, 2021. gada 8. maijs. 20 Eiropadome, Portu deklarācija, 2021. gada 8. maijs. Grozījums Nr. 5 Lēmuma priekšlikums 8.a apsvērums (jauns) (8a)  Bezpajumtniecība ir viens no ekstremālākajiem sociālās atstumtības veidiem, kas negatīvi ietekmē cilvēku fizisko un garīgo veselību, labklājību un dzīves kvalitāti, kā arī viņu piekļuvi nodarbinātībai un citiem ekonomiskiem un sociāliem pakalpojumiem. Eiropas Parlaments, Komisija, valstu, reģionālās un vietējās iestādes, kā arī Savienības līmeņa pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir vienojušās izveidot Eiropas platformu bezpajumtniecības apkarošanai. Izvirzot galīgo mērķi līdz 2030. gadam izbeigt bezpajumtniecību, minētie dalībnieki apņēmās īstenot principu “mājokļi pirmajā vietā”, veicinot bezpajumtniecības novēršanu un nodrošinot bezpajumtniekiem piekļuvi piemērotiem, drošiem un cenas ziņā pieejamiem mājokļiem un atbalsta pakalpojumiem, vienlaikus ar pienācīga valsts un Savienības finansējuma palīdzību veicot vajadzīgos politikas pasākumus. Grozījums Nr. 6 Lēmuma priekšlikums 9. apsvērums (9)  Darba tirgus reformām, tostarp valstu algu noteikšanas mehānismiem, būtu jāseko valstu sociālā dialoga praksei, lai nodrošinātu taisnīgas algas, kas nodrošina pienācīgu dzīves līmeni un ilgtspējīgu izaugsmi. Tām būtu jānodrošina arī vajadzīgā iespēja plaši izskatīt sociālekonomiskos jautājumus, tostarp ilgtspējas, konkurētspējas, inovācijas, kvalitatīvu darbvietu izveides, darba nosacījumu, nodarbinātu personu nabadzības, izglītības un prasmju, sabiedrības veselības un iekļaušanas, kā arī faktisko ienākumu uzlabojumus. Dalībvalstīm un Savienībai būtu jānodrošina, ka tiek mazināta Covid-19 krīzes sociālā, nodarbinātības un ekonomiskā ietekme un ka pārkārtošanās norit sociāli godīgi un taisnīgi. Būtu jācenšas stiprināt atveseļošanu un virzību uz iekļaujošu un noturīgu sabiedrību, kurā cilvēki ir aizsargāti un spēj paredzēt un pārvaldīt pārmaiņas un kurā viņi var aktīvi piedalīties sabiedrībā un ekonomikā. Lai atbalstītu statusa maiņu darba tirgū, kā uzsvērts Komisijas Ieteikumā (ES) par iedarbīgu un aktīvu atbalstu nodarbinātībai pēc Covid-19 krīzes (EASE), ir vajadzīgs saskaņots aktīvas darba tirgus politikas kopums, kas ietver pagaidu darbā pieņemšanas un pārejas stimulus, prasmju politiku un uzlabotus nodarbinātības dienestus. (9)  Darba tirgus reformām, tostarp valstu algu noteikšanas mehānismiem, būtu jāseko valstu sociālā dialoga praksei, lai nodrošinātu taisnīgas algas, kas nodrošina pienācīgu dzīves līmeni un ilgtspējīgu izaugsmi. Tām būtu jānodrošina arī vajadzīgā iespēja plaši izskatīt sociālekonomiskos jautājumus, tostarp ilgtspējas, konkurētspējas, inovācijas, kvalitatīvu darbvietu izveides, darba nosacījumu, nodarbinātu personu nabadzības, dzimumu līdztiesības, izglītības un prasmju, sabiedrības veselības un iekļaušanas, kā arī faktisko ienākumu uzlabojumus. Tādēļ dalībvalstīm būtu jārespektē un jāstiprina sociālo partneru loma, jāpaplašina darba koplīgumu slēgšanas sarunu tvērums un jāsekmē liela skaita arodbiedrību un darba devēju organizāciju darbība nolūkā nodrošināt iekļaujošu un sociāli taisnīgu atveseļošanu. Dalībvalstīm un Savienībai būtu jānodrošina, ka tiek mazināta Covid-19 krīzes sociālā, nodarbinātības un ekonomiskā ietekme un ka pārkārtošanās norit sociāli godīgi un taisnīgi. Būtu jācenšas stiprināt atveseļošanu un virzību uz iekļaujošu un noturīgu sabiedrību, kurā cilvēki ir aizsargāti un spēj paredzēt un pārvaldīt pārmaiņas un kurā viņi var aktīvi piedalīties sabiedrībā un ekonomikā. Lai atbalstītu statusa maiņu darba tirgū, kā uzsvērts Komisijas Ieteikumā (ES) par iedarbīgu un aktīvu atbalstu nodarbinātībai pēc Covid-19 krīzes (EASE), ir vajadzīgs saskaņots aktīvas darba tirgus politikas kopums, kas ietver pagaidu stimulus darbā pieņemšanai un pārejai nepieciešamo prasmju iegūšanai, kompetenču validēšanu un iegūšanu un uzlabotus nodarbinātības dienestus. Ir rūpīgi jāizvērtē valstu politika un atbalsta shēmas, kas izmantotas Covid-19 pandēmijas seku mazināšanai, lai varētu mācīties no gūtās pieredzes un apzināt turpmākai izmantošanai vajadzīgos instrumentus. Grozījums Nr. 7 Lēmuma priekšlikums 10. apsvērums (10)  Būtu jānovērš diskriminācija visās tās izpausmēs, jānodrošina dzimumu līdztiesība un jāatbalsta jauniešu nodarbinātība. Jo īpaši nodrošinot darba tirgu un adekvātu un iekļaujošu sociālās aizsardzības sistēmu pilnvērtīgu darbību un likvidējot šķēršļus, kas kavē izglītību, mācības un dalību darba tirgū, tostarp, izmantojot ieguldījumus pirmsskolas izglītībā un aprūpē un digitālajās prasmēs, būtu jāsniedz visiem piekļuve un iespējas un būtu jāsamazina nabadzība un sociālā atstumtība, arī bērnu nabadzība un atstumtība. Ņemot vērā Covid-19 krīzi un saistībā ar sabiedrības novecošanu īpaši svarīga ir savlaicīga un vienlīdzīga piekļuve ilgtermiņa aprūpes un veselības aprūpes pakalpojumiem, tostarp profilaksei un veselības aprūpes veicināšanai, par pieņemamu cenu. Būtu jāturpina realizēt personu ar invaliditāti potenciālu ekonomikas izaugsmes un sociālās attīstības veicināšanā. Tā kā Savienības darbvietās aizvien plašāk tiek izmantoti jauni ekonomikas un uzņēmējdarbības modeļi, mainās arī darba tiesiskās attiecības. Dalībvalstīm būtu jānodrošina tas, lai darba tiesiskās attiecības, kas izriet no jaunām darba formām, saglabātu un stiprinātu Eiropas sociālo modeli. (10)  Būtu jānovērš diskriminācija visās tās izpausmēs, jānodrošina dzimumu līdztiesība un jāsekmē jauniešu nodarbinātība. Jo īpaši nodrošinot darba tirgu un adekvātu un iekļaujošu sociālās aizsardzības sistēmu pilnvērtīgu darbību un likvidējot šķēršļus, kas kavē izglītību, mācības un dalību darba tirgū, tostarp, izmantojot ieguldījumus pirmsskolas izglītībā un aprūpē, digitālajās prasmēs un mūžizglītībā, būtu jāsniedz visiem piekļuve un iespējas un būtu jāizskauž nabadzība un sociālā atstumtība, arī bērnu nabadzība un atstumtība. Dalībvalstīm būtu jāpalielina ieguldījumi ilgtspējīgās un kvalitatīvās darbvietās un jāīsteno visaptveroša pieeja, lai palīdzētu bērniem izkļūt no nabadzības un sniegtu atbalstu to bērnu vecākiem, kuriem tas vajadzīgs. Eiropas Garantija bērniem būtu jāintegrē visās politikas jomās, un par prioritāti būtu jānosaka finansējums bērnu tiesību nodrošināšanai, vienlaikus pilnībā izmantojot pašreizējos Savienības politikas virzienus un līdzekļus konkrētiem pasākumiem, kas palīdz izskaust bērnu nabadzību un sociālo atstumtību. Ņemot vērā Covid-19 krīzi un saistībā ar sabiedrības novecošanu īpaši svarīga ir savlaicīga un vienlīdzīga piekļuve ilgtermiņa aprūpes un veselības aprūpes pakalpojumiem, tostarp profilaksei, ietverot arī garīgās veselības problemātiku darbavietā, un veselības aprūpes veicināšanai, par pieņemamu cenu. Būtu jāturpina realizēt personu ar invaliditāti potenciālu ekonomikas izaugsmes un sociālās attīstības veicināšanā. Tā kā Savienības darbvietās aizvien plašāk tiek izmantoti jauni ekonomikas un uzņēmējdarbības modeļi, mainās arī darba tiesiskās attiecības. Dalībvalstīm būtu jānodrošina tas, lai darba tiesiskās attiecības, kas izriet no jaunām darba formām, stiprinātu Eiropas sociālo modeli, vienlaikus garantējot darba ņēmēju tiesības, pienācīgus darba apstākļus, tostarp drošību un veselības aizsardzību darbā, pienācīgu darba samaksu un labu darba un privātās dzīves līdzsvaru. Grozījums Nr. 8 Lēmuma priekšlikums 12. apsvērums (12)  Lai veicinātu nodarbinātību, sociālos ieguldījumus, sociālo iekļaušanu, pieejamību, sekmētu darbaspēka prasmju pilnveides un pārkvalificēšanās iespējas, mūžizglītību un augstas kvalitātes izglītību un apmācību visiem, arī digitālo pratību un prasmes, dalībvalstīm būtu pilnībā jāizmanto REACT-EU(21), līdz 2023. gadam stiprinot kohēzijas politikas fondus, Eiropas Sociālais fonds Plus, jaunais Atveseļošanas un noturības mehānisms(22) un citi Savienības fondi, tostarp Taisnīgas pārkārtošanās fonds un InvestEU. Lai gan integrētās pamatnostādnes ir adresētas dalībvalstīm un Savienībai, tās būtu jāīsteno partnerībā ar visām valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, šajā darbībā cieši iesaistot parlamentus, kā arī sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus. (12)  Lai veicinātu nodarbinātību, sociālos ieguldījumus, sociālo iekļaušanu, pieejamību, sekmētu darbaspēka prasmju pilnveides un pārkvalificēšanās iespējas, mūžizglītību un augstas kvalitātes izglītību un apmācību visiem, arī digitālo pratību un prasmes, dalībvalstīm būtu pilnībā jāizmanto REACT-EU21, līdz 2023. gadam stiprinot kohēzijas politikas fondus, Eiropas Sociālais fonds Plus, jaunais Atveseļošanas un noturības mehānisms22 un citi Savienības fondi, tostarp Taisnīgas pārkārtošanās fonds un InvestEU. Dalībvalstīm būtu arī pilnībā jāizmanto pārskatītais Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds darbu zaudējušiem darba ņēmējiem, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/69122a, lai atbalstītu darba ņēmējus, kas atlaisti Covid-19 krīzes dēļ. Lai gan integrētās pamatnostādnes ir adresētas dalībvalstīm un Savienībai, tās būtu jāīsteno partnerībā ar visām valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, šajā darbībā cieši iesaistot parlamentus, kā arī sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus. __________________ __________________ 21 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2020/2221 (2020. gada 23. decembris), ar ko Regulu (ES) Nr. 1303/2013 groza attiecībā uz papildu resursiem un īstenošanas kārtību, lai palīdzētu veicināt ar Covid-19 pandēmiju un tās sociālajām sekām saistītās krīzes seku pārvarēšanu un sagatavoties zaļai, digitālai un noturīgai ekonomikas atveseļošanai (REACT-EU) (OV L 437, 28.12.2020., 30. lpp.). 21 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2020/2221 (2020. gada 23. decembris), ar ko Regulu (ES) Nr. 1303/2013 groza attiecībā uz papildu resursiem un īstenošanas kārtību, lai palīdzētu veicināt ar Covid-19 pandēmiju un tās sociālajām sekām saistītās krīzes seku pārvarēšanu un sagatavoties zaļai, digitālai un noturīgai ekonomikas atveseļošanai (REACT-EU) (OV L 437, 28.12.2020., 30. lpp.). 22 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/241 (2021. gada 12. februāris), ar kuru izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu (OV L 57, 18.2.2021., 17. lpp.). 22 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/241 (2021. gada 12. februāris), ar kuru izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu (OV L 57, 18.2.2021., 17. lpp.). 22a Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/691 (2021. gada 28. aprīlis) par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu darbu zaudējušiem darba ņēmējiem (EGF) un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 1309/2013 (OV L 153, 3.5.2021., 48. lpp.). Grozījums Nr. 9 Lēmuma priekšlikums 13.a apsvērums (jauns) (13a)  Eiropas Parlaments 2020. gada 10. jūlija normatīvajā rezolūcijā par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm aicināja pārskatīt dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnes, ņemot vērā Covid-19 pandēmiju un tās sekas attiecībā uz sociālo un nodarbinātības jomu, lai labāk reaģētu uz krīzi. Ir būtiski attiecīgi pārskatīt dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnes. Lai stiprinātu demokrātisku lēmumu pieņemšanu, Eiropas Parlaments būtu jāiesaista Izaugsmes un nodarbinātības integrēto pamatnostādņu izstrādē ar tādām pašām pilnvarām kā Padomei.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūcija par godīgiem darba apstākļiem, tiesībām un sociālo aizsardzību platformā nodarbinātiem darbiniekiem — ar digitālo attīstību saistīti jauni nodarbinātības veidi (2019/2186(INI))

P9_TA(2021)0385 A9-0257/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES) 2019/1150 par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Direktīvu (ES) 2019/1152 par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem Eiropas Savienībā(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. maija Direktīvu (ES) 2019/770 par dažiem digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādes līgumu aspektiem(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula, GDPR)(4),

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru,

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 8. novembra ieteikumu par darbinieku un pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajai aizsardzībai(5),

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 24. oktobra secinājumus par tematu "Nodarbinātības nākotne: Eiropas Savienības atbalsts SDO Simtgades deklarācijai"(6),

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 13. jūnija secinājumus par tematu "Mainīgā darba pasaule: pārdomas par jauniem darba veidiem un ietekmi uz darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību"(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 15. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu (Digitālo pakalpojumu tiesību akts), ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK (COM(2020)0825),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 15. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par sāncensīgiem un godīgiem tirgiem digitālajā nozarē (Digitālo tirgu tiesību akts) (COM(2020)0842),

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 4. marta paziņojumu "Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plāns" (COM(2021)0102),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra paziņojumu "Eiropas Datu stratēģija" (COM(2020)0066),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra Balto grāmatu par mākslīgo intelektu "Eiropiska pieeja — izcilība un uzticēšanās" (COM(2020)0065),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. janvāra paziņojumu "Spēcīga sociālā Eiropa taisnīgai pārejai" (COM(2020)0014),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. jūnija paziņojumu "Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma" (COM(2016)0356),

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 24. februāra apspriešanās dokumentu "First phase consultation of social partners under Article 154 TFEU on possible action addressing the challenges related to working conditions in platform work" ("Pirmā posma apspriešanās ar sociālajiem partneriem saskaņā ar LESD 154. pantu par iespējamu rīcību, risinot problēmas saistībā ar darba apstākļiem platformu darbā") (C(2021)1127),

–  ņemot vērā 2021. gada 21. janvāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par tiesībām būt bezsaistē(8),

–  ņemot vērā 2020. gada 17. decembra rezolūciju par spēcīgu sociālo Eiropu taisnīgai pārejai(9),

–  ņemot vērā 2020. gada 22. oktobra rezolūciju par eurozonas nodarbinātības un sociālās politikas nostādnēm 2020. gadā(10),

–  ņemot vērā 2020. gada 20. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par mākslīgā intelekta, robotikas un saistīto tehnoloģiju ētisko aspektu satvaru(11),

–  ņemot vērā 2020. gada 20. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par digitālo pakalpojumu tiesību aktu: vienotā tirgus darbības uzlabošana(12),

–  ņemot vērā 2020. gada 10. jūlija nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2019. gada 10. oktobra rezolūciju par eurozonas nodarbinātības un sociālās politikas nostādnēm(14),

–  ņemot vērā 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(15),

–  ņemot vērā 2017. gada 15. jūnija rezolūciju par Eiropas sadarbīgās ekonomikas programmu(16),

–  ņemot vērā 2017. gada 15. jūnija rezolūciju par tiešsaistes platformām un digitālo vienoto tirgu(17),

–  ņemot vērā 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par darba apstākļiem un nestabilu nodarbinātību(18),

–  ņemot vērā komisāra Nicolas Schmit 2019. gada 10. septembra pilnvarojuma vēstuli un Komisijas 2021. gada darba programmu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2020. gada 18. septembra atzinumu "Taisnīgs darbs platformu ekonomikā",

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas 2019. gada 5. decembra atzinumu "Eiropas satvars regulējumam sadarbīgās ekonomikas jomā",

–  ņemot vērā Eiropas sociālo partneru 2020. gada jūnija pamatnolīgumu par digitalizāciju(19),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Rekomendāciju Nr. 198 par darba attiecībām,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 13. marta pētījumu "Pētījums pierādījumu vākšanai par platformu darbinieku darba apstākļiem",

–  ņemot vērā Komisijas Kopīgā pētniecības centra (JRC) ziņojumu "Darba un prasmju mainīgais raksturs digitālajā laikmetā",

–  ņemot vērā Komisijas JRC ziņojumu "Platformu darbinieki Eiropā",

–  ņemot vērā Komisijas Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta 2020. gada 11. septembrī publicēto pētījumu "The platform economy and precarious work" ("Platformu ekonomika un nestabils darbs")(20),

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta 2017. gada 7. decembrī publicēto pētījumu "The Social Protection of Workers in the Platform Economy" ("Darbinieku sociālā aizsardzība platformu ekonomikā")(21),

–  ņemot vērā Cedefop 2020. gada 24. septembra ziņojumu "Developing and matching skills in the online platform economy" ("Prasmju attīstīšana un saskaņošana tiešsaistes platformu ekonomikā"),

–  ņemot vērā Cedefop 2020. gada 30. jūlija informatīvo ziņojumu "Online working and learning in the coronavirus era" ("Tiešsaistes darbs un mācības koronavīrusa laikmetā"),

–  ņemot vērā Eurofound 2018. gada 24. septembra pētījumu "Nodarbinātība un darba apstākļi atsevišķiem platformu darba veidiem",

–  ņemot vērā Eurofound 2019. gada 23. septembra politikas kopsavilkumu "Platform work: maximising the potential while safeguarding standards" ("Platformu darbs: maksimizēt potenciālu, vienlaikus saglabājot standartus?"),

–  ņemot vērā Eurofound 2020. gada 21. septembra pētījumu "Back to the future: Policy pointers from platform work scenarios" ("Atpakaļ nākotnē: politikas norādes no platformu darba scenārijiem"),

–  ņemot vērā Eurofound platformu ekonomikas tīmekļa repozitoriju(22),

–  ņemot vērā Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (EU-OSHA) 2017. gada 7. novembra pētījumu "Protecting Workers in the Online Platform Economy: An overview of regulatory and policy developments in the EU" ("Darbinieku aizsardzība tiešsaistes platformu ekonomikā: pārskats par regulējuma un politikas attīstību ES"),

–  ņemot vērā SDO 2021. gada 23. februāra ziņojumu "World Employment and Social Outlook 2021: The role of digital labour platforms in transforming the world of work" ("Nodarbinātība pasaulē un sabiedrības prognozes 2021. gadā: digitālo darba platformu nozīme darba pasaules pārveidošanā"),

–  ņemot vērā SDO 2018. gada 20. septembra ziņojumu "Digital labour platforms and the future of work: Towards decent work in the online world" ("Digitālās darba platformas un darba nākotne: ceļā uz pienācīgas kvalitātes nodarbinātību tiešsaistes pasaulē"),

–  ņemot vērā SDO 2019. gada 21. jūnija Simtgades deklarāciju par nodarbinātības nākotni,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta 2020. gada dzimumu līdzsvara indeksu "Digitalisation and the future of work" ("Digitalizācija un turpmākais darbs"),

–  ņemot vērā Data & Society 2019. gada februāra ziņojumus "Workplace Monitoring & Surveillance" ("Uzraudzība un pārraudzība darbvietās") un "Algorithmic Management in the Workplace" ("Algoritmiskā pārvaldība darbvietā"),

–  ņemot vērā Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāta 2020. gada 23. decembrī publicēto pētījumu "Data subjects, digital surveillance, AI and the future of work" ("Datu subjekti, digitālā uzraudzība, mākslīgais intelekts un darba nākotne")(23),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A9-0257/2021),

A.  tā kā "platformā nodarbināti darbinieki" ir personas, kas ar digitālās darba platformas starpniecību veic darbu vai sniedz pakalpojumus, kas tiek lielākā vai mazākā mērā kontrolēti; tā kā tie attiecīgi var būt gan darba ņēmēji, gan patiešām pašnodarbinātas personas;

B.  tā kā "digitālā darba platforma" ir uzņēmums, kas lielākā vai mazākā mērā kontrolē pakalpojumus pēc pieprasījuma, kurus pieprasa fiziskas personas vai uzņēmumi un kurus tieši vai netieši sniedz fiziskas personas, neatkarīgi no tā, vai šādus pakalpojumus sniedz fiziskā darba vietā vai tiešsaistē;

C.  tā kā "platformu darbs" ir darbs, ko veic, un pakalpojumi, ko pēc pieprasījuma un par atlīdzību sniedz platformā nodarbināti darbinieki neatkarīgi no viņu nodarbinātības statusa, digitālo darba platformu veida (fiziskajā darba vietā vai tiešsaistē) vai vajadzīgo prasmju līmeņa;

D.  tā kā trūkst pietiekamu un atjauninātu Eiropas mēroga datu par platformu darbu un tā kā datu vākšanas metodika dalībvalstīs atšķiras, apgrūtinot platformu darba apjoma un attiecīgo darba ņēmēju skaita noteikšanu; tā kā uzskata, ka turpmāk platformu darba apjoms darba tirgū, visticamāk, pieaugs;

E.  tā kā platformu darbs var radīt darbvietas, paplašināt izvēli, nodrošināt papildu ienākumus un samazināt šķēršļus iekļuvei darba tirgū; tā kā platformu darbs var veicināt elastīgumu un resursu optimizāciju, kā arī sniegt iespējas gan cilvēkiem, kas strādā digitālajās darba platformās vai ar to starpniecību, gan klientiem, un saskaņot pakalpojumu pieprasījumu un piedāvājumu; tā kā digitālo rīku inovācija ir platformu darba priekšnosacījums un var veicināt izaugsmi krīzes un atveseļošanas laikā; tā kā platformu darbs var sniegt priekšrocības studentiem un cilvēkiem, kas vēlas vienlaikus apvienot mācības un darbu, kā arī radīt piekļuvi nodarbinātībai jauniešiem, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), un cilvēkiem ar vājākām prasmēm;

F.  tā kā platformu darbs nekādā ziņā nevar būt saistīts tikai ar cilvēku pārvadāšanu vai pārtikas piegādi, jo tas ietver arī profesionālus uzdevumus, mājsaimniecības uzdevumus un mikrouzdevumus;

G.  tā kā platformu darbs ar mūsdienīgiem nodarbinātības veidiem veicina pieeju darba tirgum un tehnoloģiju attīstību, lai atvieglotu platformu izmantošanu un tās tuvinātu gan uzņēmumiem, gan patērētājiem;

H.  tā kā platformu darbs ir arī radījis bažas par nestabilitāti un sliktiem darba apstākļiem, pienācīgas sociālās aizsardzības trūkumu vai apgrūtinātu piekļuvi tai, negodīgu konkurenci, nedeklarētu darbu, sadrumstalotiem un neprognozējamiem ienākumiem un darba grafikiem, strīdu izšķiršanas mehānismu trūkumu, kvalifikācijas celšanas un karjeras virzības trūkumu, kā arī par arodveselības un drošības pasākumu trūkumu, jo īpaši attiecībā uz mazāk kvalificētiem platformu darbiniekiem fiziskajā darba vietā un darbiniekiem, kas veic mikrouzdevumus, kā tas vēlreiz tika uzsvērts Covid-19 krīzes laikā; tā kā šo situāciju veicina tas, ka darba ņēmējus kļūdaini klasificē kā pašnodarbinātas personas;

I.  tā kā Covid-19 krīze palīdzēja uzsvērt platformu darbinieku nozīmi tūkstošiem mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) darījumdarbības nepārtrauktības nodrošināšanā visā ES, nodrošinot tik ļoti nepieciešamo saskarni starp svarīgākajām nozarēm, piemēram, pārtika un transports, un patērētājiem, un platformu modelis dažiem platformas darbiniekiem ir palīdzējis nodrošināt pastāvīgus ienākumus; tā kā vairāk nekā 60 % ES iedzīvotāju apgalvo, ka arī pēc Covid-19 krīzes viņi plāno joprojām izmantot tiešsaistes pakalpojumus, tostarp, piemēram, iespēju pasūtīt ēdienus tiešsaistē(24); tā kā darba ņēmējiem nestandarta darba režīmos ir lielāks veselības risks nekā darba ņēmējiem standarta darba režīmos(25) un jo īpaši platformu darbinieki veiktā darba īpatnību, kā arī ātruma un efektivitātes radītā spiediena dēļ bieži ir pakļauti veselības un drošības riskam, tādi ir, piemēram, riteņbraucēji, kas ir neaizsargāti satiksmes dalībnieki un bieži strādā nelabvēlīgos un sarežģītos laika apstākļos; tā kā platformu darbs nedrīkst radīt nestabilitāti, nedrošību vai veselības un drošības apdraudējumu; tā kā platformu darbiniekiem, kas pandēmijas dēļ zaudēja ienākumus, bieži vien nebija tiesību uz ienākumu atbalsta pasākumiem, kas norāda uz to, ka viņiem nav pieejama sociālā aizsardzība; tā kā platformu darbiniekiem fiziskajās darba vietās ir paaugstināts risks saslimt ar Covid-19;

J.  tā kā, attiecīgi nenovēršot minētos riskus, tie var apdraudēt visu Eiropas sociālās tirgus ekonomikas modeli un Eiropas sociālo tiesību pīlāra mērķus; tā kā tehnoloģiju attīstība varētu arī piedāvāt risinājumus Eiropas sociālā modeļa pielāgošanai 21. gadsimta realitātei;

K.  tā kā digitālās darba platformas 2019. gadā pasaulē radīja ieņēmumus vismaz 52 miljardu USD apmērā; tā kā aptuveni 70 % no gūtajiem ieņēmumiem bija koncentrēti tikai divās valstīs — Amerikas Savienotajās Valstīs (49 %) un Ķīnā (22 %), savukārt Eiropā (11 %) un citos reģionos (18 %) šī daļa bija daudz mazāka(26);

L.  tā kā platformu darbs ietver dažādas realitātes un tam ir raksturīgs augsts veicamo darbību neviendabīguma līmenis; tā kā ir dažādas platformu darba kategorijas, piemēram, darbs, kas notiek tiešsaistē vai fiziskajā darba vietā, kam vajadzīgs augsts vai zems prasmju līmenis, ko apmaksā par katru uzdevumu vai stundu un kas tiek veikts kā sekundāra vai primāra nodarbošanās, un tā kā platformu darbinieku profili un platformu veidi ir ļoti atšķirīgi; tā kā Eurofound(27) sniegtā informācija liecina, ka 2017. gadā atsevišķās dalībvalstīs raksturīgākie platformu darba veidi bija darbs fiziskajā darba vietā profesionālo pakalpojumu, piegādes pakalpojumu, pasažieru pārvadājumu un mājsaimniecību pakalpojumu jomā;

M.  tā kā vairākumam platformas darbinieku ir cits darbs vai cits ienākumu avots; tā kā platformu darbinieku darbs parasti ir mazatalgots un tikai nedaudzi gūst salīdzinoši labus ienākumus; tā kā platformu ekonomikas darba ņēmēji parasti ir jaunāki un izglītotāki nekā plašāka sabiedrība(28);

N.  tā kā platformu darbiniekus neatkarīgi no viņu faktiskās nodarbinātības situācijas parasti klasificē kā oficiāli pašnodarbinātus, lai gan bieži vien tiem nav pašnodarbinātām personām raksturīgās profesionālās neatkarības; tā kā tādēļ daudziem platformu darbinieki nevar izmantot līdzvērtīgu sociālo aizsardzību, darba tiesību vai veselības un drošības noteikumus, ko attiecīgajās dalībvalstīs nodrošina darba līgums vai darba attiecības; tā kā digitālās darba platformas šādos gadījumos neveic sociālās apdrošināšanas iemaksas; tā kā nelielai daļai platformu darbinieku ir darbinieka vai aģentūras darbinieka statuss; tā kā daudzi tiesu nolēmumi un administratīvie lēmumi, tostarp valstu augstāko instanču tiesās un Eiropas Savienības Tiesā (EST), attiecībā uz platformu darbu fiziskajā darba vietā, jo īpaši vairāku dalībvalstu transporta un pārtikas piegādes nozarēs, ir apstiprinājuši, ka platformu un platformu darbinieku darba attiecību pamatā ir to darbības un saikne ar savām platformām, kā arī attiecīgās tiesības un pienākumi; tā kā darba ņēmēju rīcībā vajadzētu būt vienkāršiem līdzekļiem, lai noskaidrotu un apstiprinātu savu nodarbinātības statusu, un viņiem nevajadzētu uzlikt pienākumu aizstāvēt savas tiesības tiesas procesā;

O.  tā kā platformu darbā dažu platformu darbinieku neatbilstīga klasificēšana par pašnodarbinātajiem rada nenoteiktību un darba ņēmējiem liedz piekļuvi darba tiesībām, sociālajai aizsardzībai, priekšrocībām un attiecīgo noteikumu piemērošanai; tā kā platformu darbs vai līdzīgi nodarbinātības modeļi un digitalizācija nākotnē, visticamāk, ietekmēs aizvien vairāk nozaru, piemēram, piegādes, transporta, cilvēkresursu, veselības aprūpes, bērnu aprūpes, individuālo un mājsaimniecības pakalpojumu un tūrisma nozari; tā kā digitālo tehnoloģiju attīstība daudzās nozarēs, jo īpaši tiešsaistes tirdzniecībā un pakalpojumos, uzņēmumiem un darba ņēmējiem rada iespējas un riskus;

P.  tā kā jauniem darba veidiem būtu jāpaliek ilgtspējīgiem un taisnīgiem un platformu darba pamatā vajadzētu būt Savienības vērtībām, ētikai un uz cilvēkiem vērstai pieejai, kur digitālā tehnoloģija joprojām būs tikai instruments; tā kā šajā ziņā digitālās pārkārtošanās kontekstā ārkārtīgi liela nozīme ir ikviena Eiropas iedzīvotāja digitālajām prasmēm;

Q.  tā kā liels elastīgums tiek novērtēts kā viena no lielākajām platformu darba priekšrocībām;

R.  tā kā dalībvalstis ir izstrādājušas atšķirīgas pieejas, kuru rezultāts ir sadrumstaloti noteikumi un iniciatīvas, kas šādas nenoteiktības dēļ negatīvi ietekmē darba ņēmējus, uzņēmumus, tostarp platformas, un patērētājus; tā kā Eiropas līmenī ir vajadzīga likumdošanas iniciatīva, lai pārvarētu izrietošo juridisko nenoteiktību, nodrošinātu un uzlabotu platformu darbinieku tiesības, darba apstākļus un piekļuvi sociālajai aizsardzībai, veicinātu ilgtspējīgu platformu darba modeļu inovācijas potenciālu un nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus ar "tradicionālajiem" ekonomikas dalībniekiem; tā kā lielākā daļa platformu darbojas dažādās ES dalībvalstīs un bieži vien nav reģistrētas valstī, kurā šo platformu darbinieki veic attiecīgās darbības;

S.  tā kā Eiropas līmenī nav termina "darba ņēmējs" definīcijas, bet Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā ir noteikti kritēriji darba ņēmēja un pašnodarbinātas personas statusa noteikšanai; tā kā nodarbinātības pazīmes, pēc kurām to var atzīt par darba attiecībām vai darba līgumu, dalībvalstīs ir atšķirīgas un ir valstu kompetencē; tā kā īpašs "trešais statuss" platformas darbiniekiem vēl vairāk izkropļotu digitālo darba platformu un tradicionālo ekonomikas uzņēmumu, jo īpaši MVU, konkurenci un nebūtu saderīgs ar dalībvalstu darba ņēmēju un patiešām pašnodarbinātu personu klasifikāciju, tādējādi radot neparedzamas tiesiskas, administratīvas un juridiskas sekas, kā arī radītu darba tirgus segmentācijas risku; tā kā platformu darbinieki atkarībā no viņu faktiskās situācijas būtu jāklasificē vai nu kā darba ņēmēji, vai kā patiešām pašnodarbinātas personas un viņiem būtu jāizmanto attiecīgās tiesības un nosacījumi; tā kā atspēkojama darba attiecību prezumpcija un pierādīšanas pienākuma atcelšana atvieglotu platformas darbinieku pareizu klasifikāciju, jo saskaņā ar minēto pienākumu gadījumos, kad darba ņēmēji sava nodarbinātības statusa klasifikāciju apstrīd tiesas vai administratīvā procesā, pusei, par kuru tiek apgalvots, ka tā ir darba devējs, jāpierāda, ka saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos vai koplīgumos noteiktajām definīcijām darba attiecības nav bijušas; tā kā, ieviešot atspēkojama darba attiecību prezumpciju, visus platformu darbiniekus nedrīkst automātiski klasificēt kā darba ņēmējus;

T.  tā kā būtu jānodrošina spēkā esošo noteikumu, jo īpaši direktīvas par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem un regulas par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos, piemērošana;

U.  tā kā MVU ir Eiropas ekonomikas pamats un aptver 99 % no visiem ES uzņēmumiem;

V.  tā kā platformu darbs, salīdzinot ar vispārējo darba tirgu, palielina dzimumu nevienlīdzību, piemēram, vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību un dzimumu segregāciju nodarbošanās jomās vai nozarēs(29); tā kā platformu darbs var būt iespēja, ko izmantot, lai palielinātu sieviešu līdzdalību darba tirgū; tā kā platformu darbā ar lielāku darba autonomiju vairāk ir vīriešu, toties sievietes biežāk veic nestabilāku platformu darbu ar ierobežotu darba autonomiju, sieviešu un vīriešu pārstāvība dažādos pakalpojumu veidos un platformās tomēr ir atšķirīga; tā kā tāpēc cilvēki, kas veic svarīgus aprūpes pienākumus un pienākumus ģimenē, ir nelabvēlīgā situācijā, un tam var būt negatīvas sekas, jo īpaši attiecībā uz sievietēm(30); tā kā platformu darbinieces, jo īpaši autovadītājas un personas, kas sniedz uzkopšanas un aprūpes pakalpojumus privātās dzīvesvietās, ir pakļautas seksuālas uzmākšanās un ar dzimumu saistītas vardarbības riskam(31) un tā kā trūkst ziņošanas līdzekļu, nav saziņas ar personāla vadītāju vai sievietes baidās no negatīviem novērtējumiem un darba zaudēšanas nākotnē, viņas, iespējams, par šādiem gadījumiem neziņo;

W.  tā kā, sākot no rašanās brīža un pateicoties digitālo tehnoloģiju attīstībai pēdējos gados, platformu darba mērogs ir ievērojami paplašinājies, sniedzot darba ņēmējiem, patērētājiem un uzņēmumiem jaunas iespējas attiecībā uz savstarpējo attiecību vietas, laika, elastīguma un biežuma, tostarp darbu un pakalpojumu sniegšanas izvēli; tā kā SDO globālajā ziņojumā ir norādīts, ka lielākajai daļai darba ņēmēju, kas strādā fiziskajās darba vietās, un vienai trešdaļai tiešsaistes darba ņēmēju platformu darbs digitālajās darba platformās ir galvenais ienākumu avots, šī daļa ir lielāka jaunattīstības valstīs un sievietēm(32); tā kā ES joprojām ir neliela daļa no vispārējā darba tirgus, proti, saskaņā ar aplēsēm 11 % ES darbaspēka vismaz vienu reizi ir snieguši pakalpojumus, izmantojot fiziskās vai tiešsaistes darba platformas, un no 2019. gada 1,4 % tas ir pamatdarbs(33); tā kā digitalizācijas sniegtie ieguvumi ir plaši un līdzvērtīgi jāsadala starp platformām, darba ņēmējiem, klientiem un sabiedrību kopumā; tā kā ir vajadzīgi stingri aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu, ka platformu darbā ir pienācīgi darba apstākļi, un novērstu darba tirgus segmentāciju;

X.  tā kā platformām, kas darbojas kā darba devēji, ir jāievēro visi darba devēju pienākumi un jāuzņemas attiecīgo nozaru saistības;

Y.  tā kā digitālo darba platformu darījumdarbības modelī ir tādi rīki kā lietotnes, algoritmi un mākslīgais intelekts, lai saskaņotu piedāvājumu ar pieprasījumu un dažādos veidos pārvaldītu darbiniekus; tā kā algoritmiskā pārvaldība rada jaunas problēmas attiecībā uz darba nākotni un var radīt spēku nelīdzsvarotību un lēmumu pieņemšanas necaurredzamību, kā arī tehnoloģijās balstītu kontroli un uzraudzību, kas varētu saasināt diskriminējošu praksi un apdraudēt privātumu, darba ņēmēju veselību un drošību, un cilvēka cieņu(34); tā kā algoritmiskajai pārvaldībai jābūt pilnīgi pārredzamai un cilvēka uzraudzītai, lai darba ņēmēji vajadzības gadījumā varētu apstrīdēt lēmumus, izmantojot efektīvas procedūras, un, lai tās rezultātos nepieļautu diskriminācijas risku, tā nedrīkst būt balstīta uz neobjektīvām datu kopām, kas saistītas ar dzimumu, etnisko izcelsmi vai dzimumorientāciju; tā kā visneaizsargātākajām grupām, piemēram, sievietēm, minoritāšu pārstāvjiem un personām ar invaliditāti, ir augstāks neobjektīva vērtējuma risks(35);

Z.  tā kā platformu darba vidē jo īpaši sarežģīta ir neapmaksāta darba problēma;

AA.  tā kā kooperatīvu izveide varētu būt svarīgs instruments platformu darba augšupējai organizēšanai un varētu veicināt platformu konkurenci;

AB.  tā kā ir ļoti vajadzīgi integrēti transporta risinājumi, kam pamatā ir plašs pakalpojumu klāsts un kas uzsver sistēmu, nevis tās komponentus, un tā kā platformas var sekmēt to, ka gan mobilitāte kļūst par pakalpojumu (MaaS), gan loģistika (LaaS), kā arī tās var sekmēt sadarbīgu mobilitāti; tā kā šāda digitalizācija varētu radīt lielas iespējas izveidot ilgtspējīgu, inovatīvu un multimodālu transporta nozari, tostarp izmantojot sabiedriskā transporta inovāciju; tā kā platformu uzņēmumiem paredzētā tālredzīgā satvarā ir jāpievēršas arī iespējamām vides un veselības problēmām un maksimāli jāpalielina mobilitātes efektivitāte, un tā kā tādēļ būtu jāveic padziļināts novērtējums par platformu ietekmi uz vidi transporta un tūrisma jomā, ņemot vērā, ka nav pietiekami daudz informācijas par šo platformu pozitīvo un negatīvo ietekmi;

AC.  tā kā digitālās starpniecības un sadarbīgo platformu izplatība radikāli maina pasažieru un kravu transportu, proti, tiek sniegti jauni pakalpojumi uzņēmumiem un privātpersonām, attīstīts multimodālais transports, uzlabota izolētu teritoriju savienojamība, sekmēta mobilitāte pilsētās vai pat optimizēta plūsmas pārvaldība;

AD.  tā kā ātrdarbīga bezvadu un fiksētā savienojamība ir būtiska turpmākai digitalizētu transporta pakalpojumu attīstībai; tā kā ES nosaka digitālo pakalpojumu un produktu izmantošanas regulatīvos standartus, kā tas noteikts GDPR un Eiropas digitālajā stratēģijā, taču atpaliek no konkurences apstākļu radīšanas jauniem digitālajiem uzņēmumiem un platformām, lai tie varētu attīstīties un augt ES,

Eiropas tiesiskais regulējums

1.  norāda, ka pašreizējais Eiropas regulējums ir neapmierinošs, un pauž nožēlu par to, ka ES juridiskie instrumenti, kuros ir neatbilstīga klasifikācija un pietiekami nav ņemta vērā jaunā situācija darba tirgū, bieži vien daudziem platformu darbiniekiem netiek piemēroti; uzsver, ka jāuzlabo darba apstākļi visiem platformu darbiniekiem, kas strādā ar digitālo darba platformu starpniecību, tostarp patiešām pašnodarbinātām personām; pauž nožēlu par to, ka šī sadrumstalotība daudziem platformu darbiniekiem var radīt juridiski nestabilu situāciju, tāpēc šiem darbiniekiem varētu būt mazāk tiesību vai tās varētu būt ierobežotākas nekā būtu jāgarantē visiem darbiniekiem; uzskata, ka neatbilstīgs regulējums var izraisīt dažādas interpretācijas, tādējādi radot neparedzamību un no tās izrietošo negatīvo ietekmi gan uz uzņēmumiem, gan darba ņēmējiem;

2.  norāda, ka visās dalībvalstīs nav vienādi definēta terminu "darbinieks" un "pašnodarbinātais" nozīme; turklāt norāda, ka šos abus terminus dažkārt nav iespējams skaidri nošķirt attiecībā uz jauniem darba veidiem un ka tādēļ pastāv risks, ka daži pašnodarbinātie vai darba ņēmēji tiks nepareizi klasificēti un nevarēs izmantot tiesības, kas izriet no viņu statusa; uzskata, ka darba ņēmējiem digitālajās darba platformās jābūt tādām pašām tiesībām un tādai pašai piekļuvei sociālajai aizsardzībai kā tās pašas kategorijas darba ņēmējiem, kas nestrādā platformā, pilnībā ievērojot valstu darba tirgus modeļu daudzveidību, sociālo partneru autonomiju un valstu kompetenci;

3.  turklāt uzsver, ka uz platformu darbiniekiem, kas strādā dažādās dalībvalstīs vai pastāvīgu nodarbinātību apvieno ar platformu darbu dažādās dalībvalstīs, attiecībā uz vienu un to pašu darbu varētu būt piemērojami pilnīgi atšķirīgi noteikumi;

4.  uzskata, ka darba ņēmēju, uzņēmumu, tostarp platformu, un patērētāju labā ir steidzami jānovērš šī juridiskā nenoteiktība; uzskata, ka visos priekšlikumos ir jāatzīst platformu un platformu darbinieku neviendabīgums, kā arī valstu darba tiesību aktu, sociālā nodrošinājuma un veselības aizsardzības sistēmu atšķirības, vajadzība pēc ilgtspējīgiem digitālo darba platformu modeļiem un jāņem vērā tādu platformu darbinieku statuss, kuri patiešām ir pašnodarbinātas personas; uzskata, ka, pamatojoties uz visaptverošu ietekmes novērtējumu un apspriešanos ar iesaistītajiem dalībniekiem, būtu jāizveido Eiropas regulējums, kas aizsargātu platformu darbu, piedāvājot pienācīgus darba apstākļus, vienlaikus risinot nestabilu platformu darba veidu problēmu, un ko varētu papildināt ar valstu tiesību aktiem vai koplīgumiem; uzsver, ka jebkurai ES likumdošanas iniciatīvai būtu jāveicina inovācija, jaunu darījumdarbības modeļu radīšana, kooperatīvu, jaunuzņēmumu un MVU, kā arī pienācīgas kvalitātes darbvietu izveide; uzsver, ka būtu jāsaglabā iespējas, ko sniedz digitālās darba platformas un elastīgie nodarbinātības nosacījumi, ja vien tie negatīvi neietekmē sociālo aizsardzību un darba ņēmēju tiesības;

5.  norāda, ka neatbilstīgas klasifikācijas gadījumi visvairāk ir izplatīti digitālā darba platformās, kas, tieši vai izmantojot algoritmu, stingri organizē platformu darba nosacījumus un atalgojumu; aicina Komisiju, lai atvieglotu platformas darbinieku pareizu klasifikāciju, plānotajā priekšlikumā attiecībā uz platformu darbinieku darba attiecībām iekļaut atspēkojamu prezumpciju, ņemot vērā valstu definīcijas, kas noteiktas attiecīgajos dalībvalstu tiesību aktos vai koplīgumos, kā arī atcelt pierādīšanas pienākumu un, iespējams, ieviest papildu pasākumus; tādēļ uzsver, ka vienmēr, kad platformu darbinieki savu nodarbinātības statusa klasifikāciju saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi apstrīd tiesvedībā tiesā vai pārvaldes struktūrā, pusei, par kuru tiek apgalvots, ka tā ir darba devējs, ir jāpierāda, ka darba attiecības nav bijušas; uzsver, ka, ieviešot atspēkojama darba attiecību prezumpciju, visus platformu darbiniekus nedrīkst automātiski klasificēt kā darba ņēmējus; uzskata, ka darba ņēmēju klasifikācija būtu jāveic, pamatojoties uz faktiem, kas saistīti ar faktisko darba izpildi, un kritērijiem, kas noteikti valsts tiesību aktos, nevis uz pušu sniegto attiecību aprakstu; uzsver, ka šāda atspēkojama prezumpcija nodrošinās, ka darba ņēmēji, kas patiešām ir pašnodarbinātas personas, varēs palikt šajā statusā un turpināt strādāt ar platformu starpniecību; turklāt aicina Komisiju precizēt, ka nav jāapsver iespēja ES noteikt jaunu tā dēvēto trešo statusu, kas nav ne darba ņēmējs, ne pašnodarbināta persona, jo tas nepalīdzētu atrisināt pašreizējās problēmas un jau tā neskaidros jēdzienus padarītu vēl neskaidrākus, un nodrošināt, ka platformu darbinieki saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiek klasificēti vai nu kā darba ņēmēji, vai kā pašnodarbinātas personas;

6.  uzsver, ka dalībvalstu un Eiropas līmeņa tiesību akti ne tuvu neatbilst digitalizācijas attīstības tempam, tāpēc attiecībā uz jaunām nodarbinātības metodēm trūkst regulējuma, kas tieši ietekmētu darba ņēmēju tiesības un tiešsaistes platformu darbību;

7.  uzsver, ka visos noteikumos, kuri attiecas uz tiešsaistes platformām, ir jāievēro subsidiaritātes princips un dalībvalstu atšķirīgās pieejas attiecībā uz platformu darba ņēmēju skaitu, darba ņēmēju tiesībām, un šiem noteikumiem ir jāiztur laika un digitalizācijas pārbaude;

8.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu līdz 2021. gada beigām pēc iepriekšējas divu posmu apspriešanās ar sociālajiem partneriem iesniegt likumdošanas iniciatīvas priekšlikumu, ar ko paredzēts uzlabot platformu darbinieku darba apstākļus, kā paziņots Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plānā; aicina Komisiju, ja sociālie partneri nav izteikuši vēlmi sākt LESD 155. pantā paredzēto procesu un pamatojoties uz sabiedriskās apspriešanas secinājumiem, iesniegt priekšlikumu direktīvai par platformu darbiniekiem, lai garantētu visu platformu darbinieku tiesības, un pievērsties platformu darba īpatnībām, lai nodrošinātu taisnīgus un pārredzamus darba apstākļus, garantētu veselīgu un drošu darba vidi, nodrošinātu piekļuvi atbilstīgai un pārredzamai sociālajai aizsardzībai, kā arī šo darbinieku tiesības organizēt, dibināt arodbiedrības, brīvi tām pievienoties un tām pārstāvēt darbiniekus, kā arī piedalīties sarunās par koplīgumiem, piekļuvi apmācībai un prasmju apguvei, kā arī nodrošināt datu aizsardzību saskaņā ar GDPR un pārredzamu, ētisku un nediskriminējošu algoritmisku pārvaldību, vienlaikus visās dalībvalstīs nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus un radot paredzamu un stabilu darījumdarbības vidi, kas veicina ieguldījumus un inovāciju;

9.  aicina Komisiju atbilstīgi digitālo darba platformu darbības nozarei atzīt to darba devēja, (pagaidu) nodarbinātības aģentūras vai starpnieka statusu, lai nodrošinātu, ka platformas izpilda visus ar konkrēto statusu saistītos pienākumus, tostarp attiecībā uz sociālās apdrošināšanas iemaksām, atbildību par veselību un drošību, atbildību par ienākuma nodokļa maksājumiem, uzticamības pārbaudi un korporatīvo sociālo atbildību, un ka tā var saglabāt vienlīdzīgus konkurences apstākļus ar citiem uzņēmumiem, kas darbojas šajā nozarē;

10.  uzsver, ka fiktīvas pašnodarbinātības apkarošana ir jāuzlabo, izmantojot direktīvu, kas attiektos uz platformu darbiniekiem, kuri atbilst darba attiecībām raksturīgajiem nosacījumiem, pamatojoties uz faktisko darba veikšanu, nevis pušu attiecību aprakstu;

11.  uzsver, ka tiešsaistes platformas daudzējādā ziņā ietekmē ne tikai ieguvumus, ko tās piedāvā patērētājiem, bet tām ir plaša mēroga ietekme uz visu piegādes ķēdi, tostarp piegādātājiem, ražotājiem, izplatītājiem un patērētājiem, un šī ietekme ir attiecīgi jāņem vērā, apspriežoties par tiesību aktiem;

Godīgi un pārredzami darba apstākļi

12.  aicina Komisiju, pētot darba apstākļu uzlabošanas veidus, pievērst uzmanību tam, kā:

13.  aicina Komisiju izpētīt, kādā ziņā spēkā esošie Savienības noteikumi ir piemērojami digitālo darba platformu tirgum, un nodrošināt to pienācīgu īstenošanu un izpildi; aicina dalībvalstis, negaidot konkrētu iemeslu un pamatojoties uz prognozēšanas loģiku, sadarbībā ar sociālajiem partneriem un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām izvērtēt, vai ir nepieciešams modernizēt spēkā esošo tiesisko regulējumu, tostarp sociālās nodrošināšanas sistēmas, lai neatpaliktu no tehnoloģiju attīstības un vienlaikus garantētu darba ņēmēju aizsardzību; aicina Komisiju un dalībvalstis koordinēt sociālās nodrošināšanas sistēmas un tādējādi panākt, ka saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem sociālā nodrošinājuma pabalsti ir eksportējami un var summēt apdrošināšanas periodus;

Veselīga un droša darba vide

14.  uzsver, ka platformu darbinieki var būt pakļauti paaugstinātam veselības un drošības riskam gan fiziskajā (piemēram, ceļu satiksmes negadījumi vai fiziskas traumas, ko rada iekārtas vai ķimikālijas), gan tiešsaistes (piemēram, saistībā ar datoru darbstaciju ergonomiku) darbā, kas skar ne tikai fizisko veselību, bet arī psihosociālo veselību ar neprognozējamu darba laiku, darba intensitāti, konkurējošu vidi (vērtēšanas sistēmas, darba stimuli ar prēmijām), informācijas pārslodzi un izolāciju kā iespējamiem riska faktoriem; uzsver, ka Komisijas priekšlikumā ir jāpievēršas platformu darbinieku arodveselībai un drošībai saskaņā ar Eiropas veselības un drošības tiesisko regulējumu un, īstenojot Eiropas sociālo partneru pamatnolīgumu par digitalizāciju, jānodrošina šiem darbiniekiem iespēja izmantot savas tiesības, tostarp tiesības būt bezsaistē, šādas rīcības dēļ neradot tiem neizdevīgu situāciju; uzsver, ka visiem platformu darbiniekiem fiziskajās darba vietās ir jābūt nodrošinātiem ar atbilstošiem individuālās aizsardzības līdzekļiem un ka darbiniekiem, kas veic pārvadājumus un piegādi, ir jābūt garantētai apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem; uzsver, ka digitālajās darba platformās jāievieš aizsardzības pasākumi, lai aizsargātu platformas darbiniekus pret vardarbību un uzmākšanos, tostarp ar dzimumu saistītu vardarbību, un jāizveido efektīvi ziņošanas mehānismi;

15.  uzskata, ka visiem platformu darbiniekiem būtu jāparedz tiesības saņemt kompensāciju saistībā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām un būtu jānodrošina veselības un invaliditātes apdrošināšanas segums; šajā ziņā atzinīgi vērtē dažu digitālo darba platformu iniciatīvas, kas paredz vispirms nodrošināt apdrošināšanu, kā arī darba aizsardzības pasākumus, līdz tiks izstrādāts tiesiskais regulējums, un uzsver, ka šajā ziņā liela nozīme var būt koplīgumiem;

Pienācīga un pārredzama sociālā aizsardzība

16.  pauž stingru pārliecību, ka sociālās aizsardzības sistēmu oficiāls un efektīvs segums, atbilstība un pārredzamība būtu jāattiecina uz visiem darba ņēmējiem, tostarp pašnodarbinātajiem; aicina dalībvalstis pilnībā un nekavējoties īstenot Padomes 2019. gada 8. novembra Ieteikumu par darba ņēmēju un pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajai aizsardzībai un veikt pasākumus, lai nodrošinātu platformu darba ņēmēju sociālo aizsardzību; aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt dalībvalstu sasniegto šajā jomā, ņemot vērā Eiropas pusgada konkrētām valstīm adresētos ieteikumus;

17.  atgādina, ka sociālā aizsardzība ir uz solidaritāti balstīts drošības tīkls, kas ir izdevīgs ne tikai atsevišķai personai, bet arī sabiedrībai kopumā; uzsver, ka platformu darbinieki saskaras ar īpašām problēmām, lai izpildītu atbilstības prasības un pretendētu uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem, kas savukārt ietekmē viņu nākotnes izredzes un sociālā nodrošinājuma sistēmu finansiālo dzīvotspēju un solidaritāti; uzskata, ka platformu darbiniekiem jābūt piekļuvei visām statusam atbilstīgajām sociālā nodrošinājuma jomām; jo īpaši atgādina, cik svarīgi ir, lai dalībvalstis nodrošinātu un vajadzības gadījumā paplašinātu piekļuvi sociālajai aizsardzībai pašnodarbinātām personām, tostarp personām, kuras maina statusu vai kurām ir abi statusi, lai nodrošinātu uzkrāto sociālo tiesību un tiesību pārnesamību, kā arī lai nodrošinātu piekļuvi shēmām, kas aptver maternitātes un līdzvērtīgus vecāku pabalstus, bezdarba, nelaimes gadījumu, ilgtermiņa aprūpes, invaliditātes, slimības, veselības aprūpes un vecuma pabalstus;

Pārstāvības un koplīguma slēgšanas tiesības

18.  atgādina, ka biedrošanās brīvība un tiesības uz kolektīvām sarunām ir visu darba ņēmēju pamattiesības, un uzskata, ka direktīvai par platformu darbiniekiem būtu jānodrošina šo tiesību efektivitāte un to stingra piemērošana un ievērošana; pauž bažas par nelīdzsvarotajām un nesimetriskajām attiecībām starp digitālajām darba platformām un darba ņēmējiem, kuriem var trūkt individuālo spēju aizstāvēt savas intereses sarunās par taisnīgiem noteikumiem un nosacījumiem; turklāt norāda, ka ir arī praktiskas problēmas, piemēram, trūkst kopīgu saziņas līdzekļu un iespēju tikties tiešsaistē vai klātienē, un tas praksē var kavēt kolektīvu pārstāvību; norāda arī uz iespējām, ko sniedz novatoriskas pieejas, lai radītu jaunas sociālā dialoga un organizācijas iespējas, izmantojot digitālos risinājumus; aicina Komisiju savā priekšlikumā pievērsties šādu šķēršļu novēršanai; uzsver, ka platformu darbiniekiem un platformām ir jābūt pienācīgi organizētām un pārstāvētām, lai veicinātu sociālo dialogu un sarunas par darba koplīgumu slēgšanu;

19.  uzsver, ka sadarbīgas tiesiskās formas varētu būt svarīgs instruments platformu darba augšupējai organizēšanai, kam var būt arī pozitīva ietekme uz iekšējo demokrātiju un darba ņēmēju iespēju palielināšanu;

20.  pauž nožēlu par kolektīvās pārstāvības juridiskajām grūtībām, ar ko saskaras platformu darbinieki, un apzinās, ka individuālus pašnodarbinātos parasti uzskata par uzņēmumiem, uz kuriem attiecas aizliegums slēgt līgumus par konkurences ierobežošanu; šajā ziņā atzīst Komisijas publicēto sākotnējo ietekmes novērtējumu un plānoto(37) iniciatīvu šā šķēršļa novēršanai, kā arī likumdošanas iniciatīvu, kuras mērķis ir uzlabot platformu darbinieku darba apstākļus, vienlaikus ievērojot pašreizējās darba koplīgumu slēgšanas sistēmas; ir pārliecināts, ka ES konkurences tiesības nedrīkst kavēt individuālo pašnodarbināto platformu darbinieku darba apstākļu uzlabošanu (tostarp atalgojuma noteikšanu) un sociālo aizsardzību ar darba koplīguma slēgšanas sarunu palīdzību, un mudina Komisiju precizēt, ka koplīgumi nav konkurences tiesību piemērošanas jomā, lai nodrošinātu, ka šie darbinieki var apvienoties un kopīgi vienoties, kā arī lai garantētu labāku līdzsvarotāku spēju aizstāvēt savas intereses un taisnīgāku iekšējo tirgu;

Apmācība un prasmes

21.  uzsver, cik svarīga ir apmācība, un jo īpaši to, ka digitālajām darba platformām platformu darba ņēmējiem ir jānodrošina apmācība par tīmekļa vietnes vai lietotnes izmantošanu, veicamajiem uzdevumiem, kā arī par arodveselību un drošību; turklāt uzsver, ka platformām platformu darbiniekiem, jo īpaši mazāk kvalificētiem darbiniekiem, būtu jānodrošina piekļuve tālākizglītībai, kas uzlabotu viņu nodarbinātības un karjeras iespējas; prasa atvieglot sasniegumu atzīšanu, apstiprināšanu un pārnesamību neformālās un ikdienējās mācīšanās jomā, kā arī platformu darbā iegūto prasmju atzīšanu; šajā ziņā uzskata, ka platformu darbiniekiem, kuri ir piedalījušies šādā apmācībā, būtu jāsaņem "pieredzes sertifikāts", ko varētu augšuplādēt individuālajos mācību kontos; šajā ziņā aicina Komisiju turpmākajos priekšlikumos attiecībā uz Eiropas pieeju mikroapliecinājumiem un individuālajiem mācību kontiem pievērsties platformu darbinieku izglītībai un apmācībai; norāda uz dažām stratēģiskām partnerībām, ko platformas izveidojušas, lai nodrošinātu platformu darbinieku piekļuvi apmācībai (piemēram, valodu kursi, personalizēta apmācība un individuāla video apmācība), lai palīdzētu šiem darbiniekiem turpināt profesionālo izaugsmi; uzskata, ka šāda paraugprakse būtu jāintegrē visu nozaru platformās;

22.  uzsver, ka digitālās prasmes ir ārkārtīgi svarīgas; uzskata, ka ir nepieciešami ieguldījumi arodizglītībā un mūžizglītībā, lai nodrošinātu, ka ES darbaspēkam ir digitālajam laikmetam vajadzīgās prasmes; aicina dalībvalstis izglītības un apmācības sistēmas pielāgot digitālajam darba tirgum, lai ne tikai veicinātu digitālo pratību un prasmju apguvi, bet veicinātu arī darījumdarbību; uzsver, ka līdz šim darba platformu ekonomika galvenokārt ir attīstījusies pilsētu teritorijās; aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai likvidētu digitālo plaisu un visiem iedzīvotājiem nodrošinātu piekļuvi digitālajiem pakalpojumiem; šajā ziņā uzsver 5G platjoslas izvēršanas nozīmi lauku apvidos;

23.  uzsver, ka platformu darbiniekiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi jānodrošina tāda pati piekļuve mūžizglītībai kā tradicionālās ekonomikas darbiniekiem, vienlaikus veicinot inovāciju, konkurētspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un garantējot uzņēmumiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

Algoritmi un datu pārvaldība

24.  uzskata, ka algoritmu izmantošanai darbā vajadzētu būt darba ņēmējiem pārredzamai, nediskriminējošai, uzticamai un ētiskai; uzsver, ka algoritmu pārredzamība un nediskriminācija būtu jāpiemēro uzdevumu piešķiršanai un izplatīšanai, cenu noteikšanai, reklāmai, vērtējumiem un mijiedarbībai; turklāt norāda, ka algoritmiskās pārvaldības funkcijām, jo īpaši uzdevumu piešķiršanai, vērtējumiem, deaktivizācijas procedūrām un cenu noteikšanai, kā arī jebkādām to izmaiņām, vajadzētu būt saprotami izskaidrotām un paziņotām skaidrā un atjauninātā veidā, un tās būtu jāiekļauj sociālajā dialogā, vienlaikus ievērojot komercnoslēpumus saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/943, jo īpaši tās 13. un 18. apsvērumu un 3. un 5. pantu; uzsver, ka visiem algoritmu pieņemtajiem lēmumiem ir jābūt ētiskiem, pārskatatbildīgiem, apstrīdamiem un attiecīgā gadījumā atgriezeniskiem, un uzsver, ka ir svarīgi, lai šajā ziņā attiecīgās iestādes regulāri veiktu valsts tiesību aktos paredzētās pārbaudes un tādējādi nepieļautu, ka mākslīgais intelekts rada kļūdainus izvaddatus; atgādina, ka jebkuri algoritmu lēmumi ir jāpieņem tā, lai īstenotu tiesības nebūt tāda lēmuma subjektam, kura pamatā ir tikai automatizēta apstrāde, kā noteikts GDPR 22. panta 1. punktā, kas nozīmē, ka to pieņemšana ir jāpārrauga cilvēkam; uzsver, ka stimulējoša prakse, piemēram, ārkārtas prēmijas vai sodu prakse, piemēram, vērtējumi, kas ietekmē darba laiku un izraisa samazinātas darba slodzes iedalīšanu, nedrīkst izraisīt riskantu uzvedību vai veselības un drošības riskus, tostarp garīgās veselības apdraudējumu; pauž pārliecību, ka nediskriminējoši algoritmi ir algoritmi, kas dažādu grupu izvēlē un attieksmē pret tām novērš ar dzimumu, rasi saistītus aizspriedumus un citus sociālos aizspriedumus, kā arī mazina nevienlīdzību un stereotipus;

25.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka, izmantojot mākslīgā intelekta un algoritmisko pārvaldību, tostarp prognozēšanas un iezīmēšanas rīkus, lai prognozētu uzvedību, progresa uzraudzību reāllaikā, veiktspējas un laika uzskaites programmatūru, automatizētus uzvedības uzlabojumus un pārmērīgas uzraudzības praksi, ir ievērota pienācīga platformu darbinieku tiesību un labjutības aizsardzība, piemēram, nediskriminācija, privātums, autonomija un cilvēka cieņa; uzsver, ka pirms šādu ierīču un prakses izmantošanas darba ņēmēji vienmēr par to ir jāinformē un ar viņiem jāapspriežas; uzskata, ka būtu jāveicina algoritmu izstrādātāju apmācība par ētikas, pārredzamības un diskriminācijas novēršanas jautājumiem;

26.  pauž bažas par intelektuālā īpašuma tiesību nepietiekamu ievērošanu attiecībā uz pašnodarbinātu platformas darbinieku radošajiem darbiem un aicina Komisiju un dalībvalstis risināt šo problēmu un nodrošināt piemērojamo tiesību aktu pienācīgu piemērošanu;

27.  uzskata, ka darba ņēmēji būtu jāinformē par klientu atsauksmēm; uzsver, ka darba ņēmējiem vajadzētu būt tiesībām apstrīdēt nemaksāšanu un to, ka apstrīdēšanu izskata platformas darbinieks;

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka platformas darbiniekiem, kas ir darba attiecībās, gaidīšanas laiku un pieejamību platformā uzskata par darba laiku;

29.  atgādina, ka visām tiešsaistes platformām ir jānodrošina pilnīga atbilstība ES tiesību aktiem, tostarp tiesību aktiem nediskriminācijas un datu aizsardzības jomā; uzsver, ka platformu darbiniekiem un — ar viņu piekrišanu — viņu pārstāvju ir jābūt pilnīgai piekļuvei visiem datiem, kas attiecas uz viņu pašu darbību, jāsaprot, kā tiek apstrādāta viņu persondati, jābūt informētiem par jebkādu platformas veikto darba ņēmēju klasificēšanu vai vērtēšanu, kas var ietekmēt nodarbinātības noteikumus vai darba apstākļus, un viņiem ir tiesības eksportēt savus vērtējumus; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai platformas darbiniekiem būtu efektīvas tiesības uz datu pārnesamību, kā noteikts GDPR 20. un 88. pantā; uzskata, ka būtu jāizpēta iespēja ieviest portatīvu prasmju, klientu atsauksmju un reputācijas vērtējuma sertifikātu, kas tiktu atzīts starp līdzīgām platformām;

30.  norāda, ka platformu darba raksturs un noteiktas darba vietas trūkums var izraisīt darba ņēmēju kontu apakšīrēšanu un nedeklarētu darbu; uzskata, ka būtu jāgarantē uzticami platformas lietotāja identitātes pārbaudes procesi, neveicot obligātu biometrisko datu apstrādi;

31.  uzsver, ka tiešsaistes darba platformu potenciālās efektivitātes priekšrocības salīdzinājumā ar tradicionālo darba tirgu būtu jānosaka, pamatojoties uz godīgu konkurenci; uzsver — lai apstākļi konkurencei starp darba platformām un tradicionālajiem uzņēmumiem, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), būtu vienlīdzīgi, platformu ekonomikas dalībniekiem gluži tāpat kā jebkuras citas ekonomikas dalībniekiem ir jāmaksā nodokļi un sociālās iemaksas un jāievēro darba un sociālo tiesību aktu prasības; jo īpaši norāda, ka vajadzības gadījumā ir attiecīgi jāpielāgo saistītās politikas nostādnes;

32.  aicina Komisiju nodrošināt, ka platformu darbinieki un darbinieki, kas strādā līdzīgos nodarbinātības veidos, kurus nodrošina tehnoloģiskas inovācijas, tiek iekļauti priekšlikumos par Eiropas sociālā nodrošinājuma numura (ESSN) izveidi un ka platformu darbā taisnīgas mobilitātes noteikumi tiek piemēroti nediskriminējoši;

33.  atzīst, ka platformu darba ekonomiku var izmantot sociāliem nolūkiem; aicina Komisiju un dalībvalstis darba platformu ekonomikā popularizēt sociālās ekonomikas modeļus un apmainīties ar paraugpraksi šajā jomā, ņemot vērā to, ka sociālie uzņēmumi ir pierādījuši noturību Covid-19 krīzes laikā;

Citi ieteikumi

34.  atgādina, ka ievērojams skaits platformu pašreiz tiecas īstenot iekšējos noteikumus un programmas, lai saviem darbiniekiem radītu drošāku vidi, un uzskata, ka šāda prakse būtu jāveicina ar ES un valstu rīcību šajā jomā; aicina Komisiju apsvērt iespēju pēc rūpīga ietekmes novērtējuma izveidot Eiropas kvalitātes zīmi, ko piešķirtu platformām, kuras attiecībā uz platformu darbiniekiem īsteno labu praksi, lai lietotāji, darba ņēmēji un patērētāji varētu pieņemt apzinātus lēmumus, un kas pievērstu uzmanību platformām ar kvalitatīviem darba apstākļiem, kuru pamatā ir koplīgumi un īpaši laba pārredzamība;

35.  norāda, ka dati par platformu darbinieku skaitu un to sadalījumu pa nozarēm joprojām ir sadrumstaloti; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm apkopot ticamus un salīdzināmus datus par platformas darbiniekiem, lai gūtu precīzāku priekšstatu par digitālās darba platformas darbības mērogu un padziļinātu zināšanas par platformas darbinieku darba un nodarbinātības apstākļiem, tostarp sociālā nodrošinājuma segumu un ienākumu intervālu;

36.  aicina valstu nodarbinātības dienestus un Eiropas Nodarbinātības dienestu (EURES) tīklu labāk informēt par darba platformu piedāvātajām iespējām;

37.  aicina dalībvalstis veicināt inovatīvus platformu darba veidus atbilstīgi Savienības un valstu tiesību aktiem un aicina Komisiju plānotajā tiesiskajā regulējumā atspoguļot kvalitatīvus darba apstākļus un saglabāt elastīgumu, vienlaikus nodrošinot darba ņēmēju tiesības;

38.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka platformu darbinieki var atteikties veikt darba uzdevumu, ja tas ir ārpus standartstundām un standartdienām vai ja viņi nav informēti par darba uzdevumu saskaņotajā minimālajā paziņošanas termiņā, neciešot no nelabvēlīgām sekām šāda atteikuma dēļ;

39.  vienlaikus aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt novatoriskus, efektīvus un sociāli izdevīgus pārrobežu risinājumus, kas nodrošina sociālo segumu un aizsardzību;

40.  uzsver, ka garantēta darba ņēmēju tiesību ievērošana ir ilgtspējīgas tūrisma politikas būtiska sastāvdaļa; uzsver digitālo platformu un datu vākšanas pieaugošo nozīmi tūrisma darbībās; tāpēc uzsver būtisko lomu, kāda datu vākšanai par platformu darbiniekiem būs saistībā ar īsteni ilgtspējīgu tūrisma projektu īstenošanu, kuri nodrošina, ka ieguldījumi tūrismā un darbvietas sniedz labumu vietējām kopienām un darba ņēmējiem, vienlaikus veicinot taisnīgu peļņas sadali;

41.  atgādina, ka tikai 22 % no darba ņēmējiem transporta nozarē ir sievietes, viņas ir mazāk nodarbinātas arī transporta un tūrisma nozares platformās, turklāt dati liecina, ka transporta nozares platformās nodarbinātām sievietēm ir sliktāki nodarbinātības un darba apstākļi nekā viņu kolēģiem vīriešiem;

o
o   o

42.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 186, 11.7.2019., 57. lpp. (2) OV L 186, 11.7.2019., 105. lpp. (3) OV L 136, 22.5.2019., 1. lpp. (4) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp. (5) OV C 387, 15.11.2019., 1. lpp. (6) https://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-13436-2019-INIT/en/pdfhttps://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-13436-2019-INIT/lv/pdf (7) https://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-9686-2019-INIT/lv/pdf (8) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0021. (9) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0371. (10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0284. (11) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0275. (12) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0272. (13) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0194. (14) OV C 202, 28.5.2021., 35. lpp. (15) OV C 242, 10.7.2018., 24. lpp. (16) OV C 331, 18.9.2018., 125. lpp. (17) OV C 331, 18.9.2018., 135. lpp. (18) OV C 334, 19.9.2018., 88. lpp. (19) https://www.etuc.org/system/files/document/file2020-06/Final%2022%2006%2020_Agreement%20on%20Digitalisation%202020.pdf (20) Pētījums "The platform economy and precarious work", Eiropas Parlaments, Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, A departaments — Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politika, 2020. gada 11. septembris. (21) Pētījums "The Social Protection of Workers in the Platform Economy", Eiropas Parlaments, Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, A politikas departaments — Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politika, 2017. gada 7. decembris. (22) https://www.eurofound.europa.eu/data/platform-economy (23) Pētījums "Data subjects, digital surveillance, AI and the future of work", Eiropas Parlaments, Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāts, Zinātniskās prognozes nodaļa, 2020. gada 23. decembris. (24) https://www.dw.com/pl/ue-chce-lepiej-chroni%C4%87-pracuj%C4%85cych-za-po%C5%9Brednictwem-platform-cyfrowych/a-56676431 (25) Howard J., Nonstandard work arrangements and worker health and safety, American Journal of Industrial Medicine, 60. sējums, 1. izdevums, 2016., 1.–10. lpp. (26) SDO, World Employment and Social Outlook 2021, "The role of digital labour platforms in transforming the world of work", 20. lpp. (27) https://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/ef_publication/field_ef_document/ef18001en.pdf (28) 21 Pētījums "The Social Protection of Workers in the Platform Economy", Eiropas Parlaments, Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, A politikas departaments ― Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politika, 2017. gada 7. decembris, 34. lpp., https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2017/614184/IPOL_STU(2017)614184_EN.pdf (29) Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE), Dzimumu līdztiesības indekss, 2020. gads, "Digitalisation and the future of work", 14. lpp. (30) EIGE, Dzimumu līdztiesības indekss, 2020. gads, "Digitalisation and the future of work", 98.–99. lpp. (31) EIGE, Dzimumu līdztiesības indekss, 2020. gads, "Digitalisation and the future of work", 114. lpp. (32) SDO, World Employment and Social Outlook 2021: The role of digital labour platforms in transforming the world of work, 22. lpp. (33) Eiropas Komisijas Kopīgais pētniecības centrs, "Platform workers in Europe: Evidence from the COLLEEM survey" (2018) un"New evidence on platform workers in Europe: Results from the second COLLEEM survey" (2020). (34) Workplace Monitoring & Surveillance, Data & Society, Mateescu A., Nguyen A., Explainer: 2019. gada februāris. (35) Gender Equality Index Report 2020, Digitalisation and the future of work, 99. lpp. (36) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/943 (2016. gada 8. jūnijs) par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu (OV L 157, 15.6.2016., 1. lpp.). (37) https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/ALL/?uri=PI_COM%3AAres%282021%29102652

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūcija par tematu “Zvejnieki par nākotni: jaunas darbaspēka paaudzes piesaistīšana zvejniecības nozarei un darbvietu radīšana piekrastes kopienās” (2019/2161(INI))

P9_TA(2021)0386 A9-0230/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 2. un 3. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4. panta 2. punkta a), d) un k) apakšpunktu un 9., 153. un 174. pantu,

–  ņemot vērā LESD 349. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 24. oktobra paziņojumu “Stiprāka un atjaunota stratēģiskā partnerība ar ES tālākajiem reģioniem” (COM(2017)0623),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 19. decembra Direktīvu (ES) 2017/159, ar ko īsteno Nolīgumu, ar ko īsteno Starptautiskās Darba organizācijas 2007. gada Konvenciju par darbu zvejniecībā, kas noslēgts 2012. gada 21. maijā starp Eiropas Savienības Lauksaimniecības kooperatīvu vispārējo konfederāciju (COGECA), Eiropas Transporta darbinieku federāciju (ETDF) un Eiropas Savienībā darbojošos Zvejnieku saimniecību nacionālo organizāciju asociāciju (Europêche)(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku(2),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2019. gada 25. septembra atzinumu par tematu “Zivsaimniecības sociālā dimensija” (izpētes atzinums)(3),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS),

–  ņemot vērā Starptautisko konvenciju par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras (SOLAS),

–  ņemot vērā Konvenciju par Starptautisko Jūrniecības organizāciju (SJO),

–  ņemot vērā Konvenciju par Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) izveidi,

–  ņemot vērā 1977. gada Torremolinosas Starptautisko konvenciju par zvejas kuģu drošumu,

–  ņemot vērā 1993. gada Torremolinosas protokolu un 2012. gada Keiptaunas nolīgumu, ar ko atjaunina un groza Torremolinosas konvenciju,

–  ņemot vērā 1995. gada Starptautisko konvenciju par zvejas kuģu apkalpes sagatavošanas, sertificēšanas un sardzes pildīšanas standartiem (STCW-F),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) 2001. gada zivsaimniecības apkārtrakstu Nr. 966 “Safety at sea as an integral part of fisheries management” (Drošība jūrā kā zvejniecības pārvaldības neatņemama daļa),

–  ņemot vērā FAO ziņojumu “The State of World Fisheries and Aquaculture 2020” (Stāvoklis pasaules zvejniecībā un akvakultūrā 2020. gadā),

–  ņemot vērā SDO 2007. gada Konvenciju Nr. 188 par darbu zvejniecībā,

–  ņemot vērā SJO 2005. gada brīvprātīgās vadlīnijas par mazo zvejas kuģu uzbūvi, konstrukciju un aprīkojumu,

–  ņemot vērā Europêche, COGECA Zivsaimniecības nodaļas un ETF 2020. gada decembra ziņojumu “Mutual Recognition of Certificates in the Sea Fishing Sector in Europe” (Apliecību savstarpēja atzīšana Eiropas jūras zvejniecības nozarē) (Bénodet ziņojums),

–  ņemot vērā Eiropas Jūras drošības aģentūras (EMSA) 2019. gada pārskatu par negadījumiem un incidentiem jūrā,

–  ņemot vērā Komisijas Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komitejas (ZZTEK) 2019. gada 26. septembra ziņojumu “Social data in the EU fisheries sector” (Sociālie dati ES zivsaimniecības nozarē) (ZZTEK 19-03),

–  ņemot vērā ZZTEK 2019. gada ekonomikas pārskatu par ES zvejas floti (ZZTEK 19-06) un 2020. gada ekonomikas pārskatu par ES zvejas floti (ZZTEK 20-06),

–  ņemot vērā 2018. gada jūlijā publicētā Parlamenta Struktūrpolitikas un kohēzijas politikas departamenta pētījuma “Training of Fishers” (Zvejnieku apmācība) secinājumus,

–  ņemot vērā Parlamenta Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departamenta padziļināto analīzi “The scope of EU labour law: Who is (not) covered by key directives?” (ES darba tiesību joma: uz ko (ne-)attiecas galvenās direktīvas?), kas publicēta 2020. gada oktobrī,

–  ņemot vērā 2014. gada 27. februāra rezolūciju par īpašiem kopējās zivsaimniecības politikas pasākumiem sieviešu lomas palielināšanai(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A9-0230/2021),

A.  tā kā kopējai zivsaimniecības politikai (KZP) ir jānodrošina, ka zvejniecība un akvakultūra ir ilgtermiņā sociāli, ekonomiski un vides ziņā ilgtspējīgas un ka šis mērķis ir jāturpina īstenot, lai saglabātu nozares pievilcību darbaspēkam; tā kā, lai panāktu sociālo ilgtspēju, zivsaimniecības politikā būtu jāintegrē un jāuzlabo darba apstākļi, veselība un drošība, apmācība, sociālā iekļaušana un pienācīgs dzīves līmenis; tā kā daudzās ES zvejnieku kopienās un reģionos zvejniecības un akvakultūras nozares sociālā nozīme ir svarīgāka par tiešo ekonomisko ieguldījumu;

B.  tā kā Covid-19 pandēmijas izraisītā sabiedrības veselības krīze un tirdzniecības un tirgus traucējumi ir smagi skāruši zvejniekus visā Eiropā; tā kā, neraugoties uz drošības riskiem un zemajām zivju cenām, zvejnieki ir turpinājuši zveju, piegādājot augstas kvalitātes pārtiku; tā kā Covid-19 krīzes laikā zvejnieki ir tikuši atzīti par būtiskiem darba ņēmējiem, kas strādā kritiski svarīgās profesijās, nodrošinot svarīgu pārtikas piegādi; tā kā ES iestādēm ir viņiem jāpievērš sevišķa uzmanība kā būtiski svarīgiem profesionāļiem, ne vien viņu īstenotās funkcijas dēļ, bet arī ņemot vērā nozīmi saistībā ar Savienības nodrošinātību ar pārtiku;

C.  tā kā dažu pēdējo gadu laikā Eiropas zvejniecības nozarē ir īstenotas lielas strukturālas pārmaiņas un pārstrukturēšana un būtiski samazināta flote, un tas ir atstājis sociālas sekas gan uz zvejniekiem, gan uz zvejas kopienām; tā kā ir aizvien vairāk nepieciešams uzlabot izpratni un tā kā vairāk uzmanības būtu jāpievērš zvejniecības sociālajai dimensijai, piemēram, novērtējot ietekmi uz sociālo jomu, kad tiek veikti ar KZP saistītu politikas priekšlikumu ietekmes novērtējumi;

D.  tā kā ir vajadzīga visaptveroša pieeja dažādām ES stratēģijām, tostarp ES Biodaudzveidības stratēģijai 2030. gadam un stratēģijai “No lauka līdz galdam”;

E.  tā kā ir jāņem vērā arī demogrāfiskās pārmaiņas Eiropā;

F.  tā kā zvejniecības politikas izstrādi apdraud arī tas, ka šobrīd trūkst sistemātisku un visaptverošu datu un regulāras zinātniskas analīzes par KZP sociālajiem aspektiem; tā kā šādi dati varētu popularizēt zveju kā veiksmīgu profesionālo karjeru un veidu, kā sniegt ieguldījumu piekrastes kopienu iztikas nodrošināšanā, kā arī piesaistīt šai profesijai jauniešus;

G.  tā kā zvejniecība kopā ar akvakultūru visā pasaulē nodrošina pārtiku miljardiem cilvēku un tā kā saskaņā ar FAO šī nozare ir svarīgs nodarbinātības un ienākumu avots 10–12 % pasaules iedzīvotāju iztikas nodrošināšanai; tā kā turklāt ir aplēsts, ka ar pārējo zivsaimniecības vērtības ķēdi ir saistīti aptuveni 140 miljoni citu darbvietu, jo īpaši zivsaimniecības produktu apstrādes un tirdzniecības jomā;

H.  tā kā saskaņā ar ZZTEK ziņojumu 19-03 sievietes veidoja 5,4 % no kopējā nodarbināto skaita mazapjoma piekrastes flotē visā ES salīdzinājumā ar 1,9 % liela mēroga flotē un 2,3 % tāljūras zvejas flotē; tā kā sievietes tomēr veido lielāko daļu darbaspēka noteiktās darbībās — ieguvē vai audzēšanā daļēji dabiskā vidē (piemēram, gliemeņu bezlaivas zvejā) — un tā kā netiek reģistrēts sieviešu svarīgais darbs, kas tiek veikts citu darbību atbalstam, piemēram, konservēšanā un apstrādē, iesaiņošanā, tīklu siešanā un zivju izkraušanā un tīrīšanā; tā kā starp dalībvalstīm pastāv datu plaisa un sieviešu darbs un nozīmīgais ieguldījums nozarē netiek ņemts vērā un joprojām netiek pietiekami atzīts;

I.  tā kā saskaņā ar jaunākajiem Eurostat datiem(5) 2017. gadā ES zivsaimniecības nozarē bija nodarbināti kopā ap 180 000 cilvēku, no kuriem aptuveni trešā daļa strādāja akvakultūras apakšnozarē; tā kā no minētā kopskaita 41 000 cilvēku bija nodarbināti primārajā zvejniecības nozarē Spānijā un vēl 29 000 bija nodarbināti Itālijā, 21 000 — Grieķijā, 20 000 — Francijā un 14 700 — Portugālē; tā kā, lai gan Itālija, Grieķija un Portugāle 2017. gadā nodrošināja tikai 11 % no ES zvejas produkcijas, šīs trīs dalībvalstis atbilda 35,9 % darbvietu; tā kā šajā kontekstā Spānija, Francija un Portugāle ir dalībvalstis ar tālākajiem reģioniem, un tas palielina to jūras dimensiju, un tā kā zivsaimniecības nozarei šajos reģionos ir būtiska sociālekonomiskā nozīme;

J.  tā kā 2019. gadā publicētie Eurostat statistikas dati(6) liecina, ka 2018. gadā lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarē kopumā 14,4 % darba ņēmēju bija 65 gadus veci vai vecāki, un tā kā šajā nozarē tiek nodarbināts lielākais skaits pie šīs vecuma grupas piederošu cilvēku; tā kā, lai gan pie šīs vecuma grupas piederošu darba ņēmēju īpatsvars kopš 2008. gada ir pastāvīgi sarucis, faktiskais darba ņēmēju skaits šajā vecuma grupā nav atbilstīgi samazinājies;

K.  tā kā zvejas nozarei ir būtiska nozīme, nodrošinot zivju piegādi sabiedrībai un uzturot pārtikas līdzsvaru dalībvalstīs un ES, un tā kā tai ir svarīga loma piekrastes kopienu sociāli ekonomiskajā labklājībā, vietēja mēroga attīstībā, nodarbinātībā, augšupēju un lejupēju saimniecisko darbību saglabāšanā un radīšanā un vietējo kultūras tradīciju saglabāšanā;

L.  tā kā ir jāņem vērā būtiskas atšķirības attiecībā uz flotēm, flotes segmentiem, mērķa sugām, zvejas rīkiem, produktivitāti, patērētāju izvēli un zivju patēriņu uz vienu iedzīvotāju dalībvalstīs papildus zvejas nozares īpatnībām, kas izriet no tās sociālās struktūras, tirgvedības veidiem, kā arī no strukturālajām un dabiskajām zvejas reģionu atšķirībām;

M.  tā kā ar Regulu (ES) 2017/1004 par Savienības sistēmas izveidi datu vākšanai, pārvaldībai un izmantošanai zivsaimniecības nozarē un par atbalstu zinātniskā ieteikuma izstrādei saistībā ar KZP tika ieviesta sociālo rādītāju vākšana attiecībā uz ES zvejas floti, akvakultūras un zivju apstrādes nozari; tā kā, sākot ar 2018. gadu, ik pēc trim gadiem ir jāvāc sociālie mainīgie lielumi, kas ietver: nodarbinātību sadalījumā pēc dzimuma, pilnslodzes nodarbinātību sadalījumā pēc dzimuma, neapmaksātu darbu sadalījumā pēc dzimuma, nodarbinātību sadalījumā pēc vecuma, nodarbinātību sadalījumā pēc izglītības līmeņa, nodarbinātību sadalījumā pēc valstspiederības, nodarbinātību sadalījumā pēc nodarbinātības statusa un kopējo valsts pilnslodzes nodarbinātību;

N.  tā kā saskaņā ar ZZTEK ziņojumu 19-03 par sociālajiem datiem ES zivsaimniecības nozarē 2017. gadā ES zvejas flotē bija nodarbināti apmēram 150 000 cilvēku un tas atbilda aptuveni 99 000 pilnslodzes ekvivalentu; tā kā lielākā daļa darba ņēmēju ES zvejas flotē (96 %) bija vīrieši un 4 % bija sievietes; tā kā saskaņā ar paziņotajiem datiem par vecumu ES zvejas flotē lielāko īpatsvaru veidoja vecuma grupa 40–64 gadi (58 %) un tai sekoja 25–39 gadu vecuma grupa (26 %), savukārt vēl 7 % nodarbināto bija vecāki par 65 gadiem, 5 % piederēja pie 15–24 gadu vecuma grupas un 4 % zvejnieku vecums nebija zināms; tā kā dažādās dalībvalstīs vecuma profili ievērojami atšķiras: Igaunijā 31 % zvejnieku bija vecāki par 65 gadiem, savukārt daudzās citās dalībvalstīs šī pati kategorija veido tikai ļoti nelielu daļu no zvejnieku skaita (1 % Beļģijā un Vācijā un 2 % Somijā);

O.  tā kā 2017. gadā 52 % ES zvejas flotē nodarbināto cilvēku bija zems izglītības līmenis, 24 % — vidējs izglītības līmenis un 4 % — augsts izglītības līmenis; tā kā salīdzinoši lielai daļai zvejas nozarē strādājošo izglītības līmenis nebija zināms (20 % darba ņēmēju) un tas varētu nozīmēt, ka šis jautājums var šķist sensitīvs; tā kā izglītības līmenis dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķīrās: tikai 1 % portugāļu zvejnieku bija augsts izglītības līmenis, savukārt Zviedrijā attiecīgais rādītājs bija 21 %;

P.  tā kā 2017. gadā lielākā daļa (86 %) ES zvejas flotē nodarbināto cilvēku bija tās valsts valstspiederīgie, kurā viņi strādāja, tam sekoja pie ES vai EEZ nepiederošu valstu valstspiederīgie (8 %), darba ņēmēji, kuru valstspiederība nebija zināma (3 %), citu ES valstu valstspiederīgie (3 %) un EEZ valstu valstspiederīgie (0,1 %); tā kā attiecīgās valsts valstspiederīgo īpatsvars dažādu dalībvalstu flotēs ievērojami atšķīrās: 27 % no Īrijas flotē nodarbinātajiem cilvēkiem nebija Īrijas valstspiederības un 36 % no Beļģijas flotē nodarbinātajiem cilvēkiem nebija Beļģijas valstspiederības; tā kā turpretī 94 % darba ņēmēju, kas strādāja Itālijas flotē, bija dzimuši itālieši, 99 % darba ņēmēju Portugāles flotē bija Portugāles valstspiederīgie un visi Bulgārijas flotē nodarbinātie cilvēki bija Bulgārijas valstspiederīgie;

Q.  tā kā 61 % no 2017. gadā ES zvejas flotē nodarbinātajiem cilvēkiem bija darba ņēmēji un 36 % — kuģu īpašnieki un nodarbinātības statuss dažādās dalībvalstīs bija ļoti atšķirīgs: Beļģijas flotē darba ņēmēja statuss bija 100 % nodarbināto, bet Zviedrijas flotē — tikai 28 %;

R.  tā kā, neraugoties uz to, lielākā daļa dalībvalstu un ES ekonomiskie partneri zvejniecības nozarē bieži norāda uz zvejas darbību nodrošināto ienākumu nestabilitāti dažās nozarēs, kas ir faktors tam, ka jaunieši neinteresējas par zvejniecību (pēdējos gados šī tendence ir pieaugusi), un kas rada papildu grūtības saglabāt darbības, kuras ietekmē darbvietu zaudēšana piekrastes kopienās;

S.  tā kā, neraugoties uz to, lielākā daļa dalībvalstu un ES ekonomiskie partneri zvejniecības nozarē bieži norāda, ka jauniešus neinteresē zvejniecība; šis apstāklis pirmo reizi tika atzīts vismaz pirms divdesmit gadiem un rada papildu grūtības nozarē kopumā, kā arī saasina sociālās problēmas kontinenta un aizjūras reģionu piekrastes kopienās;

T.  tā kā ir jāatzīst un jāņem vērā tālāko reģionu īpašās iezīmes un pastāvīgie strukturālie ierobežojumi; uzsver, ka zivsaimniecības nozarei ir svarīga loma šo reģionu sociālekonomiskajā stāvoklī, nodarbinātībā un ekonomiskās un sociālās kohēzijas veicināšanā un ka ilgtspējīgas zilās ekonomikas jomā pastāv iespējas nodarbinātības izaugsmei; uzsver, ka tālāko reģionu ģeogrāfiskā atrašanās vieta nozīmē, ka tie atrodas privileģētā situācijā attiecībā uz piekrastes un okeāna teritoriju uzraudzību un kontroli, un tas būtu jāizmanto ES centienos apkarot nelegālu, nereģistrētu un neregulētu (NNN) zveju;

U.  tā kā ES NNN zvejas regulā(7) ir ņemtas vērā tikai nelikumīgi nozvejotas zivis un tā nenodrošina, ka ir aizliegta arī tāda zveja, kas saistīta ar nopietniem darba tiesību pārkāpumiem un pamata cilvēktiesību pārkāpumiem uz zvejas kuģiem;

V.  tā kā saskaņā ar FAO datiem zvejnieku izdzīvošana ir atkarīga no viņu kuģiem un riski atšķiras atkarībā no katra zvejas veida, zvejas vietām un laikapstākļiem, kuģa lieluma, aprīkojuma un katra zvejnieka uzdevumiem; tā kā uz lielākiem kuģiem zvejas rīki un cits smagais aprīkojums apkalpei rada vērā ņemamu dzīvības apdraudējumu vai traumu risku, savukārt uz maziem kuģiem var pastāvēt ievērojams risks apgāzties, velkot lielu lomu, tikt pārpludinātiem vētru laikā vai avarēt, saduroties ar lielāku kuģi; tā kā tāpēc ar katru atšķirīgo zvejas darbību un kuģa lielumu ir saistīti dažādi drošības apdraudējumi;

W.  tā kā attiecībā uz negadījumiem un incidentiem jūrā visbiežāk no visiem jūras kuģiem tiek zaudēti zvejas kuģi, lai gan zveja nav darbība, kas izraisa visvairāk negadījumu; tā kā 2018. gadā par 40 % pieauga tādu incidentu skaits, kuros iesaistīti zvejas kuģi;

X.  tā kā zvejniecības nozarē katru gadu iet bojā 32 000 cilvēki, nemaz nepieminot tūkstošus cilvēku, kas cieš vairāk vai mazāk smagos negadījumos; tā kā turklāt, kā norādījušas arī profesionālās organizācijas, pēdējos gados ir satraucoši palielinājusies šajā grūtajā arodā strādājošo saslimstība ar arodslimībām;

Y.  tā kā zveja galu galā ir fiziski smaga nodarbe, kas rada nopietnu veselības un drošības apdraudējumu tajā iesaistītajiem cilvēkiem; tā kā SDO 2007. gadā pieņemtā konvencijā atzina šo problēmu un aicināja konvenciju ratificējušās valstis garantēt drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus šajā nozarē;

Z.  tā kā, neraugoties uz incidentu skaita pieaugumu, negadījumos un incidentos uz zvejas kuģiem bojāgājušo skaitam ir tendence samazināties un tā kā pārliecinoši lielākās daļas incidentu pamatā ir cilvēka faktors (62,4 %), savukārt otrs biežākais incidentu cēlonis ir sistēmas vai aprīkojuma atteice (23,2 %); tā kā trīs ar cilvēka darbību saistītie faktori, par kuriem visbiežāk ziņots, ka tie bijuši pamatā negadījumiem uz zvejas kuģiem, ir kuģa personāla nepietiekama informētība par drošību, zināšanu trūkums un neatbilstīgas darba metodes; tā kā visus šos faktorus nevar skatīt šķirti no zvejas ienākumu jautājuma;

AA.  tā kā 2019. gadā 64,9 % no ES 28 dalībvalstu zvejas flotes kuģiem bija vismaz 25 gadus veci(8) un visas flotes vidējais vecums bija 29,9 gadi(9), kas nozīmē, ka ļoti liela daļa flotes ir veca un uz to nevar paļauties, lai nodrošinātu labākos darbības un drošības apstākļus, tāpēc pieaug risks un darbības kļūst smagākas;

AB.  tā kā drošības jautājumi — zveja tiek vispārēji uzskatīta par riskantu arodu —, darba uz zvejas kuģiem smagais raksturs, neparedzamie ienākumi un garantēta stabila un regulāra atalgojuma trūkums ir nozīmīgi faktori, kas ietekmē to, ka jauniešus neinteresē zveja, un tādējādi apdraud paaudžu nomaiņu zivsaimniecības nozarē un visas zvejas nozares nākotni;

AC.  tā kā jau pirms divdesmit gadiem tika konstatēts, ka zvejnieku apliecību un pamatapmācības standartizācijas trūkums, tāpat kā dalībvalstu nepietiekama sadarbība zvejnieku apliecību un pamatapmācības savstarpējas atzīšanas jomā ir ierobežojošs faktors, tomēr tas joprojām nav novērsts;

AD.  tā kā ES flotes ekonomikas snieguma rezultāti kopumā liecina par to, ka, skatot visu floti kopumā, kopš 2013. gada ir uzlabojušies zvejnieku ienākumi un ik gadu palielinājusies peļņa un vidējā izpeļņa; tā kā sīka analīze atsevišķu dalībvalstu, jūras baseinu un zvejas flotu līmenī liecina, ka šīs tendences nav pilnībā vispārināmas, ir atkarīgas no flotes veida un pieejamajām kvotām un jo īpaši neatbilst ES mazapjoma piekrastes flotei raksturīgajām tendencēm;

AE.  tā kā saskaņā ar ZZTEK 2019. gada ekonomikas pārskatu zvejas kuģu skaits, zvejas kapacitāte un nozares radītā tiešā nodarbinātība gadu pēc gada pastāvīgi samazinās, lai gan zivju krājumu stāvoklis ES kopumā uzlabojas;

AF.  tā kā vērā ņemamai zvejnieku daļai dažās dalībvalstīs ir zemi un neregulāri ienākumi, tāpēc viņi atrodas nestabilā situācijā un viņiem nav nodrošināta pietiekama sociālā aizsardzība; tā kā tas ir vēl viens faktors, kas mazina zvejas pievilcību jauniešu vidū;

AG.  tā kā 2000. gadā publicētajā Bénodet ziņojumā izvirzīto jautājumu “Zivis nāk no jūras, bet no kurienes nāks turpmākie zvejnieki?” divas desmitgades vēlāk var sīkāk pārformulēt šādi: “Zivis nāk no jūras, un zvejnieki ir zivju un jūras sargi, taču kā mēs spēsim papildināt to krājumus un no kurienes nāks turpmākie zvejnieki?”;

AH.  tā kā būtu arī jāuzsver dzīves līmeņa uzlabošanas iespējas, ko nodrošina un arī turpmāk var nodrošināt jūras zvejniecība;

AI.  tā kā jaunieši, kas vēlas sākt uzņēmējdarbību kā zvejnieki, saskaras ar būtiskiem šķēršļiem, jo īpaši saistībā ar zvejas iespēju iedalīšanas sistēmu un tās ietekmi uz zvejas kuģu cenām;

AJ.  tā kā Komisijai līdz 2022. gada 31. decembrim ir jāiesniedz Parlamentam un Padomei ziņojums par KZP īstenošanu,

Labāka informācija par zivsaimniecības nozarē aktīvajiem iedzīvotājiem un viņu profilēšana

1.  uzsver, ka ir jāuzlabo veids, kā tiek vākta un regulāri un sistemātiski darīta pieejama informācija par aktīvajiem iedzīvotājiem zvejniecības un akvakultūras ražošanas nozarē un visā vērtības ķēdē ES līmenī un sadalījumā pa dalībvalstīm;

2.  norāda, ka plašā lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības sektora statistikas datu apkopošana var apslēpt vai maskēt situācijas un variācijas un tas negatīvi ietekmētu ikvienu no šīm nozarēm; uzsver — lai gan tās visas ir primārās ražošanas nozares, tajās īstenotās darbības nav savstarpēji saistītas un zvejniecības gadījumā tās pat nenotiek tajā pašā vidē vai ģeogrāfiskajā apgabalā;

3.  atkārtoti norāda, ka, tāpat kā attiecībā uz krājumu un dzīvotņu pārvaldību, nozares sociālās attīstības — jo īpaši nodarbinātības attīstības — pārvaldībai un uzraudzībai ļoti svarīgas ir labākās zinātniskās atziņas, kas pamatotas ar uzticamiem, aktualizētiem datiem ar saskaņoti paplašinātām laikrindām visās dalībvalstīs, jo bez tām nebūs iespējams veikt turpmākus pasākumus un pilnībā īstenot vienu no trim KZP satvarā atbalstītajiem ilgtspējas pīlāriem, proti, sociālo pīlāru;

4.  norāda, ka informācija, ko sniegušas dažādas struktūras, šķiet liecinām par ES zvejas kuģu apkalpju novecošanu, taču, tāpat kā saistībā ar zvejniecības pārvaldību un veikto pasākumu pielāgošanu, darbību pārvaldība, uzraudzība un īstenošana būtu jādiferencē atkarībā no ģeogrāfiskā apgabala, zvejas flotes un izmantotajiem zvejas rīkiem;

5.  mudina Komisiju, jo īpaši Eurostat, un dalībvalstis ņemt vērā nodarbinātības tendences, ne vien saistībā ar kopējo darbvietu skaitu, bet arī attiecībā uz zvejniecības un akvakultūras nozarē un, ja iespējams, arī zvejniecības un akvakultūras vērtības ķēdē strādājošo iedzīvotāju apmācības līmeni un dzimuma un vecuma struktūru, šajā sakarībā sagatavojot tikpat detalizētus datus kā tos, kas pieejami saimnieciskās darbības un nozares snieguma īpašai uzraudzībai;

6.  atzinīgi vērtē pirmo ZZTEK ziņojumu par ES zivsaimniecības nozares sociālajiem datiem, kurā sniegts visaptverošs pārskats par ES datu vākšanas sistēmā savāktajiem sociālajiem datiem; uzsver, ka ir jāņem vērā šā pirmā ziņojuma secinājumi, un tādēļ prasa turpmākajos ZZTEK ziņojumos par sociālajiem datiem precizēt pašreizējos sociālos rādītājus un šajā nolūkā pienācīgi definēt personas, kas uzskatāmas par daļu no zivsaimniecības darbaspēka, iekļaut jaunus analīzes elementus, integrējot rādītājus, kas saistīti ar KZP vispārējiem sociālajiem mērķiem, jo īpaši attiecībā uz darba ņēmēju aizsardzību, izglītību un apmācību, ienākumiem un drošību, un izmantot atbilstošu ģeogrāfisko mērogu — zemāku par valsts līmeni, ņemot vērā, ka ir vajadzība pēc informācijas par faktisko situāciju reģionālā un pat vietējā līmenī;

7.  atzinīgi vērtē to, ka ES statistikas dienests Eurostat sadarbībā ar Portugāles, Spānijas un Francijas un to attiecīgo tālāko reģionu statistikas dienestiem ir izveidojis tīmekļa vietni, kurā sniegti dati par tālākajiem reģioniem(10); tomēr pauž nožēlu par to, ka tajā joprojām nav sniegti dati par zivsaimniecības nozari, ņemot vērā tās nozīmi šo reģionu ekonomikā; mudina Komisiju un jo īpaši Eurostat apkopot uzticamus un aktualizētus datus par zilo ekonomiku un izmaiņām zivsaimniecības nozares darba tirgū, zvejnieku vidējo ienākumu izmaiņām, viņu apmācības līmeņiem, dalību sadalījumā pa dzimuma un vecuma grupām, kā arī datus par šo darbību apmēru un rezultātiem tālākajos reģionos;

Labāki darba un dzīves apstākļi uz kuģa drošības uzlabošanas nolūkā

8.  norāda — lai gan drošības apstākļi uz kuģiem ir uzlabojušies, jo īpaši uz lielākiem kuģiem, EMSA reģistrēto incidentu un negadījumu skaits 2018. gadā bija palielinājies par 40 % salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, neraugoties uz to, ka nāves gadījumu skaits pēdējos gados ir pastāvīgi samazinājies;

9.  norāda, ka EMSA ir atbildīga par iejaukšanos un datu vākšanu tikai attiecībā uz tādiem incidentiem un nelaimes gadījumiem jūrā, kuros iesaistīti par 15 metriem garāki zvejas kuģi, vai arī situācijās, kad negadījumos ir iesaistīti par 15 metriem īsāki kuģi, uz kuriem attiecas Direktīva 2009/18/EK(11), un ka līdz ar to noteikti ir daudz vairāk negadījumu un incidentu, kuros iesaistīti zvejas kuģi, nekā uzskaitīts EMSA gada ziņojumos;

10.  norāda, ka NNN zveja ES jūras zonās rada negodīgu konkurenci Eiropas zvejniekiem;

11.  aicina Komisiju palīdzēt valstu iestādēm sistēmu iegādē, lai tās varētu konstatēt NNN zvejas darbības un ziņot par tām;

12.  norāda, ka profesionālas jūrniecības darbības kopumā tiek uzskatītas par ļoti riskantām un bīstamām, jo īpaši zveja, un ka stāvokli pasliktina tas, ka 85 % no ES kuģiem ir mazapjoma piekrastes kuģi (kuģa kopējais garums mazāks par 12 metriem) un tāpēc ir pakļauti lielākam riskam, ko rada nelabvēlīgi laikapstākļi un darbība tuvu krastam;

13.  uzsver, ka uz mazapjoma piekrastes kuģiem ir grūtāk nodrošināt aizsardzības telpas un uzlabot darba apstākļus, turklāt pastāv risks arī saistībā ar to, ka ievērojama daļa šīs flotes ir veca; uzsver, ka šie kuģi ir īpaši neaizsargāti pret nozīmīgām meteoroloģiskām parādībām, kas saistītas ar klimata pārmaiņām; uzsver, ka ir vajadzīga ilgstoša un koordinēta rīcība visos līmeņos un politikas jomās ar mērķi mazināt klimata pārmaiņu sekas un palielināt spēju tām pielāgoties, stiprināt noturību un vienlaikus nodrošināt apstākļus, kas garantē zvejnieku drošību;

14.  atgādina, ka piekrastes reģioni un jo īpaši tālākie reģioni vēsturiski ir atkarīgi no zvejniecības, ka tos jau tagad ietekmē klimata pārmaiņu sekas un ka tiem būtu jāsaņem finansiāls atbalsts, lai šīs sekas mazinātu, pielāgotos tām un cīnītos pret tām, nostiprinātu nodarbinātību zivsaimniecības nozarē un attīstītu ilgtspējīgu zilo ekonomiku, radot jaunas darbvietas;

15.  uzsver — neraugoties uz starptautiskajiem un ES centieniem uzlabot drošības apstākļus uz kuģiem, jo īpaši uz zvejas kuģiem, starptautiskās konvencijas, kurās paredzēti noteikumi un sistēmas kuģu un uz tiem esošo personu aizsardzībai, galvenokārt attiecas uz lielākiem kuģiem, lai gan daudzās dalībvalstīs ir pieņemti valsts noteikumi par pasākumiem saistībā ar mazāku kuģu aizsardzību un dzīves apstākļiem uz tiem;

16.  pauž bažas par starptautiskajās konvencijās paredzētajām atkāpēm mazapjoma kuģiem attiecībā uz nesaistošiem darba un drošības standartiem, kuru rezultātā zvejniekiem, kas strādā noteiktos flotes segmentos un atsevišķās dalībvalstīs var būt mazāk labvēlīgi vispārējie dzīves un darba apstākļi; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis ātri un saskaņoti rīkoties, lai piemērotu vienlīdzīgus standarta nosacījumus un palīdzētu visiem zvejas kuģiem tos ievērot, jo šie kuģi ir mazu piekrastes kopienu ekonomikas un identitātes pamatpīlāri;

17.  atkārtoti uzsver, ka darba un dzīves apstākļus uz kuģa nevar skatīt atsevišķi no drošības apstākļiem; uzskata, ka labi darba un dzīves apstākļi uz kuģiem un to atbilstoša modernizēšana, tāpat kā zvejnieku atpūtas laiks, uzlabo drošības apstākļus, kādos tiek veiktas zvejas darbības, un tas tieši ietekmē viņu drošību, jo liela daļa negadījumu un incidentu uz zvejas kuģiem joprojām ir saistīta ar zināšanu vai apmācības trūkuma vai noguruma izraisītām cilvēciskām kļūdām;

18.  uzskata, ka piekļūstamas un pielāgotas darba vides nodrošināšana, tostarp zvejniecības un akvakultūras nozarē, lai darba tirgū integrētu gan aktīvos, gan bijušos zvejniekus un citus zivsaimniecības nozares darba ņēmējus ar invaliditāti, palielinātu sociālo iekļautību un palīdzētu izstrādāt vairāk iniciatīvu ienākumu radīšanai šajā nozarē un zvejnieku kopienās;

19.  norāda, ka ES un dalībvalstu darba tiesiskā regulējuma piemērošanas joma bieži neaptver darba ņēmējus jūras nozarēs, to skaitā zvejniekus, jo daudzi noteikumi nav attiecināmi uz šo darba ņēmēju faktiski īstenotajām darbībām; norāda — tā kā nav iespējams piemērot vispārējās darba shēmas, jo zvejnieku ienākumi ir atkarīgi no nozvejas saskaņā ar viņiem piešķirtajām pieejamajām kvotām, ir jānodrošina, ka attiecībā uz jūrniekiem un jo īpaši zvejniekiem, kas bieži paši ir arī kuģu īpašnieki, tiek paredzēti vairāki nodarbinātības regulējuma pamatprincipi, kuri ir pielāgoti un kuros pienācīgi ņemti vērā iepriekš minētie apstākļi un piekrastes un mazapjoma nozares īpatnības;

20.  atgādina, ka zvejniekiem ir tiesības apvienoties arodbiedrībās un risināt kolektīvas sarunas, lai uzlabotu savus darba apstākļus;

21.  norāda, ka atkarībā no izmantotajiem zvejas rīkiem, kuģa lieluma, darbības apgabala un laikapstākļiem zvejai raksturīgi dažādi riska faktori attiecībā uz darba un dzīves apstākļiem, kas jānodrošina uz kuģa;

22.  atgādina par starptautiskā līmenī veiktajiem pasākumiem, jo īpaši Torremolinosas protokola (1993. gads) un Keiptaunas nolīguma (2012. gads) satvarā, ar mērķi grozīt un uzlabot Torremolinosas konvenciju (1977. gads), kura tika izstrādāta, lai risinātu jautājumus saistībā ar zvejas kuģu drošību, un norāda, ka šī konvencija joprojām nav spēkā, kaut 2012. gadā tika samazinātas prasības, un mudina visas dalībvalstis, kam vēl jāratificē Torremolinosas konvencija, to izdarīt; atgādina, ka minētais protokols ES tiesību aktos ir transponēts ar Padomes Direktīvu 97/70/EK, ar ko nosaka saskaņotu drošības režīmu zvejas kuģiem, kuru garums ir 24 metri vai lielāks(12);

23.  atzinīgi vērtē SJO 2005. gadā pieņemtās brīvprātīgās vadlīnijas par mazo zvejas kuģu uzbūvi, konstrukciju un aprīkojumu, tomēr norāda — tā kā šīs vadlīnijas ir brīvprātīgas, tās var kalpot tikai kā norādījumi un mazapjoma piekrastes zvejas kuģiem netiek piemēroti nekādi juridiski pienākumi vai standartizētas pamatnormas; uzsver, ka dažas dalībvalstis ir pieņēmušas noteikumus par mazo zvejas kuģu konstrukciju, drošību un dzīves apstākļiem uz tiem, un iesaka šos noteikumus saskaņot ES līmenī;

24.  atgādina, ka KZP galīgais mērķis ir panākt, lai zvejas darbības būtu ilgtspējīgas sociālā, vides un ekonomiskā ziņā; uzsver, ka zvejnieku dzīves līmeņa uzlabošana ar labākiem darba un drošības apstākļiem ir viens no elementiem, kas ļautu veicināt nodarbinātību un attīstību piekrastes kopienās, piesaistīt jauniešus un panākt paaudžu nomaiņu, kura ir svarīga, lai saglabātu šo darbību, kas turklāt nodrošina veselīgu pārtiku;

25.  uzsver, ka sekmīga reakcija uz pašreizējām norisēm, piemēram, atkrastes enerģijas ražošanas izvēršana, aizsargājamu jūras teritoriju efektīva īstenošana un izkraušanas pienākuma pilnīga izpilde, var ietekmēt jaunu paaudžu interesi par nozari; mudina dalībvalstis piešķir ES finansējumu tam, lai atbalstītu darbvietas, veicinātu ilgtspējīgu zveju un sekmētu dzimumu līdztiesību šajā nozarē;

26.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka uz zvejas kuģiem neatkarīgi no to lieluma ir ieviesti labākie drošības, darba un dzīves standarti;

27.  atgādina dalībvalstīm, ka Direktīvas (ES) 2017/159, ar ko SDO Konvenciju Nr. 188 iekļauj Savienības tiesiskajā regulējumā, transponēšanas termiņš bija 2019. gada 15. novembris; atgādina, ka, ņemot vērā lielo skaitu pašnodarbināto zvejnieku Eiropas Savienībā un to, ka direktīva uz lielāko daļu no tiem neattiecas, dalībvalstīm ir jāratificē SDO Konvencija Nr. 188, lai nodrošinātu godīgu konkurenci starp visiem zvejniekiem;

28.  aicina dalībvalstis steidzami ratificēt SDO Konvenciju Nr. 188, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus zvejas uzņēmumiem visā pasaulē, jo īpaši, ņemot vērā zvejniecības nozares izteikto starptautisko dimensiju; mudina dalībvalstis nodrošināt resursus, kas vajadzīgi, lai konvenciju transponētu valsts tiesību aktos un efektīvi piemērotu, un attiecīgā gadījumā deleģēt pārbaudes un dokumentu izsniegšanas funkcijas klasifikācijas uzņēmumiem, ņemot vērā pašreizējās problēmas šo funkciju koordinēšanā dažās valstīs;

29.  lai izveidotu saskaņotu pārbaužu režīmu, mudina Komisiju pēc iespējas drīzāk iesniegt priekšlikumu papildu direktīvai par kontroles un izpildes noteikumiem, kā jau darīts attiecībā uz jūras transporta nozari;

30.  uzsver, ka, izstrādājot labklājības mehānismus, ir jāņem vērā zvejnieku darba smagums, piemēram, nodrošinot tiesības pensionēties agrāk, nekā to dara vidējais darba ņēmējs, un tāpēc nenonākt neizdevīgā stāvoklī;

31.  atzinīgi vērtē to, ka jaunais Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fonds (EJZAF) sniegs būtisku ieguldījumu darba, dzīves un drošības apstākļu uzlabošanā uz ES kuģiem un minētos apstākļus uzlabos, nepalielinot zvejas kapacitāti, īpašu uzmanību pievēršot piekrastes un mazapjoma piekrastes zvejas kuģiem; uzsver, ka EJZAF veicina zvejniecības un zilās ekonomikas ilgtspēju, palīdzot sasniegt ANO ilgtspējīgas attīstības 14. mērķi;

32.  prasa kopējā zivsaimniecības politikā līdztekus mērķiem vides jomā iekļaut vispārējus sociālos mērķus, atzīstot, ka uz zvejas kuģiem strādājošo darba ņēmēju labklājība ir svarīga nozares nākotnei;

33.  uzsver, ka starp KZP un prasībām, kas noteiktas sociālās jomas tiesību aktos (piemēram, SDO Konvencijā Nr. 188, kas ES tiesību aktos transponēta ar Direktīvu (ES) 2017/159), pastāv acīmredzama pretruna; uzsver, ka saskaņā ar šiem tiesību aktiem uz kuģa ir jānodrošina vairāk telpas un tas ir obligāti attiecībā uz kuģiem, kuru garums ir 24 metri vai vairāk, savukārt zvejniecības nozarei tiek liegts palielināt telpu uz kuģa; uzsver pretrunu starp to, ka dalībvalstīm ir jāievēro SDO Konvencijā Nr. 188 noteiktie standarti, un KZP noteikumiem, kuru dēļ šo pienākumu nevar izpildīt; mudina Komisiju saistībā ar EJZAF noteikt citas formulas zvejas kapacitātes mērīšanai un vēlreiz apstiprina, ka būtu jāatļauj palielināt kuģu bruto tilpību, ja šis papildu tilpums ir vajadzīgs, lai uzlabotu kuģa apkalpes drošību un komfortu (to dēvē arī par sociālo vai drošības tilpību), un ka šādām darbībām vajadzētu būt tiesīgām saņemt finansējumu; uzsver, ka telpai, kas uz kuģa atvēlēta virtuvei, kajītēm, tualetēm vai atpūtas zonām, nav nekāda sakara ar kuģa spēju atrast, zvejot vai uzglabāt zivis un līdz ar to arī ar zvejas kapacitāti;

34.  atgādina, ka Eiropas flotes kuģu vidējais vecums ir 23 gadi un ka mazu kuģu vecums var pat pārsniegt 40 gadus; uzsver, ka jaunajam EJZAF būtu jāietver stratēģija flotes modernizēšanai, nepalielinot zvejas kapacitāti;

35.  turklāt uzstāj, ka ir jānodrošina regulāra uzraudzība un ES līmenī saskaņota sistemātiska statistikas informācija par incidentiem un negadījumiem, kuros iesaistīti kuģi, uz ko neattiecas Direktīva 2009/18/EK, jo tikai tad, ja šo skaitļu izmaiņas tiks kontrolētas un izvērtētas sadalījumā pa ģeogrāfiskajiem apgabaliem, flotēm un izmantotajiem zvejas rīkiem, būs iespējams rast risinājumus, kas ļautu veikt uzlabojumus un kas samazinātu un novērstu šādu negadījumu skaitu, jo īpaši attiecībā uz vietējās un piekrastes zvejas kuģiem;

36.  šajā sakarībā ierosina Komisijai pētīt iespēju paplašināt EMSA pamatuzdevumu, piešķirot tai papildu spēju veikt šādu uzraudzību un regulāri sniegt par to informāciju;

37.  turklāt uzskata, ka ir jāpanāk vēl citi nosacījumi, lai saglabātu zvejas darbību un nodrošinātu paaudžu nomaiņu nozarē, tostarp investējot ostu infrastruktūras modernizēšanā;

Labāka apmācība un apmācības atzīšanas ES līmenī nodrošināšana

38.  uzsver, ka Bénodet ziņojums, kurā tika apzinātas problēmas saistībā ar jauniešu intereses trūkumu par zvejniecību un uzsvērta dalībvalstīs izmantoto zvejnieku apmācības un sertifikācijas sistēmu dažādība un sarežģītība, šķiet piemirsts un ka divdesmit gadus vēlāk nekas nav būtiski mainījies; uzsver, ka ES līmenī ir jāsaskaņo un oficiāli jāapstiprina jūrniecības un zvejniecības apmācības prasības un procedūras, kā arī uzkāpšanai uz kuģa piemērotās procedūras un prasības;

39.  norāda, ka pieaug darbaspēka pārvietošanās starp dalībvalstīm un pat no trešām valstīm uz ES un ka jebkādu zvejniecības darbaspēka paaudžu nomaiņu, kas varētu notikt šīs pārvietošanās rezultātā, joprojām kavē zvejnieku apmācības un sertifikācijas sistēmu standartizācijas trūkums; uzsver, ka šīs sistēmas ir oficiāli jāapstiprina ES līmenī un jāsaskaņo ar Starptautiskās konvencijas par jūrnieku sagatavošanas, sertificēšanas un sardzes pildīšanas standartiem (STCW) un Starptautiskās konvencijas par zvejas kuģu apkalpes sagatavošanas, sertificēšanas un sardzes pildīšanas standartiem (STCW-F) prasībām;

40.  uzsver, ka šī situācija nepārprotami kavē personu brīvu pārvietošanos, kas ir viens no ES pamatprincipiem, kā to atspoguļo daudzi Līgumu noteikumi;

41.  norāda, ka pat tad, ja trešās valsts zvejniekam ir zvejas apgabalā atzīta profesionāla apliecība, dalībvalstij ir sarežģīti nodrošināt, ka minētā persona var veikt tādu pašu darbu citā dalībvalstī;

42.  uzsver, ka citās jūrniecības jomās — gan atpūtas, gan profesionālajās — ir veikti būtiski pasākumi virzībā uz apmācības starptautisku atzīšanu neatkarīgi no valsts, kurā tā iegūta, un ka viss, kas vajadzīgs, ir pastiprināt sadarbību, lai tiktu atzīta tāda pamatapmācība, ko nodrošina skolas vai izglītības iestādes, kuras ir daļa no starptautiski atzītām valsts izglītības sistēmām katrā dalībvalstī vai trešā valstī;

43.  norāda, ka SJO saskaņā ar 1995. gada STCW-F konvenciju ir noteikusi vairākus pamatstandartus attiecībā uz apmācības un drošības nosacījumiem, tostarp minimālās drošības apmācības prasības visu veidu un lielumu zvejas kuģiem; norāda, ka šī konvencija, lai gan ir spēkā kopš 2012. gada septembra, tiek piemērota tikai tajās valstīs, kuras to ir ratificējušas; mudina visas dalībvalstis, kuras šo konvenciju vēl nav ratificējušas, to izdarīt;

44.  atgādina, ka kvalifikācijas un kuģošanas drošības sertifikātu savstarpēja atzīšana Eiropas Savienībā palielinās darbinieku mobilitāti un padarīs jūrniecības profesijas pievilcīgākas jaunām paaudzēm; uzskata, ka sertifikātu atzīšanai nebūtu jārada pārmērīgs finansiālais un birokrātiskais slogs;

45.  norāda, ka Eiropas Savienība ar Direktīvu 97/70/EK transponēja savā acquis 1993. gada Torremolinosas protokolu un ar Direktīvu (ES) 2017/159 — 2007. gada Konvenciju par darbu zvejniecībā, tomēr attiecībā uz drošības apmācību tā līdz šim nav rīkojusies tik ātri un enerģiski; atgādina, ka Lēmums (ES) 2015/799(13), ar ko dalībvalstis tiek pilnvarotas kļūt par pusēm STCW-F konvencijā vai tai pievienoties, ir izrādījies neefektīvs, ņemot vērā to, ka dalībvalstu ratifikācijas un pievienošanās rādītāji joprojām ir zemi; atgādina, ka Direktīva (ES) 2017/159 uzliek dalībvalstīm pienākumu pieņemt tiesību aktus par zvejnieku apmācību un sertifikāciju; tāpēc uzsver, ka Savienības tiesību aktiem par zvejnieku apmācību drošības jomā būtu jāaptver plašāka joma, nekā tā, kas paredzēta STCW-F konvencijā, ieviešot standartus arī attiecībā uz visiem zvejas kuģiem, kuru garums ir mazāks par 24 metriem un kuri veido lielāko daļu Savienības zvejas flotes; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu direktīvai, ar ko STCW-F konvencija tiktu transponēta Savienības acquis, lai pabeigtu to starptautiski apstiprināto minimālo standartu īstenošanu ES tiesībās, kuru uzdevums ir nodrošināt drošību jūrā zvejojot;

46.  norāda — lai arī praktisko zināšanu un praktiskās darba pieredzes iegūšana ir stiprs pamats, kas joprojām ir derīgs zvejnieku apmācībai vairākās dalībvalstīs, vienīgais veids, kā nodrošināt nepieciešamo zināšanu pienācīgu atzīšanu, ir oficiāla sertifikācija, kurā tiek novērtēta arī praktiskā pieredze; norāda, ka oficiāla sertifikācija ne tikai uzlabo zvejnieku personisko stāvokli, bet arī nodrošina šā aroda sociālu atzīšanu;

47.  uzsver, ka ir svarīgi zvejniecības nozares darba ņēmējiem, jo īpaši jauniešiem un šajā darbā ieinteresētajām personām, nodrošināt taisnīgu un iekļaujošu piekļuvi konsultācijām, kvalitatīvām prakses vietām un profesionālajai izglītībai un apmācībai, tādējādi dodot viņiem iespēju pielāgoties tādām jaunām tirgus tendencēm kā bioloģiskā pārtika, īsas piegādes ķēdes, specializētais tūrisms, kā arī vietējo produktu pārdošana un popularizēšana ar jaunajām tehnoloģijām; apstiprina, ka liela nozīme ir pienācīgai un specializētai izglītībai un apmācībai, lai mudinātu jauniešus turpināt piekrastes zvejas darbības un tradīcijas;

48.  atbalsta jauno Eiropas zvejnieku apvienības izveidi ar mērķi veicināt paaudžu nomaiņu zvejniecības nozarē un pārstāvēt un pulcināt jaunos zvejniekus un to organizācijas visā Eiropas Savienībā; aicina Komisiju atbalstīt budžeta resursu izmantošanu šim nolūkam paredzētu projektu īstenošanai;

49.  norāda — lai gan Eiropas finansējums ir ticis ieguldīts mācību iestādēs un skolās, kas nodrošina padziļinātu profesionālo apmācību un sertifikāciju zilās ekonomikas nozarē, zvejai, kas ir tās senākā darbības joma, joprojām ir grūtības tikt akceptētai šādās iestādēs, izņemot reģionālās vai valsts izglītības vai apmācības programmās, un iegūtā izglītība netiek atzīta Eiropas līmenī; uzsver, ka ir jāvirzās uz ES zvejnieku apmācības standartizāciju un oficiālu apstiprināšanu un sadarbību starp dalībvalstīm; šajā nolūkā iesaka pilnībā izmantot EJZAF un Eiropas Sociālā fonda Plus (ESF+) resursus;

50.  atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Sociālo fondu (ESF) plaši lieto, lai atdzīvinātu piekrastes un lauku apvidus; atgādina, ka ir jāatbalsta zvejnieku karjeras turpināšana uz sauszemes, ja veselības apstākļu, darba tirgus izmaiņu un citu faktoru dēļ viņi vairs nevar strādāt jūrā; uzskata, ka ar ES fondiem, jo īpaši ESF, būtu jāatbalsta netraucēta zvejnieku pāreja no viena darba uz citu, arī izmantojot mūžizglītību;

51.  aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot kopēju pamatu dažādu zvejnieku kategoriju standarta apmācības un sertifikācijas sistēmai, kas ļautu Eiropas līmenī ātri atzīt konkrētā dalībvalstī iegūtu sertifikātu; uzskata, ka tam būtu jāietver tāda procedūra ārpus Savienības iegūtu sertifikātu atzīšanai, kas būtu saderīga ar Eiropas apmācības atzīšanas sistēmu, lai veicinātu zvejnieku pārvietošanos ES iekšienē;

52.  norāda, ka Direktīvā 2005/36/EK(14) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu nav noteikts standartizēts apmācības un sertifikācijas līmenis visiem zvejniekiem un tā kavē zvejnieku pārvietošanos starp dalībvalstīm; atgādina, ka Savienībā ir ieviesti īpaši dažādi noteikumi par jūrnieku kompetences sertifikātu atzīšanu, pamatojoties uz STCW konvenciju, taču Komisija līdz šim nav ierosinājusi īpašus noteikumus par zvejnieku kompetences sertifikātu atzīšanu, kā paredzēts STCW-F konvencijā; tāpēc aicina Komisiju ierosināt konkrētus pasākumus zvejnieku kompetences sertifikātu atzīšanai saskaņā ar STCW-F konvencijas noteikumiem — ne tikai attiecībā uz Eiropas zvejniekiem, bet arī attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgajiem, kuras ir ratificējušas STCW-F konvenciju vai pievienojušās tai;

53.  norāda, ka EJZAF mērķis ir veicināt KZP pilnīgu īstenošanu, taču, lai šo mērķi sasniegtu, zvejniekiem jābūt pienācīgi apmācītiem un sertificētiem, tāpēc daļa finansējuma jāpiešķir pašreizējo un nākamo zvejnieku apmācībai un sertificēšanai; uzsver, ka EJZF radītais administratīvais slogs nozīmē ierobežojumus līdzekļu izmantošanā apmācībai, jo īpaši mazapjoma zvejnieku gadījumā, un ka saistībā ar jauno EJZAF būs jāpārvar šīs grūtības, lai sniegtu efektīvu ieguldījumu kuģu apkalpes apmācībā;

54.  uzsver, ka ir jānodrošina, lai EJZAF un ESF+ izpildes datos būtu precīzi norādīts budžets, ko katra dalībvalsts izmantojusi, lai risinātu reģionālās vajadzības izglītības, apmācības, nodarbinātības un iekļaušanas jomā;

55.  norāda, ka ir jāizpilda aizvien vairāk prasību, lai strādātu uz kuģa, taču apmācības iespēju nepietiek un tas dažreiz izraisa kuģu dīkstāvi, jo apkalpei ir jāiziet obligāta apmācība krastā; aicina ES palīdzēt apmācības kursu racionalizēšanā un vienkāršot iespēju rīkot apmācības dienas uz kuģa, veicinot attālināto mācību kursus, kuros izmanto jaunās tehnoloģijas;

56.  uzsver, ka zināšanas un inovācija ir ļoti svarīgas, lai nodrošinātu viedu, noturīgu un ilgtspējīgu zvejniecības nozares izaugsmi;

57.  norāda — ņemot vērā jaunās darbvietas, ko var radīt zilā ekonomika, aprites ekonomika un zvejas un gastronomiskais tūrisms, būtu saprātīgi izstrādāt prognozējošu profesionālo apmācību attiecībā uz šo jauno profesiju un šo nozaru apmācības vajadzībām, kā tas ierosināts jūras flotes nozarē;

Nodrošināt dzimumu līdztiesību attiecībā uz piekļuvi šai nozarei un nodarbinātību tajā

58.  norāda — lai gan pieejamie statistikas dati liecina, ka sievietes veido tikai 12 % no zvejas nozares ražošanas darbībās iesaistītā darbaspēka, daudzi kuģi un jo īpaši mazapjoma piekrastes zvejas kuģi bieži darbojas kā mazi ģimenes uzņēmumi, kuros visu nepieciešamo loģistikas un administratīvo atbalstu neoficiāli nodrošina sievietes, kas oficiāli nav iesaistītas nekādā citā nodarbinātības veidā;

59.  uzsver, ka ir jānodrošina, lai zvejniekiem būtu pieejama apmācība un sertifikācija, jo īpaši sezonas un nepilnas slodzes nodarbinātībā;

60.  norāda, ka atsevišķās dalībvalstīs šāda neoficiāla palīgdarbība tajā iesaistītajām sievietēm nedod nekādas tiesības uz atalgojumu, sociālajiem pabalstiem, pensiju vai darbā gūtas slimības pabalstu un ka gadījumā, ja kuģu ekspluatācija tiek apturēta, uz laiku pārtraukta vai izbeigta, tiesības saņemt sociālos pabalstus ir tikai oficiāli atzītajam darbaspēkam, un tas palielina starp darba ņēmējiem pastāvošo nevienlīdzību; uzsver, ka dalībvalstīm ir pilnībā jāprofesionalizē šo sieviešu darbs, atzīstot viņu lomu un viņas integrējot valsts sociālās aizsardzības sistēmā;

61.  uzsver, ka darbībās, kuras īsteno, lai zvejai piesaistītu jauniešus, būtu jānodrošina dzimumu līdzsvars un jāņem vērā sieviešu loma visā zivsaimniecības nozarē, no zivju nozvejas līdz kuģu apsaimniekošanai, akvakultūrai, zvejas produktu tirdzniecībai un apstrādei, kā arī viņu loma zinātnē un administrācijā;

62.  aicina Komisiju sākt iniciatīvas ar mērķi atzīt sieviešu veikto darbu zivsaimniecības nozarē un nodrošināt vienlīdzīgu samaksu abiem dzimumiem; atgādina, ka dzimumu līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam paredz, ka attiecīgie ES fondi atbalsta pasākumus, ar kuriem veicina sieviešu līdzdalību darba tirgū un darba un privātās dzīves līdzsvaru, sekmē investīcijas aprūpes iestādēs, atbalsta sieviešu uzņēmējdarbību un apkaro dzimumu segregāciju;

63.  uzskata, ka nav iemesla neļaut sievietēm darboties šajā profesijā vai kavēt viņu piekļuvi tai, kā par to liecina aizvien lielākais skaits sieviešu, kuras ir apkalpes locekles un kapteines uz strādājošiem zvejas kuģiem; konstatē, ka laimīgā kārtā pastāv vairākas sevišķi aktīvas apvienības, kas pārstāv zivsaimniecības nozarē nodarbinātas sievietes, jo īpaši ES zivsaimniecības konsultatīvajās padomēs un nozaru apvienībās;

64.  atzinīgi vērtē zivsaimniecības nozarē aktīvo sieviešu apvienību izveidi dažās ES valstīs; aicina ES un dalībvalstis atbalstīt jaunu apvienību popularizēšanu un izveidi, lai nodrošinātu sievietēm lielāku pamanāmību un palīdzību;

65.  uzskata, ka ir ekonomiski un sociāli jāatzīst sieviešu loma zivsaimniecības nozarē, lai arī tā bieži ir neoficiāla, un viņām jāsaņem pienācīgs atalgojums; norāda, ka labāka informācija par viņu darbībām un pasākumi viņu stāvokļa uzlabošanai un pamanāmības palielināšanai ne vien veicinās viņu personisko izaugsmi un sociālo virzību, bet arī sekmēs izpratni par viņu lomu zivsaimniecības nozarē;

66.  uzskata, ka pašreizējie kapacitātes mērīšanas noteikumi apgrūtina sieviešu piekļuvi nozarei, jo, lai viņām nodrošinātu privātumu un labbūtību, ir vajadzīgas atsevišķas kajītes, tualetes un dušas telpas;

67.  mudina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus zilajā ekonomikā — jo īpaši zvejniecības, vēžveidīgo, akvakultūras un konservēšanas nozarē — iesaistīto sieviešu kvalifikācijas uzlabošanai un veicināt to, lai viņu ieguldījums jūras ražošanas piegādes ķēdē tiktu oficiāli atzīts; turklāt uzskata, ka ir jānodrošina, lai EJZAF finansējums 2021.–2027. gada satvarā un laikposmā pēc tā būtiski veicina vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm jūras zvejniecības nozarē, īpaši paredzot to pasākumiem ar mērķi uzlabot viņu dzīves, darba un drošības apstākļus uz zvejas kuģiem un nodrošinot, ka šajā saistībā tiek veiktas nepieciešamās izmaiņas;

Veicināt profesionālo zveju un paaudžu nomaiņu šajā nozarē

68.  atgādina, ka ES, kas ir lielākais vienotais zivsaimniecības produktu tirgus, nozvejo tikai 6 % no pasaules kopējās nozvejas un ir ļoti atkarīga no zvejas un akvakultūras importa no trešām valstīm; norāda, ka daļu no šā importa rada Eiropas uzņēmumi un kuģi;

69.  norāda, ka KZP standarti ir vieni no pašiem stingrākajiem un dod būtisku ieguldījumu vides, ekonomikas un sociālajā ilgtspējā un ka pēdējās desmitgadēs panāktais (lai arī vēl ir daudz uzlabojama) rāda, ko iespējams darīt šajā virzienā, no vienas puses, veicinot zivju krājumu un dzīvotņu ilgtspēju, un, no otras puses, palielinot zvejnieku un kuģu īpašnieku ienākumus;

70.  uzsver, ka augstu vides un sociālās ilgtspējas standartu veicināšana zivsaimniecības nozarē līdz ar citiem faktoriem ir svarīga, lai piesaistītu jaunu zvejnieku paaudzi un nodrošinātu šīs nozares ilgtermiņa ekonomisko stabilitāti;

71.  prasa ES izvērtēt to, cik vērtīgi jūras dzīvās dabas aizsardzībai būtu tādi pasākumi kā mākslīgo rifu veidošana tās ekskluzīvajās ekonomikas zonās;

72.  uzsver, ka pastāvīgā ES atbalsta samazināšana nozarei un jo īpaši zivsaimniecības nozares un tirgu kopīgās organizācijas finansējuma samazināšana secīgās daudzgadu finanšu shēmās ir viens no faktoriem, kas veicinājis situācijas pasliktināšanos nozarē; tāpēc atkārtoti norāda, ka ir ievērojami jāpalielina ES finansiālais atbalsts zivsaimniecības nozarei;

73.  aicina Komisiju un dalībvalstis darīt to, kas vajadzīgs, lai saglabātu un uzlabotu sistēmas un atbalsta līdzekļus, arī finansējumu, ar mērķi sekmēt piegādes koncentrēšanu, tostarp sniedzot patiesu atbalstu ražotāju organizāciju izveidei un darbībai, jo īpaši attiecībā uz mazapjoma piekrastes zveju un nerūpniecisko zveju;

74.  uzsver, ka darbības programmām ir jāsekmē, ka ražotāju organizācijas — nodrošinot tām nepieciešamo finansiālo atbalstu — pārdod savus produktus tieši, strādājot vērtību ķēdes ietvaros, jo tas ļautu uzlabot to produkcijas vērtību un palielināt zivsaimniecības produktu pievienoto vērtību;

75.  aicina Komisiju, strādājot ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm, izveidot un īstenot mazapjoma, nerūpnieciskās un piekrastes zvejas atbalsta mehānismus, kas dotu iespēju risināt šā nozares segmenta specifiskās problēmas;

76.  uzsver, ka ir svarīgi izveidot īpašas kvalitātes tradicionālo produktu vietējos tirgus, kurus balstītu gadatirgi, mazie uzņēmumi un ēdināšanas nozare, jo tas palielinātu vietējo produktu pievienoto vērtību un veicinātu vietējo attīstību;

77.  aicina Komisiju apsvērt labākus veidus, kā veicināt pārstrādātu zivsaimniecības produktu ar augstāku pievienoto vērtību (arī konservu) tirgvedību, par paraugu ņemot noteiktus lauksaimniecības produktus, un ES zivsaimniecības produktu ārējas veicināšanas programmas, arī starptautiskās izstādēs un gadatirgos;

78.  norāda uz zivsaimniecības nozares svarīgo lomu saistībā ar sociālekonomisko stāvokli, nodarbinātību un ekonomiskās un sociālās kohēzijas veicināšanu tālākajos reģionos, kuru ekonomiku negatīvi ietekmē pastāvīgi strukturāli ierobežojumi un kuriem ir maz iespēju dažādot ekonomiku; tāpēc uzskata, ka ir ļoti svarīgi saglabāt un palielināt ES atbalstu zivsaimniecības nozarei minētajos reģionos, lai jo īpaši kompensētu attālinātības radītās papildu izmaksas gadījumos, kad tiek pārdoti noteikti zivsaimniecības produkti no dažiem tālākajiem reģioniem; norāda, ka tālāko reģionu zivsaimniecības nozares vērtības ķēdēm piemīt specifiskas iezīmes, un uzsver, ka ir vajadzīgs īpašs atbalsts, lai tās stiprinātu un atvieglotu piekļuvi tirgiem, un ka šo mērķi varētu sasniegt, ne tikai atjaunojot attālu un salu reģionu īpašo attīstības problēmu pārvarēšanas programmu (POSEI) zivsaimniecības nozarē, bet arī izveidojot POSEI transporta shēmu, kuras mērķis būtu izveidot un izmantot konkrētus tirdzniecības maršrutus;

79.  uzsver, ka ir jānodrošina zvejas darbības nepārtrauktība, paaudžu nomaiņa un tas, lai sabiedrība augstāk novērtētu šo nozari un tās nozīmi veselīgas, no vidi saudzējošām dzīvotnēm nākušas pārtikas ilgtspējīgā piegādē Eiropas iedzīvotājiem;

80.  uzsver zvejnieku nozīmīgo devumu zinātniskās izpratnes attīstībā, ņemot vērā gan viņu tiešo iesaisti zvejas datu vākšanā, gan viņu sadarbību ar zinātnes nozari, sniedzot papildu informāciju zinātniskiem mērķiem par jūras vides stāvokli, sugām un dzīvotnēm un to saglabāšanu;

81.  norāda, ka zvejnieku apmācība var būtiski sekmēt to, ka zvejas darbības arī turpmāk ir iesaistītas dabas aizsardzībā un to veicina, atbalstot ilgtspējīgāku zvejas paņēmienu īstenošanu un izmantošanu atbilstīgi KZP ilgtspējīgas resursu izmantošanas mērķiem;

82.  norāda, ka ir svarīgi attīstīt jūras zinātniskās pētniecības un inovācijas potenciālu tālākajos reģionos, lai minētajos reģionos stimulētu zilās ekonomikas izaugsmi; turklāt piebilst, ka tālāko reģionu lielāka līdzdalība starptautiskos pētniecības tīklos, kuros iesaistītas šo reģionu universitātes, kas pazīst to īpašās iezīmes, var tiem palīdzēt uzlabot savas inovācijas sistēmas un radīt darbvietas; mudina Komisiju censties šos reģionus nodrošināt ar līdzekļiem to bioloģiskās daudzveidības efektīvai izpētei un izmantošanai;

83.  uzsver kopējās zivsaimniecības politikas mērķi veicināt selektīvu zveju un ES mērķi līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti; uzsver gūtos panākumus virzībā uz mazemisiju kuteru floti un inovatīvām zvejas metodēm, kas veicina gan 2050. gada mērķrādītāja, gan selektivitātes mērķa sasniegšanu; aicina Komisiju atbalstīt šādu attīstību un noteikt to par prioritāti, lai pavērtu nozarei perspektīvas, izmantojot inovāciju;

84.  norāda uz kuģubūvei un zinātnei kopīgās pieejas “trīskāršs nulles līmenis” — nulles līmeņa emisijas, nekādu atkritumu, nekādu negadījumu uz kuģa — kopīgu attīstību, kas veicina virzību uz Eiropas flotes (arī nerūpnieciskās zvejas flotes) kuģu konstrukciju, kurā vairāk tiek ievēroti aprites, efektivitātes un ilgtspējas kritēriji nekā lielākoties ekonomiski;

85.  konstatē, ka tad, ja zvejniekiem tiek nodrošināta atbilstoša apmācība un īpašas prasmes, viņi varētu vēl vairāk veicināt zinātniskās izpratnes attīstību, uz vietas vācot un reģistrējot vides datus, lai verificētu informāciju, kas iegūta attālinātā novērošanā ar satelītiem un citiem instrumentiem; uzsver, ka svarīga loma zvejnieku apmācīšanā, lai tiktu nodrošināta šī vajadzība, ir universitātēm un jūras zinātniskās pētniecības centriem, kas sadarbojas ar jūrskolām; uzsver, ka ES flote, ko veido vairāk nekā 81 000 visu lielumu zvejas kuģu, 2019. gadā nodrošināja nesalīdzināmu skaitu platformu, kas teju katru dienu pastāvīgi vāca zvejas un citus jūras datus; norāda, ka šo infrastruktūru var un vajag izmantot, šajā nolūkā izmantojot piemērotus stimulus, lai savāktu vēl vairāk datu par Eiropas un pasaules jūrām; mudina oficiālās zinātniskās padomdevējas struktūras zivsaimniecības jautājumos, piemēram, Starptautisko Jūras pētniecības padomi (ICES) vai ZZTEK, vairāk izmantot ES flotes savāktos datus;

86.  norāda, ka jauniešu līdzdalība un paaudžu nomaiņa ne vien nodrošinās zilās ekonomikas senākās darbības turpināšanu, bet arī palīdzēs nezaudēt iedzīvotājus piekrastes reģionos un apkārtējos lauku apvidos un saglabāt daudzu piekrastes kopienu kultūras mantojumu; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai jaunākās paaudzes būtu labāk informētas un labāk izprastu ilgtspējas jautājumus, pateicoties jaunām zināšanām, kā arī to, ka visiem ir jāsniedz ieguldījums cīņā pret klimata pārmaiņām, kas vissmagāk ietekmē planētas jūras un piekrastes teritorijas;

87.  uzskata, ka zvejniecības nozare būtu pievilcīgāka lielākam skaitam jauniešu, ja tā būtu saistīta un papildināta ar jaunām nozarēm, piemēram, tūrismu; šajā sakarībā mudina dalībvalstis un to reģionus samazināt birokrātiju, kas saistīta ar zvejas tūrismu kā ienākumu avotu; turklāt aicina Komisiju pašreizējo ES programmu satvarā veicināt rezerves līniju izmantošanu, lai atjaunotu ar jūras nozaru darbībām saistīto materiālo un nemateriālo mantojumu, saglabātu piekrastes kopienu identitāti un optimizētu to izmantošanu tūrismam;

88.  norāda, ka Eiropas jauniešiem aizvien vairāk rūp vides aizsardzība; uzsver to, cik svarīga ir ilgtspējīga zvejniecības pārvaldība, lai piesaistītu jaunus zvejniekus; prasa veicināt mazietekmējošu zveju — ne vien lai samazinātu zvejniecības ietekmi uz jūras vidi, bet arī lai piesaistītu jaunas zvejnieku paaudzes;

89.  norāda, ka zvejas tūrismam piemīt ievērojams neizmantots potenciāls;

90.  uzsver to, ka jūras vides ilgtspējīgas attīstības un aizsardzības labad ir svarīgi iekļaut zvejniekus sadarbīgā un kopienā balstītā jūras telpiskajā plānošanā;

91.  uzsver to, cik svarīgas ir zināšanas par okeāniem, kurām jāveicina digitālā pratība un zvejas darbību digitalizācija; uzsver — neraugoties uz gados vecāku lietotāju prasmju uzlabošanos, jaunākām paaudzēm ir vienkāršāk un intuitīvi vieglāk izmantot lietojumprogrammas datu vākšanai un reģistrēšanai saskaņā ar jauno Zvejniecības kontroles regulu, kas patlaban tiek pārskatīta, kā arī izmantot jaunas lietojumprogrammas un aprīkojumu, ar ko tiek uzlabota zvejnieku drošība, darba apstākļi un labbūtība jūrā;

92.  atzinīgi vērtē Eiropas Savienībā īstenotās stratēģiskās pārmaiņas, jo īpaši zaļo un digitālo pārkārtošanos, kurām jāpalīdz saglabāt pašreizējās darbvietas un radīt jaunas, kvalitatīvas darbvietas teritorijās, kas ir lielā mērā atkarīgas no zvejniecības, un vēl vairāk sekmēt to ekonomisko attīstību; uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt tradicionālos arodus zivsaimniecības nozarē, īstenojot līdzsvarotu pāreju, lai nepieļautu, ka tiek zaudēta gados vecāku zvejnieku uzkrātās pieredzes pievienotā vērtība; mudina Komisiju un dalībvalstis izveidot mūžizglītības sistēmas ar mērķi pastāvīgi atjaunināt prasmes un radīt iespējas visām vecuma grupām;

93.  norāda, ka zivju krājumu saglabāšanās stāvokļa uzlabošanās rezultātā ir palielinājusies zvejnieku produktivitāte un vidējie ienākumi, kā arī panākta oglekļa dioksīda un citu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanās; norāda, ka zvejnieki aizvien vairāk iesaistās visa jūras piedrazojuma — ne tikai pazaudētu vai pamestu zvejas rīku — savākšanā un ka būtu jāatzīst viņu ekoloģiskais ieguldījums šajā saistībā, tas jāatbalsta un par to pienācīgi jāatlīdzina; šajā sakarībā uzsver iespēju apsvērt tādu jaunu darbību un papildu ienākumu plūsmu izveides atbalstīšanu, kuras saistītas ar jūras piedrazojuma savākšanu un Eiropas stratēģijas attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā īstenošanu;

94.  uzsver, ka zivju krājumu ilgtspējīga pārvaldība un zvejas kvotu noteikšana saskaņā ar mērķi atjaunot un uzturēt zivju krājumus virs biomasas līmeņa, kas spēj nodrošināt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, ir būtiska tādas ekonomiskās vides izveidei, kurā jaunieši jūtas pietiekami droši, lai veiktu kļūšanai par zvejniekiem vajadzīgos ieguldījumus;

95.  uzsver, ka dalībvalstīm ir jāievieš ekonomiski stimuli un ostu infrastruktūra, kas vajadzīga, lai pienācīgi savāktu un pārstrādātu jaunu zvejnieku savāktos atkritumus un plastmasu, un tas savukārt varētu viņiem sniegt finansiālu ieguvumu papildus pamatdarbībai;

96.  aicina dalībvalstis saskaņā ar 17. pantu Regulā (ES) Nr. 1380/2013 par KZP izmantot arī vecuma kritērijus, piešķirot tām pieejamās zvejas iespējas;

97.  atzinīgi vērtē to, ka jaunā EJZAF 2021.–2027. gadam satvarā tiks sniegta palīdzība un atbalsts jauniem zvejniekiem, kas pirmoreiz iegādājas kuģi vai zvejas uzņēmumu; uzsver, ka jaunieši ir jāpiesaista ne tikai jūras zvejas darbībām, bet arī zvejniecības uzņēmumu pārvaldībai un akvakultūrai, tādējādi nodrošinot paaudžu nomaiņu visā nozarē; aicina dalībvalstis veicināt šo nomaiņu, novēršot šķēršļus un atbalstot personas, kas vēlas uzsākt karjeru zivsaimniecības nozarē, un risināt tādus jautājumus kā lieli sākotnējie izdevumi uzņēmējdarbības sākšanai, zvejas iespēju iedalīšanas metodes, ienākumu nestabilitāte, dzimumu līdztiesība un neskaidrība par karjeras ilgumu;

98.  atkārtoti norāda — lai aizsargātu zvejas sniegtos ienākumus, nozare un tajā strādājošie darba ņēmēji ir jānodrošina ar pienācīgu ekonomisko un sociālo kompensāciju par piemērotajiem resursu saglabāšanas pasākumiem vai palīdzību saistībā ar darbības pagaidu pārtraukšanu resursu pārvaldības nolūkā; šajā nolūkā ierosina, ka EJZAF būtu jāatbalsta algu kompensācijas fonda izveide, no kura tiktu kompensēti visi zaudētie ienākumi un aptverti zvejas aizlieguma periodi, un ka šādi periodi jāuzskata par faktisko darba laiku vecuma pensijas un citu sociālā nodrošinājuma tiesību noteikšanai; turklāt atbalsta garantētas minimālās algas noteikšanu;

99.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt centienus veicināt sociālo dialogu starp pusēm, jo īpaši šādos jautājumos: a) jaunu uzņēmēju apmācība zivsaimniecības nozarē; b) profesionālo prasmju aktualizēšana un pilnveidošana ilgtspējīgas zivsaimniecības jomā; c) izpratnes par labu zvejas praksi veicināšana; d) drošība un cilvēka dzīvības aizsardzība jūrā; e) darba ņēmēju veselība un drošība uz kuģa;

100.  norāda, ka ieguldījumiem paaudžu nomaiņā arī turpmāk vajadzētu būt ES prioritātei, ka pašpietiekams pārtikas nodrošinājums ir viens no mūsu kopējā projekta galvenajiem panākumiem un ka zivsaimniecības nozares darbaspēka pakāpeniska novecošana ir reāls apdraudējums;

101.  uzskata, ka uzmanība un atbalsts būtu īpaši jāvērš uz mazapjoma zveju, kas potenciāli ir mazāk kaitnieciska un ilgtspējīgāka ne tikai bioloģisko resursu pārvaldības ziņā, bet arī sociālekonomiskā aspektā;

102.  norāda, ka paaudžu nomaiņa, darbību uzsākot zvejniekiem, kas ir labi apmācīti un informēti par jaunākajām tehnoloģijām, procedūrām un veidiem, kā nodrošināt resursu ilgtspēju, ir arī ES iespēja dot ieguldījumu globālajā NNN zvejas apkarošanas, samazināšanas un izskaušanas kustībā;

103.  uzskata, ka paaudžu nomaiņa un darbību dažādošana joprojām sagādā grūtības un ka EJZAF būtu jāveic pasākumi, lai veicinātu profesionālo apmācību un karjeras attīstību un palielinātu ienākumus un darbavietas drošību;

104.  norāda, ka vajadzība uzlabot nozares tēlu, arī sieviešu lomu nozarē un dzīves, darba un drošības apstākļus uz kuģa, lai piesaistītu jaunas paaudzes, līdz ar nepieciešamību uzlabot zvejas sertifikātu atzīšanas procedūras, ņemot vērā šķēršļus attiecībā uz zvejnieku pārvietošanos starp dalībvalstīm un nozares vajadzību pēc darba ņēmējiem, ir faktori, kas veicina trešo valstu zvejnieku pieņemšanu darbā, dažkārt — nelegālā veidā;

105.  saskaņā ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par zivsaimniecības sociālo dimensiju uzskata, ka ir svarīgi izstrādāt vispārējus principus un darbības pamatnostādnes attiecībā uz taisnīgiem darba tirgus pakalpojumiem zvejniecības nozarē, jo trešo valstu zvejnieki ir būtiski, lai saglabātu nozares darbību vairākos reģionos; šajā sakarībā uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāpopularizē vadlīnijas par migrantu zvejnieku pienācīgu nodarbinātību, ko 2020. gadā izstrādāja Eiropas sociālie partneri zivsaimniecības nozarē;

106.  aicina Komisiju un ES Padomi izmantot tirdzniecības politiku, lai nodrošinātu, ka Eiropas un ārvalstu operatoriem tiek piemēroti vienādi vides un sociālās ilgtspējas standarti, atverot iekšējo tirgu tikai atbilstīgiem produktiem; norāda, ka pretējā gadījumā ES starptautiskajai sabiedrībai nodotu nepareizu vēsti, atalgojot tos, kas ir vismazāk darījuši, lai nodrošinātu zivju krājumu ilgtspēju un taisnīgu attieksmi pret zvejniekiem;

107.  pauž bažas par situāciju, kādā atrodas zvejnieki, kam būtībā ir liegtas tiesības vēlēt, arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās, jo viņi atrodas jūrā; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka apkalpes locekļiem, kas ir ES pilsoņi un atrodas jūrā, ir reāla iespēja īstenot savas tiesības balsot dažādos vēlēšanu procesos;

108.  norāda, ka mazapjoma piekrastes zveja ir piemērota labāka darba un privātās dzīves līdzsvara nodrošināšanai zvejniekiem, tāpēc uzsver, ka ir svarīgi sekmēt tādu tiesisko regulējumu, kas aizsargā mazapjoma zveju;

109.  aicina īstenot jaunas sociālās kohēzijas programmas; atzinīgi vērtē ar pamatienākumiem saistītos izmēģinājuma projektus ES piekrastes teritorijās, kurās ir zemākais IKP uz vienu iedzīvotāju, tostarp tālākajos reģionos;

110.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt Eiropas sabiedrības, jo īpaši jaunāko paaudžu, informētību par zvejas darbību sniegtajām karjeras iespējām, arī ar skolu un darba meklēšanas aģentūru starpniecību, uzsver arī zvejnieku ieguldījumu pārtikas piegādē Eiropai, okeānu un jūras dzīvās dabas aizsargāšanā un saglabāšanā un piekrastes kopienu kultūras un dzīvesveida veidošanā, tādējādi apgāžot aizspriedumus, ka zvejnieki ir marodieri, kas ieinteresēti tikai resursu izmantošanā un nedomā par nākotni;

111.  atgādina, ka Eiropas flotes ievēro vienus no pasaulē augstākajiem standartiem drošības, darba apstākļu, kvalificētas nodarbinātības un vides un bioloģiskās daudzveidības aizsardzības jomā un ka, samazinot savu vidisko pēdu, tās ir pierādījušas apņemšanos īstenot šo prioritāti, atbalstot jaunu kontroles tehnoloģiju izstrādi un tajā palīdzot, pastāvīgi pielāgojoties jauniem un stingriem noteikumiem, un ka laikā, kad joprojām tiek veikti uzlabojumi citās Eiropas politikas jomās, KZP jau gadu desmitiem ņem vērā nepieciešamību īstenot zinātniski virzītu sugu pārvaldību;

112.  mudina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm un to piekrastes reģioniem izstrādāt pienācīgu stratēģiju Eiropas zivju popularizēšanai un to papildināt ar atbilstošu finansiālu atbalstu, arī attiecībā uz sugām, pēc kurām ir mazāk pieprasījuma un kurām ir mazāka komerciālā vērtība, lai palielinātu to vērtību un vienlaikus nepieļautu zvejas piepūles koncentrēšanu uz sugām, kuru vērtība ir lielāka un kuras līdz ar to vairāk apdraud pārzveja;

113.  uzsver, ka ir svarīgi palielināt ieguldījumus pētniecībā, modernizācijā un inovācijā, no kā iegūtu jaunie zvejnieki un piekrastes kopienas;

114.  uzsver — lai zvejniecības nozare varētu sniegt efektīvu ieguldījumu Eiropas zaļajā kursā un lai ar inovatīvām iniciatīvām atbalstītu jaunu paaudžu ienākšanu zvejniecības nozarē, ir jāveicina un jāatbalsta zvejas flotes dekarbonizācija, jo patlaban tā ir pilnībā atkarīga no fosilajām degvielām;

115.  atzīst, ka zvejnieki ir pārtikas piegādātāji un būtiski darba ņēmēji, kas pat katastrofālu notikumu laikā, piemēram, Covid-19 pandēmijas laikā, turpināja ik dienu nodrošināt izkrāvumus sarežģītos apstākļos; uzsver, ka Covid-19 pandēmija ir būtiski ietekmējusi ekonomiku un sociālo jomu un ka dalībvalstīm būtu jāpiešķir pietiekams ES finansējums darbvietu saglabāšanai un radīšanai zvejniecības nozarē un zilajā ekonomikā;

116.  vērš uzmanību uz Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES ietekmi uz zvejniecības nozari, jo īpaši piekrastes reģionos, kuros darbojas skartās zvejas flotes; uzskata, ka šī ietekme skars ne tikai zvejas kuģus un uz tiem strādājošos zvejniekus, bet arī visas kopienas un nodarbinātību šajos apgabalos;

117.  uzsver Parlamenta viedokli, ka paaudžu nomaiņā ir jāņem vērā Eiropas zaļā kursa mērķi un nepieciešamība nodrošināt digitālo pārkārtošanos arī zilajā ekonomikā; norāda, ka tas nozīmē — jaunieši ir ne vien jāpiesaista zvejai, bet arī jānodrošina, ka viņi ir informēti un pienācīgi apmācīti, jāpiedāvā viņiem pievilcīgas karjeras perspektīvas un iespēja uzlabot personisko stāvokli, jo īpaši uzlabojot viņu ienākumus un nodrošinot to noturību, kā arī iespēja veicināt vietējo kopienu kohēziju, jo īpaši visnošķirtākajos piekrastes reģionos un reģionos, kur ir mazāk darba iespēju, dodot viņiem iespēju strādāt, lai šajās teritorijās panāktu pārmaiņas ekonomiskajā, sociālajā un vides aspektā, un vienlaikus jāpalielina sieviešu loma šajā nozarē, uzlabojot iespējas pārvietoties un strādāt visā ES bez sarežģījumiem vai ierobežojumiem attiecībā uz prasmju un apmācības atzīšanu; uzskata, ka paaudžu nomaiņa nedrīkst izraisīt paaudžu sadursmi un ka būtu jāiekļauj visu vecumu zvejnieki, gādājot par līdzsvarotu ekoloģisko un digitālo pārkārtošanos, lai nodrošinātu, ka netiek zaudēts pieredzes mantojums;

118.  norāda, ka nākamā Eiropas zvejnieku paaudze ne vien palielinās ES nozares turpmāko konkurētspēju, bet arī palīdzēs nodrošināt pārtikas piegādi Eiropā turpmākajos gados;

119.  mudina Komisiju nākamajā ziņojumā par KZP īstenošanu pievērsties šajā rezolūcijā izklāstītajiem aspektiem un prasībām;

120.  secina, ka šī rezolūcija sniedz vienreizēju iespēju pievērst uzmanību tam, cik vērtīgi ir cilvēki, kas turpmāk veidos stratēģiski svarīgo Eiropas zivsaimniecības nozari, un parādīt Eiropai, kādu ceļu izvēlēties — vairāk jaunu zvejnieku, labāku zveju un labāku praksi;

o
o   o

121.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 25, 31.1.2017., 12. lpp. (2) OV L 354, 28.12.2013., 22. lpp. (3) OV C 14, 15.1.2020., 67. lpp. (4) OV C 285, 29.8.2017., 150. lpp. (5) https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Fishery_statistics#The_factors_of_production (6) https://ec.europa.eu/eurostat/documents/3217494/10166544/KS-02-19%E2%80%91681-EN-N.pdf/c701972f-6b4e-b432-57d2-91898ca94893 (7) Padomes Regula (EK) Nr. 1005/2008 (2008. gada 29. septembris), ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju, un ar ko groza Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1936/2001 un (EK) Nr. 601/2004, un ar ko atceļ Regulas (EK) Nr. 1093/94 un (EK) Nr. 1447/1999 (OV L 286, 29.10.2008., 1. lpp.). (8) Pamatojoties uz attiecību starp kuģiem, kas ir vecāki par 25 gadiem, un kuģu kopskaitu: https://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/submitViewTableAction.do (9) https://ec.europa.eu/oceans-and-fisheries/facts-and-figures_lv (10) https://ec.europa.eu/eurostat/cache/RCI/#?vis=outermost.population&lang=en (11) OV L 131, 28.5.2009., 114. lpp. (12) OV L 34, 9.2.1998., 1. lpp. (13) Padomes Lēmums (ES) 2015/799 (2015. gada 18. maijs), ar ko dalībvalstis pilnvaro Eiropas Savienības interesēs kļūt par pusēm Starptautiskās Jūrniecības organizācijas Starptautiskajā konvencijā par zvejas kuģu apkalpes sagatavošanas, sertificēšanas un sardzes pildīšanas standartiem (OV L 127, 22.5.2015., 20. lpp.). (14) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu. OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūcija par plāniem un darbībām pārejas paātrināšanai uz inovāciju bez dzīvnieku izmantošanas pētniecībā, obligātajā testēšanā un izglītībā (2021/2784(RSP))

P9_TA(2021)0387 RC-B9-0425/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 13. un 114. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 22. septembra Direktīvu 2010/63/ES par zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru (REACH regula)(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Regulu (ES) Nr. 528/2012 par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1223/2009 par kosmētikas līdzekļiem(5),

–  ņemot vērā 2018. gada 3. maija rezolūciju par vispārēju aizliegumu izmantot kosmētikas testēšanai dzīvniekus(6),

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 15. marta secinājumus “Savienības ilgtspējīgu ķimikāliju stratēģija: laiks rīkoties” (6941/21),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 5. februāra ziņojumu “2019. gada statistiskais ziņojums par dzīvnieku izmantošanu zinātniskiem mērķiem Eiropas Savienības dalībvalstīs 2015.–2017. gadā” (COM(2020)0016),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. septembra paziņojumu “EPT — pētniecības un inovācijas jaunā ēra” (COM(2020)0628),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 25. novembra paziņojumu “Eiropas zāļu stratēģija” (COM(2020)0761),

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019)0640),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 27. maija paziņojumu “Eiropas lielā stunda ― jāatjaunojas un jāsagatavo ceļš nākamajai paaudzei” (COM(2020)0456),

–  ņemot vērā 2020. gada 10. jūlija rezolūciju par ilgtspēju sekmējošu stratēģiju attiecībā uz ķimikālijām(7),

–  ņemot vērā Eirobarometra speciālaptauju 340 par zinātni un tehnoloģiju,

–  ņemot vērā otro starpposma ziņojumu par apspriešanos tiešsaistē par Eiropas nākotni un galvenos secinājumus, kas gūti pilsoņu dialogos un apspriedēs ar iedzīvotājiem,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 3. jūnija paziņojumu par Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Izbeigt vivisekciju” (C(2015)3773),

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Direktīvā 2010/63/ES par zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību ir noteikts galīgais mērķis “zinātnisko iespēju robežās (..) pilnībā aizstāt procedūras, kur (..) izmanto dzīvus dzīvniekus”, un uzsvērts, ka iespēja izmantot dzīvniekus šādiem mērķiem būtu jāizskata vienīgi tajos gadījumos, kad nav pieejama metode, kurā neizmanto dzīvniekus; tā kā saskaņā ar pēdējiem 2018. gada datiem kopš minētās direktīvas stāšanās spēkā zinātniskajām vajadzībām izmantoto dzīvnieku kopējais skaits ir mainījies nebūtiski;

B.  tā kā direktīva prasa pārredzamību attiecībā uz dzīvnieku izmantošanu zinātnē un attiecas uz dzīvnieku izmantošanu visās disciplīnās, sākot no fundamentālajiem pētījumiem līdz lietišķajiem pētījumiem, zāļu izstrādei un ķimikāliju drošuma pārbaudēm; tā kā joprojām trūkst pārredzamības; tā kā visas dalībvalstis to ir ieviesušas savos tiesību aktos un tā kā visiem nozaru tiesību aktiem, piemēram, tiem, kas attiecas uz farmaceitiskiem līdzekļiem, pārtiku vai ķimikālijām, ir jāatbilst direktīvas mērķiem, kas nozīmē, ka dzīvu dzīvnieku izmantošanai būtu jānotiek tikai tad, ja nav pieejamu piemērotu alternatīvu; tā kā šī saskaņošana ir nepieciešama, lai mūsdienās aizsargātu cilvēku un dzīvnieku veselību un vidi;

C.  tā kā iepriekšējie testi ar dzīvniekiem ir veicinājuši cilvēku slimību ārstēšanai paredzētu zāļu, kā arī medicīnisko ierīču, anestēzijas līdzekļu un drošu vakcīnu, tostarp Covid-19 vakcīnu, izstrādi un tā kā tiem ir bijusi nozīme arī dzīvnieku veselības nodrošināšanā;

D.  tā kā 2017. gadā tika ziņots par 9,58 miljoniem gadījumu, kad dzīvnieki tika izmantoti zinātniskiem mērķiem; tā kā galvenais mērķis bija pētniecība (69 %), kam sekoja izmantošana regulatīviem mērķiem, lai izpildītu tiesību aktu prasības (23 %), un parastā ražošana (5 %); tā kā no regulatīvajiem mērķiem veiktajiem testiem lielākā daļa bija saistīti ar cilvēkiem paredzētām zālēm (61 %), kam sekoja veterinārās zāles (15 %) un rūpnieciskās ķīmiskās vielas (11 %)(8); tā kā dažās ES daļās šādos testos ir izmantoti cilvēku ģintij nepiederošie primāti un katru gadu zinātniskiem mērķiem tiek izmantoti daudzi citi dzīvnieku paveidi; tā kā vienā gadā līdz 12 miljoniem(9) dzīvnieku tiek audzēti un nogalināti, lai veiktu testus ar tiem, taču reālos eksperimentos tie izmantoti netiek;

E.  tā kā pieaug dzīvniekus neizmantojošu testu modeļu skaits un tas liecina, ka ir potenciāli iespējams uzlabot mūsu izpratni par slimībām un paātrināt efektīvu ārstēšanas metožu atklāšanu; tā kā starp šādiem modeļiem ir, piemēram, jauna orgānus modelējošas mikroshēmas tehnoloģija, sarežģītas datorsimulācijas, cilvēka šūnu 3-D kultūras zāļu testēšanai un citi mūsdienīgi modeļi un tehnoloģijas;

F.  tā kā Komisijas Kopīgais pētniecības centrs (KPC) ir sagatavojis virkni ziņojumu, kuros uzskaitīti un aprakstīti progresīvi modeļi, kuros neizmanto dzīvniekus septiņās slimību jomās, lai paātrinātu šo tehnoloģiju attīstību; tā kā tomēr ES pētniecības, inovācijas un izglītības iniciatīvas būtu pilnībā jāsaskaņo ar šajos pārskatos noteiktajām prioritātēm;

G.  tā kā, lai gan oficiālais stimuls izvēlēties metodes, kurās neizmanto dzīvniekus, ir unikāls ES, pastāv birokrātiski šķēršļi to akceptēšanai, to izmantošana netiek pienācīgi nodrošināta un finansējums to izstrādei joprojām ir nepietiekams;

H.  tā kā Eiropas iedzīvotāji ir neatslābstoši apliecinājuši atbalstu dzīvnieku izmantošanas zinātniskiem mērķiem izbeigšanai;

I.  tā kā Komisijā Vides ģenerāldirektorāts, Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāts, Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU ģenerāldirektorāts, Pētniecības un inovācijas ģenerāldirektorāts un Kopīgais pētniecības centrs ir atbildīgi par dažādām dzīvniekus izmantojošas izpētes un testēšanas jomām un tā kā nav oficiāla koordinācijas mehānisma, lai nodrošinātu aktīvu, saskaņotu un sinerģisku pieeju, kas ļautu pilnībā aizstāt dzīvnieku izmantošanu;

J.  tā kā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) un Eiropas Zāļu aģentūra (EMA) ir ieviesušas stratēģijas, lai aktīvi samazinātu un aizstātu testus ar dzīvniekiem, bet Eiropas Ķimikāliju aģentūrai (ECHA) joprojām ir jāievieš samazināšanas un aizstāšanas stratēģija, un tā ir apliecinājusi, ka ir nepieciešami tūlītēji mērķtiecīgi ieguldījumi, lai izstrādātu efektīvas ar dzīvniekiem nesaistītas prognozējošas toksikoloģijas metodes un tieši atbalstītu regulatīvos mērķus;

K.  tā kā ES vēsturiskajam aizliegumam izmantot kosmētikas līdzekļu testēšanai dzīvniekus ir bijusi pozitīva ietekme uz dzīvnieku labjutību ES un tas ir sekmīgi apliecinājis, ka ir iespējams pakāpeniski pārtraukt testus ar dzīvniekiem, neapdraudot kosmētikas nozares attīstību; tā kā tomēr joprojām pastāv regulatīvās prasības turpināt testus ar dzīvniekiem, lai noteiktu ietekmi uz darba ņēmējiem, kas strādā ar ķīmiskām sastāvdaļām, kuras izmanto tikai kosmētikā, un to ietekmi uz vidi; tā kā tomēr skaidru šādu izmēģinājumu izbeigšanas termiņu noteikšana ES ir veicinājusi inovāciju ES uzņēmumos un ir saņēmusi sabiedrības atbalstu;

L.  tā kā testu ar dzīvniekiem aizstāšana ar progresīvām metodēm, kurās neizmanto dzīvniekus, būs nepieciešama, lai sasniegtu Komisijas vērienīgos veselības un vides jomas mērķus, kas noteikti NextGenerationEU atveseļošanas plānā un Eiropas zaļajā kursā, un tā kā gadījumos, kad ir jau pieejamas apstiprinātas alternatīvas bez dzīvnieku izmantošanas, tām būtu jāpiešķir prioritāte;

M.  tā kā atsevišķas dalībvalstis ir pieņēmušas īstenošanas pasākumus, ar kuriem nodrošina zinātniskiem mērķiem izmantotu dzīvnieku augsta līmeņa aizsardzību, savukārt citas piemēro tikai minimālās prasības, kas ir noteiktas Direktīvā 2010/63/ES;

1.  aicina Komisiju uzlabot koordināciju, lai sasniegtu Direktīvā 2010/63/ES izvirzīto mērķi, izveidojot augsta līmeņa starpdienestu darba grupu, iesaistot visus galvenos ģenerāldirektorātus un aģentūras, lai sadarbotos ar dalībvalstīm un attiecīgajām ieinteresētajām personām nolūkā izstrādāt ES mēroga rīcības plānu ar mērķi veicināt aktīvu izbeigšanu, samazinot, pilnveidojot un aizstājot procedūras attiecībā uz dzīviem dzīvniekiem zinātniskos un regulatīvos nolūkos, tiklīdz tas ir zinātniski iespējams un to var izdarīt bez cilvēku veselības un vides aizsardzības līmeņa pazemināšanas, vienlaikus paātrinot alternatīvu dzīvniekus neiesaistošu metožu, tehnoloģiju un pārmaiņu veikšanai nepieciešamo instrumentu izstrādi; uzsver, ka progresa stimulēšanai būtu jānosaka skaidrs un vērienīgs grafiks un starpposma mērķu saraksts;

2.  uzsver, ka agrākā dzīvnieku izmantošana pētniecībā ir būtiski veicinājusi progresu daudzu cilvēka slimību ārstēšanā un ir palīdzējusi dzīvnieku veselībai, un uzsver — lai gan galīgais mērķis ir pakāpeniski izbeigt dzīvnieku izmantošanu zinātniskos nolūkos, metodes, kurās neizmanto dzīvniekus, vēl nav pieejamas visās zinātniskās pētniecības jomās; uzsver arī, ka ilgajā ceļā uz konkrētu slimību efektīvām ārstēšanas iespējām dažos gadījumos nolūkā iegūt zinātnisko informāciju joprojām var būt vajadzīgi eksperimenti ar dzīvniekiem, jo pašreiz vēl nav pieejamas dzīvniekus neiesaistošas metodes; uzsver, ka Kopīgais pētniecības centrs atzīst, ka liela paļaušanās uz testiem ar dzīvniekiem var kavēt progresu dažās slimību pētniecības jomās(10), kurās dzīvniekus izmantojošie modeļi neatspoguļo cilvēka slimību galvenās iezīmes, un uzskata, ka virzība uz alternatīviem modeļiem varētu veicināt jaunus sasniegumus; turklāt atzīst, ka eksperimenti, kas tiek veikti ar dzīvniekiem, jo nav pieejamas metodes, kurās neizmanto dzīvniekus, ir jāveic tikai optimālos apstākļos, kas līdz minimumam samazina sāpes, stresu un ciešanas un aizsargā attiecīgo dzīvnieku labjutību;

3.  uzsver, ka rīcības plānā būtu jāiekļauj vērienīgi un sasniedzami mērķi, samazinājuma mērķrādītāji un termiņi, kas jānosaka saskaņā ar visaptverošo samazināšanas un aizstāšanas mērķi, lai stimulētu pārmaiņas, veicot konkrētas un koordinētas darbības kopā ar rādītājiem, ko piemēro citās ES politikas jomās, un būtu jāizmanto ES statistikas datubāze ALURES kā atsauces punkts, tādējādi panākot absolūtu un noturīgu zinātniskos nolūkos izmantoto dzīvnieku skaita samazinājumu visā ES;

4.  uzsver, ka plānā cita starpā būtu jāiekļauj priekšlikumi esošo iniciatīvu labākai īstenošanai un izpildei, tostarp labi funkcionējoša kontroles sistēma;

5.  uzsver, ka ir jāpadziļina Eiropas Pētniecības telpa un ka ir jāturpina līdz šim ES veiktā pētniecība un visās ES pētniecības un inovācijas iniciatīvās jāiekļauj mehānismi preferenciālam finansējumam metodēm, kurās neizmanto dzīvniekus, jo šādas alternatīvas metodes rada papildu izmaksas un ieguldījumu vajadzības; tāpēc norāda, ka programmai “Apvārsnis Eiropa” ir nepieciešams lielāks un mērķorientēts finansējums progresīviem modeļiem, kuros neizmanto dzīvniekus; aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis atvēlēt pietiekami daudz vidējā termiņa un ilgtermiņa finansējuma, pateicoties kam varētu ātri izstrādāt, apstiprināt un ieviest alternatīvas testēšanas metodes, ar kurām aizstātu testu ar dzīvniekiem metodes, jo īpaši attiecībā uz galvenajiem toksikoloģijas mērķparametriem; aicina Komisiju pilnībā īstenot savu apņemšanos attiecībā uz vielu grupēšanu un vispārēju riska novērtējumu izmantošanu kā svarīgu līdzekli, lai labāk aizsargātu cilvēku veselību un samazinātu testu ar dzīvniekiem skaitu;

6.  aicina Komisiju, apspriežoties ar attiecīgajām aģentūrām, jo īpaši ECHA un EFSA, noteikt samazināšanas mērķus, proaktīvāk piemērojot spēkā esošos noteikumus par ķimikāliju un citu produktu drošumu, un atbalstīt samazināšanas mērķus, izmantojot pilnībā savienotu un sadarbspējīgu ES ķīmiskās drošības datubāzi; atgādina, ka REACH 13. pantā ir noteikts, ka testēšanas metodes prasības ir jāatjaunina, tiklīdz kļūst pieejamas metodes, kurās neizmanto dzīvniekus;

7.  uzsver, ka plānā var aktīvi iesaistīt privāto sektoru, jo īpaši uzņēmumus, kas vēlas pāriet uz modeļiem, kuros neizmanto dzīvniekus, kā arī jaunuzņēmumus, kas tos attīsta un pilnveido, piedaloties sadarbīgās pieejās pakāpeniskai testu ar dzīvniekiem pārtraukšanai; uzskata, ka valdības struktūrām jāuzņemas koordinatora loma un jāiesaistās pozitīvā un konstruktīvā dialogā ar nozari, pieļaujot augšupējus risinājumus; prasa ieviest labāk koordinētu, starpnozaru un ES mēroga pieeju visās dalībvalstīs un ES aģentūrās, tostarp izmantojot starpnozaru Eiropas Partnerību alternatīvu pieeju izstrādei attiecībā uz testēšanu ar dzīvniekiem;

Izglītība un apmācība

8.  mudina Komisiju strādāt kopā ar dalībvalstīm, lai prioritizētu darbības, kuru mērķis ir izglītot, apmācīt un pārkvalificēt zinātniekus, pētniekus un tehniķus jautājumos par dzīvniekus neizmantojošu progresīvu modeļu izmantošanu un paraugprakses apmaiņu, un informēt gan drošuma novērtēšanas ekspertus, gan projektu priekšlikumu novērtēšanā un finansējuma piešķiršanā iesaistītās personas par apstiprinātajiem modeļiem, kuros neizmanto dzīvniekus;

9.  uzsver, ka ir nemitīgi jāveic laboratoriju un kompetento iestāžu darbinieku apmācība un izglītošana, lai pēc iespējas plašāk informētu par alternatīvām un procesiem;

10.  norāda, ka akadēmiskās iestādes ir būtiski nozīmīgas, lai popularizētu zinātniskās disciplīnās veiktai testēšanai ar dzīvniekiem alternatīvas metodes un izplatītu jaunas zināšanas un paņēmienu piemērus, kas gan ir pieejami, bet ne vienmēr tiek plaši izmantoti;

11.  uzsver, ka ir jāstrādā starptautiskās struktūrās, lai paātrinātu alternatīvu metožu validāciju un atzīšanu, nodrošinātu zināšanu pārnesi un sniegtu finansiālu atbalstu trešām valstīm, kur zinātniekiem alternatīvas metodes varbūt vēl nav zināmas un testēšanas laboratorijām, iespējams, trūkst vajadzīgās pētniecības infrastruktūras;

o
o   o

12.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 276, 20.10.2010., 33. lpp. (2) OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp. (3) OV L 309, 24.11.2009., 1. lpp. (4) OV L 167, 27.6.2012., 1. lpp. (5) OV L 342, 22.12.2009., 59. lpp. (6) OV C 41, 6.2.2020., 45. lpp. (7) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0201. (8) Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei: 2019. gada statistiskais ziņojums par dzīvnieku izmantošanu zinātniskiem mērķiem Eiropas Savienības dalībvalstīs 2015.–2017. gadā, 16. lpp. (COM(2020)0016). https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:52020DC0016&rid=8 (9) Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par to, kā Eiropas Savienības dalībvalstīs tiek īstenota Direktīva 2010/63/ES par zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību, (SWD(2020)0015), 7.lpp. https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:52020DC0015&from=EN. (10) Dura, Adelaide; Gribaldo, Laura; Deceuninck, Pierre (2021): “EURL ECVAM Review of non-animal models in biomedical research - Neurodegenerative Diseases” (“EURL ECVAM pārskats par modeļiem, kuros neizmanto dzīvniekus, biomedicīnas pētniecībā – neirodeģeneratīvās slimības”). Eiropas Komisija, Kopīgais pētniecības centrs (JRC) [Datu kopa] PID: http://data.europa.eu/89h/a8fd26ef-b113-47ab-92ba-fd2be449c7eb

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par to, lai dzimumbalstīta vardarbība tiktu iekļauta kā jauna noziegumu joma LESD 83. panta 1. punktā uzskaitītajā noziegumu jomu sarakstā (2021/2035(INL))

P9_TA(2021)0388 A9-0249/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 8., 10. un 19. pantu, 83. panta 1. punktu un 225. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 1.–4., 6.–8., 10.–12., 21., 23.–26., 47. un 49. pantu,

–  ņemot vērā Ekspertu grupas vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai valstu uzraudzības ziņojumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 5. marta paziņojumu ”Savienība, kurā valda līdztiesība: dzimumu līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam”,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 24. jūnija paziņojumu „ES stratēģija par cietušo tiesībām (2020.–2025. gads)”,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 12. novembra paziņojumu ”Savienība, kurā valda līdztiesība: LGBTIK līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam”,

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 25. novembra kopīgo paziņojumu ”ES dzimumu līdztiesības rīcības plāns (GAP) III — vērienīga programma dzimumu līdztiesībai un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai sievietēm ES ārējā darbībā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 24. marta paziņojumu ”ES stratēģija par bērna tiesībām”,

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 14. aprīļa paziņojumu par ES Stratēģiju cilvēku tirdzniecības apkarošanai 2021.–2025. gadā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(3),

–  ņemot vērā ANO 5. ilgtspējīgas attīstības mērķi ”Dzimumu līdztiesība”,

–  ņemot vērā Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas 2015. gada 3. augusta Vispārējo ieteikumu Nr. 33 par sieviešu iespējām vērsties tiesā,

–  ņemot vērā Vispārējo ieteikumu Nr. 35 par dzimumbalstītu vardarbību pret sievietēm, ar ko atjaunina Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas 2017. gada 14. jūlija vispārējo ieteikumu Nr. 19,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2014. gadā publicēto apsekojumu “Vardarbība pret sievietēm — ES mēroga apsekojums”,

–  ņemot vērā 2021. gadā publicēto Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojumu ”Noziedzība, drošība un cietušo tiesības”,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu, ko pieņēma Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām 1995. gada 15. septembrī, kā arī noslēguma dokumentus, ko pieņēma ANO īpašajās sesijās “Pekina +5” 2000. gadā, “Pekina +10” 2005. gadā, “Pekina +15” 2010. gadā un “Pekina +20” 2015. gadā,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta glosāriju,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Sieviešu statusa komisijas 65. sesijā, kas notika 2021. gada 15.–26. martā, pieņemtos secinājumus;

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas juridisko instrumentu noteikumus cilvēktiesību jomā, jo īpaši tos, kas attiecas uz sieviešu tiesībām, un citus Apvienoto Nāciju Organizācijas instrumentus attiecībā uz vardarbību pret sievietēm, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas 1993. gada 20. decembra Deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu,

–  ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(4),

–  ņemot vērā 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu(6),

–  ņemot vērā 2019. gada 13. februāra rezolūciju par pretreakciju pret sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā(7),

–  ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai un citiem pasākumiem ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai,(8)

–  ņemot vērā 2020. gada 26. novembra rezolūciju par tiesību veikt abortu faktisko aizliegumu Polijā(9),

–  ņemot vērā 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par dzimumperspektīvu Covid-19 krīzes laikā un pēc tās(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par ES dzimumu līdztiesības stratēģiju(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūciju par Direktīvas 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību īstenošanu(12),

–  ņemot vērā 2021. gada 11. februāra rezolūciju par nākotnes izaicinājumiem Eiropā sieviešu tiesību jomā: vairāk nekā 25 gadus pēc Pekinas deklarācijas un Rīcības platformas(13),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par sievietēm, mieru un drošību, kuri publicēti 2018. gada 10. decembrī,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas īso apskatu par Covid-19 un vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušanu(14), kurš publicēts 2020. gadā,

–  ņemot vērā 2021. gada 11. martā sniegto Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāta juridisko atzinumu par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kura mērķis ir kliedēt juridisko nenoteiktību par to, vai un kā Savienība var noslēgt un ratificēt šo konvenciju(15),

–  ņemot vērā Reglamenta 47. un 54. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 58. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A9–0249/2021),

A.  tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viena no Savienības pamatvērtībām, kas nostiprināta Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā un atzīta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 23. pantā. tā kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju ir pamattiesības, kas ir nostiprinātas Līgumos un Hartā; tā kā vīriešu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izbeigšana ir priekšnoteikums sieviešu un vīriešu patiesas līdztiesības panākšanai;

B.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantā ir prasīts, lai Savienība, veicot savas darbības, tiektos novērst nevienlīdzību un sekmēt vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem;

C.  tā kā dzimumbalstīta vardarbība gan tiešsaistē, gan bezsaistē un pienācīgas aizsardzības nepieejamība ir vissmagākā dzimuma diskriminācijas izpausme un pārkāpj Hartā nostiprinātās pamattiesības, piemēram, tiesības uz cilvēka cieņu, tiesības uz dzīvību, tiesības uz fizisko un garīgo neaizskaramību, spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas aizliegumu, verdzības un piespiedu darba aizliegumu, tiesības uz brīvību un drošību un tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību;

D.  tā kā saskaņā ar LESD 83. panta 1. punkta trešo daļu, pamatojoties uz noziedzības attīstību, Padome var pieņemt lēmumu, ar ko precizē citas īpaši smagu noziegumu jomas ar pārrobežu dimensiju to būtības vai ietekmes dēļ vai tāpēc, ka pastāv īpaša vajadzība tos apkarot kopīgi;

E.  tā kā saskaņā ar LESD 83. panta 1. punkta trešo daļu šādam Padomes lēmumam ir jābūt pieņemtam vienprātīgi pēc tam, kad ir saņemta Eiropas Parlamenta piekrišana;

F.  tā kā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE) un Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (“Stambulas konvencija”) dzimumbalstītu vardarbību pret sievietēm definē kā vardarbību, kas vērsta pret sievieti, jo viņa ir sieviete, vai vardarbību, kas nesamērīgi skar sievietes; tā kā ”vardarbība pret sievietēm” ir jebkāda dzimumbalstīta vardarbība, kuras rezultātā publiski vai privāti tiek vai, iespējams, tiks nodarīts fizisks, seksuāls, psiholoģisks vai ekonomisks kaitējums vai ciešanas sievietēm, tostarp draudi veikt šādas darbības, piespiešana vai patvaļīga brīvības atņemšana;

G.  tā kā dzimumbalstīta vardarbība skar arī LGBTIK+ personas viņu dzimuma, dzimumidentitātes, dzimuma pašizpausmes un dzimumpazīmju dēļ;

H.  tā kā dzimumbalstīta vardarbība pret LGBTIK+ personām ietver fizisku vardarbību, psiholoģisku vardarbību, piespiedu laulības, seksuālu vardarbību, tostarp ”korektīvo” izvarošanu un seksuālu uzmākšanos, sieviešu un interseksuāļu dzimumorgānu kropļošanu, transpersonu un interseksuāļu piespiedu sterilizāciju, tā sauktos ”goda” noziegumus, pārveidošanas terapiju, naida runu gan tiešsaistē, gan bezsaistē, iebiedēšanu un vajāšanu, sociālekonomisko nenodrošinātību un vardarbību, kas notiek ģimenē un/vai mājsaimniecībā;

I.  tā kā Stambulas konvencijā dzimte ir definēta kā “sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”, un tajā tiek atgādināts, ka daudzi pret sievietēm vērstas vardarbības veidi sakņojas varas nevienlīdzībā starp sievietēm un vīriešiem;

J.  tā kā vārdu kopums ”visā viņu daudzveidībā” šajā rezolūcijā norāda uz nostāju, ka sievietes, vīrieši un nebināras personas ietilpst neviendabīgās kategorijās, tostarp, bet ne tikai saistībā ar rasi, ādas krāsu, etnisko vai sociālo izcelsmi, valodu, reliģiju vai ticību, politiskiem vai jebkuriem citiem uzskatiem, piederību pie nacionālās minoritātes, īpašumu, izcelsmi, invaliditāti, vecumu, seksuālo orientāciju, dzimumidentitāti, dzimuma pašizpausmi vai dzimumpazīmēm, veselības stāvokli, civilstāvokli un migranta vai bēgļa statusu; tā kā minētais vārdu kopums apstiprina apņemšanos nevienu neatstāt novārtā un panākt dzimumu līdztiesību Eiropā visiem; tā kā reālu progresu dzimumu līdztiesības jomā nav iespējams panākt bez intersekcionālas pieejas;

K.  tā kā dzimumbalstīta vardarbība sakņojas dzimumu stereotipos, heteropatriarhālās struktūrās un varas asimetrijā, kā arī strukturālā un institucionālā nevienlīdzībā; tā kā dzimumbalstīta vardarbība ietekmē visas sabiedriskās dzīves jomas;

L.  tā kā dzimumbalstīta vardarbība ir vērsta pret sievietēm un meitenēm visā viņu daudzveidībā un pret LGBTIK+ personām, un to motivē vēlme sodīt tos cilvēkus, kuri tiek uzskatīti par tādiem, kas pārkāpj ar dzimumu hierarhiju, dzimuma pašizpausmi un binārām dzimumu sistēmām saistītas sociālās normas; tā kā dzimumbalstītas vardarbības mērķis ir radīt, īstenot vai uzturēt dzimumu nevienlīdzību un pastiprināt dzimumu normas un stereotipus;

M.  tā kā EIGE feminicīdu definē kā sieviešu un meiteņu nogalināšanu viņu dzimuma dēļ; tā kā feminicīdam var būt dažādi veidi, piemēram, tas var izpausties kā sieviešu slepkavība intīmo partneru vardarbības dēļ, sieviešu un meiteņu nogalināšana dzimuma, seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes, dzimuma pašizpausmes vai dzimumpazīmju dēļ, sieviešu un interseksuāļu nogalināšana, veicot dzimumorgānu kropļošanu, un tā sauktās ”goda slepkavības”; tā kā feminicīds ir pastāvošo vardarbības pret sievietēm veidu galējā izpausme un pēdējais vardarbības akts ilgstošas vardarbības kontekstā; tā kā daudzi feminicīda veidi nav iekļauti oficiālajā statistikā un paliek neredzami;

N.  tā kā fiziska, seksuāla vai psiholoģiska saskarsme ar intīmo partneru vardarbību nopietni ietekmē bērnus un turpina vardarbību pret nākamajām paaudzēm, jo bērniem, kuri ir liecinieki intīma partnera vardarbībai pret māti vai vienu no vecākiem, ir lielāka iespēja piedzīvot šādu vardarbību turpmākajā dzīvē — gan kā cietušajiem, gan kā nozieguma izdarītājiem; tā kā tiesību aktiem, kas aizsargā bērna cieņu un šādos gadījumos atzīst arī bērnu par cietušo, ir izšķiroša nozīme gan sieviešu, gan cietušo bērnu aizsardzībā; tā kā tiesību akti, kas attiecas uz aizbildnību, ir jāizstrādā tā, lai nepiešķirtu aizbildnības tiesības tiem, kas ir izdarījuši vardarbību pret intīmo partneri;

O.  tā kā dzimumbalstīta vardarbība ietver daudzus vardarbības veidus, tostarp intīmo partneru vardarbību un vardarbību ģimenē; tā kā EIGE līdzīgi Stambulas konvencijai vardarbību ģimenē definē kā jebkuru fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku vardarbību, kas notiek ģimenē vai mājsaimniecībā neatkarīgi no bioloģiskām vai likumīgām ģimenes saitēm, vai starp bijušajiem vai pašreizējiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vainīgajam ir vai nav kopīga dzīvesvieta ar cietušo;

P.  tā kā dzimumbalstīta vardarbība tiešsaistē un seksuāla uzmākšanās tiešsaistē ir ar pārrobežu raksturu; tā kā vardarbība, kas izpaužas kā kibervardarbība, tostarp vajāšana tiešsaistē, kiberiebiedēšana, kiberizsekošana, seksistiska naida runa, seksuālu attēlu atklāšana bez vienošanās, ļaunprātīga privātas informācijas vākšana un publicēšana, identitātes zādzība vai uzlaušana, nesamērīgi skar sievietes un meitenes;

Q.  tā kā vardarbība pret sievietēm un meitenēm ir viens no izplatītākajiem sieviešu tiesību pārkāpumiem Eiropā; tā kā Savienības veiktie apsekojumi liecina, ka Savienībā katra trešā sieviete (62 miljoni sieviešu) kopš 15 gadu vecuma ir piedzīvojusi fizisku un/vai seksuālu vardarbību un viena no divām sievietēm (55 %) ir pieredzējusi seksuālu uzmākšanos; tā kā saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) sniegto informāciju visā pasaulē gandrīz trešdaļa (27 %) sieviešu vecumā no 15 līdz 49 gadiem, kurām bijušas attiecības, ir ziņojušas par to, ka viņu intīmais partneris viņas ir pakļāvis kāda veida fiziskai un/vai seksuālai vardarbībai; tā kā PVO ziņo, ka pasaulē 38 % no visām sieviešu slepkavībām izdara intīmie partneri;

R.  tā kā trūkst atjauninātu, visaptverošu un salīdzināmu sadalītu datu par visu veidu dzimumbalstītu vardarbību visā Savienībā; tā kā salīdzināmu datu trūkums ir saistīts arī ar to, ka dzimumbalstītas vardarbības definīcijas nav saskaņotas; tā kā visaptveroši un salīdzināmi sadalīti dati ir būtiski, lai dokumentētu dzimumbalstītu vardarbību un tās pamatcēloņus; tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra pēdējo pētījumu par vardarbību pret sievietēm publicēja 2014. gadā un tā kā visjaunākie dati nav pieejami;

S.  tā kā dzimumbalstīta vardarbība Eiropas sabiedrībai rada ievērojamas izmaksas –– gan negūtu ekonomikas ieņēmumu, gan nesniegtu pakalpojumu, tostarp veselības aprūpes, juridisko, sociālo un specializēto pakalpojumu, ziņā; tā kā tomēr vislielākās izmaksas ir dzimumbalstītā vardarbībā cietušajiem, kuriem pastāvīgi jādzīvo ar šīs traumatiskās pieredzes radītajām emocionālajām rētām; tā kā Savienības rīcībai vajadzētu būt vērstai uz to, lai nodrošinātu dzimumbalstītā vardarbībā cietušo labbūtību;

T.  tā kā Covid-19 krīzes dēļ dramatiski pieauga dzimumbalstīta vardarbība, jo īpaši intīmā partnera vardarbība, tostarp fiziska un psiholoģiska vardarbība, koercitīva kontrole un vardarbība tiešsaistē; tā kā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Eiropas dalībvalstis ziņo, ka par 60 % ir pieaudzis to sieviešu neatliekamās palīdzības izsaukumu skaits, kuras cietušas no sava intīmā partnera vardarbības; tā kā pārvietošanās ierobežošanas pasākumu dēļ no intīma partnera vardarbības cietušajām personām ir grūtāk vērsties pēc palīdzības, jo tās bieži vien atradās kopā ar savu pāridarītāju un šīm personām bija ierobežota piekļuve atbalsta pakalpojumiem, un tā kā atbalsta struktūru un resursu nepietiekamība ir pastiprinājusi jau pastāvošo ”ēnu pandēmiju”;

U.  tā kā izglītībai ir īpaši būtiska nozīme, lai novērstu dzimumbalstītu vardarbību, jo īpaši apstrīdot negatīvās sociālās normas, kas veicina šo parādību, un ļaujot jauniešiem atpazīt, novērst un nepieļaut minētās darbības;

V.  tā kā par dzimumbalstītu vardarbību Savienībā joprojām tiek ziņots nepietiekami; tā kā divas trešdaļas dzimumbalstītā vardarbībā cietušo neziņo iestādēm(16);

W.  tā kā saskaņā ar EIGE sniegto informāciju sekundārā viktimizācija, kas ir zināma arī kā atkārtota viktimizācija, ”notiek tad, kad cietušajam tiek nodarīts papildu kaitējums, kas nav tieši saistīts ar noziedzīgo nodarījumu, bet ar to, kā iestādes un citas personas izturas pret cietušo”; tā kā saskaņā ar EIGE sniegto informāciju ”sekundāro viktimizāciju var izraisīt, piemēram, cietušā atkārtota pakļaušana saskarsmei ar nozieguma izdarītāju, atkārtota nopratināšana par tiem pašiem faktiem, nepiemērotas valodas lietošana vai neiejūtīgi visu to personu komentāri, kuras saskaras ar cietušajiem”;

X.  tā kā dzimumbalstītu vardarbību var īstenot personas varas amatos, kuras strādā brīvības atņemšanas iestādēs, piemēram, cietumos, garīgās veselības aprūpes iestādēs, aizturēšanas centros, aprūpes iestādēs un bēgļu nometnēs; tā kā arī pārblīvētības, augsta stresa līmeņa un privātuma trūkuma situācijas var izraisīt dzimumbalstītu vardarbību; tā kā, nodrošinot policijas darbiniekiem īpašu apmācību par vispārīgām prasmēm rūpīgi uzklausīt, saprast un cienīt visas sievietes, kuras ir cietušas no dzimumbalstītas vardarbības, viņi var palīdzēt novērst nepietiekamu ziņošanu, atkārtotu viktimizāciju un radīt drošāku vidi dzimumbalstītā vardarbībā cietušām personām;

Y.  tā kā ir nepieciešams nodrošināt cenas ziņā pieejamu un drošu piekļuvi neatkarīgai tiesu sistēmai, lai veicinātu drošāku vidi visiem dzimumbalstītā vardarbībā cietušajiem; tā kā, lai efektīvi risinātu dzimumbalstītas vardarbības problēmu, ir jāizveido apmācības programmas iesaistītajiem speciālistiem, piemēram, sociālajiem darbiniekiem, veselības aprūpes sniedzējiem, tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem un tiesu sistēmas darbiniekiem, lai viņi varētu apzināt un novērst dzimumbalstītu vardarbību, kā arī reaģēt uz to;

Z.  tā kā visās dalībvalstīs ir nepieņemami maz notiesājošu spriedumu par vardarbību pret sievietēm un jo īpaši par seksuālu vardarbību, tostarp izvarošanu un seksuālu vardarbību, un tas liecina, ka pastāv sistēmiski trūkumi attiecībā uz to, kā tiesībaizsardzības iestādes vēršas pret dzimumbalstītu vardarbību, un tā kā tas savukārt rada plaši izplatītu nesodāmības kultūru un nopietnu kaitējumu dzimumu līdztiesībai un dzimumbalstītas vardarbības apkarošanai;

AA.  tā kā seksuālā vardarbība ir daļa no nepārtrauktas dzimumbalstītas diskriminācijas un vardarbības, kas cieši saistīta ar pastāvīgu nevienlīdzību un plašākiem uzbrukumiem dzimumu līdztiesībai un sieviešu un meiteņu cilvēktiesībām;

AB.  tā kā Stambulas konvencija ir visaptverošākais instruments Eiropā, lai apkarotu īpašus vīriešu īstenotas vardarbības veidus pret sievietēm un meitenēm, kā arī vardarbību ģimenē; tā kā ar Stambulas konvenciju tiek izveidots visaptverošs juridisku un politikas pasākumu satvars šādas vardarbības novēršanai, cietušo atbalstīšanai un noziegumu izdarītāju sodīšanai;

AC.  tā kā dezinformācijas kampaņas, kas apdraud dzimumu līdztiesību, cita starpā bloķē progresu vardarbības pret sievietēm izskaušanā, kā tas tika novērots saistībā ar Stambulas konvenciju, kas dažās dalībvalstīs ir radījusi sabiedrības pretestību un bijusi par pamatu kaitējošu politisko lēmumu pieņemšanai;

AD.  tā kā Stambulas konvenciju ir parakstījušas visas dalībvalstis un to ir ratificējusi 21 dalībvalsts; tā kā Bulgārija, Čehija, Ungārija, Latvija, Lietuva un Slovākija vēl nav ratificējušas Stambulas konvenciju; tā kā Polija ir paziņojusi par savu nodomu izstāties no Stambulas konvencijas; tā kā Turcijas izstāšanās no Stambulas konvencijas rada nevēlamu precedentu; tā kā Savienība vēl nav ratificējusi Stambulas konvenciju;

AE.  tā kā sieviešu tiesību pārkāpumiem ir starptautisks, Eiropas mēroga un pārrobežu raksturs; tā kā sievietes un meitenes Eiropā un citi dzimumbalstītā vardarbībā cietušie visā Savienībā nesaņem vienāda līmeņa aizsardzību pret vardarbību atšķirīgu valstu tiesiskā regulējuma un aizsardzības un novēršanas mehānismu dēļ;

AF.  tā kā Savienības rīcība, kuras mērķis ir izskaust vardarbību pret sievietēm un meitenēm un citus dzimumbalstītas vardarbības veidus, prasa, lai Komisija izmantotu vairākas paralēlus risinājumus –– gan leģislatīvus, gan neleģislatīvus ––, tostarp ierosinot dzimumbalstītu vardarbību noteikt par noziegumu jomu, kas atbilst LESD 83. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem, un vienlaikus ierosinot direktīvu par dzimumbalstītu vardarbību, izmantojot minēto pantu kā juridisko pamatu;

AG.  tā kā dzimumbalstītas vardarbības izskaušana ir ES Dzimumu līdztiesības stratēģijas un Savienības ārējās darbības viena no galvenajām prioritātēm; tā kā Komisija 2021. gada darba programmā paziņoja par jaunu tiesību akta priekšlikumu dzimumbalstītas vardarbības novēršanai un apkarošanai, pamatojoties uz LESD 82., 83. un 84. pantu, kā arī par konkrētu priekšlikumu paplašināt LESD 83. panta 1. punkta otrajā daļā minēto īpaši smagu noziegumu ar pārrobežu dimensiju jomu sarakstu, iekļaujot tajā visu veidu naida noziegumus un naida runu; tā kā dzimumbalstītas vardarbības apkarošana ir viena no Komisijas priekšsēdētājas prioritātēm(17),

Dzimumbalstītas vardarbības cēloņi un ietekme un holistiskas pieejas nodrošināšana tās novēršanā

1.  nosoda visu veidu vardarbību pret sievietēm un meitenēm visā viņu daudzveidībā un citus dzimumbalstītas vardarbības veidus, piemēram, vardarbību pret LGBTIK+ personām dzimuma, dzimumidentitātes, dzimuma pašizpausmes vai dzimumpazīmju dēļ, kura tiek uzskatīta par saistītu ar dažādiem vardarbības aktiem tiešsaistē un bezsaistē un kura rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas;

2.  uzsver, ka pārvietošanās ierobežojumu un sociālās distancēšanās pasākumu dēļ Covid-19 pandēmijas laikā visā Savienībā ir satraucoši pieaugusi dzimumbalstīta vardarbība pret sievietēm un meitenēm, tostarp intīmo partneru vardarbība, fiziska, seksuāla, ekonomiska un psiholoģiska vardarbība, koercitīva kontrole un kibervardarbība, kā rezultātā minētajām cietušajām personām ir ārkārtīgi nepieciešami atbalsta pakalpojumi;

3.  uzstāj, ka, pievēršoties vardarbības pret sievietēm problēmai, ar “sievietēm” ir jāsaprot arī meitenes, kas jaunākas par 18 gadiem;

4.  nosoda feminicīdu kā vissmagāko pret sievietēm un meitenēm vērstas dzimumbalstītas vardarbības veidu; uzsver, ka feminicīds ir ļoti smags cilvēktiesību pārkāpums un ka Savienībai būtu jāizstrādā plāns vardarbības novēršanai un apkarošanai, riska situāciju atklāšanai, kā arī cietušo atbalstam un aizsardzībai;

5.  uzsver, ka vardarbību pret sievietēm un citus dzimumbalstītas vardarbības veidus joprojām klāj klusuma plīvurs un tie ir vēsturiski nevienlīdzīgas piekļuves varai un resursiem un to sadalījuma rezultāts, kas ir novedis pie vīriešu dominējošā stāvokļa un vīriešu diskriminējošas attieksmes pret sievietēm, kā arī pie vardarbības pret LGBTIK+ personām, būtiski skarot cietušos, viņu ģimenes un kopienas;

6.  atzinīgi vērtē #MeToo kustību, kas simbolizē sieviešu balsi, pārtraucot klusēšanu par seksuālu uzmākšanos jebkura vecuma sievietēm un pret viņām vērstu seksuālu vardarbību jebkurā nozarē un jebkurā vietā; nosoda to, ka dažās valstīs seksuālas uzmākšanās un seksuālas vardarbības upuri arvien biežāk tiek apsūdzēti un pat notiesāti par apmelošanu, tādējādi radot atturošu ietekmi un atkārtotu viktimizāciju un apklusinot sievietes, kuras ir uzdrošinājušās runāt;

7.  atzīst, ka progress virzībā uz līdztiesību ir panākts, pateicoties smagajai feministu kustības cīņai pret sieviešu un meiteņu apspiešanu visā pasaulē;

8.  uzsver, ka šo situāciju vēl vairāk pasliktina sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība un ievērojami samazinātais pieejamais finansējums, jo īpaši krīzes laikā, un ka tas savukārt veicina darba samaksas un pensiju atšķirības, nestabila darba feminizāciju un nedrošākus sieviešu dzīves apstākļus; vērš uzmanību uz to, ka minētajai nevienlīdzībai un varas nelīdzsvarotībai ir transversāls un globāls raksturs, kas ir kopīgs visai Savienības teritorijai un skar ne tikai konkrētas dalībvalstis;

9.  uzsver, ka stingras dzimumu normas, kuru pamatā ir patriarhālie stereotipi, veicina sieviešu, tostarp lesbiešu, biseksuālu sieviešu, transsieviešu un interseksuālu sieviešu, diskrimināciju un pakļaušanu, tādējādi palielinot risku saskarties ar dzimumbalstītu vardarbību visiem tiem, kuri neatbilst šīm normām, un veicinot vardarbības neredzamību, ar ko saskaras geji un biseksuāli un interseksuāli vīrieši;

10.  norāda, ka ir svarīgi ar izglītības starpniecību pievērsties jautājumam par sieviešu un vīriešu, kā arī zēnu un meiteņu vienlīdzīgu statusu un varas attiecībām un izskaust aizspriedumus un dzimumu stereotipus, kas noved pie kaitējošām sociālām dzimumu normām; pauž nožēlu par lielo skaitu vardarbības gadījumu, kas vērsti pret sievietēm visā viņu daudzveidībā, tostarp lesbietēm, biseksuālām sievietēm un transsievietēm, kā arī transpersonām, interseksuāļiem un cilvēkiem, kas neietilpst binārajā dzimumidentitātē;

11.  uzsver, ka dzimumbalstīta vardarbība cietušajiem rada daudzas un dažādas psiholoģiskās sekas, tostarp stresu, nedrošības un neaizsargātības sajūtu, koncentrēšanās problēmas, trauksmi, panikas lēkmes, sociālo izolāciju, zemu pašnovērtējumu, depresiju, posttraumatisko stresa sindromu, uzticības un kontroles sajūtas trūkumu, kā arī bailes vai pat domas par pašnāvību; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt šajos noziegumos cietušajiem garīgās veselības pakalpojumus, kurus bieži sniedz arī NVO un pilsoniskās sabiedrības dalībnieki;

12.  atgādina, ka dzimumbalstītai vardarbībai ir arī ietekme un sabiedrību, ekonomiku un demokrātiju, kura izpaužas, piemēram, kā nodarbinātības nepieejamība, izolācija, atteikšanās no sabiedriskās dzīves vai materiālo vai finanšu resursu zaudēšana, tādējādi pastiprinot sieviešu nelabvēlīgo situāciju; uzsver, ka dzimumbalstīta vardarbība tiek izmantota kā koercitīva kontrole pār sievietēm, kura kavē dzimumu līdztiesības panākšanu, sociālo mobilitāti, ekonomisko iespēju nodrošināšanu un viņu kā Savienības pilsoņu tiesību īstenošanu, tostarp pilnvērtīgu pilsonisko līdzdalību un brīvību veidot savu dzīvi bez vardarbības;

13.  uzsver dzimumbalstītas vardarbības negatīvo ekonomisko ietekmi un saistītās garīgās veselības problēmas, ko tā var radīt cietušajiem, tostarp viņu grūtības atrast darbu un tiesvedības radīto finansiālo slogu, un norāda, ka aplēstās dzimumbalstītas vardarbības radītās sociālās izmaksas (290 miljardi EUR) (no 49 līdz 89,3 miljardiem EUR kiberuzmākšanās un kiberizsekošanas gadījumā) pārsniedz aplēstās gada izmaksas, ko rada īpaši smagi noziegumi, kuri uzskaitīti LESD 83. panta 1. punkta otrajā daļā(18);

14.  uzsver, ka Stambulas konvencija joprojām ir starptautiskais standarts un īpaši svarīgs instruments dzimumbalstītas vardarbības izskaušanai, izmantojot holistisku un koordinētu pieeju, saskaņā ar kuru galvenā uzmanība tiek pievērsta cietušā tiesībām un šie jautājumi tiek risināti no dažādām perspektīvām; atkārtoti aicina Savienību pabeigt Stambulas konvencijas ratifikāciju, pamatojoties uz vairākuma pievienošanos, un uzsver, ka ir svarīgi, lai to ratificētu Bulgārija, Čehija, Ungārija, Latvija, Lietuva un Slovākija; ar bažām norāda uz mēģinājumiem dažās dalībvalstīs izplatīt dezinformāciju par Stambulas konvenciju, piemēram, noliegumu, ka pastāv dzimumbalstīta vardarbība; nosoda to, ka šādas dezinformācijas apjoms Eiropā pieaug un tādējādi apgrūtina sieviešu tiesību aizsardzību;

15.  norāda, ka Stambulas konvencija būtu jāuztver kā minimuma standarts, lai izskaustu dzimumbalstītu vardarbību, un ka Savienībai šajā ziņā būtu vēl izlēmīgāk jāīsteno efektīvi likumdošanas pasākumi; atgādina, ka šādiem jauniem pasākumiem jebkurā gadījumā būtu jāsaskan ar Stambulas konvencijā noteiktajām tiesībām un pienākumiem un jāpapildina tās ratifikācija; aicina dalībvalstis ņemt vērā Ekspertu grupas vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai ieteikumus un uzlabot savus valsts tiesību aktus, lai tie vairāk atbilstu Stambulas konvencijas noteikumiem nolūkā nodrošināt tās pareizu īstenošanu un izpildi;

16.  nosoda to, ka vēršanās pret sieviešu un meiteņu tiesībām un dzimumu līdztiesību negatīvi ietekmē dzimumbalstītas vardarbības apkarošanu; nosoda pret dzimtes jautājumu aktualizēšanu un pret sievietēm vērsto kustību darbības Eiropā un pasaulē, kuras sistemātiski vēršas pret sieviešu un LGBTIK+ personu tiesībām, tostarp seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām, un kuru mērķis ir atcelt spēkā esošos tiesību aktus, kas šīs personas aizsargā, tādējādi apdraudot cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu; nosoda jebkādu dezinformāciju, kas apzināti tiek izplatīta saistībā ar Stambulas konvenciju un citiem instrumentiem un iniciatīvām vardarbības pret sievietēm apkarošanai Savienībā, tādējādi liekot šķēršļus sieviešu aizsargāšanai pret vardarbību; mudina Komisiju nodrošināt, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas, ko atbalsta un finansē Savienība, neveicina dzimumu diskrimināciju;

17.  aicina Komisiju palielināt un nodrošināt ilgtermiņa finansējumu, kas paredzēts vardarbības pret sievietēm un meitenēm un citu dzimumbalstītas vardarbības veidu novēršanai un apkarošanai, izmantojot Pilsoņu, vienlīdzības, tiesību un vērtību programmu, tostarp atbalstu patvēruma organizācijām un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras darbojas šajā jomā; atkārtoti uzsver, ka progresa novērtēšanai ir svarīgi izmantot kritērijus un rādītājus;

18.  uzsver, ka dalībvalstīs pastāv būtiskas atšķirības juridiskajā definīcijā un attieksmē pret dzimumbalstītu vardarbību; norāda, ka tas būtiski ierobežo Savienības likumdošanas pasākumus pret dzimumbalstītu vardarbību, tostarp Direktīvu 2012/29/ES, Direktīvu 2011/36/ES un Direktīvu 2011/99/ES;

19.  uzsver preventīvo pasākumu nozīmi vardarbības pret sievietēm un meitenēm apkarošanā; norāda — lai novērstu un mazinātu vardarbības risku, visā tiesu sistēmā, kā arī skolās un veselības aprūpes nozarē ir jāpievērš lielāka uzmanība šādiem pasākumiem;

20.  uzstāj, ka ir jārīkojas, lai novērstu dzimumu nevienlīdzības pamatcēloņus, tostarp apkarojot seksismu, patriarhālās dzimumu normas, stereotipus un vērtības; pauž nožēlu par pētniecības un zināšanu trūkumu, kas veido pamatu efektīvai politikai un likumdošanai dzimumbalstītas vardarbības novēršanas jomā; tādēļ aicina EIGE un Eurostat darboties kā zināšanu centram attiecībā uz vardarbību pret meitenēm Savienībā; uzsver, ka vīriešu vardarbība pret sievietēm sākas kā zēnu vardarbība pret meitenēm; tādēļ uzskata, ka preventīvie pasākumi jāsāk jau agrīnā vecumā; uzsver nepieciešamību izglītības centrā izvirzīt dzimumu līdztiesību un aicina īstenot izglītojošus pasākumus, kas vērsti uz jauniešiem un tiek veikti kopā ar jauniešiem, tostarp vecumam atbilstošas informācijas sniegšanu, visaptverošu seksuālo izglītību, informāciju par nevardarbīgu attiecību veidošanu un pašaizsardzības apmācību sievietēm, lai īstenotu Stambulas konvencijas 12. panta 6. punktu un Pekinas Rīcības platformas D.1. stratēģiskā mērķa 125. punkta g) apakšpunktu, kā arī vispārīgākus pasākumus segregācijas, dzimumu nevienlīdzības un diskriminācijas apkarošanai;

21.  uzsver, ka vēršanās pret sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību bieži vien ir viens no demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību situācijas tālākas pasliktināšanās aspektiem, un tādēļ aicina Komisiju un Padomi skatīt sieviešu tiesību un LGBTI+ personu tiesību pārkāpumus saistībā ar notiekošajām LES 7. panta procedūrām;

22.  uzsver, ka ir vajadzīgas Savienības mēroga izpratnes veicināšanas kampaņas, kas ietvertu informāciju, kuras mērķis ir izglītot Savienības jauniešus par dzimumu līdztiesību un par dzimumbalstītas vardarbības tiešsaistē un bezsaistē ietekmi, tādējādi atbalstot centienus nodrošināt, ka sievietes un meitenes var justies brīvi un droši visās dzīves jomās;

23.  aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka valstu mācību programmās efektīvi tiek risināta dzimumbalstītas vardarbības problēma; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu dzimumu līdztiesības stratēģijā iekļaut Savienības mēroga kampaņu par dzimumu stereotipiem un tās apņemšanos “no agrīna vecuma izglītot zēnus un meitenes par dzimumu līdztiesību un atbalstīt nevardarbīgu attiecību veidošanu” kā būtiskus pasākumus, lai efektīvi novērstu vardarbību;

24.  uzsver, cik svarīgi ir veicināt dalībvalstu sadarbību dzimumbalstītas vardarbības novēršanas jomā, kas arī ļauj dalībvalstīm ar veiksmīgu politiku dalīties pieredzē, apmainoties ar paraugpraksi;

25.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot kvalitatīvu un sadalītu datu pastāvīgu pieejamību un salīdzināmību attiecībā uz visiem dzimumbalstītas vardarbības veidiem Savienības un dalībvalstu līmenī un nodrošināt datu vākšanas sistēmu saskaņošanu starp dalībvalstīm sadarbībā ar Eurostat, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru un EIGE; uzskata, ka kvalitatīvi dati ir īpaši būtiski, lai sasniegtu skaidrus un izmērāmus mērķus dzimumbalstītas vardarbības izskaušanā; atzinīgi vērtē paziņojumu par Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras jaunu ES mēroga pētījumu par visu veidu vardarbības pret sievietēm izplatību un dinamiku;

26.  uzsver –– lai palielinātu izpratni par dzimumbalstītu vardarbību Savienībā, ir jānodrošina, ka datu vākšanā tiesībaizsardzības intervences līmenī tiek iekļautas vismaz šādas kategorijas: a) cietušā dzimums; b) nozieguma izdarītāja dzimums; c) attiecības starp cietušo un nodarījuma izdarītāju; d) seksuālās vardarbības dimensijas pastāvēšana; e) tas, vai vardarbībai ir ar dzimumu saistīta motivācija un f) citas sociāldemogrāfiskās iezīmes, ko var analizēt intersekcionāli; uzsver, ka papildus minētajiem datiem ir vajadzīgi vispārīgi dati, kas attiecas uz sūdzību skaitu, izdoto aizsardzības rīkojumu skaitu un veidiem, sūdzību noraidīšanas un atsaukšanas rādītājiem, kriminālvajāšanas un notiesāšanas rādītājiem, laiku, kas vajadzīgs lietu izskatīšanai, informāciju par nozieguma izdarītājiem piespriestajiem sodiem un atlīdzināšanu, tostarp kompensācijām, kas paredzētas cietušajiem, incidentiem, par kuriem ziņots palīdzības dienestiem vai veselības un sociālajiem dienestiem, kas strādā ar vardarbībā cietušām sievietēm, un izlases veida apsekojumiem;

Visu dzimumbalstītas vardarbības veidu novēršana

27.  uzsver, ka ir vajadzīgi mērķtiecīgi tiesību akti un politikas virzieni ar intersekcionālu pieeju, lai risinātu dzimumbalstītā vardarbībā cietušo problēmas, kuri saskaras ar intersekcionālu diskrimināciju dzimumidentitātes, dzimuma pašizpausmes vai dzimumpazīmju un citu iemeslu dēļ, piemēram, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu, piederības nacionālajai minoritātei, īpašuma, dzimšanas, invaliditātes, vecuma, seksuālās orientācijas, veselības stāvokļa, ģimenes stāvokļa vai migranta vai bēgļa statusa dēļ; uzsver, ka politikas veidošanas un likumdošanas procesā ir jāpievieno konkrētas un izmērāmas saistības, tostarp attiecībā uz grupām, kuras ar Savienības tiesību aktiem un Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru ir aizsargātas pret diskrimināciju;

28.  aicina dalībvalstis un Komisiju savā darbā apkarot dzimumbalstītu vardarbību, lai nodrošinātu, ka visu leģislatīvo un neleģislatīvo iniciatīvu mērķis ir izskaust visu veidu dzimumbalstītu vardarbību, jo īpaši iekļaujot vardarbību pret sievietēm visā viņu daudzveidībā un pret LGBTIK+ personām viņu dzimumidentitātes, dzimuma pašizpausmes un dzimumpazīmju dēļ; atgādina, ka Parlaments iepriekš ir stingri mudinājis dalībvalstis pieņemt tiesību aktus un politikas virzienus, ar ko aizliedz konversijas terapiju, sieviešu un interseksuāļu dzimumorgānu kropļošanu un piespiedu sterilizācijas praksi;

29.  uzsver, ka dzimumbalstīta vardarbība ir nopietns cilvēktiesību un cilvēka cieņas pārkāpums, kas var izpausties kā psiholoģiska, fiziska, seksuāla un ekonomiska vardarbība un cita starpā ietver arī feminicīdu, intīmā partnera vardarbību, seksuālu uzmākšanos, kibervardarbību, izsekošanu, izvarošanu, agrīnas un piespiedu laulības, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, tā sauktos ”goda” noziegumus, piespiedu abortus, piespiedu sterilizāciju, seksuālu izmantošanu, cilvēku tirdzniecību, atkārtotu vardarbību, pārnesto vardarbību un atkārtotu viktimizāciju;

30.  atgādina, ka cilvēku tirdzniecība un seksuāla izmantošana ir dzimumbalstīta vardarbība pret sievietēm un meitenēm, un uzsver, cik svarīga ir dzimumsensitīva pieeja cilvēku tirdzniecībai;

31.  nosoda otrās pakāpes vardarbības parādību, proti, fizisku vai psiholoģisku vardarbību, atriebību, pazemošanu un vajāšanu, kas vērsta pret cilvēkiem, kuri atbalsta dzimumbalstītā vardarbībā cietušos; uzsver, ka minētās darbības ir šķērslis dzimumbalstītas vardarbības pret sievietēm novēršanai un dzimumbalstītā vardarbībā cietušo sieviešu atklāšanai, atbalstīšanai un rehabilitācijai;

32.  pauž nopietnas bažas par dzimumbalstītas vardarbības un uzmākšanās darba vietā raksturu, apjomu un smagumu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē nesen pieņemto Starptautiskās Darba organizācijas Konvenciju Nr. 190 par vardarbību un uzmākšanos darba vidē un aicina dalībvalstis to nekavējoties ratificēt un īstenot; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis pienācīgi papildināt spēkā esošo regulējumu, lai nodrošinātu efektīvus pasākumus vardarbības un uzmākšanās novēršanai darba vietā, kā arī preventīvus pasākumus, efektīvu piekļuvi dzimumsensitīviem, drošiem un efektīviem sūdzību un strīdu izšķiršanas mehānismiem, apmācību un izpratnes veicināšanas kampaņas šajā jomā, psiholoģiskā atbalsta pakalpojumus un tiesiskās aizsardzības līdzekļus;

33.  uzstāj, ka kibervardarbība, tostarp seksuāla un psiholoģiska vajāšana tiešsaistē, kiberiebiedēšana, kiberizsekošana, seksuāla rakstura attēlu atklāšana bez piekrišanas, seksistiska naida runa tiešsaistē un jauni uzmākšanās veidi tiešsaistē, piemēram, uzbrukumi platformā Zoom vai draudi tiešsaistē, ir dzimumbalstītas vardarbības veidi;

34.  pauž nožēlu par to, ka kibervardarbība nesamērīgi skar sievietes un meitenes un kļūst arvien izplatītāka; atgādina, ka dzimumbalstīta kibervardarbība ir vardarbības bezsaistē turpinājums un nav no tās nošķirama, jo abi šie vardarbības veidi ir savstarpēji saistīti; uzsver, ka kibervardarbība apdraud progresu dzimumu līdztiesības jomā, liekot cietušajiem klusēt un tādējādi kaitējot Savienības demokrātijas principiem; uzsver, ka dzimumbalstīta kibervardarbība bieži vien tiek vērsta pret sabiedrībā zināmām sievietēm, piemēram, politiķēm, žurnālistēm, māksliniecēm un aktīvistēm, ar mērķi atturēt viņas no līdzdalības sabiedriskajā dzīvē un lēmumu pieņemšanā;

35.  uzsver kibervardarbības pārrobežu raksturu, proti, to, ka noziegumu izdarītāji izmanto platformas vai mobilos tālruņus, kas savienoti ar citām dalībvalstīm vai ko mitina citas dalībvalstis, nevis dalībvalsts, kurā atrodas cietušais; uzsver, ka ir vajadzīga koordinēta Savienības pieeja, lai uzlabotu pieejamus savlaicīgas ziņošanas instrumentus, efektīvus satura izņemšanas mehānismus un efektīvu sadarbību starp tiešsaistes platformām un dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm nolūkā apkarot dzimumbalstītu vardarbību tiešsaistē, pilnībā ievērojot pamattiesības;

36.  aicina dalībvalstis un Komisiju veikt konkrētus pasākumus, lai izskaustu visu veidu vardarbību tiešsaistē, kas nesamērīgi skar sievietes un meitenes, tostarp pienācīgi apmācot tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas, un jo īpaši censties novērst šādas vardarbības pieaugumu Covid-19 pandēmijas laikā;

37.  atgādina, ka seksuālo un reproduktīvo tiesību pārkāpumi, tostarp seksuāla vardarbība, vardarbība ginekoloģiskajā aprūpē un dzemdībās un kaitīgas prakses, ir dzimumbalstītas vardarbības veids pret sievietēm un meitenēm, transpersonām un nebinārām personām, kā atspoguļots LGBTIK līdztiesības stratēģijā, un ka šie pārkāpumi ir šķērslis dzimumu līdztiesībai;

38.  mudina Komisiju, izstrādājot priekšlikumus par papildu pasākumiem dažādu dzimumbalstītas vardarbības veidu novēršanai un apkarošanai, veicināt regulāru labas prakses apmaiņu seksuālās un reproduktīvās veselības tiesību jomā starp dalībvalstīm un ieinteresētajām personām;

39.  uzsver, ka reproduktīvā piespiešana un drošas un likumīgas aborta veikšanas liegšana ir arī dzimumbalstītas vardarbības veids; uzsver, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka ierobežojoši tiesību akti attiecībā uz abortiem un to neīstenošana ir sieviešu cilvēktiesību pārkāpums; uzsver, ka meiteņu un sieviešu autonomija un spēja brīvi un neatkarīgi pieņemt lēmumus par savu ķermeni un dzīvi ir priekšnosacījumi viņu ekonomiskajai neatkarībai, dzimumu līdztiesībai un dzimumbalstītas vardarbības izskaušanai; stingri nosoda vēršanos pret sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību Savienībā, jo īpaši regresu sieviešu seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību jomā, kā arī drošas un likumīgas aborta veikšanas faktisko aizliegumu Polijā;

40.  pauž nožēlu par redzamajām nepilnībām tiesībaizsardzības sistēmā, kuru dēļ notiesājošu spriedumu skaits gadījumos, kad pret sievietēm un meitenēm tiek vērsta dzimumbalstīta vardarbība, ir zems, kā arī pauž nožēlu par noziegumu izdarītāju nesodāmību; aicina visas dalībvalstis grozīt seksuālās vardarbības un izvarošanas definīcijas savos tiesību aktos, lai to pamatā būtu piekrišanas neesība, kā noteikts Stambulas konvencijā;

41.  pauž bažas par bērnu seksualizāciju, jo īpaši par meiteņu seksualizāciju no pieaugušu vīriešu puses; uzskata, ka ir obligāti jāpastiprina krimināltiesībās paredzētā aizsardzība attiecībā uz dzimumnoziegumiem pret bērniem, jo īpaši gadījumos, kad nozieguma izdarītājs acīmredzami nav mēģinājis noteikt bērna vecumu;

42.  uzskata, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti risks piedzīvot dažādu veidu vardarbību ir divas līdz piecas reizes lielāks; uzsver, ka Savienībai kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām līgumslēdzējai pusei ir pienākums veikt pasākumus, lai nodrošinātu visu sieviešu un meiteņu ar invaliditāti cilvēktiesību un pamatbrīvību pilnīgu ievērošanu; norāda, ka Savienībai būtu jāpastiprina centieni šajā virzienā, cita starpā ratificējot Stambulas konvenciju;

43.  uzsver, ka sievietes no minoritāšu vidus un sevišķi romu un musulmaņu sievietes, tostarp sievietes, kas valkā reliģisku apģērbu, nesamērīgi cieš no dzimumbalstītas vardarbības, jo īpaši publiskajā telpā, darba vietā un tiešsaistē; uzsver, ka pret dzimumbalstītu vardarbību pret romu un musulmaņu sievietēm būtu jāvēršas ar intersekcionālu pieeju, kurā tiek ņemta vērā diskriminācija dzimuma dēļ apvienojumā ar diskrimināciju reliģijas un etniskās piederības dēļ;

44.  norāda, ka Komisijai ir jārisina jautājums par īpašo situāciju attiecībā uz migranšu aizsardzību pret dzimumbalstītu vardarbību, jo īpaši gadījumos, kad cietušās personas uzturēšanās statuss ir atkarīgs no kopdzīves vai civilstāvokļa, un atgādina, ka saskaņā ar Direktīvu 2012/29/ES visiem dzimumbalstītā vardarbībā cietušajiem ir jābūt pieejamai pienācīgai aizsardzībai, atbalsta pakalpojumiem un efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tostarp tiesībām saņemt informāciju un spēt piedalīties kriminālprocesā, un ka visas tiesības ir jāpiemēro nediskriminējošā veidā neatkarīgi no viņu uzturēšanās statusa;

45.  uzsver, ka lielākā daļa spēkā esošo tiesību aktu attiecībā uz migrāciju un bēgļiem Eiropā nenovērš sieviešu, kas ir migrantes un bēgles, neaizsargātības problēmu, līdz ar to cita starpā viņām ir lielāks risks piedzīvot dzimumbalstītu vardarbību pārvietošanās laikā, kā arī nenovērš problēmas saistībā ar nedrošiem uzņemšanas apstākļiem, nepietiekamiem aizsardzības pasākumiem un tiesu iestāžu nepieejamību migrantiem Savienībā;

46.  uzskata, ka intīmo partneru vardarbība ir ne tikai noziegums pret vardarbībā cietušo, bet tā būtu jāuzskata arī par noziegumu pret ikvienu bērnu, kurš tai ir liecinieks, tostarp ilgstošas negatīvas ietekmes dēļ uz bērna labbūtību un attīstību; nosoda to, ka personas, kas vardarbīgi izturas pret intīmo partneri, bieži vien slikti izturas pret saviem bērniem, lai tādējādi īstenotu varu pār māti, un šo parādību, kas ir viens no dzimumbalstītās vardarbības veidiem, sauc par pārnesto vardarbību;

Aizsardzība, atbalsts un kompensācija 

47.  aicina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai veicinātu un nodrošinātu atbalstu un kompensācijas sievietēm un meitenēm visā viņu daudzveidībā un visām personām, kas pārcietušas dzimumbalstītu vardarbību, un lai veicinātu un nodrošinātu viņu aizsardzību pret visu veidu vardarbību; atgādina, ka šādiem pasākumiem vajadzētu būt pietiekamiem, savlaicīgiem, holistiskiem un samērīgiem ar nodarītā kaitējuma smagumu, pienācīgu uzmanību pievēršot to personu vajadzībām, kuras saskaras ar intersekcionālas diskriminācijas un vardarbības veidiem;

48.  aicina dalībvalstis ievērot Stambulas konvenciju, nodrošinot sievietēm aizsardzības un atbalsta pasākumus, kuru pamatā ir patiesa izpratne par vardarbību pret sievietēm un vardarbību starp intīmiem partneriem un kuri ir vērsti uz cietušā cilvēktiesībām un drošību, tādējādi novēršot institucionālu vardarbību pret cietušajiem tādu tiesību aktu vai administratīvas vai izpildes prakses dēļ, kuros netiek ņemti vērā ar dzimumu saistīti apsvērumi, un/vai tāpēc, ka trūkst pietiekamu zināšanu un atbilstošu procedūru, kas var novest pie noziegumu izdarītāju nesodāmības, kā arī cietušo atkārtotas viktimizācijas;

49.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka arī bērni tiek uzskatīti par dzimumbalstītas vardarbības upuriem intīmu partneru vardarbības gadījumos un ka viņu cieņai un drošībai tiek pievērsta īpaša uzmanība; šajā sakarībā atzinīgi vērtē tiesību aktus, kas paredz kriminālatbildību par bērna pakļaušanu vardarbībai tuvās attiecībās; turklāt aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiesību akti, kas attiecas uz aizgādību, atbilst šim principam tādā ziņā, ka aizgādības tiesības netiek piešķirtas tam no vecākiem, kurš ir atbildīgs par vardarbību pret intīmo partneri;

50.  uzsver dalībvalstu pienākumu nodrošināt pietiekamu atbalstu un pakalpojumus personām, kas pārcietušas dzimumbalstītu vardarbību, pielāgojot tos viņu īpašajām vajadzībām, jo sevišķi krīzes laikā; šajā sakarībā atgādina, ka ir svarīgi sniegt atbalstu neatkarīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un sieviešu patversmju organizācijām, kas ir organizācijas ar zinātību, kura vajadzīga, lai nodrošinātu sieviešu aizsardzību;

51.  aicina dalībvalstis garantēt cietušajiem piekļuvi atbalsta pakalpojumiem un pamatpakalpojumiem, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem, arī lauku apvidos; stingri atbalsta sabiedrisko pakalpojumu pieejamību visos atlīdzināšanas procesa posmos, jo īpaši attiecībā uz būtiska psiholoģiskā, juridiskā un darba meklējumu atbalsta nodrošināšanu;

52.  aicina dalībvalstis un Komisiju uzlabot informētību un nodrošināt, lai dzimumbalstītā vardarbībā cietušajiem un noziegumu izdarītājiem būtu pieejama informācija visās Savienības valodās, ar mērķi garantēt cietušo tiesību ievērošanu, viņiem īstenojot savas pamattiesības uz pārvietošanās brīvību ES;

53.  ņemot vērā diskriminācijas un nevienlīdzības strukturālo kontekstu, aicina dalībvalstis pastiprināt darbu, lai nodrošinātu, ka cietušajiem ir piekļuve neatkarīgu tiesu sistēmai, kas ir fiziski, ekonomiski, sociāli un kultūras ziņā pieejama visiem dzimumbalstītā vardarbībā cietušajiem, un garantēt, ka uzmanības centrā tiek izvirzītas cietušā tiesības, lai nepieļautu diskrimināciju, traumatizāciju vai atkārtotu viktimizāciju tiesvedības, medicīnisku un policijas procedūru laikā, integrējot dzimumu līdztiesības aspektu visā procesā;

54.  ar bažām uzsver, ka lielākajā daļā dalībvalstu joprojām pastāv problēmas saistībā ar Direktīvas 2012/29/ES pilnīgu vai pareizu transponēšanu un/vai praktisko piemērošanu, kā atspoguļots Komisijas Stratēģijā par cietušo tiesībām, un aicina dalībvalstis pienācīgi un rūpīgi nodrošināt, lai tā tiktu transponēta pilnībā un pareizi;

55.  uzsver, ka nespēja novērst dzimumbalstītā vardarbībā cietušo uzticēšanās trūkumu tiesībaizsardzības iestādēm un tiesu sistēmai, būtiski veicina nepietiekamu ziņošanu; aicina dalībvalstis palielināt ārstiem un tiesībaizsardzības amatpersonām, tostarp tiesnešiem, prokuroriem, tiesu iestāžu darbiniekiem, tiesu ekspertīzes ekspertiem un citu speciālistiem, kas strādā ar dzimumbalstītā vardarbībā cietušajiem, pieejamos resursus un apmācību; aicina dalībvalstis izvērtēt iespēju šajā nolūkā izveidot specializētas tiesas; ir pārliecināts, ka, nodrošinot policistiem un tiesnešiem plašākas zināšanas un vispārīgās prasmes rūpīgi uzklausīt, saprast un cienīt visus dzimumbalstītā vardarbībā cietušos, ir iespējams palīdzēt novērst nepietiekamu ziņošanu un atkārtotu viktimizāciju un radīt drošāku vidi dzimumbalstītā vardarbībā cietušajiem;

56.  aicina visas dalībvalstis pilnībā ievērot Stambulas konvenciju, pieņemot ārstniecības programmas, kuras paredzētas personām, kas īstenojušas dzimumbalstītu vardarbību un vardarbību ģimenē, un kuru mērķis ir novērst turpmāku vardarbību, sniedzot informāciju par destruktīvām dzimumu normām, asimetriskām varas attiecībām un vērtībām, kas ir pamatā dzimumbalstītai vardarbībai, un nodrošinot, ka galvenā uzmanība tiek pievērsta cietušo drošībai un cilvēktiesībām;

57.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt tiesu iestāžu pieejamību, tostarp piekļuvi kvalitatīvai juridiskai palīdzībai, visiem ar dzimumbalstītu vardarbību saistītos konfliktos cietušajiem un panākt, lai tiktu saukti pie atbildības visi ar dzimumbalstītiem konfliktiem saistītu noziegumu pret sievietēm un meitenēm, kā arī vīriešiem un zēniem izdarītāji, uzsākot juridiskās procedūras valsts, reģionālā un starptautiskā līmenī, jo īpaši ar Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu starpniecību;

58.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu 2011/99/ES, Direktīvu 2012/29/ES un Direktīvu 2011/36/ES;

59.  uzsver, ka Savienības tiesību aktu trūkums dzimumbalstītas vardarbības apkarošanas jomā un atšķirības dalībvalstu tiesību aktos noved pie tā, ka cietušajiem ir atšķirīga līmeņa aizsardzība;

60.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos paplašināt LESD 83. panta 1. punkta otrajā daļā minētās noziegumu jomas, iekļaujot tajās naida noziegumus un naida runu; mudina Komisiju iekļaut seksuālo orientāciju, dzimumidentitāti, dzimuma pašizpausmi un dzimumpazīmes to diskriminācijas iemeslu vidū, uz kuriem īpaši attiecas minētais pants; uzskata, ka šāda rīcība ir būtiska, lai nodrošinātu LGBTIK+ personu aizsardzību Savienībā;

61.  norāda, ka ir svarīgi pilnībā izmantot apmācības iespējas, kas dalībvalstīm pieejamas ar dažādu Savienības programmu un struktūru, biroju un aģentūru starpniecību, un aicina dalībvalstis nodrošināt periodisku un efektīvu apmācību, kas ietvertu dzimumu līdztiesības un cilvēktiesību aspektu un starptautiskos standartus; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka cietušajiem ir tiesības uz publisku kvalitatīvu juridisko palīdzību pirms tiesvedības un tās laikā;

62.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos 2021. gadā nākt klajā ar priekšlikumu direktīvai, kuras mērķis ir novērst un apkarot dzimumbalstītu vardarbību, lai īstenotu Stambulas konvencijas standartus; uzsver, ka šai jaunajai direktīvai ir jāpapildina pašreizējie un gaidāmie leģislatīvie un neleģislatīvie pasākumi, lai panāktu saskaņotu Savienības rīcību dzimumu līdztiesības jomā, kā arī Stambulas Konvencijas galīgo ratifikāciju; tādēļ atkārtoti aicina Savienību ratificēt Stambulas konvenciju; turklāt atgādina par Komisijas priekšsēdētājas apņemšanos paplašināt kriminālnoziegumu jomas, iekļaujot konkrētus dzimumbalstītas vardarbības veidus saskaņā ar LESD 83. panta 1. punktu;

Turpmākie pasākumi Savienības līmenī 

63.  uzsver, ka dzimumbalstīta vardarbība gan tiešsaistē, gan bezsaistē ir īpaši smags noziegums un plaši izplatīts pamattiesību un pamatbrīvību pārkāpums Savienībā, pret kuru ir kopīgi jāvēršas efektīvāk un apņēmīgāk; norāda, ka dzimumbalstītu vardarbību izraisa sociāla un sistēmiska strukturāla dzimumu nevienlīdzība ar pārrobežu dimensiju; jo īpaši norāda uz to, ka palielinās pret dzimtes jautājumu aktualizēšanu, LGBTIK+ personām un sievietēm vērstas kustības, kuras ir labi organizētas un kurām ir pārrobežu raksturs; turklāt uzskata, ka dzimumbalstītas kibervardarbības pārrobežu dimensija un dzimumbalstītas vardarbības lielā individuālā, ekonomiskā un sociālā ietekme visās dalībvalstīs atkārtoti apliecina nepieciešamību vienoti Savienības līmenī apkarot dzimumbalstītu vardarbību tās daudzajos aspektos;

64.  aicina Savienību steidzami pievērsties dzimumbalstītas vardarbības pieauguma problēmai Covid-19 pandēmijas laikā; šajā sakarībā aicina Komisiju izstrādāt Savienības protokolu par dzimumbalstītu vardarbību krīzes laikā un kā ”pamatpakalpojumus” dalībvalstīs nodrošināt arī aizsardzības pakalpojumus cietušajiem, piemēram, palīdzības tālruņu līnijas, drošu izmitināšanu un veselības aprūpes pakalpojumus, lai novērstu dzimumbalstītu vardarbību un atbalstītu vardarbībā cietušos tādu krīžu laikā kā Covid-19 pandēmija;

65.  uzsver, ka tādu reģionālu un starptautisku instrumentu kā Stambulas konvencijas, Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarācijas par vardarbības pret sievietēm izskaušanu un citu ANO rezolūciju pieņemšana arī apliecina, ka visu veidu dzimumbalstīta vardarbība ir jāapkaro kopīgi;

66.  uzsver, ka īpašā vajadzība kopīgi apkarot vardarbību pret sievietēm un meitenēm un citus dzimumbalstītas vardarbības veidus izriet arī no nepieciešamības izstrādāt noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sodu noteikšanai, tostarp vienotu dzimumbalstītas vardarbības definīciju, kā arī noteikumu minimumu attiecībā uz galvenajiem novēršanas, nepietiekamas ziņošanas, cietušo aizsardzības, atbalsta un atlīdzināšanas jautājumiem un noziegumu izdarītāju saukšanu pie atbildības; uzsver, ka dalībvalstu pieejas un apņēmības līmenis attiecībā uz dzimumbalstītas vardarbības novēršanu un apkarošanu ievērojami atšķiras un ka līdz ar to vienota pamatpieeja arī veicinātu tiesībaizsardzību pārrobežu operācijās;

67.  prasa Komisijai, pamatojoties uz LESD 83. panta 1. punkta trešo daļu, iesniegt priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko dzimumvardarbību atzīst par jaunu noziegumu jomu, kura atbilst minētajā pantā noteiktajiem kritērijiem, ievērojot pielikumā izklāstītos ieteikumus, un prasa Komisijai izmantot šo jauno noziegumu jomu kā juridisko pamatu holistiskai un uz cietušajiem vērstai Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, lai novērstu un apkarotu visu veidu dzimumbalstītu vardarbību gan tiešsaistē, gan bezsaistē;

68.  aicina Komisiju ierosināt visaptverošu direktīvu par dzimumbalstītu vardarbību, ar kuru tiktu īstenoti Stambulas konvencijas standarti un citi starptautiskie standarti, piemēram, Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas ieteikumi attiecībā uz dzimumbalstītu vardarbību, un kurā būtu iekļauti vismaz šādi elementi:

69.  aicina Komisiju iecelt koordinatoru vardarbības pret sievietēm un citu dzimumbalstītas vardarbības veidu apkarošanai;

o
o   o

70.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei.

REZOLŪCIJAS PIELIKUMS:

PADOMES LĒMUMS

par dzimumbalstītas vardarbības noteikšanu par nozieguma jomu, kas atbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību 83. pantā noteiktajiem kritērijiem

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 83. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta piekrišanu,

tā kā:

(1)  Vīriešu un sieviešu līdztiesība ir Savienības vērtību pamatā un Līgumos nostiprināts un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 23. pantā atzīts Savienības pamatprincips Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju ir pamattiesības, kas nostiprinātas Līgumos un Hartā. Vīriešu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izbeigšana ir priekšnoteikums patiesas sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanai.

(2)  Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantā ir prasīts, lai Savienība, veicot visas savas darbības, tiektos novērst nevienlīdzību un sekmēt vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem.

(3)  Saskaņā ar LESD 83. panta 1. punkta trešo daļu Padome, pamatojoties uz noziedzības attīstību, var pieņemt lēmumu, ar ko papildus LESD 83. panta 1. punkta otrajā daļā minētajām jomām precizē citas īpaši smagu noziegumu jomas ar pārrobežu dimensiju to būtības vai ietekmes dēļ vai tāpēc, ka pastāv īpaša vajadzība tos apkarot kopīgi.

(4)  Saskaņā ar LESD 83. panta 1. punkta trešo daļu šādam Padomes lēmumam ir jābūt pieņemtam vienprātīgi pēc tam, kad ir saņemta Eiropas Parlamenta piekrišana.

(5)  Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE) un Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (“Stambulas konvencija”) dzimumbalstītu vardarbību pret sievietēm definē kā vardarbību, kas vērsta pret sievieti, jo viņa ir sieviete, vai vardarbību, kas nesamērīgi skar sievietes. Stambulas konvencijā ”vardarbība pret sievietēm” ir definēta kā jebkura dzimumbalstīta vardarbība, kuras rezultātā sievietēm publiski vai privāti tiek vai, iespējams, tiks nodarīts fizisks, seksuāls, psiholoģisks vai ekonomisks kaitējums vai ciešanas, tostarp draudi veikt šādas darbības, piespiešana vai patvaļīga brīvības atņemšana.

(6)  Dzimumbalstīta vardarbība skar arī LGBTIK+ personas viņu dzimtes, dzimumidentitātes, dzimuma pašizpausmes un dzimumpazīmju dēļ.

(7)  Dzimumbalstīta vardarbība pret LGBTIK+ personām ietver fizisku vardarbību, psiholoģisku vardarbību, piespiedu laulības, seksuālu vardarbību, tostarp ”korektīvo” izvarošanu un seksuālu uzmākšanos, sieviešu un interseksuāļu dzimumorgānu kropļošanu, transpersonu un interseksuāļu piespiedu sterilizāciju, tā sauktos ”goda” noziegumus, pārveidošanas terapiju, naida runu gan tiešsaistē, gan bezsaistē, iebiedēšanu un uzmākšanos, sociālekonomisko nenodrošinātību un vardarbību, kas notiek ģimenē un/vai mājsaimniecībā cietušo dzimumidentitātes, dzimuma pašizpausmes vai dzimumpazīmju dēļ.

(8)  Dzimumbalstīta vardarbība sakņojas dzimumu stereotipos, heteropatriarhālās struktūrās un varas asimetrijā, kā arī strukturālā un institucionālā nevienlīdzībā. Dzimumbalstīta vardarbība ietekmē visas sabiedriskās dzīves jomas.

(9)  Stambulas konvencijā dzimte ir definēta kā “sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”, un tajā tiek atgādināts, ka daudzi pret sievietēm vērstas vardarbības veidi sakņojas varas nevienlīdzībā starp sievietēm un vīriešiem.

(10)  Dzimumbalstīta vardarbība gan tiešsaistē, gan bezsaistē un pienācīgas aizsardzības nepieejamība ir vissmagākā dzimuma diskriminācijas izpausme un pārkāpj Hartā nostiprinātās pamattiesības, piemēram, tiesības uz cilvēka cieņu, tiesības uz dzīvību, tiesības uz fizisko un garīgo neaizskaramību, spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas aizliegumu, verdzības un piespiedu darba aizliegumu, tiesības uz brīvību un drošību un tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.

(11)  Dzimumbalstīta vardarbība gan tiešsaistē, gan bezsaistē ir īpaši smags noziegums un plaši izplatīts pamattiesību un pamatbrīvību pārkāpums Savienībā, pret kuru ir kopīgi jāvēršas efektīvāk un apņēmīgāk.

(12)  Tādu reģionālu un starptautisku instrumentu kā Stambulas konvencijas, Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarācijas par vardarbības pret sievietēm izskaušanu un citu ANO rezolūciju pieņemšana apliecina, ka visu veidu dzimumbalstīta vardarbība ir jāapkaro kopīgi.

(13)  Īpašā vajadzība kopīgi apkarot vardarbību pret sievietēm un meitenēm un citus dzimumbalstītas vardarbības veidus izriet arī no nepieciešamības paredzēt noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sodu noteikšanai, tostarp vienotu dzimumbalstītas vardarbības definīciju, kā arī noteikumu minimumu attiecībā uz galvenajiem novēršanas, nepietiekamas ziņošanas, cietušo aizsardzības, atbalsta un atlīdzināšanas jautājumiem un noziegumu izdarītāju saukšanu pie atbildības. Dalībvalstu pieejas un apņēmības līmenis attiecībā uz dzimumbalstītas vardarbības novēršanu un apkarošanu ievērojami atšķiras, un līdz ar to vienota pamatpieeja arī veicinātu tiesībaizsardzību pārrobežu operācijās.

(14)  Dzimumbalstīta vardarbība atbilst kritērijiem, lai noteiktu to par jaunu noziegumu jomu saskaņā ar LESD 83. panta 1. punktu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Ar šo dzimumbalstītu vardarbību nosaka par noziegumu jomu, kas atbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību 83. panta 1. punktā paredzētajiem kritērijiem.

2. pants

Šis lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Briselē,

   Padomes vārdā –

   priekšsēdētājs

(1) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp. (2) OV L 338, 21.12.2011., 2. lpp. (3) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp. (4) OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp. (5) OV C 285, 29.8.2017., 2. lpp. (6) OV C 337, 20.9.2018., 167. lpp. (7) OV C 449, 23.12.2020., 102. lpp. (8) OV C 232, 16.6.2021., 48. lpp. (9) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0336. (10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0024. (11) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0025. (12) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0041. (13) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0058. (14) https://www.unwomen.org/-/media/headquarters/attachments/sections/library/publications/2020/issue-brief-covid-19-and-ending-violence-against-women-and-girls-en.pdf?la=en&vs=5006 (15) https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?docid=238745&doclang=lv (16) https://www.unwomen.org/en/what-we-do/ending-violence-against-women/facts-and-figures (17) https://ec.europa.eu/info/sites/default/files/political-guidelines-next-commission_lv_0.pdf (18) EPRS starpposma Eiropas pievienotās vērtības novērtējums (EAVA) par dzimumbalstītu vardarbību, 35. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūcija par valdības vēršanos pret protestiem un pilsoņiem Kubā (2021/2872(RSP))

P9_TA(2021)0389 RC-B9-0436/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kubu un jo īpaši 2021. gada 10. jūnija rezolūciju par cilvēktiesību un politisko stāvokli Kubā(1), 2019. gada 28. novembra rezolūciju par Kubu, Jose Daniel Ferrer lietu(2) un 2017. gada 5. jūlija rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu Politiskā dialoga un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kubas Republiku, no otras puses(3),

–  ņemot vērā Politiskā dialoga un sadarbības nolīgumu (PDSN) starp Eiropas Savienību un Kubu, kas parakstīts 2016. gada 12. decembrī un provizoriski tiek piemērots no 2017. gada 1. novembra(4),

–  ņemot vērā oficiālo ES un Kubas cilvēktiesību dialogu, kas notika ES un Kubas PDSN ietvaros, un jo īpaši trešo dialogu 2021. gada 26. februārī,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības vārdā sniegto Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2021. gada 29. jūlija deklarāciju par nesenajiem notikumiem Kubā,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un citus starptautiskos nolīgumus un instrumentus cilvēktiesību jomā,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kuru Kuba ir parakstījusi,

–  ņemot vērā ANO Komitejas piespiedu pazušanas jautājumos vēstuli, kurā prasīts steidzami rīkoties un mudināt Kubas iestādes atbildēt par 187 bezvēsts pazudušajām personām,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres Michelle Bachelet 2021. gada 16. jūlija paziņojumu, kurā Kuba aicināta atbrīvot aizturētos protestētājus,

–  ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību komisijas (IACHR) un tās īpašo referentu 2021. gada 15. jūlija paziņojumu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem un ES pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu(5) un jo īpaši tās 12. pantu par pulcēšanās un biedrošanās brīvību,

–  ņemot vērā Kubas Cilvēktiesību novērošanas centra (OCDH) 2021. gada 8. septembra sūdzību ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos Eamon Gilmore par represijām, kas vērstas pret protestētājiem,

–  ņemot vērā Kubas konstitūciju un tās kriminālkodeksu,

–  ņemot vērā Dekrētlikumu Nr. 35 par telesakariem, informācijas un komunikācijas tehnoloģijām un radiofrekvenču spektra izmantošanu un 2021. gada Rezolūciju Nr. 105 par noteikumiem par valsts intervences modeli, lai reaģētu uz Kubas Republikas kiberdrošības incidentiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2021. gada 11. jūlijā tūkstošiem kubiešu vairāk nekā 40 pilsētās izgāja uz ielām, lai mierīgi protestētu pret pastāvīgu zāļu un citu pirmās nepieciešamības preču trūkumu, vispārēju nepareizu rīcību saistībā ar Covid-19 pandēmiju un sistemātiskajiem cilvēktiesību, jo īpaši vārda un pulcēšanās brīvības ierobežojumiem, ko noteikušas Kubas iestādes; tā kā šie bija lielākie protesti Kubā kopš 1994. gada “Maleconazo” protesta;

B.  tā kā Kubas iestādes uz tiem reaģēja ar nežēlīgu vardarbību un represijām pret protestētājiem un cilvēktiesību aizstāvjiem; tā kā prezidents M. Díaz-Canel skaidri aicināja visus valdības atbalstītājus, tostarp tādas īpašās spēku vienības kā “Melnās beretes”, kas ir elitāra revolucionāro bruņoto spēku vienība, cīnīties pret miermīlīgiem protestētājiem, saasinot vardarbību, ievainojot simtiem civiliedzīvotāju, kā rezultātā policija iesaistījās pārmeklēšanā, notika aresti protestētāju mājās un policijas veikta vardarbība;

C.  tā kā Kubas iestādes pieņēma jaunas represijas metodes, piemēram, telesakaru pakalpojumu apturēšanu, uzraudzību, cenzūru un kontroli, pārkāpjot starptautiskās cilvēktiesības, lai kontrolētu un noslēptu savus smagos cilvēktiesību pārkāpumus; tā kā Kubas iestādēm ir jāaizsargā cilvēktiesības un jānodrošina tādu cilvēktiesību ievērošana kā miermīlīga pulcēšanās un vārda brīvība, nepieļaujot diskrimināciju politisku uzskatu dēļ, un jāievēro starptautiskie cilvēktiesību standarti, respektējot likumības, izņēmuma, atbildības un nepieciešamības principus;

D.  tā kā Dekrētlikumā Nr. 35 ir atjaunināts Kubas tiesiskais regulējums par procedūrām un nosacījumiem, lai saņemtu nepieciešamās atļaujas valsts radiofrekvenču spektra izmantošanai, un noteikts pienākums telesakaru operatoriem apturēt, uzraudzīt, pārtvert un kontrolēt lietotājus un nodot informāciju par viņiem Kubas iestādēm; tā kā starptautiski šis dekrēts ir atzīts par nelikumīgu; tā kā ar Rezolūciju Nr. 105 vispārīgā veidā ir paredzēti noteikumi par kiberdrošības incidentiem, nodrošinot tiesisko regulējumu personu kriminālvajāšanai saistībā ar plašu apsūdzību klāstu un ļaujot piemērot sankcijas, izņemt mobilos tālruņus un datorus, veikt mājokļa kratīšanu un pat ļaujot valdībai veicināt krimināllietu ierosināšanu par noziegumiem, kas pašlaik minēti kriminālkodeksā, bet kuru definīcijas starptautiski atzītas par nelikumīgām; tā kā Dekrētlikums Nr. 370, kurš tika ieviests pēc jaunās 2019. gada konstitūcijas apstiprināšanas, ierobežo vārda brīvību sociālajos tīklos;

E.  tā kā režīms uz vairākām dienām atslēdza internetu, lai iedzīvotāji nevarētu publiski ziņot par pārciestajām represijām un cilvēktiesību pārkāpumiem; tā kā Kubas ārlietu ministrs Bruno Rodríguez raksturoja ASV mēģinājumu atjaunot interneta signālu salā kā “agresiju”;

F.  tā kā Amerikas Cilvēktiesību komisija un ANO augstā cilvēktiesību komisāre ir nosodījuši Kubas valsts represijas un spēka izmantošanu, reaģējot uz miermīlīgiem protestiem, ir arī aicinājuši nekavējoties atbrīvot visus aizturētos un mudinājuši Kubas valdību ar dialogu risināt sociālās problēmas, kuras ir situācijas pamatā;

G.  tā kā OCDH ir ziņojis, ka 2021. gada 5. septembrī kopš 2021. gada 11. jūlija protestiem ir pazudušas vai aizturētas 1306 personas, tostarp 27 nepilngadīgie; tā kā citos nevalstisko organizāciju ziņojumos, piemēram, Ieslodzīto aizstāvju organizācijas ziņojumos, ir norādīts, ka šajā laikposmā tika aizturēti vairāk nekā 5000 cilvēku, un pastāv aizdomas par patvaļīgu aizturēšanu, aizturēšanu bez saziņas līdzekļu izmantošanas iespējām, piespiedu pazušanu, kriminālpersonu izmantošanu, lai kriminalizētu dalību protestos, spīdzināšanu un sliktu izturēšanos, novērošanu un mājas arestiem, kā arī vardarbību pret protestētājiem; tā kā ANO Komiteja piespiedu pazušanas jautājumos 2021. gada 15. jūlijā Kubā ierosināja veikt steidzamas darbības 187 lietās saskaņā ar Konvencijas par piespiedu pazušanu 30. pantu (oficiālas steidzamas darbības AU Nr. 1200–1386/2021); tā kā Kuba ir sestajā vietā pēc to steidzamo darbību augstā skaita pasaulē, kuras kopš 2017. gada ir jāveic par piespiedu pazušanas gadījumiem pasaulē, neraugoties uz to, ka PDSN šobrīd ir pilnībā stājies spēkā;

H.  tā kā aizturēto vidū bija ievērojams skaits aktīvistu, žurnālistu un politisko opozīcijas kustību vadītāju, piemēram, Kubas Patriotiskās savienības vadītājs José Daniel Ferrer, kura atrašanās vieta līdz šim nav zināma, kā arī tādi skolotāji, studenti un mākslinieki kā “San Isidro” kustības dalībnieks Luis Manuel Otero Alcántara; tā kā policija apstiprināja, ka Diubis Laurencio Tejeda ir miris pēc tam, kad protesta laikā viņu Havanā nošāva no aizmugures;

I.  tā kā Saharova balvas laureāti joprojām cieš no sistemātiskiem represīviem pasākumiem, tostarp viņu patvaļīgas aizturēšanas, reidiem un mājokļu aplenkšanas, agresijas un patvaļīgiem naudas sodiem, ko dokumentējis gan Kubas Cilvēktiesību novērošanas centrs, gan Kubas Cilvēktiesību centrs; tā kā pēdējo triju mēnešu laikā organizācija „Sievietes baltā” ir piedzīvojušas vismaz 318 šādus represīvus pasākumus, no kuriem 60 notika jūnijā, 142 — jūlijā un 116 — augustā; tā kā Saharova balvas laureāts Guillermo Fariñas Hernández ir paziņojis, ka atbilstoši cilvēktiesību organizāciju iepriekš minētajai informācijai arī viņš vairākus gadus katru mēnesi ir piedzīvojis sistemātiskas represijas, ka viņa telefona zvani tiek uzraudzīti un ka, izejot no mājām, viņš tiek sistemātiski aizturēts tikai dažu simtu metru attālumā no tām, un ka septembrī vien viņš tika trīsreiz patvaļīgi aizturēts, un pēdējo reizi tas notika 2021. gada 8. septembrī;

J.  tā kā daudzām personām tika sarīkoti paātrināti tiesas procesi un piespriesti sodi par dažādiem noziegumu veidiem, tostarp terorismu, sabiedriskās kārtības traucējumiem, necieņu, kūdīšanu izdarīt noziegumus un epidēmijas izplatīšanu, nenodrošinot obligātas pienācīga procesa garantijas; tā kā vairāki arestētie tiek uzskatīti par ieslodzītajiem pārliecības dēļ;

K.  tā kā vairāk nekā 8000 cilvēku tiek turēti cietumā bez attiecināma nozieguma un 2500 personām ir piespriests piespiedu darbs viena un tā paša iemesla dēļ, visus apsūdzot par “sociālu kriminālnoziegumu izdarīšanas risku”, ko pilnībā pamato viņu “novērotā uzvedība, kas ir pretrunā sociālistiskas morāles normām” (Kubas kriminālkodeksa 72.–84. pants);

L.  tā kā 2017. gada 5. jūlijā Parlaments deva piekrišanu PDSN ar nosacījumu, ka Kubā tiks veikti skaidri uzlabojumi saistībā ar cilvēktiesībām un demokrātiju; tā kā Parlaments ir atkārtoti nosodījis cilvēktiesību pārkāpumus Kubā, uzsverot PDSN 1. panta 5. punkta, 2. panta c) apakšpunkta, 5., 22. un 43. panta pārkāpšanu; tā kā Kubā nav panākts konkrēts progress attiecībā uz nolīguma vispārējiem principiem un mērķiem uzlabot cilvēktiesību stāvokli un tā kā, gluži pretēji, Kubas režīms ir pastiprinājis represijas un darba tiesību un cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp palielinājis politieslodzīto skaitu; tā kā PDSN nav izdevies sasniegt galveno mērķi — uzlabot pamatbrīvību ievērošanu Kubā;

M.  tā kā Kubas valsts turpina sistemātiski pārkāpt sava darbam medicīniskās misijās uz ārvalstīm norīkotā veselības aprūpes personāla darba un cilvēktiesības un tā kā ANO šādu rīcību uzskata par pielīdzināmu mūsdienu verdzībai;

N.  tā kā Parlaments savā 2021. gada 10. jūnija rezolūcijā atgādina Eiropas Ārējās darbības dienestam, ka pilsoniskās sabiedrības līdzdalība politiskos dialogos un nolīguma sadarbības projektos ir svarīga daļa no PDSN un ka būtu nekavējoties jānovērš pilsoniskās sabiedrības izslēgšana no piekļuves sadarbībai paredzētajiem līdzekļiem un/vai līdzdalības nolīgumā, tajā pašā laikā atļaujot šādu līdzdalību un piekļuvi sadarbības līdzekļiem tikai uzņēmumiem, kuros valstij pieder daļas vai kuri atrodas tās kontrolē, kā tas notiek kopš nolīguma parakstīšanas;

O.  tā kā PDSN ietver t. s. cilvēktiesību klauzulu, kas ir būtisks ES starptautisko nolīgumu standartelements, kas ļauj apturēt PDSN darbību gadījumos, kad tiek pārkāpti noteikumi par cilvēktiesībām;

P.  tā kā OCDH ir oficiāli pieprasījusi piemērot jauno Eiropas Savienības sankciju režīmu tām fiziskajām personām un valsts institūcijām, kuras ir iesaistītas smagos cilvēktiesību pārkāpumos Kubā,

1.  visstingrākajā iespējamā veidā nosoda pret protestētājiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, neatkarīgajiem žurnālistiem, māksliniekiem, disidentiem un opozīcijas politiskajiem līderiem vērsto Kubas valdības galējo vardarbību un represijas kā atbildes reakciju uz 2021. gada 11. jūlija protestiem; pauž nožēlu par zaudētajām dzīvībām un izsaka līdzjūtību bojā gājušo radiniekiem;

2.  aicina Kubas iestādes pārtraukt represijas, atbrīvot visus politieslodzītos, pārliecības dēļ ieslodzītos un tos, kas tika patvaļīgi aizturēti tikai tāpēc, ka miermīlīgā veidā izmantoja savas tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību, un garantēt pienācīgu tiesas procesu; nosoda to, ka valdības reakcija uz šiem protestiem ietvēra t. s. melno berešu un civilpersonu grupu izmantošanu, kuras atsaucās uz prezidenta Migela Diasa-Kanela aicinājumu “aizstāvēt revolūciju”;

3.  pauž nožēlu par to, ka Kubas iestādes pēc 2021. gada 11. jūlija protestiem izmantoja aizturēšanu vilni, lai noteiktu kriminālatbildību par tās iedzīvotāju miermīlīgi paustajām likumīgajām prasībām pēc demokrātijas, atgūtu kontroli, atjaunotu baiļu kultūru iedzīvotāju vidū un apklusinātu dažus no valsts harismātiskākajiem oponentiem;

4.  prasa ievērot Saharova balvas laureātu, kas cieš no pastāvīgām represijām, cilvēktiesības un nosoda Hosē Daniela Ferrera patvaļīgo turēšanu apcietinājumā jau vairāk nekā divus mēnešus, kurš ir izolēts no savas ģimenes un kura atrašanās vieta nav zināma;

5.  uzsver galējo nepieciešamību Kubas iestādēm ieklausīties prasībās pēc pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, brīvības un demokrātijas un reaģēt uz tām, kā arī iesaistīties iekļaujošā nacionālā dialogā par valsts modernizācijas un demokratizācijas procesu nolūkā veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai īstenotu tik ļoti nepieciešamās iekšējās ekonomiskās reformas, vienlaikus nodrošinot iedzīvotāju politisko, pilsonisko, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību ievērošanu un efektīvu reaģēšanu uz Covid-19 pandēmiju;

6.  pauž dziļas bažas par ANO Darba grupas patvaļīgas aizturēšanas jautājumos konstatējumiem attiecībā uz patvaļīgu brīvības atņemšanu Kubā, kas liecina par sistemātisku patvaļīgas aizturēšanas problēmu, kā apstiprināts šīs darba grupas ziņojumos Nr. 12/2017, 55/2017, 64/2017, 59/2018, 66/2018, 63/2019 un 4/2020;

7.  nosoda to, ka Kubas iestādes neievēro cilvēktiesības un brīvības, kas nostiprinātas vispārējās cilvēktiesību konvencijās, jo īpaši pulcēšanās, preses un vārda brīvību gan tiešsaistē, gan bezsaistē, kā arī nosoda to īstenotās represijas pret jebkāda veida demokrātisku izpausmi un vietas trūkumu plurālistiskai politiskajai līdzdalībai; aicina ES publiski nosodīt to rīcību; pauž nožēlu par nesen pieņemto Dekrētlikumu Nr. 35 un Rezolūciju Nr. 105, kas paredz plašas likumīgas iespējas noteikt kriminālatbildību personām, kuras piedalās leģitīmos miermīlīgos protestos, šajā nolūkā kontrolējot telesakaru līdzekļus un tādējādi paverot ceļu jaunām represiju metodēm; aicina Kubas iestādes atjaunināt tiesisko regulējumu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un atcelt Dekrētlikumu Nr. 35 un jebkādus citus tiesību aktus, kas ierobežo šīs valsts pilsoņu pamatbrīvības;

8.  pauž bažas par nožēlojamo situāciju aizturēšanas jomā un tiesu iestāžu neatkarību garantējošu apstākļu pastāvīgo trūkumu; prasa, lai aizturētajiem tiktu nodrošināta taisnīgas tiesas prāvas pieejamība, iespējas saņemt neatkarīgu veselības stāvokļa novērtējumu un pienācīga pārtika un ūdens, lai viņiem tiktu atļauts piezvanīt un lai viņus būtu atļauts regulāri apmeklēt ģimenei, draugiem, žurnālistiem un diplomātiem; prasa veikt efektīvu kriminālizmeklēšanu un administratīvo izmeklēšanu, lai identificētu, sauktu pie atbildības un sodītu personas, kas atbildīgas par spīdzināšanu un sliktu izturēšanos;

9.  aicina Kubas iestādes ņemt vērā Amerikas Cilvēktiesību komisijas un ANO augstās cilvēktiesību komisāres ieteikumu iesaistīties konstruktīvā dialogā ar patiesu pilsonisko sabiedrību; aicina Kubu nekavējoties piešķirt atļauju iebraukt valstī ANO īpašajam referentam uzskatu un vārda brīvības jautājumos, ANO īpašajam referentam cilvēktiesību aizstāvju stāvokļa jautājumos un neatkarīgām cilvēktiesību organizācijām, lai dokumentētu situāciju cilvēktiesību jomā un uzraudzītu un novērotu gaidāmās tiesas prāvas pret simtiem aktīvistu un parasto Kubas iedzīvotāju, kuri joprojām atrodas apcietinājumā; aicina ES novērot šīs tiesas prāvas un cietumā apmeklēt politieslodzītos;

10.  pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz PDSN, stāvoklis demokrātijas jomā Kubā nav uzlabojies un situācija cilvēktiesību jomā ir tikai pasliktinājusies vēl vairāk; uzsver, ka kopš šī nolīguma stāšanās spēkā Kuba sistemātiski pārkāpj tā pamatnoteikumus; pauž dziļu nožēlu par Kubas valdošā režīma apņēmības trūkumu un nevēlēšanos īstenot centienus, lai panāktu kaut minimālu progresu pārmaiņu virzienā vai pavērtu iespējas režīma reformēšanai;

11.  uzsver, ka pretēji tam, kas noteikts PDSN, Kubas un neatkarīgām Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizācijām sistemātiski tiek liegta iespēja piedalīties cilvēktiesību dialogos starp Kubu un Eiropas Savienību plašākā PDSN cilvēktiesību dialoga ietvaros, piemēram, dialogā, kas notika 2021. gada 26. februārī; šajā sakarā atgādina, ka visiem dialogiem starp Eiropas Savienību un Kubas pilsonisko sabiedrību un finansējuma saņemšanas iespējām ir jābūt pieejamiem visām pilsoniskās sabiedrības organizācijām bez ierobežojuma;

12.  atgādina, ka tas stingri atbalsta visus cilvēktiesību aizstāvjus Kubā un viņu darbu; aicina ES delegāciju un dalībvalstu pārstāvniecības šajā valstī savās attiecībās ar Kubas iestādēm būtiski pastiprināt atbalstu patiesai un neatkarīgai pilsoniskajai sabiedrībai un izmantot visus pieejamos instrumentus, lai atvieglotu cilvēktiesību aizstāvju darbu;

13.  uzskata, ka Kubas iestāžu nesenās represijas pret tās pilsoņiem papildina pastāvīgo un sistemātisko vēršanos pret pārliecības dēļ ieslodzītajiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, disidentiem, opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, māksliniekiem un žurnālistiem un ka tās visas ir uzskatāmas par PDSN papildu pārkāpumiem;

14.  atgādina, ka PDSN ietver cilvēktiesību klauzulu — ES starptautisko nolīgumu būtisku standartelementu —, kas ļauj apturēt nolīguma darbību cilvēktiesību noteikumu pārkāpšanas gadījumā; aicina Eiropas Savienību piemērot 85. panta 3.b punktu, lai sasauktu tūlītēju Apvienotās komitejas sanāksmi, ņemot vērā Kubas valdības izdarītos nolīguma pārkāpumus, kas ir uzskatāmi par “īpašas steidzamības gadījumu”;

15.  aicina Padomi pēc iespējas drīzāk izmantot ES Magņitska akta(6) noteikumus un pieņemt sankcijas pret tiem, kas atbildīgi par cilvēktiesību pārkāpumiem Kubā;

16.  pauž dziļu nožēlu par Kubas iestāžu atteikumu atļaut Parlamenta delegācijām apmeklēt Kubu, neraugoties uz to, ka Parlaments ir sniedzis piekrišanu PDSN; aicina tās nekavējoties atļaut attiecīgajām delegācijām iebraukt valstī;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Kubas Republikas valdībai un Kubas Nacionālās tautas varas asamblejai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO augstajai cilvēktiesību komisārei un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu kopienas dalībvalstu valdībām.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0292. (2) OV C 232, 16.6.2021., 17. lpp. (3) OV C 334, 19.9.2018., 235. lpp. (4) OV L 337 I, 13.12.2016., 3. lpp. (5) OV C 326, 26.10.2012., 391. lpp. (6) Padomes 2020. gada 7. decembra Regula (ES) 2020/1998 par ierobežojošiem pasākumiem pret nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem (OV L 410 I, 7.12.2020., 1. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūcija par cilvēktiesību aizstāvja Ahmed Mansoor lietu Apvienotajos Arābu Emirātos (2021/2873(RSP))

P9_TA(2021)0390 RC-B9-0434/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Apvienotajiem Arābu Emirātiem (AAE), jo sevišķi 2018. gada 4. oktobra rezolūciju par Apvienotajiem Arābu Emirātiem (AAE), jo īpaši cilvēktiesību aizstāvja Ahmed Mansoor stāvokli(1),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka/Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Josep Borrell 2020. gada 10. decembra paziņojumu Ārlietu padomē par to, ka cilvēktiesības ir Eiropas Savienības būtisks un to raksturojošs pamats,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2019. gada 1. janvāra paziņojumu par Ahmed Mansoor lietu,

–  ņemot vērā ANO cilvēktiesību ekspertu 2018. gada 12. jūnija paziņojumu, kurā pausts aicinājums nekavējoties atbrīvot apcietināto cilvēktiesību aizstāvi Ahmed Mansoor, un 2019. gada 7. maija paziņojumu, kurā nosodīti viņa ieslodzījuma apstākļi,

–  ņemot vērā Arābu Cilvēktiesību hartu,

–  ņemot vērā 2018. gada sadarbības mehānismu starp AAE un EĀDD,

–  ņemot vērā ES un AAE cilvēktiesību dialoga nesenāko kārtu, kas notika 2021. gada 9. jūnijā virtuālā formātā, un otro AAE Ārlietu un starptautiskās sadarbības ministrijas un EĀDD augstāko amatpersonu sanāksmi, kas virtuālā formātā notika 2021. gada 3. martā,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kurām abām AAE ir pievienojušies,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par vārda brīvību,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par spīdzināšanu,

–  ņemot vērā to, ka Ahmed Mansoor 2015. gadā tika piešķirta nozīmīgā Martin Ennals balva cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā to, ka Loujain al-Hathloul 2020. gadā tika piešķirta Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Vaclava Havela cilvēktiesību balva,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2018. gada 29. maijā pēc ļoti negodīga tiesas procesa Abū Dabī Apelācijas tiesa Ahmed Mansoor notiesāja un piesprieda viņam 10 gadu cietumsodu sakarā ar apsūdzībām cilvēktiesību aizstāvībā; tā kā 2018. gada 31. decembrī AAE Federālā Augstākā tiesa šo spriedumu apstiprināja; tā kā viņam tika arī piespriests naudassods viena miljona AAE dirhēmu (232 475 EUR) apmērā un pēc atbrīvošanas viņš trīs gadus atradīsies uzraudzībā;

B.  tā kā AAE Ārlietu un starptautiskās sadarbības ministrija 2017. gada 29. martā paziņoja, ka Valsts prokuratūra elektronisko noziegumu jautājumos esot pieprasījusi Ahmed Mansoor aizturēt sakarā ar apsūdzībām par nepatiesas un maldinošas informācijas izplatīšanu internetā nolūkā vairot nepatiku un sektantismu; tā kā citos AAE iestāžu paziņojumos bija norādīts, ka vienīgais aizturēšanas iemesls faktiski bija viņa tiešsaistē paustie viedokļi; tā kā viņam izvirzītās apsūdzības ir balstītas uz it kā veiktiem AAE 2012. gada Kibernoziegumu likuma pārkāpumiem; tā kā gan ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos, gan organizācijas “Human Rights Watch” ieskatā viņš notiesāts vienīgi par cilvēktiesību aizstāvēšanu, tostarp par Twitter publikācijām par netaisnību viņa valstī, piedalīšanos tīmekļsemināros par cilvēktiesībām un vēstījumu nosūtīšanu cilvēktiesību nevalstiskajām organizācijām (NVO);

C.  tā kā kopš aresta 2017. gada martā Ahmed Mansoor tiek turēts vieninieka kamerā Abū Dabī al-Sadr cietumā, kur viņam netiek nodrošinātas pamatvajadzības un liegtas viņa kā aizturētā tiesības saskaņā ar Emirātu tiesību aktiem un starptautiskajām cilvēktiesībām, tostarp ANO obligātajiem minimālajiem noteikumiem par izturēšanos pret ieslodzītajiem; tā kā viņam ir aizliegts jebkādā veidā sazināties ar citiem ieslodzītajiem un ģimeni, izņemot četrus 30 minūšu apmeklējumus, kas atļauti sievai, un ierobežotus telefona zvanus mātei un sievai; tā kā 2019. gadā viņš divreiz sāka badastreiku, pieprasot viņa ieslodzītā pamattiesību ievērošanu;

D.  tā kā AAE iestādes jau vairāk nekā 10 gadus pārkāpj Ahmed Mansoor tiesības, veicot patvaļīgu apcietināšanu un aizturēšanu, izsakot nāves draudus, veicot fizisku uzbrukumu, īstenojot valdības veiktu novērošanu un necilvēcīgu izturēšanos apcietinājumā;

E.  tā kā ANO īpašais referents cilvēktiesību aizstāvju jautājumos ir paziņojis, ka nosacījumi un izturēšanās, kam tiek pakļauti [Emirātu cilvēktiesību aizstāvji Ahmed Mansoor, Mohammed al-Roken un Nasser Bin Ghaith], piemēram, ilgstoša ieslodzīšana vieninieku kamerā, pārkāpj cilvēktiesību standartus un var tikt uzskatīta par spīdzināšanu;

F.  tā kā ANO cilvēktiesību ekspertu grupa ir aicinājusi AAE valdību atbrīvot Ahmed Mansoor, aprakstot viņa arestu kā tiešu uzbrukumu cilvēktiesību aizstāvju leģitīmajam darbam AAE;

G.  tā kā pirms nesenākā aresta 2017. gadā Ahmed Mansoor bija viens no133 cilvēkiem, kuri parakstīja aicinājumu AAE sarīkot vispārējas un tiešas vēlēšanas un piešķirt likumdošanas pilnvaras valdības padomdevējai struktūrai, proti, Federālajai nacionālajai padomei; tā kā viņš arī vadīja tiešsaistes forumu Al-Hiwar al-Emarati (Emirātu dialogs), kas kritizēja AAE politiku;

H.  tā kā sistemātiskā vajāšana, kas AAE tiek vērsta pret cilvēktiesību aizstāvjiem, žurnālistiem, juristiem un skolotājiem, liecina par politisko un cilvēktiesību situāciju AAE; tā kā jo īpaši kopš 2011. gada valsts ir pastiprinājusi biedrošanās, pulcēšanās un vārda brīvības apspiešanu; tā kā cilvēktiesību aizstāvjus un viņu ģimenes locekļus skar piespiedu pazušana, ilgstoša patvaļīga aizturēšana, spīdzināšana, tiesu iestāžu vajāšana un netaisnīgi tiesas procesi, ceļošanas aizliegumi, fiziska un digitāla uzraudzība un patvaļīga atlaišana no darba;

I.  tā kā neskaidrā un pārāk plašā terorisma definīcija Emirātu tiesību aktos ļauj kā terorismu kvalificēt plašu klāstu miermīlīgu un likumīgu darbību;

J.  tā kā AAE izmanto rafinētu spiegošanas programmatūru, lai vērstos pret aktīvistiem un citiem kritisku viedokļu paudējiem; tā kā pret Ahmed Mansoor tika izmantota spiegošanas programmatūra, ko nodrošināja Izraēlas uzņēmums NSO Group; tā kā 2021. gada jūlija informācijas noplūdē par programmatūru Pegasus tika ziņots, ka Emirātu iestādes izmantoja NSO spiegošanas programmatūru pret dažādiem mērķiem, tostarp cilvēktiesību aizstāvjiem gan AAE, gan ārvalstīs; tā kā AAE varas iestādes kiberuzbrukumiem pakļāva arī ievērojamo Saūda Arābijas sieviešu tiesību aizstāvi Loujain al-Hathloul, pirms viņas arestēšanas uzlaužot viņas e-pastu un piespiedu kārtā pārvedot viņu uz Saūda Arābiju;

K.  tā kā sievietes AAE joprojām ir pakļautas virknei diskriminējošu likumu un prakšu; tā kā sieviešu tiesību pārkāpumi citstarp ir Saūda Arābijas un Emirātu sieviešu un sieviešu tiesību aktīvistu nolaupīšana un ķīlnieku sagrābšana, izmeklēšanas un atbildības trūkums iespējamos noziegumos pret sievietēm, tostarp, piemēram, saistībā ar seksuālu uzbrukumu Lielbritānijas valstspiederīgajai Caitlin McNamara, kur pret šajā nodarījumā vainojamo nenotika izmeklēšana un viņš netika saukts pie atbildības, sistemātiska sieviešu diskriminācija, viesstrādnieču sieviešu ekspluatācija, seksa tirdzniecība un seksuālā verdzība;

L.  tā kā AAE joprojām tiek īstenota kafala (sponsorēšanas) sistēma kā tās sociālās un tiesiskās kārtības neatņemama sastāvdaļa; tā kā saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību organizāciju ziņojumiem AAE ir izplatīta nehumāna izturēšanās pret ārvalstu darba ņēmējiem, kuri veido 80 % valsts iedzīvotāju, turklāt šādu nodarījumu apjoms Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma laikā vēl palielinājās; tā kā, gatavojoties starptautiskajai izstādei Expo 2020 Dubaijā, kas notiks no 2021. gada oktobra līdz 2022. gada martam, uzņēmumi un celtniecības kompānijas piespiež strādniekus parakstīt netulkotus dokumentus, konfiscē viņu pases, pakļauj viņus ekstrēmi ilgām darba stundām bīstamos laikapstākļos un izmitina šos cilvēkus antisanitāros mājokļus;

M.  tā kā AAE un ES ir parakstījušas savstarpīgu divpusēju īstermiņa vīzu atcelšanas nolīgumu, kas AAE pilsoņus atbrīvo no nepieciešamības pieprasīt Šengenas vīzas;

N.  tā kā ES ir galvenā līdzekļu devēja Interpola tiesu iestāžu sadarbības programmām; Tā kā AAE Iekšlietu ministrijas ģenerālinspektors, ģenerālmajors Ahmed Nasser al-Raisi kandidē uz Interpola vadītāja amatu;

O.  tā kā AAE nav ratificējuši ne vienu vien no svarīgākajiem ANO cilvēktiesību līgumiem, bet jo īpaši Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un tā fakultatīvos protokolus, ar kuriem atceļ nāvessodu un nepieļauj spīdzināšanu, kā arī Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu;

P.  tā kā ES uzskata, ka AAE ir tās partneris, tostarp politisko un ekonomisko attiecību jomā; tā kā kopš 2013. gada ES un AAE divreiz gadā rīko sanāksmes cilvēktiesību dialoga ietvaros un tā kā 2021. gada 9. jūnijā notikušajā desmitajā ES un AAE cilvēktiesību dialogā bija iespēja apspriest problemātiskos jautājumus ar AAE iestādēm,

1.  asi nosoda Ahmed Mansoor un visu citu cilvēktiesību aizstāvju aizturēšanu AAE, kuri ir ieslodzīti tikai par to vien, ka viņi izmantoja savas pamattiesības, tostarp tiesības uz vārda, biedrošanās, miermīlīgas pulcēšanās un izteiksmes brīvību gan tiešsaistē, gan bezsaistē, kas ir nostiprinātas ne tikai vispārējos cilvēktiesību instrumentos, bet arī Arābu Cilvēktiesību hartā; pauž dziļu nožēlu par nesakritību starp AAE apgalvojumiem, ka tā ir iecietīga un tiesību ievērojoša valsts, un to, ka tās cilvēktiesību aizstāvji tiek turēti apcietinājumā skarbos apstākļos;

2.  atkārtoti aicina nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Ahmed Mansoor, Mohammed al-Roken un Nasser bin Ghaith, kā arī visus citus cilvēktiesību aizstāvjus, politiskos aktīvistus un miermīlīgos disidentus;

3.  mudina AAE iestādes līdz atbrīvošanai nodrošināt, ka pret Ahmed Mansoor un visiem pārējiem ieslodzītajiem izturas saskaņā ar ANO minimālajiem standarta noteikumiem, kuri reglamentē izturēšanos pret ieslodzītajiem; jo īpaši mudina izlaist Ahmed Mansoor no vieninieku kameras un atļaut visiem ieslodzītajiem regulāri tikties ar advokātiem un ģimenes locekļiem, kā arī nodrošināt viņiem pienācīgu medicīnisko aprūpi, ļaut ANO ekspertiem un starptautiskajām NVO apmeklēt Ahmed Mansoor un citas personas cietumā un uzraudzīt ieslodzījuma apstākļus, aicina arī rūpīgi izmeklēt visus ziņojumus par iespējamu spīdzināšanu;

4.  pauž nopietnas bažas par pastāvīgajiem ziņojumiem, tostarp tiem, kas atklājās līdz ar 2021. gada jūlijā publicētajām nopludinātajām vēstulēm, ka Ahmed Mansoor joprojām atrodas skarbos apstākļos vieninieku kamerā; atgādina AAE iestādēm, ka ilgstoša un beztermiņa ieslodzīšana vieninieku kamerā ir klasificējama kā spīdzināšana; aicina AAE iestādes garantēt visiem aizturētajiem, tostarp pārliecības dēļ ieslodzītajiem, pienācīgu tiesas procesu un taisnīgu tiesu; mudina valsts varas iestādes ievērot starptautiskos cilvēktiesību standartus un grozīt 2008. gadā pieņemtos likumus — Terorisma apkarošanas likumu, Kibernoziedzības likumu un Federālo likumu Nr. 2 —, ko sistemātiski izmanto cilvēktiesību aizstāvju kriminālvajāšanai;

5.  aicina AAE iestādes pārtraukt cilvēktiesību aizstāvju vajāšanu un atcelt ceļošanas viņiem noteiktos aizliegumu; uzstāj, ka iestādēm ir jāgarantē, lai cilvēktiesību aizstāvji AAE spētu veikt savas leģitīmās darbības cilvēktiesību jomā, lai kādi arī būtu apstākļos valstī vai ārpus tās, nebaidoties no represijām un bez jebkādiem ierobežojumiem, tostarp tiesvedībām;

6.  aicina PV/AP cieši sekot līdzi Ahmed Mansoorlietai, lai nodrošinātu viņa un pārējo cilvēktiesību aizstāvju tūlītēju atbrīvošanu; jo īpaši aicina PV/AP lūgt iespēju viņa gaidāmās AAE vizītes laikā apmeklēt cilvēktiesību aizstāvjus cietumos un publiski un privāti sanāksmēs ar AAE varas pārstāvjiem aicināt viņus nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot; aicina EĀDD ziņot Parlamentam par ES delegācijas un dalībvalstu līdz šim Abū Dabī veiktajiem pasākumiem, kuru mērķis ir sniegt pienācīgu atbalstu Ahmed Mansoor;

7.  ņemot vērā, ka AAE apspiež savus valstspiederīgos, un ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 20. maija Regulu (ES) 2021/821, ar ko izveido Savienības režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, starpniecības, tehniskās palīdzības, tranzīta un pārvadājumu kontrolei(2), aicina visas dalībvalstis, kamēr nav veikti konkrēti un izmērāmi pasākumi šo pārkāpumu novēršanai, uz laiku pārtraukt uzraudzībā izmantojamu tehnoloģiju, kā arī to uzturēšanā un atjaunināšanā izmantojamu komponentu pārdošanu AAE vai to eksportu uz AAE;

8.  aicina EĀDD nākt klajā ar ierosmi saskaņā ar ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu pieņemt mērķtiecīgus ES pasākumus pret personām, kas atbildīgas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem AAE, tostarp par Ahmed Mansoor un citu cilvēktiesību aizstāvju vajāšanu; atkārtoti norāda, ka visām sankciju procedūrām jābūt balstītām uz pierādījumiem un tās jāsāk tikai tad, ja iespējams norādīt uz konkrētiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

9.  aicina ES cilvēktiesību dialogā ar AAE pieņemt un publiskot jēgpilnus cilvēktiesību kritērijus un sarakstu ar atsevišķiem gadījumiem, lai nodrošinātu īstenu un uz rezultātiem orientētu diskusiju par cilvēktiesībām;

10.  aicina ES iekļaut diskusiju par cilvēktiesībām, īpaši par cilvēktiesību aizstāvju stāvokli, kā pastāvīgu darba kārtības punktu ikgadējā ES un Persijas līča sadarbības padomes samitā;

11.  pauž bažas par to, ka AAE iestādes izmanto NSO grupas spiegprogrammas, nelikumīgi vēršot darbību pret mobilajiem tālruņiem, ko izmanto simtiem personu Apvienotajā Karalistē, tostarp juristi, akadēmisko aprindu pārstāvji un parlamentārieši; aicina PV/AP pieprasīt paskaidrojumu par šīm ziņām no AAE iestādēm, tostarp attiecībā uz iespējamo darbību izvēršanu pret ES pilsoņiem vai personām ES teritorijā, un ziņot par iznākumu Parlamentam;

12.  atgādina, ka 2015. gadā ES parakstīja īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanas nolīgumu ar AAE; aicina Komisiju ziņot Parlamentam par to, kā tiek ievēroti šā nolīguma nosacījumi attiecībā uz attiecīgajiem ES tiesību aktiem, jo īpaši, kā tiek ievērotas cilvēktiesības un pamatbrīvības, kas arī bija bezvīzu režīma ieviešanas kritērijs; aicina Komisiju un Padomi ziņot Parlamentam par progresu šajā jomā;

13.  aicina Interpola Ģenerālās asamblejas locekļus, bet jo īpaši ES dalībvalstis, pirms 2021. gada 23.–25. novembra vēlēšanām pienācīgi izskatīt apgalvojumus par cilvēktiesību pārkāpumiem, kuros iesaistīts ģenerālmajors Nasser Ahmed al-Raisi; norāda uz pilsoniskās sabiedrības paustajām bažām par viņa kandidatūru un iespējamo ietekmi uz iestādes reputāciju;

14.  lai dotu signālu, ka cilvēktiesību pārkāpumi AAE tiek nosodīti, aicina starptautiskos uzņēmumus, kas sponsorē Expo 2020 Dubaijā, pārtraukt sponsorēšanu un mudina dalībvalstis nepiedalīties šajā pasākumā;

15.  pauž dziļu nožēlu par AAE iestāžu lomu sieviešu tiesību aktīvistes Loujain al-Hathloul izdošanā Saūda Arābijai, kur viņa ir apcietināta un tiek spīdzināta un vajāta par sieviešu tiesību aizstāvību;

16.  pauž bažas par sieviešu stāvokli AAE, neraugoties uz zināmiem panākumiem, un aicina iestādes reformēt Personiskā statusa likumu, lai nodrošinātu sievietēm vienlīdzīgas tiesības un nodrošinātu, ka emirātu sievietes var nodot pilsonību saviem bērniem tāpat kā vīrieši;

17.  atzinīgi vērtē AAE moratoriju nāvessoda izpildei, kas ir spēkā kopš 2017. gada; aicina AAE ratificēt Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un otro fakultatīvo protokolu, kura mērķis ir nāvessoda atcelšana,

18.  atbalsta pastāvīgo un pastiprināto dialogu starp ES, tās dalībvalstīm un AAE par abpusēji interesējošiem jautājumiem, kā paredzēts sadarbības nolīgumā; uzskata, ka regulāras starpparlamentārās sanāksmes starp Parlamentu un tā partneriem Persijas līča reģionā ir svarīgs forums konstruktīva un atklāta dialoga veidošanai par visiem problemātiskajiem jautājumiem, tostarp cilvēktiesībām, drošību un tirdzniecību;

19.  aicina ieviest stingrākus pārredzamības noteikumus attiecībā uz ārvalstu organizāciju lobēšanas darbībām, kas tiek izvērstas ES iestādēs;

20.  aicina pārtulkot šo rezolūciju arābu valodā;

21.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Apvienoto Arābu Emirātu valdībai un parlamentam, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos un Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes dalībvalstu valdībām.

(1) OV C 11, 13.1.2020., 21. lpp. (2) OV L 206, 11.6.2021., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūcija par stāvokli Kakumas bēgļu nometnē Kenijā (2021/2874(RSP))

P9_TA(2021)0391 RC-B9-0445/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Keniju, jo īpaši 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju(1) un 2017. gada 18. maija rezolūciju par Dadābas bēgļu nometni(2),

–  ņemot vērā 2021. gada 25. marta rezolūciju par jaunu ES un Āfrikas stratēģiju — partnerība ilgtspējīgai un iekļaujošai attīstībai(3),

–  ņemot vērā Kenijas Republikas un Eiropas Savienības 2021. gada 21. jūnija kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā 2021. gada 17. maijā ES vārdā sniegto Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos deklarāciju saistībā ar Starptautisko dienu pret homofobiju, transfobiju un bifobiju,

–  ņemot vērā 2019. gada 24. oktobra rezolūciju par LGBTI stāvokli Ugandā(4),

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 10. maija secinājumus “Āfrikas rags — ģeostratēģiska ES prioritāte”,

–  ņemot vērā Kenijas Republikas un Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) 2021. gada 29. aprīļa kopīgo paziņojumu par ceļvedi Dadābas un Kakumas bēgļu nometnēm,

–  ņemot vērā UNHCR 2021. gada 25. marta paziņojumu par LGBTIK+ bēgļu stāvokli Kakumas nometnē,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2021. gada 17. maija vēstījumu saistībā ar Starptautisko dienu pret homofobiju, transfobiju un bifobiju,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 12. novembra paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: LGBTIK līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam” (COM(2020)0698),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu, 3. panta 5. punktu, 21., 24., 29. un 31. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 10. un 215. pantu, kas Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm uzliek par pienākumu attiecībās ar pārējo pasauli aizstāvēt un veicināt vispārējo cilvēktiesību ievērošanu un fizisko personu aizsardzību un būtisku cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā pieņemt ierobežojošus pasākumus,

–  ņemot vērā cilvēka cieņas, vienlīdzības un solidaritātes vērtības, kas ietvertas 1951. gada Konvencijā par bēgļa statusu,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 14. pantu, kurā atzītas tiesības meklēt patvērumu no vajāšanas citās valstīs,

–  ņemot vērā ES Ārkārtas trasta fondu Āfrikai (EUTF Āfrikai),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 9. jūnija Regulu (ES) 2021/947, ar ko izveido Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu “Eiropa pasaulē”(5),

–  ņemot vērā 1984. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 25. marta kopīgo paziņojumu “ES Rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2020–2024)” (JOIN(2020)0005),

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu (ACHPR),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā UNHCR Visaptverošo satvaru reaģēšanai bēgļu jautājumā,

–  ņemot vērā Kenijas Augstās tiesas 2021. gada 8. aprīļa lēmumu uz laiku bloķēt Dadābas un Kakumas bēgļu nometņu slēgšanu,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 23. septembra paziņojumu par jaunu Migrācijas un patvēruma paktu (COM(2020)0609),

–  ņemot vērā ANO Globālo paktu par bēgļiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā Kenija ir otrajā vietā aiz Etiopijas, kura uzņem lielāko bēgļu un patvēruma meklētāju skaitu Āfrikā; tā kā saskaņā ar UNHCR datiem kopš 2021. gada 31. maija bēgļu un patvēruma meklētāju skaits Kenijā — Kakumā, Dadābā un pilsētu teritorijās — ir 519 989;

B.  tā kā Kakumas nometne atrodas Turkanas apgabalā, kas ir viens no nabadzīgākajiem Kenijas apgabaliem; tā kā saskaņā ar UNHCR sniegto informāciju dzīves apstākļi nometnē ir smagi, pastāvīgi pasliktinās un tos raksturo galēja nabadzība, slikti mājokļi un infrastruktūra, kā arī ūdens, sanitārijas, zāļu un elektroapgādes trūkums; tā kā gan vietējie iedzīvotāji, gan bēgļi cieš no izteikta pārtikas un ūdens trūkuma un tiem nav iespējas apmierināt savas pamatvajadzības; tā kā Covid-19 pandēmija ir pasliktinājusi jau tā satraucošo humanitāro situāciju nometnē un apgabalā, kurā tā atrodas;

C.  tā kā cilvēktiesību un drošības situācija Kakumas bēgļu nometnē Kenijā ir strauji pasliktinājusies; tā kā bieži tiek ziņots par bruņotas laupīšanas gadījumiem, zādzībām, izvarošanu un slepkavībām un sievietes, bērni, personas ar invaliditāti un LGBTIK+ ir pret vardarbību visneaizsargātākās personas; tā kā šie uzbrukumi pašlaik tiek izmeklēti;

D.  tā kā sievietes un meitenes nometnē tiek pakļautas dažāda veida seksuālai vardarbībai, visbiežāk izvarošanai; tā kā riskam īpaši pakļautas ir bēgles meitenes, jaunpienācējas un vientuļās sievietes, kuras ir ģimenes galvas; tā kā izvarotāju vidū ir gan vīrieši no bēgļu nometnes, gan vietējās kopienas locekļi, gan apsargi; tā kā bieži sastopami ir arī tādi citi vardarbības veidi kā bērnu un piespiedu laulības, sieviešu dzimumorgānu kropļošana un intīmā partnera vardarbība;

E.  tā kā 2021. gada 15. martā “Kakuma 3” 13. blokā divi bēgļi guļot cieta otrās pakāpes apdegumus ļaunprātīgā ar Molotova kokteili izraisītā dedzināšanā; tā kā viens no upuriem — Ugandas bēglis Chriton Atuhwera — no gūtajiem ievainojumiem gāja bojā; tā kā ir notikuši uzbrukumi arvien lielākam skaitam bēgļu, kas ir LGBTIK+, daudzi ir ievainoti un daudziem ir nācies bēgt no bēgļu nometnes uz teritoriju, kur viņi nav aizsargāti un kur viņiem nav likumīgu tiesību uzturēties;

F.  tā kā, lai gan saskaņā ar Kenijas tiesību aktiem par konsensuālām viendzimuma attiecībām var sodīt ar līdz pat 14 gadiem cietumā, tā ir vienīgā valsts reģionā, kura uzņem bēgļus, kas bēgļu gaitās devušies seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ; tā kā saskaņā ar UNHCR datiem aptuveni 300 bēgļiem un patvēruma meklētājiem, kas reģistrēti Kakumas bēgļu nometnē, ir LGBTIK+ profils un lielākā daļa no viņiem ir informējusi, ka netraucēti dzīvo Kakumas kopienā;

G.  tā kā saskaņā ar Starptautiskās Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu asociācijas (ILGA) 2020. gada globālo pārskatu gandrīz puse pasaules valstu, kurās homoseksualitāte ir aizliegta, atrodas Āfrikā; tā kā tikai 22 no 54 Āfrikas valstīm ir legalizējušas homoseksualitāti;

H.  tā kā daudzās Āfrikas valstīs spēkā esošie pret LGBTIK+ vērstie tiesību akti ir pieņemti koloniālajā laikmetā;

I.  tā kā 2020. gada martā vairāki bēgļi ar LGBTIK+ profiliem lūdza UNHCR pārcelt viņus no Kenijas uz citurieni, ņemot vērā šīs valsts naidīgumu pret viņiem; tā kā dažu pēdējo mēnešu laikā vairāk nekā 30 LGBTIK+ no “Kakuma 3” ir pārcelti uz citām nometnes daļām, ņemot vērā viņu paustās bažas par drošību un rūpīgu UNHCR uz vietas veiktu novērtējumu; tā kā Eiropas Parlamenta pilnvarojumā attiecībā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Savienības pārmitināšanas sistēmu un groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 516/2014, bija prasīts laika gaitā censties panākt pārmitināto personu taisnīgu sadalījumu starp dalībvalstīm un šos centienus apvienot ar centieniem izveidot starptautiski saistošus noteikumus attiecībā uz kopīgu pasaules mēroga atbildību par to personu pārmitināšanu, kurām ir nepieciešama pārmitināšana, kā norādījis UNHCR;

J.  tā kā 2020. gada novembrī Kenijas valdība un organizācija “Human Rights Watch” apstiprināja, ka Covid-19 laikā ir strauji pieaudzis uzbrukumu LGBTIK+ skaits neatkarīgi no tā, ka arī vardarbība kopumā ir vērsusies plašumā;

K.  tā kā LGBTIK+ pārmitināšana no Kenijas bēgļu nometnēm joprojām nenotiek tādā apmērā, kā faktiski būtu nepieciešams; tā kā Covid-19 pandēmija ir palēninājusi šo procesu; tā kā saskaņā ar UNHCR datiem kopš 2019. gada ir ierosināts pārmitināt aptuveni 235 bēgļus ar šādu profilu, no kuriem 48 % valsti ir pametuši;

L.  tā kā, neraugoties uz to, ka UNHCR un tā partneri bija sagatavojuši infrastruktūru reaģēšanai uz pandēmiju, 65 % nometnēs dzīvojošu bēgļu ir ziņojuši, ka pēc pandēmijas uzliesmojuma piekļuve veselības aprūpes iespējām, salīdzinot ar laiku pirms tās uzliesmojuma 2020. gada martā, ir samazinājusies, ko galvenokārt nosaka bailes no inficēšanās un medicīniskā personāla nepieejamība; tā kā tikai 3 % Kenijas iedzīvotāju ir pilnībā vakcinēti pret Covid-19; tā kā vakcinācijas kampaņa Kenijas bēgļu nometnēs sākās 2021. gada 30. martā un Kakumas nometnei tika piešķirtas 2000 vakcīnas devas;

M.  tā kā Kenijas valdība pēdējās desmitgadēs ir vairākkārt mēģinājusi slēgt šo nometni; tā kā Kenijas iekšlietu ministrs 2021. gada 24. martā izvirzīja UNHCR ultimātu 14 dienu laikā izstrādāt plānu gan Dadābas, gan Kakumas nometnes slēgšanai; tā kā Kenijas Augstā tiesa 2021. gada 8. aprīlī uz 30 dienām atlika šo slēgšanu; tā kā UNHCR un Kenijas valdība 2021. gada 29. aprīlī vienojās par ceļvedi Kakumas un Dadābas nometņu vēlākai slēgšanai līdz 2022. gada 30. jūnijam; tā kā šis ceļvedis ietver bēgļu brīvprātīgu, drošu un cieņpilnu atgriešanos viņu izcelsmes valstīs, izceļošanu uz trešām valstīm saskaņā ar dažādiem režīmiem un alternatīvas uzturēšanās iespējas Kenijā zināmai daļai bēgļu no Austrumāfrikas valstu kopienas (EAC) valstīm;

N.  tā kā, lai gan ANO ir pieņēmusi zināšanai valdības bažas un ir atzinusi, ka bēgļu nometnēm nevajadzētu būt ar piespiedu pārvietošanu saistītiem ilgtermiņa risinājumiem, starptautiskās organizācijas un cilvēktiesību organizācijas ir brīdinājušas, ka strauja un haotiska slēgšana izraisītu humanitāro katastrofu un ka piespiedu repatriācija pārkāptu starptautiskās tiesības; tā kā bēgļi Kakumā pārsvarā dzīvo bailēs no deportēšanas;

O.  tā kā Āfrikas rags ir viens no nabadzīgākajiem reģioniem pasaulē, neraugoties uz tā bagātīgajiem dabas resursiem; tā kā pārtikas nodrošinājums tajā ir jo īpaši nestabils un miljoniem šī reģiona iedzīvotāju cieš no nepietiekama uztura un tos apdraud bads; tā kā sausums un bruņoti konflikti ir divi galvenie iemesli, kuru dēļ notiek personu pārvietošana šajā reģionā, tostarp Kenijā, kā uzsvērts Nairobi globālajā rīcības plānā, ko Starpvaldību attīstības iestāde (IGAD) pieņēma 2017. gada 26. marta samitā; tā kā tādi konflikti kā Somālijā un Etiopijā, kā arī vardarbība pirms un pēc vēlēšanām Ugandā un Tanzānijā nozīmē, ka ar drošību un cieņpilnu atgriešanos saistītu apsvērumu dēļ lielākā daļa Kakumas nometnes bēgļu brīvprātīgi atgriezties nevar; tā kā kopš 2019. gada beigām Keniju ir skāruši gan vēl nepieredzēti draudi, gan smagas klimata pārmaiņu sekas, tostarp pēdējo 60 gadu laikā lielākā tuksneša siseņu invāzija, ar nokrišņu sezonām saistīti plūdi un Covid-19 ierobežošanas pasākumi;

P.  tā kā 2015. gada 12. novembrī Valletas samitā parakstītā vienošanās par Eiropas Savienības Ārkārtas trasta fondu Āfrikai bija paredzēta tam, lai, veicinot noturību, ekonomiskās iespējas, vienlīdzīgas iespējas, drošību un attīstību, novērstu pamatcēloņus, kas izraisa nestabilu situāciju, piespiedu pārvietošanu un neatbilstīgu migrāciju; tā kā ES rīkojas, lai nodrošinātu Kenijas bēgļu nometnēs mītošo bēgļu dzīvībai svarīgās pamatvajadzības; atgādina, ka ES trasta fonds Āfrikai ir izveidots atbilstīgi attīstības sadarbības instrumentam (ASI) un tā darbība ir jāpielāgo ES attīstības politikas galvenajam mērķim, kas joprojām ir cīņa pret nabadzību;

Q.  tā kā kopš 2012. gada ES ir sniegusi humāno palīdzību vairāk nekā 200 miljonu EUR apmērā un ir piešķīrusi 286 miljonus EUR no Eiropas Attīstības fonda (EAF) laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, galveno uzmanību pievēršot darbvietu radīšanai, pārtikas nodrošinājumam, noturībai un institucionālajai attīstībai, jo īpaši izglītībai; tā kā Kenijas patvēruma meklētāju pamatvajadzību apmierināšana ir pilnībā atkarīga no humānās palīdzības; tā kā ar jauno finanšu instrumentu NDICI – “Eiropa pasaulē” tiks turpināta ES programmu īstenošana Kenijā;

R.  tā kā ES 2021. gadā ir piešķīrusi 15 miljonus EUR humānās palīdzības projektiem Kenijā, kuru galvenais mērķis ir palīdzēt bēgļiem, un kopš 2016. gada no ES Ārkārtas trasta fonda Āfrikai ir piešķīrusi 45 miljonus EUR bēgļiem un uzņēmējām kopienām Kenijā; tā kā Kakumas un Dadābas bēgļu nometnēs ES turpina atbalstīt dzīvības glābšanai svarīgas pamatpalīdzības sniegšanu, piemēram, pārtikas palīdzību, veselības aprūpi, no nepietiekama uztura cietušo ārstēšanu, ūdeni, sanitāriju un higiēnu (WASH), aizsardzību un izglītību,

1.  pauž dziļas bažas par humanitāro situāciju un ziņojumiem par ieilgušo vardarbību Kakumas nometnē; stingri nosoda 2021. gada 15. martā Kakumas 3. bēgļu nometnē pret diviem LGBTIK+ bēgļiem vērsto dedzināšanas uzbrukumu ar benzīnu; pauž dziļas bažas par pastāvīgajiem draudiem LGBTIK+ personām Kakumas bēgļu nometnē; atgādina, ka pēdējo mēnešu laikā ir steidzami pārvietotas vairāk nekā 30 personas;

2.  mudina Kenijas iestādes turpināt izmeklēšanu, nodrošināt pilnīgu skaidrību attiecībā uz šo noziegumu un saukt vainīgos pie atbildības saskaņā ar Kenijas tiesību aktiem un starptautiskajām cilvēktiesībām;

3.  atzīst Kenijas svarīgo un konstruktīvo lomu un atgādina par sarežģīto reģionālo situāciju, ko raksturo reģionālas krīzes un konflikti; atzīst Kakumas bēgļu nometnes nozīmi tūkstošiem bēgļu un patvēruma meklētāju Kenijas pierobežas reģionos, tostarp visneaizsargātākajiem no to skaita, jo īpaši LGBTIQ+ personām, kam izcelsmes valstīs draud kriminālatbildība un pat nāvessods;

4.  atzinīgi vērtē gadu gaitā veikto sadarbību starp Kenijas Bēgļu lietu sekretariātu (RAS), UNHCR un citiem partneriem, risinot visu bēgļu aizsardzības jautājumus; tomēr uzsver, ka pašreizējā situācija Kakumas nometnē ilgtermiņā nav ilgtspējīga, un prasa Kenijas valdības, reģiona valdību un visas starptautiskās sabiedrības, tostarp ES, efektīvu un koordinētu reakciju; šajā sakarā ņem vērā to, ka nesen tika pieņemts Dadābas un Kakumas bēgļu nometņu ceļvedis;

5.  aicina Kenijas valdību uzturēt Kakumas un Dadābas bēgļu nometnes — vismaz līdz brīdim, kad situācija reģionā stabilizēsies; mudina Kenijas valdību nodrošināt, ka, pieņemot lēmumus, kas attiecas uz bēgļiem, tiek ievērotas bēgļu cilvēktiesības; uzsver, ka ES finansiālā palīdzība trešām valstīm bēgļu uzņemšanai nedrīkstētu aizstāt ES atbildību uzņemt un pārmitināt taisnīgu to cilvēku daļu, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība;

6.  aicina Kenijas valdību, UNHCR un starptautisko sabiedrību apņemties sadarboties un rast alternatīvus, noturīgus, piemērotus un uz tiesībām balstītus risinājumus, kas atbilst Globālajā paktā par bēgļiem (GCR) noteiktajiem atbildības dalīšanas principiem un mērķiem; iesaka, ka, lai tas notiktu efektīvi, šeit būtu jāiekļauj ievērojama skaita bēgļu, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārvietošana uz ES;

7.  uzsver, ka ir vajadzīga integrētāka un visaptverošāka reģionālā pieeja bēgļu pārvaldībā un Kenijas un tās kaimiņvalstu sadarbības stiprināšana politiskos, drošības, humanitāros un attīstības jautājumos, lai risinātu piespiedu pārvietošanas pamatcēloņus; prasa nodrošināt pienācīgu drošību bēgļu nometnēs un aicina Kenijas valdību uzlabot Kakumas nometnes drošību un stiprināt bēgļu, jo īpaši visneaizsargātāko grupu, aizsardzību; aicina Kenijas tiesībaizsardzības iestādes un citas valdības struktūras nodrošināt bēgļu aizsardzību un drošību;

8.  aicina Kenijas valdību un UNHCR nodrošināt repatriācijas programmas īstenošanu, pilnībā ievērojot starptautiskās saistības un Kenijas iekšzemes atbildību; uzstāj, ka ikvienam repatriācijas procesam izcelsmes valstī ir jābūt brīvprātīgam, drošam, ilgtspējīgam, cieņpilnam un balstītam uz tiesībām, nodrošinot, ka atgriežamajām personām ir pieejama objektīva, neitrāla un atbilstīga informācija par to, kas notiks gadījumā, ja viņi nolemtu nepiedalīties brīvprātīgi;

9.  pauž nopietnas bažas par situāciju Āfrikas ragā, jo īpaši attiecībā uz nabadzību un pārtikas trūkumu; aicina Komisiju atļaut izmantot ārkārtas humāno palīdzību, kas nepieciešama, lai risinātu bēgļu problēmu un novērstu badu reģionā; aicina ES un dalībvalstu sniegto palīdzību Āfrikas ragā prioritārā kārtā izmantot, lai novērstu vardarbību, tostarp seksuālo vardarbību, un problēmas, kas saistītas ar nopietnu nevienlīdzību, nabadzību, hroniski nepilnvērtīgu uzturu, piekļuvi veselības aprūpei un sabiedriskajiem pakalpojumiem, jo īpaši reproduktīvo veselības aprūpi, un ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu;

10.  prasa ES risināt jautājumu par pārtikas trūkumu un pamatvajadzību apmierināšanas trūkumu Kakumas nometnē, cita starpā ietverot piekļuvi ūdenim, sanitārijai, veselības aprūpei un elektroenerģijas pakalpojumiem, ne tikai sniedzot vienīgi bēgļiem paredzētu palīdzību, bet arī atbalstot valsts attīstības programmas, kuru spēja nodrošināt attīstības efektivitāti ir pārbaudīta un tiek regulāri novērtēta;

11.  uzsver, ka pieaugošā nestabilitāte reģionā ir šķērslis bēgļu drošai nosūtīšanai atpakaļ uz viņu izcelsmes valstīm; aicina ES sadarbībā ar starptautisko līdzekļu devēju kopienu turpināt pastiprināt centienus vidutāja lomā un atbalstīt ilgtspējīgu un ilgtermiņa sociālekonomisko attīstību reģionā, tādējādi radot labvēlīgu un drošu vidi brīvprātīgas atgriešanās īstenošanai un bēgļu reintegrācijai;

12.  prasa pielikt lielākas pūles piespiedu kārtā pārvietoto LGBTIK+ personu aizsardzībai un panākt lielāku starptautiskās sabiedrības solidaritāti, reaģējot uz pārmitināšanas vajadzībām visā pasaulē, jo tās joprojām ir daudz lielākas nekā faktiskais pieejamo vietu skaits;

13.  aicina Komisiju regulāri ziņot Parlamentam par ES trasta fondu Āfrikai īstenošanu un plānošanu un prasa Komisijai ar Pamattiesību aģentūras atbalstu veikt īpašu ietekmes novērtējumu par tā ietekmi uz cilvēktiesībām; aicina Komisiju šādu ietekmes novērtējumu rezultātus savlaicīgi iesniegt Parlamentam, tostarp Ārlietu komitejas un Attīstības komitejas Ārējās finansēšanas instrumentu darba grupai;

14.  prasa ES turpināt cieši sadarboties ar Kenijas valdību, UNHCR un plašāku starptautisko sabiedrību, lai palīdzētu rast risinājumus ieilgušajai bēgļu situācijai reģionā; prasa ES uzlabot cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu Kenijā;

15.  atgādina, ka Eiropas Savienībā vajāšana seksuālās orientācijas dēļ tiek uzskatīta par patvēruma pieteikuma un patvēruma piešķiršanas kritēriju; prasa ES un tās dalībvalstīm ievērot šo principu; prasa ES, jo īpaši ES delegācijām un ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dialogā ar visām Āfrikas valstīm, kurās joprojām ir paredzēta kriminālatbildība par homoseksualitāti, un plašākā nozīmē dialogā ar visām valstīm, kurās LGBTIK+ personu vajāšana vai vardarbība pret tām ir plaši izplatīta, pilnībā izmantot LGBTI instrumentu kopumu un ar to saistītās vadlīnijas;

16.  uzstāj, ka ES delegācijai Kenijā ir jāturpina cieši uzraudzīt neaizsargātu cilvēku, jo īpaši LGBTIK+ personu un melnādaino Āfrikas sieviešu, stāvokli un aktīvi atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, cilvēktiesību aizstāvjus un LGBTIK+ personas uz vietas;

17.  mudina ES turpināt centienus pārliecināt gan Kenijas valdību, gan Āfrikas Savienību pārskatīt savu pieeju LGBTIK+ jautājumā, norādot, ka viņu nostāja tādā vai citādā veidā var radīt necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās risku LGBTIK+ personām, kas būtu pretrunā likumā noteiktajām vienlīdzības un vienlīdzīgas aizsardzības vērtībām;

18.  atgādina Kenijas iestādēm par to apņemšanos ievērot tiesības uz uzskatu un vārda brīvību, kā noteikts Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. pantā, un saistības garantēt pamattiesības, kā noteikts Āfrikas hartā un citos starptautiskos un reģionālos cilvēktiesību instrumentos, tostarp Kotonū nolīgumā un jo īpaši tā 8. un 96. pantā; mudina Kenijas valdību jebkuros apstākļos garantēt visu bēgļu fizisko integritāti un psiholoģisko labklājību neatkarīgi no viņu seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes vai izpausmes;

19.  aicina starptautisko sabiedrību garantēt, ka bēgļi tiek iekļauti Covid-19 vakcinācijas programmās; uzsver, ka iespēja bēgļiem izmantot valsts pakalpojumus un viņu integrēšana valstu attīstības plānos ir būtiska gan bēgļiem, gan kopienām, kas viņus uzņem, un atbilst Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam paustajam solījumam “nevienu neatstāt novārtā”;

20.  atkārtoti norāda, ka nav iespējama attīstība, ja reģionā netiek uzlabota drošība; tomēr stingri uzsver, ka finansējums ir jāpiešķir reģiona ekonomiskajai, cilvēkkapitāla un sociālajai attīstībai, īpašu uzmanību pievēršot attīstības problēmām, kas apzinātas trasta fonda lēmumā; atgādina, ka EAF un oficiālās attīstības palīdzības (OAP) finansējums būtu jāizmanto vienīgi attīstības mērķiem;

21.  uzsver, ka ir svarīgi piešķirt ievērojamu daļu no NDICI — “Eiropa pasaulē” līdzekļiem pilsoniskās sabiedrības organizācijām trešās valstīs, tostarp Kenijā, lai sniegtu palīdzību un aizsargātu un uzraudzītu migrantu tiesības; prasa ES nodrošināt, ka ievērojama daļa no plānotajiem līdzekļiem šajā instrumentā tiek atvēlēta bēgļu cilvēktiesību un starptautiskās aizsardzības uzlabošanai, jo īpaši Kenijā;

22.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, ANO ģenerālsekretāram, ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos, ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos, Kenijas parlamenta priekšsēdētājam, Starpvaldību attīstības iestādei (IGAD), IGAD dalībvalstu valdībām, Āfrikas Savienībai, Panāfrikas parlamentam un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

(1) OV C 346, 21.9.2016., 51. lpp. (2) OV C 307, 30.8.2018., 131. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0108. (4) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0042. (5) OV L 209, 14.6.2021., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūcija par ES prasību īstenošanu attiecībā uz apmaiņu ar nodokļu informāciju: progress, gūtā pieredze un risināmās problēmas (2020/2046(INI))

P9_TA(2021)0392 A9-0193/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 4. un 14. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 113. un 115. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK(1) (DAC),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1286/2013, ar ko izveido rīcības programmu nodokļu sistēmu darbības uzlabošanai Eiropas Savienībā laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam (“Fiscalis 2020”) un atceļ Lēmumu Nr. 1482/2007/EK(2),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 9. decembra Direktīvu 2014/107/ES, ar ko groza Direktīvu 2011/16/ES attiecībā uz obligāto automātisko informācijas apmaiņu nodokļu jomā(3),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 8. decembra Direktīvu (ES) 2015/2376, ar ko groza Direktīvu 2011/16/ES attiecībā uz obligāto automātisko informācijas apmaiņu nodokļu jomā(4),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 25. maija Direktīvu (ES) 2016/881, ar ko Direktīvu 2011/16/ES groza attiecībā uz obligātu automātisku informācijas apmaiņu nodokļu jomā(5),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 6. decembra Direktīvu (ES) 2016/2258, ar ko groza Direktīvu 2011/16/ES attiecībā uz nodokļu iestāžu piekļuvi informācijai par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu(6),

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 25. maija Direktīvu (ES) 2018/822, ar ko attiecībā uz obligāto automātisko informācijas apmaiņu nodokļu jomā saistībā ar ziņojamām pārrobežu shēmām groza Direktīvu 2011/16/ES(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 15. jūlija priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā (DAC7) (COM(2020)0314),

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 2. jūnija secinājumus par turpmāko administratīvo sadarbību nodokļu uzlikšanas jomā Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā savu 2021. gada 10. marta nostāju attiecībā uz priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 23. novembrī publicēto sākotnējo ietekmes izvērtējumu attiecībā uz priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko Direktīvu 2011/16/ES groza attiecībā uz pasākumiem, ar kuriem pastiprina spēkā esošos noteikumus un paplašina informācijas apmaiņas satvaru nodokļu uzlikšanas jomā, lai iekļautu kriptoaktīvus un e-naudu,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 18. decembra ziņojumu par to, kā tiek piemērota Padomes Direktīva 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā (COM(2017)0781),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 17. decembra ziņojumu par pārskatu un novērtējumu attiecībā uz statistiku un informāciju par automātisko informācijas apmaiņu tiešo nodokļu jomā (COM(2018)0844),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2019. gada 12. septembra darba dokumentu “Padomes Direktīvas 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK, izvērtējums” (SWD(2019)0327),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 3/2021 “Nodokļu informācijas apmaiņa Eiropas Savienībā: stabils pamats, nepilnības īstenošanā”,

–  ņemot vērā 2019. gada 26. marta rezolūciju par finanšu noziegumiem, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 7. maija paziņojumu “Rīcības plāns attiecībā uz visaptverošu Savienības politiku nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai” (C(2020)2800),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 15. jūlija paziņojumu “Rīcības plāns taisnīgas un vienkāršas nodokļu sistēmas izveidei, kas atbalsta ekonomikas atveseļošanas stratēģiju” (COM(2020)0312),

–  ņemot vērā Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāta publicēto pētījumu Implementation of the EU requirements for tax information exchange(10) (ES prasību attiecībā uz nodokļu informācijas apmaiņu izpilde),

–  ņemot vērā ESAO 2013. gada 19. jūlija Rīcības plānu attiecībā uz nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu (BEPS),

–  ņemot vērā ESAO 2020. gada 9. decembra ziņojumu Peer Review of the Automatic Exchange of Financial Account Information 2020 (Finanšu konta informācijas automātiskās apmaiņas profesionālizvērtēšana (2020. g.)),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2020. gada 18. septembra atzinumu “Efektīvi un saskaņoti ES pasākumi cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā, nodokļu apiešanu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un nodokļu oāzēm”(11),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, kā arī Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmuma par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A9-0193/2021),

A.  tā kā ES saskaras ar negodīgu un agresīvu nodokļu praksi, piemēram, ar daudznacionālu uzņēmumu īstenotu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un peļņas novirzīšanu, kā rezultātā ES dalībvalstis zaudē 160–190 miljardus EUR gadā(12); tā kā šis zaudējums ir milzīgs, ņemot vērā veselības, sociālo un ekonomikas krīzi, ar ko pašlaik saskaras un kuru pašlaik cenšas pārvarēt ES; tā kā ES nodokļu maksātāji 2016. gadā ārzonā turēja 1,5 triljonus EUR, kā rezultātā, indivīdiem izvairoties no nodokļu maksāšanas, Eiropas Savienībā tika zaudēti nodokļu ieņēmumi vidēji 46 miljardu EUR apjomā(13); tā kā šīs summas atspoguļo tikai daļu no vispārējās problēmas, kas ir indivīdu un uzņēmumu īstenotā nodokļu apiešana, un tā kā šīs summas nelikumīgi tiek atņemtas valstu budžetiem un līdz ar to rada papildu slogu personām, kuras godīgi maksā nodokļus;

B.  tā kā pēdējos gados nodokļu administrāciju sadarbība gan ES, gan pasaules līmenī ir būtiski uzlabojusies — ar mērķi efektīvāk apkarot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu un krāpšanu nodokļu jomā —, it īpaši pateicoties 2014. gadā apstiprinātajam G20/ESAO Kopējam ziņošanas standartam;

C.  tā kā pētniecisko žurnālistu izdarītie daudzkārtējie atklājumi, piemēram, LuxLeaks, “Panamas dokumenti”, “Paradīzes dokumenti”, cum-ex/cum-cum skandāli un visnesenākie — OpenLux — atklājumi ir veicinājuši informētības palielināšanos un likuši Eiropas Savienībai vēl vairāk pilnveidot savus instrumentus cīņai pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu un krāpšanu nodokļu jomā; tā kā OpenLux atklājumi ir uzskatāmi parādījuši, ka apmaiņai ar nodokļu informāciju jābūt kvalitatīvākai un jāsniedz reāli rezultāti;

D.  tā kā DAC, kas stājās spēkā 2013. gada janvārī un ar ko aizstāj Padomes Direktīvu 77/799/EEK par dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpēju palīdzību attiecībā uz tiešo nodokļu un apdrošināšanas prēmiju aplikšanu ar nodokļiem, paredz noteikumus un procedūras dalībvalstu sadarbībai to administrāciju veiktas informācijas apmaiņas jomā, it īpaši automātiskas informācijas apmaiņas (AIA) par ienākumiem un aktīviem jomā;

E.  tā kā DAC pēc tam tika grozīta piecas reizes, lai pakāpeniski paplašinātu AIA darbības jomu, tajā iekļaujot informāciju par finanšu kontiem un saistītiem ienākumiem (DAC2), iepriekšējiem pārrobežu nolēmumiem (IPN) un iepriekšēju vienošanos par cenu (IVC) (DAC3), un daudznacionālu uzņēmumu sniegtos pārskatus par katru valsti (PKV) (DAC4), lai nodokļu iestādēm nodrošinātu piekļuvi informācijai par faktiskajām īpašumtiesībām, kura tiek vākta saskaņā ar noteikumiem par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu (DAC5), un, visbeidzot, lai paplašinātu AIA darbības jomu, tajā iekļaujot pārrobežu nodokļu plānošanas shēmas, un lai ieviestu starpniekiem piemērojamus obligātas informācijas atklāšanas noteikumus (DAC6);

F.  tā kā DAC1 līdz DAC4 noteikumi par AIA stājās spēkā laikposmā no 2015. gada janvāra līdz 2017. gada jūnijam un tā kā ir iespējams izvērtēt to sākotnējo ietekmi, savukārt ir pārāk agri izvērtēt DAC5 un DAC6 noteikumu ietekmi, jo tās stājās spēkā tikai attiecīgi 2018. gada janvārī un 2020. gada jūlijā;

G.  tā kā Komisija 2020. gada jūlijā ierosināja turpmākus grozījumus, lai paplašinātu AIA darbības jomu, cita starpā tajā iekļaujot ienākumus, kas gūti ar digitālu platformu palīdzību (DAC7), un ir paziņojusi par turpmāku grozījumu izdarīšanu, lai nodrošinātu piekļuvi informācijai par kriptoaktīviem (DAC8); tā kā šāda pārskatīšana varētu būt iespēja uzlabot informācijas apmaiņas satvaru kopumā;

H.  tā kā Padome ir slēgusi sarunas par vairākām DAC pārskatīšanām, tostarp par neseno DAC7 priekšlikumu, neņemot vērā Eiropas Parlamenta viedokli un līdz ar to rīkojoties pretrunā lojālas sadarbības principam un ignorējot LESD 115. pantā noteikto Eiropas Parlamenta lomu apspriešanās procesā;

I.  tā kā grūtības Padomē panākt vienošanos par Komisijas ierosinātajiem uzlabojumiem nesniedz pietiekamas atbildes uz to, kā risināt globālus nodokļu jautājumus;

J.  tā kā joprojām pastāv dažas neatbilstības starp starptautiskajiem un Eiropas standartiem, it īpaši attiecībā uz termiņu nodokļu informācijas paziņošanai; tā kā lielākā daļa dalībvalstu atklāj apkopota līmeņa informāciju no PKV saskaņā ar BEPS rīcības plāna 13. darbību;

K.  tā kā ES ir parakstījusi nolīgumus ar trešām valstīm, tostarp ar Andoru, Lihtenšteinu, Monako, Sanmarīno un Šveici, lai nodrošinātu DAC2 paredzētajai informācijai līdzvērtīgas informācijas apmaiņu ar dalībvalstīm; tā kā attiecībā uz vēlākām DAC versijām līdzīgi nolīgumi nav noslēgti;

L.  tā kā par DAC1 līdz DAC4 īstenošanu publiski pieejama ir tikai ļoti ierobežota informācija, tā kā nav pieejama gandrīz nekāda skaitliska informācija par DAC4 paredzēto tādas informācijas apmaiņu, kura attiecas uz PKV, un tā kā skaitliska informācija par DAC īstenošanu dalībvalstu līmenī ir pieejama reti;

M.  tā kā Parlaments pilnībā ievēro principu, kas paredz valstu suverenitāti nodokļu jomā;

N.  tā kā saskaņā ar pieejamo informāciju kopš DAC1 un DAC2 stāšanās spēkā ievērojami ir palielinājusies informācijas apmaiņa, kas tiek veikta saskaņā ar šo direktīvu noteikumiem par AIA, un ka dalībvalstis laikposmā no 2015. gada līdz 2017. gada vidum atbilstoši DAC1 noteikumiem ir apmainījušās ar aptuveni 11 000 paziņojumu, kuri attiecas uz gandrīz 16 miljoniem nodokļu maksātāju un uz ienākumiem un/vai aktīviem vairāk nekā 120 miljardu EUR vērtībā, un kopš 2018. gada atbilstoši DAC2 noteikumiem — ar aptuveni 4000 paziņojumu, kas attiecas uz aptuveni 8,3 miljoniem kontu, kuru kopējā vērtība ir gandrīz 2,9 triljoni EUR;

O.  tā kā, pateicoties DAC3 noteikumiem par AIA, ievērojami ir palielinājies paziņoto IPN un IVC skaits salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu, kad apmaiņa ar šādu informāciju notika reti un spontāni ― lai gan kopš 1977. gada ir spēkā juridiski saistoša prasība veikt apmaiņu ar informāciju par daudziem IPN un IVC ―, jo 2017. gadā tika paziņots par 17 652 IPN/IVC salīdzinājumā ar tikai 2529 IPN/IVC 2016. gadā, 113 — 2015. gadā un 11 — 2014. gadā; tā kā gūtos panākumus nevar mērīt tikai, vadoties pēc kopējā IPN un IVC skaita pieauguma, kā uzskatāmi parādīts LuxLetters atklājumos;

P.  tā kā saskaņā ar LES 14. pantu Parlamenta pienākums ir kopā ar Padomi īstenot politisko kontroli attiecībā uz Komisiju, tostarp attiecībā uz tās izpildes nodrošināšanas un īstenošanas politiku, un tā kā šī pienākuma veikšanai ir nepieciešama atbilstoša piekļuve attiecīgajai informācijai; tā kā saskaņā ar LES 17. panta 8. punktu Komisijai ir atbildīga Eiropas Parlamenta priekšā;

Q.  tā kā Komisija kopumā ir uzsākusi 73 pārkāpuma procedūras, kas galvenokārt ir saistītas ar aizkavēšanos dalībvalstīm veicamajā DAC transponēšanā, un tā kā 2021. gada janvārī divas pārkāpuma procedūras joprojām turpinājās; tā kā tas, ka dalībvalstis novēloti vai nepilnīgi transponēja DAC, bija par pamatu vairāku pārkāpuma procedūru uzsākšanai un tā kā šis scenārijs ir pamatā Parlamenta nostājai, ka Komisijai ir stingri jākontrolē ES nodokļu jomas tiesību aktu un it īpaši DAC noteikumu transponēšana;

R.  tā kā ESAO, 2014. gadā pieņemot Kopējo ziņošanas standartu (KZS), radīja globālu standartu attiecībā uz AIA un tā kā vairāk nekā 100 jurisdikcijas visā pasaulē ir apņēmušās veikt AIA par finanšu kontiem, sākot no 2021. gada;

S.  tā kā Parlaments atzīst, ka tam nav likumdošanas pilnvaru tiešo nodokļu uzlikšanas jomā un ir tikai ierobežotas likumdošanas pilnvaras netiešo nodokļu uzlikšanas jomā;

T.  tā kā DAC satvars būtu jāpapildina ar līdzvērtīgas uzmanības pievēršanu nodokļu administrāciju spējai un vēlmei atvieglot atbilstības nodrošināšanu un rīkoties nodokļu maksātāju interesēs;

U.  tā kā Direktīvai par administratīvu sadarbību nodokļu jomā jābūt instrumentam, ar ko uzlabot valstu nodokļu administrāciju darba koordinēšanu, taču tajā jāņem vērā šādas dimensijas: i) nodokļu administrāciju resursu (cilvēkresursu, finanšu un infrastruktūras, galvenokārt digitālās infrastruktūras) pastiprināšana, ii) nodokļu maksātāju tiesību aizsardzība, piemēram, datu aizsardzība, iii) profesionālā un rūpnieciskā noslēpuma aizsardzība, nosakot augstus kiberdrošības standartus informācijas apmaiņas procesā, iv) administratīvā un birokrātiskā sloga mazināšana nodokļu maksātājiem un uzņēmumiem, v) nodokļu administrācijām piemērojamo izpildes standartu paaugstināšanas veicināšana, nosakot īsākus termiņus atbilstības ES noteikumiem panākšanai, un, vi) mūsu uzņēmumu konkurētspējas aizsardzība, atrodot vienkāršākus un ātrākus veidus, kā nodrošināt administratīvo prasību ievērošanu;

V.  tā kā Covid-19 pandēmijas izraisītās ekonomikas krīzes dēļ valdībām nācās īstenot ievērojamus fiskālos un budžeta centienus, tostarp uzņēmumiem sniegta atbalsta veidā; tā kā šāda atbalsta saņēmējiem ir jāpilda savi sociālie pienākumi, piemēram, atbilstoša sadarbība ar nodokļu iestādēm, lai nodrošinātu visaptverošu nodokļu informācijas apmaiņu;

W.  tā kā nodokļu informācijas apmaiņas efektivitāte vairāk ir atkarīga no datu, ar kuriem notiek apmaiņa, kvalitātes nekā no to daudzuma; tā kā tāpēc datu kvalitātei un pilnīgumam ir būtiska nozīme, lai gūtu pēc iespējas lielāku labumu no DAC satvara; tā kā tas, ka trūkst publiski pieejamas informācijas par kvantitatīvajiem datiem par informācijas apmaiņu, ko veic saskaņā ar DAC1 līdz DAC4, būtiski apgrūtina dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlamenta īstenoto demokrātisko kontroli;

X.  tā kā aizvien vairāk digitalizētajai un globalizētajai ekonomikai piemīt sarežģītas un grūtus uzdevumus radošas dimensijas, tādas kā digitālie aktīvi un kriptoaktīvi, ir svarīgi pastiprināt valstu nodokļu administrāciju sadarbību šajā jomā; tā kā skaidra kriptoaktīvu definēšana saskaņā ar ESAO un Finanšu darījumu darba grupas (FATF) ietvaros pašlaik notiekošo darbu ļautu pastiprināt cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un veicināt taisnīgu nodokļu uzlikšanu; tā kā kriptovalūtu skaita palielināšanās ir aktuāla problēma, kas būtu jāņem vērā jebkādos centienos pastiprināt administratīvo sadarbību, balstoties uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principu;

Y.  tā kā nodokļu politika ir valsts fiskālās un nodokļu suverenitātes pamatā un ir dalībvalstu kompetencē; tā kā jebkuram svarīgam ES līmeņa lēmumam ir jābalstās uz stingru starpvaldību loģikas ievērošanu, jo tā ir noteicošais faktors šajā ES integrācijas jomā; tā kā svarīgi lēmumi par turpmāku integrāciju šajā jomā vienmēr ir jāpieņem, ievērojot Līgumus, valstu kompetenci un valstu fiskālo un nodokļu suverenitāti; tā kā Parlaments atbalsta vērienīgo mērķi rast inovatīvus risinājumus nodokļu jautājumos, paturot prātā institucionālo satvaru, ko mēs vēlamies saglabāt;

Z.  tā kā administratīvai sadarbībai nodokļu uzlikšanas jomā ir jābūt instrumentam, ar ko, izmantojot uzlabotus komunikācijas kanālus un efektīvu informācijas apmaiņas praksi, pastiprināt cīņu pret indivīdu un uzņēmumu īstenoto krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

AA.  tā kā Direktīvas par administratīvu sadarbību nodokļu jomā secīgā pārskatīšana liecina par to, ka tā dalībvalstīm un ES politikas veidotājiem ir pastāvīgas intereses objekts, ka ES instrumenti pakāpeniski attīstās saskaņā ar ciešākas sadarbības loģiku un ka iedzīvotāji apzinās ES risinājumu pievienoto vērtību ar nodokļu uzlikšanu saistītu problēmu — galvenokārt nodokļu apiešanas, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un krāpšanu nodokļu jomā — risināšanas ziņā;

AB.  tā kā informācijas apmaiņu par indivīdu ienākumiem un kapitāla pieaugumu, it īpaši nekustamā īpašuma jomā, apdraud čaulas sabiedrības;

AC.  tā kā pašreizējais satvars neparedz automātisku apmaiņu ar informāciju par uzņēmumu akciju faktiskajiem īpašniekiem;

AD.  tā kā fizisku personu bagātības pārvaldītājfirmas bieži vien tur lielus pārrobežu aktīvus, šajā nolūkā izmantojot tiešās īpašumtiesības uz uzņēmumiem vai ieguldījumu vienībām, kuru akcijas tur neliels personu skaits(14); tā kā šādas finanšu iestādes var būt interešu konfliktā un tā kā šāda situācija var veicināt nedrošas nodokļu informācijas sniegšanu; tā kā valstu nodokļu sistēmas gandrīz nemaz neaptver nerealizēto kapitāla pieaugumu, ko indivīdi tur ārvalstīs reģistrētos uzņēmumos, kuriem piemēro zemu nodokļa likmi; tā kā abas minētās situācijas privātpersonām ar lielu neto aktīvu vērtību sniedz iespēju uzkrāt bagātību, pateicoties tam, ka viņu ienākumiem tiek piemērota zema nodokļa likme, savukārt vidusslānis var uzkrāt bagātību, tikai izmantojot ienākumus, kas pilnībā tiek aplikti ar nodokli;

AE.  tā kā pienācīgi funkcionējošs un efektīvs informācijas apmaiņas satvars var atvieglot spiedienu uz budžetu visās dalībvalstīs,

Tvērums un ziņošanas prasības

1.  atzinīgi vērtē to, ka ES iestādes pastāvīgi uzlabo un paplašina informācijas apmaiņas tvērumu, lai ierobežotu krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu, tostarp atzinīgi vērtē neseno priekšlikumu par DAC7, kā arī plānus attiecībā uz DAC8; tomēr atzīmē — lai gan DAC satvara darbības joma nepārtraukti paplašinās, pārāk maz uzmanības tika veltīts līdzvērtīgai datu kvalitātes un pilnīguma uzlabošanai;

2.  uzsver, ka informācijas apmaiņa starp nodokļu administrācijām ir būtiski uzlabojusies gan pasaules, gan ES līmenī; atgādina, ka DAC2, DAC3, DAC4, DAC6 un DAC7 ir tieši saistītas ar ESAO līmenī uzsākto darbu; uzskata, ka pasākumi, par kuriem panākta vienošanās pasaules līmenī, ir Eiropas Savienībai minimālais standarts;

3.  atzīmē — lai līdz minimumam samazinātu ienākumu nedeklarēšanas risku, nodokļu iestādēm būtu labāk jāpiemēro attiecīgie noteikumi, un tāpēc aicina Komisiju garantēt, ka labāk tiek nodrošināta noteikumu ievērošana; tomēr atzīmē, ka no attiecīgo noteikumu darbības jomas joprojām ir izslēgti daži ienākumu un aktīvu veidi un ka tas rada nodokļu saistību apiešanas risku; aicina Komisiju izvērtēt nepieciešamību AIA tvērumā iekļaut šādu informāciju par īpašumtiesībām, ienākumu posteņus un nefinanšu aktīvus (kā arī izvērtēt piemērotākos veidus, kā to izdarīt, un iesniegt konkrētus priekšlikumus): a) nekustamā īpašuma un uzņēmumu faktiskie īpašnieki, b) kapitāla pieaugums, kas saistīts ar nekustamo īpašumu, un kapitāla pieaugums, kas saistīts ar finanšu aktīviem, tostarp ar valūtas tirdzniecību, — it īpaši, lai rastu veidus, kā uzlabot nodokļu administrāciju informētību, lai tās varētu noteikt radīto kapitāla pieaugumu, c) dividenžu ienākumi no nefiduciāriem kontiem, d) nefinanšu aktīvi, tādi kā skaidra nauda, mākslas darbi, zelts vai citas vērtslietas, kas tiek turēti brīvostās, muitas noliktavās vai seifos, e) īpašumtiesības uz jahtām un privātām lidmašīnām, un, f) konti lielākajās vienādranga aizdošanas, kolektīvas finansēšanas un līdzīgās platformās;

4.  konstatē, ka DAC1 efektivitāti nopietni ierobežo tas, ka dalībvalstīm tiek prasīts ziņot tikai par vismaz divām ienākumu kategorijām; pieņem zināšanai neseno grozījumu, kas dalībvalstīm uzliek par pienākumu apmainīties ar visu pieejamo informāciju vismaz par četrām ienākumu kategorijām par taksācijas periodiem, sākot no 2024. gada; aicina Komisiju pēc ietekmes izvērtēšanas noteikt par obligātu ziņošanu par visām ienākumu un aktīvu kategorijām, kas ietilpst attiecīgajā darbības jomā; aicina dalībvalstis informācijas apmaiņas nolūkā izveidot efektīvus un pieejamus reģistrus; atzīmē, ka šādi centieni arī veicinās iekšzemes nodokļu iekasēšanu;

5.  konstatē sarežģīto uzdevumu, kas saistīts ar informācijas vākšanu par e-naudu un/vai kriptoaktīviem, un grūtības tos iekļaut AIA, jo tie nav atkarīgi no starpniekiem; prasa izveidot visaptverošu satvaru informācijas par e-naudu un kriptoaktīviem vākšanai;

6.  konstatē, ka ziņojošo finanšu iestāžu definīcija un kontu veidi, par kuriem jāsniedz pārskati saskaņā ar DAC2, ir saistīti ar apiešanas un palielinātas birokrātijas risku; prasa Komisijai izvērtēt nepieciešamību paplašināt ziņošanas pienākumus, tos piemērojot arī citiem attiecīgajiem finanšu iestāžu veidiem, vienlaikus izvairoties no birokrātijas, un attiecīgā gadījumā iesniegt priekšlikumu, taču no jauna apsvērt pārvaldītu ieguldījumu vienību, kuru akcijas tur neliels personu skaits, uzskatīšanu par finanšu iestādēm, pārskatīt izslēgto kontu definīciju un atcelt robežvērtības, kas piemērojamas iepriekš pastāvējušiem vienību kontiem; atgādina — ja ir ieviestas atbilstošas IT sistēmas, nulles atbrīvojumu un nulles robežvērtību piemērošanas prakse var palīdzēt mazināt birokrātiju; lai mazinātu birokrātiju, aicina Komisiju izvērtēt finanšu iestāžu pienākumu iesniegt nulles deklarāciju gadījumos, kad nav paziņojamas informācijas;

7.  konstatē, ka DAC3 ietver atsevišķas aklās zonas un ka tai var būt neplānota negatīva ietekme, piemēram, tas, ka nodokļu administrācijas neveic apmaiņu ar informāciju par IPN, ja tie ir pārāk labvēlīgi, vai tas, ka nodokļu administrācijas izmanto neoficiālas vienošanās, lai izvairītos no informācijas apmaiņas, kā to Luksemburgā atklājusi neoficiālo nodokļu nolēmumu prakse ar t. s. informācijas vēstuļu palīdzību; pauž nožēlu par privātpersonām ar lielu neto aktīvu vērtību piemēroto preferenciālo režīmu; tādēļ prasa paplašināt saskaņā ar DAC3 veicamās informācijas apmaiņas tvērumu, iekļaujot tajā neoficiālas vienošanās, IVC un IPN, kas nav iepriekšējas (piemēram, vienošanās pēc darījuma noslēgšanas vai pēc nodokļu deklarācijas aizpildīšanas), fiziskas personas un nolēmumus, kuri joprojām ir spēkā, bet kuri tika izdoti, grozīti vai atjaunoti līdz 2012. gadam; pauž nožēlu, ka līdz šim ir ignorēti Parlamenta iepriekš izteiktie aicinājumi šajā jomā; pauž nožēlu, ka saistībā ar DAC3 ievadītie dati nav kvalitatīvi un ka dalībvalstu nodokļu administrācijas tos vēl plaši neizmanto; iesaka nosūtīt īpašu paziņojumu nodokļu administrācijām gadījumos, kad uzņēmumiem, kas gūst labumu no nodokļu nolēmuma, kurš ietilpst DAC3 darbības jomā, ir ar nodokli apliekama klātbūtne;

8.  pauž nožēlu par to, ka DAC3 paredzētā informācijas apmaiņa neattiecas uz divpusējām un daudzpusējām IVC gadījumos, kad saistītā starptautiskā nodokļu konvencija nepieļauj to atklāšanu; aicina dalībvalstis no jauna vest sarunas par spēkā esošajām starptautiskajām nodokļu konvencijām, kuras neļauj atklāt IVC, un nepiekrist šādu konvenciju noslēgšanai nākotnē;

9.  pauž nožēlu, ka centrālajā direktorijā iekļautā kopsavilkuma informācija par IPN un IVC bieži vien ir pārāk vispārīga, lai to varētu izmantot bez papildu informācijas pieprasīšanas; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes par to, kāda informācija nodokļu administrācijām būtu sniedzama kopsavilkuma veidā, kuram būtu jāietver jebkāda veida attiecīgā tiešā un netiešā nodokļu uzlikšanas ietekme, piemēram, faktiskās nodokļu likmes;

10.  pauž nožēlu, ka LuxLetters atklājumos atmaskotā neoficiālo nodokļu nolēmumu prakse Luksemburgā, kas noved pie neoficiālas vienošanās, par kuru netiek ziņots saskaņā ar DAC3 prasībām; mudina Komisiju steidzami izvērtēt iespējamo Luksemburgas un citu dalībvalstu izdarīto DAC3 prasību pārkāpšanu, īstenojot līdzīgu praksi, un nepieciešamības gadījumā sākt pārkāpuma procedūru;

11.  atzinīgi vērtē to, ka liels skaits valstu, tostarp daudzas dalībvalstis, sniedz anonimizētu apkopota līmeņa informāciju, kas iegūta no pārskatiem par katru valsti, kā prasīts DAC4 un BEPS rīcības plāna 13. darbībā; pauž nožēlu, ka neliela daļa dalībvalstu šo informāciju nepublicē starptautiskās datubāzēs; prasa izmantot saskaņotu pieeju šajā jomā un uzstāj, lai Komisija iekļautu šo prasību nākotnē veicamajā DAC pārskatīšanā;

12.  iesaka pārskatīt tādu daudznacionālu uzņēmumu sniegtās informācijas tvērumu, kuriem pieder vairākas vienības vienā un tajā pašā jurisdikcijā, lai tādējādi uzlabotu informācijas kvalitāti, vienlaikus izvairoties no pārmērīgām atbilstības nodrošināšanas izmaksām;

13.  konstatē, ka DAC6 paredzētās obligātās informācijas atklāšanas konsekvenci nelabvēlīgi ietekmē tas, ka atsevišķas dalībvalstis neskaidri interpretē pazīmes; tādēļ prasa nodrošināt lielāku skaidrību galvenā ieguvuma testa formulējumā attiecībā uz pazīmēm A un B kategorijā;

14.  atgādina, ka DAC noteikumi ir piemērojami visiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas ziņošanas pienākums; tomēr atgādina arī to, ka pastāv būtiskas atšķirības starp daudznacionāliem uzņēmumiem un MVU to atbilstības nodrošināšanas politikas ziņā un ka tas ir jāņem vērā turpmākajās DAC pārskatīšanās; tādēļ saprot, ka ir jāsamazina atbilstības nodrošināšanas izmaksas un administratīvais slogs MVU;

15.  atgādina, ka ES noteikumi par administratīvu sadarbību nevis aizstāj valstu noteikumus, bet gan nodrošina minimālos standartus attiecībā uz informācijas apmaiņu un sadarbību;

16.  atzīst ― lai uzlabotu DAC mērķus, uzsvars būs jāliek uz esošo trūkumu novēršanu tās īstenošanā un uzraudzībā, nevis uz jaunu tiesību aktu izstrādi;

Pienācīgas pārbaudes pienākumi un faktiskās īpašumtiesības

17.  atzīmē, ka informācijas, ar kuru notiek apmaiņa, apjoms ir liels, bet kvalitāte — zema; atzinīgi vērtē Eiropas Revīzijas palātas (turpmāk “Revīzijas palāta”) ieteikumus; konstatē, ka kopīgi konti finanšu iestādēm rada zināmas grūtības; pauž bažas par to, ka finanšu iestāžu rīcībā esoša neprecīza vai novecojusi informācija par rezidenci nodokļu vajadzībām un ar vairākām rezidencēm saistītā ļaunprātīgā izmantošana var novest pie informācijas apmaiņas neveikšanas gadījumos, kad tas būtu nepieciešams; pauž nožēlu par zelta vīzu un pasu izmantošanu, lai apietu informācijas apmaiņas prasību, un atkārto savu aicinājumu pakāpeniski atteikties no visām šādām esošajām shēmām; aicina Komisiju paplašināt pārkāpuma procedūras piemērošanas jomu, to attiecinot uz visām dalībvalstīm, kuras piedāvā zelta vīzas; prasa ieviest stingrākas izpildes nodrošināšanas procedūras dalībvalstu līmenī un iekšzemes sankciju sistēmu, kuras būtu piemērojamas nepareizas vai nepilnīgas paziņotās informācijas gadījumā un kurām būtu efektīva atturoša ietekme; aicina Komisiju iekļaut apmeklējumus uz vietas dalībvalstīs un izvērtēt to uzraudzības sistēmu efektivitāti; aicina dalībvalstis ieviest saskaņā ar DAC vākto datu kvalitātes un pilnīguma pārbaudes sistēmu, regulāru atsauksmju sniegšanu par saņemto informāciju un ziņojumu sniegšanu Komisijai par intervenču lietderīgumu — lai uzlabotu nākotnes lēmumu pieņemšanu —, kā arī procedūras ziņošanas pienākumam pakļauto vienību revīzijai attiecībā uz nosūtīto datu kvalitāti un pilnīgumu; atzīst, ka informācija, ar ko dalībvalstis apmainās saskaņā ar DAC, un šādas apmaiņas pamatā esošās sistēmas ir konfidenciālas;

18.  norāda, ka nav noteiktas sankcijas finanšu iestādēm, kuras vai nu nesniedz pārskatus, vai arī sniedz nepatiesu vai nepareizu informāciju, un ka attiecīgie pasākumi dalībvalstīs būtiski atšķiras; atgādina, ka saskaņā ar DAC 25.a pantu dalībvalstīm ir jāievieš efektīvas, samērīgas un atturošas sankcijas, kas piemērojamas ziņojošajām vienībām; pauž nožēlu par to, ka Komisija neizvērtē sankciju apmēru vai atturošo ietekmi katrā dalībvalstī un ka tā šajā jomā nav piedāvājusi nekādus pamatkritērijus salīdzināšanai vai norādījumus; prasa ieviest saskaņotākas un efektīvākas sankcijas ar atturošu ietekmi, kas piemērojamas neatbilstības gadījumā;

19.  iesaka iekļaut rādītāju, kas raksturotu dažādu konta turētāju kopīgās īpašumtiesības, lai tādējādi izvairītos no dubultas ziņošanas un atvieglotu kontu atlikuma precīzu noteikšanu; turklāt iesaka, lai vienības reģistrētu katra konta turētāja īpašumtiesību daļu un paziņotu gadījumus, kad kontu tur īpašnieki no dažādām jurisdikcijām;

20.  atzīmē, ka DAC5 nodrošina nodokļu iestāžu piekļuvi informācijai par faktiskajām īpašumtiesībām, kas tiek vākta saskaņā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas noteikumiem; konstatē, ka ar Piekto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu (AMLD5) ir paplašināta AMLD un DAC mijiedarbības joma un ka AMLD5 dalībvalstīm bija jātransponē līdz 2020. gada 10. janvārim; atzīmē, ka tāpēc DAC efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu transponēšanas dalībvalstīs; konstatē, ka DAC efektivitāti apdraud šo direktīvu nepareiza īstenošana, efektīvas izpildes nodrošināšanas trūkums un atlikušās nepilnības nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas regulējumā, tādas kā: i) tas, ka faktiskās īpašumtiesības netiek noteiktas attiecībā uz individuāliem kontiem, kas tiek turēti ar aktīvu nefinanšu vienību starpniecību, ii) informācijas par faktiskajām īpašumtiesībām trūkums attiecībā uz nekustamo īpašumu un dzīvības apdrošināšanas līgumiem, iii) savstarpēji savienotu nacionālo reģistru trūkums, it īpaši ar faktisko īpašumtiesību reģistriem savienotu nekustamā īpašuma reģistru trūkums, un, iv) faktisko īpašumtiesību, pienācīgas rūpības un nodokļu nozieguma kopējas definīcijas trūkums;

21.  pauž nožēlu par pašreizējo stāvokli dalībvalstīs AMLD4 transponēšanas jomā(15): Komisija 2020. gada decembrī sāka pārkāpuma procedūru pret 8 dalībvalstīm un 2021. gada februārī — pret 3 dalībvalstīm(16); atzīmē, ka šīs direktīvas noteikumu transponēšanas termiņš bija 2017. gada 27. jūnijs; pauž nožēlu arī par to, ka ir sākta pārkāpuma procedūra pret 16 dalībvalstīm attiecībā uz AMLD5 transponēšanu(17), kuras termiņš bija 2020. gada 10. janvāris(18);

22.  ar bažām konstatē, ka FATF veiktais visnesenākais izvērtējums attiecībā uz valstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pasākumiem parādīja, ka 18 izvērtēšanā iekļauto dalībvalstu(19) darbības rezultāti saskaņā ar galvenajiem efektivitātes rādītājiem nebija apmierinoši, piemēram, klasificējot dalībvalstis pēc nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pasākumu pienācīgas piemērošanas, lielākā daļa vērtēto dalībvalstu tika atzītas par tādām, kuras uzrādījušas mērenu vai zemu efektivitātes līmeni, ka tikai Spānija tika atzīta par tādu, kurai ir būtisks efektivitātes līmenis, un ka neviena dalībvalsts neuzrādīja augstu efektivitātes līmeni(20);

23.  konstatē, ka tiek izmantotas aizvien sarežģītākas struktūras, lai slēptu faktiskos īpašniekus un līdz ar to kavētu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas noteikumu efektīvu īstenošanu; konstatē arī OpenLux atklājumu rezultātā gaismā nākušos trūkumus; uzskata, ka nevajadzētu pastāvēt robežvērtībai informācijas sniegšanai par faktiskajiem īpašniekiem; atgādina savu viedokli, ka trastu faktiskajiem īpašniekiem būtu piemērojamas tādas pašas pārredzamības prasības kā prasības, ko piemēro uzņēmumiem saskaņā ar AMLD5, vienlaikus nodrošinot atbilstošus aizsardzības pasākumus;

24.  aicina Komisiju savlaicīgi iesniegt AMLD un DAC mijiedarbības izvērtējumu;

Juridiskās un praktiskās problēmas

25.  atzīmē, ka Komisija uzrauga DAC transponēšanu dalībvalstīs; tomēr norāda, ka līdz šim tā nav ne veikusi tiešus un efektīvus pasākumus, lai risinātu starp dalībvalstīm nosūtīto datu kvalitātes trūkuma problēmu, ne organizējusi apmeklējumus dalībvalstīs, ne arī nodrošinājusi to, ka sankcijas, kuras dalībvalstis piemēro DAC ziņošanas noteikumu neievērošanas gadījumā, ir efektīvas; mudina Komisiju pastiprināt savu darbību šajā jomā un veikt tiešus un efektīvus pasākumus, lai risinātu dalībvalstu iesniegto datu zemās kvalitātes problēmu, pilnveidot savus norādījumus dalībvalstīm par DAC noteikumu īstenošanu, veicot riska analīzi un izmantojot saņemto nodokļu informāciju, un sākt pārkāpuma procedūras, cita starpā izmantojot Pasaules foruma(21) un Finanšu darījumu darba grupas izvērtējumus; aicina Komisiju gaidāmajā DAC satvara pārskatīšanā prioritāti piešķirt datu kvalitātes uzlabošanai;

26.  ar bažām konstatē, ka Komisijas 2019. gada izvērtējumā izcelts tas, ka dalībvalstis attiecībā informācijas apmaiņā bieži vien nepārsniedz DAC minimālās prasības un ka tas veicināja cum-ex/cum-cum skandālu, kas saistīts ar krāpšanu nodokļu jomā; it īpaši konstatē, ka dalībvalstis nav pietiekami sadarbojušās, izmantojot atbilstošus mehānismus, piemēram, spontānu informācijas apmaiņu, lai par šādām shēmām brīdinātu citas attiecīgās dalībvalstis; konstatē arī, ka tikai nelielai daļai dalībvalstu ir pieejama pilnīga informācija par visām sešāmDAC1 ienākumu un kapitāla kategorijām; uzsver nepieciešamību pēc efektīvākas, pilnīgākas un biežākas informācijas apmaiņas;

27.  ar bažām atzīmē, ka Pasaules forums nesen izvērtēja Kopējā ziņošanas standarta (KZS)(22) ― uz ko Eiropas Savienībā atsaucas kā uz DAC2 ― juridisko īstenošanu un ka saskaņā ar Pasaules foruma veikto profesionālizvērtēšanu ne visas dalībvalstis ir nodrošinājušas pilnīgu atbilstību; aicina Komisiju cieši uzraudzīt dalībvalstis un uzsākt pārkāpuma procedūru, kamēr visas dalībvalstis nebūs panākušas pilnīgu atbilstību; ar nepacietību gaida Pasaules foruma profesionālizvērtēšanu attiecībā uz KZS ievērošanu praksē un aicina Komisiju un dalībvalstis rūpīgi gatavoties šim procesam;

28.  pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis reti nosaka saikni starp informāciju, ko tās nosūta, un nodokļu maksātāju rezidences valsts izdoto nodokļu maksātāju identifikācijas numuru (NMIN); atzīmē, ka tikai Lietuva un Īrija iekļauj NMIN, ko atzinusi saņemošā valsts(23); atzīmē arī, ka informācijas par derīgiem NMIN apmaiņa ir izšķiroši svarīga efektīvam informācijas apmaiņas procesam; turklāt atzīmē, ka būtu jāpaziņo arī uzņēmumu NMIN, lai vēl vairāk atvieglotu attiecīgās nodokļu informācijas saistīšanu; atgādina, ka, veicot jebkādus pasākumus, kas atvieglo nodokļu maksātāju identifikāciju, ir jāievēro pamattiesības, it īpaši tiesības uz privātumu un datu aizsardzību;

29.  atzinīgi vērtē DAC7 noteikto prasību attiecībā uz informāciju, ko vāc saskaņā a DAC1 un DAC2, iekļaut rezidences dalībvalsts NMIN, lai uzlabotu datu saistīšanu un identifikāciju dalībvalstīs, jo pienācīga nodokļu maksātāju identifikācija ir ļoti svarīga efektīvai informācijas apmaiņai starp nodokļu administrācijām; pauž bažas par to, ka liels informācijas apjoms netiek saistīts ar attiecīgajiem nodokļu maksātājiem un netiek pietiekami izmantots, kas noved pie nepilnībām nodokļu uzlikšanā;

30.  aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm izveidot NMIN validācijas rīku; atzīmē, ka šāds validācijas rīks būtiski palielinātu finanšu iestāžu veiktās ziņošanas efektivitāti un līdz ar to šīm iestādēm samazinātu atbilstības nodrošināšanas izmaksas; aicina Komisiju pēc pienācīgas analīzes un ietekmes izvērtēšanas no jauna izpētīt iespēju ieviest Eiropas NMIN; aicina dalībvalstis nodrošināt nesaistīto DAC1 un DAC2 datu sistemātiskāku analīzi un ieviest procedūras saņemtās informācijas sistemātiskai riska analīzei;

31.  pieņem zināšanai to, ka bieži vien tiek konstatēts — informācijas apmaiņa pēc pieprasījuma (IAPP) ir nepilnīga un ir nepieciešami papildu skaidrojumi; pauž nožēlu par to, ka saistībā ar IAPP iestādēm informācijas sniegšanai bieži vien ir vajadzīgi seši mēneši un pat vairāk no pieprasījuma saņemšanas dienas; ar nožēlu atzīmē, ka nav noteikti termiņi jebkādai no iepriekšējās izrietošai informācijas apmaiņai un ka tas var izraisīt turpmāku kavēšanos; aicina Komisiju pārskatīt attiecīgos noteikumus, tostarp par papildu informācijas pieprasījumiem, tās sniegšanai nosakot termiņu, kas nepārsniedz trīs mēnešus; ierosina, lai Komisijai tiktu piešķirtas pilnvaras sistemātiski izvērtēt trešo valstu sadarbības pakāpi; aicina Komisiju izvērtēt pazīmes, kas liecina par to, ka IAPP ar vairākām trešām valstīm, tostarp ar Šveici, ir neapmierinoša;

32.  pauž nožēlu par to, ka viena dalībvalsts, proti, Malta, Globālā foruma profesionālizvērtēšanā attiecībā uz IAPP ir saņēmusi vispārēju vērtējumu “atbilst daļēji”, kas nozīmē to, ka IAPP standarts ir ievērots tikai daļēji — situācija, kurai ir būtiska praktiska ietekme(24); atzīmē, ka 19 dalībvalstis nav nodrošinājušas pilnīgu atbilstību kategorijā “informācija par īpašumtiesībām un identitāti”(25); atzīmē, ka sešas dalībvalstis nav nodrošinājušas pilnīgu atbilstību kategorijā “grāmatvedības informācija”(26); atzīmē, ka piecas dalībvalstis nav nodrošinājušas pilnīgu atbilstību kategorijā “informācija par banku darbību”(27); atzīmē, ka septiņas dalībvalstis nav nodrošinājušas pilnīgu atbilstību kategorijā “piekļuve informācijai”(28); atzīmē, ka trīs dalībvalstis nav nodrošinājušas pilnīgu atbilstību kategorijā “tiesības un aizsardzības pasākumi”(29); atzīmē, ka piecas dalībvalstis nav nodrošinājušas pilnīgu atbilstību kategorijā “informācijas apmaiņas mehānismi”(30); atzīmē, ka trīs dalībvalstis nav nodrošinājušas pilnīgu atbilstību kategorijā “konfidencialitāte”(31); atzīmē, ka trīs dalībvalstis nav nodrošinājušas pilnīgu atbilstību kategorijā “tiesības un aizsardzības pasākumi”(32); atzīmē, ka deviņas dalībvalstis nav nodrošinājušas pilnīgu atbilstību kategorijā “atbilžu kvalitāte un savlaicīgums”(33); atzīmē, ka kopumā tikai astoņās dalībvalstīs netika konstatēti būtiski trūkumi(34); pauž nožēlu, ka 18 dalībvalstīs tika konstatēti būtiski trūkumi(35); pauž dziļu nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis ir ieguvušas zemu vērtējumu atsevišķās kategorijās, tādās kā “informācija par īpašumtiesībām un identitāti”; aicina dalībvalstis strādāt pie tā, lai nākamajā profesionālizvērtēšanā saņemtu atbilstošu vērtējumu; atzīmē, ka neapmierinošie dalībvalstu darbības rezultāti nopietni apdraud ES ticamību cīņā pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu starptautiskā līmenī; gaida, ka Komisija bez turpmākas kavēšanās izmantos visus pieejamos leģislatīvos un neleģislatīvos instrumentus, lai nodrošinātu attiecīgo tiesību aktu pienācīgu īstenošanu; aicina Komisiju uzsākt pārkāpuma procedūru, kamēr visas dalībvalstis nebūs panākušas pilnīgu atbilstību; tādēļ aicina dalībvalstis apņemties pilnībā īstenot DAC mērķus un izmantot labāko praksi informācijas apmaiņas jomā;

33.  atzinīgi vērtē DAC7 iekļauto Komisijas priekšlikumu paskaidrot “prognozējamā svarīguma” standartu, kas piemērojams saistībā ar IAPP, un aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes, lai nodrošinātu standartizētu pieeju un IAPP noteikumu efektīvāku izmantošanu;

34.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija dalībvalstīm ir darījusi pieejamus dažādus rīkus, lai tās varētu attīstīt informācijas apmaiņu un labāko praksi, kā arī IT atbalstu, galvenokārt ar programmas “Fiscalis 2020” palīdzību; uzsver nepieciešamību vēl vairāk veicināt labākās prakses apmaiņu un uzlabot norādījumus par informācijas izmantošanu, it īpaši attiecībā uz DAC3 un DAC4;

35.  atzīmē, ka tās informācijas izmantošanai ar nodokļiem nesaistītiem mērķiem, ar kuru notiek apmaiņa atbilstoši DAC, ir nepieciešama nosūtītājas dalībvalsts iepriekšēja atļauja, kas ne vienmēr tiek piešķirta, pat ja šāda informācija būtu noderīga, lai palielinātu krimināllietu un citu lietu izmeklēšanas efektivitāti, un ja tās pieprasījums ir pienācīgi pamatots; uzstāj, ka tās informācijas izmantošanai citiem mērķiem, kas nav saistīti ar nodokļiem, ar kuru notiek apmaiņa atbilstoši DAC, vienmēr vajadzētu būt atļautai, ja tas ir atļauts saskaņā ar saņemošās dalībvalsts tiesību aktiem tiesībaizsardzības nolūkā; šajā sakarā mudina dalībvalstis pilnībā uzņemties saistības attiecībā uz augstiem standartiem iedzīvotāju kā nodokļu maksātāju pamattiesību ievērošanas jomā;

36.  pauž nožēlu par to, ka Padome ir vājinājusi Komisijas ierosinātās izmaiņas DAC7, it īpaši attiecībā uz kopīgām revīzijām un grupas pieprasījumiem; aicina Padomi pārskatīt savu pašreizējo nostāju un pieņemt Komisijas ierosinātās izmaiņas; atzīmē, ka grupas pieprasījumu skaits ir ļoti neliels: 2017. gadā tikai piecas dalībvalstis nosūtīja vienu vai vairākus grupas pieprasījumus; aicina Komisiju izstrādāt grupas pieprasījuma standartveidlapu un iekļaut to attiecīgajā īstenošanas regulā(36); atgādina ― lai sekmīgi izmantotu šo iespēju un lai vienlaicīgās pārbaudes sniegtu cerētos rezultātus, nodokļu iestāžu darbiniekiem ir nepieciešama pamatapmācība par ārvalstu tiesību aktiem nodokļu jomā, valodu kursi, specializācija un savstarpējo attiecību iemaņu apguve;

37.  atzīst pievienoto vērtību, ko sniedz labākās prakses apmaiņa un pastāvīgs Komisijas atbalsts pilnvaru piešķiršanā valstu nodokļu administrācijām; šajā sakarā uzsver programmas “Fiscalis 2020” īpašo nozīmi; tomēr atgādina, ka valstu nodokļu administrācijām ievērojami būtu jāpalielina cilvēkresursi, finanšu resursi un infrastruktūras resursi; tādēļ aicina dalībvalstis apņemties veikt pietiekamus ieguldījumus savā nodokļu administrācijā; ar nepacietību gaida jaunās Fiscalis projekta grupas konstatējumus par uzlabotas analīzes izmantošanu datu kvalitātes mērīšanai vienotā satvarā;

38.  pieņem zināšanai Revīzijas palātas konstatējumus(37), ka vēl ir daudz darāmā uzraudzības, datu kvalitātes nodrošināšanas un saņemtās informācijas izmantošanas jomā, lai uzlabotu nodokļu informācijas apmaiņas efektivitāti; aicina Komisiju un dalībvalstis Revīzijas palātas konstatējumus ņemt vērā turpmākajā darbā pie DAC satvara;

Piekļuve datiem un uzraudzība

39.  ar lielām bažām atzīmē, ka nav pietiekamu datu, lai izvērtētu DAC1 un DAC2 noteikumos paredzētās ziņošanas kvalitāti, jo tikai dažas dalībvalstis sistemātiski pārbauda to datu kvalitāti, ar kuriem tās veic apmaiņu atbilstoši DAC1 un DAC2; ar lielām bažām atzīmē arī to, ka informācija netiek sniegta pietiekamā apjomā un ka sniegtā informācija netiek pietiekami izmantota; turklāt atzīmē, ka sistēmas efektivitātes uzraudzības līmenis ir zems; pauž nožēlu par to, ka publiski pieejamie dati par informācijas apmaiņu saskaņā ar DAC noteikumiem nav pietiekami, lai pienācīgi izvērtētu informācijas apmaiņas attīstību un efektivitāti;

40.  atzīmē, ka nav vienota ES satvara sistēmas darbības rezultātu un snieguma uzraudzībai un ka tāpēc palielinās iesniegto datu nepilnīguma un neprecizitātes risks; atzīmē arī to, ka tikai dažas dalībvalstis ir ieviesušas un piemēro procedūras tās informācijas revidēšanai, kuru finanšu iestādes iesniedz saskaņā ar DAC2;

41.  pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar Revīzijas palātas sniegto informāciju Komisija neveic minēto tiesību aktu īstenošanas proaktīvu uzraudzību, nesniedz pietiekamus norādījumus un nemēra sistēmas darbības rezultātus un ietekmi; pauž nopietnas bažas par to, ka tikai viena no piecām Revīzijas palātas pārbaudītajām dalībvalstīm veica datu kvalitātes pārbaudi, kas izpaudās kā tikai nelielas datu izlases manuāla pārbaude, nevis kā sistemātisks process;

42.  norāda, ka saistīšanas līmenis liecina par to, ka liels informācijas apjoms netiek izmantots, jo tā netiek saistīta ar attiecīgajiem nodokļu maksātājiem, un ka dalībvalstis neveic nesaistīto datu turpmāku pārbaudi; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot vienotu satvaru DAC ietekmes izvērtēšanai un izmaksu un ieguvumu mērīšanai un padarīt DAC paredzēto informācijas apmaiņu pilnībā revidējamu un izsekojamu no informācijas avota līdz tās izmantošanai, katrā datu kopā iekļaujot izcelsmes identifikatoru; aicina Komisiju publicēt dalībvalstu saņemtās informācijas ikgadēju kopsavilkumu, ievērojot nodokļu maksātāju tiesības un konfidencialitāti; tomēr norāda, ka šajā ziņojumā ir jāiekļauj gan apkopoti, gan detalizēti dati, lai Parlaments varētu veikt pienācīgu demokrātisko kontroli; atzīmē, ka Komisijai paziņoto informāciju nevajadzētu uzskatīt par stingri konfidenciālu, ja to nav iespējams attiecināt uz atsevišķiem nodokļu maksātājiem; atkārtoti norāda, ka Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai sagatavot un publicēt ziņojumus un dokumentus, izmantojot informāciju, kas iegūta anonimizētas apmaiņas ceļā, lai ievērotu nodokļu maksātāju tiesības uz konfidencialitāti un nodrošinātu atbilstību Regulai (EK) Nr. 1049/2001(38) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem;

43.  aicina Komisiju katru gadu par visām dalībvalstīm publicēt anonimizētu apkopota līmeņa statistiku, kas iegūta no pārskatiem par katru valsti; aicina dalībvalstis nosūtīt saņemtos pārskatus par katru valsti attiecīgajiem Komisijas dienestiem;

44.  uzsver, ka Komisijas veiktais 2019. gada izvērtējums uzskatāmi parādīja nepieciešamību konsekventi uzraudzīt DAC satvara efektivitāti; aicina dalībvalstis reizi gadā paziņot Komisijai statistikas datus, informāciju par nodokļu ieņēmumiem un visu pārējo attiecīgo informāciju, kas nepieciešama, lai pienācīgi izvērtētu visu informācijas apmaiņas gadījumu efektivitāti; attiecībā uz IAPP prasa, lai sniegtā informācija būtu sadalīta pa valstīm, vienlaikus ievērojot datu aizsardzības noteikumus; aicina Komisiju turpināt pienācīgi uzraudzīt un izvērtēt informācijas apmaiņas efektivitāti un tāpēc prasa līdz 2023. gada janvārim veikt jaunu visaptverošu izvērtēšanu;

45.  uzsver, ka nodokļu administrācijām būtu pilnībā jāpieņem digitālā pārkārtošanās un jāatzīst tās potenciāls palielināt informācijas sadales efektivitāti un samazināt atbilstības nodrošināšanas izmaksas un nevajadzīgu birokrātiju; uzsver, ka vienlaikus būtu atbilstoši jāpalielina nodokļu administrācijām paredzētie finanšu resursi, cilvēkresursi un IT resursi;

Saskaņotība ar citiem noteikumiem

46.  atzīst, ka DAC noteikumi lielā mērā ir saskaņoti ar ESAO KZS un ka tie būtiski pārklājas ar ASV Ārvalstu konta nodokļa atbilstības aktu (FATCA), taču vienlaikus arī ietver nozīmīgas atšķirības no tā;

47.  pauž nožēlu par savstarpīguma trūkumu FATCA ietvaros; konstatē, ka ASV kļūst par aizvien būtiskāku finanšu noslēpuma veicinātāju attiecībā uz citu valstu pilsoņiem; konstatē arī šādas divas svarīgākās nepilnības: informācijas apmaiņa notiek tikai par ASV aktīviem, bet ne par faktiskajām īpašumtiesībām; aicina Komisiju un dalībvalstis ESAO ietvaros sākt jaunas sarunas ar ASV, lai panāktu pilnīgu savstarpīgumu kopīgi noteiktā un pastiprinātā KZS satvarā; uzsver, ka tas ļautu panākt būtisku progresu, samazināt atbilstības nodrošināšanas izmaksas finanšu iestādēm un būtiski mazināt birokrātijas slogu; aicina Komisiju un dalībvalstis sākt sarunas par ANO nodokļu konvenciju;

48.  pauž nožēlu par joprojām pastāvošo FATCA blakusietekmi uz tā sauktajiem nejaušajiem amerikāņiem; pauž nožēlu arī par to, ka līdz šim Eiropas līmenī nav rasts ilgstošs risinājums;

49.  konstatē iespējamās pretrunas starp DAC satvaru un Regulām (ES) 2016/679(39) un (ES) 2018/1725(40); uzsver, ka DAC noteikumos paredzētās datu apstrādes vienīgais mērķis ir dalībvalstīs kalpot vispārējām sabiedrības interesēm nodokļu jomā, proti, ierobežot krāpšanu nodokļu jomā, nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, aizsargāt nodokļu ieņēmumus un veicināt taisnīgu nodokļu uzlikšanu;

50.  atbalsta Padomes aicinājumu Komisijai analizēt to, cik lielā mērā būtu iespējams vēl vairāk saskaņot to instrumentu darbības jomu, kuri nodokļu iestādēm pieejami atbilstoši Padomes Direktīvai 2011/16/ES, ar konkrētiem Padomes Regulas (ES) Nr. 904/2010(41) noteikumiem;

51.  atzinīgi vērtē nolīgumus, līdzīgus Direktīvai 2014/107/ES, par finanšu konta informācijas automātisku apmaiņu ar trešām valstīm, tādām kā Andora, Lihtenšteina, Monako, Sanmarīno un Šveice; prasa izvērtēt šādu nolīgumu īstenošanu un tāpēc prasa veikt izvērtēšanu, ņemot vērā pašreizējo KZS nolīgumu; prasa arī noslēgt līdzīgus nolīgumus attiecībā uz DAC3, DAC5, DAC6 un DAC7;

Secinājumi

52.  mudina Komisiju pēc iespējas drīzāk nākt klajā ar DAC satvara visaptverošu pārskatīšanu, kas balstītos uz Parlamenta priekšlikumiem un plašu sabiedrisko apspriešanu; neatlaidīgi aicina Komisiju un Padomi par šo jautājumu veikt viedokļu apmaiņu ar Parlamentu; pauž nožēlu par to, ka Padome vairākkārt ir pieņēmusi lēmumus, kas vājina Komisijas priekšlikumus pastiprināt DAC satvaru;

53.  pauž dziļu nožēlu par to, ka gandrīz visas dalībvalstis, izņemot Somiju un Zviedriju, ir atteikušās piešķirt Parlamentam piekļuvi attiecīgajiem datiem, kas tam nepieciešami, lai izvērtētu DAC noteikumu īstenošanu; pauž nožēlu arī par to, ka Komisija nepiešķīra Parlamentam piekļuvi attiecīgajiem tās rīcībā esošajiem datiem; uzskata, ka tādējādi faktiski tiek kavēta LES 14. pantā un 17. panta 8. punktā noteiktās Parlamenta funkcijas — īstenot politisko kontroli attiecībā uz Komisiju — pildīšana; atzīmē, ka tāpēc šajā īstenošanas ziņojumā ir būtiskas nepilnības; aicina dalībvalstis un Komisiju izbeigt atteikšanos nodrošināt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem saskaņā ar tieši piemērojamo Regulu (EK) Nr. 1049/2001 un prasa tai ievērot pilnīgas savstarpējas sadarbības principu, kas noteikts LES 13. panta 2. punktā; prasa Parlamentam izmantot visus tā rīcībā esošos juridiskos līdzekļus, lai nodrošinātu, ka tas saņem visus dokumentus, kas nepieciešami DAC īstenošanas pilnīgai izvērtēšanai;

54.  apzinās — tā kā DAC attiecas uz nodokļu jautājumiem, tā ir Eiropas integrācijas starpvaldību dimensija; tomēr atgādina, ka nodokļu politika ir svarīga ES stratēģisko mērķu īstenošanai, it īpaši attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, cīņu pret terorisma finansēšanu, krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas u. c.; pauž nožēlu par Padomes nostāju attiecībā uz secīgajām DAC pārskatīšanām, kuras pamatā ir Komisijas priekšlikumu atkārtota vājināšana un Parlamenta nostāju ignorēšana; aicina Padomi pārskatīt savu attieksmi pret Parlamentu nodokļu jautājumos un konkrēti ― DAC pārskatīšanas jomā; mudina Padomi piešķirt piekļuvi attiecīgajai informācijai par DAC īstenošanu, lai nodrošinātu to, ka Parlaments var veikt pienācīgu demokrātisko kontroli;

55.  apzinās, ka DAC ir divējāda ietekme: krāpšanas atklāšana, veicot informācijas apmaiņu, un atturēšana no tās, palielinot krāpnieku identificēšanas iespējas un vienlaikus neļaujot tiem palikt nesodītiem; atzīst, ka šādu atturošu ietekmi ir grūtāk skaitliski izmērīt, tomēr aicina Komisiju šo DAC aspektu apsvērt arī turpmākajās izvērtēšanās;

o
o   o

56.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 64, 11.3.2011., 1. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 25. lpp. (3) OV L 359, 16.12.2014., 1. lpp. (4) OV L 332, 18.12.2015., 1. lpp. (5) OV L 146, 3.6.2016., 8. lpp. (6) OV L 342, 16.12.2016., 1. lpp. (7) OV L 139, 5.6.2018., 1. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0072. (9) OV C 108, 26.3.2021., 8. lpp. (10) Eiropas Parlamenta Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāta Ietekmes novērtēšanas un Eiropas pievienotās vērtības direktorāta Ex post novērtēšanas nodaļas pētījums Implementation of the EU requirements for tax information exchange, 2021. gada 4. februāris. (11) OV C 429, 11.12.2020., 6. lpp. (12) Dover et al, “Bringing transparency, coordination and convergence to corporate tax policies in the European Union” (Uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences nodrošināšana Eiropas Savienībā), Part I: Assessment of the magnitude of aggressive corporate tax planning, Eiropas Parlaments, Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāts, Eiropas pievienotās vērtības nodaļa, 2015. gada septembris. (13) Eiropas Komisijas Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorāts, dokumenti par nodokļu uzlikšanu, darba dokuments Nr. 76 “Estimating International Tax Evasion by Individuals” (Aplēses par indivīdu starptautiskā mērogā veikto izvairīšanos no nodokļu maksāšanas), 2019. gada septembris, https://ec.europa.eu/taxation_customs/sites/taxation/files/2019-taxation-papers-76.pdf. (14) Ecorys, galīgais ziņojums “Monitoring the amount of wealth hidden by individuals in international financial centres and impact of recent internationally agreed standards on tax transparency on the fight against tax evasion” (Starptautiskos finanšu centros indivīdu slēptās bagātības apjoma uzraudzīšana un to standartu ietekme, kuri nesen tika pieņemti starptautiskā līmenī attiecībā uz nodokļu pārredzamību izvairīšanās no nodokļu maksāšanas apkarošanas jomā). (15) Stāvoklis 2020. gada 25. novembrī. Sk. Eiropas Komisijas mājaslapu Anti-money laundering Directive IV (AMLD IV) – transposition status at (Ceturtā direktīva par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu: stāvoklis transponēšanas jomā), https://ec.europa.eu/info/publications/anti-money-laundering-directive-4-transpositi onstatus_en (16) Stāvoklis 2020. gada 22. decembrī: Čehija, Dānija, Igaunija, Itālija, Īrija, Luksemburga, Rumānija un Slovākija (sk. Eiropas Komisijas tīmekļa vietni https://ec.europa.eu/info/strategy/decision-making-process_lv. 2021. gada februārī tika sāktas vēl trīs pārkāpuma procedūras — pret Portugāli, Rumāniju un Vāciju (https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/lv/inf_21_441). (17) Stāvoklis 2020. gada 25. novembrī. Sk. Eiropas Komisijas mājaslapu Anti-money laundering Directive V (AMLD V) – transposition status at (Piektā direktīva par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu (AMLD V): stāvoklis transponēšanas jomā), https://ec.europa.eu/info/publications/anti-money-laundering-directive-5-transpositi onstatus_en. (18) Stāvoklis 2020. gada 22. decembrī: Austrija, Beļģija, Čehija, Grieķija, Igaunija, Itālija, Īrija, Kipra, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Spānija un Ungārija. Eiropas Komisijas mājaslapu: https://ec.europa.eu/info/strategy/decision-making-process_lv. (19) Beļģija, Kipra, Grieķija, Īrija, Itālija, Spānija, Austrija, Čehija, Dānija, Latvija, Lietuva, Malta, Slovākija, Slovēnija, Somija, Zviedrija, Portugāle un Ungārija. (20) Finanšu darījumu darba grupa, 4. kārtas izvērtējums, 2020. gada novembris: Austrija, Beļģija, Čehija, Dānija, Grieķija, Itālija, Īrija, Kipra, Latvija, Lietuva, Malta, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija, Ungārija un Zviedrija. (21) Pasaules forums par pārredzamību un informācijas apmaiņu nodokļu vajadzībām. (22) https://www.oecd-ilibrary.org/docserver/175eeff4-en.pdf?expires=1614245801&id=id&accname=ocid194994&checksum=C36736F5E5628939095D507381D7D7C5. (23) https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2021/662603/EPRS_STU(2021)662603_EN.pdf (24) https://www.oecd-ilibrary.org/taxation/global-forum-on-transparency-and-exchange-of-information-for-tax-purposes-malta-2020-second-round_d92a4f90-en. (25) Igaunija, Austrija, Ungārija, Beļģija, Luksemburga, Bulgārija, Horvātija, Nīderlande, Kipra, Polija, Čehija, Portugāle, Dānija, Rumānija, Slovākija, Grieķija, Vācija, Malta un Spānija. Avots: 25.–34. zemsvītras piezīme: https://www.oecd-ilibrary.org/taxation/global-forum-on-transparency-and-exchange-of-information-for-tax-purposes-peer-reviews_2219469x?_ga=2.61374444.131706240.1621422687-1265388792.1602508229. (26) Horvātija, Kipra, Grieķija, Slovākija, Spānija un Malta. (27) Ungārija, Malta, Nīderlande, Dānija un Slovākija. (28) Austrija, Ungārija, Beļģija, Latvija, Čehija, Portugāle un Slovākija. (29) Ungārija, Beļģija un Luksemburga. (30) Austrija, Latvija, Kipra, Čehija un Portugāle. (31) Beļģija, Latvija un Ungārija. (32) Ungārija, Latvija un Čehija. (33) Itālija, Malta, Francija, Luksemburga, Bulgārija, Portugāle, Rumānija, Grieķija un Vācija. (34) Igaunija, Itālija, Somija, Lietuva, Francija, Slovēnija, Zviedrija un Īrija. (35) https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2021/662603/EPRS_STU(2021)662603_EN.pdf. (36) Komisijas 2015. gada 15. decembra Īstenošanas regula (ES) 2015/2378, ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību, kā īstenot atsevišķus noteikumus Padomes Direktīvā 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā, un atceļ Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1156/2012 (OV L 332, 18.12.2015., 19. lpp.). (37) https://www.eca.europa.eu/lv/Pages/DocItem.aspx?did=57680. (38) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.). (39) Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regula (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.). (40) Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 23. oktobra Regula (ES) 2018/1725 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK (OV L 295, 21.11.2018., 39. lpp.). (41) Padomes 2010. gada 7. oktobra Regula (ES) Nr. 904/2010 par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā (OV L 268, 12.10.2010., 1. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūcija par stāvokli Afganistānā (2021/2877(RSP))

P9_TA(2021)0393 RC-B9-0455/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Afganistānu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

–  ņemot vērā ANO Drošības Padomes rezolūcijas Nr. 1368 (2001. gads), Nr. 1373 (2001. gads), Nr. 2210 (2015. gads), Nr. 2344 (2017. gads), Nr. 2513 (2020. gads) un Nr. 2593 (2021. gads),

–  ņemot vērā 2016. gada 2. oktobra ES un Afganistānas Kopējo turpmāko virzību migrācijas jautājumos,

–  ņemot vērā 2017. gada 18. februāra Sadarbības nolīgumu par partnerību un attīstību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Afganistānas Islāma Republiku, no otras puses(1),

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2017. gada 24. jūlija kopīgo paziņojumu “Elementi ES stratēģijai attiecībā uz Afganistānu” (JOIN(2017)0031),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības vārdā sniegto Augstā pārstāvja 2021. gada 17. augusta deklarāciju par Afganistānu,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres Michelle Bachelet 2021. gada 24. augustā teikto uzrunu ANO Cilvēktiesību padomes ārkārtas sesijā,

–  ņemot vērā G7 valstu vadītāju 2021. gada 24. augusta paziņojumu par Afganistānu,

–  ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu padomes 2021. gada 31. augusta paziņojumu par stāvokli Afganistānā,

–  ņemot vērā ES, NATO un G7 kopīgās sanāksmes par Afganistānu rezultātus,

–  ņemot vērā talibu 2021. gada 7. septembra paziņojumu par Afganistānas pagaidu valdības izveidi,

–  ņemot vērā ANO starptautisko līdzekļu devēju konferenci par Afganistānu, kas notika Ženēvā 2021. gada 13. un 14. septembrī,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (AP/PV) Josep Borrell 2021. gada 3. septembra paziņojumu preses konferencē pēc ārlietu ministru neoficiālās sanāksmes (Gimnihas sanāksmes),

–  ņemot vērā to, ka 2021. gada 30. augustā tika pabeigta ASV bruņoto spēku izvešana no Afganistānas,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par bērna tiesību veicināšanu un aizsardzību, par bērniem un bruņotu konfliktu un par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Konvenciju par bēgļa statusu, kas parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā, un tās 1967. gada protokolu,

–  ņemot vērā 1951. gada ANO Bēgļu konvenciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā ANO Globālo paktu par drošu, sakārtotu un atbilstīgu migrāciju un ANO Globālo paktu par bēgļiem, kuru pieņēma pēc Ņujorkas Deklarācijas par bēgļiem un migrantiem, ko savukārt 2016. gada 19. septembrī vienbalsīgi pieņēma ANO Ģenerālā asambleja,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā talibu režīma valdīšanas laikā 20. gadsimta 90. gados Afganistāna bija nozīmīgākā patvēruma vieta un operatīvais štābs starptautiskām teroristu organizācijām, jo īpaši tīklam “Al Qaeda”, kas ir atbildīgs par daudziem barbariskiem pret civiliedzīvotājiem vērstiem teroristu uzbrukumiem Āzijā, Āfrikā, Austrālijā, Eiropā un Amerikā un par asiņaināko teroristu uzbrukumu cilvēces vēsturē — 2001. gada 11. septembra teroraktu Amerikas Savienotajās Valstīs, kurā bojā gāja gandrīz 3000 cilvēku no vairāk nekā 90 valstīm;

B.  tā kā sakarā ar barbarisko uzbrukumu Amerikas Savienotajām Valstīm pirms 20 gadiem tika pieņemta ANO Drošības padomes rezolūcija Nr. 1368 un 2001. gadā sākās ASV vadītā intervence Afganistānā, kuras rezultātā tika gāzts talibu režīms un sagrauta tīkla “Al Qaeda” un citu globālo džihādistu organizāciju struktūra, un novājināta to ietekme, bet tagad šis panāktais progress ir ļoti apdraudēts;

C.  tā kā pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem NATO atsaucās uz sava dibināšanas līguma 5. pantu, — tā ir vienīgā reize, kad NATO jebkad ir iedarbinājusi savu kolektīvo aizsardzību, vairāk nekā 40 valstīm piedaloties valsts drošības stiprināšanā un desmitiem citu valstu un organizāciju, tostarp Eiropas Savienībai, iesaistoties valsts stabilizēšanā saskaņā ar vēlāk pieņemtajām ANO rezolūcijām;

D.  tā kā NATO un sabiedroto valstu klātbūtne Afganistānā iz pastāvējusi kopš talibu režīma krišanas 2001. gadā; tā kā 2021. gada aprīlī — pēc trīs gadus ilgušām sarunām ar talibiem — ASV paziņoja par karaspēka izvešanu, kas tiks pabeigta līdz 2021. gada 11. septembrim; tā kā NATO un sabiedroto karaspēka izvešana tika pabeigta 2021. gada augustā;

E.  tā kā pēc tam talibi strauji ienāca valdības kontrolētajā teritorijā; tā kā Afganistānas armija un drošības spēki nespēja nodrošināt efektīvu aizsardzību un prezidents Ashraf Ghani aizbēga no valsts; tā kā talibi pilnībā pārņēma valsti savā kontrolē un atjaunoja Afganistānas Islāma Emirātu;

F.  tā kā 2021. gada augustā notika ASV vadīta evakuācija, izvedot vairāk nekā 110 000 cilvēku no Afganistānas, bez koordinācijas no starptautiskās sabiedrības puses; tā kā 2021. gada augustā divu nedēļu laikā Amerikas Savienotajām Valstīm un starptautiskajai sabiedrībai izdevās pa gaisa ceļiem nogādāt drošībā vairāk nekā 120 000 Afganistānas pilsoņu, kuriem draudēja briesmas, vietējos darbiniekus, kas strādāja diplomātiskajās misijās, un militāro kontingentu personālu, kas tur uzturējās, un ārvalstu pilsoņus; tā kā tiek lēsts, ka no150 līdz 170 tūkstošiem Afganistānas pilsoņu, kuri pēdējo divdesmit gadu laikā ir sadarbojušies ar starptautisko sabiedrību, tika atstāti un joprojām atrodas valstī un viņu dzīvība ir apdraudēta;

G.  tā kā talibi 2021. gada 7. septembrī paziņoja par pagaidu valdības izveidi, kuru vada “Taliban Vadības padomes” vadītājs Muhammad Hassan Akhund un kuras sastāvā nav iekļauta neviena sieviete, ne arī cilvēki, kas nepieder pie talibu vidū pazīstamām personībam; tā kā talibu pagaidu valdības sastāvā ir personas, kas ir atbildīgas par terora aktiem, to vidū bijušie ieslodzītie, personas, kurām piemēro ANO sankcijas, un persona, kuras vārds ir FIB meklētāko teroristu sarakstā; tā kā daudzi no talibu pagaidu valdības locekļiem ir tādas pases turētāji, ko izsniegusi Pakistāna; tā kā šī valsts īsteno smagu diskrimināciju attiecībā pret valsts etniskajām un reliģiskajām minoritātēm;

H.  tā kā talibu pagaidu valdības veidošanā tika lauzti talibu dotie solījumi par iekļaujošu valdību; tā kā tika likvidēta Sieviešu lietu ministrija; tā kā talibi neparedz pastāvīgu sieviešu līdzdalību vadošās lomās Afganistānā, vajā sievietes līderes, amatpersonas un aktīvistes un pielieto letālu spēku, lai izkliedētu sieviešu tiesības aizstāvošus protestus; tā kā ir pamats baidīties, ka tiks atcelts Likums par vardarbības pret sievietēm izskaušanu, kas paredz kriminālsodus par bērnu laulībām un piespiedu laulībām, vardarbību ģimenē un daudziem citiem pārkāpumiem pret sievietēm;

I.  tā kā talibu pagaidu valdība ir visā valstī aizliegusi protestus un ir sākusi represijas pret brīvajiem plašsaziņas līdzekļiem, tostarp žurnālistu aizturēšanu un uzbrukumus viņiem, un jaunu ierobežojumu noteikšanu plašsaziņas līdzekļu darbam; tā kā talibi ar propagandas palīdzību izplata naidu pret Rietumiem un ES;

J.  tā kā situācija cilvēktiesību jomā strauji pasliktinās; tā kā neaizsargātu un apdraudētu personu saraksts aptver lielāko daļu iedzīvotāju, to vidū sievietes, meitenes, LGBTI+ kopienu, etniskās un reliģiskās minoritātes, jo īpaši hazarejus, kuri ir šiīti, pilsoniskās sabiedrības locekļus, akadēmisko aprindu pārstāvjus, žurnālistus, juristus, tiesnešus, māksliniekus un Afganistānas iepriekšējās valdības politiķus un ierēdņus; tā kā vēsturiski bruņotu konfliktu laikā sievietes ir cietušas no dzimumbalstītas vardarbības un seksuālas vardarbības, ko izmanto kā kara ieroci;

K.  tā kā tiek ziņots, ka talibi ar vajāšanu, vardarbību un atriebības slepkavībām vēršas pret cilvēkiem; tā kā lielākajai daļai sieviešu ir liegta iespēja atgriezties darbā, augstskolās un skolās; tā kā valstī ir izcēlušies protesti, jo īpaši pret tikai vīriešu veidoto valdību un tās plāniem ierobežot sieviešu tiesības un izslēgt viņas no sabiedriskās dzīves, arī sporta aktivitātēm; tā kā talibi ir vardarbīgi apspieduši demonstrācijas un vietējo pretošanos, jo īpaši Pandžšīras ielejā;

L.  tā kā valstī izvēršas humanitārā katastrofa; tā kā būtiski trūkst pārtikas, ūdens un zāļu; tā kā humānā palīdzība ir vajadzīga 18,4 miljoniem Afganistānas iedzīvotāju, to skaitā 14 miljoniem cilvēku, kuriem jau nepietika pārtikas; tā kā Komisija ir paziņojusi par humānās palīdzības palielināšanu līdz vairāk nekā 200 miljoniem EUR — tiem, kas atrodas valstī, un tiem, kas no tās bēg;

M.  tā kā krīze Afganistānā vispirms un galvenokārt ir traģēdija Afganistānas tautai, bet tā apdraud arī pašas ES drošību; tā kā ES būtu jāizdara nepieciešamie secinājumi no šīs kolektīvās neveiksmes un jāsagatavojas tās sekām mūsu drošībai, tostarp iespējamam terorisma draudu pieaugumam; tā kā talibu varas pārņemšanas rezultātā džihādisti visā pasaulē sajūtas iedrošināti;

N.  tā kā jau gadiem ilgi Afganistānas iedzīvotāji bēg no savas valsts un meklē patvērumu vispirms jau kaimiņvalstīs, bet arī Eiropā; tā kā varētu pieaugt to migrantu skaits, kuri no Afganistānas dodas uz Eiropu;

O.  tā kā Komisija nav nedz koordinējusi evakuācijas pasākumus, kas aptvertu Eiropas pilsoņus un Afganistānas pilsoņus, kuri strādā Eiropas Savienības un tās dalībvalstu labā, nedz arī spējusi izveidot patiesus Eiropas aviopārvadājumus; tā kā ES pilsoņu un briesmām pakļauto Afganistānas iedzīvotāju, kuri vēlas aizbēgt, evakuācija vēl nav beigusies un tai ir vajadzīga vienotība ES un tās dalībvalstu starpā, tostarp sakaru kanāls ar talibiem;

P.  tā kā saziņa ar talibiem nekādā gadījumā nedrīkstētu novest pie tā, ka tiktu atceltas pret talibu grupējuma locekļiem spēkā esošās sankcijas;

Q.  tā kā Kabulas lidosta pa daļai atkal darbojas, bet Afganistānas sauszemes robežas tiek stingri apsargātas, ar talibu uzraudzītiem kontrolpunktiem; tā kā valstī ir palikuši miljoniem Afganistānas iedzīvotāju, kuriem nav iespējams doties projām;

R.  tā kā šī valsts joprojām ir ārkārtīgi nedroša; tā kā organizācijas “Islāma valsts” reģionālais grupējums “ISIS-K” paziņoja, ka tas ir atbildīgs par 2021. gada 26. augustā notikušajiem sprādzieniem lidostā, kuros gāja bojā aptuveni 170 cilvēku;

S.  tā kā talibi saskaras ar iekšēju šķelšanos un opozīciju no citu ekstrēmistisko un radikālo grupējumu puses, kuri atrodas Afganistānā; tā kā režīmam tagad ir arī piekļuve militārajam aprīkojumam, ko pametuši Afganistānas un sabiedroto spēki; tā kā šie ieroči varētu viegli nokļūt citu starptautiski atzītu teroristu grupējumu — piemēram, “Islāma valsts”, Al Qaeda un ar tiem saistītu grupējumu — rokās;

T.  tā kā Afganistāna ir viena no valstīm, kas ir visvairāk atkarīga no palīdzības, proti, aptuveni vairāk nekā 18  miljoniem cilvēku (jeb pusei šīs valsts iedzīvotāju) palīdzība ir vajadzīga visu laiku, bet vienai trešdaļai iedzīvotāju reizēm trūkst pārtikas; tā kā tikai 2021. gadā vien valsts iekšienē ir tikuši pārvietoti aptuveni 600 000 Afganistānas iedzīvotāju, no kuriem 80 % ir sievietes un bērni; tā kā kopsummā tiek lēsts, ka Afganistānā iekšzemē ir tikuši pārvietoti 5 miljoni Afganistānas iedzīvotāju un saskaņā ar aplēsēm kaimiņvalstīs jau dzīvo 2,2 miljoni Afganistānas bēgļu; tā kā humānās palīdzības izsniegšanu būtiski kavē talibu kontrole;

U.  tā kā 2021. gadā no Irānas un Pakistānas jau ir atgriezušies 760 000 Afganistānas iedzīvotāju, kas ir apgrūtinājis pastāvošo pakalpojumu sniegšanas kapacitāti un radījis bažas par viņu reintegrāciju un dzīves apstākļiem; tā kā Komisija ir paziņojusi par humānās palīdzības palielināšanu līdz vairāk nekā 200 miljoniem EUR — tiem, kas atrodas valstī, un tiem, kas no tās bēg;

V.  tā kā Afganistānā kopš 2001. gada ir panākts ievērojams progress sieviešu un meiteņu tiesību jomā, cita starpā attiecībā uz piekļuvi izglītībai un veselības aprūpei un līdzdalību pilsoniskajā un politiskajā dzīvē; tā kā šie uzlabojumi neapšaubāmi ir visveiksmīgākie sasniegumi valsts nesenajā attīstībā; tā kā tagad, talibiem pārņemot Afganistānu, šis daļējais progress ir nopietni apdraudēts;

W.  tā kā talibi cenšas panākt starptautisku atzīšanu, leģitimitāti un atbalstu un tāpēc ir publiski paziņojuši, ka atļaus brīvību sievietēm tiktāl, ciktāl to pieļauj islāma likumi, taču pieaug ziņojumi par ierobežojumiem, kas tiek ieviesti viscaur Afganistānā, un par uzbrukumiem sievietēm, akadēmisko aprindu pārstāvjiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, mediju darbiniekiem un ierēdņiem; tā kā ir saņemti ziņojumi par to, ka talibi izseko tos, kas strādāja iepriekšējās iekārtas labā, un pēc tam atriebjoties šos cilvēkus nogalina;

X.  tā kā vairāk nekā 75 % Afganistānas valsts budžeta un vairāk nekā 95 % tās militārā budžeta finansēja starptautiskā sabiedrība;

Y.  tā kā nesenais Covid-19 pandēmijas uzliesmojums valstī, vakcīnu un medicīnisko materiālu trūkums, sausums un gaidāmā ziema ir apstākļi, kas, visticamāk, vēl vairāk saasinās pašreizējo sociālekonomisko un humanitāro krīzi; tā kā šajā loģistikas un drošības situācijā vēl papildu šķēršļus rada Covid-19 pandēmija,

1.  pauž nožēlu par talibu īstenoto vardarbīgo Afganistānas pārņemšanu un atsakās atzīt to pašreizējo valdību; pauž nopietnas bažas par Afganistānas nākotni tagad, kad talibi ir pārņēmusi šo valsti un piemēro radikālus šariata likumus, atņemot Afganistānas tautai pamattiesības un brīvības, ko tā ir baudījusi pēdējo 20 gadu laikā; pauž visdziļāko līdzjūtību un atbalstu notiekošo pārkāpumu un terora aktu upuriem un viņu ģimenēm;

2.  izsaka visdziļāko līdzjūtību visu to kareivju un civiliedzīvotāju tuviniekiem un draugiem, kuri pēdējo 20 gadu laikā ir gājuši bojā Afganistānā;

3.  pauž dziļu un patiesu solidaritāti ar Afganistānas iedzīvotājiem, kas ir aizbēguši no valsts, un Afganistānas iedzīvotājiem, kas tajā paliek; atkārtoti uzsver, ka šī pirmām kārtam ir humanitāra un cilvēktiesību krīze un tajā prioritāte vienmēr jāpiešķir Afganistānas iedzīvotāju drošībai un tiesībām;

4.  pauž dziļas bažas par pieaugošo humanitāro, ekonomisko un migrācijas krīzi Afganistānā; uzskata, ka drošai, miermīlīgai un demokrātiskai Afganistānas nākotnei ir vajadzīgs iekļaujošs politisks noregulējums, kas panākts sarunu ceļā; atkārtoti uzsver savu pastāvīgo apņemšanos nodrošināt Afganistānas valstspiederīgo vadītu un Afganistānas valstspiederīgo īstenotu miera procesu un pēckonflikta atjaunošanu kā vienīgo uzticamo ceļu uz iekļaujošu ilgtermiņa mieru, drošību un attīstību;

5.  pauž nožēlu par to, ka politiskais process un militārā plānošana, kas noveda pie ASV karaspēka izvešanas no Afganistānas, tika īstenoti vienpusēji un bez pietiekamas koordinācijas ar NATO sabiedrotajiem; pauž nožēlu par to, ka glābšanas operācijas laikā Kabulā nenotika nekāda sadarbība vai koordinācija starp ES dalībvalstīm, jo īpaši attiecībā uz saziņu ar ASV, kā rezultātā lielākā daļa vēstniecību tika negaidīti pārsteigtas, talibu spēkiem pārņemot varu Kabulā; uzskata, ka lielāka koordinācija būtu varējusi palīdzēt izvairīties no haosa un izmisuma un būtu radījusi efektīvākas procedūras, ar kurām nodrošināt, ka tie, kas bija tiesīgi uz glābšanu, pametot valsti, būtu varējuši nokļūt lidostā sakārtotākā un paredzamākā veidā;

6.  pauž nožēlu par saziņas trūkumu starp ASV un Eiropas valstīm un aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un Komisiju kritiski izvērtēt procesu un līdz šā gada beigām iesniegt šo novērtējumu Eiropas Parlamentam;

7.  pauž pateicību par visu to dienestā esošo vīriešu un sieviešu, humanitārās palīdzības sniedzēju un attīstības jomas personāla, diplomātu un vietējo darbinieku drosmi, kuri strādāja Afganistānā un pa daļai joprojām turpina tur strādāt; uzteic ievērojamo uzupurēšanos, kas pēdējo divdesmit gadu laikā veltīta tam, lai Afganistāna kļūtu mierīgāka un drošāka;

8.  pauž dziļu vilšanos par to, cik strauji (tikai 10 dienu laikā no pirmās provinces galvaspilsētas ieņemšanas līdz talibu ieiešanai Kabulā) sabruka Afganistānas valsts struktūras, kuras nespēja vai nevēlējās turēties pretī talibu ofensīvai; pauž vilšanos par prezidenta Ashraf Ghani vadības neveiksmēm un viņa lēmumu bēgt no Afganistānas; pieprasa izmeklēt apgalvojumus par to, ka prezidents A. Ghani un citi politiskās elites dalībnieki varētu būt piesavinājušies līdzekļus no Afganistānas budžeta;

Aicinājums izbeigt vardarbību

9.  ir satriekts par iespējamiem pārkāpumiem, tostarp par civiliedzīvotāju un Afganistānas nacionālo drošības spēku locekļu sodīšanu ar nāvi, nepilngadīgo kareivju vervēšana dienestam armijā un miermīlīgu protestu un pretēju viedokļu paušanas apspiešanu, cilvēktiesību iegrožošanu, jo īpaši mērķtiecīgi vēršoties pret sievietēm un meitenēm, cilvēktiesību aizstāvjiem, LGBTI+, reliģiskajām un etniskajām minoritātēm, žurnālistiem, rakstniekiem, akadēmisko aprindu pārstāvjiem un māksliniekiem; mudina talibus nekavējoties izbeigt šo praksi un jo īpaši aizsargāt Afganistānas sieviešu tiesības cita starpā uz izglītību, darbu, sportu, brīvu pārvietošanos, pulcēšanās un biedrošanās brīvību;

10.  uzsver, ka ir nepieciešams dokumentēt, pārredzami un ātri izmeklēt ziņojumus par visiem cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem un aizskārumiem un saukt vainīgos pie atbildības; atbalsta ES globālā cilvēktiesību sankciju režīma (ES Magņitska akta) piemērošanu šajā saistībā; sagaida, ka dalībvalstis nodrošinās rezolūcijas pieņemšanu par to, lai gaidāmajā 48. kārtējā ANO Cilvēktiesību padomes sesijā prioritārā kārtā izveidotu faktu konstatēšanas misiju Afganistānā ar iedarbīgām pilnvarām;

11.  aicina EĀDD un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek pieņemta ANO Drošības padomes rezolūcija par ANO misijas Afganistānā (UNAMA) atjaunošanu, kuras termiņš beidzas 2021. gada 17. septembrī;

Uzlabot evakuācijas pasākumu koordināciju

12.  aicina ES un tās dalībvalstis sadarboties, lai palīdzētu turpināt ES pilsoņu un Afganistānas iedzīvotāju, kuriem draud briesmas, evakuāciju, jo īpaši izmantojot pieejamus drošus koridorus; atgādina, ka ES sagaida no talibiem, lai tie palīdzētu to izdarīt; šajā sakarībā atkārtoti uzsver nepieciešamību koncentrēt uzmanību uz tām sieviešu grupām, attiecībā uz kurām pastāv sevišķi apdraudējumi, tostarp visām sievietēm un meitenēm, cilvēktiesību aizstāvjiem, LGBTI+, reliģiskām un etniskām minoritātēm, žurnālistiem, rakstniekiem, akadēmisko aprindu pārstāvjiem, vietējiem darbiniekiem, māksliniekiem un citiem;

13.  aicina Komisiju un EĀDD, koordinējot to ar dalībvalstīm, izstrādāt un īstenot pastāvošās un turpmākās aizsardzības shēmas un noteikt paredzētos aizsardzības pasākumus, ņemot vērā nākotnē iespējamās ārkārtas situācijas, kurās šādi pasākumi būtu nepieciešami; uzskata, ka vietējo darbinieku kategorijā būtu jāiekļauj visi darbinieki, kuri ir strādājuši Eiropas Savienībai vai ES finansētiem projektiem;

Pastāvīgs atbalsts sievietēm un meitenēm Afganistānā

14.  pauž solidaritāti ar sievietēm un cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri visā Afganistānā protestē pret to, ka talibi ir pārņēmuši valsti, un kuri vēlas dzīvot brīvā, stabilā, miermīlīgā un daudzveidīgā sabiedrībā;

15.  pauž dziļu nožēlu par to, ka 20 gados gūtie panākumi sieviešu un meiteņu tiesību un dzimumu līdztiesības jomā tagad ir nopietni apdraudēti; atkārtoti pauž nostāju, ka šie sasniegumi ir rūpīgi jāaizsargā un jāuzrauga; uzsver, ka tiesībām uz izglītību un nodarbinātību, brīvībai no dzimumbalstītas vardarbības, pamattiesību aizsardzībai, piekļuvei veselības aprūpei un pilnīgai līdzdalībai lēmumu pieņemšanā vietējā un valsts politiskajā, sabiedriskajā un pilsoniskajā dzīvē ir jābūt starptautiskās sabiedrības galvenajām prasībām dialogā ar talibiem;

16.  uzsver, ka ir jānodrošina, lai sievietes un jaunieši, kas pametuši Afganistānu, varētu turpināt izglītību citās valstīs; mudina izstrādāt inovatīvus veidus, kā turpināt pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu Afganistānas sievietēm un jauniešiem, jo īpaši nodrošinot stipendijas studijām Eiropas skolās un universitātēs;

Dziļas bažas par de facto talibu valdību

17.  pauž nopietnas bažas par pagaidu valdību, ko veido tikai vīrieši un kuras sastāvā ir 33 mullas, no kuriem daudziem tiek piemērotas ASV un ANO noteiktas sankcijas un daudzi tiek meklēti par teroristiskām darbībām; ar lielām bažām atzīmē, ka par iekšlietu ministru ir iecelts Sirajuddin Haqqani, kura saistība ar teroristu darbībām ir plaši dokumentēta, un ka de facto talibu valdības sastāvā ir vairākas personas, pret kurām noteiktas ANO sankcijas;

18.  aicina izveidot reprezentatīvu un vēlētu valdību, kurā var jēgpilni piedalīties sievietes un minoritāšu grupas; atgādina, ka Afganistānas ilgtermiņa attīstība būs atkarīga no pārskatatbildības, labas pārvaldības, ilgtspējīgas cilvēka drošības garantēšanas, tostarp nabadzības samazināšanas un darbvietu radīšanas, piekļuves sociālajiem un veselības aprūpes pakalpojumiem, izglītības un pamatbrīvību un cilvēktiesību aizsardzības;

19.  uzsver savu ilgtermiņa atbalstu ticamām, brīvām, taisnīgām un pārredzamām vēlēšanām saskaņā ar starptautiskajiem standartiem un pauž atbalstu vēlēšanu novērošanai valstī;

Operatīvā sadarbība ir nepieciešama, bet de facto valdība nav oficiāli atzīta

20.  atzīst, ka ir vajadzīga operatīva sadarbība ar jauno de facto talibu valdību loģistikas, operatīvos un humanitāros jautājumos, lai sniegtu humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, kam tā nepieciešama, un darītu iespējamu drošu pārvietošanos ārvalstniekiem un Afganistānas pilsoņiem, kuri vēlas pamest valsti; norāda, ka šajā posmā šiem kontaktiem būtu stingri jāaprobežojas tikai ar attiecīgajiem uzdevumiem; uzsver, ka nav izpildīti nosacījumi, lai politiski atzītu de facto talibu valdītājus, kuri ar militāriem līdzekļiem ir pārņēmuši varu un pašlaik iznīcina pēdējo 20 gadu sasniegumus;

21.  atgādina, ka Eiropas Savienībai izšķirošs lakmusa tests jebkāda veida attiecībās ar talibiem būs pēdējo 20 gadu sasniegumu saglabāšana, jo īpaši sieviešu tiesību un meiteņu izglītības jomā, un centieni nodrošināt, ka Afganistāna nekļūst par drošības zonu džihādistiem un citiem teroristu grupējumiem, kas uzsāk vai vada teroristu uzbrukumus no tās teritorijas; atgādina, ka starptautiskā sabiedrība savu viedokli par talibiem veidos, pamatojoties uz viņu rīcību uz vietas nevis publiskajiem paziņojumiem;

22.  mudina Komisiju ātri sākt izmeklēšanu saskaņā ar VPS regulas(2) 19. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lai apturētu tirdzniecības preferences, kas Afganistānai ir paredzētas saskaņā ar shēmu “Viss, izņemot ieročus”;

23.  norāda, ka ir svarīgi atjaunot ES klātbūtni uz vietas, kad to ļauj drošības un politiskie apstākļi;

24.  prasa, kad apstākļi to ļauj, organizēt ES iestāžu misiju Kabulā, lai tās dalībnieki varētu iepazīties ar humanitāro, migrācijas, ekonomisko un drošības situāciju un sieviešu un minoritāšu tiesību stāvokli Afganistānā;

Nodrošināt, lai Afganistāna nekļūtu par jaunu teroristisko organizāciju balstu

25.  pauž visstingrāko nosodījumu nāvējošajiem teroristu uzbrukumiem, ko 2021. gada 26. augustā pie Kabulas starptautiskās lidostas Abbey vārtiem un Baron Hotel veica ISIS-K un kuros dzīvību zaudēja vairāk nekā 170 cilvēki, tostarp 13 ASV militārpersonas, bet vairāk nekā 200 cilvēki guva ievainojumus;

26.  uzstāj, ka talibiem un Afganistānas Islāma Republikas valdībai ir jāpilda savas saistības terorisma apkarošanas jomā, tostarp jānovērš tas, ka tīkls "Al Qaeda", Da'esh vai citi teroristu grupējumi un personas izmanto Afganistānas teritoriju, lai apdraudētu vai pārkāptu kādas citas valsts drošību, liedzot uzturēšanās iespējas šādu grupējumu dalībniekiem un neļaujot viņiem veikt vervēšanu, apmācīšanu vai līdzekļu vākšanu; brīdina, ka šādu grupējumu neapspiešanas sekas būs starptautiskas sankcijas un talibu izolācija;

27.  mudina dalībvalstis saglabāt un apmainīties ar izlūkdatiem, kas iegūti, uzturoties Afganistānā militāros un tiesībaizsardzības nolūkos, īpašu uzmanību pievēršot biometriskajiem datiem, kas ir būtiski, lai palīdzētu dalībvalstīm un trešām valstīm identificēt visus ārvalstu kaujiniekus, kuri atgriežas; uzsver to, ka terorisma finansēšanas avotu apkarošanai ir svarīga nozīme, lai radītu drošību veicinošu vidi Afganistānā; mudina visus attiecīgos partnerus pastiprināt centienus, lai iznīcinātu visus teroristu finansēšanas tīklus; uzsver, ka attiecībā uz tūlītējiem terorisma draudiem Afganistānā, kas radušies sakarā ar talibu veikto pārņemšanu, ir būtiska uzmanība jāvelta ES Stratēģiskajā kompasā, kurā tiks izklāstīti militārie apdraudējumi, ar kuriem ES saskaras, un tās mērķi turpmākajiem gadiem; mudina Eiropas izlūkdienestus palielināt apmaiņu ar regulāri atjauninātām draudu analīzēm, lai uzlabotu apmaiņu ar izlūkdatiem un iestāžu sadarbību;

28.  atgādina, ka opija ražošana un tirdzniecība ir nozīmīgs talibu ienākumu avots un ietekme šajā jomā sniedzas tālu aiz Afganistānas robežām; pauž bažas par draudošo risku, ka nestabilitāte valstī palielinās nelegālo narkotiku tirdzniecību, kā arī ieroču plūsmu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un teroristu finansēšanu;

29.  aicina veikt rūpīgu reģistrāciju un drošības pārbaudes attiecībā uz tiem, kas tiek evakuēti no reģiona, un uzlabot informācijas apmaiņu starp dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm, ASV un Eiropolu, lai novērstu iespējamu drošības apdraudējumu, ko rada terorisms un organizētā noziedzība;

30.  nosoda neatgriezenisko kaitējumu kultūras objektiem, ko ir nodarījuši talibi un ar tiem saistītie grupējumi, un joprojām brīdina, ka nestabilitāte palielinās kultūras mantojuma izzagšanas un starptautiskās kontrabandas apmērus, un ka teroristu organizācijas var šos avotus izmantot savas darbības paplašināšanai šajā reģionā; mudina Eiropā veikt Afganistānas kultūras artefaktu digitalizāciju, lai veicinātu kontrabandas preču atklāšanu, un prasa ieviest visaptverošu pagaidu aizliegumu kultūras priekšmetu importam no Afganistānas, lai talibiem un ar tiem saistītajiem grupējumiem liegtu iespēju gūt labumu no kultūras mantojuma kontrabandas;

Humānās palīdzības turpmāka palielināšana

31.  atzinīgi vērtē darbu, ko veic starptautiskās organizācijas un vietējās un starptautiskās nevalstiskās organizācijas (NVO), kuras, neraugoties uz drošības riskiem, sniedz pakalpojumus, palīdzību un atspaidu Afganistānas iedzīvotājiem; aicina talibus nodrošināt vietējo un starptautisko pilsoniskās sabiedrības organizāciju, NVO un humānās palīdzības organizāciju, tostarp to sieviešu personāla, drošību, kas ir būtiska, lai sniegtu kritiski svarīgus pakalpojumus Afganistānas sievietēm un meitenēm; uzsver, ka šīm humānās palīdzības darbiniecēm ir jāspēj strādāt brīvi un bez bailēm no atriebības;

32.  prasa palielināt humāno palīdzību un to koordinēt ar ANO aģentūrām un NVO, kā arī izveidot humanitāros koridorus pārtikas palīdzības, ūdens, sanitārijas un medikamentu nodrošināšanai; atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu palielināt humāno palīdzību Afganistānai no vairāk nekā 50 miljoniem EUR līdz vairāk nekā 200 miljoniem EUR; atzinīgi vērtē starptautiskās sabiedrības nesen pausto apņemšanos piešķirt 1 miljardu EUR Afganistānas iedzīvotājiem un aicina Komisiju vadīt aizstāvības centienus, lai nodrošinātu, ka humānās palīdzības vajadzības tiek pilnībā apmierinātas;

33.  atkārtoti norāda, ka saistībā ar humāno palīdzību par prioritāti jānosaka Afganistānas sieviešu un meiteņu, jo īpaši pārvietoto personu, neatliekamās vajadzības; uzsver, ka ir būtiski mazināt neaizsargātību no dzimumbalstītas vardarbības, un nodrošināt piekļuvi veselības aprūpei un higiēnas pamatprecēm;

34.  uzstāj, ka ir jāturpina tiešs ES atbalsts Afganistānas politiķiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, kas apņēmušies iestāties par cilvēktiesībām un pamatvērtībām — daudzi no viņiem pašlaik atrodas trimdā —, lai viņi varētu turpināt darbu pie tā, lai saglabātu pēdējo 20 gadu sasniegumus un īstenotu reformas Afganistānā;

35.  uzsver, ka Eiropas finansiālais atbalsts ar iestāžu starpniecību ir atkarīgs no tā, vai tiks saglabāti un ņemti par pamatu turpmākajam pēdējo 20 gadu laikā panāktie sasniegumi, jo īpaši sieviešu un meiteņu tiesības; uzstāj, ka talibiem ir uzskatāmi jāparāda, ka tie respektē šos sasniegumus, un jāapņemas tos saglabāt, ko līdz šim tie nav izdarījuši; uzsver, ka ES būtu jānodrošina, ka humānā palīdzība Afganistānas civiliedzīvotājiem tiek sniegta ar attiecīgo starptautisko organizāciju un NVO starpniecību, un būtu jāuzstāj, ka talibiem ir pienākums nodrošināt drošu un netraucētu piekļuvi vietējām un starptautiskām NVO; uzsver, ka talibi nedrīkst kavēt humānās palīdzības piegādi un izdalīšanu tiem, kam tā ir vajadzīga;

36.  aicina Komisiju izvērtēt visus valstī pašlaik īstenotos attīstības projektus, lai mēģinātu noteikt, kurus no tiem joprojām var turpināt ar vietējiem partneriem vai NVO un starptautiskām organizācijām bez talibu režīma iejaukšanās, iesaistot sievietes, sniedzot drošības garantijas attīstības palīdzības darbiniekiem un nodrošinot efektīvus aizsardzības pasākumus pret korupciju;

ES ir jāizstrādā risinājumi iespējamai migrācijas un bēgļu krīzei

37.  uzsver Afganistānas iedzīvotāju pamattiesības meklēt drošību; mudina veikt visus pasākumus, lai ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) aizgādībā atsāktu koordinētu evakuāciju no valsts, jo īpaši, izveidojot drošus koridorus un no jauna uz pastāvīgu darbību atverot Kabulas starptautisko lidostu un Afganistānas sauszemes robežas; prasa sniegt īpašu atbalstu sievietēm, meitenēm un apdraudētām personām, kas vēlas atstāt valsti, lai nodrošinātu drošus maršrutus;

38.  uzsver, ka lielākā daļa Afganistānas bēgļu vispirms un galvenokārt meklēs aizsardzību kaimiņvalstīs un ka tādēļ ES būtu jāplāno sniegt papildu atbalstu Afganistānas kaimiņvalstīm, kas uzņem bēgļus, — vēlams ar ANO un tās aģentūru, kā arī vietējo starptautisko organizāciju starpniecību;

39.  atgādina, ka finansiāls, loģistikas un spēju veidošanas atbalsts Afganistānas bēgļu un migrantu uzņemšanai kaimiņvalstīs neaizvieto pilnvērtīgu Eiropas patvēruma un migrācijas politiku; uzskata, ka ES ir steidzami jānoslēdz un jāīsteno tās jaunais Migrācijas un patvēruma pakts, lai varētu efektīvāk un humānāk rīkoties attiecībā uz migrācijas plūsmām;

40.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt saskaņotus Eiropas centienus un īstenot humānu patvēruma politiku, ar ko ES uzņemtos morālo atbildību par bēgļu uzņemšanu un integrāciju, pilnībā ievērojot Ženēvas 1951. gada konvenciju; atzinīgi vērtē plānotā Pārmitināšanas foruma rīkošanu septembrī; uzsver, ka ES politikā prioritārā kārtā būtu jāiekļauj pārmitināšanas paplašināšana, attiecinot to arī uz tiem, kuri ir visvairāk apdraudēti un visneaizsargātākie, kā arī turpmāki papildu kanāli, piemēram, humanitārās vīzas un īpaša vīzu programma Afganistānas sievietēm, kas meklē aizsardzību no talibu režīma; mudina dalībvalstis atkārtoti izvērtēt pašreizējos un nesenos patvēruma pieteikumus, arī noraidītos pieteikumus, ņemot vērā nesenos notikumus; uzsver, ka nekādā gadījumā nedrīkst veikt piespiedu atgriešanu Afganistānā;

41.  aicina Padomi izmantot pieejamos instrumentus, piemēram, Pagaidu aizsardzības direktīvu(3) un civilās aizsardzības mehānismu, lai maksimāli palielinātu centienus visā ES nodrošināt uzlabotu koordināciju starp dalībvalstīm un tūlītēju piekļuvi aizsardzībai; vēlreiz aicina Komisiju publicēt tiesību akta priekšlikumu par humanitārajām vīzām un aicina vienlīdzīgi sadalīt atbildību starp dalībvalstīm;

42.  aicina uzlabot sadarbību un atbalstu trešām valstīm, lai palīdzētu tām apkarot noziedzīgos tīklus, kas nodarbojas ar migrantu kontrabandu un cilvēku tirdzniecību; aicina Eiropolu analizēt noziedzības risku un ciešāk sadarboties ar trešām valstīm plašākā Afganistānas notikumu kontekstā;

43.  aicina Komisiju ņemt vērā šo rezolūciju instrumenta NDICI – "Eiropa pasaulē" plānošanā un attiecīgo daudzgadu indikatīvo programmu sagatavošanā;

Nepieciešams palielināt sadarbību ar Afganistānas tuvumā esošajām reģiona valstīm, vienlaikus ievērojot pamata cilvēktiesības un tiesiskumu

44.  atzīst, ka pašreizējā situācija Afganistānā neveicina reģiona stabilitāti; uzsver, ka Rietumu aiziešana no Afganistānas ir radījusi tukšumu, kas nestabilitāti tikai palielina; uzsver, ka tagad lielāka atbildība par situāciju Afganistānā gulstas uz kaimiņvalstīm un reģionālajām lielvarām, kurām ir jānovērš jebkāda nestabilitātes izplatīšanās ārpus valsts robežām; atkārtoti apstiprina, ka ES šajā sakarā ir jāstiprina sadarbība ar Vidusāzijas valstīm, jo īpaši ar Uzbekistānu, ar kuru ES pašlaik risina sarunas par padziļinātu partnerības un sadarbības nolīgumu, kā arī ar Tadžikistānu; uzsver, ka šī sadarbība nedrīkstētu apdraudēt ES pamatvērtību un tiesiskuma aizsardzību;

45.  pauž savas bažas par lielam riskam pakļauto Afganistānas valstspiederīgo un to personu drošību, kuras dodas uz kaimiņvalstīm, jo īpaši uz Pakistānu, šķērsojot sauszemes robežas; pauž nožēlu par to, ka starptautiskā sabiedrība šajā jautājumā savu rīcību nesaskaņo, un mudina dalībvalstis izmantot visas iespējamās diplomātiskās sviras un instrumentus, ar kuriem nodrošina piekļuvi sauszemes robežām, drošu tranzītu un piekļuvi diplomātiskajiem objektiem; šajā sakarībā uzsver kaimiņvalstīs esošo ES delegāciju izšķiroši svarīgo koordinācijas lomu praktiska atbalsta sniegšanā;

46.  atgādina, ka daudzus gadus Pakistāna ir nodrošinājusi drošas patvēruma vietas talibu grupējuma locekļiem, kā arī palīdzību to drošības spēkiem; uzdod Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) informēt Pakistānas vadību par to, ka tā ir atbildīga par drošību un stabilitāti Afganistānā un ka tai ir jāizmanto sava ietekme uz talibiem nolūkā sasniegt minētos mērķus, un apsvērt, vai nav pamata nekavējoties pārskatīt Pakistānas atbilstību VPS+ statusam un priekšrocības, kas no tā izriet, ņemot vērā pašreizējos notikumus;

47.  aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties sniegt Afganistānai un tās kaimiņvalstīm atbalstu spēju veidošanai patvēruma jomā, izmantojot Eiropas Patvēruma atbalsta organizācijas palīdzību, un humāno palīdzību visneaizsargātākajiem, lai stabilizētu reģionu un novērstu vēl vienu migrācijas krīzi;

48.  aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties palielināt atbalstu Afganistānas kaimiņvalstīm, kuras uzņem daudz migrantu un bēgļu, lai cilvēkiem, kuriem nepieciešama aizsardzība, tiktu nodrošināta droša uzņemšana un ilgtspējīgi dzīves apstākļi;

Trauksmes zvans Eiropas Savienībai: nepieciešamās reformas

49.  apzinās, ka ASV un starptautisko spēku izvešana no Afganistānas liecina par Rietumu ārpolitikas un drošības politikas un stratēģijas kolektīvu neveiksmi, kurai iespējamas negatīvas sekas ilgtermiņā; uzskata, ka īstermiņā tas kaitēs Rietumu uzticamībai, radīs uzticības krīzi un šī pieredze būs nopietni jāanalizē, lai gūtu turpmākas atziņas, jo īpaši attiecībā uz lēmumu pieņemšanu par militārās intervences būtību un pilnvarām;

50.  pauž dziļu sarūgtinājumu un bažas par to, cik neefektīvas visā 20 gadus ilgajā laikposmā ir bijušas ASV, NATO, EĀDD un Eiropas Savienības iestādes kopumā kā viens veselums, — to starpā arī šis Parlaments, — uzturot un finansējot demokrātiskas valdības “fasādi”, kura patiesībā ir korumpēta un tautai sveša, kā arī bruņotos spēkus, kas ir izrādījušies neefektīvi; pauž bažas par to, ka mūsu kolektīvā neveiksme Afganistānā nozīmē stratēģiskas priekšrocības lielvarām, kas nav nedz Rietumvalstis, nedz kaimiņvalstis: Pakistānai, arī Ķīnai un — mazākā mērā — Krievijai, lai gan tās nav sniegušas būtisku atbalstu Afganistānai un nav bijušas iesaistītas tās attīstībā; atgādina, ka Afganistānas iestādes bija iesaistītas politiskās cīņās un sistēmiskajā korupcijā un nespēja novērst vājas pārvaldības problēmu;

51.  uzsver labas pārvaldības, tiesiskuma un korupcijas apkarošanas nozīmi, jo Afganistānā šajā sakarībā pietiekams progress, apkarojot terorismu šajā valstī, panākts nav; uzskata — lai sekmīgi nodrošinātu valsts veidošanu un ES starptautiskās cilvēktiesību programmas īstenošanu, ES ir jāīsteno integrēta pieeja attiecībā uz ārpolitiku, humanitārās palīdzības, attīstības, cilvēktiesību, drošības, dzimumu līdztiesības un tirdzniecības politikas jomām; mudina Padomi, EĀDD un Komisiju pēc iespējas drīzāk sagatavot un iesniegt Parlamentam visaptverošu, uz pieredzi balstītu stratēģiju attiecībā uz Afganistānu un apkārtējā reģiona valstīm;

52.  uzskata, ka šī krīze ir apliecinājusi, ka ES ir ievērojami jāpastiprina savas spējas rīkoties autonomi un tādējādi stiprināt ES sadarbību aizsardzības jomā, veidojot īstenu Eiropas aizsardzības savienību, kas būtu jānodrošina paralēli NATO Eiropas pīlāra stiprināšanai; uzskata, ka ES ir jāiegulda militārās izpratnes veidošanā, novērošanā, rekognoscēšanā un izlūkošanā, kā arī stratēģiskajā aviotransportā; atgādina, ka Eiropas spēku nespēja bez ASV atbalsta nodrošināt tādas starptautiskas lidostas darbību kā, piemēram, Kabulas lidosta, ir spilgts piemērs nepieciešamo ieguldījumu apjomam; atzinīgi vērtē Augstā pārstāvja nesenās pārdomas šajā saistībā un atkārtoti pauž atbalstu padziļinātam un visaptverošam dialogam starp ES iestādēm, ES dalībvalstīm, valstu parlamentiem, Eiropas partneriem un pilsonisko sabiedrību par turpmāko virzību;

53.  uzskata, ka par ES ārlietu jautājumiem būtu jālemj, plašāk izmantojot kvalificētu balsu vairākumu saskaņā ar ES Līgumiem;

54.  aicina EĀDD stiprināt ES diplomātisko pārstāvību Vidusāzijā, jo īpaši Tadžikistānā, lai varētu saņemt nepastarpinātu informāciju par norisēm uz vietas; uzstāj, ka turpmākajās nedēļās un mēnešos ir jāturpina izvērtēt un novērtēt situāciju Afganistānā, jo īpaši attiecībā uz sievietēm un meitenēm, etniskajām, reliģiskajām un citām neaizsargātām grupām;

55.  atzīst, cik svarīga nozīme ir ciešai sadarbībai ar ASV, kas koncentrētos uz dažādu problēmu risināšanu un humānās palīdzības sniegšanu Afganistānas tautai, vienlaikus ņemot vērā Afganistānā gūto pieredzi; pauž atzinību ASV armijai par sniegto atbalstu saistībā ar evakuāciju no Kabulas starptautiskās lidostas un izsaka visdziļāko līdzjūtību šajā procesā bojāgājušo kareivju ģimenēm;

56.  aicina ES un dalībvalstis nodrošināt efektīvu ES ārējo robežu aizsardzību, pilnībā ievērojot ES tiesību aktus un pamattiesības, lai labāk sagatavotos migrācijas plūsmām no reģiona un neatļautai ieceļošanai ES;

o
o   o

57.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam sūtnim Afganistānā, dalībvalstu parlamentiem un ASV Kongresam.

(1) OV L 67, 14.3.2017., 3. lpp. (2) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 978/2012 (2012. gada 25. oktobris) par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu (OV L 303, 31.10.2012., 1. lpp.). (3) Padomes Direktīva 2001/55/EK (2001. gada 20. jūlijs) par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (OV L 212, 7.8.2001., 12. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūcija par stāvokli Libānā (2021/2878(RSP))

P9_TA(2021)0394 RC-B9-0465/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Libānu, jo īpaši 2008. gada 22. maija rezolūciju par situāciju Libānā(1),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas, jo īpaši Nr. 1559 (2004), Nr. 1701 (2006), Nr. 2539 (2020) un Nr. 2591 (2021),

–  ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Libānas Republiku, no otras puses(2),

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 10. decembra Lēmumu 2007/860/EK, ar ko piešķir makrofinansiālo palīdzību Libānai(3),

–  ņemot vērā 2018. gada galīgo ziņojumu, kuru sagatavojusi Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas misija Libānā,

–  ņemot vērā saistības, par kurām tika panākta vienošanās ES un Libānas partnerības prioritāšu ietvaros 2016. gada novembrī, CEDRE konferencē 2018. gada 6. aprīlī, 2020. gada decembra Libānas reformu, atveseļošanas un atjaunošanas satvarā (3RF) un Starptautiskās atbalsta grupas Libānai sanāksmēs 2019. gada 11. decembrī, 2020. gada 23. septembrī un 2021. gada 19. maijā,

–  ņemot vērā krīžu pārvaldības komisāra Janeza Lenarčiča 2020. gada 5. augusta paziņojumu par sprādzienu Beirūtā,

–  ņemot vērā Francijas un ANO 2020. gada 9. augustā rīkoto Starptautisko konferenci par palīdzību un atbalstu Beirūtai un Libānas iedzīvotājiem un 2020. gada 2. decembrī rīkoto Konferenci par atbalstu Libānas iedzīvotājiem,

–  ņemot vērā 2020. gada 23. septembra kopīgo paziņojumu, ko sniegusi Starptautiskā Libānas atbalsta grupa,

–  ņemot vērā Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 28. septembrī ES vārdā sniegto deklarāciju par Libānas premjerministra amata kandidāta atkāpšanos,

–  ņemot vērā ziņojumu par Libānas reformu, atveseļošanas un atjaunošanas sistēmu (3RF), ko ES, ANO un Pasaules Banka pieņēma 2020. gada decembrī,

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 7. decembra secinājumus par Libānu,

–  ņemot vērā Pasaules Bankas 2021. gada 1. jūnija ziņojumu “Lebanon Economic Monitor” un Pasaules Bankas grupas sadarbībā ar ES un ANO sagatavoto Beirūtas ātro kaitējuma un vajadzību novērtējumu (RDNA),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Žuzepa Borela 2021. gada 19. jūnija paziņojumus un komentārus šīs valsts apmeklējuma laikā,

–  ņemot vērā PV/AP Žuzepa Borela 2021. gada 16. jūlija paziņojumu par premjerministra amatam nominētā Saada Hariri atkāpšanos no amata,

–  ņemot vērā Parlamenta Ārlietu komitejas priekšsēdētāja Deivida Makkalistera un Delegācijas attiecībām ar Mašrikas valstīm priekšsēdētājas Isabelas Santušas 2021. gada 16. jūlija aicinājumu Libānas politiskajiem līderiem rast izeju no strupceļa, kas izveidojies, jo premjerministra amata kandidāts ir atkāpies no amata,

–  ņemot vērā UNICEF 2021. gada 23. jūlija paziņojumu presei “Lebanon: Public water system on the verge of collapse, UNICEF warns” (UNICEF brīdina, ka Libānas publiskā ūdensapgādes sistēma ir uz sabrukuma robežas),

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2021. gada 26. jūlija paziņojumu par valdības veidošanas procesu,

–  ņemot vērā 3RF padomdevēju grupas līdzpriekšsēdētāju paziņojumu tās otrās sanāksmes laikā 2021. gada 28. jūlijā,

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 30. jūlija Lēmumu (KĀDP) 2021/1277 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Libānā(4),

–  ņemot vērā PV/AP Žuzepa Borela 2021. gada 3. augusta paziņojumu sakarā ar to, ka ir pagājis gads kopš sprādziena Beirūtas ostā,

–  ņemot vērā Konferenci par atbalstu Libānas iedzīvotājiem, kas videokonferences veidā notika 2021. gada 4. augustā, un PV/AP Žuzepa Borela konferences laikā sniegto paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2021. gada 4. augusta vēstuli ANO Drošības padomes prezidentvalstij par ANO Pagaidu spēku Libānā (UNIFIL) pilnvaru termiņa pagarināšanu,

–  ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja 2021. gada 4. augusta paziņojumu trešajā starptautiskajā konferencē Libānas tautas atbalstam, kas notika pēc ANO ģenerālsekretāra un Francijas Republikas prezidenta kopīga ielūguma,

–  ņemot vērā EĀDD 2021. gada 7. augusta paziņojumu presei, kurā nosodīta raķešu raidīšana no Libānas dienvidiem,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra Antoniu Gutjereša 2021. gada 26. augusta paziņojumu par sociālekonomiskās situācijas pasliktināšanos Libānā,

–  ņemot vērā ES un Libānas Asociācijas padomes 2016. gada 11. novembra Lēmumu Nr. 1/2016 “Vienošanās par ES un Libānas partnerības prioritātēm” un priekšlikumu Padomes lēmumam par nostāju, kas Eiropas Savienības vārdā ir jāieņem Asociācijas padomē, kura izveidota ar Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Libānas Republiku, no otras puses, attiecībā uz ES un Libānas partnerības prioritāšu spēkā esības termiņa pagarināšanu līdz brīdim, kad ES un Libāna būs pieņēmušas jaunus atjauninātus kopīgos dokumentus (COM(2021)0406),

–  ņemot vērā incidentus, kas no 2019. gada augusta līdz septembrim, 2020. gada 14. aprīlī, 2020. gada 17. aprīlī, 2020. gada 27. jūlijā, 2021. gada maijā, 2021. gada 20. jūlijā un no 2021. gada 4. līdz 6. augustam notika pie Zilās līnijas,

–  ņemot vērā 2021. gada 9. februāra kopīgo paziņojumu par atjaunotu partnerību ar dienvidu kaimiņreģioniem un jaunu programmu Vidusjūras reģionam (JOIN(2021)0002),

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā stāvoklis Libānā patlaban ir ārkārtīgi satraucošs un rada pamatīgas bažas, ņemot vērā politisko, ekonomisko un sociālo krīzi, finanšu krīzi un veselības krīzi, kā arī iestāžu sistēmas sabrukumu; tā kā Libāna ir cieša un nozīmīga Eiropas Savienības partnere; tā kā šīs partnerības pamatā ir kopīgas intereses, ilgstošas vēsturiskas un kultūras saites, regulārs politiskais un sociālais dialogs un plaša mēroga tieši personiski kontakti;

B.  tā kā Libānā ir aktīva pilsoniskā sabiedrība, kurā enerģiski darbojas daudzi aktīvisti, kopienu vadītāji, akadēmisko aprindu pārstāvji, mākslinieki un jauniešu grupas un kura aicina veikt steidzamas reformas;

C.  tā kā stāvoklis Libānā bija kritisks un tā rezultātā 2019. gada beigās iestājās finanšu krīze; tā kā jau 2019. gada 17. oktobrī notika masveida protesti, dēvēti arī par Libānas Oktobra revolūciju, kuros tika pieprasīts nodrošināt sociālās un ekonomiskās tiesības, pārskatatbildību, likvidēt korupciju un kuros visiem politiskajiem pārstāvjiem tika prasīts atkāpties no amata; tā kā 2019. gada 29. oktobrī iepriekšējais Libānas premjerministrs Saads Hariri paziņoja par valdības atkāpšanos;

D.  tā kā 2020. gada 4. augustā Beirūtas ostā notika postošs sprādziens, kurā eksplodēja milzīgs apjoms amonija nitrāta un gāja bojā vairāk nekā 200 cilvēku, vairāk nekā 6500 cilvēku tika ievainoti un vairāk nekā 74 000 mājām tika nodarīti bojājumi, tā tieši skarot 300 000 cilvēku; tā kā pēc šī notikuma no amata atkāpās iepriekšējais premjerministrs Hasans Diabs; tā kā gadu pēc sprādziena tā cēloņu izmeklēšana vēl nav pabeigta, lielākoties korupcijas dēļ, un vainīgie nav atklāti vai saukti pie atbildības; tā kā organizācijas “Human Rights Watch” 2021. gada 3. augustā publicētais ziņojums sniedz ieskatu pierādījumos, kuri liecina par amatpersonu saistību ar sprādzienu; tā kā 2021. gada 4. augustā Beirūtas ielās atkal notika masveida protesti, kuros iedzīvotāji prasīja saukt pie atbildības par sprādzienu ostā vainīgās personas; tā kā nopludinātie oficiālie dokumenti liecina, ka Libānas muitas, militārās un drošības iestādes, kā arī tiesu iestādes vismaz desmit reizes sešu gadu laikā ir brīdinājušas attiecīgajā brīdī pie varas esošās valdības par bīstamo sprādzienbīstamo ķīmisko vielu krājumu Beirūtas ostā, tomēr nekādas darbības netika veiktas; tā kā Libānas galvenie politiskie darbinieki ir traucējuši vietējai izmeklēšanai saistībā ar sprādzienu, proti, iestādes atbrīvoja no amata pirmo izmeklēšanas tiesnesi pēc tam, kad viņš uzaicināja politiķus uz nopratināšanu, un noraidīja otrā izmeklēšanas tiesneša pieprasījumus atcelt aizdomās turēto parlamenta deputātu imunitāti un nopratināt drošības spēku augsta ranga amatpersonas;

E.  tā kā korupcija ir viena no galvenajām problēmām, kas kavē Libānas attīstību un labklājību un padziļina atsvešināšanos no politiskās sistēmas un neuzticēšanos tai; tā kā korupcija ir plaši izplatīta un caurauž visus sabiedrības līmeņus, par ko liecina valsts kopējie un vidējie darbības rādītāji lielākajā daļā pārvaldības jomu; tā kā Valsts korupcijas apkarošanas iestāde joprojām nedarbojas, jo vēl nav iecelti tās komisāri;

F.  tā kā pēc trim pagaidu premjerministriem — Mustafas Adiba, Saada Hariri un Nadžiba Mikati — Libāna 2021. gada 10. septembrī beidzot izveidoja valdību; tā kā jaunajai valdībai būs steidzami jāīsteno nepieciešamo būtisko politisko reformu kopums, lai Libāna varētu apkarot korupciju un saglabāt stabilitāti, vienotību, suverenitāti, politisko neatkarību un teritoriālo integritāti;

G.  tā kā pašvaldību, parlamenta un prezidenta vēlēšanas ir plānotas 2022. gada maijā un oktobrī; tā kā ir ļoti svarīgi, lai visi politiskie līderi ievērotu 2022. gada vēlēšanu grafiku un nodrošinātu iekļaujošas, pārredzamas un taisnīgas vēlēšanas ar vienlīdzīgām iespējām īstenot kampaņu visiem un piekļuvi balsošanai visiem Libānas pilsoņiem, tostarp tiem, kuri dzīvo ārpus valsts, kā to paredz jaunākais 2017. gadā pieņemtais vēlēšanu likums un Libānas konstitūcija; tā kā Vēlēšanu uzraudzības komisijai trūkst vajadzīgo līdzekļu, lai īstenotu savas pilnvaras, radot bažas par kampaņas un nākamajā gadā plānoto vēlēšanu pārredzamību un godīgumu;

H.  tā kā uzreiz pēc milzīgā sprādziena ES kopā ar Pasaules Banku un ANO veica ātro kaitējuma un vajadzību novērtējumu, lai noteiktu tā ietekmi uz iedzīvotājiem, fiziskajiem aktīviem, infrastruktūru un pakalpojumu sniegšanu; tā kā cita starpā tika konstatēts, ka ir nodarīts kaitējums 3,8 līdz 4,6 miljardu ASV dolāru apmērā un vissmagāk ir skartas mājokļu un kultūras nozares, zaudējumi tika lēsti 2,9 līdz 3,5 miljardu ASV dolāru apmērā, kas vislielākie ir bijuši mājokļu nozarei, kurai seko transporta un kultūras nozares, un prioritārās atveseļošanas un atjaunošanas vajadzības tika lēstas 1,8 līdz 2 miljardu ASV dolāru apmērā, kas ir vislielākās transporta nozarei, kurai seko kultūras un mājokļu nozares; tā kā novērtējuma galvenais iznākums bija kopīgi ar Libānas valdību pārvaldīta reformu, atveseļošanas un atjaunošanas satvara (3RF) izveide; tā kā nav panākts progress 3RF reformu īstenošanā, jo mēnešiem ilgi nav izdevies izveidot valdību; tā kā 2021. gada maijā Libānas lielākais elektroenerģijas ražotājs, proti, uzņēmums “Electricité du Liban” paziņoja, ka tam vairs nepietiek naudas, lai iegādātos degvielu; tā kā Libāna ir vērsusies pie vairākām valstīm, cenšoties rast iespēju apmierināt neatliekamās vajadzības pēc enerģijas;

I.  tā kā, neraugoties uz banku slepenības tiesību aktu piemērošanas apturēšanu, nav panākts progress Centrālās bankas revīzijā tiesvedības vajadzībām; tā kā pēc tam, kad Šveices izmeklēšana ziņoja par darījumiem, kuros, iespējams, bija iesaistīts Centrālās bankas vadītājs Riads Salamehs un viņa brālis, Libānas prokurors sāka izmeklēšanu un Francijas prokurori sāka iepriekšēju izmeklēšanu saistībā ar apgalvojumiem par R. Salameha īstenotu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu; tā kā Centrālās bankas vadītājs noraida visas apsūdzības;

J.  tā kā ES ir apņēmusies nodrošināt stabilitāti un vienotību šajā valstī, sniedzot ekonomisko palīdzību; tā kā ES ir sniegusi iespaidīgu atbalstu, lai pēc sprādziena novērstu tūlītējās sekas un apmierinātu neatliekamās vajadzības; tā kā ārkārtas vajadzībām ir mobilizēti 33 miljoni EUR un vairāk nekā 250 glābēji no ES dalībvalstīm; tā kā 2021. gadā vien ES ir sniegusi Libānai humāno palīdzību 55,5 miljonu EUR apmērā; tā kā 2021. gada vasarā tika izmaksāti vēl 5,5 miljoni EUR, lai Libāna varētu spēcīgāk reaģēt uz Covid-19; tā kā ES un tās dalībvalstis kopš 2011. gada pavisam kopā ir mobilizējušas 24 miljardus EUR;

K.  tā kā Covid-19 pandēmija ir vēl vairāk padziļinājusi joprojām aktuālo vispārējo krīzi Libānā, kur korupcija ir plaši izplatīta visos sabiedrības līmeņos; tā kā tas ir smagi skāris gan neaizsargātas, gan arī citas sabiedrības grupas; tā kā kopš pandēmijas sākuma Libānā ir reģistrēti vairāk nekā 610 000 koronavīrusa saslimšanas gadījumi un 8150 tā izraisīti nāves gadījumi; tā kā sprādziens visvairāk nopostīja mājas Gemmayze Ashrafiedh, Mar Mikhael un Rmeil Medawara rajonos un cilvēkiem, kuru mājas tika nopostītas, tagad trūkst mājokļa alternatīvu, un tas varētu ietekmēt Libānas vēsturisko sociālo struktūru un kohēziju;

L.  tā kā ar Padomes 2021. gada 30. jūlija lēmumu tika izveidots regulējums mērķtiecīgām sankcijām pret personām un vienībām, kas ir atbildīgas par demokrātijas vai tiesiskuma apdraudējumu Libānā; tā kā šīs sankcijas ietver ceļošanas aizliegumu uz ES un līdzekļu iesaldēšanu par pastāvīgu valdības veidošanas kavēšanu vai vēlēšanu rīkošanas nopietnu apdraudējumu, darbībām, kas kavē un apdraud Libānas iestāžu apstiprināto un ES atbalstīto plānu īstenošanu nolūkā uzlabot pārskatatbildību un labu pārvaldību, tostarp banku un finanšu nozarē, vai par nopietniem finanšu pārkāpumiem saistībā ar valsts līdzekļiem, darbībām, uz kurām attiecas ANO Pretkorupcijas konvencija, vai par nelikumīgu kapitāla eksportu;

M.  tā kā ANO Rietumāzijas Ekonomikas un sociālo lietu komisija konstatēja, ka no 2019. līdz 2020. gadam nabadzības līmenis iedzīvotāju skaita izteiksmē jau ir krasi palielinājies no 28 % līdz 55 %; tā kā daudzdimensionālas nabadzības līmenis Libānā ir palielinājies gandrīz divas reizes — no 42 % 2019. gadā līdz 82 % 2021. gadā — un patlaban galēja daudzdimensionāla nabadzība skar 34 % iedzīvotāju; tā kā bezdarba līmenis ir palielinājies līdz vairāk nekā 40 % no darbaspēka un aizvien lielākai daļai mājsaimniecību ir grūtības piekļūt tādiem pamatpakalpojumiem kā pārtika, ūdens un veselības aprūpe; tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas 2021. gada jūnija ziņojumu “Lebanon Economic Monitor” Libāna piedzīvo nopietnu un ilgstošu ekonomikas lejupslīdi, ko var uzskatīt par vienu no smagākajām krīzēm pasaulē kopš deviņpadsmitā gadsimta vidus;

N.  tā kā kaimiņvalstī Sīrijā ir karš, tādēļ daudziem ir nācies bēgt uz Libānu, kas ir uzņēmusi aptuveni 1,5 miljonus bēgļu no Sīrijas un vēl aptuveni 15 800 bēgļu no Etiopijas, Irākas, Sudānas un citas ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) reģistrētas izcelsmes bēgļus, kā arī aptuveni 207 700 bēgļu no Palestīnas; tā kā saskaņā ar Pasaules pārtikas programmas datiem 2021. gadā pārtikas trūkst 22 % Libānas valstspiederīgo, 50 % bēgļu no Sīrijas un 33 % citu tautību bēgļu; tā kā Libāna ir viena no divām Tuvo Austrumu valstīm, kas uzņem lielu skaitu mājsaimniecībās nodarbināto migrantu, kuru darbu reglamentē kafala sistēma; tā kā kopš 2011. gada ES ir piešķīrusi 2,4 miljardus EUR, lai palīdzētu Sīrijas un Palestīnas bēgļiem, izmantojot dažādus instrumentus, piemēram, ES Reģionālo trasta fondu reaģēšanai uz krīzi Sīrijā un Eiropas kaimiņattiecību instrumentu (EKI);

O.  tā kā 2020. gada aprīlī Libānas valdība apstiprināja ekonomikas plānu un pieprasīja SVF programmu, pamatojoties uz nepieciešamajām reformām; tā kā sarunas ar SVF vēl turpinās; tā kā SVF dati liecina, ka Libānai steidzami ir jāsāk īstenot vispusīgas reformas, lai sakārtotu valsts finanses, pārstrukturētu valsts parādu, atjaunotu banku sistēmu, paplašinātu sociālās drošības tīklu, reformētu valstij piederošus uzņēmumus un uzlabotu pārvaldību; tā kā SVF ir noteikusi speciālās aizņēmumu tiesības 860 miljonu ASV dolāru apmērā, lai stiprinātu valsts noplicinātās rezerves un palīdzētu apmierināt daudzās steidzamās vajadzības; tā kā Libānas parlamenta Finanšu komiteja noraidīja valdības iekšējās rekapitalizācijas plānu, kas ļautu saglabāt 98 % iedzīvotāju ietaupījumu, garantējot to banku kontu aktīvus, kuru uzkrājumi ir mazāki par 500 000 USD; tā kā, saskaroties ar Parlamenta deputātu kritiku par atveseļošanas plānu, Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) publicēja trīs paziņojumus, atbalstot valdības ierosināto plānu; tā kā Parlamenta deputāti, kas noraidīja atveseļošanas plānu, ir izrādījuši interesi par Libānas banku interešu aizsardzību, ņemot vērā to attiecības kā šo banku akcionāriem vai to attiecības ar šo banku akcionāriem;

P.  tā kā Libānas Kriminālkodeksa 534. pants joprojām tiek izmantots, lai vajātu un apcietinātu LGBTI; tā kā dažās valsts daļās vīrieši, kurus tur aizdomās par viendzimuma attiecībām, tiek regulāri arestēti un policijas iecirkņos pakļauti pazemojošai attieksmei;

Q.  tā kā Libānas parlaments 2021. gada 30. jūnijā apstiprināja ārkārtas kredītlikumu 556 miljonu USD apmērā, lai finansētu pārtikas devu kartīšu sistēmu, kas nodrošinās visneaizsargātākajām ģimenēm palīdzību skaidrā naudā, aizstājot pašreizējo subsīdiju sistēmu; tā kā pārtikas devu kartītes ieviešanā būtu jāievēro nediskriminācijas princips;

R.  tā kā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums balstās uz demokrātijas principu un pamata cilvēktiesību ievērošanu, kā tas ir noteikts Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, kas ir būtisks minētā nolīguma elements;

S.  tā kā ar jaunāko ANO Drošības padomes rezolūciju par Libānu (rezolūcija Nr. 2591 (2021)), kas vienprātīgi pieņemta 2021. gada 30. augustā, vēl uz gadu ir pagarināts UNIFIL pilnvaru termiņš, un šajā rezolūcijā ir atgādināts, ka jāpanāk pastāvīgs pamiers atbilstoši rezolūcijā Nr. 1701 (2006) izklāstītajiem principiem un elementiem;

T.  tā kā Libānas neitralitāte ir galvenais valsts turpmākās stabilitātes priekšnoteikums; tā kā stabila, pilnīgi suverēna, vienota un demokrātiska Libāna ir ārkārtīgi svarīga visu Tuvo Austrumu stabilitātei, drošībai un miermīlīgai attīstībai; tā kā nesen izveidotajai Libānas valdībai un tās ministriem ir jākļūst politiski neatkarīgiem un jāpretojas spiedienam, ko rada ārēja iejaukšanās no kaimiņvalstīm vai vēl tālākām valstīm; tā kā ārēja iejaukšanās kaitē Libānas attīstībai un stabilitātei; tā kā organizācija “Hezbollah” joprojām kontrolē galvenās Libānas valdības ministrijas; tā kā vairākas ES dalībvalstis organizāciju “Hezbollah” ir iekļāvušas teroristisku organizāciju sarakstā; tā kā organizācija “Hezbollah” ir vairākkārt apliecinājusi savu spēcīgo ideoloģisko saikni ar Irānu, kas destabilizē Libānas valdību un apdraud tās tik ļoti nepieciešamo kohēziju,

1.  uzskata, ka Libānas pašreizējā situācija ir cilvēka izraisīta katastrofa, par ko ir atbildīgi daži valdošās politiskās elites pārstāvji; ņem vērā, ka pēc 13 mēnešus ilga politiskā strupceļa nesen ir izveidota valdība; pauž nožēlu par to, ka jaunajā valdībā ir tikai viena sieviete; stingri mudina Libānas līderus pildīt solījumus un kļūt par valdību, kas ir spējīga darboties, ko vada pienākuma apziņa, kas ir uzticama un atbildīga, ko neietekmē šķelšanās parlamentā un kas ir brīva no ārvalstu ietekmes; uzskata, ka pārskatatbildības panākšanai, brīvu un godīgu vēlēšanu rīkošanai un sabiedrisko pamatpakalpojumu sniegšanai ir jābūt svarīgākai par jebkādiem Libānas politisko aprindu pārstāvju personiskiem apsvērumiem; atgādina, ka, ņemot vērā politisko strupceļu un aizvien pieaugošo valsts iestāžu disfunkciju, 2022. gada maijā paredzētās vēlēšanas nekādā gadījumā nedrīkst atlikt un tām ir jāatbilst starptautiskajiem demokrātijas standartiem brīvības, taisnīguma un pārredzamības jomā;

2.  aicina Libānas iestādes vairākus mēnešus pirms vēlēšanām vērsties pie PV/AP ar lūgumu nosūtīt vēlēšanu novērošanas misiju vai arī — ja to uzskata par nepieciešamu, — vēlēšanu ekspertu misiju; aicina jauno Libānas valdību pilnībā īstenot 2018. gada ES vēlēšanu novērošanas misijas ieteikumus; mudina Komisiju un dalībvalstis sniegt visu tehnisko un finansiālo palīdzību, lai vēlēšanas varētu notikt vislabākajos iespējamos apstākļos, un censties nodrošināt taisnīgumu un pārredzamību visā vēlēšanu procesā; mudina jauno Libānas valdību nodrošināt Vēlēšanu uzraudzības komisijai visus nepieciešamos līdzekļus, personālu un aprīkojumu, lai tā varētu pilnībā īstenot savas pilnvaras; aicina ANO paspārnē izveidot starptautisku humānās palīdzības darba grupu, lai atbalstītu humānās palīdzības īstenošanu un uzraudzītu līdzekļu izmantošanu; atgādina, ka ANO ir izstrādājusi sistēmu, lai atbalstītu sievietes kā kandidātes un vēlētājas un tādējādi veicinātu plašāku sieviešu līdzdalību politiskajā procesā, un aicina šo sistēmu pilnībā iekļaut vēlēšanu reformas plānos;

3.  prasa, lai ES piedāvātu nosūtīt uz Libānu vispusīgu ES administratīvu padomdevēju misiju, tā reaģējot uz steidzamo vajadzību apturēt valsts pārvaldes un pamatpakalpojumu aizvien straujāku sabrukumu; mudina jauno valdību ātri īstenot galvenās pārvaldības un ekonomikas reformas, kas nodrošinās politisko un ekonomisko atveseļošanos, tostarp uzticamu regulējumu galvenajās ekonomikas nozarēs, piemēram, elektroenerģijas nozarē;

4.  atgādina, ka Beirūtas ostā notikušā sprādziena pārredzama, neitrāla un efektīva izmeklēšana ir prioritāte un ka šāda izmeklēšana ir jāveic; mudina Libānas iestādes respektēt tiesu procedūras un tiesu iestāžu neatkarību un sniegt atbalstu visiem centieniem, kas ļautu veikt pienācīgu izmeklēšanu un saukt pie atbildības tos, kuri ir atbildīgi par lēmumiem, kas noveda pie sprādziena Beirūtas ostā; prasa nosūtīt uz Libānu neatkarīgu faktu vākšanas misiju, kas ANO satvarā veiktu izmeklēšanu par Beirūtas sprādzienu; uzstāj, ka tie, kas ir atzīti par tieši vai netieši atbildīgiem, ir jāsauc pie atbildības par zaudētajām dzīvībām un Libānas tautai nodarīto kaitējumu;

5.  aicina Komisiju un dalībvalstis, ņemot vērā smagos apstākļus uz vietas, sniegt papildu humāno palīdzību, jo īpaši pārtikas palīdzību, aprīkojumu slimnīcām un medicīnas preces, un nodrošināt alternatīvus energoresursus (tostarp saules enerģijas paneļus) visām skolām un slimnīcām, šim nolūkam izmantojot struktūras, kas nav publiskā sektora struktūras, piemēram, labi zināmas Libānas nevalstiskās organizācijas, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un ticības organizācijas, kas ir spējīgas īstenot reformas; uzstāj, ka visu Libānai paredzētu palīdzības programmu izstrādē, plānošanā, koordinēšanā, īstenošanā un novērtēšanā ir jāiesaista vietējās pilsoniskās sabiedrības organizācijas; aicina Komisiju rast kritēriju stratēģiskas un elastīgas piemērošanas mehānismus, kuri nodrošina, ka organizācijām ir ātri pieejams finansējums tūlītēju vajadzību apmierināšanai, bet vienmēr ir ievērots Eiropas konsenss par humāno palīdzību un starptautisko humanitāro tiesību normas; uzsver, ka ir stingri jāuzrauga ES atbalsta izmantošana, lai nodrošinātu, ka tas tiek tieši nodots tiem, kam tas ir vajadzīgs; pauž dziļu nožēlu par iepriekš piešķirto līdzekļu ārkārtīgi augsto nepareizas pārvaldības līmeni un finanšu uzraudzības trūkumu;

6.  aicina Komisiju un ES dalībvalstis konstruktīvi sadarboties ar jauno Libānas valdību, lai valstī īstenotu strukturālās un nozaru reformas, kas ir priekšnoteikums ievērojamas ES makrofinansiālās palīdzības piešķiršanai, un stiprinātu mūsu tirdzniecības attiecības ar priekšnosacījumu, ka tiek panākts taustāms progress 3RF paredzēto nepieciešamo reformu īstenošanā;

7.  aicina Libānas iestādes pēc iespējas ātrāk atsākt sarunas ar SVF, lai reformas Libānā kļūtu par realitāti cilvēkiem, kas ir nonākuši grūtībās; mudina Libānas iestādes ar Starptautiskās Libānas atbalsta grupas palīdzību pildīt saistības, ko tās iepriekš uzņēmušās saistībā ar 2018. aprīlī notikušo Ekonomikas konferenci par attīstību ar privāto sektoru īstenojamu reformu ceļā (CEDRE) un par ko ir vienojušies visi Libānas politiskie līderi, un kas nozīmē saturīgas un pamatīgas reformas ekonomikas un pārvaldības jomās un cita starpā ir šādas: atjaunot ekonomisko stabilitāti un uzticēšanos finanšu sektoram, garantēt tiesu varas neatkarību, nodrošināt cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu un cīnīties pret korupciju; aicina Libānas iestādes sniegt atbalstu visneaizsargātākajām kopienām Libānā, tostarp izmantojot sociālās drošības tīklus; aicina Libānas iestādes apstiprināt 2021. gada budžetu un sagatavot 2022. gada budžetu, tostarp spēcīgu sociālās aizsardzības programmu, īstenojot ārkārtas sociālās drošības tīkla programmu un valsts nabadzības izskaušanas programmu; mudina Libānas iestādes nodrošināt pietiekamus līdzekļus 2022. gada vēlēšanām paredzētajā budžeta pozīcijā;

8.  uzsver, ka, ņemot vērā B. Asada režīma visaptverošās represijas pret Sīrijas tautas sacelšanos 2011. gadā, Libāna ir uzņēmusi pasaulē lielāko Sīrijas bēgļu daļu; norāda uz Sīrijas režīma īpašo atbildību par šīs dramatiskās humanitārās situācijas turpināšanos; atgādina — lai panāktu noturīgus risinājumus attiecībā uz pārvietotām personām, ir būtiski nodrošināt pietiekamu ilgtermiņa finansējumu un plānošanu nolūkā atbalstīt iekšzemē pārvietotās personas un bēgļus pēc humānās palīdzības programmas cikla beigām; atgādina par Libānā nonākušo Sīrijas un Palestīnas bēgļu neaizsargātību un uzsver nepieciešamību nodrošināt pienācīgu, paredzamu un daudzlīmeņu finansējumu ANO Palīdzības un darba aģentūrai Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA) un citiem dalībniekiem, kas strādā ar bēgļiem, lai nodrošinātu pilnīgu pamatpakalpojumu sniegšanu bēgļu kopienām šajā valstī; uzsver, ka ir jāuzlabo sadarbība un dialogs ar NVO un citiem pakalpojumu sniedzējiem, kas palīdz bēgļiem Libānā;

9.  mudina jauno Libānas valdību un prezidentu darīt visu, kas ir nepieciešams, lai izskaustu korumpētu praksi — cita starpā arī valsts kapitāla pārvedumus un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas —, nodrošināt nākamo Valsts pretkorupcijas iestādes locekļu pilnīgu neatkarību un lūgt starptautisko sabiedrību ar ANO mehānismiem un saskaņā ar ANO Pretkorupcijas konvenciju sniegt valstij tehnisko palīdzību, lai Libānas tautai būtu garantēta gan pārredzamība, gan pilnīga pārskatatbildība; atgādina, ka ES, Pasaules Banka un ANO ir pieprasījušas izveidot neatkarīgu un pārredzamu tiesu varu, pieņemt mūsdienīgu publiskā iepirkuma likumu un ieviest korupcijas apkarošanas stratēģiju, un nosoda secīgo Libānas valdību rīcības trūkumu pēdējo gadu laikā;

10.  uzsver organizācijas “Hezbollah” un citu grupējumu īpašo atbildību par Libānas 2019. gada tautas kustības apspiešanu un Libānas politisko un ekonomisko krīzi; aicina visus ārējos spēkus atturēties no jaukšanās Libānas iekšējās lietās un prasa respektēt valsts suverenitāti un politisko neatkarību; mudina visas valdības politiskās frakcijas izbeigt sektantismu un bez reliģiskas vai etniskas diskriminācijas īstenot vitāli svarīgas reformas visiem cilvēkiem, kuri dzīvo Libānā;

11.  ņemot vērā jaunākos notikumus un nemitīgo saspīlējumu pie Libānas dienvidu robežas, pauž nopietnas bažas par to, ka vēl arvien nav panākts progress attiecībā uz pastāvīgu pamieru un citiem ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1701 (2006) galvenajiem noteikumiem; atkārtoti apstiprina, ka stingri atbalsta Libānas teritoriālo integritāti, suverenitāti un politisko neatkarību atbilstoši ANO Drošības padomes nesen pieņemtajai rezolūcijai Nr. 2591 (2021); atgādina par ES nostāju, proti, to, ka ir pilnībā jāievēro attiecīgās ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1559 (2005) un Nr. 1701 (2006);

12.  aicina starptautisko sabiedrību sniegt nepieciešamo finansiālo atbalstu, lai Libānas bruņotie spēki un iekšējās drošības spēki varētu pildīt savu būtisko lomu, novēršot turpmāku valsts iestāžu sabrukumu, nodrošinot humāno palīdzību un nodrošinot drošību un stabilitāti, vienlaikus ievērojot tiesības protestēt un vārda brīvību; atkārtoti norāda, ka valsts ierēdņu pārskatatbildība ir būtisks aspekts, un nosoda jebkādu vardarbību pret protestētājiem;

13.  aicina EĀDD sadarbībā ar dalībvalstīm sagatavot Libānas atbildīgo iestāžu sarakstu; aicina izmantot mērķtiecīgas sankcijas saskaņā ar regulējumu, ko Padome pieņēmusi 2021. gada 30. jūlijā, attiecībā uz visām personām vai vienībām, kas atbilst minētā regulējuma kritērijiem; uzsver, ka mērķtiecīgu sankciju ieviešana par demokrātiskā politiskā procesa kavēšanu vai apdraudēšanu joprojām ir iespēja, ko varētu īstenot, ja atbildīgie dalībnieki Libānā turpinātu bloķēt reformas un cīņu pret korupciju; aicina visas ES dalībvalstis bez izņēmuma pilnībā ievērot un stiprināt ES jaunās mērķtiecīgās sankcijas pret korumpētiem līderiem un tiem, kas ir atbildīgi par demokrātijas un tiesiskuma apdraudēšanu Libānā; mudina EĀDD un Padomi steidzami piešķirt pietiekamus resursus jaunā mehānisma efektīvai attīstībai; aicina ES dalībvalstis un to partnerus, piemēram, Apvienoto Karalisti un Šveici, sadarboties cīņā pret to, ka vairākas Libānas amatpersonas, iespējams, piesavinājušās publiskos līdzekļus; ierosina dalībvalstīm sākt tiesvedību savā jurisdikcijā pret nelikumīgi iegūta kapitāla, kas atrodas to teritorijā, īpašniekiem un veicināt centienus atdot nelikumīgi iegūtos līdzekļus Libānas iedzīvotājiem;

14.  atgādina, ka Nolīgumā, ar ko izveido asociāciju starp ES un Libānas Republiku, ir paredzēts īstenot Parlamenta un jaunā Libānas parlamenta politisko dialogu, pamatojoties uz abu šo iestāžu politiskās sadarbības veidošanu, un ka šādu dialogu — pēc Libānas varasiestāžu lūguma — var izmantot kā papildu sistēmu, lai atbalstītu nesen izveidoto valdību un pārvarētu iestāžu stagnācijas problēmu;

15.  atgādina, ka stingri atbalsta visus cilvēktiesību aizstāvjus Libānā un viņu darbu; mudina pilsonisko sabiedrību, kā arī sociālos un ekonomiskos partnerus pildīt katram savu uzdevumu nacionālā dialoga procesā, paužot cerības un piedāvājot risinājumus, kā panākt mieru, attīstību un nodrošināt valsts nākotni, un izsaka atzinību par vietējo kopienu un pilsoniskās sabiedrības iniciatīvām; ir ārkārtīgi nobažījies par Libānas iedzīvotāju aizvien lielāku emigrāciju un līdz ar to arī intelektuālā darbaspēka emigrāciju, kas ietekmē cilvēkresursus, kuri ir ļoti svarīgi Libānas un tās demokrātiskās dzīves atjaunošanai un atveseļošanai;

16.  aicina Libānu nodrošināt nepieciešamo aizsardzību pret piespiedu darbu, tostarp pamatprincipus un tiesības darbā, kā noteikts valsts darba tiesībās un starptautiskajos cilvēktiesību standartos un Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 2011. gada Konvencijā Nr. 189 par mājsaimniecībās nodarbinātajām personām, lai risinātu jautājumu par kafala sistēmu, kas pieļauj ekspluatāciju;

17.  atkārtoti pauž atbalstu ES centieniem palīdzēt Libānai tās ekonomikas pārstrukturēšanā un infrastruktūras rekonstrukcijā; aicina Komisiju īstenot ilgtermiņa finansējuma reformu un atbilstoši jaunajam Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentam — “Eiropa pasaulē” pārformulēt Libānai paredzēto stratēģiju un atveseļošanas plānu ES un Libānas partnerības prioritāšu sistēmā, turklāt aicina Komisiju apsvērt iespēju finansēt vēl citus potenciālos pilsoniskās sabiedrības partnerus, sevišķi tādēļ, lai ar atjaunojamajiem energoresursiem, tostarp saules enerģijas paneļiem, steidzami atrisinātu energoresursu trūkuma problēmu;

18.  prasa atcelt Libānas kriminālkodeksa 534. pantu un izbeigt visu veidu juridisko un institucionālo vardarbību un vajāšanu, kas vērsta pret LGBTI personām; prasa atcelt citus diskriminējošus tiesību aktus, piemēram, tos, ar ko palestīniešu bēgļiem liedz tādas pašas tiesības, kādas piešķirtas citu valstu valstspiederīgajiem;

19.  aicina Komisiju un dalībvalstis vairāk atbalstīt Libānas vakcinācijas kampaņu, kurai vajadzīga starptautiska palīdzība, un mazināt Libānā veselības krīzi; prasa sniegt atbalstu slimnīcu personāla algām un medicīnisko palīgmateriālu iegādei;

20.  atkārtoti apstiprina, ka tam ir spēcīga partnerība ar Libānu un tās tautu un ka šī partnerība stabili balstās uz kopīgām demokrātijas, plurālisma, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas vērtībām; atkārtoti norāda, ka atbalsta ES apņemšanos palīdzēt Libānai pārstrukturēt ekonomiku; pauž līdzjūtību Beirūtas ostā notikušajā sprādzienā cietušajiem; atkārtoti apstiprina savu solidaritāti un atbalstu Libānas pilsoniskajai sabiedrībai, sevišķi žurnālistiem un trauksmes cēlējiem; aicina Padomi un Komisiju turpināt centienus atbalstīt Libānas atjaunošanu un ekonomikas atveseļošanu, veidot ciešāku sadarbību ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām valstī un nodrošināt to labāku finansēšanu;

21.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam/ Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram, Savienības Vidusjūrai parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam, kā arī Libānas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 279 E, 19.11.2009., 69. lpp. (2) OV L 143, 30.5.2006., 2. lpp. (3) OV L 337, 21.12.2007., 111. lpp. (4) OV L 277 I, 2.8.2021., 16. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūcija par mediju brīvību un tiesiskuma aizvien lielāku pasliktināšanos Polijā (2021/2880(RSP))

P9_TA(2021)0395 B9-0461/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk „Harta”),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 49. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un saistīto Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru,

–  ņemot vērā Komisijas pamatoto priekšlikumu Padomes 2017. gada 20. decembra lēmumam par konstatēšanu, ka ir droša varbūtība, ka Polija varētu nopietni pārkāpt tiesiskumu, kas sagatavots saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu (COM(2017)0835),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra Direktīvu (ES) 2018/1808, ar ko, ņemot vērā mainīgos tirgus apstākļus, groza Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu(1) (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 16. decembra Regulu (ES, Euratom) 2020/2092 par vispārēju nosacītības režīmu Savienības budžeta aizsardzībai(2) („Tiesiskuma nosacījumu regula”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 12. februāra Regulu (ES) 2021/241, ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu(3),

–  ņemot vērā 2019. gada 18. decembra rezolūciju par publisku diskrimināciju un naida runu, kas vērstas pret LGBTI personām, tostarp no LGBTI brīvām zonām(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. marta rezolūcija par ES pasludināšanu par LGBTIK brīvības zonu(5),

–  ņemot vērā 2020. gada 16. janvāra rezolūciju par notiekošajām uzklausīšanām saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu attiecībā uz Poliju un Ungāriju(6),

–  ņemot vērā 2020. gada 7. oktobra rezolūciju par ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānisma izveidi(7),

–  ņemot vērā 2020. gada 17. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par konstatēšanu, ka ir droša varbūtība, ka Polija varētu nopietni pārkāpt tiesiskumu(8),

–  ņemot vērā 2021. gada 24. jūnija rezolūciju par Komisijas 2020. gada ziņojumu par tiesiskumu(9),

–  ņemot vērā 2021. gada 8. jūlija rezolūciju par vadlīniju izveidi attiecībā uz vispārējā nosacītības režīma piemērošanu Savienības budžeta aizsardzībai(10),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. septembra paziņojumu „2020. gada ziņojums par tiesiskumu. Tiesiskuma situācija Eiropas Savienībā” (COM(2020)0580),

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 20. jūlija paziņojumu „2021. gada ziņojums par tiesiskumu. Tiesiskuma situācija Eiropas Savienībā” (COM(2021)0700),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisāra 2021. gada 8. marta vēstuli Polijas premjerministram attiecībā uz diviem likumprojektiem par mediju nozari Polijā(11),

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.  tā kā saskaņā ar LES 2. pantu Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības;

B.  tā kā saskaņā ar Hartas 47. pantu pamattiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību īstenošanai ir nepieciešama piekļuve „neatkarīgai” tiesai; tā kā tiesu iestāžu politiskā ietekmēšana vai kontrole un līdzīgi šķēršļi atsevišķu tiesnešu neatkarībai bieži vien ir izraisījuši to, ka tiesu iestādes nespēj pildīt savu uzdevumu veikt neatkarīgas pārbaudes par valdības izpildvaras un likumdošanas struktūru patvaļīgu varas izmantošanu;

C.  tā kā plašsaziņas līdzekļu brīvība ir viens no pīlāriem un garantijām funkcionējošai demokrātijai un tiesiskumam; tā kā mediju brīvība, plurālisms un neatkarība, kā arī žurnālistu drošība ir izšķirīgi svarīgi vārda un informācijas brīvības tiesību komponenti, bez kuriem nav iespējama ES un tās dalībvalstu demokrātiskā darbība; tā kā publiskajām iestādēm būtu jāpieņem tiesisks un normatīvs regulējums, kas veicinātu brīvu, neatkarīgu un plurālistisku mediju attīstību;

D.  tā kā Polija līdzās dažām citām dalībvalstīm joprojām vēl nav īstenojusi visas Audiovizuālo mēdiju pakalpojumu direktīvas (Direktīvas (ES) 2018/1808) prasības un īpaši tās, kuras attiecas uz valsts mediju tirgus regulatora neatkarību;

E.  tā kā Eiropas Padomes Eiropas Audiovizuālā observatorija 2019. gadā secināja, ka Polijas plašsaziņas līdzekļu regulatīvo iestāžu neatkarība rada bažas saistībā ar tās amatpersonu iecelšanas procedūru īstenošanu un pārskatatbildību Valsts apraides padomei (KRRiT); tā kā tā secināja arī, ka Valsts Plašsaziņas līdzekļu padomei (RMN) „nav pietiekamu garantiju funkcionālajai neatkarībai no politiskajām partijām un valdības”(12);

F.  tā kā 2021. gada februārī tika ierosināts un pēc tam atsaukts projekts par reklāmas nodokļa piemērošanu, jo tika stingri kritizēta tā negatīvā ietekme uz plašsaziņas līdzekļu brīvību un plašsaziņas līdzekļu plurālismu; tā kā 2021. gada 10. februārī aptuveni 45 privāti plašsaziņas līdzekļi Polijā, protestējot pret ierosināto plašsaziņas līdzekļu reklāmas nodokli, uz 24 stundām pārtrauca apraidi, rādot tikai melnus ekrānus ar protesta saukļiem, un aptuveni 40 raidorganizācijas atklātā vēstulē Polijas iestādēm rakstīja, ka jaunais nodoklis vājinātu un, iespējams, piespiestu slēgt dažus plašsaziņas līdzekļus, kas darbojas Polijā, ierobežojot izvēli to auditorijai;

G.  tā kā Polijas Sejms 2021. gada 11. augustā balsoja par likumprojektu, ar kuru tika ierosināts, ka apraides licences var būt tikai uzņēmējsabiedrībām, kuru daļu vairākums pieder vienībām no Eiropas Ekonomikas zonas; tā kā Polijas Senāts 2021. gada 9. septembrī nobalsoja pret šo likumprojektu, kas nenozīmē šīs likumdošanas procedūras beigas, ņemot vērā Polijas Sejma rīcībā esošo iespēju atcelt šo lēmumu;

H.  tā kā šis likumprojekts tieši ietekmētu TVN24 – neatkarīgu plašsaziņas līdzekli, kas pieder ASV reģistrētajai Discovery grupai; tā kā Polijā lēmums attiecībā uz TVN24 licences atjaunošanu joprojām vēl nav pieņemts, neskatoties uz to, ka raidorganizācija licences atjaunošanu pieprasīja 2020. gada februārī; tā kā Polijas valsts mediju regulatoram (KRRiT) būtu jāpieņem lēmums attiecībā uz jaunu apraides licenci pirms pašreizējā licence zaudējusi spēku, t. i., pirms 2021. gada 26. septembra;

I.  tā kā, ņemot vērā to, ka KRRiT nekādi neiejaucās, kad Discovery grupa iesniedza pieteikumu Nīderlandes iestādēm par jaunas apraides licences piešķiršanu tās TVN24 kanālam un kad šāda licence tika arī piešķirta;

J.  tā kā organizācijas „Reportieri bez robežām” pasaules preses brīvības indeksā 2021. gadam Polija ierindojas 64. vietā, kas ir tās zemākais rādītājs kopš 2015. gada, šīs valsts rādītājam noslīdot no 18. vietas;

K.  tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2021. gada 7. maijā lēma, ka iestāžu rīcība, ieceļot vienu no tiesnešiem, kurš bija „Konstitucionālā tribunāla” tiesas sastāvā, kad tika izskatīta uzņēmuma – prasītāja lieta, nozīmē, ka tiesas sastāvs, kas iztiesāja lietu, nebija „saskaņā ar likumu izveidota tiesa” un ka ir pārkāptas prasītāja „tiesības uz taisnīgu tiesu”(13);

L.  tā kā 2021. gada 2. martā EST lēma, ka secīgi grozījumi Likumā par Valsts tiesu varas padomi, kuru rezultātā tika atcelta efektīva tiesas kontrole pār šīs padomes lēmumiem iesniegt priekšlikumus par Augstākās tiesas tiesnešu kandidātu iecelšanu prezidentam, var būt pretrunā ES tiesību aktiem(14);

M.  tā kā 2021. gada 29. martā Polijas premjerministrs iesniedza iesniegumu plaši apstrīdētajā un nelikumīgajā „Konstitucionālajā tribunālā”, lai izvērtētu, vai LES noteikumi par ES tiesību aktu prioritāti un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā atbilst Polijas konstitūcijai(15);

N.  tā kā ar 2021. gada 14. jūlija lēmumu EST noteica pagaidu pasākumus, kurus Komisija pieprasīja saskaņā ar LESD 279. pantu un kuri saistīti ar Polijas Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas darbību un citu Polijas tiesību aktu noteikumu, kas ietekmē tiesu varas neatkarību, apturēšanu(16);

O.  tā kā 2021. gada 14. jūlijā Polijas nelikumīgais „Konstitucionālais tribunāls” nolēma, ka EST pagaidu noregulējuma pasākums par tiesu struktūru Polijā neatbilst Polijas konstitūcijai(17);

P.  tā kā EST 2021. gada 15. jūlija spriedumā lietā C-791/19(18) nosprieda, ka tiesnešu disciplinārais režīms Polijā nav saderīgs ar ES tiesību aktiem;

Q.  tā kā 2021. gada 20. jūlijā Komisija nosūtīja Polijai vēstuli par visiem pasākumiem, kas veikti vai plānoti, lai pilnībā izpildītu Tiesas nospriesto, un visiem nepieciešamajiem pasākumiem, lai pilnībā izpildītu spriedumu; tā kā Polijas iestādes 2021. gada 16. augustā sniedza Komisijai atbildi;

R.  tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2021. gada 22. jūlijā nolēma, ka Augstākās tiesas Disciplinārlietu palāta nav bijusi „ar likumu izveidota neatkarīga un objektīva tiesa” un neatbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punktā garantētajām „tiesībām uz lietas izskatīšanu tiesā”(19);

S.  tā kā Komisija 2021. gada 7. septembrī nolēma nosūtīt Polijai oficiālu paziņojuma vēstuli saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu par to, ka tā nav veikusi nepieciešamos pasākumus, lai pilnībā izpildītu Tiesas 2021. gada 15. jūlija spriedumu, kurā tika konstatēts, ka Polijas tiesību akti par disciplināro režīmu pret tiesnešiem nav saderīgi ar ES tiesību aktiem;

T.  tā kā 2021. gada 7. septembrī Komisija lūdza, lai EST nosaka finansiālas sankcijas Polijai nolūkā nodrošināt ar EST 2021. gada 14. jūlija lēmumu noteikto pagaidu pasākumu īstenošanu attiecībā uz Polijas Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas darbību un citu Polijas tiesību aktu noteikumu, kas ietekmē tiesu varas neatkarību, apturēšanu;

U.  tā kā 2021. gada jūnijā Polijas tieslietu ministra vietnieks paziņoja, ka ministrija pašlaik strādā pie likumprojekta, kura mērķis ir aizliegt „LGBT propagandu”;

V.  tā kā Komisija 2021. gada 14. jūlijā nolēma sākt pienākumu neizpildes procedūras pret Ungāriju un Poliju saistībā ar līdztiesību un pamattiesību aizsardzību, jo īpaši reaģējot uz paziņojumu par „zonām, kas brīvas no LGBT ideoloģijas”; tā kā 2021. gada septembra vēstulē(20) Komisijas dienesti uzskatīja, ka diskriminācijas aizlieguma princips Eiropas strukturālo un investīciju fondu īstenošanā nav nodrošināts, un tādēļ nolēma apturēt Atveseļošanas palīdzības kohēzijai un Eiropas teritorijām (REACT–EU) programmas grozījumus attiecībā uz piecu Polijas vietējo pašvaldību reģionālajām darbības programmām;

W.  tā kā 2021. gada augusta Eirobarometra zibensaptaujā respondentu ievērojams vairākums piekrita, ka ES būtu jānodrošina līdzekļi dalībvalstīm tikai ar nosacījumu, ka to valdība īsteno tiesiskumu un demokrātijas principus; tā kā šis skaitlis bija ļoti liels arī Polijā veiktajā aptaujā (72 %)(21);

Plašsaziņas līdzekļu brīvība

1.  atgādina, ka Eiropas Parlaments savās rezolūcijās ir paudis bažas par iepriekš pieņemtajām un nesen ierosinātajām izmaiņām Polijas plašsaziņas līdzekļu likumā, pārveidojot sabiedrisko raidorganizāciju par valdību atbalstošu raidorganizāciju; atgādina, ka Polijas konstitūcijas 54. pants garantē vārda brīvību un aizliedz cenzūru;

2.  pauž visstingrāko kritiku par tā dēvēto „Lex TVN” likumprojektu, ko pieņēma Sejms; uzskata, ka tas ir mēģinājums apklusināt kritisku saturu un tiešs uzbrukums plašsaziņas līdzekļu plurālismam un ka tas arī pārkāpj pamattiesības, kas noteiktas Hartā un Līgumos, kā arī ES iekšējā tirgus tiesību aktos un starptautiskajos cilvēktiesību un tirdzniecības tiesību aktos, piemēram, Audiovizuālo mēdiju pakalpojumu direktīvā; uzstājīgi mudina Sejmu ņemt vērā apspriedes un to, ka pēc tām Senāts ir noraidījis likumprojektu;

3.  pauž dziļas bažas par to, ka Polijā vēl vairāk pasliktinās plašsaziņas līdzekļu brīvība, kā arī par dažādām reformām, ko īstenojusi valdošā koalīcija, lai mazinātu plašsaziņas līdzekļu daudzveidību un kritiska viedokļa izteikšanu; pauž dziļas bažas par informācijas apstiprināšanos, ka valsts kontrolēts naftas uzņēmums PKN Orlen ir iegādājies Polska Press Group pat pirms Polijas ombuda apelācijas pret Konkurences iestādi izskatīšanas galīgā iznākuma; ir ļoti nobažījies par redakcionālajām pārmaiņām, kuras uzņēmuma PKN Orlen vadība ir veikusi Polska Press Group, neskatoties uz to, ka saistībā ar izskatīšanā esošo apelāciju uzņēmumam PKN Orlen uz laiku ir aizliegts īstenot tā akcionāra tiesības; kategoriski nosoda uzņēmuma PKN Orlen amatpersonu paziņojumus, kuros tiesas spriedums tika ignorēts kā nenozīmīgs(22);

4.  ir dziļi nobažījies par situācijas pasliktināšanos Polijas publisko mēdiju jomā un to nespēju īstenot savus uzdevumus sabiedrības interesēs, kurus raksturo plurālisms, objektivitāte, līdzsvars un neatkarība, kas ir to juridisks pienākums atbilstoši Apraides likuma 21. panta 1. punktam;

5.  kategoriski nosoda nepārtrauktās nomelnošanas kampaņas publiskajos plašsaziņas līdzekļos pret tiesnešiem, žurnālistiem un politiķiem, kas kritizē pašreizējo valdību, tostarp SLAPP (stratēģiskus tiesas procesus pret sabiedrības līdzdalību), ko ierosinājušas valdības aģentūras, valdības amatpersonas, valsts uzņēmumi vai privātpersonas, kurām ir cieša saikne ar valdības koalīciju; aicina Polijas iestādes sadarbībā ar žurnālistu organizācijām uzraudzīt uzbrukumus žurnālistiem un ziņot par tiem, kā arī par tiesas procesiem, kuru mērķis ir apklusināt vai iebiedēt neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus, un garantēt piekļuvi atbilstošiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

6.  uzskata, ka ES saistošie noteikumi, kas nodrošina stingru un konsekventu aizsardzību neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem un žurnālistiem no tiesas prāvām, kuru mērķis ir tos apklusināt vai iebiedēt ES, ir ļoti nepieciešami, lai palīdzētu izbeigt šo ļaunprātīgo praksi, un uzsver, ka Eiropas Parlaments pašlaik izstrādā patstāvīgu ziņojumu par stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību (SLAPP);

7.  atzinīgi vērtē Komisijas neseno iniciatīvu pieņemt ieteikumu par žurnālistu drošības garantēšanu Eiropas Savienībā; aicina Komisiju nekavējoties panākt Mediju brīvības akta(23) pildīšanu;

8.  aicina Komisiju nodrošināt Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas pareizu īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu regulatoru neatkarību, plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību pārredzamību un plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi; aicina Komisiju efektīvi izmantot pienākumu neizpildes procedūras gadījumos, kad dalībvalstis šādus noteikumus īsteno nepareizi vai nepilnīgi;

9.  atkārtoti aicina Polijas iestādes pilnībā īstenot Eiropas Padomes 2016. gada 13. aprīļa ieteikumu par žurnālistikas aizsardzību un žurnālistu un citu mediju jomas dalībnieku drošību(24);

10.  pauž pilnīgu atbalstu miermīlīgajiem protestiem pret Polijas valdības vadītajām reformām, kas vēl vairāk grauj plašsaziņas līdzekļu brīvību Polijā;

ES tiesību aktu prioritāte un tiesu varas un citu iestāžu neatkarība

11.  atzinīgi vērtē Komisijas nesenās iniciatīvas attiecībā uz tiesu varas neatkarību; tomēr uzskata, ka ātrāka rīcība, kā to atkārtoti aicinājis Eiropas Parlaments, būtu palīdzējusi izvairīties no nepārtrauktas tiesu varas neatkarības samazināšanās Polijā; atkārtoti aicina Komisiju sākt pienākumu neizpildes procedūras saistībā ar tiesību aktiem par nelikumīgo „Konstitucionālo tribunālu” un tā nelikumīgo sastāvu, Augstākās tiesas Ārkārtas palātu un Valsts tiesu varas padomi;

12.  pauž dziļas bažas par to, ka Polijas iestādes nesen tīši un sistemātiski ir pārkāpušas ar tiesiskumu saistītus spriedumus un EST norādījumus; aicina Polijas iestādes ievērot dažādos Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumus par nelikumīgā „Konstitucionālā tribunāla” un Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas sastāvu un organizāciju, lai nodrošinātu atbilstību tiesu varas neatkarības standartiem, kurus Polija apņēmās ievērot;

13.  atkārtoti nosoda praksi saukt pie atbildības un vajāt tiesnešus, kuri kritizē Polijas valdību; aicina Disciplinārlietu palātu tās pašreizējā sastāvā apturēt visas tās darbības un lietas, tostarp tiesvedības lietas, un atjaunot darbā visus tiesnešus, kurus šī palāta ir atcēlusi no tiesnešu amata, tostarp tos tiesnešus, kuriem joprojām tiek liegts spriest tiesu, neraugoties uz to, ka viņi sekmīgi ir pārsūdzējuši tiesas palātas lēmumu par viņu atstādināšanu no amata, jo to tiesu priekšsēdētāji, kurās viņi pildīja savus pienākumus, pēc tam pastāvīgi nepilda galīgos spriedumus apelācijas instancē;

14.  aicina saskaņā ar Venēcijas komisijas ieteikumiem(25) nodalīt ģenerālprokurora un tieslietu ministra birojus; uzsver EST ģenerāladvokāta viedokli izskatāmajā lietā un aicina Komisiju aktīvāk sākt pienākumu neizpildes procedūru saistībā ar prokuratūras dienestu neatkarību;

15.  atkārtoti uzsver, ka ES tiesību aktu prioritātei ir fundamentāls raksturs, jo saskaņā ar iedibināto ES Tiesas judikatūru šāds princips ir ES tiesību stūrakmens; atgādina, ka visas dalībvalstis vienojās Lisabonas līgumam pievienot deklarāciju par prevalēšanu; atgādina, ka šā principa darbība ir saistoša visām dalībvalstu struktūrām un to nevar atcelt ar valsts tiesību aktu noteikumiem, tostarp konstitucionālajiem noteikumiem; nosoda jebkādus mēģinājumus atkāpties no šā principa;

16.  aicina Polijas premjerministru neapšaubīt ES tiesību aktu pārākumu pār valsts tiesību aktiem un atsaukt savu priekšlikumu, ko izskata nelikumīgais „Konstitucionālais tribunāls”, lai pārskatītu dažu ES Līgumu daļu atbilstību konstitūcijai;

17.  aicina ģenerālprokuroru atsaukt savu priekšlikumu, kas iesniegts pretlikumīgajam „Konstitucionālajam tribunālam”, kas saistīts ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta atbilstību konstitūcijai;

18.  aicina Komisiju turpināt uzraudzīt visus jau apzinātos jautājumus un pieprasīt pagaidu pasākumus ikreiz, kad lietas tiesu varas jautājumos tiek nodotas izskatīšanai EST, un pieprasīt finansiālas sankcijas gadījumos, kad tiek pārkāpti EST nolēmumi;

Polijas tiesiskuma situācijas papildu novērtējums

19.  pauž nožēlu par progresa trūkumu un tiesiskuma situācijas pasliktināšanos Polijā kopš Parlamenta 2020. gada 17. septembra rezolūcijas un par to, ka Polijas valdība nav ņēmusi vērā tajā iekļautos ieteikumus; atgādina par šiem ieteikumiem;

20.  ņem vērā Polijas un citu dalībvalstu, kas robežojas ar Baltkrieviju, paziņojumu par ārkārtas stāvokli; ar bažām norāda uz humanitāro situāciju pie robežas un nosoda Baltkrievijas iestāžu mēģinājumus izmantot migrantus, tostarp patvēruma meklētājus, kā politisku instrumentu un hibrīddraudus pret Poliju un citām dalībvalstīm, reaģējot uz atbalstu demokrātiskajai opozīcijai Baltkrievijā; prasa vienotu ES reakciju, lai rastu risinājumus šai situācijai; aicina Polijas un citu skarto dalībvalstu iestādes nodrošināt, ka ES tiesību akti patvēruma un atgriešanas jomā un starptautiskās cilvēktiesības tiek pilnībā ievērotas arī ārkārtas situācijā, tostarp patvēruma pieejamība un plašsaziņas līdzekļu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju piekļuve pierobežas zonai, un ņemt vērā ANO Bēgļu aģentūras (UNHCR) un Eiropas Padomes struktūru norādījumus; aicina Komisiju kā Līgumu pārraudzītāju nodrošināt atbilstību attiecīgajiem ES tiesību aktiem; aicina citas dalībvalstis izrādīt solidaritāti un sniegt palīdzību skartajām dalībvalstīm, tostarp patvēruma meklētāju pārvietošanu;

21.  atkārtoti pauž dziļas bažas, kas izteiktas rezolūcijās par mēģinājumiem noteikt kriminālatbildību par dzimumaudzināšanas izplatīšanu Polijā, un uzstāj, ka vecumam atbilstošai un uz pierādījumiem balstītai visaptverošai dzimumaudzināšanai un audzināšanai attiecību jomā ir būtiska nozīme, lai attīstītu jauniešu prasmes veidot veselīgas, vienlīdzīgas, audzinošas un drošas attiecības bez diskriminācijas, spaidiem un vardarbības;

22.  ir satraukts par ierosinātajiem grozījumiem Izglītības likumā un dažos citos tiesību aktos, kā arī pieņemtajiem grozījumiem 2021. gada 1. septembra noteikumos par pedagoģisko uzraudzību(26), kas ierobežotu izglītības autonomiju, nododot pilnvaras no vietējām pašvaldībām uz centrālajām iestādēm, īstenojot kontroli pār skolu direktoriem un pastiprinot to NVO uzraudzību, kuras veicina skolu izglītību;

23.  atkārtoti pauž dziļas bažas par uzbrukumiem sieviešu tiesībām Polijā, jo īpaši par sieviešu seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību ierobežošanu pēc nelikumīgā „Konstitucionālā tribunāla” sprieduma, kas tika publicēts Polijas Oficiālajā Vēstnesī (Dziennik Ustaw) 2021. gada 27. janvārī;

24.  atzinīgi vērtē jauna Polijas cilvēktiesību komisāra iecelšanu 2021. gada jūlijā pēc viņa priekšgājēja pilnvaru termiņa beigām 2020. gada septembrī;

25.  pauž bažas par to, ka kopš 2018. gada decembra Padome ir rīkojusi tikai vienu uzklausīšanu par tiesiskumu Polijā saskaņā ar 7. panta 1. punktu; atkārto aicinājumu Padomei sniegt konkrētus ieteikumus Polijai, kā noteikts LES 7. panta 1. punktā, paredzēt šo ieteikumu īstenošanas termiņus; aicina pašreizējo un nākamās Padomes prezidentvalstis Padomes dienas kārtībā saglabāt uzklausīšanas par Poliju; pauž bažas par Padomes secīgo prezidentūru attieksmi vairs neziņot attiecīgajai Eiropas Parlamenta komitejai par 7. panta 1. punktā paredzētajām procedūrām un mudina Padomi to darīt pēc iespējas drīz;

26.  atkārtoti aicina Padomi un Komisiju paplašināt LES 7. panta 1. punktā paredzēto uzklausīšanu darbību, lai aptvertu arī jautājumus, kas saistīti ar pamattiesībām un demokrātiju, un iekļaut jaunus notikumus un izvērtēt riskus, kas saistīti ar tiesu varas neatkarības, vārda brīvības, tostarp plašsaziņas līdzekļu brīvības, humanitāro un eksakto zinātņu brīvības, biedrošanās brīvības un tiesību uz vienlīdzīgu attieksmi pārkāpumiem, kā to pieprasījis Eiropas Parlaments;

27.  atzinīgi vērtē Komisijas veiktos pasākumus saistībā ar dažu Polijas vietējo un reģionālo pašvaldību deklarāciju par dažām no „LGBT ideoloģijām brīvām zonām” un to nesaderību ar ES vērtībām un diskriminācijas aizlieguma nozīmi Eiropas strukturālo un investīciju fondu īstenošanā; aicina Komisiju pārkāpuma procedūrās izmantot visus juridiskos pamatus; aicina dalībvalstu valsts, vietējās un reģionālās iestādes pārtraukt jebkādu sadarbību ar Polijas varas iestādēm, kuras ir pasludinājušas sevi par „zonām, ka ir brīvas no LGBT ideoloģijas”; aicina Komisiju arī turpmāk noraidīt ES finansējuma pieteikumus, ko iesniegušas iestādes, kuras ir pieņēmušas šādas rezolūcijas, un apsvērt veidus, kā nodrošināt galīgo saņēmēju aizsardzību un viņu darba nepārtrauktību, tostarp apsverot alternatīvas reģionālajām pārvaldības iestādēm, piemēram, tiešus piešķīrumus pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras ir atkarīgas no ES finansējuma;

28.  kategoriski nosoda to, ka stratēģiskas tiesvedības pret sabiedrības līdzdalību tiek izmantotas arī pret aktīvistiem, kuri vēršas pret rezolūcijām, kas pasludina atbrīvošanos no tā dēvētajās LGBTI ideoloģijas, un pret „reģionālajām ģimenes tiesību hartām” un informē sabiedrību par to;

29.  atkārtoti apstiprina savu nostāju par Tiesiskuma nosacījumu regulu, kas stājās spēkā 2021. gada 1. janvārī un ir tieši piemērojama visā Eiropas Savienībā un visās tās dalībvalstīs, attiecībā uz visiem ES budžeta līdzekļiem, tostarp resursiem, kas kopš tā laika piešķirti ar ES Atveseļošanas instrumenta starpniecību;

30.  atgādina, ka Tiesiskuma nosacījumu regulā ir sniegta skaidra tiesiskuma definīcija, kas jāsaprot saistībā ar citām Savienības vērtībām, tostarp pamattiesībām un diskriminācijas aizliegumu; pauž vilšanos par Komisijas atbildi Eiropas Parlamentam tās 2021. gada 23. augusta vēstulē; aicina Komisiju nekavējoties uzsākt procedūru saskaņā ar Tiesiskuma nosacījumu regulas 6. panta 1. punktu attiecībā uz Poliju;

31.  pauž nopietnas bažas par Polijas atveseļošanas un noturības plāna projekta atbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2021/241 (2021. gada 12. februāris), ar ko izveido atveseļošanas un noturības mehānismu(27), un Pamattiesību hartai; aicina Komisiju un Padomi rūpīgi izanalizēt visus Polijas atveseļošanas un noturības plāna projekta pasākumus un apstiprināt plānu tikai tad, ja tiek konstatēts, ka Polijas iestādes ir īstenojušas visus EST spriedumus, īpaši attiecībā uz tiesu varas neatkarību, un ka tas pēc tam nenovedīs pie tā, ka ES budžets aktīvi veicinās pamattiesību pārkāpumus Polijā;

o
o   o

32.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Padomei, Komisijai, Reģionu komitejai un Eiropas Padomei.

(1) OV L 303, 28.11.2018., 69. lpp. (2) OV L 433 I, 22.12.2020., 1. lpp. (3) OV L 57, 18.2.2021., 17. lpp. (4) OV C 255, 29.6.2021., 7. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0089. (6) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0014. (7) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0251. (8) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0225. (9) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0313. (10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0348. (11) Atsauce: CommHR/DM/sf 007-2021. (12) Cappello M. (red.), The independence of media regulatory authorities in Europe (Mediju regulatoru neatkarība Eiropā), IRIS Special, Eiropas Audiovizuālā observatorija, Strasbūra, 2019. g. (13) 2021. gada 7. maija spriedums, Xero Flor w Polsce sp. z o.o. v Poland. (14) Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 2. marta spriedums lietā A.B. un citi Nr. C-824/18, ECLI:EU:C:2021:153. (15) Iesniegums izskatīšanā esošā lietā K 3/21; nelikumīgā „Konstitucionālā tribunāla” spriedums gaidāms 2021. gada 22. septembrī. (16) Tiesas 2021. gada 14. jūlija lietā C-204/21 R Komisija/Polija, C-204/21 R, ECLI:EU:C:2020:593. (17) „Konstitucionālā tribunāla” 2021. gada 14. jūlija spriedums, lieta P 7/20. (18) Tiesas (Virspalātas) 2021. gada 15. jūlija spriedums, Eiropas Komisija/Polijas Republika, C-791/19, ECLI:EU:C:2021:596. (19) Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 22. jūlija spriedums lietā Reczkowicz/Polija (iesniegums Nr. 43447/19); (20) Ares(2021)5444303 - 03/09/2021. (21) Flash Eurobarometer – State of the European Union (Eirobarometra zibensaptauja – Situācija Eiropas Savienībā), IPSOS, 2021. gada augusts. (22) Polija: Redaktoru nomaiņa uzsākta, neskatoties uz to, ka Polska Press iegāde ar tiesas spriedumu apturēta, Starptautiskais preses institūts, 2021. gada 30. aprīlis. (23) Iestājoties par „Eiropas Mediju brīvības aktu”, runa Eiropas Parlamenta Kultūras un izglītības komitejā, 2021. gada 19. aprīlī. (24) Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikums CM/Rec(2016)4 dalībvalstīm par žurnālistikas aizsardzību un žurnālistu un citu plašsaziņas līdzekļu darbinieku drošību. (25) 2017. gada 11. decembra atzinums Nr. 892/2017. (26) OV, 2021. g., 1618. p. (27) OV L 57, 18.2.2021., 17. lpp.

Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūcija par pārredzamības un integritātes stiprināšanu ES iestādēs, izveidojot neatkarīgu ES ētikas struktūru (2020/2133(INI))

P9_TA(2021)0396 A9-0260/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā nākamās Eiropas Komisijas politiskās pamatnostādnes 2019.–2024. gadam, ar kurām tika iepazīstināts 2019. gada 10. septembrī,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas 2019. gada 1. decembra pilnvarojuma vēstuli priekšsēdētājas vietnieces amata kandidātei jautājumos par vērtībām un pārredzamību Verai Jouruvai,

–  ņemot vērā 2017. gada 14. septembra rezolūciju par pārredzamību, pārskatatbildību un integritāti ES iestādēs(1),

–  ņemot vērā 2020. gada 26. novembra rezolūciju par Eiropas vēlēšanu izvērtēšanu(2),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 9., 10., 13., 14., 15., 16. un 17. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 223. panta 2. punktu, kā arī 245. un 295. pantu,

–  ņemot vērā Aktu par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās (“Vēlēšanu akts”), kas pievienots Padomes 1976. gada 20. septembra lēmumam, ar grozījumiem,

–  ņemot vērā projektu iestāžu nolīgumam starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju par obligātu pārredzamības reģistru,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 13/2019 par revidēto ES iestāžu ētikas satvariem,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 13/2019,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2005. gada 28. septembra Lēmumu 2005/684/EK, Euratom, ar ko pieņem Eiropas Parlamenta deputātu nolikumu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Reglamentu, jo īpaši tā 2., 10. un 11. pantu, 176. panta 1. punktu, I pielikuma 1. līdz 3. pantu, 4. panta 6. punktu, 5. un 6. pantu un II pielikumu,

–  ņemot vērā Padomdevējas komitejas deputātu rīcības jautājumos gada ziņojumus,

–  ņemot vērā gada ziņojumus par Eiropas Komisijas locekļu rīcības kodeksa piemērošanu, tostarp neatkarīgās ētikas komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Eiropas ombuda ieteikumus par kopīgu izmeklēšanu saistībā ar sūdzībām 194/2017/EA, 334/2017/EA un 543/2017/EA pret Eiropas Komisijas rīcību attiecībā uz tās bijušo komisāru un bijušā Komisijas priekšsēdētāja nodarbināšanu pēc pilnvaru termiņa beigām un tās ētikas komitejas lomu,

–  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO), Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupas (GRECO) un dažādu NVO ieteikumus,

–  ņemot vērā Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, jo īpaši to 11. pantu, 11. panta a) punktu, 12. pantu, 12. panta a) un b) punktu, 13., 15., 16., 17., 19. pantu, 21. panta a) punktu, 22. panta a) un c) punktu, 24., 27. un 40. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Juridiskās komitejas pilnvaras un pienākumus, kas izklāstīti Reglamenta VI pielikumā,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A9-0260/2021),

A.  tā kā LES ir noteikts, ka “Savienība ievēro pilsoņu vienlīdzības principu, pret ikvienu paužot vienlīdzīgu attieksmi savās iestādēs un struktūrās”; tā kā tas nozīmē, ka publiski lēmumi tiek pieņemti, ņemot vērā kopējo labumu;

B.  tā kā ar Līgumiem ir izveidota Savienības iestāžu pilnvaru sadalījuma sistēma, kas katrai iestādei Savienības institucionālajā struktūrā paredz savu lomu, kura atbilst tai uzticētajiem uzdevumiem;

C.  tā kā katrai ES iestādei ir tiesības uz organizatorisko suverenitāti, tomēr visām ES iestādēm ir jāatbilst augstākajiem neatkarības un objektivitātes standartiem;

D.  tā kā LES un LESD ir noteikts Eiropas pārvaldības regulējums, kas pamatojas uz varas dalīšanas principu un katrai iestādei paredz konkrētas tiesības un pienākumus;

E.  tā kā publiskā sektora iestāžu un viņu vēlēto pārstāvju, komisāru un amatpersonu neatkarība, pārredzamība un pārskatatbildība ir ārkārtīgi svarīga, lai veicinātu pilsoņu uzticēšanos, kas ir vajadzīga, lai demokrātijas institūcijas varētu leģitīmi darboties;

F.  tā kā ES iestādēm piemērojamie ētikas standarti daudzējādā ziņā ir augstāki par tiem, ko piemēro dalībvalstu iestādēm, taču tie nav tikuši pienācīgi īstenoti;

G.  tā kā ētikas satvaru varētu īstenot labāk;

H.  tā kā pilsoņu uzticēšanās publiskā sektora iestādēm un lēmumu pieņemšanas procesiem ir jebkuras demokrātiskas valdības pamatakmens, kura nodrošināšanai ir vajadzīga priekšzīmība, integritāte, pārredzamība, pārskatatbildība un visaugstākie ētiskas uzvedības standarti;

I.  tā kā lai nodrošinātu, ka demokrātiskos procesus neietekmē privātas intereses un tiek pilnībā ievērotas pilsoņu tiesības, ir jāievēro svarīgi priekšnoteikumi, proti, nav interešu pārstāvju nesamērīgas ietekmes, tostarp Eiropas Parlamenta deputātiem netiek piedāvāti apmaksāti pasākumi, dāvanas vai braucieni, deputātiem vai amatpersonām netiek doti mājieni uz sagaidāmo darba vietu pēc viņu pilnvaru beigām vai dienesta attiecību izbeigšanās, kā arī netiek neatbilstīgi izmantota informācija un kontakti;

J.  tā kā pašreizējā ES ētikas satvara nepilnības lielā mērā ir skaidrojamas ar to, ka tas balstās uz pašregulācijas pieeju, un to, ka nav ES krimināllikuma un trūkst pienācīgu resursu un kompetences informācijas pārbaudei; tā kā ES ētikas satvara pilnveidošanā ir jābalstās uz skaidru juridisko pamatu un vienlaikus jāievēro Līgumos noteiktais varas dalījums; tā kā neatkarīgas ētikas struktūras izveide varētu palīdzēt stiprināt uzticēšanos ES iestādēm un to demokrātiskajai leģitimitātei;

K.  tā kā līdz ar to ir notikuši problemātiskas rīcības gadījumi; tā kā ikviens neētiskas rīcības gadījums un tā neapmierinoša izskatīšana ES iestādēs mazina Eiropas pilsoņu uzticēšanos ES iestādēm un ir būtiski veicinājis Eiropas Savienības reputācijas graušanu;

L.  tā kā īpaši pieaug tā dēvētā “virpuļdurvju efekta” gadījumu skaits; tā kā daudzi komisāri un trešdaļa bijušo 2014.–2019. gada Eiropas Parlamenta sasaukuma deputātu ir pieņemti darbā Eiropas Pārredzamības reģistrā iekļautās organizācijās; tā kā tas rada risku, ka var rasties interešu konflikts starp dalībvalstu un ES iestāžu likumīgās kompetences jomām, risku, ka var tikt atklāta vai neatbilstīgi izmantota konfidenciāla informācija, kā arī risku, ka bijušais darbinieks var izmantot ciešus personiskos kontaktus un draudzību ar bijušajiem kolēģiem, lai veiktu lobēšanu;

M.  tā kā pašreizējais ētikas standartu regulējums ES līmenī ir pielāgots katras ES iestādēs specifikai un līdz ar to dažādās ES iestādēs, aģentūrās un struktūrās ir spēkā atšķirīgas procedūras un izpildes līmeņi pat attiecībā uz vieniem un to pašiem ES Civildienesta noteikumiem, un tas rada sarežģītu sistēmu, kuru ir grūti saprast gan ES pilsoņiem, gan tiem, kam šie noteikumi jāievēro;

N.  tā kā Revīzijas palāta Īpašajā ziņojumā Nr. 13/2019 ieteica, ka daudzās jomās būtu pamatoti ieviest saskaņotu pieeju ētikas jautājumu risināšanai ES iestādēs; tā kā Eiropas ombuds un Eiropas Revīzijas palāta ir vairākkārt brīdinājuši par būtiskiem trūkumiem ES iestāžu interešu konfliktu novēršanas politikā; tā kā gan ombuds, gan Revīzijas palāta ir pauduši konkrētas bažas par to, ka nav vienota ES ētikas regulējuma, kurā ir noteiktas konkrētas procedūras un ziņošanas kanāli; tā kā šī problēma konkrēti skar Padomē esošo dalībvalstu pārstāvju darbu, un Padomei ir jārisina jautājumi par augsta līmeņa interešu konfliktiem, virpuļdurvju efektu un pārredzamības noteikumiem; tā kā ES ētikas noteikumi nav saskaņoti ar ESAO Pamatnostādnēm par interešu konflikta pārvaldību publiskajā dienestā;

O.  tā kā “Haute Autorité pour la Transparence de la Vie Publique” Francijā pierāda, ka vienota un neatkarīga struktūra, kas ir atbildīga par publiskām struktūrām piemērojamo ētikas noteikumu uzraudzību un izpildi un sankciju noteikšanu, ir spēcīgs instruments, kas spēj ilgtermiņā samazināt neētisku rīcību;

P.  tā kā ar iestādēm piešķirto pilnvaru līdzsvaru Līgumi sniedz būtiskas garantijas ES pilsoņiem;

Q.  tā kā Eiropas Savienības Tiesas (EST) izstrādātā Meroni doktrīna ļauj deleģēt ārējām struktūrām ES iestāžu kompetences, tostarp kompetences, kas vēl nav īstenotas; tā kā saskaņā ar EST jebkāda kompetenču deleģēšana ir ierobežota un attiecināma tikai uz skaidri noteiktām pilnvarām, kuru izmantošana ir pilnībā jāpārrauga deleģējošajai iestādei un kuras nevar skart rīcības brīvību politisku lēmumu pieņemšanā, lai neapdraudētu pilnvaru līdzsvaru starp iestādēm;

R.  tā kā saskaņā ar kompetences piešķiršanas principu iestādes ar iestāžu nolīgumu nevar deleģēt pilnvaras, kas tām pašām nepiemīt, piemēram, gadījumos, kad šādas pilnvaras Līgumos ir piešķirtas Revīzijas palātai vai atstātas dalībvalstīm;

S.  tā kā, 2019. gadā pārbaudot komisāra amata kandidātu iespējamos interešu konfliktus, Juridiskās komitejas locekļi uzsvēra pašreizējās procedūras būtiskos ierobežojumus; tā kā šādi ierobežojumi cita starpā ir piekļuve tikai ierobežotam informācijas klāstam, pārbaudei paredzētā laika trūkums, izmeklēšanas pilnvaru trūkums un ekspertu atbalsta trūkums; tā kā LES 17. panta 3. punktā ir noteikts, ka Eiropas Komisijas locekļus izraugās “no tādu personu vidus, kuru neatkarība nav apšaubāma”;

T.  tā kā pašreizējais komisāriem piemērotais stingrais ētikas satvars ir jāpilnveido, lai likvidētu esošās juridiskās nepilnības, piemēram, komisāru nolikuma neesamību; uzsver, ka šis process ir cieši saistīts ar parlamentāro uzraudzību un pārraudzību, uzskata, ka komisāru nolikums ir jāizstrādā saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, un aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu;

U.  tā kā visi vadošie kandidāti 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās apņēmās izveidot neatkarīgu ētikas struktūru, kas būtu kopīga visām ES iestādēm; tā kā Komisijas priekšsēdētāja to ir atbalstījusi savās politiskajās pamatnostādnēs;

V.  tā kā Eiropas Parlamenta deputātu pilnvaru brīvība ir to pilsoņu interesēs, kurus viņi pārstāv;

W.  tā kā viena no svarīgākajām LES noteiktajām Parlamenta funkcijām ir politiskās kontroles īstenošana;

X.  tā kā iestāžu darbiniekiem piemēro Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību,

1.  uzskata, ka vienota neatkarīga ES ētikas struktūra varētu labāk nodrošināt ētikas standartu konsekventu un pilnīgu īstenošanu ES iestādēs, lai garantētu, ka politiskie lēmumi tiek pieņemti, ņemot vērā kopējo labumu un pilsoņu uzticēšanos ES iestādēm; ierosina noslēgt iestāžu nolīgumu, kura pamatā ir LESD 295. pants un kurš paredz izveidot neatkarīgu ES ētikas struktūru, kas paredzēta Parlamentam un Komisijai un atvērta visu ES iestāžu, aģentūru un struktūru dalībai, un šī struktūra iesaistītajām iestādēm, aģentūrām un struktūrām arī nodrošinātu apmācību un aktīvi sniegtu norādījumus;

Principi

2.  uzskata, ka šā iestāžu nolikuma noteikumos ir jāņem vērā šādi nosacījumi un principi:

3.  uzskata, ka šai struktūrai savu pienākumu pildīšanā, tostarp attiecībā uz uzraudzību un izmeklēšanu, būtu jāizmanto esošās iestāžu pilnvaras prasīt to locekļiem informāciju vai valsts iestāžu piekrišana sniegt informāciju; uzsver, ka Parlamenta priekšsēdētājam, Komisijas komisāru kolēģijai vai attiecīgajai iesaistītās iestādes vadībai joprojām būs galīgā politiskā lēmuma pieņemšanas pilnvaras, līdz šie noteikumi tiks pārskatīti;

4.  uzskata, ka neatkarīgas ES ētikas struktūras izmantotajā procedūrā būtu jānodrošina pienācīgs pārredzamības līmenis, vienlaikus aizsargājot Eiropas Pamattiesību hartā paredzētās procesuālās garantijas, un ka iestāžu nolikumā būtu jāiekļauj procesuālie noteikumi un pienācīgs datu aizsardzības protokols, kuros ir atsauce uz esošo ES ētikas struktūru pašreizējo principu kopumu, kā arī ES kopīgajām vērtībām (LES 2. pants), attiecīgās personas tiesībām tikt uzklausītai un pārsūdzēt lēmumus, pienākumu sadarboties un publicēšanas prasībām;

Darbības joma un pilnvaras

5.  uzskata, ka būtu jādeleģē jaunajai ES ētikas struktūrai saskaņotu uzdevumu saraksts, kas paredz sniegt ierosinājumus un padomus par ētikas noteikumiem komisāriem, Eiropas Parlamenta deputātiem un iesaistīto iestāžu darbiniekiem pirms amata pilnvaru vai dienesta sākuma, to laikā un dažos gadījumos arī pēc to beigām saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem, tostarp:

6.  uzskata, ka saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem uz iesaistīto iestāžu locekļiem un darbiniekiem būtu jāattiecina nolīgums pirms amata pilnvaru vai dienesta sākuma, to laikā un pēc to beigām; uzskata, ka tas būtu jāattiecina uz Eiropas Parlamenta deputātiem, komisāriem un visiem ES darbiniekiem, kuriem piemēro Civildienesta noteikumus;

7.  atgādina, ka attiecībā uz personām, kurām piemēro Civildienesta noteikumus, šo kompetenci varētu deleģēt neatkarīgajai ES ētikas struktūrai, izmantojot 2. panta 2. punktā, 9. panta 1. punktā vai abos paredzētās iespēju dodošās klauzulas, un tā skartu ētisko saistību uzraudzību un izpildes nodrošināšanu, savukārt par pārējo profesionālo saistību izpildes nodrošināšanu joprojām būtu atbildīgas iecēlējiestādes;

8.  uzstāj, ka iestāžu nolīgumam vajadzētu būt atvērtam visu ES iestāžu un struktūru dalībai; norāda, ka likumdevējiestādes var pieņemt lēmumu paredzēt aģentūrām attiecīgas saistības to izveides regulās; uzskata, ka iestāžu nolīgumā būtu jāparedz iespēja ētikas struktūrai apmainīties ar informāciju, piemēram, nodokļu informāciju, zemesgrāmatas ierakstiem un valstu ētikas struktūru datiem, ar valstu iestādēm, kad tas ir nepieciešams tās uzdevumu izpildei, uzskatot šo informāciju par tikpat konfidenciālu kā nosūtītāja iestāde, un izmantot paraugpraksi un salīdzinošu izvērtēšanu; uzskata, ka neatkarīgajai ētikas struktūrai, neskarot 2. punktā izklāstītos pamatprincipus un gadījumos, kad tas ir svarīgi tās pienākumu veikšanai, vajadzētu būt iespējai sadarboties un apmainīties ar informāciju ar attiecīgajām ES struktūrām, piemēram, OLAF, EPPO, Ombudu un Eiropas Revīzijas palātu, to attiecīgo pilnvaru robežās;

Kompetences un pilnvaras

9.  uzskata, ka, neskarot Līgumos noteikto līdzsvaru starp iestādēm, visām iesaistītajām iestādēm to attiecīgās procesuālās autonomijas satvarā būtu jāuztic ES ētikas struktūrai, no vienas puses, preventīva loma, kurā tā veicina izpratni un sniedz ētisko orientāciju, un, no otras puses, atbilstības nodrošināšanas un padomdevējas loma, kurā tā var sniegt ieteikumus ētikas jautājumos, tostarp par interešu konfliktiem; uzskata, ka lēmumu pieņemšanas pilnvarām ir jāpaliek attiecīgajai iestādei, līdz ES ētikas struktūrai tiek uzticētas šādas pilnvaras ar pienācīgu juridisko pamatu; atgādina, ka ES ētikas struktūras uzdevumi aprobežotos ar iesaistīto iestāžu deleģēto saskaņotu uzdevumu sarakstu un tādējādi neskartu un pilnībā ievērotu OLAF, EPPO un valstu jurisdikcijas kompetences attiecībā uz jebkādu to kompetencē esošu tiesību aktu pārkāpumu; uzsver, ka integritātes uzraudzībai Parlamentam būtu regulāri jāpasūta pētījumi, kas to konstatētu ar skaidri noteiktiem mērķiem un snieguma rādītājiem, un jāziņo par panākto progresu;

10.  uzskata, ka šai uzraudzības spējai cita starpā būtu jāietver iespēja pārbaudīt to, cik patiesas ir finansiālo interešu deklarācijas, kas attiecīgajām personām komisāra amata kandidātu gadījumā būtu tieši jāiesniedz ES ētikas struktūrai, ne tikai Parlamentam, lai nodrošinātu, ka šīs deklarācijas pēc iespējas ātrāk nonāk pie tiem, kas ir atbildīgi par demokrātisko un/vai publisko kontroli, kā tas paredzēts piemērojamos noteikumos, interešu konfliktu risināšanu, noteikumiem par lobēšanas darbībām, pārredzamības pienākumu pārbaudi, tostarp likumdošanas procedūrā, un virpuļdurvju efekta noteikumu ievērošanas pārbaudi, kā arī, plašāk, visu rīcības kodeksa noteikumu un piemērojamo pārredzamības, ētikas un integritātes noteikumu ievērošanas pārbaudi;

11.  norāda, ka ES iestādēs dažādos normatīvajos un citos aktos, kuru mērķis ir novērst interešu konfliktus, ir ietvertas dažādas termina “interešu konflikts” definīcijas; tomēr norāda, ka šāda veida definīcija ir kontekstuāla, tā attīstās un ka pilnīga pārredzamība ne vienmēr garantē interešu konflikta neesamību un to, ka tiks iegūta vai palielināta sabiedrības uzticēšanās; norāda, ka priekšnoteikums pilsoņu uzticībai publiskajām iestādēm ir ētikas noteikumu izpilde un publiskā pārskatatbildība par interešu konfliktiem;

12.  atgādina, ka ir svarīgi nodalīt interešu konfliktu, kas radies amata pienākumu pildīšanas laikā, no tā, kas radies pēc tās termiņa beigām, kā arī nodalīt darbības, kas ir atļautas, ja par tām paziņo, no darbībām, kas nav atļautas nekādā gadījumā;

13.  norāda, ka Eiropas Parlaments ir izveidojis Padomdevēju komiteju deputātu rīcības jautājumos kā struktūru, kuras uzdevums ir sniegt deputātiem norādījumus par Rīcības kodeksa interpretāciju un īstenošanu; turklāt norāda, ka Padomdevēja komiteja izvērtē arī iespējamos Rīcības kodeksa pārkāpumus un iesaka priekšsēdētājam iespējamos pasākumus; uzskata, ka Eiropas Parlamentam būtu jārāda piemērs ētikas noteikumu un to izpildes jomā;

14.  uzskata, ka ES ētikas struktūrai varētu piešķirt arī pilnvaras attiecībā uz Pārredzamības reģistra uzliktajiem pienākumiem un būtu jāparedz labāka aizsardzība trauksmes cēlējiem un labāka interešu konfliktu pārvaldība korupcijas un krāpšanas gadījumos;

15.  uzskata, ka ES ētikas struktūrai būtu jāuztic uzdevums izveidot publisku ES portālu, kurā būtu pieejama attiecīga informācija par ētikas noteikumiem, ziņojumi par paraugpraksi, pētījumi un statistika, kā arī visu iesaistīto iestāžu finansiālo interešu deklarāciju datubāze;

16.  stingri prasa, lai neatkarīgajai ES ētikas struktūrai būtu tiesības pēc savas iniciatīvas sākt izmeklēšanu un veikt izmeklēšanas uz vietas un dokumentos, izmantojot informāciju, kuru tā ir ievākusi vai saņēmusi no trešām personām, piemēram, žurnālistiem, plašsaziņas līdzekļiem, NVO, trauksmes cēlējiem, pilsoniskās sabiedrības vai Eiropas ombuda; stingri prasa, ka ir jāaizsargā jebkura trešā persona, kas godprātīgi vēršas neatkarīgajā ētikas struktūrā, un ir jāsaglabā šīs personas anonimitāte; uzskata, ka šai struktūrai, uzsākot izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, par to konfidenciāli ir jāpaziņo attiecīgajai personai, kā arī iestādei, kas ir atbildīga par sankciju piemērošanu attiecīgajās iestādēs; uzskata, ka šādā gadījumā šīs iestādes, aģentūras vai struktūras attiecīgā iestāde var prasīt, lai ētikas struktūra sniedz paskaidrojumu;

17.  uzskata, ka nodokļu dokumentu un bankas izrakstu pieprasīšana ir iejaukšanās privāttiesībās, tādēļ šādā gadījumā ir jābūt izvirzītām nopietnām apsūdzībām, kas ir OLAF kompetencē;

18.  uzsver, ka ir svarīgi, lai šī struktūra aizsargātu trauksmes cēlējus, jo īpaši Eiropas amatpersonas, lai viņi varētu paust bažas par iespējamiem noteikumu pārkāpumiem, nebaidoties no represijām; šajā sakarībā ierosina, ka šī struktūra varētu pārraudzīt iekšējo un konfidenciālo sūdzību izskatīšanas mehānismu, kas paredzēts Eiropas Savienības Civildienesta noteikumos un Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā; uzsver, ka vienīgi droša un aizsargājoša darba vide ļaus amatpersonām paust bažas un tādējādi sekmēs neatkarīgās ētikas struktūras efektivitāti;

19.  uzskata, ka, lai šī struktūru kļūtu pilnīgi efektīva, tai būtu jāpārņem pašreizējo par ētiku atbildīgo struktūru funkcijas; uzskata, ka šai struktūrai būtu jāsniedz padomi Eiropas Parlamenta locekļiem vai komisāriem gadījumos, kad viņi lūdz norādījumus par ētikas jautājumiem; uzskata, ka šai struktūrai būtu jāsniedz iecēlējiestādei ieteikumi par sankcijām personāla ētikas pienākumu jomā un ka attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātiem vai komisāriem šai struktūrai būtu jāsniedz ieteikumi attiecīgo iesaistīto iestāžu atbildīgajām iestādēm; iesaka ētikas struktūrai sniegt ieteikumus, kurus var izmantot kā precedentus identiskos vai līdzīgos gadījumos; uzskata, ka tas nodrošinās efektivitāti, konsekvenci un paredzamību un ievērojami samazinās darba slodzi, jo īpaši personāla jautājumos, kad rodas daudzi līdzīgi gadījumi;

20.  uzskata, ka ES ētikas struktūrai būtu jāveicina integritāte un jāuztic padomdevēja uzdevumi, lai tā sniegtu uzticamus un drošus padomus jebkurai personai un/vai iestādei, uz kuru attiecas tās darbības joma un kura vēlas lūgt ētikas standartu interpretāciju saistībā uz atbilstošu rīcību konkrētā gadījumā; uzskata, ka, lai nodrošinātu ētikas standartu konsekventu piemērošanu un paredzamību, šiem padomiem vajadzētu būt saistošiem arī pašai neatkarīgajai ES ētikas struktūrai attiecībā uz tās nostāju tajā pašā jautājumā;

21.  atgādina, ka Juridiskās komitejas apstiprinājums par interešu konflikta neesamību ir būtisks priekšnoteikums komisāra amata kandidātu iecelšanai un ka Juridiskajai komitejai ir skaidras pilnvaras noraidīt komisāra amata kandidātus, ja ir konstatēts interešu konflikts;

22.  atgādina, ka Parlaments saskaņā ar 2010. gada 20. novembra Iestāžu nolīguma 5. punktu var atsaukt uzticību atsevišķam Komisijas loceklim, un pēc tam Komisijas priekšsēdētājam vai nu jāpieprasa šā locekļa atkāpšanās no amata, vai arī nākamajā sesijā jāpaskaidro Parlamentam, kāpēc viņš atsakās to darīt;

23.  uzskata, ka komisāra amata kandidātu iesniegto deklarāciju izskatīšanai interešu konflikta konstatēšanas nolūkā ir būtiska institucionāla un demokrātiska nozīme un tā būtu jāveic ar vislielāko uzmanību, apņēmību un atbildības sajūtu, veicot pilnībā objektīvu, demokrātisku un neatkarīgu interpretēšanu; uzskata, ka noteikumi par iespējamo interešu konfliktu izskatīšanu būtu jāpiemēro arī Eiropas Komisijas jaunievēlētā priekšsēdētāja deklarācijai;

24.  uzsver, ka lēmums par komisāra amata kandidātu interešu konflikta neesamību pirms uzklausīšanas joprojām ir Parlamenta Juridiskās komitejas demokrātiskā un institucionālā kompetence; šajā sakarībā uzsver, ka topošajai neatkarīgajai ES ētikas struktūrai būtu jāpiešķir pienācīgas izmeklēšanas pilnvaras, kā arī pilnvaras pieprasīt administratīvus dokumentus un piekļūt tiem, lai tā varētu veikt pamatotus un pienācīgi dokumentētus novērtējumus; uzsver, ka, pārbaudot to, kādas sekas ir radījis interešu konflikts, ir pilnībā jāievēro noteikumi par konfidencialitāti, privātumu un personas datu aizsardzību; uzskata, ka Juridiskajai komitejai būtu jādod vairāk laika un ka Juridiskajai komitejai, pilnībā saglabājot savu kompetenci šajā jautājumā, būtu jāpieņem lēmums par komisāra amata kandidātu interešu konflikta neesamību pēc tam, kad tā no neatkarīgas ES ētikas struktūras ir saņēmusi nesaistošus, precīzus un pamatotus ieteikumus, kam būtu tās darbību pastiprinoša ietekme; uzskata, ka Juridiskajai komitejai galu galā būtu jārīko debates par ieteikumiem, ko sniegusi neatkarīgā ES ētikas struktūra; uzskata, ka šie ieteikumi būtu jāpublicē kopā ar komisāra amata kandidātu finansiālo interešu deklarācijām; uzskata, ka papildus tam, ka Juridiskā komiteja pārbauda komisāra amata kandidātu deklarācijas, interešu konfliktu pārbaude būtu jāveic visās Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās parasti pirms valsts amata vai nodarbinātības uzsākšanas, valsts amata pildīšanas vai nodarbinātības laikā, kā arī pēc aiziešanas no valsts amata vai nodarbinātības beigām; turklāt uzskata, ka būtu jānodrošina tai pietiekami resursi, instrumenti un prasmes, lai vajadzīgo informāciju atrastu, veiktu tās vispārēju pārbaudi un nepieciešamības gadījumā pieprasītu papildu informāciju;

Sastāvs

25.  uzskata, ka ētikas struktūrā vajadzētu būt deviņiem locekļiem, no kuriem trīs izraugās Komisija, trīs ievēlē Parlaments un trīs ieceļ de jure no bijušajiem Eiropas Savienības Tiesas (EST) tiesnešiem, bijušajiem Revīzijas palātas locekļiem un bijušajiem ES ombudiem; uzskata, ka personāla jautājumiem saistītu lietu izskatīšanā būtu jāiekļauj attiecīgās personas iestādes personāla pārstāvji; norāda, ka attiecīgi būtu jāgroza Civildienesta noteikumu II pielikums;

26.  uzskata, ka tās locekļiem jābūt neatkarīgiem, izvēlētiem, pamatojoties uz viņu kompetenci, pieredzi un profesionālajām īpašībām, kā arī viņu personīgo integritāti, viņiem jābūt ar nevainojamu reputāciju attiecībā uz ētisku rīcību un jāiesniedz deklarācija par interešu konflikta neesamību; uzskata, ka struktūras sastāvam jābūt līdzsvarotam dzimumu ziņā; uzsver, ka visiem struktūras locekļiem ir neatkarīgi jāpilda savi pienākumi; uzskata, ka locekļi būtu jāizvēlas uz sešu gadu laikposmu un ik pēc diviem gadiem trešdaļa sastāva ir jāatjauno;

27.  aicina ētikas amatpersonai uzņemties kandidātu deklarāciju pārbaudi; uzskata, ka locekļiem būtu jāstrādā sadarbības garā un jāsniedz konsekventas analīzes un ieteikumi; aicina struktūras sastāvā garantēt dzimumu līdzsvaru;

28.  uzskata, ka turklāt attiecībā uz ētikas struktūras sastāvu būtu jāparedz regulējums par pilnvaru īstenošanu, kā arī procedūra pilnvaru termiņa izbeigšanai;

29.  ierosina, ka, lai nodrošinātu plašu atbalstu, Parlamentam būtu jāievēlē struktūras locekļi ar liela vairākuma atbalstu, iespējams, līdzīgi procedūrai, ko īsteno attiecībā uz Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu iestādes locekļiem vai lēmumiem par Saharova balvu;

30.  ierosina, lai katra iestāde izvēlētos šos locekļus, jo īpaši no bijušajiem EST tiesnešiem, bijušajiem OLAF un Revīzijas palātas priekšsēdētājiem, bijušajiem vai pašreizējiem dalībvalstu augstāko tiesu locekļiem, bijušajiem Eiropas Parlamenta deputātiem, bijušajiem iesaistīto iestāžu un struktūru darbiniekiem, bijušajiem ES ombudiem un dalībvalstu ētikas iestāžu locekļiem; turklāt ierosina struktūrai no savu locekļu vidus ievēlēt priekšsēdētāju un divus priekšsēdētāja vietniekus; uzsver, ka tas neskar darbinieku tiesības pašiem izvēlēties savus pārstāvjus personāla jautājumos;

31.  uzsver, ka ir jānodrošina locekļi ar dažādu pieredzi un neatkarīgu lietpratību; ierosina, lai bijušie Eiropas Parlamenta deputāti un komisāri veidotu ne vairāk kā trešdaļu struktūras sastāva;

32.  ierosina struktūrai paredzēt sekretariātu, kuram būtu tās pilnvarām un uzdevumiem atbilstīgi cilvēkresursi un materiālie un finanšu resursi, tostarp ētikas amatpersona, kas būtu atbildīga par apmācību ētikas jautājumos un padomdošanu neatkarīgajā ES ētikas struktūrā; uzskata, ka dažādām ES ētikas struktūrām pašlaik piešķirto budžetu un personāla sapludināšana apvienošanā uzlabotu resursu izmantošanas efektivitāti un varētu samazināt izmaksas;

Procedūras

33.  uzskata, ka ES ētikas struktūras izveidei būtu jāsekmē tādas institucionālās kultūras veidošana, kas pamatā ir balstīta uz prevenciju, atbalstu un pārredzamību; šajā nolūkā ierosina divpakāpju pieeju, saskaņā ar kuru gadījumā, ja ES ētikas struktūra konstatē ētikas noteikumu pārkāpumu vai iespējamu pārkāpumu, tā vispirms iesaka, kā rīkoties, lai attiecīgo pārkāpumu novērstu; uzskata, ka ar šo pirmo preventīvo pasākumu būtu jānodrošina konfidencialitāte un slepenība un personas tiesības tikt uzklausītai un atspēkot apsūdzības; ierosina, ka gadījumā, ka attiecīgā persona atsakās veikt pienācīgus pasākumus un pārkāpums turpinās, ES ētikas struktūrai būtu jāsniedz pamatots ieteikums piemērot sankciju pasākumus un jānosūta visa attiecīgā informācija par šo lietu kompetentajai iestādei, kas 20 darba dienu laikā nolems, kā īstenot šo ieteikumu;

34.  uzskata, ka, neskarot Vispārīgo datu aizsardzības regulu un personas tiesības, šā perioda beigās neatkarīgās ētikas struktūras pamatotais atzinums būtu jāpublicē kopā ar lēmumu, ko pieņēmusi kompetentā iestāde, kurai būtu jāsniedz paskaidrojums, ja ieteikumi nav pilnībā īstenoti; uzskata, ka ieteikumu un lēmumu publicēšana vai nosūtīšana kā pirmais pasākums pati par sevi varētu būt sankcija; uzsver, ka šāda struktūra nevar aizstāt EST; ierosina izņēmuma gadījumos, kad kompetentā iestāde pienācīgi pamato, ka tai lietas izmeklēšanai vajag vairāk laika, tā var lūgt ētikas struktūrai pagarināt lēmuma pieņemšanas termiņu par ne vairāk kā 20 darba dienām; uzskata, ka šī divpakāpju pieeja būtu jāpiemēro gadījumos, kad personai bija pamatots iemesls uzskatīt, ka attiecīgā informācija tās atklāšanas brīdī bija patiesa, un attiecībā uz ieteikumiem par sankcijām iesaka tīšu pārkāpumu, rupju neuzmanību, pierādījumu slēpšanu, noteikumu neievērošanu vai nesadarbošanos uzskatīt par atbildību pastiprinošiem apstākļiem pat tad, ja pārkāpums ir novērsts;

35.  prasa paredzēt skaidrus noteikumus, kas attiecīgajai personai dotu tiesības pārsūdzēt jebkādus šādus priekšsēdētaja lēmumus, pilnībā ievērojot tiesiskuma pamatprincipus;

36.  uzskata, ka parasti ES ētikas struktūrai lēmumi būtu jāpieņem ar vienkāršu balsu vairākumu;

37.  stingri prasa piemērot Līgumos paredzētās procedūras, piemēram, Eiropas Revīzijas palātas veikto izmeklēšanu nodošanu OLAF un EST;

Vispārīgi noteikumi

38.  uzskata, ka ES ētikas struktūrai būtu jāveic pētījumi un jāapkopo gada statistika par finansiālo interešu deklarācijām, virpuļdurvju efekta gadījumiem un citu attiecīgo informāciju, kā arī jāpublicē Parlamentam iesniedzams gada pārskats par savu uzdevumu izpildi un vajadzības gadījumā ieteikumiem par ētikas standartu uzlabošanu; iesaka gada pārskatā iekļaut izmeklēto lietu skaitu, to, no kurām iestādēm nāk izmeklētās personas, pārkāpumu veidu, procedūras ilgumu, to, cik ilgā laikā pārkāpums tika novērsts, noteikto sankciju īpatsvaru un ieteikumus;

39.  uzskata, ka iestāžu nolīgumā būtu jāiekļauj pārskatīšanas klauzula, kas nodrošina, ka ne vēlāk kā divus gadus pēc struktūras izveides iesaistītās iestādes var pieņemt tās darbības novērtējumu, kurā iekļauj noteikumu un procedūru darbības analīzi un to piemērošanā gūto pieredzi; jo īpaši uzsver, ka pārskatīšanas klauzulai būtu jākoncentrējas uz novērtējumu par ES ētikas struktūras pilnvaru īstenošanas efektivitāti un ka Parlamenta veiktajā novērtējumā būtu jāņem vērā pašas ētikas struktūras sniegtā informācija;

40.  uzskata, ka jaunajai ES ētikas struktūrai būtu jāpiešķir pilnvaras ar priekšlikumiem veicināt ES iestāžu kopējā ētikas satvara izstrādi un periodisku atjaunināšanu, tostarp attiecībā uz kopējiem noteikumiem un kopēju modeli finansiālo interešu deklarācijām mašīnlasāmā formātā, un izstrādāt un Eiropas Parlamentam iesniegt priekšlikumu par tās kompetenču grozīšanu; uzskata, ka pēc iespējas ātrāk ir jāsaskaņo visu iestāžu, aģentūru un struktūru ētikas standarti; uzskata, ka komisāru nolikums ir jāizstrādā saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;

41.  ierosina, ka neatkarīgajai ētikas struktūrai būtu jāstrādā pie ES iestāžu vienotas interešu konflikta definīcijas izstrādes, pamatojoties uz augstākajiem standartiem; uzsver, ka daudzās dalībvalstīs ir stingri noteikumi; norāda uz ESAO pieņemto interešu konflikta definīciju: “situācija, kurā persona vai uzņēmums (privāts vai valsts) var izmantot savu profesionālo vai oficiālo statusu tādā veidā, lai gūtu personisku labumu vai labumu uzņēmumam”;

42.  aicina nodrošinātu pilnīgu pārredzamību visām sanāksmēm, kuras rīko vai kurās piedalās ētikas struktūra un kurās tā tiekas ar privātiem dalībniekiem un to pārstāvjiem, tostarp peļņas un bezpeļņas organizācijām;

43.  stingri prasa, lai, neskarot 24. punktā minētās Parlamenta kompetences, ES ētikas struktūras ieteikumi būtu pienācīgi pamatoti, labi dokumentēti un pieejami attiecīgajai amatpersonai vai darbiniekam un iestādei; uzskata, ka iesaistītajām iestādēm būtu jāapņemas pilnībā sadarboties visās procedūrās, kas ietilpst saskaņotā iestāžu nolikuma darbības jomā, un jo īpaši sniegt neatkarīgajai ES ētikas struktūrai visu informāciju un dokumentus, kas ir nepieciešami, lai pienācīgi pārbaudītu ētikas noteikumus; norāda, ka par ES ētikas struktūras darbībām var iesniegt sūdzības ES ombudam un ka iesaistīto iestāžu lēmumus, kas pieņemti, pamatojoties uz šīs struktūras ieteikumiem, arī turpmāk var pārskatīt EST;

44.  uzskata, ka integritātes, pārredzamības un pārskatatbildības uzlabošana un augstākie ētiskas rīcības standarti ES iestādēs un ES lēmumu pieņemšanas procesos būtu jāiekļauj jautājumos, kas jāapspriež konferencē par Eiropas nākotni; uzsver, ka šī ir ES pilsoņu iespēja apspriest Līgumu pārskatīšanu un ka tas nodrošinātu skaidru juridisko pamatu, ar kuru izveidot šādu neatkarīgu ES ētikas struktūru visām iestādēm, izmantojot parasto likumdošanas procedūru;

45.  prasa neatkarīgajai ētikas struktūrai sniegt priekšzīmi pārredzamības jomā un visus ieteikumus, gada ziņojumus, lēmumus un izdevumus publicēt visiem iedzīvotājiem pieejamā mašīnlasāmā atvērto datu formātā, ievērojot piemērojamos datu aizsardzības noteikumus; stingri iesaka, lai jebkura programmatūra, kas tiek izstrādāta ar nolūku ES publiskajā pārvaldē ievērot ētikas standartus, būtu pieejama ar bezmaksas atklātā pirmkoda programmatūras licenci un būtu pieejama visām Eiropas iestādēm, kas vēlas to izmantot; šajā sakarībā prasa cieši sadarboties ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju;

46.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek efektīvi un bez liekas kavēšanās izskatītas ar integritātes noteikumu pārkāpumiem saistītās krimināllietas, jo īpaši tās, kurās ir iesaistīti Eiropas Parlamenta deputāti un ES politikas veidošanu ietekmējoši valsts politiķi;

47.  ar bažām pauž nožēlu, ka Komisijas publiskā iepirkuma procedūrā netika ņemti vērā preventīvi un izpildes pasākumi, ar kuriem izvairīties no interešu konflikta;

48.  norāda, ka ir atklājies pārāk daudz nepilnību pašreizējo noteikumu piemērošanā attiecībā uz komisāriem, Eiropas Parlamenta deputātiem un ES ierēdņiem; atgādina — saskaņā ar organizācijas “Transparency International EU” ziņojumu 2017. gada sākumā vairāk nekā 50 % bijušo komisāru un vairāk nekā 30 % bijušo Eiropas Parlamenta deputātu, kuri bija pārtraukuši darbību politikā, strādāja organizācijās, kas reģistrētas ES Pārredzamības reģistrā; uzsver, ka jo īpaši attiecībā uz vēlētajiem locekļiem ir nepieciešama pārredzamība un pārskatatbildība par personīgajām un finanšu saistībām; uzsver, ka pārredzamība un integritātes jautājumi ES un dalībvalstu līmenī ir cieši saistīti; tādēļ atbalsta Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupas (GRECO) darbu un aicina dalībvalstis īstenot tās ieteikumus, jo paši tos, kas attiecas uz stingra rīcības kodeksa izstrādi valstu politiķiem un noteikumu ieviešanu attiecībā uz rīcību pēc nodarbinātības publiskajā sektorā;

49.  prasa stiprināt spēkā esošo tiesisko regulējumu un izpildes sistēmu attiecībā uz interešu konfliktiem gan pirms, gan pēc nodarbinātības publiskajā sektorā, lai noteiktu atbilstošas, skaidras, saistošas un samērīgas robežas starp publisko sektoru un privāto un bezpeļņas sektoru un tādējādi uzlabotu plašas sabiedrības uzticēšanos ES lēmumu pieņemšanai;

50.  uzsver, ka bažas regulāri rada interešu konflikta situācijas pēc darba pārtraukšanas publiskajā sektorā un saistībā ar virpuļdurvju efektu un ka tā ir problēma, kas ir kopīga iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām visā ES; iesaka visām ES iestādēm pieņemt saskaņotus un adekvātus nogaidīšanas periodus un pastiprināt to izpildi; uzskata, ka interešu konflikta situācijas varētu apdraudēt ES iestāžu un aģentūru integritāti, tādējādi graujot iedzīvotāju uzticēšanos tām; uzsver, ka ir jāsaskaņo un jāievieš attiecīgie ES tiesību akti un rīcības kodeksi, tostarp, lai pieprasītu pilnīgu pārredzamību attiecībā uz nodarbinātību vai projektiem, ko uzsāk augsta līmeņa ES amatpersonas pēc aiziešanas no publiskā sektora amata, un jebkādām blakusdarbībām, ko veic Eiropas Parlamenta deputāti; uzskata, ka noteikumi par interešu konfliktu novēršanu situācijās pēc aiziešanas no publiskā sektora amata vai pēc nodarbinātības beigām būtu jāpiemēro saprātīgā termiņā, vienlaikus ievērojot noteikumus par pienācīgu kompensāciju; uzsver, ka ir jāmācās no paraugprakses dalībvalstīs, kurās jau ir izveidotas valsts ētikas iestādes, kam ir attiecīga pieredze; uzsver, ka pastāv atšķirīga valstu prakse attiecībā uz ētikas standartu izpildi; norāda, ka dažās dalībvalstīs ir noteikts, ka ievēlētajiem pārstāvjiem ir jāatturas no balsošanas par jautājumiem, kuros viņiem ir personiskas intereses, un attiecīgi aicina EP deputātus atturēties no iecelšanas par referentiem līdzīgos gadījumos; šajā sakarībā atgādina par Eiropas Parlamenta deputātu Rīcības kodeksa 2. un 3. panta noteikumiem attiecībā uz finanšu interesēm un interešu konfliktiem;

51.  uzsver — tā kā nav mehānisma sūdzību par interešu konfliktu izskatīšanai, to dara Eiropas ombuds papildus citiem saviem uzdevumiem, turklāt tā rīcībā nav pienācīgu līdzekļu un pilnvaru, lai panāktu pieņemto lēmumu izpildi;

52.  uzsver, ka ar neatkarīgu ES ētikas struktūru vien nepietiks, lai efektīvi risinātu interešu konflikta situācijas ES iestādēs un aģentūrās; uzskata, ka ES ētikas un integritātes noteikumu pārskatīšana varētu ietvert tādus pasākumus kā paziņošanas un nogaidīšanas periodu pagarināšana augstākā līmeņa ierēdņiem, proporcionāli izskatot katru gadījumu atsevišķi, vienlaikus nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15. pantu, Direktīvas 2014/24/ES(4) par publisko iepirkumu nostiprināšana, obligāta interešu atsavināšana uzņēmumos, kas ir tās iestādes pakļautībā, kurā ierēdnis ir no jauna iecelts vai kura ir nodarbojusies ar šo iestādi, obligāta atstādināšana gadījumos, kad tiek risināti jautājumi, kas skar bijušo darba devēju privātajā sektorā, vai aizliegums komisāru un ES iestāžu un aģentūru augstākā līmeņa ierēdņu individuālai līdzdalībai kapitālā amata pilnvaru laikā; atkārtoti aicina Komisiju apsvērt iespēju ierosināt attiecīgā tiesiskā regulējuma pārskatīšanu;

53.  uzskata, ka ilgāks nogaidīšanas periods augstākā līmeņa ierēdņiem, kas pārtrauc darbu aģentūrā vai iestādē, ja tas balstās uz objektīvu procedūru ar skaidriem kritērijiem, ir pamatots juridisks pasākums, lai aizsargātu sabiedrības intereses un publiskā sektora iestāžu integritāti;

54.  pauž bažas par procedūru, ar kādu tiek iecelti amatā ES iestāžu augstākā līmeņa ierēdņi, par to, kā tiek risināti komisāru interešu konflikti un Eiropas Parlamenta deputātu rīcības kodeksa pārkāpumi un kā tiek veiktas pārredzamības pienākumu pārbaudes un virpuļdurvju efekta noteikumu ievērošanas pārbaude;

55.  uzskata, ka ES iestādēm būtu jāpiemēro visstingrākie ētikas standarti, lai nepieļautu virpuļdurvju efekta gadījumus vai interešu konflikta situācijas, arī attiecībā uz ES iestāžu un aģentūru augstākā līmeņa ierēdņu iecelšanu amatā;

56.  uzskata, ka procedūrās, kurās izraugās kandidātus uz vadošiem amatiem, ir jāievēro pilnībā objektīvi kritēriji, un tām ir jābūt pilnībā pārredzamām plašākai sabiedrībai; uzsver, ka ir jāparedz satvars jautājumu uzdošanai un iebildumu paušanai, kā arī atklāta pārraudzības procedūra un pilnvaras anulēt lēmumus, kas pieņemti pierādītas nepietiekamas pārredzamības vai integritātes apstākļos; uzsver, ka izmantotās procedūras būtu regulāri jāizvērtē, lai uzraudzītu to iedarbīgumu un vajadzības gadījumā tās uzlabotu;

57.  uzsver, ka Parlamentam ir jāuzņemas svarīga loma, stiprinot visās ES iestādēs, aģentūrās un struktūrās piemērojamo pašreizējo ES ētikas uzraudzības sistēmu, lai palielinātu sabiedrības uzticēšanos ES lēmumu pieņemšanas procesiem;

o
o   o

58.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 337, 20.9.2018., 120. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0327. (3) OV L 262, 7.10.2005., 1. lpp. (4) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.).