Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 50. un 8. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 218. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Apvienotās Karalistes 2017. gada 29. marta paziņojumu Eiropadomei par nodomu izstāties no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas, ko tā iesniedza saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Eiropadomes (50. pants) 2017. gada 29. aprīļa nostādnes pēc Apvienotās Karalistes paziņojuma saskaņā ar LES 50. pantu, 2017. gada 15. decembra nostādnes “Brexit” sarunu otrajam posmam un 2018. gada 23. marta nostādnes par satvaru turpmākajām ES un Apvienotās Karalistes attiecībām,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 22. maija Lēmumu ar norādēm sarunām par līgumu ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, kurā noteikta kārtība attiecībā uz tās izstāšanos no Eiropas Savienības, un Padomes 2018. gada 29. janvāra Lēmumu, ar kuru papildina Padomes 2017. gada 22. maija Lēmumu, ar ko pilnvaro sākt sarunas ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti par līgumu, kurā nosaka tās izstāšanās kārtību no Eiropas Savienības, kurā izklāstītas papildu norādes sarunām,

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 25. februāra Lēmumu (ES, Euratom) 2020/266, ar ko pilnvaro sākt sarunas par jaunas partnerības nolīgumu ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti(1), un tā pielikumā ietvertās norādes sarunām par jaunām partnerattiecībām ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, kas ir publiskotas,

–  ņemot vērā 2017. gada 5. aprīļa rezolūciju par sarunām ar Apvienoto Karalisti saistībā ar tās paziņojumu par nodomu izstāties no Eiropas Savienības(2), 2017. gada 3. oktobra rezolūciju par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti(3), 2017. gada 13. decembra rezolūciju par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti(4), 2018. gada 14. marta rezolūciju par vadlīnijām ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvara veidošanai(5), 2019. gada 18. septembra rezolūciju par pašreizējo stāvokli saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES(6), 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Izstāšanās līgumā iekļauto noteikumu par pilsoņu tiesībām īstenošanu un uzraudzību(7) un 2020. gada 12. februāra rezolūciju par ierosinātajām pilnvarām sarunās par jaunu partnerību ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti(8),

–  ņemot vērā 2020. gada 18. jūnija rezolūciju par sarunām par jaunu partnerību ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti(9),

–  ņemot vērā 2020. gada 29. janvāra normatīvo rezolūciju par projektu Padomes Lēmumam par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas(10),

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 16. aprīļa deklarāciju Eiropas Parlamenta plenārsēdei,

–  ņemot vērā Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas(11) (“Izstāšanās līgums”) un tam pievienoto politisko deklarāciju, kurā izklāstīts Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvars(12) (“Politiskā deklarācija”),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2018. gada 28. jūnija Lēmumu (ES) 2018/937, ar ko nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu(13),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) 2018. gada 10. decembra spriedumu Andy Wightman u.c. pret Secretary of State for Exiting the European Union, C-621/18, ECLI:EU:C:2018:999,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2020. gada novembra padziļināto analīzi “Article 50 TEU in practice: How the EU has applied the “exit” clause” (LES 50. panta darbība praksē: kā ES ir piemērojusi “izstāšanās” klauzulu),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta uzdevumā veikto 2021. gada marta pētījumu “Interpretation and implementation of Article 50 TEU – Legal and institutional assessment” (LES 50. panta interpretācija un īstenošana – Juridiskais un institucionālais novērtējums),

–  ņemot vērā 1998. gada 10. aprīļa Belfāstas nolīgumu, ko parakstīja Apvienotās Karalistes valdība, Īrijas valdība un citi daudzpusējo sarunu dalībnieki (“Lielās piektdienas vienošanās”),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A9-0357/2021),

A.  tā kā šā ziņojuma mērķis ir analizēt veidus, kā ir interpretēti un piemēroti LES 50. panta noteikumi, un to, kā tika organizēta un īstenota procedūra attiecībā uz Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES saskaņā ar minēto pantu, tostarp — gūto pieredzi attiecībā uz ES tiesību aktiem un Eiropas Savienības darbību;

B.  tā kā pārdomas par LES 50. panta īstenošanu palīdz labāk izprast ES konstitucionālās identitātes galvenos elementus, principus, kas ir Eiropas integrācijas pamatā, lēmumu pieņemšanas autonomijas nozīmi un tiesības reglamentēt un turpmākajās līgumu izmaiņās tas viss tiks ņemts vērā;

C.  tā kā LES 50. pants risina iepriekš pastāvošo nenoteiktību un neskaidrību saistībā ar tiesībām izstāties no ES, skaidri piešķirot dalībvalstīm vienpusējas tiesības izstāties bez jebkādiem nosacījumiem, izņemot atbilstību valsts konstitucionālajām prasībām;

D.  tā kā LES 50. pantā, skaidri paredzot izstāšanos saskaņā ar ES tiesību aktiem, tiek noteikta vienīgā procedūra, saskaņā ar kuru dalībvalsts var likumīgi izstāties no ES;

E.  tā kā LES 50. pantā nekas nav teikts vai nav pietiekami skaidri izklāstīts par vairākiem procedūras aspektiem, kas radās laikā, kamēr Apvienotā Karaliste izstājās no Savienības;

F.  tā kā LES 50. pantā nav noteiktas formālas prasības paziņojumam par nodomu izstāties no Savienības vai šāda paziņojuma termiņam vai atsaukšanai; tā kā LES 50. pantā netiek skaidri paredzēta pārejas noteikumu iespēja;

G.  tā kā LES 50. pantā nav noteiktas īpašas prasības attiecībā uz LES 50. panta 3. punktā noteiktā divu gadu termiņa iespējamu pagarināšanu, kas tādējādi pieļauj elastību sarunu procesā;

H.  tā kā LES 50. pantā ir apstiprināts, ka dalība ES ir brīvprātīga, kas nozīmē, ka dalībvalsti nevar piespiest palikt tās sastāvā vai izstāties; tā kā lēmums izstāties no Savienības ir dalībvalsts suverēns lēmums, kas pieņemts saskaņā ar šādas valsts, kura izstājas, iekšējo konstitucionālo kārtību;

I.  tā kā lojālas sadarbības princips paredz, ka ir jāiesniedz paziņojums, tiklīdz ir pieņemts lēmums par izstāšanos;

J.  tā kā EST savā 2018. gada 10. decembra spriedumā lietā Andy Wightman u.c. pret Secretary of State for Exiting the European Union paskaidroja, ka dalībvalsts, kura izstājas, vienpusēji var atsaukt paziņojumu par savu nodomu izstāties no Savienības, kamēr uz šo dalībvalsti joprojām attiecas Līgumi;

K.  tā kā LES 50. panta formulējums nav skaidrs attiecībā uz LESD 218. panta daļu, izņemot tā 3. punktu, piemērošanu;

L.  tā kā Apvienotās Karalistes pilsoņu paustā griba izstāties no ES, neraugoties uz to, ka Skotijā un Ziemeļīrijā pilsoņu vairākums nobalsoja par palikšanu, tika ievērota saskaņā ar LES 2. pantā minētajām brīvības un demokrātijas vērtībām;

M.  tā kā AK referendumā nebija pietiekami daudz izpratnes veicināšanas kampaņu, jo pilsoņiem netika sniegts skaidrs priekšstats par to, kādas attiecības ar ES būs viņu valstij, tiklīdz tā būs pametusi ES, un par izstāšanās sekām viņi bieži vien guva maldīgu priekšstatu, jo īpaši attiecībā uz Ziemeļīriju, tādējādi atklājot, kādus riskus un problēmas rada maldinoša informācija;

N.  tā kā LES 50. pants Savienības iestādēm piešķir izņēmuma horizontālo kompetenci risināt sarunas par līgumu, kas aptver visus tos jautājumus, kuri vajadzīgi, lai kārtotu dalībvalsts izstāšanos;

O.  tā kā visu ES iestāžu loma izstāšanās procedūrā bija būtiska LES 50. panta noteikumu interpretēšanā un īstenošanā un minimalizējot institucionālos traucējumus, aizsargājot dalībvalstu vienotību un nodrošinot sakārtotu izstāšanos;

P.  tā kā divu posmu pieeja, kuru pieņēma galvenais sarunu vedējs Komisijas vārdā Michel Barnier, izrādījās pareiza;

Q.  tā kā saskaņā ar LES pilsoņi Savienības līmenī ir tieši pārstāvēti Eiropas Parlamentā; tā kā Parlaments ir daļa no lēmumu pieņemšanas procedūras saskaņā ar LES 50. pantu un īsteno vispārēju politisku kontroli, kā paredzēts LES 14. pantā, un tādēļ tam vajadzētu būt cieši iesaistītam izstāšanās sarunās, lai varētu sniegt savu piekrišanu saskaņā ar LES 50. pantu;

R.  tā kā LES 50. pantā paredzētajā procedūrā un visos gadījumos, kad notiek sarunas par starptautiskiem nolīgumiem, izmantojot LESD 218. panta 3. punktā noteikto procedūru, Parlamentam ir atvēlēta mazāk nozīmīga loma, kas aprobežojas ar iespējamā izstāšanās līguma apstiprināšanu piekrītot; tā kā, neraugoties uz šiem ierobežojumiem, Parlaments jau no paša sākuma ir aktīvi iesaistījies izstāšanās procesā un ir apņēmies aizsargāt ES pilsoņu intereses un aizsargāt Eiropas Savienības integritāti visā procesā;

S.  tā kā Parlaments šajā procesā pildīja izšķiroši svarīgu lomu, pārstāvot visus ES pilsoņus — gan no ES-27, gan no Apvienotās Karalistes;

T.  tā kā Apvienotās Karalistes izstāšanās ietekmēja Eiropas Parlamenta sastāvu, kā paredzēts Eiropadomes Lēmuma (ES) 2018/937 3. panta 2. punktā;

U.  tā kā izstāšanās procesa ietekmē ir radusies neparedzamība un radušās problēmas ne tikai ES un dalībvalstij, kura izstājas, bet arī un vēl jo vairāk iedzīvotājiem un vienībām, ko tas skar tiešā veidā, tā kā ir pierādījies, ka šīs nenoteiktības radītās ekonomiskās un sociālās izmaksas ir ļoti augstas un rada arī spiedienu uz politiskajām attiecībām starp ES un dalībvalsti, kas izstājas; tā kā atdalīšanās procesā varētu panākt lielāku noteiktību, cita starpā pieprasot, lai paziņojums par lēmumu izstāties tiktu papildināts ar turpmāko attiecību plānu, ko iecerējusi dalībvalsts, kas izstājas;

V.  tā kā Savienības iestādes ir pielikušas visas pūles, lai nepolitizētu izstāšanās procesu, bet izstāšanās saskaņā ar LES 50. pantu tomēr pēc būtības ir politiska, jo tā izriet un ietekmējas no būtiskām izvēlēm attiecībā uz dalību ES un/vai attiecībām ar ES;

W.  tā kā dalībvalsts izstāšanās no Eiropas Savienības ir milzīgs politisks, ekonomisks un sociāls satricinājums, kura negatīvās sekas var tikai daļēji mazināt ar rūpīgi plānotu un sarunu ceļā organizētu sakārtotas izstāšanās kārtību;

X.  tā kā Politiskā deklarācija, kurā izklāstīts satvars turpmākajām Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes attiecībām, nosaka parametrus vērienīgai, plašai, dziļai un elastīgai partnerībai, kas aptver ārpolitiku, drošību, aizsardzību un plašākas sadarbības jomas;

Y.  tā kā pēc Izstāšanās līguma stāšanās spēkā vienīgais likumīgais veids, kā atkārtoti pievienoties ES, ir LES 49. pants;

Z.  tā kā LES 8. pantā ir uzsvērtas īpašās attiecības starp ES un tās kaimiņvalstīm;

AA.  tā kā saskaņā ar Parlamenta Reglamentu atbildīgā par izstāšanās no Savienības institucionālajām sekām ir Konstitucionālo jautājumu komiteja,

Vēl nepieredzēts process

1.  uzsver, ka Eiropas Savienībai vienas no tās dalībvalstīm izstāšanās bija vēl nepieredzēts un ārkārtīgi kritisks process;

2.  atzīst Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības, bet tomēr pauž par to nožēlu;

3.  uzsver, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās vēsturiskā nozīme attiecībā uz dalību ES nav novirzījusi un nenovirza Savienību no tās integrācijas procesa, jo LES 50. pants paredz garantijas ES tiesiskajai kārtībai un aizsargā Eiropas integrācijas pamatmērķus;

4.  uzsver, ka LES 50. panta noteikumi un veids, kādā tie ir tikuši interpretēti un īstenoti, atspoguļo un atbalsta kopīgās vērtības un mērķus, kas ir Savienības pamatā, jo īpaši brīvību, demokrātiju un tiesiskumu;

5.  uzskata, ka LES 50. pants ir sasniedzis savu mērķi — saglabāt dalībvalsts suverēnās tiesības izstāties no Eiropas Savienības, šādi skaidri apstiprinot ES dalības brīvprātīgo raksturu, un savu mērķi — nodrošināt sakārtotu Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības, vienlaikus ļaujot pēc tam veidot padziļinātas attiecības starp ES un Apvienoto Karalisti kā trešo valsti;

ES prioritātes

6.  uzskata, ka kopumā tika sasniegti LES 50. panta un izstāšanās sarunu ar Apvienoto Karalisti mērķi nodrošināt atdalīšanos no Savienības, nodrošināt juridisko stabilitāti un līdz minimumam samazināt traucējumus un sniegt skaidru nākotnes redzējumu pilsoņiem un juridiskām personām, nodrošinot sakārtotu izstāšanos, vienlaikus aizsargājot Eiropas Savienības, tās pilsoņu un dalībvalstu integritāti un intereses;

7.  uzskata, ka ātra un nelokāma prioritāšu noteikšana saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības un jo īpaši tiesību aizsardzība miljoniem ES pilsoņu Apvienotajā Karalistē un Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem Eiropas Savienībā, kurus skārusi izstāšanās, īpašie apstākļi, ar kuriem saskaras Īrijas sala, un vienots finansiāls risinājums bija izšķiroši svarīgi procesa strukturēšanai un tā seku stabilizēšanai Savienībā; tomēr uzskata, ka sarunās par tādu strīdu izšķiršanu, kas varētu rasties, piemērojot izstāšanās līgumu, vajadzētu būt lielākai skaidrībai, jo īpaši attiecībā uz Eiropas Savienības Tiesas lomu;

8.  uzskata, ka skaidrā uzdevumu sadale starp iestādēm un līdz šim vēl nepieredzētā iekļaujošā un pārredzamā pieeja, ko pieņēma Komisija un tās galvenais sarunu vedējs, tostarp — attiecībā pret Parlamentu, bija ārkārtīgi svarīga, lai saglabātu konsekvenci un vienotību Eiropas Savienībā un tās dalībvalstu vidū, sarunās veicinātu ES prioritātes un intereses un nodrošinātu Savienības tiesiskās kārtības integritāti;

9.  uzteic galvenos institucionālos dalībniekus par to, ka tie ir nosargājuši vienotību starp 27 dalībvalstīm, kā arī Savienības iestādēs un starp tām, kas ievēroja izstāšanās kā Savienības procesa būtību;

10.  uzskata, ka Savienības intereses tika aizsargātas, pateicoties stratēģiskai organizētībai un nosacījumiem starp dažādajiem procedūras posmiem; jo īpaši atgādina par sarunu secību, kas sākās ar vienošanos par izstāšanās kārtību, pēc tam virzījās uz jautājumu par pārejas perioda kārtību un pēc tam tika noslēgtas ar vienošanos par vispārējo izpratni par jaunu un ciešu partnerību starp ES un Apvienoto Karalisti, pamatojoties uz būtisku progresu sarunās par pilsoņu tiesībām, Īrijas un Ziemeļīrijas jautājumu, finansiālo norēķinu un LES 50. panta 3. punktā minētā laikposma pagarinājuma pamatotu un jēgpilnu piemērošanu;

11.  atzinīgi vērtē to, ka sarunās ar Apvienoto Karalisti prioritāte tika piešķirta jautājumam par pilsoņu tiesībām, kas ir un arī turpmāk būs svarīgs jautājums, un ka par šo izstāšanās kārtības sadaļu tika panākta vienošanās sarunu sākumā, jo 2018. gada 19. marta Izstāšanās līguma projekta sākotnējā redakcija saturēja pilnībā saskaņotu otro daļu par pilsoņu tiesībām, tostarp par tās noteikumu tiešo ietekmi, un par EST jurisdikciju attiecībā uz attiecīgajiem noteikumiem par pilsoņu tiesībām;

12.  uzsver, ka Savienība jau procesa sākumā skaidri norādīja, ka Īrijas salas īpašie apstākļi un nepieciešamība garantēt Lielās piektdienas vienošanos un mazināt Apvienotās Karalistes izstāšanās izraisītās sekas uz Īriju ir jautājumi, kas skar visu ES kopumā;

13.  uzskata, ka laika ziņā ierobežotais pārejas periods, turpinot piemērot spēkā esošos ES regulatīvos, budžeta, uzraudzības, tiesu un izpildes instrumentus un struktūras pēc izstāšanās, bija abu pušu interesēs un atviegloja sarunas par turpmākajām attiecībām, kā arī pāreju uz tām;

14.  atgādina, ka Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvars ir noteikts Izstāšanās līgumam pievienotajā Politiskajā deklarācijā, kurā ir iekļauti abu pušu noteikti skaidri noteikumi par sadarbību ārpolitikas, drošības un aizsardzības jomā;

15.  pauž nožēlu par to, ka Politiskās deklarācijas juridiski nesaistošais raksturs deva Apvienotajai Karalistei juridisku pamatu neiesaistīties attiecībā uz būtiskām tās satura daļām, jo īpaši tām, kas attiecas uz ārpolitiku un drošības politiku, kuras tādējādi nebija daļa no sarunām;

Dalībvalsts, kura izstājas

16.  tomēr uzskata, ka izstāšanās procesu raksturoja Apvienotās Karalistes vilcināšanās, kas izraisīja ieilgušu nenoteiktību jau no paša sākuma līdz pat sarunu beigām, ko cita starpā parāda laika intervāls starp referendumu un paziņojumu par izstāšanos saskaņā ar LES 50. pantu; uzskata, ka šī nenoteiktība ietekmēja iedzīvotājus un ekonomikas dalībniekus, jo īpaši Īrijas salā; uzskata, ka bezlīguma izstāšanās riska saasināšanās apdraudēja izredzes uz sakārtotu izstāšanos;

17.  šajā sakarā uzskata, ka lēmuma izstāties no Savienības politiskās un ekonomiskās sekas ir būtiskas; uzskata, ka Apvienotā Karaliste tās patiesi un pilnībā neizvērtēja pirms sava lēmuma par izstāšanos, kā rezultātā šī procedūra nebija sagatavota; uzskata, ka Lielbritānijas pilsoņiem bija nepietiekamas zināšanas par Eiropas Savienību un viņi nebija pienācīgi informēti par lēmuma izstāties no Savienības tālejošajām sekām;

18.  uzskata, ka LES 50. panta noteikumi par paziņošanu un termiņa pagarināšanu saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu ir izskatīti pietiekami elastīgi, lai reaģētu uz politiskajām svārstībām un neatbilstībām, Apvienotās Karalistes valdības sastāviem nomainot citam citu, un vienlaikus tika saglabāta izstāšanās procesa integritāte un saglabāta Savienības tiesiskā kārtība;

19.  atgādina, ka lēmums par izstāšanos ir dalībvalsts suverēnās tiesības un ka Savienībai ir pienākums atzīt šīs valsts nodomu; uzsver, ka LES 50. pantā netiek precizēts un tāpēc nav noteikti nekādi ierobežojumi attiecībā uz paziņojuma par nodomu izstāties veidu; šajā sakarībā uzskata, ka tad, ja kāda dalībvalsts neievēro ES tiesību aktus un/vai pauž nodomu atteikties piemērot Līgumus vai atzīt EST jurisdikciju un ievērot tās spriedumus, tas nozīmē klaju to pienākumu noraidīšanu, kas saistīti ar dalību ES;

20.  norāda, ka izstāšanās no Eiropas Savienības pēc būtības ir sarežģīts process un ka dalībvalsts, kas izstājas, politiskā izvēle attiecībā uz savām turpmākajām attiecībām ar Savienību var padarīt to vēl sarežģītāku;

Sakārtotas izstāšanās svarīgā nozīme

21.  uzskata, ka, lai gan izstāšanās nav atkarīga no nolīguma starp dalībvalsti, kas izstājas, un Savienību, Apvienotās Karalistes izstāšanās process parāda, cik svarīgi ir noslēgt nolīgumu par izstāšanās kārtību, jo īpaši, lai aizsargātu to pilsoņu, kurus tas skar, tiesības un tiesisko paļāvību;

22.  uzskata, ka ES iestādes ir darījušas visu iespējamo un izpildījušas savu pienākumu nodrošināt nolīguma noslēgšanu; uzteic centienus, kas veltīti tam, lai izvairītos no bezlīguma scenārija; šajā sakarībā norāda, ka saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu gadījumā, ja netiek panākta vienošanās, izstāšanās stājas spēkā divus gadus pēc paziņošanas Padomei; uzsver, ka LES nav tādu noteikumu punktu, ar kuriem risināt bezlīguma scenāriju un nesakārtotu izstāšanos;

23.  uzsver — tā kā ES vienotais tirgus ir ļoti integrēts, dalībvalsts izstāšanās ietekmē visas saimnieciskās darbības jomas un ir vajadzīgi juridiski un administratīvi pielāgojumi visos līmeņos, t. i., ES, dalībvalstu un vietējā līmenī; atkārtoti uzsver Komisijas un dalībvalstu veiktā darba nozīmi visos valsts pārvaldes līmeņos un izpratnes veicināšanā iedzīvotāju vidū un privātajā sektorā un to sagatavošanā, publicējot daudzus konkrētus paziņojumus par ieinteresēto personu sagatavotību un savlaicīgi pieņemot vienpusējus un pagaidu rakstura ārkārtas pasākumus, lai risinātu bezlīguma scenārija un nesakārtotas izstāšanās iespējamību;

24.  norāda, ka LES nesatur konkrētas būtiskas prasības attiecībā uz tās dalībvalsts, kura izstājas, un Savienības turpmāko attiecību satvaru un saikni ar izstāšanās kārtību; tomēr atgādina, ka saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu izstāšanās līgumā ir jāņem vērā valsts, kura izstājas, turpmāko attiecību ar Savienību satvars;

25.  norāda, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās gadījumā LES 50. panta 3. punktā noteiktais termiņš brīdim, kad Līgumi dalībvalstij, kura izstājas, vairs nav saistoši, — divi gadi pēc tās paziņojuma par izstāšanos — ir izrādījies pārāk īss, lai varētu notikt sakārtota izstāšanās, jo tika uzskatīts, ka ir nepieciešami trīs šā laikposma pagarinājumi, kā arī tiem sekojošs pārejas periods; atgādina, ka šo laikposmu var paildzināt, to pagarinot saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu; uzskata, ka šāds pagarinājums ļauj turpināt sarunas, lai izvairītos no “kraujas malas” scenārija; atgādina, ka visā divu gadu laikā un tam sekojošajos pagarinājumos pilsoņi, ekonomikas dalībnieki, dalībvalstis un trešo valstu tirdzniecības partneri saskārās ar vēl nepieredzēta līmeņa un ilgstošu juridisko nenoteiktību;

26.  konstatē, ka dalībvalsts izstāšanās ir radījusi vēl nepieredzētas juridiskās sekas ES starptautiskajām saistībām, jo īpaši attiecībā uz nepieciešamību pārskatīt Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) līmenī saskaņotās tarifa kvotas, lai ņemtu vērā kvotu daļu, ko izmanto dalībvalsts, kura izstājas, kas tādējādi ļāva trešām valstīm iesniegt papildu pieprasījumus par piekļuvi tirgum; uzskata, ka līdz ar Apvienotās Karalistes izstāšanos ES tarifa kvotu sadalījums principā tika labi pārvaldīts, vispirms pieņemot iekšēju tiesību aktu, ar ko nosaka no jauna iedalītās ES kvotu daļas (proti, Regulas (ES) 2019/216(14) veidā), un pēc tam veicot pēcpasākumus sarunās ar trešām valstīm PTO līmenī, lai gan šajā līmenī nav tādu tiesību normu, kas pievērstos jautājumam par muitas savienības iziršanu;

Elastība saskaņā ar LES 50. pantu

27.  uzskata, ka LES 50. pantā ir panākts labs līdzsvars starp juridiski pamatota izstāšanās procesa nodrošināšanu un politiskās elastības nodrošināšanu, kas nepieciešama, lai pielāgotos konkrētajiem apstākļiem; tomēr atzīmē, ka LES 50. panta noteikumos pietrūkst sīkāka precizējuma par šādiem aspektiem:

28.  pauž nožēlu, ka līdz ar AK izstāšanos no Savienības projām dodas vesela ES pilsoņu kopiena; atgādina, ka Eiropas Parlaments īpaši aktīvi aizstāvēja un iesaistījās aktīvā dialogā ar iedzīvotājiem un organizācijām, kas viņus pārstāv, izmantojot konsultācijas, uzklausīšanas un tikšanās, ko organizēja Parlamenta komitejas un Brexit vadības grupa (BSG), kuras izstāšanās procesā centās panākt, lai tiktu paustas iedzīvotāju bažas un cerības; tomēr uzskata, ka ES iestādes būtu varējušas darīt vairāk, lai dažādos izstāšanās posmos sniegtu iedzīvotājiem informāciju;

29.  uzskata, ka, ņemot vērā izstāšanās procesa neparedzamību, LES izstāšanās noteikumiem būtu jānodrošina juridiskā noteiktība daudzajiem ES pilsoņiem un dalībvalsts, kura izstājas, pilsoņiem, kurus skar izstāšanās, aizsargājot viņu tiesības, kas iegūtas, pamatojoties uz ES tiesību aktiem, un nodrošinot efektīvu izpildes sistēmu, neizslēdzot turpmāko pasākumu mehānisma izveidi un informācijas kampaņas; uzsver, ka pilsoņi, kurus tas skar, jo īpaši neaizsargātie iedzīvotāji, ir savlaicīgi un pienācīgi jāinformē par viņu tiesībām un pienākumiem saistībā ar izstāšanos;

30.  uzskata, ka, ņemot vērā lēmuma par izstāšanos no Savienības būtību un to, cik būtiski tas izpaužas uz aizejošās dalībvalsts pilsoņiem, svarīga demokrātijas garantija var būt referenduma rīkošana, lai apstiprinātu galīgo lēmumu aiziet; uzskata, ka tam, lai pilsoņi būtu apstiprinājuši šo galīgo izvēli, ir arī izšķiroša nozīme gadījumā, ja neizdodas noslēgt sarunas par izstāšanās līgumu un tas vedina uz bezlīguma scenāriju; uzskata, ka šajā procesā būtu jādara viss iespējamais, lai novērstu dezinformāciju, ārvalstu iejaukšanos un finansēšanas pārkāpumus;

Iestāžu loma izstāšanās procesā

31.  uzskata, ka ES iestādes un dalībvalstis ir kopīgi reaģējušas un ievērojušas saskaņotu un vienotu pieeju, paredzot laicīgu, skaidru un labi strukturētu izstāšanās procesa aspektu definēšanu, ieskaitot aspektus, kas nav skaidri noteikti LES 50. pantā, jo īpaši sarunu mērķus un vispārējos principus, ES kompetenci jautājumos, kas saistīti ar izstāšanos, sarunu secību, Izstāšanās līguma darbības jomu, pārejas noteikumus un turpmāko attiecību satvaru;

32.  uzsver, ka Parlamentam ir bijusi izšķiroša nozīme visā izstāšanās procesā un tas ir aktīvi piedalījies stratēģiju noteikšanā un ES un tās pilsoņu interešu un prioritāšu aizsardzībā, pieņemot pienācīgi pamatotas rezolūcijas, tiklīdz AK bija sākusies referenduma gatavošana attiecībā uz dalību ES; šajā sakarībā atgādina, ka Parlamenta ieguldījums galvenokārt tika strukturēts, izmantojot BSG, ko 2017. gada 6. aprīlī izveidoja Priekšsēdētāju konference, Parlamenta komiteju un Priekšsēdētāju konferences atbalstu un ciešu iesaisti;

33.  uzsver, ka Parlaments mobilizējās kā vienots veselums, lai vienoti uzraudzītu izstāšanās procesu — gan ar tā politisko struktūru, gan komiteju starpniecību, kuras jau no paša sākuma tika aicinātas noteikt Apvienotās Karalistes izstāšanās ietekmi uz politikas jomām un tiesību aktiem to attiecīgajās atbildības jomās; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi, lai sarunās pastāvīgi būtu iesaistītas par nozaru politiku atbildīgās komitejas; atzinīgi vērtē ilgstošo un izsmeļošo sagatavošanas darbu, ko veica komitejas, lai apkopotu liecības, konsultācijas un speciālās zināšanas, izmantojot uzklausīšanas, darbseminārus un pētījumus par visiem jautājumiem, kas saistīti ar izstāšanos vai turpmākajām attiecībām starp ES un Apvienoto Karalisti;

34.  uzskata, ka Eiropadomei šajā procesā bija apkopojoša un stabilizējoša loma, tostarp — izmantojot pamatnostādnes saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu, interpretējot un piemērojot LES 50. panta noteikumus, tostarp attiecībā uz elementiem, par kuriem noteikumos nekas nav teikts, un nosakot skaidru politisko virzību atbilstīgi Savienības interesēm sarunu nosacījumu definēšanā un Komisijas kā Savienības sarunu vedējas izraudzīšanā;

35.  uzsver, ka saskaņā ar LES 50. panta 4. punktu Eiropadomes vai Padomes loceklis no tās dalībvalsts, kura izstājas, nevar piedalīties nedz Eiropadomes vai Padomes pārrunās, nedz lēmumu pieņemšanā par izstāšanās procesu, savukārt Eiropas Parlamenta deputāti, kas ievēlēti dalībvalstī, kura izstājas, turpina darbu un saglabā visas savas tiesības un pienākumus, kamēr izstāšanās nav stājusies spēkā;

36.  atzīst, ka tā ir bijusi līdz šim vēl nepieredzēta rakstura iestāžu sadarbība un pārredzamība LES 50. panta īstenošanā, tostarp — sarunās iesaistītās darba metodes un struktūras, informācijas kanāli, sarunu dokumentu publicēšana un piedalīšanās sanāksmēs, jo īpaši “šerpu” sanāksmēs un Vispārējo lietu padomes sanāksmēs;

37.  atzīst pamatprincipu nozīmi, kurus ierosināja Eiropas Parlaments un kurus Eiropadome iekļāva savās secīgajās sarunu nostādnēs, ko pēc tam īstenoja sarunās un kas ietver sevī šādus principus:

38.  arī turpmāk pilnībā atbalsta šos principus;

39.  uzskata, ka šie principi sniedzas pāri LES 50. panta kontekstam, jo tie ir Eiropas integrācijas pamatā un ir kļuvuši par ES konstitucionālās identitātes un tiesiskās kārtības pamatelementiem, lai gan tie nav LES daļa;

40.  šajā sakarībā norāda, ka LES 50. pantā paredzētā izstāšanās procedūra ir likusi gan ES, gan tās dalībvalstīm atkārtoti apstiprināt Savienības konstitucionālo identitāti;

Eiropas Savienības un dalībvalsts, kura izstājas, tiesības un pienākumi

41.  atgādina, ka valsts, kura izstājas, līdz brīdim, kad stājas spēkā izstāšanās līgums vai, ja tāda nav, ir pagājis vai nu divu gadu laikposms, vai arī pagarinātais laikposms, kas minēts LES 50. panta 3. punktā, joprojām ir dalībvalsts un tai — bez jebkāda izņēmuma — ir visas tiesības un pienākumi, kas izriet no Līgumiem, ieskaitot lojālas sadarbības principu, kā noteikts LES 4. panta 3. punktā, un pienākumu rīkot Eiropas Parlamenta vēlēšanas, iecelt savus pārstāvjus Savienības iestādēs un struktūrās, nodrošināt pilsoņu tiesību pilnīgu aizsardzību un ievērot savas finansiālās saistības;

Parlamenta īstenota uzraudzība

42.  uzsver, ka Eiropas Parlamenta politiskās uzraudzības loma parlamentārās demokrātijas sistēmā ir neaizstājama un nodrošina pārredzamību un politisko pārskatatbildību; šajā sakarībā uzstāj, ka Parlamenta pilnvarām attiecībā uz uzraudzības posmu vajadzētu tikt garantētām un tās būtu jāīsteno pietiekami savlaicīgi attiecībā uz starptautisku nolīgumu slēgšanu, tostarp provizoriskas piemērošanas gadījumā, jo īpaši, ja tos noslēdz saistībā ar izstāšanos no Eiropas Savienības; šajā saistībā norāda, ka ir svarīgi pilnībā piemērot LESD 218. panta 10. punktu attiecībā uz Parlamenta prerogatīvām saistībā ar izstāšanos, kurā ir noteikts, ka Parlaments ir jāinformē visos sarunu starp Savienību un trešām valstīm procedūras posmos; uzsver, ka Komisijai ir jāinformē Parlaments vienlīdzīgi ar Padomi;

43.  uzskata, ka gan BSG, gan Apvienotās Karalistes koordinācijas grupas struktūrām, ko Eiropas Parlaments izveidoja katrā sarunu posmā ar AK, bija ārkārtīgi liela nozīme, lai garantētu turpmākos pasākumus un Parlamenta un iesaisti un nodrošinātu pārredzamību sarunās; uzskata, ka LES 50. panta īstenošana ir labs piemērs iestāžu kolektīvajai koordinācijai Savienības interešu atbalstam, kas būtu jāpiemēro visām sarunām par starptautiskiem nolīgumiem;

44.  šajā sakarībā uzskata, ka Parlamenta loma ir būtiska, lai nodrošinātu parlamentāro un demokrātisko dimensiju procedūrai, kam piemīt šāda konstitucionālā un institucionālā ietekme uz Savienību un uz ES pilsoņu tiesībām; uzskata, ka tā loma politiskajā uzraudzībā būtu jāaizsargā un jāpastiprina, lai visos būtiskajos procesa aspektos iekļautu nepieciešamo piekrišanu;

45.  šajā sakarībā uzsver, ka, lai gan 50. panta process ir noslēdzies un izstāšanās no ES ir stājusies spēkā, faktiskā atsaiste no dalības ES un Izstāšanās līguma īstenošana ir ilgtermiņa process; šajā sakarībā atkārtoti apstiprina, ka Parlaments pilnībā pildīs savu lomu Izstāšanās līguma īstenošanas uzraudzībā;

Jautājumi pārdomām

46.  uzskata, ka LES 50. pantā ir aplūkots dalībvalsts izstāšanās procesuālais aspekts un pieļauta iespēja to risināt, bet tas neatrisina būtiskās politiskās, sociālās un ekonomiskās sekas un destruktīvo ietekmi, ko — gan dalībvalstu ietvaros, gan visās dalībvalstīs, gan starptautiskā mērogā — rada kādas dalībvalsts izstāšanās no ES;

47.  atkārtoti aicina veikt padziļinātu pārdomu procesu par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un tās ietekmi uz ES nākotni; uzskata, ka šādam pārdomu procesam būtu jānodrošina atklāts un paplašināts dialogs par reformām, kas Savienībai ir vajadzīgas, lai stiprinātu demokrātiju un spēju apmierināt iedzīvotāju vajadzības un cerības; šajā nolūkā atgādina par līdz šim vēl nepieredzēto Savienības pārdomu procesu par tās nākotni Konferences par Eiropas nākotni ietvaros; uzsver, ka šajā pārdomu procesā ir iesaistīta pilsoniskā sabiedrība un pilsoņu tiesību organizāciju pārstāvji;

48.  uzskata, ka Savienības un tās dalībvalstu pienākums un uzdevums ir darīt vairāk, lai saglabātu Eiropas integrācijas procesu, aizsargātu Eiropas vērtības un principus, tostarp lojālas sadarbības principu, un novērstu izstāšanās no ES atkārtošanos; šajā sakarībā pauž nožēlu par to, ka laikā, kad notika gatavošanās AK referendumam, Eiropas Parlaments un tā komitejas iesaistījās atturīgi un ierobežoti un tā rezultātā Apvienotās Karalistes pilsoņiem, kas tobrīd bija ES pilsoņi, nebija pilnīgas piekļuves informācijai par to, kā darbojas ES un kādas sekas rada izstāšanās; uzsver, ka būtu jānosaka aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu, ka publiskās debates, kas notiek pirms LES 50. panta piemērošanas kādā dalībvalstī, ļauj attiecīgajiem pilsoņiem pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu; aicina dalībvalstis un ES pastāvīgi sniegt ES pilsoņiem plaša mēroga informāciju par Eiropas Savienības darbību, tās darbības jomām, lēmumu pieņemšanas procesiem, ES pilsoņu tiesībām, kā arī izstāšanās no ES sekām; uzskata, ka šim nolūkam konference par Eiropas nākotni paver iespēju plašākam dialogam ar iedzīvotājiem un pilsonisko sabiedrību par Eiropas Savienību un tās attīstību; mudina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu, lai Eiropas politiskajām partijām atļautu finansēt referenduma kampaņas, kas saistītas ar LES vai LESD īstenošanu;

o
o   o

49.  uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 58, 27.2.2020., 53. lpp. (2) OV C 298, 23.8.2018., 24. lpp. (3) OV C 346, 27.9.2018., 2. lpp. (4) OV C 369, 11.10.2018., 32. lpp. (5) OV C 162, 10.5.2019., 40. lpp. (6) OV C 171, 6.5.2021., 2. lpp. (7) OV C 270, 7.7.2021., 21. lpp. (8) OV C 294, 23.7.2021., 18. lpp. (9) OV C 362, 8.9.2021., 90. lpp. (10) OV C 331, 17.8.2021., 38. lpp. (11) OV L 29, 31.1.2020., 7. lpp. (12) OV C 34, 31.1.2020., 1. lpp. (13) OV L 165 I, 2.7.2018., 1. lpp. (14) OV L 38, 8.2.2019., 1. lpp.