Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par 2021. gada ziņojumu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu (2021/2182(INI))

P9_TA(2022)0039 A9-0354/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 21. un 36. pantu,

–  ņemot vērā ANO Statūtus, ANO Jūras tiesību konvenciju, 1975. gada 1. augusta Helsinku Nobeiguma aktu un tā turpmākos dokumentus, kā arī 1990. gada 19.–21. novembra Parīzes Hartu jaunai Eiropai,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka / Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2021. gada 16. jūnija ziņojumu “KĀDP ziņojums – mūsu prioritātes 2021. gadā” (HR(2021)0094),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2000. gada 31. oktobra rezolūciju Nr. 1325 (2000) par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā 2021. gada 16. septembra ieteikumu par ES un Krievijas politisko attiecību ievirzi(1) un 2021. gada 16. decembra rezolūciju stāvokli pie Ukrainas robežas un Ukrainas teritorijās, kuras okupējusi Krievija(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 10. jūlijā un 2018. gada 8. jūlijā parakstītās kopīgās deklarācijas par ES un NATO sadarbību,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Honkongā, tostarp 2021. gada 8. jūlija rezolūciju Honkongu, jo īpaši laikraksta “Apple Daily” lietu(3), un 2020. gada 19. jūnija rezolūciju par Honkongai piemērojamo ĶTR valsts drošības likumu un nepieciešamību ES aizstāvēt augstu Honkongas autonomijas līmeni(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0354/2021),

A.  tā kā kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) un kopējās drošības un aizsardzības politikas demokrātiska kontrole un rūpīga pārbaude ir Parlamenta pienākums un atbildība un tam vajadzētu pārredzami un laikus saņemt nepieciešamo informāciju par abām šīm jomām, kā arī tā rīcībā vajadzētu būt efektīviem līdzekļiem pilnīgai un efektīvai šīs lomas izpildei;

B.  tā kā nesenās starptautiskās norises un daudzdimensionālās problēmas, kā arī strauji mainīgā ģeopolitiskā vide ir paātrinājušas pastāvošās tendences, kas ietekmē ES KĀDP galvenos aspektus, atklājušas ES neaizsargātību pret ārējiem notikumiem un spiedienu, uzsvērušas nepieciešamību pēc spēcīgākas, vērienīgākas, uzticamākas, stratēģiskas un vienotas ES rīcības pasaules mērogā un akcentējušas nepieciešamību ES autonomi noteikt savus stratēģiskos mērķus un attīstīt spējas to sasniegšanai;

C.  tā kā šīs norises un problēmas ietver vēl nepieredzēto Covid-19 pandēmiju, kas sākās Uhaņā, Ķīnā, un tās sekas, ASV pieaugošo loma pasaules mērogā, Krievijas centienus demontēt Eiropas drošības arhitektūru, tās pastāvīgos uzbrukumus Ukrainai un Gruzijas un Ukrainas teritoriju okupāciju, hibrīduzbrukumus ES dalībvalstīm, piemēram, migrantu instrumentalizāciju, kuru mērķis ir apdraudēt mūsu demokrātiskos pamatus; nepārtrauktus starptautisko tiesību pārkāpumus Baltkrievijā, Ķīnas Komunistiskās partijas un citu autoritāro un totalitāro režīmu pieaugošo uzstājību, neseno straujo Afganistānas valsts struktūru sabrukumu un tam sekojošo Taliban īstenoto valsts pārņemšanu savā kontrolē, saspīlējumu Indijas un Klusā okeāna reģionā, jo īpaši Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūrā, kā arī Taivānas šaurumā, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, ieroču kontroles nolīgumu apšaubīšanu, klimata pārmaiņas, finanšu noziedzību, tādu reģionālu konfliktu saasināšanos, kas izraisījuši iedzīvotāju pārvietošanu, cīņu par dabas resursiem, enerģijas un ūdens trūkumu, sabrūkošas valstis, terorismu, organizēto transnacionālo noziedzību, kiberuzbrukumus un dezinformācijas kampaņas;

D.  tā kā šīs pašreizējās tendences ir izveidojušās, globālajam varas līdzsvaram nosveroties uz daudzpolāru pasauli, kurā valda pastiprināta ģeopolitiskā konkurence, un šīs līdzsvara novirzes padara sarežģītāku globālo pārvaldību un starptautisko sabiedrisko labumu nodrošināšanu tieši tad, kad tas vajadzīgs arvien vairāk;

E.  tā kā pasaulē ir iestājies jauns “nemiera” laikmets — pieaug ģeopolitiskā nenoteiktība, vienlaikus palielinoties reģionālo konfliktu skaitam un varas konkurencei, un tas būtiski ietekmē ES drošību;

F.  tā kā Krievijas militāro spēku pašreizējā koncentrēšana pie Ukrainas robežas un tās nelikumīgi okupētajās teritorijās, kā arī Baltkrievijā un Kaļiņingradas apgabalā rada ticamus un nopietnus draudus Ukrainas un Eiropas drošībai; tā kā jebkādu turpmāku Krievijas Federācijas veiktu militāru darbību un hibrīduzbrukumu rezultātā ciešā sadarbībā ar Amerikas Savienotajām Valstīm, NATO un citiem partneriem būtu jāpieņem nopietnas ekonomiskas un finanšu sankcijas;

G.  tā kā arvien skaidrāk ir redzams, ka klimata pārmaiņām ir negatīva ietekme uz ES drošību;

H.  tā kā sagaidāms, ka līdz 2050. gadam Āfrikā iedzīvotāju skaita pieaugums veidos vairāk nekā pusi no pasaules iedzīvotāju skaita pieauguma — tiek prognozēts, ka šajā kontinentā iedzīvotāju skaits pieaugs par 1,3 miljardiem, savukārt pasaulē kopumā šis pieaugums būs 2,4 miljardi; tā kā šī iedzīvotāju skaita pieauguma koncentrācija dažās nabadzīgākajās valstīs, kas vienlaikus cietīs arī no klimata pārmaiņu ietekmes, radīs virkni jaunu problēmu, kuras, ja netiks nekavējoties risinātas, izraisīs ārkārtīgi problemātiskas sekas gan attiecīgajām valstīm, gan ES; tā kā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences 2019. gada ziņojums par tirdzniecību un attīstību(5) liecina, ka katru gadu būs vajadzīgi vēl 2,5 triljoni USD, lai izpildītu saistības, kas noteiktas ANO Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam;

I.  tā kā ES ir jādarbojas pasaules mērogā, paužot vienotu un saskaņotu viedokli un ievērojot kopēju stratēģisku kultūru ar mērķi attīstīt savu vadošo lomu, kā arī atdzīvināt un reformēt multilaterālismu, balstoties uz savām demokrātiskajām vērtībām, sociālo taisnīgumu, pamattiesībām, tostarp dzimumu līdztiesību, un globālu atbalstu brīvībai, kā arī ilgtspējīgas un iekļaujošas nākotnes redzējumu;

J.  tā kā lielākā daļa ES iedzīvotāju atbalsta spēcīgāku ES lomu un kopīgu Eiropas pieeju ārpolitikas un drošības politikas jautājumos un šāds atbalsts tiek pausts arī vairumā no konferences par Eiropas nākotni oficiālajā tiešsaistes platformā ievietotajos komentāros, un iedzīvotāji vēlas, lai ES ārpolitika un drošības politika būtu saskaņotāka un efektīvāka,

1.  uzsver, ka, lai sasniegtu stratēģisko mērķi – attīstīt savu vadošo lomu pasaulē, ES būtu jāveido KĀDP, pamatojoties uz šādām sešām darbībām:

Uzņemties vadošo lomu daudzpusēju partnerību stiprināšanā, jo īpaši tās partnerībā ar ANO, risinot globālās prioritātes un aizsargājot un veicinot demokrātiju un cilvēktiesības visā pasaulē

2.  atzinīgi vērtē ES pieaugošos centienus un iniciatīvas uzņemties vadību, veicinot globālas partnerības attiecībā uz galvenajām prioritātēm un stiprinot daudzpusējo uz noteikumiem un vērtībām balstīto kārtību, reformējot galvenās iestādes un organizācijas ar mērķi uzlabot to darbības efektivitāti un palielināt to noturību, labāk izmantojot pastāvošos mehānismus un globālās pārvaldības institūcijas; norāda, ka šīs iniciatīvas ļauj starptautiskajai sabiedrībai, ko reglamentē starptautiskās tiesības, efektīvi risināt tādas globālas problēmas kā klimata pārmaiņas, pandēmijas, enerģētikas krīze un terorisma draudi, kā arī cīnīties pret ļaunprātīgu autoritāru spēku ietekmi; atkārtoti norāda, ka ES ārpolitikai un drošības politikai ir jānodrošina ANO 2030. gada ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošana;

3.  uzsver, ka ir jāattīsta patiesi stratēģiska ES un ANO partnerība klimatrīcības un cilvēktiesību jomā un saistībā ar krīžu pārvarēšanu; aicina dalībvalstis un visu pasaules valstu valdības piešķirt vairāk kompetenču, resursu un intervences spēju ANO struktūrām; pauž nožēlu par to, ka Ķīna un Krievija ANO Drošības padomē attur no nosodījuma izteikšanas represīviem režīmiem par to veiktajām darbībām un kavē vienotu starptautisku reakciju uz dažādām krīzēm, kā arī neļauj ANO līmenī īstenot G7 lēmumus; atkārtoti uzsver, ka stingri atbalsta Starptautisko Krimināltiesu (SKT), un aicina ES un dalībvalstis sniegt pienācīgu finansiālo atbalstu, lai SKT varētu veikt savus uzdevumus;

4.  uzsver, ka ES ir visā pasaulē jāaizstāv un jāveicina demokrātija, rādot citiem ceļu ar savu piemēru, tostarp nodrošinot stingru demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma principu ievērošanu visās ES dalībvalstīs; aicina ES veicināt demokrātisko valstu aliansi visā pasaulē; uzstāj, ka ir jāapvieno resursi, jāapmainās ar paraugpraksi, jākoordinē kopīgas darbības un jāizstrādā kopīgas stratēģijas attiecībā uz autoritāru valstu un to pārstāvju, naidīgu nevalstisko dalībnieku un organizāciju, kā arī pret demokrātiju vērstu dalībnieku ļaunprātīgas iejaukšanās un dezinformācijas apkarošanu demokrātiskā sabiedrībā; uzskata, ka, lai šo mērķi sekmīgi īstenotu, ES un tās dalībvalstīm, cieši sadarbojoties arī ar NATO, būtu jāveicina visu valdību un visu sabiedrību aptveroša pieeja hibrīddraudu apkarošanai, ko papildinātu vērienīga demokrātijas atbalsta programma, kas vērsta uz vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu neatkarības saglabāšanu un veicināšanu; šajā sakarībā pilnībā atbalsta ASV rīkotos demokrātijas samitus, kuros galvenā uzmanība tiks pievērsta konkrētiem pasākumiem, kā aizstāvēt vispārējās cilvēktiesības, novērst demokrātijas lejupslīdi un apkarot korupciju;

5.  aicina ES izstrādāt instrumentu kopumu ārvalstu iejaukšanās, propagandas un ietekmēšanas operāciju apkarošanai, tostarp izstrādājot jaunus instrumentus, kas ļautu likt pārkāpējiem segt radušās izmaksas, kā arī stiprināt attiecīgās struktūras, jo īpaši Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) stratēģiskās komunikācijas darba grupas; atzinīgi vērtē to, ka pašlaik tiek pārskatīts Komisijas Prakses kodekss dezinformācijas jomā; uzsver, ka ES ir jāpalielina savu darbību redzamība, nodrošinot labāku un stratēģiskāku komunikāciju par tās ārējām darbībām attiecībā uz saviem pilsoņiem un citiem pasaules iedzīvotājiem;

6.  pauž dziļas bažas par pastāvīgo demokrātijas regresu un cilvēktiesību pārkāpumiem arvien lielākā skaitā trešo valstu, tostarp par uzbrukumiem politiskajām tiesībām un vēlēšanu integritātei; atkārtoti apstiprina, cik svarīgi ir, lai ES pastāvīgi atbalstītu vēlēšanu procesus pasaulē, cita starpā ar vēlēšanu novērošanas misijām, un atgādina par Parlamenta būtisko lomu šajā ziņā; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt maksimālu aizsardzības līmeni vietējiem vēlēšanu novērotājiem; aicina ES turpināt stiprināt sadarbību vēlēšanu novērošanas jomā ar visiem attiecīgajiem partneriem, piemēram, Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), Eiropas Padomi un organizācijām, kas apstiprinājušas Deklarāciju par starptautiskās vēlēšanu novērošanas principiem un Starptautisko vēlēšanu novērotāju rīcības kodeksu;

7.  mudina ES ari turpmāk attīstīt tās vadošo lomu brīvības, demokrātijas un cilvēktiesību aizsardzībā un veicināšanā daudzpusējos forumos, jo īpaši ANO; uzskata, ka ES būtu jānodrošina ES globālā cilvēktiesību sankciju režīma (GHRSR) (ES Magņitska akta) pārredzama un efektīva izmantošana, tostarp paplašinot GHRSR darbības jomu, lai aptvertu tajā ar korupciju saistītus nodarījumus; atkārtoti norāda, ka ES būtu labāk jāīsteno tās noslēgto starptautisko nolīgumu cilvēktiesību noteikumi; atgādina, ka ES GHRSR ir politisks raksturs un tas ir daļa no integrētas un vispusīgas ES īstenotās politiskās pieejas;

8.  uzstāj, ka ES visās ārējās darbībās ir pilnībā un sistemātiski jānodrošina dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana un trešā ES Dzimumu līdztiesības rīcības plāna (GAP III) īstenošana visos iesaistes līmeņos un visās attiecīgajās darbībās un koncepcijās, to turpinot arī pēc GAP III darbības beigām; aicina ES un dalībvalstis uzņemties vadošu lomu ANO Drošības padomes rezolūcijas 1325 (2000) par sievietēm, mieru un drošību īstenošanā: mudina EĀDD uzlabot ģeogrāfisko līdzsvarotību, lai nodrošinātu visu dalībvalstu valstspiederīgo pienācīgu pārstāvību, kas atspoguļo to daudzveidību, kā norādīts ES Civildienesta noteikumu(6) 27. pantā;

9.  prasa efektīvi īstenot 2020. gada ES miera starpniecības koncepciju, lai pilnveidotu ES kā tāda ietekmīga globāla rīcībspēka lomu, kas iegulda līdzekļus konfliktu novēršanā un mediācijā un uzņemas vadošu lomu miera veicināšanā un nodrošināšanā starptautiskā līmenī; atgādina, ka konfliktu novēršanas un risināšanas jomā ES atrodas salīdzinoši izdevīgākā pozīcijā nekā dalībvalstis atsevišķi; uzsver, ka Parlamentam šajā jomā ir ļoti nozīmīga loma, ko tas īsteno, izmantojot parlamentāro diplomātiju; atzīst jaunatnes organizāciju lomu miermīlīgas sabiedrības veidošanā, miera un iecietības, kā arī starpkultūru un starpreliģiju dialoga kultūras veicināšanā;

10.  atkārtoti prasa plašāk atbalstīt ES jūras drošības stratēģiju, jo kuģošanas brīvības saglabāšana rada arvien lielākas problēmas gan pasaulē, gan kaimiņvalstīs; uzsver, ka vienmēr ir jāievēro kuģošanas brīvība; aicina ES pievērst lielāku uzmanību kuģošanas brīvības nodrošināšanai un pasākumiem, kas vērsti uz bruņotu konfliktu un militāru incidentu deeskalāciju un novēršanu jūrās;

11.  aicina izstrādāt vērienīgu ES programmu, sadarbībā ar galvenajiem partneriem, lai atbalstītu reliģijas vai ticības brīvību ārpus ES un aktualizētu jautājumu par vajāšanu reliģijas vai ticības dēļ; norāda, ka reliģijas vai ticības brīvības atbalstīšana palīdz veicināt ilgstošu mieru un tādējādi arī risināt daudzas no problēmām, ar kurām saskaras ES un tā partnervalstis; mudina Komisiju iespējami drīz iecelt jaunu ES īpašo sūtni reliģijas un ticības brīvības veicināšanai;

12.  atzinīgi vērtē ES centienus kā pasaules līderei cīņā pret klimata pārmaiņām un mudina Komisiju un EĀDD ierosināt tādas jaunas iniciatīvas kā Eiropas zaļā kursa internacionalizācija, kā arī jaunas iniciatīvas reaģēšanai uz drošības riskiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņām, un novērst šo pārmainu radītās sekas vietējā līmenī, jo īpaši neaizsargātā situācijā esošās iedzīvotāju grupās un smagi skartās kopienās; uzskata, ka ES būtu jāatbalsta vērienīgi CO2 samazināšanas mērķi trešās valstīs, un uzsver, ka klimata diplomātijai ir jābūt izšķirošai nozīmei; sagaida, ka Eiropas zaļā kursa īstenošanai būs arī būtiskas ģeopolitiskas sekas un tā ietekmēs ES attiecības ar dažiem tās partneriem, piemēram, novēršot ES atkarību no Krievijas fosilo kurināmo piegādēm;

13.  atzinīgi vērtē ES pieeju un globāli vadošās lomas uzņemšanos Covid-19 vakcīnu nodrošināšanā un pandēmijas sociālo un ekonomisko seku risināšanā, izmantojot mehānismu “COVAX” un Eiropas komandas piedāvāto globālās atveseļošanas paketi; aicina ES nākt klajā ar stabilu pasaules veselības stratēģiju, kurā ietilpst globāli un ES līmeņa centieni, lai globālā mērogā nodrošinātu labāku gatavību turpmākajām krīzēm un efektīvu reaģēšanu uz tām un visā pasaulē nodrošinātu brīvu, taisnīgu, piekļuvi cenu ziņā pieņemamām vakcīnām; atkārtoti uzsver, ka ES ir jākļūst autonomākai attiecībā uz veselības jautājumiem un jādažādo tās piegādes ķēdes, lai izbeigtu paļaušanos uz autoritāriem un totalitāriem režīmiem; atzinīgi vērtē ES un ASV partnerību globālajā Covid-19 vakcinācijas kampaņā;

14.  atzīst, ka tehnoloģijas, savienojamība un datu plūsmas ir svarīgas ES ārējo attiecību un partnerattiecību nolīgumu dimensijas un ka minētajiem faktoriem ir ievērojama ģeopolitiskā ietekme; mudina ES veidot globālas partnerības, lai noteiktu taisnīgas, atvērtas un uz vērtībām balstītas normas un standartus attiecībā uz tehnoloģiju ētisku, noteikumos balstītu un uz cilvēku vērstu izmantošanu, kurā tiek ievērots individuālu lietotāju privātums, jo īpaši attiecībā uz mākslīgo intelektu un interneta pārvaldību, ES ārējā darbībā centrālu vietu atvēlot kiberdiplomātijai; uzsver, ka ES šajā ziņā ir jānodrošina sadarbība un koordinācija starp demokrātijām un konfliktu risināšanā ir jānodrošina starptautisko un humanitāro tiesību ievērošana; uzsver īpašo apdraudējumu, ko jaunās digitālās tehnoloģijas var radīt cilvēktiesību aizstāvjiem un citām personām, jo ar šīm tehnoloģijām var tikt kontrolēta, ierobežota un apdraudēta viņu darbība, kā to nesen apliecināja “Pegasus” atklājumi; aicina ES uzņemties iniciatīvu, lai veicinātu moratoriju represīviem mērķiem paredzētu spiegprogrammatūras tehnoloģiju eksportam un stingra starptautiska tiesiskā regulējuma pieņemšanu šajā jomā; aicina ES un dalībvalstis nodrošināt pienācīgu cilvēktiesību ievērošanu un rūpīgu Eiropas uzraudzības tehnoloģiju eksporta pārbaudi un tehnisko palīdzību saskaņā ar Divējāda lietojuma preču regulu(7); prasa ES un dalībvalstīm sadarboties ar trešo valstu valdībām, lai izbeigtu represīvu likumdošanas praksi un represīvus tiesību aktus kiberdrošības un cīņas pret terorismu jomā; uzsver, ka ES ir jāsaglabā indivīda tiesības; tādēļ uzsver, ka iedzīvotāju vērtēšanas sistēmas neatbilst ES pamatvērtībām; uzsver, ka ES nekādā gadījumā nedrīkst ieviest un izmantot šādu politiku un uzraudzības instrumentus; tādēļ uzsver, ka ES ir jāstrādā pie tā, lai ierobežotu un apkarotu digitālo represiju pārrobežu izplatību; norāda, ka aizsardzības tehnoloģiju un ieroču eksports joprojām ir dalībvalstu kompetencē;

15.  atkārtoti norāda, ka ES būtu jāizstrādā un jāīsteno globāla savienojamības stratēģija kā pašreizējās ES un Āzijas savienojamības stratēģijas turpinājums un kā stratēģiska atbilde, lai stiprinātu savu ietekmi daudzos pasaules reģionos, piemēram, Latīņamerikā, Āfrikā un Āzijā; tādēļ atzinīgi vērtē vērienīgo un daudzšķautņaino iniciatīvu “Globālā vārteja”, ar kuru Komisija nāca klajā 2021. gada 1. decembrī un kuras mērķis cita starpā ir taisnīgā un ilgtspējīgā veidā kopā ar partneriem ieguldīt digitālo tīklu un kvalitatīvas infrastruktūras izveidē visā pasaulē, un kurā tiek solīts stiprināt partnerības, neradot atkarību; uzsver, ka Komisijai vajadzētu noteikt, ka savienojamības projektu ar trešām valstīm īstenošana ir atkarīga no stingru sociālo un darba tiesību ievērošanas, pārredzamības, cilvēktiesību un demokrātijas standartu ievērošanas, pienācīgām pārbaudēm, sadarbspējas, labas pārvaldības un tehnoloģijas ētiskas izmantošanas gan ES iekšienē, gan ārzemēs; šajā sakarībā norāda, ka Komisijai būtu jāizstrādā stratēģija, lai uzlabotu partneru piekļuvi uzticamām un drošām tehnoloģijām; uzsver, ka investīcijām savienojamībā ir jāatbalsta ekonomikas noturība un Parīzes klimata nolīgumam atbilstoša ekonomikas dekarbonizācija; prasa ieguldīt lielākus centienus ES savienojamības partnerību īstenošanā un mudina Komisiju izstrādāt šos savienojamības projektus kopā ar līdzīgi domājošiem partneriem un sadarbībā ar tiem; atzinīgi vērtētu savienojamības partnerības izveidi ar Āfrikas Savienību nākamajā ĀS un ES samitā;

16.  atzinīgi vērtē G7 globālo iniciatīvu “Atjaunot uzlabojot” un mudina ES aktīvi iesaistīties tās turpmākā attīstībā, tostarp apzinot saiknes un savstarpēji saskaņojot to ar “Globālo vārteju”;

Uzlabot ES redzamību un lēmumu pieņemšanu, kā arī pilnībā un efektīvāk izmantot ES “stingrās” un “maigās” varas instrumentus, tostarp ieviešot kvalificētu balsu vairākumu ES ārpolitikas lēmumu pieņemšanā

17.  atkārtoti norāda, ka ES pirmām kārtām ir vajadzīga vienotība un spēcīgāka un patiesa tās dalībvalstu politiskā griba kopīgi vienoties par kopējiem ES ārpolitikas mērķiem un ES sadarbību drošības un aizsardzības jomā un veicināt tos, tiecoties īstenot LES 21. pantā minētos mērķus, vērtības, principus un normas; uzsver, ka ir nepieciešams izveidot Drošības un aizsardzības savienību, kas būtu kā sākumpunkts kopējas Eiropas aizsardzības politikas īstenošanai, saskaņā ar LES 42. panta 2. punkta noteikumiem;

18.  uzsver, ka ES ārpolitikai ir nepieciešami pašai savi ārlietu, cilvēktiesību, drošības un aizsardzības instrumenti; atgādina, ka pastāvīgā strukturētā sadarbība (PESCO) bija nostiprināta Lisabonas līgumā, bet tika izveidota tikai 2017. gadā; tādēļ aicina dalībvalstis un Padomi rīkoties drosmīgi, lai pēc iespējas efektīvāk izmantotu visus Līgumos pieejamos ārpolitikas instrumentus;

19.  uzsver, ka ES ir sadarbībā ar dalībvalstīm jāstiprina spēja rīkoties efektīvi, proaktīvi un neatkarīgi, un jādefinē ES reaģēšana uz pašreizējiem un turpmākajiem izaicinājumiem; uzsver, ka ES ir steidzami jāizveido mehānisms, kas ļautu dalībvalstīm un ES savstarpēji īstenot automātisku informācijas un izlūkdatu apmaiņu par ārlietu jautājumiem un drošības problēmām, kas rodas ārpus ES, tostarp terorismu, kurš joprojām apdraud Eiropas vērtības un drošību un kura novēršanai ir nepieciešama daudzdimensionāla pieeja; atzinīgi vērtē notiekošo Stratēģiskā kompasa procesu kā sākumpunktu Eiropas drošības un aizsardzības savienības izveidei un ES stratēģiskās autonomijas nodrošināšanai drošības un aizsardzības jomā, kā arī tādas kopējas Eiropas stratēģiskās kultūras attīstīšanai, kas balstās uz mūsu kopējām vērtībām, mērķiem un izpratni par pastāvošajiem draudiem, respektējot dalībvalstu drošības un aizsardzības politikas specifiskās iezīmes; sagaida, ka Stratēģiskais kompass palīdzēs veidot kopīgu redzējumu par ES drošību un aizsardzību, lai panāktu stratēģisko autonomiju; uzsver, ka gūtie rezultāti būtu jāatspoguļo 2016. gada ES globālās stratēģijas pārstrādātajā redakcijā, kurā būtu ņemti vērā galvenie apdraudējumi, izaicinājumi un iespējas un piedāvāti veidi, kā ES varētu uzņemties proaktīvāku lomu globālā mērogā; turklāt uzsver, ka šiem konstatējumiem vajadzētu būt par pamatu citu dokumentu, piemēram, 2018. gada Spēju attīstības plāna, pārskatīšanai;

20.  uzsver cilvēktiesību kā ES instrumentu kopuma ārlietu jomā neatņemama elementa nozīmi un uzsver tā papildināmību; mudina ES, aizstāvot cilvēktiesības un piemērojot sankcijas, koordinēt savu rīcību ar partnervalstīm, lai tādējādi palielinātu to ietekmi; atgādina, ka ierobežojošo pasākumu konsekventa un vienota piemērošana visās dalībvalstīs ir priekšnoteikums ES ārpolitikas uzticamībai un efektivitātei; mudina Komisiju kā Līgumu uzraudzītāju, kā arī Padomi un AP/PV kā atbildīgos par ES ārpolitikas vienotību, saskaņotību un efektivitāti nodrošināt, ka valstu atbildes pasākumi uz ES pieņemto ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem ir efektīvi, samērīgi un atturoši; šajā sakarībā aicina ES nodrošināt to ES ierobežojošo pasākumu efektivitāti un pilnīgu ievērošanu, kuri noteikti, reaģējot uz Krievijas agresiju pret Ukrainu un tās nelikumīgo Krimas aneksiju; mudina ES turpināt īstenot ciešu koordināciju un sadarbību ar ASV attiecībā uz sankcijām, kas tiek piemērotas, īstenojot kopīgus ārpolitikas un drošības politikas mērķus, un vienlaikus izvairīties no iespējamām neparedzētām sekām abu valstu interesēm;

21.  turklāt uzsver, ka pēc tam, kad Padome būs pieņēmusi Stratēģisko kompasu, tam vajadzētu radīt būtisku pievienoto vērtību ES KĀDP un kopējai drošības un aizsardzības politikai (KDAP) un vēl vairāk palielināt solidaritāti starp dalībvalstīm; atzinīgi vērtē to, ka Stratēģiskais kompass balstās uz kopīgu analīzi par draudiem un problēmām, ar ko saskaras mūsu ES un tās dalībvalstis, konstatē pašreizējās un turpmākās spēju nepilnības — gan institucionālās, gan sastāva ziņā — un sniedz skaidru ceļvedi šo trūkumu novēršanai; atkārtoti pauž Parlamenta nodomu iesaistīties šajā procesā, jo īpaši īstenojot savas pārbaudes tiesības un izveidojot regulāru pārskatīšanas procedūru; sagaida, ka Stratēģiskā kompasa galīgais projekts un NATO stratēģiskā koncepcija būs savstarpēji saskaņoti, lai nodrošinātu stiprāku sadarbību un sloga sadali un noteiktu veidus, kā stiprināt ES un NATO sadarbību; atkārtoti norāda uz principu “viens spēku kopums”; prasa dalībvalstīm pēc Stratēģiskā kompasa izstrādes pabeigšanas panākt kopīgu stratēģisko kultūru, kā arī vērienīgu vienotu skatījumu attiecībā uz LES 42. panta 7. punktu un LESD 222. pantu, kā arī uz minēto noteikumu saistību ar Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu; sagaida, ka Stratēģiskais kompass spēs sniegt vairāk iespēju partnerības valstīm, tostarp Austrumu partnerībai, saistībā ar noturības uzlabošanu pret mūsdienu drošības apdraudējumiem un problēmām; uzskata, ka Krievijas pašreizējā agresīvā ārpolitika un drošības politika šajā dokumentā būtu jāklasificē kā būtisks drošības apdraudējums Eiropas kontinentam;

22.  atgādina, ka Līgumos ir paredzēta iespēja uzlabot lēmumu pieņemšanas procedūras KĀDP jomā; atgādina par LES 31. panta 2. punktu, kas ļauj Padomei pieņemt konkrētus lēmumus KĀDP jautājumos ar kvalificētu balsu vairākumu (KBV), un LES 31. panta 3. punktā ietverto pārejas klauzulu, kura paredz iespēju pakāpeniski pāriet uz KBV attiecībā uz lēmumiem KĀDP jomā, kuriem nav militāras vai aizsardzības ietekmes, bet kuri palielina ES solidaritāti un savstarpējo palīdzību krīzes laikā; uzsver, ka vienprātība traucē ES spēju rīkoties, un tādēļ mudina dalībvalstis, pieņemot lēmumus par KĀDP, izmantot KBV; jo īpaši atkārtoti aicina ieviest KBV, pieņemot paziņojumus par starptautiskiem cilvēktiesību jautājumiem un ar cilvēktiesībām saistītus lēmumus, ieviešot un īstenojot sankcijas saskaņā ar ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, kā arī pieņemot visus lēmumus par civilajām kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijām; uzsver, ka LES 31. un 44. panta izmantošana varētu uzlabot ES elastību un spēju rīkoties daudzos un dažādos ārpolitikas jautājumos;

23.  aicina rīkot ciešākas konsultācijas starp ES un NATO Politikas un drošības komitejas un Ziemeļatlantijas Padomes līmenī;

24.  atkārtoti aicina izveidot jaunus sadarbības formātus, piemēram, Eiropas Drošības padomi, lai izstrādātu integrētu pieeju konfliktiem un krīzēm; uzsver, ka būtu jāapsver šīs sadarbības sastāvs un iespējamie uzdevumi; atgādina, ka pašlaik notiekošā konference par Eiropas nākotni nodrošina atbilstošu satvaru inovatīvu priekšlikumu izstrādei šajā jomā; aicina konferencē izvirzīt vērienīgākus mērķus attiecībā uz ES politikas nostādņu ārējo dimensiju, tostarp drošības un aizsardzības jomā, piemēram, izveidojot ES pastāvīgas daudznacionālas militārās vienības un ieviešot KBV ES ārpolitikas lēmumu pieņemšanā; tomēr norāda, ka jaunas institucionālās sistēmas vien nebūs risinājums strukturālajām un politiskajām problēmām, ar kurām saskaras KDAP; atkārtoti aicina izveidot aizsardzības ministru padomi;

25.  uzsver, ka, veidojot ES instrumentus, būtu jāparedz arī Eiropas Diplomātiskās akadēmijas izveide, kurā tiktu sagatavoti ES diplomāti, jau no paša sākuma gatavojot viņus tieši šim uzdevumam atbilstoši kopējām ES vērtībām un interesēm un veidojot patiesu komandas garu, ko nosaka kopīga diplomātiskā kultūra, raugoties no Eiropas perspektīvas; aicina pilnībā īstenot izmēģinājuma projektu “Virzībā uz Eiropas Diplomātiskās akadēmijas izveidi”, kurš varētu sagatavot pamatus minētās akadēmijas izveidei un kura tvērumā būtu jāparedz atlases procedūras darbam EĀDD un ES delegācijās; uzsver, ka ir svarīgi stiprināt ES diplomātisko pārstāvību trešās valstīs un censties panākt pilnvērtīgu diplomātisko pārstāvību daudzpusējās organizācijās kopumā, bet jo īpaši ANO; uzsver, ka spēcīgāka ES pārstāvība trešās valstīs un daudzpusējās organizācijās ievērojami veicinātu ES iestāžu un dalībvalstu vienotību, kas tik ļoti nepieciešama, kad jārisina globālas problēmas KĀDP jomā;

26.  uzsver, ka holistiskai pieejai KĀDP ir nepieciešama visu ES ārējās darbības jomā pieejamo līdzekļu sinerģija; šajā sakarībā uzsver Eiropas Parlamenta svarīgo lomu un salīdzinošās priekšrocības ES diplomātijā, jo īpaši, izmantojot starpparlamentārās attiecības un demokrātijas atbalsta programmas, ko Parlaments īsteno ar trešām pusēm; aicina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis atzīt Parlamentu par neatņemamu Eiropas komandas sastāvdaļu un ņemt to vērā visās darbības struktūrās; uzsver, ka kultūra ir kļuvusi par noderīgu diplomātisko instrumentu un ārkārtīgi nozīmīgu ES “maigās” varas daļu; uzsver, ka kultūrai ir liels potenciāls popularizēt ES vērtības;

27.  aicina EĀDD un Padomi veikt pasākumus, lai pārskatītu ES īpašo pārstāvju un īpašo sūtņu darbības jomu un pilnvaras un nodrošināt pārredzamu un vispusīgu šo amatu efektivitātes un pievienotās vērtības izvērtējumu, kā Parlaments to lūdzis savā 2019. gada 13. marta ieteikumā(8); mudina EĀDD un Padomi darīt visu nepieciešamo, lai pēc iespējas ātrāk izpildītu šo Parlamenta ieteikumu;

28.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus palielināt ES prognozēšanas spējas, tostarp KĀDP jomā, kā norādīts otrajā ikgadējā stratēģiskās prognozēšanas ziņojumā “ES spējas un rīcības brīvība”; ierosina iestāžu prognozēšanas pasākumus veikt politiskā līmenī, lai politikas veidošanā iekļautu prognozēšanu un uzlabotu ES gatavību turpmākajiem izaicinājumiem, piemēram, klimatisko apstākļu izraisītām krīzēm un konfliktiem, un nostiprinātu tās spēju ietekmēt reģionālās un globālās norises;

29.  uzsver, ka ES budžeta ārējai dimensijai ir jābūt pienācīgi finansētai un sagatavotai tā, lai būtu iespējams nekavējoties reaģēt uz pašreizējām, briestošām un nākotnē iespējamām problēmām; uzstāj, ka ārējās darbības budžets gan ģeogrāfiski, gan tematiski būtu jākoncentrē uz prioritārajām jomām un uz jomām, kurās ES rīcība var sniegt vislielāko pievienoto vērtību;

Panākt Eiropas suverenitāti, saskaņoti sasaistot ES ārpolitikas un iekšpolitikas darbības un vajadzības gadījumā apvienojot spēju rīkoties autonomi ar gatavību veidot stratēģisku solidaritāti ar līdzīgi domājošiem partneriem

30.  aicina ES palielināt savu stratēģisko autonomiju konkrētās jomās, kas ir būtiskas Savienības pastāvīgam pārākumam starptautiskajā mērogā, piemēram, ES vērtību, pamattiesību, taisnīgas tirdzniecības, ekonomikas, drošības un tehnoloģiju, sociālā taisnīguma, zaļās un digitālās pārkārtošanās, enerģētikas un tās lomas veicināšanā, vēršoties pret autoritāro un totalitāro režīmu uzstājību; uzsver nepieciešamību savstarpēji saistīt ES ārējās darbības un iekšpolitiku; atkārtoti aicina izveidot Eiropas drošības un aizsardzības savienību, kas būtu sākumpunkts kopējas Eiropas aizsardzības īstenošanai saskaņā ar LES 42. panta 2. punktu un ļautu ES rīkoties autonomi, lai vajadzības gadījumā aizsargātu savas drošības intereses un palīdzētu padarīt ES par spējīgāku un uzticamāku stratēģisko partneri tās sabiedrotajiem, tostarp NATO un ASV; aicina pastiprināt un racionalizēt sadarbību aizsardzības jomā, piemēram, jautājumos, kas saistīti ar aizsardzības aprīkojumu;

31.  uzsver, ka ES autonomija drošības un aizsardzības jomā nozīmē tādu uzticamu un sadarbspējīgu stratēģisko spēju attīstību, koordināciju un ātru izvēršanu, kas vajadzīgas efektīvai krīžu pārvarēšanai, ES un tās iedzīvotāju aizsardzībai, galveno partneru apmācībai, efektīvai sadarbībai, lēmumu pieņemšanai un darba dalīšanai, attīstības un ražošanas spējām starp dalībvalstīm, pilnībā solidarizējoties gan ES līmenī, gan citām starptautiskām organizācijām, piemēram, ANO un NATO, un spējai vajadzības gadījumā pieņemt lēmumus un rīkoties autonomi un neatkarīgi, kā arī saskaņā ar savām interesēm, principiem un vērtībām, kā noteikts LES 21. pantā, jo īpaši kļūstot par efektīvu pasaules mēroga dalībnieku un pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības; uzsver, ka prioritāte būtu jāpiešķir spēcīgu un uzticamu alianšu, partnerību un daudzpusēju vienošanos veidošanai un tam, lai veidotu stratēģisku solidaritāti ar līdzīgi domājošām valstīm; uzsver, ka ar šo pieeju būtu vēl vairāk jāpastiprina sadarbība ar partneriem, jo īpaši NATO ietvaros; norāda, ka šīm uzlabotajām Eiropas stratēģiskajām spējām un struktūrām vajadzētu būt saderīgām un papildinošām ar NATO; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētājas paziņojumu par Eiropas aizsardzības jautājumiem veltīta samita rīkošanu Francijas prezidentūras laikā; uzsver, ka ES un NATO līdz 2021. gada beigām iesniegs kopīgu deklarāciju par sadarbību; aicina izveidot „ātrās izvēršanas spējas”, ar ko iepazīstināja PV/AP, kā pirmo soli ceļā uz ES pastāvīgu daudznacionālu militāro vienību izveidi; uzsver, ka šādiem spēkiem būtu jāsniedz pievienotā vērtība salīdzinājumā ar ES kaujas grupām, kas nekad nav tikušas izvietotas; tādēļ aicina Padomi un Komisiju izvērtēt un izstrādāt iespējas izveidot ES pastāvīgas daudznacionālas militāras vienības, ko finansē gan no Eiropas Miera mehānisma, gan no ES budžeta, pilnībā izmantojot pašreizējās iespējas, ko piedāvā ES līgumi;

32.  atzīst, ka NATO ir pastāvīgs Eiropas kolektīvās drošības un aizsardzības pamats, un mudina sabiedrotos abās Atlantijas okeāna pusēs atkārtoti apstiprināt savu apņemšanos attiecībā uz NATO kā galveno Eiropas un Atlantijas reģiona aizsardzības struktūru; atkārtoti aicina sabiedrotos saglabāt un izpildīt saskaņotās sloga sadales prasības, tostarp aizsardzības izdevumus ar mērķi 2 % no IKP, par ko 2014. gadā tika panākta vienošanās Ņūportā notikušajā NATO samitā;

33.  aicina dalībvalstis saskaņot savu ieroču eksporta politiku, pamatojoties uz noteikumiem Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli(9), un pieņemt lēmumu par visu kritēriju stingru piemērošanu; atkārtoti aicina PV/AP par prioritāti atzīt atbruņošanos un ieroču neizplatīšanu un kontroli, jo dažus kontroles režīmus apstrīd ļaunprātīgi valstiski dalībnieki, bet citi lielā mērā tiek ignorēti, kā arī tiek izstrādātas un ieviestas jaunas tehnoloģijas, kuras var ne tikai kvalificēt kā revolucionāras, bet pat uzskatīt par apvērsumu militārajā jomā;

34.  uzsver, ka Savienībai ir jāturpina attīstīt un stiprināt savu tehnoloģisko, operatīvo un digitālo suverenitāti un speciālās zināšanas, pilnveidojot Eiropas aizsardzības rūpniecību un tirgu, attīstot Eiropas aizsardzības tehnisko un rūpniecisko pamatu, palielinot kopīgu militāro pētniecību un izstrādi, iepirkumus, apmācību, uzturēšanu, kopēju pieeju piegādes drošībai un vērienīgāku sadarbību ar demokrātiskajiem sabiedrotajiem; uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš jaunām revolucionārām tehnoloģijām, kiberdrošības pasākumiem un kiberaizsardzībai, kritisko infrastruktūru aizsardzībai un izturētspējai, kā arī galveno tehnoloģisko komponentu, piemēram, mikrovadītāju, piegādes drošībai; atgādina par iespējām, ko sniedz esošie instrumenti un mehānismi, piemēram, PESCO, Eiropas Aizsardzības fonds un koordinētais ikgadējais pārskats par aizsardzību; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot šādus instrumentus un mehānismus; atzinīgi vērtē pirmos uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus saistībā ar Eiropas Aizsardzības fondu, kas ir būtisks instruments Eiropas drošības un aizsardzības, kā arī ES stratēģiskās suverenitātes stiprināšanai;

35.  pauž bažas par ES tehnoloģisko atkarību no trešo valstu pakalpojumu sniedzējiem, jo īpaši nedemokrātiskām valstīm; pauž bažas par to, ka Eiropa savas kiberdrošības nodrošināšanas jomā ir atkarīga no ārvalstu digitālajiem rīkiem; aicina ES iestādes panākt ES mēroga vienprātību par nepieciešamību saglabāt Eiropas neatkarību dažādās galvenajās tehnoloģiju jomās un ierosināt pragmatisku un autonomu pieeju, lai novērstu atkarību un ģeopolitisko ietekmēšanu būtiski svarīgās tehnoloģiju nozarēs; jo īpaši uzsver 5G un zemūdens kabeļu infrastruktūras stratēģisko nozīmi;

36.  uzsver, ka kopēja kiberaizsardzības politika un ievērojamas kiberaizsardzības spējas ir pamatelementi padziļinātas un uzlabotas Eiropas drošības un aizsardzības savienības attīstīšanai; uzsver, ka gan kopējās, gan dalībvalstu militārās kiberaizsardzības spējas ir steidzami jāattīsta un jāpastiprina; uzsver, ka visām ES iestādēm un dalībvalstīm ir jāsadarbojas visos līmeņos, lai izstrādātu kiberdrošības stratēģiju; aicina EĀDD nodrošināt, lai tā aktīviem, telpām un darbībām, tostarp galvenajai mītnei, un ES delegācijām būtu atbilstīgs kiberdrošības līmenis;

37.  uzsver, ka Eiropas kosmosa nozare ir viens no stūrakmeņiem ES autonomijas sasniegšanai globālā līmenī, kā arī mūsu sabiedrības labklājībai un drošībai; pauž nopietnas bažas par to, ka kosmoss strauji kļūst par politisku arēnu, kas atspoguļo ģeopolitisko konkurenci uz Zemes, un jaunu tehnoloģisko poligonu, un tam ir potenciāls ātri kļūt par militāru arēnu, ja netiks ieviesti pareizie starptautiskie juridiskie instrumenti; atbalsta iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt ES kosmosa politiku, tostarp vērienīgo jauno ES kosmosa programmu, kurai jābūt vērstai uz to, lai aizsargātu pašreizējos un turpmākos Eiropas kosmosa aktīvus; uzstāj, ka ES būtu jāsaskaņo politiskās un finansiālās saistības ar saviem mērķiem kosmosa jomā; aicina ES pastiprināt apņemšanos izstrādāt visaptverošu starptautisku kosmosa regulējumu, lai novērstu kosmosa telpas militarizāciju; sniedz atbalstu Eiropas Savienības Satelītcentru, lai tas varētu savlaicīgi brīdināt lēmumu pieņēmējiem par iespējamām krīzēm, kā arī palīdzētu izprast vispārējo situāciju;

Turpināt attīstīt reģionālās stratēģijas, tostarp diplomātisko un ekonomisko iesaisti un sadarbību drošības jomā

38.  atzinīgi vērtē secinājumus, kas pieņemti Rietumbalkānu samitā, kurš notika Brdo pri Kranju laikā, kad Slovēnija bija Padomes prezidentvalsts; atkārtoti pauž atbalstu Rietumbalkānu valstu Eiropas perspektīvai un tādēļ atkārtoti aicina paātrināt paplašināšanās procesu un nodrošināt skaidru ceļu valstīm, kuras vēlas pievienoties ES; mudina dalībvalstis beidzot pildīt savus solījumus un uzsver, ka steidzami ir jārīko pirmās starpvaldību konferences ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju un jāpiešķir Kosovai liberalizēts vīzu režīms; uzsver, ka paplašināšanās process joprojām balstās uz to, ka kandidātvalstis izpilda visus attiecīgos kritērijus, kā to noteikusi Eiropadome, īpašu uzmanību pievēršot demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību un minoritāšu tiesību stiprināšanai, kā arī izlīguma un ekonomiskā progresa veicināšanai Rietumbalkānos, kas ir priekšnoteikums noturīgam mieram, stabilitātei un labklājībai; uzsver, ka ir vajadzīga ciešāka sadarbība kopīgu problēmu risināšanā; uzsver, ka jāanalizē pieredze, kas gūta saistībā ar paplašināšanās politiku, un ka jāpalielina pamanāmība un turpmāki ieguldījumi reģionā, lai palielinātu sabiedrības informētību un tādējādi arī ES uzticamību un iesaisti; mudina ES sadarboties ar Rietumbalkānu valstīm, lai rastu risinājumus problēmām, kas kavē turpmākas reformas, tostarp 14 būtiskāko prioritāšu īstenošanu Bosnijā un Hercegovinā un Deitonas–Parīzes miera līguma noteikumu ievērošanas nodrošināšanu; uzsver, cik svarīga ir šo partnervalstu integrācija Eiropā, lai nodrošinātu stabilitāti un drošību visā kontinentā; aicina ES atbalstīt Rietumbalkānu pilsonisko sabiedrību Eiropas vērtību popularizēšanā un izplatīšanā; atzinīgi vērtē EUFOR operāciju Althea, kas Bosnijā un Hercegovinā veicina mieru, stabilizāciju un tās integrāciju Eiropā; atgādina, ka šai operācijai joprojām ir izšķiroša nozīme drošības un stabilitātes nodrošināšanā gan Bosnijā un Hercegovinā, gan visā reģionā; uzsver, ka, ņemot vērā iespējamo turpmāko paplašināšanos, ir vajadzīga efektīvāka lēmumu pieņemšana ES līmenī; stingri nosoda Serbu Republikas nekonstitucionālās separātiskās darbības, kuras mērķis ir izveidot paralēlas iestādes medicīnas un medicīnisko ierīču, tieslietu, aizsardzības, drošības un nodokļu jomā, tādējādi apdraudot Bosnijas un Hercegovinas valsts struktūras un radot eksistenciālus draudus tās vienotībai un teritoriālajai integritātei; nosoda reģionālo dalībnieku kaitīgo lomu un Krievijas iejaukšanos šīs valsts iekšējās lietās; aicina Padomi noteikt mērķtiecīgas sankcijas Milorad Dodik un viņa sabiedrotajiem par viņa kaitnieciskajām darbībām, pastāvīgo situācijas destabilizāciju valstī un Bosnijas un Hercegovinas suverenitātes un teritoriālās integritātes graušanu;

39.  uzsver, ka ar nesen pieņemto Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu 2021.–2027. gadam (IPA III) būtu jāatbalsta ilgtermiņa ieguldījumi šā reģiona Eiropas nākotnē un ka efektīvi jāizmanto minētā instrumenta uzlabotie nosacījumi, lai sasniegtu konkrētus rezultātus; atzinīgi vērtē modernizētajā IPA III paredzētos stingrākos nosacījumus attiecībā uz demokrātiju, cilvēktiesībām un tiesiskumu; atzinīgi vērtē Ekonomikas un investīciju plānu Rietumbalkāniem un aicina to nekavējoties īstenot, lai veicinātu reģiona ilgtermiņa atveseļošanu, ekonomikas izaugsmi un ilgtspējīgu tā savienojamību, tuvinot Rietumbalkānus ES vienotajam tirgum;

40.  atkārtoti pauž nelokāmu atbalstu Austrumu partnerības (AP) valstīm, jo īpaši attiecībā uz to neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti šo valstu starptautiski atzītajās robežās, kā arī pauž cieņu tautas gribai pašai lemt par savu nākotni un ārlietu politiku bez jebkādas iejaukšanās no ārienes; aicina pilnībā īstenot asociācijas nolīgumus ar Gruziju, Moldovu un Ukrainu un Visaptverošo un pastiprināto partnerības nolīgumu ar Armēniju; uzsver nepieciešamību turpināt sarunas par ES un Azerbaidžānas visaptverošo un pastiprināto partnerības nolīgumu saskaņā ar nosacījumiem, ko Eiropas Parlaments izklāstījis 2018. gada 4. jūlija ieteikumā par sarunām par ES un Azerbaidžānas visaptverošo nolīgumu(10); mudina AP valstis un jo īpaši tās, kuras izvēlējušās demokrātijas un Eiropas integrācijas ceļu, nodrošināt pamatbrīvību, cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu un turpināt īstenot nepieciešamās sociālās, ekonomiskās un politiskās reformas; atzinīgi vērtē Komisijas 2020. gada 18. marta kopīgo paziņojumu “Austrumu partnerības politika pēc 2020. gada: noturības stiprināšana — Austrumu partnerība, kas sniedz labumu visiem” (JOIN(2020)0007), atkārtoti norāda, ka ES atbalsts turpmākai integrācijai ir atkarīgs no konkrēta progresa šo reformu īstenošanā; atbalsta ES nosacītības un diferenciācijas principu, tostarp stimulus; uzsver, ka AP valstu panākumus var apliecināt un konsolidēt tikai ar ES integrācijas procesa palīdzību, un tas var arī parādīt Krievijas iedzīvotājiem, kādus sociālekonomiskos ieguvumus var sniegt Eiropas tipa reformas; aicina Komisiju un Padomi izmantot gaidāmo AP samitu, lai paustu stingru atbalstu mūsu partneriem; aicina ES līderus nodrošināt, ka pieci ilgtermiņa mērķi un desmit jaunie mērķi 2025. gadam ar 2021. gada jūnijā ierosinātajā Ekonomikas un investīciju plānā paredzēto finansējumu sniegs reālu ieguldījumu sociālajā un ekonomikas atveseļošanā no Covid-19 pandēmijas, stiprinās ekonomiskās saites un izveidos tirdzniecības ceļus starp ES un partnervalstīm;

41.  nosoda Krievijas un citu ārējo spēku tiešo un netiešo iesaistīšanos reģionā notiekošajos bruņotajos konfliktos, kā arī hibrīduzbrukumos, teritoriju okupēšanā un militāro spēku klātbūtnes paplašināšanu gan pašā reģionā, gan savās teritorijās, kas robežojas ar šo reģionu; uzsver, ka sakarā ar pastāvīgo apdraudējumu mūsu tuvumā esošajā reģionā, tur ir nepieciešama gan ES, gan NATO fiziska klātbūtne; atbalsta ES un AP valstu sadarbības stiprināšanu drošības un aizsardzības jomā, jo īpaši reģionālo konfliktu miermīlīgas atrisināšanas veicināšanā, vēršoties pret hibrīddraudiem, kiberuzbrukumiem, dezinformācijas un propagandas kampaņām, pārtraucot trešo personu iejaukšanos demokrātiskajos procesos un palielinot sabiedrības noturību; atzīst triju asociēto partneru konverģenci KĀDP un atbalsta ciešāku sadarbību KDAP jomā, tostarp dalību PESCO, ja ir izpildīti paredzētie nosacījumi;

42.  pauž nopietnas bažas par stāvokli Baltkrievijā; pauž visstingrāko nosodījumu par vardarbību pret miermīlīgiem protestētājiem un prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus politiskos ieslodzītos, kas aizturēti pirms un pēc tā sauktajām 2020. gada 9. augusta prezidenta vēlēšanām, un atcelt visas viņiem izvirzītās apsūdzības; atkārtoti uzsver, ka neatzīst Aleksandru Lukašenko par Baltkrievijas prezidentu; aicina Padomi nekavējoties un ciešā sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem īstenot visstingrākās un visplašākās iespējamās sankcijas pret visiem Baltkrievijā veikto noziedzīgo nodarījumu izdarītājiem, kas šajā valstī viltoja vēlēšanu rezultātus un piekopj vardarbību un represijas, kā arī pret personām un struktūrām, kas organizē vai veicina darbības, kuras veicina ES ārējo robežu nelikumīgu šķērsošanu; aicina Padomi turpināt starptautisko koordināciju, lai pastiprinātu šā diktatora un viņa režīma izolēšanu; stingri nosoda A. Lukašenko režīma īstenotos, pret ES vērstos hibrīduzbrukumus, tostarp neatbilstīgu migrantu izmantošanu pie ES ārējām robežām un cilvēku instrumentalizāciju politisku mērķu sasniegšanai, pārkāpjot starptautiskās normas; mudina ES un tās dalībvalstis ātri reaģēt uz jauniem apdraudējumiem saskaņā ar ES tiesību aktiem un starptautiskajām saistībām un pielāgot KĀDP un migrācijas un patvēruma politiku šiem jaunajiem izaicinājumiem; pauž solidaritāti ar dalībvalstīm, kas saskaras ar šādiem draudiem; pauž bažas par Krievijas karaspēka plaša mēroga izvietošanu Baltkrievijā, uzskata, ka tas apdraud Eiropas drošību un Baltkrievijas suverenitāti, un prasa to nekavējoties atvilkt un ievērot minētās valsts suverenitāti; uzsver, ka stingri atbalsta demokrātisku Baltkrieviju, un norāda, cik nozīmīga ir plašāka sadarbība ar Baltkrievijas pilsoniskās sabiedrības un demokrātiskās opozīcijas pārstāvjiem; uzsver, cik svarīga ir Parlamenta platforma cīņai pret nesodāmību Baltkrievijā, un mudina izmantot visus pieejamos juridiskos līdzekļus, lai sauktu pie atbildības A. Lukašenko un viņa režīma dalībniekus;

43.  uzsver, ka ir jāpalielina ES un dalībvalstu iesaistīšanās Dienvidkaukāzā, lai nodrošinātu reģiona stabilitāti un labklājību, kā arī lai novērstu reģionālo lielvaru ietekmi un iejaukšanos; atzinīgi vērtē Eiropadomes priekšsēdētāja iesaistīšanos Gruzijā pastāvošās politiskās krīzes mazināšanā; uzskata, ka tā ir viena no ES vadošās lomas darbības jomām, un aicina īstenot līdzīgu pieeju krīzes un konflikta situācijām AP reģionā un ārpus tā; atbalsta Gruzijas teritoriālo integritāti un nosoda Krievijas īstenoto Gruzijas teritorijas, tostarp Abhāzijas un Chinvali reģiona/Dienvidosetijas okupāciju; atgādina Krievijai par tās starptautiskajām saistībām, kas izriet no 2008. gada pamiera nolīguma, kuru Francijas prezidentūras laikā ES kā vidutājs palīdzēja noslēgt; aicina Krieviju rīkoties konstruktīvi un dot iespēju panākt progresu Ženēvas starptautiskajās apspriedēs; aicina Krieviju pārtraukt cilvēktiesību pārkāpumus okupētajās Gruzijas teritorijās un atgādina Krievijas Federācijai par juridisko pienākumu, kas tai jāuzņemas kā varai, kura īsteno "efektīvu kontroli", kā norādīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā lietā Gruzija pret Krieviju (II)(11); nosoda okupācijas spēku provokācijas, tostarp Gruzijas pilsoņu nolaupīšanu, nogalināšanu, nelikumīgu aizturēšanu, kā arī nemitīgo robežu pārvietošanas procesu; aicina ES, tās dalībvalstis un PV/AP aktīvi iesaistīties, lai rastu noturīgu risinājumu Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktam par Kalnu Karabahu, un novērst turpmāku spriedzes saasināšanos šajā reģionā, jo īpaši piespiežot Azerbaidžānu un Armēniju risināt kara rezultātā radušās problēmas, tostarp saistībā ar robežu demarkāciju un visu atlikušo karagūstekņu atbrīvošanu; atgādina, ka EDSO Minskas grupa joprojām ir vienīgais starptautiski atzītais formāts šā konflikta atrisināšanai, kas balstās uz teritoriālās integritātes, spēka nelietošanas, pašnoteikšanās un vienlīdzīgu tiesību principiem un konfliktu miermīlīgu atrisināšanu; aicina to ātri atgriezties pie savas starpnieka lomas;

44.  atkārtoti spēcīgi nosoda Krievijas agresīvo politiku attiecībā uz Ukrainu, jo īpaši līdz šim nepieredzēti plašo militāro spēku koncentrāciju pie Ukrainas robežām, okupētajā Donbasā un nelikumīgi anektētajā Krimā, kā arī Baltkrievijā, jo īpaši nepārtraukto finansiālo un militāro atbalstu nelikumīgiem bruņotiem veidojumiem Donbasā, Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas nelikumīgo okupāciju, Azovas jūras blokādi un atkārtotos kiberuzbrukumus un citus hibrīduzbrukumus Ukrainai; uzsver, ka Krievijas militāro spēku koncentrēšana apdraud mieru, stabilitāti un drošību Eiropā; aicina Krievijas valdību atvilkt savus bruņotos spēkus no Ukrainas robežām un pārtraukt apdraudēt kaimiņvalstis; uzsver, ka turpmāka Krievijas agresija pret Ukrainu novedīs pie bargām politiskām, ekonomiskām, finansiālām un personīgām sankcijām pret Krievijas Federāciju, tās ekonomiku un lēmumu pieņēmējiem; atzinīgi vērtē Starptautiskās Krimas platformas izveidi un aicina ES iestādes, dalībvalstis un visus līdzīgi domājošos partnerus aktīvi iesaistīties šajā iniciatīvā, kuras mērķis ir atjaunot Ukrainas teritoriālo integritāti; atkārtoti pauž atbalstu Krimas tatāru tautas Medžlisam, kas ir vienīgā starptautiski atzītā Krimas tatāru pārstāvības struktūra, un pauž atzinību par Ukrainas pilsoņu, jo īpaši Krimas tatāru, nelokāmo nostāju okupētajā Krimā; aicina atjaunot Minskas procesu, lai izbeigtu militāro konfliktu Austrumukrainā; atbalsta pastāvīgos aicinājumus sniegt lielāku un uzticamu militāro un drošības palīdzību Ukrainai tās drošības sektorā un militāro reformu jomā un apsver iespēju sniegt militāru apmācību Ukrainas bruņoto spēku virsniekiem; atzinīgi vērtē ES un Ukrainas kiberdrošības dialoga pirmo sanāksmi un aicina palielināt ES palīdzību Ukrainai kiberdrošības jomā; atzinīgi vērtē diskusiju par ES militāro padomdevēju un apmācību misiju Ukrainā un pauž atbalstu;

45.  stingri nosoda plaši izplatītos vardarbības aktus, kas sākās pēc 2022. gada janvārī Kazahstānā notikušajiem miermīlīgajiem protestiem; aicina Kazahstānas varas iestādes sākt pilnīgu un neatkarīgu starptautisku izmeklēšanu par šo nemieru laikā veiktajiem cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumiem;

46.  uzsver, ka ir steidzami jāturpina dialogs starp Amerikas Savienotajām Valstīm, to Eiropas sabiedrotajiem un Krieviju par drošību Eiropā; uzstāj, ka ES ir jābūt šo diskusiju neatņemamai partnerei, lai saglabātu visu Eiropas valstu neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti, stimulētu uzticības veicināšanas pasākumus un mazinātu spriedzi Eiropas kontinentā; vienlaikus uzsver, ka gadījumā, ja Krievijas Federācija iebruktu Ukrainā, ES sadarbībā ar Amerikas Savienotajām Valstīm un citiem sabiedrotajiem un tuviem partneriem ir jābūt gatavai piemērot plašas sankcijas pret Krieviju;

47.  atkārtoti norāda, ka Gruzijai un Ukrainai saskaņā ar LES 49. pantu ir Eiropas perspektīva un tā var iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par Savienības dalībvalsti, ja tā atbilst visiem Kopenhāgenas kritērijiem, ievēro demokrātijas principus, pamatbrīvības, cilvēktiesības un minoritāšu tiesības un atbalsta tiesiskumu; tādēļ aicina ES un tās dalībvalstis atzīt Gruzijas un Ukrainas Eiropas perspektīvu, kas tiek uzskatīta par vitāli svarīgu šo valstu drošībai un stabilitātei, kā arī virzītājspēku, lai tās turpinātu īstenot iekšējās reformas;

48.  atzinīgi vērtē Komisijas un PV/AP 2021. gada 9. februāra kopīgo paziņojumu par atjaunoto partnerību ar dienvidu kaimiņreģionu(12) un atbalsta mieru, stabilitāti, labklājību un demokrātiskos principus šajā reģionā; aicina Komisiju pilnībā īstenot šajā kopīgajā paziņojumā izklāstītās iniciatīvas; pauž nožēlu par to, ka 25 gadus pēc Barselonas procesa uzsākšanas vēl nav pabeigta kopīgas labklājības, stabilitātes un brīvības telpas izveide ar Vidusjūras reģiona dienvidu kaimiņvalstīm; tomēr atkārtoti aicina drosmīgi pārskatīt visu Eiropas kaimiņattiecību politiku attiecībā uz finansējumu un atbalstu, kas pieejams Eiropas Savienības kaimiņvalstīm, lai nodrošinātu, ka kaimiņattiecību partneri turpina reformas un apņemas īstenot ciešu dialogu un sadarbību ar ES, vienlaicīgi nodrošinot konkrētiem apstākļiem pielāgotas politikas nostādnes;

49.  atgādina par saistībām, ko ES uzņēmusies attiecībā uz Tuvo Austrumu miera procesu un nolīguma noslēgšanu starp abām pusēm, tostarp saistībā ar jautājumiem par nolīgumu galīgo statusu, jo īpaši ņemot vērā nepieciešamību uz vietas saglabāt apstākļus mierīgam divu valstu risinājumam, pamatojoties uz 1967. gada robežām, ar Jeruzalemi kā abu valstu galvaspilsētu, pastāvot drošai Izraēlas valsti un neatkarīgai, demokrātiskai, blakusesošai un dzīvotspējīgai Palestīnas valstij, kuras dzīvo blakus mierā un drošībā, pamatojoties uz pašnoteikšanās tiesībām un pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības; ņemot to vērā, aicina atsākt patiesus miera centienus, kuru mērķis ir ar starptautiskās sabiedrības atbalstu panākt reālus rezultātus starp abām pusēm; aicina ES palielināt savu iesaisti miera procesa atjaunošanā starp izraēliešiem un palestīniešiem, cita starpā izmantojot uzticības veicināšanas pasākumus, reģionālo dialogu un pastiprinātu transatlantisko sadarbību reģionā, kā arī labāk izmantojot savu ietekmi attiecībā uz abām pusēm; uzsver, ka joprojām ir jāatbalsta vitāli svarīgu pakalpojumu sniegšana miljoniem palestīniešu bēgļu visā Tuvo Austrumu reģionā; tādēļ prasa turpināt ES un starptautisko atbalstu — gan politisku, gan finansiālu — ANO Palīdzības un darba aģentūrai Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA);

50.  aicina izbeigt darbības, kas varētu apdraudēt divu valstu risinājuma dzīvotspēju uz vietas, piemēram, Izraēlas apmetņu būvniecību un palestīniešu mājokļu un infrastruktūras nojaukšanu okupētajā Rietumkrastā, tostarp Austrumjeruzalemē; aicina rast politisku risinājumu, lai izbeigtu blokādi un atvieglotu Gazas joslā pastāvošo humanitāro krīzi, tostarp panākt nepieciešamās drošības garantijas, lai novērstu vardarbību pret Izraēlu; stingri nosoda terorismu; uzsver, cik svarīgas ir palestīniešu vēlēšanas, lai atjaunotu Palestīnas politisko iestāžu demokrātisko leģitimitāti un iedzīvotāju atbalstu tām;

51.  atzinīgi vērtē Abrahama vienošanās (Abraham Accords) un uzsver to nozīmīgumu miera, stabilitātes un sadarbības nodrošināšanai reģionā; aicina Komisiju un Padomi atbalstīt Izraēlas un Arābu valstu attiecību normalizēšanu, īstenojot un paplašinot Abrahama vienošanās, jo tās ir svarīgs ieguldījums ilgstoša miera panākšanai Tuvajos Austrumos; atzīst ASV nozīmīgo lomu;

52.  pauž nopietnas bažas par situāciju Libānā un stingri mudina Libānas vadību darboties, mērķtiecīgi īstenojot veicamos uzdevumus, uzticami un atbildīgi, kā arī brīvi no ārvalstu ietekmes; uzsver Hezbollah un citu grupējumu īpašo atbildību par Libānas 2019. gada tautas kustības apspiešanu un Libānas politisko un ekonomisko krīzi; aicina Irānu atturēties no jaukšanās Libānas iekšējās lietās un prasa respektēt Libānas suverenitāti un politisko neatkarību; stingri nosoda Hezbollah īstenoto raķešu raidīšanu no Libānas dienvidiem uz civiliedzīvotāju apdzīvotajām teritorijām Izraēlā; atsaucoties uz ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2254 (2015), noraida to, ka prezidentam Bashar al-Assad varētu būt jebkāda loma pēckonflikta Sīrijā; atzinīgi vērtē un atbalsta pret Bashar al-Assad un viņa sabiedrotajiem vērsto kriminālizmeklēšanu attiecībā uz ķīmisko ieroču izmantošanu un viņu saukšanu pie atbildības par daudziem kara noziegumiem; iesaka dalībvalstīm paplašināt to personu sarakstu, kurām piemēro mērķtiecīgas sankcijas, iekļaujot Assad režīma civilās un militārās amatpersonas, kuras saskaņā ar ticamiem avotiem ir bijušas iesaistītas kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci un citos nopietnos pārkāpumos; atkārtoti aicina Komisiju nākt klajā ar ES rīcības plānu nesodāmības novēršanai, iekļaujot tajā īpašu nodaļu par Sīriju; uzsver, ka ar šo rīcības plānu būtu jācenšas labāk koordinēt un saskaņot dalībvalstu resursus un centienus, kas vajadzīgi nolūkā saukt pie atbildības kara noziedzniekus Eiropas Savienībā;

53.  joprojām pauž nopietnas bažas par Turcijas valdības aizvien uzstājīgāko ārpolitiku, kas atkārtoti rada pretrunas starp šo valsti un ES kopumā, atsevišķām tās dalībvalstīm un tās kaimiņvalstīm; norāda, ka saskaņā ar Komisijas 2021. gada 19. oktobra ziņojumu par Turciju(13) šī valsts savās darbībās joprojām ļoti maz ievēro KĀDP nostādnes, 2021. gada augustā tām atbilda tikai aptuveni 14 % Turcijas darbību; atkārtoti norāda uz ieilgušo situācijas pasliktināšanos saistībā ar cilvēktiesību un demokrātijas ievērošanu Turcijā; norāda, ka uz ES finansējumu Turcijai attieksies nosacījumu sistēma, tostarp ANO Statūtu principu, starptautisko tiesību un Eiropas vērtību un principu ievērošana; prasa atsākt diplomātisko dialogu, lai rastu ilgtspējīgus risinājumus strīdiem Vidusjūras austrumdaļā; atzīst, ka Turcija arī turpmāk būs ES stratēģiski nozīmīga valsts un ka ir jāpastiprina tās iesaiste kopēju interešu jomās, īpaši koncentrējoties uz noteiktām politikas jomām, piemēram, klimata pārmaiņām, terorisma apkarošanu, migrāciju, drošību un ekonomiku; šajā sakarībā atzinīgi vērtē neseno un pirmo augsta līmeņa dialogu par migrāciju un drošību un atkārtoti pauž atzinību Turcijai par miljoniem Sīrijas migrantu un bēgļu uzņemšanu; secina, ka pagaidām Turcijas izredzes pievienoties ES ir nereālas; tāpēc stingri uzstāj, ka tad, ja pašreizējā negatīvā tendence netiks steidzami un konsekventi vērsta pretējā virzienā, Komisijai saskaņā ar 2005. gada oktobra sarunu programmu būtu jāiesaka oficiāli apturēt pievienošanās sarunas ar Turciju, lai abas puses reālistiski un ar strukturēta, augsta līmeņa dialoga palīdzību pārskatītu pašreizējās sarunu programmas piemērotību un spēju darboties, kā arī pētītu jaunus, alternatīvus un visaptverošus turpmāko attiecību modeļus; atgādina, ka ES ir gatava izmantot visus savā rīcībā esošos instrumentus, tostarp sankcijas, lai aizsargātu savas un dalībvalstu intereses un uzturētu reģionālo stabilitāti;

54.  uzsver, ka ir svarīgi pilnībā īstenot ES un Apvienotās Karalistes Izstāšanās līgumu, tostarp Protokolu par Īriju un Ziemeļīriju, un tirdzniecības un sadarbības nolīgumu; uzsver Protokola nozīmi miera un stabilitātes saglabāšanā, kā arī Eiropas vienotā tirgus integritātes un pienācīgas darbības nodrošināšanā; atzinīgi vērtē pasākumus, kas veikti, lai atbilstoši Līguma noteikumiem izveidotu Eiropas Parlamenta deputātu un Apvienotās Karalistes parlamenta deputātu parlamentāro partnerības asambleju; joprojām ir gatavs turpināt attīstīt un stiprināt ES un Apvienotās Karalistes sadarbības sistēmu, kā rezultātā varētu tikt noslēgts nolīgums par ārpolitiku, kā arī drošības un aizsardzības politiku un jautājumiem, kas izraisa kopīgas bažas; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi turpināt ciešu sadarbību starp ES un Apvienoto Karalisti starptautiskos forumos, jo īpaši ANO, ņemot vērā daudzās vērtības un intereses, kas mums ir kopīgas, un mūsu ģeogrāfisko tuvumu;

55.  uzsver nepieciešamību stiprināt ES un ASV transatlantisko sadarbību, balstoties uz vienlīdzīgu partneru attiecībām, kas pamatojas uz kopīgām vērtībām un mērķiem, kā arī partnerattiecību principu vadības un atbildības jomā, vienlaikus respektējot otras puses autonomiju, intereses un centienus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES un ASV 2021. gada samita paziņojumu “Ceļā uz atjaunotu transatlantisko partnerību”, kas nodrošina labu pamatu vērienīgai transatlantiskajai programmai; pilnībā atbalsta un apņemas īstenot sinerģijas un kopīgos ārpolitikas un drošības mērķus, vēl vairāk padziļinot sadarbību ES un ASV transatlantiskajā dialogā, lai risinātu daudzas būtiskas globālas problēmas, piemēram, klimata pārmaiņas un draudus, ko rada autoritāri un totalitāri režīmi; atzinīgi vērtē Transatlantiskās tirdzniecības un tehnoloģiju padomes izveidi; iesaka regulāri rīkot ES un ASV samitus, lai visaugstākajā līmenī dotu pastāvīgu impulsu ļoti būtiskajai transatlantiskajai sadarbībai; atkārtoti pauž atbalstu Transatlantiskās politiskās padomes izveidei, ko vadītu abu pušu ārpolitikas vadītāji; uzsver, ka, lai uzturētu spēcīgas transatlantiskās attiecības, ES būtu vairāk jāattīsta savas rīcības spējas; uzsver, ka ES ir ātri jāpielāgojas ASV mainīgajai lomai pasaules mērogā, lai aizsargātu savas būtiskās intereses un sasniegtu savus ārpolitikas mērķus; uzsver, ka ES un ASV ir jāsaskaņo savi centieni terorisma un radikalizācijas apkarošanā un jānodrošina šo centienu realizēšanai nepieciešamais līdzekļi; aicina ES un ASV sadarboties, lai novērstu pastāvīgos un pieaugošos draudus kultūras mantojuma aizsardzībai un saglabāšanai, jo īpaši konfliktu zonās;

56.  uzsver, ka ES attiecības ar Āfriku ir ārkārtīgi svarīgas, lai nodrošinātu attiecīgās vajadzības un attīstītu partnervalstu lielo potenciālu, kā arī īstenotu kopīgās intereses; uzsver, ka šīm attiecībām ar ES kaimiņos esošo kontinentu būtu jāatspoguļo kopīgs liktenis un jākoncentrējas uz ticamas perspektīvas radīšanu, jo īpaši jaunākajām paaudzēm; atzinīgi vērtē Komisijas un PV/AP 2020. gada 9. marta kopīgo paziņojumu “Ceļā uz visaptverošu stratēģiju ar Āfriku”(14) un atkārtoti aicina iet tālāk par līdzekļu devēju un saņēmēju attiecībām un veicināt patiesu partnerību, kuras pamatā ir cilvēces attīstība un dabas resursu aizsardzība; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību aicināt Komisiju un PV/AP padziļināt diskusijas ar ES partneriem Āfrikā — gan atsevišķām valstīm, gan tādām reģionālajām organizācijām kā Reģionālais ekonomikas mehānisms un Reģionālās ekonomikas kopienas, kas veido Āfrikas Savienību (ĀS); uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt ĀS un tās reģionālo komponentu centienus izveidot efektīvu drošības arhitektūru konfliktu novēršanai un konfliktu pārvaldībai, cita starpā visaptveroši atbalstot Āfrikas rezerves spēku un to reģionālo komponentu operacionalizāciju; aicina visās ES un Āfrikas attiecību jomās stingri īstenot IAM; atzinīgi vērtē nolīguma, kas sekos Kotonū nolīgumam, noslēgšanu 2021. gada aprīlī, ES saišu ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu organizāciju stiprināšanu, kā arī paplašināto sadarbību daudzpusējos forumos par ilgtspējīgas attīstības programmu un klimatrīcību; pauž bažas par kavēšanos ar nolīguma, kas sekos Kotonū nolīgumam, parakstīšanu; ņem vērā atpakaļuzņemšanas nolīgumus ar Āfrikas valstīm;

57.  pauž nopietnas bažas par aizvien lielāku nedrošību Sāhelas reģionā, kas ietekmē ārkārtīgi daudzu civiliedzīvotāju drošību un dzīves apstākļus, un aizvien biežākiem islāma kaujinieku uzbrukumiem, kas smagi ietekmē šā reģiona, jo īpaši Mali un Burkinafaso, stabilitāti; aicina ES un Sāhelas G5 iesaistīties šīs situācijas risināšanā, lai novērstu drošības sistēmas sabrukumu plašākā reģionā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē atjaunotās partnerattiecības starp NATO un Mauritāniju, kas ir ES galvenā reģionālā sabiedrotā un kuras spēki visaktīvāk apkaro terorismu šajā reģionā; nosoda to, ka Āfrikā darbojas privāti militārie un drošības uzņēmumi, jo īpaši Kremļa atbalstītā Krievijas Wagner grupa, kas ir izdarījusi plašus cilvēktiesību pārkāpumus, vienlaikus atbalstot nedemokrātisku valstu intereses, uz nevainīgu civiliedzīvotāju un kara plosīto Āfrikas valstu drošības, stabilitātes un labklājības rēķina; uzstāj, ka ir jāatjaunina,ES un Āfrikas stratēģija, izmantojot integrētu pieeju, kas var nodrošināt drošību un attīstību, lai Sāhelā valdošajā satraucošā situācijā radītu stabilitāti, ņemot vērā 2021. gadā novērotās norises un pieaugošo nestabilitāti visā reģionā, kā arī būtisko ietekmi, ko notikumi šajā reģionā atstāj ne tikai uz Āfriku, bet arī uz ES un tās dalībvalstīm; uzsver, ka, ņemot visu to vērā, ir jāsadarbojas aizsardzības, attīstības un miera veidošanas stratēģijas izstrādē, lai apkarotu džihādistu aktivitātes palielināšanos Sāhelas reģionā un citās Āfrikas daļās;

58.  pauž nopietnas bažas par notikumu attīstību Krievijā un atkārtoti pauž ES ieinteresētību saglabāt brīvību, stabilitāti un mieru Eiropas kontinentā un ārpus tā robežām; uzskata, ka ES būtu cieši jāsadarbojas un jākoordinē darbības ar NATO un citiem partneriem, lai atturētu Krieviju no destabilizējošu un graujošu darbību veikšanas Eiropā, jo īpaši Baltijas valstīs un Austrumeiropā, tostarp ar iejaukšanos vēlēšanās, dezinformācijas kampaņām un atbalstu galēji labējām partijām; uzsver, ka pret Krievijas iestādēm jāvērš nopietnākas sankcijas par represijām, ko tās īsteno pret saviem pilsoņiem; pauž nožēlu, ka Krievijas militārie spēki turpina okupēt Ukrainas un Gruzijas teritorijas daļas, kas ir starptautisko tiesību aktu pārkāpums, ka tie joprojām uzturas Moldovas Republikā un ka Krievija turpina destabilizēt mieru un drošību šajā reģionā, kā arī aktīvi izmantot hibrīdpasākumus pret Eiropas demokrātiskajām valstīm; pauž satraukumu par to, ka Krievija iejaucas Rietumbalkānu reģionā, izmantojot hibrīdtaktiku, kas ietver dezinformācijas kampaņas ar mērķi mazināt ES ietekmi un atsevišķu valstu apņemšanos virzīties uz kopīgu Eiropas nākotni; uzsver nepieciešamību paust vienotu nostāju attiecībā uz ES politiku šajā jautājumā, tostarp par sankciju piemērošanu; tādēļ aicina Komisiju ciešāk koordinēt savu Krievijas stratēģiju ar dalībvalstīm, lai ES vienoti stātos pretī Krievijas draudiem; uzsver, ka Parlaments ir ieteicis ES kopā ar dalībvalstīm pārskatīt ES īstenoto politiku attiecībā uz Krieviju un izstrādāt visaptverošu ES stratēģiju attiecībā uz šo valsti; mudina ES izstrādāt stratēģiju par turpmākām ES attiecībām ar demokrātisku Krieviju, kas Krievijas iedzīvotājiem skaidri parādītu, kādu labumu šādas attiecības varētu sniegt; uzsver, ka attiecībās ar Krieviju nevar notikt būtiskas izmaiņas, kamēr vien tā īsteno agresīvu politiku pret ES un tās kaimiņvalstīm; atkārtoti uzsver, ka ES ir skaidri jānorāda — ja Krievija turpinās pašreizējo politiku attiecībā uz Baltkrieviju, ES būs jāievieš papildu ierobežošanas un atturēšanas pasākumi attiecībā uz Krieviju; pauž bažas par to, ka Krievija ir atkārtoti pārkāpusi ieroču kontroles nolīgumus un standartus, kā rezultātā ir beidzis darboties Līgums par vidējas un tuvas darbības kodolieročiem, kā arī par to, ka Krievija ir pārkāpusi Ķīmisko ieroču konvencija, izmantojot militāra pielietojuma neiroparalītiskas vielas gan iekšzemē, gan ES teritorijā; uzsver, ka ir jāizdara spiediens uz Krievijas Federāciju, lai tā ievērotu starptautiskās tiesības un līgumus; pauž nožēlu par to, ka Krievija izmanto energoresursus, jo īpaši gāzes piegādi dalībvalstīm caur Ukrainu, kā ģeopolitisku instrumentu spiediena izdarīšanai, un aicina samazināt enerģētisko atkarību no Krievijas, veicinot enerģijas avotu un maršrutu diversifikāciju, tostarp apturot Nord Stream 2 projekta darbību; mudina Komisiju un dalībvalstis stiprināt Eiropas enerģētisko drošību, jo īpaši ņemot vērā pašreizējo gāzes un elektroenerģijas cenu straujo pieaugumu; mudina ES ciešāk sadarboties ar Krievijas iedzīvotājiem, tostarp izstrādājot skaidri definētu iesaistīšanas mērķi, kam būtu jākoncentrējas ne tikai uz tradicionālo selektīvo sadarbību ar Kremli, bet arī uz stratēģisku un dinamiskāku sadarbību ar Krievijas opozīciju un pilsonisko sabiedrību;

59.  uzsver, ka Arktika ES ir stratēģiski un ģeopolitiski nozīmīgs reģions, un uzsver ES apņemšanos rīkoties atbildīgi, tiecoties panākt ilgtspējīgu un mierīgu šā reģiona attīstību; uzsver, ka Arktikas reģions saskaras ar unikāli sarežģītām problēmām un ka ES ir vairāk jāiesaistās to risināšanā, piedāvājot risinājumus, kuros ir arī ņemtas vērā Arktikas iedzīvotāju, tostarp pirmiedzīvotāju, zināšanas un griba; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas un PV/AP 2021. gada 13. oktobra kopīgo paziņojumu “Spēcīgāka ES iesaiste, lai nodrošinātu miermīlīgu, ilgtspējīgu un labklājīgu Arktikas reģionu”(15); aicina visas ieinteresētās personas reaģēt uz ļoti satraucošo klimata pārmaiņu ietekmi un izraisītajām sekām Arktikā; uzsver, ka Arktikas militarizācijas perspektīva rada būtiskus drošības riskus reģionā un ārpus tā, un pauž bažas par globālo drošības jautājumu iespējamo ietekmi uz Arktiku un par Krievijas nemitīgo un būtisko militāro spēku koncentrēšanos Arktikā, kā arī par Ķīnas tālejošo attīstības un infrastruktūras iniciatīvu un ambīciju ietekmi uz šo reģionu; norāda, ka Arktikai ir izšķiroša nozīme visas Eiropas drošībā; uzsver, ka ES ir jābūt skaidrībai par savu lomu Arktikas drošības jautājumos un labi jāsadarbojas ar NATO; uzsver, ka ir svarīgi ievērot starptautiskos tiesību aktus un nolīgumus, lai Arktikā nepieaugtu spriedze; šajā sakarībā aicina pievērst lielāku uzmanību pirmajam Arktikas optiskās šķiedras kabelim, kas ir daļa no interneta pamatsistēmas un pret ko aizvien vairāk tiek vērstas starptautiskas spiegošanas operācijas; mudina Arktikas Padomes locekļus pievērsties pieaugošajai militarizācijai un meklēt platformas, lai šo jautājumu pienācīgi risinātu gan Arktikas Padomes ietvaros, gan ar valstīm, kas nav tās locekles; atbalsta ES lielākos centienus iegūt novērotājas statusu Arktikas Padomē, lai palielinātu savu ģeopolitisko ietekmi;

60.  uzsver, ka Ķīna ir ne tikai ES sadarbības un sarunu partnere, bet arī konkurente aizvien lielākā skaitā jomu un sistēmiska sāncense; kā uzsvērts 2021. gada 16. septembra rezolūcijā par jaunu ES stratēģiju attiecībā uz Ķīnu(16), atkārtoti aicina ES izstrādāt uzstājīgāku, visaptverošāku un saskaņotāku ES stratēģiju attiecībā uz Ķīnu, kas apvieno visas dalībvalstis un veido attiecības ar aizvien pašpārliecinātāko un intervencionistiskāko Ķīnu visas ES interesēs; uzsver, ka šai stratēģijai būtu jāveicina uz noteikumiem balstīta daudzpusēja kārtība, tās pamatā vajadzētu būt ES vērtību un interešu aizsardzībai un tai būtu jābalstās uz trim principiem: sadarboties, kur iespējams, konkurēt, ja vajadzīgs, un konfrontēt, kad nepieciešams; aicina pastiprināt demokrātisko valstu sadarbību, lai risinātu jautājumu par Ķīnas Komunistiskās partijas (ĶKP) pieaugošo uzstājību un represīvajām darbībām;

61.  stingri atbalsta Taivānas kā novērotājas jēgpilnu līdzdalību starptautisku organizāciju sanāksmēs, mehānismos un pasākumos un ciešāku ES un Taivānas sadarbību, tostarp divpusējā ieguldījumu nolīgumā; aicina PV/AP un Komisiju steidzami sākt divpusēja ieguldījumu nolīguma ar Taivānu ietekmes novērtēšanu, publisku apspriešanu un tā darbības jomas izpēti, gatavojoties sarunām par divpusējo ekonomikas saišu padziļināšanu; ar nopietnām bažām norāda uz neseno spēka izrādīšanu un augošo spriedzi tādos reģionālajos karstajos punktos kā Dienvidķīnas jūra, Austrumķīnas jūra un Taivānas šaurums; pauž lielas bažas par Ķīnas pastāvīgajiem militārajiem manevriem Taivānas šaurumā, tostarp tiem, kas vērsti pret Taivānu vai notiek Taivānas pretgaisa aizsardzības identifikācijas zonā; aicina Ķīnas Tautas Republiku (ĶTR) pārtraukt šādu militāru dižošanos, kas nopietni apdraud mieru un stabilitāti Taivānas šaurumā un Indijas un Klusā okeāna reģionā; atkārtoti norāda, ka Ķīnas un Taivānas attiecības būtu jāveido konstruktīvi, iesaistoties dialogā; uzsver, ka iebilst pret jebkādu vienpusēju rīcību, kas varētu apdraudēt Taivānas šauruma status quo; uzsver, ka jebkādas izmaiņas savstarpējās attiecībās nedrīkst veikt pret Taivānas iedzīvotāju gribu; mudina ES un tās dalībvalstis proaktīvi iesaistīties sadarbībā ar līdzīgi domājošiem starptautiskajiem partneriem, lai censtos panākt mieru un stabilitāti Taivānas šauruma abos krastos un veidot partnerības ar Taivānas demokrātisko valdību;

62.  stingri nosoda Ķīnā notiekošos cilvēktiesību pārkāpumus, jo īpaši pret etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, kas galvenokārt vērsti pret islāmticīgajiem uiguriem, kristiešiem un tibetiešiem, bet arī nosoda demokrātijas un brīvību apspiešanu Makao un Honkongā, tostarp 2020. gadā uzspiežot drakonisko nacionālās drošības likumu; nosoda Ķīnas agresīvo rīcību Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūrā, kas ietekmē kuģošanas brīvību, kā arī Ķīnas revizoristisko nostāju Austrumāzijā, kuras rezultātā ir notikušas vairākas sadursmes uz robežām ar kaimiņvalstīm;

63.  atkārtoti nosoda Ķīnas iestāžu nepamatoti un patvaļīgi noteiktās sankcijas pret vairākiem Eiropas iedzīvotājiem, tostarp pieciem Eiropas Parlamenta deputātiem, un struktūrām; atkārtoti aicina Ķīnas valdību atcelt šos pilnīgi nepamatotos ierobežojošos pasākumus;

64.  nosoda ĶTR darbības Honkongā un uzsver, ka pašreizējie centieni mazināt Honkongas autonomiju ir ne tikai pretrunā Ķīnas noslēgtajos divpusējos līgumos paredzētajiem pienākumiem un starptautiskajiem tiesību aktiem, bet arī rada šaubas par to, vai Pekina var būt uzticams partneris; pastiprina apņemšanos īstenot mērķtiecīgas sankcijas saskaņā ar ES cilvēktiesību globālo sankciju režīmu pret Ķīnas amatpersonām, kas iesaistītas cilvēktiesību pārkāpumos Honkongā un Siņdzjanā, un turklāt mudina Padomi pieņemt mērķtiecīgas sankcijas, tostarp īstenot ceļošanas aizliegumus un aktīvu iesaldēšanu, pret personām un struktūrām Honkongā un ĶTR par nopietniem cilvēktiesību un starptautisko tiesību pārkāpumiem, kas veikti Honkongā; aicina tās dalībvalstis, kurām joprojām ir spēkā izdošanas līgumi ar Ķīnu un Honkongu, apturēt personu izdošanu ikreiz, kad personas izdošana pakļauj viņu spīdzināšanai vai cietsirdīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, gadījumos, ja šai personai tiktu izvirzītas apsūdzības politiski motivētu iemeslu dēļ, kā arī citos gadījumos, kad apsūdzības tiktu vērstas pret etniskajām minoritātēm, demokrātiju atbalstošiem opozīcijas pārstāvjiem Honkongā un disidentiem kopumā, un gadījumos, kad tas pārkāptu ES saistības saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju;

65.  uzsver, ka ir svarīgi, lai ES piebiedrotos transatlantiskajiem partneriem centienos veikt neatkarīgu ārēju izmeklēšanu par Ķīnas pilsētā Uhaņā sākotnēji konstatētā Covid-19 vīrusa izcelsmi, lai rastu ļoti vajadzīgās atbildes un informāciju par to, kā novērst turpmākas globālas katastrofas, kas tieši ietekmē ārpolitiku un drošības politiku;

66.  apsūdz ĶKP Lietuvas un citu ES dalībvalstu un partnervalstu ietekmēšanā un aicina vairāk solidarizēties ar valstīm, uz kurām ĶKP izdara spiedienu, tostarp sadarboties ar mūsu demokrātiskajiem sabiedrotajiem, lai atvērtu mūsu tirgu valstīm, kuras cieš no ĶKP izdarīta ekonomiskā spiediena; atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu sākt Pasaules Tirdzniecības organizācijā lietu pret Ķīnu, lai aizstāvētu Lietuvu;

67.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētājas paziņojumu par plāniem nākt klajā ar jaunu kopīgu paziņojumu par partnerību ar Persijas līča reģionu; aicina ES iesniegt saskaņotu stratēģiju līdzsvarotai ES iesaistei reģionā, par galveno stratēģisko mērķi izvirzot reģionālās drošības un sadarbības veicināšanu; norāda, ka ar šādu iesaisti būtu jācenšas veidot sinerģijas ar reģionālajiem dalībniekiem, piemēram, ar Bagdādes Sadarbības un partnerības konferenci, un palielinot ES atbalstu neoficiālās diplomātijas dialoga iniciatīvām, kurās tiek iesaistītas akadēmiskās aprindas, reliģiskie līderi un citi dalībnieki; ir pozitīvi noskaņots saistībā ar spriedzes mazināšanos starp Irānu un Saūda Arābiju un aicina abas valstis ātri atsākt pilnīgas diplomātiskās attiecības; atkārtoti norāda, ka ES prioritāte ir atjaunot Kopīgo visaptverošo rīcības plānu (KVRP), kas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu Eiropas un šā reģiona drošību; atgādina, ka KVRP joprojām ir vienīgais veids, kā apturēt Irānas satraucošās kodoldarbības; augstu vērtē AP/PV un EĀDD starpnieka lomu ASV un Irānas sarunās par KVRP iespējamu atjaunošanu; aicina ASV un Irānu iesaistīties jēgpilnās sarunās ar mērķi atgriezties pie KVRP ievērošanas; uzstāj, ka virzībā uz KVRP atjaunošanu Irānai ir jāatgriežas pie visu tās saskaņā ar KVRP uzņemto saistību īstenošanas, bet ASV – jāatceļ visas ar KVRP saistītās sankcijas; norāda, ka ir jārisina un jāapkaro Irānas plašākās ļaunprātīgās un destabilizējošās darbības Tuvajos Austrumos un citur, tostarp ES dalībvalstu teritorijā; uzsver, ka jebkurā nolīgumā ar Irānu ir jāparedz pietiekami aizsardzības pasākumi, lai Irānai nebūtu iespēju iegūt kodolieročus; pauž dziļas bažas par Starptautiskā Atomenerģijas aģentūras (SAEA) ziņoto, ka tā nav varējusi piekļūt uzraudzības un novērošanas aprīkojumam Irānas kodoliekārtās un kodolmateriālu atrašanās vietās, kas būtiski apgrūtina SAEA spēju pārbaudīt un uzraudzīt Irānas kodoldarbības, un ka pēdējo divu gadu laikā joprojām nav atrisināti ar aizsardzības pasākumiem saistīti jautājumi; pauž nosodījumu par Irānas cilvēktiesību pārkāpumiem pret savu tautu, tās ballistisko raķešu programmu un terorisma darbībām šajā reģionā;

68.  uzsver, ka situācija Afganistānā ir trauksmes signāls, kas liek ES atkārtoti izvērtēt starptautisko pieeju nācijas veidošanai ārvalstīs un stratēģiski pārveidot integrētu pieeju savai ārpolitikai, palielināt savu atbildības daļu globālajā drošībā un censties panākt lielāku suverenitāti savā ārpolitikā un drošības politikā; pauž bažas par dramatisko humanitāro, politisko, ekonomisko un drošības situāciju Afganistānā, jo īpaši ņemot vērā faktu, ka katrs trešais Afganistānas iedzīvotājs cieš badu; aicina Komisiju un EĀDD palielināt humāno palīdzību un izmantot visus to rīcībā esošos instrumentus, lai nodrošinātu, ka briesmām pakļautajiem Afganistānas iedzīvotajiem ir pieejama aizsardzība; uzsver, ka Taliban režīmam ir jāuzņemas atbildība par cilvēku dzīvības un īpašuma aizsardzību un par drošības, civilās kārtības un sabiedrisko pakalpojumu atjaunošanu; atkārtoti norāda, ka Afganistānas sievietes un meitenes, ar Afganistānas pilsonisko sabiedrību saistītu profesiju pārstāvji, cilvēktiesību aizstāvji, politiskie aktīvisti, žurnālisti, akadēmiskās aprindas, mākslinieki, reliģiskās un etniskās minoritātes un citas briesmām pakļautas iedzīvotāju grupas, tāpat kā visi Afganistānas iedzīvotāji, ir pelnījuši dzīvot drošībā un cieņā un ka tiem tiek nodrošināta pilnīga piekļuve izglītībai un sabiedriskajai dzīvei, un atzinīgi vērtē plašo starptautisko atbalstu viņu tiesībām un brīvībām; aicina turpināt briesmām pakļauto Afganistānas iedzīvotāju, jo īpaši tiesnešu–sieviešu, cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu, vietējo darbinieku un citu personu, kurām draud briesmas, jo viņu darbs ir saistīts ar demokrātijas un pamatbrīvību veicināšanu, evakuēšanu; aicina ES saglabāt pēdējo 20 gadu laikā gūtos panākumus un nodrošināt, ka Afganistāna atkal nekļūst par drošu patvērumu teroristu grupējumiem; aicina ES veikt rūpīgu pārbaudi un izdarīt secinājumus no 20 gadu iesaistes Afganistānā un nekavējoties izstrādāt visaptverošu, uz pieredzi balstītu ES stratēģiju attiecībā uz Afganistānu un apkārtējām valstīm; uzsver, ka ir svarīgi sadarboties ar kaimiņvalstīm un šā reģiona valstīm, lai nodrošinātu globālo drošību un reģionālo stabilitāti, vienlaikus paturot prātā, ka ne visām Afganistānas kaimiņvalstīm un reģionālajām lielvarām ir tādi paši mērķi kā ASV vadītajai koalīcijai; šajā sakarība uzsver konkrētu valstu nozīmīgo iesaistīšanos Eiropas iedzīvotāju repatriācijā un briesmām pakļauto Afganistānas iedzīvotāju evakuācijā, jo īpaši izdarot ievērojamu diplomātisko spiedienu uz Taliban spēkiem;

69.  atzinīgi vērtē ES atjaunoto apņemšanos attiecībā uz Indijas un Klusā okeāna reģionu un sapratni, ka tas kļūst ES arvien nozīmīgāks, kā norādīts PV/AP un Komisijas 2021. gada 16. septembra kopīgajā paziņojumā “ES stratēģija sadarbībai Indijas un Klusā okeāna reģionā”(17) un Padomes 2021. gada 19. aprīļa secinājumos par šo pašu tematu; atbalsta ciešāku sadarbību ar šā reģiona valstīm, jo īpaši Japānu, Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) valstīm, Austrāliju, Jaunzēlandi un Koreju; atzīst reģionā pastāvošo intensīvo ģeopolitisko konkurenci un teritoriālos strīdus, ko lielā mērā veicina Ķīnas pieaugošā uzstājība attiecībās ar tās kaimiņvalstīm; aicina visas puses ievērot starptautisko tiesību principus un jo īpaši ANO Jūras tiesību konvencijas principus; uzsver, ka ir vajadzīga stratēģiska ilgtermiņa iesaiste Indijas un Klusā okeāna reģionā un ka jāveido visaptveroši un stratēģiski mehānismi divpusējam un daudzpusējam dialogam ar Indijas un Klusā okeāna valstīm un to sabiedrībām, jo īpaši ar tādām līdzīgi domājošām valstīm kā Japāna, Dienvidkoreja, Austrālija un Jaunzēlande; uzsver to, cik svarīga ES drošībai un labklājībai ir drošība un stabilitāte Indijas un Klusā okeāna reģionā; norāda uz jaunām partnerattiecībām šajā reģionā, piemēram, trīspusējas militārās alianses izveidi starp Austrāliju, Apvienoto Karalisti un ASV (AUKUS), un pauž nožēlu par to, ka šī partnerība tika izveidota ar vāju koordinācijas līmeni;

70.  uzsver Indijas pieaugošo reģionālo un ģeopolitisko ietekmi; uzsver, ka ir vajadzīga lielāka politiskā iesaiste, lai stiprinātu ES un Indijas partnerību un pilnībā izmantotu divpusējo attiecību potenciālu; atkārtoti uzsver, ka ir nepieciešama dziļāka partnerība, kurai būtu jābalstās uz kopīgām vērtībām un cilvēktiesību pilnīgu ievērošanu; atzīst, ka Indija ir svarīga ES partnere, ņemot vērā tās nostāju un vadošo lomu būtiskās jomās; norāda, ka Indijas kaimiņreģions un Indijas un Klusā okeāna reģions aizvien vairāk kļūst par teritoriju, kurā Ķīna, īstenojot savu ekspansijas politiku un mērķus, rada pieaugošas stratēģiskas, ģeopolitiskas, ekonomikas un tirdzniecības problēmas;

71.  aicina pastiprināt un uzlabot sadarbību ar mūsu partneriem Latīņamerikā; uzskata, ka ciešākas attiecības ar Latīņameriku un Karību jūras reģionu (LAC) ir ārkārtīgi svarīgs ES globālās ģeopolitiskās stratēģijas elements; uzsver, ka Savienībai jāstiprina ES un LAC valstis vienojošās saites, jo īpaši, lai aizsargātu noteikumos balstītu daudzpusēju kārtību; aicina ES izmantot visus pieejamos instrumentus, lai padziļinātu sadarbību ar saviem partneriem LAC; mudina ES atjaunot savu kā Latīņamerikas valstu vēlamā partnera pozīciju, ņemot vērā to, ka citi ģeopolitiskie dalībnieki palielina savu ietekmi šajā reģionā, jo īpaši Covid-19 pandēmijas un vakcīnu diplomātijas rezultātā; aicina ES un dalībvalstis īstenot stingrāku politiku pret autoritatīviem režīmiem, kas ir guvuši labumu no attiecībām ar ES, bet vienlaikus grāvuši, pārkāpuši vai burtiski apspieduši valsts iedzīvotāju tiesības un brīvības;

Stiprināt ES KĀDP demokrātisko pārraudzību, pārskatatbildību un parlamentāro dimensiju

72.  uzsver Eiropas Parlamenta īpašo ieguldījumu ES ārpolitikā un drošības politikā, izmantojot savus parlamentārās diplomātijas līdzekļus, piemēram, ar ziņojumiem un rezolūcijām, blīvo pastāvīgo parlamentāro struktūru tīklu, politisko dialogu ar amatpersonām visā pasaulē un savu demokrātijas stiprināšanai sniegto atbalstu, kā arī ar starpniecības un vēlēšanu novērošanas darbībām; atsaucas uz faktu vākšanas misiju Ukrainā 2022. gada janvārī un februārī kā piemēru savas parlamentārās diplomātijas reaģētspējai; apstiprina, ka Parlamentam būtu pilnībā jāizmanto savas uzraudzības un budžeta pilnvaras, Savienībai pieņemot lēmumus starptautiskajā arēnā; uzsver, cik nozīmīgas ir Parlamenta īstenotās demokrātijas atbalsta programmas, kurām ir liels potenciāls stiprināt ES lomu visā pasaulē, iesaistot galvenos politiskos rīcībspēkus un sekmējot ilgtspējīgu demokrātisku pārvaldību trešās valstīs;

73.  uzsver, ka politiskajam un tehniskajam dialogam starp parlamentiem ir izšķiroša nozīme un tas ir rūpīgi jāsaskaņo ar izpildvaras darbībām; tādēļ uzsver, cik svarīga ir netraucēta visas atbilstīgās ar KĀDP saistītās informācijas apmaiņa starp iestādēm, tostarp attiecīgās konfidenciālās informācijas apmaiņa, lai nodrošinātu ES ārējās darbības efektivitāti kopumā un atbildīgāku KĀDP;

74.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un stiprināt ES ārējās darbības parlamentāro uzraudzību, arī turpinot regulāri apspriesties ar PV/AP un Komisiju; uzsver, ka šāda uzraudzība ir svarīga, lai nodrošinātu Eiropas demokrātijas pienācīgu darbību un sabiedrības uzticēšanos; uzsver, ka šāda uzraudzība var būt sākumpunkts virzībā uz spēcīgāku Parlamenta institucionālo lomu KĀDP; aicina steidzami pabeigt sarunas, kuru mērķis ir aizstāt 2002. gada Iestāžu nolīgumu par Parlamenta piekļuvi Padomes sensitīvajai informācijai drošības un aizsardzības politikas jomā(18); prasa koordinēt dalībvalstu drošības un informācijas pakalpojumus;

75.  uzsver, ka parlamentārās asamblejas ir nozīmīgas kā struktūras, kurās norit sadarbība un iestāžu dialogs un kuras sniedz vērtīgu ieguldījumu Eiropas ārpolitikas darbībās drošības jomā, un ka ir jāveicina to pasākumi un jāgarantē to pareiza darbība un attīstība; aicina stiprināt Parlamenta uzraudzības funkcijas attiecībā uz ES delegāciju darbu ES vērtību un principu pārstāvēšanā ārvalstīs un centienos nodrošināt ES intereses, neatsakoties no cilvēktiesību pieejas; uzsver, ka ES delegāciju rīcībā vajadzētu būt visiem vajadzīgajiem un pienācīgajiem resursiem un spējām, lai tās šos uzdevumus varētu efektīvi pildīt;

76.  aicina pilnībā izmantot Eiropas Parlamenta aktīvāko iesaistīšanos Globālās Eiropas un IPA III plānošanā; atzinīgi vērtē to, ka ir sākts reizi divos gados organizēt augsta līmeņa ģeopolitisku dialogu par ārējās finansēšanas instrumentiem, jo tas ir būtisks instruments, ar ko ne tikai rūpīgi pārbaudīt, bet arī aktīvi veidot ES ārpolitikas prioritātes; uzsver, ka šie ģeopolitiskie dialogi dod Parlamentam iespēju sniegt orientējošus norādījumus, stratēģiskas vadlīnijas un norādes par programmu plānošanu un īstenošanu Globālās Eiropas un IPA III tematiskajās un ģeogrāfiskajās prioritātēs; tomēr stingri prasa, lai Parlaments attiecīgos sagatavošanas dokumentus saņemtu pietiekami laicīgi un lai tam tiktu sniegta pienācīgi detalizēta informācija, kas ļautu veikt jēgpilnu kontroli; prasa uzlabot finansēšanas instrumentu īstenošanas pārredzamību, izveidojot publiski pieejamu, vienotu, kopēju un pārredzamu projektu un darbību datubāzi;

77.  atgādina Padomei par Parlamenta tiesībām tikt informētam par visiem procedūru posmiem saistībā ar starptautisku nolīgumu apspriešanu un noslēgšanu un prerogatīvu sniegt vai nesniegt piekrišanu šādu nolīgumu noslēgšanai; ir apņēmies izmantot šīs Līgumos noteiktās pilnvaras, lai nodrošinātu pārredzamību un demokrātisko uzraudzību nolīgumiem, par kuriem panākta vienošanās ES vārdā, un Eiropas Miera mehānisma īstenošanai, kā norādīts Parlamenta 2019. gada 28. marta ieteikumā(19), tostarp attiecībā uz minētā mehānisma izmantošanu kopā ar citiem ES ārējās darbības instrumentiem;

78.  atkārtoti pauž viedokli, ka ir pēdējais laiks pārskatīt 2010. gada politiskās atbildības deklarāciju, lai uzlabotu šo pamatu attiecībām starp Parlamentu un PV/AP;

o
o   o

79.  uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0383. (2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0515. (3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0356. (4) OV C 362, 8.9.2021., 71. lpp. (5) ANO Tirdzniecības un attīstības konference, 2019. gada ziņojums par tirdzniecību un attīstību — globāla zaļā kursa finansēšana, 2019. gads. (6) OV L 56, 4.3.1968., 1. lpp. (7) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/821 (2021. gada 20. maijs), ar ko izveido Savienības režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, starpniecības, tehniskās palīdzības, tranzīta un pārvadājumu kontrolei (OV L 206, 11.6.2021., 1. lpp.). (8) Eiropas Parlamenta 2019. gada 13. marta ieteikums Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos par ES īpašo pārstāvju darbības jomu un pilnvarām (OV C 23, 21.1.2021., 146. lpp.). (9) OV L 335, 13.12.2008., 99. lpp. (10) OV C 118, 8.4.2020., 158. lpp. (11) Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 21. janvāra spriedums, Gruzija/Krievija (II). (12) JOIN(2021)0002. (13) SWD(2021)0290. (14) JOIN(2020)0004. (15) JOIN(2021)0027. (16) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0382. (17) JOIN(2021)0024. (18) OV C 298, 30.11.2002., 1. lpp. (19) Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta ieteikums Padomei un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos par Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos priekšlikumu Padomei, kas iesniegts ar Komisijas atbalstu, par Padomes lēmumu, ar ko izveido Eiropas Miera nodrošināšanas fondu (OV C 108, 26.3.2021., 141. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par 2021. gada ziņojumu par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (2021/2183(INI))

P9_TA(2022)0040 A9-0358/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V sadaļu,

–  ņemot vērā 2014. gada 27. februāra rezolūciju par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu(1),

–  ņemot vērā 2018. gada 11. decembra rezolūciju par militāro mobilitāti(2),

–  ņemot vērā 2018. gada 12. septembra rezolūciju par autonomo ieroču sistēmām,

–  ņemot vērā 2019. gada 26. novembra nostāju par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz aizsardzības pasākumiem Savienības satvarā groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu un Direktīvu 2008/118/EK par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu(3),

–  ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par gada ziņojumu par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu(4),

–  ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par gada ziņojumu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu(5),

–  ņemot vērā 2020. gada 17. septembra rezolūciju par ieroču eksportu: Kopējās nostājas 2008/944/KĀDP īstenošana(6),

–  ņemot vērā 2020. gada 23. oktobra rezolūciju par dzimumu līdztiesību ES ārpolitikā un drošības politikā(7),

–  ņemot vērā 2021. gada 25. marta rezolūciju par Direktīvas 2009/81/EK īstenošanu attiecībā uz iepirkumu aizsardzības un drošības jomā un Direktīvas 2009/43/EK īstenošanu attiecībā uz tādu produktu nodošanu, kas saistīti ar aizsardzību(8),

–  ņemot vērā 2021. gada 28. aprīļa nostāju par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu Tirdzniecības un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, no vienas puses, un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, no otras puses, un Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti par drošības procedūrām klasificētas informācijas apmaiņai un aizsardzībai(9),

–  ņemot vērā 2021. gada 7. jūlija rezolūciju par ES un NATO sadarbību transatlantisko attiecību kontekstā(10),

–  ņemot vērā 2021. gada 7. oktobra rezolūciju par stāvokli ES kiberaizsardzības spēju jomā(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 29. aprīļa Regulu (ES) 2021/697, ar ko izveido Eiropas Aizsardzības fondu un atceļ Regulu (ES) 2018/1092(12),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 9. jūnija Regulu (ES) 2021/947, ar ko izveido Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu "Eiropa pasaulē", groza un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 466/2014/ES un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1601 un Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 480/2009(13),

–  ņemot vērā dokumentu "Īstenošanas plāns drošības un aizsardzības jomā", ko Padomei 2016. gada 14. novembrī iesniedza Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētāja vietniece (AP/PV), un Padomes 2016. gada 14. novembra secinājumus par ES globālās stratēģijas īstenošanu drošības un aizsardzības jomā, kas nosaka ES mērķu vērienīgumu drošības un aizsardzības jomā,

–  ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2018. gada 19. novembra secinājumus par civilās kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) pakta izveidi,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 10. decembra secinājumus par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 7. jūnija secinājumus par jaunatni, mieru un drošību un Padomes 2020. gada 5. jūnija secinājumus par jaunatni ārējā darbībā,

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 20. novembra secinājumus par pastāvīgās strukturētās sadarbības (PESCO) 2020. gada stratēģisko pārskatīšanu,

–  ņemot vērā 2021. gada 26. februāra Eiropadomes dalībnieku paziņojumu par drošību un aizsardzību,

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 16. aprīļa secinājumus par atjaunotu partnerību ar dienvidu kaimiņreģionu — jauna programma Vidusjūras reģionam,

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 16. aprīļa secinājumus par Eiropas Savienības integrēto stratēģiju attiecībā uz Sāhelu,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 25. novembra, 2014. gada 18. novembra, 2015. gada 18. maija, 2016. gada 27. jūnija, 2016. gada 14. novembra, 2017. gada 18. maija, 2017. gada 17. jūlija, 2018. gada 25. jūnija, 2019. gada 17. jūnija, 2019. gada 10. decembra, 2020. gada 17. jūnija, 2020. gada 12. oktobra, 2020. gada 20. novembra, 2020. gada 7. decembra un 2021. gada 10. maija secinājumus par KDAP,

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 18. oktobra secinājumus par EUFOR operāciju "Althea",

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 22. oktobra secinājumus par Baltkrievijas hibrīduzbrukumiem, izmantojot migrantus,

–  ņemot vērā jauno stratēģisko programmu 2019.–2024. gadam, ko Eiropadome pieņēma 2019. gada 20. jūnijā,

–  ņemot vērā Eiropadomes locekļu un Sāhelas piecu valstu grupas (Sāhelas G5) dalībvalstu 2020. gada 28. aprīļa kopīgo deklarāciju,

–  ņemot vērā 2021. gada 5. oktobrī pieņemto Padomes Koncepciju par integrētu pieeju klimata pārmaiņām un drošībai,

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 9. novembra Klimata pārmaiņu un aizsardzības ceļvedi,

–  ņemot vērā 2020. gada 20. novembra sanāksmē Padomei iesniegto ziņojumu par Eiropas Aizsardzības aģentūras ikgadējo aizsardzības pārskatu,

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 17. maija Lēmumu (KĀDP) 2019/797 par ierobežojošiem pasākumiem pret kiberuzbrukumiem, kuri apdraud Savienību vai tās dalībvalstis(14),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 11. decembra Lēmumu (KĀDP) 2017/2315, ar ko izveido pastāvīgo strukturēto sadarbību (PESCO) un nosaka iesaistīto dalībvalstu sarakstu(15),

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 22. marta Lēmumu (KĀDP) 2021/509, ar ko izveido Eiropas Miera mehānismu un atceļ Lēmumu (KĀDP) 2015/528(16),

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 6. maija Lēmumus (KĀDP) 2021/748, 2021/749, 2021/750 par Kanādas, Norvēģijas Karalistes un Amerikas Savienoto Valstu dalību PESCO projektā "Militārā mobilitāte",

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 12. jūlija Lēmumu (KĀDP) 2021/1143 par Eiropas Savienības militāru apmācības misiju Mozambikā ("EUTM Mozambique"),

–  ņemot vērā globālo stratēģiju "Kopīgs redzējums, kopīga rīcība. Stiprāka Eiropa: globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija", ar ko 2016. gada 28. jūnijā iepazīstināja AP/PV,

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2014. gada 6. marta kopīgo paziņojumu par tematu "Atklātai un drošai jūras videi pasaulē: Eiropas Savienības Jūras drošības stratēģijas elementi" (JOIN(2014)0009),

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2017. gada 7. jūnija kopīgo paziņojumu "Stratēģiska pieeja izturētspējai ES ārējās darbības jomā" (JOIN(2017)0021),

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 16. decembra kopīgo paziņojumu "ES kiberdrošības stratēģija digitālajai desmitgadei" (JOIN(2020)0018),

–  ņemot vērā priekšsēdētājas Ursula von der Leyen 2020. un 2021. gada runas par stāvokli Savienībā un tām pievienotās nodomu vēstules,

–  ņemot vērā Eiropas Aizsardzības fonda 2021. gada darba programmu, ko Komisija pieņēma 2021. gada 30. jūnijā,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2019. gada 12. septembra Apskatu Nr. 09/2019 "Eiropas aizsardzība",

–  ņemot vērā Ziemeļatlantijas līgumu,

–  ņemot vērā 2014. gada 8. jūlijā un 2018. gada 10. jūlijā parakstītās kopīgās deklarācijas par ES un NATO sadarbību,

–  ņemot vērā 2021. gada 17. maija sesto progresa ziņojumu attiecībā uz to, kā tiek īstenots vienotais priekšlikumu kopums, ko 2016. gada 6. decembrī un 2017. gada 5. decembrī apstiprināja ES Padome un NATO Padome,

–  ņemot vērā kopīgo 74 priekšlikumu kopumu par Varšavas kopējās deklarācijas īstenošanu, ko 2016. gada 6. decembrī un 2017. gada 5. decembrī apstiprināja ES Padome un NATO Padome,

–  ņemot vērā 2021. gada 15. jūnija ES un ASV samitā pieņemto deklarāciju "Ceļā uz atjaunotu transatlantisko partnerību",

–  ņemot vērā to, ka Krievija iebruka Krimā un to nelikumīgi anektēja,

–  ņemot vērā to, ka Krievija pārkāpj dalībvalstu gaisa telpu un jūras robežas,

–  ņemot vērā to, ka palielinās Ķīnas ekonomiskā un militārā klātbūtne Vidusjūras reģiona un Āfrikas valstīs,

–  ņemot vērā vietēja un ārvalstu terorisma draudus, galvenokārt no tādu grupējumu puses kā ISIS,

–  ņemot vērā jaunās tehnoloģijas, piemēram, mākslīgo intelektu, kosmosa iespējas un kvantisko datošanu, kas cilvēcei rada jaunas iespējas un arī jaunus izaicinājumus aizsardzības un ārpolitikas jomā, kuru dēļ ir vajadzīga skaidra stratēģija un vienprātība sabiedroto starpā,

–  ņemot vērā ANO Statūtus un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas 1975. gada Helsinku Nobeiguma aktu,

–  ņemot vērā ANO Jūras tiesību konvenciju,

–  ņemot vērā Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECOWAS) 2021. gada 8. septembra ārkārtas samita galīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši 16. mērķi, ar ko veicina taisnīgas, miermīlīgas un iekļaujošas sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0358/2021),

A.  tā kā Covid-19 pandēmija 2020. gadā izgaismoja planētas apdraudējumu pieaugumu un ES neaizsargātību pret atkarību no ārējiem resursiem; tā kā pandēmija paplašināja drošības un stratēģiskās autonomijas izpratni, iekļaujot veselības, tehnoloģiju un ekonomikas jautājumus;

B.  tā kā Eiropas stratēģiskās vides situācija strauji un pastāvīgi pasliktinās; tā kā terorisms joprojām ir nopietns apdraudējums; tā kā valstis izrāda tieksmi uz varu un īsteno izplešanās stratēģiju, izmantojot bruņotu spēku; tā kā šāda stratēģija rada jūras, kosmosa, Arktikas un kibertelpas militarizācijas risku, kā arī bruņošanās atsākšanu;

C.  tā kā kiberuzbrukumu pieaugums pret stratēģisku infrastruktūru Covid-19 krīzes laikā un nesen arī Pegasus lieta ir piemēri, kas pamato strauju aizsardzības pasākumu izstrādi pret visiem jaunākajiem kiberdraudu veidiem un modernākajiem spiegošanas paņēmieniem; tā kā ES ir apņēmusies ieguldīt 1,6 miljardus EUR reaģēšanas spējā un kiberdrošības rīku ieviešanā publiskā sektora struktūrām, uzņēmumiem un privātpersonām, kā arī šajā jomā veidot sadarbību starp publisko un privāto sektoru;

D.  tā kā Eiropas Parlaments kā Eiropas demokrātijas izpausmes vieta ir viens no mērķiem; tā kā ar tāldarbu saistīto darbību digitalizācija Covid-19 pandēmijas laikā ir tikai pastiprinājusi pašreizējos riskus;

E.  tā kā ES ir pieejamas dalībvalstu militārās spējas un kopējais budžets 395 miljardu EUR apmērā, kas tai nodrošina otro vietu pasaulē; tā kā Eiropas spējas ir sadrumstalotas un dublējas, kā arī ir nepilnīgas, un tām trūkst sadarbspējas;

F.  tā kā augošā apdraudējumu sarežģītība ir saistīta ar tehnoloģisko attīstību, sabiedrības digitalizāciju un starptautiskās ekonomikas integrāciju; tā kā tādējādi palielinās hibrīddraudi, kuros apvienoti militāri un/vai nemilitāri līdzekļi, piemēram, dezinformācija, šantāža migrācijas jomā, kiberuzbrukumi un ekonomiskais spiediens, kas neatbilst ES interesēm un vērtībām un ir augošs apdraudējums ES, tās uzņēmumu, sabiedrisko pakalpojumu un iedzīvotāju drošībai;

G.  tā kā, lai mazinātu krīzes riskus, kas palielinās pie ES robežām vai tai svarīgās zonās, dalībvalstis ir apņēmušās nodrošināt ātrās reaģēšanas spējas saskaņā ar ES pamatmērķiem, jo īpaši kaujas vienības; tā kā šajā saistībā ir daudzi politiski, organizatoriski un finansiāli ierobežojumi; tā kā to dēļ tās tā arī nav izveidotas;

H.  tā kā līdz šim nepieredzēta Krievijas spēku koncentrēšanās Ukrainā un tās tuvumā, kas saistīta ar Kremļa izvirzītajām prasībām, varētu izraisīt ietekmes sfēru atgriešanos Eiropā un samazināt ES austrumu partnervalstu, piemēram, Ukrainas un Gruzijas, centienus pievienoties NATO, ja nenotiks nekāda pretreakcija;

I.  ņemot vērā starptautiskās kopienas, jo īpaši ES, iesaistīšanos Sāhelā, jo īpaši Mali; tā kā Mali hunta ir atzinīgi novērtējusi un jau izmanto Krievijas militāros instruktorus un algotņus, kas saistīti ar tā dēvēto “Wagner group”, lai piedalītos militārās darbībās Mali; ņemot vērā vardarbību, ko šis uzņēmums izmanto visur, kur iejaucas;

J.  tā kā aiziešana no Afganistānas un Talibāna varas atjaunošana palielina terorisma risku reģionā un ārpus tā; tā kā ES no 2007. līdz 2016. gadam Afganistānā īstenoja KDAP misiju — Eiropas Savienības Policijas misiju Afganistānā (EUPOL Afganistan) — un piešķīra Afganistānai 17 miljardus EUR; tā kā ASV militāro spēku aiziešanas laikā dalībvalstis bija atkarīgas no ASV, kuras izmantoja 6000 kareivju, lai ļoti īsā laikā apsargātu Kabulas lidostu, tā ļaujot evakuēt ES iedzīvotājus, kā arī apdraudētos Afganistānas valstspiederīgos; tā kā šajā situācijā ES nevarēja ne izveidot gaisa tiltu, ne arī koordinēt evakuāciju; tā kā, ja ES būtu jāveic Kabulas evakuācijai līdzīga operācija, tā pašreizējā situācijā nevarētu ātri pieņemt lēmumus, izvietot karaspēku un efektīvi un reaģējoši īstenot evakuāciju un gaisa tiltus; tā kā ES un tās dalībvalstīm tāpēc ir steidzami jāizdara visi secinājumi no Afganistānas krīzes, lai pastiprinātu ES spēju autonomi rīkoties līdzīgā situācijā; tā kā Stratēģiskajam kompasam ir jāļauj noteikt ES mērķu vērienu, jo īpaši ņemot vērā secinājumus, kas gūti pēc neveiksmes Afganistānā,

ES drošības un aizsardzības doktrīnas izstrāde, izmantojot Stratēģisko kompasu kā stratēģiskās autonomijas virzītājspēku

1.  uzsver, ka ES saskaras ar:

uzskata, ka nestabilitāte un neprognozējamība pie Savienības robežām un tās tuvākajās kaimiņvalstīs (Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos, Kaukāzā, Balkānos, Vidusjūras austrumdaļā u. c.), kā arī citās kaimiņvalstīs (Sāhelā, Āfrikas ragā u. c.) un Krievijas agresija pret Ukrainu un Gruziju, rada gan tiešu, gan netiešu apdraudējumu kontinenta drošībai; uzsver nesaraujamo saikni starp iekšējo un ārējo drošību; atzīst, ka aktīva iesaistīšanās kaimiņreģionos ir Eiropas Savienības interesēs; uzsver stabilitātes nozīmi Rietumbalkānos; ar bažām norāda uz pieaugošo Krimas pussalas militarizāciju un Krievijas Federācijas mēģinājumiem destabilizēt Melnās jūras reģionu;

2.  stingri nosoda Krievijas militāro spēku koncentrēšanu Ukrainā un tās tuvumā, kā arī Kremļa prasību apturēt turpmāku NATO paplašināšanu un pārveidot Eiropas drošības arhitektūru, pamatojoties uz novecojušu ideju par t. s. ietekmes sfērām; uzsver, ka katra demokrātiskā valsts var brīvi izvēlēties savas alianses, un šajā sakarā stingri atbalsta Ukrainas un Gruzijas orientāciju uz rietumiem, tostarp vēlmi kļūt par NATO dalībvalstīm un nākotnē pievienoties ES;

3.  norāda, ka 2020. gada darba kārtībā dominēja cīņa pret Covid-19 pandēmiju un neskaitāmi izaicinājumi Savienības ārpolitikas, drošības politikas un aizsardzības politikas jomā, kas izgaismoja nepietiekamu koordināciju un mūsu atkarību no pārējās pasaules; uzsver, ka ES no šīs pieredzes ir jāmācās, jo īpaši, lai stiprinātu tehnoloģisko suverenitāti un ES kā starptautiskas dalībnieces vispārējo stratēģisko autonomiju, kā arī tās spēju un vēlmi vajadzības gadījumā pieņemt lēmumus un rīkoties autonomi ārlietu, drošības un aizsardzības jautājumos un pārvērtēt savu atkarību no dalībniekiem, kuriem nav tādas pašas vērtības; atkārtoti uzsver, ka Savienībai ir jāstiprina arī sava autonomija veselības aprūpes jomā;

4.  atzinīgi vērtē to, ka ir sākts darbs pie Stratēģiskā kompasa, kas ir iepriekš nepieredzēts stratēģisks pārdomu process un kas būtu jāpabeidz 2022. gada martā; uzsver, ka Stratēģiskā kompasa izstrāde ir sākumpunkts, lai īstenotu kopēju Eiropas aizsardzību saskaņā ar LES 42. panta 2. punkta noteikumiem un lai noteiktu KDAP, un ka tam jābūt nozīmīgam solim ceļā uz patiesu Eiropas aizsardzības savienību, kurā ņemta vērā dažu dalībvalstu īpašā konstitucionālā situācija; uzskata, ka Stratēģiskajam kompasam būtu jāveicina lielāka kohēzija drošības un aizsardzības jomā; uzsver, ka ļoti daudzpolārā pasaulē, kurā pieaug konkurence starp lielvarām, Savienības kopējā ietekme var palīdzēt nodrošināt ES dalībvalstu drošību un ka ir vajadzīga spēcīga ES aizsardzības politika, lai ES varētu efektīvi strādāt miera, cilvēku drošības, demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības jomā; uzsver, ka Eiropas aizsardzības savienība būtu daļa no ES noteiktā stratēģiskās autonomijas sasniegšanas mērķa; norāda, ka šajā kontekstā Savienības un tās dalībvalstu ārējās drošības problēmu risinājums galvenokārt ir spēju stiprināšana un praktiska īstenošana, lai labāk novērtētu krīzes situācijas, ātrāk pieņemtu lēmumus un vajadzības gadījumā rīkotos stingrāk un patstāvīgi, lai aizstāvētu Savienības intereses un vērtības, vienlaikus ievērojot alianšu un partnerību darbības principus; norāda, ka tas veicinātu lielāku saskaņotību Savienībā drošības un aizsardzības jomā; uzskata, ka ir steidzami nepieciešams izstrādāt patiesu Eiropas drošības un aizsardzības savienību, kas ietver visus militārās un civilās drošības aspektus, instrumentus, budžetus un spējas, kā arī visu konflikta ciklu no novēršanas līdz pēckonflikta stabilizācijai, un kas balstās uz modernu, progresīvu un spēcīgu cilvēku drošības koncepciju, kas nodrošina ES iedzīvotāju un vietējo iedzīvotāju drošības vajadzības un valsts iestāžu drošību un stabilitāti; mudina ES uzlabot institucionālās spējas konfliktu novēršanā, mediācijā, dialoga veidošanā un eskalācijas mazināšanā;

5.  uzsver, ka ir svarīgi tā atbalstam veikt visaptverošu draudu analīzi; uzsver, ka Stratēģiskajam kompasam jābūt instrumentam, ar ko ES vērienīgi reaģē uz šo analīzi, kuras rezultāti ir regulāri un reāli jāpārskata, lai izstrādātu mehānismu pastāvīgai draudu novērtēšanai un parlamentārām konsultācijām;

6.  uzsver, ka Stratēģiskajam kompasam ir jāļauj stiprināt Savienības spēju darboties kā arvien uzticamākam stratēģiskajam partnerim un globālam miera dalībniekam, kas stiprina un aizsargā uz noteikumiem balstītu starptautisko sistēmu un daudzpusēju sadarbību, kā arī spēju nepieciešamības gadījumā rīkoties autonomi; uzsver, ka šis uzdevums ir regulāri jāatjaunina un ir jāizvirza tālejošs kurss, lai tas būtu reāls un operatīvs un lai tajā būtu iekļauts lēmumu izpildes grafiks un uzraudzības mehānismi; uzsver, ka šim uzdevumam jānodrošina iespēja Savienībai panākt konsekventu un efektīvu progresu virzībā uz saskaņotu aizsardzības politiku, kopīgu stratēģisko kultūru, kopīgu izpratni par ES stratēģiskajām problēmām un spēju paredzēt draudus, kā arī jānodrošina ātra un koordinēta reakcija, turpmāki intervences scenāriji un spēja nodrošināt autonomu izturētspēju, lai ES spētu mobilizēt resursus, pamatojoties uz solidaritāti un saskaņā ar Līgumiem, ja dalībvalsts ir apdraudēta un ja ārpus ES tiek apdraudēts starptautiskais miers, drošība un stabilitāte, un, visbeidzot, jānodrošina Eiropas iedzīvotāju, interešu un vērtību aizsardzība; atgādina, ka ES pašreizējie mērķi drošības un aizsardzības jomā, kas izklāstīti Padomes 2016. gada 14. novembra secinājumos, ietver reaģēšanu uz ārējiem konfliktiem un krīzēm, partneru spēju veidošanu un Savienības un tās iedzīvotāju aizsardzību; uzsver integrētas pieejas nozīmi, kas nodrošinātu pamatu ES reaģēšanai uz konfliktiem un krīzēm;

7.  uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas Parlaments un jo īpaši tā Drošības un aizsardzības apakškomiteja no Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) regulāri saņemtu aktuālo informāciju un ziņojumus par Stratēģiskā kompasa īstenošanu pēc tā apstiprināšanas 2022. gada martā;

KDAP misijas un operācijas 2020. gadā — novērtējums un ieteikumi

8.  atgādina, ka ES pašreiz ir nosūtījusi vienpadsmit civilās misijas un septiņas militārās misijas un operācijas; atgādina, ka tikai trīs no tām ir operācijas ar izpildpilnvarām, un tās ir: Eiropas Savienības vadītie jūras spēki (EUNAVFOR), Somālijas operācija "Atalanta", EUNAVFOR Vidusjūras operācija IRINI (EUNAVFOR MED IRINI) un ES militārie spēki Bosnijā un Hercegovinā (EUFOR Althea); atgādina par ES vispārējo iesaistīšanos Sāhelā un Āfrikas ragā, nosūtot sešas civilās misijas (ES spēju veidošanas misija Mali (EUCAP Sahel Mali), EUCAP Sahel Niger, EUCAP Somalia) un sešas militārās misijas (Eiropas Savienības apmācības misija Mali (EUTM Mali), EUTM Somalia, EUNAVFOR Atalanta, EUNAVFOR MED IRINI); norāda, ka vēl pilnībā nav izmantots šo misiju un operāciju potenciāls un tās negatīvi ietekmē Covid-19 pandēmija, skarot to darbību un ierobežojot to efektivitāti; ierosina izvērtēt ES KDAP misiju un operāciju budžetu, plānošanu un aprīkojumu, ņemot vērā pieredzi, kas gūta saistībā ar Covid-19, un tādēļ uzskata, ka rezultātu pārskatīšanai un, iespējams, to pilnvaru pielāgošanai jākļūst par daļu no misijas standarta stratēģiskās pārskatīšanas;

9.  uzsver, cik svarīga Savienībai ir ilgtspējīga stabilitāte, cilvēku drošība un labklājība tās kaimiņvalstīs; norāda, ka KDAP militārās misijas pašreiz gandrīz pilnībā ir vērstas uz bruņoto spēku apmācību (EUTM), un tām nav izpildes pilnvaru un ir ierobežots atbalsts; uzskata, ka, neskarot šo misiju izpildes pilnvaru trūkumu, to pilnvaras vajadzētu pastiprināt, uzsverot atbalstu, lai Eiropas konsultanti spētu pēc iespējas rūpīgāk pārbaudīt, vai mācību programmas tiek atbilstīgi īstenotas un saskan ar vietējo bruņoto spēku operatīvajām vajadzībām;

10.  uzsver, ka, piegādājot ieročus saskaņā ar Eiropas Miera mehānismu, pilnībā būtu jāievēro ES kopējā nostāja par ieroču eksportu, starptautiskās cilvēktiesības un humanitārās tiesības, kā arī jāiekļauj efektīvi pārredzamības noteikumi;

11.  pauž nožēlu par Mali valsts apvērsuma dalībnieku rīcību; pauž nopietnas bažas par valsts pamatpakalpojumu trūkumu Mali teritorijā un Sāhelā kopumā; pauž nopietnas bažas arī par drošības situācijas pasliktināšanos reģionā; pauž nopietnas bažas par ANO ģenerālsekretāra ziņojumiem, kuros uzskaitīti agrāk un pašreiz pieļauti nopietni cilvēktiesību pārkāpumi un nopietni starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumi, tostarp iespējami kara noziegumi, ko veikuši bruņoti grupējumi, tostarp teroristu grupējumi, Mali bruņotie spēki un citi Sāhelas G5 bruņotie spēki; pauž dziļu nožēlu par nesodāmību šajā saistībā un uzsver, ka šādi pastāvīgi noziegumi iedragā arī Eiropas un starptautiskos centienus radīt drošu un stabilu vidi bruņotu grupējumu un teroristu apkarošanai; uzsver naidīgu rīcībspēku arvien lielāku iesaisti mūsu drošībai būtiskā reģionā, kas var apdraudēt ES un Mali kopīgo mērķi, proti, panākt cilvēku drošību, mieru, stabilitāti un ilgtspējīgu attīstību valstī, kurā citi rīcībspēki, kuriem ne vienmēr ir tādi paši ētikas principi kā ES un tās dalībvalstīm, ir gatavi novērst spēju trūkumu, neievērojot starptautisko tiesību standartus vai kara tiesības; pauž nopietnas bažas par ārvalstu privāto militāro uzņēmumu pieaugošo ietekmi un Mali valdības iespējamajiem plāniem uzsākt sadarbību ar Krievijas privāto militāro uzņēmumu "Wagner Group", kas pārstāv Kremli, savu bruņoto spēku apmācībai; norāda, ka šāda sadarbība nav savietojama ar ES sadarbību drošības un aizsardzības jomā, jo īpaši ar "EUTM Mali", tādēļ prasa ES pārskatīt savu sadarbību ar Mali; mudina pašreizējās Mali iestādes atturēties no "Wagner Group" nolīgšanas un neļaut šā uzņēmuma personālam iebraukt Mali teritorijā; vispārīgāk uzsver, ka cieši jāuzrauga to privāto drošības un militāro uzņēmumu darbības, kas palielina savu globālo ietekmi neaizsargātos apgabalos, tostarp Āfrikā, Latīņamerikā un Austrumeiropā, un atgādina, cik svarīgi ir informēt Parlamentu par šo jautājumu;

12.  ņem vērā paziņojumu par Francijas militārās darbības reformu Sāhelā, sadarbojoties un apspriežoties ar mūsu starptautiskajiem un Āfrikas partneriem; uzsver, ka šādas pārmaiņas būtu jāīsteno, konsultējoties ar visiem starptautiskajiem partneriem, jo īpaši ar Sāhelā esošajiem Eiropas partneriem; atzinīgi vērtē ES un tās dalībvalstu pastāvīgo iesaistīšanos Sāhelas G5 valstu stabilizēšanā, jo īpaši sniedzot atbalstu Sāhelas G5 kopīgajiem spēkiem, stiprinot ES KDAP misijas un arvien palielinot Eiropas dalībvalstu bruņoto spēku iesaisti Takubas darba grupā;

13.  atzinīgi vērtē EUTM Mali jauno paplašināto pilnvaru pielāgošanu; aicina stiprināt strukturālo sadarbību un atbalstu bruņotajiem spēkiem bez izpildes pilnvarām un paātrināt reģionalizācijas procesu, kas dod iespēju misijai sniegt militāru palīdzību G5 valstu un jo īpaši Burkinafaso un Nigēras bruņotajiem spēkiem, kas ietekmēs starptautiskos, Eiropas un Āfrikas partnerus; uzsver Eiropas Miera mehānisma radītās iespējas attiecībā uz aprīkojuma piegādi Mali bruņoto spēku apmācībai, kas būs būtiski svarīgi, lai stiprinātu ES rīcību un tās efektivitāti; pauž pārliecību, ka ES ir ātri un efektīvi jāpalielina savas spējas nodrošināt aprīkojumu, lai EUCAP un EUTM misijas nezaudētu vietējo iestāžu uzticamību, ar nosacījumu, ka šie drošības spēki ievēro starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās cilvēktiesības un tiek pakļauti demokrātiskai kontrolei;

14.  aicina dalībvalstis sniegt būtisku ieguldījumu misijas EUTM Mali konsultatīvajā darbībā un nosūtīt personālu, kas varētu to nodrošināt; atgādina, ka Sāhelā KDAP reģionalizācijas procesam ir jāturpina stiprināt sadarbību un koordināciju ar starptautiskajiem dalībniekiem, kā arī ar reģionā iesaistītajām ES dalībvalstīm, izmantojot īstenotās iniciatīvas, piemēram, Partnerību drošībai un stabilitātei Sāhelā (P3S); uzsver, ka ES arī nodrošina nozīmīgu atbalstu Sāhelas G5 apvienoto spēku un ar to saistītā policijas komponenta darbības nodrošināšanai; atzinīgi vērtē jauno ES integrēto stratēģiju Sāhelai, kurā ietverta plašāka pieeja, kura vērsta uz pārvaldības stiprināšanu un kurā īpaša uzmanība pievērsta nepieciešamībai stiprināt valsts klātbūtni un sabiedriskos pakalpojumus reģiona valstīs; uzsver misijas "EUCAP Sahel Mali" veikto darbu Mali drošības spēku izvietošanas atbalstam Mali centrālajā daļā; uzsver misijas "EUCAP Sahel Niger" centienus, lai palīdzētu Nigērai nacionālās aizsardzības un drošības politikas izstrādē; atgādina, ka KDAP darbību reģionalizācija atbalsta ES integrēto pieeju Sāhelai un ka tādēļ ir jāturpina reģionālās padomdevējas un koordinācijas vienības (RPKV) darbības; uzskata, ka reģionālā pieeja KDAP Sāhelā ir būtiska, taču ir vajadzīga skaidrāka organizācija un koordinācija starp pašreizējām KDAP civilajām un militārajām misijām, vietējiem dalībniekiem un citām starptautiskajām organizācijām, piemēram, ANO miera uzturēšanas misiju, proti, ANO Daudzdimensionālo integrēto stabilizācijas misiju Mali (Minusma), un operācijām, ko vada Francijas militārie spēki; uzstāj, ka ir vajadzīgi būtiski centieni, lai palīdzētu Burkinafaso, ņemot vērā draudu, ar kuriem saskaras šī valsts ar ierobežotām spējām, intensitāti; atgādina — lai reaģēšana militārajā un drošības jomā būtu ilgstoši iedarbīga, tā jāpapildina ar konkrētiem un pamanāmiem pasākumiem, lai iedzīvotājiem nodrošinātu pamatpakalpojumus; uzsver, ka ir svarīgi spēt aktīvāk atbalstīt Gvinejas līča valstis, lai tās varētu pretoties pieaugošajiem terorisma draudiem, ar kuriem tās saskaras; uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš pieaugošajai nestabilitātei Sāhelas, Rietumāfrikas un Āfrikas raga reģionā, kā arī tam, ka notikumu attīstība šajos reģionos būtiski ietekmē ne tikai Āfrikas kontinentu, bet arī Eiropas Savienību;

15.  pauž gandarījumu par notiekošajām apspriedēm par Mozambikas un Indijas dalību KDAP misijās un operācijās Āfrikā; atzinīgi vērtē Gruzijas aktīvo līdzdalību KDAP darbībās un jo īpaši tās dalību mācību misijās Centrālāfrikas Republikā un Mali;

16.  atgādina, ka drošības ziņā situācija Somālijā ir ļoti satraucoša un ir destabilizējošs faktors visā Āfrikas raga reģionā un pat ārpus tā; uzsver, ka grupējums "al Shabaab" joprojām ir viens no spēcīgākajiem teroristu grupējumiem, kas saistītas ar Al-Qaeda, un ka šim aspektam būtu jāmudina dalībvalstis apsvērt plašāku dalību ES misijās un operācijās šajā stratēģiskajā reģionā un tām nepieciešamo aktīvu nodrošināšanā; uzsver, ka misijas "EUTM Somalia" vadības struktūru papildināšana ar padomdevējas funkcijām ļauj būtiski ietekmēt to, kā daudzpusējas militārās palīdzības satvarā tiek veiktas operācijas; uzsver, ka misijas "EUNAVFOR Atalanta", "EUCAP" un "EUTM Somalia" veido saskaņotu kopumu, ar ko tiek atbalstīta ES stratēģiskā sistēma attiecībā uz Āfrikas ragu; atzinīgi vērtē operācijas "Atalanta" būtisko nozīmi cīņā pret pirātismu un cilvēku tirdzniecību Āfrikas raga reģionā, tādējādi veiksmīgi aizsargājot Pasaules Pārtikas programmas kuģus, kā arī "EUCAP Somalia" nozīmi, konsultējot Puntlendas un Somālilendas federālās un reģionālās iestādes par krasta apsardzes un jūras policijas funkciju pilnveidi; uzsver, ka ES iesaistīšanās Āfrikas raga reģionā joprojām ir svarīga, lai stiprinātu Somālijas drošības spēku spējas, un norāda, ka ir arī jāuzlabo tās efektivitāte; atzinīgi vērtē un turpina atbalstīt līdzīgi domājošu partneru iesaisti, lai nodrošinātu drošus ūdensceļus Adenas līcī un Indijas okeānā; aicina īstenot integrētu pieeju, lai risinātu attīstības un pārvaldības problēmas, kuras veicina pirātismu;

17.  ar bažām norāda uz politiskās un drošības situācijas pasliktināšanos Centrālāfrikas Republikā; aicina atjaunot iekļaujošu dialogu starp valdību, demokrātisku opozīciju un pilsonisko sabiedrību un atjaunot arī miera nolīgumu; pauž nožēlu par to, ka kopš 2018. gada Centrālāfrikas Republikas prezidents ir vērsies pie "Wagner Group", kas ir privāts militārs uzņēmums un Krievijas pilnvarotais un kas ir atbildīgs par kara noziegumiem un smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem Centrālāfrikas Republikā; pauž bažas par šā lēmuma ietekmi uz Centrālāfrikas karaspēka apmācības misijas dzīvotspēju un efektivitāti; nosoda to, ka pieaug draudi un naidīgi incidenti, kas vērsti pret ANO Daudzdimensionālo integrēto stabilizācijas misiju Centrālāfrikas Republikā (Minusca) un ko rada daži vietējie un ārvalstu bruņotie spēki, tostarp ārvalstu drošības uzņēmumi, un dezinformācijas kampaņas, kas vērstas pret Savienības pasākumiem; atzinīgi vērtē un pilnībā atbalsta Savienības padomdevējas misijas izveidi Centrālāfrikas Republikā (EUAM RCA); atzinīgi vērtē EUTM misiju, jo īpaši Centrālāfrikas bruņoto spēku (FACA) virsnieku un apakšvirsnieku apmācību un tās ieguldījumu vispārējā Minusca koordinētajā drošības sektora reformas procesā, un to pilnībā atbalsta; uzstāj, ka ir jāinformē iedzīvotāji par misijas mērķiem un progresu; uzsver, ka stratēģiskajā pārskatīšanā, kas notiks 2022. gada pirmajā pusē, ir svarīgi novērtēt ES reālo spēju reaģēt uz FACA aprīkojuma vajadzībām; uzstāj, ka Eiropas Miera mehānisma ietvaros EUTM izveidoto vienību atbalstam jābūt atkarīgam no tā, vai Centrālāfrikas Republikas iestādes veicina politiskās, iekšējās un reģionālās situācijas pozitīvu attīstību;

18.  atgādina par Mozambikas kanāla stratēģisko nozīmi; atzinīgi vērtē dalībvalstu un AP/PV apņemšanos reaģēt uz pieaugošajiem terorisma draudiem Kabo Delgado un pauž bažas par to izplatīšanās risku šajā reģionā; atzinīgi vērtē Padomes lēmumu sākt Eiropas Savienības militāru apmācības misiju Mozambikā (EUTM Mozambique); atzinīgi vērtē Eiropas Miera mehānisma izmantošanu, lai segtu misijas "EUTM Mozambique" kopējās izmaksas un nodrošinātu militāro aprīkojumu; aicina Padomi un EĀDD maksimāli izmantot Eiropas Miera mehānismu un mācīties no šīs pieredzes, lai nākotnē uzlabotu un paplašinātu Eiropas Miera mehānismu; norāda, ka EUTM atbilst konkrētam mērķim, proti, apmācīt īpašo spēku vienības cīņai pret islāmistu nemieriem Kabo Delgado reģionā, tostarp džihādistu grupējumu "Ansar al Islam; aicina, ņemot vērā pašreizējo situāciju, to izmantot pēc iespējas ātrāk; mudina dalībvalstis sniegt taisnīgāku ieguldījumu spēku veidošanā misijas vajadzībām; uzsver, ka ir vajadzīga vispusīga un saskaņota ilgtermiņa stratēģija Mozambikai, kam jāpalīdz arī cīnīties pret islāma nemierniekiem, lai novērstu trūkumus pārvaldībā un nodrošinātu attīstības vajadzības nolūkā panākt konflikta ilgtspējīgu risinājumu; uzsver, ka ir jānodrošina, lai valdības spēki ievērotu starptautiskās humanitārās tiesības un lai tie, kuri izpilda ārpustiesas nāvessodus un spīdzināšanas aktus, veic laupīšanu un citus pārkāpumus, tiktu saukti pie atbildības;

19.  pauž gandarījumu par Padomes nepārprotamo apņemšanos attiecībā uz operāciju "EUFOR Althea", kas pausta ar tās 2021. gada 18. oktobra secinājumiem, proti, atjaunot operāciju "Althea" 2020. gadā un pārorientēt tās mandātu, lai atbalstītu Bosnijas un Hercegovinas iestādesdrošas un stabilas vides uzturēšanai, kā arī ar operācijas trešo stratēģisko pārskatu, kas iesniegts 2021. gada jūnijā; atgādina, ka šī misija bruģēja ceļu uz mieru, stabilizāciju un Bosnijas un Hercegovinas Eiropas integrāciju un ka šai misijai joprojām ir būtiska nozīme Bosnijas un Hercegovinas un reģiona drošības un stabilitātes veicināšanā; atgādina, ka šajā misijā gūtā pieredze un mācība pievieno būtisku vērtību visām pašreizējām un turpmākām militārajām un civilajām KDAP misijām un operācijām; pauž bažas par antikonstitucionālām un separātiskajām darbībām, ko, iespējams, veicis Bosnijas un Hercegovinas prezidentūras serbu pārstāvis Milorad Dodik, un kas apdraud Deitonas miera līgumu un tādējādi arī drošību un mieru reģionā kopumā; uzsver, ka ir jāturpina uzturēt pietiekamas un vispusīgas pastiprināšanas spējas, lai varētu ātri reaģēt drošības situācijas pasliktināšanās gadījumā; atzīst, ka šo misiju var uzlabot droši informācijas un sakaru kanāli ar dalībvalstu galvaspilsētām un atklātā pirmkoda izlūkdatu vākšanas un un analītisko spēju uzlabošana; uzsver, ka ir svarīgi turpināt otrreizējo atmīnēšanu un Bosnijas un Hercegovinas bruņoto spēku kopīgu apmācību; mudina dalībvalstis pildīt savas saistības attiecībā uz "Althea" spēku veidošanu; ar nepacietību gaida Ukrainas dalību misijā "Althea"; atzīst nozīmīgo sadarbību starp ES un NATO Rietumbalkānos, jo īpaši EUFOR misijas "Althea" ietvaros, kuras operāciju galvenais štābs atrodas NATO Apvienoto spēku Eiropā augstākā virspavēlnieka štābā (SHAPE), pateicoties mehānismam "Berlīne plus";

20.  ar gandarījumu norāda uz Eiropas Savienības Uzraudzības misijas Gruzijā (EUMM Georgia) rezultātiem; atzinīgi vērtē tās pagarināšanu par diviem gadiem; uzsver, ka ir jāturpina apsvērt KDAP saistības šajā reģionā; stingri nosoda Krievijas nelikumīgo Gruzijas Abhāzijas un Činvali/Dienvidosetijas reģionu okupāciju un militarizāciju, pārkāpjot starptautiskās tiesības, kas rada nopietnus draudus Austrumu partnerības (AP) reģionam un Eiropai kopumā; pauž bažas par drošības situācijas pasliktināšanos okupētajās Gruzijas teritorijās un par Krievijas Federācijas darbībām, kas destabilizē mieru un drošību AP reģionā; mudina ES turpināt pieprasīt Krieviju konstruktīvi iesaistīties Ženēvas starptautiskajās apspriedēs un pildīt tās saistības saskaņā ar ES panākto 2008. gada 12. augusta pamiera nolīgumu, proti, atsaukt visus savus militāros spēkus no Gruzijas okupētajām teritorijām un ļaut ES pārraudzības misijai netraucēti piekļūt visai Gruzijas teritorijai; nosoda Gruzijas iedzīvotāju nelikumīgas aizturēšanas un nolaupīšanas gadījumus, kā arī pieaugošās "norobežošanas" darbības pie administratīvajām robežām; pauž bažas par dezinformācijas kampaņām, kas vērstas pret misiju "EUMM Georgia", un aicina stiprināt misijas uzraudzības, analīzes un stratēģisko sakaru spējas; atkārtoti pauž nelokāmu atbalstu Austrumu partnerības valstīm, jo īpaši attiecībā uz to neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti šo valstu starptautiski atzītajās robežās; mudina ES stiprināt iesaisti miermīlīgā konflikta risināšanā visā Austrumu partnerības reģionā; atkārtoti aicina ES nodrošināt, ka Austrumu partnerības valstu drošības dimensija tiek pienācīgi atspoguļota arī ES Stratēģiskajā kompasā, un apsvērt iespēju ieviest vairākus drošības paktus — satvarus lielākiem ieguldījumiem un palīdzībai drošības, militārajā, izlūkošanas un kibersadarbības jomā — ar Gruziju, Moldovu un Ukrainu kā asociētajām valstīm, lai stiprinātu šo valstu noturību un drošību;

21.  pieņem zināšanai padomdevējas misijas "EUAM Iraq" pastiprināšanu, pievienojot atbalstu iekšējās drošības sektora reformas īstenošanai, valstu stratēģiju īstenošanai terorisma apkarošanas un novēršanas (tostarp cīņas pret vardarbīgu ekstrēmismu), kā arī organizētās noziedzības jomā, iekļaujot īpašu atsauci uz robežu pārvaldību, finanšu noziegumiem, jo īpaši korupciju, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un kultūras mantojuma priekšmetu nelikumīgu tirdzniecību;

22.  aicina ES novērst pastāvīgos un pieaugošos draudus kultūras mantojuma aizsardzībai un saglabāšanai un apkarot kultūras priekšmetu kontrabandu, jo īpaši konfliktu zonās; norāda, ka Irākā, atņemot dažām kopienām to kultūras mantojumu un vēsturiskās saknes, tās tiek padarītas neaizsargātākas pret radikalizāciju; atgādina, ka misija "EUAM Iraq" ir vienīgā KDAP misija vai operācija, kuras pilnvarās ir iekļauts kultūras mantojuma aizsardzības elements, lai sniegtu palīdzību un izglītotu vietējos partnerus drošības problēmu risināšanā saistībā ar kultūras mantojuma saglabāšanu un aizsardzību; aicina Padomi un EĀDD līdzīgu elementu iekļaut citās misijās un operācijās;

23.  mudina Eiropas Savienības Integrētas robežu pārvaldības palīdzības misijas Lībijā (EUBAM Libya) locekļus nosūtīt uz Tripoli, no kurienes misija veiks savas darbības; ierosina šai misijai, kas Lībijas iestādēm palīdz izjaukt migrantu kontrabandā, cilvēku tirdzniecībā un terorismā iesaistītos organizētās noziedzības tīklus robežu pārvaldības jomās, turpināt reģionālas stratēģijas ietvaros izskatīt iespējas atbalstīt ES veikto Sāhelas valstu robežpārvaldības spēju veidošanu saistībā ar KDAP misijām Sāhelā (jo īpaši misiju "EUCAP Sahel Niger"); pauž bažas par migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu likteni Lībijā; aicina Lībijas iestādes un armiju slēgt migrantu aizturēšanas vietas;

24.  atzinīgi vērtē KDAP operācijas "EUNAVFOR MED IRINI" sākšanu Vidusjūrā un tās pagarināšanu līdz 2023. gada 31. martam; uzsver tās būtisko nozīmi ieroču embargo īstenošanā attiecībā uz Lībiju saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju 2526(2020); uzsver, ka spēju veidošana traucē cilvēku un ieroču tirdzniecībai; uzsver to, ka 2020. gadā operācijas "EUNAVFOR MED IRINI" dalībnieki saņēma daudzus atteikumus atļaut inspekcijas, tostarp pat uz Turcijas kuģiem; aicina EĀDD sniegt pārredzamu paziņojumu par šo jautājumu; norāda, ka līdz šim EUNAVFOR MED rīcībā ir bijis ļoti maz aktīvu, kas būtiski ierobežo tās spējas; pauž bažas par to, ka NATO, kas darbojas šajā reģionā, īstenojot operāciju "Sea Guardian", neveic efektīvu sadarbību un nenodrošina kohēziju un informācijas un resursu kopīgošanu; uzsver, cik stratēģiski svarīga ir sabiedrības informēšana par misiju un tās veiktajām kuģu pārbaudēm, draudzīgu pieeju un inspekcijām, tostarp atteikumiem; uzsver starptautiskās saistības attiecībā uz jūrā briesmās nonākušu cilvēku meklēšanu un glābšanu, pilnībā ievērojot jūras tiesības; aicina ES uzņemties nozīmīgu lomu Vidusjūras reģionā, jo tā ir kļuvusi par dalībnieci, kas spēj nodrošināt reģiona stabilitāti; atzinīgi vērtē ES Koordinācijas un plānošanas vienības (EULPC) darba rezultātus, sniedzot īpašās zināšanas drošības, izlūkošanas un plānošanas jomā gan ES pārstāvjiem Briselē, gan arī uz vietas vai jūrā (ES delegācija, EUBAM, EUNAVFOR MED) un ANO atbalsta misijai Lībijā (UNSMIL);

25.  pauž nožēlu par Turcijas kopumā destabilizējošo lomu daudzās problemātiskās jomās ES un tās kaimiņvalstīs, kas apdraud mieru, drošību un stabilitāti reģionā; pauž nopietnas bažas par Turcijas īstenotajām nelikumīgajām darbībām un militārās rīcības draudiem pret ES dalībvalstīm Vidusjūras austrumdaļā, jo īpaši Grieķiju un Kipru, un stingri nosoda šos draudus, kā arī jaunās paziņotās nelikumīgās darbības Kipras un Grieķijas jūras zonās; ņem vērā centienus mazināt spriedzi, bet pauž nožēlu par provokatīvajām darbībām, draudiem, ka Turcijas militārie kuģi agresīvi vērsīsies pret operāciju "MED IRINI", tādējādi pārkāpjot starptautiskās tiesības un ES dalībvalstu suverēnās tiesības; atkārtoti norāda uz Savienības gatavību izmantot visus instrumentus un iespējas, kas ir tās rīcībā, tostarp saskaņā ar LES 29. pantu un LESD 215. pantu, lai aizsargātu savas un dalībvalstu intereses, kā arī lai uzturētu reģionālo stabilitāti;

26.  pauž atzinību Eiropas Savienības padomdevējas misijas civilās drošības sektora reformai Ukrainā (EUAM Ukraine) darbam; norāda, ka EĀDD ir vajadzīgs novērtējuma ziņojums par profesionālās militārās izglītības nozari Ukrainā, un atzinīgi vērtē notiekošu darbu pie ES iespējamas iesaistes Ukrainā uz minētā ziņojuma pamata, papildinot Ukrainas un starptautisko partneru centienus reformēt profesionālo militāro izglītību Ukrainā;

27.  aicina no jauna aktivizēt civilo KDAP, īstenojot Civilās KDAP pakta 22 saistības; uzsver, ka Stratēģiskajā kompasā jānosaka mērķis atjaunot civilo KDAP un ka būtu savlaikus jāpieņem pakts 2.0; atbalsta ideju, ka kompasā būtu jāizklāsta civilās KDAP pamata aspekti, tostarp civilo spēju attīstība pēc 2023. gada; atbalsta ierosmi, ka civilās KDAP stratēģiskās prioritātes būtu jāsasaista ar pakta ikgadējās pārskatīšanas procesu; uzsver, ka ir vajadzīga ciešāka saikne starp KDAP, tieslietām un iekšlietām un Komisijas vadītu rīcību, kad tas ir lietderīgi, un, pienācīgi ņemot vērā abu Līgumā noteikto rīcībpolitiku dažādos uzdevumus un procedūras, un citiem attiecīgajiem krīzes pārvarēšanas dalībniekiem, lai palielinātu KDAP devumu Savienības reaģēšanā uz drošības problēmām; aicina ES pārdomāt pašreizējās misiju izvietošanas procedūras un šajā saistībā rīkoties, lai lēmumu pieņemšanas procesu padarītu savlaicīgāku un efektīvāku; uzskata, ka ES ir jāturpina civilo misiju "EUCAP Sahel Mali", "EUCAP Sahel Niger", "EUCAP Somalia" un "EUAM CAR" visaptverošs izvērtējums un jāpārskata to mandāts, budžets un cilvēkresursi, nodrošinot to atbilstību reālajām vajadzībām, lai veicinātu misiju operatīvās spējās un efektivitāti;

28.  atzīst KDAP misiju un operāciju devumu miera, drošības un stabilitātes veicināšanā, bet norāda uz pastāvīgajām strukturālajām nepilnībām un ilgstošajiem lēmumu pieņemšanas procesiem attiecībā uz KDAP civilajām un militārajām misijām un operācijām; uzsver, ka ir svarīgi militārajām misijām piešķirt elastīgākas un stabilākas pilnvaras, kas ir pielāgotas reālajai situācijai; prasa veikt izmaiņas KDAP struktūrās un procedūrās, lai misijas varētu izvietot ātrāk, elastīgāk un saskanīgāk; uzsver, ka steidzami ir vajadzīga ciešāka saikne starp pašreizējām ad hoc Eiropas operācijām un KDAP militārajām misijām vai operācijām, jo īpaši risinot steidzamas krīzes situācijas vai garantējot piekļuvi strīdīgām stratēģiskajām zonām; uzsver, ka jebkādās turpmākajās pilnvarās ir skaidri jānosaka vispusīga izejas stratēģija kopā ar šim nolūkam nepieciešamo resursu sarakstu; uzsver, ka visām misijām, jo īpaši militārajām misijām, ir jāstrādā ar vietējiem iedzīvotājiem, lai saprātīgā termiņā veidotu spējas un lai būtu iespējama ilgtspējīga izeja;

29.  uzsver, ka ir regulāri, sistemātiski un pārredzami jānovērtē visas KDAP misijas un operācijas, balstoties uz būtiskiem stratēģiskajiem un darbības kritērijiem; aicina AP/PV uzsākt mācīšanās no pieredzes procesu saistībā ar iepriekšējām un pašreizējām misijām, operācijām un darbībām un koncentrēt uzmanību uz to, kādi politiskie, institucionālie, bet arī sociālekonomiskie apstākļi ir jāpanāk, lai drošības un aizsardzības darbības efektīvi atbalstītu ilgstoša miera veidošanu un ilgtspējīgu un demokrātisku pārvaldības struktūru stiprināšanu; uzskata, ka misiju un operāciju īstenošanā un pārvaldībā vairāk operatīvās atbildības ir jādeleģē to militārajai pavēlniecībai; plašākā ziņā prasa, lai ES militārās struktūras tiktu sistemātiski iesaistītas visās rīcībpolitikās un instrumentos, kas ietekmē ES bruņoto spēku operatīvo darbību, jo īpaši Eiropas Aizsardzības fonda Programmu komitejas darbā;

30.  pauž nopietnas bažas par operāciju un misiju zemo spēku veidošanas spēju un aktīvi mudina dalībvalstis šo problēmu risināt pēc iespējas ātrāk; mudina ES un tās dalībvalstis nodrošināt KDAP misijām un operācijām vajadzīgo personālu, apmācību un spējas, lai tās varētu pildīt savas pilnvaras un kļūtu modrākas un izturētspējīgākas nelabvēlīgākos apstākļos; šajā saistībā uzsver pašreiz apspriesto PESCO projektu "Operāciju bāze reaģēšanai krīzes situācijās", kura mērķis ir uzlabot spēku veidošanās procesu; vienlaikus pauž nožēlu par to, ka līdz šim tikai sešas dalībvalstis ir iesaistījušās PESCO projektā; aicina Padomi un Komisiju pilnvērtīgi izmantot Eiropas Miera mehānismu un finansējuma iespējas no Savienības budžeta, ko paredz Līgumi, lai sekmētu spēku veidošanu, kā arī militāro spēku izvietošanu; atbalsta trešo valstu dalību KDAP operācijās un misijās, ievērojot Eiropas intereses un vērtības; uzskata, ka attiecīgos gadījumos trešo valstu dalība būtu jāpaplašina;

31.  pauž bažas par aizvien biežākām manipulācijām ar informāciju, dezinformāciju un hibrīddraudiem, ko galvenokārt veic un izmanto Krievija un Ķīna, bet arī citi rīcībspēki, un kas tieši ietekmē vairākas jomas un KDAP misijas un operācijas, destabilizējot veselus reģionus un iedragājot ES misiju leģitimitāti ārvalstīs; aicina steidzami strukturēt KDAP misiju un operāciju reakciju uz šiem draudiem; šajā saistībā uzsver, ka ES, dalībvalstīm un partnervalstīm ir jāīsteno kopīgi centieni, tostarp paredzot hibrīddraudus, kiberuzbrukumus un ķīmiskus, bioloģiskus, radioloģiskus un nukleārus (CBRN) riskus; atzinīgi vērtē reaģēšanas spēju rezerves izveidi CBRN incidentiem; mudina EĀDD ar stratēģiskas saziņas palīdzību sniegt konkrētu atbalstu KDAP misijām un operācijām;

32.  aicina stiprināt Savienības vadības struktūras, jo īpaši Militāro štābu (EUMS) un Militārās plānošanas un īstenošanas centru (MPCC), kam pēc iespējas drīz jābūt nodrošinātam ar vajadzīgo personālu, aprīkojumu un līdzekļiem un, tostarp ar dalībvalstīm un misijām un operācijām, jāspēj drošā veidā apmainīties ar klasificētu informāciju; šajā saistībā pauž nožēlu par to, ka ir atlikta pāreja uz MPCC 2. posmu, un aicina dalībvalstis pilnībā ievērot savas saistības, lai to varētu īstenot; uzsver, ka ir svarīgi, lai MPCC pēc iespējas ātrāk kļūtu par patiesi pilntiesīgu vadības un kontroles struktūru, kas spētu nodrošināt tālredzīgu un stratēģisku prognozēšanas funkciju, vadīt operācijas un Eiropas misijas ar tādu reaģēšanas spēju un elastību, kādu prasa stratēģiskais konteksts, un stiprināt eiropiešu stratēģisko darbības autonomiju;

33.  uzsver, ka sieviešu līdzdalība KDAP misijās veicina šo misiju efektivitāti un stimulē ES kā sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību aktīvas atbalstītājas uzticamību visā pasaulē; aicina sistemātiskāk īstenot ANO Drošības padomes Rezolūciju 1325 par sievietēm, mieru un drošību (WPS) un ANO Drošības padomes Rezolūciju 2250 par jaunatni, mieru un drošību (YPS) un stiprināt ES WPS un YPS darba kārtību; aicina KDAP formulējumā jēgpilni integrēt dzimumu līdztiesības aspektu, jo īpaši nodrošinot labāku dzimumu līdzsvaru KDAP misiju un operāciju personālā un vadībā un izvietotā personāla īpašu apmācību; aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu tādu darba vidi, kurā nav seksuālas un ar dzimumu saistītas aizskaršanas; atkārtoti prasa datu analīzi pēc dzimuma integrēt jaunajos KDAP instrumentos, tostarp Eiropas Aizsardzības fondā (EAF) un Eiropas Miera mehānismā; atzinīgi vērtē to, ka visās civilajās KDAP misijās pašreiz ir iecelts padomdevējs dzimumu līdztiesības jautājumos, un aicina militārajās KDAP misijās darīt to pašu; mudina ES dalībvalstis par kandidātēm uz pašreizējām vakancēm izvirzīt sievietes; pauž nožēlu par to, ka joprojām ļoti mazs ir KDAP misijās un jo īpaši militārajās operācijās strādājošo sieviešu skaits; aicina EĀDD popularizēt nepieciešamību noteikt konkrētu mērķi attiecībā uz sieviešu skaita palielināšanu ES krīzes pārvaldības misijās un operācijās; mudina dalībvalstis izpētīt veidus, kā stiprināt darbā pieņemšanas un paturēšanas politiku un veicināt sieviešu līdzdalību miera veidošanas un uzturēšanas misijās; uzsver nepieciešamību iekļaut jaunu budžeta pozīciju, no kuras tiktu finansēts padomdevēja dzimumu līdztiesības jautājumos amats militārajās KDAP misijās;

34.  sagaida kopīgo paziņojumu par stratēģisku pieeju, lai atbalstītu bijušo kaujinieku atbruņošanu, demobilizāciju un reintegrāciju, kā paziņots 2020. gada runas par stāvokli Savienībā nodomu vēstulē, lai savlaicīgi pārskatītu 2006. gada ES atbruņošanās, demobilizācijas un reintegrācijas (DDR) atbalsta koncepciju; uzsver, ka drošības sektora reforma ir prioritāte, jo īpaši mūsu KDAP misijām; tādēļ aicina Komisiju un EĀDD paplašināt gaidāmo kopīgo paziņojumu par DDR, ietverot arī drošības sektora reformu un spēju veidošanu drošības un attīstības atbalstam, lai nonāktu pie konsekventas, saskaņotas un padziļināti atjaunotas Savienības pieejas drošības palīdzības sniegšanai trešām valstīm; aicina nodrošināt KDAP instrumentu un ES attīstības palīdzības saskaņotību;

Krīžu paredzēšana un pārvarēšana

35.  atzinīgi vērtē Eiropas bruņoto spēku spēju, 2020. gadā iesaistoties cīņā pret Covid-19 pandēmiju, sadarboties iedzīvotāju labā; uzskata, ka bruņoto spēku vērtīgais devums Covid-19 pandēmijas laikā ir pierādījis, cik svarīgi ir dalībvalstu militāros aktīvus un spējas izmantot Savienības civilās aizsardzības mehānisma atbalstīšanai; mudina ES un dalībvalstis nopietni apsvērt un pilnvērtīgi izmantot sīki izstrādātu kārtību LES 44. panta īstenošanai, lai Savienība varētu ātri, efektīvi un pietiekami elastīgi reaģēt uz drošības krīzēm ar spēcīgu ES kolektīvo dimensiju, tostarp ļaujot dalībvalstu grupas īstenotai ad hoc operācijai piešķirt ES ex post pilnvaras; atzinīgi vērtē bruņoto gaisa spēku savstarpējas izmantošanas un koordinācijas pozitīvo lomu Covid-19 pandēmijas laikā, jo īpaši attiecībā uz veselības aprūpes aprīkojuma nodošanu un piegādi starp dažādām dalībvalstīm, kā arī radīto sinerģiju ar NATO sabiedroto infrastruktūru un aktīviem saistībā ar aviopārvadājumiem un būtiska aprīkojuma pārvadājumiem; īpaši atzinīgi vērtē Eiropas Gaisa transporta pavēlniecības (EATC) lomu evakuācijā, saslimušo pārvietošanā un medicīnisko materiālu piegādē pandēmijas laikā; kopumā atbalsta militārās gaisa mobilitātes izmantošanu, tostarp transportu, degvielas uzpildi lidojumā un aviācijas medicīnas evakuāciju Eiropā, kas nodrošina militārā gaisa transporta efektivitāti un lietderību Eiropā; šajā saistībā aicina dalībvalstis apsvērt iespēju kopā izstrādāt šādu stratēģisku aizsardzības aprīkojumu un mudina izveidot ES ārkārtas militāro vienību, kuras mērķis būtu sekmēt militāru loģistikas spēju pārrobežu izmantošanu, lai risinātu ārkārtas situācijas un lai būtu iespējama lielāka koordinācija, sinerģija un solidaritāte, palīdzot civilā atbalsta operācijām;

36.  atbalsta mērķi izveidot ātrās izvietošanas spēkus, ko atbalsta AP/PV un kam būtu jāietver daudznacionāla kājnieku brigāde ar aptuveni 5000 karavīriem un gaisa, jūras un īpašie spēki, kurus varētu mobilizēt neatliekamā drošības riska situācijā; atgādina, ka ES pašreiz trūkst zināšanu un nepieciešamo sauszemes, jūras un gaisa spēju, kas vajadzīgas, lai īstenotu ienākšanas operācijas nolūkā atjaunot drošību zonā; uzskata, ka ir iespējams un nepieciešams, lai dalībvalstis Stratēģiskā kompasa ietvaros veiktu pirmo soli un vienotos par apstākļiem, kas liktu mobilizēt šādus spēkus, kā arī vienotos par vienu vai vairākiem darbības scenārijiem, tostarp ļoti īsā termiņā; tomēr atgādina, ka vairāk nekā 15 pastāvēšanas gados ES kaujas vienības nekad nav izmantotas, jo īpaši tāpēc, ka nav politiskās vienprātības dalībvalstu starpā un tās ir sarežģīti izmantot un finansēt, neraugoties uz iespēju tās izvietot vairākos gadījumos; atgādina par to, ka kaujas vienības ir jāpadara operatīvas, veicot regulāras praktiskas mācības; pauž nožēlu par to, ka dalībvalstīm trūkst politiskās un praktiskās apņēmības īstenot šīs mācības; pauž kritiku par to, ka 2021. gadā ir notikušas tikai vienas kaujas vienības mācības (tās organizēja Itālija); pauž bažas par stratēģiskās plānošanas nepilnībām 2022. un 2023. gadā un aicina to pārskatīt; aicina dalībvalstis palielināt saistības attiecībā uz ES militārajām spējām; norāda, ka ātrās izvietošanas spēku koncepcijai būtu jānodrošina pievienotā vērtība, salīdzinot ar ES kaujas vienībām; tādēļ aicina Padomi un Komisiju rūpīgi izvērtēt, izpētīt un izstrādāt iespējas, kā izveidot pastāvīgus spēkus, kas pastāvīgi atrastos un piedalītos apmācībās kopā; uzskata, ka jauniem ātrās izvietošanas spēkiem jābūt vai nu kaujas vienību vērienīgas reformas rezultātam, vai pilnībā jāaizstāj kaujas vienības, lai novērstu turpmāku spēju pārklāšanos ES KDAP; piekrīt mērķiem, ko AP/PV ir noteicis attiecībā uz ES militāro rīku, jo īpaši ad hoc instrumentu, stingrību; aicina Padomi un EĀDD izpētīt, kā vislabāk organizēt ES kaujas vienību vai jaunu ātrās izvietošanas spēku izvietošanu un īstenot LES 44. pantu un joprojām neizmantoto PESCO operatīvo elementu; sagaida, ka šo elementu formulējumam ir jāļauj ES un tās dalībvalstīm ātri un efektīvi reaģēt uz krīzēm to kaimiņvalstīs, izmantojot militārus līdzekļus, un īstenot LES 43. panta 1. punktā noteiktos uzdevumus, ko dēvē arī par Petersbergas misijām;

37.  uzsver, cik svarīga ir precīza un savlaicīga izlūkdatu vākšana, lai atbalstītu lēmumu pieņemšanu un nodrošinātu drošas misijas un operācijas, kā arī labāk cīnītos pret ietekmēšanas un dezinformācijas kampaņām, kas vērstas pret tām; aicina EĀDD radīt izlūkošanas spējas operāciju zonās, izveidojot izlūkošanas vienības visās KDAP misijās un operācijās, kā arī izveidojot izlūkošanas vienības, kas reāllaikā sniegtu izlūkošanas datus Izlūkdatu analīzes centram (ES INTCEN), EUMS un Civilās plānošanas un īstenošanas centram (CPCC), lai palīdzētu lēmumu pieņemšanā; kopumā uzsver, ka ES INTCEN un EUMS Izlūkošanas direktorāta (EUMS INT) darbs ir atkarīgs no dalībvalstu vēlmes apmainīties ar informāciju, un aicina palielināt ES INTCEN finanšu un tehniskos resursus; piekrīt Komisijas priekšsēdētājas runā par stāvokli Savienībā 2021. gadā paustajai atziņai, ka ES ir jāuzlabo sadarbība izlūkošanas jomā; uzsver, cik svarīga ir situācijas apzināšanās un koordinācija starp valstu izlūkdienestiem, un pauž gandarījumu par Komisijas priekšsēdētājas aicinājumu izveidot ES vienoto situācijas apzināšanās centru, kas ir izšķirošs instruments stratēģiskās prognozēšanas uzlabošanai un ES stratēģiskās autonomijas stiprināšanai;

38.  atzinīgi vērtē Eiropas Miera mehānismu izveidi 2020. gadā; atgādina, ka Eiropas Miera mehānisms spēs nodrošināt Savienībai spēju ātrāk un efektīvāk reaģēt uz pašreizējām drošības problēmām, un tāpēc aicina ātri to padarīt darbotiesspējīgu; uzsver, ka attiecīgajās operāciju norises vietās ir jāpiegādā nepieciešamais aprīkojums, tostarp nāvējošs aprīkojums, ja tas ir piemēroti un vajadzīgi, ņemot vērā objekta ģeogrāfisko līdzsvarotību un pilnībā ievērojot Kopējās nostājas 2008/944 astoņus kritērijus, cilvēktiesības un humanitārās tiesības un veicot visaptverošu ex ante riska novērtējumu un pastāvīgu uzraudzību ES līmenī attiecībā uz militārās tehnoloģijas piegādi trešo valstu rīcībspēkiem, kā arī ievērojot efektīvas pārredzamības noteikumus; uzsver, ka EĀDD ir cieši jāuzrauga un jānodrošina mūsu partneriem Eiropas Miera mehānisma ietvaros piegādāto materiālu izsekojamība un pienācīga izmantošana, ņemot vērā Eiropas Miera mehānisma visaptverošo pieeju; norāda, ka Eiropas Miera mehānisms neattiecas tikai uz aprīkojuma nodrošināšanu partneriem, bet funkcionē arī kā finansējuma iespēja militāras operācijas kopīgu izmaksu segšanai KDAP ietvaros, un tas būtu pēc nepieciešamības jāizmanto; apņemas nodrošināt KDAP misiju un operāciju, Savienības finanšu instrumentu (NDICI) un Eiropas Miera mehānisma saskaņotību un papildināmību; atkārtoti aicina izveidot jaunu EĀDD administratīvo struktūru šā jaunā instrumenta pārvaldībai; uzsver, ka ir jāizmanto Stratēģiskais kompass, lai izstrādātu skaidru redzējumu par to, kā dalībvalstis vēlas izmantot Eiropas Miera mehānismu īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā;

39.  atzinīgi vērtē EĀDD 2020. gada novembra ceļvedi par klimata pārmaiņām un aizsardzību, kurā iekļauti konkrēti pasākumi, kas attiecas uz aizvien nozīmīgākajiem klimata/drošības jautājumiem; uzsver, ka arvien biežāk notiek dabas katastrofas, globālas pandēmijas vai cilvēku izraisītas katastrofas, kas tāpat kā kiberdraudi un hibrīddraudi palielina pašreizējās drošības problēmas un tādēļ prasa papildu resursus; mudina Savienību un tās dalībvalstis pilnveidot savas spējas risināt šīs jaunās problēmas; uzsver, ka šīs jaunās drošības problēmas nedrīkstētu novirzīt resursus no tradicionālām aizsardzības un drošības spējām;

40.  uzskata, ka migrācijas plūsmu pāri ES ārējām austrumu robežām instrumentalizācija kopā ar dezinformācijas kampaņām ir apvienota hibrīdkara veids, kura mērķis ir iebiedēt un destabilizēt ES; aicina Savienību izstrādāt attiecīgus tiesību aktus, nodrošinot vajadzīgos aizsardzības pasākumus, lai efektīvi reaģētu uz to, ka trešās valstis izmanto migrāciju politiskos nolūkos, lai nodrošinātu ES ārējo robežu efektīvu aizsardzību un cilvēktiesību un cilvēku cieņas aizsardzību, un pieņemt pasākumus neatbilstīgas robežu šķērsošanas novēršanai; pauž solidaritāti ar Latviju, Lietuvu un Poliju saistībā ar to, ka Lukashenko režīms izmanto migrāciju kā ieroci, lai destabilizētu ES;

Noturīgāka Savienība: piekļuves nodrošināšana strīdīgajām stratēģiskajām vietām, dalībvalstu savstarpējās palīdzības un drošības uzlabošana

Pārvietošanās brīvības aizstāvēšana jūrā

41.  atgādina, ka, saskaroties ar pašreizējo ģeopolitisko spriedzi jūrniecībā, Savienībai ir jāaizsargā universālās vērtības, principi, ANO Statūti, starptautiskās tiesības, piemēram, ANO Jūras tiesību konvencija (UNCLOS), multilaterālisms un starptautiskā sadarbība, kā arī jāaizsargā savas intereses, garantējot kuģošanas brīvību un jūras sakaru līniju un atkrastes infrastruktūras drošību; atgādina, ka Savienības intereses jūrniecības jomā ir cieši saistītas ar tās iedzīvotāju labklājību, pārticību un drošību un ka aptuveni 90 % Savienības ārējās tirdzniecības un 40 % iekšējās tirdzniecības preču tiek pārvadātas pa jūru; uzsver Eiropas Savienības kompetenci un pilnvaras, jo īpaši normatīvās pilnvaras, izturētspējas jomā;

42.  atkārtoti uzsver, ka ir jāstiprina Savienības kā starptautiskās jūras drošības nodrošinātājas loma; aicina Savienību balstīties uz KDAP jūras operācijām un tās attīstīt, lai izveidotu spēcīgu platformu pastāvīgākas operatīvās iesaistes nodrošināšanai starptautiskā līmenī; aicina apsvērt iespēju organizēt regulāras jūras mācības, un šādās mācībās pēc iespējas apvienot bezpilota un pilota vadītas tehnoloģijas, lai uzlabotu sadarbspēju; uzskata, ka Savienībai ir ļoti svarīgi saglabāt stabilu un drošu vidi to ieskaujošajos ūdeņos; ar bažām norāda, ka koordinētajā ikgadējā pārskatā par aizsardzību (CARD) ir atzīts, ka jūras vadības un kontroles, izlūkošanas, novērošanas un rekognoscēšanas spējās ir "būtiski trūkumi"; atzinīgi vērtē sešus PESCO projektus, kas vērsti uz jūras spēju attīstīšanu, kā arī kopīgās jūras spēku spēju attīstības programmas; uzsver, ka Savienībai un NATO ir cieši jāsadarbojas, lai pieņemtu efektīvu kopēju pieeju jūras drošības apdraudējumiem, piemēram, pārrobežu un organizētajai noziedzībai, tostarp organizētās noziedzības tīkliem, kas iesaistīti cilvēku tirdzniecībā, ieroču un narkotiku tirdzniecībā, kontrabandā un nelegālā zvejā;

43.  šajā saistībā atzinīgi vērtē koordinētas klātbūtnes jūrā (KKJ) koncepcijas uzsākšanu un izmēģinājuma projektu Gvinejas līcī; aicina šo koncepciju, kuras pamatā ir vajadzību analīze un kura ietver iespēju veicināt reģionālās spriedzes mazināšanu, attiecināt arī uz citām interešu jomām, jo īpaši uz Klusā okeāna reģionu, lai nodrošinātu un aizsargātu Eiropas starptautisko nostāju un vērtības; aicina šo koncepciju un attiecīgās notiekošās misijas izvērtēt un apspriest Parlamentā; tāpat aicina Komisiju nākamajā atjauninātajā paziņojumā par starptautisko okeānu pārvaldību, kas gaidāms 2022. gadā, īpašu uzmanību pievērst drošības un aizsardzības aspektiem; aicina dalībvalstis ar jūras robežu stiprināt savas militārās spējas jūrā, lai novērstu gan asimetriskos, gan arī tradicionālos apdraudējumus jūras drošībai, kuģošanas brīvībai un ES zilajai ekonomikai; aicina Savienību līdz 2022. gadam atjaunināt savu jūras drošības stratēģiju; pauž gandarījumu par to, ka 2020. gada sākumā tika uzsākta Eiropas vadītā jūrlietu situācijas apzināšanās misija Hormuzas šaurumā (Emasoh), un atbalsta tās divkāršo mērķi, proti, "garantēt drošu kuģošanas vidi un mazināt pašreizējo spriedzi reģionā"; atzinīgi vērtē visaptverošo un koordinēto operācijas "EUNAVFOR Atalanta" un misiju "EUTM Somalia" un "EUCAP Somalia" stratēģisko pārskatīšanu, tās turpinot, lai aptvertu visus drošības aspektus;

Pretošanās hibrīddraudiem

44.  nosoda ļaunprātīgās darbības, kas veiktas pret dalībvalstīm, piemēram, hibrīduzbrukumus, izmantojot migrāciju; aicina Savienību un dalībvalstis uzlabot to spējas noteikt hibrīddraudus; uzstāj, ka ES un dalībvalstīm ir stingri un saskaņoti jāreaģē uz jebkādām jaunām ļaunprātīgām, nelikumīgām un destabilizējošām kiberdarbībām, pilnībā izmantojot ES pieejamos instrumentus un rīkojoties saskaņoti ar saviem partneriem; aicina dalībvalstis uzlabot valsts kiberaizsardzības spējas; aicina Savienību strādāt pie tā, lai radītu juridisku instrumentu reaģēšanai uz hibrīddraudiem, un izveidotu visaptverošu kiberspēju, kas ietvertu tīklu, sakaru un informācijas apmaiņas drošību, apmācību/uzdevumu īstenošanu, arī īstenojot PESCO projektus, kā arī, lai pilnvērtīgi izmantotu ES kiberdiplomātijas instrumentu kopumu; aicina steidzami pārskatīt kiberaizsardzības politikas satvaru, lai palielinātu Savienības un tās dalībvalstu novēršanas, attiecināšanas, atturēšanas un reaģēšanas spējas, stiprinot to pozīcijas, situācijas apzināšanos, instrumentus un procedūras; uzsver, ka visām ES iestādēm un ES dalībvalstīm ir jāsadarbojas visos līmeņos, lai izstrādātu kiberdrošības stratēģiju, kuras galvenajiem mērķiem vajadzētu būt noturības stiprināšanai un attiecīgi kopīgu, kā arī labāku valsts līmeņa, stabilu civilo un militāro kiberspēju un sadarbības attīstīšanai nolūkā reaģēt uz ilgstošiem drošības izaicinājumiem; tādēļ atzinīgi vērtē 2021. gada runā par stāvokli Savienībā sniegto paziņojumu par Eiropas kiberaizsardzības politikas izveidi; atzinīgi vērtē pastiprināto sadarbību dalībvalstu starpā kiberaizsardzības jomā PESCO ietvaros, tostarp kiberdrošības ātrās reaģēšanas vienības; atgādina, ka ES misiju un operāciju sekmīga izpilde aizvien vairāk ir atkarīga no netraucētas piekļuves drošai kibertelpai, tādēļ ir vajadzīgas spēcīgas un noturīgas operatīvās kiberspējas, kā arī atbilstīga reaģēšana uz uzbrukumiem militāriem objektiem, misijām un operācijām; atzīst, ka kiberaizsardzība savā ziņā ir efektīvāka, ja tajā ir iekļauti arī daži uzbrūkoši līdzekļi un pasākumi, bet ar nosacījumu, ka to izmantošana atbilst starptautiskajām tiesībām; pauž bažas par ES un tās dalībvalstu atkarību no ārvalstu instrumentiem, lai garantētu to kiberdrošību; uzsver, ka Eiropas publiskā un privātā sektora struktūrās ir jāveicina kiberdrošības kultūra, tostarp paredzot īpašus kursus un mācību programmas; ņem vērā nozīmīgo apmācību darbu, ko veic Eiropas Drošības un aizsardzības koledža (EDAK) kiberaizsardzības jomā, un šajā saistībā atzinīgi vērtē kiberjomas izglītības, apmācības, izvērtēšanas un mācību (ETEE) platformas izveidi; uzsver, ka EDAK būtu jāsaņem Savienības strukturālais finansējums, lai tā spētu pilnveidot savu ieguldījumu ES kiberaizsardzības prasmju sekmēšanā, jo īpaši ņemot vērā to, ka ir vajadzīgi augsta līmeņa kiberjomas eksperti; atzīst kiberizlūkošanas un automatizētās izlūkošanas spēju pieaugošo nozīmi; uzsver, ka tās apdraud dalībvalstis un ES iestādes; mudina visas ES iestādes un dalībvalstis turpināt uzlabot to kibertehnoloģijas un automatizētās tehnoloģijas, kā arī atkārtoti aicina attīstīt sadarbību šo tehnoloģiju jomā; iesaka izskatīt iespējas sekmēt mūsu partneru kiberspēju veidošanu, piemēram, paplašinot ES apmācību misiju pilnvaras, lai tajās ietvertu arī kiberaizsardzības aspektus vai lai uzsāktu civilās kibermisijas; atzinīgi vērtē sankciju piemērošanu kiberuzbrukumu, tostarp WannaCry, NotPetya un Operation Cloud Hopper, veicējiem Krievijā, Ķīnā un Ziemeļkorejā;

45.  aicina EĀDD saskaņā ar Eiropas Demokrātijas rīcības plānu izveidot ES instrumentu kopumu, kas ne tikai būtu vērsts uz dalībvalstu un ieinteresēto personu noturības pret dezinformāciju stiprināšanu, paredzētu arī obligātas prasības sociālajām platformām un nodrošinātu iespēju iedzīvotājiem pieņemt apzinātus lēmumus, bet arī uzlabotu ES spēju pastiprināt cīņu pret dezinformāciju un tīšu ļaunprātīgu rīcību nolūkā šādas darbības noteikt, atturēt un ierobežot;

46.  ņemot vērā šā apdraudējuma attīstību un iestāžu nepieciešamību pielāgoties, uzstāj, ka ir jāīsteno pasākumi ES iestādēs, tostarp Eiropas Parlamentā, lai stiprinātu iekšējās spējas; uzsver, cik svarīga ir iestāžu savstarpējā koordinācija, ko īsteno ES iestāžu un aģentūru datorapdraudējumu reaģēšanas vienība (CERT-EU); mudina ES iestādes, jo īpaši Eiropas Komisiju, nodrošināt nepieciešamos cilvēkresursus, lai stiprinātu CERT-EU; šajā saistībā mudina AP/PV un/vai dalībvalstis palielināt finanšu un personāla resursus, lai stiprinātu ES spēju aizsargāties pret kiberuzbrukumiem;

47.  mudina stiprināt dalībvalstu savstarpējo operatīvo palīdzību; uzsver, ka ir svarīgi veikt papildu mācības, pamatojoties uz krīzes pārvarēšanas scenārijiem; mudina dalībvalstis pēc Stratēģiskā kompasa pabeigšanas nonākt pie vērienīgas kopīgas izpratnes par LES 42. panta 7. punktu un LESD 222. pantu, tostarp par LESD 222. panta un LES 42. panta 7. punkta aktivizēšanu hipotētiskā kiberuzbrukuma situācijā; šajā saistībā uzsver, ka nekad nav bijuši skaidri noteikti LES 42. panta 7. punkta aktivizēšanas nosacījumi un nepieciešamās palīdzības sniegšanas kārtība, un aicina operatīvāk īstenot šo instrumentu;

Savienības suverenitātes saglabāšana kosmosa un gaisa telpā

48.  aicina Savienību izstrādāt kosmosa aizsardzības stratēģiju, lai pastāvīgi nodrošinātu ES un tās dalībvalstu autonomu un netraucētu piekļuvi kosmosa aktīviem; uzstāj, ka ir jāveicina kopējas Eiropas stratēģiskās kultūras rašanās kosmosa drošības un aizsardzības jomā, jāmazina stratēģiskā atkarība un jāuzlabo Eiropas kosmosa programmu operatīvā pārvaldība, tādējādi veicinot stratēģisko autonomiju visās pārējās jomās; atbalsta iniciatīvas ar mērķi veicināt ES kosmosa politiku, tostarp vērienīgo jauno ES kosmosa programmu, ar ko jāpanāk pašreizējo un līdzšinējo Eiropas kosmosa aktīvu aizsardzība; mudina ES stiprināt situācijas apzināšanos un atbalstu ģeoizlūkošanai, stiprinot tās īpašo zināšanu spējas, izmantojot ES Satelītu centru (Satcen), kā arī dalībvalstu īpašo zināšanu spējas, lai nodrošinātu saikni starp KDAP un ES kosmosa programmu, izmantojot Galileo sistēmu, jo īpaši PRS un Copernicus, izmantot ieguldījumu iespējas (jo īpaši ar pamatprogrammu "Apvārsnis Eiropa" un ar Eiropas Aizsardzības fondu), kā arī izskatīt citas iespējamas sinerģijas starp kosmosu un aizsardzību (tostarp spējas); uzsver, ka ir svarīgi, lai ES būtu autonoma piekļuve kosmosam un pašai savas kosmiskās nesējraķetes; uzstāj, ka Savienībai būtu jāuzņemas vadošā loma starptautisko kosmosa tiesību stiprināšanā, kas kļūst par arvien problemātiskāku jautājumu; aicina ES un tās dalībvalstis aktīvi veicināt starptautiskās iniciatīvas kosmosa atbruņošanas jomā;

49.  brīdina, ka, ja netiks pieņemti atbilstīgi starptautisko tiesību instrumenti, kosmoss ātri var kļūt par militāru arēnu; uzstāj, ka Savienībai būtu jāuzņemas vadošā loma starptautisko kosmosa tiesību stiprināšanā, kas kļūst par arvien problemātiskāku jautājumu, veicot darbu saistībā ar visaptverošu starptautisku tiesību instrumentu, un šajā saistībā jāveicina alianšu veidošana, starptautiskā sadarbība un daudzpusēji risinājumi;

50.  atzinīgi vērtē priekšlikumu par jaunu Eiropas drošās savienojamības projektu, kas ietver kvantu satelītus; aicina šo projektu ātri pabeigt, lai paaugstinātu telesakaru drošības līmeni Savienībā; uzsver, ka palielinās kiberuzbrukumu un fizisku uzbrukumu risks Eiropas un tās dalībvalstu satelītiem; uzstāj, ka ir jānovērš šādi uzbrukumi un jāievieš pret tiem vērsti aizsardzības mehānismi;

51.  pauž bažas par to, ka pastāvīgi palielinās kosmosa atkritumu apjoms, jo īpaši zemajā orbītā, apdraudot mūsu satelītu spējas, kā arī mikrosatelītu skaits; uzsver, ka jaunās satelītu megakonstelācijas vēl vairāk palielina sadursmes risku; atzinīgi vērtē notiekošo darbu, izstrādājot Eiropas politiku kosmosa satiksmes pārvaldībai, un aicina pastiprināt sarunas, lai rastu starptautisku šā jautājuma risinājumu; uzskata, ka vienam no šīs politikas konkrētajiem sasniegumiem būtu jāuzlabo kosmosa atkritumu monitoringa spējas; ierosina uzdot Satcen analizēt un sagatavot ziņojumu par ES un dalībvalstu satelītu drošību un/vai neaizsargātību pret kosmiskajiem atkritumiem, kiberuzbrukumiem un tiešiem raķešu uzbrukumiem;

52.  norāda uz svarīgo darbu, ko veicis ES Satcen; pauž nožēlu par to, ka Satcen misiju finansēšanai nevar izmantot ES budžeta plānošanu ilgtermiņā, un uzsver, ka ES Satcen būtu jāgūst labums no Savienības strukturālā finansējuma, lai varētu saglabāt savu ieguldījumu Savienības darbībās, proti, nolūkā nodrošināt augstas izšķirtspējas satelītattēlus, sniedzot atbalstu KDAP misijām un operācijām; uzskata, ka Satcen tehnoloģiskās attīstības vajadzības būtu jāņem vērā EAF darba programmā; ierosina izveidot ģeotelpisko datu analīzes kopienu PESCO ietvaros; uzskata, ka Satcen ir jābūt nozīmīgai lomai šajā saistībā; ierosina Eiropas Parlamentam parakstīt nolīgumu ar Satcen, kas tam sniegtu piekļuvi centra attēlveidošanas un analīzes pakalpojumiem, kuri varētu Parlamentam nodrošināt informāciju un palīdzēt tam pieņemt nostāju un lēmumus, pilnībā ievērojot Satcen konfidencialitātes un drošības procedūras;

53.  uzstāj, ka ir jāievēro gaisa satiksmes brīvība; aicina Savienību aizsargāties pret draudiem civilajai aviācijai vai tās gaisa telpas neievērošanas gadījumiem un sadarbībā ar NATO gaisa patrulēšanas misiju un ES partneriem stiprināt starptautisko aviācijas drošību; aicina AP/PV sākt darbu, lai izvērtētu, vai ir lietderīgi paplašināt koordinētas klātbūtnes jūrā koncepciju, iekļaujot arī gaisa telpu;

Stratēģiskās infrastruktūras aizsardzība

54.  uzsver, ka Eiropa ir pakļauta jauniem apdraudējumiem, tostarp ekonomiskai ietekmēšanai, dezinformācijas kampaņām, vēlēšanu traucējumiem un intelektuālā īpašuma (IP) zādzībām; norāda, ka saistībā ar šiem apdraudējumiem līdz šim nav aktivizēts NATO līguma 5. pants vai LES 42. panta 7. punkts, taču šādi apdraudējumi prasa kolektīvu rīcību; aicina uzlabot koordinēšanu Eiropā, lai izvērtētu, analizētu un novērstu starptautisko rīcībspēku turpmākos hibrīduzbrukumus; aicina īstenot izveidotos Savienības instrumentus, lai tie sniegtu lielāku ieguldījumu hibrīddraudu novēršanā un apkarošanā, kritiskās infrastruktūras aizsardzībā un mūsu demokrātisko iestāžu darbībā, kā arī mūsu piegādes ķēžu nodrošināšanā, un vienlaikus pārskatīt pašreizējās struktūras un apsvērt jaunas iespējas, lai kopā īstenotu pretpasākumus plašākas hibrīdjomas rīkkopas ietvaros; uzsver, ka Eiropas iestādēm, aģentūrām un citām struktūrām ir jāattīsta to stratēģiskās sakaru spējas, ir nepieciešamas drošas sakaru sistēmas, kā arī spēja ātri reaģēt uz uzbrukumiem un ievērojami palielināt noturību pret tiem;

55.  aicina Savienību izmantot praksē pieredzi, kas gūta mācībās, kuru pamatā ir LES 42. panta 7. punkta scenāriji, un izstrādāt elastīgu un nesaistošu rīcības plānu tā aktivizēšanai, lai stiprinātu savstarpējo palīdzību un solidaritāti starp dalībvalstīm;

56.  uzsver, ka optiskās šķiedras kabeļi ir mūsu digitālās ekonomikas mugurkauls interneta jomā visā pasaulē, nodrošinot 97 % no visas interneta datplūsmas; uzsver — lai gan šie kabeļi ir ES kritiskās infrastruktūras būtiska un neatņemamā daļa un tāpēc tiem ir liela ģeopolitiska nozīme, pēdējā laikā pret tiem ir vērsta sabotāža vai ārvalstu spiegošanas operācijas; uzskata, ka ES būtu jānosaka prioritāte šo kabeļu drošībai un aizsardzībai; aicina ES ieviest ES optisko šķiedru kabeļu drošības programmu, kas ietvertu pētniecību, koordinēšanu, politikas veidošanu, ziņošanu par incidentiem, to izmeklēšanu un uzraudzību, kā arī krasta apsardzes apmācību; norāda, ka mūsdienu ekonomika kopumā un jo īpaši aizsardzības un drošības nozare ir daudzējādā ziņā atkarīga no pusvadītājiem; šajā saistībā atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšsēdētājas paziņojumu, ka pusvadītāju trūkums būtu jānovērš, stiprinot pētniecību, izstrādi un ražošanu ES, pieņemot Eiropas mikroshēmu aktu; šajā saistībā stingri uzsver Eiropas aizsardzības un drošības nozares nozīmi ES, jo tā nodrošina iespējas garantēt Eiropas iedzīvotāju drošību un Savienības ekonomikas ilgtspējīgu attīstību; atzinīgi vērtē ES centienus sasniegt šos mērķus un Eiropas Izejvielu alianses (ERMA) izveidi;

Civilo un militāro spēju attīstīšana, procesu un attīstības uzlabošana un to saskaņotības nodrošināšana

57.  norāda, ka pandēmija ir atklājusi mūsu neaizsargātību, trūkumus un pastāvīgās problēmas; norāda, ka ES nebija pilnvērtīgu spēju un iespēju nodrošināt tās iedzīvotāju drošu un koordinētu evakuāciju no Afganistānas haotiskās militārās evakuācijas no Kabulas Starptautiskās lidostas laikā; tādēļ aicina veikt rūpīgu novērtējumu; aicina paust politisko gribu arī ārkārtas situācijās un krīzēs rīkoties ātri, efektīvi un pārredzami un samazināt Eiropas stratēģisko atkarību, tostarp ja tā skar Eiropas militārās rīcības spēju; atgādina par mērķi stiprināt ES stratēģisko autonomiju, lai ES varētu būt uzticams stratēģiskais partneris ar augstām prasībām un spēju aizstāvēt savas intereses un vērtības; šajā saistībā atzinīgi vērtē Komisijas darbu un iniciatīvas, kā arī EĀDD darbības;

58.  atzinīgi vērtē progresu, kas panākts, lai varētu attīstīt jaunas Eiropas militārās spējas saistībā ar Eiropas aizsardzības rūpniecības attīstības programmu (EDIDP) un sagatavošanas darbību aizsardzības pētniecībai (PADR), stiprinot Eiropas aizsardzības tehnisko un rūpniecisko pamatu (EDTIB) stiprināšanu, kas ir būtisks elements stratēģiskās autonomijas panākšanai; uzsver, cik svarīgs ir spēcīgs, konkurētspējīgs un inovatīvs EDTIB apvienojumā ar tāda ES aizsardzības aprīkojuma tirgus izveidi, kurā pilnībā ievēroti iekšējā tirgus noteikumi un ES kopēja nostāja ieroču eksporta jomā; aicina Komisiju no šiem instrumentiem gūt noderīgu pieredzi attiecībā uz EAF ar mērķi sasniegt darbības rezultātus; atzinīgi vērtē EAF regulas pieņemšanu un tās skaidros noteikumus; atgādina, ka aizsardzības pētniecība ir ārkārtīgi jutīgs un stratēģisks jautājums gan rūpniecības konkurētspējas, gan ES stratēģiskās autonomijas ziņā; uzskata, ka nolūkā aizsargāt EDTIB konkurētspēju ir būtiski atbalstīt tās uzņēmumu piekļuvi banku un nebanku finansējumam; uzsver, ka aizsardzības preces lielākoties ir divējāda lietojuma un tiek izmantotas civilajā jomā; aicina Komisiju nodrošināt, lai Eiropas ekomarķējums veicinātu Eiropas aizsardzības nozares draudzīgumu videi, vienlaikus saglabājot tās konkurētspēju, jo īpaši tāpēc, ka aizsardzības nozarei ir būtiska nozīme saistībā ar ES stratēģisko autonomiju;

59.  mudina ieviest efektīvu pārvaldību, iesaistot Komisiju un dalībvalstis, lai pārvaldītu projektus gan valstu, gan nozares līmenī; iesaka Komisijai apsvērt iespējas, kā mazināt birokrātisko slogu, lai veicinātu uzņēmumu, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu (MVU), dalību EAF projektos; mudina ar tādām iniciatīvām kā EDIDP, PESCO un EAF atvieglot MVU iesaistīšanos, pastiprinot centienus, lai sniegtu atbalstu inkubācijai un kapitālieguldījumiem; iesaka izveidot kopīgu mehānismu EDIDP un EAF ietvaros radīto spēju laukizmēģinājumiem, lai veicinātu minēto spēju integrēšanu dalībvalstu armijas vajadzībām; atzinīgi vērtē Direktīvas par iepirkumu aizsardzības jomā (Direktīva 2009/81/EK) noteikumus, kuru mērķis ir veicināt sadarbīgu iepirkumu aizsardzības jomā, un aicina dalībvalstis pilnībā izmantot EAF ietvaros veiktos attīstības centienus, kā arī nodrošināt atbilstīgu apjomradītu ietaupījumu līmeni;

60.  mudina Komisiju turpināt centienus, lai pārvarētu pašreizējo fragmentāciju ES aizsardzības ražojumu iekšējā tirgū, kur joprojām ir nevajadzīga dublēšanās un neefektīva dalībvalstu aizsardzības izdevumu izmantošana;

61.  pauž nožēlu par EAF un militārajai mobilitātei paredzētās summas samazināšanu DFS ietvaros, kas vēl vairāk palielina nepieciešamību saskaņot ES aizsardzības iniciatīvas (PESCO, CARD, EAF un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI)); šajā saistībā uzsver Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) lomu; atgādina par pirmā CARD secinājumiem, jo īpaši par to, ka ir svarīgi palielināt saskanību starp Eiropas spēju prioritāšu noteikšanas iniciatīvām un dažādiem valstu plānošanas procesiem, it īpaši ilgtermiņā, lai patiesi nodrošinātu bruņoto spēku vajadzības; aicina Padomi un Komisiju turpināt integrēt CARD ieteikumus turpmākajās EAF darba programmās un PESCO projektos, lai uzlabotu šo instrumentu saskaņotību; šajā saistībā atgādina par dalībvalstu galīgo atbildību, lai sasniegtu saskanības mērķi attiecībā uz Eiropas spējām, jo īpaši CARD ziņojumā minētajās jomās; atgādina arī, ka ir svarīgas dažādos satvaros noteiktās dalībvalstu saistības pastāvīgi veikt ieguldījumus aizsardzībā un izmantot EAF iespējas jaunu ieguldījumu veicināšanai; uzsver, ka atbilstīgs finanšu resursu, personāla un aktīvu līmenis ir būtisks, lai nodrošinātu, ka Savienībai ir spēks un spēja veicināt mieru un drošību savā teritorijā un pasaulē; aicina palielināt EAF finansējumu pēc 2027. gada;

62.  ņem vērā to, ka darbību ir uzsācis NATO inovācijas fonds jaunu un revolucionāru tehnoloģiju izstrādei, kura dibināšanas dokumentu parakstīja 16 ES dalībvalstis un Apvienotā Karaliste; uzsver, ka ar šo fondu tiek risināti jautājumi, kas ir arī EAF darbības jomā, un tādēļ aicina visas iesaistītās ES dalībvalstis nodrošināt papildināmību ar EAF, lai novērstu nevajadzīgu dublēšanos; šajā saistībā uzsver, ka ES un Apvienotajai Karalistei jāīsteno cieša sadarbība drošības un aizsardzības jautājumos;

63.  aicina ES dalībvalstis, kuras ir arī NATO dalībvalstis, tiekties panākt, lai to valsts aizsardzības budžets sasniegtu vismaz 2 % no to attiecīgā IKP;

64.  uzsver, ka PESCO un EAF vispirms ir Savienībai un tās dalībvalstīm paredzēti instrumenti; uzsver, ka PESCO un EAF ir jārada iespēja pastiprināt dalībvalstu sadarbību aizsardzības jomā ar augstu Eiropas pievienoto vērtību; tāpēc atgādina par šo iniciatīvu mērķiem stiprināt Savienības stratēģisko autonomiju, palielināt Eiropas spēku darbības efektivitāti un aizsardzības sistēmu sadarbspēju, mazināt spēju un šo iniciatīvu Eiropas aizsardzības tirgus sadrumstalotību, atbalstot EDTIB konkurētspēju, stiprinot stratēģisko autonomiju un tehnoloģisko suverenitāti, uzlabojot operatīvās spējās un mazinot Eiropas aizsardzības tirgus sadrumstalotību;

65.  pauž nožēlu par kopējo kavēšanos lēmuma par PESCO pārvaldību pārskatīšanā; atgādina, ka ir jāizveido finansiāli stimuli; atgādina, ka lēmums par trešo valstu dalību konkrētos PESCO projektos ir jāpieņem par katru gadījumu atsevišķi, ja tas ir Savienības stratēģiskajās interesēs un jo īpaši ja projekts saistīts ar tehnisko zināšanu vai papildu spēju nodrošināšanu, turklāt dalībai projektos jābūt pakļautai stingriem nosacījumiem un balstītai uz iedibinātu un efektīvu savstarpību; prasa tikt pilnībā iesaistīts lēmumā par trešo valstu dalību jebkādos PESCO projektos; atzinīgi vērtē militārās mobilitātes projekta sākotnējos īstenošanas posmus un aicina ātri īstenot turpmākos posmus; atzinīgi vērtē Amerikas Savienoto Valstu, Norvēģijas un Kanādas dalību militārās mobilitātes projektā; atzinīgi vērtē divpusējās partnerības drošības un aizsardzības dialoga jomā, jo īpaši ar Kanādu un Norvēģiju, kas ir divi ievērojami partneri KDAP misijās un operācijās;

66.  uzsver, ka EAF ir jāveicina Eiropas rūpniecības nozaru un Eiropas vadošo uzņēmumu veidošana un konsolidācija, kā arī jāsekmē MVU konkurētspēja, piedāvājot daudzgadu plānošanas perspektīvu, kas ietver tehnoloģisko un spēju veidošanas ceļvežu izstrādi, lai nodrošinātu nepieciešamo paredzamību, kas ir ļoti būtiska sarežģītiem ilgtermiņa projektiem, un jāizmanto civilās un aizsardzības sinerģijas priekšrocības; tāpēc uzsver nepieciešamību veidot sinerģijas ar dažādajām ES rīcībpolitikām, jo īpaši ar pamatprogrammu "Apvārsnis Eiropa" un Eiropas kosmosa programmu, lai būtu iespējams efektīvi koncentrēt EAF līdzekļus militārajiem izaicinājumiem šaurā nozīmē; atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas rīcības plānu sinerģijām starp civilo, aizsardzības un kosmosa nozari, kas veicina inovācijas divējāda lietojuma preču jomā; aicina Savienību un Komisiju visās tās rīcībpolitikās sistemātiski ņemt vērā EDTIB devumu Savienības stratēģiskajā autonomijā; aicina Komisiju nākt klajā arī ar īpaši EDTIB paredzētu industriālo stratēģiju;

67.  atzinīgi vērtē to, ka PESCO stratēģiskā pārskata dēļ ir samazinājies projektu skaits, tie ir kļuvušu mērķtiecīgāki, kā arī ir palielinājusies tā politiskā uzraudzība; atgādina dalībvalstīm, ka ir svarīgi ievērot savas saistības šajā kontekstā, lai panāktu projektu efektivitāti un nodrošinātu pilnīgas operatīvās spējas noteiktajā termiņā, proti, pirms 2025. gada; attiecīgi sagaida, ka nākamais stratēģiskais pārskats ietvers arī rūpīgu novērtējumu, kam jānodrošina PESCO projektu rezultāti;

68.  atbalsta Komisijas priekšlikumu atbrīvot no PVN ES izstrādātu un konstruētu aizsardzības aprīkojumu, jo tas būtu labs pasākums, lai saskaņotu prakses pasaules līmenī un veicinātu Eiropas stratēģisko autonomiju;

69.  uzskata, ka Stratēģiskā kompasa spēju grozam vajadzētu būt šādiem mērķiem:

70.  uzsver, ka digitalizācija ir joma, kurā atrodamas ne tikai iespējas, bet arī būtiski apdraudējumi, ko rada valstisku un nevalstisku rīcībspēku ļaunprātīgas darbības, kuras ir vērstas pret mūsu drošību un demokrātiju un kuras dzēš bruņotu konfliktu tiesībās noteiktās robežas, un ka digitalizācijai nav robežu; uzskata, ka ir jāturpina darbs, lai garantētu eiropiešiem piekļuvi šai nozarei, par kuru pašreiz ir strīdi, un jāattīsta drošības un solidaritātes kultūra eiropiešu starpā, kā arī efektīvi instrumenti šā mērķa sasniegšanai; aicina īpašu uzmanību pievērst jauno tehnoloģiju ietekmei, lai nodrošinātu, ka tās tiek piemērotas un izmantotas visā Savienībā, lai veicinātu pētniecību un inovāciju un palielinātu Savienības noturību, ņemot vērā nepieciešamību kontrolēt to izmantošanu un jo īpaši nepieciešamību:

71.  tāpēc aicina ES uzņemties vadību pasaules mēroga centienos izveidot visaptverošu tiesisko regulējumu ar mākslīgo intelektu iespējotu ieroču izstrādei un izmantošanai; aicina AP/PV, dalībvalstis un Eiropadomi pieņemt kopēju nostāju autonomu ieroču sistēmu jautājumā, saskaņā ar kuru cilvēki īstenotu apzinātu kontroli pār ieroču sistēmu svarīgākajām funkcijām; prasa sākt starptautiskas sarunas par juridiski saistošu instrumentu, ar kuru tiktu aizliegti pilnībā autonomi ieroči; atbalsta darbu saistībā ar letālām autonomām ieroču sistēmām Konvencijas par noteiktiem parastiem ieročiem ietvaros, kas pašreiz ir vienīgais starptautiskais forums, kurā tiek apspriesti šie jautājumi;

72.  atzinīgi vērtē dalībvalstu atjaunoto apņemšanos ievērot kopējo nostāju, kas grozīta ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2019/1560, un uzsver, cik būtiski ir rūpīgi izvērtēt militāro tehnoloģiju un ekipējuma eksporta licenču pieteikumus saskaņā ar kopējās nostājas kritērijiem; norāda, ka Padomes Lēmums (KĀDP) 2019/1560 un attiecīgie 2019. gada 16. septembra secinājumi atspoguļo arvien lielāku dalībvalstu izpratni par to, ka ieroču eksporta jomā ir vajadzīga vēl lielāka valsts un ES mēroga pārredzamība un konverģence; atzinīgi vērtē centienus palielināt ieroču eksporta pārredzamību un sabiedrības un parlamentāro kontroli attiecībā uz to; aicina īstenot kopīgus centienus, lai uzlabotu riska novērtējumu sagatavošanu, galaizmantošanas kontroles un pēcnosūtīšanas verificēšanu;

73.  pauž stingru pārliecību, ka, tā kā ES ir aizvien vērienīgāki mērķi aizsardzības jomā, ir vajadzīga lielāka konverģence un konsekvence dalībvalstu ieroču eksporta politikā; aicina dalībvalstis pilnībā ievērot Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli, un kas grozīta ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2019/1560, un stingri īstenot 4. kritēriju par reģionālo stabilitāti; aicina ieviest dalībvalstu konsultāciju mehānismu, lai izvērtētu atbilstību kopējai nostājai;

74.  ņem vērā dažu dalībvalstu kopīgos centienus attīstīt būtiskas un nākotnē nepieciešamas spējas ārpus ES satvara, proti, Nākotnes kaujas atbalsta gaisa sistēmu (FCAS) un Galveno kaujas atbalsta zemes sistēmu (MGCS); uzsver, ka šie projekti ir būtiski, lai stiprinātu Eiropas militārās spējās kopumā; uzsver, ka pirmajā CARD par sadarbības prioritāro jomu tika noteikta galveno kaujas tanku sistēmu modernizācija un iegāde; iesaka attiecīgajām dalībvalstīm izpētīt papildu sadarbības un finansēšanas iespējas Eiropas līmenī, jo īpaši EAF, lai pilnvērtīgi izmantotu Eiropas aizsardzības nozares inovāciju potenciālu un panāktu lielākus apjomradītus ietaupījumus; šajā saistībā uzskata, ka Apvienotās Karalistes virzītais projekts "Tempest", kurā piedalās arī ES dalībvalstis, ir nevajadzīga FCAS dublēšana, un tāpēc aicina valstis, kuras piedalās abos projektos, tos apvienot, lai panāktu apjomradītus ietaupījumus, kā arī lai nodrošinātu ES un Apvienotās Karalistes sadarbspēju; šajā saistībā uzsver, ka ES un Apvienotajai Karalistei ir cieši jāsadarbojas drošības un aizsardzības jautājumos, jāveido spēcīgākas aizsardzības partnerības un jāatbalsta partnervalstu autonomija;

Partnerību pastiprināšana aizsardzības jomā un partnervalstu suverenitātes atbalstīšana

Multilaterālisma aizsardzība ieroču kontroles jomā, atbruņošanās un ieroču neizplatīšana

75.  aicina atbalstīt ieroču kontroles sistēmas stiprināšanu un saglabāšanu Eiropā, ņemot vērā pakāpenisko lejupslīdi, ko iezīmē ASV un Krievijas izstāšanās no Atvērtās gaisa telpas līguma; aicina aktīvi atbalstīt un stiprināt visus atbruņošanās režīmu un forumu aspektus: vispārējo piemērošanu, atbalstu īstenošanai, politisko un institucionālo atbalstu un finansiālo atbalstu; aicina Savienību pievērst īpašu uzmanību CBRN draudiem saistībā ar Ķīmisko ieroču aizlieguma organizāciju, īpašu uzsvaru liekot uz Ķīmisko ieroču konvencijā (CWC) paredzēto aizlieguma režīmu un konvencionālajām saistībām un cīņu pret nesodāmību;

76.  atzinīgi vērtē jaunā Stratēģisko ieroču samazināšanas līguma (jaunais START līgums) pagarināšanu un pauž nožēlu par to, ka ir beidzies Līgums par vidējās darbības rādiusa kodolspēkiem (INF); norāda uz virsskaņas raķešu izplatīšanu; uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jāpalīdz novērst starptautisko bruņošanās ar virsskaņas raķetēm sacensību; atkārtoti apstiprina pilnīgu atbalstu ES un tās dalībvalstu saistībām attiecībā uz Kodolieroču neizplatīšanas līgumu (KNL), kas ir kodolieroču neizplatīšanas un atbruņošanās režīma stūrakmens; atkārtoti aicina KNL 10. pārskatīšanas konferencē pieņemt konkrētus un efektīvus pasākumus; uzstāj, ka ir jānodrošina, lai ES uzņemtos stingru un konstruktīvu lomu, izstrādājot un stiprinot globālu un noteikumos balstītu ieroču neizplatīšanas centienu un ieroču kontroles un atbruņošanās sistēmu;

77.  atkārtoti pauž pastāvīgu atbalstu Kopīgajam visaptverošajam rīcības plānam (KVRP) kā labākajam iespējamajam risinājumam, kā iegūt Irānas ieroču neizplatīšanas solījumu; atzinīgi vērtē sarunu atsākšanu un aicina visas puses atgriezties pie pilnīgas saistību izpildes; aicina Savienību nodrošināt, ka visas puses izpilda pienākumus saskaņā ar CWC, un cīnīties pret nesodāmību; aicina ES un tās dalībvalstis censties panākt vienošanos par Bioloģisko un toksīnus saturošo ieroču konvencijas protokolu, ar ko nosaka pārbaudes mehānismus;

Dialoga, partnerību un sadarbības stiprināšana drošības un aizsardzības jomā

78.  uzstāj, ka Savienībai būtu jāpieņem stratēģiska pieeja savstarpēji izdevīgām partnerībām, jo īpaši pamatojoties uz kopīgām vērtībām un savu interešu aizstāvību un tās mērķi panākt stratēģisko autonomiju; uzsver, ka Savienības interesēs ir rīkoties kopā ar partneriem, pilnībā ņemot vērā izveidotās alianses, un stratēģiskā autonomija ir daudzpusējā satvara elements;

79.  aicina vēl vairāk pastiprināt sadarbību ar starptautiskajām organizācijām un jo īpaši ar ANO, proti, starp KDAP misijām un miera uzturēšanas operācijām kopīgu interešu teritorijās; uzsver to, cik svarīga drošības jomā ir sadarbība ar Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO);

80.  uzsver, ka ir jāstiprina ES un ASV transatlantiskā sadarbība, pamatojoties uz līdzvērtīgu partnerību, kopīgām vērtībām un mērķiem, vienlaikus cienot otras puses autonomiju, intereses un centienus; atzinīgi vērtē Savienības un ASV stratēģiskā dialoga izveidi drošības un aizsardzības jomā ar mērķi veicināt abpusēji izdevīgas un līdzsvarotas transatlantiskās attiecības; īpaši atzinīgi vērtē notiekošos vai gaidāmos ES un ASV dialogus par Ķīnu, Krieviju un Indijas un Klusā okeāna reģionu; uzsver partnerības operatīvo dimensiju, nodrošinot Savienības stratēģiskās autonomijas saglabāšanu, jo īpaši attiecībā uz ASV Starptautiskajiem ieroču aprites noteikumiem (ITAR); atzinīgi vērtē šī formāta piemērotību hibrīddraudu mazināšanai; šajā saistībā atzinīgi vērtē trešo valstu iesaistīšanos EAA, pamatojoties uz administratīviem nolīgumiem, ar nosacījumu, ka šādu iesaisti papildina juridiski saistoši kompensācijas pasākumi un garantijas, kas aizsargā Savienības un tās dalībvalstu aizsardzības un drošības intereses; pauž nožēlu par ierobežoto informāciju un apspriedēm ar ES sabiedrotajiem par spēku atsaukšanu no Afganistānas un AUKUS trīspusējo drošības paktu; uzsver, ka šiem notikumiem ES būtu vēlreiz jāatgādina par steidzamo nepieciešamību gādāt par ES aizsardzību, lai nodrošinātu ES spēju kļūt par globālu spēlētāju miera nodrošināšanas jomā;

81.  norāda, ka nepieciešamā sadarbība ar NATO, kas paredzēta Ziemeļatlantijas līguma 42. panta 2. punktā, ir jāattīsta, pienācīgi ņemot vērā NATO un ES īpašās iezīmes un funkcijas un pilnībā ievērojot abu organizāciju lēmumu pieņemšanas autonomiju; aicina veidot spēcīgāku NATO, ko atbalstītu spēcīgāka Eiropas Savienība (Eiropas pīlārs NATO), un ES un NATO partnerībā vēlas redzēt ļoti konkrētus rezultātus, jo īpaši ņemot vērā arvien lielāku apdraudējumu hibridizāciju, un tādu parametru, kas tiešā veidā nav militāri, ņemšanu vērā stratēģiskajā konkurencē miera laikos; atzīst, ka, ja Eiropas teritorijā rodas jauni apdraudējumi, piemēram, dezinformācija, IP zādzība, ekonomiska ietekmēšana vai kibersabotāža, Eiropas Savienība stiprina savas spējas, lai kļūtu par drošības garantu; uzsver, ka pašreizējā stratēģiskajā situācijā ir vajadzīgs viennozīmīgs NATO atbalsts Eiropas iniciatīvām aizsardzības, tostarp spēju, jomā, ievērojot katras organizācijas prerogatīvas; atgādina, ka ir svarīgi pilnībā īstenot nolīgumu "Berlīne plus" un ļaut veikt klasificētu dokumentu apmaiņu starp abām organizācijām; uzskata, ka darbs, kas paralēli tiek veikts gan saistībā ar ES Stratēģisko kompasu, gan gaidāmo NATO stratēģiskās koncepcijas aktualizēšanu, ir unikāla iespēja noteikt skaidras prioritātes un saskaņotību, kā arī apzināt papildu sinerģijas, lai stiprinātu transatlantisko saikni un veicinātu ES un NATO turpmāko sadarbību; šajā saistībā prasa, lai NATO jaunajā stratēģiskajā koncepcijā pilnībā tiktu ņemts vērā Savienības Stratēģiskais kompass un lai tā būtu ar šo Stratēģisko kompasu saskaņota; atzīst NATO lomu kā kolektīvās drošības stūrakmeni tām dalībvalstīm, kuras ir arī NATO dalībvalstis; tomēr ar bažām konstatē, ka dziļas un pastāvīgas atšķirības ar vienu no NATO dalībvalstīm, kas nav ES dalībvalsts, apgrūtina sadarbību starp abām organizācijām un apdraud solidaritāti starp dalībvalstīm, jo īpaši stratēģiskajā Vidusjūras austrumdaļas zonā; ar nepacietību gaida jauno ES un NATO kopīgo deklarāciju;

82.  norāda uz ekstrēmistu draudu straujo pieaugumu pēc NATO spēku izvešanas no Afganistānas un uz sekojošo Talibāna īstenoto varas pārņemšanu; aicina rūpīgi pārdomāt gūto pieredzi Afganistānā un izstrādāt aktīvu stratēģiju reģionam, lai mazinātu ietekmi, ko radīs tas, ka Afganistāna būs jauna un droša vieta ekstrēmisma un terorisma attīstībai; atkārtoti norāda, ka ir jāīsteno visi iespējamie centieni, lai aizsargātu afgāņu drošību un cilvēktiesības, kā arī, lai aizsargātu afgāņus pret vardarbību, vajāšanu un slepkavošanu; uzsver, ka ir jāturpina evakuēt iedzīvotājus, jo īpaši tos, kas ir strādājuši ES labā; norāda, ka karaspēka izvešana no Afganistānas ir pierādījusi, ka ES ir jāuzņemas lielāka atbildība par globālo drošību un jēgpilni jāpalīdz stiprināt tās spējas un kapacitāte;

83.  aicina veidot ciešākas attiecības ar demokrātiskām valstīm Indijas un Klusā okeāna reģionā un konkrētās politikas jomās (kiberdrošība, hibrīddraudu novēršana, jūrlietas, ieroču kontrole u. c.), kā arī ar Dienvidaustrumāzijas valstu asociāciju (ASEAN) un Latīņamerikas partneriem; uzsver drošības izaicinājumus Indijas un Klusā okeāna reģionā, kas ir ES būtisku interešu reģions; ar pieaugošām bažām norāda uz Ķīnas pastāvīgi izvērstajiem bruņošanās centieniem un militāro nostāju un jo īpaši uz ziņojumiem par virsskaņas raķešu izmēģinājumu un arvien biežākiem Taivānas gaisa aizsardzības identifikācijas zonas pārkāpumiem; aicina visas attiecīgās puses strīdus situācijas risināt miermīlīgā ceļā un mazināt spriedzi, un atturēties no vienpusējas rīcības status quo izmainīšanai; aicina visas puses ievērot starptautisko tiesību principus, jo īpaši UNCLOS; uzsver, ka arvien būtiskāka ietekme ir Indijas un Klusā okeāna reģiona izcelsmes dezinformācijai, kas var apdraudēt ES darbības reģionā, un tādēļ aicina Padomi un Komisiju risināt šo problēmu līdzīgi, kā tiek risināta problēma saistībā ar dezinformāciju, kas tiek izplatīta no ES austrumiem; ar nopietnām bažām norāda uz neseno varas izrādīšanu un spriedzes palielināšanos reģionālos karstajos punktos, piemēram, Dienvidķīnas jūrā un Austrumķīnas jūrā, kā arī Taivānas jūras šaurumā; uzsver, ka miers un stabilitāte Indijas un Klusā okeāna reģionā ir ļoti būtisks ES un tās dalībvalstīm; pauž nopietnas bažas par Ķīnas ilgstošajiem militārajiem manevriem Taivānas jūras šaurumā, tostarp tiem, kas vērsti pret Taivānu, vai notiek Taivānas gaisa aizsardzības identifikācijas zonā; aicina ĶTR atturēties no šīs militārās "ieroču žvadzināšanas", kas rada nopietnus draudus mieram un stabilitātei Taivānas jūras šaurumā un Indijas un Klusā okeāna reģionā; atkārtoti uzsver, ka ir vajadzīgs dialogs un ka nevienai no pusēm nevajadzētu izmantot piespiešanu vai destabilizējošu taktiku; stingri iebilst pret jebkādām vienpusējām darbībām, kas var apdraudēt status quo Taivānas jūras šaurumā, un uzskata, ka jebkādas izmaiņas Taivānas un Ķīnas kontinentālās daļas attiecībās nedrīkst veikt pret Taivānas iedzīvotāju gribu; uzsver, ka Ķīnas arvien kareivīgākā izturēšanās pret atsevišķām valstīm un teritorijām rada bažas; uzsver, ka ES būtu jāveic reģionālā konflikta iespējamās ietekmes uz ES drošību novērtējums, tostarp novērtējot, kā ES būtu jāreaģē uz drošības situācijas pasliktināšanos Indijas un Klusā okeāna reģionā un citās pasaules vietās; atzinīgi vērtē pašreiz notiekošās apspriedes par Japānas dalību EUTM misijās Mali un Mozambikā un par Indijas dalību KDAP operācijās un misijās Āfrikā;

84.  atzinīgi vērtē Grieķijas un Francijas Stratēģisko militārās un aizsardzības sadarbības nolīgumu kā pirmo soli Eiropas stratēģiskās autonomijas un patiesas un funkcionējošas Eiropas aizsardzības savienības izveides virzienā; aicina pastiprināt sadarbību ar partnervalstīm Vidusjūras reģionā, lai apkarotu ekstrēmismu un terorismu, ieroču nelikumīgu tirdzniecību un cilvēku tirdzniecību;

85.  uzsver, ka ģeopolitiskā ziņā ir svarīgi, lai Savienība uzņemtos galveno atbildību par tās reģionālo stabilitāti, drošību un labklājību un novērstu destabilizējošus procesos ES kaimiņvalstīs gan austrumos, gan arī dienvidos, kā arī Arktikas reģionā; atzīst polārā loka augošo nozīmi no politiskā, ekonomiskā, vides, drošības un stratēģiskā viedokļa; mudina dalībvalstis turpināt sadarbību ar Arktikas Padomi visos jautājumos, kas skar ES intereses, un izstrādāt vispusīgu stratēģiju attiecībā uz šo reģionu; norāda uz jaunām drošības problēmām Arktikā, kuras rada vides izmaiņas un pieaugoša ģeopolitiskā ieinteresētība reģionā; uzsver, ka ES Arktikas politika ir jāiekļauj KDAP; uzsver, ka ES jābūt skaidram redzējumam par tās lomu drošības jautājumu risināšanā Arktikas reģionā, un jāveido efektīva sadarbība ar NATO; uzsver, ka Arktikai arī turpmāk ir jābūt miermīlīgas sadarbības zonai un brīdina nepalielināt reģiona militarizāciju;

86.  atzīst KDAP iesaistes nozīmi austrumu kaimiņvalstīs; atbalsta militārās un drošības sadarbības padziļināšanu ar Austrumu partnerības valstīm, lai saglabātu stabilitāti pie Savienības robežām; atkārtoti aicina panākt, ka ES aktīvāk iesaistās notiekošo konfliktu mierīgā risināšanā un jebkādu turpmāku konfliktu novēršanā reģionā; aicina sniegt atbalstu Austrumu partnerības valstīm un iesaistīt ieinteresētās Austrumu partnerības valstis Eiropas Izcilības centra kiberdraudu apkarošanai darbībās; aicina izveidot ES stratēģiskās komunikācijas un Austrumu partnerības sadarbības platformu, lai risinātu jautājumus saistībā ar dezinformācijas apkarošanu nolūkā stiprināt Austrumu partnerības valstu noturību;

87.  atzīst Gruzijas, Moldovas Republikas un Ukrainas devumu KDAP misiju un operāciju īstenošanā; atbalsta ciešāku sadarbību ar šiem vērtīgajiem partneriem aizsardzības un drošības jomā;

88.  atkārtoti pauž spēcīgu nosodījumu par Krievijas agresīvo rīcību attiecībā uz Ukrainu, jo īpaši ievērojamo militāro spēku koncentrāciju pie Ukrainas robežām, okupētajā Donbasā, okupētajā Krimas pussalā un Baltkrievijā, nemitīgo finansiālo un militāro atbalstu bruņotajiem grupējumiem Donbasā, Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas nelikumīgo okupāciju, Azovas jūras blokādi un atkārtotos kiberuzbrukumus un citus hibrīduzbrukumus Ukrainai; uzsver, ka Krievijas militāro spēku koncentrēšana un atkārtotā pamiera pārtraukšana apdraud mieru, stabilitāti un drošību Eiropā; aicina Krievijas valdību atvilkt bruņotos spēkus no Ukrainas robežām un pārtraukt apdraudēt kaimiņvalstis; atgādina, ka Normandijas formāts un Minskas I un II nolīgums ir vienīgās diplomātiskās iniciatīvas, kuru mērķis ir izbeigt karadarbību starp Ukrainu un Krievijas atbalstītajiem separātistiem Doneckā un Luhanskā, un aicina atbalstīt centienus atsākt Normandijas formāta sarunas un panākt taustāmus rezultātus; atzinīgi vērtē ievērojamos centienus uzturēt intensīvu sadarbību starp ES, tās dalībvalstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm, kā arī starp dalībvalstīm attiecībā uz šo situāciju; aicina sniegt Ukrainai pastiprinātu un uzticamu militāro un drošības palīdzību atbilstīgi tās vajadzībām, tostarp izmantojot Eiropas Miera mehānismu; mudina dalībvalstis palielināt divpusējo militāro un drošības palīdzību Ukrainai; atzinīgi vērtē ES un Ukrainas kiberdrošības dialoga pirmo sanāksmi un pauž gatavību palielināt ES palīdzību Ukrainai kiberdrošības jomā, ja tas būtu nepieciešams; atzinīgi vērtē ES un Ukrainas dialoga par kiberdrošību uzsākšanu un rosina īstenot līdzīgu sadarbību ar citām ieinteresētajām Austrumu partnerības valstīm;

89.  pauž nožēlu par to, ka Apvienotā Karaliste un ES nav izveidojusi partnerību drošības un aizsardzības sadarbības jomā, jo, neraugoties uz politiskās deklarācijas garantijām, kas veido ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvaru, Apvienotās Karalistes valdība nav par to izrādījusi nekādu interesi; uzsver, ka ir vajadzīga vienošanās par ES un Apvienotās Karalistes sadarbību ārpolitikas un drošības jomā, lai varētu efektīvāk risināt kopīgās globālās drošības problēmas; aicina Apvienotās Karalistes valdību uzsākt sarunas par spēcīgas sadarbības veidošanu ārpolitikas, drošības, aizsardzības un spēju veidošanas jomā; mudina stiprināt sadarbību un partnerību ar attiecīgajām Āfrikas organizācijām, piemēram, Āfrikas Savienību, ECOWAS, Dienvidāfrikas Attīstības komiteju (SADC), Sāhelas G5 un Panāfrikas parlamentu, stiprinot parlamenta lomu Āfrikā; tāpat aicina ES ievērot savas ceturtajā ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē paustās saistības atbalstīt ekonomisko un politisko stabilitāti un turpināt atbalstīt Āfrikas rezerves spēku spējas; uzsver, ka, ņemot vērā ciklisko raksturu, kas ir konfliktiem šajā reģionā, ir vajadzīga lielāka politiskā iesaiste ar ES atbalstītajām valdībām, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību, apkarotu korupciju, attīstītu iekļautību un iesaistītu iedzīvotājus ar mērķi ierobežot bruņotu un etnisko konfliktu eskalāciju Āfrikā;

90.  aicina sadarboties apmācības un militāro spēju veidošanas jomā ar partnervalstīm, kuras vājinājuši konflikti vai reģionāli draudi vai pret kurām vērsta ļaunprātīga ārvalstu iejaukšanās;

91.  atzīst nodokļu oāzēs arvien pieaugošu nelikumīgu finanšu plūsmu nozīmi un to radīto risku saistībā ar pieaugošu militarizāciju un terorisma darbību finansēšanu, palielinot nestabilitāti pasaulē; aicina rīkoties aktīvāk, lai izskaustu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un palīdzētu veidot spējas partneriem, jo īpaši Āfrikā un Latīņamerikā, nodrošinot mehānismus nelikumīgu finanšu darījumu ierobežošanai, tostarp iesaistot iestādes nodokļu oāzēs;

KDAP Eiropas līmeņa pārvaldības uzlabošana

92.  atzinīgi vērtē to, ka darbību ir uzsācis Aizsardzības rūpniecības un kosmosa ģenerāldirektorāts (DEFIS ĢD); atzinīgi vērtē paziņojumu, ka 2022. gada sākumā notiks Eiropas aizsardzības samits, kā arī to, ka Eiropadomes priekšsēdētājs ir pasludinājis 2022. gadu par Eiropas aizsardzības gadu; sagaida, ka abas iniciatīvas dos jaunu stimulu Eiropas aizsardzības savienības turpmākai attīstībai; aicina iedzīvotājus, akadēmiskās aprindas, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un privāto sektoru konferences par Eiropas nākotni laikā paust savas cerības attiecībā uz KDAP struktūru, mieru, aizsardzību, drošības programmu, Stratēģisko kompasu un ES lomu pasaulē; aicina ES iestādes šīs cerības ņemt vērā, pārveidojot tās konkrētos priekšlikumos un darbībās; uzsver, cik svarīgi ir uzlabot pilsoniskajai sabiedrībai pieejamos instrumentus, lai nodrošinātu tās jēgpilnu iesaistīšanos aizsardzības politikas noteikšanā un pārraudzības veikšanā; aicina Eiropas Parlamentā izveidot pilntiesīgu Drošības un aizsardzības komiteju un oficiāli apstiprināt ES Aizsardzības ministru padomi;

93.  atgādina par Eiropas Savienības Augstā pārstāvja ārpolitikas un drošības politikas jomā nozīmi; aicina dalībvalstis izvērtēt reformu attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesu, jo īpaši attiecībā uz LES 31. pantu, kvalificēta vairākuma balsošanas plašāku izmantošanu, attiecinot to uz ES ārpolitiku un drošības politiku jomās, kas saistītas ar KDAP, un izpētīt iespēju pilnībā izmantot pārejas klauzulas un to pantu darbības jomu, kas palielina ES solidaritāti un savstarpējo palīdzību krīzes laikā;

94.  atgādina, ka ar Parlamentu būtu iepriekš jāapspriežas un tas būtu pienācīgi jāinformē par KDAP misiju plānošanu, pārveidošanu un iespēju tās izbeigt; uzsver, ka Eiropas Parlaments aktīvi jāiesaista KDAP misiju un operāciju izvērtēšanā, lai uzlabotu to pārredzamību un stiprinātu politisko un sabiedrības atbalstu tām; uzskata, ka tā ieteikumi būtu pienācīgi jāņem vērā; pauž apņēmību pilnībā uzraudzīt instrumentu "Globālā Eiropa", jo īpaši tā miera un drošības dimensiju un EAF īstenošanu;

95.  uzsver nepieciešamību attīstīt arvien ciešāku sadarbību ar valstu parlamentiem KDAP jautājumos, lai nodrošinātu lielāku pārskatatbildību un kontroli un stiprinātu aizsardzības diplomātiju;

96.  uzstāj, ka Parlaments būtu regulāri jāinformē un ar to būtu jāapspriežas par PESCO īstenošanu, ņemot vērā to, ka ir nepieciešams to sasaistīt ar dažādiem KDAP finanšu instrumentiem, jo īpaši ar EAF, kuru Eiropas Parlaments pārbauda;

97.  uzstāj, ka ir svarīgi nodrošināt efektīvu saikni starp dažādām ES pārvaldības struktūrām (Komisiju, EĀDD, EAA u. c.) un ka jāveicina labas attiecības ar Eiropas Parlamentu kā vienīgo struktūru, kas pārstāv Savienības iedzīvotājus, saskaņā ar Līgumu noteikumiem;

98.  īpaši pievērsīs uzmanību tam, lai militārā specifika tiktu labāk ņemta vērā ES tiesībās; šajā saistībā atgādina, ka Eiropas Parlaments atbalsta militārā statusa saglabāšanu, kas atbilst militārās profesijas ļoti konkrētām vajadzībām un garantē bruņoto spēku efektivitāti katrā dalībvalstī; aicina saglabāt izlūkdienestu intervences spējas, jo tie nevar veikt savu uzdevumu aizsargāt valsts drošību bez piekļuves savienojuma datiem, kas tiek glabāti pilnībā, preventīvā nolūkā un pietiekami ilgā termiņā dalībvalstu tiesu uzraudzībā un saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju; pieņem zināšanai, ka Padome ir pieņēmusi vispārēju pieeju attiecībā uz Eiropas vienotās gaisa telpas tiesību aktu kopumu; atgādina, ka ir jānodrošina dalībvalstu suverenitāte un Eiropas bruņoto spēku rīcības brīvība; attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu atgādina, ka ir būtiski svarīga valsts drošība saistībā ar piekļuvi datiem, to uzticamību un integritāti, un uzstāj, ka ar militāru aizsardzības pasākumu klauzulu ieviešanu regulējumā būtu jāspēj reaģēt uz šo divējādo izaicinājumu;

o
o   o

99.  uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos/Komisijas priekšsēdētājas vietniekam, Eiropas Komisijas priekšsēdētājai un kompetentajiem komisāriem, piemēram, iekšējā tirgus komisāram, ANO ģenerālsekretāram, NATO ģenerālsekretāram, kosmosa, drošības un aizsardzības jomas ES aģentūrām, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 285, 29.8.2017., 110. lpp. (2) OV C 388, 13.11.2020., 22. lpp. (3) OV C 232, 16.6.2021., 71. lpp. (4) OV C 270, 7.7.2021., 54. lpp. (5) OV C 270, 7.7.2021., 41. lpp. (6) OV C 385, 22.9.2021., 47. lpp. (7) OV C 404, 6.10.2021., 202. lpp. (8) OV C 494, 8.12.2021., 54. lpp. (9) OV C 506, 15.12.2021., 159. lpp. (10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0346. (11) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0412. (12) OV L 170, 12.5.2021., 149. lpp. (13) OV L 209, 14.6.2021., 1. lpp. (14) OV L 129 I, 17.5.2019., 13. lpp. (15) OV L 331, 14.12.2017., 57. lpp. (16) OV L 102, 24.3.2021., 14. lpp.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par 2021. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (2021/2181(INI))

P9_TA(2022)0041 A9-0353/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 8., 21. un 23. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 17. un 207. pantu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus ANO cilvēktiesību līgumus un instrumentus,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā ANO 1948. gada Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to un Cilvēktiesību padomes 2020. gada 22. jūnijā pieņemto Rezolūciju Nr. 43/29 par genocīda novēršanu,

—   ņemot vērā ANO 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju un ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu, kuru pasludināja, pieņemot Ģenerālās asamblejas 1981. gada 25. novembra Rezolūciju Nr. 36/55,

–  ņemot vērā ANO 1992. gada 18. decembra Deklarāciju par to personu tiesībām, kuras pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm,

–   ņemot vērā 1998. gada 10. decembrī vienprātīgi pieņemto ANO Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā ANO 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām un abus tās fakultatīvos protokolus, kas ir pieņemti 2000. gada 25. maijā,

–  ņemot vērā ANO Ieroču tirdzniecības līgumu par eksportu un eksporta novērtējumu un ES Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu,

–  ņemot vērā 1995. gada septembra Pekinas deklarāciju,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 1997. gada 4. aprīlī pieņemto Konvenciju par cilvēktiesību un cilvēka cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā (CETS Nr. 164) un tās protokolus, 2005. gada 16. maijā pieņemto Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību (CETS Nr. 197) un 2007. gada 25. oktobrī pieņemto Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību (CETS Nr. 201),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk — “Stambulas konvencija”), kuru ratificējušas ir ne visas dalībvalstis,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. protokolu par nāvessoda atcelšanu,

–  ņemot vērā Padomes Regulu (ES) 2020/1998 (2020. gada 7. decembris) par ierobežojošiem pasākumiem pret nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/821 (2021. gada 20. maijs), ar ko izveido Savienības režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, starpniecības, tehniskās palīdzības, tranzīta un pārvadājumu kontrolei(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/947 (2021. gada 9. jūnijs), ar ko izveido Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu “Eiropa pasaulē”(3),

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 18. novembrī pieņemto ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra aicinājumu rīkoties cilvēktiesību jomā,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 16. novembra secinājumus par ES atbalstu pārejas tiesiskumam,

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 17. februāra secinājumus par ES prioritātēm ANO cilvēktiesību forumos 2020. gadā un Padomes 2021. gada 22. februāra secinājumus par ES prioritātēm ANO cilvēktiesību forumos 2021. gadā,

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 13. jūlija secinājumus par ES prioritātēm Apvienoto Nāciju Organizācijā un Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 75. sesijā laikposmā 2020. gada septembris–2021. gada septembris un Padomes 2021. gada 12. jūlija secinājumus par ES prioritātēm Apvienoto Nāciju Organizācijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 76. sesijā laikposmā 2021. gada septembris–līdz 2022. gada septembris,

–  ņemot vērā 2015. gada 25. septembrī pieņemto Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, jo īpaši tās 1., 4., 5., 8. un 10. mērķi,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325, Nr. 1820, Nr. 1888, Nr. 1889, Nr. 1960, Nr. 2106, Nr. 2122 un Nr. 2242 par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2019. gada 28. maija rezolūciju, ar kuru iedibina reliģijas vai ticības vārdā izdarītas vardarbības upuru starptautisko piemiņas dienu un 2017. gada 19. decembra rezolūciju, ar ko nosaka terorisma upuru atceres un piemiņas starptautisko dienu,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta tiesību uz miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanos jautājumos 2019. gada 17. maija ziņojumu par minēto tiesību izmantošanu digitālajā laikmetā,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta tiesību uz miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanos jautājumos informatīvo dienesta vēstuli par stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību un tiesībām uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta tiesību uz vārda brīvību veicināšanas un aizsardzības jautājumos 2019. gada 28. maija ziņojumu par uzraudzības nozares negatīvo ietekmi uz vārda brīvību,

–  ņemot vērā ES rīcības plānu par dzimumu līdztiesību sieviešu iespēcināšanu ārējā darbībā laikposmam 2025.–2025. gads (GAP III),

–  ņemot vērā ES stratēģiju par bērna tiesībām (2021.-2024. gads),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2020. gada 27. oktobrī sniegto komentāru par cilvēktiesībām “Laiks vērsties pret stratēģiskām tiesvedībām pret sabiedrības līdzdalību”,

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 16. septembra pārskatītās pamatnostādnes par ES politiku attiecībā uz trešām valstīm jautājumos, kas skar spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

–  ņemot vērā 2013. gada 24. jūnija ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 12. septembra paziņojumu ”Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības saknes: Eiropas mijiedarbība ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā” (COM(2012)0492)

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 8. aprīļa kopīgo paziņojumu par ES globālo atbildes reakciju uz Covid-19 (JOIN(2020)0011),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 23. septembra paziņojumu par jaunu Migrācijas un patvēruma paktu (COM(2020)0609),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 12. novembra paziņojumu ”Savienība, kurā valda līdztiesība: LGBTIK līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam” (COM(2020)0698),

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2021. gada 17. februāra kopīgo paziņojumu par ES ieguldījumu regulējumā balstītā multilaterālismā (JOIN(2021)0003),

–  ņemot vērā ES 2020. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē,

–  ņemot vērā Parlamenta 2018. gada 3. jūlija rezolūciju par pirmiedzīvotāju tiesību pārkāpumiem visā pasaulē, tostarp zemes piesavināšanos(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2019. gada 15. janvāra rezolūciju par ES pamatnostādnēm un pilnvarām ES īpašajam sūtnim reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus ES(5),

–  ņemot vērā 2020. gada 23. oktobra rezolūciju par dzimumu līdztiesību ES ārpolitikā un drošības politikā(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2021. gada 20. janvāra rezolūciju par 2019. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā — gada ziņojumu(7), kā arī iepriekšējās rezolūcijas par agrākajiem gada ziņojumiem,

–  ņemot vērā Parlamenta 2021. gada 10. marta rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par pienācīgu rūpību uzņēmumu darbībā un uzņēmumu atbildību(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2021. gada 19. maija rezolūciju par klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēktiesībām un vides aizstāvju lomu šajā jautājumā(9),

—  ņemot vērā Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par to, lai dzimumbalstīta vardarbība tiktu iekļauta kā jauna noziegumu joma LESD 83. panta 1. punktā uzskaitītajā noziegumu jomu sarakstā(10),

–  ņemot vērā visas Parlamenta 2020. un 2021. gadā pieņemtās rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem (tā dēvētās steidzamās rezolūcijas), kas ir pieņemtas saskaņā ar Reglamenta 144. pantu,

–  ņemot vērā to, ka Parlamenta Saharova balvu par domas brīvību, kuru 2020. gadā piešķīra demokrātiskajai opozīcijai Baltkrievijā, 2021. gadā piešķīra Aleksejam Navaļnijam,

–  ņemot vērā publicēto pilsoniskās sabiedrības organizācijas definīciju, kas ir sniegta ES tiesību aktus skaidrojošajos kopsavilkumos,

–  ņemot vērā ES politikas sistēmu, ar kuru atbalsta pārejas tiesiskumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0353/2021),

A.  tā kā Savienība ir dibināta, pamatojoties uz tādu vērtību ievērošanu kā cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesības, kā tas ir noteikts LES 2. pantā; tā kā neviens par savu piedalīšanos cilvēktiesību vai demokrātijas aizsardzības darbībās nekādā veidā aizskarts vai vajāts tikt nedrīkst; tā kā oponējošu viedokļu slāpēšana un sabiedrības līdzdalības un piekļuves informācijai ierobežošana cilvēktiesības un demokrātiju ietekmē nepastarpināti;

B.  tā kā pašreiz novērojamie nopietnie draudi multilaterālismam un starptautiskajām tiesībām ir tādi, ka ES cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā visā pasaulē ir jāuzņemas vēl ieinteresētāka loma; tā kā ES politikas risinājumu un darbību cilvēktiesību jomā īstenošanas rezultātā, izmantojot visus tās rīcībā esošos instrumentus, būtu jāveic uzstājīgākas, izlēmīgākas un efektīvākas darbības; tā kā ES būtu pastāvīgi jāizpēta, kā vislabāk rīkoties efektīvi, izmantojot vispiemērotākos instrumentus, ar kuriem var apkarot cilvēktiesību pārkāpumus un pāridarījumus visā pasaulē, un šajā nolūkā būtu regulāri jāizvērtē cilvēktiesību instrumentārijs;

C.  tā kā Eiropas Parlamentam ir izšķiroša loma kā ES iestādei, kas dzirdami iestājas par cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, un kā dedzīgam cilvēktiesību aizstāvju no visas pasaules atbalstītājam;

D.  tā kā ES Rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam ir uzskatāms par tādu ES prioritāšu cilvēktiesību jomā ceļvedi, kurām vajadzētu būt visu ES ārpolitikas jomu degpunktā; tā kā, lai efektīvi veicinātu cilvēktiesību ievērošanu pasaulē, ES ir jānodrošina dažādu iekšpolitikas un ārpolitikas jomu saskaņotība,

Vispārīgi uzdevumi un politikas instrumenti

1.  ir ārkārtīgi nobažījies par cilvēktiesību un demokrātijas jomā pastāvošām problēmām, kuru rezultātā tiek vājināta demokrātiskās pārvaldības un un institūciju, un vispārējo cilvēktiesību aizsardzība, kā arī par visā pasaulē vērojamo pilsoniskās sabiedrības rīcības brīvības sarukšanu; uzsver tiesiskuma saikni ar demokrātiju un cilvēktiesību pārkāpumiem; prasa ES un tās dalībvalstīm, risinot globālas cilvēktiesību problēmas — gan individuāli, gan sadarbībā ar līdzīgi domājošiem starptautiskiem partneriem, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijā, — pielikt saskaņotākas pūles; prasa ES un tās dalībvalstīm kalpot par priekšzīmi un rīkoties kā patiesam globālam līderim, veicinot un aizsargājot cilvēktiesības, dzimumu līdztiesību un tiesiskumu, un stingri iestāties pret jebkādiem uzbrukumiem cilvēktiesību universāluma, neatņemamības, nedalāmības, savstarpējās atkarības un savstarpējās saistības principiem;

2.  uzsver, cik no šā mērķa viedokļa svarīgs ir gan jaunais Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instruments “Eiropa pasaulē” (NDICI), gan ES Rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam; atgādina, ka kvalificēta vairākuma balsošanas noteikumu izmantošana Padomē par cilvēktiesību jautājumiem nodrošinātu efektīvāku un proaktīvāku ES ārpolitiku un drošības politiku un stiprinātu sadarbību jautājumos, kas ES stratēģiski ir vissvarīgākie, vienlaikus atspoguļojot tās pamatvērtības; uzsver, ka dalībvalstu starpā ir jāpanāk kopēja nostāja un vienprātība; uzsver, cik svarīga ir dalībvalstu līdzatbildība par ES rīcības plānu un cik būtiski ir publiski ziņot par dalībvalstu darbībām, kas tiek veiktas saskaņā ar šo stratēģisko dokumentu; mudina valstu un reģionālos parlamentus, valstu cilvēktiesību iestādes un vietējās pilsoniskās sabiedrības organizācijas mijiedarboties ar savas dalībvalsts iestādēm par to ieguldījumu ES cilvēktiesību ārpolitikas īstenošanā;

3.  pauž dziļas bažas par to, ka pieaug to neliberālo demokrātiju un autokrātisko režīmu skaits, kuri pasaulē pirmo reizi 20 gadu laikā veido lielāko daļu un kuru mērķis ir apspiest savus iedzīvotājus un vājināt brīvību, demokrātisku pārvaldību un starptautiskās normas; prasa ES un dalībvalstīm pilnībā izmantot to rīcībā esošos instrumentus, tostarp savstarpējās tirdzniecības attiecībās — ekonomiskos ietekmes līdzekļus, lai izstrādātu vērienīgāku atbalstu brīvībai, labai pārvaldībai, tiesiskumam un demokrātiskām iestādēm, kā arī, lai palīdzētu nodrošināt pilsoniskās sabiedrības rīcības brīvību visā pasaulē;

4.  aicina ES arī turpmāk pastiprināt sadarbību ar Amerikas Savienotajām Valstīm un citiem līdzīgi domājošiem demokrātiskiem partneriem, lai visā pasaulē atbalstītu brīvību un demokrātiju un autoritāriem un totalitāriem režīmiem dot pretsparu; prasa pieņemt jaunus starptautiskus instrumentus un demokrātijas aizsardzības rīkus; aicina Komisiju pārskatīt, atjaunināt un pilnveidot arī turpmāk ES valsts veidošanas programmas, palielināt to efektivitāti un uzlabot panākto rezultātu ilgtspēju;

5.  uzsver, ka ES cilvēktiesību ārpolitikas vērienīgā apņemšanās un retorika uzliek tai par pienākumu būt konsekventai un kalpot par priekšzīmi, lai, pretojoties globālai demokrātiskajai lejupslīdei, nepieļautu tās uzticamības tēla graušanu; šajā nolūkā prasa, lai ES īpašu uzmanību pievērstu tam, ka tiek novērtēti un nepieļauti nekādi pārkāpumi, kas ir izdarīti, īstenojot tās politikas risinājumus un projektus un tērējot tās finansējumu trešās valstīs, un nodrošināt to pārredzamību, lai izvairītos no nekonsekventas pieejas salīdzināmām cilvēktiesību situācijām visā pasaulē, un izveidot sūdzību iesniegšanas mehānismu personām, kuru tiesības, iespējams, ir pārkāptas, veicot ES darbības;

6.  uzsver, cik ES atbalsts ir svarīgs mediācijai un vēlēšanu procesiem, sniedzot palīdzību vietējiem novērotājiem un izmantojot vēlēšanu novērošanas misijas, kurās Parlaments ņem aktīvu dalību; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt maksimālu aizsardzības līmeni vietējiem vēlēšanu novērotājiem, un prasa šajā jomā sniegt atbalstu arī turpmāk; vērš uzmanību uz apstākli, ka ir nepieciešama efektīva reakcija uz ziņojumiem par darba braucieniem un tajos formulētajiem ieteikumiem, lai attiecīgajās valstīs stiprinātu demokrātijas standartus un veicinātu turpmāku miermīlīgu pāreju uz demokrātiju, kā arī demokrātijas attīstību; atgādina par Parlamenta politiskās starpniecības instrumentiem, kurus būtu vērts pilnveidot arī turpmāk, lai šo vispārējo pieeju palīdzētu īstenot; uzsver, cik svarīgi Komisijas priekšsēdētāja vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) ir Eiropas Parlamentam izpētes braucienos izstrādātos ziņojumus turpināt iesniegt savlaicīgi un pienācīgi noformētus — atbilstoši saskaņotajai praksei;

7.  prasa ES cieši sadarboties ar vietējām un starptautiskām organizācijām, piemēram, Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), Eiropas Padomi un organizācijām, kas ir atbalstījušas Deklarāciju par starptautiskās vēlēšanu novērošanas principiem, lai efektīvi noteiktu šķēršļus ikviena kandidāta vēlēšanu kampaņai, vēlēšanu krāpniecību, balsošanas pārkāpumus un brīvu plašsaziņas līdzekļu vajāšanu par to, ka tie ir atspoguļojuši vēlēšanu procesus;

8.  uzsver, ka Eiropas Parlamentam būtu jācenšas panākt efektīvāku saziņu par cilvēktiesību aizsardzību, tostarp, iztulkojot savas steidzamās rezolūcijas par cilvēktiesību aizskārumiem konkrēto valstu vietējās valodās un attiecīgi tās publicējot un izplatot;

Tematiskā programma “Cilvēktiesības un demokrātija”

9.  atgādina, ka cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma ievērošana caurauž visu NDICI — “Eiropa pasaulē” instrumentu, kā tas ir noteikts regulas 3. pantā (mērķi); uzsver, cik svarīga ir tematiskā programma “Cilvēktiesības un demokrātija”, ko pieņēma saskaņā ar NDICI – “Eiropa pasaulē” instrumentu, lai visā pasaulē aizsargātu cilvēktiesības un brīvības un veicinātu demokrātiju;

10.  atkārtoti norāda, ka NDICI ietvaros īstenoto pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem paredzēto finansēšanas risinājumu un mehānismu dažādošana un maksimāla izmantošana ir uzskatāma par būtiskiem elementiem un būtu jāveicina, ņemot vērā šo aktīvistu īpatnības un nodrošinot, ka netiek ierobežota ne to darbības joma, ne potenciālo partneru skaits, kā arī, ka ir jāturpina darbs pie pilsoniskās rīcības brīvības telpas palielināšanas saskaņā ar attīstības politikas saskaņotības principu; prasa nodrošināt, lai tā finansējuma līmenis un elastīgums, ko pilsoniskajai sabiedrībai un cilvēktiesību aizstāvjiem, tostarp ProtectDefenders.eu un Eiropas Demokrātijas fondam, piešķir NDICI — “Eiropa pasaulē” cilvēktiesību un demokrātijas tematiskās programmas ietvaros, atspoguļotu pašreizējās neliberālās atpakaļslīdēšanas un pilsoniskās sabiedrības rīcības brīvības telpas sarukšanas visā pasaulē nozīmīgumu;

11.  prasa gādāt par to, lai atbilstoši NDICI slēgto finansējumu reglamentējošās normas būtu pārredzamākas, un precizēt mehānismu un kritērijus, saskaņā ar kuriem šādu nolīgumu darbību aptur, ja tiek pārkāptas cilvēktiesības, demokrātijas principi un tiesiskums, kā arī nopietnos korupcijas gadījumos; aicina Komisiju nekādā ziņā neizmaksāt budžeta atbalstu trešo valstu valdībām kā funkcionālu palīdzības sniegšanas risinājumu valstīm, kurās ir vērojami plaši cilvēktiesību pārkāpumi un represijas pret cilvēktiesību aizstāvjiem;

12.  atzinīgi vērtē Komisijas un Parlamenta stratēģisko dialogu par visiem NDICI komponentiem un aicina Komisiju pilnībā ņemt vērā Parlamenta ieguldījumu cilvēktiesību prioritāšu īstenošanā gan tematiskajā programmā, gan visās ģeogrāfiskajās programmās; uzsver, ka minētā instrumenta pilnīgu ietekmi var panākt tikai tad, ja cilvēktiesību programma tiek integrēta visās ES ārējās politikas nozarēs un programmās, ja tā ir saskaņota ar tās iekšpolitiku un ja ES tiek uztverta kā uzticams starptautisks subjekts, kas ir apņēmies aizstāvēt un veicināt cilvēktiesības;

13.  atzinīgi vērtē Eiropas Demokrātijas fonda darbu pilsonisko sabiedrību un neatkarīgo mediju atbalstīšanā visās ES dienvidu un austrumu kaimiņvalstīs, kā arī Rietumbalkānos; aicina Komisiju palielināt ES demokrātijas atbalsta programmās īstenotos atkārtotas piešķiršanas mehānismus, kas stiprinātu augšupējas pieejas demokrātijas atbalstam un nodrošinātu, ka ES atbalstu var saņemt arī mazākas iniciatīvas reģionālā vai vietējā līmenī;

14.  atkārtoti norāda, ka atbalsta Eiropas politisko fondu darbu nākamo politisko līderu paaudzes ES kaimiņvalstīs un citviet atbalstīšanā un pilnvērtīgu iespēju šai paaudzei nodrošināšanā;

ES īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos

15.  atzinīgi vērtē ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos (ESĪP) ieguldījumu cilvēktiesību aizsardzībā un veicināšanā pasaulē; uzsver ESĪP svarīgo lomu ES cilvēktiesību politikas risinājumu efektivitātes palielināšanā, mijiedarbojoties ar trešām valstīm un sadarbojoties ar līdzīgi domājošiem partneriem, un tādējādi veicinot cilvēktiesību programmas īstenošanu un palielinot ES politikas risinājumu iekšējo un ārējo saskaņotību šajā jomā; atkārtoti norāda, ka pirms ESĪP iecelšanas ir jārīko viņa uzklausīšana Parlamentā;

16.  konstatē, ka, ESĪP pilnvaras un viņu funkcijas atpazīstamība būtu jāpalielina, lai būtiski ietekmētu cilvēktiesības; uzsver, ka ESĪP ir piešķirts elastīgs mandāts, ko varētu pielāgot mainīgajiem apstākļiem; uzskata, ka ESĪP amatu varētu padarīt efektīvāku, ja tiktu uzlabota komunikācijas aktivitāte un panākta plašāka publiskā rezonanse, cita starpā, publicējot publiskus paziņojumus, ar kuriem atbalsta apdraudētos cilvēktiesību aktīvistus, tostarp Saharova balvas laureātus un pēdējās kārtas kandidātus, un ilgstoši ieslodzītos cilvēktiesību aizstāvjus, tādējādi palīdzot aizsargāt viņu fizisko neaizskaramību un būtisko darbību; uzsver, ka ir svarīgi, lai ESĪP, cilvēktiesības integrējot ES reģionālā apakšpolitikā, cieši sadarbotos ar ES īpašajiem pārstāvjiem valstīs un reģionos;

17.  iesaka ESĪP īpašu uzmanību pievērst valstīm un jautājumiem, kas ir minēti Parlamenta ikmēneša steidzamajās rezolūcijās par cilvēktiesību pārkāpumiem, un jebkādiem cilvēktiesību pārkāpumiem, jo īpaši tiem, kas ir izdarīti autoritāro režīmu laikā;

18.  aicina Komisiju, PV/AP un dalībvalstis nodrošināt ESĪP un viņa komandai politisko atbalstu un pienācīgus cilvēkresursus un finanšu resursus;

19.  mudina ESĪP turpināt īstenot diplomātiskus centienus uzlabot ES atbalstu starptautiskajām humanitārajām tiesībām un starptautiskajam tiesiskumam; atkārtoti prasa izveidot specializēta ES īpašā pārstāvja šajā jautājumā amatu;

ES cilvēktiesību dialogi

20.  atzīst, ka ES cilvēktiesību dialogiem ir potenciāls veicināt cilvēktiesības un demokrātiju divpusējās attiecībās ar trešām valstīm, taču uzsver, ka, lai tie būtu efektīvi, tie ir jāīsteno uz rezultātiem orientētā veidā un pamatojoties uz precīziem to rezultātu novērtēšanas kritērijiem; pauž nožēlu par to, ka pārskatītajās ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību dialogiem ar partnervalstīm/ trešām valstīm nav noteikti rādītāji, kas ļautu veikt pienācīgu izvērtēšanu, kaut arī īpaši mērķi tajās noteikti ir; prasa Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) veikt šādus izvērtējumus par katru dialogu saskaņā ar ES pamatnostādnēm un veikt arī reaģēšanas pasākumus uz atsevišķām lietām, kas ir apspriestas gan cilvēktiesību dialogos, gan Parlamentā; uzskata, ka, tā kā cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm konkrēti rezultāti sasniegti netiek, būtu jāveic papildu novērtējums par to, kā veidot divpusējas attiecības;

21.  atkārto savu apņemšanos, kas ir pausta ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību aizstāvjiem, ES cilvēktiesību dialogos ar partnervalstīm/trešām valstīm apspriest apdraudētu cilvēktiesību aizstāvju konkrētus gadījumus un uzsver vajadzību konsekventi nodrošināt to, lai minētie gadījumi šādos forumos tiktu apspriesti; sagaida, ka EĀDD pievērsīs īpašu uzmanību konkrētiem Parlamenta it sevišķi Parlamenta steidzamības rezolūcijās, aplūkotajiem gadījumiem, kā arī apdraudētiem Saharova balvas laureātiem un pēdējās kārtas kandidātiem un ziņos par šādos gadījumos īstenoto rīcību;

22.  uzsver, ka dialogiem būtu jābūt vienam no ES visaptverošās iesaistes cilvēktiesību jomā instrumentiem un ka tos nevajadzētu uzskatīt par mehānismu, kas aizstātu ar cilvēktiesībām saistītas diskusijas augsta līmeņa forumos ar visiem attiecīgajiem dalībniekiem un jo īpaši ar ES stratēģiskajiem partneriem; aicina EĀDD pietiekami savlaicīgi apmainīties ar informāciju par plānotajiem dialogiem — gan divpusējos, gan starptautiskos forumos — ar Parlamenta Ārlietu komiteju un Cilvēktiesību apakškomiteju un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

23.  uzsver, ka visiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, jo īpaši neatkarīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, ticībā balstītām organizācijām, arodbiedrībām, kopienas vadītām organizācijām un cilvēktiesību aizstāvjiem, šajos dialogos ir būtiska loma, jo tie sniedz ieguldījumu gan pašos dialogos, gan to rezultātu izvērtēšanā; uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm būtu jānodrošina patiesa, pieejama un iekļaujoša apspriešanās ar šādām organizācijām un to līdzdalība oficiālos un neformālos dialogos, ja tas ir iespējams un lietderīgi, kā arī izpētes sarunās; aicina EĀDD un Komisiju uzlabot saziņu un pārredzamību attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības organizācijām; šajā nolūkā aicina EĀDD un Komisiju stiprināt un palielināt cilvēktiesību kontaktpunktu atpazīstamību to galveno mītņu ģeogrāfiskajās nodaļās un stiprināt atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp tehnisko atbalstu, jo īpaši valstīs, kurās represīvi režīmi cenšas pilsoniskās sabiedrības darbu nepieļaut;

24.  vērš uzmanību uz to, ka cilvēktiesību dialogi ir paredzēti kā ES ārpolitikas instrumentārija centrālais elements, un ka tāpēc tie par pašmērķi kļūt nevar; atkārtoti norāda, ka saskaņā ar LES 21. pantu vērtībām, kas ir Savienības pamatā, ir jākalpo par visu tās ārpolitikas aspektu orientieri; tādēļ aicina EĀDD un Padomi labāk līdzsvarot diplomātiju, intereses un vērtības, vairāk ievērojot cilvēktiesību mērķus, kas ir uzskatāmi par ES ārējās darbības pamatu, lielāku uzmanību pievēršot ilgtermiņa perspektīvai; tādēļ atkārtoti norāda, ka cilvēktiesību ievērošanai ir jābūt ES atbalsta sniegšanu trešām valstīm izceļošam nosacījumam;

Multilaterālisms un starptautiskais tiesiskums

25.  konstatē, ka 2020. gadā tika atzīmēta Apvienoto Nāciju Organizācijas — būtiska universāla foruma, kurā tiek kaldināta starptautiska vienprātība par mieru un drošību, — ilgtspējīgu attīstību un cilvēktiesību un starptautisko tiesību ievērošanu, — 75. gadadiena; prasa ES un tās dalībvalstīm saglabāt savu vitāli svarīgo atbalstu ANO un arī turpmāk pielikt pūliņus paust vienotu nostāju ANO un citos daudzpusējos forumos; izgaismo problēmas, kas ir saistītas ar cilvēktiesību vispārēju izmantošanu, un izceļ nepieciešamību pēc iekļaujošākas un efektīvākas daudzpusējības un starptautiskās sadarbības; uzsver ANO struktūru kā miera veicināšanas, konfliktu noregulējuma un cilvēktiesību aizsardzības neatsveramo nozīmi un prasa šajā sakarībā rīkoties aktīvāk un piešķirt vairāk resursu; atzinīgi vērtē ANO ģenerālsekretāra aicinājumu rīkoties cilvēktiesību jomā,

26.  pauž nožēlu par to, ka atsevišķas valstis cilvēktiesību situāciju risināšanā visā pasaulē joprojām piemēro dubultstandartus; nosoda to, ka, apšaubot cilvēktiesību universālo raksturu, pieaug mēģinājumi traucēt ANO struktūru, jo īpaši Cilvēktiesību padomes, darbību un sabotēt uz noteikumiem balstītu starptautisko kārtību; pauž nožēlu par to, ka Cilvēktiesību padomē darbojas valstis, kurās ir valdījuši autokrātiski režīmi un kurās atkārtoti ir izdarīti cilvēktiesību pārkāpumi, un pauž nožēlu par to, ka tās klaji neievēro savas saistības cilvēktiesību jomā un gūst nožēlojamus rezultātus sadarbībā ar ANO mehānismiem, kas ir izveidoti ar Cilvēktiesību padomes starpniecību; šajā sakarībā aicina Cilvēktiesību padomi reformēt pašos pamatos, tostarp, šīs padomes locekļiem izvirzot skaidrus kritērijus; jo īpaši aicina EĀDD būt tādu centienu ierosinātājam un galvenajam to īstenotājam, ar kuriem panākt koordinētu ES un dalībvalstu nostāju attiecībā uz dalību Cilvēktiesību padomē un kas veicinātu lielāku vēlēšanu procesa pārredzamību, piemēram, publiskojot ES dalībvalstu balsojumu, kā arī to pamatojot; turklāt uzsver vajadzību pēc patiesi konkurētspējīga procesa, nodrošinot, ka trīs reģionālie bloki, kuros ir pārstāvētas dalībvalstis, piedāvā vairāk kandidātu nekā vietas, un uzlabo kandidātu pārskatatbildību, rūpīgi pārbaudot viņu brīvprātīgi uzņemtās saistības un rezultātus sadarbībā ar Cilvēktiesību padomi un ANO līgumu struktūrām un īpašajām procedūrām;

27.  stingri nosoda visus uzbrukumus ANO īpašo procedūru pilnvarotajām personām un viņu pilnvaru neatkarības un objektivitātes pārkāpumus; uzsver, ka valsts suverenitāti nevar izmantot kā ieganstu, lai izvairītos no cilvēktiesību uzraudzības, ko īsteno starptautiskā sabiedrība, jo saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem un ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 60/251 visām valstīm neatkarīgi no to politiskās, ekonomiskās un kultūras sistēmas ir pienākums un atbildība veicināt un aizsargāt visu personu visas cilvēktiesības un pamatbrīvības un ANO Cilvēktiesību padomei būtu jāizskata cilvēktiesību pārkāpumu gadījumi;

28.  aicina ES dalībvalstis un ES demokrātiskos partnerus apņēmīgi šos mēģinājumus apkarot un stiprināt to reakciju uz nopietniem starptautisko cilvēktiesību pārkāpumiem; aicina Padomi un dalībvalstis strādāt pie daudzpusējo iestāžu reformas, lai padarītu tās noturīgākas un spējīgākas pieņemt konsekventākus un pielāgojamākus lēmumus;

29.  uzsver, ka pienācīgs finansējums ir nepieciešams visām ANO cilvēktiesību struktūrām, jo īpaši līguma struktūrām un īpašajām procedūrām; šajā nolūkā aicina ANO ģenerālsekretāru nodrošināt pienācīgus līdzekļus no ANO budžeta un mudina ES dalībvalstis palielināt to brīvprātīgās iemaksas;

30.  uzsver, ka objektīvi, taisnīgi un pārredzami ir jāpārskata nevalstisko organizāciju (NVO) pieteikumi par konsultatīvā statusa piešķiršanu ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomē; atbalsta ES prasību apstiprināt atsevišķu solīdu NVO ilgstoši iekavētus pieteikumus;

31.  nosoda represijas un iebiedēšanu, kas ir vērstas pret aptuveni 240 pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, aktīvistiem un žurnālistiem 45 valstīs par to, ka viņi iepriekšējā gada laikā ir sadarbojušies ar ANO, kā par to ziņoja ANO ģenerālsekretārs; aicina ES un dalībvalstis pret šādām represijām vērsties asi, tostarp, pret attiecīgajām valstīm īstenojot globālu rīcību, un veikt visus iespējamos pasākumus, kas palīdzētu piedāvāt drošu un atvērtu telpu, kurā personas un pilsoniskās sabiedrības organizāciju varētu mijiedarboties ar ANO, tās pārstāvjiem un mehānismiem;

32.  atkārtoti pauž stingru atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai (SKT) kā vienīgajai starptautiskai iestādei, kas spēj izskatīt dažus no pasaules visnekrietnākajiem noziegumiem un tajos cietušajām personām nodrošināt tiesisku gandarījumu; uzsver SKT neatkarību un objektivitāti; aicina ES un dalībvalstis rast pienācīgu finansiālo atbalstu, pateicoties kuram, Starptautiskā Krimināltiesa varētu veikt savus uzdevumus; atbalsta Romas statūtu universālismu un prasa ES nolīgumos, kas ir jānoslēdz ar trešām valstīm, iekļaut īpašu klauzulu par to ratifikāciju un iespējām tos izmantot; prasa ES pastiprināt sadarbību ar valstīm, kuras Romas Statūtiem vēl pievienojušās nav; kategoriski nosoda jebkādus uzbrukumus SKT personālam vai neatkarībai; pauž viedokli, ka mēģinājumi graut SKT uzticamību un būtisko lomu ir uzskatāmi par uzbrukumiem daudzpusējībai un ka ES un tās dalībvalstīm pret tiem kā pret tādiem arī ir jāvēršas, arī gadījumos, kad tie tiek izdarīti no tuvu partnervalstu puses; uzsver, ka SKT ir vajadzīga pilnīga piekļuve valstīm, par kurām tā veic izmeklēšanu, lai tā varētu veikt savus uzdevumus; uzsver citu tādu inovatīvu instrumentu potenciālu, ar kuru palīdzību pie atbildības sauc starptautisko noziegumu izdarītājus, tostarp vispārējās jurisdikcijas paredzēšanas valsts līmeņa tiesu iestādēm iespējamo lietderību; šajā sakarībā uzsver pašreizējās, ANO Starptautisko tiesību komisijā notiekošās diskusijas par valsts amatpersonu imunitāti un prasa uz tām reaģēt; prasa ES arī turpmāk stiprināt valsts līmeņa spēju veidošanu trešās valstīs, vienlaikus atbalstot starptautiskās krimināltiesas un mehānismus, kā arī platformas un organizācijas, kas ir izveidotas, lai cīnītos pret nesodāmību, piemēram, SKT koalīciju;

33.  atkārtoti prasa rīkoties, lai apkarotu nesodāmību un veicinātu saukšanu pie atbildības konfliktu skartajos reģionos un valstīs; konstatē, ka Parlaments un Padome ir pieņēmuši izmēģinājuma projektu par Eiropas novērošanas centru cīņai pret nesodāmību; šajā sakarībā aicina Komisiju un EĀDD pielietot līdzīgus instrumentus, kas cietušajiem sniegtu pilnvērtīgas iespējas un atbalstītu viņus, izmantojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus un kompensācijas, tostarp ar korupciju saistītās kompensācijas;

Ar cilvēktiesībām saistītas īpašas problēmas

COVID-19

34.  uzsver, ka Covid-19 ir ievērojami pastiprinājis nesenās neliberālo demokrātiju un autoritāro režīmu tendences, kas vājina demokrātiju; pauž nožēlu par to, ka šie režīmi ļaunprātīgi izmanto epidemioloģisko krīzi, lai vēl vairāk ierobežotu vārda, pulcēšanās, reliģijas un ticības brīvību, ierobežojot demokrātisko iestāžu darbību un apspiežot opozīciju, tostarp ierobežojot mediju brīvību gan tiešsaistē, gan bezsaistē un ar goda aizskaršanas kampaņām torpedējot kritiķus un trauksmes cēlējus; pie viena pauž nožēlu par to, ka šie režīmi ir veicinājuši arī marginalizēto iedzīvotāju grupu, jo īpaši pamatiedzīvotāju un citu minoritāšu, diskrimināciju, ir masveidā izmantojuši novērošanas rīkus, dezinformācijas kampaņas, ir ierobežojuši piekļuvi informācijai, jo īpaši plurālistisku un neatkarīgu mediju sniegtajai informācijai, pilnībā slēdzot internetu, ierobežojot joslas platumu un bloķējot saturu, ir pasludinājuši ārkārtas stāvokli, neprecizējot tā atcelšanas kritērijus, ierobežojuši vēlēšanu demokrātisku norisi un selektīvi izmantojuši veselības aprūpes pakalpojumus, lai diskriminētu atsevišķas iedzīvotāju kategorijas;

35.  atzīst cilvēktiesību aizstāvju svarīgo nozīmi, reaģējot uz Covid-19, proti, papildus savam ikdienas darbam cilvēktiesību jomā uzņemoties dažādas jaunas lomas, neskatoties uz būtiskajiem un nesamērīgajiem riskiem, ar ko viņi saskaras; ar bažām konstatē, ka visā pasaulē valdības izmantoja pandēmiju kā līdzekli, lai, atsakoties cilvēktiesību aizstāvjus atbrīvot no apcietinājuma, pagarinot viņu aizturēšanu bez tiesībām sazināties ar ārpasauli, ierobežojot viņu apmeklējumus cietumā un slēgtās tiesas sēdēs viņus notiesājot par izdomātām apsūdzībām, cilvēktiesību aizstāvjus represētu īpaši;

36.  uzsver, ka Covid-19 pandēmija ir negatīvi ietekmējusi ekonomiskās un sociālās tiesības lielākajā daļā pasaules valstu, savukārt veselības krīze un tai sekojošā ekonomikas krīze ir pastiprinājusi nevienlīdzību valstu iekšienē un to starpā; nosoda iestāžu nepārtrauktos mēģinājumus starptautiskajiem izmeklētājiem vitāli svarīgu informāciju par Covid-19 izcelsmi un izplatīšanos neizpaust; uzsver Covid-19 ārkārtīgi negatīvo ietekmi, kas ir nesamērīgi ietekmējusi neaizsargātās grupas, tostarp sievietes, LGBTIQ, nabadzīgos iedzīvotājus, bērnus, personas ar invaliditāti, migrantus, bēgļus, patvēruma meklētājus, reliģiskās, uzskatu un cita veida minoritātes, neformālus darba ņēmējus un ieslodzītās vai aizturētās personas u.c.; uzsver, ka no pandēmijas negatīvajām ekonomiskām un sociālajām sekām, kā arī no piekļuves veselības aprūpei un izglītībai ierobežojumiem arī vairāk cieš neaizsargātās grupas; ar bažām konstatē neiecietības, diskriminācijas un naida pret konkrētām neaizsargātām grupām runas pieaugumu, jo īpaši naida pret minoritāšu grupām runas pieaugumu, kā arī pamatbrīvību ierobežojumus;

37.  uzsver, ka ES būtu jāpalielina Covid-19 negatīvo seku novēršanai paredzētais atbalsts, jo īpaši, ja runa ir par neaizsargātā stāvoklī esošām grupām; šajā nolūkā aicina ES steidzami pastiprināt centienus novērst pasaulē vakcīnu izplatīšanā vērojamo satraucošo nelīdzsvarotību, tādējādi izpildot savu iepriekšējo apņemšanos atbalstīt Covid-19 vakcīnu kā globālu sabiedrisku labumu, cita starpā, izmantojot tehnoloģiju nodošanu un vietējās ražošanas palielināšanu, tostarp, izmantojot Covid-19 tehnoloģiju piekļuves krātuvi (C-TAP), lai nodrošinātu, ka vakcīnas ir pieejamas, piekļūstamas un cenas ziņā pieņemamas maksimālam cilvēku skaitam; uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt izglītības un veselības aprūpes sistēmu stiprināšanu, lai tās padarītu noturīgākas turpmāko apdraudējumu gadījumā; mudina ES un tās dalībvalstis palielināt finansējumu sabiedrisko pamatpakalpojumu sniegšanai; šajā sakarā uzsver to, cik liela nozīme ir sociālajai aizsardzībai; tādēļ prasa sniegt lielāku atbalstu inovatīvām tehnoloģijām un šajā sakarībā atzinīgi vērtē Eiropas grupas reakciju; atzīst tiesības uz fizisko un garīgo veselību, kas daudzās valstīs joprojām stigmatizētas un diskriminētas, un vērš uzmanību uz to, cik lielā mērā Covid-19 pandēmija garīgās veselības aprūpes sniegšanā ir izgaismojusi milzīgu nevērību;

Cilvēktiesību aizstāvji

38.  uzteic nozīmīgo darbu, ko visā pasaulē veic visi cilvēktiesību aizstāvji (dažreiz par to maksājot ar visvērtīgāko), un izmanto šo iespēju, lai atzītu visu cilvēktiesību aizstāvju ieguldījumu cilvēktiesību kustībā; atkārtoti norāda, ka cilvēktiesību aizstāvji ļoti bieži ir vienīgie partneri, kas spēj veikt uzraudzību uz vietas un cilvēktiesību aizsardzību teritorijās, kas, piemēram, ir okupētas vai anektētas, jo īpaši atsevišķās iesaldētu konfliktu zonās, kur gan starptautiskajai kopienai, gan ES ir ierobežotas iesaistīšanas spējas;

39.  ir nopietni nobažījies par cilvēktiesību aizstāvju nestabilo situāciju un pauž nožēlu par to, ka viņi cieš no aizvien lielākas vardarbības, tostarp kļūst par mērķtiecīgu slepkavību upuriem; norāda, ka dažās valstīs ir fiksēti sevišķi satraucoši rādītāji attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvju vajāšanu, aizskaršanu, iebiedēšanu, nolaupīšanu un ārpustiesas noslepkavošanu; uzsver īpaši smago sieviešu, darba ņēmēju, vides un pirmiedzīvotāju cilvēktiesību aizstāvju situāciju, ko vēl vairāk pasliktina Covid-19; pauž nožēlu par to, ka tādi paņēmieni kā uzmākšanās, kriminalizācijas un nomelnošanas kampaņas, patvaļīgi aresti un neierobežota ieslodzīšana necilvēcīgos apstākļos tiek izmantoti, lai apklusinātu cilvēktiesību aizstāvjus, bieži vien, pamatojoties uz ļoti aptuveni formulētām apsūdzībām terorismā; atkārtoti aicina ES delegācijas un dalībvalstu vēstniecības trešās valstīs analizēt notikumus un problēmas, kas ir saistīti ar tiesībām veicināt un aizsargāt cilvēktiesības un lūgt un saņemt un informāciju par cilvēktiesību aizstāvju situāciju un reaģēt uz to, regulāri viņus apmeklēt apcietinājuma vietās, sekot līdzi viņu tiesas procesiem un iestāties par viņu tiesībām vērsties tiesu iestādēs un baudīt aizsardzību; turklāt aicina ES un tās dalībvalstis izstrādāt tādas vērienīgas ES rīcības stratēģiju, ar kuru nepieļauj aizvien daudzskaitlīgākos uzbrukumus cilvēktiesību aizstāvjiem;

40.  steidzami prasa izstrādāt ES mēroga tādu īstermiņa vīzu izsniegšanas shēmu, ar kuru palīdzību uz noteiktu laiku tiktu pārvietoti cilvēktiesību aizstāvji, it sevišķi, ES Vīzu rokasgrāmatā ietverot norādījumus un grozot tiesību aktus, kas attiecas uz vīzām, it sevišķi Vīzu kodeksu; pauž nožēlu par to, ka pēdējā gada laikā šajā jautājumā progress panākts nav un mudina dalībvalstis konstruktīvi pārskatīt ES politiku attiecībā uz ārkārtas vīzu izsniegšanu cilvēktiesību aizstāvjiem, lai to padarītu saskaņotāku;

41.  prasa stiprināt Eiropas Parlamenta uzraudzību pār ES delegāciju darbībām, kuras veic, reaģējot uz trešās valstīs izdarītiem cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem un īstenot konkrētus un stingrus pasākumus gadījumā, ja tās minētos pienākumus nepilda; norāda, ka ir jāpanāk tas, lai ES delegācijas var rēķināties ar visiem vajadzīgajiem un atbilstīgajiem resursiem un spējām nolūkā efektīvi rīkoties cilvēktiesību problēmu gadījumā trešās valstīs;

42.  stingri nosoda cilvēktiesību aizstāvju nogalināšanu visā pasaulē un pieprasa lēmumu pieņemšanas augstākajā līmenī panākt tiesiskumu un šo uzbrukumu izdarītāju saukšanu pie atbildības; uzsver, ka lielākā cilvēktiesību aizstāvju daļa iesaistījās viņu zemes un vides aizsardzībā un pirmiedzīvotāju tiesību aizsardzībā; atkārtoti aicina nodrošināt, lai saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām pilnībā tiktu ievērots brīvas, iepriekšējas un apzinātas piekrišanas princips; uzsver nepieciešamību visā pasaulē uzlabot tiesu iestāžu pieejamību, lai cīnītos pret plaši izplatīto šādas slepkavības pastrādājušo personu nesodāmību; tomēr konstatē, ka ir jāpieliek vēl lielākas pūles ne tikai attiecībā uz kompensāciju un tiesisko aizsardzību, bet arī, īstenojot preventīvus pasākumus, cita starpā, stiprinot valstu plānus par cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību trešās valstīs;

Vārda, miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvība

43.  uzsver, ka nesenie atklājumi, piemēram, NSO Pegasus skandāls, apstiprina, ka ārkārtīgi satraucošs cita starpā ir cilvēktiesību aizstāvju un žurnālistu izspiegošanas jautājums, un, šķiet, apliecina risku, ka uzraudzības tehnoloģiju varētu izmantot cilvēktiesību ierobežošanas nolūkā; prasa veicināt drošu un atvērtu telpu un lielākas pilsoniskās sabiedrības organizāciju, cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu un citu attiecīgo personu spējas, lai aizsargātu viņus no kibernovērošanas un iejaukšanās; uzsver, ka šajā jomā ir vajadzīgs stingrāks valsts un starptautiskais regulējums;

44.  pauž nopietnas bažas par vārda, miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvības īpašajiem ierobežojumiem un uzsver nepieciešamību tās garantēt un ievērot; atkārtoti norāda uz viedokļa un vārda brīvības īpašajām problēmām un to saikni ar informācijas brīvību, tostarp piekļuvi neatkarīgai un uzticamai informācijai tiešsaistē un bezsaistē;

45.  konstatē, ka neatkarīga žurnālistika un uzticamu mediju kanālu esamība vēl nekad nav bijuši tik nozīmīgi kā šobrīd, lai garantētu drošas, veselīgas un pienācīgi funkcionējošas sabiedrības dzīvi, un uzsver, ka neatkarīgai žurnālistikai visā pasaulē ir vajadzīgs lielāks publiskais atbalsts; nosoda to, ka pieņemas spēkā juridiskās vajāšanas un aizvien vairāk tiek pieņemti ierobežojoši tiesību akti, ar kuriem apklusina kritiskus viedokļus, piemēram, izmantojot stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību un nosakot kriminālatbildību par neslavas celšanu tiešsaistē un bezsaistē, kura daudzās valstīs kalpo tam, lai iebiedētu žurnālistus, trauksmes cēlējus un cilvēktiesību aizstāvjus, un panāktu to, ka viņi korupcijas izmeklēšanu un atklāšanu un citu sabiedrības interešu jautājumu izmeklēšanu izbeidz; atgādina, ka ir jānodrošina mediju īpašumtiesību, tostarp akcionāru, pārredzamība, ņemot vērā to lomu mediju plurālisma garantēšanā;

46.  atkārtoti vērš uzmanību uz īpašajām problēmām, kuras biedrošanās brīvībai rada pret pilsoniskās sabiedrības organizācijām vērstie ierobežojošie tiesību akti, piemēram, terorisma, ekstrēmisma un korupcijas apkarošanas tiesību akti, un uz minēto aktu radīto risku, ka var tikt noteiktas apgrūtinošas reģistrācijas, finansējuma un ziņošanas prasības, kas ir vērtējamas kā valsts īstenotas kontroles izpausmes, un uz citiem pasākumiem, piemēram, demonstrāciju apspiešanu, izmantojot spēku, vajāšanu un patvalīgu aizturēšanu; nosoda šādu ļaunprātīgu likumdošana, policijas vara vai drošības pasākumu izmantošanu, lai ierobežotu tiesības protestēt; uzsver, ka 2020. un 2021. gadā tika apspiestas desmitiem demonstrācijas, tostarp noslepkavoti protestētāji un patvaļīgi aizturēti simtiem miermīlīgu protestētāju, daudzi no kuriem tika spīdzināti un pakļauti sliktai attieksmei un bija spiesti maksāt lielus naudas sodus, kas tika piespriesti tiesas procesos, kuros minimālie procesuālie standarti garantēti nebija; nosoda darba koplīguma slēgšanas sarunu, apspriešanās ar darba ņēmējiem un arodbiedrībām un to līdzdalības tiesību pārkāpumus;

47.  pauž nopietnas bažas par visā pasaulē vērojamo akadēmiskās brīvības ierobežošanu un pētnieku cenzēšanas un ieslodzīšanas gadījumu skaita pieaugumu, kas būtiski ietekmē tiesības uz izglītību; mudina ES un dalībvalstis pastiprināt savus diplomātiskos centienus, divpusēji un daudzpusēji risinot valsts un nevalstisko subjektu izteiktos draudus vai veiktos uzbrukumus akadēmiķu brīvībai; aicina EĀDD un Komisiju pārskatīt pašreizējos cilvēktiesību aizstāvjiem sniegtā atbalsta un aizsardzības mehānismus, lai pilnveidotu spēju apzināt un sniegt palīdzību, tostarp aizsardzību ārkārtas situācijās un atbalstu gadījumos, kad ir notikuši uzbrukumi akadēmiskajai brīvībai; aicina Komisiju nodrošināt pastāvīgu augsta līmeņa atbalstu Eiropas Starpuniversitāšu cilvēktiesību un demokratizācijas centram un Globālajam cilvēktiesību tīklam, kuri ir izcils piemērs tam, kā ES visā pasaulē atbalsta cilvēktiesību izglītību;

48.  nosoda arvien pieaugošo praksi atļaut autoritārām valstīm rīkot liela mēroga sporta vai kultūras pasākumus, lai vairotu šo valstu starptautisko leģitimitāti, kaut arī tās turpina ierobežot vietējo opozīciju; aicina ES un dalībvalstis mijiedarboties ar valsts sporta federācijām, korporatīvajiem dalībniekiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām attiecībā uz līdzdalības risinājumiem šādos pasākumos, tostarp Pekinas ziemas olimpiskajās spēlēs 2022. gadā; prasa izstrādāt ES politikas satvaru sporta un cilvēktiesību jomā;

Tiesības uz drošu un veselīgu vidi

49.  atzīst, ka klimata pārmaiņas ir uzskatāmas par vienu no lielākajiem mūsu un turpmāko paaudžu cilvēktiesību apdraudējumiem, jo īpašu risku tās rada indivīdu un kopienu pamattiesībām uz dzīvību, veselību, pārtiku, mājokli un atbilstīgu dzīves līmeni; uzsver, ka valdībām ir pienākumi nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu un ilgtspējīgu attīstību; apzinās cilvēktiesību, veselīgas vides, bioloģiskās daudzveidības un klimata pārmaiņu apkarošanas ciešo saistību un atzinīgi vērtē ANO prasījumu visā pasaulē atzīt tiesības uz drošu, tīru, veselīgu un ilgtspējīgu vidi; uzsver vides cilvēktiesību aizstāvju un vietējo iedzīvotāju un pirmiedzīvotāju būtisko nozīmi šādas vides saglabāšanā, neraugoties uz vardarbības draudiem, ar kuriem viņi bieži saskaras no to personu puses, kas ir atbildīgas par videi kaitējošām darbībām un gūst no tām labumu; mudina ES un tās dalībvalstis sekmēt ekocīda kā tāda starptautiska noziedzīga nodarījuma atzīšanu, kas būtu paredzēts Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtos, un prasa Komisijai noskaidrot ekocīda nozīmību no ES tiesību aktu un ES diplomātijas viedokļa; mudina ES un dalībvalstis uzņemties drosmīgas iniciatīvas, lai pasaules līmenī cīnītos pret nesodāmību vides noziegumu jomā;

50.  uzsver valstu un citu atbildīgo personu un struktūru, tostarp uzņēmumu, pienākumus un atbildību mazināt klimata pārmaiņu ietekmi, nepieļaut to negatīvo ietekmi uz cilvēktiesībām un bioloģiskās daudzveidības degradāciju un izzušanu un veicināt pienācīgu politiku, kas būtu pietiekami vērienīga un nediskriminējoša un nodrošinātu iedzīvotāju līdzdalību un piekļuvi efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un būtu samērīga ar cilvēktiesību jomā uzņemtām saistībām; mudina ES vērsties pret globālo klimata krīzi, cita starpā nākot klajā ar efektīviem un ilgtspējīgiem politikas pasākumiem, un izpildīt Parīzes nolīguma mērķus; atkārtoti aicina ES un tās dalībvalstis visā savā ārējā darbībā stiprināt cilvēktiesību un vides saikni un cilvēktiesību un vides tiesību aizstāvjiem nodrošināt reālu aizsardzību;

51.  īpašu uzmanību pievērš resursu izmantošanas un konfliktu, kara un vardarbības finansēšanas saiknei un atzīst, ka klimata pārmaiņu ietekme uz vidi var saasināt migrāciju un piespiedu pārvietošanu;

52.  uzsver, ka pirmiedzīvotāji bieži vien ir bijuši pirmie, kas ir cietuši no atmežošanas, kura citu tiesību starpā apdraud viņu tiesības uz zemi un piekļuvi vitāli svarīgiem resursiem; šajā sakarībā uzsver tiesības noteikt un izstrādāt pirmiedzīvotāju pašattīstības un viņu zemes, teritoriju un citu resursu izmantošanas prioritātes un stratēģijas; atgādina, ka nesodāmība par pirmiedzīvotāju tiesību pārkāpumiem ir uzskatāma par atmežošanas virzītājspēku, un tādēļ uzskata, ka ir būtiski par šiem pārkāpumiem saukt pie atbildības;

Sieviešu tiesības, sieviešu emancipācija un dzimumu līdztiesība

53.  uzsver, ka ārkārtīgi svarīgi ir veicināt sieviešu tiesību ievērošanu, un atzinīgi vērtē ES Rīcības plānu par dzimumu līdztiesību un sieviešu emancipāciju ārējās darbībās 2021.–2025. gadā (GAP III), tādējādi apliecinot ES nolūku nopietnību šajā jomā; uzteic sieviešu politisko vadītāju un pilsoniskās sabiedrības aktīvistu svarīgo lomu politiskajās, sociālajās un vides kustībās un pauž nožēlu par to, ka sievietes gan dzimuma, gan savas darbības dēļ bieži cieš no vardarbības un minēto cēloņu dēļ pat tiek noslepkavotas;

54.  atgādina, ka Stambulas konvencijā kā pirmajā vispārēji saistošā līgumā, ar kuru apkaro vardarbību pret sievietēm un meitenēm un vardarbību ģimenē, ir noteikti starptautiskie standartu kritēriji, kurus ir jāturpina ratificēt un īstenot;

55.  atzīst pandēmijas nesamērīgo ietekmi uz sievietēm, it sevišķi vardarbības ģimenē pieaugumu pārvietošanās ierobežojumu dēļ; pauž nožēlu par to, ka sievietes, tostarp arī Eiropas Savienībā, joprojām veido lielāko to personu daļu, kas ir cietušas no dzimumnosacītas vardarbības, piemēram, vardarbības ģimenē, seksuālas vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, un par to, ka viņas saskaras ar diskrimināciju politiskajā un profesionālajā dzīvē, kā arī attiecībā uz piekļuvi izglītībai un veselības aprūpei; uzsver, ka pandēmijas rezultātā ir ievērojami samazinājusies aprūpes, aizsardzības un tiesu iestāžu pieejamības nodrošināšana personām, kas ir cietušas no dzimumnosacītas vardarbības un cilvēku tirdzniecības; prasa ES gan ANO ietvaros, gan partnervalstīs veicināt ārkārtas palīdzības plānu un protokolu izstrādi, lai palīdzības programmas pielāgotu pandēmijas apstākļiem, tās sekām un turpmākajām krīzēm; atzinīgi vērtē ES un ANO kopīgos centienus un ieguldījumus, uzsākot iniciatīvu Spotlight, kuras mērķis ir izskaust visu veidu vardarbību pret sievietēm un meitenēm;

56.  pauž nožēlu par to, ka vispārējie sieviešu tiesību uzlabojumi ir daudz zemāki par ANO valstu saistībām, kas 1995. gadā tika ir iekļautas Pekinas konvencijā, un pauž bažas par novērojamo tendenci no gūtajiem panākumiem atteikties; pauž nopietnas bažas par to, ka pasliktinās ikvienas personas tiesības pilnībā kontrolēt jautājumus, kas attiecas uz viņu seksualitāti, kā arī seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām (SRVT) bez piespiešanas un diskriminācijas, jo īpaši attiecībā uz drošām un brīvām abortu veikšanas iespējām; nosoda jebkādus mēģinājumus atcelt piešķirtās tiesības un un aizsardzību SRVT jomā, kā arī nosoda tiesību aktus, politiku un praksi, kuros daudzās pasaules valstīs šīs tiesības joprojām ir liegtas vai ierobežotas; uzsver, ka iespējas izmantot SRVT un tiesības uz izglītību, informāciju, ģimenes plānošanu, mūsdienīgām kontracepcijas metodēm, drošiem un likumīgiem abortiem un mātes, pirmsdzemdību un pēcdzemdību veselības aprūpi ir jāgarantē visiem cilvēkiem; prasa, lai ES un tās dalībvalstis vēlreiz apstiprinātu sieviešu neatņemamās tiesības uz ķermeņa neaizskaramību, cieņu un patstāvīgu lēmumu pieņemšanu, kā arī, lai tās ievērotu visu cilvēktiesību universālumu un nedalāmību visos kontekstos un savu starptautisko saistību ietvaros un saskaņā ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem veicinātu SRVT;

57.  pauž nopietnas bažas par to, ka seksuāla un ar dzimumu saistīta vardarbība arvien vairāk tiek izmantota kā kara ierocis; atgādina, ka seksuāli noziegumi un ar dzimumu saistīta vardarbība Romas statūtos ir klasificēti kā kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci vai kā genocīda vai spīdzināšanas sastāvdaļas; prasa saskaņoti rīkoties, lai izbeigtu seksuālās vardarbības kā kara ieroča izmantošanu; prasa ES apkarot nesodāmību par seksuālo un reproduktīvo tiesību pārkāpumiem konflikta apstākļos un atbalstīt sieviešu un meiteņu tiesības uz patiesību, efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un kompensāciju par šo tiesību pārkāpumiem;

58.  uzsver, ka Pasaules Veselības organizācijas publicētās aplēses liecina, ka aptuveni katra trešā sieviete (30 %) visā pasaulē dzīves laikā ir piedzīvojusi fizisku un/vai seksuālu intīmā partnera vardarbību vai seksuālu vardarbību no cilvēka, kas nav partneris; uzsver, ka lielākā daļa šo gadījumu ir saistīti ar intīmā partnera vardarbību; uzsver, ka ik dienu 137 sievietes nogalina kāds no ģimenes locekļiem; aicina ES un globālos dalībniekus stingri nosodīt intīmā partnera vardarbību un izmantot visus pieejamos instrumentus, lai to nepieļautu, aizsargātu cietušos un sauktu pie atbildības atbildīgos; nosoda noziegumus, kas saistībā ar it kā nepiedienīgu rīcību ir izdarīti ģimenē pret meitenēm un sievietēm nolūkā atjaunot iedomātu ģimenes reputāciju;

59.  konstatē, ka 2020. gadā ievērojami pasliktinājās to no tirdzniecības cietušo personu situācija, no kurām lielākā daļa ir sievietes, jo Covid-19 pandēmijas dēļ viņas nonāca vēl neaizsargātākā situācijā; atzinīgi vērtē to, ka ir sākta ES Cilvēku tirdzniecības apkarošanas stratēģijas (2021.-2025. gads) īstenošana; uzsver īpašo nepieciešamību pastiprināt cīņu pret cilvēku tirdzniecību un tajā iesaistītajām organizētās noziedzības grupām; akcentē, ka Covid-19 pandēmijas laikā no tirdzniecības cietušo personu identificēšana ir kļuvusi vēl sarežģītāka; tādēļ prasa, lai ES un tās dalībvalstis starptautiskajā tiesu iestāžu un tiesībaizsardzības iestāžu sadarbībā pastiprinātu to pūliņus nepieļaut cilvēku tirdzniecību un identificēt cietušos un vienlaikus izvairīties no kriminālatbildības viņiem noteikšanas, kā arī nodrošināt viņiem vajadzīgo veselības un psiholoģisko atbalstu, cieši sadarbojoties ar ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroju, NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas īsteno cietušo personu aizsardzību;

60.  nosoda komerciālu praksi, kura paredz bērna iznēsāšanu no surogātmātes puses — globālu parādību, kurā sievietes visa pasaulē ir pakļautas izmantošanai un cilvēku tirdzniecībai un no kuras vienlaikus visvairāk cieš finansiāli un sociāli neaizsargātas sievietes; uzsver šīs prakses smago ietekmi uz sievietēm, sieviešu tiesībām, sieviešu veselību un dzimumu līdztiesību un uzsver tās pārrobežu ietekmi; prasa izstrādāt Eiropas tiesisko regulējumu, ar kuru varētu novērst komerciālās bērna iznēsāšanas no surogātmāšu puses negatīvo ietekmi;

Bērna tiesības

61.  atgādina, ka bērna tiesības ir neierobežotas, un prasa īstenot sistemātisku un saskaņotu pieeju bērnu tiesību veicināšanai un aizstāvēšanai Eiropā un ārpus tās, kā tas ir paredzēts ANO Konvencijā par bērna tiesībām un Programmā 2030. gadam;

62.  atkārtoti prasa ES un tās dalībvalstīm pastiprināt pūliņus izskaust jebkāda veida bērniem nodarītas pārestības; atzinīgi vērtē nesen pieņemto ES Stratēģiju bērna tiesību aizsardzībai 2021.–2021. gadam; uzsver, ka bērni joprojām cieš no vardarbības, agrīnām un piespiedu laulībām, piespiedu konversijas, prostitūcijas, bērnu pornogrāfijas un pedofīlijas, seksuāliem pāridarījumiem, tostarp dzimumorgānu kropļošanas, tirdzniecības, bērnu piespiedu atšķiršanas no viņu vecākiem, bērnu darba un bērnu vervēšanas armijā un ka viņiem joprojām nav piekļuves izglītībai un veselības aprūpei, kā arī, ka viņi cieš no nepietiekama uztura un nabadzības, jo īpaši humanitāro krīžu un bruņotu konfliktu gadījumā; uzsver, ka 2021. gads ir pasludināts par starptautisko bērnu darba izskaušanas gadu; prasa visās ES ārpolitikas jomās integrēt bērnu tiesības un ANO programmu par bērniem un bruņotiem konfliktiem; mudina ES nodrošināt, lai tās tirdzniecības un attīstības politikas jomas būtu pilnībā saskanīgas nolūkā izskaust bērnu darbu; šajā sakarībā uzsver vairāku ieinteresēto personu izmēģinājuma dialogu par ilgtspējīgu kakao; aicina dalībvalstis pildīt savus pienākumus attiecībā uz ārvalstu kaujinieku to bērnu aizsardzību, kuri ir ES pilsoņi;

63.  aicina ES bērnu tiesības un bērnu aizsardzību integrēt visās ES ārpolitikas jomās, tostarp cilvēktiesību dialogu, starptautisko un tirdzniecības nolīgumu, Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta un NDICI “Eiropa pasaulē” kontekstā; uzsver, ka ir jāseko līdzi visiem ES pasākumiem, kas attiecas uz bērniem, un ir jānodrošina, ka pilnībā tiek īstenota pieeja “nekaitēt” bērnu tiesībām;

Cilvēku tirdzniecība un piespiedu darbs

64.  nosoda visu veidu cilvēku tirdzniecību, piespiedu darbu un mūsdienu verdzību, kas skar plašu iedzīvotāju grupu klāstu, tostarp sievietes, bērnus, migrantus, kvalificētus darba ņēmējus u. c.; atgādina dalībvalstīm par vajadzību saukt pie atbildības un piespriest sodu šādu darbību veicējiem gan viņu izcelsmes valstīs, gan tādus, kas cilvēku grupas tirgo starptautiski; uzstāj, ka ir rūpīgi jākontrolē un jāpārbauda, kā tiek ievērotas cilvēktiesības un darba tiesības attiecībā uz iemaksām, kas tiek veiktas, lai segtu būtiskus pakalpojumus trešās valstīs, kurās tie ir nepieciešami, lai nepieļautu, ka tie tiek sniegti sliktos apstākļos un pārkāpjot cilvēktiesības; mudina ES un tās dalībvalstis starptautiskajos forumos uzņemties vadošo lomu, lai izskaustu visu veidu cilvēku tirdzniecību, piespiedu darbu un mūsdienu verdzību, kas ir ne tikai necilvēcīgi noziegumi, bet arī rada migrācijas plūsmas sliktos apstākļos, kas veicina ārkārtīgas neaizsargātības un ciešanu situācijas; ņemot vērā šo pārkāpumu nopietnību, prasa ES gan spēkā esošajos nolīgumos, gan nolīgumos ar trešām valstīm iekļaut īpašu klauzulu, ar kuru tiktu nosodīta visu veidu cilvēku tirdzniecība, piespiedu darbs un mūsdienu verdzība, kas skar plašu iedzīvotāju grupu klāstu, tostarp sievietes, migrantus un kvalificētus darba ņēmējus u. c., un kurā būtu pausta to nesaderība ar minētajiem nolīgumiem;

Neiecietība un diskriminācija

65.  atkārtoti pauž stingru nosodījumu par diskrimināciju, ksenofobiju, neiecietību, vajāšanu un slepkavībām, kas ir saistītas ar rasi, etnisko piederību, valstspiederību, sociālo šķiru, invaliditāti, kastu, reliģiju, ticību, vecumu, seksuālo orientāciju un dzimtes identitāti, kas daudzās valstīs joprojām ir nopietna problēma; uzsver Covid-19 pandēmijas ārkārtīgi nesamērīgo ietekmi uz rasu un etnisko diskrimināciju, ksenofobiju un ar to saistīto neiecietību; atzinīgi vērtē to, ka ir sākta tā ES rasisma apkarošanas rīcības plāna 2020.–2025. gadam īstenošana, kurā ir atzīta ne tikai šīs parādības individuālā un sociālā dimensija, bet arī tās strukturālais raksturs; uzsver, ka, neraugoties uz 20 gadu ilgo darbu, kas ir veikt kopš Durbanas deklarācijas un rīcības programmas parakstīšanas 2001. gadā, rasisms, diskriminācija, ksenofobija un ar to saistītā neiecietība daudzās pasaules valstīs joprojām ir uzskatāma par postu, un aicina pret minētajām parādībām izturēties absolūti neiecietīgi; aicina valdības, reģionālās organizācijas, pilsonisko sabiedrību un citas ieinteresētās personas divkāršot centienus minēto deklarāciju īstenot efektīvi, un izstrādāt un īstenot cīņas pret rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un ar tiem saistīto neiecietību rīcības plānus; prasa ES organizēt globālu rasisma apkarošanas samitu, kas būtu veltīts cīņai pret rasismu un diskrimināciju visā pasaulē, sadarbībā ar līdzīgi domājošiem partneriem un starptautiskajām organizācijām, tādām kā EDSO, ANO, Āfrikas Savienība, Amerikas valstu organizācija un Eiropas Padome;

66.  pauž nožēlu par to, ka pirmiedzīvotāji visā pasaulē joprojām cieš no plaši izplatītas un sistemātiskas diskriminācijas un vajāšanas, tostarp piespiedu pārvietošanas, patvaļīgiem arestiem un cilvēktiesību un zemes aizstāvju nogalināšanas; atkārtoti prasa ES, dalībvalstīm un to starptautiskās sabiedrības partneriem noteikt visus vajadzīgos pasākumus, ar kuriem tiktu atzītas, aizsargātas un veicinātas pirmiedzīvotāju tiesības, tostarp tiesības uz savu valodu, zemi, teritorijām un resursiem, un radīt sūdzību iesniegšanas mehānismu, ar kura starpniecību varētu iesniegt sūdzības par pārkāpumiem un ļaunprātīgiem nodarījumiem; atzinīgi vērtē darbu, ko pilsoniskā sabiedrība un NVO veic saistībā ar šiem jautājumiem atsaucas uz to, ka Parlamentā iecēla pastāvīgo referentu pirmiedzīvotāju jautājumos, lai uzraudzītu pirmiedzīvotāju cilvēktiesību situāciju; aicina dalībvalstis ratificēt SDO Konvencijas Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām normas; iesaka, lai ES un tās dalībvalstis attiecīgajos un jaunajos pienācīgas rūpības regulējumos iekļautu atsauces uz pirmiedzīvotājiem un tiesībām, kas ir ietvertas ANO Deklarācijā par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām;

67.  ar lielām bažām norāda uz kastu hierarhijas un ar kastām saistītas diskriminācijas mērogu un sekām un ilgstošajiem kastu sistēmas izraisītiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp uz liegumu izmantot tiesu sistēmu vai būt nodarbinātiem, ilgstošu segregāciju, nabadzību un stigmatizāciju, kā arī ar kastām saistītiem šķēršļiem pamata ciklvēktiesību īstenošanā un cilvēces attīstības veicināšanā; atkārtoti prasa ES un tās dalībvalstis pastiprināt centienus un atbalstīt iniciatīvas ANO līmenī un attiecīgajās trešās valstīs, ar kurām izskauž saskaņā ar kastu kritēriju īstenotu diskrimināciju;

LGBTIQ tiesības

68.  stingri nosoda lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu, nebināru personu, interseksuāļu un kvīru (LGBTIQ) visā pasaulē izdarītos cilvēktiesību pārkāpumus, diskrimināciju, vajāšanu un draudus dzīvībai, kā arī viņu nogalināšanu — šīs negācijas ir saasinājusi Covid-19 izmantošana par attaisnojumu LGBTIQ aizstāvju apspiešanai un homofobiskai un transfobiskai goda aizskaršanai; aicina ES uzņemties vadošo lomu LGBTIQ tiesību aizsardzībā starptautiskos forumos, tostarp, cenšoties panākt to, lai tiktu dekriminalizēta seksuālā orientācija, dzimtiskā identitāte, dzimtiskā pašizpausme un dzimuma iezīmes un izskausta interseksuāļu dzimumorgānu kropļošana, tā dēvētā konversijas terapija un transpersonu piespiedu sterilizācija; atzinīgi vērtē to, ka LGBTIQ līdztiesības stratēģijā 2020.–2025. gadam ir iekļauta ES apņemšanās tās ārpolitikā, tostarp ar NDICI — “Eiropas pasaulē” instrumenta starpniecību sniegtajā atbalstā un Pirmspievienošanās instrumenta līdzekļu izdalē, ietvert LGBTIQ jautājumus; aicina ES un dalībvalstis visos to ārpolitikas virzienos rūpīgi un konsekventi piemērot ES pamatnostādnes par LGBTIQ personu cilvēktiesību ievērošanas veicināšanu un aizsardzību;

Tiesības uz domas, apziņas un reliģijas vai ticības brīvību

69.  pilnībā atbalsta tiesības uz domas, apziņas un reliģijas, un ticības vai neticības brīvību, kā arī tiesības publiski piekopt savu reliģiju vai ticību un mainīt tās vai atteikties no tām, nebaidoties no vardarbības, vajāšanas vai diskriminācijas; uzsver, ka ir svarīgi risināt jautājumu par vajāšanu reliģijas vai ticības dēļ, un nosoda vajāšanu, no kuras šo iemeslu dēļ daudzās vietās visā pasaulē cieš minoritātes; aicina dalībvalstis un EĀDD šādiem gadījumiem pievērst īpašu vērību un atbilstīgi uz tiem reaģēt; nosoda tiesību aktu par zaimošanu ļaunprātīgu izmantošanu, lai turpinātu diskrimināciju, un pauž nožēlu par reliģijas un reliģisko iestāžu tādu izmantošanu, kas ir pretēja cilvēktiesībām, jo tiek vajāti, tostarp likumīgiem līdzekļiem, ticīgie vai reliģiskās minoritātes un kopienas, LGBTIQ un citas neaizsargātā situācijā esošas personas; atkārtoti nosoda jebkādus iestāžu vai valdību mēģinājumus liegt izvēlēties reliģiskos vai ticības līderus vai iejaukties šādu līderu izvēlē; uzsver, ka valstīm ir pienākums veicināt un aizsargāt noteiktu ticību piekopjošu personu un pie reliģiskām minoritātēm piederošu personu cilvēktiesības; uzsver pilsoniskās sabiedrības iniciatīvu nozīmi šajā jomā;

70.  aicina Komisiju un Padomi īstenot vērienīgas programmas, ar kurām tiktu aizstāvēta reliģijas vai ticības brīvība visā pasaulē, tostarp veicināti un atbalstīti starptautiskie centieni vākt pierādījumus par nežēlīgiem noziegumiem, saukti pie atbildības to izdarītāji, kriminālsodi padarīti efektīvi un izmaksātas kompensācijas cietušajiem; aicina Padomi, Komisiju, EĀDD un dalībvalstis sadarboties ar trešām valstīm, lai noteiktu pasākumus, ar kuriem nepieļauj naida noziegumus un tos apkaro;

71.  konstatē, ka ES īpašā sūtņa reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus Eiropas Savienības amats kopumā ir bijis vakants vairāk nekā gadu; atkārtoti aicina Padomi un Komisiju pēc iespējas drīzāk veikt pārredzamu un visaptverošu novērtējumu par īpašā sūtņa amata efektivitāti un pievienoto vērtību, nodrošināt īpašajam sūtnim pietiekamus resursus un pienācīgi atbalstīt viņa institucionālās pilnvaras, spējas un pienākumus;

Nacionālās, etniskās un lingvistiskās minoritātes

72.  atgādina, ka valstīm to attiecīgajā teritorijā ir pienākums aizsargāt savu nacionālo, etnisko, kultūras, reliģisko vai lingvistisko minoritāšu tiesības; aicina Komisiju atbalstīt pie minoritātēm piederīgu personu tiesību aizsardzību visā pasaulē, tostarp, īstenojot tās cilvēktiesību un demokrātijas tematisko programmu;

73.  aicina ES partnervalstu valdības ievērot nacionālo, etnisko un lingvistisko minoritāšu pamattiesības un cilvēktiesības, tostarp viņu kultūru, valodu, reliģiju, tradīcijas un vēsturi, lai saglabātu viņu kultūras un daudzveidību; atkārtoti norāda, ka minētajām valdībām ir jāpilda saistības un pienākumi, kurus tās ir uzņēmušās saskaņā ar starptautiskiem līgumiem un nolīgumiem; pauž nožēlu par jebkādiem mēģinājumiem noniecināt etnisko un lingvistisko minoritāšu pamattiesības un cilvēktiesības, veicot to piespiedu asimilāciju;

Tiesības piedalīties brīvās un godīgās vēlēšanās

74.  uzsver, ka tiesības iesaistīties sabiedrisko lietu pārvaldē, jo īpaši, piedaloties vēlēšanās, ir ne tikai cilvēktiesības pašas par sevi, bet arī tiesības, kas ir cieši saistītas ar vairākām citām cilvēktiesībām, kuru īstenošanai ir ļoti būtiska nozīme no konstruktīva vēlēšanu procesa nodrošināšanas viedokļa, un ka tās ir demokrātiskas valdības darbības pamatā;

75.  stingri nosoda virknē trešo valstu vērojamo demokrātisko vērtību graušanu un problēmas, kas attiecas uz vēlēšanu godīgumu, vardarbību vēlēšanās, administratīvo resursu ļaunprātīgu izmantošanu no valdošo partiju puses, politisko oponentu apspiešanu, neatkarīgu mediju cenzūru un tiem izteiktiem draudiem, kā arī dezinformācijas pieaugumu; mudina ES pievērsties šai ārkārtīgi satraucošajai situācijai un risināt to, un nākt klajā ar konkrētiem un efektīviem priekšlikumiem, atkārtoti apliecinot tās vēlmi uzņemties vadošo lomu cilvēktiesību, demokrātisko vērtību un brīvu un godīgu vēlēšanu veicināšanā trešās valstīs;

76.  pauž nožēlu par to, ka autoritāri un neliberāli režīmi atsakās no nobriedušas demokrātijas ceļa, vispārējām cilvēktiesībām un demokrātijas standartiem, radot maldīgas leģitimitātes priekšstatu, rīkojot fiktīvu vēlēšanu procesus, kas nav nedz brīvi, nedz arī godīgi, nedz pārredzami; aicina ES un tās dalībvalstis stiprināt Savienības īstenoto demokrātiskās noturības veicināšanu trešās valstīs, izmantojot visus to rīcībā esošos instrumentus;

77.  prasa demokrātisko un vēlēšanu procesu aizsardzību noteikt par galveno globālo problēmjautājumu un izveidot efektīvu satvaru, ar kura palīdzību varētu reaģēt uz dažādu veidu iejaukšanos vēlēšanu procesos, cieši sadarbojoties ar starptautiskajām organizācijām, piemēram, ar EDSO;

Korupcija un cilvēktiesības

78.  uzskata, ka korupcija veicina, stiprina un institucionalizē cilvēktiesību pārkāpumus un nesamērīgi ietekmē visneaizsargātākās un atstumtākās sabiedrības personas un grupas; uzstāj, ka ES un tās dalībvalstīm šī problēma kā tāda ir jārisina savā ārējā darbībā, finansējumam trešām valstīm piemērojot augstākos pārredzamības standartus, kā arī, atbalstot korupcijas apkarošanas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, žurnālistus un trauksmes cēlējus un vienlaikus veicinot efektīvu korupcijas apkarošanas iestāžu izveidi un stingru tiesiskā regulējuma pieņemšanu un risinot jautājumus par slepenām jurisdikcijām un nodokļu oāzēm;

79.  aicina ES noteikt pret autoritāriem līderiem un viņu finanšu atbalstītājiem vērstus instrumentus, tostarp pret tiem, kas ir iesaistīti krāpšanā vēlēšanās, atklāt un iesaldēt nelikumīgus aktīvus un veicināt universālās jurisdikcijas piemērošanu smagu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos;

80.  apzinās to, ka Eiropas Savienība nevar kalpot par priekšzīmi cīņā pret korupciju un cilvēktiesību pārkāpumiem, jo dažu tās dalībvalstu un tās teritorijā darbojošos dalībnieku rādītāji šajās jomās ir negatīvi; sagaida, ka Komisija un dalībvalstis konkrētus centienus vērsties pret dalībvalstu nebūšanām šajās jomās pastiprinās; iesaka Parlamentam, Komisijai un dalībvalstīm sniegt būtisku atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, žurnālistiem un trauksmes cēlējiem, kas apkaro korupciju;

81.  uzsver, ka ir jāizstrādā principi attiecībā uz liela mēroga korupcijas kā valstu un starptautiskajos tiesību aktos paredzēta noziedzīga nodarījuma starptautiski atzītas juridiskas definīcijas, tostarp, definējot tās sistēmisko raksturu, un ka ir jāizstrādā pati minētā definīcija;

82.  prasa šā brīža nesodāmības par liela mēroga korupciju gadījumus nepieļaut, stingrāk īstenojot pretkorupcijas tiesību aktus, lai nodrošinātu liela mēroga korupcijas shēmu īstenotāju saukšanu pie atbildības; prasa izpētīt visaptverošas pieejas, kas ietvertu arī starptautisko tiesu iestāžu reformas, tostarp SKT jurisdikcijas paplašināšanu;

ES globālais cilvēktiesību sankciju režīms — “ES Magņitska likums”

83.  atzinīgi vērtē ES globālā cilvēktiesību sankciju režīma ― “ES Magņitska likuma” pieņemšanu, jo tas ir uzskatāms par būtisku ES cilvēktiesību un ārpolitikas instrumentārija papildinājumu, kas stiprina ES kā globāla cilvēktiesību dalībnieka lomu, ļaujot tai noteikt ierobežojošus pasākumus pret juridiskām un fiziskām personām, kuras visā pasaulē ir izdarījušas nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus; uzteic to, ka Padome saskaņā ar minēto režīmu ir pieņēmusi pirmās mērķtiecīgās sankcijas un aicina Padomi vajadzības gadījumā pieņemt papildu pasākumus; norāda, ka ES globālā cilvēktiesību sankciju režīma piemērošana neliedz pieņemt citus ES cilvēktiesību aizsardzības instrumentus, kurus var piemērot vienlaikus un kuri var papildināt viens otru; nosoda jebkādus patvaļīgus un nepamatotus ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti pret ES vai citām vienībām, atriebjoties par ES lēmumiem, kas ir pieņemti saskaņā ar ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu; pauž nožēlu par to, ka Padome, pieņemot sankcijas par cilvēktiesību jautājumiem, ir nolēmusi piemērot vienprātības balsojumu, un atkārtoti prasa tomēr piemērot kvalificēta vairākuma balsojumu;

84.  atkārtoti prasa paplašināt ES globālā cilvēktiesību sankciju režīma darbības jomu, iekļaujot tajā korupcijas darbības, lai nodrošinātu efektīvu vēršanos pret cilvēktiesību pārkāpēju ekonomiskajiem un finansiālajiem atbalstītājiem; īpašu uzmanību vērš uz alternatīvo iespēju Komisijai nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu nolūkā izveidot atsevišķu tematisku sankciju režīmu, ar kuru tiktu apkaroti nopietni korupcijas nodarījumi, kas būtu definēti, par pamatu ņemot Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju; uzsver, ka ir jāīsteno efektīva stratēģija, saskaņā ar kuru ES globālais cilvēktiesību sankciju režīms tiktu piemērots saskanīgi gan ar citiem ES ārpolitikas atzariem, jo īpaši ar tās cilvēktiesību politiku, gan ar spēkā esošajiem starptautiskajiem sodu regulējumiem; uzsver, ka, īstenojot ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, ir jāievēro princips, ka saskaņā ar starptautiskajām krimināltiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām netiek negatīvi ietekmēti attiecīgās valsts civiliedzīvotāji; atgādina, ka ierobežojošo pasākumu konsekventa un vienota piemērošana visās dalībvalstīs ir uzskatāma par ES ārējās darbības uzticamības un efektivitātes priekšnoteikumu; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par to, ka līdz 2021. gada beigām tā pārskatīs paņēmienus, kas apdraud sankcijas, un spēkā esošos pienākumus dalībvalstīm ziņot par to īstenošanu un izpilde kontroli; mudina Komisiju kā Līgumu pareizas piemērošanas uzraudzītāju un AP/PV kā personu, kas ir atbildīga par ES ārpolitikas vienotību, saskaņotību un efektivitāti nodrošināt, lai valstu atbildes pasākumi uz ES pieņemto ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem būtu efektīvi, samērīgi un atturoši;

Migrācijas un patvēruma jautājumi

85.  atkārtoti apstiprina migrantu, bēgļu un piespiedu kārtā pārvietoto personu cilvēktiesību neatņemamo raksturu un prasa ES un tās dalībvalstīm tās, sadarbojoties ar trešām valstīm, pilnībā ievērot un šajā sadarbībā iekļaut — gan, nosakot augstus juridiskos standartus, gan, kas ir ne mazāk svarīgi, rīkojoties tā, lai nodrošinātu šo tiesību efektīvu aizsardzību praksē; atgādina, ka ES un tās dalībvalstīm to ārējās un eksteritoriālajās darbībās, nolīgumos un sadarbībā migrācijas, robežu un patvēruma jomā, ir jāievēro un jāaizsargā cilvēktiesības, jo īpaši tās, kas ir paredzētas Pamattiesību hartā, tostarp tiesības uz dzīvību un brīvību un tiesības uz patvērumu, kas, jo īpaši, nozīmē, ka patvēruma pieteikumi ir jāizvērtē individuāli;

86.  atkārtoti aicina Komisiju pārskatīt sadarbības ar trešām valstīm migrācijas jomā ietekmi uz cilvēktiesībām, tostarp veikt gan iepriekšēju novērtējumu, gan uzraudzības mehānismu novērtējumu, un veikt pārredzamus ex ante riska novērtējumus par jebkādas oficiālas, neoficiālas vai finansiālas ES sadarbības ar trešām valstīm ietekmi uz migrantu, bēgļu un piespiedu kārtā pārvietoto personu tiesībām; turklāt prasa nodrošināt lielāku pārredzamību un pienācīgu parlamentārās kontroles un demokrātiskās uzraudzības līmeni pār tās darbību šajā jomā; uzsver riskus, kas ir saistīti ar neformāliem atgriešanas un atpakaļuzņemšanas mehānismiem, uz kuriem tiesas kontrole neattiecas, kādēļ efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus no cilvēktiesību pārkāpumiem cietušajiem migrantiem un patvēruma meklētājiem nodrošināt nevar; tādēļ atkārtoti aicina ES nodrošināt, lai visi nolīgumi par sadarbību migrācijas jomā un atpakaļuzņemšanu ar valstīm ārpus ES stingri atbilstu starptautiskajām cilvēktiesībām, bēgļu tiesībām un jūrlietu tiesībām, jo īpaši Konvencijai par bēgļa statusu; pieprasa, lai cilvēktiesības tiktu integrētas un uzraudzītas visos Frontex un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja īstenotajos pasākumos;

87.  aicina ES un tās dalībvalstis pievērsties migrācijas pamatcēloņiem un atbalstīt un veicināt attīstību, ieguldīt izglītībā un sniegt tiešu palīdzību, lai uzlabotu dzīves iespējas, kas varētu veicināt stabilāku un ilgtspējīgāku sabiedrību; šajā sakarībā aicina Komisiju izpētīt labākās sadarbības ar trešām valstīm metodes; pieprasa, lai ES un tās dalībvalstis atbalstītu bēgļu un patvēruma meklētāju tiesības atgriezties savā izcelsmes valstī, tiklīdz būs beigusies vajāšanas vai vardarbība, kas ir bijusi viņu pārvietošanas iemesls, vienlaikus ievērojot neizraidīšanas principu;

88.  aicina Komisiju sagatavot tiesību aktu priekšlikumus, lai nodrošinātu dalībvalstīm nepieciešamos aizsardzības pasākumus, ar kuru palīdzību tās var efektīvi reaģēt uz migrācijas izmantošanu politisku mērķu nolūkā no trešo valstu puses; aicina partnervalstis un starptautiskās organizācijas panākt tiesiskā regulējuma piemērošanu un ciešākas sadarbības centienu migrantu kontrabandas jautājumos pastiprināšanu, nodrošinot migrantu aizsardzību un nepieļaujot viņu ekspluatāciju;

89.  pauž nosodījumu par nāves gadījumiem uz migrācijas ceļiem un atkārtoti prasa izstrādāt saskaņotu Eiropas pieeju, ar kuru tiktu atbalstīts un nodrošināts veicīgs un efektīvs to personu identifikācijas process, kuras ceļā uz ES gāja bojā; pauž nožēlu par to, ka daži potenciālie patvērum meklētāji ir nosūtīti atpakaļ uz robežu vai deportēti uz vietām, kurās viņu dzīvība ir apdraudēta, tādējādi pārkāpjot starptautiskās tiesības un jo īpaši patvēruma tiesības; nosoda uzbrukumus NVO, kas palīdz migrantiem; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz līdzekļu piešķiršanu trešām valstīm migrācijas sadarbības nolūkā un nodrošināt, lai no šādas sadarbības tieši vai netieši labumu negūtu varas iestādes, kas ir iesaistītas cilvēktiesību pārkāpumos; pieprasa definēt migrantu aizsardzības sistēmas, jo īpaši, migrantiem radot drošus un likumīgus maršrutus un uzlabojot iespējas iegūt humanitārās vīzas, un uzlabot minēto sistēmu īstenošanu; prasa dot Eiropas Parlamentam iespēju pārraudzīt nolīgumu migrācijas jomā piemērošanu;

Starptautiskās humanitārās tiesības

90.  uzsver, ka starptautisko humanitāro tiesību un starptautisko cilvēktiesību vispārēja ievērošana ir ārkārtīgi svarīga, un prasa pasaules bruņotajos konfliktos iesaistītām pusēm nodrošināt humanitārās palīdzības aģentūru pilnīgu, savlaicīgu un netraucētu piekļuvi neaizsargātām iedzīvotāju grupām un teritorijām un šos civiliedzīvotājus, jo īpaši sievietes un bērnus, kā arī humanitārās palīdzības un medicīnas darbiniekus aizsargāt, kā to garantē Ženēvas konvencijas un to papildu protokoli; uzsver, ka ir svarīgi sniegt ieguldījumu humanitārās palīdzības koridoru izveidē ārkārtas situācijās, tostarp situācijās, kurās pastāv risks vai tūlītēja iespējamība, ka šīs situācijas var pāraugt plaši izplatītos un būtiskos cilvēktiesību pārkāpumos;

91.  atkārtoti norāda, ka ES un tās dalībvalstīm būtu aktīvi jāatbalsta ANO ģenerālsekretāra un ANO Drošības padomes aicinājums pasludināt globālu pamieru, tostarp, īstenojot efektīvus pasākumus pret nelikumīgu ieroču tirdzniecību un veicinot dalībvalstu ieroču eksporta pārredzamību un pārskatatbildību; pauž nožēlu par to, ka Covid-19 pandēmija un tās sekas ir palielinājušas politisko vardarbību, pastiprinājušas bruņoto grupējumu savstarpējo konkurenci un saasinājušas ilgstošus saspīlējumus, vienlaikus cietušos padarot vēl neaizsargātākus; pauž nopietnas bažas par to, ka šajā kontekstā pieaug konfliktu izraisīta seksuāla vardarbība, neraugoties uz to, ka 2020. gadā apritēja 20. gadi, kopš ir pieņemta ANO Drošības padomes rezolūcija Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību;

92.  atgādina par Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūciju par bruņotu bezpilota lidaparātu(11) izmantošanu un atkārtoti pauž bažas par minēto lidaparātu izmantošanu, apejot starptautisko tiesisko regulējumu; vēlreiz prasa ES nekavējoties izstrādāt juridiski saistošu bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanas satvaru, kas nodrošinātu to, ka dalībvalstis, pildot savas juridiskās saistības, neveic cilvēku nelikumīgu mērķtiecīgu nogalināšanu vai nepalīdz šādu nogalināšanu veikt trešām valstīm; turklāt aicina Komisiju pienācīgi informēt Parlamentu par to, kā tiek tiek izmantoti ES līdzekļi, finansējot pētniecības un izstrādes projektus, kas ir saistīti ar bezpilota lidaparātu būvi; prasa, turpmāk īstenojot bezpilota lidaparātu izstrādes projektus, veikt novērtējumus par to ietekmi uz cilvēktiesībām; atgādina par Parlamenta 2018. gada 12. septembra rezolūciju par autonomo ieroču sistēmām(12) un mudina AP/PV un dalībvalstis aizliegt tādu pilnībā autonomu ieroču izstrādi, ražošanu un izmantošanu, kurās nav paredzēta nozīmīga cilvēku kontrole pār kritiski svarīgām mērķu izraudzīšanās un to iznīcināšanas funkcijām; uzstāj uz nepieciešamību sākt starptautiskas sarunas par juridiski saistošu instrumentu, ar kuru tiktu aizliegti letāli autonomi ieroči, kuru izmantošanā nav paredzēta nozīmīga cilvēku kontrole; mudina AP/PV un dalībvalstis paust kopīgu nostāju par starptautiskām sarunām attiecībā uz šo jautājumu;

Karu un konfliktu esamība visā pasaulē un to ietekme uz cilvēktiesībām

93.  uzsver daudzšķautņainos cilvēktiesību izmantošanas draudus, ko rada moderni bruņoti konflikti, kuros papildus valstīm bieži vien ir iesaistīti nevalstiski dalībnieki un teroristu organizācijas un kuriem ir katastrofāla humanitāra rakstura ietekme; uzsver cilvēktiesību pārkāpumus un ļaunprātīgu izmantošanu no privāto militāro un drošības uzņēmumu puses; uzsver, ka cilvēktiesību pārkāpumos cietušajiem ir ļoti ierobežota piekļuve tiesu iestādēm teritorijās, kas, piemēram, ir okupētas vai anektētas, tostarp iesaldētajās konfliktu zonās, kurās attīstītu juridisku un institucionalizētu struktūru, kas spētu nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību, vai nu nav vispār, vai tās ir nepietiekamas; atkārtoti prasa ES pastiprināt reakciju uz konfliktiem, kuru risināšanai Savienībai būtu pilnvērtīgi jāizstrādā savi instrumenti un jāspēj tos autonomi īstenot, — arī sadarbībā ar partnervalstīm un reģionālajām organizācijām —, tostarp stingri pievērsties humanitārajai palīdzībai, konfliktu novēršanai, pārejas posma tiesiskumam, mediācijai un starpniecībai, un samierināšanas centieniem, konfliktu pamatcēloņu novēršanai, humanitārās palīdzības sniegšanai, nepieciešamā atbalsta sniegšanai starptautiskajām miera iedibināšanai un miera uzturēšanas misijām, kā arī ES misijām kopējās drošības un aizsardzības politikas ietvaros un pēckonflikta jauncelsmes operācijām, ar kurām atbalsta un īsteno cilvēktiesību spēcīgu integrāciju un kontroli un nodrošina pamatīgu dzimtisko perspektīvu;

94.  atzinīgi vērtē jauno ES miera starpniecības koncepciju, ar kuru paplašina ES krīzes pārvarēšanas instrumentāriju, lai sasniegtu plašāku konfliktu pārveides mērķi, un mudina attīstīt papildu dialoga instrumentus un spējas šajā jomā; atkārtoti aicina dalībvalstis palīdzēt iegrožot bruņotus konfliktus un nopietnus cilvēktiesību vai starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, stingri ievērojot ANO Ieroču tirdzniecības līguma 7. pantu par eksportu un eksporta novērtējumu un ES Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu, tostarp, atsakoties nodot ieročus un uzraudzīšanas un izlūkošanas aprīkojumu, kas var radīt risku, ka importējošā valsts vai nevalstiskie dalībnieki var veikt vai veicināt cilvēktiesību vai starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus; atkārtoti aicina ES mērogā stingrāk kontrolēt ES ieroču eksportu, labāk kontrolēt eksportēto ieroču galapatēriņu un labāk koordinēt valstu lēmumus par ieroču eksportu;

95.  aicina PV/AP un Padomi īpašu uzmanību pievērst cilvēktiesību stāvoklim okupētajās vai anektētās teritorijās un veikt efektīvus pasākumus, ar kuriem novērš smagus cilvēktiesību pārkāpumus uz vietas; uzstāj, ka ir svarīgi nodrošināt ES politikas saskaņotību attiecīgās teritorijas okupācijas vai aneksijas gadījumos; atgādina, ka starptautiskajām humanitārajām tiesībām vajadzētu noteikt ES politiku attiecībā uz visām šādām situācijām, tostarp ieilgušajiem okupācijas gadījumiem; vērš īpašu uzmanību uz ES iedibinātu uzņēmumu atbildību piemērot visstingrāko pienācīgas rūpības politiku attiecībā uz visām ekonomiskajām vai finanšu darbībām šādās teritorijās vai sadarbību ar tām un nodrošināt stingru atbilstību starptautiskajām tiesībām, kā arī ES sankciju politikai, ja tā šādos gadījumos ir piemērojama;

Pārejas posma tiesiskums

96.  prasa veicināt pārejas posma tiesiskuma procesus, kas nodrošinātu pilnvērtīgas iespējas pilsoniskajai sabiedrībai, cietušajiem, atstumtām un neaizsargātām iedzīvotāju grupām, sievietēm, bērniem, jauniešiem, kā arī vienādā mērā gan lauku apvidu, gan pilsētu iedzīvotājiem; mudina veidot saikni starp tādām pastāvīgām struktūrām kā valstu tieslietu sistēmas un valstu iestādes, nežēlīgu noziegumu novēršanas tīkli un pārejas posma iniciatīvas tiesiskuma jomā; uzsver, ka ir jānodrošina cietušajām personām un kopienām domāti rīki, telpa un piekļuve informācijai;

Pienācīga rūpība un korporatīvā atbildība

97.  uzsver, ka ES ir neatkārtojama iespēja likt lietā savu ietekmi, lai panākt to, ka uzņēmumi pasaules līmenī ievēro cilvēktiesības, proti, pieņemt gaidāmos ES saistošos tiesību aktus par uzņēmumu pienācīgu rūpību un korporatīvo pārskatatbildību, kurā uzņēmumiem būtu noteikts pienākums visā savā vērtību ķēdē identificēt, nepieļaut, darīt zināmu, uzskaitīt un efektīvi novērst potenciālu un/vai faktisku negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un labu pārvaldību un cietušajiem nodrošināt civilatbildības režīmus un piekļuvi tiesu iestādēm, un nodrošināt saukšanu pie atbildības; prasa šo stratēģiju piemērot visiem lielajiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas kādas dalībvalsts tiesību akti un kas ir iedibināti Savienības teritorijā vai darbojas iekšējā tirgū, kā arī biržā kotētiem maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un MVU augsta riska nozarēs, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā proporcionalitātes principu; uzsver nepieciešamību noteikt administratīvas kontroles pasākumus vai sankcijas un nodrošināt to izpildi, lai panāktu tiesību aktu efektivitāti un uzņēmumiem nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus; uzskata, ka uzņēmumu pienācīgas rūpības stratēģijas būtu jādefinē un jāīsteno, jēgpilni un regulāri apspriežoties ar ieinteresētajām personām, un ka tās būtu jādara pieejamas sabiedrībai; atzinīgi vērtē to, ka 2020. gadā pilnībā stājās spēkā ES Taksonomijas regula(13) un 2021. gadā — ES Konfliktu izrakteņu regula(14), kas ir uzskatāmas par konstruktīviem soļiem šajā jomā;

98.  atkārtoti norāda, ka pagājušajā gadā aptuveni divas trešdaļas pasaulē nogalināto cilvēktiesību aizstāvju bija iesaistīti savas zemes un vides aizsardzībā un pirmiedzīvotāju tiesību aizsardzībā, — bieži vien uzņēmējdarbības kontekstā; uzsver cilvēktiesību aizstāvju pausto arvien akūtāko nepieciešamību ES attiecībā uz uzņēmumiem piemērot obligātus tiesību aktus, kas reglamentē pienācīgu rūpību cilvēktiesību jomā;

99.  atkārtoti aicina piegādes ķēdēs apkarot un izskaust piespiedu darbu un citus cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp vides, pirmiedzīvotāju un darba tiesību pārkāpumus un draudus, un uzbrukumus cilvēktiesību aizstāvjiem; aicina ES iestādes būt priekšzīmīgām un veikt rūpīgus pārdevēju, tostarp apakšuzņēmēju, no trešām valstīm pienācīgas rūpības novērtējumus; aicina Komisiju un Padomi aizliegt jebkādu tādu produktu importu, kas ir ražoti, smagi pārkāpjot cilvēktiesības, tostarp, izmantojot piespiedu darbu, kas arī ir uzskatāms par cilvēktiesību pārkāpumu; aicina Eiropas uzņēmumus pildīt savu korporatīvo atbildību, rūpīgi pārskatot savas piegādes ķēdes, lai nodrošinātu, ka tie nav iesaistīti cilvēktiesību pārkāpumos;

100.  konstatē, ka 2021. gadā aprit desmit gadu, kopš tika pieņemti ANO Vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām — īstens regulējums, kura pamatnostādnes, jo īpaši trešā pīlāra pamatnostādnes, kas ir vērstas uz piekļuvi tiesiskajai aizsardzībai un cilvēktiesību aizstāvju cienīšanu, nodrošina būtisku regulējumu, pamatojoties uz kuru var sadarboties ar trešām valstīm tādās jomās kā nepieļaušana un tiesas un ārpustiesas sūdzību iesniegšanas un tiesiskās aizsardzības mehānismu pieejamība cietušajiem; atgādina, ka ir svarīgi visām valstīm pilnībā īstenot ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, un aicina tās ES dalībvalstis, kuras valsts rīcības plānus uzņēmējdarbības tiesību jomā vēl pieņēmušas nav, to izdarīt pēc iespējas drīzāk; uzsver nepieciešamību izveidot starptautisku saistošu instrumentu, kas reglamentētu transnacionālo korporāciju un citu uzņēmumu darbību starptautisko cilvēktiesību aktu piemērošanā; mudina ES un tās dalībvalstis konstruktīvi iesaistīties darbā, ko veic ANO starpvaldību darba grupa jautājumos par transnacionālām korporācijām un citiem uzņēmumiem cilvēktiesību kontekstā; cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā to uzskata to par nepieciešamu soli uz priekšu;

Spēcīgu cilvēktiesību klauzulu nozīme starptautiskajos nolīgumos

101.  atkārtoti prasa visos ES un trešo valstu nolīgumos, tostarp brīvās tirdzniecības nolīgumos un atsevišķos ieguldījumu aizsardzības nolīgumos, sistemātiski iekļaut cilvēktiesību klauzulas, kuru īstenošanu var nodrošināt; aicina šīs klauzulas izmantot labāk, tostarp, izveidojot īpašus uzraudzības un problēmu risināšanas mehānismus; prasa, lai šo klauzulu piemērošana tiktu panākta, izmantojot precīzus kritērijus, un lai tās tiktu uzraudzītas, iesaistot Parlamentu, pilsonisko sabiedrību un attiecīgās starptautiskās organizācijas; uzsver, ka īpašu kritēriju noteikšana varētu likt ES noskaidrot tādu sankciju par neievērošanu ieviešanas lietderību, kuras atbilstu proporcionalitātes principam; uzsver, ka nolīgumu pārkāpumiem būtu jārada nepārprotamas sekas, tostarp kā galējais līdzeklis vissmagāko vai nemitīgu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā, — ES dalības nolīgumā apturēšana vai izstāšanās no tā; iesaka tirdzniecības un ārvalstu ieguldījumu nolīgumos iekļaut cilvēktiesību uzraudzības mehānismus, kā arī sūdzību mehānismus, lai cietušajiem iedzīvotājiem un vietējām ieinteresētajām personām nodrošinātu efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas iespēju;

Tirdzniecība un ES Vispārējā preferenču sistēma (VPS).

102.  uzsver tirdzniecības un cilvēktiesību ciešo saikni un to, cik iedarbīga ir tirgošanās iespēju trešām valstīm piedāvāšana apmaiņā pret cilvēktiesību ievērošanu; konstatē Komisijas neseno priekšlikumu pārskatīt VPS regulu(15), kas ir uzskatāma par iespēju šo saikni stiprināt vēl vairāk; uzsver, ka, būdama viens no politiskajiem risinājumiem, VPS var nodrošināt nepieciešamo pienesumu Eiropas zaļā kursa mērķu sasniegšanā, un iesaka attiecībā uz ilgtspējīgām precēm noskaidrot iespēju piedāvāt preferenciālo režīmu; uzsver, ka VPS+ statusa saņemšana ir atkarīga no starptautisko konvenciju ievērošanas un progresa cilvēktiesību jomā, un prasa minētos nosacījumus stingri piemērot partnervalstīm, tostarp, ja tas ir pamatoti, VPS+ statusu nekavējoties atceļot; aicina Komisiju, izvērtējot VPS+ pienākumu izpildi, izmantot precīzus un pārredzamus kritērijus;

103.  uzsver, ka ir nepieciešama ES un visu ieinteresēto personu, jo īpaši pilsoniskās sabiedrības organizāciju un arodbiedrību atbalsta saņēmējās valstīs, pastāvīga mijiedarbība un dialogs, kā arī nepieciešama ir pārredzamības un uzraudzības pilnveide arī turpmāk, lai nodrošinātu, ka VPS shēma atbilst tās mērķim — veicināt ilgtspējīgu attīstību un labu pārvaldību;

Digitālās tehnoloģijas

104.  uzsver digitālo tehnoloģiju svarīgo nozīmi, jo īpaši Covid-19 pandēmijas laikā; uzsver, ka šīs tehnoloģijas tiks pielietotas visā pasaulē arī laikposmā pēc pandēmijas un ka tās būtu pienācīgi jāreglamentē, lai liktu lietā to priekšrocības, vienlaikus izvairoties no to negatīvās ietekmes uz cilvēktiesībām; jo īpaši uzsver, cik attiecībā uz tiesībām uz privātumu un datu aizsardzību ar veselību saistītās masveida uzraudzības sistēmās ir svarīgi sniegt efektīvas aizsardzības garantijas un tās izmantot samērīgi, minēto izmantošanu ierobežojot laikā; uzsver acīmredzamos riskus, ko rada izlūkošanas metožu neatbilstoša izmantošana pret cilvēktiesību aizstāvjiem, opozicionāriem, žurnālistiem, pilsonisko sabiedrību un citiem dalībniekiem, piemēram, arī tādēļ, ka tās ir uzskatāmas par nopietnu cilvēktiesību aizstāvības šķērsli, draudiem privātumam un vārda brīvībai, kā arī par nopietnu demokrātisko iestāžu apdraudējuma faktoru; aicina ES steidzami šajā jomā izstrādāt noturīgu tiesisko regulējumu, kas garantētu, ka šo tehnoloģiju izmantošana atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; aicina ES un dalībvalstis nodrošināt pilnīgu pienācīgu rūpību cilvēktiesību jomā un Eiropas uzraudzības tehnoloģiju eksporta un tehniskās palīdzības kārtīgu pārbaudi; aicina ES un dalībvalstis sadarboties ar trešo valstu valdībām, lai izbeigtu represīvu likumdošanas praksi kiberdrošību un pretterorismu jomā; aicina ES nākt klajā ar iniciatīvu veicināt tūlītēju spiegošanas tehnoloģiju tirdzniecības, nodošanas un izmantošanas pasaules mēroga moratoriju;

105.  konstatē priekšrocības, kuras sniedz mākslīgā intelekta plašāka izmantošana, taču uzsver, ka tehnoloģijas ir jāizstrādā, jāievieš un jāizmanto, cilvēkiem tās pienācīgi uzraugot, nodrošinot pilnīgu pārredzamību un garantējot pārskatatbildību un nediskrimināciju, jo īpaši, lai automatizēto lēmumu pieņemšanā izvairītos gan no neobjektivitātes, gan no datu aizsardzības pārkāpumiem;

106.  uzsver sociālo platformu būtisko nozīmi vārda un organizēšanas brīvības veicināšanā, taču uzsver, ka ir vajadzīgi pienācīgi aizsardzības pasākumi, ar kuriem, no vienas puses, novērš lietotāju satura manipulēšanu, tā nepamatotu ierobežošanu vai mīkstināšanu, tostarp automatizēto cenzūru, un, no otras puses, — naida runas, viltus ziņu, dezinformācijas tīši kaitnieciska satura izplatīšanos; prasa ES ierosināt veidus, kā veicināt cilvēktiesību aizstāvju darbu tiešsaistē, un sekmēt tāda priekšstata atzīšanu, ka debates par cilvēktiesībām būtu jāatbalsta un jāaizsargā jebkuros apstākļos; atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemti jauni ES noteikumi par divējāda lietojuma tehnoloģiju eksportu, starpniecību, tehnisko palīdzību, tranzītu un nodošanas kontroli;

107.  uzsver, ka demokrātija saskaras ar pieaugošiem draudiem, ko rada slēpts ārvalstu finansējums, dezinformācija un cita iejaukšanās tiešsaistē, un īpaši izceļ to, ka autoritārās valstīs internets un kibertelpa bieži vien ir vienīgā teritorija, kurā nav valsts kontroles un cilvēktiesību aizstāvju, brīvu plašsaziņas līdzekļu un demokrātiju atbalstošas opozīcijas cenzūras; aicina Komisiju un Padomi stiprināt ES reakciju uz dezinformāciju, kiberuzbrukumiem un citiem hibrīddraudiem, ko rada ļaunprātīgi ārvalstu spēki, kuri visā Eiropas Savienībā, mūsu kaimiņvalstīs un citās pasaules vietās vēlas iedragāt sabiedrības nesatricināmību un demokrātiskos procesus, un stiprināt ES darbu pie starptautisku aizsardzības pret dezinformāciju, kiberuzbrukumiem un citiem hibrīddraudiem pasākumu izstrādes; uzsver, ka ir vajadzīgs lielāks publiskais atbalsts pētījumiem par jauniem veidiem, kā apkarot viltus ziņu izplatību;

Nāvessods, spīdzināšana un citi nežēlīgas izturēšanās veidi

108.  atkārtoti pauž stingru nostāju pret nāvessodu, ņemot vērā tās nežēlīgo un neatgriezenisko raksturu, un prasa, lai ES pastiprinātu vispārējas nāvessoda atcelšanas atbalsta pūliņus; uzsver, ka 2020. gadā tika fiksēta pozitīva tendence noteikt nāvessoda izpildes moratoriju, lai to pilnībā atceltu, ņemot vērā, ka 123 valstis balsoja par atbalstu ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijai šajā jautājumā; tomēr pauž nopietnas bažas par nāvessodu izpildes dramatisko pieaugumu atsevišķās valstīs; mudina ES un tās dalībvalstis aizstāvēt nāvessoda atcelšanu visos starptautiskajos forumos un censties šai nostājai panākt, cik vien iespējams, plašu atbalstu;

109.  pauž nožēlu par to, ka daudzās valstīs spīdzināšana un necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās joprojām ir plaši izplatītas, un prasa ES pastiprināt centienus, kuru mērķis būtu šādu praksi izskaust, vienlaikus atbalstot cietušos un veicinot mehānismus, ar kuriem vainīgos sauc pie atbildības; mudina valstis, kuras vēl ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un tās fakultatīvo protokolu ratificējušas nav, to izdarīt; atzīst pilsoniskās sabiedrības organizāciju un cilvēktiesību aizstāvju nozīmi cīņā pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas izturēšanās veidiem; cik vien iespējams, asi nosoda cilvēktiesību pārkāpumus, par kuriem tiek ziņots aizturēšanas vietās, un prasa sistemātiski izmeklēt visus apgalvojumus par pārkāpumiem;

o
o   o

110.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniekam/Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 76. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos un ES delegāciju vadītājiem.

(1) OV L 410 I, 7.12.2020., 1. lpp. (2) OV L 206, 11.6.2021., 1. lpp. (3) OV L 209, 14.6.2021., 1. lpp. (4) OV C 118, 8.4.2020., 15. lpp. (5) OV C 411, 27.11.2020., 30. lpp. (6) OV C 404, 6.10.2021., 202. lpp.. (7) OV C 456, 10.11.2021., 94. lpp. (8) OV C 474, 24.11.2021., 11. lpp. (9) OV C 15, 12.1.2022., 111. lpp. (10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0388. (11) OV C 285, 29.8.2017., 110. lpp. (12) OV C 433, 23.12.2019., 86. lpp. (13) OV L 198, 22.6.2020., 13. lpp. (14) OV L 130, 19.5.2017., 1. lpp. (15) Komisijas priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par vispārējo tarifa preferenču shēmas piemērošanu un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 978/2012 (COM(2021)0579).

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra ieteikums Padomei par Eiropas Parlamenta ieteikumu Padomei un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos par korupciju un cilvēktiesībām (2021/2066(INI))

P9_TA(2022)0042 A9-0012/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju (UNCAC), kas stājās spēkā 2005. gada 14. decembrī,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ANO Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā ANO Statūtus,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Konvenciju par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos un Padomes 2009. gada ieteikumu par turpmāku kukuļošanas apkarošanu, 1996. gada ieteikumu par nodokļu atskaitījumiem par ārvalstu valsts amatpersonām dotiem kukuļiem, kā arī citus saistītus instrumentus,

–  ņemot vērā ESAO 2010. gada ziņojumu „Laba prakse interešu konfliktu novēršanā pēc nodarbinātības publiskajā sektorā”,

–  ņemot vērā 1997. gada Konvenciju par cīņu pret korupciju, kurā iesaistītas Eiropas Kopienas amatpersonas vai Eiropas Savienības dalībvalstu amatpersonas(1),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2020. gada 18. novembrī pieņemto ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam,

–  ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2914. sanāksmē 2008. gada 8. decembrī pieņemtās ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā ANO 2015. gada 25. septembra rezolūcijā ”Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam” izklāstītos ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), tostarp 16. IAM, kas attiecas uz centieniem apkarot korupciju,

–  ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas (EIB) 2013. gada 8. novembra ziņojumu ”Politika aizliegtas rīcības novēršanai un izskaušanai Eiropas Investīciju bankas darbībās” (EIB krāpšanas apkarošanas politika),

–  ņemot vērā dokumentu ”Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipi: īstenojot Apvienoto Nāciju Organizācijas programmu ”Aizsargāt, ievērot un labot””,

–  ņemot vērā ESAO Vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem (2011) un tās izstrādātos standartus cīņai pret korupciju,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 7. decembra Regulu (ES) 2020/1998 par ierobežojošiem pasākumiem pret nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem(2),

–  ņemot vērā 2021. gada 8. jūlija rezolūciju par ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu (ES Magņitska likums)(3),

–  ņemot vērā Apvienotās Karalistes globālos pretkorupcijas sankciju noteikumus (2021) un vispārējos principus kompensāciju piešķiršanai ārvalstu cietušajiem (tostarp skartajām valstīm) kukuļošanas, korupcijas un ekonomisko noziegumu lietās,

–  ņemot vērā to, ka Francijas parlaments ir pieņēmis jaunus saistošus noteikumus par konfiscēto zagto aktīvu restitūciju izcelsmes valstu iedzīvotājiem,

–  ņemot vērā 2021. gada 10. marta rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par pienācīgu rūpību uzņēmumu darbībā un atbildību par to(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 17. decembra rezolūciju par ilgtspējīgu korporatīvo pārvaldību(5),

–  ņemot vērā 2021. gada 19. maija rezolūciju par klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēktiesībām un vides aizstāvju lomu šajā jautājumā(6),

–  ņemot vērā 2020. gada 25. novembra rezolūciju par Covid-19 uzliesmojuma sekām ārpolitikā(7),

–  ņemot vērā 2017. gada 13. septembra rezolūciju par korupciju un cilvēktiesībām trešās valstīs(8),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs(9),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. jūlija rezolūciju par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanu kā sarežģītiem jautājumiem, kas risināmi saistībā ar pārvaldību, sociālo aizsardzību un attīstību jaunattīstības valstīs(10),

–  ņemot vērā 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par korupciju publiskajā un privātajā sektorā — ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvu (ES) 2018/843 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai(12), un Eiropas Komisijas 2021. gada 20. jūlijā publicēto tiesību aktu priekšlikumu kopumu, kuru mērķis ir stiprināt ES noteikumus par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu (NILL/TFN),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 83. panta 1. punktu par noziegumiem ar pārrobežu dimensiju, tostarp korupciju, attiecībā uz kuriem ES ar direktīvām var noteikt kopīgus noteikumus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīvu 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā(13),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Direktīvu (ES) 2019/1153, ar ko paredz noteikumus, lai atvieglotu finanšu un citas informācijas izmantošanu noteiktu noziedzīgu nodarījumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai vai kriminālvajāšanai par tiem, un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 2000/642/TI(14),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju un Civiltiesību pretkorupcijas konvenciju, citus juridiskos instrumentus un politiskos ieteikumus šajā jautājumā, kurus pieņēmušas Eiropas Padomes struktūras, tostarp par kopīgiem noteikumiem korupcijas apkarošanai politisko partiju un vēlēšanu kampaņu finansēšanā, un Rezolūcijas (98)7 un (99)5, ko Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma attiecīgi 1998. gada 5. maijā un 1999. gada 1. maijā un ar ko izveido Pretkorupcijas starpvalstu grupu (GRECO),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 1997. gada 6. novembra Rezolūciju (97)24 par divdesmit pamatprincipiem cīņā pret korupciju,

–  ņemot vērā GRECO 2020. gada 15. aprīļa paziņojumu par korupcijas riskiem un noderīgām juridiskām atsaucēm Covid-19 kontekstā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1141/2014 par Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu statusu un finansēšanu(15),

–  ņemot vērā politisko deklarāciju ”Kopīgā apņemšanās efektīvi risināt problēmas un īstenot pasākumus, lai novērstu un apkarotu korupciju un stiprinātu starptautisko sadarbību”, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2021. gada 2. jūnijā savā īpašajā pretkorupcijas sesijā, un ES ieguldījumu ANO Ģenerālās asamblejas 2019. gada 17. decembra īpašās sesijas par korupciju noslēguma dokumentā,

–  ņemot vērā ANO darba grupas jautājumos par cilvēktiesībām un transnacionālām korporācijām un citiem komerciāliem uzņēmumiem 2020. gada 17. jūnija ziņojumu ”Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību sasaiste un pretkorupcijas programmas”,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 17. decembrī pieņemto rezolūciju par cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas valsts iestādēm un Cilvēktiesību padomes 2016. gada 29. septembrī pieņemto rezolūciju par cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas valsts iestādēm,

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2020. gada 21. aprīļa ziņojumu par problēmām, ar ko valstis saskaras, un paraugpraksi, kuru valstis izmanto, integrējot cilvēktiesības savās valsts stratēģijās un politikā cīņai pret korupciju, tostarp stratēģijās un politikā, kas attiecas uz nevalstiskiem dalībniekiem, piemēram, privāto sektoru,

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra 2016. gada 15. aprīļa ziņojumu par paraugpraksi cīņā pret korupcijas negatīvo ietekmi uz cilvēktiesību ievērošanu un Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes Padomdevējas komitejas 2015. gada 5. janvāra galīgo ziņojumu par korupcijas negatīvo ietekmi uz cilvēktiesību ievērošanu,

–  ņemot vērā OHCHR pamatnostādņu projektu par cilvēktiesību satvaru aktīvu atgūšanai,

–  ņemot vērā ANO iniciatīvu Globālais līgums (UN Global Compact), kas paredz saskaņot stratēģijas un pasākumus ar vispārējiem cilvēktiesību, nodarbinātības, vides aizsardzības un korupcijas apkarošanas principiem,

–  ņemot vērā Finanšu darījumu darba grupas ieteikumus,

–  ņemot vērā organizācijas Transparency International ikgadējo korupcijas uztveres indeksu,

–  ņemot vērā Reglamenta 118. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0012/2022),

A.  tā kā korupcija veicina, turpina un institucionalizē cilvēktiesību pārkāpumus un kavē cilvēktiesību ievērošanu un īstenošanu; tā kā korupcija ir noziegums, kas minēts LESD 83. panta 1. punktā un kam nepieciešama kopīga definīcija un pieeja, ņemot vērā tā īpaši nopietno raksturu un pārrobežu dimensiju;

B.  tā kā korupcija nesamērīgi skar visneaizsargātākās un atstumtākās personas un sabiedrības grupas, pārkāpjot tiesības uz nediskrimināciju un liedzot šīm personām un grupām, jo īpaši sievietēm, vienlīdzīgu piekļuvi politiskajai līdzdalībai, pamatpakalpojumiem un sabiedriskajiem pakalpojumiem, tiesiskumam, dabas resursiem, nodarbinātībai, izglītībai, veselības aprūpei un mājokļiem; tā kā korupcija ar resursu un sabiedrisko labumu piesavināšanos saasina nabadzību un nevienlīdzību, vienlaikus kaitējot dabas vides saglabāšanai un vides ilgtspējai;

C.  tā kā korupcija ir sarežģīta un globāla parādība, kas neatkarīgi no ekonomiskajām un politiskajām sistēmām pastāv visās pasaules valstīs; tā kā korupcijas apkarošana prasa starptautisku sadarbību un ir neatņemama daļa no starptautiskās apņemšanās ievērot cilvēktiesības, aizsargāt planētu un nodrošināt, lai līdz 2030. gadam visi cilvēki baudītu mieru un labklājību saskaņā ar ANO IAM, jo īpaši 16. IAM, kurā uzmanība ir vērsta uz taisnīgu, miermīlīgu un iekļaujošu sabiedrību un kurš cita starpā paredz starptautiskās sabiedrības pienākumu stiprināt atveseļošanu un atgriezt nozagtos aktīvus;

D.  tā kā korupcija cita starpā parasti ietver ļaunprātīgu varas izmantošanu, pārskatatbildības trūkumu, kaitējuma nodarīšanu tiesiskumam, neatbilstošas ietekmes izmantošanu, diskriminācijas institucionalizēšanu, klientelismu, valsts nozagšanu, nepotismu, kleptokrātiju turpināšanos un tirgus mehānismu izkropļošanu, kas bieži ir saistīta ar organizēto noziedzību un ko veicina nepietiekama pārredzamība un piekļuve informācijai; tā kā pieaugošais autoritārisms un jaunu nedemokrātisku režīmu parādīšanās rada auglīgu augsni korupcijai, kuras apkarošanai vajadzīga starptautiska sadarbība ar līdzīgi domājošām demokrātijām; tā kā korupcija padara valstis neaizsargātas pret ļaunprātīgu ārvalstu ietekmi un vēl vairāk kaitē demokrātiskajām iestādēm;

E.  tā kā no korupcijas var ciest valstis, kopienas, uzņēmumi vai privātpersonas, jo īpaši tās, kas iesaistītas korupcijas izmeklēšanas un ziņošanas par to, kriminālvajāšanas un tiesvedības centienos saistībā ar korupciju un tā kā tās ir pakļautas paaugstinātam riskam un tām ir nepieciešama efektīva aizsardzība; tā kā ziņošana par korupciju ir galvenais žurnālistu noslepkavošanas iemesls un tā kā saskaņā ar Žurnālistu aizsardzības komitejas sniegto informāciju 2021. gadā līdz oktobrim tika nogalināti pieci žurnālisti, kas izmeklē korupciju; tā kā trauksmes cēlēju aizsardzība pret represijām un efektīvas tiesiskās aizsardzības un drošu ziņošanas procedūru nodrošināšana viņiem publiskajā un privātajā sektorā ir neatņemama korupcijas apkarošanas sastāvdaļa; tā kā, īstenojot jebkādus korupcijas apkarošanas pasākumus, ir jāievēro cilvēktiesību standarti;

F.  tā kā korupcija nodara kaitējumu pārvaldībai un sabiedrisko pakalpojumu kvalitātei, demokrātisko iestāžu darbības efektivitātei un iedarbīgumam, uzņēmumu pārvaldībai, kontroles un līdzsvara un demokrātijas principiem, vājina tiesiskumu, grauj sabiedrības uzticēšanos un kavē ilgtspējīgu attīstību, tādējādi novedot pie vainīgo personu nesodāmības, pie varas esošo personu nelikumīgas iedzīvošanās un varas sagrābšanas, lai izvairītos no kriminālvajāšanas; tā kā neatkarīgas tiesu sistēmas trūkums apdraud tiesiskuma ievērošanu; tā kā korupcija ir īpaši būtisks konfliktu katalizators un iemesls, jo īpaši jaunattīstības valstīs, tādējādi destabilizējot miera veidošanas centienus un izraisot milzīgus cilvēktiesību pārkāpumus un dažos gadījumos cilvēku nāvi; tā kā jurisdikcijas, kas praktizē slepenību, un nodokļu oāzes, kā arī finanšu un juridiskie dalībnieki, no kuriem daudzi atrodas Eiropā, atvieglo un veicina nelegālas finanšu plūsmas no jaunattīstības valstīm; tā kā šādu noziegumu izmeklēšana un saukšana pie atbildības par tiem joprojām ir ierobežota;

G.  tā kā koruptīva prakse politikā, piemēram, krāpšana vēlēšanās, politisko kampaņu un politisko partiju nelikumīga finansēšana un kronisms, apdraud pilsoniskās un politiskās tiesības piedalīties sabiedriskajā dzīvē, balsot un tikt ievēlētam valsts amatos un grauj uzticēšanos politiskajām partijām, ievēlētajiem pārstāvjiem, demokrātiskajiem procesiem un valdībām, tādējādi negatīvi ietekmējot demokrātisko leģitimitāti un sabiedrības uzticēšanos politikai; tā kā efektīva regulējuma trūkuma dēļ politisko kampaņu un partiju finansēšana ir īpaši pakļauta korupcijas riskam un to visā pasaulē ar mērķi ietekmēt vēlēšanas, referenduma kampaņas un sabiedriskās debates un iejaukties tajās jo īpaši izmanto privāti dalībnieki un ārvalstis; tā kā dažas ārvalstis un nevalstiskie dalībnieki izmanto korupciju kā ārpolitikas instrumentu, lai kavētu virzību uz funkcionējošām demokrātijām, un arvien vairāk īsteno elites pakļaušanas un ierēdņu kooptēšanas stratēģijas gan ES, gan pasaulē, lai panāktu savas intereses likumdošanas un politiskajos procesos;

H.  tā kā dažās valstīs pašreizējā Covid-19 krīze ir saasinājusi ar korupciju saistītus cilvēktiesību pārkāpumus, jo valstīs ar augstāku korupcijas līmeni ir lielāks ar Covid-19 saistītu nāves gadījumu skaits un nesamērīgi ir skartas visneaizsargātākās kopienas; tā kā korupcija ierobežo cilvēktiesību, pamatbrīvību un pienācīga dzīves līmeņa baudīšanu, jo tā mazina valstu spēju nodrošināt un taisnīgi izplatīt sabiedrības veselības pakalpojumus vai vakcīnas; tā kā īpaši augsts korupcijas risks pastāv zāļu un medicīnisko ierīču jomā; tā kā daudzas valdības ir ļaunprātīgi izmantojušas ar Covid-19 saistītās ārkārtas pilnvaras, lai nostiprinātu savu varu un pastiprinātu represijas pret žurnālistiem, trauksmes cēlējiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO), kas cenšas atklāt korupcijas gadījumus;

I.  tā kā ES ārējā uzticamība ir atkarīga arī no efektīviem korupcijas apkarošanas pasākumiem dalībvalstīs un ES līmenī; tā kā vairākas ES dalībvalstis ieņem augstu vietu nodokļu taisnīguma tīklu 2020. gada finanšu slepenības indeksā, kurā jurisdikcijas ir ierindotas pēc to slepenības līmeņa un ārzonas darbību mēroga; tā kā ESAO Pasaules foruma par pārredzamības un informācijas apmaiņas jautājumiem nodokļu jomā un Finanšu darījumu darba grupas veiktajos pārskatos dalībvalstīs tika dokumentēti trūkumi; tā kā ES dalībvalstīm būtu jāpalielina mediju īpašumtiesību pārredzamība;

J.  tā kā dažās dalībvalstīs spēkā esošās sistēmas pilsonības un uzturēšanās atļaujas iegūšanai tiek ļaunprātīgi izmantotas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai tādu līdzekļu slēpšanai, kuri iegūti, īstenojot koruptīvas darbības; tā kā daudzās dalībvalstīs ir spēkā noteikumi, lai nepieļautu likumdevēju un valsts amatpersonu, tostarp bijušo valsts amatpersonu, nepamatotu ietekmi un korupciju, un šiem noteikumiem ir būtiska nozīme koruptīvu darbību novēršanā, atklāšanā un uzraudzībā, taču tie tiek īstenoti tikai daļēji, savukārt ES līmenī saskaņotie noteikumi nav pietiekami un ir jāpastiprina;

K.  tā kā ANO Ģenerālā asambleja 2021. gada 2. jūnija politiskajā deklarācijā atzina savu atbildību un nepieciešamību steidzami vērsties pret korupciju un apņēmās divkāršot korupcijas novēršanas centienus un īstenot daudzpusēju pieeju korupcijas apkarošanai, jo īpaši ņemot vērā Covid-19 pandēmiju;

L.  tā kā ES atbalsta trešās valstis to cīņā pret korupciju ne vien ar tehnisku palīdzību, diplomātiskiem pasākumiem un finansiālu atbalstu un nodrošinot daudzpusējus forumus, bet arī ar ES tiesību aktiem un standartu noteikšanu, pamatnostādnēm un regulējumu attiecībā uz ārējo darbību;

M.  tā kā Padome ES rīcības plānā cilvēktiesību jomā 2020.–2024. gadam ir apņēmusies apkarot korupciju ar visaptverošu palīdzību, atbalstot valsts pārvaldes reformas, efektīvas pretkorupcijas stratēģijas un tiesisko regulējumu, tostarp trauksmes cēlēju un liecinieku aizsardzību, specializētas struktūras, parlamentus, neatkarīgus medijus un PSO, kā arī UNCAC ratifikāciju un īstenošanu; tā kā ES ārējā uzticamība ir atkarīga arī no efektīviem korupcijas apkarošanas pasākumiem tās dalībvalstīs;

N.  tā kā privātajam sektoram un uzņēmumiem, jo īpaši daudznacionāliem uzņēmumiem un banku sistēmas struktūrām, var būt būtiska nozīme korupcijas apkarošanā visā pasaulē un tās ietekmes uz cilvēktiesībām ierobežošanā; tā kā banku sistēmas struktūras var būtiski palīdzēt atklāt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, teroristu finansēšanu un citas nelikumīgas darbības, kas saistītas ar korupciju, tādējādi uzsverot, cik svarīgi ir izveidot auglīgas sadarbības attiecības starp valsts iestādēm un privāto sektoru;

O.  tā kā tiesību akti, kas uzliek par pienākumu uzņēmumiem nodrošināt pienācīgu rūpību, ir neaizstājami līdzekļi, lai visā piegādes ķēdē nepieļautu un efektīvi novērstu cilvēktiesību un vides pārkāpumus, un šiem tiesību aktiem nevajadzētu negatīvi skart mazos un vidējos uzņēmumus (MVU); tā kā UNCAC noteikumi būtu jāiekļauj pienācīgas rūpības nodrošināšanas pienākumos, kas paredzēti gaidāmajā Komisijas priekšlikumā attiecībā uz šo jautājumu;

P.  tā kā ES valstu sankciju režīmi jau pieļauj mērķtiecīgus pasākumus pret personām un vienībām, kas ir atbildīgas par kaitējuma nodarīšanu demokrātijai un tiesiskumam, tostarp smagiem finanšu pārkāpumiem attiecībā uz publiskajiem līdzekļiem, ciktāl uz šīm darbībām attiecas UNCAC; tā kā ES globālo cilvēktiesību sankciju režīma (ES Magņitska likums) pieņemšana ir būtisks papildinājums ES instrumentu kopumam; tā kā Parlaments ir vairākkārt pieprasījis paplašināt tā darbības jomu, tajā skaidri iekļaujot korupcijas darbības, lai efektīvi apkarotu visus cilvēktiesību pārkāpumus neatkarīgi no nozieguma veida un lai izveidotu papildu režīmu gadījumos, kad korupcijas darbības netiek iekļautas pašreizējā režīma pārskatīšanā; tā kā arī Amerikas Savienotās Valstis, Kanāda un Apvienotā Karaliste ir pieņēmušas līdzīgus pretkorupcijas sankciju režīmus,

1.  iesaka Padomei un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos:

2.  uzdod priekšsēdētājai šo ieteikumu nosūtīt Padomei un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos.

(1) OV C 195, 25.6.1997., 2. lpp. (2) OV L 410 I, 7.12.2020., 1. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0349. (4) OV C 474, 24.11.2021., 11. lpp. (5) OV C 445, 29.10.2021., 94. lpp. (6) OV C 15, 12.1.2022., 111. lpp. (7) OV C 425, 20.10.2021., 63. lpp. (8) OV C 337, 20.9.2018., 82. lpp. (9) OV C 215, 19.6.2018., 125. lpp. (10) OV C 265, 11.8.2017., 59. lpp. (11) OV C 181, 19.5.2016., 2. lpp. (12) OV L 156, 19.6.2018., 43. lpp. (13) OV L 127, 29.4.2014., 39. lpp. (14) OV L 186, 11.7.2019., 122. lpp. (15) OV L 317, 4.11.2014., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par tādu šķēršļu novēršanu vienotajā tirgū, kuri nav saistīti ne ar tarifiem, ne ar nodokļiem (2021/2043(INI))

P9_TA(2022)0043 A9-0336/2021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “Vienotā tirgus šķēršļu apzināšana un mazināšana” (COM(2020)0093),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “Ilgtermiņa rīcības plāns vienotā tirgus noteikumu labākai īstenošanai un izpildei” (COM(2020)0094),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 13. novembra paziņojumu “Jaunā patērētāju tiesību aizsardzības programma. Patērētāju noturības stiprināšana, lai panāktu ilgtspējīgu atveseļošanos” (COM(2020)0696),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “2020. gada Jaunās industriālās stratēģijas atjaunināšana: veidojot spēcīgāku vienoto tirgu Eiropas atveseļošanai” (COM(2021)0350),

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 17. marta paziņojumu “Kopīgs ceļš uz drošu un noturīgu atkalatvēršanu” (COM(2021)0129),

–  ņemot vērā 2021. gada 20. janvāra rezolūciju par vienotā tirgus stiprināšanu: pakalpojumu brīvas aprites nākotne(1) un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu par to,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 2. oktobra Regulu (ES) 2018/1724, ar ko izveido vienotu digitālo vārteju, lai sniegtu piekļuvi informācijai, procedūrām un palīdzības un problēmu risināšanas pakalpojumiem, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1024/2012(2) (Vienotas digitālās vārtejas regula),

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas atzinumu “Ziņojums par šķēršļiem vienotajā tirgū un vienotā tirgus īstenošanas rīcības plāns” (COR 2020/02355),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par: a) Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ilgtermiņa rīcības plāns vienotā tirgus noteikumu labākai īstenošanai un izpildei” (COM(2020)0094 ) un b) Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vienotā tirgus šķēršļu apzināšana un mazināšana” (COM(2020)0093) (EESK 2020/01412),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2020. gada 10. marta darba dokumentu Business Journey on the Single Market: Practical Obstacles and Barriers (Praktisko šķēršļu apzināšana vienotajā tirgū) (SWD(2020)0054),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2020. gada 8. septembra darba dokumentu Evaluation of the Vertical Block Exemption Regulation (Vertikālo nolīgumu grupu atbrīvojuma regulas izvērtējums) (SWD(2020)0172),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU ģenerāldirektorāta 2020. gada jūlija pētījumu Territorial supply constraints in the EU retail sector (Teritoriālie piegādes ierobežojumi ES mazumtirdzniecības nozarē),

–  ņemot vērā Beniluksa Savienības 2018. gada februāra pētījumu Territorial Supply Constraints in the Retail Trade in Belgium, The Netherlands and Luxembourg (Teritoriālie piegādes ierobežojumi mazumtirdzniecībā Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departamenta 2020. gada novembra pētījumu Legal Obstacles in Member States to Single Market rules (Juridiski šķēršļi dalībvalstīs vienotā tirgus noteikumu īstenošanai),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Ekonomikas pārvaldības atbalsta nodaļas 2020. gada oktobra pētījumu Background Reader on the European Semester Autumn edition 2020 – The European Semester from a Parliamentary perspective (Pamatliteratūra par Eiropas pusgada 2020. gada rudens izdevumu: Eiropas pusgads no parlamentāras perspektīvas),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departamenta 2021. gada februāra pētījumu The impact of COVID-19 on the Internal Market (Covid-19 ietekme uz iekšējo tirgu),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departamenta 2019. gada februāra pētījumu Contribution to Growth: The Single Market for Services – Delivering economic benefits for citizens and businesses (Izaugsmes veicināšana: vienotais pakalpojumu tirgus — ekonomiskā labuma sniegšana iedzīvotājiem un uzņēmumiem),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada 14. marta īpašo ziņojumu Nr. 5/2016 “Vai Komisija ir nodrošinājusi Pakalpojumu direktīvas efektīvu īstenošanu”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2019. gada aprīļa pētījumu Mapping the Cost of Non-Europe (Eiropas integrācijas trūkuma radīto izmaksu kartēšana),

–  ņemot vērā 2018. gada 12. decembra rezolūciju par vienotā tirgus pasākumu kopumu(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A9-0336/2021),

A.  tā kā vienotais tirgus Eiropas Savienībā nodrošina 56 miljonus darbvietu un rada 25 % no ES IKP; tā kā agropārtikas nozare ir vislielākā ES ražošanas nozare darbvietu un pievienotās vērtības ziņā;

B.  tā kā ilgtspējīga attīstība un augsti sociālie un vides standarti ir priekšnosacījumi tādam ražīgumam, kas ir savienojams ar ANO Programmas 2030. gadam ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kā arī ar mērķi līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti;

C.  tā kā sociālo, darba un arodbiedrību tiesību — tostarp tiesību uz darba koplīguma slēgšanas sarunām, taisnīgu darba samaksu un labiem darba apstākļiem —, aizsardzība un veicināšana ir neatņemama daļa no tāda labi funkcionējoša, taisnīga, iekļaujoša un ilgtspējīga vienotā tirgus izveides, kurš nodrošina kvalitatīvas preces un pakalpojumus; tā kā ekonomiskajām brīvībām nodrošināt preces un pakalpojumus nevajadzētu prevalēt pār pamattiesībām, tostarp sociālajām, darba un arodbiedrību tiesībām, nedz apdraudēt šīs tiesības;

D.  tā kā, lai sniegtu stimulu šo šķēršļu likvidēšanai, varētu izmantot visaptverošu izvērtējumu attiecībā uz netarifu šķēršļiem vienotajā tirgū un it īpaši agropārtikas nozarē;

E.  tā kā jebkādai vienotā tirgus darbību kavējošu šķēršļu izvērtēšanai cita starpā būtu jābalstās uz uzņēmumu, darba ņēmēju un patērētāju — kas lielākā vai mazākā mērā piedalās vienotajā tirgū katru dienu — pieredzi un uztveri, kā arī uz vienotā tirgus noteikumu mērķi; tā kā esošie šķēršļi vienotā tirgus darbībai nesamērīgi ietekmē vai pat nostāda nelabvēlīgākā stāvoklī MVU un mikrouzņēmumus un apgrūtina to pārrobežu darbību;

F.  tā kā par vienotā tirgus darbību, spēkā esošo ES tiesību aktu efektīvu īstenošanu un šķēršļu likvidēšanu ir atbildīga gan Komisija, gan dalībvalstis;

G.  tā kā daudzi šķēršļi, kas negatīvi ietekmē vienoto tirgu, izriet no nepareizas vai nepilnīgas ES tiesību aktu piemērošanas, ES tiesību aktu saskaņotas transponēšanas valstu tiesiskajā regulējumā trūkuma, tādu atbilstošu ES tiesību aktu trūkuma, kuru mērķis būtu esošo šķēršļu novēršana, apgrūtinātas piekļuves nepieciešamajai informācijai vai no dalībvalstu veiktiem vienpusējiem politikas pasākumiem; tā kā nevajadzīga regulatīvā iejaukšanās ES līmenī arī var negatīvi ietekmēt vienoto tirgu, radot tādus šķēršļus kā augstas atbilstības nodrošināšanas izmaksas vai juridiskā nenoteiktība individuāliem patērētājiem;

H.  tā kā sadrumstalotība, ierobežojoši valstu regulējumi, neatbilstoša vai nepareiza īstenošana, birokrātija un pārmērīga reglamentēšana, kā arī izpildes nodrošināšanas vai šķēršļu likvidēšanai paredzētu atbilstošu ES tiesību aktu trūkums var radīt negatīvas sekas gan ES, gan valsts līmenī, liedzot iedzīvotājiem darbvietas, patērētājiem izvēli un uzņēmējiem iespējas;

I.  tā kā netarifu šķēršļi ir nesamērīga vai diskriminējoša regulatīva darbība, kas rada slogu vai izmaksas uzņēmumiem, kuri cenšas iekļūt tirgū, un nerada šādu slogu vai izmaksas uzņēmumiem, kuri jau ir iekļuvuši attiecīgajā tirgū, vai arī rada tādas izmaksas ārvalstu uzņēmumiem, ar kurām nesaskaras iekšzemes uzņēmumi, neskarot dalībvalstu tiesības regulēt un leģitīmu publiskās politikas mērķu, tādu kā vides aizsardzība un patērētāju vai darba tiesību aizsardzība, īstenošanu; tā kā Parlaments netarifu šķēršļu problēmu ir aplūkojis savā 2016. gada 26. maija rezolūcijā(4);

J.  tā kā pārmērīga reglamentēšana ir prakse, kuras rezultātā dalībvalstis ievieš nepamatotas papildu administratīvās prasības, kas nav saistītas ar attiecīgo tiesību aktu mērķiem un var apdraudēt iekšējā tirgus vienmērīgu darbību; tā kā pārmērīga reglamentēšana tomēr būtu jānošķir no tādu augstāku standartu noteikšanas, kas ir stingrāki par ES mērogā noteiktajiem minimālajiem standartiem vides un patērētāju tiesību aizsardzības, veselības aprūpes un pārtikas nekaitīguma jomā;

K.  tā kā pašreizējā Komisija, izņemot digitālās iniciatīvas, vēl nav nākusi klajā ar visaptverošu tiesību aktu kopumu, kas risinātu trūkumus vienotā tirgus pamatbrīvību īstenošanā papildus izpildes nodrošināšanai; tā kā Komisija par prioritāti ir noteikusi nepieciešamību labāk nodrošināt spēkā esošo vienotā tirgus tiesību aktu īstenošanu līdztekus vairākām digitālām un zaļām iniciatīvām, kas atvieglo divējādo pārkārtošanos;

L.  tā kā iekšējā tirgus tiesību aktu izstrādē un īstenošanā vienmēr jānodrošina pienācīga sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaiste;

M.  tā kā Parlaments un Padome ir noraidījuši dažus no 2016. gada pakalpojumu paketes priekšlikumiem;

N.  tā kā pārliecinošs vairākums uzņēmumu uzskata, ka vienotais tirgus nav pietiekami integrēts; tā kā pārrobežu tirdzniecības noteikumu sadrumstalotība būtiski ietekmē uzņēmumus un patērētājus visā iekšējā tirgū;

O.  tā kā, neraugoties uz iepriekš veiktajiem centieniem, ieviešot vairākas programmas un lietojumprogrammas, tirgotājiem joprojām ir grūti atrast informāciju par noteikumiem un procedūrām attiecībā uz pakalpojumu pārrobežu sniegšanu un preču pārrobežu pārdošanu;

P.  tā kā 71 % MVU, kas mēģināja izmantot pašreizējo savstarpējas atzīšanas sistēmu nesaskaņotām precēm, saņēma lēmumu atteikt piekļuvi tirgum un tā kā nesen veiktās šo sistēmu reglamentējošās regulas pārskatīšanas mērķis bija atvieglot uzņēmumiem tās piemērošanu, nodrošinot labāku satvaru lēmumu pieņemšanai valsts līmenī;

Q.  tā kā Profesionālo kvalifikāciju direktīva(5) ir viens no svarīgākajiem instrumentiem, ar ko nodrošināt vienotā tirgus pienācīgu darbību, taču tas, ka trūkst instrumentu kvalifikācijas un prasmju automātiskai atzīšanai starp dalībvalstīm, kavē profesionāļu mobilitāti un līdz ar to rada nepamatotus šķēršļus;

R.  tā kā ES vienotais tirgus ir projekts, kas nekad nebūs pilnībā pabeigts, un tā kā straujā sabiedrības un tehnoloģiju attīstība var radīt jaunus šķēršļus vienotā tirgus darbībai, tādējādi apgrūtinot tā pilnīgu īstenošanu;

S.  tā kā digitalizācijai un mākslīgā intelekta un jauno tehnoloģiju izmantošanai piemīt potenciāls sniegt būtisku pievienoto vērtību vienotajam tirgum, palīdzot mazināt pastāvošos šķēršļus un slogu un nodrošināt jaunas uzņēmējdarbības iespējas, kā arī iespēju digitālajam vienotajam tirgum pilnībā darboties patērētāju un uzņēmumu labā; tā kā jauno tehnoloģiju un mākslīgā intelekta izmantošana var palīdzēt pārvarēt dažus šķēršļus digitālajā vienotajā tirgū;

T.  tā kā saskaņošanas trūkums un nepietiekama minimālā standartizācija rada papildu izmaksas un mazina produktu drošumu vienotajā tirgū, vienlaikus vājinot Eiropas konkurētspēju starptautiskajos tirgos;

U.  tā kā vienotā tirgus satvarā ir ļoti svarīgi pareizi līdzsvarot ekonomiskās brīvības, sociālās tiesības, patērētāju, darba ņēmēju un uzņēmumu intereses un sabiedrības vispārējās intereses;

V.  tā kā Parlamenta Lūgumrakstu (PETI) komitejai pēdējā laikā ir iesniegti vairāki ar netarifu šķēršļiem saistīti lūgumraksti, piemēram, lūgumraksti Nr. 0179/2021 un 0940/2020;

W.  tā kā Covid-19 krīze satricināja gan ražošanu, gan patēriņu un pārveidoja iekšzemes un pārrobežu darbības, ietekmējot patērētājus, uzņēmumus, darba ņēmējus un pakalpojumu sniegšanu; tā kā dažām no šīm sekām var būt pagaidu raksturs, bet citām būs ilgstoša ietekme uz vienotā tirgus modeli un vajadzībām; tā kā reaģēšana uz pandēmiju ir paātrinājusi pāreju uz digitāliem pakalpojumiem; tā kā šī krīze parādīja, cik liela nozīme ir Eiropas integrācijai, spēcīgām institūcijām un regulējumam; tā kā Covid-19 pandēmijas laikā piekoptajai patvaļīgajai publiskā iepirkuma praksei bija būtiska negatīva ietekme uz iekšējo tirgu un tā nopietni apdraudēja pārredzamību; tā kā pašreizējā sarežģītajā situācijā būtu jālikvidē ne tikai ar Covid-19 saistītie ierobežojumi, bet arī atlikušie nepamatotie šķēršļi — kuri gadiem ilgi saglabājušies iekšējā tirgū —, lai tādējādi uzlabotu un padziļinātu vienoto tirgu, kas ir viens no veidiem, kā izkļūt no šīs krīzes,

Vienotā tirgus stāvoklis un tā politikas mērķi

1.  atzinīgi vērtē 2020. gada marta vienotā tirgus pārvaldības pasākumu kopumu, kura mērķis ir uzlabot ES tiesību aktu īstenošanu un tās nodrošināšanu, sākumā sniedzot pārskatu par esošajām un gaidāmajām iniciatīvām; uzskata, ka joprojām pastāv trūkumi tiesību aktos un to izpildes nodrošināšanā un ka tie kavē vienotā tirgus pienācīgu darbību; it īpaši uzskata, ka trūkst iniciatīvu vienotā pakalpojumu tirgus uzlabošanai;

2.  atbalsta Komisijas paziņojumu par ilgtermiņa rīcības plānu vienotā tirgus noteikumu labākai īstenošanai un tās nodrošināšanai un it īpaši priekšlikumus pastiprināt SOLVIT kā instrumentu vienotā tirgus strīdu izšķiršanai, palielināt Komisijas lomu, lai palīdzētu dalībvalstīm pareizi, pilnībā un savlaicīgi transponēt ES tiesību aktus nolūkā nodrošināt saskaņotu interpretāciju un izvairīties no pārmērīgas reglamentēšanas, izveidot vienotā tirgus šķēršļu rīku vienotās digitālās vārtejas ietvaros un dot iespēju iedzīvotājiem un uzņēmumiem anonīmi ziņot par regulatīviem šķēršļiem, ar ko tie saskaras savu iekšējā tirgus tiesību izmantošanā;

3.  norāda, ka no neatbilstošas īstenošanas cieš gan uzņēmumi, gan patērētāji, un mudina Komisiju par prioritāti noteikt atbilstošus izpildes nodrošināšanas pasākumus;

4.  uzsver centienus nodrošināt, ka vienotā tirgus pienācīga darbība iet roku rokā ar centieniem sasniegt ES pamatmērķus attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību un sociālo tirgus ekonomiku, kā arī augsta līmeņa vides aizsardzību un vides kvalitātes uzlabošanu;

5.  uzsver, ka vienotais tirgus joprojām ir viens no svarīgākajiem Eiropas Savienības sasniegumiem; tādēļ mudina Komisiju paredzēt līdzekļus to problēmu risināšanai, kuras apgrūtina vienotā tirgus darbību, it īpaši nepamatotu netarifu šķēršļu likvidēšanai, kas patērētājiem, darba ņēmējiem un uzņēmumiem, sevišķi MVU, liedz iespējas pilnībā izmantot vienotā tirgus potenciālu, radot nevajadzīgus un netaisnīgus šķēršļus brīvai preču un pakalpojumu apritei;

6.  atzīst — lai efektīvi likvidētu šādus šķēršļus un vēl vairāk padziļinātu vienotā tirgus integrāciju, ļoti iespējams, ir nepieciešama stingrāka uzraudzība, arī dalībvalstu īstenota, regulatīvā piesardzība, pašreizējā ES tiesiskā regulējuma piemērošanas vienkāršošana un pastiprināts politiskais uzsvars uz vienoto tirgu;

7.  atzīst, ka patērētāju tiesību aizsardzības politikai ir liela nozīme kā faktoram, kas stiprina vienoto tirgu un veicina tā integrāciju;

8.  aicina Komisiju izmantot vienotā tirgus programmai paredzētos līdzekļus, lai stiprinātu vienotā tirgus pārvaldību un uzlabotu tā darbību, it īpaši attiecībā uz netarifu šķēršļiem;

9.  aicina dalībvalstis respektēt vienotā tirgus integritāti, ar Komisijas atbalstu uzlabojot informācijas apmaiņu par ES tiesību aktu īstenošanu un labāk koordinējot šo īstenošanu, pēc iespējas atturēties no diverģējošu valsts noteikumu pieņemšanas, meklēt risinājumus ES līmenī, piemērot labāka regulējuma pamatnostādnes valsts līmeņa noteikumu ieviešanā, nodrošināt pienācīgus ietekmes izvērtējumus, atbalstīt ieinteresētās personas, lai tās varētu sniegt atbilstošu ieguldījumu lēmumu pieņemšanas procesā, un piemērot visus noteikumus pamatotā, samērīgā un nediskriminējošā veidā;

10.  uzsver, ka zaļā kursa un Digitālās programmas Eiropai mērķu sasniegšana galvenokārt ir atkarīga no efektīvas vienotā tirgus darbības un atbilstošas publiskās politikas, kas ir svarīgs faktors tirgus efektivitātes un inovācijas nodrošināšanā un viens no Eiropas valstu ekonomikas modernizācijas instrumentiem; tādēļ uzskata, ka trūkumi vienotā tirgus darbībā ir pelnījuši tikpat lielu uzmanību kā zaļais kurss un Digitālā programma Eiropai; uzsver, ka citu Eiropas politiku noteikšanā būtu jāņem vērā vienotā tirgus noteikumi un jāievēro tā principi; no jauna apstiprina savu apņemšanos attīstīt un aizsargāt spēcīgu, ilgtspējīgu un patērētājiem, darba ņēmējiem un uzņēmumiem draudzīgu iekšējo tirgu;

11.  pauž nožēlu par to, ka vairāki netarifu šķēršļi var kavēt ES industriālās stratēģijas mērķu īstenošanu, it īpaši ražošanas repatriāciju un Eiropas ekonomikas noturīguma pastiprināšanu; uzsver, ka stabils un integrēts vienotais tirgus, kurā likvidēti netarifu šķēršļi, ir viens no priekšnoteikumiem ES industriālās stratēģijas mērķu sasniegšanai;

12.  mudina dalībvalstis nodrošināt, ka to rīcība ir samērīga un stingri atbilst leģitīmajiem publiskās politikas mērķiem, tādiem kā sabiedrības veselība, vide, sabiedriskie pakalpojumi un sabiedrības vispārējās intereses; tomēr pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis joprojām atsaucas uz sabiedrības interesēm, lai izolētu savu iekšzemes tirgu; turklāt uzsver, ka tādas prasības kā nepamatoti teritoriālie ierobežojumi, nevajadzīgas lingvistiskās prasības un ekonomisko vajadzību pārbaude, rada nepamatotus šķēršļus vienotajā tirgū, un aicina Komisiju šajā sakarā uzlabot dalībvalstu uzraudzību, tostarp tiesību aktos paredzētos paziņošanas pienākumus;

13.  pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar Parlamenta pētījumu laikposmā no 2017. gada līdz 2019. gadam ir palielinājies pret dalībvalstīm uzsākto pārkāpuma procedūru skaits vienotā tirgus jomā, 2019. gadā sasniedzot 800, kas ir lielākais skaits kopš 2014. gada;

Šķēršļi brīvai preču un pakalpojumu apritei

14.  norāda, ka Komisija un ieinteresētās personas ir identificējušas svarīgāko nepamatoto šķēršļu pārrobežu darbībām kopumu, kurā ietilpst:

15.  atzīmē, ka ES uzņēmumi, kas darbojas iekšējā tirgū, jau ir ziņojuši par konkrētiem iepriekš minēto šķēršļu gadījumiem, tostarp, piemēram, par prasībām ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem reģistrēt uzņēmumu uzņemošās dalībvalsts tirdzniecības un uzņēmumu reģistrā, pat tad, ja tie tikai uz laiku nosūta darba ņēmējus darbā uz uzņemošās dalībvalsts teritoriju un tiem šajā valstī nav infrastruktūras, lai veiktu darbību parastā, stabilā un pastāvīgā veidā;

16.  uzsver, ka visefektīvākais veids, kā mazināt vienotā tirgus sadrumstalotību, ir censties panākt saskaņotību, kad vien tas ir iespējams; uzsver, ka šādai saskaņošanai tomēr nevajadzētu radīt papildu regulatīvo slogu uzņēmumiem;

17.  uzsver, ka tiesiskuma uzturēšana stiprina vienotā tirgus integritāti, un atgādina dalībvalstīm par to juridiskajiem paziņošanas pienākumiem;

18.  uzsver, ka netarifu šķēršļi nopietni ietekmē arī pakalpojumu nozari un līdz ar to arī citus ekonomikas segmentus, kuru pamatā ir pakalpojumu nozare; turklāt uzsver, ka Komisija savā ziņojumā ir identificējusi 24 konkrētus ierobežojumus 13 nozarēs, ar kuriem tiek pārkāpti Pakalpojumu direktīvas(6) noteikumi, un ka daži no šiem ierobežojumiem ir diskriminējoši vai arī ir prasības attiecībā uz iedibinājumu vai valstspiederību; atzīmē, ka minētā ziņojuma sagatavošanas mērķis bija dokumentēt ierobežojumu esamību vai neesamību, ka ierobežojumu samērīguma izvērtēšana neietilpa ziņojuma tvērumā un ka, to sagatavojot, netika izvērtēts, vai attiecīgais ierobežojums ir pamatots un samērīgs;

19.  atzīst, ka ziņojumā norādīts uz nelielu šķēršļu līmeņa samazinājumu gandrīz visās izvērtētajās nozarēs un ka tāpēc Komisijai būtu jāveic turpmāka izvērtēšana; tomēr uzsver, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju kopš Pakalpojumu direktīvas īstenošanas sākuma 2006. gadā līdz 2017. gadam dažādās nozarēs konstatētā šķēršļu samazinājuma kartēšana bija lēna un ka mazumtirdzniecības nozarē kartēto šķēršļu skaits laikposmā no 2011. gada līdz 2017. gadam pat palielinājās, tādējādi iznīcinot panākto progresu;

20.  pauž nožēlu, ka daži no identificētajiem ierobežojumiem Pakalpojumu direktīvas ietvaros izriet no juridiskās nenoteiktības, ko tā ir izraisījusi kopš tās stāšanās spēkā attiecībā uz tās darbības jomu, it īpaši MVU, kas darbojas tūrisma nozarē;

21.  norāda, ka sabiedriskie pakalpojumi ir īpaši aizsargāti attiecībā uz iekšējā tirgus noteikumiem, ņemot vērā šo pakalpojumu vispārējo nozīmi sabiedrībai, un ka tāpēc noteikumi, ko publiskās iestādes pieņem to pienācīgas darbības nodrošināšanai, nav netarifu šķēršļi; šajā sakarā atzīmē, ka sociālie pakalpojumi un veselības aizsardzības pakalpojumi neietilpst Pakalpojumu direktīvas darbības jomā;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai likvidētu šķēršļus mazumtirdzniecībai, un ātri rīkoties, kad tiek konstatēti jauni šķēršļi; aicina Komisiju sagatavot norādījumus par mazumtirdzniecības atļauju piešķiršanas procedūru samērīgumu, lai palielinātu juridisko noteiktību un paredzamību attiecībā uz mazumtirdzniecību, un līdz 2022. gada vidum nākt klajā ar jaunu rīcības plānu Eiropas mazumtirdzniecības nozarei;

23.  atgādina, ka ievērojams skaits problēmu pārrobežu pakalpojumu sniegšanas jomā izriet no administratīvās prakses, nevis no neatbilstības ES tiesību aktiem;

24.  aicina Komisiju turpināt izstrādāt pamatnostādnes nepietiekami efektīvu tiesību aktu problēmas risināšanai; norāda, ka darba ņēmēju brīvu pārvietošanos atvieglojošu ES tiesību aktu kopējas interpretācijas trūkums var izraisīt juridiskās noteiktības trūkumu un birokrātisku slogu uzņēmumiem un darba ņēmējiem, kas sniedz pakalpojumus dažādās dalībvalstīs; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis šajā transponēšanas procesā, lai nodrošinātu saskaņotāku pieeju;

25.  pauž nožēlu par to, ka netiek pietiekami izmantota Pakalpojumu direktīvā paredzētā paziņošanas procedūra un Tehnisko noteikumu informācijas sistēma (TRIS)(7); uzsver, ka tas apdraud Komisijas spēju nodrošināt to, ka jaunie pakalpojumu jomas tiesību akti atbilst Pakalpojumu direktīvai; aicina dalībvalstis pildīt savus Pakalpojumu direktīvā paredzētos paziņošanas pienākumus; aicina Komisiju līdz 2022. gada vidum nākt klajā ar rīcības plānu pašreizējā satvara uzlabošanai; šajā sakarā atzīmē Komisijas nodomu atjaunināt Pakalpojumu direktīvas īstenošanas rokasgrāmatu, lai tajā iekļautu aspektus, kas izriet no visjaunākās judikatūras, un lai uzlabotu direktīvas izpildes nodrošināšanu;

26.  uzsver, ka šķēršļus var radīt arī ierobežotā valsts pārvaldes spēja sniegt pakalpojumus citās valodās, kā arī attiecīgas apmācības un infrastruktūras trūkums; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka informācija un dokumenti par piekļuvi tirgum ir pieejami ne tikai dalībvalsts oficiālajā valodā, bet arī angļu vai citā, vietējā ekonomikā visvairāk lietotajā, valodā;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt ērtus, koncentrētus un lietošanai gatavus valstu iestādēm paredzētus instrumentus, ar ko novērst nekorektu praksi un pārkāpumus un nodrošināt iekšējā tirgus noteikumu īstenošanu;

28.  atgādina, ka dalībvalsts var atsaukties uz publisko politiku, sabiedrības veselību vai sabiedrisko drošību tikai tad, ja tā var pierādīt, ka pastāv reāli un pietiekami nopietni draudi, kas skar kādas no sabiedrības pamatinteresēm; tādēļ uzskata par nepieņemamu jebkāda veida valsts sponsorētu diskrimināciju, kas vērsta, piemēram, pret personām ar invaliditāti vai kas balstās uz ekonomisko stāvokli, valstspiederību, vecumu, rasi vai etnisko izcelsmi, reliģiju vai pārliecību, profesiju, dzimumu vai seksuālo orientāciju (tostarp LGBTIK fobiju); uzskata, ka šāda diskriminācija var ierobežot iekšējā tirgus brīvības un līdz ar to radīt netarifu šķērsli, kas negatīvi ietekmē preču un pakalpojumu brīvu apriti, jo liedz preču ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem ar vienlīdzīgiem nosacījumiem piegādāt tās pašas preces un pakalpojumus visā ES un patērētājiem baudīt vienotā tirgus sasniegumus;

29.  atzinīgi vērtē pēdējo gadu būtiskos uzlabojumus brīvas preču aprites jomā, kuri panākti, pateicoties tam, ka tika pieņemtas tādas regulas kā Regula (ES) 2018/302(8) (Ģeogrāfiskās bloķēšanas regula), Regula (ES) 2019/1020(9) (Regula par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību) un it īpaši Regula (ES) 2019/515(10) (Regula par preču savstarpēju atzīšanu); atgādina, ka savstarpējas atzīšanas princips attiecas tikai uz nesaskaņotām precēm, un uzsver lejupējas saskaņošanas nozīmi, lai nodrošinātu augstu produktu drošības un patērētāju tiesību aizsardzības līmeni; uzskata, ka savstarpējas atzīšanas principa pilnīga piemērošana un nesen ar Regulu (ES) 2019/515 noteikto instrumentu izmantošana efektīvi sekmētu vienotā tirgus programmas īstenošanu, it īpaši jomās, kurās joprojām pastāv grūtības;

30.  uzskata, ka Ģeogrāfiskās bloķēšanas regulas pieņemšana un īstenošana ir devusi labumu patērētājiem, atvieglojot pārrobežu iepirkšanos; tomēr atgādina, ka joprojām pastāv daži šķēršļi, it īpaši audiovizuālo pakalpojumu un satura nodrošināšanā, un ka tā rezultātā patērētāji mazāk uzticas pārrobežu pirkumu izdarīšanai tiešsaistē; aicina Komisiju 2022. gadā ieplānotā izvērtēšanas ziņojuma ietvaros ierosināt veidus, kā likvidēt nepamatotu un neefektīvu ģeogrāfisko bloķēšanu, un censties izveidot saskaņotu digitālo vienoto tirgu;

31.  vērš uzmanību uz to, ka pastāv diskriminējoša un konkurenci ierobežojoša prakse, piemēram, teritoriāli piegādes ierobežojumi, kas kavē vienotā tirgus attīstību un apdraud tā potenciālu sniegt labumu patērētājiem; aicina Komisiju nākt klajā ar atbilstošiem pasākumiem, lai likvidētu teritoriālos piegādes ierobežojumus un tādējādi mazinātu šķēršļus pārrobežu tirdzniecībai nolūkā panākt pilnībā funkcionējošu vienoto tirgu;

32.  atzinīgi vērtē to, ka kvalifikāciju saskaņošana, izmantojot savstarpēju atzīšanu, jau ir sniegusi ieguldījumu vienotā tirgus attīstībā attiecībā uz vairākām profesijām; tomēr pauž nožēlu par to, ka turpmāku progresu šajā jomā būtiski ierobežo dalībvalstu noteiktie administratīvie šķēršļi; uzsver, ka diplomu, kvalifikācijas, prasmju un kompetenču savstarpēja atzīšana starp dalībvalstīm pastiprinātu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un pakalpojumu brīvu apriti, un mudina dalībvalstis paplašināt savstarpējo atzīšanu, to attiecinot uz visiem iespējamiem izglītības un apmācības līmeņiem, un pēc iespējas drīzāk uzlabot vai ieviest šādai paplašināšanai nepieciešamās procedūras;

33.  atgādina regulēto profesiju īpašo statusu vienotajā tirgū un to lomu sabiedrības interešu aizsardzībā, taču uzsver arī to, ka šo īpašo statusu nevajadzētu izmantot, lai saglabātu nepamatotus šķēršļus, kas izraisa vienotā tirgus sadrumstalotību;

34.  mudina dalībvalstis likvidēt nepamatotus ierobežojumus attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju un Komisiju saglabāt modrību, īstenojot pārkāpuma procedūras gadījumos, kad dalībvalstis neievēro ES tiesību aktus par kvalifikācijas atzīšanu;

35.  atgādina, ka Profesionālo kvalifikāciju direktīvas pamatā ir vienlīdzīgas attieksmes princips un uz valstspiederību balstītas diskriminācijas aizliegums;

36.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastāvīgi palielināt to uzņēmumu un darba ņēmēju informētību, kuriem varētu trūkt informācijas par savstarpēju atzīšanu un citiem attiecīgiem noteikumiem, kas atvieglo pārrobežu darbības;

37.  prasa popularizēt Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūru un atvieglot tās piemērošanu visā Eiropas Savienībā, lai tā kļūtu par plaši pieņemtu atzīšanas instrumentu;

38.  pauž nožēlu par nepietiekamo piekļuvi informācijai par darbaspēka mobilitāti pakalpojumu nozarēs un pauž bažas par apgrūtinošām nepieciešamo dokumentu iegūšanas procedūrām atsevišķās dalībvalstīs un par pastāvīgajām problēmām A1 veidlapas savlaicīgā nodrošināšanā pilsoņiem; uzsver — lai uzņēmumiem atvieglotu atbilstības nodrošināšanu un darba ņēmējiem informācijas saņemšanu, būtu jāuzlabo piekļuve informācijai, piemēram, par iekšzemes koplīgumiem attiecīgā gadījumā, kā prasīts Direktīvā 2014/67/ES(11); uzstāj, ka šādai informācijai vajadzētu būt pieejamai ar vienotās digitālās vārtejas palīdzību; aicina Komisiju un Eiropas Darba iestādi veikt atbilstošus pasākumus, lai uzlabotu piekļuvi informācijai;

39.  mudina Komisiju 2022. gada pirmajā ceturksnī, kā bija plānots, ieviest digitālu veidlapu paziņošanai par darba ņēmēju norīkošanu darbā, kā izklāstīts tās 2020. gada jaunās industriālās stratēģijas atjauninātajā versijā, izveidojot vienkāršu, viegli izmantojamu un savietojamu digitālo veidlapu, kas atbilstu Eiropas uzņēmumu un it īpaši MVU vajadzībām;

40.  atgādina, ka piekļuve informācijai ir ļoti svarīga un ka tā jāpadara pēc iespējas vienkāršāka lietotājiem; uzskata, ka pasākumi, kas veikti, lai Preču tiesību aktu kopuma ietvaros uzņēmumiem uzlabotu piekļuvi informācijai par piemērojamiem noteikumiem un pienākumiem, ir atzinīgi vērtējams solis uz priekšu pārrobežu tirdzniecības atvieglošanā, vienlaikus saglabājot augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni; prasa piešķirt pietiekamus resursus vienas pieturas aģentūru izveidei;

41.  pieņem zināšanai to noteikumu aizvien pieaugošo skaits, kuri reglamentē transportlīdzekļu piekļuvi pilsētām un kurus piemēro gan privātiem, gan komerciāliem transportlīdzekļiem; prasa Komisijai izvērtēt, vai ir nepieciešama koordinēšana ES līmenī;

42.  uzsver, ka vienotā tirgus pienācīga darbība ir ļoti svarīga, lai Eiropas Savienībā aizsargātu pietiekamas kvalitatīvu produktu, tostarp lauksaimniecības pārtikas produktu, piegādes par pieņemamu cenu;

43.  vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi palielināt ES piegādes sistēmu dinamismu un noturību, tostarp reģionālā un vietējā līmenī, un stiprināt īsas, viedas un integrētas piegādes ķēdes, lai visā ES nodrošinātu nepārtrauktu produktu piegādi;

44.  uzsver nepieciešamību nodrošināt vienotā tirgus pēc iespējas lielāku saskaņotību, izmantojot vienotu ES mēroga pieeju marķēšanai, ar kuras palīdzību varētu gan novērst šķēršļus vienotā tirgus darbībai, gan nodrošināt, ka patērētājiem sniegtā informācija ir skaidra, pārredzama, izsekojama un saprotama;

45.  atzinīgi vērtē pārskatītās Negodīgas komercprakses direktīvas(12) pieņemšanu un Komisijas stimulus šajā nolūkā un atbalsta Kopīgā pētniecības centra darbu un konstatējumus, kas viss tiek veikts ar mērķi risināt divējādas kvalitātes problēmu;

Digitalizācija un mākslīgā intelekta izmantošana vienotā tirgus šķēršļu problēmas risināšanā

46.  uzsver, cik svarīgs ir pilnībā funkcionējošs digitālais vienotais tirgus, kas sniedz labumu patērētājiem un uzņēmumiem, un prasa atbalstīt MVU, lai tie varētu pārvarēt šķēršļus un grūtības digitālās pārkārtošanās procesā;

47.  uzskata, ka digitalizācija un jaunās tehnoloģijas, tādas kā mākslīgais intelekts, var veicināt ES mērķu sasniegšanu un padziļināt iekšējo tirgu; uzsver — ja šādas tehnoloģijas izmanto pareizi, tām var būt labvēlīga un pārveidojoša ietekme un tās var palīdzēt atrisināt daudzās problēmas, kas saistītas ar šķēršļu likvidēšanu vienotajā tirgū;

48.  aicina Komisiju turpināt izvērtēt iespēju atļaut un veicināt tādu digitālo risinājumu izmantošanu, kas var palīdzēt sniegt obligātu informāciju par produktiem vai iepakojumu bez nepieciešamības palielināt iepakojuma izmēru vai pārsaiņot produktus;

49.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par digitālo pakalpojumu tiesību aktu (COM(2020)0825) un digitālo tirgu tiesību aktu (COM(2020)0842) un prasa Komisijai un dalībvalstīm pieņemt satvarus, kas būtu saskaņoti ar citām iekšējā tirgus un ES politikām; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai uzņēmumu, it īpaši MVU, un patērētāju rīcībā būtu skaidrs, saskaņots un stingrs noteikumu kopums;

50.  atzinīgi vērtē Komisijas plānu izveidot kontroles iestādēm paredzētu vienotu Eiropas ievades punktu informācijai par nepārtikas produktiem;

51.  aicina attiecīgās ES un dalībvalstu iestādes veikt atbilstošus pasākumus ar mērķi izstrādāt vienotu paraugu valstu oficiālajām tīmekļa vietnēm un padarīt tās saderīgas ar vienoto digitālo vārteju, lai uzlabotu dalībvalstu savstarpējo piekļuvi attiecīgajai informācijai;

52.  atzīst, ka daudzi šķēršļi izriet no pārvaldes iestāžu ierobežotās spējas sniegt kvalitatīvus pakalpojumus pārrobežu vidē; uzskata, ka sabiedrisko pakalpojumu digitalizācija un pilnībā attīstīta e-pārvaldes spēja joprojām ir būtiskas dažu apgrūtinošu netarifu šķēršļu likvidēšanā; aicina Komisiju veicināt digitālo rīku izmantošanu un mudina dalībvalstis pilnībā apņemties digitalizēt sabiedriskos pakalpojumus; uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt un izmantot savietojamus un atvērtā pirmkoda e-pārvaldes rīkus, lai veicinātu starptautiski saderīgu e-pārvaldes procedūru izstrādi; šajā sakarā atgādina, ka vienotās digitālās vārtejas pamatnoteikumiem visās ES dalībvalstīs bija jāstājas spēkā līdz 2020. gada 12. decembrim; uzsver, ka liela nozīme ir principiem “digitāls pēc noklusējuma” un “tikai vienreiz”, kas iedzīvotājiem un uzņēmumiem ļaus ietaupīt laiku un naudu, it īpaši tad, ja tos piemēros plašāk; atzinīgi vērtē priekšlikumu vienoto digitālo vārteju papildināt ar vienotā tirgus šķēršļu rīku;

53.  pauž nožēlu par lēno vienotās digitālās vārtejas īstenošanu; aicina dalībvalstis atvēlēt pietiekamus resursus tam, lai MVU draudzīgā veidā ātri īstenotu vienoto digitālo vārteju, sniedzot uz lietotāju orientētu informāciju par vienotā tirgus noteikumiem un administratīvajām procedūrām, nolūkā to pēc iespējas padarīt par virtuālu vienas pieturas aģentūru; aicina dalībvalstis un Komisiju paplašināt vienotās digitālās vārtejas darbības jomu, attiecinot to uz visām ar uzņēmējdarbību saistītajām administratīvajām procedūrām;

54.  uzsver, ka SOLVIT piemīt liels potenciāls kļūt par galveno neformālo problēmu risināšanas instrumentu uzņēmumiem un patērētājiem ES tiesību aktu nepareizas piemērošanas gadījumā; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu padarīt SOLVIT par instrumentu, kas izmantojams pēc noklusējuma ar vienoto tirgu saistītu strīdu izšķiršanā; uzskata, ka tāpēc ir nepieciešams uzlabot informētību par šo strīdu izšķiršanas instrumentu pastāvēšanu;

55.  atzīmē, ka, neraugoties uz Komisijas un dalībvalstu veiktajiem izpratnes veicināšanas pasākumiem, daudzi iedzīvotāji un uzņēmumi joprojām nav informēti par SOLVIT; uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāveic turpmāki pasākumi, lai palielinātu tā atpazīstamību;

56.  atzīmē, ka SOLVIT balstās uz ieteikumiem, nevis tiesību aktiem un ka tas nevar pieņemt juridiski saistošus lēmumus; uzsver, ka SOLVIT darbību ir iespējams būtiski uzlabot;

57.  atzīmē, ka daudzos SOLVIT centros joprojām trūkst darbinieku, līdzekļu, atbilstošas personāla apmācības un līdz ar to nepieciešamo zināšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka SOLVIT centru rīcībā ir atbilstoši resursi, lai darbotos saskaņā ar Komisijas prasībām, kas paustas paziņojumā COM(2017)0255;

58.  vērš uzmanību uz to, ka nepamatota, nesamērīga un diskriminējoša dalībvalstu īstenota kontrole, tostarp pārmērīga naudas soda piemērošana vai piekļuve konkurējošu uzņēmumu datiem, arī ir sava veida šķērslis iekšējā tirgū; atzīmē, ka Eiropas uzņēmumi regulāri ziņo par šādas prakses piemēriem, vai nu izmantojot SOLVIT, vai iesniedzot lūgumrakstus Lūgumrakstu komitejai ,vai arī iesniedzot sūdzības Komisijai;

59.  uzsver, ka Eiropas iedzīvotājiem, uzņēmumiem un to pārstāvjiem ir nepieciešams sasniedzams un pieejams kontaktpunkts, lai informētu par dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, kas kavē Eiropas vienotā tirgus darbību; vērš īpašu uzmanību uz nepieciešamību pēc raitas šādu sūdzību izskatīšanas, lai pēc iespējas ātrāk novērstu nepamatotus šķēršļus vienotā tirgus darbībai;

60.  atgādina, ka starptautisko kravu autopārvadājumu nozare saskaras ar netarifu šķēršļiem, kas ierobežo piekļuvi valstu tirgiem un līdz ar to mazina tās konkurētspēju;

61.  uzsver standartu saskaņošanas nozīmi iekšējā tirgus darbībai un ieinteresēto personu un uzņēmumu padziļinātas iesaistes nozīmi saskaņošanas procesā, lai nepieļautu nevajadzīgus šķēršļus piekļuvei ES vienotajam tirgum;

Izpildes nodrošināšanas un atbilstības uzraudzība

62.  principā atzinīgi vērtē Vienotā tirgus noteikumu izpildes panākšanas darba grupu (SMET), kuras mērķis ir izvērtēt valstu tiesību aktu atbilstību vienotā tirgus noteikumiem, prioritāti piešķirt vissteidzamāk novēršamajiem šķēršļiem, risināt nepamatotas pārmērīgas reglamentēšanas problēmu un apspriest horizontāla rakstura izpildes nodrošināšanas jautājumus; norāda, ka SMET būtu ne tikai jāidentificē problēmas, bet arī jāpiedāvā to iespējamie risinājumi; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt ieinteresēto personu lielāku iesaistīšanu SMET darbā;

63.  atgādina, ka līdz šim Komisijas plānam pastiprināt ES tiesību aktu izpildes nodrošināšanu ar SMET (kuras pirmā sanāksme notika 2020. gada aprīlī) palīdzību nav bijuši vērā ņemami rezultāti; pauž nožēlu par to, ka SMET darba metodes nav pārredzamas; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot SMET pārredzamību un uz savām sanāksmēm uzaicināt ieinteresētās personas, kā arī nodrošināt, ka SMET Komisijas tīmekļa vietnē publicē savu sanāksmju dalībnieku sarakstus, sanāksmju darba kārtības un protokolus; aicina Komisiju līdz 2022. gada beigām iepazīstināt ar konkrētiem SMET darba rezultātiem un iesniegt tos Parlamenta Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai un Konkurētspējas padomei saskaņā ar tās 2020. gada 10. marta paziņojumu par ilgtermiņa rīcības plānu vienotā tirgus noteikumu labākai īstenošanai un izpildei (COM(2020)0094);

64.  aicina Komisiju regulāri un vismaz ik pēc trim gadiem iesniegt ziņojumu par netarifu šķēršļiem, pārredzamā veidā paplašināt esošo vienotā tirgus rezultātu apkopojumu un uzskaitīt pārkāpuma procedūras un tos valstu noteikumus, par kuriem ir aizdomas, ka tie ir pretrunā ES tiesību aktiem;

65.  aicina Komisiju un dalībvalstis konsekventi, ātri un rūpīgi izvērtēt to, vai valstu noteikumi nekavē iekšējā tirgus darbību un, ja tā ir, izvērtēt, vai tie ir nepieciešami, nav diskriminējoši, ir samērīgi un pamatoti, kā noteikts Direktīvā (ES) 2015/1535 par informācijas sniegšanu tehnisko noteikumu jomā un Direktīvā (ES) 2018/958(13) par piekļuvi regulētām profesijām; atzīmē, ka trūkst pienācīgu ietekmes izvērtējumu un labi izskaidrota pamatojuma, it īpaši attiecībā uz valstu noteikumiem par produktiem un pakalpojumiem; aicina Komisiju ātri pieņemt lēmumus par sūdzībām, lai nodrošinātu, ka attiecīgās problēmas, raugoties no galalietotāja viedokļa, tiktu ātri izskatītas un efektīvi atrisinātas;

66.  atgādina, ka visa regulatīvā dzīves cikla laikā dalībvalstīm un Komisijai ir jāuzņemas kopīga atbildība par to, lai tiktu nodrošināta vienotā tirgus noteikumu ievērošana, arī ņemot vērā Parīzes nolīgumu un Eiropas sociālo tiesību pīlāru, un iedzīvotāju, tostarp darba ņēmēju un patērētāju, tiesību ievērošana; uzsver, ka ES mērogā būtu jāsaskaņo noteikumi par pārbaužu un citu tirgus uzraudzības darbību biežumu un kvalitāti, it īpaši attiecībā uz produktu drošumu, un jāpopularizē instrumenti informācijas apmaiņai starp valstu iestādēm, lai stiprinātu sadarbību šajā jomā;

67.  aicina ikvienu dalībvalsti nodrošināt to, ka visām kompetentajām iestādēm to jurisdikcijā ir visas minimālās pilnvaras, kā arī nepieciešamais budžets un personāls, lai nodrošinātu iekšējā tirgus acquis pienācīgu piemērošanu;

68.  norāda, ka liela nozīme ir tam, lai attiecīgās iestādes samērīgi uzraudzītu, pārbaudītu un nepieciešamības gadījumā sodītu ekonomikas dalībniekus — neatkarīgi no to iedibinājuma dalībvalsts —, kuri neievēro tiesību aktus; uzsver, ka ir svarīgi ne tikai izmantot instrumentus, kas paredzēti valstu iestāžu un Komisijas sadarbībai tirgus uzraudzības jomā, bet arī izstrādāt jaunus instrumentus, lai iepriekš brīdinātu par neatbilstības problēmām, kas apdraud patērētāju drošību, it īpaši, šajā nolūkā nodrošinot pastiprinātu uzraudzību Eiropas līmenī;

69.  uzsver, ka ir svarīgi panākt lielāku saskaņotību, kas ietver efektīvu un patiesu kompetento tiesībaizsardzības iestāžu sadarbību, lai atklātu un izmeklētu pārkāpumus, kā arī dotu rīkojumu izbeigt aizliegt tos;

70.  uzsver uzraudzības nozīmi un tāpēc atzinīgi vērtē vienotā tirgus rezultātu apkopojumu kā veikuma uzraudzības instrumentu; uzsver, ka augstākajā politiskajā līmenī periodiski būtu jārīko debates par šī rezultātu apkopojuma ietekmi, nodrošinot politisku apņemšanos pievērsties konstatētajiem šķēršļiem ne tikai no uzņēmumu perspektīvas, bet arī ņemot vērā problēmas, ar ko saskaras darba ņēmēji, patērētāji un iedzīvotāji, kā arī pienācīgi ņemot vērā sociālās un vides politikas apsvērumus;

71.  atzinīgi vērtē valsts pārvaldes iestāžu, publiskā iepirkuma jomas profesionāļu, tiesnešu un citu praktizējošo juristu spēju veidošanu, kam ir pieejams finansējums reformu atbalsta programmas ietvaros;

Šķēršļi vienotā tirgus darbībai, kurus rada reaģēšana uz Covid-19

72.  atgādina, ka dalībvalstis un Komisija, sākotnēji reaģējot uz pandēmiju, neņēma vērā vienotā tirgus vajadzības, un atgādina par šādas rīcības nopietno ietekmi uz preču un pakalpojumu brīvu pārrobežu apriti, kā arī uz personu brīvu pārvietošanos pāri robežām; uzskata, ka būs nepieciešama pandēmijas ietekmes uz vienoto tirgu turpmāka izvērtēšana, lai izdarītu secinājumus par Covid-19 krīzes ietekmi;

73.  aicina dalībvalstis pandēmiskās situācijas pasliktināšanās gadījumā pilnībā īstenot Komisijas pamatnostādnes par darba ņēmēju brīvas pārvietošanās īstenošanu Covid-19 uzliesmojuma laikā un Komisijas paziņojumu “Ceļā uz pakāpenisku un koordinētu pieeju pārvietošanās brīvības atjaunošanai un iekšējās robežkontroles atcelšanai” (C(2020)3250), lai darba ņēmējiem, it īpaši transporta jomā strādājošajiem, pārrobežu, norīkotajiem un sezonas darba ņēmējiem, kā arī pakalpojumu sniedzējiem ļautu šķērsot robežas un netraucēti nokļūt savā darba vietā;

74.  atzinīgi vērtē NextGenerationEU atveseļošanas pasākumu kopumu, ES pamatnostādnes robežu pārvaldībai, transporta zaļās joslas, ES digitālo Covid-19 sertifikātu brīvas pārvietošanās atvieglošanai un turpmākus pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt vienotā tirgus normālu darbību;

75.  pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis ir ieviesušas papildu ceļošanas ierobežojumus, piemēram, karantīnu dažiem ES digitālā Covid sertifikāta turētājiem; atzīmē, ka šie ierobežojumi ir īpaši apgrūtinoši pārrobežu un norīkotajiem darba ņēmējiem un kravas automašīnu vadītājiem;

76.  atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt, lai saistībā ar Covid-19 veiktie pasākumi neietekmētu produktu, it īpaši pārtikas produktu, plūsmu Eiropas Savienībā, tostarp gadījumos, kad runa ir par teritorijām, kas nav savienotas ar kontinentālo Eiropu;

77.  atzīmē, ka Covid-19 pandēmija papildus viesnīcu, restorānu un sabiedriskās ēdināšanas nozares panīkumam izraisīja noteiktu ierobežojumu noteikšanu starp dalībvalstīm un to iekšienē, kuriem ir postoša ietekme uz pārtikas ražošanu;

78.  uzskata, ka atveseļošanas pamatā ir jābūt ilgtspējīgai attīstībai, taisnīgai pārejai, sociālajai iekļaušanai un kvalitatīvu darbvietu radīšanai;

79.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu nākt klajā ar vienotā tirgus ārkārtas instrumentu; aicina Komisiju izstrādāt to kā juridiski saistošu strukturālu instrumentu, lai nākotnes krīžu gadījumā nodrošinātu personu brīvu pārvietošanos un preču un pakalpojumu brīvu apriti;

80.  aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi izmantot gūto pieredzi un izstrādāt plānu reaģēšanai ārkārtas situācijās, kura mērķis būtu nodrošināt kopēju atbildes reakciju un, cik vien iespējams, aizsargāt pakalpojumu un preču brīvu apriti un personu, it īpaši pārrobežu darba ņēmēju, brīvu pārvietošanos; atgādina, ka dalībvalstīm nekavējoties būtu jāziņo par valsts līmeņa pasākumiem, kas ierobežo preču un pakalpojumu brīvu apriti;

81.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu regulai par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 1082/2013/ES (COM(2020)0727), it īpaši tās ierosinājumu izveidot mehānismu medicīniskā aprīkojuma eksporta ierobežojumu kontrolei iekšējā tirgū;

82.  uzsver steidzamo nepieciešamību paplašināt piekļuvi digitāliem pakalpojumiem un tehnoloģijām, kas ārkārtas situācijās ir ļoti svarīgi vienotā tirgus vienmērīgai darbībai un iedzīvotāju un uzņēmumu piekļuvei sabiedriskajiem pakalpojumiem, izmantojot e-pārvaldes risinājumus; atzīst, ka digitālā atstumtība un piekļuves internetam trūkums ir daži no būtiskākajiem netarifu šķēršļiem Eiropas vienotā tirgus digitālajai pārveidei;

o
o   o

83.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 456, 10.11.2021., 14. lpp. (2) OV L 295, 21.11.2018., 1. lpp. (3) OV C 388, 13.11.2020., 39. lpp. (4) OV C 76, 28.2.2018., 105. lpp. (5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīva 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.). (6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.). (7) Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 9. septembra Direktīva (ES) 2015/1535, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (OV L 241, 17.9.2015., 1. lpp.). (8) Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28. februāra Regula (ES) 2018/302, ar ko novērš nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu un citus diskriminācijas veidus iekšējā tirgū klientu valstspiederības, dzīvesvietas vai uzņēmējdarbības veikšanas vietas dēļ (OV L 60 I, 2.3.2018., 1. lpp.). (9) Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regula (ES) 2019/1020 par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību (OV L 169, 25.6.2019., 1. lpp.). (10) Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 19. marta Regula (ES) 2019/515 par citā dalībvalstī likumīgi tirgotu preču savstarpēju atzīšanu (OV L 91, 29.3.2019., 1. lpp.). (11) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīva 2014/67/ES, par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV L 159, 28.5.2014., 11. lpp.). (12) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.). (13) Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28. jūnija Direktīva (ES) 2018/958 par samērīguma novērtēšanu pirms jaunas profesiju reglamentācijas pieņemšanas (OV L 173, 9.7.2018., 25. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par Eiropas pārrobežu asociāciju un bezpeļņas organizāciju statūtiem (2020/2026(INL))

P9_TA(2022)0044 A9-0007/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 225. pantu,

–  ņemot vērā LESD 114. un 352. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 11. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 12. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. pantu,

–  ņemot vērā atzinumu(1) par Komisijas priekšlikumu regulai par Eiropas asociāciju statūtiem(2),

–  ņemot vērā savu 1987. gada 13. marta rezolūciju par bezpeļņas asociācijām Eiropas Kopienās(3),

–  ņemot vērā savu 2020. gada 7. oktobra rezolūciju par ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānisma izveidi(4),

–  ņemot vērā savu 2011. gada 10. marta deklarāciju par Eiropas statūtu izveidi savstarpējām sabiedrībām, asociācijām un fondiem(5),

–  ņemot vērā EESK atzinumu “Eiropas filantropija: neizmantots potenciāls” (izpētes atzinums, sagatavots pēc prezidentvalsts Rumānijas pieprasījuma),

–  ņemot vērā kopīgās pamatnostādnes par biedrošanās brīvību (CDL-AD(2014)046), ko ir pieņēmusi Eiropas Padomes komisija “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija) un EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību birojs (ODIHR),

–  ņemot vērā Reglamenta 47. un 54. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A9-0007/2022),

A.  tā kā LESD 63. pants kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 7., 8. un 12. pantu iedibina biedrošanās brīvību visos līmeņos un aizsargā bezpeļņas organizācijas pret diskriminējošiem, nevajadzīgiem un nepamatotiem to darbības finansēšanas ierobežojumiem;

B.  tā kā termins “bezpeļņas organizācija” šajā rezolūcijā būtu jāsaprot kā tāds, kas atspoguļo dažnedažādus Savienībā gan uz biedru līdzdalības, gan citāda pamata pastāvošu bezpeļņas organizāciju veidus, piemēram, asociācijas, filantropiskas organizācijas un organizācijas, kuru aktīvi tiek novirzīti konkrēta mērķa sasniegšanai (piemēram, fondi un citas līdzīgas organizācijas);

C.  tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka valstij nenoliedzami ir pienākums garantēt iespēju īstenot tiesības uz biedrošanās brīvību, un savā 2005. gada 21. oktobra spriedumā lietā Ouranio Toxo un citi pret Grieķiju(6) ir konstatējusi, ka biedrošanās brīvības reālu un efektīvu ievērošanu nevar reducēt tikai uz valsts pienākumu neiejaukties; tā kā Eiropas Savienība Tiesa (EST) savā spriedumā lietā C‑78/18(7) nolēma, ka tiesības uz biedrošanās brīvību ietver ne vien iespēju dibināt vai likvidēt biedrību, bet arī iespēju biedrībai darboties laika posmā no dibināšanas līdz likvidācijai;

D.  tā kā bezpeļņas organizācijas ir būtiskas, lai pārstāvētu pilsoņu un pilsoniskās sabiedrības intereses, tostarp sniedzot pakalpojumus bieži vien nerentablās sociālā sektora jomās, veicinot līdzdalību sociālajā dzīvē un aizstāvot minoritāšu tiesības; tā kā tām ir arī būtiska nozīme sociālekonomisko problēmu prognozēšanā un risināšanā, kā arī trūkstošo pakalpojumu un saimnieciskās darbības veidu nodrošināšanā līdztekus valstu, reģionālajām un vietējām pārvaldes struktūrām;

E.  tā kā bezpeļņas organizācijas bieži izmanto un veicina vārda brīvību, jo īpaši saistībā ar sabiedrības interešu veicināšanu, atbalsta aktīvu līdzdalību demokrātiskajā dzīvē un darbojas kā demokrātijas skolas;

F.  tā kā Covid-19 krīze ir izgaismojusi bezpeļņas organizāciju būtisko nozīmi, palīdzot cilvēkiem pārvarēt daudzās grūtības un tādējādi garantējot sociālo kohēziju; tā kā tomēr Covid-19 krīze ir satricinājusi šādu organizāciju stāvokli, jo īpaši tāpēc, ka ir pārtraukusi to darbību, kā arī ir noteikusi jaunas vajadzības un uzdevumus;

G.  tā kā Eiropas demokrātija ir atkarīga no tā, vai pilsoniskā sabiedrība un pārstāvības organizācijas spēj darboties brīvi un pāri robežām; tā kā pilsoniskās sabiedrības un pārstāvības organizāciju būtiskā loma demokrātijas veicināšanā tiek uzskatīta par Savienības pamatvērtību, un tas jo īpaši atzīts Līguma par Eiropas Savienību (LES) 11. pantā, un tādēļ ir vajadzīgs atklāts, pārredzams un strukturēts dialogs;

H.  tā kā bezpeļņas organizācijas ir ES pilsoniskās sabiedrības neatņemama daļa un ietver filantropiskas organizācijas, piemēram, fondus, kas veicina un atvieglo fizisko personu un bezpeļņas organizāciju darbu sabiedrības interesēs;

I.  tā kā ticamas statistikas informācijas apjoms par bezpeļņas organizācijām ir niecīgs vai arī šāda informācija nav viegli pieejama;

J.  tā kā Eiropas uzņēmumu, Eiropas kooperatīvo sabiedrību vai Eiropas partiju statūti nav piemēroti, lai bezpeļņas organizācijas varētu īstenot pārrobežu sadarbību;

K.  tā kā individuāliem uzņēmumiem, komercuzņēmumiem un ekonomisko interešu grupām ir iespēja dibināt Eiropas ekonomisko interešu grupu;

L.  tā kā publiskās struktūras var veidot Eiropas teritoriālās sadarbības grupas;

M.  tā kā Eiropas asociāciju statūtiem vajadzētu būt pieejamiem organizācijām un personām, kas vēlas iesaistīties apmaiņā un savstarpējas mācīšanās pasākumos pāri robežām;

N.  tā kā Parlamenta aicinājums izveidot sociālās ekonomikas dalībnieku valstu statistikas reģistrus uz organizācijām ārpus sociālās ekonomikas neattiecas;

O.  tā kā daudzas bezpeļņas organizācijas ekonomikā un iekšējā tirgus attīstībā piedalās pilnvērtīgi, regulāri iesaistoties konkrētās saimnieciskās darbībās; tā kā pēdējā desmitgadē ir ievērojami palielinājies pārrobežu finanšu plūsmu apjoms starp asociācijām vai bezpeļņas organizācijām;

P.  tā kā mūsdienās ir uzlabojusies politikas veidotāju un pilsoniskās sabiedrības informētība par bezpeļņas organizāciju potenciālu pakalpojumu sniegšanas, iedzīvotāju iesaistes un sociālās inovācijas ziņā; tā kā to potenciāls daudzās jomās, iespējams, netiek izmantots, piemēram, izglītībā, kultūrā, veselības aprūpē, sociālo pakalpojumu jomā, pētniecībā, attīstības palīdzības jomā, kā arī humānās palīdzības un sagatavotības katastrofām jomā;

Q.  tā kā bezpeļņas organizāciju sociālekonomiskais potenciāls Eiropas Savienībā pastāvīgi palielinās, radot nodarbinātības iespējas visdažādākajās nozarēs;

R.  tā kā bezpeļņas organizācijām ir būtiska nozīme to personu atbalstīšanā, kas aktīvi piedalās demokrātiskajā dzīvē;

S.  tā kā lielākā daļa bezpeļņas organizāciju darbību tiek veikta valsts līmenī, lai gan arvien vairāk bezpeļņas organizāciju darbojas pāri robežām, tādējādi stiprinot sociālo kohēziju starp dalībvalstīm sabiedrības līmenī, jo īpaši pierobežas reģionos, kas ir gandrīz 40 % Savienības teritorijas;

T.  tā kā jo īpaši pārrobežu bezpeļņas organizācijas sniedz lielu ieguldījumu Savienības mērķu sasniegšanā un attīsta daudzas un dažādas vispārējas nozīmes darbības, kurām ir transnacionāla nozīme un kuras dažādās jomās kalpo vispārējām interesēm; tā kā tas ietver, bet ne tikai, pamattiesību un vērtību aizsardzību un veicināšanu, vides aizsardzību, izglītību, kultūru, sociālo darbu un attīstības palīdzību;

U.  tā kā, neraugoties uz pārrobežu bezpeļņas organizāciju milzīgo skaitu Eiropas Savienībā, nav saskaņota Eiropas tiesiskā regulējuma, kas ļautu tām pienācīgi darboties un organizēties pārrobežu līmenī;

V.  tā kā nav Savienības regulējuma par bezpeļņas organizācijām, patlaban to pārrobežu darbību ietekmē kultūras, tiesu un politiskās atšķirības, kas izriet no valstu tiesību aktiem;

W.  tā kā Eiropas Parlaments jau 1987. gada 13. marta rezolūcijā par bezpeļņas asociācijām Eiropas Kopienās uzsvēra nepieciešamību ieviest attiecīgu Eiropas regulējumu Eiropas bezpeļņas organizācijām;

X.  tā kā visām organizācijām, kuras izmanto Eiropas statūtus vai Eiropas kopīgos minimālos standartus, būtu jārīkojas tā, lai veicinātu un īstenotu Savienības kopējās vērtības un mērķus, kas paredzēti Līgumos un Hartā,

Pašreizējā situācija

1.  norāda, ka bezpeļņas organizācijām nav Savienības līmeņa tiesiskās formas, lai pilsoniskās sabiedrības interešu pārstāvība būtu līdzvērtīga tādu komercuzņēmumu un ekonomisko interešu grupu pārstāvībai, kuru tiesiskā forma Savienības līmenī jau sen ir noteikta;

2.  novēro, ka juridiskās, kultūras, politiskās un ekonomiskās atšķirības starp dalībvalstīm joprojām ļoti sarežģī bezpeļņas organizāciju pārrobežu darbības un ka pašreizējais administratīvais un fiskālais režīms, ko piemēro šādu organizāciju pārrobežu darbībām, rada augstākas darījumu izmaksas nekā valsts līmenī;

3.  uzsver, ka ar spēkā esošo tiesisko regulējumu Savienības un valstu līmenī nepietiek, lai veidotu un atbalstītu spēcīgu Eiropas mēroga pilsonisko sabiedrību, kuras pastāvēšana ir nepieciešama demokrātijas īstenošanai; tādējādi norāda uz nepieciešamību ieviest jaunu tiesisko formu, proti, Eiropas asociāciju, tostarp pieņemt tās iedibināšanas, pārredzamības, pārskatatbildības un pārvaldības noteikumus;

4.  uzsver, ka ir svarīgi ar Eiropas asociāciju padomes palīdzību nodrošināt koordināciju Savienības līmenī, novērst sadrumstalotību un atbalstīt saskaņotu pieeju visā Savienībā attiecībā uz Eiropas asociāciju; šajā nolūkā aicina Komisiju izskatīt dažādās iespējas un iesniegt priekšlikumu par šādas Eiropas asociāciju padomes piemērotāko formu un statusu, kurā būtu pārstāvētas visas dalībvalstis un kurai būtu skaidri noteiktas lēmumu pieņemšanas pilnvaras;

5.  uzskata, ka Savienības tiesību akti, ar kuriem atbalsta bezpeļņas organizācijas, ir vajadzīgi arī tāpēc, lai pabeigtu iekšējā tirgus izveidi;

6.  uzsver — lai gan pārvietošanās brīvība un tiesības veikt uzņēmējdarbību ir iedibinātas Līgumos, dažādās dalībvalstu jurisdikcijās joprojām netiek pilnībā atbalstītas un veicinātas biedrošanās pamattiesības, jo trūkst piemērotu organizatorisko formu un nav vienlīdzīgas attieksmes pret pašreizējām formām visā Savienībā, kas, no vienas puses, kavē transnacionālas darbības un projektus, pārrobežu misijas un pilsoniskās sabiedrības mobilitāti un, no otras puses, rada juridisko nenoteiktību;

7.  pauž nožēlu par to, ka trūkst instrumenta, kas vēl vairāk atvieglotu pārvietošanās brīvību bezpeļņas organizācijām neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī tās ir reģistrētas vai kur dzīvo to dalībnieki, un kas jo īpaši novērstu juridiskos un administratīvos šķēršļus;

8.  uzsver — tā iemesla dēļ, ka netiek tuvināta prakse, bezpeļņas organizācijas, kuras darbojas visā Savienībā, bieži saskaras ar nepamatotiem ierobežojumiem, piemēram, maksām, formalitātēm un administratīviem un citiem šķēršļiem, kas apdraud to ikdienas darbības un attur šādas organizācijas no uzdevumu paplašināšanas pāri robežām; uzsver, ka šādi šķēršļi ievērojami palielina arī darba slodzi, jo vairāk nekā vienā dalībvalstī ir jāievēro dažādas administratīvās procedūras;

9.  pauž nožēlu par to, ka vairākās dalībvalstīs bezpeļņas organizācijas netika iekļautas atbalsta shēmās, reaģējot uz pandēmiju;

10.  uzsver, ka prakses tuvināšanas trūkums rada arī nevienlīdzīgus konkurences apstākļus dažādu tirgus apstākļu un citu šķēršļu dēļ, ar kuriem saskaras bezpeļņas organizācijas dažādās dalībvalstīs, piemēram, atverot banku kontus, piesaistot un uzskaitot ārvalstu finansējumu, piekļūstot sabiedriskā labuma pasākumiem un shēmām, gūstot labumu no konkrēta veida finanšu vai nodokļu režīma vai pieņemot darbā personālu, jo īpaši pieņemot darbā pārrobežu darbiniekus, kas būtu jāveicina saskaņā ar darba ņēmēju pārvietošanās brīvību;

11.  aicina Komisiju izskatīt dažādas formas, kādās dalībvalstīs darbojas bezpeļņas organizācijas, un veikt salīdzinošu analīzi;

12.  norāda, ka bezpeļņas organizācijas sniedz ieguldījumu inovācijā, pētniecībā, ekonomikas attīstībā un darbvietu radīšanā, jo īpaši sociālajā, uzņēmējdarbības, tehnoloģiju un kultūras nozarē;

13.  atzīst bezpeļņas organizāciju devumu konkrētu Savienības stratēģisko mērķu sasniegšanā, piemēram, cīņā pret klimata krīzi, digitālās pārveides ietekmes mazināšanā un atgūšanās procesā no Covid-19 pandēmijas; uzsver, ka minētos mērķus nevarēs sasniegt bez pilsoniskās sabiedrības devuma, kas veicina minēto jautājumu risināšanu visā Eiropā, jo īpaši attiecībā uz nepieciešamo rīcībpolitiku īstenošanu vietējā, reģionālā, valsts un Savienības līmenī, vienlaikus ievērojot skarto personu intereses un tiesības;

14.  pauž nožēlu par to, ka dati ir nepietiekami vai novecojuši; prasa dalībvalstīm regulāri sniegt sadalītus datus un prasa Komisijai izveidot ticamus un bieži atjauninātus statistikas resursus, pamatojoties uz izstrādātu metodiku, kas nodrošina pārredzamību un salīdzināmību, un nodrošināt iespēju šādus datus iekļaut Eurostat datos par pārrobežu darbībām un ieguldījumu; norāda, ka saskaņā ar EESK pasūtītā 2017. gada pētījuma “Recent evolutions of the social economy in the European Union” [par jaunākajām sociālās ekonomikas norisēm Eiropas Savienībā] rezultātiem no pavisam 13,6 miljoniem apmaksātu darbvietu kooperatīvos, savstarpējās apdrošināšanas sabiedrībās, asociācijās, fondos un līdzīgās struktūrās Eiropas Savienībā 9 miljoni darbvietu bija saistīti ar nodarbinātību asociācijās un fondos, un tas nozīmē, ka tas ir galvenais nodarbinātības avots šajā nozarē; uzsver — tas liecina arī par to, cik svarīgi ir nodrošināt lielāka datu apjoma pieejamību par jomām, kas saistītas ne tikai ar sociālo ekonomiku;

15.  pauž nožēlu, ka Komisija un dalībvalstis nav piedāvājušas tiesību aktus, kas nodrošinātu labvēlīgu vidi, kurā bezpeļņas organizācijas varētu dot ieguldījumu iekšējā tirgus darbībā, un kas nodrošinātu kapitāla brīvu apriti pāri robežām, un ka, neraugoties uz vairākiem mēģinājumiem un daudziem pilsoniskās sabiedrības un Parlamenta aicinājumiem, Eiropas asociācijas statūti nav izstrādāti;

16.  atzinīgi vērtē gaidāmo sociālās ekonomikas rīcības plānu un uzskata — tā kā sociālās ekonomikas jomā darbojas tikai dažas bezpeļņas organizācijas, rīcības plānā ir jāiekļauj ieteikumi par to, kā pārvarēt pārrobežu šķēršļus, un tas jāpapildina ar atsevišķām likumdošanas iniciatīvām ar mērķi atbalstīt bezpeļņas organizācijas;

17.  uzskata, ka ierosinātie juridiskie instrumenti to īpašā rakstura dēļ nedrīkst ietekmēt politisko partiju regulējumu; turklāt atgādina, ka Savienība ievēro statusu, kas valsts tiesību aktos noteikts baznīcām, reliģiskām organizācijām vai kopienām, kā arī filozofiskām vai nekonfesionālām organizācijām; uzsver, ka šis apstāklis neliedz organizācijām, kuru izveides pamatā ir tikai reliģiskas, filozofiskas vai nekonfesionālas vērtības un mērķi, piemēram, ticībā balstītām labdarības bezpeļņas organizācijām, arī baudīt priekšrocības, kuras sniedz iekļaušana minēto instrumentu tvērumā; norāda, ka arodbiedrībām vairākās dalībvalstīs ir piešķirts īpaši labvēlīgs statuss un ka tāpēc ierosinātie instrumenti uz arodbiedrībām nebūtu jāattiecina; norāda, ka personas, kuras vēlas izveidot asociāciju, var brīvi izmantot ierosinātās regulas noteikumus un kļūt par Eiropas asociāciju; norāda, ka ierosinātā direktīva par obligātajiem standartiem attieksies uz visām bezpeļņas organizācijām Savienībā;

Pilsoniskās sabiedrības un biedrošanās brīvības aizsardzība

18.  pauž bažas par šķēršļiem, ar kuriem saskaras bezpeļņas organizācijas visā Savienībā, un par atšķirībām, ko rada valstu tiesību akti, noteikumi, administratīvā prakse vai politika; norāda, ka tas var negatīvi ietekmēt pilsonisko sabiedrību, nepamatoti ierobežot pamattiesības, jo īpaši biedrošanās brīvību, vārda brīvību un informācijas brīvību, un atturēt bezpeļņas organizācijas no darbības paplašināšanas pāri robežām;

19.  pienācīgi ņem vērā iespējas, ko sniedz digitalizācija un internets, lai atvieglotu tiesību uz biedrošanās brīvību īstenošanu, piemēram, atvieglojot bezpeļņas organizāciju reģistrāciju un dibināšanu un padarot tās viegli pieejamas tiešsaistē;

20.  uzsver, ka bezpeļņas organizācijām ir būtiska nozīme demokrātijas un politikas veidošanā visos līmeņos; tās veicina sabiedrisko labumu un darbojas sabiedrības labā, veic pārbaudes un līdzsvarošanas pasākumus, kas nepieciešami tiesiskuma nodrošināšanai, un veicina pilsoņu iesaisti; atzinīgi vērtē pilsoniskās sabiedrības iesaisti sabiedrības interešu aizstāvībā, sabiedrības aktivitāti un aktīvu sociālo dzīvi;

21.  atkārtoti uzsver, ka bezpeļņas organizācijām to mērķu vai darbību dēļ ir tiesības piedalīties politiskajās vai publiskajās debatēs; nosoda mēģinājumus ierobežot pilsonisko telpu politisku iemeslu dēļ un to, ka tiek liegts, atteikts vai apstrīdēts to sabiedriskā labuma organizāciju statuss, pamatojoties uz šķietamu vai reālu politisku darbību, ja to darbība nav paredzēta, lai sniegtu labumu kādai atsevišķai partijai vai aizstātu kādas partijas politiku; uzskata, ka šādi gadījumi ir bīstami Eiropas demokrātijai;

22.  uzsver, cik svarīga ir bezpeļņas organizāciju neatkarība un nepieciešamība nodrošināt tām labvēlīgu vidi, ievērojot to plurālismu un izprotot to, ka organizācijas sabiedrības labā ne vien sekmē pakalpojumu sniegšanu uz vietas, bet arī veicina sabiedrisko labumu un sabiedriskās politikas uzraudzību;

23.  atgādina, cik svarīga nozīme ir tādiem demokrātijas pamatpīlāriem kā neatkarīga, objektīva, profesionāla un atbildīga žurnālistika, lai gan privātajos, gan publiskajos medijos sniegtu informāciju par bezpeļņas organizāciju darbību, kā arī piekļuve plurālistiskai informācijai; pauž bažas par nomelnošanas kampaņām un ļaunprātīgu tiesvedību, ko pret dalībniekiem, kas iesaistījušies sabiedrības līdzdalībā, tostarp bezpeļņas organizācijām, vairākās dalībvalstīs izmanto vēlētas amatpersonas, valsts struktūras vai valsts kontrolē esošas struktūras, kā arī privātpersonas un privātas struktūras; uzsver, ka Parlaments 2021. gada 11. novembrī pieņēma rezolūciju par stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību (SLAPP)(8);

24.  uzskata, ka tiesiskais regulējums Eiropas pilsoniskās sabiedrības dzīvi veicinās tikai tad, ja bezpeļņas organizācijas varēs izmantot atbilstošu un viegli pieejamu finansējumu gan valstu, gan Eiropas līmenī; norāda, ka bezpeļņas organizāciju publiskais un privātais finansējums ir svarīgs, jo tām ir mazāk iespēju gūt ienākumus no peļņu nesošām darbībām; šajā saistībā uzsver, ka ir programma “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības”, kas cita starpā paredzēta bezpeļņas organizācijām; norāda, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) 2018/1046(9) Savienības dotācijām jāietver līdzfinansējums, ko var nodrošināt pašu kapitāla, darbības vai darba programmas gaitā gūtu ienākumu vai trešo personu finansiāla ieguldījuma vai nefinansiālas palīdzības veidā; uzskata, ka jo īpaši attiecībā uz bezpeļņas organizācijām ar ļoti ierobežotiem finanšu resursiem būtu jāizvērtē pašu kapitāla prasību ierobežojums un nemonetārie ieguldījumi būtu jāuzskata par tādiem ar nosacījumu, ka šāda attieksme nekaitē konkurencei, piekļūstot finansējumam; norāda, ka bieži vien bezpeļņas organizācijām pieejamajiem Savienības līdzekļiem ir nepieciešams līdzfinansējums, kas savukārt nozīmē, ka saņēmējam ir jāpalielina no citiem avotiem iegūstamā nepieciešamo līdzekļu daļa; norāda, ka prasība nodrošināt pārāk lielu pašu resursu daļu kaitētu bezpeļņas organizācijām, jo tās, iespējams, nevarētu piesaistīt šādus līdzekļus, tāpēc dažām organizācijām iespēja saņemt finansējumu būtu liegta; tāpēc uzskata, ka būtu jāizvērtē līdzfinansējuma daļas ierobežojums un ka būtu jāņem vērā dažādi līdzekļi, kurus varētu monetizēt, piemēram, brīvprātīgā darba laiks vai ieguldījums natūrā;

25.  norāda, ka ir svarīgi, lai bezpeļņas organizācijas sniegtu sabiedrībai attiecīgu informāciju; tāpat vērš uzmanību uz to, ka finansējuma pārredzamība ir uzskatāma par sabiedrības interešu nodrošināšanu, jo bezpeļņas organizācijām ir būtiska ietekme uz sabiedrisko dzīvi un publiskajām debatēm;

26.  uzskata, ka Eiropas asociācijas statusa ieviešana dos iespēju valstu un vietējām organizācijām ciešāk iesaistīties Eiropas jautājumu risināšanā, piedalīties savstarpējas mācīšanās pasākumos un apmaiņā pāri robežām, kā arī palīdzēs tām piekļūt Savienības līmeņa finansējumam; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pienācīgus līdzekļus pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, uzlabot finansējuma pieejamību un vēl vairāk vienkāršot procedūras, lai atvieglotu pilsoniskās sabiedrības dalībnieku, tostarp mazu un vidēju organizāciju, piekļuvi finansējumam;

27.  tāpat uzskata, ka ierosinātie tiesību akti ir jāpapildina ar pasākumiem, lai atbalstītu regulāru, jēgpilnu un strukturētu dialogu ar pilsonisko sabiedrību un pārstāvības organizācijām saskaņā ar LES 11. pantu; šajā sakarībā aicina Komisiju izvērtēt iespēju Savienības līmenī izveidot sabiedriskā labuma organizāciju līdzdalības statusu;

28.  uzsver, ka patvaļīga un politiski motivēta diskriminācija organizāciju mērķu un darbības dēļ, kā arī to finansējuma avotu dēļ, ir šķērslis biedrošanās brīvībai un tādējādi apdraud vārda brīvību;

Asociāciju, bezpeļņas organizāciju un sabiedriskā labuma statusa atzīšana visā Savienībā

29.  atzīst, ka valstu tiesību akti un tiesiskās tradīcijas paredz atšķirīgas pieejas tam, kā tiek definētas vai atzītas dažādas gan uz biedru līdzdalības, gan citāda pamata veidotas bezpeļņas organizācijas un kā tiek definēts, atzīts un piešķirts sabiedriskā labuma statuss; uzsver — neraugoties uz šādām atšķirībām, ir panākta vienota izpratne par to, ka ir vajadzīgi Eiropas minimālie standarti un jānodrošina bezpeļņas organizācijām iespēja iegūt juridiskas personas statusu;

30.  aicina Komisiju atzīt un veicināt bezpeļņas organizāciju sabiedriskā labuma darbības, visā Savienībā saskaņojot sabiedriskā labuma statusu; uzsver, ka valsts normatīvie akti vai administratīvā prakse, kas reglamentē bezpeļņas organizācijas, tostarp to dibināšanu, reģistrāciju, darbības, finansēšanu, finanšu uzskaites un nodokļu režīmu vai nodokļu atvieglojumus, kā arī pārrobežu darbības, nediskriminē nevienu organizāciju reģistrācijas vietas dēļ un nevienu grupu vai indivīdu jebkāda cita iemesla dēļ;

31.  aicina Komisiju apsvērt iespēju pieņemt priekšlikumu, kas veicinātu sabiedriskā labuma organizāciju, kuras ir atbrīvotas no nodokļiem, tostarp filantropisko organizāciju, savstarpēju atzīšanu visās dalībvalstīs, ja tās kādā no dalībvalstīm nodokļu vajadzībām ir atzītas par sabiedriskā labuma organizācijām, kas atbrīvotas no nodokļiem;

32.  uzsver, ka Savienības līmeņa regulējums attiecībā uz bezpeļņas organizāciju statūtiem un obligātajiem standartiem var palīdzēt nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, tā veicinot iekšējā tirgus pilnīgu izveidi;

33.  mudina Komisiju izstrādāt mērķtiecīgu un visaptverošu stratēģiju pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai Savienībā, tādēļ cita starpā ieviešot pasākumus, kas visos līmeņos atvieglotu bezpeļņas organizāciju darbību;

34.  prasa Komisijai, pamatojoties uz LESD 352. pantu, iesniegt priekšlikumu regulai, ar ko nosaka Eiropas asociācijas statūtus, saskaņā ar ieteikumiem, kas ir izteikti šajā rezolūcijā un tam pievienotā pielikuma I daļā;

35.  prasa Komisijai, pamatojoties uz LESD 114. pantu, iesniegt priekšlikumu direktīvai par kopīgiem minimālajiem standartiem bezpeļņas organizācijām Savienībā, lai šādām organizācijām radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, paredzot minimālos standartus, nodrošinātu, ka pilsoniskā sabiedrība var īstenot brīvības un pamattiesības, kā arī palīdzētu stiprināt Eiropas demokrātiju saskaņā ar ieteikumiem, kas izteikti šajā rezolūcijā un tam pievienotā pielikuma II daļā;

36.  prasa Komisijai izmantot saskaņā ar 11. punktu veiktās salīdzinošās analīzes rezultātus, lai šīs rezolūcijas pielikuma I daļā iekļautajam regulas priekšlikumam un II daļā iekļautajam direktīvas priekšlikumam pienācīgi pievienotu to valstu organizāciju formu sarakstu, kuras būtu jāuzskata par iekļautām saskaņā ar pielikuma I daļā iestrādātā priekšlikuma 3. panta 2. punktu un II daļā iestrādātā priekšlikuma 1. pantu;

o
o   o

37.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei.

REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

I DAĻA

Priekšlikums

PADOMES REGULAI

par Eiropas asociācijas statūtiem

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 352. pantu,

tā kā:

(1)  Pārrobežu projekti un citi sadarbības veidi, kuros jo īpaši ir iesaistīta pilsoniskā sabiedrība, dod izšķirošu ieguldījumu Savienības mērķu sasniegšanā, tostarp tās vērtību popularizēšanā, un daudzu tādu dažādu transnacionālu darbību izstrādē, kuras daudzās jomās kalpo vispārējām interesēm.

(2)  Eiropas pilsoņu un pārstāvības asociāciju pārrobežu sadarbība ir būtiska, lai izveidotu visaptverošu Eiropas pilsonisko sabiedrību, kas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 11. un 15. pantu ir uzskatāma par svarīgu Eiropas demokrātijas un Eiropas integrācijas elementu.

(3)  Īstenojot savus mērķus, daudzām asociācijām ir nozīmīga loma ekonomikā un iekšējā tirgus attīstībā, jo tās regulāri iesaistās saimnieciskajā darbībā.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva .../... (“Minimālo standartu direktīva”) ir izstrādāta ar mērķi tuvināt dalībvalstu tiesību aktus, lai nodrošinātu minimālos standartus un radītu labvēlīgu vidi, kas atvieglotu bezpeļņas organizāciju darbu.

(5)  Asociācijas ir elements, kas vieno mūsu sabiedrību. Tām ir būtiska nozīme, jo tās palīdz cilvēkiem, iedrošina viņus un piedāvā viņiem pilnvērtīgas iespējas aktīvi piedalīties Savienības demokrātiskajā un sociālajā dzīvē, jo īpaši tiem, kuri saskaras ar atstumtību un diskrimināciju, un tām var būt izšķiroša nozīme Savienības politikas veidošanas procesā.

(6)  Savienībai būtu jānodrošina asociācijām, kas ir visās dalībvalstīs vispārēji atzīta organizācijas forma, atbilstošs juridisks instruments, kas veicinātu to transnacionālās un pārrobežu darbības, kā arī sekmētu pilsonisko dialogu Savienības līmenī.

(7)  Attiecīgas tiesiskās formas ieviešana Savienības līmenī visām asociācijām ļautu tām vieglāk īstenot savus pārrobežu mērķus un darbības iekšējā tirgū.

(8)  Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 63. pants un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk — Harta) 7., 8. un 12. pants bezpeļņas organizācijas aizsargā pret diskriminējošiem vai nepamatotiem ierobežojumiem attiecībā uz piekļuvi resursiem un kapitāla brīvu apriti Savienībā. Tas attiecas arī uz iespējām meklēt, nodrošināt un izmantot gan vietējas, gan ārvalstu izcelsmes resursus, kas ir būtiski jebkura tiesību subjekta pastāvēšanai un darījumu veikšanai. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 18. jūnija spriedumu lietā C-78/18 Eiropas Komisija pret Ungāriju(10) ierobežojumi būtu jānosaka tikai leģitīmiem mērķiem, piemēram, valsts drošības, sabiedriskās drošības vai sabiedriskās kārtības interesēs, bet tiem jābūt samērīgiem ar mērķi aizsargāt šādas intereses, un tie ir jāīsteno ar vismazāk traucējošiem līdzekļiem, lai sasniegtu vēlamo mērķi. Tas cita starpā attiecas uz ierobežojumiem, kas izriet no noteikumiem par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas apkarošanu, kurus piemēro saskaņā ar nepieciešamības un proporcionalitātes principiem, jo īpaši ņemot vērā riska novērtēšanas pienākumus saskaņā ar starptautiskajiem un Savienības tiesību aktiem. Tādēļ dalībvalstis nedrīkst piemērot nepamatotus, pārāk traucējošus vai kaitējošus pasākumus, tostarp ziņošanas prasības, kas organizācijām rada pārmērīgu vai dārgu slogu.

(9)  Fiziskas un juridiskas personas var izveidot Eiropas sabiedrības, pamatojoties uz Padomes Regulu (EK) Nr. 2157/2001(11), Eiropas kooperatīvās sabiedrības, pamatojoties uz Padomes Regulu (EK) Nr. 1435/2003(12), un Eiropas partijas, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 1141/2014(13). Tomēr nevienā no šiem instrumentiem nav paredzēta iespēja asociācijām sadarboties pāri robežām.

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1082/2006(14) paredz izveidot Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG). Šādus grupējumus galvenokārt veido valsts vai vietējās pašvaldības vai citi publisko tiesību subjekti. Tādējādi nav aptverti nevalstiskie pilsoniskās sabiedrības rīcībspēki un pilsoņi.

(11)  Eiropas ekonomisko interešu grupa (EEIG), kā tas ir noteikts Regulā (EEK) Nr. 2137/85(15), paredz iespēju kopīgi veikt atsevišķas darbības, tomēr saglabājot grupas locekļu neatkarību. Tomēr EEIG neatbilst pilsoniskās sabiedrības asociāciju īpašajām vajadzībām.

(12)  Tāpēc Savienības līmenī ir jāizstrādā piemērots un saskaņots tiesiskais regulējums un noteikumi, kas ļautu izveidot Eiropas asociācijas ar savu juridiskās personas statusu un reglamentētu šādu asociāciju pārrobežu dibināšanu un darbību.

(13)  Politiskās partijas un arodbiedrības, kā arī baznīcas un citas reliģiskās kopienas un filozofiskas vai nekonfesionālas organizācijas no šīs regulas darbības jomas būtu jāizslēdz, jo Savienībai nav kompetences regulēt to statusu, turklāt tām ir īpašs statuss valsts tiesību aktos. Šo iemeslu dēļ tām jāpiemēro režīms, kas atšķiras no tā, kuru piemēro citām asociācijām, kam šāda statusa nav, piemēram, ticībā balstītām labdarības bezpeļņas organizācijām vai organizācijām, kuras cīnās pret diskrimināciju, tostarp darba tirgū.

(14)  Šai regulai nebūtu jāskar darba ņēmēju un arodbiedrību tiesības, tostarp spēkā esošās tiesības un aizsardzība saistībā ar maksātnespējas un pārstrukturēšanas procedūrām, apvienošanos un uzņēmumu nodošanu, kā arī saistībā ar informāciju un algām. Darba devējiem būtu jāpilda savas saistības neatkarīgi no tā, kādā formā tie darbojas.

(15)  Ir svarīgi nodrošināt koordināciju Savienības līmenī, lai novērstu sadrumstalotību un atbalstītu visā Savienībā saskaņotu pieeju šīs regulas piemērošanai. Šajā sakarībā regulā būtu jāparedz Eiropas asociāciju padomes izraudzīšanās Komisijas un/vai attiecīgo Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru iekšienē vai ar tiem saistībā.

(16)  Eiropas asociāciju padomei savās sanāksmēs būtu jāpieaicina piedalīties Pamattiesību aģentūras pārstāvis, ja tiek skatīti jautājumi saistībā ar biedrošanās brīvību vai vārda brīvību, ievērojot Padomes Regulas (EK) Nr. 168/2007 2. pantu(16).

(17)  Ar šo regulu būtu jāievieš konkrēti administratīvo procedūru termiņi, tostarp attiecībā uz reģistrāciju un sabiedriskā labuma statusa piešķiršanas procesu. Novērtējot šīs regulas īstenošanu un piemērošanu, Komisijai jo īpaši būtu jāvērtē, kā šādi termiņi tiek piemēroti praksē.

(18)  Lai pārbaudītu 6. pantā noteiktās prasības, valsts asociāciju iestādes var pieprasīt dibinātāju vārdus un adreses. Bezpeļņas organizāciju dibinātāju un dalībnieku, kas ir fiziskas personas, identitāte var būt sensitīva informācija, tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka jebkuras prasības, kuru dēļ šādi personas dati tiek apstrādāti, neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679(17) (Vispārīgā datu aizsardzības regula) un jo īpaši tās 9. pantu.

(19)  Eiropas asociācija varētu vēlēties nošķirt dažādas biedru kategorijas, lai piešķirtu balsstiesības tikai pilntiesīgiem biedriem, vienlaikus atzīstot asociētos biedrus, kas atbalsta asociācijas darbības mērķi, taču nav tiesīgi balsot, un/vai goda biedrus, kas ir atbrīvoti no biedra naudas, bet kuriem balsstiesības ir. Biedru kategorizācija nepamatotu diskrimināciju izraisīt nedrīkstētu, jo īpaši valstspiederības dēļ.

(20)  Šīs regulas darbības joma attiecas tikai uz bezpeļņas asociācijām, tāpēc LESD nav paredzēts nekāds cits juridisks pamats kā tikai 352. pantā noteiktais.

(21)  Šīs regulas mērķi, proti, iedibināt Eiropas asociāciju, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, tāpēc Savienība var noteikt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

I nodaļa

Priekšmets un vispārīgi noteikumi

1. pants

Priekšmets

1.  Šajā regulā ir paredzēti nosacījumi un procedūras, kas reglamentē juridisku personu — Eiropas asociāciju — dibināšanu, pārvaldību, reģistrāciju un regulējumu.

2.  Eiropas asociācija ir neatkarīga un pašpārvaldīta pārrobežu struktūra, kas ir iedibināta pastāvīgai darbībai Savienības teritorijā, pamatojoties uz fizisku vai juridisku personu brīvprātīgu vienošanos nolūkā sasniegt kopīgu bezpeļņas mērķi.

3.  Eiropas asociācija var brīvi noteikt savus mērķus, kā arī darbības, kas ir jāveic, lai tos sasniegtu.

4.  Eiropas asociācijas mērķi ievēro un atbalsta to mērķu un vērtību veicināšanu, kas ir likti Savienības pamatā un ir noteikti Līguma par Eiropas Savienību 2. un 3. pantā.

5.  Eiropas asociācija ir balstīta uz biedru dalību un var brīvi noteikt savu biedru loku. Tas nozīmē, ka tā saviem biedriem var noteikt īpašas prasības, pamatojoties uz saprātīgiem un objektīviem kritērijiem un ievērojot nediskriminācijas principu.

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

a)  “bezpeļņas organizācija” ir organizācija, kuras galvenais mērķis nav gūt peļņu, pat ja tā varētu veikt saimniecisku darbību. Ja bezpeļņas organizācija gūst peļņu, tā tiek ieguldīta organizācijā, lai sasniegtu organizācijas mērķus, un netiek sadalīta starp biedriem, dibinātājiem vai citām privātām pusēm. Sabiedriskā labuma statusa piešķiršana saskaņā ar 21. pantu nav nepieciešams nosacījums, lai organizāciju uzskatītu par bezpeļņas organizāciju. Tomēr, ja sabiedriskā labuma statuss tiek piešķirts, organizācijas mērķi uzskata par bezpeļņas mērķi;

b)  “neatkarīga” nozīmē, ka asociācijas darbībā valsts bez pamata iejaukties nedrīkst un ka tā nav ne valdības, ne administratīvā struktūra. Šajā sakarībā tas, ka asociācija saņem valsts finansējumu vai piedalās valsts padomdevējā struktūrā, neliedz to uzskatīt par neatkarīgu, ja vien ar šādu finansējumu vai dalību netiek ietekmēta attiecīgās asociācijas darbības un lēmumu pieņemšanas autonomija;

c)  “pašpārvaldīta” nozīmē, ka asociācijai ir institucionāla struktūra, kas ļauj veikt visas iekšējās un ārējās organizatoriskās funkcijas un neatkarīgi pieņemt būtiskus lēmumus;

d)  “sabiedriskā labuma” nozīmē sabiedrības vai tās daļas labklājības uzlabošanu, tā sniedzot ieguldījumu sabiedrības vispārējo interešu apmierināšanā;

e)  “pārrobežu” nozīmē, ka asociācija Savienībā īsteno transnacionālas sadarbības vai pārrobežu sadarbības mērķi vai ka tās dibinātāji ir vismaz no divām dalībvalstīs, turklāt fizisku personu gadījumā tie ir dalībvalsts pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji vai juridisku personu gadījumā to juridiskā adrese ir kādā no dalībvalstīm;

f)  “biedrs” nozīmē fizisku vai juridisku personu, kas brīvprātīgi un apzināti ir paudusi vēlmi pievienoties asociācijai, lai atbalstītu tās mērķus un darbības, un kura ir uzņemta asociācijā, pamatojoties uz minētās asociācijas statūtiem. Ja asociācija ir dibināta pārveidošanas vai apvienošanās procesā, ir loģiski jāpieņem, ka pārveidoto vai apvienoto struktūru biedri ir gribējuši kļūt par jaunradītās asociācijas biedriem.

3. pants

Eiropas asociācijām piemērojamie noteikumi

1.  Eiropas asociācijas reglamentē šī regula un to statūti. Attiecībā uz jautājumiem, kuri šajā regulā nav izklāstīti, Eiropas asociāciju reglamentē tās dalībvalsts tiesību akti, kurā atrodas Eiropas asociācijas juridiskā adrese.

2.  Dalībvalstis nosaka juridisko personu vai juridisko personu kategoriju, ar kuru Eiropas asociāciju uzskata par salīdzināmu, lai piemērojamās tiesības noteiktu saskaņā ar 1. punktu, turklāt tā, ka ir ievēroti šīs regulas noteikumi un mērķi.

4. pants

Valsts asociāciju iestāde

1.  Dalībvalstis izraugās neatkarīgu valsts iestādi (turpmāk — valsts asociāciju iestāde) un par to informē 5. pantā minēto Eiropas asociāciju padomi un Komisiju. Valsts asociāciju iestāde ir atbildīga par Eiropas asociāciju reģistrāciju saskaņā ar 10. pantu un par šīs regulas piemērošanas uzraudzību, pilnībā ievērojot Eiropas asociāciju pamattiesības un brīvības, ko paredz Līgumi un Harta.

2.  Ikviena valsts asociāciju iestāde palīdz nodrošināt šīs regulas konsekventu piemērošanu visā Savienībā. Šādā nolūkā valstu asociāciju iestādes savstarpēji sadarbojas, tostarp Eiropas asociācijas padomes ietvaros saskaņā ar šīs regulas 5. un 22. pantu.

5. pants

Eiropas asociāciju padome

1.  Ar šo tiek izveidota Eiropas asociāciju padome.

2.  Eiropas asociāciju padomei palīdz sekretariāts.

3.  Eiropas asociāciju padomē ir katras valsts asociāciju iestādes pārstāvis un trīs Komisijas pārstāvji.

4.  Eiropas asociāciju padome, veicot savus uzdevumus un īstenojot savas pilnvaras, ir neatkarīga.

5.  Lai nodrošinātu šīs regulas konsekventu piemērošanu, Eiropas asociāciju padome:

a)  sadarbībā ar Komisiju un valstu asociāciju iestādēm izstrādā kopīgas veidlapas vai citus rīkus, lai atbalstītu Eiropas asociāciju elektronisku reģistrāciju saskaņā ar 10. pantu;

b)  izveido un pārvalda Eiropas asociāciju digitālo datubāzi Savienības līmenī kā informācijas un statistikas rīku, kā arī atbalsta strukturētu pilsonisko dialogu par Savienības jautājumiem;

c)  apstrādā paziņojumus par Eiropas asociāciju reģistrāciju, darbības izbeigšanu un citiem attiecībā uz tām pieņemtiem konkrētiem lēmumiem, lai tos publicētu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kā tas ir paredzēts šajā regulā;

d)  novērtē, cik precīzi dalībvalstis nosaka salīdzināmās juridiskās personas saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu;

e)  saņem un izskata sūdzības par šīs regulas piemērošanu un reaģē uz tām, neskarot valstu asociāciju iestāžu uzdevumus;

f)  lemj par pārsūdzībām, attiecīgā gadījumā ar savas pārsūdzības komitejas starpniecību saskaņā ar 10. un 11. pantu;

g)  izskata visus jautājumus, kas saistīti ar šīs regulas piemērošanu, un apspriežas ar attiecīgajām pusēm un attiecīgajām ieinteresētajām personām un ekspertiem pēc savas iniciatīvas vai pēc kāda tās locekļa vai Komisijas pieprasījuma;

h)  izdod pamatnostādnes un ieteikumus un identificē paraugpraksi valstu asociāciju iestādēm un Eiropas asociācijām, lai nodrošinātu šīs regulas konsekventu piemērošanu;

i)  pēc savas iniciatīvas vai pēc kāda tās locekļa vai Komisijas pieprasījuma un pēc apspriedēm ar attiecīgajām pusēm, ieinteresētajām personām un ekspertiem sniedz Komisijai atzinumus un ieteikumus par visiem jautājumiem, kas saistīti ar Eiropas asociācijām vai pasākumiem, kuri izriet no Minimālo standartu direktīvas;

j)  sniedz Komisijai atzinumus un ieteikumus par strukturāliem fondiem un darbības fondiem, kuru mērķis ir finansēt pilsonisko sabiedrību, organizēt pilsonisko dialogu, kā arī aizsargāt un veicināt Savienības tiesības un vērtības, kas ir noteiktas LES un LESD un Hartā, atbalstot un veicinot tādas atvērtas, tiesībās balstītas, demokrātiskas, vienlīdzīgas un iekļaujošas sabiedrības attīstību, kuras pamatā ir tiesiskums;

k)  veicina sadarbību un efektīvu divpusēju un daudzpusēju apmaiņu ar informāciju un paraugpraksi ar valstu asociāciju iestādēm un to starpā;

l)  veicina kopīgas apmācību programmas un atvieglo valstu asociāciju iestāžu savstarpējo apmaiņu ar personālu.

6.  Eiropas asociāciju padome ir pārskatatbildīga Eiropas Parlamentam un Padomei un katru gadu ziņo par savām darbībām Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai.

7.  Eiropas asociāciju padomes un tās locekļu apspriedes reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001(18).

8.  Eiropas asociāciju padome pieņem savu reglamentu un organizē savu darba kārtību.

9.  Eiropas asociāciju padome uz savām sanāksmēm var pieaicināt attiecīgo Eiropas aģentūru pārstāvjus un neatkarīgus ekspertus, jo īpaši akadēmisko aprindu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, un regulāri ar viņiem apspriežas.

II nodaļa

Dibināšana un reģistrācija

6. pants

Dibināšana

1.  Eiropas asociāciju dibina:

a)  vienojoties vismaz trim dibinātājiem; dibinātāji ir vismaz no divām dalībvalstīm, turklāt fizisku personu gadījumā tie ir dalībvalsts pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji vai juridisku personu gadījumā to juridiskā adrese ir kādā no dalībvalstīm; vai

b)  procesā, kurā jau pastāvoša struktūra, kas dibināta saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem un atbilst a) apakšpunkta nosacījumiem un kam ir juridiskā adrese Savienībā, tiek pārveidota par Eiropas asociāciju; vai

c)  apvienojoties vismaz divām jau pastāvošām Eiropas asociācijām; vai

d)  apvienojoties vismaz vienai jau pastāvošai Eiropas asociācijai un vismaz vienai struktūrai, kas pieder pie kategorijām, kuras noteiktas saskaņā ar 3. panta 2. punktu; vai

e)  apvienojoties vismaz divām struktūrām, kuras noteiktas saskaņā ar 3. panta 2. punktu, dibinātas saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese ir Savienībā, ja vien kopā šīm struktūrām ir vismaz trīs biedri un ja minētie biedri ir no vismaz divām dažādām dalībvalstīm.

2.  Dalībvalsts var noteikt, ka Eiropas asociācijas dibināšanā var piedalīties kāda no šīs regulas 3. panta 2. punktā minētajām struktūrām, kuras juridiskā adrese nav Savienībā, bet kura ir dibināta saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem un kuras juridiskā adrese ir minētajā dalībvalstī, un kurai ir faktiska un pastāvīga saikne ar dalībvalsts ekonomisko, sociālo un kultūras jomu.

3.  Eiropas asociāciju dibina, visiem dibinātājiem rakstiski vienojoties vai ar tādu rakstisku protokolu, kurā ir dokumentēta dibināšanas sanāksme un kuru ir parakstījuši visi dibinātāji, un kurš ir pienācīgi pārbaudīts, ja šādas pārbaudes nepieciešamību nosaka valsts tiesību akti par asociāciju dibināšanu.

4.  Viena dibinātāja izstāšanās no Eiropas asociācijas automātiski nenozīmē, ka Eiropas asociācija beidz pastāvēt vai tiek likvidēta, ja vien tā turpina savu darbību, pamatojoties uz piekrišanu, ko devis vismaz šā panta 1. punkta a) apakšpunktā minētais personu skaits.

5.  Eiropas asociācijas dibināšanu vai jebkādus pārstrukturēšanas procesus neizmanto, lai apdraudētu darba ņēmēju vai arodbiedrību tiesības vai darba apstākļus. Saskaņā ar piemērojamiem koplīgumiem un valsts un Savienības tiesību aktiem tiek turpināta pienākumu izpilde attiecībā uz darba ņēmējiem un kreditoriem, kā arī pienācīgi tiek informēti darba ņēmēji, brīvprātīgie, arodbiedrības un darba ņēmēju pārstāvji un ar viņiem tiek rīkotas pienācīgas apspriedes. Vajadzības gadījumā tiek ievēroti un saglabāti koplīgumi un darba ņēmēju pārstāvības tiesības valdes līmenī.

7. pants

Dalība

Eiropas asociācijas ir tiesīgas nošķirt pilntiesīgus biedrus no citām biedru kategorijām. Eiropas asociācijas statūtos nosaka minēto kategoriju biedru tiesības un pienākumus, jo īpaši attiecībā uz viņu balsstiesībām.

8. pants

Statūti

1.  Dibinātāji Eiropas asociācijas dibināšanas brīdī vai tās dibināšanas sanāksmē izstrādā un paraksta tās statūtus.

2.  Statūtos iekļauj vismaz šādu informāciju par Eiropas asociāciju:

a)  asociācijas nosaukums, kura sākumā vai beigās pievieno saīsinājumu “EA”;

b)  precīzu pārskatu par asociācijas mērķiem, tās bezpeļņas raksturu un attiecīgā gadījumā tās sabiedriskā labuma mērķu aprakstu;

c)  juridiskā adrese;

d)  aktīvi dibināšanas brīdī;

e)  dibinātāju vārds un uzvārds, nosaukums un juridiskā adrese, ja dibinātāji ir juridiskas personas;

f)  biedru uzņemšanas, izslēgšanas un izstāšanās nosacījumi un procedūras;

g)  biedru tiesības un pienākumi, dažādās biedru kategorijas, ja tādas ir, un katras kategorijas biedru tiesības un pienākumi;

h)  noteikumi, kas reglamentē valdes locekļu skaitu, valdes sastāvu, valdes locekļu iecelšanu amatā un atcelšanu no tā, nosacījumus, ar kādiem asociācijas vārdā var sākt procesu pret valdes locekļiem, kā arī noteikumus, kas reglamentē valdes darbību, tās pilnvaras un atbildību, tostarp pārstāvības tiesības darījumos ar trešām pusēm;

i)  noteikumi, kas reglamentē 16. pantā minētās pilnsapulces darbību, pilnvaras un pienākumus, tostarp balsu vairākuma un kvoruma prasības;

j)  noteikumi par biedru tiesībām un pienākumiem, tostarp balsstiesībām un tiesībām iesniegt priekšlikumus;

k)  asociācijas brīvprātīgas likvidācijas pamatojums un kārtība;

l)  asociācijas nepārprotama apņemšanās ievērot LES 2. pantā noteiktās Savienības vērtības;

m)  norāde par to, vai asociācija atsavina dibināšanas kapitālu, un, ja tā to dara, šāda kapitāla apmēru;

n)  regularitāte, ar kādu sasauc pilnsapulci; kā arī

o)  statūtu pieņemšanas datums un grozīšanas procedūra.

9. pants

Juridiskā adrese

1.  Eiropas asociācijas juridiskā adrese atrodas Savienības teritorijā — vietā, kas ir noteikta tās statūtos. Juridiskā adrese atrodas vietā, kurā atrodas Eiropas asociācijas centrālā pārvalde, vai vietā, kas ir galvenā darbības vieta Savienībā.

2.  Ja Eiropas asociāciju dibina, saskaņā ar 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu jau pastāvošu struktūru pārveidojot par Eiropas asociāciju, biedri izlemj, vai Eiropas asociācijas juridiskajai adresei joprojām ir jāatrodas tajā dalībvalstī, kurā bija reģistrēta sākotnējā struktūra, jeb tā būtu jāpārceļ uz citu dalībvalsti.

3.  Ja Eiropas asociāciju dibina, apvienojoties struktūrām saskaņā ar 6. panta 1. punkta c), d) vai e) apakšpunktu, biedri izlemj, kurā no dalībvalstīm, kurās ir reģistrētas struktūras, kas apvienojas, ir jāatrodas Eiropas asociācijas juridiskajai adresei.

10. pants

Reģistrācija

1.  Eiropas asociācijas dibinātāji 30 dienu laikā no dienas, kad dibināta Eiropas asociācija saskaņā ar 6. panta 3. punktu, iesniedz valsts asociāciju iestādei reģistrācijas pieteikumu.

2.  Valsts asociāciju iestāde pēc tam, kad ir izvērtējusi pieteikuma iesniedzēja atbilstību šīs regulas prasībām, 30 dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas pieņem lēmumu par Eiropas asociācijas reģistrāciju.

3.  Dalībvalstis neizvirza papildu reģistrācijas prasības, tikai tās, kas noteiktas šajā regulā.

4.  Ja valsts asociāciju iestāde pieņem pieteikumu, tā reģistrē Eiropas asociāciju attiecīgajā valsts reģistrā un 15 dienu laikā paziņo savu lēmumu Eiropas asociāciju padomei, kas Eiropas asociāciju iekļauj Eiropas asociāciju digitālajā datubāzē, kura izveidota saskaņā ar 5. panta 5. punkta b) apakšpunktu. Minētajā termiņā valsts asociāciju iestāde paziņo savu lēmumu arī Eiropas Savienības Publikāciju birojam, kas pēc tam nodrošina, ka informācija nekavējoties tiek publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

5.  Ja 30 dienu laikā pēc reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas pieteikums tiek noraidīts vai par to nav pieņemts lēmums, pieteikuma iesniedzējs — 15 dienu laikā pēc noraidījuma lēmuma saņemšanas vai beidzoties 30 dienu lēmuma pieņemšanas termiņam, — var pārsūdzēt lēmumu pārsūdzības komitejā, kas izveidota saskaņā ar 11. pantu.

Pārsūdzības komiteja pieņem lēmumu par reģistrācijas pieteikumu 30 dienu laikā pēc pārsūdzības.

Ja pārsūdzības komiteja apstiprina reģistrācijas pieteikumu vai nesniedz lēmumu 30 dienu laikā, valsts asociāciju iestāde turpina reģistrāciju 15 dienu laikā pēc tam, kad šāds lēmums ir pieņemts vai atbildes nav bijis.

Jebkuru lēmumu par reģistrācijas pieteikuma noraidīšanu paziņo pieteikuma iesniedzējam, un lēmumā ir norādīts noraidījuma pienācīgs pamatojums.

6.  Pēc iekļaušanas attiecīgajā valsts reģistrā saskaņā ar 4. punktu Eiropas asociācijas reģistrācija stājas spēkā visā Savienībā.

7.  Reģistrāciju veic, izmantojot vienotās reģistrācijas veidlapas vai citus 5. pantā minētos rīkus. Reģistrācijas procedūra ir elektroniska un pieejama, un, to īstenojot, pieteikuma iesniedzēji izmanto tās dalībvalsts oficiālo valodu vai vienu no tās dalībvalsts oficiālajām valodām, kurā atrodas Eiropas asociācijas iestādes juridiskā adrese. Reģistrācijas maksa nav lielāka par maksu, ko piemēro 3. panta 2. punktā minētajām struktūrām, un nepārsniedz administratīvās izmaksas, un nerada pārmērīgu finansiālu slogu, kā arī atbilst proporcionalitātes principam. Valstu asociāciju iestādes nodrošina iespēju veikt reģistrāciju ar neelektroniskiem līdzekļiem.

8.  Saņemot Eiropas asociācijas pieteikumu par sabiedriskā labuma statusa piešķiršanu, valsts asociāciju iestāde izvērtē pieteikuma atbilstību šajā regulā noteiktajām prasībām. Valsts asociāciju iestāde neizvirza papildu prasības, tikai tās, kas noteiktas šajā regulā.

9.  Valsts asociāciju iestāde 15 dienu laikā pēc tam, kad ir saņemts pieteikums par sabiedriskā labuma statusa piešķiršanu, pieņem saistošu lēmumu par pieteikumu. Pienācīgi pamatotos gadījumos minēto termiņu var pagarināt par 15 dienām, ja šāds pagarinājums ir vajadzīgs no pieteikuma novērtēšanas viedokļa vai ja Eiropas asociāciju padomei tiek prasīts atzinums. Valsts asociāciju iestāde nekavējoties informē Eiropas asociāciju par sākotnējā 15 dienu termiņa pagarinājuma ilgumu un iemesliem.

10.  Ja valsts asociāciju iestāde pieņem pieteikumu, tā šo lēmumu reģistrē attiecīgajā valsts reģistrā un 15 dienu laikā paziņo savu lēmumu Eiropas asociāciju padomei, kas Eiropas asociācijas sabiedriskā labuma statusu iekļauj Eiropas asociāciju digitālajā datubāzē, kura izveidota saskaņā ar 5. panta 5. punkta b) apakšpunktu. Minētajā termiņā valsts asociāciju iestāde paziņo savu lēmumu arī Eiropas Savienības Publikāciju birojam, kas pēc tam nodrošina, ka informācija nekavējoties tiek publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

11.  Pēc iekļaušanas attiecīgajā valsts reģistrā saskaņā ar 10. punktu pieņemtais lēmums par sabiedriskā labuma statusu stājas spēkā visā Savienībā.

12.  Ja pieteikums sabiedriskā labuma statusa iegūšanai tiek noraidīts vai par to 9. punktā noteiktajā termiņā nav pieņemts lēmums, pieteikuma iesniedzējs — 15 dienu laikā pēc noraidījuma lēmuma saņemšanas vai beidzoties lēmuma pieņemšanas termiņam, — var saistībā ar pieteikumu vērsties pārsūdzības komitejā, kas izveidota saskaņā ar 11. pantu.

Pārsūdzības komiteja pieņem lēmumu 15 dienu laikā pēc pārsūdzības vai pieteikuma iesniegšanas vai 30 dienu laikā, ja tas ir pienācīgi pamatots gadījums.

Ja pārsūdzības komiteja apstiprina sabiedriskā labuma statusa piešķiršanas pieteikumu vai nesniedz lēmumu pirmajā daļā noteiktajā termiņā, valsts asociāciju iestāde turpina sabiedriskā labuma statusa piešķiršanu 15 dienu laikā pēc tam, kad šāds lēmums ir pieņemts vai atbildes nav bijis.

Jebkuru lēmumu par reģistrācijas pieteikuma noraidīšanu paziņo pieteikuma iesniedzējam, un lēmumā ir norādīts noraidījuma pienācīgs pamatojums.

13.  Eiropas asociācijas dibinātāji var nolemt vienlaikus iesniegt reģistrācijas pieteikumu un pieteikumu par sabiedriskā labuma statusa piešķiršanu, un šādā gadījumā lēmumu par abiem pieteikumiem izskata kā vienu un piemēro garākus termiņus.

11. pants

Pārsūdzības komiteja

1.  Eiropas asociāciju padome līdz [... mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] izveido pārsūdzības komiteju, kurā ir pa vienam pārstāvim no katras dalībvalsts un viens Komisijas pārstāvis. Komisijas pārstāvis ir priekšsēdētājs.

2.  Komisija nodrošina Eiropas asociāciju padomes sekretariātu.

3.  Pārsūdzības komiteju sasauc tās priekšsēdētājs, un komitejas lēmumus pieņem ar tās locekļu absolūto balsu vairākumu.

12. pants

Juridiskās adreses pārcelšana

1.  Eiropas asociācijas juridisko adresi var pārcelt uz citu dalībvalsti saskaņā ar šo pantu. Dalībvalstis nodrošina, ka nav šķēršļu Eiropas asociācijas, kas pārceļ savu juridisko adresi, aktīvu un dokumentu pārvešanai. Šāda pārcelšana nerada nekādas izmaiņas Eiropas asociācijas statūtos, tikai tās, kas paredzētas šajā pantā, nedz izraisa Eiropas asociācijas likvidāciju vai jaunas juridiskas personas izveidi, kā arī neietekmē tiesības un pienākumus, kuri bija pirms pārcelšanas, tikai tos, kas ir saistīti ar pārcelšanu.

2.  Pārcelšanas priekšlikumu izstrādā Eiropas asociācijas valde, un to publicē saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas juridiskā adrese.

3.  Pārcelšanas priekšlikumā saskaņā ar šā panta 2. punktu iekļauj sīku informāciju par:

a)  paredzēto juridisko adresi un ierosināto nosaukumu galamērķa dalībvalstī;

b)  nosaukumu un adresi izcelsmes dalībvalstī;

c)  ierosinātajiem grozītajiem statūtiem, tostarp attiecīgā gadījumā Eiropas asociācijas jauno nosaukumu;

d)  paredzēto pārcelšanas grafiku; kā arī

e)  paredzamajām juridiskajām un ekonomiskajām sekām, ko radīs pārcelšana.

4.  Nevienu lēmumu par pārcelšanu nepieņem divu mēnešu laikā pēc priekšlikuma publicēšanas. Lēmumus par pārcelšanu reglamentē nosacījumi, kas ir paredzēti Eiropas asociācijas statūtu grozīšanai.

5.  Kreditoriem un citu tādu tiesību turētājiem attiecībā pret Eiropas asociāciju, kas bija spēkā pirms pārcelšanas priekšlikuma publicēšanas, ir tiesības prasīt, lai Eiropas asociācija tiem sniegtu atbilstošas garantijas. Šādu garantiju sniegšanu reglamentē tās dalībvalsts iekšējie tiesību akti, kurā atradās Eiropas asociācijas juridiskā adrese pirms pārcelšanas. Dalībvalstis var paplašināt šī noteikuma piemērošanas tvērumu, to attiecinot arī uz parādiem, kuri attiecīgajai Eiropas asociācijai pret publiskām struktūrām bija pirms pārcelšanas dienas.

6.  Kompetentā iestāde dalībvalstī, kurā atrodas Eiropas asociācijas juridiskā adrese, izdod apliecību, ar ko apliecina, ka darbības un formalitātes, kuras jāveic pirms pārcelšanas, ir pienācīgi izpildītas.

7.  Jauno reģistrāciju neveic, kamēr nav uzrādīta šā panta 8. punktā paredzētā apliecība. Eiropas asociācijas juridiskās adreses pārcelšana un no tās izrietošais statūtu grozījums stājas spēkā dienā, kad Eiropas asociācija saskaņā ar 10. pantu ir reģistrēta.

8.  Attiecībā uz Eiropas asociācijām, kuru juridiskā adrese atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, minētā dalībvalsts pieteikumu par juridiskās adreses pārcelšanu var noraidīt, ja izraudzītā kompetentā iestāde šā panta 6. punktā noteiktajā divu mēnešu termiņā ir iesniegusi oficiālu iebildumu. Šādu iebildumu var iesniegt un pamatot tikai ar sabiedrības drošības apsvērumiem, un par to paziņo galamērķa dalībvalsts valsts asociācijas iestādei un Eiropas asociāciju padomei.

9.  Ja pieteikums par juridiskās adreses pārcelšanu tiek noraidīts saskaņā ar 8. punktu, Eiropas asociācija 15 dienu laikā pēc noraidījuma lēmuma saņemšanas var iesniegt pārsūdzību pārsūdzības komitejai, kas izveidota saskaņā ar 11. pantu. Pārsūdzības komiteja pieņem lēmumu 15 dienu laikā vai pienācīgi pamatotos gadījumos 30 dienu laikā, ja vajadzīga pieteikuma padziļināta izvērtēšana.

10.  Ja pārsūdzības komiteja apstiprina pārcelšanu vai nesniedz lēmumu 11. punktā noteiktajā termiņā, kompetento dalībvalstu valsts asociāciju iestāde apstiprina pārcelšanu 15 dienu laikā pēc tam, kad šāds lēmums ir pieņemts vai atbildes nav bijis.

Jebkuru lēmumu noraidīt pārcelšanas pieteikumu paziņo pieteikuma iesniedzējiem, un lēmumā ir norādīts noraidījuma pienācīgs pamatojums.

11.  Ja lēmums par juridiskās adreses pārcelšanu ir stājies spēkā, tās dalībvalsts valsts asociāciju iestāde, kurā atradās Eiropas asociācijas juridiskā adrese pirms pārcelšanas, 15 dienu laikā paziņo šo informāciju tās dalībvalsts valsts asociāciju iestādei, uz kuru Eiropas asociācija plāno pārcelt savu juridisko adresi, kā arī Eiropas asociāciju padomei. Ne vēlāk kā 15 dienu laikā pēc šīs informācijas saņemšanas galamērķa dalībvalsts valsts asociāciju iestāde iekļauj Eiropas asociāciju attiecīgajā valsts reģistrā. Eiropas asociāciju padome nodrošina, ka informācija par pārcelšanu tiek publicēta Eiropas asociāciju digitālajā datubāzē, kā arī Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ne vēlāk kā 15 dienas pēc tam, kad tā ir saņēmusi paziņojumu no dalībvalsts, kurā atradās Eiropas asociācijas juridiskā adrese pirms pārcelšanas. Eiropas asociācijas juridiskās adreses pārcelšana stājas spēkā un to var izmantot attiecībā pret trešām pusēm no dienas, kad Eiropas asociācija ir iekļauta tās dalībvalsts reģistrā, kurā ir tās jaunā juridiskā adrese.

12.  Eiropas asociācija, attiecībā uz kuru tiek īstenota likvidācijas, aktīvu realizācijas, maksātnespējas, maksājumu apturēšanas vai citas šādas procedūras, savu juridisko adresi pārcelt nedrīkst.

13. pants

Juridiskas personas statuss

1.  Eiropas asociācija iegūst juridiskas personas statusu visās dalībvalstīs dienā, kad tā tiek reģistrēta kā Eiropas asociācija attiecīgajā valsts reģistrā.

2.  Pēc paziņojuma par reģistrāciju, taču pirms iekļaušanas attiecīgajā valsts reģistrā Eiropas asociācija var izmantot savas tiesības kā juridiska persona, ja tā savā nosaukumā iekļauj frāzi “Eiropas asociācija dibināšanas posmā”, un saskaņā ar valsts noteikumiem par piesardzības nolūkā veiktu uzraudzību, ko piemēro vietējām asociācijām dalībvalstī, kurā attiecīgās Eiropas asociācijas dibināšanas posmā atrodas tās juridiskā adrese. Ja pirms juridiskās personas statusa iegūšanas Eiropas asociācijas vārdā tiek veiktas darbības un ja attiecīgā Eiropas asociācija saistības, kas izriet no minētajām darbībām, par savām neatzīst, fiziskās vai juridiskās personas, kuras veic šādas darbības, par tām atbild solidāri, ja vien tās dalībvalsts piemērojamos iekšējos noteikumos, kurā Eiropas asociācijai dibināšanas posmā atrodas tās juridiskā adrese, nav paredzēts citādi.

3.  No ... [šīs regulas spēkā stāšanās diena] tikai tās Eiropas asociācijas, kas dibinātas un reģistrētas saskaņā ar šo regulu, savā nosaukumā var iekļaut apzīmējumu “Eiropas asociācija” tās dalībvalsts vienā vai vairākās oficiālajās valodās, kurā tās ir iedibinātas. To ir atļauts darīt pēc iekļaušanas attiecīgajā valsts reģistrā saskaņā ar 10. panta 4. punktu.

4.  Eiropas asociācijām kā juridiskām personām ir tiesības savā vārdā īstenot pilnvaras, tiesības un pienākumus, kas ir vajadzīgi asociācijas mērķu sasniegšanai, ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi tie ir juridiskai personai, kas ir nosaukta saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu un ir dibināta saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas Eiropas asociācijas juridiskā adrese.

5.  Iegūstot juridiskas personas statusu, Eiropas asociācija iegūst tiesības un spēju:

a)  slēgt līgumus un veikt citas juridiskas darbības, tostarp iegādāties kustamu un nekustamu īpašumu;

b)  piesaistīt līdzekļus, lai atbalstītu savu bezpeļņas darbību;

c)  saņemt ziedojumus un novēlējumus;

d)  nodarbināt personālu;

e)  būt par pusi tiesvedībā; kā arī

f)  izmantot finanšu pakalpojumus.

14. pants

Pārvaldības struktūras

1.  Eiropas asociācija savos statūtos var brīvi noteikt savas iekšējās pārvaldības struktūras un pārvaldību, ievērojot pārējos šīs regulas noteikumus. Šādas struktūras un pārvaldība katrā ziņā ir saskaņā ar Savienības demokrātijas principiem un pamatvērtībām.

2.  Eiropas asociāciju vada vismaz divas struktūras — valde un pilnsapulce.

3.  Valde vai pilnsapulce saskaņā ar šajā regulā un Eiropas asociācijas statūtos paredzētajiem nosacījumiem un procedūrām var izveidot citas pārvaldības struktūras.

15. pants

Valde

1.  Valde vada Eiropas asociācijas darbību Eiropas asociācijas interesēs, cenšoties sasniegt tās mērķus, kā tas ir paredzēts Eiropas asociācijas statūtos.

2.  Valdi saskaņā ar statūtiem ievēl pilnsapulce. Informāciju par valdes sastāvu dara pieejamu valsts asociāciju iestādei sešu mēnešu laikā no valdes ievēlēšanas dienas. Valsts asociāciju iestāde par to informē Eiropas asociāciju padomi. Visas izmaiņas valdes sastāvā dara pieejamas tādā pašā veidā. Eiropas asociācija šādu informāciju dara publiski pieejamu.

3.  Neviena persona nav tiesīga kļūt par valdes locekli, un tai nedrīkst piešķirt pilnvaras vai uzticēt vadības vai pārstāvības kompetenci saskaņā ar 6. punktu, ja personai ir liegts ieņemt amatu valdē vai ir liegta iespēja ieņemt amatus juridiskas personas vadības vai uzraudzības struktūrās šādu iemeslu dēļ:

a)  šai personai piemērojamie Savienības vai valsts tiesību akti;

b)  Savienības vai valsts tiesību akti, kurus piemēro juridiskajām personām, kas saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu ir noteiktas dalībvalstī, kurā atrodas Eiropas asociācijas juridiskā adrese; vai

c)  dalībvalstī ir pieņemts vai atzīts tiesas lēmums vai administratīvs akts.

4.  To funkciju ietvaros, kas visiem valdes locekļiem ir noteiktas ar šo regulu un Eiropas asociācijas statūtiem, visiem valdes locekļiem ir vienādas tiesības un pienākumi.

5.  Valde vadības pilnvaras vai pienākumus var deleģēt komitejām, kuru sastāvā ir viens vai vairāki Eiropas asociācijas biedri. Ar statūtiem vai pilnsapulcē pieņem šādas deleģēšanas nosacījumus.

6.  Valde var sasaukt kārtējās un ārkārtas sanāksmes. Valdes kārtējās sanāksmes notiek saskaņā ar Eiropas asociācijas statūtos noteikto regularitāti un vismaz divas reizes gadā, lai apspriestu Eiropas asociācijas projektu darbības pārskatus, darbību un paredzamo perspektīvu.

7.  Valde reizi gadā sagatavo ziņojumu par Eiropas asociācijas pārskatiem un darbību, ko tā nosūta valsts asociāciju iestādei un Eiropas asociāciju padomei. Eiropas asociācija šādu gada ziņojumu dara publiski pieejamu.

8.  Neskarot 22. panta 2. punktu un ciktāl tas attiecas uz 3. panta 2. punktā minētajām struktūrām, valde reizi gadā sagatavo finanšu pārskatu par Eiropas asociācijas pārskatiem, tostarp sniedz norādi par ienākumiem no saimnieciskās darbības un līdzekļiem, piemēram, kredītiem un banku aizdevumiem, ziedojumiem vai nekompensētiem skaidras naudas līdzekļiem, vai saņemtu īpašumu iepriekšējā kalendārajā gadā, kā arī nākamā finanšu gada budžeta projektu. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalstis var pieprasīt valdei finanšu pārskatu darīt pieejamu kompetentajai iestādei un asociācijas biedriem. Šādā gadījumā biedri var prasīt valdei sniegt papildu informāciju, tostarp par finansējuma avotiem. Biedri to var darīt tikai tad, ja pēc gada finanšu pārskata izskatīšanas tas ir nepieciešams pārredzamības un pārskatatbildības nolūkā un ar nosacījumu, ka šāda prasība ir samērīga. Tādēļ Eiropas asociācijai ir pienākums veikt pilnīgu un precīzu uzskaiti par visiem finanšu darījumiem, kā noteikts 23. panta 1. punktā.

9.  Valdes locekļi ir pilnvaroti pārstāvēt Eiropas asociāciju darījumos ar trešām personām un tiesvedībā, ievērojot asociācijas statūtos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus. Ja pilnvaras pārstāvēt Eiropas asociāciju darījumos ar trešām pusēm ir piešķirtas diviem vai vairākiem valdes locekļiem, minētās personas šo pilnvarojumu īsteno kolektīvi.

10.  Visas darbības, ko valdes locekļi veic Eiropas asociācijas vārdā, Eiropas asociācijai ir saistošās attiecībās ar trešām pusēm, ja vien attiecīgie valdes locekļi nepārsniedz pilnvaras, kas valdei ir piešķirtas ar piemērojamiem tiesību aktiem vai ir likumīgi jāpilda saskaņā ar Eiropas asociācijas statūtiem.

16. pants

Biedru pilnsapulce

1.  Eiropas asociācijas pilnsapulci, kurā pulcējas visi biedri, apzīmē ar vārdu “pilnsapulce”.

2.  Valde sasauc biedru pilnsapulci saskaņā ar Eiropas asociācijas statūtiem.

3.  Biedrus par pilnsapulci informē ne vēlāk kā 15 kalendārās dienas pirms noteiktā pilnsapulces datuma.

4.  Valde var sasaukt pilnsapulci jebkurā laikā vai nu pēc savas iniciatīvas, vai pēc vismaz vienas ceturtdaļas tās locekļu pieprasījuma. Statūtos var noteikt zemāku robežvērtību.

5.  Pilnsapulces sanāksmes var notikt, biedriem klātesot, tiešsaistē vai apvienojot abas iespējas, un tas neietekmē nedz šādu pilnsapulču likumību, nedz pieņemto lēmumu spēkā esamību. Valde lemj par to, kurš no trim veidiem tiek izmantots katrā pilnsapulcē, ja vien asociācijas biedru vairākums neierosina citu veidu.

6.  Pilnsapulces pavēstē norāda tās sasaukšanas iemeslus un darba kārtībā iekļaujamos jautājumus.

7.  Katram biedram saskaņā ar statūtos paredzētajiem noteikumiem ir tiesības pirms katras pilnsapulce saņemt informāciju un iepazīties ar dokumentiem.

8.  Katram biedram ir tiesības piedalīties pilnsapulcē, tajā uzstāties un iesniegt priekšlikumus.

9.  Biedru tiesības balsot pilnsapulcē un iesniegt priekšlikumus īsteno saskaņā ar Eiropas asociācijas statūtiem, kā noteikts 8. panta 2. punkta j) apakšpunktā.

10.  Biedri pirms attiecīgās sanāksmes saskaņā ar procedūru, kas jānosaka Eiropas asociācijas statūtos, var iecelt citu biedru, kurš viņus pārstāvētu pilnsapulcē. Biedrs nedrīkst pārstāvēt vairāk kā divus citus biedrus.

11.  Ja vien nav noteikts citādi, pilnsapulces lēmumus par kārtējiem jautājumiem parasti pieņem ar klātesošo vai pārstāvēto locekļu balsu vairākumu. Balsis sadala saskaņā ar Eiropas asociācijas statūtu noteikumiem.

17. pants

Asociācijas nodaļas un vadošie biedri

1.  Eiropas asociācijai var būt reģionālās nodaļas. Nodaļas neuzskata par atsevišķām juridiskām personām, bet tās asociācijas vārdā var organizēt darbības un šādas darbības pārvaldīt, ievērojot statūtos noteiktās prasības.

2.  Eiropas asociācijas valde var nodaļas vai biedrus, kas ir juridiskas personas, iecelt par vadošajiem Eiropas asociācijas projektu izpildītājiem un īstenotājiem. Dalībvalstis ļauj nodaļām vai biedriem attiecīgo valstu jurisdikcijā esošus projektus īstenot kā Eiropas asociācijas vadošajiem rīcībspēkiem.

18. pants

Statūtu grozījumi

1.  Visus grozījumus Eiropas asociācijas statūtos apspriež šim nolūkam sasauktā pilnsapulcē.

2.  Biedriem par pilnsapulces sanāksmēm, kuras sasauc, lai apspriestu Eiropas asociācijas statūtos ierosinātos grozījumus un pieņemtu par tiem lēmumus, paziņo vismaz 30 kalendārās dienas pirms noteiktā sanāksmes datuma. Paziņojumā iekļauj attiecīgos priekšlikumus.

3.  Pilnsapulce ir pilnvarota veikt statūtu grozījumus, ja tajā piedalās vai ir pārstāvēta vismaz puse Eiropas asociācijas biedru plus viens biedrs.

4.  Grozījumus Eiropas asociācijas statūtos pieņem, ja par tiem nobalso vismaz divas trešdaļas pilnsapulcē klātesošo vai pārstāvēto biedru.

5.  Grozījumus attiecībā uz Eiropas asociācijas deklarēto mērķi pieņem, ja par tiem nobalso vismaz trīs ceturtdaļas pilnsapulcē klātesošo vai pārstāvēto biedru.

6.  Pieņemto statūtu tekstu sešu mēnešu laikā no to pieņemšanas dienas dara pieejamu valsts asociāciju iestādei, kas par to informē Eiropas asociāciju padomi. Šādu informāciju Eiropas asociācija dara publiski pieejamu un paziņo Eiropas asociāciju padomei iekļaušanai Eiropas datubāzē, kas minēta 5. panta 5. punkta b) apakšpunktā.

III nodaļa

Noteikumi par attieksmi pret Eiropas asociācijām dalībvalstīs

19. pants

Diskriminācijas aizlieguma princips

1.  Jebkāda diskriminējoša attieksme pret Eiropas asociācijām ir aizliegta.

2.  Eiropas asociācijām piemēro tādu pašu režīmu kā līdzvērtīgām valsts struktūrām, kuras noteiktas saskaņā ar 3. panta 2. punktu.

20. pants

Sabiedriskā labuma statuss

1.  Eiropas asociācijai var piešķirt sabiedriskā labuma statusu, ja ir izpildīti šādi kumulatīvi nosacījumi:

a)  organizācijas mērķis un darbības ir vērstas uz tāda sabiedriskā labuma mērķa sasniegšanu, kas kalpo sabiedrības vai tās daļas labklājībai un tādējādi veicina sabiedrisko labumu, izņemot gadījumus, kad sabiedriskā labuma sasniegšana paredz sistemātisku un tiešu konkrētu politisko partiju struktūrām izdevīgu rīcību. Šādus mērķus cita starpā uzskata par vērstiem uz sabiedriskā labuma mērķi:

i)  mākslas, kultūras vai vēstures objektu saglabāšana;

ii)  vides aizsardzība un klimata pārmaiņas;

iii)  veicināt un aizsargāt pamattiesības un Savienības vērtības, tostarp demokrātiju, tiesiskumu un jebkādas diskriminācijas izskaušanu dzimuma, rases, etniskās piederības, reliģijas, invaliditātes, dzimumorientācijas vai jebkādu citu iemeslu dēļ;

iv)  sociālais taisnīgums, sociālā iekļaušana un nabadzības novēršana vai mazināšana;

v)  humanitārais atbalsts un humānā palīdzība, tostarp katastrofu seku likvidēšana;

vi)  attīstības palīdzība vai attīstības sadarbība;

vii)  neaizsargātu iedzīvotāju grupu aizsardzība un palīdzība un atbalsts tām, tostarp bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, personām ar invaliditāti, personām, kas vēlas saņemt starptautisko aizsardzību vai izmanto to, un bezpajumtniekiem;

viii)  dzīvnieku aizsardzība;

ix)  zinātne, pētniecība un inovācija;

x)  izglītība, apmācība un jauniešu iesaiste;

xi)  veselības un labklājības veicināšana un aizsardzība, tostarp medicīniskās aprūpes sniegšana;

xii)  patērētāju tiesību aizsardzība; kā arī

xiii)  amatieru sports un tā popularizēšana;

b)  pārpalikums no jebkuras saimnieciskas vai citas ienākumus nesošas darbības, ko radījusi organizācija, tiek izmantots, tikai lai veicinātu organizācijas sabiedriskā labuma mērķus;

c)  organizāciju darbības izbeigšanas gadījumā tiesību aktos paredzētie aizsardzības pasākumi garantē, ka visi aktīvi arī turpmāk kalpos sabiedriskā labuma mērķiem; un

d)  organizācijas vadības struktūru locekļi, kuri nav tās darbinieki, nav tiesīgi saņemt atalgojumu, kas pārsniedz atbilstīgu piemaksu par izdevumiem.

2.  Eiropas asociācijai ir tiesības saskaņā ar šā panta 1. punktā noteiktajām prasībām tās dalībvalsts asociāciju iestādē, kurā atrodas tās juridiskā adrese, iesniegt pieteikumu atzīt asociācijas par tādu, kas dod ieguldījumu sabiedriskā labuma gūšanā.

3.  Lēmumu par pieteikumu par sabiedriskā labuma statusa piešķiršanu valsts asociāciju iestāde pieņem saskaņā ar 10. panta 8. un 9. punktā noteikto procedūru.

4.  Dalībvalstis pret Eiropas asociāciju, kurai ir piešķirts sabiedriskā labuma statuss, izturas tāpat kā pret juridiskajām personām, kam to jurisdikcijā ir piešķirts atbilstošs statuss.

21. pants

Valsts regulējuma princips

Eiropas asociāciju reglamentē valsts tiesību aktu noteikumi, kurus piemēro juridiskām personām, kas saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu ir noteiktas dalībvalstī, kurā atrodas Eiropas asociācijas juridiskā adrese.

22. pants

Princips par attieksmi bez patvaļas

Dalībvalstu attieksme pret Eiropas asociāciju nedrīkst būt atšķirīga, pamatojoties vienīgi uz asociācijas mērķu, darbības jomas vai finansējuma avotu politisko vēlamību.

IV NODAĻA

Finansēšana un ziņošana

23. pants

Līdzekļu vākšana un brīva aktīvu izmantošana

1.  Eiropas asociācijas var ikvienā dalībvalstī un trešās valstīs no jebkura avota — publiskām struktūrām, privātpersonām vai privātām struktūrām — prasīt jebkādus resursus, tostarp finanšu, nemonetārus un materiālos resursus, kā arī šādus resursu no minētajiem avotiem saņemt, tos pārvaldīt vai ziedot kādam citam no iepriekšminētajiem avotiem, kā arī tiem prasīt un no tiem saņemt cilvēkresursus.

2.  Uz Eiropas asociācijām attiecas Savienības un piemērojamie valstu tiesību aktu noteikumi par nodokļiem, muitu, ārvalstu valūtu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu, kā arī noteikumi, kuri reglamentē vēlēšanu un politisko partiju finansēšanu un kurus piemēro juridiskām personām, kas saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu ir noteiktas dalībvalstī, kurā atrodas Eiropas asociāciju juridiskā adrese.

3.  Uz Eiropas asociācijām attiecas ziņošanas un publiskošanas pienākumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem, tostarp attiecībā uz valdes sastāvu, statūtu noteikumiem, finansēm un finanšu pārskatiem, ciktāl šādi pienākumi atbilst vispārējas intereses mērķim nodrošināt, ka Eiropas asociācijas darbojas pārredzami un pārskatatbildīgas, un ciktāl šādi pienākumi ir nepieciešami un samērīgi.

Šā punkta pirmajā daļā minēto pienākumu izpildes gaitā uz Eiropas asociācijām neattiecas stingrāki noteikumi nekā tie, kas piemērojami līdzvērtīgām valsts struktūrām, kuras noteiktas saskaņā ar 3. panta 2. punktu, un peļņas organizācijām. Šādi ziņošanas un publiskošanas pienākumi nerada atšķirīgu attieksmi pret Eiropas asociācijas tiesībām un pienākumiem vai to ierobežojumus neatkarīgi no tā, cik vēlams ir tās mērķis vai finansējuma avoti.

24. pants

Grāmatvedība un revīzija

1.  Eiropas asociācijas veic pilnīgu un precīzu uzskaiti par visiem finanšu darījumiem.

2.  Eiropas asociācijas vismaz reizi gadā sagatavo:

a)  gada pārskatus;

b)  konsolidētos pārskatus, ja tādi ir;

c)  budžeta prognozi nākamajam finanšu gadam; kā arī

d)  gada darbības pārskatu.

Valde gada darbības pārskatu un finanšu pārskatu nosūta valsts asociāciju iestādei saskaņā ar 14. panta 7. un 8. punktu.

3.  Gada darbības pārskatā iekļauj vismaz šādu informāciju:

a)  informācija par Eiropas asociācijas darbību pārskata gadā;

b)  informāciju par paredzamajām perspektīvām, ja tāda ir pieejama;un

c)  aprakstu par to, kā iepriekšējā gadā veicināts sabiedriskā labuma mērķis, ja Eiropas asociācijai ir piešķirts attiecīgais statuss.

4.  Eiropas asociācijas gada pārskatus un vajadzības gadījumā konsolidētos pārskatus revidē saskaņā ar noteikumiem, kurus piemēro juridiskajām personām, kas saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu ir noteiktas dalībvalstī, kurā atrodas attiecīgās Eiropas asociācijas juridiskā adrese. Revīziju veic vismaz reizi četros gados un ne biežāk kā reizi divos gados.

5.  Šā panta 4. punktā paredzētās revīzijas gaitā tapušo ziņojumu dara zināmu veidā, kas ir noteikts tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā atrodas attiecīgās Eiropas asociācijas juridiskā adrese.

6.  Dalībvalstu iestādes neprasa Eiropas asociācijām sniegt piekļuvi informācijai par saviem biedriem, kas ir fiziskas personas, ja vien tas nav nepieciešams kriminālizmeklēšanai par noziedzīgiem nodarījumiem, par ko var piemērot brīvības atņemšanas sodu, kura maksimālais ilgums ir vismaz viens gads, un ja tas nav prasīts ar neatkarīgas tiesas nolēmumu.

7.  Valsts asociāciju iestāde reizi divos gados Eiropas asociāciju padomei sniedz pārskatu ar attiecīgo informāciju par visām 4. punktā minētajām revīzijām, un Eiropas asociāciju padome nodrošina ziņojuma publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kā arī savā tīmekļa vietnē.

8.  Eiropas asociācijām piemērojamie grāmatvedības un revīzijas noteikumi nav mazāk labvēlīgi par tiem, ko piemēro uzņēmumiem, īstenojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK(19) vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/34/ES(20).

9.  Šo pantu piemēro, neskarot labvēlīgākus attiecīgos valsts noteikumus dalībvalstī, kurā atrodas juridiskā adrese.

V nodaļa

Sadarbība ar dalībvalstīm un atbildība

25. pants

Sadarbība ar dalībvalstīm

1.  Reģistrētājas dalībvalsts valsts asociāciju iestāde savlaicīgi apspriežas ar citu dalībvalstu valsts asociāciju iestādēm par visiem būtiskajiem jautājumiem, kas attiecas uz attiecīgās Eiropas asociācijas likumību un atbildību, un par to informē Eiropas asociāciju padomi.

2.  Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, valsts asociāciju iestādes katru gadu sniedz pārskatu par visu attiecīgo informāciju, kas attiecas uz lēmumiem par Eiropas asociācijām dalībvalstu teritorijā. Pārskats ietver to gadījumu sarakstu, kad pret Eiropas asociācijām uzsākta kriminālizmeklēšana, tostarp gadījumos, kad saskaņā ar 24. panta 6. punktu pieprasīts izpaust informāciju par biedriem.

3.  Ja Eiropas asociāciju padome uzskata, ka valsts asociāciju iestāde nav izpildījusi šīs regulas prasības, tā sniedz Komisijai visu attiecīgo informāciju. Komisija izvērtē minēto informāciju un attiecīgi rīkojas.

4.  Eiropas asociācijām ir pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai apstrīdētu valsts asociāciju iestādes pieņemtos lēmumus, tostarp iespēja panākt šādu lēmumu pārskatīšanu tiesā.

26. pants

Eiropas asociāciju un to valdes locekļu atbildība

1.  Eiropas asociācijas atbildību reglamentē noteikumi, ko piemēro juridiskajām personām, kas saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu noteiktas dalībvalstī, kurā ir Eiropas asociācijas juridiskā adrese.

2.  Eiropas asociācijas valdes locekļi ir solidāri atbildīgi par zaudējumiem vai kaitējumu, kas Eiropas asociācijai radušies, jo valdes locekļi nav pildījuši ar viņu funkcijām saistītos pienākumus. Tomēr atbildība nav solidāra par zaudējumiem vai kaitējumu, kas radušies Eiropas asociācijai, ja ir pierādīts, ka nav izpildīti konkrēti pienākumi, kuri saistīti tikai ar attiecīgā valdes locekļa funkcijām.

3.  Statūtos paredz nosacījumus procedūras uzsākšanai pret valdes locekļiem Eiropas asociācijas vārdā.

VI nodaļa

Darbības izbeigšana, maksātnespēja, likvidācija

27. pants

Brīvprātīga darbības izbeigšana

1.  Eiropas asociācija darbību var izbeigt:

a)  ar valdes lēmumu saskaņā ar Eiropas asociācijas statūtu noteikumiem, ar pilnsapulces piekrišanu; vai

b)  ar pilnsapulces lēmumu; pilnsapulce var atsaukt šādu lēmumu, pirms oficiāli stājas spēkā Eiropas asociācijas darbības izbeigšana vai likvidācija.

2.  Eiropas asociācija informē valsts asociāciju iestādes par savu lēmumu brīvprātīgi izbeigt darbību saskaņā ar 1. punktu ne vēlāk kā 15 dienas pēc šāda lēmuma pieņemšanas.

3.  Valsts asociāciju iestāde nekavējoties svītro Eiropas asociāciju no attiecīgā valsts reģistra un ne vēlāk kā 15 dienu laikā pēc tam, kad ir uzzinājusi par Eiropas asociācijas darbības izbeigšanu, informē Eiropas asociāciju padomi un Eiropas Savienības Publikāciju biroju par Eiropas asociācijas darbības izbeigšanu saskaņā ar 1. punktu. Eiropas asociāciju iestāde tūlīt pēc šāda paziņojuma publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī paziņojumu par Eiropas asociācijas darbības izbeigšanu un svītro Eiropas asociāciju no Savienības digitālās datubāzes, un Publikāciju birojs Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicē paziņojumu par Eiropas asociācijas darbības izbeigšanu.

4.  Eiropas asociācijas darbības izbeigšana stājas spēkā visā Savienībā no dienas, kad asociācija svītrota no attiecīgā valsts reģistra.

28. pants

Darbības piespiedu izbeigšana

1.  Eiropas asociācijas darbību var izbeigt tikai ar tās dalībvalsts kompetentās tiesas galīgo lēmumu, kurā ir vai ir bijusi Eiropas asociācijas pēdējā juridiskā adrese, ja:

a)  Eiropas asociācijas juridiskā adrese tiks vai ir pārcelta ārpus Savienības teritorijas;

b)  vairs netiek pildīti šajā regulā paredzētie Eiropas asociācijas dibināšanas nosacījumi; vai

c)  Eiropas asociācijas darbības vairs nav saderīgas ar Savienības mērķiem un vērtībām vai nopietni apdraud sabiedrisko drošību.

2.  Ja lēmums par darbības izbeigšanu tiek pieņemts saskaņā ar 1. punkta a) vai b) apakšpunktu, Eiropas asociāciju iestāde paredz Eiropas asociācijai pietiekamu laikposmu, kurā tā novērš konstatētos trūkumus, pirms lēmums stājas spēkā.

3.  Pieteikuma iesniedzējiem ir pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai pārsūdzētu lēmumu par darbības izbeigšanu kompetentajās pārsūdzības tiesās.

4.  Valsts asociāciju iestādes nekavējoties svītro Eiropas asociāciju no attiecīgā valsts reģistra un ne vēlāk kā 15 dienas pēc tam, kad lēmums ir stājies spēkā, informē Eiropas asociāciju padomi un Eiropas Savienības Publikāciju biroju par Eiropas asociācijas darbības piespiedu izbeigšanu. Eiropas asociāciju padome tūlīt pēc šāda paziņojuma svītro Eiropas asociāciju no Savienības digitālās datubāzes un Publikāciju birojs publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī paziņojumu par Eiropas asociācijas darbības izbeigšanu.

5.  Eiropas asociācijas darbības izbeigšana stājas spēkā visā Savienībā no dienas, kad asociācija svītrota no attiecīgā valsts reģistra.

29. pants

Likvidācija un maksātnespēja

1.  Eiropas asociācijas darbības izbeigšana izraisa tās likvidāciju. Šādu likvidāciju reglamentē tiesību akti, kurus piemēro juridiskajām personām, kas saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu noteiktas dalībvalstī, kurā ir Eiropas asociācijas juridiskā adrese.

2.  Eiropas asociācija saglabā savu statusu šīs regulas 13. panta nozīmē līdz likvidācijas pabeigšanai.

30. pants

Pārskatīšana un izvērtēšana

Komisija līdz ... [pieci gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] nosūta Padomei un Eiropas Parlamentam ziņojumu par šīs regulas piemērošanu un attiecīgā gadījumā arī grozījumu priekšlikumus.

VII nodaļa

31. pants

Nobeiguma noteikumi

Šī regula stājas spēkā [...] dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

II DAĻA

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOMES DIREKTĪVAI

par kopējiem minimālajiem standartiem bezpeļņas organizācijām Eiropas Savienībā (Minimālo standartu direktīva)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)  Biedrošanās brīvība ir pamattiesības, kas ir atzītas Līgumā par Eiropas Savienību (LES) un Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD), Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”) un dalībvalstu konstitūcijās un kas ir būtiskas demokrātijas funkcionēšanai, un ir būtisks nosacījums, lai indivīdi varētu īstenot citas pamattiesības, tostarp tiesības uz vārda brīvību.

(2)  Tiek aizsargātas noteiktas bezpeļņas organizāciju tiesības, tostarp pamattiesības, kā tas izriet no Eiropas Savienības Tiesas (EST) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas attiecīgās judikatūras.

(3)  Bezpeļņas organizācijas sniedz būtisku ieguldījumu ar sabiedrības interesēm saistītu mērķu sasniegšanā un Savienības mērķu sasniegšanā, tostarp veicinot sabiedrības aktīvu līdzdalību mūsu ekonomiskajā, demokrātiskajā un sabiedriskajā dzīvē.

(4)  Mūsdienās bezpeļņas organizācijas, īstenojot savus mērķus, pilnībā piedalās ekonomikas dzīvē un iekšējā tirgus attīstībā, tostarp iesaistoties dažādās gan valsts, gan starpvalstu nozīmes darbībās un regulāri iesaistoties saimnieciskajā darbībā.

(5)  Jo īpaši bezpeļņas organizācijas ir galvenie virzītājspēki trešā sektora attīstībai, kurš saskaņā ar aplēsēm nodarbina aptuveni 13 % no darbaspēka visā Eiropā, pamatojoties uz rezultātiem, kas gūti 2014.–2017. gada projektā “The Contribution of the Third Sector to Europe’s Socio-economic Development” [par trešā sektora ieguldījumu Eiropas sociālajā un ekonomiskajā attīstībā], ko koordinēja Oslo Sociālās pētniecības institūts (ISF)(21).

(6)  Bezpeļņas organizācijas ir nozīmīgas ES iekšējā tirgus atbalsta politikas izstrādes un īstenošanas dalībnieces, par ko liecina to iesaistīšanās dažādās ekspertu grupās, piemēram, Augsta līmeņa forumā pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanai.

(7)  Ziņojumos, tostarp ES Pamattiesību aģentūras ziņojumos, ir norādīts uz daudziem šķēršļiem, kas izriet no valstu normatīvajiem aktiem vai administratīvās prakses, kuri reglamentē bezpeļņas organizāciju dibināšanu, reģistrāciju, darījumus, finansēšanu un pārrobežu darbību un kuri ietekmē juridisko vai fizisko personu vai šādu personu grupu spēju iedibināt, reģistrēt bezpeļņas organizācijas vai veikt to darījumus visā Savienībā neatkarīgi no to valstspiederības.

(8)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir aicinājusi dalībvalstis noteikt filantropijai labvēlīgu vidi saskaņā ar Savienības brīvībām un pamattiesībām, kas veicina filantropisku darbību un iedzīvotāju rīcību, privātu atbalstu sabiedriskā labuma mērķiem un filantropisku organizāciju izveidi(22). Tāpēc ir svarīgi stiprināt publiskā sektora iestāžu un filantropisko organizāciju darba papildināmību un nodrošināt, ka valstu tiesību akti un Savienības politika veicina privāto resursu ziedošanu kopējam labumam, izmantojot kapitāla brīvu plūsmu kopā ar nediskriminācijas principu un vienlīdzīgu fiskālo attieksmi pret Eiropas filantropiskajām organizācijām, lai izmantotu pārrobežu ziedojumu un ieguldījumu potenciālu kopējam labumam.

(9)  Neraugoties uz pārrobežu asociāciju un bezpeļņas organizāciju skaita ievērojamo pieaugumu Savienībā, patlaban nav saskaņota Eiropas tiesiskā regulējuma, kas ļautu tām pienācīgi darboties un organizēties pārrobežu līmenī.

(10)  Ņemot vērā bezpeļņas organizāciju nozīmi, ir ļoti svarīgi, lai to dibināšana un darbība tiktu efektīvi veicināta un aizsargāta dalībvalstu tiesību aktos.

(11)  Ar Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikumu CM/Rec(2007)14 par nevalstisko organizāciju juridisko statusu Eiropā dalībvalstis jau ir atzinušas bezpeļņas organizāciju un jo īpaši nevalstisko organizāciju lomu kā būtisku elementu pilsoniskās sabiedrības ieguldījumā demokrātiskas valdības pārredzamības un pārskatatbildības veicināšanā un noteica obligātos standartus, kas jāievēro attiecībā uz šādu organizāciju izveidi, pārvaldību un vispārējām darbībām.

(12)  Kopīgajās pamatnostādnēs par biedrošanās brīvību (CDL-AD(2014)046), ko pieņēmusi Eiropas Komisija “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija) un EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību birojs (ODIHR), ir sniegtas norādes likumdevējiem par to, kā valsts tiesību aktos transponēt starptautiskos cilvēktiesību standartus attiecībā uz tiesībām uz biedrošanās brīvību.

(13)  Savienības līmenī ir jābalstās uz spēkā esošajiem standartiem attiecībā uz bezpeļņas organizācijām atbilstīgi biedrošanās brīvības un kapitāla brīvas aprites principam, lai nodrošinātu vienādu aizsardzības līmeni un vienlīdzīgus konkurences apstākļus visām bezpeļņas organizācijām, kas ir iedibinātas Savienībā, un lai nodrošinātu labvēlīgu vidi, kurā šīs organizācijas bez šķēršļiem var veicināt iekšējā tirgus darbību.

(14)  Šai direktīvai būtu jātuvina dalībvalstu tiesību akti attiecībā uz dažiem bezpeļņas organizāciju dibināšanas, reģistrācijas, darījumu veikšanas, finansēšanas, ziņošanas un pārrobežu darbības aspektiem.

(15)  Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt dalībvalstu noteikumus par nodokļu uzlikšanu bezpeļņas organizācijām, kas ir iedibinātas, reģistrētas vai veic darījumus to teritorijā. Īstenojot tās noteikumus, dalībvalstīm būtu jāņem vērā, ka nodokļu tiesību aktu jomā netiek ieviesti vai piemēroti noteikumi, kas ietekmē bezpeļņas organizāciju reģistrāciju, darījumu veikšanu, finansēšanu un pārrobežu pārvietošanu, tādējādi apejot šajā direktīvā paredzēto noteikumu tekstu vai saturu.

(16)  Šai direktīvai nevajadzētu skart dalībvalstu krimināltiesības. Īstenojot tās noteikumus, dalībvalstīm būtu jāraugās, lai netiktu ieviestas vai piemērotas krimināltiesības, noteikumi, kas īpaši reglamentē vai ietekmē bezpeļņas organizāciju reģistrāciju, darījumus, finansēšanu un pārvietošanu pāri robežām, apejot šajā direktīvā paredzēto noteikumu tekstu vai saturu.

(17)  Šī direktīva būtu jāpiemēro Savienībā iedibinātām bezpeļņas organizācijām, kuras ir paredzētas kā fizisku vai juridisku personu brīvprātīgas asociācijas, kā arī organizācijām, kuras nav balstītas uz biedru dalību un kuru aktīvi ir piešķirti konkrēta mērķa sasniegšanai, piemēram, nodibinājumiem, kuri izveidoti uz nenoteiktu laiku un kuru galvenais mērķis nav peļņas gūšana, un kuras ir neatkarīgas un pašpārvaldītas. Tam, ka organizācijai nav piešķirts juridiskas personas statuss, nevajadzētu to izslēgt no šajā direktīvā paredzētās aizsardzības.

(18)  Nosakot, vai organizācija ir bezpeļņas organizācija saskaņā ar šo direktīvu, tiešie labuma guvēji no organizācijām, kuru mērķis ir sniegt aprūpes pakalpojumus personām ar īpašām sociālām vajadzībām vai veselības stāvokli, nebūtu jāuzskata par privātpersonām.

(19)  Politiskās partijas būtu jāizslēdz no šīs direktīvas piemērošanas jomas, ciktāl to darbības ir saistītas ne tikai ar kopīgu interešu, darbību vai mērķu sasniegšanu, bet arī ar mērķi kopīgi sasniegt un izmantot politisko varu.

(20)  Arodbiedrības un arodbiedrību asociācijas būtu jāizslēdz no šīs direktīvas piemērošanas jomas. Dalībvalstīm šī izslēgšana nekādā gadījumā nebūtu jāizmanto, lai pamatotu valsts, Savienības vai starptautiskajos tiesību aktos vai cilvēktiesību instrumentos, jo īpaši Eiropas Padomes Eiropas Sociālajā hartā un Starptautiskās darba organizācijas konvencijās un ieteikumos, kā arī attiecīgajā judikatūrā, atzīto arodbiedrību prerogatīvu un tiesību ierobežošanu.

(21)  Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu kompetence attiecībā uz reliģisko, filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statusu, kā noteikts LESD 17. pantā. Šajā saistībā organizācijas, kurām galvenokārt ir reliģisks, filozofisks un nekonfesionāls mērķis, piemēram, baznīcas, reliģiskās un nereliģiskās kopienas, būtībā būtu jāizslēdz no šīs direktīvas piemērošanas jomas. Tomēr dalībvalstīm to nevajadzētu izmantot, lai no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēgtu citas organizācijas, kuru izveides pamatā ir reliģiskas, filozofiskas vai nekonfesionālas vērtības un mērķi, piemēram, ticībā balstītas labdarības bezpeļņas organizācijas.

(22)  Būtu jāpieņem, ka ir likumīgas intereses piekļūt sūdzību mehānismam un administratīviem un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem personām, kuras ir vai ir bijušas tieši saistītas ar bezpeļņas organizāciju, piemēram, to dibinātājiem, direktoriem, darbiniekiem, kā arī visām personām, kurām ir kāda nozīme tiesvedībā saistībā ar bezpeļņas organizācijas darbību. Minētais pieņēmums būtu jāparedz arī personām, kuras gūst labumu no bezpeļņas organizācijas darbībām, ja šādi labuma guvēji varētu nebūt biedri, bet ja tie saņem vai ir saņēmuši pakalpojumus, vai ja uz tiem attiecas vai attiecās organizācijas lēmumi, kas ir ietekmējuši viņu ikdienas dzīvi, piemēram, pacientiem vai personām, kuras uzturas iestādēs vai patversmēs, kuras vada bezpeļņas organizācijas, vai labdarības ziedojumu, piemēram, pārtikas vai apģērba, saņēmējiem.

(23)  Valstu cilvēktiesību institūcijas ir neatkarīgas institūcijas, kas izveidotas atbilstīgi tiesību aktiem un saskaņā ar Parīzes principiem, kurus 1993. gadā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, un tās ir pilnvarotas aizsargāt un veicināt cilvēktiesības valsts līmenī saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesību normām un standartiem.

(24)  Bezpeļņas organizāciju brīvība noteikt mērķus un darbības izriet no starptautiskajiem un reģionālajiem cilvēktiesību standartiem. Tas arī nozīmē, ka šādām organizācijām ir tiesības brīvi noteikt to darbības jomu neatkarīgi no tā, vai tās ir vietējas, reģionālas, valsts vai starptautiskas organizācijas, un kļūt par citu organizāciju, federāciju un konfederāciju dalībniecēm.

(25)  Informācija par tādu bezpeļņas organizāciju dibinātāju un biedru identitāti, kas ir fiziskas personas, var būt sensitīva informācija. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka jebkuras prasības, kuru dēļ šādi personas dati tiek apstrādāti, neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679(23) (Vispārīgā datu aizsardzības regula) un jo īpaši tās 9. pantu;

(26)  Ikvienai personai vajadzētu būt iespējai brīvi izlemt, vai pievienoties vai palikt bezpeļņas organizācijas biedram, un organizācijām vajadzētu būt iespējai brīvi noteikt dalības noteikumus, ievērojot tikai diskriminācijas aizlieguma principu. Dalībai bezpeļņas organizācijās nevajadzētu būt par pamatu sankciju vai ierobežojošu pasākumu piemērošanai, ja vien tas nav krimināltiesību piemērošanas sekas.

(27)  Noteikumiem par bezpeļņas organizācijām būtu jāatbilst diskriminācijas aizlieguma principam. Tas ietver pienākumu dalībvalstīm nodrošināt, lai nevienai personai vai personu grupai, kas vēlas dibināt asociāciju, netiktu radītas nepamatotas priekšrocības vai neizdevīga situācija attiecībā pret citu personu vai personu grupu.

(28)  Noteikumi par bezpeļņas organizācijām būtu jāīsteno regulatīvajām iestādēm, kas rīkojas objektīvi, neatkarīgi un savlaicīgi saskaņā ar tiesībām uz labu pārvaldību. Vajadzētu būt iespējai neatkarīgi pārskatīt, tostarp tiesā, lēmumus un normatīvus aktus, kas ietekmē bezpeļņas organizāciju tiesību un pienākumu īstenošanu.

(29)  Birokrātijas un regulatīvo prasību vienkāršošana un atvieglošana, ievērojot to, ka bezpeļņas organizācijas ir pašpārvaldītas organizācijas, nodrošinot, ka šīs prasības nav pārmērīgi apgrūtinošas, racionalizē dibināšanas, reģistrācijas un reģistrācijas anulēšanas noteikumus un modernizē saistītās procedūras un sistēmas, nodrošinot bezpeļņas organizāciju darbībai labvēlīgu vidi visā Savienībā un uzlabojot pārredzamību un uzticēšanos nozarē. Šajā nolūkā direktīvā būtu jānosaka vispārēji pienākumi attiecībā uz administratīvo noteikumu vienkāršošanu, kā arī īpaši pienākumi attiecībā uz dažiem tiesiskā regulējuma aspektiem.

(30)  Bezpeļņas organizācijām, kas veicina sabiedrisko labumu, ir īpaši svarīga nozīme, un tādēļ tām visās dalībvalstīs ar vienādiem nosacījumiem būtu jāpiešķir labvēlīgs režīms.

(31)  Saskaņā ar principu par tiesību uz apvienošanos ierobežojumu nepieciešamību un samērīgumu bezpeļņas organizāciju aizliegšanai un to darbības izbeigšanai vienmēr vajadzētu būt galējas nepieciešamības pasākumiem un tiem nekad nevajadzētu būt tādu nelielu pārkāpumu sekām, kurus var labot vai novērst.

(32)  Būtu jāizveido noteikumu kopums par vienlīdzīgu attieksmi pret bezpeļņas organizācijām, to pārrobežu reorganizāciju un apvienošanos, lai veicinātu bezpeļņas organizāciju mobilitāti visā Savienībā.

(33)  Biedrošanās brīvība ir pamattiesības, un, lai gan dalībvalstu tiesību akti var neatzīt asociācijas, kas nav oficiāli iedibinātas, tam nevajadzētu ietekmēt šādu asociāciju tiesības pastāvēt un darboties to teritorijā.

(34)  Bezpeļņas organizācijām ir tiesības pastāvēt un aktīvi darboties saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Hartu, pat ja tās dalībvalsts iestādes, kurā tās iedibinātas, patvaļīgi ir atteikušas to reģistrāciju.

(35)  Bezpeļņas organizācijām vajadzētu būt tiesībām brīvi meklēt, saņemt un izmantot finanšu, materiālos un cilvēkresursus — gan vietējos, gan ārvalstu, gan starptautiskos — savu darbību veikšanai. Visā Savienībā bezpeļņas organizācijas ir ziņojušas par aizvien grūtāku piekļuvi resursiem, tostarp valsts finansējumam, un arvien vairāk dalībvalstu pauž bažas par to, cik samērīgi ir pieņemt stingrus noteikumus par bezpeļņas organizāciju piekļuvi ārvalstu finansējumam. Turklāt filantropiskās organizācijas ir ziņojušas par grūtībām dažos gadījumos saistībā ar ziedojumu vai dotāciju sniegšanu. Tādēļ ir nepieciešams noteikt bezpeļņas organizāciju finansēšanas principus un standartus, tostarp attiecībā uz piekļuvi privātiem resursiem un valsts finansējumam un to izmantošanu, saimnieciskās darbības veikšanu un pienākumu nepamatoti neierobežot pārrobežu finansēšanu saskaņā ar Līgumu noteikumiem par kapitāla brīvu apriti.

(36)  Saskaņā ar LESD 63. pantu un Eiropas Savienības Hartas 7., 8. un 12. pantu bezpeļņas organizācijas ir aizsargātas pret diskriminējošiem, nevajadzīgiem, un nepamatotiem ierobežojumiem attiecībā uz piekļuvi resursiem un kapitāla brīvu apriti Savienībā. Tas attiecas arī uz iespējām meklēt, nodrošināt un izmantot gan vietējas, gan ārvalstu izcelsmes resursus, kas ir būtiski jebkura tiesību subjekta pastāvēšanai un darījumu veikšanai. Saskaņā ar EST 2020. gada 18. jūnija spriedumu lietā C-78/18 Eiropas Komisija pret Ungāriju(24) ierobežojumus var noteikt tikai publiskās politikas vai sabiedriskās drošības interesēs, un tiem jābūt samērīgiem ar mērķi aizsargāt šādas intereses, un tie ir jāīsteno ar vismazāk traucējošiem līdzekļiem, lai sasniegtu vēlamo mērķi. Tas cita starpā attiecas uz ierobežojumiem, kas izriet no noteikumiem par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas apkarošanu, kurus piemēro saskaņā ar nepieciešamības un proporcionalitātes principiem, jo īpaši ņemot vērā riska novērtēšanas pienākumus saskaņā ar starptautiskajiem un Savienības tiesību aktiem. Tādēļ dalībvalstīm nevajadzētu piemērot nepamatotus, pārāk traucējošus vai graujošus pasākumus, tostarp ziņošanas prasības, kas organizācijām rada pārmērīgu vai dārgu slogu. Lai reaģētu uz sabiedrības interesēm nodrošināt pārredzamību, jo īpaši attiecībā uz organizācijām, kas ietekmē sabiedrisko dzīvi un publiskās debates, bezpeļņas organizācijām būtu jāpiemēro ziņošanas un publiskošanas pienākumi attiecībā uz to pārstāvjiem un to pārvaldes struktūru locekļiem, to statūtu noteikumiem un finansējumu. Šādiem ziņošanas un publiskošanas pienākumiem nevajadzētu ierobežot bezpeļņas organizāciju tiesības un pienākumus.

(37)  EST savā judikatūrā atzīst kapitāla brīvas aprites principa piemērošanu mērķiem, kas ir sabiedrības interesēs, un ir interpretējusi LES un LESD noteiktās pamatbrīvības kā prasību nediskriminācijas principu piemērot līdzekļu devējiem un sabiedriskā labuma organizācijām Savienībā, tostarp attiecībā uz sabiedriskā labuma struktūru un to līdzekļu devēju nodokļu režīmu(25). Tāpēc, ja valsts tiesību akti turpina diskriminēt ārvalstu organizācijas vai paredz tām piemērot ar augstām izmaksām saistītas un apgrūtinošas procedūras, tas ir pretrunā Savienības tiesību aktiem.

(38)  Bezpeļņas organizācijām un to biedriem vajadzētu būt neierobežotām tiesībām uz privātumu un konfidencialitāti. Lai gan aizsardzība, ko nodrošina Savienības un valstu noteikumi par personas datu apstrādi, jau attiecas uz bezpeļņas organizācijām, būtu jānosaka minimālās garantijas, jo īpaši attiecībā uz bezpeļņas organizāciju dalības konfidencialitāti un konfidenciālas un sensitīvas informācijas publiskošanu. Dalībvalstīm būtu jāaizliedz jebkāda veida bezpeļņas organizāciju uzraudzība ārpus krimināltiesību sistēmas.

(39)  Ar bezpeļņas organizācijām būtu savlaicīgi un jēgpilni jāapspriežas par to, kā tiek ieviesti, pārskatīti un īstenoti jebkādi tiesību akti, politika un prakse, kas ietekmē to darbību, tostarp par šīs direktīvas noteikumu transponēšanu un īstenošanu. Šajā nolūkā būtu jāizveido regulārs un pārredzams pilsoniskais dialogs visos pārvaldības līmeņos.

(40)  Šī direktīva neskar darba ņēmēju tiesības, tostarp pašreizējās tiesības saistībā ar maksātnespēju un attiecībā uz atalgojumu. Darba devējiem ir jāpilda savas saistības neatkarīgi no tā, kādā formā tie darbojas.

(41)  Ar šo direktīvu nosaka minimālos standartus, un dalībvalstīm vajadzētu spēt ieviest vai saglabāt labvēlīgākus noteikumus bezpeļņas organizācijām ar nosacījumu, ka šādi noteikumi netraucē īstenot no šīs direktīvas izrietošos pienākumus. Šīs direktīvas transponēšanai nekādos apstākļos nebūtu jākalpo par pamatojumu tam, lai mazinātu aizsardzības līmeni, ko valsts tiesību akti jau piešķir bezpeļņas organizācijām jomās, kurās šī aizsardzība ir piemērojama.

(42)  Saskaņā ar LESD 26. panta 2. punktu iekšējam tirgum ir jāaptver telpa bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču un pakalpojumu brīva aprite. Bezpeļņas organizācijas arvien vairāk veicina iekšējā tirgus attīstību, tostarp iesaistoties pārrobežu un starpvalstu darbībās. Tādējādi LESD 114. pants ir atbilstošs juridiskais pamats, lai pieņemtu pasākumus, kas ir nepieciešami iekšējā tirgus izveidei un darbībai.

(43)  Ar šīs direktīvas noteikumiem tiek ievērotas, veicinātas un aizsargātas pamattiesības un principi, kas Savienībai un tās dalībvalstīm ir saistoši saskaņā ar LES 6. pantu, kā jo īpaši atzīts Hartā. Ar šo direktīvu ir paredzēts konkrēti īstenot Hartas 12. pantu par biedrošanās brīvību un Hartas 11. pantu par tiesībām uz vārda un informācijas brīvību, kas jāskata, ņemot vērā attiecīgos Eiropas Cilvēktiesību konvencijas noteikumus. Tādēļ ir būtiski, lai šīs direktīvas noteikumi tiktu īstenoti un piemēroti saskaņā ar pienākumu nepamatoti neierobežot, kā arī veicināt tiesību uz biedrošanās brīvību un vārda un informācijas brīvību īstenošanu un nodrošināt, ka pilnībā tiek ievērotas citas pamattiesības un principi, tostarp tiesības uz personas datu aizsardzību, darījumdarbības brīvība, tiesības uz diskriminācijas aizliegumu, tiesības uz labu pārvaldību, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz aizstāvību.

(44)  Tā kā šīs direktīvas mērķus, proti, noteikt minimālus standartus Savienībā iedibinātām bezpeļņas organizācijām, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet šīs direktīvas mēroga un iedarbības dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I nodaļa

Vispārīgi noteikumi

1. pants

Mērķis

Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt vienotu pasākumu kopumu bezpeļņas organizācijām, kas iedibinātas Savienībā, lai nodrošinātu labvēlīgu vidi, kurā šīs organizācijas var sniegt ieguldījumu iekšējā tirgus darbībā. Tā tuvina dalībvalstu tiesību aktus, noteikumus un administratīvās normas attiecībā uz dažiem bezpeļņas organizāciju mērķu un darbību, reģistrācijas, darbību, finansēšanas, ziņošanas un pārrobežu darbību aspektiem.

2. pants

Piemērošanas joma

1.  Šo direktīvu piemēro Savienībā iedibinātām bezpeļņas organizācijām.

2.  Šajā direktīvā termins “bezpeļņas organizācija” attiecas uz fizisku vai juridisku personu brīvprātīgu un pastāvīgu grupu, kam ir kopīgas intereses, darbība vai mērķis, kā arī organizāciju, kura nav balstīta uz biedru dalību un kuras aktīvi piešķirti konkrēta mērķa sasniegšanai — kāds, piemēram, ir nodibinājums —, un kas neatkarīgi no veida, kādā asociācija vai organizācija ir iedibināta:

a)  tiecas sasniegt galveno mērķi, kas nav peļņas gūšana, proti, ja no organizācijas darbībām tiek gūta peļņa, to pašu par sevi nevar sadalīt starp tās biedriem, dibinātājiem vai citām privātām pusēm, bet šo peļņu iegulda bezpeļņas organizācijas mērķu sasniegšanai;

b)  ir neatkarīga tādā nozīmē, ka organizācija nav daļa no valdības vai administratīvas struktūras un valsts nekādā tās darbībā nepamatoti neiejaucas, un tās darbību neietekmē komerciālas intereses. Valsts finansējums neliedz organizāciju uzskatīt par neatkarīgu, ja vien netiek ietekmēta organizācijas darbības un lēmumu pieņemšanas autonomija;

c)  īsteno pašpārvaldi tādā nozīmē, ka organizācijai ir institucionāla struktūra, kas tai ļauj pilnībā īstenot savas iekšējās un ārējās organizatoriskās funkcijas un pieņemt būtiskus lēmumus autonomā veidā un bez valsts vai citu ārēju dalībnieku nepamatotas iejaukšanās.

3.  Šo direktīvu piemēro bezpeļņas organizācijām, kas atbilst 2. punktā izklāstītajiem kritērijiem neatkarīgi no tā, vai to pamatā ir vai nav biedru ieguldījumi, un neatkarīgi no tā, vai tām ir vai nav reģistrēts vai piešķirts juridiskas personas statuss saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tās ir reģistrētas.

4.  Politiskās partijas šīs direktīvas darbības jomā neietver.

5.  Arodbiedrības un arodbiedrību asociācijas šīs direktīvas darbības jomā neietver.

6.  Organizācijas, kurām galvenokārt ir reliģisks, filozofisks un nekonfesionāls mērķis, šīs direktīvas darbības jomā neietver. Tomēr izslēgšana no darbības jomas neattiecas uz citām organizācijām, kurām nav šāda konkrēta mērķa, bet kuru vērtību un mērķu pamatā ir reliģiski, filozofiski vai nekonfesionāli uzskati.

3. pants

Saistība ar citiem Savienības tiesību aktu noteikumiem

1.  Dalībvalstis piemēro šīs direktīvas noteikumus saskaņā ar Līgumu noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību un par pakalpojumu brīvu apriti un attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem, kas reglamentē šādu tiesību īstenošanu, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū(26).

2.  Šī direktīva neskar Savienības un valstu tiesību aktus par personas datu aizsardzību, jo īpaši Regulu (ES) 2016/679 un atbilstošos valstu tiesību aktu noteikumus.

II nodaļa

Vispārīgie pienākumi

4. pants

Minimālie standarti

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka Savienībā iedibinātas bezpeļņas organizācijas saņem šajā direktīvā paredzētās minimālās garantijas.

2.  Šajā direktīvā paredzētās minimālās garantijas var ierobežot tikai tad, ja tas ir nepieciešami un samērīgi ar vispārējas nozīmes mērķiem, kas atzīti Savienības tiesību aktos, vai saistībā ar vajadzību aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

3.  Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības ieviest vai saglabāt labvēlīgākus noteikumus bezpeļņas organizācijām ar nosacījumu, ka šādi noteikumi netraucē īstenot no šīs direktīvas izrietošos pienākumus.

5. pants

Diskriminācijas aizliegums

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesību akti un administratīvā prakse, kas reglamentē bezpeļņas organizācijas, tostarp to dibināšanu, reģistrāciju, darbības, finansēšanu, finanšu un nodokļu režīmu vai nodokļu atvieglojumus un pārrobežu darbības, nediskriminē nevienu bezpeļņas organizāciju tās iedibinājuma vietas dēļ.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesību akti vai administratīvā prakse, kas reglamentē bezpeļņas organizācijas, tostarp attiecībā uz to dibināšanu, reģistrāciju, darbības, finansēšanu un pārrobežu darbības, nediskriminē nevienu grupu vai indivīdu tādu iemeslu dēļ kā, piemēram, vecums, izcelsme, ādas krāsa, dzimums, seksuālā orientācija, dzimumidentitāte, veselības stāvoklis, imigrācijas vai dzīvesvietas statuss, valoda, valsts, etniskā vai sociālā izcelsme, politiskie vai citi uzskati, fiziska vai garīga invaliditāte, īpašums, rase, reliģija vai pārliecība vai cits statuss.

6. pants

Administratīvo noteikumu vienkāršošana

1.  Dalībvalstis iespēju robežās nodrošina to, ka tiek vienkāršoti valsts tiesību akti, noteikumi vai administratīvā prakse, kas reglamentē bezpeļņas organizāciju dibināšanu, reģistrāciju, darbību, finansēšanu, ziņošanas pienākumus un pārrobežu darbību, lai nodrošinātu, ka visos līmeņos tiek aizsargāta biedrošanās brīvība un novērstu jebkādus šķēršļus un nepamatotu diskrimināciju, kas ietekmē juridisku vai fizisku personu vai šādu personu grupu neatkarīgi no to valstspiederības spēju iedibināt un reģistrēt dalībvalsts teritorijā bezpeļņas organizāciju, kā arī spēju darboties, tostarp, piemēram, nodrošinot piekļuvi banku un finanšu pakalpojumiem, kā arī garantējot drošus pārrobežu ziedojumu un aktīvu izvietošanas kanālus gan Savienībā, gan arī ārpus tās.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijām, kas ir iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, ir piekļuve elektroniskās identifikācijas shēmām, lai veiktu administratīvās procedūras saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 910/2014(27) (eIDAS regula).

7. pants

Tiesības uz labu pārvaldību

1.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka to teritorijā iedibinātu, reģistrētu vai darbojošos bezpeļņas organizāciju dibināšanu, reģistrāciju, darījumus, finansēšanu, ziņošanas pienākumus un pārrobežu darbību reglamentējošo valsts normatīvo aktu vai administratīvo praksi piemēro izraudzīta regulatīvā iestāde, kuras pilnvaras un funkcijas skaidri nosaka tiesību akti un īsteno saskaņā ar tiesībām uz labu pārvaldību, tostarp attiecībā uz tiesībām uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu.

2.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bezpeļņas organizācijas, par kurām konstatēts, ka tās pārkāpj valsts normatīvos aktus vai administratīvo praksi, kas reglamentē bezpeļņas organizāciju dibināšanu, reģistrāciju, darījumus, finansēšanu, ziņošanas pienākumus un pārrobežu darbības, tiek pienācīgi informētas par iespējamo pārkāpumu un tām tiek dotas plašas iespējas labot administratīva rakstura pārkāpumus.

3.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka noteikumi un prakse attiecībā uz bezpeļņas organizāciju pārraudzību un uzraudzību ir paredzēti tiesību aktos un ir samērīgi ar to likumīgajiem mērķiem. Tas ietver arī garantijas, ka šādi noteikumi un prakse parasti nav stingrāki par tiem, ko piemēro privātiem uzņēmumiem, un, tos īstenojot, nenotiek iejaukšanās bezpeļņas organizāciju iekšējā pārvaldībā un netiek radīts pārmērīgs administratīvais vai finansiālais slogs attiecīgajām organizācijām.

4.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bezpeļņas organizāciju pārraudzību un reģistrāciju veic izraudzītas uzraudzības iestādes, kuru pilnvaras un funkcijas ir skaidri noteiktas tiesību aktos un īstenotas neatkarīgi saskaņā ar tiesībām uz labu pārvaldību, tostarp attiecībā uz iespējamo pārbaužu un revīziju pamatojumu, pārbaužu un revīziju procedūrām, ilgumu un apjomu, kā arī pārbaudes un revīzijas amatpersonu pilnvarām.

5.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka sabiedrībai ir pieejama visaptveroša un viegli saprotama informācija par valsts normatīvajiem aktiem vai administratīvo praksi, kas reglamentē to bezpeļņas organizāciju dibināšanu, reģistrāciju, darījumus, finansēšanu, ziņošanas pienākumus un pārrobežu darbības, kuras ir iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, kā arī kompetento regulatīvo un uzraudzības iestāžu kompetenci, procedūras un darbību.

8. pants

Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka visām personām, kurām ir leģitīmas intereses, kas saistītas ar tādu bezpeļņas organizāciju dibināšanu, reģistrāciju, darbību, finansēšanu, ziņošanas pienākumiem un pārrobežu darbībām, kuras iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, ir pieejami efektīvi sūdzību mehānismi kompetentā neatkarīgā iestādē, piemēram, ombuda vai valsts cilvēktiesību iestādē, lai meklētu palīdzību savu tiesību aizstāvībai, un ka tās var piekļūt efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem administratīvā kārtībā un tiesā, lai lūgtu pārskatīt tos tiesību aktus vai lēmumus, kas ietekmē viņu tiesību un pienākumu īstenošanu. Šādas personas cita starpā ir bezpeļņas organizācijas, to dibinātāji, direktori, darbinieki un personas, kas gūst labumu no bezpeļņas organizāciju darbības.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka jebkurai pārsūdzībai vai apstrīdēšanai attiecībā uz lēmumu aizliegt bezpeļņas organizāciju vai izbeigt tās darbību, pārtraukt tās darbības vai iesaldēt tās aktīvus parasti ir apturošs efekts, ja vien tas nekavē piemērot krimināltiesību noteikumus.

3.  Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bezpeļņas organizācijām, kam ir juridiskas personas statuss, piešķir juridisku statusu valstu tiesās, tostarp attiecīgā gadījumā, lai tiesvedībā varētu sniegt liecību trešās personas.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka izraudzītās personas kompetentās valsts iestādēs un tiesās var pārstāvēt bezpeļņas organizācijas, kurām nav juridiskas personas statusa, lai izmantotu šajā pantā minētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

III nodaļa

Tiesiskais regulējums

9. pants

Mērķi un darbības

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas, kas darbojas to teritorijā, var brīvi noteikt savus mērķus un veikt darbības, kas vajadzīgas šādu mērķu sasniegšanai, un šādi mērķi un darbības var tikt ierobežoti tikai izņēmuma gadījumos sabiedrības drošības apsvērumu dēļ. Tās novērš visus šķēršļus vai ierobežojumus, kas ietekmē bezpeļņas organizāciju spēju īstenot šādus mērķus un veikt šādas darbības.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas to teritorijā var brīvi noteikt savas darbības jomu neatkarīgi no tā, vai tās ir vietējas, reģionālas, valsts mēroga vai starptautiskas.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka formalitātes, kas reglamentē bezpeļņas organizāciju dibināšanu un darbību tās teritorijā, kā paredzēts valsts normatīvajos aktos vai administratīvajā praksē, nepamatotu finansiālu un administratīvu slogu nerada. Attiecībā uz organizācijām, kas nav balstītas uz biedru dalību, tas ietver iespēju likumīgi iedibināt šādas organizācijas dāvanu vai novēlējumu veidā.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas to teritorijā var kļūt par citas bezpeļņas organizācijas, federācijas vai konfederācijas, kas iedibinātas vai reģistrētas to teritorijā vai citas dalībvalsts teritorijā, dalībniecēm, un nodrošina, ka šāda dalība nerada attiecīgajai organizācijai nekādus zaudējumus.

10. pants

Dalība

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka, ja to pieļauj bezpeļņas organizācijas juridiskā forma, jebkura fiziska vai juridiska persona var pieteikties dalībai bezpeļņas organizācijā, kas iedibināta, reģistrēta vai darbojas to teritorijā saskaņā ar šīs organizācijas statūtiem un dibināšanas līgumiem, un tās var brīvi izmantot dalības tiesības, ievērojot organizācijas statūtus un normatīvos ierobežojumus.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka netiek piemērotas sankcijas vai ierobežojoši pasākumi saistībā ar dalību bezpeļņas organizācijās, kas iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem vai administratīvo praksi, izņemot gadījumus, kad šādas sekas izriet no krimināltiesību normu izpildes.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas, kas iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, var brīvi lemt par to biedru sastāvu. Tas var ietvert īpašu prasību noteikšanu biedriem, pamatojoties uz saprātīgiem un objektīviem kritērijiem.

11. pants

Statūti

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas, kas iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, var brīvi pieņemt savus statūtus, dibināšanas līgumus un noteikumus, tostarp noteikumus par to iekšējās vadības struktūru, kā arī par valdes locekļu un pārstāvju iecelšanu.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka valsts normatīvie akti vai administratīvā prakse attiecībā uz bezpeļņas organizāciju statūtiem neprasa bezpeļņas organizācijām savos statūtos sniegt vēl citu informāciju, izņemot:

a)  organizācijas nosaukumu un adresi (juridiskā adrese);

b)  organizācijas mērķus un darbības,

c)  organizācijas pārvaldības noteikumus, tās pārvaldes struktūru pilnvaras un attiecīgā gadījumā to personu izraudzīšanos, kuras ir tiesīgas rīkoties organizācijas vārdā;

d)  organizācijas biedru tiesības un pienākumus;

e)  statūtu pieņemšanas datumu un dibinātāju, ja tie ir juridiskas personas, nosaukumu un juridisko adresi;

f)  statūtu grozīšanai piemērojamo procedūru; kā arī

g)  organizācijas darbības izbeigšanai vai apvienošanai ar citu bezpeļņas organizāciju piemērojamās procedūras.

3.  Bezpeļņas organizācijām savos statūtos vai gada pārskatos var pieprasīt atklāt un publiskot papildu informāciju par to darbībām, funkcionēšanu, pārvaldes struktūru locekļiem, to pārstāvjiem un finansēšanu ciktāl tas ir vajadzīgs, lai sasniegtu vispārējas nozīmes mērķi, ņemot vērā organizācijas mērķus un darbības.

12. pants

Juridiskas personas statuss

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācija to teritorijā var brīvi izlemt, vai iegūt juridiskas personas statusu, neraugoties uz to, ka dalībvalstis var noteikt, kurām organizācijas formām ir juridiskas personas statuss.

2.  Ja bezpeļņas organizācija ir ieguvusi juridiskas personas statusu, dalībvalstis nodrošina, ka organizācijas juridiskās personas statusu var skaidri atšķirt no to biedru, dibinātāju vai citu ar šādu organizāciju saistītu juridisku personu statusa.

3.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka vajadzības gadījumā reģistrācija vai dibināšanas akta pabeigšana ir pietiekama, lai bezpeļņas organizācijas iegūtu juridiskas personas statusu.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka iepriekšēja atļauja nekad nav priekšnoteikums tam, lai bezpeļņas organizācija iegūtu juridiskas personas statusu un īstenotu savu tiesībspēju un rīcībspēju.

5.  Dalībvalstis nodrošina, ka tādu fizisku vai juridisku personu grupas, kuras sadarbojas un nav centušās iegūt juridiskas personas statusu, netiek uzskatītas par bezpeļņas organizāciju ar juridiskas personas statusu tikai tādēļ, lai uz tām attiecinātu valsts tiesību aktus, noteikumus vai administratīvo praksi un tādējādi reglamentētu vai ietekmētu to darījumus, finansēšanu un pārrobežu darbības, ja vien nav pamata uzskatīt, ka bezpeļņas organizācija ir noziedzīga grupa saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

13. pants

Reģistrācija

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka oficiāla reģistrācija nav priekšnoteikums tam, lai to teritorijā dibinātu bezpeļņas organizāciju, nedz arī šķērslis tajā iedibinātu bezpeļņas organizāciju darbībai.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizāciju reģistrācijas procedūras to teritorijā ir pieejamas, lietotājdraudzīgas un pārredzamas.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka formalitātes, ko piemēro to teritorijā iedibinātu bezpeļņas organizāciju reģistrācijai, kā paredzēts valsts normatīvajos aktos vai administratīvajā praksē, nerada nepamatotu finansiālu un administratīvu slogu. Minētais ietver automātiska apstiprinājuma mehānisma nodrošināšanu, kas ir izmantojams 30 dienu laikā pēc reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, un atturēšanos no pārreģistrācijas un atjaunošanas prasību ieviešanas.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka maksa, ko piemēro bezpeļņas organizāciju reģistrācijai, nepārsniedz ar to saistītās administratīvās izmaksas un nekādā gadījumā nerada nepamatotu finansiālu slogu, ievērojot proporcionalitātes principu.

5.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bezpeļņas organizācijas, kas ir iedibinātas to teritorijā, var reģistrēt elektroniski, vienlaikus nodrošinot, ka reģistrācija ir iespējama arī ar neelektroniskiem līdzekļiem.

6.  Dalībvalstis nodrošina, ka personiska ierašanās tiesā vai citā kompetentā valsts iestādē bezpeļņas organizācijas reģistrācijas nolūkā tiek prasīta tikai tad, ja tas nepieciešams, lai noteiktu pieteikuma iesniedzēja identitāti.

7.  Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzēji, kas dzīvo citā dalībvalstī vai kuru juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, un kuriem ir jāierodas tiesā vai citā kompetentā valsts iestādē, lai reģistrētu bezpeļņas organizāciju, var to darīt kompetentajā tiesā vai citā kompetentā iestādē dzīvesvietas dalībvalstī un ka šādu ierašanos uzskata par pietiekamu, lai reģistrētos reģistrācijas dalībvalstī.

8.  Dalībvalstis uztur reģistrētu bezpeļņas organizāciju datubāzi, kas ir publiski pieejama, tostarp statistikas informāciju par pieņemto un noraidīto pieteikumu skaitu, pienācīgi ņemot vērā datu aizsardzības principus un tiesības uz privātumu.

14. pants

Sabiedriskā labuma statuss

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācija, kas ir iedibināta vai reģistrēta kādā Savienības dalībvalstī, var pieteikties, lai to atzītu par tādu, kas dod ieguldījumu sabiedriskā labuma gūšanā, un ka tai var piešķirt attiecīgu statusu, kā paredzēts valsts normatīvajos aktos vai administratīvajā praksē, pamatojoties vienīgi uz tās deklarēto vai faktisko mērķi, struktūru un darbībām, kas saistītas ar statusa piešķīrējas dalībvalsts teritoriju.

2.  Dalībvalstis pieņem valsts normatīvos aktus vai administratīvo praksi, kas vajadzīgi, lai bezpeļņas organizācijas varētu atzīt par tādām, kas sniedz sabiedrisko labumu, un piešķirt tām attiecīgu statusu, ja ir izpildīti šādi kumulatīvi nosacījumi:

a)  organizācijas mērķis un faktiskās darbības ir vērsti uz tāda sabiedriskā labuma mērķa sasniegšanu, kas kalpo sabiedrības vai tās daļas labklājībai un tādējādi veicina sabiedrisko labumu, izņemot gadījumus, kad sabiedriskā labuma sasniegšana paredz sistemātisku un tiešu konkrētu politisko partiju struktūrām izdevīgu rīcību. Par vērstiem uz sabiedrisko labumu cita starpā uzskata šādus mērķus:

i)  mākslas, kultūras vai vēstures objektu saglabāšana;

ii)  vides aizsardzība un klimata pārmaiņas;

iii)  veicināt un aizsargāt pamattiesības un Savienības vērtības, tostarp demokrātiju, tiesiskumu un jebkādas diskriminācijas izskaušanu dzimuma, rases, etniskās piederības, reliģijas, invaliditātes, dzimumorientācijas vai jebkādu citu iemeslu dēļ;

iv)  sociālais taisnīgums, sociālā iekļaušana un nabadzība, tostarp nabadzības novēršana vai mazināšana;

v)  humanitārais atbalsts un humānā palīdzība, tostarp katastrofu seku likvidēšana;

vi)  attīstības palīdzība vai attīstības sadarbība;

vii)  aizsardzība, palīdzība un atbalsts neaizsargātām iedzīvotāju grupām, tostarp bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, personām ar invaliditāti, personām, kas meklē vai gūst labumu no starptautiskās aizsardzības, un bezpajumtniekiem;

viii)  dzīvnieku aizsardzība;

ix)  zinātne, pētniecība un inovācija;

x)  izglītība, apmācība un jauniešu iesaiste;

xi)  veselības un labklājības veicināšana un aizsardzība, tostarp medicīniskās aprūpes sniegšana;

xii)  patērētāju tiesību aizsardzība;

xiii)  amatieru sports un tā popularizēšana;

b)  pārpalikums no jebkuras saimnieciskas vai citas ienākumus nesošas darbības, ko radījusi bezpeļņas organizācija, tiek izmantots vienīgi, lai veicinātu organizācijas sabiedriskā labuma mērķus;

c)  bezpeļņas organizāciju darbības izbeigšanas gadījumā tiesību aktos paredzētie aizsardzības pasākumi garantē, ka visi aktīvi arī turpmāk kalpo sabiedriskā labuma mērķiem;

d)  organizācijas vadības struktūru locekļi, kas nav tās darbinieki, nav tiesīgi saņemt atlīdzību, kas pārsniedz atbilstīgu piemaksu saistībā ar izdevumiem.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijai, kas atzīta par tādu, kura sniedz sabiedrisko labumu un kurai ir piešķirts atbilstošs statuss saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem vai administratīvo praksi, var šādu statusu atcelt tikai tad, ja kompetentā regulatīvā iestāde ir sniegusi pietiekamus pierādījumus, ka bezpeļņas organizācija vairs neatbilst 2. punktā noteiktajiem nosacījumiem.

15. pants

Darbības pārtraukšana, aizliegšana un izbeigšana

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas pastāvēšanu var izbeigt tikai ar tās biedru lēmumu vai ar tiesas lēmumu.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas darbības piespiedu pārtraukšanu, aizliegšanu vai izbeigšanu var izraisīt tikai tādu valsts tiesību aktu pārkāpumi, kurus nevar novērst vai labot.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas darbības piespiedu pārtraukšanu, aizliegšanu un izbeigšanu var izraisīt tikai bankrots, ilgstoša bezdarbība vai nopietns pārkāpums, kas ir pretrunā sabiedriskajai drošībai, kā atzīts Savienības tiesību aktos.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas dibinātāju, direktoru, darbinieku vai biedru individuāli pārkāpumi, nerīkojoties organizācijas vārdā, parasti neizraisa organizācijas darbības piespiedu pārtraukšanu, aizliegšanu un izbeigšanu.

5.  Šajā pantā paredzētā aizsardzība attiecas arī uz bezpeļņas organizācijas darbības apturēšanu, ja šādas apturēšanas dēļ var tikt iesaldēti organizācijas darījumi, kas ir pielīdzināms darbības izbeigšanai.

IV NODAĻA

Vienlīdzīga attieksme un mobilitāte

16. pants

Vienlīdzīga attieksme

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka pret bezpeļņas organizācijām, kas darbojas to jurisdikcijā un kas ir iedibinātas vai reģistrētas citā dalībvalstī, izturas tāpat kā pret tās jurisdikcijā iedibinātām vai reģistrētām bezpeļņas organizācijām, tostarp attiecībā uz piekļuvi tādiem pakalpojumiem kā banku pakalpojumi, atļauju piešķiršana un — attiecīgā gadījumā — finanšu un nodokļu režīms, uz ko attiecas piemērojamie valsts normatīvie akti un administratīvā prakse, kā arī piekļuve finansējumam darbībām, kas notiek dalībvalsts jurisdikcijā vai veicina dalībvalsts sabiedrisko labumu.

2.  Piemērojot 1. punktu, dalībvalstis bezpeļņas organizācijām, kas iedibinātas vai reģistrētas citā dalībvalstī, bet darbojas to jurisdikcijā, nedrīkst pieprasīt citus pierādījumus kā vien pierādījumus par bezpeļņas organizācijas statusa iedibināšanu vai reģistrāciju citā dalībvalstī.

17. pants

Princips par attieksmi bez patvaļas

Dalībvalstis nodrošina, ka valsts noteikumi, kas reglamentē bezpeļņas organizācijas, kuras iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, nerada nepamatotu diskrimināciju, pamatojoties vienīgi uz organizācijas mērķu, darbības jomas vai finansējuma avotu politisko vēlamību.

18. pants

Pārrobežu mobilitāte un nepārtrauktība

1.  Dalībvalstis likvidē visus šķēršļus, kas ietekmē citā dalībvalstī iedibinātu vai reģistrētu bezpeļņas organizāciju tiesību īstenošanu veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu brīvu apriti un kapitāla brīvu apriti to teritorijā. Tas neskar dalībvalstu prerogatīvu pieprasīt, lai bezpeļņas organizācijai tiktu piešķirts oficiāls statuss, ka organizācija ir ieguvusi juridiskas personas statusu vai ir iekļauta valsts reģistrā saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tā ir iedibināta un/vai vēlas darboties.

2.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bezpeļņas organizācijai, kas ir reģistrēta citā dalībvalstī, ir tiesības:

a)  pārcelt savu juridisko adresi uz tās teritoriju, nedibinot vai neveidojot jaunu juridisku personu;

b)  piekļūt vienkāršotai reģistrācijas procedūrai, kura ietver tādas informācijas un dokumentu atzīšanu, ko bezpeļņas organizācija jau ir sniegusi dalībvalstij, kurā tā iepriekš reģistrēta.

19. pants

Pārrobežu reorganizācija un apvienošanās

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka to jurisdikcijā iedibinātu vai reģistrētu bezpeļņas organizāciju var pārveidot citā bezpeļņas organizācijā vai tā var apvienoties ar citu bezpeļņas organizāciju, kas ir iedibināta vai reģistrēta citā dalībvalstī, bez tā, ka šādas apvienošanās vai pārveidošanas dēļ tiek netīši pārtrauktas, aizliegtas vai izbeigtas organizācijas darbības.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minētās pārveidošanas vai apvienošanas gadījumā bezpeļņas organizācija, kas tiek pārveidota vai apvienota, var brīvi izveidot biroju vai veikt darījumus galamērķa dalībvalstī.

3.  Dalībvalstis nosaka pārveidotās vai apvienotās organizācijas juridisko formu, pamatojoties uz līdzvērtības principu.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja bezpeļņas organizācija, ko izveido 1. punktā minētās pārveidošanas vai apvienošanas procesā, neievēro nosacījumus un prasības, kuras noteiktas uzņēmējas dalībvalsts normatīvajos aktos vai administratīvajā praksē, bezpeļņas organizācijai nosaka saprātīgu termiņu pasākumu veikšanai, kas vajadzīgi, lai novērstu konstatētos trūkumus.

5.  Dalībvalstis nodrošina, ka ne pārrobežu pārveidošana, ne apvienošana neapdraud darba ņēmēju vai arodbiedrību tiesības vai darba apstākļus. Tās nodrošina, ka saskaņā ar piemērojamajiem koplīgumiem un valsts un Savienības tiesību aktiem tiek turpināta darba devēju pienākumu izpilde attiecībā uz darba ņēmējiem un kreditoriem, kā arī pienācīgi tiek informēti darba ņēmēji, brīvprātīgie, arodbiedrības un darba ņēmēju pārstāvji un ar viņiem tiek rīkotas pienācīgas apspriedes. Vajadzības gadījumā tiek ievēroti un saglabāti koplīgumi un darba ņēmēju pārstāvības tiesības valdes līmenī.

V nodaļa

Finansēšana

20. pants

Līdzekļu vākšana un brīva aktīvu izmantošana

1.  Dalībvalstis novērš visus šķēršļus, kas ietekmē to teritorijā iedibināto, reģistrēto vai darījumus veicošu bezpeļņas organizāciju spēju pieprasīt, saņemt, atsavināt vai ziedot jebkādus resursus, tostarp finanšu, natūrā un materiālos resursus, vai lūgt vai saņemt cilvēkresursus no jebkura avota, tostarp no valsts, ārvalstu vai starptautiskām struktūrām, neatkarīgi no tā, vai tās ir publiskas struktūras, privātpersonas vai privātas struktūras.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka valsts normatīvie akti vai administratīvā prakse nerada atšķirīgu attieksmi pret bezpeļņas organizācijām, pamatojoties uz to finansējuma avotiem vai mērķiem.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijām ir tiesības uz īpašumu un aktīviem, kā arī tiesības brīvi rīkoties ar tiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ko piemēro līdzīgām struktūrām to jurisdikcijā.

4.  Dalībvalstis līdz minimumam samazina administratīvo slogu attiecībā uz aktīvu pārrobežu izvietošanu un dod iespēju bezpeļņas organizācijām gūt peļņu, lai to ieguldītu labdarības projektos.

21. pants

Publiskais finansējums

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka publiskais finansējums tiek darīts pieejams un piešķirts bezpeļņas organizācijām, izmantojot skaidras un pārredzamas procedūras bez diskriminācijas.

2.  Šā panta 1. punktu piemēro arī Savienības finansējumam, ko dalībvalstis izmaksā saskaņā ar dalītās pārvaldības shēmu, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2021/1060 noteikumus(28).

22. pants

Pārrobežu finansējums

1.  Saskaņā ar Savienības noteikumiem par kapitāla brīvu apriti dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas, kas ir iedibinātas, reģistrētas vai veic darbību to teritorijā, neatrodas neizdevīgākā situācijā, pieprasot vai saņemot finansējumu no fiziskām vai juridiskām personām, kas pastāvīgi uzturas vai ir iedibinātas Savienībā vai EEZ ārpus to teritorijas.

2.  Saskaņā ar Savienības noteikumiem par kapitāla brīvu apriti dalībvalstis nodrošina, ka fiziskas vai juridiskas personas neatrodas neizdevīgākā situācijā, sniedzot finansējumu bezpeļņas organizācijām, kas iedibinātas, reģistrētas vai veic darbību ārpus to teritorijas.

23. pants

Saimnieciskā darbība

Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas, kas ir iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, var brīvi iesaistīties jebkādā likumīgā saimnieciskā, darījumdarbības vai komerciālā darbībā ar noteikumu, ka šādas darbības tieši vai netieši atbalsta to bezpeļņas mērķus, ievērojot licencēšanas vai regulatīvās prasības, kas parasti piemērojamas attiecīgajām darbībām saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem un administratīvo praksi.

24. pants

Ziņošana un pārredzamība attiecībā uz finansēšanu

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka ziņošanas un pārredzamības pienākumi, kas bezpeļņas organizācijām piemērojami saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem un administratīvo praksi, nav nevajadzīgi apgrūtinoši un ir samērīgi ar organizācijas lielumu un darbības jomu, ņemot vērā tās aktīvu vērtību un ienākumus.

2.  Šā panta 1. punkta nolūkā dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ziņošanas un pārredzamības pienākumi, kas bezpeļņas organizācijām piemērojami saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem un administratīvo praksi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas apkarošanas jomā, tostarp tiem, kas īsteno Savienības un starptautiskās saistības, ir balstīti uz mērķtiecīgu un atjauninātu uz risku balstītu attiecīgās nozares un organizāciju novērtējumu un nerada nesamērīgas prasības vai nepamatoti neierobežo bezpeļņas organizāciju piekļuvi finanšu pakalpojumiem.

3.  Saskaņā ar 11. panta 3. punktu bezpeļņas organizācijas katru gadu ziņo par saviem pārskatiem un šos ziņojumus publisko. Minētajos ziņojumos ietver informāciju par iepriekšējā kalendārajā gadā saņemto finansējumu, par finansējuma izcelsmi un apmēru, kredītiem, aizdevumiem un ziedojumiem vai nekompensētiem skaidras naudas līdzekļiem, vai saņemtu īpašumu.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka ziņošanas un pārredzamības pienākumi, kas bezpeļņas organizācijām piemērojami saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem un administratīvo praksi, nerada atšķirīgu attieksmi pret šādām organizācijām vai nekādā veidā neierobežo to tiesības un pienākumus, pamatojoties uz organizācijas finansējuma avotiem, to mērķiem vai darbībām.

VI nodaļa

Konfidencialitāte

25. pants

Dalības konfidencialitāte

1.  Ja bezpeļņas organizācijas pamatā ir biedru ieguldījumi, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka informācija, kas attiecas uz biedriem, var būt konfidenciāla.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka informācijai par dalību bezpeļņas organizācijā attiecībā uz biedriem, kas ir fiziskas personas, var piekļūt tikai kompetentās iestādes, ja šāda piekļuve ir nepieciešama kriminālizmeklēšanai attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem var piemērot brīvības atņemšanas sodu, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi, un ja tas tiek prasīts ar neatkarīgas tiesas nolēmumu.

26. pants

Konfidenciāla un sensitīva informācija

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka valsts normatīvie akti vai administratīvā prakse neuzliek pienākumu bezpeļņas organizācijām, kas iedibinātas, reģistrētas vai veic darbību to teritorijā, publiskot konfidenciālu un sensitīvu informāciju, piemēram, personas datus par organizācijas darbiniekiem, brīvprātīgajiem, biedriem, dibinātājiem vai līdzekļu devējiem.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijām, kas ir iedibinātas, reģistrētas vai veic darbību to teritorijā, ir pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai novērstu to konfidenciālās vai sensitīvās informācijas nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu vai saņemtu kompensāciju par to.

3.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka aizsardzība pret bezpeļņas organizāciju konfidenciālas vai sensitīvas informācijas nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu saskaņā ar šo pantu tiek piemērota attiecībā uz inspekcijām, revīzijām un jebkurām citām uzraudzības darbībām, ko veic kompetentas iestādes.

27. pants

Novērošana

Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas netiek pakļautas nepamatotai un nesamērīgai novērošanai, jo īpaši attiecībā uz pašu organizāciju vai organizācijas dibinātāju, tās pārvaldes struktūru locekļu, citu biedru, personāla, brīvprātīgo, līdzekļu devēju vai citu ar to saistītu privātu personu darījumiem vai paziņojumiem, ja vien tas nav pamatoti sabiedriskās drošības nolūkos.

VII nodaļa

Nobeiguma noteikumi

28. pants

Labvēlīgāks režīms un aizsardzības līmeņa nepazemināšanas klauzula

1.  Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt noteikumus, kas nodrošina labvēlīgāku attieksmi pret bezpeļņas organizācijām, kas iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, nekā noteikts šajā direktīvā.

2.  Šīs direktīvas īstenošana nerada nekādu pamatu mazināt aizsardzības līmeni, ko jau paredz valstu, Savienības vai starptautiskie tiesību akti, tostarp attiecībā uz pamattiesībām, jomās, uz kurām attiecas šī direktīva.

29. pants

Transponēšana

1.  Dalībvalstis līdz ... [1 gads pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas] pieņem un publicē noteikumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis par to nekavējoties informē Komisiju.

2.  Dalībvalstis savlaicīgi, pārredzami un jēgpilni apspriežas ar bezpeļņas organizācijām, kas jau iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, par šīs direktīvas noteikumu transponēšanu un īstenošanu.

30. pants

Ziņošana, novērtēšana un pārskatīšana

1.  Dalībvalstis sniedz Komisijai visu attiecīgo informāciju par šīs direktīvas īstenošanu un piemērošanu. Pamatojoties uz sniegto informāciju, Komisija ne vēlāk kā trīs gadu laikā pēc transponēšanas termiņa beigām iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu un piemērošanu.

2.  Komisija, ņemot vērā saskaņā ar 1. punktu iesniegto ziņojumu, ne vēlāk kā trīs gadu laikā pēc transponēšanas termiņa beigām iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par to valsts tiesību aktu ietekmi, ar ko transponē šo direktīvu. Ziņojumā tiek novērtēts veids, kādā direktīva ir darbojusies, un apsvērta vajadzība veikt papildu pasākumus, tostarp, nepieciešamības gadījumā pieņemt grozījumus, lai turpinātu to valsts tiesību aktu saskaņošanu, kurus piemēro bezpeļņas organizācijām.

3.  Komisija iepriekš 1. un 2. punktā minētos ziņojumus publisko un dara viegli pieejamus.

31. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(1) Normatīvā rezolūcija, kurā ietverts Eiropas Parlamenta atzinums par Komisijas priekšlikumu Padomes Regulai (EEK) par Eiropas asociāciju statūtiem (OV C 42, 15.2.1993., 89. lpp.). (2) Komisijas priekšlikums Padomes Regulai (EEK) par Eiropas asociāciju statūtiem (COM(1991)0273 – SYN 386). (3) OV C 99, 13.4.1987., 205. lpp. (4) OV C 395, 29.9.2021., 2. lpp. (5) OV C 199 E, 7.7.2012., 187. lpp. (6) Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 21. oktobra spriedums lietā Ouranio Toxo un citi pret Grieķiju, prasības pieteikums Nr. 74989/01, ECLI:CE:ECHR:2005:1020JUD007498901. (7) Tiesas 2020. gada 18. jūnija spriedums lietā C-78/18 Komisija pret Ungāriju, ECLI:EU:C:2020:476, 113. punkts. (8) Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. novembra rezolūcija par demokrātijas, mediju brīvības un plurālisma stiprināšanu ES: civiltiesību un krimināltiesību aktos paredzētu pasākumu nesamērīga īstenošana, lai apklusinātu žurnālistus, NVO un pilsonisko sabiedrību (2021/2036(INI)). (9) Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 18. jūlija Regula (ES, Euratom) 2018/1046 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV L 193, 30.7.2018., 1. lpp.). (10) Tiesas 2020. gada 18. jūnija spriedums lietā C-78/18 Eiropas Komisija pret Ungāriju, ECLI:EU:C:2020:476. (11) Padomes 2001. gada 8. oktobra Regula (EK) Nr. 2157/2001 par Eiropas uzņēmējsabiedrības (SE) statūtiem (OV L 294, 10.11.2001., 1. lpp.). (12) Padomes 2003. gada 22. jūlija Regula (EK) Nr. 1435/2003 par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības (SCE) statūtiem (OV L 207, 18.8.2003., 1. lpp.). (13) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Regula (ES, Euratom) Nr. 1141/2014 par Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu statusu un finansēšanu (OV L 317, 4.11.2014., 1. lpp.). (14) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regula (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) (OV L 210, 31.7.2006., 19. lpp.). (15) Padomes 1985. gada 25. jūlija Regula (EEK) Nr. 2137/85 par Eiropas Ekonomisko interešu grupām (EEIG) (OV L 199, 31.7.1985., 1. lpp.). (16) Padomes 2007. gada 15. februāra Regula (EK) Nr. 168/2007, ar ko izveido Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru (OV L 53, 22.2.2007., 1. lpp.). (17) Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regula (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.). (18) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.). (19) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija Direktīva 2006/43/EK, ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātās revīzijas, groza Padomes Direktīvu 78/660/EEK un Padomes Direktīvu 83/349/EEK un atceļ Padomes Direktīvu 84/253/EEK (OV L 157, 9.6.2006., 87. lpp.). (20) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva 2013/34/ES par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK (Dokuments attiecas uz EEZ) (OV L 182, 29.6.2013., 19. lpp.). (21) https://cordis.europa.eu/project/id/613034/reporting. (22) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Eiropas filantropija — neizmantots potenciāls”, SOC/611. (23) Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regula (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.). (24) Tiesas 2020. gada 18. jūnija spriedums lietā C-78/18 Eiropas Komisija pret Ungāriju, ECLI:EU:C:2020:476. (25) Lieta C-386/04 Centro di Musicologia Walter Stauffer pret Finanzamt Mu️nchen fu️rKörperschaften, [2006] ECR I-8203; lieta C-318/07 Hein Persche pret FinanzamtLudenscheid, [2009] ECR I-359; lieta C-25/10 Missionswerk WernerHeukelbach eV pret Beļģiju, [2011] 2 C.M.L.R. 35. (26) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.). (27) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija Regula (ES) Nr. 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/93/EK (OV L 257, 28.8.2014., 73. lpp.). (28) Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regula (ES) 2021/1060, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu, Taisnīgas pārkārtošanās fondu un Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Finansiāla atbalsta instrumentu robežu pārvaldībai un vīzu politikai (OV L 231, 30.6.2021., 159. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par iespēju nodrošināšanu Eiropas jaunatnei: nodarbinātība un sociālā atveseļošana pēc pandēmijas (2021/2952(RSP))

P9_TA(2022)0045 B9-0091/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. pantu un 5. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 166. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 14., 15., 32. un 34. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, jo īpaši 1., 3. un 4. principu,

–  ņemot vērā ES un visu tās dalībvalstu parakstīto un ratificēto ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās stāšanos spēkā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām(1), un īpaši tās 27. pantu par darbu un nodarbinātību,

–  ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai(2),

–  ņemot vērā 2020. gada 8. oktobra rezolūciju par Jaunatnes garantiju(3),

–  ņemot vērā 2021. gada 10. februāra rezolūciju par Covid-19 ietekmi uz jauniešiem un sportu(4),

–  ņemot vērā 2021. gada 20. maija rezolūciju par Parlamenta tiesībām uz informāciju attiecībā uz valstu atveseļošanas un noturības plānu notiekošo izvērtēšanu(5),

–  ņemot vērā 2020. gada 17. decembra rezolūciju par spēcīgu sociālo Eiropu taisnīgai pārejai,

–  ņemot vērā 2019. gada 10. oktobra rezolūciju par daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam un pašu resursiem: laiks attaisnot pilsoņu cerības(6),

–  ņemot vērā 2021. gada 10. jūnija rezolūciju par Parlamenta viedokli attiecībā uz Komisijas un Padomes pašlaik īstenoto nacionālo atveseļošanas un noturības plānu novērtēšanu(7),

–  ņemot vērā 2021. gada 29. aprīļa rezolūciju par Eiropas Garantiju bērniem(8),

–  ņemot vērā 2021. gada 8. jūnija nostāju par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar ko izveido Eiropas Sociālo fondu Plus (ESF+)(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 12. februāra Regulu (ES) 2021/241, ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu(10),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas 2021. gada 21. oktobra ziņojumu “Youth Employment in Times of COVID-19” (“Jauniešu nodarbinātība Covid-19 laikā”),

–  ņemot vērā 2021. gada Eiropas Jaunatnes dienu ziņojumu “Youth Ideas Report for the Conference on the Future of Europe” (“Jauniešu ideju ziņojums konferencei par Eiropas nākotni”),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Eiropas Jaunatnes gadu (2022),

–  ņemot vērā Eurofound 2021. gada 9. novembra ziņojumu “Covid-19 ietekme uz ES jauniešiem”,

–  ņemot vērā Eiropas Jaunatnes foruma 2021. gada 17. jūnija ziņojumu “Beyond Lockdown:“ ”the ‘pandemic scar’ on young people” (“Pēc pārvietošanās ierobežojumiem — pandēmijas atstātās “rētas” jauniešiem”)(11),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju rezolūciju par regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā: Eiropas Savienības jaunatnes stratēģija 2019.–2027. gadam(12), jo īpaši tās daļu par Eiropas jaunatnes mērķiem,

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 12. oktobra ziņojumu par nodarbinātības un sociālajām norisēm Eiropā “Towards a strong social Europe in the aftermath of the COVID-19 crisis:“ ”Reducing disparities and addressing distributional impacts” (“Spēcīgāka sociālā Eiropa pēc Covid-19 krīzes — atšķirību mazināšana un sadalījuma seku novēršana”),

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 30. oktobra Ieteikumu “Tilts uz nodarbinātību — Garantijas jauniešiem pastiprināšana”(13),

–  ņemot vērā 2021. gada 20. oktobra rezolūciju par mākslinieku situāciju un kultūras nozares atveseļošanu ES(14),

–  ņemot vērā 2021. gada 11. februāra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai”(15),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūciju par godīgiem darba apstākļiem, tiesībām un sociālo aizsardzību platformā nodarbinātiem darbiniekiem — ar digitālo attīstību saistīti jauni nodarbinātības veidi(16),

–  ņemot vērā 2021. gada Eiropas Jaunatnes dienu ziņojumu “Youth Ideas Report for the Conference on the Future of Europe” (“Jauniešu ideju ziņojums konferencei par Eiropas nākotni”),

–  ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par iespēju nodrošināšanu Eiropas jaunatnei: nodarbinātība un sociālā atveseļošana laikā pēc pandēmijas (O-000075 – B9-0002/2022 un O-000077 – B9-0003/2022),

–  ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

A.  tā kā Covid-19 pandēmija ir postoši ietekmējusi jauniešu nodarbinātību un sociālo situāciju Eiropā, palēninot vai uz laiku apstādinot personīgās attīstības iespējas, samazinot nodarbinātības līmeni un attiecīgi palielinot to jauniešu skaitu, kuri nestrādā, nemācās un neapgūst arodu (NEET); tā kā jauniešu personiskie ienākumi ir ievērojami samazinājušies un ir palielinājies nabadzības un sociālās atstumtības risks; tā kā ir apdraudētas viņu izredzes nākotnē iesaistīties darba tirgū; tā kā ir nekavējoties jārīkojas, lai nodrošinātu un uzlabotu jauniešu nākotni un labjutību; tā kā jauniešu bezdarba līmenis ir 15,9 %, kas 2,5 reizes pārsniedz vispārējo bezdarba līmeni;

B.  tā kā tiek prognozēts, ka Covid-19 pandēmijas rezultātā palielināsies nabadzības līmenis; tā kā valstīs, kuras īpaši smagi skāra 2007. un 2008. gada finanšu krīze, atkal bija vērojams jauniešu bezdarba pieaugums virs vidējā līmeņa; tā kā šī tendence vairāk apdraud sievietes, jauniešus, vecāka gadagājuma cilvēkus, personas ar invaliditāti un lielas ģimenes; tā kā Komisijas ekonomikas prognoze 2022. gada rudenim uzrāda daudzsološus skaitļus, jo paredzams, ka bezdarba līmenis samazināsies un darba tirgi 2022. gadā atgūsies līdz pirmspandēmijas līmenim; tā kā krīze joprojām īpaši skar jauniešus; tā kā gados jaunu darba ņēmēju skaits salīdzinājumā ar 2021. gada pirmo ceturksni ir samazinājies un tā kā ir paredzams, ka 2022. un 2023. gadā tiks radīti 3,4 miljoni darbvietu(17), būs svarīgi nodrošināt, ka jaunieši izmanto šīs jaunās nodarbinātības iespējas; tā kā arvien vairāk jauniešu tagad paļaujas uz dzīvi vecāku mājās, lai pasargātos no nabadzības; tā kā 29 % no triju paaudžu mājsaimniecībām ir pakļautas nabadzības riskam un 13 % no tām ir ļoti trūcīgas;

C.  tā kā lielā mērā ir saglabājušās jau pirms Covid-19 krīzes sastopamās valstu kopas, tostarp attiecībā uz NEET rādītājiem;

D.  tā kā 2020. gadā NEET rādītājs sieviešu vidū bija 1,3 reizes augstāks nekā NEET rādītājs starp vīriešiem; tā kā atšķirība starp NEET rādītājiem sieviešu un vīriešu vidū ir īpaši liela Austrumeiropas valstīs ģimenes pienākumu dēļ; tā kā, pieaugot izglītības līmenim, NEET iespējamība aizvien samazinās; tā kā dienvidu un Vidusjūras reģiona valstīs NEET grupā ir lielāka ilgtermiņa bezdarbnieku un drosmi zaudējušu darba ņēmēju proporcija;

E.  tā kā jaunieši ir pamats ilgtspējīgai Eiropas ekonomiskajai un sociālajai labklājībai un ir viena no galvenajām ES prioritātēm, kā apstiprina Eiropas jaunatnes stratēģija un Eiropas uzlabotā Garantija jauniešiem, un tādēļ ir pamatoti pieņemt prioritārus jauniešu atbalsta, aizsardzības, orientēšanas, iekļaušanas pasākumus un radīt viņiem iespējas;

F.  tā kā Covid-19 pandēmijas dēļ zaudēto darbvietu skaits vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem bija lielāks nekā vecuma grupā no 25 līdz 29 gadiem, īpaši sieviešu vidū; tā kā jauniešus daudzējādā ziņā ietekmēja tas, ka darba laika ilgums samazinājās vairāk nekā nodarbinātība kopumā; tā kā bezdarba līmenis atspoguļo tikai nelielu daļu no Covid-19 krīzes laikā zaudētajām darbvietām, jo daudzi jaunieši, kuri zaudēja darbvietu, nebija tiesīgi saņemt bezdarbnieka pabalstu vai citu ienākumu atbalstu;

G.  tā kā jauniešu pilsoniskās līdzdalības uzlabošana ir viens no Eiropas Jaunatnes stratēģijas (2019–2027) mērķiem;

H.  tā kā nestandarta darba īpatsvars jauniešu vidū ir ļoti liels un visā ES 43,8 % jauniešu ir iesaistīti pagaidu darbā;

I.  tā kā 2021. gada septembrī priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena nāca klajā ar priekšlikumu pasludināt 2022. gadu par Eiropas Jaunatnes gadu (EYY), lai veltītu uzmanību Eiropas jauniešu izredzēm un koncentrētos uz Eiropas, valstu, reģionu un vietējā līmeņa rīcībpolitikas un tiesību aktu priekšlikumiem, kas radītu iespējas jauniešiem visā ES; tā kā šim priekšlikumam būtu jāsniedz īsts un efektīvs stimuls uzlabot jauniešu darba apstākļus ES;

J.  tā kā pandēmijas laikā jauniešu garīgā veselība ir ievērojami pasliktinājusies un vairākās dalībvalstīs ar garīgo veselību saistītās problēmas ir divkāršojušās, salīdzinot ar pirmskrīzes līmeni; tā kā 2021. gada pavasarī 64 % jauniešu vecuma grupā no 18 līdz 34 gadiem bija pakļauti depresijas riskam, ko daļēji izraisīja nodarbinātības, ilgtermiņa finansiālo un izglītības izredžu trūkums, kā arī vientulība un sociālā izolētība; tā kā Eiropā deviņiem miljoniem pusaudžu (vecumā no 10 līdz 19 gadiem) ir garīgās veselības traucējumi un vairāk nekā pusē gadījumu tā ir trauksme vai depresija; tā kā garīgās veselības pasliktināšanos var saistīt arī ar garīgās veselības pakalpojumu pieejamības traucējumiem un darba slodzes pieaugumu, kā arī ar darba tirgus krīzi, kas nesamērīgi skāra jauniešus; tā kā 19 % zēnu vecumā no 15 līdz 19 gadiem ES un vairāk nekā 16 % tāda paša vecuma meiteņu cieš no garīgās veselības traucējumiem; tā kā pašnāvība ir otrs galvenais jauniešu nāves cēlonis Eiropā;

K.  tā kā bērni, kas uzaug trūkumā un nestabilās ģimenēs, daudz ticamāk nonāks nabadzības un sociālās atstumtības situācijās, kas perspektīvā ietekmēs viņu attīstību un vēlāko dzīvi jau pieaugušā vecumā, kā arī viņiem trūkst pieejas pienācīgām prasmēm un ir ierobežotas nodarbinātības iespējas, dzīvojot paaudzēs pārmantotas nabadzības apburtajā lokā; tā kā Savienībai var būt svarīga loma vispārējā cīņā pret bērnu nabadzību un bērnu sociālo atstumtību; tā kā Eiropas Garantijas bērniem mērķis ir novērst un apkarot nabadzību un sociālo atstumtību, garantējot bērniem brīvu un efektīvu piekļuvi tādiem svarīgiem pakalpojumiem kā agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe, izglītība un skolas pasākumi, veselības aprūpe, veselīgs uzturs un vismaz viena veselīga maltīte skolas dienā, kā arī atbilstošs mājoklis;

L.  tā kā 2021. gada septembrī publicētais Bātas Universitātes vadītais globālais 10 valstu apsekojums atklāj, ka gandrīz 60 % jauniešu atzina, ka jutušies noraizējušies vai ļoti noraizējušies par ārkārtas stāvokli klimata jomā, bet vairāk nekā 45 % no aptaujātajiem norādīja, ka domas par klimatu ietekmējušas viņu ikdienas dzīvi, un trīs ceturtdaļas no viņiem apgalvoja, ka nākotne viņiem šķiet biedējoša; tā kā 83 % piekrita, ka mēs neesam spējuši parūpēties par planētu, bet 65 % uzskata, ka valdības pieviļ jauniešus;

M.  tā kā ir pierādīts, ka pilsoniskā līdzdalība ievērojami uzlabo cilvēka labjutību, paplašinot indivīda sociālo tīklu, nodrošinot plašākas iespējas būt ekonomiski, sociāli un fiziski aktīviem un samazinot garīgās veselības traucējumu attīstības risku;

N.  tā kā pandēmijas seku dēļ visai jauno mākslinieku un kultūras darbinieku paaudzei būs jācīnās, lai atrastu vietu mūsu sabiedrībā; tā kā māksliniekiem un kultūras un radošajiem darbiniekiem visai raksturīgi ir nestandarta darba modeļi un bieži vien trūkst pienācīgas sociālā nodrošinājuma aizsardzības, īpaši pārrobežu kontekstā, tādēļ bieži vien viņiem ir liegta pensija, veselības aizsardzība un bezdarbnieka pabalsts; tā kā tas, ka pašnodarbinātiem māksliniekiem un kultūras un radošajiem darbiniekiem nav iespējamas darba koplīguma slēgšanas sarunas, vēl vairāk vājina viņu stāvokli darba tirgū un izraisa attiecīgu sociālās aizsardzības trūkumu;

O.  tā kā māksliniekiem un kultūras profesionāļiem no minoritāšu grupām, tostarp sievietēm, jauniešiem, rasu, etniskajām un ģeogrāfiskajām minoritātēm, neaizsargātā sociālekonomiskajā stāvoklī esošiem cilvēkiem, personām ar invaliditāti, LGBTIQ+, ir sliktāka piekļuve karjerai mākslā un kultūrā un pandēmijas sekas viņus skar vissmagāk;

P.  tā kā Eiropas Sociālais fonds Plus (ESF+) ir galvenais Eiropas fonds, kura mērķis ir uzlabot jauniešu piekļuvi nodarbinātībai, veicināt vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīvai un iekļaujošai izglītībai un apmācībai un tās pabeigšanu, izmantojot vispārējo un profesionālo izglītību un apmācību, kā arī augstāko izglītību, tostarp veicināt mūžizglītību un atvieglot mācību mobilitāti, kā arī sekmēt nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto jauniešu, tostarp vistrūcīgāko jauniešu, sociālo integrāciju;

Q.  tā kā NextGenerationEU galvenais elements — atveseļošanas un noturības mehānisms (ANM) — ir vēsturisks ES instruments, kas palīdz dalībvalstīm mazināt Covid-19 ekonomisko un sociālo ietekmi, veicot reformas un ieguldījumus sešos pīlāros, no kuriem viens ir paredzēts reformām un ieguldījumiem bērnu un jauniešu labā;

R.  tā kā jauniešu nodarbinātība un sociālā iekļaušana nozīmē vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīvam, stabilam un labi atalgotam darbam, pienācīgiem un izmaksu ziņā pieejamiem mājokļiem un atbilstīgam uzturam, kvalitatīviem veselības aprūpes un profilakses pakalpojumiem, tostarp garīgās veselības aizsardzībai, un digitālās infrastruktūras minimālo standartu nodrošināšanu; tā kā izglītības un prasmju attīstīšanas iniciatīvas, brīvprātīgais darbs, kvalitatīva stažēšanās un mūžizglītības programmas ir būtiskas, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas un piekļuvi darba tirgiem, vienlaikus nodrošinot jauniešiem iespēju droši sākt pieaugušo dzīvi;

S.  tā kā iepriekšējā finanšu krīze apliecināja, ka, nesaņemot kvalitatīvu stažēšanos un darbu, kura pamatā ir rakstiska vienošanās un pienācīgi darba nosacījumi, tostarp iztikas minimums, karjeras konsultācijas, palīdzība un turpmāka apmācība, pastāv liels risks, ka jaunieši būs spiesti samierināties ar nedrošu nodarbinātību, atstāt savu valsti, lai dotos darba meklējumos, vai regulāri pieteikties izglītības vai mācību programmās, lai gan viņi meklē pilnas slodzes pastāvīgu darbu;

T.  tā kā ir zināms, ka ieguldījumi jauniešos, jo īpaši ieguldījumi, kuriem ir sociāla ietekme, pozitīvi ietekmē jauniešu nodarbinātību un līdzdalību sabiedrībā un no ieguldītajiem līdzekļiem rada gan izmērāmu sociālo, gan finansiālu ienesīgumu, veicinot ekonomikas attīstību un vienlaikus sasniedzot sociālos mērķus; tā kā ir jāīsteno spēkā esošie instrumenti un mehānismi, kā arī turpmāk jāapsver iespēja ieviest jaunus instrumentus;

U.  tā kā politiskā fragmentācija jaunatnes nodarbinātības un sociālās iekļaušanas jomā var radīt divkāršus izdevumus, ja koordinācija starp dalībvalstīm un attiecīgajām ieinteresētajām personām vēl nav pietiekama un ja nav pastāvīgu struktūru, kas spētu saskaņot dažādu dalībnieku darbības, palielināt ietekmi, novērst aptveres trūkumus un veicināt inovāciju;

V.  tā kā pašreizējām iniciatīvām un rīcībpolitikai, piemēram, uzlabotajai Garantijai jauniešiem, Eiropas jaunatnes dialogam, Erasmus+ un Eiropas Solidaritātes korpusam, kā arī jauniem priekšlikumiem, piemēram, iniciatīvai “Tiecies, mācies, apgūsti, sasniedz” (ALMA), 2022. gadā ir jāsasniedz jaunieši un jārisina jaunatnes problēmas, piemēram, jauniešu bezdarbs; tā kā šīm iniciatīvām un politikai būtu jāietver aktīva un pasīva darba tirgus politika, efektīva piekļuve sociālās iekļaušanas pasākumiem un sociālajiem, veselības aprūpes un mājokļu pakalpojumiem jauniešiem; tā kā Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (Cedefop) ir secinājis, ka ne visas mācekļu prakses un mācību iespējas ir kvalitatīvas un ne visiem mācekļiem ir nodrošinātas tiesības uz nodarbinātību vai sociālo aizsardzību; tā kā 2020. gada 8. oktobra rezolūcijā Parlaments pauda bažas par to piedāvājumu kvalitāti, kas pieejami saskaņā ar uzlaboto Garantiju jauniešiem, un uzsvēra, ka stažēšanās un darba iespējas, ko nodrošina jaunās un esošās programmas un iniciatīvas, ir jāapmaksā un jāierobežo to ilgums un skaits, lai jaunieši nesaskartos ar nebeidzamām un atkārtotām praksēm un netiktu izmantoti kā lēts vai pat bezmaksas darbaspēks bez sociālās aizsardzības un pensijas tiesībām; tā kā pētījumi liecina, ka pašreizējā jauniešu paaudze savu pirmo stabilo darbu atrod pēc tam, kad ir sasnieguši 30 gadu vecumu;

W.  tā kā veselīgam iekļaujošam un uz nākotni vērstam Eiropas darba tirgum ir ļoti svarīgi, lai jaunieši pastāvīgi apgūtu jaunas horizontālās prasmes, piemēram, digitālās prasmes, kā arī tādas prasmes, kurām ir milzīgs ekonomiskais potenciāls, piemēram, zaļās vai uzņēmējdarbības prasmes, un tajā būtu jārada apstākļi, kas ikvienam jaunam eiropietim nodrošinātu piekļuvi kvalitatīvai nodarbinātībai; tā kā tas attiecas arī uz profesionālo izglītību, arodprasmēm un dzīves prasmēm; tā kā 40 % darba devēju nevar atrast cilvēkus, kuriem ir vajadzīgās prasmes, lai aizpildītu piedāvātās brīvās vietas; tā kā, lai efektīvi izmantotu savu cilvēkkapitālu, ES ir jāpārvar visu veidu prasmju neatbilstība; tā kā jauniešu bezdarbs daudzās ES valstīs ir kļuvis par nopietnu ekonomisku un sociālu problēmu(18); tā kā visiem vajadzētu būt piekļuvei pienācīgai digitālajai infrastruktūrai un digitālo prasmju apmācībai, kas novērstu jauniešu digitālo prasmju atšķirības un nodrošinātu visiem vienlīdzīgas iespējas izglītības sistēmā un darba tirgū; tā kā vispārīgās prasmes, piemēram, kritiskā domāšana, darbs komandā, starpkultūru prasmes, ir vienlīdz svarīgas jauniešu veselīgas dzīves un darba un privātās dzīves līdzsvara radīšanai;

X.  tā kā jauniešu iesaistīšanās jaunatnes darbā, sociālajās kustībās, jaunatnes organizācijās un sociālajā uzņēmējdarbībā ir būtiska jaunu risinājumu radīšanā; tā kā ir jāiesaista privātie dalībnieki, uzņēmumi un darījumdarbības joma, lai uzlabotu pāreju no izglītības uz darba tirgu un saglabātu jauniešu piekļuvi kvalifikācijas celšanai un pārkvalifikācijai, kā arī mūžizglītībai;

Y.  tā kā kopumā ES jaunu cilvēku diskriminācija joprojām ir problēma, jo jaunas sievietes un jaunieši no neaizsargātām grupām bieži izjūt diskrimināciju dzimuma, etniskās izcelsmes (piemēram, romi), seksuālās orientācijas un identitātes, invaliditātes vai nelabvēlīgas sociālekonomiskās situācijas dēļ, tādējādi pakļaujot viņus daudz lielākam bezdarba, strādājošo nabadzības un sociālās atstumtības riskam;

Z.  tā kā Eiropā jaunieši un viņu pārstāvji un organizācijas, tostarp arodbiedrības, aktīvi organizē lietderīgu jauniešu līdzdalību un izstrādā politikas ieteikumus ar risinājumiem darba un sociālās iekļaušanas uzlabošanai, cita starpā iesaistoties konferencē par Eiropas nākotni; tā kā jaunieši ir jāuzskata par svarīgiem partneriem Eiropas Jaunatnes gada (EYY) un turpmāko gadu līdzradīšanā, īstenošanā un novērtēšanā;

AA.  tā kā nodarbinātības iespējas daudzām iepriekš minētajām grupām, jo īpaši jauniešiem ar invaliditāti un jauniešiem no romu vai ceļotāju kopienām, tiek būtiski ierobežotas, izraisot grūtības iegūt kvalitatīvu izglītību, kas viņus var pienācīgi sagatavot mūsdienu darba tirgum;

AB.  tā kā jaunieši ir būtiski svarīga vērtība visu ES reģionu, jo īpaši tālāko reģionu, atveseļošanai un attīstībai; tā kā Majotā puse iedzīvotāju ir jaunāki par 18 gadiem, bet Francijas Gviānā viens no diviem iedzīvotājiem ir jaunāks par 25 gadiem;

AC.  tā kā 2016. gadā viena trešdaļa lauku saimniecību vadītāju ES bija vismaz 65 gadus veci un tikai 11 % lauku saimniecību vadītāju ES bija jaunie lauksaimnieki, kas jaunāki par 40 gadiem;

AD.  tā kā lauksaimniecības nozare un lauku saimniecības ES ir mūsu ekonomikas pamats; tā kā, lai garantētu uzturdrošību un veicinātu zaļo pārkārtošanos, ir ārkārtīgi svarīgi piesaistīt jauniešus lauksaimniecībai;

AE.  tā kā iedzīvotāju skaita samazināšanās lauku apvidos un jauniešu aizplūšana uz pilsētām liecina, ka mums ir jārod risinājumi un jādomā par īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa stratēģijām, kas piesaistītu jauniešus lauku apvidiem;

AF.  tā kā pārāk daudziem jauniešiem ar invaliditāti piedāvā strādāt tikai aizsargātā nodarbinātībā, savukārt dažās dalībvalstīs viņiem nepiedāvā tādas pašas darba ņēmēju tiesības vai tiesības uz darba algu kā cilvēkiem atvērtā darba tirgū;

AG.  tā kā jauniešu ideju ziņojumā konferencei par Eiropas nākotni, kas tika sagatavots Eiropas Jaunatnes dienās 2021. gadā, ir secināts, ka:

1.  atzinīgi vērtē to, ka priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena 2022. gadu pasludināja par Eiropas Jaunatnes gadu; uzskata, ka 2022. gadam būtu jāsniedz papildu stimuls Eiropas jaunatnes stratēģijas pienācīgai un pilnīgai īstenošanai, veicot vērienīgus pasākumus, lai risinātu problēmas, ar kurām saskaras jaunieši, jo īpaši saistībā ar pašreizējās Covid-19 pandēmijas negatīvo ietekmi, un konkrēti īstenojot citus spēkā esošos instrumentus, piemēram, uzlaboto Garantiju jauniešiem, kuras mērķis ir novērst Covid-19 rezultātā radušos bezdarbu un sociālās problēmas; aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, ka visas jaunatnei paredzētās politikas jomas ir intersekcionālas un ņem vērā jauniešu daudzveidību Eiropā un viņu problēmas; uzskata, ka Eiropas Jaunatnes gadam būtu jāveicina Eiropas Sociālo tiesību pīlāra 1. un 3. principa īstenošana;

2.  uzsver, ka Covid-19 krīze jau ir atņēmusi darbu daudziem cilvēkiem, īpaši jauniešiem, kas biežāk ir iesaistīti nestabilās darba attiecībās, kuri daudz biežāk strādā saskaņā ar pagaidu darba līgumiem vai nepilnu darba laiku un kuriem nav uzkrājumu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas plānus stiprināt Garantiju jauniešiem un aicina Komisiju un dalībvalstis par prioritāti izvirzīt jauniešu bezdarba apkarošanu;

3.  ar bažām norāda uz jauniešu bezdarba augsto līmeni vairākās dalībvalstīs un uz jauniešu darba ņēmēju nodarbinātības līgumu nestabilitāti, jo īpaši nozarēs, kuras spēcīgi skārusi Covid-19 pandēmija; aicina panākt, lai uzlabotā Garantija jauniešiem būtu instruments, kura mērķis ir līdz 2030. gadam samazināt ilgtermiņa un jauniešu bezdarbu par vismaz 50 % un kurā iekļauti arī kritēriji kvalitatīvu darbvietu radīšanai saskaņā ar ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam 8. mērķi; uzskata, ka ir pienācis laiks uzlaboto Garantiju jauniešiem padarīt gan visām dalībvalstīm saistošu, gan iekļaujošu, cita starpā veicot aktīvus informatīvus pasākumus attiecībā uz ilgtermiņa NEET un jauniešiem ar nelabvēlīgu sociālekonomisko izcelsmi, piemēram, jauniešiem ar invaliditāti, LGBTIQ+ un romu tautības jauniešiem;

4.  atzinīgi vērtē to, ka garīgās veselības iekļaušana ir viena no Eiropas Jaunatnes gadā norādītajām jaunatnes mērķu prioritātēm, un aicina Komisiju noteikt garīgo veselību par prioritāti arī gaidāmajā ES veselības aprūpes stratēģijā; uzsver, ka ir jārisina jautājums par saikni starp sociālekonomiskiem faktoriem, piemēram, bezdarbu, mājokļu nedrošību, garīgo veselību un labjutību, lai garīgās veselības jomā nodrošinātu holistisku un visaptverošu pieeju ES līmenī; uzsver, ka neskaidrība par nākotni, tostarp par klimata pārmaiņu ietekmi, negatīvi ietekmē jauniešu garīgo veselību; tādēļ aicina dalībvalstis garīgo veselību padarīt par ES sociālekonomiskās atveseļošanas no pandēmijas neatņemamu sastāvdaļu un noteikt par arodveselības prioritāti, īpaši izglītības un darba vidē; aicina padarīt garīgās veselības aprūpi pieejamu un cenas ziņā pieņemamu visām vecuma grupām, īpaši jauniešiem un bērniem, un novērst nevienlīdzību veselības jomā, sniedzot pienācīgu atbalstu neaizsargātām jauniešu grupām; aicina Komisiju veikt rūpīgu pētījumu par dažādiem jauniešu psiholoģisko sāpju cēloņiem Eiropā;

5.  uzsver, ka jauniešiem jābūt izšķirīgai lomai nodarbinātības un sociālās rīcībpolitikas veidošanā Eiropā; atzinīgi vērtē ES jaunatnes dialogu, jaunatnes darbu un jaunatnes organizācijas, kas tuvina ES jauniešiem, ar nosacījumu, ka jaunatnes līdzdalības procesiem seko konkrētas lēmumu pieņēmēju iniciatīvas; mudina veicināt kopīgas pārvaldības principu jaunatnes politikas izstrādē, ar kuru jaunieši un jaunatnes pārstāvji tiek iesaistīti attīstības procesā; aicina Komisiju atzīt trešā sektora, tostarp jaunatnes organizāciju, pozitīvo ietekmi un neformālās un ikdienējās mācīšanās iespējas, ko tās sniedz, cita starpā ar brīvprātīgo darbu un jauniešu līdzdalību, un oficiāli atzīt jauniešu zināšanas un prasmes, kas iegūtas trešajā sektorā, lai palīdzētu jauniešiem nostiprināt viņu izredzes darba tirgū; mudina darbā pieņemšanas procesā atzīt pilsonisko iesaistīšanos par vērtīgu darba pieredzi; aicina Komisiju kā turpinājumu 2022. gada Eiropas Jaunatnes gadam apsvērt iespēju atbalstīt projektu “Eiropas jaunatnes galvaspilsētas”; aicina Komisiju un dalībvalstis, ierosinot jaunas iniciatīvas visās politikas jomās, apsvērt tādas jaunatnes klauzulas iekļaušanu, kurā novērtēta šīs iniciatīvas ietekme uz jaunatni;

6.  uzsver, ka dalībvalstīm ir jāturpina ieguldīt pietiekamus ESF+ resursus pasākumos, kas atbalsta jauniešu nodarbinātību; uzsver, ka tādēļ dalībvalstīm saskaņā ar dalīto pārvaldību jāpiešķir vismaz 15 % no ESF+ resursiem mērķtiecīgām darbībām un strukturālām reformām, kuru mērķis ir atbalstīt kvalitatīvu jauniešu nodarbinātību; atgādina, ka ir vajadzīga saistoša, efektīvāka un iekļaujošāka Garantija jauniešiem saskaņā ar skaidru kvalitātes kritēriju sistēmu, kas paredz apmaksātu stažēšanos, māceklību un praksi visiem NEET;

Investēt jauniešu paaudzē

7.  aicina Komisiju un Padomi pilnīgi un optimāli izmantot daudzgadu finanšu shēmā 2021.–2027. gadam pieejamo finansējumu, neskarot jau izveidotās ESF+ programmas un ņemot vērā strukturālas problēmas attiecībā uz jauniešu bezdarbu un nabadzību; atgādina, ka šīs problēmas jo īpaši skar tālākos reģionus, un tādēļ tiem ir vajadzīgs īpašs atbalsts; šajā ziņā pauž gandarījumu par to, ka ANM ir pieejami līdzekļi pasākumiem, kas paredzēti bērniem un jauniešiem, un pauž cerību, ka tas radīs ievērojamas iespējas jauniešiem Eiropā; aicina valstu atveseļošanas un noturības plānu uzraudzībā un novērtēšanā iesaistīt sociālos partnerus un jaunatnes organizācijas; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka Taisnīgas pārkārtošanās fonds un ESF+ atbalsta integrētus plānus vietējā līmenī, lai palīdzētu kvalifikācijas celšanā un pārkvalifikācijā, jo īpaši visneaizsargātākajām grupām, kuras skārusi pārkārtošanās;

8.  aicina dalībvalstis nodrošināt papildināmību starp ANM pasākumiem un citām ES programmām, piemēram, uzlaboto Garantiju jauniešiem, Eiropas Garantiju bērniem un valstu ieguldījumiem un pasākumiem, lai veicinātu prasmju, izglītības un apmācības iegūšanu un integrāciju darba tirgū atbilstoši to vajadzībām un konkrētajiem valstu apstākļiem; aicina Komisiju turpināt uzraudzīt ieguldījumus un izdevumus, kas saistīti ar jaunatnes prioritātēm, kas paredzētas Next GenerationEU, ANM un ESF+, un cieši iesaistīt Parlamentu; atgādina par programmas InvestEU sociālo investīciju un prasmju loga doto iespēju ģenerēt sociālās ietekmes investīcijas; pieņem zināšanai, ka aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta sociālās ietekmes obligāciju un jauniešiem paredzētu sociālo rezultātu līgumu koncepcijai, vienlaikus iesaistot to izstrādē un īstenošanā arī privāto sektoru;

9.  atzinīgi vērtē atbalsta palielināšanu jaunajiem lauksaimniekiem nākamajā kopējā lauksaimniecības politikā;

10.  atzinīgi vērtē uzlabotās Garantijas jauniešiem paplašināto piemērošanas jomu, aptverot vecuma grupu no 15 līdz 29 gadiem; atgādina, ka uzlabotajai Garantijai jauniešiem būtu jānodrošina reālas darba iespējas, nevis sliktas kvalitātes stažēšanās vai nebeidzama apmācība;

Jauniešu integrācija darba tirgū

11.  ar bažām norāda, ka Garantija jauniešiem līdz šim nav pilnībā sasniegusi savus mērķus, un aicina veikt stingrākus pasākumus, tostarp pilnībā izmantot ESF+ sniegtās iespējas, lai veicinātu nodarbinātību, veicot aktīvus pasākumus darba tirgus integrācijai un izveidojot ilgtspējīgus sākuma līmeņa amatus, kas nodrošinātu, ka jauniešiem ir pieejams sociālais nodrošinājums un taisnīgs atalgojums; aicina Komisiju prasīt, lai dalībvalstis iesniedz atjauninātas uzlabotās Garantijas jauniešiem shēmas un attiecībā uz piedāvājumiem, kas sniegti saskaņā ar iniciatīvām, ievieš sistēmu ar skaidriem un juridiski saistošiem kvalitātes standartiem, kas sekmētu pozitīvus un ilgtspējīgus rezultātus jauniešiem un viņu sekmīgu iekļaušanos darba tirgū; aicina Komisiju un dalībvalstis mudināt uzņēmumus aktīvi iesaistīties uzlabotajā Garantijā jauniešiem; atgādina, ka viens no ESF+ mērķiem ir veicināt līdzsvarotu dzimumu pārstāvību darba tirgū, īstenojot pasākumus, kuru mērķis cita starpā ir nodrošināt vienlīdzīgus darba apstākļus, labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru un piekļuvi bērnu aprūpei, tostarp pirmsskolas izglītībai un aprūpei; atgādina, ka ESF+ būtu arī jātiecas nodrošināt stabilu un labi pielāgotu darba vidi, lai reaģētu uz risku veselībai, kas saistīts ar pārmaiņām darba veidos un novecojoša darbaspēka vajadzībām;

12.  atgādina, ka partnerības ar ieinteresētajām personām ir uzlabotās Garantijas jauniešiem pamatelements, bet pašreiz ES līmenī nav oficiālas struktūras vai mehānisma, kas ļautu tām piedalīties Garantijas jauniešiem shēmu uzraudzībā un īstenošanā; aicina Komisiju ar Nodarbinātības komitejas (EMCO) starpniecību uzraudzīt, kā tiek īstenotas uzlabotās Garantijas jauniešiem shēmas, un regulāri ziņot EMCO par Garantijas jauniešiem shēmu īstenošanu un rezultātiem, vienlaikus informējot Parlamentu; aicina Komisiju izveidot darba grupu uzlabotās Garantijas jauniešiem īstenošanai, iesaistot EMCO darbā attiecīgās ieinteresētās personas, tostarp pilsoniskos partnerus, jaunatnes organizācijas un sociālos partnerus, lai kopā ar pilsoniskajiem partneriem un jaunatnes organizācijām veicinātu koordināciju un paraugprakses apmaiņu starp ES un valstu iestādēm, kā arī lai regulāri novērtētu tās ietekmi un ierosinātu ieteikumus uzlabojumiem;

13.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valsts nodarbinātības dienesti, izmantojot Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu, sadarbojas ar vietējām iestādēm, izglītības nozari, jaunatnes organizācijām un privāto sektoru, lai veicinātu kvalitatīvu, stabilu un labi atalgotu nodarbinātību un palielinātu īpaši pielāgotu atbalstu apmācībai, darba meklēšanai un konsultācijām jauniešiem, un mudina dalībvalstis valsts nodarbinātības dienestiem piešķirt pienācīgu nodrošinājumu, kas ļautu nodrošināt resursus un apmācību par garīgās veselības saglabāšanu, neraugoties uz nenoteikto ekonomisko klimatu un darba meklējumu radītajām problēmām;

14.  iesaka garīgās veselības aprūpes sistēmā lielāku uzmanību pievērst nodarbinātībai, jo īpaši uzsverot pozitīvo ieguldījumu, ko kvalitatīvs darbs var dot garīgās veselības atgūšanā;

15.  aicina dalībvalstis atvieglot jauniešu piekļuvi apmaksātām, kvalitatīvām un iekļaujošām praksēm un māceklībām; aicina pastiprināt uzraudzības sistēmas, lai nodrošinātu, ka jaunieši saņem atbilstošu un kvalitatīvu pirmo darba pieredzi, kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas un jaunu kvalifikāciju vai apliecinājuma dokumentus; nosoda nealgotu stažēšanos kā jaunu darba ņēmēju ekspluatācijas veidu un tiesību pārkāpumu un aicina Komisiju un dalībvalstis, sadarbojoties ar Parlamentu un ievērojot subsidiaritātes principu, ierosināt kopēju tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu taisnīgu atalgojumu par stažēšanos un māceklību nolūkā novērst ekspluatējošu praksi; nosoda nulles stundu līgumu praksi un aicina dalībvalstis atbalstīt darba devējus, kas nodrošina stažēšanos un māceklību jauniešiem ar invaliditāti;

16.  aicina Komisiju pārskatīt spēkā esošos Eiropas instrumentus, piemēram, stažēšanās kvalitātes sistēmu un Eiropas satvaru kvalitatīvai un rezultatīvai māceklībai, un iekļaut jauniešiem sniegtajiem piedāvājumiem paredzētus kvalitātes kritērijus, tostarp principu par stažieru un praktikantu taisnīgu atalgojumu, piekļuvi sociālajai aizsardzībai, ilgtspējīgu nodarbinātību un sociālajām tiesībām;

Darbaspēka mobilitāte un prasmes nākotnei

17.  aicina Komisiju nodrošināt, ka jaunā ALMA iniciatīva palīdz jauniešiem, jo īpaši jauniešiem, kas nestrādā, nemācās un neapgūst arodu (NEET), atrast kvalitatīvu pagaidu darba pieredzi citā dalībvalstī; uzstāj, ka ALMA programmai ir jāatbilst kvalitātes standartiem, kuros ir ievērotas jauniešu darba tiesības, piemēram, pienācīgs atalgojums, labi darba apstākļi un piekļuve sociālajai aizsardzībai;

18.  uzsver, ka 21. gadsimtā jauniešiem un visām nozarēm digitālās prasmes ir ārkārtīgi svarīgas, un aicina Komisiju un dalībvalstis partnerībā ar publiskajām struktūrām un privātiem uzņēmumiem izstrādāt pastāvīgus, sertificētus bezmaksas tiešsaistes kursus par digitālajām prasmēm un digitālo pratību jauniešiem, kas būtu pieejami visās ES valodās; aicina izveidot apmaiņas telpas attiecībā uz e-mācībām un e-pasniegšanu; uzstāj, ka ES un dalībvalstīm ir jāizstrādā vairāk tādu programmu kā eTwinning un Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma; norāda, ka daudzās dalībvalstīs ir jāpārvar nopietni ierobežojumi attiecībā uz piekļuvi aparatūrai, telpām, attiecīgiem instruktoriem un atbilstīgai digitālajai infrastruktūrai; tādēļ atgādina, ka piekļuve tiešsaistes kursiem ir jāsaista ar pastiprinātām iniciatīvām, kuru mērķis ir atrisināt jautājumu par nepietiekamo piekļuvi internetam un digitālajiem rīkiem, lai nevienu neatstātu novārtā, un uzstāj, ka šie kursi būtu jāveido piekļūstami, lai novērstu jauniešu ar invaliditāti atstumtību;

19.  uzsver, cik svarīga ir zaļo prasmju attīstība un kvalitatīvas nodarbinātības iespējas klimatneitrālā, energoefektīvā aprites ekonomikā, jo īpaši reģionos, kurus visvairāk ietekmē zaļā pārkārtošanās, piemēram, reģionos, kas ir ļoti atkarīgi no lauksaimniecības nozares, un reģionos, kas saistīti ar cīņu pret klimata pārmaiņām, enerģijas ražošanu no atjaunojamiem resursiem, oglekļa emisiju samazināšanu, energoefektivitātes palielināšanu, atkritumu un ūdens apsaimniekošanu, gaisa kvalitātes uzlabošanu un bioloģiskās daudzveidības atjaunošanu un saglabāšanu; aicina darba devējus nodrošināt darbaspēka kvalifikācijas celšanu un/vai pārkvalifikāciju un uzlabot efektīvākas māceklības nodrošināšanu saskaņā ar Eiropas satvaru kvalitatīvai un rezultatīvai māceklībai;

20.  aicina Komisiju 2022. gadā sociālās ekonomikas rīcības plānā ierosināt jaunus instrumentus un iniciatīvas, kuru mērķis ir attīstīt jauniešu uzņēmējdarbību un jauniešu sociālos ieguldījumus;

21.  pauž nožēlu par nepietiekamo korelāciju starp reformām un investīcijām izglītībā un apmācībā un pasākumiem, kas nodrošina jauniešu, it sevišķi NEET, iekļaušanu darba tirgū; mudina nodrošināt jauniešiem, jaunatnes darbiniekiem, pasniedzējiem un speciālistiem elastīgas, iekļaujošas, piekļūstamas un atvērtas mācīšanās iespējas, kas piedāvātu individuālus mācību kontus un mikroapliecinājumus, tostarp izmantojot prasmes un kompetences, kas iegūtas neformālajā izglītībā un ikdienējā mācībās; uzsver, ka profesionālās orientācijas stiprināšana jau agrīnā vecumā un vienlīdzīgas informācijas un konsultāciju pieejamības atbalstīšana skolēniem un pieaugušajiem var palīdzēt jauniešiem izvēlēties piemērotus izglītības un profesionālās izaugsmes ceļus, kas nodrošinātu viņiem piemērotas nodarbinātības iespējas;

22.  atkārtoti aicina Komisiju un Padomi vēl vairāk veicināt profesionālās izglītības un apmācības (PIA) attīstību un labāk veicināt arodprasmju apguvi, cenšoties novērst negatīvu izpratni par neformālo izglītību, kas ir izplatīta vairākās dalībvalstīs, vienlaikus palielinot PIA pievilcību, rīkojot saziņas un informēšanas kampaņas, izmantojot mācību programmas, jauniešu arodprasmju centrus vai mezglus, īpašas PIA ekosistēmas vietējās kopienās, duālās izglītības sistēmas un mācekļu ilgtermiņa mobilitāti; šajā ziņā atzinīgi vērtē Eiropas profesionālās izcilības centru izveides iniciatīvu, kuras mērķis ir nodrošināt augstas kvalitātes profesionālās prasmes un atbalstīt uzņēmējdarbību; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot atsevišķu PIA jomu un Eiropas mācekļa statūtus; atgādina, ka praksei jābūt izglītības un profesionālās izaugsmes sastāvdaļai un tāpēc tai jābūt pedagoģiskai; uzsver, cik svarīgi ir uzlabot prasmju un kvalifikāciju pārrobežu atzīšanas mehānismus, un uzstāj, ka ir jāveicina un jāatbalsta prakse, piemēram, paaudžu solidaritāte un mentorēšana, lai mazinātu nevienlīdzību un nodrošinātu atbalstu jauniešiem;

23.  mudina pievienot ar pilsonisko līdzdalību saistītās darbības tām darbībām, kuras darbvietas uzskata par labvēlīgām darbinieku, jo īpaši gados jauno darbinieku, personīgajai un profesionālajai attīstībai;

24.  uzsver, ka ir pierādījies — minimālās algas aizsardzība ir efektīvs līdzeklis strādājošo nabadzības apkarošanai; uzsver, ka pašreizējo atšķirību dēļ dažās dalībvalstīs gados jauni darba ņēmēji faktiski saņem atalgojumu, kas ir zemāks par likumā noteikto minimālo algu, tādējādi turpinot strukturālās diskriminācijas situāciju vecuma dēļ; aicina dalībvalstis priekšlikumā Direktīvai par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā (COM(2020)0682) garantēt vienlīdzīgu attieksmi pret jauniešiem darba tirgū, tostarp attiecībā uz likumā noteikto minimālo algu;

25.  uzsver, ka daudzās dalībvalstīs jauniešiem nav pilnībā pieejamas minimālā ienākuma shēmas vai arī viņi tiek pilnībā izslēgti no tām noteikto vecuma atbilstības kritēriju dēļ; aicina Komisiju un dalībvalstis gaidāmajā Padomes ieteikumā par minimālajiem ienākumiem paredzēt pasākumus, lai atvieglotu jauniešu piekļuvi šīm shēmām;

Cīnīties pret jauniešu atstumtību un nepieļaut zudušu paaudzi

26.  aicina Komisiju izstrādāt ieteikumus, lai nodrošinātu, ka stažēšanās, māceklība un iekārtošana darbā tiek uzskatīta par darba pieredzi un tādējādi nodrošina piekļuvi sociālajiem pabalstiem; aicina samazināt minimālo iemaksu periodu, kas nepieciešams, lai varētu saņemt sociālos pabalstus; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot augsta līmeņa ekspertu grupu, lai izpētītu labklājības valsts nākotni un galvenās problēmas, ar kurām saskaras jaunieši, saņemot sociālo aizsardzību;

27.  aicina Komisiju izpētīt iespēju apvienot pašreizējo Eiropas Jaunatnes portālu, Europass un EURES platformas vienotā digitālā telpā, kas ikvienam Eiropas jaunietim sniegtu informāciju un iespējas attiecībā uz apmācību, darbiem, praksi, profesionālās izglītības un apmācības piedāvājumiem, finansiālo atbalstu, mobilitātes programmām, konsultācijām par uzņēmuma izveidi, mentorēšanas programmām, brīvprātīgā darba shēmām, tiesībām, kas saistītas ar Eiropas pilsonību, piekļuvi kultūrai utt.; ierosina, ka vienotā platforma varētu centralizēt lietojumprogrammas dažādiem piedāvājumiem un programmām un sniegt atsauces uz visām iespējām, ko ES piedāvā Eiropas jauniešiem atbilstoši viņu personīgajai situācijai; atzinīgi vērtē vienas pieturas aģentūru izveidi vairākās dalībvalstīs un atbalsta šādu bezsaistes pakalpojumu apkopošanu, kas ir būtiska, lai sasniegtu atbalsta saņēmējus un sniegtu viņiem norādījumus un palīdzību, un atbalsta to izveidi visās dalībvalstīs dažādās pilsētās, lai sasniegtu visneaizsargātākās jauniešu grupas;

28.  aicina Komisiju nodrošināt, lai jaunā ALMA iniciatīva palīdzētu jauniešiem, jo īpaši jauniešiem NEET situācijā, iegūt piekļuvi sociālajai un darba tirgus integrācijai viņu mītnes valstī, atrodot kvalitatīvu pagaidu darbu un nodrošinot iespēju apgūt prasmes, kas atbilst kvalitātes standartiem, kuros ievērotas jauniešu darba tiesības citā dalībvalstī, piemēram, taisnīgs atalgojums un piekļuve sociālajai aizsardzībai; uzsver, ka ļoti svarīgi ir sniegt jauniešiem norādījumus pirms dalības programmā, tās laikā un pēc tās; uzsver, ka iniciatīvai ALMA ir jāveicina reāla mobilitāte un kvalitatīvas prasmju attīstības programmas, profesionālā apmācība vai nodarbinātība visiem dalībniekiem, tostarp jauniešiem ar invaliditāti vai jauniešiem no nelabvēlīgas vides, un tajā jāiekļauj integrācijas stratēģija, kas izstrādāta sadarbībā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un sociālajiem partneriem, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi, novērstu diskrimināciju un iespējamos šķēršļus un lai ALMA nekļūtu par instrumentu, kas jauniešiem rada nestabilus nodarbinātības apstākļus; norāda, ka būtu jāpalīdz valstu nodarbinātības dienestiem to īstenot, izmantojot ESF+ budžeta pozīciju un saskaņojot to ar privātajiem un publiskajiem partneriem, vienlaikus radot sinerģiju ar Eiropas izglītības telpu; mudina Komisiju papildus Erasmus+ un Eiropas Solidaritātes korpusa piedāvātajām iespējām nodrošināt ALMA pievienoto vērtību un paredzēt, ka saskaņā ar ESF+ virtuālā mācīšanās un sadarbība tiek apvienota ar fizisko mobilitāti; aicina Komisiju izvērtēt, vai uzlabotajā Garantijā jauniešiem kā vienu no mobilitātes komponentiem varētu iekļaut iniciatīvu ALMA;

29.  uzskata, ka jauniešu labklājība ir publiskā un privātā sektora kopīga atbildība; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar Eiropas un valstu darba devējiem īstenot korporatīvās sociālās atbildības ieteikumus, lai palīdzētu neaizsargātiem jauniešiem, un iekļaut noteikumus par jaunatni turpmākajās iniciatīvās, kas saistītas ar korporatīvo sociālo atbildību;

30.  atgādina, ka jaunas sievietes ir pakļautas lielākam riskam saskarties ar diskrimināciju darbavietā(19), ko pasliktina intersekcionālā nevienlīdzība, bezdarbs, vientuļā vecāka un ilgtermiņa neformālā aprūpētāja stāvoklis, kas viņas bieži vien izslēdz no darbaspēka vai piespiež dzīvot zem nabadzības sliekšņa; aicina Padomi un Komisiju apsvērt iespēju no 2022. gada visās jaunatnes un nodarbinātības iniciatīvās iekļaut indikatīvus minimālos mērķrādītājus attiecībā uz palīdzību un pielāgotām atbalsta shēmām riskam pakļautām jaunām sievietēm; aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, lai integrētu Garantijas bērniem valsts rīcības plānus valsts, reģionālā un vietējā līmeņa darbaspēka integrācijas pasākumos, lai atbalstītu gados jaunus vientuļos vecākus;

31.  atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt pienācīgus, izmaksu ziņā pieejamus mājokļus un pielāgotus sociālos pakalpojumus īpaši neaizsargātiem jauniešiem, tostarp jauniešiem ar invaliditāti un jauniešiem no daudzbērnu ģimenēm; aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm strādāt pie programmām, kuru mērķis būtu nodrošināt mājokļus pirmām kārtām jauniešiem un kuras papildinātu nodarbinātības, sociālie un veselības atbalsta pakalpojumi; uzsver, cik svarīgas ir privātas un publiskas investīcijas jauniešu sociālajā infrastruktūrā; atzinīgi vērtē Komisijas izveidoto Eiropas platformu bezpajumtniecības apkarošanai un tās galīgo mērķi līdz 2030. gadam panākt bezpajumtniecības izbeigšanu un platformas potenciālu attiecībā uz jauniešiem; aicina dalībvalstis un Komisiju veikt pasākumus un īstenot programmas jauniešiem, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu un kuriem draud bezpajumtniecība, īpaši pievēršoties neaizsargātām grupām, piemēram, bezpajumtniekiem, kuri pieder LGBTIQ+; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka uzlabotā Garantija jauniešiem palīdz risināt jauniešu bezpajumtniecības problēmas, kas daudzās ES valstīs arvien vairāk pieaug;

32.  mudina Komisiju novērst galvenos šķēršļus, kas kavē jauniešus iesaistīties lauksaimniecībā, tostarp, piemēram, piekļuvi zemei, finansēm, zināšanām un inovācijai;

33.  ar bažām norāda, ka kopumā apstākļi pasliktinās daudziem jauniešiem un jo īpaši neaizsargātiem jauniešiem, kuri jau cieš no ilgstoša bezdarba un sociālās atstumtības, piemēram, romu jauniešiem, jauniešiem ar invaliditāti, LGBTIQ+ kopienas jauniešiem un jaunajiem migrantiem, un aicina īstenot koordinētu pieeju, saistībā ar uzlaboto Garantiju jauniešiem, ESF+ un Atveseļošanās un noturības mehānismu radot un piedāvājot viņiem sociālās iekļaušanas iespējas;

34.  aicina Eiropas iestādes un dalībvalstis nodrošināt visu jaunatnei veltīto politikas jomu nediskriminējošu sasaisti, ņemot vērā jauniešu daudzveidību Eiropā un viņu problēmas;

o
o   o

35.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp. (2) OV C 316, 6.8.2021., 2. lpp. (3) OV C 395, 29.9.2021., 101. lpp. (4) OV C 465, 17.11.2021., 82. lpp. (5) OV C 15, 12.1.2022., 184. lpp. (6) OV C 202, 28.5.2021., 31. lpp. (7) OV C 67, 8.2.2022., 90. lpp. (8) OV C 506, 15.12.2021., 94. lpp. (9) OV C 67, 8.2.2022., 186. lpp. (10) OV L 57, 18.2.2021., 17. lpp. (11) Moxon, D., Bacalso, C, un Șerban, A. M., Beyond the pandemic: The impact of COVID-19 on young people in Europe, Eiropas Jaunatnes forums, Brisele, 2021. (12) OV C 456, 18.12.2018., 1. lpp. (13) OV C 372, 4.11.2020., 1. lpp. (14) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0430. (15) OV C 465, 17.11.2021., 110. lpp. (16) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0385. (17) Ekonomikas lietu un konkurētspējas ģenerāldirektorāts, “Eiropas ekonomikas prognoze: 2021. gada rudens”, Eiropas Komisija, 2021. gads. (18) Eichhorst, W., Hinte H. un Rinne, U., “IZA Politikas dokuments Nr. 65: Youth Unemployment in Europe: What to Do about It?” Intereconomics, 2013.g., 48 (4), 230-235. lpp. (19) Baptista, I., Marlier, E., et al., Social protection and inclusion policy responses to the COVID-19 crisis – An analysis of policies in 35 countries, Eiropas Sociālās politikas tīkls, Brisele, 2021. g.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2004/37/EK par darba ņēmēju aizsardzība pret risku, kas saistīts ar kancerogēnu vai mutagēnu iedarbību darbā (COM(2020)0571 – C9-0301/2020 – 2020/0262(COD))

P9_TA(2022)0046 A9-0114/2021

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2020)0571),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un jo īpaši 153. panta 2. punkta b) apakšpunktu saistībā ar 153. panta 1. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9-0301/2020),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2021. gada 16. februāra atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, ko atbildīgā komiteja apstiprināja saskaņā ar Reglamenta 74. panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2021. gada 22. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A9-0114/2021),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina Parlamenta un Padomes kopīgo paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai un kas kopā ar galīgo tiesību aktu tiks publicēts Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša L sērijā;

3.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

4.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

5.  uzdod priekšsēdētājai Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2022. gada 17. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2022/..., ar ko groza Direktīvu 2004/37/EK par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar kancerogēnu vai mutagēnu iedarbību darbā

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai (ES) 2022/431.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgais paziņojums par Direktīvas 2004/37/EK darbības jomu

[tiks publicēts L sērijā tūlīt aiz leģislatīvā akta]

Eiropas Parlaments un Padome vienādi uzskata, ka bīstamas zāles, kuru sastāvā ir vielas, kas atbilst kritērijiem, pēc kuriem tās saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1272/2008 ir klasificējamas kā kancerogēnas (1.A vai 1.B kategorijas), mutagēnas (1.A vai 1.B kategorijas) vai reproduktīvajai sistēmai toksiskas (1.A vai 1.B kategorijas), ir Direktīvas 2004/37/EK darbības jomā. Līdz ar to uz bīstamām zālēm attiecas Direktīvas 2004/37/EK visas prasības.

Komisijas paziņojums - rīcības plāns un leģislatīvo aktu priekšlikumi

Pienākumi, kas Komisijai noteikti 18.a panta trešajā daļā attiecībā uz rīcības plāna un leģislatīvā akta priekšlikuma iesniegšanu, nevar būt pretrunā Komisijas institucionālajām prerogatīvām un tās iniciatīvas tiesībām, kas tieši izriet no līgumiem.

18.a panta trešajā daļā ir atsauce uz Direktīvas 2004/37/EK 16. pantu, kurā noteikts pienākums, pamatojoties uz pieejamo informāciju, arī uz zinātniskajiem un tehniskajiem datiem, noteikt robežvērtības visām tām vielām, attiecībā uz kurām tas ir iespējams. Īstenojot šo noteikumu, Komisija tiek aicināta arī iesniegt 18.a panta trešajā daļā minēto rīcības plānu. Pārredzamības labad šajā rīcības plānā tiks iekļauts saraksts ar nākamajām 25 jaunām vai pārskatītām vielām, kas zinātniski jānovērtē. Uzskaitīto vielu novērtējumi būs daļa no izveidotās procedūras, kas ietver apspriešanos ar sociālajiem partneriem, Darba drošības un veselības aizsardzības padomdevēju komitejas (ACSH) atzinumu un ietekmes novērtējumu, kas nepieciešams, lai savlaicīgi sagatavotu visus vajadzīgos leģislatīvo aktu priekšlikumus.

(1) OV C 56, 16.2.2021., 63. lpp.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu, ar ko groza Direktīvas 1999/62/EK, 1999/37/EK un (ES) 2019/520 attiecībā uz dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu transportlīdzekļiem (10542/1/2021 – C9-0423/2021 – 2017/0114(COD))

P9_TA(2022)0047 A9-0006/2022

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (10542/1/2021 – C9-0423/2021),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 18. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2018. gada 1. februāra atzinumu(2),

–  ņemot vērā Komisijas atzinumu (COM(2021)0693),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(3) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0275,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, ko atbildīgā komiteja apstiprināja saskaņā ar Reglamenta 74. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 67. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ieteikumu otrajam lasījumam (A9‑0006/2022),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājai parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir pienācīgi ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājai Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 81, 2.3.2018., 188. lpp. (2) OV C 176, 23.5.2018., 66. lpp. (3) 2018. gada 25. oktobrī pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0423.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par ES prioritātēm ANO Sieviešu statusa komisijas 66. sesijā (2022/2536(RSP))

P9_TA(2022)0048 B9-0099/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO Sieviešu statusa komisijas 66. sesiju un tās prioritāro tēmu “Dzimumu līdztiesības panākšana un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana visām sievietēm un meitenēm saistībā ar klimata pārmaiņām un vides un katastrofu riska mazināšanas politiku un programmām”, kā arī tās secinājumu projektu,

–  ņemot vērā 1995. gada 15. septembra Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu un tās pārskatīšanas konferenču rezultātus,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 23. pantu,

–  ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, principu ”nevienu neatstāt novārtā” un jo īpaši 1. ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM), kas tiecas izbeigt nabadzību, 3. IAM, kas tiecas nodrošināt cilvēkiem veselīgu dzīvi, 5. IAM, kas tiecas panākt dzimumu līdztiesību un uzlabot sieviešu dzīves apstākļus, 8. IAM, kas tiecas panākt ilgtspējīgu un ekonomisku izaugsmi, un 13. IAM, kas paredz steidzamu rīcību, lai apkarotu klimata pārmaiņas un to ietekmi,

–  ņemot vērā nolīgumu, ko pieņēma ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) Pušu 21. konferencē (COP21) Parīzē 2015. gada 12. decembrī (Parīzes nolīgums),

–  ņemot vērā 2021. gada 24. jūnija rezolūciju ”Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību 25. gadadiena (ICPD25) — Nairobi augstākā līmeņa sanāksme”(1),

–  ņemot vērā 2018. gada 16. janvāra rezolūciju par sievietēm, dzimumu līdztiesību un klimatisko taisnīgumu(2),

–  ņemot vērā 2020. gada 23. oktobra rezolūciju par dzimumu līdztiesību ES ārpolitikā un drošības politikā(3),

–  ņemot vērā ES rīcības plānu par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm ārējās darbībās 2021.–2025. gadā (GAP III),

–  ņemot vērā 2020. gada 5. martā pieņemto ES dzimumu līdztiesības stratēģiju 2020.–2025. gadam,

–  ņemot vērā 2021. gada 24. jūnija rezolūciju par seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību stāvokli Eiropas Savienībā sieviešu veselības kontekstā(4),

–  ņemot vērā secinājumus par dzimumu līdztiesību un klimata pārmaiņām, kuri pieņemti UNFCCC Pušu konferences 26. sesijā (COP26), kas notika Glāzgovā no 2021. gada 31. oktobra līdz 6. novembrim,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 157. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.  tā kā vienlīdzība starp vīriešiem un sievietēm ir ES pamatprincips, kas ir iekļauts Līgumā par Eiropas Savienību un Pamattiesību hartā; tā kā tāpēc dzimumu līdztiesības aspekta iekļaušana ir svarīgs instruments, ar ko šo principu integrē ES politikas virzienos, pasākumos un darbībās, tostarp ārējā darbībā;

B.  tā kā 189 valdības no visas pasaules, tostarp no Eiropas Savienības un tās dalībvalstīm, 1995. gadā Ceturtajā pasaules konferencē par sievietēm Pekinā apņēmās strādāt pie dzimumu līdztiesības un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanas visām sievietēm un meitenēm;

C.  tā kā 1995. gada Pekinas Rīcības platformā ir skaidri noteikta saikne starp dzimumu, vidi un ilgtspējīgu attīstību un apstiprināts, ka sievietēm ir stratēģiska lomai ilgtspējīgu un ekoloģiski drošu patēriņa un ražošanas modeļu izstrādē un ka sievietēm līdztiesīgi jāpiedalās lēmumu par vidi pieņemšanā visos līmeņos;

D.  tā kā IAM ir atzīta saikne starp dzimumu līdztiesības sasniegšanu un visu IAM sasniegšanu, tostarp 13. IAM par klimata pārmaiņām sasniegšanu, kurš sniedz iespēju novērst dzimumu nevienlīdzības pamatcēloņus, tādējādi stiprinot sieviešu noturību pret klimata pārmaiņām;

E.  tā kā dzimumu nevienlīdzība apvienojumā ar klimata un vides krīzēm un katastrofām ir viena no mūsdienu lielākajām problēmām ar pārrobežu dimensiju, kura skar visu planētu un nesamērīgi ietekmē sievietes visā viņu daudzveidībā, jo īpaši sievietes, kas saskaras ar intersekcionālo diskrimināciju, atstumtas sievietes un sievietes konfliktu apstākļos;

F.  tā kā sievietes visā viņu daudzveidībā ir neaizsargātākā situācijā un saskaras ar lielākiem riskiem un slogu, ko rada klimata pārmaiņas un vides un dabas katastrofas dažādu iemeslu dēļ, sākot no viņu nevienlīdzīgas piekļuves resursiem, izglītībai, darba iespējām un tiesībām uz zemi līdz dominējošajām sociālajām un kultūras normām un daudzveidīgajai intersekcionālās diskriminācijas pieredzei;

G.  tā kā Covid-19 pandēmijas izraisītā bezprecedenta krīze un tās daudzšķautņainā ietekme uz sabiedrību, tostarp iepriekš pastāvošās sociālās un dzimumu nevienlīdzības padziļināšana, var negatīvi ietekmēt efektīvas dzimumsensitīvas rīcības klimata jomā īstenošanu;

H.  tā kā klimata pārmaiņas ir globāla parādība, taču tās postošāk ietekmē valstis un kopienas, kuras ir vismazāk atbildīgas par globālo sasilšanu; tā kā no klimata pārmaiņu ietekmes visvairāk cietīs tie, kuriem ir mazāk finanšu resursu, kas vajadzīgi, lai pielāgotos;

I.  tā kā klimata pārmaiņas palielina iedzīvotāju pārvietošanu, jo cilvēki ir spiesti pamest mājas uz laiku vai pavisam, kad vide viņiem kļūst dzīvošanai nepiemērota; tā kā kopš 2010. gada klimata izraisītu katastrofu dēļ katru gadu tiek pārvietoti vidēji 21,5 miljoni cilvēku; tā kā saskaņā ar ANO datiem 80 % no klimata pārmaiņu dēļ pārvietotajām un ārkārtīgi augstas temperatūras un dabas katastrofu visvairāk skartajām personām ir sievietes un meitenes;

J.  tā kā klimata pārmaiņu negatīvā ietekme uz sociālekonomisko situāciju, var izraisīt smagus sieviešu un meiteņu pamattiesību pārkāpumus, jo īpaši attiecībā uz iekšzemē pārvietotām personām, migrantiem un patvēruma meklētājiem, un radīt, piemēram, lielāku seksuālās un ar dzimumu saistītas vardarbības, ekspluatācijas un cilvēku tirdzniecības, piespiedu laulību un orgānu izņemšanas risku un ierobežot piekļuvi veselības aprūpei, tostarp reproduktīvās un garīgās veselības pakalpojumiem;

K.  tā kā dzimumu līdztiesība un sieviešu tiesības ir cilvēktiesības un priekšnoteikums ilgtspējīgai attīstībai, efektīvai klimata problēmu pārvaldībai, mieram un stabilitātei vides jomā un taisnīgam un godīgam pārkārtošanās procesam, nevienu neatstājot novārtā; tā kā jebkādā rīcībā klimata jomā ir jāiekļauj dzimumu līdztiesības un intersekcionālas perspektīvas un jānodrošina sieviešu visā viņu daudzveidībā vienlīdzīga līdzdalība lēmumu pieņemšanas struktūrās visos līmeņos;

L.  tā kā sieviešu nevienlīdzīga līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesos un darba tirgos pastiprina nevienlīdzību un bieži vien liedz sievietēm sniegt pilnvērtīgu ieguldījumu un piedalīties politikas veidošanā, plānošanā un īstenošanā saistībā ar klimata pārmaiņām un vides un katastrofu riskiem;

M.  tā kā taisnīga pārkārtošanās, kurā ievērots dzimumu līdztiesības princips, var radīt pienācīgas darbvietas sievietēm; tā kā sievietes joprojām saskaras ar strukturāliem un kultūras šķēršļiem dalībai visos enerģētikas pārkārtošanas un klimatiskās pārkārtošanās aspektos; tā kā nodarbinātības ziņā enerģētikas nozare joprojām ir viena no dzimumu ziņā līdzsvarotākajām ekonomikas nozarēm pasaulē;

N.  tā kā gan klimata pārmaiņas, gan nabadzība nesamērīgi skar sievietes, jo īpaši vientuļās mātes, sievietes, kuras saskaras ar intersekcionālu diskrimināciju, un sievietes, kuras pārsniegušas pensionēšanās vecumu; tā kā sievietes visā viņu daudzveidībā biežāk saskaras ar enerģētisko nabadzību kādā savas dzīves posmā; tā kā ekoloģiskās pārkārtošanās gaitā būtu jāņem vērā arī sociālā un dzimumu dimensija;

O.  tā kā daudzas sīksaimniecības pieder sievietēm, kuras nesamērīgi cietīs no klimata pārmaiņām un ekstremālākiem laikapstākļiem, kas izraisīs pārtikas un ūdens nepietiekamību un viņas vēl vairāk pakļaus nepietiekama uztura riskam;

P.  tā kā Parīzes nolīgumā ir noteikts, ka tā pusēm, veicot pasākumus klimata pārmaiņu problēmu risināšanai, nolīguma īstenošanas ietvaros cita starpā būtu jāņem vērā to attiecīgās saistības cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības jomā;

Q.  tā kā sievietēm ir jāuzņemas nozīmīgāka loma klimata pārmaiņu novēršanā kā vadītājām, ievēlētām pārstāvēm, profesionālēm un tehniskām pārmaiņu veicinātājām; tā kā sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas ar klimata pārmaiņām saistītu lēmumu pieņemšanas struktūrās ES dalībvalstīs un ES līmenī, tostarp Eiropas Parlamentā, un veido tikai 32 % no darbaspēka atjaunojamās enerģijas nozarē pasaulē(5);

R.  tā kā klimata pārmaiņu dzimumu dimensija ir atzīta ES dzimumu līdztiesības stratēģijā 2020.–2025. gadam; tā kā ar GAP III pirmo reizi tiek ieviesta prioritāra joma –– klimata pārmaiņas un vide; tā kā ES klimata politika var būtiski ietekmēt cilvēktiesību aizsardzību un veicināt dzimumsensitīvu klimata politiku pasaulē,

Dzimumu līdztiesības panākšana un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana visām sievietēm un meitenēm saistībā ar klimata pārmaiņām un vides un katastrofu riska mazināšanas politiku un programmām

1.  iesniedz Padomei šādus ieteikumus:

o
o   o

2.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos un ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0315. (2) OV C 458, 19.12.2018., 34. lpp. (3) OV C 404, 6.10.2021., 202. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0314. (5) EPRS brīfings ”Beijing Platform for Action: 25-year review and future priorities” (”Pekinas Rīcības platforma: 25 gadu pārskats un nākotnes prioritātes”), 2020. gada 27. februāris, pieejams vietnē: https://www.europarl.europa.eu/thinktank/lv/document/EPRS_BRI(2020)646194

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par jaunākajiem notikumiem cilvēktiesību jomā Filipīnās (2022/2540(RSP))

P9_TA(2022)0049 RC-B9-0097/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Filipīnām, jo īpaši 2016. gada 15. septembra(1), 2017. gada 16. marta(2), 2018. gada 19. aprīļa(3) un 2020. gada 17. septembra(4) rezolūcijas,

–  ņemot vērā ES cilvēktiesību pamatnostādnes,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā ANO kopīgo programmu cilvēktiesību jomā Filipīnās, ko 2021. gada 22. jūlijā parakstīja Filipīnu valdība un ANO,

–  ņemot vērā ES un Filipīnu kopīgo 2021. gada 5. februāra paziņojumu presei pēc Labas pārvaldības, tiesiskuma un cilvēktiesību apakškomitejas pirmās sanāksmes,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) Romas statūtus,

–  ņemot vērā Filipīnu Republikas 2020. gada 3. jūlija Aktu Nr. 11479, kas pazīstams arī kā Pretterorisma akts,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres Mišelas Bašelē 2021. gada 7. oktobra paziņojumu par Filipīnām Cilvēktiesību padomes 48. sesijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā Filipīnām un ES ir ilgstošas diplomātiskās, ekonomiskās, kultūras un politiskās attiecības; tā kā ar partnerības un sadarbības nolīguma ratifikāciju Eiropas Savienība un Filipīnas no jauna ir apstiprinājušas kopīgo apņemšanos sekmēt labas pārvaldības, demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību principus, sociālo un ekonomisko attīstību, kā arī mieru un drošību reģionā;

B.  tā kā kopš prezidenta Rodrigo Dutertes ievēlēšanas 2016. gada maijā un “kara pret narkotikām” sākuma Filipīnās ir noticis šausminošs skaits prettiesisku nogalināšanu un cilvēktiesību pārkāpumu;

C.  tā kā 2020. gada jūnijā ANO augstā cilvēktiesību komisāre ziņoja, ka ar valdības narkotiku apkarošanas kampaņu saistītās slepkavības ir plaši izplatītas un sistemātiskas; tā kā saskaņā ar pilsoniskās sabiedrības organizāciju sniegto informāciju narkotiku apkarošanas reidu laikā ir nogalināti 12 000 līdz 30 000 cilvēku, savukārt varas iestādes policijas rīcībai šo reidu laikā piedēvē vien 6200 nāves gadījumu; tā kā prezidents R. Duterte nepārprotami ir mudinājis policijas spēkus veikt ārpustiesas nāvessodu izpildi un apsolījis policijai imunitāti, turklāt policijas darbinieki, kas īsteno šādu praksi, ir saņēmuši paaugstinājumus; tā kā prezidents R. Duterte ir solījis turpināt narkotiku apkarošanas kampaņu līdz sava pašreizējā prezidenta pilnvaru termiņa beigām 2022. gada jūnijā;

D.  tā kā kopš 2016. gada jūnija ir nogalināti vismaz 146 cilvēktiesību aizstāvji un vismaz 22 žurnālisti un līdz šim nav notiesāti vainīgie nevienā no šiem gadījumiem;

E.  tā kā ir notikuši sistemātiski uzbrukumi saistībā ar biedrošanās brīvības tiesību izmantošanu; tā kā laikposmā no 2019. gada jūnija līdz 2021. gada augustam tika arestēti un aizturēti 16 arodbiedrību pārstāvji un 12 cilvēki tika piespiesti izstāties no arodbiedrības; tā kā prezidenta R. Dutertes pilnvaru termiņa laikā ir prettiesiski nogalināti 50 arodbiedrību pārstāvji; tā kā radītā baiļu vide ir nopietni mazinājusi darba ņēmēju spēju izmantot savas tiesības, ko aizsargā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvencija Nr. 87; tā kā valdība ir izmantojusi pandēmiju, lai attaisnotu savu bezdarbību, un ir atlikusi SDO augsta līmeņa trīspusējās misijas braucienu uz šo valsti;

F.  tā kā tas, ka varasiestādes noteiktas organizācijas un indivīdus saista ar komunistu grupējumiem (to dēvē arī par „sarkano marķēšanu”), joprojām izraisa slepkavības, draudus, nepamatotus arestus un to cilvēktiesību aizstāvju, oponentu, arodbiedrību aktīvistu, vides aizstāvju un žurnālistu aizskaršanu, kuri cenšas atklāt patiesību saistībā ar apgalvojumiem par prettiesisku nogalināšanu un citiem cilvēktiesību pārkāpumiem; tā kā 2020. gadā pieņemtajā Pretterorisma aktā saistīšana ar komunistiem jeb “sarkanā marķēšana” ir institucionalizēta;

G.  tā kā 2021. gada 9. decembrī Augstākā tiesa apstiprināja prezidenta R. Dutertes administrācijas pieņemtā Pretterorisma akta lielākās daļas likumību, un tas drošības spēkiem dod pilnvaras arestēt un aizturēt aizdomās turētās personas uz laiku līdz 24 dienām bez ordera un bez apsūdzības izvirzīšanas;

H.  tā kā Covid-19 pandēmija ir vēl vairāk veicinājusi cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos Filipīnās, jo īpaši attiecībā uz vārda brīvību, mediju integritāti un paredzamu izpildi, un ir smagi ietekmējusi mediju un pilsoniskās sabiedrības spēju dokumentēt šādus pārkāpumus; tā kā policijas un militāro spēku vardarbība karantīnas īstenošanas nolūkā ir nopietni skārusi visneaizsargātākās iedzīvotāju kopienas pilsētu teritorijās;

I.  tā kā ANO augstā cilvēktiesību komisāre Mišela Bašelē savā jaunākajā 2021. gada 7. oktobra ziņojumā par Filipīnām uzsvēra, ka visā valstī turpinās smagi cilvēktiesību pārkāpumi un aizskārumi un ka netiek ievēroti cilvēktiesību pamatstandarti;

J.  tā kā ANO Cilvēktiesību padome 2020. gada oktobrī uzsvēra, ka ir svarīgi, lai Filipīnu valdība nodrošinātu atbildību par cilvēktiesību aizskārumiem un pārkāpumiem un veiktu neatkarīgu, pilnīgu un pārredzamu izmeklēšanu par tiem, kā arī izvirzītu apsūdzības visiem, kas pastrādājuši smagus noziegumus;

K.  tā kā Starptautiskās Krimināltiesas Pirmstiesas palāta 2021. gada 15. septembrī paziņoja, ka tā ir pilnvarojusi Prokuratūru sākt izmeklēšanu par noziegumiem pret cilvēci, tostarp par slepkavībām, kas veiktas saistībā ar “karu pret narkotikām” prezidenta R. Dutertes administrācijas vadībā, kā arī par tām slepkavībām, ko saskaņā ar saņemto informāciju Davao pilsētā laikā no 2011. gada līdz 2016. gadam izdarījusi tā dēvētā “Davao nāves grupa”;

L.  tā kā 2018. gada martā Filipīnas izstājās no Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtiem pēc tam, kad SKT sāka sākotnējo pārbaudi par sūdzību pret R. Duterte saistībā ar daudzajām narkotiku apkarošanas kampaņas laikā notikušajām slepkavībām;

M.  tā kā, ņemot vērā gaidāmās vēlēšanas 2022. gada maijā, tiek ziņots, ka Filipīnu kibertelpā pieaug nomelnošanas, naida un dezinformācijas kampaņu skaits un aktivizējas “troļļu armijas”; tā kā sociālie mediji ir galvenais informācijas avots Filipīnās; tā kā šādi uzbrukumi jo īpaši ir vērsti pret sievietēm un minoritāšu grupām; tā kā nesen vairāk nekā 300 sociālo mediju kontu ir dzēsti saistībā ar noteikumu par surogātpastu un manipulācijām pārkāpšanu; tā kā Filipīnu parlaments, mēģinot apkarot ļaunprātīgu izmantošanu tiešsaistē, pieņēma likumu, saskaņā ar kuru sociālo mediju lietotājiem, kad tie veido jaunus kontus, ir jāreģistrē sava juridiskā identitāte; tā kā pastāv pamatotas bažas par to, ka valdība varētu ļaunprātīgi izmantot šo likumu, lai uzbruktu žurnālistiem un pilsoniskajai sabiedrībai; tā kā Filipīnu varasiestādes nav uzaicinājušas ES organizēt vēlēšanu novērošanas misiju;

N.  tā kā Filipīnu Pārstāvju palāta 2021. gada 2. martā trešajā lasījumā pieņēma likumprojektu Nr. 7814, kurā saskaņā ar Filipīnu cilvēktiesību komisāra sniegto informāciju ir paredzēta vainas prezumpcija attiecībā uz personām, kas apsūdzētas kā narkotiku pārvadātāji un ar narkotikām saistīto darbību finansētāji, sargātāji un atbalstītāji, un/vai personām, kas iesaistītas nelikumīgā narkotiku tirdzniecībā, kā arī centieni no jauna ieviest nāvessodu;

O.  tā kā Pārstāvju palātas pieņemtais cilvēktiesību aizstāvju aizsardzības likumprojekts vēl nav pieņemts Senātā;

P.  tā kā saskaņā ar 2021. gada valsts profilu dzimumu līdztiesības jomā, ko sagatavojusi ES delegācija Filipīnās, patriarhālās normas politikā, kultūrā un sabiedrībā ir kodificētas un nostiprinātas Filipīnu tiesību aktos un politikā, un to īstenošanu nodrošina pastāvīgi vīriešu pārvaldītas likumdošanas iestādes un politikas veidošanas struktūras; tā kā spēkā esošie tiesību akti, piemēram, pārskatītais kriminālkodekss un ģimenes kodekss, joprojām ietver noteikumus, kas diskriminē sievietes;

Q.  tā kā Nobela Miera prēmijas laureāte Maria Ressa, kas ir žurnāliste un ziņu tīmekļa vietnes Rappler līdzdibinātāja, 2019. gadā tika arestēta par neslavas celšanu internetā un 2020. gada 15. jūnijā notiesāta; tā kā 2021. gadā neidentificēti kaujinieki nogalināja žurnālistus Orlando Dinoy un Reynante Cortes;

R.  tā kā senatore Leila De Lima joprojām atrodas ieslodzījumā, kurā viņa piecus gadus tiek turēta bez tiesas procesa un uz safabricētu apsūdzību pamata; tā kā senatore L. De Lima tika aizturēta diskriminējošu iemeslu dēļ, proti, pret viņu vērsās viņas politisko uzskatu dēļ un kā pret cilvēktiesību aizstāvi un sievieti, un šajos pirmstiesas apcietinājuma gados viņai tika atņemtas vēlēšanu tiesības un tika liegta iespēja attālināti sekot Senāta sanāksmēm; tā kā senatorei L. De Lima, kura ir paziņojusi par savu nodomu atkal kandidēt uz amatu Senātā, nebūs tādas pašas tiesības un iespējas organizēt vēlēšanu kampaņu kā citiem kandidātiem;

S.  tā kā Filipīnas ir vispārējo preferenču shēmas plus (VPS+) saņēmējvalsts; tā kā tas nozīmē, ka Filipīnām ir efektīvi jāīsteno 27 starptautiskās konvencijas par cilvēktiesībām, darba tiesībām, vides aizsardzību un labu pārvaldību; tā kā saskaņā ar minēto shēmu 2020. gadā 26 % no Filipīnu eksporta kopapjoma uz ES (1,6 miljardu EUR apmērā) tika piemērots preferenciāls režīms;

1.  stingri nosoda tūkstošiem cilvēku prettiesisku nogalināšanu un citus nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus, kas saistīti ar “karu pret narkotikām”; aicina ES stingri reaģēt;

2.  atkārtoti aicina Filipīnu valdību nekavējoties izbeigt jebkādu vardarbību un cilvēktiesību pārkāpumus, kas vērsti pret aizdomās turētajiem likumpārkāpējiem, kuri saistīti ar narkotiku izplatīšanu, tostarp prettiesisku nogalināšanu, patvaļīgu aizturēšanu, spīdzināšanu un citus pārkāpumus, un izformēt privātus un valsts atbalstītus paramilitārus grupējumus, kas iesaistīti “karā pret narkotikām”;

3.  nosoda visus draudus, vajāšanu, iebiedēšanu un vardarbību pret tiem, kas cenšas atklāt apgalvojumus par prettiesisku nogalināšanu un citiem cilvēktiesību pārkāpumiem valstī; nosoda valdības amatpersonu īstenoto praksi dēvēt par komunistiem aktīvistus, žurnālistus un kritiķus, pakļaujot viņus iespējamam kaitējumam, un šajā sakarā aicina likvidēt Vietējo komunistu bruņoto konfliktu izbeigšanas valsts darba grupu (NTF-ELCAC), kas ir atbildīga par šo praksi;

4.  aicina varasiestādes izbeigt dēvēt par komunistiem organizācijas un privātpersonas, tostarp cilvēktiesību un vides aizstāvjus, žurnālistus, arodbiedrību aktīvistus, kā arī baznīcas un humānās palīdzības darbiniekus; aicina valdību atbrīvot visus cilvēktiesību aizstāvjus, politiskos disidentus un žurnālistus, kuri ir netaisnīgi aizturēti, un nekavējoties atsaukt visas pret viņiem izvirzītās politiski motivētās apsūdzības;

5.  aicina varasiestādes ievērot tiesības uz vārda brīvību un nodrošināt, ka žurnālisti var veikt savu darbu bez bailēm; aicina izbeigt Maria Ressa, Frenchie Mae Cumpio un visu citu neatkarīgo žurnālistu vajāšanu;

6.  atkārtoti aicina Filipīnu varasiestādes izbeigt senatores Leila De Lima politisko vajāšanu, dot rīkojumu viņu nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot un taisnīgā tiesas procesā saukt pie atbildības tos, kas atzīti par atbildīgiem par viņas patvaļīgo aizturēšanu un citiem cilvēktiesību pārkāpumiem, piemēram, dzimumbalstītiem uzbrukumiem un pārkāpumiem saistībā ar viņas tiesībām uz taisnīgu tiesu; aicina ES arī turpmāk cieši uzraudzīt senatores Leila De Lima lietu;

7.  stingri nosoda prezidenta Dutertes pazemojošos, seksistiskos un misogīniskos paziņojumus par sievietēm un cilvēkiem, kas sevi identificē kā piederīgus LGBTIQ+ kopienai, un mudina viņu atturēties no kūdīšanas uz vardarbību pret viņiem;

8.  aicina Filipīnu varasiestādes — nolūkā saukt pie atbildības vainīgos — nekavējoties veikt objektīvu, pārredzamu, neatkarīgu un jēgpilnu izmeklēšanu par visiem prettiesiski nogalinātajiem, tostarp Jory Porquia, Randall “Randy” Echanis un Zara Alvarez lietām, kā arī par Elena Tijamo piespiedu pazušanu un nāvi un iespējamiem starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem; aicina Filipīnu varasiestādes nodrošināt izmeklēšanu un kriminālvajāšanu attiecībā uz visiem augsta ranga policistiem un politiķiem, ja ir pamatotas aizdomas, ka viņi tieši un/vai kā komandu devēji vai augstākstāvošie ir atbildīgi par starptautiskiem noziegumiem un citiem nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem;

9.  prasa Filipīnu varasiestādēm nekavējoties apspriesties ar arodbiedrībām par ceļvedi ar konkrētiem termiņiem, lai īstenotu secinājumus, kas iekļauti SDO virtuālās apmaiņas ziņojumā par Filipīnām, un līdz 2022. gada SDO konferencei pieņemt SDO augsta līmeņa trīspusēju misiju Filipīnās, kura uzraudzītu SDO 2019. gada secinājumu īstenošanu;

10.  uzsver, ka personas, kas ir atbildīgas par valsts tiesību aktu un starptautisko cilvēktiesību pārkāpumiem, neatkarīgi no viņu ranga vai amata ir jāsauc pie atbildības taisnīgos civiltiesas procesos;

11.  vēlreiz uzsver, ka tas iestājas pret nāvessodu, un atgādina, ka krimināltiesību aktiem vienmēr jābūt balstītiem uz nevainīguma prezumpciju;

12.  aicina Filipīnas grozīt vai atcelt tiesību aktus, kas turpina diskriminēt sievietes, kā arī veicināt un aizsargāt sieviešu tiesības;

13.  uzsver, ka Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) I pirmstiesas palāta apmierināja prokurora lūgumu sākt izmeklēšanu par noziegumiem, kas ir tiesas jurisdikcijā un kas, iespējams, izdarīti Filipīnu teritorijā laikā no 2011. gada 1. novembra līdz 2019. gada 16. martam kampaņas “Karš pret narkotikām” laikā;

14.  pauž dziļu nožēlu par Filipīnu valdības lēmumu izstāties no Romas statūtiem; aicina valdību šo lēmumu atcelt; mudina SKT turpināt izmeklēšanu par iespējamiem noziegumiem pret cilvēci saistībā ar slepkavībām, kas pastrādātas “karā pret narkotikām“; aicina Filipīnu valdību pilnībā sadarboties ar SKT prokuratūru, izmeklējot situāciju Filipīnās, un steidzami uzlabot un labāk finansēt vietējos instrumentus, kas nodrošina liecinieku un mediatoru drošību;

15.  aicina valdību grozīt Pretterorisma likumu, tā īstenošanas noteikumus un citus normatīvos aktus, lai tos saskaņotu ar starptautiskajiem terorisma apkarošanas standartiem;

16.  uzskata, ka, publiski un pārredzami nepubliskojot visus konstatējumus un aktīvi neiesaistot neatkarīgas cilvēktiesību un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tiek apdraudēta ANO Cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai Filipīnās paredzētās kopīgās programmas spēja uzraudzīt cilvēktiesību situāciju valstī un tā rezultātā var nebūt pieeja nepieciešamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

17.  mudina Filipīnas pilnībā īstenot Likumu par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām un ievērot saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem noteiktos pienākumus aizsargāt pirmiedzīvotāju cilvēktiesības, tostarp bruņotu konfliktu laikā; pauž sašutumu par to, ka paramilitāri grupējumi valstī nodarbojas ar bērnu tirdzniecību, vervēšanu militāriem spēkiem un iesaistīšanu konfliktos, un mudina visas puses pārtraukt šādu praksi;

18.  pauž bažas par to, ka gaidāmajā pirmsvēlēšanu un politisko kampaņu periodā tiks atkal pārkāptas un ierobežotas politiskās tiesības gan tiešsaistē, gan bezsaistē; aicina visus kandidātus atturēties no dezinformācijas kampaņu un troļļu armiju izmantošanas un apņemties vest godīgas un uz faktiem balstītas kampaņas, tādējādi novēršot turpmāku šķelšanos Filipīnu sabiedrībā un politikā; aicina Filipīnu varasiestādes cieši sadarboties ar sociālo mediju uzņēmumiem, lai novērstu manipulācijas, surogātpastu sūtīšanu un visus citus mēģinājumus degradēt publisko diskursu;

19.  aicina Filipīnu varasiestādes pastiprināt centienus nodrošināt godīgas un brīvas vēlēšanas un netoksisku vidi kampaņām tiešsaistē un bezsaistē; šajā sakarā pauž nožēlu par to, ka Filipīnu varasiestādes nav uzaicinājušas ES organizēt vēlēšanu novērošanas misiju; aicina Filipīnu valdību nodrošināt drošu, brīvu un godīgu vēlēšanu kampaņu un veikt pasākumus, lai visiem nodrošinātu piekļuvi vēlēšanu resursiem; aicina ES delegāciju un ES dalībvalstu pārstāvniecības atbalstīt starptautiskas vēlēšanu misijas nosūtīšanu un pilnībā atbalstīt neatkarīgus vietējos vēlēšanu novērotājus, regulāri tikties ar viņiem un cieši sekot līdzi pasākumiem, kas veikti saistībā ar visiem incidentiem, par kuriem ziņots vēlēšanu kampaņas laikā, tostarp tieši vēršoties pie Filipīnu varasiestādēm;

20.  pauž nožēlu par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos Filipīnās prezidenta Dutertes vadībā un cer, ka notiks brīvas un godīgas vēlēšanas, kuru rezultātā tiks izveidota jauna demokrātiska valdība, kas atbalsta cilvēktiesības, izmeklē un sauc pie atbildības par iepriekšējiem cilvēktiesību pārkāpumiem un no jauna pievienojas Romas statūtiem;

21.  aicina Komisiju noteikt skaidrus, publiskus un noteiktā termiņā izpildāmus kritērijus, kuriem Filipīnām jāatbilst, lai varētu secināt, ka ir izpildītas saistības cilvēktiesību jomā saskaņā ar VPS+ shēmu, un atkārtoti stingri aicina Komisiju nekavējoties sākt procedūru, kuras rezultātā uz laiku varētu atcelt VPS+ preferences, ja nebūs panākti būtiski uzlabojumi un Filipīnu varasiestādes nevēlēsies sadarboties;

22.  atkārtoti aicina Komisijas priekšsēdētājas vietnieku / Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos cieši uzraudzīt stāvokli Filipīnās un regulāri ziņot par to Eiropas Parlamentam;

23.  aicina dalībvalstis atturēties no jebkāda ieroču, novērošanas tehnoloģiju un cita aprīkojuma eksporta, ko Filipīnu varasiestādes var izmantot iekšējām represijām;

24.  aicina ES delegāciju un dalībvalstu pārstāvniecības valstī par prioritāti noteikt atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai un izmantot visus pieejamos instrumentus, lai palielinātu atbalstu cilvēktiesību un vides aizstāvju darbam;

25.  uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām, Filipīnu prezidentam, valdībai un kongresam, Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) dalībvalstu valdībām, Apvienoto Nāciju Organizācijas augstajai cilvēktiesību komisārei, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram un Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas ģenerālsekretāram.

(1) OV C 204, 13.6.2018., 123. lpp. (2) OV C 263, 25.7.2018., 113. lpp. (3) OV C 390, 18.11.2019., 104. lpp. (4) OV C 385, 22.9.2021., 133. lpp.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par nāvessodu Irānā (2022/2541(RSP))

P9_TA(2022)0050 RC-B9-0105/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irānu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par nāvessodu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu (ES Magņitska likums),

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta runaspersonas 2022. gada 30. janvāra paziņojumu par Narges Mohammadi notiesāšanu,

–  ņemot vērā 1988. gada ANO principu kopumu par visu to personu aizsardzību, kurām piemērots jebkāds apcietinājuma vai brīvības atņemšanas veids,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra biroja 2021. gada 18. marta paziņojumu, kurā prasīts nekavējoties atbrīvot Dr. Ahmadreza Djalali, un 2020. gada 25. novembra paziņojumu, kurā Irāna tiek aicināta apturēt viņa nāvessoda izpildi,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes Darba grupas patvaļīgas aizturēšanas jautājumos 2017. gada 20.–24. novembra sanāksmē pieņemto atzinumu par Ahmadreza Djalali (Irānas Islāma Republika),

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1989. gada ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā nāvessoda atcelšana visā pasaulē ir viens no galvenajiem ES cilvēktiesību politikas mērķiem;

B.  tā kā saskaņā ar ANO datiem laikposmā no 2021. gada 1. janvāra līdz 1. decembrim Irānā nāvessods tika izpildīts vismaz 275 cilvēkiem, tostarp vismaz diviem mazgadīgiem likumpārkāpējiem un 10 sievietēm; tā kā Irānā ir pasaulē lielākais izpildīto nāvessodu skaits uz vienu iedzīvotāju; tā kā Irānas varas iestādes ir piespriedušas nāvessodu par apsūdzībām, kas saistītas ar protestiem, un izpildījušas nāvessodu tiem, kuriem izvirzītas apsūdzības saistībā ar plaši izplatītiem protestiem, bet nav veikušas pārredzamu izmeklēšanu par nopietnajiem apgalvojumiem par to, ka drošības darbinieki pret protestētājiem ir izmantojuši pārmērīgu un nāvējošu spēku; tā kā Irānā ieslodzītie bieži tiek spīdzināti, kas rada bažas, ka ieslodzītajiem nāvessodi tiek piespriesti, pamatojoties uz nepatiesu atzīšanos par noziegumiem, ko viņi nav izdarījuši;

C.  tā kā Irāna piemēro un izpilda nāvessodu nepilngadīgajiem, pārkāpjot savas saistības saskaņā ar ANO Konvenciju par bērna tiesībām; tā kā laikposmā no 2009. gada līdz 2020. gada septembrim tika ziņots par vismaz 67 nāvessodiem mazgadīgiem likumpārkāpējiem; tā kā 2022. gada janvārī Irānā uz nāvi tika notiesāti 85 mazgadīgie likumpārkāpēji;

D.  tā kā nāvessodu nesamērīgi piemēro etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, jo īpaši beludžiem, kurdiem, arābiem un bahajiešiem; tā kā kriminālkodekss paredz kriminālatbildību par homoseksualitāti un nāvessods tiek izmantots, lai vērstos pret LGBTIQ personām; tā kā sievietēm nāvessods var tikt piespriests, pamatojoties uz vairākiem diskriminējoša rakstura tiesību aktiem, kas tieši attiecas uz sievietēm;

E.  tā kā saskaņā ar organizācijas “Reportieri bez robežām” sniegto informāciju pēc tam, kad 2020. gada 12. decembrī tika izpildīts Rouhollah Zam nāvessods, Irāna ir izpildījusi nāvessodu lielākam skaitam žurnālistu nekā jebkura cita valsts; tā kā Irāna joprojām ir viena no pasaulē represīvākajām valstīm attiecībā uz žurnālistiem un tā kā žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu vajāšana notiek nemitīgi;

F.  tā kā Zviedrijas un Irānas pilsonim Dr. Ahmadreza Djalali, kas ir Briseles Brīvās universitātes un Austrumu Pjemontas universitātes pētnieks, 2017. gada oktobrī pēc klaji netaisnīgas tiesas prāvas tika piespriests nāvessods, pamatojoties uz nepatiesām apsūdzībām spiegošanā un balstoties uz spīdzināšanas rezultātā iegūtu atzīšanos; tā kā viņš periodiski tiek turēts vieninieku kamerā Evina cietumā;

G.  tā kā ir ziņots par daudziem necilvēcīgu un pazemojošu apstākļu gadījumiem, jo īpaši Evina cietumā, kā arī par pienācīgas medicīniskās aprūpes nepieejamību ieslodzījuma laikā, kas ir pretrunā ANO minimālajiem standarta noteikumiem par izturēšanos pret ieslodzītajiem;

H.  tā kā Irānā patvaļīgi aizturēti tiek arī citi ES valstspiederīgie; tā kā Irāna neatzīst dubultpilsonību, tādējādi ierobežojot ārvalstu vēstniecību piekļuvi saviem dubultpilsoņiem, kas ir aizturēti šajā valstī;

I.  tā kā boksa čempionam Mohammad Javad 2022. gada janvārī tika piespriests nāvessods pēc tam, kad viņam tika izvirzīta apsūdzība “par korupcijas izplatīšanu uz Zemes”; tā kā 2020. gada septembrī tika izpildīts nāvessods cīkstonim Navid Afkari, kurš paziņoja, ka ir ticis spīdzināts, lai panāktu nepatiesu atzīšanos; tā kā šie spriedumi ir tieši saistīti ar to, ka viņi miermīlīgi īstenoja savas tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību;

J.  tā kā Mohammad Javad un Navid Afkari notiesājošie spriedumi ir daļa no intensīvākām represijām pret sportistiem Irānā;

K.  tā kā Pēra Angera balvas laureātam Narges Mohammadi, kas ieņem vadošu vietu kampaņā pret nāvessodu Irānā, nesen tika piespriesti vēl astoņi gadi cietumā un 70 sitieni ar pletni;

L.  tā kā atzītai cilvēktiesību juristei Nasrin Sotoudeh, kas cita starpā cīnījās par pakāpenisku nāvessoda izbeigšanu un plaši strādāja ar gados jauniem ieslodzītajiem, kuriem nāvessods piespriests par noziegumiem, kas izdarīti pirms 18 gadu sasniegšanas, 2019. gada martā tika piespriests 33 gadu un sešu mēnešu cietumsods; tā kā Eiropas Parlaments 2012. gada Saharova balvu par domas brīvību piešķīra Nasrin Sotoudeh, atzīstot viņas izcilo darbu cilvēktiesību aizsardzībā;

M.  tā kā par politisko disidentu masveida piespiedu pazušanu un tūlītēju nāvessodu izpildi, kas notika 1988. gadā, līdz šim nav veikta nekāda izmeklēšana un neviens par tiem nav saukts pie atbildības;

N.  tā kā ES kopš 2011. gada ir pieņēmusi ierobežojošus pasākumus pret Irānu, reaģējot uz cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp aktīvu iesaldēšanu un vīzu aizliegumu personām un vienībām, kas ir atbildīgas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, un aizliegumu eksportēt uz Irānu aprīkojumu, ko varētu izmantot iekšējām represijām vai telekomunikāciju uzraudzībai; tā kā šie pasākumi tiek regulāri atjaunināti un ir pagarināti līdz 2022. gada 13. aprīlim;

O.  tā kā kopš Ebrahim Raisi stāšanās prezidenta amatā 2021. gada augustā ir ievērojami palielinājies izpildīto nāvessodu skaits, tostarp attiecībā uz sievietēm;

P.  tā kā saskaņā ar ziņojumiem katru gadu 400–500 sievietes tiek brutāli noslepkavotas tā dēvētajās “goda aizstāvēšanas” slepkavībās; tā kā Irānas kriminālkodeksā “goda aizstāvēšanas” slepkavības noteiktos apstākļos ir atļautas, par tām neparedzot sodu; tā kā bieži vien vainīgie netiek saukti pie atbildības par noziegumiem, kas pret sievietēm un vīriešiem izdarīti “goda aizstāvēšanas vārdā”; tā kā 2022. gada 5. februārī Mona Heydari vīrs viņai nocirta galvu, kuru viņš pēc tam nēsāja pa ielām Ahvazas pilsētā, kas atrodas Irānas dienvidrietumos; tā kā 2020. gada maijā 13 gadus veco Romina Ashrafi miegā nogalināja viņas tēvs, nocērtot viņai galvu ar sirpi;

Q.  tā kā ASV Valsts departaments ir norādījis, ka Irāna pēdējo gadu laikā joprojām ir pasaulē lielākā terorisma sponsore, sniedzot politisku, finansiālu, operatīvu un loģistikas atbalstu dažādām grupām, kas iekļautas gan ES teroristu sarakstā, gan ASV ārvalstu teroristu organizāciju sarakstā,

1.  atkārtoti pauž stingru nostāju pret nāvessodu jebkādos apstākļos; aicina Irānas valdību nekavējoties ieviest moratoriju nāvessoda izmantošanai kā soli ceļā uz nāvessoda atcelšanu un aizstāt visus piespriestos nāvessodus;

2.  aicina Irānas Islāma Republikas iestādes steidzami grozīt Irānas Islāma kriminālkodeksa 91. pantu, lai skaidri aizliegtu piespriest nāvessodu par noziegumiem, ko izdarījušas personas līdz 18 gadu vecumam, jebkuros apstākļos un bez jebkādas rīcības brīvības tiesnešiem piemērot nāvessodu vai mūža ieslodzījumu bez iespējas atbrīvot;

3.  pauž visdziļāko līdzjūtību visu nevainīgo upuru ģimenēm, draugiem un kolēģiem;

4.  uzsver nepieciešamību nodrošināt drošu un labvēlīgu vidi, kurā ir iespējams aizstāvēt un veicināt cilvēktiesības, nebaidoties no atriebības, sodīšanas vai iebiedēšanas; stingri atbalsta Irānas iedzīvotāju centienus dzīvot brīvā, stabilā, iekļaujošā un demokrātiskā valstī, kas ievēro savas nacionālās un starptautiskās saistības cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā;

5.  mudina Irānas varas iestādes nekavējoties atsaukt visas pret Dr. Ahmadreza Djalali izvirzītās apsūdzības, atbrīvot viņu un sniegt kompensāciju, kā arī pārtraukt draudēt viņa ģimenei Irānā un Zviedrijā;

6.  atkārtoti aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieku / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un ES dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai novērstu Dr. Ahmadreza Djalali nāvessoda izpildi;

7.  mudina Irānas varas iestādes bez turpmākas kavēšanās sadarboties ar dalībvalstu vēstniecībām Teherānā, lai izveidotu visaptverošu sarakstu ar ES un Irānas dubultpilsoņiem, kuri pašlaik tiek turēti Irānas cietumos;

8.  aicina visas dalībvalstis saskaņā ar ES pamatnostādnēm par cilvēktiesību aizstāvjiem kopīgi nākt klajā ar publiskiem paziņojumiem un uzņemties diplomātiskas iniciatīvas, lai uzraudzītu negodīgas tiesas prāvas un apmeklētu cietumus, kuros tiek aizturēti cilvēktiesību aizstāvji un citi pārliecības dēļ ieslodzītie, tostarp ES valstspiederīgie Irānā; prasa nekavējoties atcelt visas apsūdzības pret visiem patvaļīgi aizturētajiem ES pilsoņiem;

9.  aicina Irānas varas iestādes atbrīvot visus politieslodzītos, tostarp cilvēktiesību aizstāvjus, jo īpaši pazīstamo cilvēktiesību aizstāvi Narges Mohammadi, politisko žurnālistu Mehdi Mahmoudian, kuram nesen piespriests papildu septiņu mēnešu cietumsods saistībā ar darbu pret nāvessodu, un Saharova balvas laureāti Nasrin Sotoudeh;

10.  pauž nožēlu par sistemātisku spīdzināšanas izmantošanu Irānas cietumos un prasa nekavējoties izbeigt visu veidu spīdzināšanu un sliktu izturēšanos pret visiem ieslodzītajiem; nosoda praksi aizturētajiem liegt piekļuvi telefona zvaniem un ģimenes apmeklējumiem; pauž nopietnas bažas par aizturētajiem liegto iespēju piekļūt juridiskai pārstāvībai nopratināšanas laikā;

11.  stingri nosoda cilvēktiesību situācijas pastāvīgo pasliktināšanos Irānā, jo īpaši attiecībā uz personām, kas pieder pie etniskām un reliģiskām minoritātēm, pamatojoties uz sistēmisku politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras diskrimināciju; pauž nožēlu par satraucošo nāvessoda piemērošanas eskalāciju pret protestētājiem, disidentiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un minoritāšu grupu locekļiem;

12.  aicina Irānas varas iestādes vērsties pret jebkāda veida diskrimināciju pret personām, kas pieder pie etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, tostarp beludžiem, kurdiem, arābiem, bahajiešiem, kristiešiem un LGBTIQ personām, un nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visas personas, kas ieslodzītas par to, ka izmantojušas savas tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību vai seksuālo orientāciju;

13.  pauž visstingrāko nosodījumu par nāvessoda piemērošanu par viendzimuma attiecībām, kas Irānā joprojām ir nelikumīgas;

14.  aicina Irānas varas iestādes nekavējoties atcelt likumu par jauniešiem un ģimenes aizsardzību un nodrošināt piekļuvi publiskiem seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem, tostarp drošiem, likumīgiem, bezmaksas un kvalitatīviem aborta pakalpojumiem jebkuros apstākļos; atgādina, ka abortu liegšana sievietēm ir dzimumbalstītas vardarbības veids un var būt pielīdzināma spīdzināšanai vai nežēlīgai, necilvēcīgai un pazemojošai rīcībai; stingri nosoda Irānas varas iestāžu draudus piemērot nāvessodu par abortiem un jo īpaši aicina Irānas iestādes nekavējoties atcelt šo noteikumu; aicina ES un dalībvalstis sadarboties ar ANO, cieši uzraugot jauno likumu par jauniešiem un ģimenes aizsardzību, tā ietekmi uz māšu nāves gadījumiem un jebkādu notikumu attīstību saistībā ar nāvessoda piemērošanu par abortiem;

15.  uzsver, ka Irānas pilsoņi, izmantojot pilsoņu vadītas iniciatīvas, pastāvīgi aicina atcelt nāvessodu un izbeigt tā izmantošanu pret cilvēktiesību aizstāvjiem un nesamērīgu izmantošanu pret minoritātēm; atbalsta Irānas pilsonisko sabiedrību un tās miermīlīgos centienus cilvēktiesību jomā;

16.  aicina Irānu atļaut ANO Cilvēktiesību padomes apmeklējumus un nodrošināt visas īpašās procedūras, kā arī pilnībā sadarboties ar šo struktūru, tostarp ANO īpašo referentu jautājumos par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā;

17.  mudina ES divpusējās attiecībās ar Irānu pievērst uzmanību cilvēktiesību pārkāpumiem; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieku / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos nodrošināt, ka Eiropas Ārējās darbības dienests turpina rosināt apspriest cilvēktiesību jautājumus ES un Irānas augsta līmeņa dialoga kontekstā; atkārtoti apstiprina, ka cilvēktiesību ievērošana ir viens no ES un Irānas turpmāko attiecību pamatelementiem;

18.  atzinīgi vērtē to, ka Padome ir pieņēmusi ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu (ES Magņitska akts), kas ir svarīgs instruments, lai ES varētu uzlikt sankcijas cilvēktiesību pārkāpējiem; prasa veikt mērķtiecīgus pasākumus, izmantojot vai nu pašreizējo ES cilvēktiesību sankciju režīmu pret Irānu, vai ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu (ES Magņitska akts), pret Irānas amatpersonām, kuras ir izdarījušas smagus cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp izmantojušas nāvessodus un patvaļīgu aizturēšanu attiecībā uz dubultpilsoņiem un ārvalstu valstspiederīgajiem Irānā, un tostarp pret tiesnešiem, kuri ir piesprieduši nāvessodu žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, politiskajiem disidentiem un aktīvistiem;

19.  uzskata, ka būs nepieciešamas turpmākas mērķtiecīgas sankcijas, ja Irānas iestādes neatbrīvos Dr. Ahmadreza Djalali, kā to pieprasa ES un tās dalībvalstis;

20.  uzsver Irānas režīma destabilizējošo ietekmi plašākā reģionā un pauž nosodījumu par to, ka Irānas režīms ir atbildīgs par daudzu civiliedzīvotāju nāvi Sīrijā, Jemenā un Irākā;

21.  uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ANO ģenerālsekretāram, Irānas Islāma Republikas augstākajam vadītājam un prezidentam un Irānas parlamenta deputātiem.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par politisko krīzi Burkinafaso (2022/2542(RSP))

P9_TA(2022)0051 RC-B9-0104/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas un jo īpaši 2019. gada 19. decembra rezolūciju par cilvēktiesību, tostarp reliģijas brīvības, pārkāpumiem Burkinafaso(1) un 2020. gada 16. septembra rezolūciju par ES un Āfrikas sadarbību drošības jomā Sāhelas reģionā, Rietumāfrikā un Āfrikas ragā(2),

–  ņemot vērā Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2022. gada 26. janvāra paziņojumu ES vārdā par jaunākajām norisēm Burkinafaso,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra runaspersonas 2022. gada 24. janvāra paziņojumu par Burkinafaso,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2022. gada 9. februāra paziņojumu par stāvokli Burkinafaso,

–  ņemot vērā Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECOWAS) valstu un valdību vadītāju iestādes 2022. gada 28. janvāra ārkārtas augstākā līmeņa sanāksmes galīgo paziņojumu par politisko situāciju Burkinafaso,

–  ņemot vērā ECOWAS protokolu par demokrātiju un labu pārvaldību,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības (ĀS) Miera un drošības padomes (MDP) 1062. sanāksmē 2022. gada 31. janvārī pieņemto galīgo paziņojumu par stāvokli Burkinafaso,

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 9. marta kopīgo paziņojumu “Ceļā uz visaptverošu stratēģiju ar Āfriku” (JOIN(2020)0004),

–  ņemot vērā Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas (ĀKK) un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2021. gada 11. marta rezolūciju par demokrātiju un konstitūciju ievērošanu ES un ĀKK valstīs,

–  ņemot vērā Eiropadomes locekļu un Sāhelas piecu valstu grupas (Sāhelas G5) dalībvalstu 2020. gada 28. aprīļa kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši 16. mērķi par taisnīgas, miermīlīgas un iekļaujošas sabiedrības veicināšanu ilgtspējīgai attīstībai,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Burkinafaso Republikas konstitūciju,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības Konvenciju par iekšzemē pārvietotu personu aizsardzību un palīdzību šādām personām Āfrikā,

–  ņemot vērā 1966.  gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2022. gada 24. janvārī Burkinafaso armija, ko vadīja pulkvežleitnants Paul-Henri Sandaogo Damiba un pašpasludinātā Patriotiskā drošības un atjaunošanas kustība (MPSR), gāza prezidenta Roch Marc Christian Kaboré vadīto valdību; tā kā Burkinabes Konstitucionālā tiesa vēlāk pasludināja pulkvežleitnantu Damiba par jauno de facto valsts vadītāju;

B.  tā kā neilgi pirms valsts apvērsuma prezidents Kaboré uzvarēja 2020. gadā notikušajās demokrātiskajās vēlēšanās un stājās amatā uz otru pilnvaru termiņu; tā kā viņš tika piespiests paziņot par aiziešanu no prezidenta amata un atkāpties no šī amata; tā kā kopš valsts apvērsuma viņu ir aizturējuši bruņotie spēki, kas atļauj viņam sazināties ar ārpasauli tikai ierobežotā apmērā; tā kā prezidenta Kaboré partija “People’s Movement for Progress” (MPP) 2022. gada 26. janvārī apliecināja, ka Kaboré atrodas mājas arestā prezidenta villā un viņa rīcībā ir ārsts;

C.  tā kā, pārņemot varu, militārā hunta paziņoja par konstitūcijas apturēšanu un valdības un nacionālās asamblejas likvidēšanu; tā kā konstitūcijas darbība tika atjaunota 2022. gada 31. janvārī; tā kā pulkvežleitnants Damiba televīzijā paziņoja, ka Burkinafaso ievēros savas starptautiskās saistības;

D.  tā kā Burkinafaso pilsoniskā sabiedrība uzņēma militāro spēku īstenoto varas pārņemšanu ar lielu piesardzību un relatīvu iecietību;

E.  tā kā ĀS, ECOWAS un La Francophonie Pastāvīgā padome pēc militārā apvērsuma apturēja Burkinafaso dalību; tā kā ECOWAS un ANO nosūtīja starpministriju delegāciju, lūdzot īstenot īsu pārejas periodu un atbrīvot prezidentu Kaboré; tā kā 2022. gada 3. februārī ECOWAS nolēma nepiemērot Burkinafaso jaunas sankcijas, bet lūdza valsts jaunās iestādes iesniegt “saprātīgu grafiku konstitucionālās kārtības atjaunošanai”;

F.  tā kā 2022. gada 8. februārī tika izveidota tehniskā komiteja, kuras sastāvā ir nemilitāri dalībnieki un kuras uzdevums ir izstrādāt pārejas parametrus; tā kā komitejai ir atvēlētas divas nedēļas, lai nāktu klajā ar pārejas hartas projektu; tā kā tehniskās komitejas darbam ir jābūt vērstam uz teritoriālās integritātes atjaunošanu, miera nostiprināšanu, pakāpeniski panākot iekšzemē pārvietotu personu atgriešanos, labu pārvaldību un konstitucionālās kārtības atjaunošanu;

G.  tā kā MPSR apgalvoja, ka valsts apvērsums tika veikts, reaģējot uz drošības situācijas pasliktināšanos valstī; tā kā Burkinafaso valdība 2017. gadā sāka drošības sektora reformas procesu, izveidojot valsts aizsardzības un drošības padomi, lai modernizētu drošības sektoru un apkarot tajā korupciju; tā kā aizvien pieauga civiliedzīvotāju, opozīcijas un militāro spēku neapmierinātība un kritika par prezidenta Kaboré nespēju apkarot korupciju un efektīvi atrisināt valstī vērojamās milzīgās drošības, sociālās un ekonomiskās problēmas, ko izraisīja aizvien biežākie teroristu grupu vardarbīgie uzbrukumi;

H.  tā kā drošības situācija Sāhelā ir tiešas sekas reģiona destabilizācijai un ieroču izplatīšanai pēc intervences Lībijā 2011. gadā;

I.  tā kā laikposmā no 2016. gada līdz 2021. gadam valsts aizsardzības un drošības budžets palielinājās no 240 miljoniem EUR līdz 650 miljoniem EUR, t. i., par vairāk nekā 170 %; tā kā kareivju dzīves apstākļus vai darbības spējas ar šiem izdevumiem neizdevās uzlabot daļēji tāpēc, ka finanšu pārvaldībā tika pieļautas milzīgas kļūdas;

J.  tā kā pēdējo sešu gadu laikā tūkstošiem cilvēku ir zaudējuši dzīvību džihādistu un nemiernieku uzbrukumos; tā kā divu gadu laikā ir slēgts vairāk nekā 1000 skolu un daudzi cilvēki ir pametuši mājas, lai izvairītos no vardarbības; tā kā 2021. gada jūnijā Solhan un Tadaryat ciematos gāja bojā 174 cilvēki, un tas bija nāvējošākais uzbrukums kopš 2015. gada; tā kā 2021. gada 4. novembrī džihādistu uzbrukumā žandarmērijas garizonam Inatā Burkinafaso ziemeļu daļā tika nogalināti 53 no 120 kareivjiem, kuri gaidīja loģistikas piegādes un atbalstu, tostarp pārtikas devas; tā kā organizācija “Human Rights Watch” ziņoja, ka drošības spēki un valdību atbalstoši kaujinieki bez tiesas sprieduma izpilda nāvessodus simtiem aizdomās turēto un tā kā faktiski neviens no šiem uzbrukumiem nav izmeklēts un neviens nav saukts pie atbildības;

K.  tā kā aizvien lielākas nedrošības dēļ 2021. gada novembrī ielu protestos piedalījās milzīgs skaits cilvēku; tā kā valdība slēdza internetu, palielinot iedzīvotāju neapmierinātību un izpelnoties valsts cilvēktiesību organizāciju un iedzīvotāju kustību kritiku;

L.  tā kā 2022. gada 22. janvārī, iedzīvotājiem protestējot pret drošības pasliktināšanos valstī, Burkinafaso divās lielākajās pilsētās — Vagadugu un Bobodjulaso — izcēlās vardarbīgas demonstrācijas; tā kā militārie spēki sagrāba varu divas dienas pēc valsts galvaspilsētā Vagadugu notikušajām ātrās reaģēšanas policijas vienību sadursmēm ar iedzīvotājiem, kas protestēja pret valdību;

M.  tā kā vardarbības eskalācija Burkinafaso ir novedusi pie tā, ka iedzīvotāju piespiedu pārvietošanas apjomi pieaug un viņu aizsardzības līmenis pasliktinās tik straujos tempos kā nekur citur pasaulē, jo vismaz 1,6 miljoni cilvēku ir pārvietoti piespiedu kārtā; tā kā vairāk nekā 19 000 šīs valsts iedzīvotāju ir aizbēguši uz Kotdivuāru, Mali, Nigēru un Beninu; tā kā iekšzemē pārvietoto personu skaits pagājušajā gadā palielinājās līdz vairāk nekā 1,5 miljoniem, kas ir pieaugums 50 % apmērā; tā kā Sāhelas reģionā ir vērojama vēl nepieredzēta lauku iedzīvotāju aizplūšana, jo piespiedu kārtā pārvietotie cilvēki pārceļas uz pilsētu teritorijām, kur viņi saskaras ar jauniem riskiem; tā kā iekšzemē pārvietotās personas, jo īpaši sievietes un jaunieši, saskaras ar smagiem draudiem, tostarp seksuālu un darbaspēka ekspluatāciju, ar dzimumu saistītu vardarbību, piespiedu vervēšanu un cilvēku tirdzniecību; tā kā Burkinafaso sievietes, kurām iespējas iegūt izglītību ir uz pusi mazākas nekā vīriešiem, šajā valstī no galējas nabadzības cieš visvairāk;

N.  tā kā ārkārtas situācija klimata jomā nepārprotami un ļoti postoši ietekmē Sāhelas reģionu, izraisot sausumu, neražu, cilvēku pārvietošanu, konfliktus par zemi un resursiem, pārtikas trūkumu un nabadzību; tā kā nepietiekama piekļuve izglītībai, nodarbinātības iespējām un ienākumiem veicina pievienošanos ekstrēmistu organizācijām un džihādistu kustībām un tādējādi vairo nestabilitāti reģionā;

O.  tā kā nesen Mali notikušais apvērsums, bet jo īpaši situācijas pasliktināšanās šajā valstī ir ietekmējuši arī situāciju Burkinafaso; tā kā šis nesenais apvērsums ir ceturtais apvērsums, kas Rietumāfrikā noticis nepilnu divu gadu laikā; tā kā pieaugošais apvērsumu skaits liecina par nopietnu krīzi Rietumāfrikas politiskajās sistēmās;

P.  tā kā Sāhelas piecu valstu grupa (Sāhelas G5), kas ir Burkinafaso, Čadas, Mali, Mauritānijas un Nigēras kopīgie centieni aizsardzības uzlabošanai, kuru īpaši atbalsta ES un ĀS, koordinē rīcību reģionālās attīstības un drošības jomā, lai cīnītos pret terorismu un nodrošinātu stabilitāti reģionā, bet šīs valstis nav spējušas pārliecināt vietējos iedzīvotājus par tās efektivitāti;

Q.  tā kā Krievijas militāro līgumslēdzēju grupa ir nosūtījusi Burkinafaso valsts apvērsuma vadītājiem piedāvājumu apmācīt valsts armiju cīņā pret džihādistiem,

1.  nosoda bruņoto spēku īstenoto apvērsumu pret demokrātiski ievēlēto Burkinafaso valdību un pauž bažas par to; uzsver, ka ir steidzami jāatjauno konstitucionālā kārtība, tostarp nekavējoties jāatjauno civilā valdība;

2.  prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot prezidentu Kaboré un visus pārējos valdības ierēdņus;

3.  atzinīgi vērtē paziņojumu par tehniskās komitejas izveidi, lai izklāstītu nākamos pārejas procesa posmus; ņem vērā pulkvežleitnanta Damiba publiskos paziņojumus, kuros viņš apņēmās pēc iespējas ātrāk atgriezties pie normālas konstitucionālās dzīves un ka valsts turpinās ievērot savas starptautiskās saistības; aicina militāro vadību ciešā partnerībā ar starptautisko sabiedrību pildīt Burkinafaso starptautiskās saistības, tostarp pilnībā ievērot cilvēktiesības un apkarot teroristu organizācijas;

4.  atkārtoti pauž atbalstu ECOWAS un ĀS to centienos uzņemties vidutāja lomu šajā krīzē; aicina starptautisko sabiedrību, tostarp Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un Komisiju, turpināt dialogu ar Burkinafaso iestādēm, lai nodrošinātu savlaicīgu un demokrātisku pāreju uz civilu vadību; aicina Burkinafaso iestādes un tehnisko komiteju noteikt skaidrus termiņus un procesus, lai pēc iespējas ātrāk organizētu iekļaujošas un pārredzamas vēlēšanas;

5.  uzsver, ka ir vajadzīgs patiess un godīgs nacionālais dialogs, iesaistot visus pilsoniskās sabiedrības slāņus, lai sagatavotu skaidru nākotnes redzējumu par demokrātiju Burkinafaso;

6.  mudina visas Burkinafaso iesaistītās puses atbalstīt preses brīvību, lai nodrošinātu, ka vietējās un starptautiskās plašsaziņas līdzekļu organizācijas var brīvi veikt savu darbu, tostarp dokumentējot iekšzemē pārvietoto personu situāciju un drošības spēku operācijas;

7.  mudina Valsts koordinācijas centru sekmīgai pārejai (CNRT) uzraudzīt iestādes un pieprasīt, lai tās, īstenojot savas pilnvaras, nodrošinātu cilvēktiesību aizstāvju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju aizsardzību, tostarp nosodot cilvēktiesību pārkāpumus, policijas vardarbību un pārmērīgu spēka lietošanu; aicina ES un tās dalībvalstis palielināt aizsardzību un atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem Burkinafaso, vajadzības gadījumā atvieglojot ārkārtas vīzu izsniegšanu, un nodrošināt pagaidu patvērumu ES dalībvalstīs;

8.  atgādina, ka nespēja novērst nesodāmību par drošības dienestu un kaujinieku agrāk veiktajām zvērībām kavē centienus atjaunot mieru Burkinafaso; aicina Burkinafaso iestādes aizsargāt to aizdomās turēto personu tiesības, kas aizturētas terorisma apkarošanas operācijās, un nodrošināt, ka cilvēktiesību pārkāpēji tiek saukti pie atbildības; norāda, ka pašiecelta valdība bez demokrātiskām pilnvarām apdraud centienus stiprināt tiesiskumu un pārskatatbildību;

9.  atkārtoti norāda, ka civiliedzīvotāju aizsardzība un drošība ir viens no galvenajiem jebkuras valdības uzdevumiem, un uzsver, ka Burkinafaso būtu jāveic papildu pasākumi, lai uzlabotu civiliedzīvotāju aizsardzību;

10.  mudina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis arī turpmāk par prioritāti noteikt atbalstu tiesu un drošības sektora reformai Burkinafaso, lai nodrošinātu pietiekamus resursus un tehnisko palīdzību visaptverošai drošības sektora reformai, pārredzamai un konstruktīvai sadarbībai starp civilo valdību un militārpersonām un atjaunotiem centieniem apkarot korupciju;

11.  aicina ES un tās dalībvalstis palielināt finansiālo atbalstu un humāno palīdzību, lai apmierinātu Burkinafaso iedzīvotāju un jo īpaši pārvietoto personu un kaimiņvalstīs mītošo bēgļu neatliekamās vajadzības;

12.  aicina Burkinafaso iestādes pārskatīt tās īpašo spēku, kas ir jauna, 2021. gada maijā, izveidota militāra vienība, statūtos iekļauto imunitātes klauzulu, kurā noteikts, ka īpašo spēku locekļus nevar saukt pie atbildības tiesā par darbībām, kas veiktas vienības operāciju laikā, un kura tādējādi pārkāpj cietušo tiesības uz taisnīgu tiesu un kompensāciju;

13.  aicina ES dalībvalstis pildīt savas starptautiskās saistības piemērot rūpīgas pārbaudes un izsekošanas sistēmu ieroču eksportam uz trešām valstīm, kā noteikts Ieroču tirdzniecības līgumā, lai novērstu ieroču ļaunprātīgu izmantošanu un cilvēktiesību pārkāpumu veicināšanu;

14.  pauž bažas par vispārējo demokrātijas stāvokli reģionā un aicina visus — gan vietējos, gan starptautiskos — dalībniekus apsvērt saistībā ar dažādajiem apvērsumiem gūto pieredzi un to, kā labāk atbalstīt un veicināt demokrātiskos procesus reģionā;

15.  joprojām pauž stingru pārliecību, ka Wagner grupas darbība Rietumāfrikā ir pretrunā mērķim panākt mieru, drošību un stabilitāti Burkinafaso un nodrošināt tās iedzīvotāju aizsardzību; aicina gaidāmajā ES un Āfrikas samitā rūpīgi apspriest jautājumu par Wagner grupas un citu privātu militāru uzņēmumu darbību Āfrikā;

16.  uzsver, ka terorisms un nestabilitāte Sāhelas reģionā rada izaicinājumus un apdraud demokrātisko konsolidāciju un tiesiskumu; atgādina, ka cīņai pret ekstrēmisma cēloņiem un militāriem centieniem atjaunot valdības kontroli visā reģionā ir būtiska nozīme demokrātiski ievēlētu valdību leģitimitātes stiprināšanā sabiedrības acīs;

17.  pauž īpašas bažas par drošības apdraudējumu ietekmi uz humānās palīdzības un attīstības sadarbības efektivitāti; mudina dalībvalstis un starptautisko sabiedrību palielināt Burkinafaso sniegto humāno palīdzību, jo īpaši piegādājot pārtiku, ūdeni un medicīniskos pakalpojumus; aicina valsts iestādes atbalstīt un atvieglot humānās palīdzības organizāciju darbu Burkinafaso, lai garantētu netraucētu humānās palīdzības pieejamību un ļautu tām apmierināt pārvietoto personu vajadzības;

18.  uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniekam/Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Burkinafaso Republikas iestādēm, Sāhelas G5 sekretariātam, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Panāfrikas parlamentam, Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienai un Āfrikas Savienībai un tās iestādēm.

(1) OV C 255, 29.6.2021., 45. lpp. (2) OV C 385, 22.9.2021., 24. lpp.