Eiropas Parlamenta 2022. gada 8. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz reģionālajiem ekonomikas pārskatiem lauksaimniecībā groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 138/2004 (COM(2021)0054 – C9-0020/2021 – 2021/0031(COD))

P9_TA(2022)0053 A9-0282/2021

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2021)0054),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 338. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9-0020/2021),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, ko atbildīgā komiteja apstiprināja saskaņā ar Reglamenta 74. panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2021. gada 10. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A9-0282/2021),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājai Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2022. gada 8. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2022/..., ar ko groza Regulu (EK) Nr. 138/2004 attiecībā uz reģionālajiem ekonomikas pārskatiem lauksaimniecībā

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2022/590.)

Eiropas Parlamenta 2022. gada 8. marta rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda darbu zaudējušiem darba ņēmējiem izmantošanu (Spānijas pieteikums EGF/2021/006 ES/Cataluña automotive) (COM(2022)0020 – C9-0015/2022 – 2022/0010(BUD))

P9_TA(2022)0054 A9-0038/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2022)0020 – C9‑0015/2022),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 28. aprīļa Regulu (ES) 2021/691 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu darbu zaudējušiem darba ņēmējiem (EGF) un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 1309/2013(1) (“EGF regula”),

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 17. decembra Regulu (ES, Euratom) 2020/2093, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam (“DFS regula”)(2), un jo īpaši tās 8. pantu,

–  ņemot vērā 2020. gada 16. decembra Iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību, kā arī par jauniem pašu resursiem, tostarp par ceļvedi jaunu pašu resursu ieviešanai(3), un jo īpaši tā 9. punktu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A9-0038/2022),

A.  tā kā Savienība ir izveidojusi likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējusi globalizācija un tehnoloģiskas un vides pārmaiņas, piemēram, pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos, tirdzniecības strīdi, nozīmīgas pārmaiņas Savienības tirdzniecības attiecībās vai iekšējā tirgus sastāvā un finanšu un ekonomikas krīzes, kā arī pārkārtošanās uz mazoglekļa ekonomiku vai arī digitalizācija vai automatizācija;

B.  tā kā Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda darbu zaudējušiem darba ņēmējiem (EGF) finansiālais ieguldījums galvenokārt būtu jānovirza aktīviem darba tirgus politikas pasākumiem un personalizētiem pakalpojumiem, kuru mērķis ir ātri no jauna integrēt atbalsta saņēmējus pienācīgā un ilgtspējīgā nodarbinātībā, vienlaikus sagatavojot tos zaļākai un digitālākai Eiropas ekonomikai;

C.  tā kā Spānija iesniedza pieteikumu EGF/2021/006 ES/Cataluña automotive, lai saņemtu finansiālu ieguldījumu no EGF saistībā ar to, ka atsauces periodā, kas attiecas uz pieteikumu, no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 1. jūlijam NUTS 2. līmeņa reģionā Katalonijā (ES51) Spānijā 705 darba ņēmēji zaudēja darbu saimnieciskās darbības nozarē, kas klasificēta(4) NACE 2. redakcijas 29. nodaļā (“Automobiļu, piekabju un puspiekabju ražošana”);

D.  tā kā pieteikums attiecas uz 346 darbu zaudējušiem darba ņēmējiem, kuru darbība ekonomikas nozarē beidzās atsauces periodā, savukārt 359 darba ņēmēji zaudēja darbu pirms vai pēc atsauces perioda to pašu notikumu rezultātā, kas izraisīja darbu zaudējušo darba ņēmēju darbības beigšanos atsauces periodā, un tādējādi arī tiks uzskatīti par atbalsttiesīgiem saņēmējiem;

E.  tā kā pieteikums ir balstīts uz EGF regulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta intervences kritērijiem, kas paredz, ka sešu mēnešu atsauces periodā darbība beigusies vismaz 200 darbu zaudējušiem darba ņēmējiem uzņēmumos, kuri darbojas tajā pašā saimnieciskās darbības nozarē, kas definēta NACE 2. redakcijas nodaļas līmenī, un atrodas vienā reģionā vai divos dalībvalsts kaimiņu reģionos, kuri definēti NUTS 2. līmenī;

F.  tā kā 2020. gada 28. maijā uzņēmums Nissan paziņoja par savas rūpnīcas slēgšanu Barselonā, kā rezultātā tieši atlaisto darba ņēmēju skaits pārsniedza 2500 un tā piegādātāju vidū darbu zaudēja 8000 cilvēku; tā kā šajā pieprasījumā minētie atlaišanas gadījumi ir koncentrēti četros Barselonas provinces apgabalos (Barcelonès, Alt Penedés, Baix Llobregat un Vallès Oriental), kur atrodas daudz autobūves nozares uzņēmumu; tā kā to darba ņēmēju skaits, kuri Katalonijā no 2021. gada janvāra līdz jūnijam kolektīvās atlaišanas procedūrā zaudējuši darbu (7993 cilvēki), jau pārsniedz 2020. gadā darbu zaudējušo darba ņēmēju skaitu (7936 cilvēki) un darbvietu likvidēšana reģionā laikposmā no 2018. līdz 2020. gadam palielinājās;

G.  tā kā EGF nepārsniedz maksimālo apjomu 186 000 000 EUR gadā (2018. gada cenās), kā noteikts DFS regulas 8. pantā,

1.  piekrīt Komisijai, ka EGF regulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi ir ievēroti un ka līdz ar to Spānija saskaņā ar minēto regulu ir tiesīga saņemt finansiālu ieguldījumu 2 795 156 EUR apmērā, kas veido 85 % no kopējām izmaksām — 3 288 419 EUR, kuri ietver izdevumus par individualizētiem pakalpojumiem 3 138 300 EUR apmērā un izdevumus par EGF īstenošanu 150 119 EUR apmērā(5);

2.  norāda, ka Spānijas iestādes pieteikumu iesniedza 2021. gada 23. septembrī un Komisija pieteikuma izvērtēšanu pabeidza 2022. gada 20. janvārī, tajā pašā dienā to darot zināmu Parlamentam;

3.  norāda, ka pieteikums kopumā attiecas uz 705 darbu zaudējušiem darbiniekiem, kuru darbība ir beigusies; turklāt norāda, ka saskaņā ar Spānijas aplēsēm pasākumos piedalīsies 450 no visiem atbalsttiesīgajiem saņēmējiem (paredzētie atbalsta saņēmēji); uzsver pārredzamības nepieciešamību visos procedūras posmos un aicina pakalpojumu kopuma īstenošanā un novērtēšanā iesaistīt sociālos partnerus;

4.  atgādina — paredzams, ka atlaišanai būs būtiska sociālā ietekme uz Kataloniju, kur autobūve ir trešā nozīmīgākā nozare (pēc ķīmisko vielu un pārtikas nozares) gan apgrozījuma, gan nodarbinātības ziņā;

5.  norāda, ka 34,9 % no paredzētajiem atbalsta saņēmējiem ir vecāki par 54 gadiem, 44,4 % ir sievietes un 50,4 % ir pamatizglītības otrais posms vai zemāka izglītība; uzskata, ka paredzēto atbalsta saņēmēju vecuma profils un izglītības līmenis rada īpašas problēmas saistībā ar atkārtotas nodarbinātības iespējām, un tādēļ uzsver, ka, īstenojot individualizēto pakalpojumu kopumu, ir svarīgi nodrošināt, ka tiek pienācīgi ņemtas vērā vecuma, izglītības līmeņa un to kombinācijas īpatnības;

6.  norāda, ka Spānija sāka sniegt individualizētos pakalpojumus paredzētajiem atbalsta saņēmējiem 2022. gada 17. janvārī un ka tāpēc tiesības saņemt EGF finansiālu ieguldījumu būs no 2022. gada 17. janvāra līdz 24 mēnešiem pēc finansēšanas lēmuma spēkā stāšanās dienas;

7.  atgādina, ka individualizētie pakalpojumi, kas sniedzami darbu zaudējušajiem darba ņēmējiem par kopējo summu 37,8 % apmērā no finanšu atbalsta, ietver šādas darbības: darbsemināri par darba meklēšanas metodēm, profesionālā orientācija, apmācība (horizontālās kompetences, pārkvalifikācija, kvalifikācijas celšana un prakse, kā arī arodapmācība), atbalsts uzņēmējdarbībai, dotācijas uzņēmējdarbības sākšanai, intensīva palīdzība darba meklēšanā, tostarp darba izredžu apzināšana vietējā un reģionālā līmenī, konsultācijas pēc atgriešanās darbā un dažādi finansiāli stimuli;

8.  atzinīgi vērtē to, ka saskaņotais individualizēto pakalpojumu kopums tika plānots saskaņā ar Spānijas aprites ekonomikas stratēģiju(6), kurai jābūt balstītai uz netoksiskiem materiālu cikliem, un Katalonijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju(7), un ka EGF pieteikumu atbalstīja SOC(8), CIAC(9), un Agència per la Competitivitat de l'Empresa (ACCIÓ)(10) pārstāvji, īstenojot procesu, kurā bija iesaistīti sociālie partneri(11); norāda, ka apmācības pasākumiem būtu jāatbilst prasībai izplatīt prasmes, kas vajadzīgas digitālajā rūpniecības laikmetā un resursefektīvā ekonomikā saskaņā ar EGF regulas 7. panta 2. punktu;

9.  atzinīgi vērtē to, ka stimuli ietver daļēju izdevumu segšanu līdz 20 EUR apmērā dienā darbu zaudējušiem darba ņēmējiem, kuru aprūpē ir citas personas, vai 350 EUR mēnesī personām, kuras atgriežas darbā, ne ilgāk kā trīs mēnešus; uzsver, ka šis stimuls ir paredzēts, lai veicinātu ātru nodarbinātības atjaunošanu un stimulētu vecāka gadagājuma darba ņēmējus palikt darba tirgū;

10.  uzsver — Spānijas iestādes ir apstiprinājušas, ka atbalsttiesīgās darbības netiek finansētas no citiem Savienības fondiem vai finanšu instrumentiem;

11.  atkārtoti norāda, ka EGF palīdzība nedrīkst aizstāt nedz darbības, par kurām saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem atbild uzņēmumi, nedz jebkādus pabalstus vai tiesības, kas pienākas EGF piešķīruma saņēmējiem, lai nodrošinātu, ka šis piešķīrums ir pilnībā papildinošs;

12.  atgādina, ka transporta nozares dekarbonizācija ir nenovēršama; norāda, ka digitālā un zaļā pārkārtošanās ietekmēs arī darba tirgu un ir paredzams, ka tai būs būtiska ietekme uz autobūves nozari; šajā sakarībā atkārtoti norāda, ka Savienībai būtu jāuzņemas svarīga loma, nodrošinot kvalifikāciju, kas nepieciešama taisnīgai pārveidei saskaņā ar Eiropas zaļo kursu; stingri atbalsta to, ka 2021.–2027. gadā EGF turpinās solidarizēties ar skartajām personām un arī turpmāk pievērsīs uzmanību tam, kā pārstrukturēšanās ietekmē darba ņēmējus, un aicina iesniegt turpmākus pieteikumus, lai maksimāli palielinātu politikas saskaņotību; tādēļ uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš kvalificētai izglītībai, tostarp arodmācībām, un jāveicina tā dēvētā duālā mācekļu prakses sistēma, kas ir apliecinājusi savu efektivitāti vairākās dalībvalstīs;

13.  pieņem zināšanai to, ka visas procesuālās prasības ir izpildītas; uzsver, ka visos procedūras posmos ir jānodrošina pārredzamība; atzinīgi vērtē sociālo partneru iesaistīšanu darba grupā, kas izveidota, lai noteiktu pasākumu kopumu, kuram pieprasīts EGF līdzfinansējums, un aicina sociālos partnerus iesaistīt pakalpojumu kopuma īstenošanā un izvērtēšanā;

14.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

15.  uzdod priekšsēdētājai parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

16.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda darbu zaudējušiem darba ņēmējiem izmantošanu saskaņā ar Spānijas iesniegto pieteikumu (EGF/2021/006 ES/Cataluña automotive)

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2022/458.)

(1) OV L 153, 3.5.2021., 48. lpp. (2) OV L 433 I, 22.12.2020., 11. lpp. (3) OV L 433 I, 22.12.2020., 28. lpp. (4) Attiecīgie uzņēmumi: Aludyne Automotive Spain SLU, Bosch Sistemas de Frenado SLU, Continental Automotive Spain SA, Faurencia Interior Systems España SAU, Fico Transpar SA, Gruau Ibérica SLU, Magna Seating Spain SLU, Nobel Plastiques Iberia SA, Robert Bosch España (Castellet rūpnīca), U-Shin Spain SLU. (5) Saskaņā ar EGF regulas 7. panta 5. punktu. (6) https://www.miteco.gob.es/es/calidad-y-evaluacion-ambiental/temas/economia-circular/estrategia/ (7) Estrategia para el desarrollo sostenible de Cataluña (8) Servei Públic d'Ocupació de Catalunya (9) Cluster of the Automotive Industry of Catalonia (CIAC) (10) ACCIÓ ir Katalonijas uzņēmumu konkurētspējas aģentūra. (11) Comisiones Obreras, UGT, Fomento del Trabajo Nacional (FOMENT) un PIMEC (Katalonijas MVU apvienība).

Eiropas Parlamenta 2022. gada 8. marta rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu darbu zaudējušiem darba ņēmējiem (EGF/2022/000 TA 2022 — tehniskā palīdzība pēc Komisijas iniciatīvas) (COM(2022)0025 – C9-0025/2022 – 2022/0015(BUD))

P9_TA(2022)0055 A9-0037/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2022)0025 – C9‑0025/2022),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 28. aprīļa Regulu (ES) 2021/691 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu darbu zaudējušiem darba ņēmējiem (EGF) un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 1309/2013(1) (“EGF regula”),

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 17. decembra Regulu (ES, Euratom) 2020/2093, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam(2), un jo īpaši tās 8. pantu,

–  ņemot vērā 2020. gada 16. decembra Iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību, kā arī par jauniem pašu resursiem, tostarp par ceļvedi jaunu pašu resursu ieviešanai(3) (“2020. gada 16. decembra Iestāžu nolīgums”), un jo īpaši tā 9. punktu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A9-0037/2022),

A.  tā kā Savienība ir izveidojusi likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējusi globalizācija un tehnoloģiskas un vides pārmaiņas, piemēram, pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos, tirdzniecības strīdi, nozīmīgas pārmaiņas Savienības tirdzniecības attiecībās vai iekšējā tirgus sastāvā un finanšu un ekonomikas krīzes, kā arī pārkārtošanās uz mazoglekļa ekonomiku vai arī digitalizācija vai automatizācija;

B.  tā kā Savienības palīdzībai darbu zaudējušiem darba ņēmējiem vajadzētu būt dinamiskai un tā būtu jāsniedz pēc iespējas drīz un efektīvi, un lēmumi par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda darbu zaudējušiem darba ņēmējiem (EGF) izmantošanu ir jāpieņem, pienācīgi ņemot vērā 2020. gada 16. decembra Iestāžu nolīgumu;

C.  tā kā Savienība tika pirmo reizi paplašinājusi EGF darbības jomu, lai sniegtu finansiālu atbalstu jebkāda liela pārstrukturēšanas pasākuma gadījumā, un tas attiecas arī uz Covid-19 krīzes ekonomiskajām sekām;

D.  tā kā, 2021. gadā pieņemot jauno EGF regulu, EGF darbības joma tika vēl vairāk paplašināta, aptverot lielus pārstrukturēšanas pasākumus, ko izraisījusi pārkārtošanās uz mazoglekļa ekonomiku vai kas notikuši digitalizācijas vai automatizācijas rezultātā, un vienlaikus tika arī samazināta EGF aktivēšanas robežvērtība — no 500 uz 200 atlaistiem darba ņēmējiem;

E.  tā kā Padomes Regulas (ES, Euratom) 2020/2093 8. panta 1. punktā noteikts, ka EGF maksimālais apjoms ir 186 miljoni EUR gadā (2018. gada cenās), un tā kā EGF regulas 11. panta 1. punktā noteikts, ka pēc Komisijas iniciatīvas līdz 0,5 % no minētās summas var darīt pieejamus tehniskajai palīdzībai;

F.  tā kā Komisija 2021. gadā nepieprasīja nekādu tehniskās palīdzības atbalstu, ņemot vērā Covid-19 pandēmijas izraisīto nenoteiktību attiecībā uz vispārējām darbībām, jo īpaši pasākumiem, kuros būtu nepieciešama fiziska klātbūtne;

G.  tā kā tehniskā palīdzība var ietvert tehniskos un administratīvos izdevumus, kas vajadzīgi EGF īstenošanai, piemēram, sagatavošanās, pārraudzības, kontroles, revīzijas un novērtēšanas, kā arī datu vākšanas darbībām, tostarp attiecībā uz korporatīvajām informācijas tehnoloģiju sistēmām, komunikācijas darbībām un tām darbībām, kas uzlabo EGF kā fonda atpazīstamību vai atpazīstamību attiecībā uz konkrētiem projektiem, kā arī citiem tehniskās palīdzības pasākumiem;

H.  tā kā ierosinātā summa — 290 000 EUR — atbilst aptuveni 0,14 % no maksimālā gada budžeta, kas EGF pieejams 2022. gadā,

1.  piekrīt tam, ka Komisijas ierosinātos pasākumus finansē kā tehnisko palīdzību saskaņā ar EGF regulas 11. panta 1. un 4. punktu un 12. panta 2., 3. un 4. punktu;

2.  atzinīgi vērtē EGF veltītas tīmekļvietnes izveidošanu un aicina Komisiju to regulāri atjaunināt un paplašināt, lai palielinātu EGF apliecinātās Eiropas solidaritātes pamanāmību plašai sabiedrībai un uzlabotu Savienības rīcības pārredzamību;

3.  atzinīgi vērtē to, ka tiek turpināts darbs, lai standartizētu EGF pieteikumu un pārvaldības procedūras, izmantojot elektronisku datu apmaiņas sistēmu (dalītas līdzekļu pārvaldības kopējā sistēma — SCF), kas ļauj vienkāršot un paātrināt pieteikumu apstrādi un labāk sagatavot ziņojumus;

4.  pieņem zināšanai to, ka Komisija izmantos administratīvajam atbalstam pieejamo budžetu, lai rīkotu EGF kontaktpersonu ekspertu grupas sanāksmes (grupā ir pa diviem locekļiem no katras dalībvalsts) un vienu semināru ar EGF īstenošanas struktūru un sociālo partneru līdzdalību, lai veicinātu tīklu veidošanu starp dalībvalstīm;

5.  aicina Komisiju arī turpmāk sistemātiski aicināt Parlamentu uz šīm sanāksmēm un semināriem saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem Pamatnolīgumā par Parlamenta un Komisijas attiecībām;

6.  aicina Komisiju — attiecīgā gadījumā un ja nepieciešams — pielāgot Covid-19 pandēmijas laikā izstrādāto paraugpraksi un no tās pilnībā neatteikties, kad to ļauj pandēmijas apstākļi, bet gan izmantot to par pamatu labākām darba metodēm un informācijas apmaiņai;

7.  uzsver, ka ir vēl vairāk jāstiprina vispārējā informētība par EGF un fonda atpazīstamība; norāda, ka šo mērķi var censties panākt, sniedzot informāciju par EGF dažādās Komisijas publikācijās un audiovizuālajos materiālos, kā paredzēts EGF regulas 11. panta 1. punktā;

8.  atgādina pieteikumu iesniedzējām dalībvalstīm par to svarīgo uzdevumu plaši izziņot paredzētajiem atbalsta saņēmējiem, vietējām un reģionālajām iestādēm, sociālajiem partneriem, plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrībai kopumā par darbībām, ko finansē no EGF, kā izklāstīts EGF regulas 12. pantā;

9.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

10.  uzdod priekšsēdētājai parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

11.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda darbu zaudējušiem darba ņēmējiem izmantošanu (EGF/2022/000 TA 2022 – tehniskā palīdzība pēc Komisijas iniciatīvas)

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2022/457.)

(1) OV L 153, 3.5.2021., 48. lpp. (2) OV L 433 I, 22.12.2020., 11. lpp. (3) OV L 433 I, 22.12.2020., 28. lpp.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 8. marta rezolūcija par pilsoniskās sabiedrības rīcības iespēju samazināšanos Eiropā (2021/2103(INI))

P9_TA(2022)0056 A9-0032/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Harta”),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (ECTK),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 28. aprīļa Regulu (ES) 2021/692, ar ko izveido programmu “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības” un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1381/2013 un Padomes Regulu (ES) Nr. 390/2014(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 16. decembra Regulu (ES, Euratom) 2020/2092 par vispārēju nosacītības režīmu Savienības budžeta aizsardzībai (“Tiesiskuma nosacījumu regula”)(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 20. jūlija paziņojumu “2021. gada ziņojums par tiesiskumu. Tiesiskuma situācija Eiropas Savienībā” (COM(2021)0700),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 23. septembra ieteikumus par to, kā tiek īstenoti ES noteikumi par neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanas definēšanu un novēršanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Pamattiesību un tiesiskuma grupas 2020. gada jūnija ziņojumu “Nacionālās norises no pilsoniskās sabiedrības perspektīvas 2018.–2019. gadā”,

–  ņemot vērā ES Pamattiesību aģentūras (FRA) 2018. gada 17. janvāra ziņojumu “Problēmas, ar kurām saskaras pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas darbojas cilvēktiesību jomā ES”, tās 2020. gadā publicētos biļetenus par Covid-19 pandēmijas ietekmi uz pamattiesībām Eiropas Savienībā un citus tās ziņojumus, datus un instrumentus, jo īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību informācijas sistēmu (EFRIS),

–  ņemot vērā FRA 2021. gada 22. septembra ziņojumu “Pilsoniskās telpas aizsardzība Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO), Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) un Venēcijas komisijas 2015. gada 1. janvāra kopīgās pamatnostādnes par biedrošanās brīvību,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2019. gada 11. februāra ziņojumu “Pilsoniskās sabiedrības rīcības iespēju samazināšanās: ietekme uz jauniešiem un viņu organizācijām”,

–  ņemot vērā EDSO/ODIHR un Venēcijas komisijas 2019. gada 8. jūlija pamatnostādnes par mierīgas pulcēšanās brīvību,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2020. gada 23. septembra norādījumus par pilsoniskās telpas aizsardzību un veicināšanu,

–  ņemot vērā ANO 1998. gada 9. decembra Deklarāciju par atsevišķu personu, grupu un sabiedrības iestāžu tiesībām un atbildību veicināt un aizsargāt vispārēji atzītas cilvēktiesības un pamatbrīvības,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas 2011. gada 12. septembra vispārīgo komentāru Nr. 34 par 19. pantu “Uzskatu un vārda brīvība”,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas 2020. gada 17. septembra vispārīgo komentāru Nr. 37 par 21. pantu “Tiesības uz mierīgu pulcēšanos”,

–  ņemot vērā ANO Eiropas Ekonomikas komisijas 1998. gada 25. jūnija Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) un 2021. gada 21. oktobra Lēmumu VII/9 par ātrās reaģēšanas mehānismu ar Orhūsas konvencijas 3. panta 8. punktu saistīto lietu izskatīšanai,

–  ņemot vērā ANO rezolūcijas 2250 (2015), 2419 (2018) un 2535 (2020) par jaunatni, mieru un drošību,

–  ņemot vērā ANO 1998. gada Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2007. gada 10. oktobra ieteikumu dalībvalstīm par nevalstisko organizāciju juridisko statusu Eiropā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāres 2019. gada 16. maija paziņojumu “Aizstāvēsim LGBTI aizstāvjus”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) 2019. gada 20. marta atzinumu “Spēcīga un daudzveidīga pilsoniskā sabiedrība — noturīgas demokrātijas veidotāja”,

–  ņemot vērā EESK 2017. gada 19. oktobra atzinumu “ES finansējums pilsoniskās sabiedrības organizācijām”,

–  ņemot vērā partnerorganizāciju 2020. gada ziņojumu Eiropas Padomes platformai žurnālistikas aizsardzības un žurnālistu drošības veicināšanai,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2020. gada 2. decembra paziņojumu “Stratēģija, lai stiprinātu Pamattiesību hartas piemērošanu ES” (COM(2020)0711),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 3. decembra paziņojumu “Eiropas Demokrātijas rīcības plāns” (COM(2020)0790),

–  ņemot vērā 2017. gada 3. oktobra rezolūciju par vēršanos pret pilsoniskās sabiedrības darbības iespēju samazināšanos jaunattīstības valstīs(4),

–  ņemot vērā 2018. gada 19. aprīļa rezolūciju par nepieciešamību ieviest Eiropas vērtību instrumentu, ar kuru tiek atbalstītas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas veicina demokrātiju, tiesiskumu un pamatvērtības Eiropas Savienībā vietējā un valsts līmenī(5),

–  ņemot vērā 2018. gada 14. novembra rezolūciju par visaptveroša ES mehānisma nepieciešamību demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību aizsardzībai(6),

–  ņemot vērā 2020. gada 7. oktobra rezolūciju par ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānisma izveidi(7),

–  ņemot vērā 2020. gada 13. novembra rezolūciju par Covid-19 pasākumu ietekmi uz demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām(8),

–  ņemot vērā 2020. gada 25. novembra rezolūciju par mediju brīvības stiprināšanu: žurnālistu aizsardzība Eiropā, naida runa, dezinformācija un platformu nozīme(9),

–  ņemot vērā 2020. gada 26. novembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā — gada ziņojumi par 2018. un 2019. gadu(10),

–  ņemot vērā 2021. gada 24. jūnija rezolūciju par Komisijas 2020. gada ziņojumu par tiesiskumu(11),

–  ņemot vērā 2022. gada 17. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropas pārrobežu asociāciju un bezpeļņas organizāciju statūtiem(12),

–  ņemot vērā 2021. gada 11. novembra rezolūciju par demokrātijas, mediju brīvības un plurālisma stiprināšanu ES: civiltiesību un krimināltiesību aktos paredzētu pasākumu nesamērīga īstenošana, lai apklusinātu žurnālistus, NVO un pilsonisko sabiedrību(13),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A9-0032/2022),

A.  tā kā Savienība ir dibināta, pamatojoties uz LES 2. pantā noteiktajām vērtībām, un šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas; tā kā LES 11. panta 2. punktā un LESD 15. panta 1. punktā ir uzsvērta pilsoniskā dialoga nozīme Savienības mērķu sasniegšanā;

B.  tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijas (PSO) ir no publiskām iestādēm un komerciālām interesēm neatkarīgas bezpeļņas organizācijas, kuru darbība veicina LES 21. pantā izklāstīto ES vērtību un pamattiesību īstenošanu; tā kā PSO var būt veidotas dažādi, piemēram, kā apvienības un fondi; tā kā cilvēktiesību aizstāvji, aktīvisti un neformālas grupas arī ir nozīmīgi pilsoniskās sabiedrības dalībnieki;

C.  tā kā intersekcionāla pieeja ir būtiska, lai izprastu un sekmīgi novērstu neaizsargātību, ko iedzīvotāji piedzīvo, iesaistoties pilsoniskajā sabiedrībā;

D.  tā kā daudzas PSO cīnās par izdzīvošanu un tām ir problēmas ar finansējumu, kas var nopietni mazināt to efektivitāti un spēju īstenot pilnvaras;

E.  tā kā pilsoniskā telpa attiecas uz tiesisko un politisko satvaru, kurā cilvēki un grupas var jēgpilni piedalīties savas sabiedrības politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā un kultūras dzīvē, izmantojot tiesības paust viedokli, tiesības uz informāciju un tiesības pulcēties, biedroties un iesaistīties gan savstarpējā dialogā, gan dialogā ar iestādēm;

F.  tā kā domas brīvība un vārda brīvība, tostarp tiešsaistē, ir jebkuras brīvas un demokrātiskas sabiedrības stūrakmens; tā kā pilsoniskais aktīvisms veido pamatu patiesi funkcionējošai demokrātijai, kurā tiek aizsargātas un ievērotas minoritāšu tiesības; tā kā PSO vajadzētu būt tiesīgām piedalīties jautājumu izskatīšanā politiskās un publiskās debatēs neatkarīgi no tā, vai to ieņemtā nostāja atbilst valdības politikai vai atbalsta izmaiņas tiesību aktos;

G.  tā kā biedrošanās brīvība ir viens no demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības pamatelementiem, jo tā ļauj pilsoņiem kopīgi rīkoties kopīgu interešu jomās un dot ieguldījumu sabiedriskās dzīves pienācīgā darbībā; tā kā biedrošanās brīvība ietver ne tikai spēju izveidot vai likvidēt apvienību, bet arī šīs apvienības spēju darboties bez nepamatotas valsts iejaukšanās; tā kā spēja meklēt, nodrošināt un izmantot resursus ir būtiska jebkuras apvienības darbībai; tā kā kādas apvienības aizliegšana vai darbības izbeigšana vienmēr būtu jāuzskata par galējas nepieciešamības gadījumā piemērojamu pasākumu un uz šādiem lēmumiem būtu jāattiecina tiesiskā aizsardzība;

H.  tā kā tiesības uz mierīgu pulcēšanos ir demokrātijas stūrakmens un tām ir izšķiroša nozīme, lai izveidotu iecietīgu un plurālistisku sabiedrību, kurā ir iespējama mierīga līdzāspastāvēšana starp grupām ar dažādiem uzskatiem, praksi vai politiku; tā kā, ierobežojot un uzraugot mierīgu pulcēšanos, ir jāievēro likumība, nepieciešamība, samērīgums un nediskriminācija;

I.  tā kā tiesības uz informāciju ir priekšnoteikums uz informāciju balstītām publiskām debatēm un iestāžu un publisko iestāžu pārskatatbildības nodrošināšanai;

J.  tā kā dažās dalībvalstīs vārda brīvība un piekļuve informācijai ir ierobežota, bieži aizbildinoties ar cīņu pret dezinformāciju, kas saistīta ar Covid-19; tā kā terorisma vai naida runas novēršanas pasākumiem nevajadzētu radīt nepamatotus vārda brīvības ierobežojumus; tā kā stratēģiskās tiesvedības pret sabiedrības līdzdalību (SLAPP) ir izmantotas arī tam, lai vērstos pret PSO, cilvēktiesību aizstāvjiem un aktīvistiem, kas vairākās dalībvalstīs strādā vides, tiesiskuma, LGBTIQ+ tiesību un sieviešu tiesību jomā; tā kā tam ir būtiska atturoša ietekme saistībā ar vārda brīvību un sabiedrisko aktīvismu;

K.  tā kā dažās dalībvalstīs biedrošanās brīvība tiek grauta ar reformām, kas pakļauj PSO reģistrācijas anulēšanas riskam vai ievieš pārmērīgi apgrūtinošus administratīvus procesus, tostarp, bet ne tikai, nelikumīgi piemērojot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pasākumus vai politiku, kas ierobežo tiesības iesaistīties aizstāvībā;

L.  tā kā dažās dalībvalstīs ierobežojumi ir noteikti ar tīšu nodomu ierobežot pilsonisko telpu un tos papildina juridiska, administratīva un fiskāla vajāšana, kriminālatbildības noteikšana un negatīva retorika, kuras mērķis ir stigmatizēt un deleģitimizēt PSO un mazināt to spēju veikt savu likumīgo darbu; tā kā naida runu gan tiešsaistē, gan bezsaistē, kā arī verbālu un fizisku aizskaršanu un uzbrukumus praktizē arī nevalstiski dalībnieki; tā kā īpaši tiek skartas PSO un cilvēktiesību aizstāvji, kas nodarbojas ar tiesiskuma, pārredzamības, korupcijas un sieviešu tiesību jautājumiem, tostarp seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām, vides jautājumiem un minoritāšu un LGBTIQ+ tiesību aizsardzību un mediju un vārda brīvību, kā arī tie, kas sniedz palīdzību patvēruma meklētājiem, un tie, kuri ir iesaistīti meklēšanas un glābšanas operācijās;

M.  tā kā pilsoniskās telpas ierobežojumi kaimiņvalstīs arī skar un ietekmē pilsoniskās sabiedrības stāvokli ES;

N.  tā kā dažu valstu PSO, kas darbojas kā uzraudzītāji, jo īpaši iesaistoties tiesību un brīvību pārkāpumu uzraudzībā un ziņošanā par tiem, kā arī aizstāvībā un tiesvedībā, ir īpaši pakļautas ierobežojumiem, pretpasākumiem un uzraudzībai;

O.  tā kā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāre LGBTIQ+ tiesību aizstāvju stāvokli Eiropā raksturoja kā satraucošu un ziņoja par vairākiem tiešsaistes un bezsaistes aizskaršanas, vardarbīgu uzbrukumu, naida kampaņu un nāves draudu gadījumiem dalībvalstīs un kaimiņvalstīs; tā kā šī tendence ir savstarpēji saistīta ar citu minoritāšu grupu vainošanu un ir pretrunā principam, ka ikviena persona piedzimst vienlīdzīgi cieņā un tiesībās;

P.  tā kā labas attiecības starp valsti un tās pilsoņiem nozīmē, ka visiem pilsoņiem, tostarp bērniem un jauniešiem, vajadzētu būt iespējai piedalīties debatēs un ietekmēt valsts politiku; tā kā demokrātija uzplauks tikai tad, ja ikviens ticēs demokrātiskajām sistēmām un ja pilsoņi uzskatīs iestādes par uzticamām;

Q.  tā kā dažas dalībvalstis ir ierobežojušas PSO spēju iesaistīties politiskās darbībās; tā kā citās dalībvalstīs PSO apsūdzēšana politiskā darbībā ir kļuvusi par instrumentu šo organizāciju stigmatizācijai un deleģitimizācijai; tā kā PSO deleģitimizācija atsevišķās dalībvalstīs varētu būt saistīta ar valsts vai mediju vadītām nomelnošanas kampaņām; tā kā PSO ziņo par diskriminējošu un ierobežojošu finansēšanas praksi atsevišķās dalībvalstīs;

R.  tā kā atsevišķās dalībvalstīs ir pieņemta politika un prakse ar atturošu ietekmi uz pilsonisko telpu, lai panāktu pašcenzūru un atturētu pilsoniskos dalībniekus no to tiesību izmantošanas; tā kā šāda politika bieži vien ietver neskaidrus noteikumus, kas atstāj lielu rīcības brīvību publiskajām iestādēm, apvienojumā ar nesamērīgi augstām sankcijām; tā kā tas vien, ka pastāv iespēja piemērot šādus pasākumus, var izraisīt pašcenzūru, neradot nepieciešamību tos reāli piemērot;

S.  tā kā lielākajā daļā dalībvalstu tiesības uz mierīgu pulcēšanos ir tikušas ierobežotas nepieciešamo sociālās distancēšanās noteikumu dēļ; tā kā dažas dalībvalstis pēdējos gados ir pieņēmušas tiesību aktus, kas ierobežo tiesības uz mierīgu pulcēšanos, un ir noteikušas prasības attiecībā uz atļaujas saņemšanu un paziņošanu; tā kā dažās dalībvalstīs tiesībaizsardzības iestāžu pilnvaras paplašinās, kas rada bažas par to nepieciešamību un samērīgumu;

T.  tā kā dažās dalībvalstīs ārkārtas tiesību akti, kas pieņemti, reaģējot uz veselības krīzi, ir izmantoti kā iegansts, lai patvaļīgi ierobežotu pamattiesības un pamatbrīvības un vērstos pret pilsonisko sabiedrību un citiem atšķirīgiem viedokļiem; tā kā dažos gadījumos ir konstatēts, ka šie pasākumi neatbilst prasībām attiecībā uz nepieciešamību, samērīgumu, ierobežojumu laikā un nediskrimināciju, kas nozīmē, ka jebkādus pamattiesību un brīvību ierobežojumus, kuri izriet no šiem pasākumiem, nevar uzskatīt par leģitīmiem un likumīgiem; tā kā, neraugoties uz PSO lomu uz vietas, ārkārtas pasākumu izstrādē apspriešanās ar tām nav notikusi;

U.  tā kā Covid-19 pandēmijas izplatīšanās ir izraisījusi vēl nepieredzētu PSO iesaistīšanos risinājumu nodrošināšanā pandēmijai un atbalsta sniegšanā cilvēkiem neaizsargātās situācijās; tā kā jauniešu organizācijām pandēmijas laikā ir bijusi pozitīva ietekme, apkarojot maldinošu informāciju un stiprinot uzticēšanos publiskajām iestādēm; tā kā pienācīgs ilgtermiņa finansējums un institucionālais atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai nodrošina pievienoto vērtību krīzes laikā;

V.  tā kā valdības veidotas nevalstiskās organizācijas (GONGO), kuru mērķis ir vienmēr atbalstīt pie varas esošo personu politisko leģitimitāti un atbalstīt valdību publiskās debatēs un tās politisko mērķu sasniegšanā, izliekoties par neatkarīgām viedokļu paudējām, ir viens no smagākajiem veidiem, kā uzbrukt PSO, un apdraud to pastāvēšanu, mazinot aktīvu pilsoniskumu un atņemot tām publisko finansējumu;

W.  tā kā nav veikti nekādi likumdošanas pasākumi, lai atraisītu PSO darbību ES līmenī, lai gan šīs organizācijas arvien vairāk veic saimniecisko darbību un dod ieguldījumu sociālajā ekonomikā; tā kā, neraugoties uz konkrētu Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūru, nediskriminācijas princips un kapitāla brīva aprite attiecībā uz pārrobežu ziedojumiem dalībvalstīs joprojām netiek vispārēji piemēroti;

X.  tā kā PSO līdzdalība tiesību aktu un politikas izstrādē būtu jāveicina ar politikas satvariem, kas tām dotu iespēju iesaistīties dialogā ar publiskām iestādēm; tā kā, lai gan ir panākts progress gan valstu, gan ES līmenī, pilsoniskais dialogs vēl aizvien bieži ir ad hoc process;

Y.  tā kā dažās dalībvalstīs pret ārvalstu finansējumu ir tikuši vērsti juridiski un politiski uzbrukumi, tā kā ierobežojumi, kas noteikti PSO, kuras saņem ārvalstu finansējumu, ir pretrunā Savienības tiesību aktiem, proti, LESD 63. pantam par kapitāla brīvu apriti un Eiropas Savienības Hartai; tā kā lietā C-78/18(14) EST nolēma, ka ar tai izskatīšanai iesniegto likumu tiek pārkāpta kapitāla brīva aprite un biedrošanās brīvība;

Z.  tā kā Savienība ir sākusi Eiropas zaļā kursa un digitālās pārveides īstenošanu; tā kā šim procesam būs vajadzīga veselīga pilsoniskā telpa, lai pilsoņi un skartās kopienas varētu formulēt savas intereses, apspriest politikas risinājumus un noslēgt jaunus sociālos līgumus,

1.  izceļ PSO izšķirošo lomu LES 2. pantā noteikto Savienības vērtību īstenošanā un aizsardzībā un ES tiesību aktu, politikas un stratēģiju formulēšanā un īstenošanā, tostarp saistībā ar cīņu pret klimata pārmaiņām, digitālo pārveidi un atveseļošanos no Covid-19 pandēmijas; uzsver būtisko ieguldījumu, ko tās dod uz informāciju balstītās publiskās debatēs, izsakot sabiedrības vēlmes, dodot iespēju izteikties neaizsargātiem un atstumtiem cilvēkiem, nodrošinot piekļuvi būtiskiem pakalpojumiem, sniedzot speciālās zināšanas politikas veidošanā, veicinot aktīvu pilsoniskumu, darbojoties kā demokrātijas skolas un kā neaizstājami uzraugi, kas īsteno demokrātisku kontroli pār valsts iestādēm, un nodrošinot pārskatatbildību par publisko rīcību un publisko līdzekļu izmantošanu; tāpēc atzīst, ka pilsoniskā telpa ir demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību neatņemama sastāvdaļa; uzsver, ka tāpēc Savienībai būtu jāapņemas saglabāt un attīstīt pilsonisko telpu vietējā, reģionālā, valsts un Eiropas līmenī;

2.  uzsver — lai PSO uzplauktu, pilsoniskajai telpai ir jābūt labvēlīgai un drošai videi, kurā nenotiek nepamatota iejaukšanās, iebiedēšana, aizskaršana un atturoša ietekme ne no valsts, ne nevalstisko dalībnieku puses; atgādina dalībvalstīm par to pozitīvo pienākumu nodrošināt labvēlīgu vidi PSO, tostarp piekļuvi pārredzamiem finansēšanas mehānismiem un pilsoniskā dialoga mehānismiem, saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem biedrošanās, vārda un pulcēšanās brīvības jomā un kā atkārtoti apstiprināts arī Hartā; uzsver, ka mediju plurālismam ir nozīme, lai nodrošinātu, ka PSO tiek sadzirdētas sabiedriskās domas veidošanā un tādējādi veicina publiskās debates;

3.  brīdina, ka pilsonisko telpu visā ES degradē politika, kas apgrūtina PSO darbību, piekļuvi ilgtspējīgam finansējumam un spēju piedalīties lēmumu pieņemšanā; nosoda PSO jebkāda veida aizskaršanu, nomelnošanu, stigmatizāciju, kriminālatbildības noteikšanu un vainošanu; uzsver, kā šīs darbības apdraud aktīvu pilsoniskumu un kritisku viedokļu paušanu, tādējādi kaitējot publiskajām debatēm un tādējādi arī pašiem demokrātijas pamatiem;

4.  norāda, ka Covid-19 pandēmija ir vēl vairāk aktualizējusi daudzas pašreizējās problēmas, ar ko saskaras PSO, kā to apliecina FRA 2021. gada ziņojums, kurā konstatēts, ka 57 % valsts un vietējo organizāciju norāda, ka situācija ir “pasliktinājusies” vai “ievērojami pasliktinājusies” salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem; ar bažām norāda, ka atsevišķas valdības izmantoja pandēmijas sniegtās priekšrocības, lai ierobežotu pilsonisko telpu un pieņemtu pretrunīgi vērtējamus tiesību aktus un diskriminējošus pasākumus, kuri ne vienmēr bija saistīti ar pandēmiju, savukārt sabiedrības spēja mobilizēties, tostarp spēja piedalīties publiskās debatēs un vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvība, bija ierobežota;

5.  piekrīt Komisijai, ka pilsoniskās sabiedrības rīcības iespēju samazināšanās liecina par tiesiskuma apdraudējumu; atzinīgi vērtē to, ka Komisija savā ikgadējā ziņojumā par tiesiskumu pārbauda pilsoniskās sabiedrības vidi, kas pamatoti liecina par to, ka tiesiskums nevar funkcionēt bez aktīvas pilsoniskās sabiedrības, kura darbojas drošā un labvēlīgā vidē; tādēļ mudina Komisiju pastiprināt un strukturēt pilsoniskās telpas stāvokļa uzraudzību dalībvalstīs, izveidojot Eiropas pilsoniskās telpas indeksu, kura pamatā ir pastāvošās sistēmas pilsoniskās telpas mērīšanai, un gada ziņojumā par tiesiskumu, kam būtu jāietver arī visaptverošs pamattiesību apskats, veltot pilsoniskajai telpai pilnvērtīgu sadaļu, tostarp valstīm adresētus ieteikumus; mudina Komisiju sistemātiski izmantot FRA ziņojumus un aicināt to sniegt metodiskus ieteikumus;

6.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija vairākās ES politikās, stratēģijās un finansēšanas programmās atzīst pilsoniskās sabiedrības nozīmi; tomēr uzsver, ka šīs pieejas sadrumstalotības dēļ PSO situācija uz vietas netiek īpaši efektīvi uzlabota;

7.  tāpēc mudina Komisiju pieņemt visaptverošu pilsoniskās sabiedrības stratēģiju pilsoniskās telpas aizsardzībai un attīstībai Savienībā, kurā būtu integrēti visi esošie instrumenti, novērstas uzraudzības, atbalsta un aizsardzības nepilnības un patiesi politiski atzīta PSO būtiskā loma demokrātisko vērtību un politikas īstenošanā, vienlaikus skaidri sasaistot uzraudzības un ziņošanas instrumentus ar ES izpildes mehānismiem, lai nodrošinātu savlaicīgu un efektīvu turpmāko rīcību; prasa Komisijai noskaidrot iniciatīvas, ar ko stiprināt PSO pieejamos atbalsta tīklus;

8.  uzskata, ka šajā pilsoniskās sabiedrības stratēģijā būtu jāizklāsta konkrētu pasākumu kopums, kas aizsargātu un stiprinātu pilsonisko telpu, tostarp šādā veidā:

9.  aicina Padomi un Komisiju nodrošināt Savienības iekšpolitikas un ārpolitikas konsekvenci attiecībā uz pilsoniskās telpas aizsardzību un veicināšanu, cita starpā pieņemot iekšējas pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, kas atbilstu tām, kuras piemēro ES ārējai darbībai;

Labvēlīga regulatīvā un politiskā vide, kurā nav atturošas ietekmes, draudu un uzbrukumu

10.  uzsver, ka PSO spēja rīkoties ir atkarīga no tā, vai pastāv labvēlīga tiesiskā un politiskā vide, jo īpaši no biedrošanās, mierīgas pulcēšanās un vārda brīvības un tiesību uz sabiedrības līdzdalību izmantošanas; mudina dalībvalstis garantēt šo tiesību īstenošanu atbilstīgi Eiropas un starptautiskajām tiesībām un standartiem, tostarp Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, Eiropas Padomes Ministru komitejas 2018. gada 28. novembra ieteikumam dalībvalstīm par nepieciešamību stiprināt pilsoniskās sabiedrības telpas aizsardzību un veicināšanu Eiropā, Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ANO Deklarācijai par cilvēktiesību aizstāvjiem un ANO norādījumiem par pilsoniskās telpas aizsardzību un veicināšanu, un izmantot iespēju pieprasīt Venēcijas komisijai atzinumus par plānotajiem tiesību aktiem;

11.  atgādina, cik svarīga nozīme ir neatkarīgai, objektīvai, profesionālai un atbildīgai žurnālistikai, lai gan privātajos, gan publiskajos medijos sniegtu informāciju par PSO darbību, un cik svarīga ir piekļuve publiskai informācijai, jo tie ir tiesiskumā balstītu demokrātisku valstu pamatpīlāri;

12.  pauž nožēlu par mediju īpašumtiesību pieaugošo koncentrāciju uz PSO ideju un darbību plurālisma, neatkarības un taisnīgas publiskas pārstāvības rēķina; atgādina, ka neatkarīga un atbildīga žurnālistika un piekļuve plurālistiskai informācijai ir demokrātijas pamatpīlāri un ka pilsoniskās sabiedrības darbība un ieguldījums ir būtiski svarīgi jebkuras demokrātijas uzplaukumam; aicina dalībvalstis nodrošināt un saglabāt mediju neatkarību no politiskā un ekonomiskā spiediena, garantēt mediju plurālismu un nodrošināt pārredzamību; aicina Komisiju papildus noteikumiem par mediju īpašumtiesību pārredzamību ierosināt ES mēroga mediju īpašumtiesību noteikumus, iekļaujot to kā minimālās prasības gaidāmajā Mediju brīvības aktā, lai stiprinātu mediju plurālismu;

13.  uzskata, ka PSO ieguldījums vienotajā tirgū un sociālajā ekonomikā, kā arī to loma ES politikas un LES 2. pantā noteikto vērtību īstenošanā ir spēcīgs arguments, lai likvidētu šķēršļus to darbībai ES līmenī; tāpēc aicina Komisiju atbilstoši rīkoties, nākot klajā ar pasākumiem, tostarp tiesību aktu priekšlikumiem, šī mērķa sasniegšanai; uzsver, ka šādi tiesību akti ne tikai nodrošinātu PSO pamataizsardzību, bet varētu arī radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kas ļautu tām pilnībā izmantot savu potenciālu;

14.  aicina Komisiju savos ietekmes novērtējumos iekļaut sistemātisku pilsoniskās telpas pārbaudi, paredzot skaidrus kritērijus par to, kas ir pilsoniskajai sabiedrībai labvēlīga telpa, pamatojoties uz starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem attiecībā uz biedrošanās, vārda un pulcēšanās brīvību un kā atkārtoti apstiprināts Hartā, lai nepieļautu, ka plānotie tiesību akti negatīvi ietekmē pilsonisko telpu; aicina Komisiju sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību ieviest nepieciešamos aizsardzības pasākumus un pamatnostādņu projektus īstenošanai dalībvalstīs risku konstatācijas gadījumā;

15.  aicina Komisiju arī izvērtēt un uzraudzīt ES tiesību aktu īstenošanu, lai nodrošinātu, ka tie negatīvi neietekmē pilsonisko telpu, un vajadzības gadījumā nodrošināt nepieciešamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus; aicina dalībvalstis pieņemt līdzīgus tiesiskās aizsardzības līdzekļus valsts līmenī;

16.  aicina Komisiju izmantot Līgumos paredzētās pilnvaras, lai ierosinātu ES tiesību aktus nolūkā novērst trūkumus un risināt problēmas, ar kurām saskaras pilsoniskās sabiedrības dalībnieki visā Savienībā, tostarp minimālos standartus attiecībā uz PSO reģistrāciju, darbību un finansēšanu un procesuālās garantijas pret SLAPP, un sniegt norādījumus par to, kā izmantot ES tiesību aktus, lai labāk aizsargātu pilsonisko sabiedrību;

17.  uzskata, ka ES pārrobežu asociāciju un bezpeļņas organizāciju statūti varētu nodrošināt papildu aizsardzības līmeni tām PSO, kuras saskaras ar nepamatotiem šķēršļiem to izveidē un darbībā;

18.  aicina dalībvalstis ievērot un veicināt mierīgas pulcēšanās tiesības saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem, kuras var ierobežot, tikai ievērojot nepieciešamības un proporcionalitātes principus; brīdina, ka dažās dalībvalstīs nevajadzētu paplašināt tiesībaizsardzības iestāžu pilnvaras attiecībā uz pulcēšanās kontroli; nosoda jebkādu nesamērīgu spēka lietošanu pret protestētājiem, kā arī kriminālatbildības noteikšanu un protestētāju kriminālvajāšanu un uzraudzību; aicina dalībvalstis nekavējoties atcelt tiesību aktus un noteikumus, kas pastiprina vardarbības lietošanu pret demonstrantiem un ierobežo demonstrāciju rīkošanas brīvību; aicina Komisiju izdot pamatnostādnes mierīgas pulcēšanās brīvības aizsardzībai gan ar veselību saistītās ārkārtas situācijās, gan parastos apstākļos;

19.  norāda, ka kopš pandēmijas sākuma ievērojama daļa pilsoniskās sabiedrības darbību ir pārcēlušās uz tiešsaistes vidi; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt vārda brīvību, cīnīties pret jebkāda veida naida runu un palielināt informētību par naida runu un riskiem, ko tā rada demokrātijai un indivīdiem, tostarp jo īpaši tiešsaistes sociālajos tīklos;

20.  brīdina par politikas un retorikas negatīvo ietekmi, kas izpaužas kā atturoša ietekme uz pilsonisko telpu; mudina Komisiju padarīt atturošas ietekmes analīzi par vienu no galvenajiem aspektiem tās gada ziņojumā par tiesiskumu, ņemt par pamatu lietu C-78/18, lai apstrīdētu pasākumus, kuriem ir atturoša ietekme uz Hartā noteikto tiesību īstenošanu, ja ir iespējamas līdzīgas pieejas, un prasīt pagaidu noregulējuma pasākumus, lai izvairītos no neatgriezeniska kaitējuma, kamēr notiek izskatīšana tiesā;

21.  nosoda to, ka PSO pārstāvji dažās dalībvalstīs tieši sava darba dēļ saskaras ar fiziskiem un mutiskiem uzbrukumiem, aizskaršanu un iebiedēšanu gan tiešsaistē, gan bezsaistē; pauž nožēlu arī par to, ka ietekme uz šo pārstāvju garīgo veselību var ietvert izdegšanu, depresiju, palīdzēšanas radītu traumu un nogurumu no līdzcietības un ka psiholoģiskā ietekme uz PSO pārstāvjiem, ko var radīt viņu darbs, nav pietiekami izpētīta; uzsver, ka bērni un jaunieši ir īpaši neaizsargāti, jo viņi var neziņot par naida un aizskaršanas darbībām, jo viņi nezin aizskarošas izturēšanās definīciju un to, kā un kopā ar ko risināt šo problēmu;

22.  nosoda jebkādus draudus un uzbrukumus PSO un cilvēktiesību aizstāvjiem, ko veic valstij piederoši un ar valsti saistīti dalībnieki, tostarp negatīvu un stigmatizējošu retoriku, vainošanu un juridisku, tiesās īstenotu, administratīvu un fiskālu vajāšanu, un nosoda valsts dalībnieku nespēju aizsargāt PSO un cilvēktiesību aizstāvjus pret šādiem uzbrukumiem un draudiem; tāpat nosoda visus uzbrukumus un draudus no nevalstiskajiem dalībniekiem, tostarp, bet ne tikai, SLAPP;

23.  pauž bažas par to, ka maz tiek ziņots par uzbrukumiem un draudiem PSO valsts līmenī; mudina dalībvalstis nepārprotami nosodīt šādus aktus, pieņemt preventīvus un efektīvus pasākumus un sistemātiski, ātri, rūpīgi, neatkarīgi un objektīvi izmeklēt visas saistītās sūdzības, kā arī ieguldīt apmācības programmās, lai iestādes būtu labāk sagatavotas šādu gadījumu izskatīšanai; aicina Komisiju palīdzēt šādos procesos, sniedzot ieteikumus un atvieglojot apmaiņu ar paraugpraksi;

24.  uzsver, ka laba sadarbība starp pilsonisko sabiedrību, policiju un attiecīgajām iestādēm ir būtiska, lai novērstu neaizsargātību un rastu paraugpraksi aktīvistu, pilsoniskās sabiedrības un pašas demokrātijas aizsardzībā;

25.  pauž dziļas bažas par pieaugošo vardarbību un naidu, kas vērsts pret organizācijām un aktīvistiem, kuri strādā ar reliģiskajām minoritātēm vai rasisma apkarošanu, feminismu un LGBTIQ+ tiesībām;

26.  atgādina, ka to PSO vainošana, kuras strādā ar sieviešu tiesību jautājumiem un ar minoritātēm un neaizsargātām grupām, piemēram, LGBTIQ+, nenotiek atsevišķos gadījumos, bet darbojas kā tīša un pakāpeniska LES 2. pantā aizsargāto pamattiesību likvidācija un ir daļa no plašākas pret dzimumu līdztiesību vērstu kampaņu politiskās programmas; aicina dalībvalstis būt īpaši piesardzīgām attiecībā uz iniciatīvām, kas mēģina atcelt iegūtās tiesības, kuru mērķis ir novērst personu diskrimināciju un aizsargāt no tās un veicināt līdztiesību;

27.  aicina Komisiju iekļaut atsauces uz uzbrukumiem cilvēktiesību aizstāvjiem tās ziņojumos, kuri tiek sniegti saskaņā ar pamatlēmumu par cīņu pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, uzraugot un novērtējot ES noteikumus un instrumentus noziedzīgos nodarījumos cietušo tiesību aizsardzībai un pārskatot ES noteikumus par naida runas un naida noziegumu apkarošanu;

28.  norāda, ka Savienībai pašlaik nav efektīvu procedūru, lai pienācīgi reaģētu uz gadījumiem, kad PSO ziņo par demokrātisku standartu un pilsoniskās telpas apdraudējumu dalībvalstīs; prasa izveidot ES brīdināšanas mehānismu, kas dotu iespēju PSO un cilvēktiesību aizstāvjiem ziņot par uzbrukumiem, reģistrēt brīdinājumus, apzināt tendences un savlaicīgi sniegt mērķtiecīgu atbalstu cietušajiem; uzskata, ka šāds mehānisms arī uzlabotu ziņošanu Savienības līmenī, nodrošinātu datus Komisijas ikgadējā tiesiskuma novērtējuma izstrādei un palīdzētu uzlabot informācijas apmaiņu ar Eiropas sabiedrību kopumā;

29.  pauž dziļu nožēlu par to, ka gan Komisija, gan Padome ir noraidījušas Parlamenta iniciatīvu izveidot ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānismu, ko reglamentētu iestāžu nolīgums starp Parlamentu, Komisiju un Padomi; atgādina, ka pilsoniskās telpas uzraudzība ir cieši saistīta ar demokrātiju un pamattiesībām un ka LES 2. pantā noteikto vērtību uzraudzības mehānisms ir labākais instruments holistiskai pieejai šajā jomā;

30.  mudina Komisiju izmantot tās izpildes pilnvaras, cita starpā pārkāpumu procedūras, tiesiskuma mehānismu, jauno Tiesiskuma nosacījumu regulu un LES 7. pantā noteikto procedūru, lai vērstos pret dalībvalstīm, kuras nepamatoti ierobežo pilsonisko telpu, pārkāpjot ES tiesību aktus; aicina Komisiju nodrošināt pilsoniskās sabiedrības aktīvu līdzdalību un jēgpilnu ieguldījumu šajos procesos un nodrošināt, ka tiek pienācīgi aizsargātas galasaņēmēju un saņēmēju likumīgās intereses;

31.  uzskata, ka dalībvalstīm nevajadzētu noteikt kriminālatbildību par PSO reģistrāciju, darbībām, finansēšanu un pārrobežu pārvietošanos vai kā citādi nelabvēlīgi ietekmēt šīs jomas; šajā sakarībā pauž bažas par ES noteikumu interpretāciju dažās dalībvalstīs, kas varētu novest pie kriminālatbildības par PSO darbībām un cilvēktiesību aizstāvju saukšanas pie kriminālatbildības, jo īpaši migrācijas jomā un bieži vien pretrunā ar Komisijas norādījumiem; aicina dalībvalstis izbeigt nelikumīgu kriminālatbildības noteikšanu un kriminālvajāšanu par meklēšanas un glābšanas darbībām un mudina Komisiju šajā sakarībā aktīvi uzraudzīt attiecīgās dalībvalstis un vērsties pret tām; tāpat atkārtoti uzsver, ka visiem dalībniekiem, kas humānu apsvērumu dēļ nodarbojas ar migrantiem un ir iesaistīti meklēšanas un glābšanas darbībās, ir jāievēro starptautisko tiesību un cilvēktiesību vispārējie principi un piemērojamie Eiropas un valstu tiesību akti, kuros ir ievēroti šie principi;

Ilgtspējīga un nediskriminējoša piekļuve resursiem

32.  norāda, ka problēmas, ar kurām PSO saskaras saistībā ar finansējumu, ietver pietiekamu finansējuma avotu trūkumu, apgrūtinošas administratīvās procedūras finansējuma saņemšanai, pārredzamības un taisnīguma trūkumu finansējuma piešķiršanā un ierobežojošus atbilstības kritērijus;

33.  norāda uz ANO Rezolūcijas 2535 (2020) secinājumiem, proti, ka jauniešu līdzdalības paātrināšanai ir būtiska nozīme miermīlīgas sabiedrības izveidē un saglabāšanā;

34.  uzsver svarīgo un pozitīvo ieguldījumu, ko jaunieši var sniegt un sniedz centienos veidot demokrātisku un miermīlīgu sabiedrību; tāpēc aicina dalībvalstis palielināt ieguldījumus jauniešos un jaunatnes organizācijās; turklāt aicina nodrošināt pienācīgu finansējumu programmai “Erasmus+”, uzsverot tās nozīmi demokrātiskas Eiropas veidošanā;

35.  mudina Komisiju apzināt pastāvošos šķēršļus un ierosināt visaptverošu pasākumu un ieteikumu kopumu, lai ilgtermiņā nodrošinātu paredzamu, atbilstīgu un veicinošu finansējumu PSO, tostarp to operatīvo darbību finansēšanai, kas saistītas ar aizstāvību un uzraudzību; uzsver, ka, piešķirot ES finansējumu PSO, būtu jāizvairās no birokrātiskiem pasākumiem;

36.  uzskata, ka atklātība un pārredzamība ir būtiska, lai panāktu pārskatatbildību un sabiedrības uzticēšanos PSO, ja vien tās kalpo likumīgas sabiedrības kontroles nodrošināšanai, un ka ziņošanas prasības joprojām ir nepieciešamas un samērīgas; nosoda jebkādu pārredzamības pasākumu ļaunprātīgu izmantošanu, lai stigmatizētu konkrētas PSO;

37.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt papildu finansējuma avotus, tostarp no visu līmeņu publiskajām iestādēm, privātiem, filantropiskiem un individuāliem līdzekļu devējiem, biedra naudas un ienākumus, kas gūti no saimnieciskās darbības, kā arī no vietējiem, reģionāliem un valsts avotiem, jo tas varētu palīdzēt PSO būt noturīgām pret jebkādiem iespējamiem valdības ierobežojumiem attiecībā uz ārējo finansējumu; aicina dalībvalstis un ES uzlabot PSO tiesisko vidi un atvieglot nosacījumus to piekļuvei dažādiem finansējuma avotiem, tostarp privātajam un ārvalstu finansējumam; uzsver, ka publiskajam finansējumam būtu jāaptver jebkādas pilsoniskās sabiedrības darbības, tostarp aizstāvības, tiesvedības un uzraudzības darbības, izglītošanu un izpratnes veicināšanu, pakalpojumu sniegšanu un spēju un koalīciju veidošanu, kas veicina un aizsargā LES 2. pantā noteiktās Savienības vērtības; aicina dalībvalstis un ES ne tikai finansēt projektus, bet arī nodrošināt pamata infrastruktūras finansējumu un daudzgadu finansējuma ciklus, lai nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības ilgtspēju;

38.  nosoda jebkādu politiski vai citādi motivētu diskrimināciju publisko līdzekļu piešķiršanā un no tās izrietošo atturošo ietekmi; aicina dalībvalstis šajā sakarībā nodrošināt skaidras, pārredzamas un nediskriminējošas procedūras; nosoda jebkādus ierobežojumus piekļuvei finansējumam, jo īpaši tos, kas vērsti pret PSO un aktīvistiem, kuri strādā, lai aizsargātu sieviešu, LGBTIQ+, minoritāšu, migrantu un bēgļu tiesības;

39.  uzsver, ka PSO kampaņām par konkrētu jautājumu nevajadzētu piemērot finansējuma ierobežojumus, aizbildinoties, ka tās pārklājas ar vēlēšanu vai citām politiskām kampaņām; norāda, ka bieži vien PSO pieejamajiem līdzekļiem ir vajadzīgs līdzfinansējums, kas savukārt varētu nozīmēt, ka saņēmējam daļa no nepieciešamajiem līdzekļiem ir jāpiesaista no citiem avotiem un tas varētu kaitēt projektam vai organizācijas darbībai; tāpēc uzskata, ka nepieciešamā līdzfinansējuma īpatsvaram vajadzētu būt samērīgi ierobežotam un ka būtu jāņem vērā dažādi monetizācijas veidi;

40.  pauž nožēlu par to, ka publiskās iestādes deleģē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas uzdevumus PSO tādās jomās kā mājokļi, veselības aprūpe, izglītība un patvērums, kas pārsniedz publisko iestāžu līdzsvarotu sadarbību ar bezpeļņas organizācijām, kurām ir laba pieredze darbā ar attiecīgajām personām un to labā un kuras netiek atbalstītas ar pietiekamiem papildu resursiem; uzsver, ka šāda ārpakalpojumu piesaistīšanas prakse izmanto pilsoniskās sabiedrības resursus valsts pienākumu izpildei un nenodrošina PSO tik ļoti nepieciešamās sabiedriskās līdzdalības iespējas, īstenojot aizstāvību, stratēģisku tiesvedību un sabiedrības izglītošanu;

41.  pauž nopietnas bažas par GONGO parādīšanos un ar to saistīto diskriminējošo un bieži vien nepārredzamo publiskās finansēšanas praksi; brīdina par to negatīvo ietekmi uz demokrātiju un plurālismu un daudzveidību pilsoniskajā sabiedrībā, kā arī uz to, kā tiek uztverta PSO leģitimitāte, un līdz ar to uz pilsoņu vēlmi aktīvi iesaistīties pilsoniskajā dzīvē; aicina dalībvalstis veikt izmeklēšanu un vērsties pret grupām, kas kurina naidu, pārkāpjot piemērojamās tiesību normas; uzsver, ka tās var izkropļot publiskās debates un tādējādi apdraudēt pašu demokrātijas struktūru;

42.  mudina Komisiju noteikt nosacījumus un procedūras, lai nodrošinātu, ka pilsoniskajai sabiedrībai paredzētie ES līdzekļi (gan tiešā, gan dalītā pārvaldībā), tiek piešķirti tikai tām organizācijām, kuras ir pilnīgi neatkarīgas no jebkuras valdības un pilnībā ievēro LES 2. pantā noteiktās ES vērtības; mudina Komisiju izskatīt sūdzības par diskrimināciju ES finansējuma sadalē PSO un veikt atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka ar ES finansējumu netiek atbalstītas GONGO;

43.  atzinīgi vērtē programmas “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības” pieņemšanu ar palielinātu budžetu 1,55 miljardu EUR apmērā laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam un atzīst, ka tā ir jēgpilna atbilde uz problēmām, ar kurām saskaras pilsoniskā sabiedrība ES, un pirmais solis ceļā uz sistēmiskāka palīdzības satvara izveidi pilsoniskās sabiedrības organizācijām Eiropas Savienībā; aicina Komisiju darba programmu un finansēšanas mehānismu izstrādē aktīvi apspriesties ar PSO, lai nodrošinātu pārredzamību, elastību un lietotājdraudzīgumu; atzinīgi vērtē atkārtotas piešķiršanas mehānismus Savienības vērtību sadaļā; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pietiekamu finansējumu uzraudzības, aizstāvības un tiesvedības pasākumiem, kā arī spēju veidošanai, jo šie pasākumi palielina PSO ieguldījumu ES vērtību un pamattiesību aizsardzībā; aicina Komisiju nodrošināt, ka finansējums tiek paredzēts tam, lai atbalstītu PSO to uzdevumu un lomu īstenošanā, kas tām uzticēti dažādās nozaru politikas jomās; prasa piešķirt īpašu ārkārtas finansējumu un praktisku atbalstu pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, kuru pamattiesības ir apdraudētas;

44.  aicina Komisiju divkāršot centienus palielināt PSO līdzdalību programmā “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības” un citos centralizēti pārvaldītos fondos, cita starpā īstenojot turpmāku vienkāršošanu, piemērojot elastīgākus atbilstības kritērijus un īstenojot mērķtiecīgu informēšanu un apmācību; aicina Komisiju pastiprināt dalībvalstu prakses uzraudzību un sniegt ieteikumus, kā palielināt PSO līdzdalību dalītas pārvaldības programmās; aicina Komisiju labāk iesaistīt un apmācīt PSO ES līdzekļu izlietojuma uzraudzībā dalībvalstu līmenī;

45.  uzskata, ka budžeta atbalsts PSO būtu ne tikai jāplāno, bet arī jāveicina un jāatbalsta visās ES programmās; pauž nožēlu par to, ka Eiropas atveseļošanas pasākumu kopums nebija īpaši vērsts uz PSO papildus uzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka PSO tiek iesaistītas visā nacionālo atveseļošanas un noturības plānu un citu dalītas pārvaldības fondu īstenošanas un uzraudzības procesā, un pārbaudīt, vai nacionālie atveseļošanas plāni atbalsta PSO finansējuma vajadzības; aicina Komisiju nodrošināt, ka PSO necieš no finansējuma atsaukšanas saskaņā ar Tiesiskuma nosacījumu regulu vai saskaņā ar nosacījumiem, kas iestrādāti fondos un programmās saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu vai atveseļošanas un noturības mehānismu, kuri tiesiskuma un nediskriminācijas principa ievērošanu padara par priekšnoteikumu finansējuma saņemšanai, nodrošinot īpašu kārtību finansējuma novirzīšanai PSO, kas pielāgota videi, kurā tās darbojas;

46.  mudina Komisiju nodrošināt, ka ES līdzekļi tiek piešķirti tikai tām organizācijām, kas ir pilnīgi neatkarīgas no jebkuras valdības un pilnībā ievēro ES vērtības;

47.  nosoda dažu dalībvalstu mēģinājumus ierobežot ārvalstu finansējumu un ar to saistītos politiskos vēstījumus, ko tās izplatījušas, un pasākumus, kurus tās veikušas PSO stigmatizācijas vai vajāšanas nolūkā; atgādina, ka EST ir konstatējusi, ka tie pārkāpj kapitāla brīvu apriti un biedrošanās brīvību; aicina Komisiju turpināt pārkāpuma procedūras šajā sakarā un sistemātiski pieprasīt pagaidu noregulējuma pasākumus; aicina Komisiju veikt kartēšanu par ārvalstu finansējuma ierobežojumiem visā Savienībā, lai nodrošinātu, ka visās dalībvalstīs tiek efektīvi ievēroti EST atkārtoti apstiprinātie principi;

48.  uzsver nodokļu atvieglojumu nozīmi privāto ziedojumu veicināšanā; mudina dalībvalstis turpināt attīstīt šādas sistēmas; aicina Komisiju apzināt paraugpraksi un sagatavot ieteikumus; atzīst, ka ir svarīgi, lai PSO ievērotu valsts noteikumus nodokļu jomā un cīņā pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, taču uzsver, ka šādus noteikumus un finansējuma pārredzamību kopumā nedrīkst ļaunprātīgi izmantot, lai kavētu PSO darbības vai radītu atturošu ietekmi, kas skar to dalībniekus un līdzekļu devējus;

49.  atgādina, ka starptautiskie biedrošanās brīvības standarti paredz, ka iestādēm jāpiemēro prezumpcija par labu PSO brīvībai meklēt un saņemt finansējumu no jebkura avota un to darbības likumībai, paredzot, ka ierobežojumi ir iespējami, ja tos paredz tiesību akti, tiem ir viens vai vairāki likumīgi mērķi un tie demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami attiecīgo mērķu sasniegšanai;

50.  aicina Komisiju izstrādāt norādījumus par nediskriminācijas un kapitāla brīvas aprites principu, ko piemērot pārrobežu ziedojumiem; uzsver, ka sabiedriskā labuma jēdziena definīcijas tuvināšana nodrošinātu savstarpēju atzīšanu un vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz pārrobežu ziedojumiem un ieguvumiem, kas saistīti ar šādu sabiedriskā labuma statusu; prasa ES līmenī definēt sabiedriskā labuma jēdzienu, jo tas veicinātu pārrobežu ziedojumus, dodot iespēju savstarpēji atzīt sabiedriskā labuma statusu un nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi saistīto priekšrocību ziņā; aicina Komisiju izstrādāt pasākumus, lai novērstu šķēršļus pārrobežu filantropijai un nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret pārrobežu ziedojumiem saskaņā ar EST nolēmumiem;

Pilsoniskais dialogs un līdzdalība politikas veidošanā

51.  uzsver pilsoniskā dialoga nozīmi uz informāciju balstītas politikas veidošanā un uzsver, ka PSO ir svarīga nozīme kā starpniekiem starp iedzīvotājiem un iestādēm visos līmeņos, jo tās nodrošina strukturētu dialogu; uzsver PSO svarīgo lomu pastāvīgā saziņā ar iedzīvotājiem, tostarp marginalizētām vai neaizsargātām grupām, un atzīst to speciālās zināšanas, uztic tām svarīgu lomu pilsoniskajā dialogā un izceļ to, ka PSO dod iespēju visattālinātākajām sabiedrības daļām piedalīties un paust savas bažas, vienlaikus īstenojot demokrātisku kontroli pār publisko rīcību un nodrošinot pārskatatbildību par to;

52.  atzinīgi vērtē dažās dalībvalstīs veiktos pozitīvos pasākumus, kas ietver jaunas pilsoniskā dialoga stratēģijas un pilsoniskās sabiedrības konsultatīvās komitejas; tomēr nosoda praksi, kas apzināti kavē PSO līdzdalību, piemēram, to izslēgšanu no sabiedrības procesiem, nepārredzamu visaptverošu tiesību aktu izmantošanu un paātrinātas parlamentāras procedūras, apejot konsultēšanās un apspriešanās pienākumus;

53.  atgādina, ka ar Covid-19 saistīto pasākumu steidzamība bieži vien vēl vairāk ierobežoja PSO iespējas iesaistīties lēmumu pieņemšanā; tomēr pieņem zināšanai vairākās dalībvalstīs īstenotos centienu to novērst;

54.  pauž nožēlu, ka pilsoniskais dialogs vēl aizvien bieži ir ad hoc process; aicina dalībvalstis izstrādāt saskaņotus politikas satvarus, kas nodrošinātu strukturētus, paredzamus un ilgtermiņa procesus, iekļaujošu līdzdalību un sistemātisku izvērtēšanu, un piešķirt atbilstošus resursus, cita starpā ierēdņu apmācībai; aicina Komisiju sniegt ciešā sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību izstrādātus ieteikumus, kuru pamatā ir pašreizējās prakses analīze;

55.  uzskata, ka visām ES iestādēm būtu jāpārskata savi noteikumi par sadarbību ar PSO saskaņā ar LES 11. pantu, lai nodrošinātu atklātu, pārredzamu, jēgpilnu un regulāru dialogu ar PSO uz vienlīdzīgiem pamatiem ar citām ieinteresētajām personām; aicina Komisiju apsvērt iespēju iesniegt iestāžu nolīgumu par pilsonisko dialogu starp visām galvenajām iestādēm, aptverot visas Savienības politikas jomas, kā arī transversālus procesus, piemēram, stāvokli Savienībā vai konferenci par Eiropas nākotni;

56.  šajā sakarībā uzskata, ka Parlamenta priekšsēdētāja varētu iecelt vienu no saviem vietniekiem atklāta, pārredzama un regulāra dialoga ar PSO īstenošanai; mudina politiskās grupas izveidot pašām savas pilsoniskā dialoga struktūras;

57.  jo īpaši aicina Komisiju konsultēšanās procesā atjaunot līdzsvaru starp korporatīvo interešu pārstāvjiem un citu interešu, piemēram, darba ņēmēju tiesību, sociālo tiesību un vides aizsardzības, pārstāvjiem, un nodrošināt aizsardzības pasākumus pret negodīgu lobēšanas praksi, kas nav savienojama ar taisnīgu un pārredzamu dialogu;

58.  aicina dalībvalstis, ES iestādes kopumā un jo īpaši Komisiju nodrošināt ciešu sadarbību ar pilsonisko sabiedrību, sagatavojot vai pārskatot tiesību aktus, kas varētu ietekmēt pilsoniskās sabiedrības telpu un brīvības;

59.  pieņem zināšanai to, ka Komisijas priekšsēdētājas vietniekam ir uzticēts pienākums uzturēt atklātu, pārredzamu un regulāru dialogu ar pilsonisko sabiedrību; uzsver, ka pilsoniskais dialogs būtu jāizvērš vēl vairāk; jo īpaši aicina Komisiju apsvērt iespēju katrā ģenerāldirektorātā izveidot īpašus kontaktpunktus, lai pilsoniskā sabiedrība varētu uzturēt ciešus kontaktus ar Komisijas priekšsēdētājas vietnieku; uzskata, ka ir būtiski, lai plašam PSO lokam tiktu piešķirta nozīmīga loma, izmantojot pārredzamu atlases procesu to iekļaušanai ekspertu grupās un konsultatīvos forumos, kas palīdz Komisijai, un lai īpaši tiktu izceltas PSO, kuras uzstājas neaizsargātu un nepietiekami pārstāvētu grupu vārdā;

60.  aicina Komisiju izmantot savu ietekmi saistībā ar ES līdzekļu apguvei paredzēto valsts programmu izstrādi un ES stratēģiju un rīcības plānu īstenošanu dalībvalstīs, lai mudinātu dalībvalstis ieviest efektīvus PSO līdzdalības un pilsoniskā dialoga mehānismus; aicina pastiprināt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību Eiropas pusgada procesā un Eiropas atveseļošanas pasākumu kopuma uzraudzībā;

61.  atzinīgi vērtē Eiropas Jaunatnes gadu kā iespēju vēl vairāk veicināt pilsonisko līdzdalību un dialogu demokrātiskā sabiedrībā;

62.  apņemas nodrošināt faktiskus turpmākus pasākumus saistībā ar šo ziņojumu un aicina Komisiju un Padomi uzņemties tādas pašas saistības;

o
o   o

63.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 156, 5.5.2021., 1. lpp. (2) OV L 433 I, 22.12.2020., 1. lpp. (3) OV C 323, 1.10.2020., 1. lpp. (4) OV C 346, 27.9.2018., 20. lpp. (5) OV C 390, 18.11.2019., 117. lpp. (6) OV C 363, 28.10.2020., 45. lpp. (7) OV C 395, 29.9.2021., 2. lpp. (8) OV C 415, 13.10.2021., 36. lpp. (9) OV C 425, 20.10.2021., 28. lpp. (10) OV C 425, 20.10.2021., 107. lpp. (11) OV C 81, 18.2.2022., 27. lpp. (12) Pieņemtie teksti, P9_TA(2022)0044. (13) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0451. (14) Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 18. jūnija spriedums Eiropas Komisija /Ungārija, ECLI:EU:C:2020:476 https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A62018CJ0078.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 8. marta rezolūcija par kultūras, izglītības, mediju un sporta nozīmi cīņā pret rasismu (2021/2057(INI))

P9_TA(2022)0057 A9-0027/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā preambulas otro, ceturto, piekto, sesto un septīto ievilkumu, 2. pantu, 3. panta 3. punkta otro daļu un 6. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 10. un 19. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 2., 3., 4., 5. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, tostarp tā trešo vienlīdzīgu iespēju principu, un ar to saistīto rīcības plānu,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(1) (Rasu līdztiesības direktīva);

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(2),

–  ņemot vērā, ka 2016. gada jūnijā tika izveidota ES augsta līmeņa grupa rasisma, ksenofobijas un citu neiecietības veidu apkarošanas jautājumos,

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 22. maija paziņojumu “Spēcīgākas Eiropas veidošana: jaunatnes, izglītības un kultūras politikas nozīme” (COM(2018)0268),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 18. septembra paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: ES rasisma apkarošanas rīcības plāns 2020.–2025. gadam” (COM(2020)0565),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 3. decembra paziņojumu ”Eiropas plašsaziņas līdzekļi digitālajā desmitgadē: Rīcības plāns atlabšanas un pārmaiņu atbalstam” (COM(2020)0784),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva)(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 20. maija Regulu (ES) 2021/817, ar ko izveido Savienības programmu izglītības un mācību, jaunatnes un sporta jomās Erasmus+(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 20. maija Regulu (ES) 2021/818, ar ko izveido programmu “Radošā Eiropa” (2021.–2027. gads)(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 20. maija Regulu (ES) 2021/888, ar ko izveido programmu “Eiropas Solidaritātes korpuss”(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 28. aprīļa Regulu (ES) 2021/692 ar ko izveido programmu “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības”(7),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 12. marta ieteikumu par romu līdztiesību, iekļaušanu un līdzdalību(8),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm(9),

–  ņemot vērā ES Pamattiesību aģentūras 2020. gada 9. jūnija ziņojumu par pamattiesībām, 2017. gada 5. decembrī publicēto otro ES apsekojumu par mazākumtautībām un diskrimināciju un ar to saistīto 2018. gada 23. novembra ziņojumu un 2019. gada 15. novembra kopsavilkumu "Being black in the EU", kuros aprakstīta pieredze saistībā ar rasu diskrimināciju un rasistisku vardarbību afrikāņu izcelsmes cilvēku vidū ES,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 12. novembra paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: LGBTIQ līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam” (COM(2020)0698),

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 3. marta paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: personu ar invaliditāti tiesību stratēģija 2021.–2030. gadam” (COM(2021)0101),

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 15. novembra secinājumus par kultūras darba plānu 2019.–2022. gadam(10),

–  ņemot vērā ES 2020. gada 7. oktobra romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģisko satvaru 2020.–2030. gadam,

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 5. oktobra paziņojumu "ES stratēģija antisemītisma apkarošanai un ebreju dzīvesvides atbalstam (2021.–2030. gads)” (COM(2021)0615),

–  ņemot vērā 2020. gada 19. jūnija rezolūciju par protestiem pret rasismu pēc Džordža Floida nāves(11),

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 22. maija ieteikumu par to, lai veicinātu kopīgas vērtības, iekļaujošu izglītību un Eiropas dimensiju mācīšanā(12),

–  ņemot vērā 2019. gada 26. marta rezolūciju par afrikāņu izcelsmes cilvēku pamattiesībām Eiropā(13),

–  ņemot vērā 2020. gada 17. septembra rezolūciju par romu integrācijas valsts stratēģiju īstenošanu: negatīvas attieksmes pret romu izcelsmes cilvēkiem apkarošana Eiropā(14),

–  ņemot vērā 2021. gada 11. marta rezolūciju par bērna tiesībām ES Bērna tiesību stratēģijas kontekstā(15),

–  ņemot vērā Komisijas uzsākto pārkāpuma procedūru saistībā ar neatbilstību Rasu vienlīdzības direktīvai par romu bērnu diskrimināciju izglītībā (pārkāpumi Nr. 20142174, Nr. 20152025 un Nr. 20152206),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1057, ar ko izveido Eiropas Sociālo fondu Plus (ESF+)(16),

–  ņemot vērā 2021. gada 23. novembra rezolūciju par ES politiku sporta jomā: novērtējums un iespējamā attīstība(17),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, kas nosaka saskaņotas normas mākslīgā intelekta jomā (mākslīgā intelekta akts) un groza dažus Savienības leģislatīvos aktus (COM(2021)0206),

–  ņemot vērā 2021. gada 11. novembra rezolūciju par Eiropas Izglītības telpu: kopīga holistiska pieeja(18),

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Strukturālās un kohēzijas politikas departamenta 2021. gada oktobrī sagatavoto pētījumu par kultūras, izglītības, plašsaziņas līdzekļu un sporta nozīmi cīņā pret rasismu,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas vispārējos politikas ieteikumus cīņai pret rasismu un neiecietību, jo īpaši Eiropas Padomes 2006. gada 15. decembra ieteikumu Nr. 10 par rasisma un diskriminācijas apkarošanu skolu izglītībā un ar tās palīdzību,

–  ņemot vērā Eiropas Komisija 2019. gada 27. septembra ceļvedi efektīvai līdztiesībai un cīņai pret rasismu un neiecietību,

–  ņemot vērā Komisijas sesto novērtējumu par Rīcības kodeksu cīņai pret nelikumīgiem naidīgiem izteikumiem tiešsaistē,

–  ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības 10. mērķi: samazināt nevienlīdzību starp valstīm un valstīs;

–  ņemot vērā konferenci par Eiropas nākotni,

–  ņemot vērā Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatoru grupas 2021. gada oktobra ieteikumus par jauno prakses kodeksu dezinformācijas jomā,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A9-0027/2022),

A.  tā kā diskriminācija un rasisms apdraud cilvēka cieņu, dzīves iespējas, labklājību, labbūtību un bieži vien arī drošību; tā kā rasistiskiem stereotipiem ir tendence pāriet uz nākamajām paaudzēm; tā kā ES ir aizliegta diskriminācija rasu vai etniskās piederības dēļ; tā kā arī imigranti, bēgļi un politiskā patvēruma meklētāji cieš no rasisma un diskriminējošas attieksmes;

B.  tā kā saskaņā ar ES Pamattiesību aģentūras informāciju(19) rasu diskriminācija un aizskaroša izturēšanās joprojām ir izplatīta parādība visā Eiropas Savienībā; tā kā jo īpaši rasu, reliģiskās un etniskās minoritātes pārāk bieži tiek pakļautas aizskarošai attieksmei, vardarbībai, rasistiskai un etniskai profilēšanai, arī no tiesībaizsardzības iestāžu puses, un naidīgiem izteikumiem gan tiešsaistē, gan bezsaistē; tā kā cietušie neziņo par lielāko daļu naida motivētu rasistisku un ksenofobisku incidentu(20); tā kā rasu un etniskās minoritātes ES saskaras ar strukturālu diskrimināciju un dažos gadījumos arī segregāciju konkrētās ikdienas dzīves jomās, tostarp mājokļu, veselības aprūpes, nodarbinātības, izglītības un tiesu sistēmas jomā;

C.  tā kā ES rasisma apkarošanas rīcības plānā 2020.–2025. gadam tiek runāts par strukturālu rasismu, kas izpaužas kā sociālo, finanšu un politisko institūciju diskriminējoša rīcība, tādējādi ietekmējot varas sviras un politikas veidošanu;

D.  tā kā ANO Augstās cilvēktiesību komisāres birojs strukturālo diskrimināciju definē kā noteikumus, normas, procedūras, attieksmes modeļus un rīcību institūcijās un citās sabiedrības struktūrās, kas rada šķēršļus grupām vai indivīdiem, un tie nevar izmantot tādas pašas tiesības un iespējas, kas ir pieejamas lielākajai daļai sabiedrības;

E.  tā kā migrantiem, bēgļiem, politiskā patvēruma meklētājiem un rasu, reliģisko un etnisko minoritāšu pārstāvjiem ir ierobežota piekļuve darba tirgum un viņi bieži vien kļūst par darba ekspluatācijas upuriem;

F.  tā kā ir skaidri redzams, ka kvalitatīvu datu vākšana ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā kvantitatīvi un kvalitatīvi analizēt sociālās problēmas, un tā ir būtiska, lai izstrādātu, pielāgotu, uzraudzītu un attīstītu uz pierādījumiem balstītus valsts politikas risinājumus šīm problēmām;

G.  tā kā atsevišķi viedokļu veidotāji un politiķi visā ES pauž rasistiskus un ksenofobiskus uzskatus, veicinot tādu sociālo klimatu, kurā zeļ rasisms, diskriminācija un naida noziegumi; tā kā uz šāda klimata veidošanu vēl jo vairāk iedrošina ekstrēmistu kustības, piemēram fašistiskas un ekstrēmi labējās kustības, kuras cenšas sašķelt mūsu sabiedrību; tā kā šāda rīcība ir pretrunā Eiropas kopīgajām vērtībām un demokrātijas un līdztiesības ideāliem, kurus ievērot ir apņēmušās visas dalībvalstis;

H.  tā kā daudzām minoritāšu grupām jācieš no policijas vardarbības, tostarp no kolektīvas sodīšanas un rasistiskas profilēšanas; tā kā ir vajadzīgi īpaši pasākumi, lai cīnītos pret šo parādību; tā kā tiesiskuma un krimināltiesību nepilnību dēļ policijas vardarbībā cietušajiem nav pietiekama aizsardzība un piekļuve tiesu iestādēm un bieži vien viņi cieš no valsts iestāžu īstenotas vajāšanas; tā kā rasisms pret etniskajām un rasu minoritātēm ir veicinājis vardarbību un nonāvēšanu;

I.  tā kā tas, kā cilvēki neatkarīgi no viņu rases vai etniskās izcelsmes tiek parādīti plašsaziņas līdzekļos, var stiprināt negatīvus stereotipus ar rasistisku vērtējumu; tā kā kultūras nozare un plašsaziņas līdzekļi var veicināt iekļautību un cīņu pret rasismu un šādiem stereotipiem;

J.  tā kā mūsu sabiedrībā ir jāpastiprina cīņa pret rasismu un diskrimināciju gan tiešsaistes, gan arī bezsaistes vidē, un tā ir kopīga atbildība; tā kā Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir detalizētāk jāizvērtē strukturālais rasisms un jāuzņemas saistības turpināt darbu pie strukturālā rasisma un diskriminācijas, ar ko saskaras daudzas minoritāšu grupas, novēršanas;

K.  tā kā dezinformācija bieži vien ir vērsta uz minoritātēm un veicina sociālos nemierus; tā kā neatkarīgi un plurālistiski plašsaziņas līdzekļi, kas veicina līdzsvarota vēstījuma sniegšanu, palīdz veidot iekļaujošas sabiedrības;

L.  tā kā solidaritāte un cieņa pret cilvēka dzīvību un citiem cilvēkiem ir vērtības, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē; tā kā šajā procesā izšķiroša nozīme ir skolu izglītībai;

M.  tā kā visā Eiropā piekļuve izglītībai un tās iegūšana ir problēma rasializētām kopienām; tā kā segregācija izglītībā joprojām ir būtiska problēma Eiropā; tā kā dažās dalībvalstīs skolās joprojām notiek bērnu nošķiršana un vēl arvien tiek īstenota diskriminējoša prakse, kas paredz etnisko un rasu minoritāšu bērnu ievietošanu skolās, kuras paredzētas bērniem ar garīga rakstura traucējumiem;

N.  tā kā skolām ir būtiska loma, jo tās var sniegt pieredzi par daudzveidības vērtību, veicināt iekļaušanu, apkarot rasismu un mazināt rasu stereotipus un aizspriedumus;

O.  tā kā ir svarīgi, lai bērni un jaunieši redzētu, ka viņi tiek pārstāvēti visā sabiedrībā, tostarp viņiem sniegtajā izglītībā, viņu kultūras un sporta aktivitātēs, internetā un viņu izmantotajos medijos;

P.  tā kā, lai gan sportam ir būtiska nozīme sociālajā, kultūras un izglītības dzīvē un tam piemīt spēja apvienot cilvēkus no dažādām rasēm, etniskajām grupām un reliģijām, un lai gan to var izmantot, lai apvienotu kopienas un stiprinātu līdztiesības, pieejamības un cieņas vērtības, sporta pasākumos un sportā kopumā visā Eiropā ir bijuši atkārtoti rasistiski incidenti un daudzas ar rasismu saistītas problēmas; tā kā tās ir jāidentificē un jācīnās pret radikalizāciju, kas vērojama ar sportu saistītajās grupās;

Q.  tā kā Covid-19 pandēmijas negatīvās sekas ir nesamērīgi skārušas cilvēkus no rasu un etnisko minoritāšu kopienām, izraisot, izceļot saasinot nevienlīdzību, arī kultūras, mediju, izglītības un sporta jomā; tā kā Covid-19 pandēmijas laikā būtiski pieauga naida motivētas aizskaršanas gadījumu un naida noziegumu skaits;

Vispārīgais konteksts

1.  uzsver, ka rasisms ir klātesošs visās mūsu ikdienas dzīves jomās un tam var būt daudzas formas; aicina šajā jautājumā īstenot nulles tolerances pieeju; atzīst, ka dažādas grupas, kopienas un indivīdi cieš no rasisma, ksenofobijas un diskriminācijas; atzīst, ka katrai konkrētai rasisma formai ir atšķirīgas iezīmes, un dažās dalībvalstīs konkrētas rasisma formas ir izplatītākas dažādu iemeslu dēļ, tostarp vēsturisku vai politisko faktoru dēļ;

2.  pieņem zināšanai ES rasisma apkarošanas rīcības plānu; atzinīgi vērtē to, ka tajā iekļauta īpaša sadaļa par izglītību un dotas īpašas norādes attiecībā uz medijiem, sportu un kultūru; aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt holistisku pieeju un nodrošināt pienācīgu finansējumu un resursus, lai izpildītu plānā uzņemtās saistības, neskarot finansējumu pašreizējām programmām un darbībām un vienlaikus ievērojot Eiropas vērtības;

3.  aicina Komisiju nodrošināt, ka rasisma apkarošanas koordinatoram tiek piešķirti pietiekami resursi un ka rasu līdztiesības integrēšana visās ES rīcībpolitikās tiek veikta visos ģenerāldirektorātos;

4.  sagaida, ka tiks izvērtēts esošais ES tiesiskais regulējums cīņā pret diskrimināciju, rasismu, ksenofobiju un citiem neiecietības veidiem; aicina Komisiju izvērtēt minētā regulējuma īstenošanu, lai noteiktu, kā to uzlabot, ja nepieciešams, un iesaistīties regulārā dialogā un paraugprakses apmaiņā ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām, jo īpaši tām, kas pārstāv personas, kuras cieš no rasisma un rasu diskriminācijas;

5.  atgādina, ka valstu rīcības plāni ir efektīvs līdzeklis, lai reaģētu uz rasismu, rasu un etnisko diskrimināciju un ar to saistīto neiecietību dalībvalstīs, jo tie ļauj veikt konkrētus pasākumus, reaģējot uz konkrētām situācijām; pauž nožēlu, ka tikai 15 dalībvalstis ir sagatavojušas šādus plānus(21); mudina Komisiju publicēt plānotos kopīgos pamatprincipus saistībā ar to, kā īstenot valstu rīcības plānus rasisma un diskriminācijas rases dēļ apkarošanai, kā arī citus instrumentus, lai atbalstītu centienus valstu līmenī; prasa šo plānu izstrādē iekļaut konkrētus mērķus, lai ņemtu vērā sabiedrības lielo daudzveidību kultūras, izglītības, mediju un sporta jomā; uzskata, ka šai sakarā ir jāapkopo dalībvalstīs īstenotā paraugprakse un jādalās ar to, lai veicinātu valsts rīcības plānu izstrādi un sekmētu valstu aģentūru savstarpējās pieredzes apmaiņu;

6.  atzinīgi vērtē to, ka ir publicētas un īstenotas īpašās ES pamatnostādnes par tādu vienlīdzības datu vākšanu, kuru pamatā ir rasu vai etniskā piederība un kuri Rasu vienlīdzības direktīvā definēti kā brīvprātīgi un anonīmi dati, kas nodrošina personas datu aizsardzību, pašidentificēšanu un apspriešanos ar attiecīgajām kopienām; aicina dalībvalstis pielāgot valsts statistiku un novērst šķēršļus, kā arī vajadzības gadījumā atvieglot un uzlabot sistemātisku kvalitatīvu, stabilu, sadalītu un katrai valstij specifisku datu vākšanu par līdztiesību, lai noteiktu rasisma un diskriminācijas cēloņus un strādātu pie tā, lai to apkarotu un atbalstītu uz pierādījumiem balstītu politiku gan valstu, gan ES līmenī; aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot šos datus, lai izstrādātu politiku rasu taisnīguma panākšanai un darīt šos datus publiski pieejamus, vienlaikus pilnībā ievērojot pamattiesības uz privātumu, personas datu aizsardzību un attiecīgos ES tiesību aktus, tostarp Rasu vienlīdzības direktīvu, Vispārīgo datu aizsardzības regulu(22) un ierosināto E-privātuma regulu(23), kā arī atbilstošos valstu tiesiskos regulējumus;

7.  atzinīgi vērtē apņemšanos veicināt daudzveidību un iekļaušanu programmās “Erasmus+” “Radošā Eiropa”, “Eiropas Solidaritātes korpuss”, “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības”, “Jaunā Eiropas Bauhaus iniciatīva”, “ESF+” un “Garantija jauniešiem”; uzsver nepieciešamību sistemātiski līdzsekot katras šīs programmas devumam cīņā pret rasismu un analizēt to, kā arī izveidot labas prakses pārskatu; aicina Komisiju nodrošināt, ka nesen publicētās iekļaušanas stratēģijas tiek integrētas visās attiecīgajās ES programmās, kā arī izglītības, kultūras, mediju un sporta iniciatīvās, un uzraudzīt to īstenošanu un ietekmi;

8.  atzinīgi vērtē Komisijas secinājumu, ka politikas veidošanā ir vajadzīga starpnozaru pieeja; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka attiecīgie rasisma apkarošanas mērķi tiek īstenoti visās politikas jomās;

9.  ar bažām norāda uz nespēju vienoties Padomē par Komisijas 2008. gada 2. jūlija priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas(24); mudina dalībvalstis pēc iespējas drīzāk rast kopēju nostāju šajā jautājumā; atbalsta Komisiju attiecībā uz to, ka jāveicina progress, lai panāktu nepieciešamo vienprātību Padomē šā priekšlikuma pieņemšanai;

10.  atbalsta turpmāku sadarbību starp Eiropas Komisiju pret rasismu un neiecietību, dalībvalstu līdztiesības struktūrām, nevalstiskājām organizācijām (NVO), valdībām un ieinteresētajām personām, it īpaši tām, kuras pārstāv to indivīdu un grupu intereses, kurus skar rasisms un rasu diskriminācija; jo īpaši aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību sagatavotos ieteikumus;

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt atbalstu ANO Civilizāciju aliansei, lai stiprinātu starptautisko, starpkultūru un starpreliģiju dialogu un sadarbību;

12.  uzsver, ka ierobežotā piekļuve tehnoloģijām un digitālajai infrastruktūrai izglītībā, kultūrā, sportā un medijos var radīt jaunu diskriminācijas un nevienlīdzības formu, kas Komisijai un dalībvalstīm pienācīgi un ātri jānovērš;

13.  aicina dalībvalstis izveidot palīdzības tālruņus, mediācijas struktūras un personāla apmācību, lai pienācīgi reaģētu uz vardarbību vai citiem ar rasi vai etnisko piederību saistītiem vardarbības gadījumiem izglītības, kultūras, mediju un sporta jomā un ziņot par tiem;

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt uzlabotu stratēģiju lauku, kalnainu un izolētu reģionu iedzīvotāju, it īpaši jauniešu un sieviešu, integrācijai izglītības, kultūras, sporta un mediju aktivitātēs un vienlaikus attīstīt vietējo un pielāgotu infrastruktūru un veikt ieguldījumus šādā infrastruktūrā;

15.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt saskaņotu rīcības plānu, lai pienācīgi novērstu diskriminācijas risku, ar ko saskaras mobilie darba ņēmēji un jo īpaši viņu bērni, tostarp ierobežotu piekļuvi kvalitatīvai izglītībai, kultūrai, plašsaziņas līdzekļiem un sportam;

Kultūra

16.  uzsver, ka Eiropas sabiedrības uzņem sevī arvien lielāku kultūras daudzveidība un arvien lielāku sabiedrības daļu veido ārvalstīs dzimušas personas un viņu pēcnācēji; uzskata, ka kultūrai, izglītībai un sportam ir ļoti būtiska nozīme, lai veicinātu atvērtu sabiedrību, kas ir labvēlīga pret visiem; uzskata, ka ir svarīgi atzīt šo cilvēku ieguldījumu un mantojumu Eiropas kultūrā un zināšanās visā šā kontinenta vēsturiskās attīstības gaitā;

17.  atzīst, ka rasisms ir dziļi iesakņojies sabiedrībā un ir saistīts ar tās kultūras saknēm, mantojumu un sociālajām normām; tādēļ uzsver, ka kultūrai var būt liela nozīme un tai jābūt būtiskai cīņā pret diskrimināciju un rasismu, kā arī iekļautības, daudzveidības, līdztiesības un iecietības veicināšanā; uzsver, ka ir svarīgi veicināt starpkultūru mācīšanos;

18.  norāda uz dažādo kopienu milzīgo ieguldījumu Eiropas kultūras un valodu daudzveidībā;

19.  pauž nožēlu par to, ka pastāv šķēršļi, proti, stereotipi, aizspriedumi, segregācija vai getoizācija, kas traucē minoritātēm iesaistīties kultūras dzīvē; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt iniciatīvas, lai panāktu daudzveidīgāku rasializētu kopienu un indivīdu līdzdalību kultūrā, un šādus šķēršļu likvidēšanai izmantot finansējumu no visām attiecīgajām programmām; mudina plašāk atbalstīt esošos kanālus un ieviest atbalsta tīklus un informēšanas pasākumus, tostarp piepilsētu, lauku, tālākajos un citos nelabvēlīgā situācijā esošos reģionos;

20.  aicina dalībvalstis uzsākt iniciatīvas, kuru mērķis ir mudināt cilvēkus ar dažādu rasu un etnisko izcelsmi piedalīties kultūras pasākumos, piemēram, kuponu shēmās vai līdzīgos pasākumos;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot uzraudzību un novērtēšanu, cita starpā izmēģinot un koplietojot līdzdalības instrumentus un paraugpraksi, kā arī apmainoties ar šādiem instrumentiem un paraugpraski, kas ar kultūras palīdzību var uzrādīt iekļaušanu un nediskrimināciju veicinošu un rasismu mazinošu ietekmi, un palīdzēt veidot iekļaujošākas rīcībpolitikas;

22.  aicina dalībvalstis un attiecīgās ieinteresētās personas veicināt daudzveidību kultūras iestādēs gan darbinieku, gan arī vadības līmenī, ieviešot atbilstības un piešķiršanas kritērijus organizācijās, kuras saņem publisko finansējumu, un nodrošinot, ka visi strādājošie saņem atalgojumu kopš nodarbinātības uzsākšanas;

23.  atzinīgi vērtē darbu, ko veic dalībvalstu ekspertu atvērtās koordinācijas metodes (AKM) darba grupa jautājumos par dzimumu līdztiesību kultūras un radošajās nozarēs; aicina dalībvalstis nākamā darba plāna kultūras jomā izstrādē iesaistīt dalībvalstu ekspertu AKM darba grupu jautājumos par rasisma apkarošanu ar mākslas un kultūras palīdzību; aicina AKM darba grupu sagatavot pētījumu par kultūras un radošās nozares nozīmi rasu līdztiesības veicināšanā minētajās nozarēs;

24.  atzinīgi vērtē to, ka personas un vietas, kurām visvairāk nepieciešama palīdzība, ir iekļautas vienā no Jaunā Eiropas "Bauhaus" stratēģiskajiem virzieniem; prasa šajā iniciatīvā ņemt vērā migrantu sociālo iekļaušanu, lai nodrošinātu viņiem vienādu piekļuvi iespējām;

25.  stingri atbalsta to, ka dažas dalībvalstis atzīst nepieciešamību atgriezt kultūras darbus un artefaktus to izcelsmes vietās, jo tas palīdzētu veicināt cieņu pret otras puses kultūras mantojumu un savstarpēju sapratni par to, kā arī palielinātu tā vērtību, jo īpaši nodrošinot publisku piekļuvi šiem darbiem un artefaktiem; aicina veikt nepieciešamo izpēti, pētījumus un apmaiņu, lai izveidotu saskaņotas programmas kultūras darbu un artefaktu atgriešanai vai nu to izcelsmes valstīs vai arī citās attiecīgās izcelsmes valsts izraudzītās kultūras iestādēs, saskaņā ar attiecīgajām starptautiskajām konvencijām par kultūras mantojuma aizsardzību; mudina Komisiju veicināt dialogu, lai sekmētu paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, trešām valstīm, muzejiem un citām kultūras iestādēm;

Izglītība

26.  atzīst izglītības un apmācības izšķirošo nozīmi strukturālā rasisma un diskriminācijas apkarošanā, iekļaujošas sabiedrības veidošanā, aizspriedumu un stereotipu atmaskošanā un iecietības, izpratnes un daudzveidības veicināšanā; uzsver jaunās Eiropas izglītības telpas nozīmi cīņā pret visu veidu diskrimināciju gan izglītības iestādēs, gan arī ārpus tām, it īpaši kvalitatīvas un iekļaujošas izglītības telpas veidošanā;

27.  uzsver, ka konkrētiem Eiropas vēstures elementiem, tostarp koloniālismam, verdzībai un genocīdam, jo īpaši holokaustam, kopā ar citām rasisma izpausmēm joprojām ir ilgstoša ietekme uz mūsdienu sabiedrību, tostarp izglītības sistēmās un izglītības programmu izstrādē; ierosina pārskatīt izglītības programmas, lai izskaidrotu mūsu sabiedrības vēsturi, izmantojot mērķtiecīgu un kontekstuālu pieeju, lai labāk izprastu tās saikni ar tagadni un strādātu pie tā, lai izskaustu stereotipus, kas izraisa mūsdienās novēroto diskrimināciju;

28.  uzsver, ka vēstures mācību programmās lielāka vērība jāpievērš objektīvai un faktos balstītai informācijai par dažādām rasistiski noskaņotām vai pret etniskajām grupām vērstām ideoloģijām, to formām un izcelsmi, piemēram, verdzību, koloniālismu vai fašismu, tostarp par zinātnes ļaunprātīgu izmantošanu to attaisnošanai, kā arī par to ietekmi un iespējamajām atskaņām mūsdienās;

29.  mudina dalībvalstis veicināt daudzveidīgu un iekļaujošu izglītības programmu, rīku vai aktivitāšu izstrādi, lai šajos un citos pamatmateriālos tiktu iekļauti autori, vēsturnieki, zinātnieki un mākslinieki un citas personības no dažādām rasu un etniskām grupām;

30.  uzsver izglītības nozīmi pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanā; uzsver, ka ir svarīgi veidot sinerģiju starp pilsoniskuma izglītību visā Eiropā un ES politiku cīņai pret rasismu un diskrimināciju; mudina dalībvalstis lielāku uzmanību pievērst izglītošanai par ES vēsturi, lai veicinātu kohēziju; uzskata, ka šīm jomām vajadzētu būt pilsoniskās izglītības programmu neatņemamai sastāvdaļai;

31.  aicina dalībvalstis popularizēt minoritāšu valodas, kultūru un vēsturi skolu mācību programmās, muzejos un citos kultūras un vēstures izpausmju veidos un atzīt minoritāšu kultūras kā ieguldījumu Eiropas kultūras mantojumā; aicina dalībvalstis izstrādāt saskaņotus un konsekventus pasākumus, paredzot tam atbilstošu finansējumu, kuru nolūks būtu stimulēt, atbalstīt un veicināt rasializēto un etnisko grupu mākslu un kultūru un pētīt un saglabāt tradicionālo kopienu kultūras materiālo un nemateriālo mantojumu;

32.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt daudzvalodību, jo tā ir būtisks instruments, kas satuvina cilvēkus;

33.  uzsver, ka ir svarīgi sniegt pienācīgu atbalstu mobilo darba ņēmēju bērniem visās dalībvalstīs, lai viņi varētu apgūt savu dzimto valodu un savas valsts un jaunās dzīvesvietas valsts kultūru, tādējādi nodrošinot labāku integrāciju;

34.  aicina padziļināt pētījumus par vispārējām humanitārajām zinātnēm, vēsturi, filozofiju, valodām un literatūru, kas var palīdzēt veicināt Eiropas vienotības garu; aicina vēstures programmās izmantot fokusētu pieeju visu Eiropā dzīvojošo rasu un etnisko kopienu vēsturei, lai veicinātu plašāku un lielākā mērā faktos balstītu skatījumu uz Eiropas un pasaules vēsturi, un veidot labāku izpratni par dažādu kontinentu mijiedarbību pirms Eiropas īstenotās kolonizācijas, tās laikā un pēc tās; aicina vēstures grāmatās uzsvērt rasializēto kopienu ieguldījumu Eiropas attīstībā un veidošanā šodien;

35.  aicina dalībvalstis aktīvi vērsties pret neobjektivitāti mācību grāmatās, izglītības rīkos, bērniem un jauniešiem paredzētās filmās, ziņu pārraidēs un sportā; aicina dalībvalstis šos mērķus iekļaut iniciatīvas "Eiropas Jaunatnes gads 2022" īstenošanā;

36.  stingri nosoda rasu un etniskās piederības segregācijas praksi skolās, kas joprojām ir vērojama Eiropā; brīdina, ka šāda prakse izraisa marginalizāciju, priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu, zemu uzņemšanas izglītības iestādēs līmeni, paralēlās sociālās telpas veidošanos, iemūžina strukturālu diskrimināciju un kavē līdztiesīgu piekļuvi kvalitatīvai dzīvei; aicina visas dalībvalstis ieviest vai stiprināt iekļaujošu politiku, lai novērstu to, ka marginalizētas izglītojamo grupas no pirmsskolas līdz augstākajai izglītībai, ar nodomu vai bez tā, tiek ievietotas atsevišķās skolās, izglītības iestādēs vai klasēs, lai veicinātu sociālo iekļaušanu, garantējot vienlīdzīgas iespējas visiem, un nodrošinātu, ka visiem bērniem ir vienlīdzīga piekļuve kvalitatīvai izglītībai un ārpusskolas nodarbībām, tostarp kultūrai un sportam; aicina dalībvalstis aktīvi veicināt bērnu no minoritāšu grupām iekļaušanu skolās un vietējā sabiedrībā un nodrošināt publiskās izglītības sekulāro dabu, vienlaikus cienot viņu kultūras un reliģisko identitāti;

37.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai atbalstītu bērnus no rasu un etniskajām minoritātēm un no nedrošas sociālekonomiskās vides viņu ceļā uz izcilību, palīdzot viņiem iesaistīties augsta līmeņa ārpusskolas aktivitātēs (piemēram, mākslā un sportā), ļaujot viņiem iestāties skolās, kas atbilst viņu īpašajām vajadzībām, nodrošinot kvalitatīvas izglītības iespējas un piešķirot nepieciešamo finansējumu;

38.  aicina dalībvalstis ikvienam bērnam garantēt tiesības uz izglītību un ieviest pasākumus, lai apkarotu un novērstu mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu, kā arī nodrošināt dzimumu ziņā līdztiesīgu piekļuvi kvalitatīvai un iekļaujošai izglītībai no agrīnas bērnības līdz pusaudža gadiem; aicina Komisiju izstrādāt jaunus finansēšanas instrumentus vai apakšprogrammas, kurām vajadzētu papildināt pasākumus, ko dalībvalstis īsteno, lai sniegtu mērķtiecīgu un pielāgotu atbalstu tādu vismaz trīs gadu vecumu sasniegušu bērnu kvalitatīvai izglītošanai, kuri saskaras ar galēju nabadzību un kuriem nav tiesību tikt iesaistītiem jau esošās un turpmākās ES izglītības un sociālās iekļaušanas finansēšanas iniciatīvās kā “Erasmus+”, Garantija bērniem vai ESF+;

39.  atzīst, ka ir svarīgi mācīt bērniem un jauniešiem apzināties neiecietības negatīvo ietekmi un attīstīt viņu kritiskās domāšanas prasmes; aicina nodrošināt, lai izglītošana cilvēktiesību jomā tiktu uzsākta agrīnā vecumā un lai mācību materiāli atspoguļotu sabiedrības dažādību un plurālismu, kā arī nesaturētu rasistisku saturu;

40.  aicina Komisiju veicināt pētniecību agrīnās brīdināšanas sistēmu un efektīvu mācīšanas metožu jomā, lai cīnītos pret rasismu un diskrimināciju skolās, ņemot vērā paraugpraksi Eiropā, kā arī veicināt rezultātu kopīgošanu, lai izskaustu iebiedēšanu rases dēļ;

41.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka mācībspēki no rasu un etnisko minoritāšu grupām ar vienlīdzīgiem noteikumiem un taisnīgi tiek pieņemti darbā visos apmācību un izglītības līmeņos un ka tiek ieviesti pasākumi, lai skolu sistēmā nodrošinātu gan mācībspēku, gan arī apmācāmo aizsardzību pret rasu diskrimināciju;

42.  nosoda strukturālo diskrimināciju, ko piedzīvo tūkstošiem bēgļu bērnu Eiropā, kuriem ir ierobežota piekļuve izglītībai vai tā vispār nav pieejama; apstiprina, ka uzņemšanas nometnēs pieejamās nošķirtās nodarbības, kuras bieži vada brīvprātīgie, nevar aizstāt mācības skolā; aicina uzņēmējas valsts skolu sistēmā obligātu izglītību bēgļu bērniem noteikt kā priekšnoteikumu, lai piekļūtu ES finansējumam migrācijas jomā;

43.  aicina dalībvalstis nodrošināt atbilstošu apmācību skolotājiem neatkarīgi no mācāmā priekšmeta, specializācijas, skolēnu vecuma vai skolas, kurā viņi mācīs, lai dotu viņiem prasmes un izpratni par kultūru, kas vajadzīgas integrācijas un iecietības veicināšanai un diskriminācijas apkarošanai izglītības sistēmā; aicina nodrošināt, lai visiem mācībspēkiem un personām, kuras strādā ar jauniešiem, tiktu atvēlēts laiks iesaistīties skolotāju sākotnējā izglītībā un profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanā, kas vērsta uz izglītošanu multikulturālā un daudzrasu vidē, tostarp iegūt zināšanas par neapzinātiem aizspriedumiem; aicina dalībvalstis ieviest mūžizglītības programmas ierēdņiem un jo īpaši valsts drošības spēku darbiniekiem, lai izskaustu rasistisku un ksenofobisku rīcību;

44.  atgādina, ka mākslīgā intelekta (MI) sistēmas, ko paredzēts izmantot izglītībā un profesionālajā apmācībā, kā arī izglītības personāla atlases procesos, dažos gadījumos tiek uzskatītas par augsta riska sistēmām; aicina pirms šādu rīku izmantošanas veikt pienācīgu riska novērtējumu;

45.  uzsver atceres pasākumu nozīmi programmā "Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības", kā arī nepieciešamību nodrošināt pietiekamu finansējumu un pamanāmību projektiem ar mērķi atcerēties un pētīt izšķirošus notikumus nesenā Eiropas vēsturē un izglītot par tiem, un uzlabot Eiropas iedzīvotāju informētību par viņu kopīgo vēsturi, kultūru, kultūras mantojumu un vērtībām, tādējādi vairojot viņu izpratni par ES, tās pirmsākumiem, mērķiem un daudzveidību;

46.  atzīst, ka tādas mobilitātes programmas kā “Erasmus+” veicina audzinošo, sociālo, personīgo un profesionālo attīstību un ir palīdzējušas labāk izprast citus cilvēkus; aicina pastāvīgi pilnveidot šādas programmas;

47.  uzsver ES pilsoniskuma izglītības nozīmi savstarpējās izpratnes un sociālās kohēzijas veicināšanā, jo par to liecina iedzīvotāju ieguldījums konferencē par Eiropas nākotni, kas arī tiks ņemts vērā konferences secinājumus, kurus paredzēts publicēt šā gada laikā;

48.  uzsver, cik būtiska nozīme ir neformālās un ikdienējās mācīšanās atzīšanai, kā arī diplomu un kvalifikācijas automātiskai atzīšanai, jo tie ir būtiski instrumenti, lai sniegtu iespējas cilvēkiem no rasu un etniskajām grupām, cīnītos pret strukturālo rasismu un diskrimināciju un veicinātu daudzveidību;

49.  atzīst, ka izglītības iegūšanā liela nozīme ir priekšzīmei; mudina izveidot viseiropas platformu, kurā būtu iekļautas personas un kolektīvi no rasu un etnisko minoritāšu grupām, kas var dalīties pieredzē ar audzēkņiem;

50.  uzsver, ka ir svarīgi, izmantojot mācīšanu un citus attiecīgus materiālus, lai palielinātu sabiedrības kopumā un dažādu tās grupu informētību par mūsu sabiedrības daudzveidību;

51.  aicina dalībvalstis izvairīties no finansējuma samazināšanas izglītības programmām, jo tādējādi var tikt ierobežotas diskusijas par starpkultūru izpratni un rasisma apkarošanu(25);

52.  uzsver, ka sociāli nelabvēlīgā situācijā esošu bērnu un jauniešu integrācijai būtiska nozīme ir ES finansētām sociālajām programmām, it īpaši skolas maltīšu programmām;

Mediji

53.  uzsver pārstāvības un dažādības nozīmi iekļaujošas sabiedrības veidošanā; atgādina par plašsaziņas līdzekļu pienākumu atspoguļot sabiedrību visā tās daudzveidībā un pauž nožēlu par rasu un etniskās daudzveidības trūkumu daudzos plašsaziņas līdzekļos; aicina kultūras un plašsaziņas līdzekļu nozari izvairīties no prakses, kas iemūžina vai stiprina negatīvus stereotipus par etniskajām un rasu minoritātēm, un mudina to rādīt šo kopienu pārstāvju pozitīvo ieguldījumu sabiedrības dzīvē; aicina attiecīgās ieinteresētās personas savās organizācijās pievērsties daudzveidībai un pārstāvībai, tostarp izveidojot amatu, kas atbild par daudzveidību, un īstenojot iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot plašsaziņas līdzekļu speciālistu pratību daudzveidības un iekļautības jautājumos, lai labāk atspoguļotu viņu uzdevumu neatkarīgo un plurālistisko raksturu;

54.  atzinīgi vērtē Komisijas komunikācijas un izpratnes veicināšanas kampaņu, ar ko uzlabo daudzveidību audiovizuālajā nozarē kā bezsaistē, tā arī tiešsaistē; prasa, lai šajā kampaņā galvenā uzmanība tiktu pievērsta rasializētu un marginalizētu kopienu daudzveidībai un vēsturei un uzsvērts tas, kā rasu taisnīguma panākšana var veicināt vienotāku, mierīgāku un demokrātiskāku Eiropu visiem;

55.  atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Digitālo mediju observatorijai ir uzdots apkarot dezinformāciju un rīcību, kas vērsta pret minoritāšu kopienām; uzsver, ka izglītības programmās steidzami lielāka uzmanība jāpievērš kritiskās domāšanas, medijpratības un digitālo prasmju attīstībai; uzsver, ka medijpratības uzlabošanas kampaņām un iniciatīvām var būt ļoti būtiska nozīme, lai novērstu rasu diskriminācijas vēstījumu izplatīšanu ar dezinformāciju; uzsver vajadzību nodrošināt analītiskus un operatīvus instrumentus jauniešiem, lai viņi atpazītu un apkarotu naida runas tiešsaistē;

56.  aicina Komisiju nodrošināt, lai naida runas (gan tiešsaistē, gan bezsaistē) definīcija un kriminālatbildības noteikšana par naida noziegumiem tiktu pilnībā un pareizi transponēta dalībvalstu tiesību aktos, un nepieciešamības gadījumā uzsākt pārkāpuma procedūras;

57.  atzinīgi vērtē Rīcības kodeksa cīņai pret nelikumīgiem naidīgiem izteikumiem tiešsaistē sesto novērtējumu un panākto progresu saistībā ar tiešsaistē paustas naida runas izņemšanu; tomēr pauž nožēlu par to, ka, lai gan vidējais pārbaudīto ziņojumu rādītājs 24 stundu laikā saglabājas augsts (81 %), salīdzinājumā ar 2020. gadu (90,4 %) tas ir samazinājies, un ka vidējais satura izņemšanas rādītājs kopš 2019. un 2020.gada ir nokrities līdz 62,5 %; mudina Komisiju turpināt sadarbību ar platformām, lai izskaustu naida runu tiešsaistē un paaugstinātu satura izņemšanas rādītāju, kā arī uzlabotu pārredzamību un atgriezenisko saiti lietotājiem;

58.  pauž bažas par MI un algoritmu veicinātu naida runu un dezinformāciju, kas satur rasistisku un diskriminējošu saturu; norāda, ka naida runai un dezinformācijai ir tūlītēja graujoša ietekme uz mūsu sabiedrību; aicina censties apkarot šādas darbības, jo īpaši izstrādājot specializētu MI un algoritmus, kuru galīgais mērķis ir apturēt naida runas un dezinformācijas uzplūdus un mazināt to sekas;

59.  norāda, ka mākslīgā intelekta, tostarp satura filtru, izstrādē, ieviešanā un izmantošanā izmanto galvenokārt angļu valodu; brīdina, ka naida runa tiešsaistē tiek praktizēta arī citās valodās, kuru satura filtri ir mazāk efektīvi; aicina īstenot pasākumus, lai cīnītos pret naida runu visās valodās;

60.  atzinīgi vērtē dažu starptautisko audiovizuālo pakalpojumu sniedzēju iedibināto praksi pirms mediju pārraidēm informēt par kaitējošu un rasistisku saturu; mudina šādu praksi izvērst Eiropas audiovizuālajā jomā;

61.  atzīmē, ka dažās dalībvalstīs pastāv audiovizuālo jomu regulējošas iestādes, kas ir pilnvarotas noteikt sankcijas, ja pārraidēs veicināta diskriminējoša vai rasistiska satura izplatīšana; mudina dalībvalstis šajā ziņā pilnvarot savas regulatīvās aģentūras; prasa, lai Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatoru grupai tiktu nodrošināta piekļuve resursiem, lai pienācīgi koordinētu valstu aģentūru darbību kvalitatīvu datu vākšanā un apmaiņā, kā arī šo uzdevumu uzraudzībā; aicina Komisiju un dalībvalstis apturēt ES un valstu finansējumu plašsaziņas līdzekļiem, kurus oficiālās regulatīvās iestādes ir atzinušas par vainīgiem, jo tie, veicinot naida runu un ksenofobiju, ir pārkāpuši attiecīgos juridiskos standartus;

62.  nosoda dažu plašsaziņas līdzekļu rasistisko retoriku, kas stigmatizē rasializētas kopienas, piemēram, vēršoties pret migrantiem, kuri rada dažādas ekonomiskas un sociālas problēmas, un nesamērīgi plaši atspoguļojot migrantu izdarītos noziegumus; aicina dalībvalstis veikt efektīvus pasākumus, lai liegtu plašsaziņas līdzekļiem izplatīt stigmatizējošu retoriku, naida runu, nepatiesus vēstījumus un konkrētu etnisko vai rasializēto grupu negatīvu attēlojumu, kas liek apšaubīt attiecīgo indivīdu cilvēcību;

63.  uzsver, ka ir jāpalielina digitālo platformu un sociālo tīklu atbildība, lai apkarotu rasu naida kurināšanu pret migrantiem un minoritātēm;

Sports

64.  uzsver, ka sporta klubiem un federācijām ir izšķiroša nozīme cīņā pret rasismu, tostarp vairojot izpratni par šo parādību; atgādina, ka “Erasmus+” regulā sports un komandu sports ir atzīts par sociālās iekļaušanas, līdztiesības un ES vērtību veicināšanas virzītājspēku; atzinīgi vērtē ES un valstu finansējuma piešķiršanu, lai nabadzībā dzīvojošie, jo īpaši minoritātes un bērni, varētu piedalīties sporta nodarbībās;

65.  norāda, ka rasisma apkarošana ir minēta kā viena no “Erasmus+” 2022. gada darba programmas 2. pamatdarbības partnerību sporta jomā paredzētajām prioritātēm un ka tautas sporta iniciatīvas, kas vērstas uz iekļaušanu un cīņu pret rasismu, var finansēt no jaunās mazāka apmēra partnerību shēmas; aicina Komisiju izvērtēt šīs iniciatīvas un sistemātiski uzraudzīt to sporta projektu skaitu un veidu, kuru galvenais mērķis ir cīņa pret rasismu, kā arī sekot līdzi tiem piešķirtā finansējuma apjomam; aicina Komisiju veicināt migrantu un personu no rasializēto un etnisko minoritāšu grupām iekļaušanu vietējos sporta klubos;

66.  atzinīgi vērtē NVO un tautas sporta organizāciju dažādās dalībvalstīs īstenotos centienus izmantot sportu, lai satuvinātu cilvēkus un veicinātu kopīgas atmiņas ar mērķi vairot cieņu un veicināt iekļautību; aicina Komisiju izveidot paraugprakses datubāzi sporta izglītības un plašsaziņas līdzekļu jomā, lai veicinātu to attīstību visā Savienībā;

67.  atzīst, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš dažādu grupu pārstāvībai sportā kopumā un vadošos amatos sporta organizācijās, tostarp sievietēm un personām, kurām ir mazāk iespēju, piemēram, bēgļiem, etniskajām un rasu minoritātēm un LGBTIK kopienai; mudina starptautiskā, Eiropas un valstu līmeņa sporta pārvaldības struktūras un ieinteresētās personas īstenot pasākumus attiecībā uz daudzveidību un iekļaušanu, jo īpaši lai risinātu jautājumu par sieviešu un etnisko minoritāšu pārstāvju nelielo skaitu vadošajos amatos un valdēs; aicina dalībvalstis izstrādāt iekļaujošu sporta politiku, paredzot pietiekamu finansējumu, lai nodrošinātu, ka sports ir pieejams ikvienam neatkarīgi no etniskās piederības, rases, invaliditātes vai sociālekonomiskās situācijas;

68.  uzstāj, ka jāpiemēro pilnīgas neiecietības pieeja attiecībā uz rasismu, naida runu, vardarbību un citu rasistisku uzvedību sportā un aicina Komisiju, dalībvalstis un sporta federācijas izstrādāt pasākumus, lai novērstu šādus incidentus, un pieņemt efektīvas sankcijas un pasākumus ar mērķi atbalstīt cietušās personas, kā arī pasākumus, lai novērstu uzbrukumus sportistiem, kuri nosoda rasismu vai aizstāv daudzveidību;

69.  mudina Komisiju izstrādāt ieteikumus vai nostādnes sportā, lai cīnītos pret rasismu sportā vietējā, reģionālā, valstu un Eiropas līmenī un visos sporta līmeņos veicinātu iekļaušanu un cieņu, tostarp attiecībā uz personām, kurām nepieciešams īpašs apģērbs; aicina sporta organizācijas un ieinteresētā persona visos līmeņos aktīvi iesaistīties šāda kodeksa izstrādē, pievienoties tam un iekļaut to savos statūtos; mudina organizācijas palielināt savu biedru un viņu ģimenes locekļu, kā arī plašākas sabiedrības informētību par šādu kodeksu un tā saturu;

o
o   o

70.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp. (2) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (3) OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp. (4) OV L 189, 28.5.2021., 1. lpp. (5) OV L 189, 28.5.2021., 34. lpp. (6) OV L 202, 8.6.2021., 32. lpp. (7) OV L 156, 5.5.2021., 1. lpp. (8) OV C 93, 19.3.2021., 1. lpp. (9) OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp. (10) OV C 460, 21.12.2018., 12. lpp. (11) OV C 362, 8.9.2021., 63. lpp. (12) OV C 195, 7.6.2018., 1. lpp. (13) OV C 108, 26.3.2021., 2. lpp. (14) OV C 385, 22.9.2021., 104. lpp. (15) OV C 474, 24.11.2021., 146. lpp. (16) OV L 231, 30.6.2021., 21. lpp. (17) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0463. (18) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0452. (19) Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas otrais apsekojums — galvenie rezultāti, 2017. gada 6. decembris; Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas otrais apsekojums: musulmaņi, — rezultātu izlase, 2017. gada 21. septembris; Antisemītisma pieredze un uztvere — otrais apsekojums par diskrimināciju un naida noziegumiem pret ebrejiem ES, 2018. gada 10. decembris; Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas otrais apsekojums: Romi — atlasīti konstatējumi, 2016. gada 29. novembris; Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas otrais apsekojums: Kā tas ir — būt melnādainam Eiropas Savienībā, 2018. gada 23. novembris. (20) Ibid. (21) No 2019. gada saskaņā ar ES Pamattiesību aģentūras 2020. gada 9. jūnija ziņojumu. (22) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp. (23) Komisijas priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību elektronisko sakaru jomā (COM(2017)0010). (24) COM(2008)0426. (25) The role of culture, education, media and sport in fight against racism (“Kultūras, izglītības, plašsaziņas līdzekļu un sporta nozīme cīņā pret rasismu”), Eiropas Parlamenta Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, Struktūrpolitikas un kohēzijas politikas departaments, 2021. gada oktobris, 13. lpp.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 8. marta rezolūcija par kohēzijas politiku kā instrumentu, ar ko samazināt veselības aprūpes atšķirības un uzlabot pārrobežu sadarbību veselības aprūpes jomā (2021/2100(INI))

P9_TA(2022)0058 A9-0026/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. pantu, kurā pieprasīts, ka, nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis un kura mērķis ir veicināt dalībvalstu sadarbību, lai uzlabotu pārrobežu reģionu veselības aprūpes pakalpojumu sistēmu savstarpēju papildināšanos,

–  ņemot vērā LESD 174. pantu par Savienības ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvu 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē(2) (Pārrobežu veselības aprūpes direktīva) un jo īpaši tās 168. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada martā publicēto pētījumu par pārrobežu sadarbību “Pašreizējo iniciatīvu izmantošana sadarbībai pārrobežu reģionos”(4),

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas 2020. gada 14. oktobra atzinumu “Pārrobežu veselības aprūpes īstenošana un nākotnes perspektīvas”(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 11. novembra paziņojumu “Eiropas veselības savienības veidošana — ES noturības pastiprināšana pret pārrobežu veselības apdraudējumiem” (COM(2020)0724),

–  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas 2020. gada 19. novembra ziņojumu “Veselība īsumā: Eiropa 2020”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2021. gada 9. marta nostāju pirmajā lasījumā par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko izveido Savienības rīcības programmu veselības jomā (programma “ES — veselībai”) 2021.–2027. gadam un atceļ Regulu (ES) Nr. 282/2014(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. marta Regulu (ES) 2021/522, ar ko izveido Savienības rīcības programmu veselības jomā (programma “ES — veselībai”) 2021.–2027. gadam un atceļ Regulu (ES) Nr. 282/2014(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 28. aprīļa Regulu (ES) 2021/695, ar ko izveido pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa”, nosaka tās dalības un rezultātu izplatīšanas noteikumus un atceļ Regulas (ES) Nr. 1290/2013 un (ES) Nr. 1291/2013(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1058 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Kohēzijas fondu(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1059 par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi (Interreg), kas saņem atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda un ārējās finansēšanas instrumentiem(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1060, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu, Taisnīgas pārkārtošanās fondu un Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Finansiāla atbalsta instrumentu robežu pārvaldībai un vīzu politikai(11),

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas pasūtīto 2021. gada pētījumu par pārrobežu sadarbību veselības aprūpes jomā(12),

–  ņemot vērā Komisijas Norādījumus par Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem 2014.–2020. gadam,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A9-0026/2022),

A.  tā kā pamata infrastruktūras, labi apmācīta personāla un kvalitatīvu pakalpojumu trūkums NUTS 2. līmeņa reģionos (reģionos ar 800 000–3 000 000 iedzīvotāju), kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks nekā 75 % no ES-27 vidējā rādītāja, un pārejas reģionos, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir no 75 % līdz 90 % no ES-27 vidējā rādītāja, nopietni kavē vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei un ir galvenais iemesls, kāpēc kvalitatīvai veselības aprūpes infrastruktūrai un atbilstošam un labi apmācītam veselības aprūpes personālam vajadzētu būt visu valstu un reģionālo valdību prioritātei;

B.  tā kā Covid-19 pandēmijas uzliesmojums izgaismoja veselības aprūpes nozares izšķirošo nozīmi un palielināja prasības veselības aprūpes sistēmām un veselības aprūpes darbiniekiem, tādējādi atklājot veselības aprūpes sistēmu nepilnības un trūkumus, kā arī veselības aprūpes atšķirības un nevienlīdzību starp dalībvalstīm un to iekšienē, jo īpaši pierobežas, tālākos, attālos un lauku reģionos, tostarp reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu;

C.  tā kā kohēzijas politika, izmantojot investīciju iniciatīvu reaģēšanai uz koronavīrusu (CRII) un investīciju iniciatīvu reaģēšanai uz koronavīrusu plus (CRII+), bija pirmā aizsardzības līnija pret Covid-19 pandēmiju, tādējādi apliecinot, ka šī politika var būtiski palīdzēt samazināt nevienlīdzību veselības jomā, atbalstot progresu e-veselības, e-medicīnas un citu digitalizācijas veidu jomā, un ka, lai gan tas ir jaunu iespēju avots, ir vajadzīgs arī atbilstošs aprīkojums katras konkrētās situācijas pārvarēšanai, kā arī medicīniskā personāla apmācība katras konkrētās situācijas risināšanai;

D.  tā kā veselības aprūpes sniegšanas standarts ES joprojām ir dalībvalstu prerogatīva un starp reģioniem pastāv ievērojamas atšķirības, kas rada nevienlīdzību; tā kā NUTS 2. līmeņa reģioni, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks nekā 75 % no ES 27 valstu vidējā rādītāja, nevar atvēlēt pat ne tuvu no tā līdzekļu apmēra veselības aprūpei uz vienu iedzīvotāju, ko atvēl attīstītākie partneri;

E.  tā kā ES instrumenti, kuru mērķis ir kompensēt dažas no šīm problēmām, galvenokārt nepārsniedz ieteikuma tiesību līmeni, kā rezultātā ir novērojami vispārēji trūkumi; tā kā, lai uzlabotu sadarbību un koordināciju starp dalībvalstīm, labāk aizsargātu cilvēku veselību un efektīvi novērstu pašreizējās atšķirības veselības aprūpē, ir vajadzīga strukturētāka Savienības līmeņa pieeja, ko papildina stingrāks un aptverošāks tiesiskais regulējums un juridiski saistoši rīcības līdzekļi;

F.  tā kā Komisija atbalsta pārrobežu sadarbību veselības aprūpes jomā, izmantojot daudzus pētījumus un iniciatīvas, tostarp Interreg, ko finansē no struktūrfondiem;

G.  tā kā ar veselības aprūpi saistītai pārrobežu sadarbībai ir vajadzīgs plašs partneru, sociālo un medicīnas iestāžu, veselības apdrošināšanas struktūru un publisko iestāžu atbalsts un iesaistīšanās, kam būtu saistībā ar robežu šķērsošanu jānovērš šķēršļi tādās jomās kā brīva pārvietošanās, informācija, atšķirīgas nodokļu un sociālā nodrošinājuma sistēmas, kā arī veselības aprūpes darbinieku kvalifikācijas atzīšana un šķēršļi, ar kuriem saskaras veselības aprūpes iestādes;

H.  tā kā tiesības piekļūt kvalitatīvai veselības aprūpei, tostarp profilaktiskajai aprūpei, ir daļa no Eiropas sociālo tiesību pīlāra un tām vajadzētu būt pieejamām cilvēkiem pārrobežu apgabalos, kuri veido 40 % no ES teritorijas un kuros dzīvo gandrīz viena trešdaļa ES iedzīvotāju, un kopumā tiem ir sliktāki ekonomiskie rādītāji nekā citiem dalībvalstu reģioniem, jo īpaši tas attiecas uz pārrobežu teritorijām ar zemāku iedzīvotāju blīvumu un trauslu ekonomiku, piemēram, lauku, attāliem un tālākiem reģioniem un salām;

I.  tā kā kohēzijas politikas stiprināšana ir nepieciešama, lai mazinātu atšķirības starp veselības aprūpes sniegšanas standartiem ES;

J.  tā kā veselības aprūpes izdevumi veido gandrīz 10 % no ES IKP un 15 % no ES darbaspēka ir nodarbināti ar veselību saistītās jomās; tā kā dalībvalstīs un to reģionos joprojām pastāv būtiskas atšķirības attiecībā uz veselības aprūpes izdevumu līmeni un ārstu un veselības aprūpes speciālistu pieejamību;

K.  tā kā nopietnā iedzīvotāju — jo īpaši jauniešu un kvalificētu darbinieku — skaita samazināšanās pierobežas reģionos liecina par ekonomisko iespēju trūkumu šajos reģionos un padara tos mazāk pievilcīgus nodarbinātības ziņā veselības aprūpes nozarē; tā kā viens no galvenajiem Eiropas veselības aprūpes sistēmu ilgtspējas jautājumiem ir cilvēkresursu trūkums taisnīgā veselības aprūpē, ko rada studentu skaita ierobežojumi vai karjeras izredžu trūkums;

L.  tā kā pēdējās divās daudzgadu finanšu shēmās (DFS) ieguldījumi veselības jomā no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) galvenokārt bija koncentrēti mazāk attīstītajās dalībvalstīs un NUTS 2. līmeņa reģionos, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks nekā 75 % no ES 27 valstu vidējā rādītāja, parasti koncentrējoties uz veselības aprūpes pakalpojumu modernizāciju, savukārt Eiropas Sociālā fonda (ESF) ieguldījumi pievērsās piekļuvei veselības aprūpei un galvenokārt bija koncentrēti valstīs, kuras saskaras ar īpašām problēmām saistībā ar piekļuvi cenas ziņā pieejamiem, ilgtspējīgiem un kvalitatīviem pakalpojumiem;

M.  tā kā pašlaik galvenā atbildība par veselības aprūpi ir dalībvalstīm, jo tās kontrolē veselības aprūpes pakalpojumu un medicīnas prakses organizēšanu un finansēšanu;

N.  tā kā NextGenerationEU prioritātes ietver digitalizāciju un veselības aprūpes sistēmas noturību;

O.  tā kā pārrobežu veselības aprūpe ir viena no politikas jomām un intervences jomām, kuras visvairāk skar juridiski un nejuridiski šķēršļi, ko rada būtiskas atšķirības starp valstu sistēmām;

P.  tā kā Eiropas veselības savienībai būtu jāveicina un jāatvieglo ciešāka sadarbība, koordinācija un zināšanu apmaiņa veselības jomā starp dalībvalstīm un attiecīgajām ieinteresētajām personām un jāpalielina ES spēja cīnīties ar pārrobežu veselības apdraudējumiem,

Veselības aprūpes atšķirību mazināšana, izmantojot kohēzijas politiku

1.  uzsver, ka ES kohēzijas politika iegulda veselībā kā reģionālās attīstības, sociālās konverģences un reģionālās konkurētspējas pamatvērtībā, lai samazinātu ekonomiskās un sociālās atšķirības;

2.  norāda, ka piekļuve sabiedriskajiem pakalpojumiem ir būtiska 150 miljoniem iedzīvotāju, kas dzīvo pierobežu teritorijās, un to bieži kavē daudzi juridiski un administratīvi šķēršļi; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis maksimāli palielināt centienus novērst šos šķēršļus, jo īpaši attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumiem, transportu, izglītību, darbaspēka mobilitāti un vidi;

3.  uzskata, ka ES būtu jāizstrādā stratēģiska un integrēta pieeja attiecībā uz smagām slimībām, apvienojot dažādus resursus no vairākiem fondiem, tostarp kohēzijas fondiem; uzsver, ka ir jāatkārto Eiropas Vēža uzveikšanas plāna modelis, lai risinātu citas veselības problēmas, piemēram, garīgās saslimšanas un sirds un asinsvadu slimības;

4.  uzsver garīgo slimību un traucējumu pieaugumu, jo īpaši kopš Covid-19 pandēmijas sākuma; aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk ierosināt jaunu Eiropas rīcības plānu garīgās veselības jomā, pamatojoties uz Eiropas vēža uzveikšanas plāna paraugu, izmantojot visus pieejamos instrumentus, arī kohēzijas politiku, visaptveroša plāna veidā ar pasākumiem un mērķiem, kas nevienu neatstāj novārtā;

5.  uzskata, ka atveseļošana no Covid-19 pandēmijas ir iespēja veidot spēcīgākas un noturīgākas veselības aprūpes sistēmas, izmantojot kohēzijas politikas instrumentus; atbalsta Komisijas centienus izveidot labi funkcionējošu Eiropas veselības savienību, lai atraisītu milzīgo sadarbības veselības jomā potenciālu;

6.  uzsver, ka daudzos NUTS 2. līmeņa reģionos, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks nekā 75 % no ES-27 vidējā rādītāja, un pārejas reģionos, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir no 75 % līdz 90 % no ES-27 vidējā rādītāja, lauku apvidos un apgabalos ar zemu iedzīvotāju blīvumu pakalpojumu atbilsme veselības aprūpes sniegšanas standartiem nav tāda pati, kāda ir pakalpojumiem, kas pieejami attīstītākajās ES daļās; uzsver, ka šajā jomā ir vajadzīga turpmāka konverģence un sadarbība starp dalībvalstīm un ES, jo īpaši izmantojot kohēzijas politikas ieguldījumus; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai ieviestu minimālos standartus gan veselības aprūpes infrastruktūrā, gan veselības aprūpes pakalpojumos, un izmantot ES līdzekļus, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi minimālajiem kvalitātes standartiem visos reģionos un jo īpaši neatliekamu problēmu risināšanai pierobežas reģionos; aicina Komisiju un dalībvalstis apvienot savas saistības un resursus, lai sasniegtu šo mērķi;

7.  atgādina par kohēzijas politikas būtisko devumu veselības nozares plānotajos ieguldījumos pēdējā plānošanas periodā (2014.–2020. g.), izmantojot ESF un ERAF, līdz šim aptuveni 24 miljardu EUR apmērā, kuru mērķis ir uzlabot piekļuvi pakalpojumiem, kā arī attīstīt specializētu veselības aprūpes infrastruktūru un spējas, lai mazinātu nevienlīdzību veselības jomā;

8.  uzskata, ka ieguldījumi veselības aprūpes inovācijā, veselības aprūpes sistēmās un kvalificētā un pietiekamā veselības aprūpes personālā samazinās nevienlīdzību veselības jomā un turpinās būtiski uzlabot iedzīvotāju ikdienas dzīvi, kā rezultātā palielināsies paredzamais mūža ilgums; uzsver, ka ir svarīgi, lai ES, valstu un reģionālās iestādes efektīvāk iesaistītu plaša spektra veselības aprūpes iestādes; turklāt uzsver, ka ir vajadzīga tieša sadarbība, darbības un projekti, izmantojot kohēzijas politikas instrumentus starp dalībvalstīm un to reģioniem un to iekšienē, lai izveidotu procedūras, kas vērstas uz birokrātiskā sloga samazināšanu pacientiem un pēc iespējas daudzu problēmu risināšanu veselības apdrošināšanas pakalpojumu jomā pārrobežu reģionos;

9.  aicina dalībvalstis pienācīgi ņemt vērā privātā veselības sektora pozitīvo ieguldījumu un nodrošināt, ka nākamo kohēzijas programmu plānošanā ir pieejami pietiekami līdzekļi privātiem projektiem veselības aprūpes infrastruktūras un pakalpojumu jomā;

10.  iesaka, izstrādājot veselības aprūpes politiku reģionālā, valsts un ES līmenī, ieviest pielāgotas un pielāgojamas pieejas starp veselības, sociālo un ekonomikas politiku, lai uzlabotu dialogu, sinerģiju un plānotos ieguldījumus no struktūrfondiem un citām tādām attiecīgām ES programmām kā Interreg, piemēram, sākotnēji nodrošinot medicīnisko aprīkojumu, rīkojot medicīniskā personāla apmaiņas un pārvietojot pacientus no vienas slimnīcas uz citu, kas spēj labāk apmierināt iedzīvotāju veselības un sociālās vajadzības;

11.  uzsver, ka Eiropas references tīkli (ERT) varētu uzlabot piekļuvi veselības aprūpei retu un sarežģītu slimību gadījumā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pastāvīgu atbalstu un labākus resursus ERT un valstu speciālo zināšanu centriem reto un sarežģīto slimību jomā un paplašināt ERT darbības jomu, iekļaujot arī citas jomas, piemēram, smagus apdegumus un orgānu transplantācijas programmas; aicina Komisiju analizēt iespēju kohēzijas politikas ietvaros izveidot īpašu fondu, lai garantētu vienlīdzīgu piekļuvi apstiprinātām reto slimību terapijām;

12.  aicina dalībvalstis, nosakot veselības aprūpes politiku, ņemt vērā pārrobežu reģionu īpatnības un pacientu tiesības izvēlēties un izmantot kohēzijas instrumentus, lai attīstītu reģionālo veselības infrastruktūru un procedūras, kas ļauj pacientiem izvēlēties medicīniskos pakalpojumus reģionā abās robežas pusēs neatkarīgi no viņu dzīvesvietas valsts;

13.  ierosina Komisijai izveidot Eiropas veselības konsultatīvo padomi, iesaistot valsts, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes un citas ieinteresētās personas, lai veicinātu Eiropas fondu labāku izmantošanu un izstrādātu efektīvus un saskaņotus risinājumus kopīgiem sabiedrības veselības jautājumiem;

14.  prasa nodrošināt lielāku sinerģiju un papildināmību starp kohēzijas politikas programmām, lai samazinātu reģionālās atšķirības, jo īpaši programmā “Apvārsnis Eiropa”, kurai būtu jārada jaunas zināšanas, un programmā “ES — veselībai”, pēc iespējas labāk izmantojot šīs jaunās zināšanas iedzīvotāju un veselības aprūpes sistēmu labā;

15.  aicina Komisiju pilnībā izmantot savu kompetenci veselības politikas jomā, lai atbalstītu valstu un reģionālās iestādes veselības aprūpes sistēmu stiprināšanā, veselības aprūpes standartu augšupējas konverģences veicināšanā ar mērķi samazināt nevienlīdzību veselības jomā dalībvalstīs un starp tām un paraugprakses apmaiņas starp dalībvalstīm atvieglošanā, jo īpaši attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām (SRVT), tostarp vajadzības gadījumā izmantojot programmu “ES — veselībai” un Eiropas Sociālo fondu plus (ESF+);

16.  uzsver kohēzijas politikas nozīmi dzimumu nevienlīdzības novēršanā veselības aprūpē un to ar dzimumu saistīto veselības prioritāšu popularizēšanā, kas noteiktas ES dzimumu līdztiesības stratēģijā 2020.–2025. gadam, tostarp SRVT;

17.  aicina Komisiju veicināt veselības aprūpes un medicīniskās aprūpes integrāciju, izmantojot veselības un aprūpes stratēģijas, lai galveno uzmanību pievērstu pacientiem un novērstu dublēšanos, trūkumus un nepietiekamu aprūpi, jo īpaši hroniski slimu pacientu vai vecāka gadagājuma cilvēku nepietiekamu aprūpi, mācoties jo īpaši no pārrobežu programmu pieredzes;

18.  norāda, ka, izvērtējot strukturālo projektu kopējo finansējumu un kritērijus veselības jomā, ir jāpārskata arī pēc konkrētu projektu īstenošanas sasniegtais veselības jomā, lai sekotu to rezultātiem un pastāvīgi analizētu to efektivitāti, un lai izdarītu pareizus secinājumus, kā uzlabot šo projektu plānošanu un īstenošanu nākotnē, tostarp, lai turpinātu papildināt Komisija labas prakses rokasgrāmatu;

19.  uzsver, ka ir svarīgi turpināt veidot visaptverošu veselības aprūpes infrastruktūru un pēc iespējas samazināt pastāvošās atšķirības; atgādina, ka kohēzijas politika var sniegt būtisku ieguldījumu veselības infrastruktūras izveidē visās ES daļās, jo īpaši NUTS 2. līmeņa reģionos, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks par 75 % no ES-27 vidējā rādītāja, un pārejas reģionos, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir no 75 % līdz 90 % no ES-27 vidējā rādītāja, lai visā ES izveidotu kvalitatīvas, pilnībā aprīkotas un noturīgas veselības aprūpes sistēmas, kas labāk aizsargā iedzīvotāju veselību; turklāt uzsver nepieciešamību starp dalībvalstīm un to reģioniem izveidot funkcionējošu pārrobežu sadarbības tīklu, kas varētu efektīvi reaģēt uz pašreizējām un turpmākajām veselības problēmām;

20.  prasa izmantot kohēzijas politikas līdzekļus, lai attiecībā uz konkrētām slimībām visā ES izveidotu specializētus izcilības centrus, kas aptvertu arī tās kaimiņvalstis un veicinātu pārrobežu sadarbību veselības aprūpes jomā; šajā sakarā atkārtoti norāda, ka visi spēkā esošie ES instrumenti, piemēram, “ES — veselībai” un “Apvārsnis Eiropa”, ir jāizmanto sinerģijā, lai palīdzētu izveidot šādu centru tīklu, kas vienlīdzīgi pārklātu visu ES teritoriju;

21.  uzsver, ka pierobežas teritoriju, lauku apvidu un tālāko reģionu iedzīvotāji bieži saskaras ar šķēršļiem attiecībā uz vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei, kas ierobežo viņu iespējas saņemt vajadzīgo aprūpi, ko veido veselības pamatinfrastruktūra, kvalificēts un pietiekams veselības aprūpes personāls un piekļuve svarīgiem medikamentiem; uzsver — lai iedzīvotāji varētu iegūt pietiekamu piekļuvi viņiem vajadzīgai veselības infrastruktūrai un pienācīgai veselības aprūpei, ir laicīgi jābūt pieejamiem un saņemamiem kvalitatīviem pakalpojumiem; turklāt uzsver īpašo situāciju attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei pierobežas reģionos pie ES ārējām robežām un nomaļos reģionos, kuros ES iedzīvotāji jau saskaras ar daudzām problēmām;

22.  norāda, ka transporta izmaksas ir viens no iemesliem, kāpēc tālākajos reģionos, attālos reģionos un reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu pieaug zāļu un medicīniskā aprīkojuma cena slimnīcām un veselības aprūpes centriem, kuriem ir jārēķinās arī ar ilgu piegādes laiku, un tas nozīmē, ka reģionālajiem veselības aprūpes pakalpojumiem ir jāpalielina spēja uzglabāt lielus krājumus un izvairīties no to trūkuma; tādēļ uzskata, ka ES būtu jāatrod šo problēmu risinājums;

23.  uzsver, ka vienlīdzīga piekļuve veselības aprūpei arī palielinās cilvēku, tostarp personu ar invaliditāti vai citā nelabvēlīgā situācijā esošu personu, iekļaušanu un palielinās viņu sociālās aizsardzības līmeni; norāda, ka garīgās veselības pakalpojumu pieejamības veicināšana varētu arī palīdzēt palielināt nodarbinātību un izskaust nabadzību mazāk attīstītos reģionos;

24.  uzsver, ka ir svarīgi mobilizēt Eiropas līdzekļus, lai vairāk ieguldītu slimību profilaksē un veselīga dzīvesveida un aktīvu vecumdienu veicināšanā un novērstu agrīnu spiedienu uz veselības aprūpes sistēmām; uzsver, cik svarīgi ir atbalstīt sabiedrības, jo īpaši jauniešu, izpratnes veicināšanas kampaņas par veselīga dzīvesveida ieviešanas priekšrocībām un to, cik svarīgi ir atbalstīt skrīninga programmu izstrādi nopietnu slimību agrīnai atklāšanai;

25.  uzskata, ka, lai pārvarētu galvenos šķēršļus, kas lauku apvidos pastāv attiecībā uz vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei, un lai uzlabotu veselības aprūpes pieejamību un palielinātu efektivitāti un kvalitāti, būtu plaši jāizmanto progresīvas tehnoloģijas, piemēram, e-veselība, robotizētā ķirurģija un 3D drukāšana, kas ir “viedo ciematu” koncepcijas neatņemama sastāvdaļa; uzsver, ka ir svarīgi izmantot ES kohēzijas programmas, lai uzlabotu digitālo risinājumu ieviešanu un sniegtu tehnisko palīdzību valsts pārvaldes iestādēm, apdrošināšanas sabiedrībām un citiem ar veselības aprūpi saistītajiem, kas nodarbojas ar pārrobežu sadarbības jautājumiem; tādēļ uzsver nepieciešamību garantēt piekļuvi ātrdarbīgam internetam lauku un attālos apvidos, veicināt digitālo pratību visās vecuma grupās šajos apvidos un nodrošināt lauku un attālos veselības aprūpes pakalpojumus ar resursiem, kas vajadzīgi, lai garantētu efektīvu tiešsaistes veselības aprūpi, piemēram, e-medicīnu, un drošā un saskaņotā veidā glabāt klīniskos datus; iesaka izveidot ilgtspējīgu un salīdzināmu pārrobežu datubāzi un kartēt pierobežu un pārrobežu veselības aprūpes sniedzējus, lai padarītu pamanāmu pārrobežu realitāti un radītu jaunas iespējas;

26.  uzsver Eiropas pieejas nopelnus Covid-19 pandēmijas apkarošanā, izmantojot kopīgas iegādes, krājumus un citus pasākumus; prasa turpināt un attīstīt šo pieeju, izmantojot kohēzijas politikas instrumentus citām kopīgām ES medicīniskā aprīkojuma un ārstēšanas iegādēm, piemēram, pretvēža vakcīnām, piemēram, cilvēka papilomas vīrusa vakcīnām (HPV), B hepatīta vakcīnām un ārkārtas iekārtām, lai uzlabotu ārstēšanas pieejamību cenas ziņā un piekļuvi tai;

27.  aicina īstenot vērienīgus kohēzijas politikas pasākumus saskaņā ar ES spēkā esošajiem tiesību aktiem, lai mazinātu kvalificēta un pietiekama veselības aprūpes personāla ievērojamo trūkumu pierobežas un lauku apvidos, jo īpaši palīdzot veselības aprūpes darbiniekiem un viņu ģimenēm apmesties uz dzīvi šajās teritorijās, nodrošinot iespējas turpināt profesionālo apmācību un specializāciju un nodrošinot labus darba apstākļus, lai mudinātu viņus sākt vai atsākt praksi šajās jomās;

28.  norāda, ka, ņemot vērā Covid-19 krīzes smago ietekmi uz ekonomiku, sociālo jomu un veselību, ilgtspējīgas ilgtermiņa investīcijas veselības aprūpes personālā ir steidzamākas nekā jebkad agrāk; uzsver īpašo nepieciešamību, izmantojot ESF+, ieguldīt pietiekama veselības aprūpes darbinieku skaita sasniegšanā un izglītībā un finansēt veselības aprūpes darbinieku specializāciju un apakšspecializāciju dalībvalstīs un reģionos, kas saskaras ar intelektuālā darbaspēka emigrāciju; aicina dalībvalstis, kuras saskaras ar intelektuālā darbaspēka emigrāciju veselības aprūpes nozarē, par prioritāti noteikt kohēzijas politikas ieguldījumus medicīnas darbinieku darba vides uzlabošanā;

29.  prasa izmantot kohēzijas politikas līdzekļus veselības aprūpes darbinieku darba vides uzlabošanai un veselības aprūpes nozares pievilcības palielināšanai nolūkā veicināt stratēģijas, kas rada interesi un nodrošina veselības aprūpes darbinieku saglabāšanu NUTS 2. līmeņa reģionos, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks nekā 75 % no ES‑27 vidējā rādītāja, un pārejas reģionos, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir no 75 % līdz 90 % no ES-27 vidējā rādītāja, un lauku apvidos ar zemu iedzīvotāju blīvumu un mazāku ekonomisko labklājību, papildinot valstu un reģionālo politiku, kuras mērķis ir nodrošināt atbilstošu veselības aprūpes darbaspēku visā ES; prasa palielināt vietējo un reģionālo pašvaldību lomu, jo īpaši pārrobežu reģionos, tādu kohēzijas politikas programmu un projektu izstrādē un īstenošanā, kuriem ir būtiska ietekme uz atšķirību mazināšanu veselības jomā;

30.  aicina dalībvalstis nodrošināt patiesu sadarbību pārrobežu veselības aprūpes jomā, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas pacientu tiesības, kā paredzēts Pārrobežu veselības aprūpes direktīvā, un nodrošināt, ka palielinās pakalpojumu pieejamība un kvalitāte;

31.  norāda, ka Covid-19 krīze ir parādījusi nepieciešamību palielināt ieguldījumus veselības aprūpes sistēmu sagatavotības, reaģētspējas un noturības stiprināšanā, vienlaikus nodrošinot pārrobežu sadarbību visā ES, un ka tādēļ solidaritāte, ilgtspēja un taisnīgums ir izšķiroši svarīgi, lai pārvarētu šo krīzi un tās postošās sociālekonomiskās sekas;

32.  norāda, ka Covid-19 krīze ir parādījusi publiskā un privātā sektora partnerību nozīmi pacientu ārstēšanā, zāļu un vakcīnu pētniecībā un vakcīnu izplatīšanā; uzskata, ka būtu jāņem vērā izmaksu un ieguvumu attiecība, izmantojot ES līdzekļus pētniecības un izstrādes projektiem veselības aprūpes jomā, kurus īsteno, izmantojot publiskā un privātā sektora partnerības;

33.  uzsver, ka ir vajadzīga tiešsaistes platforma ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai veicinātu paraugprakses apmaiņu un diskusijas par pārrobežu veselības aprūpi;

34.  uzskata, ka Covid-19 pandēmija ir vēsturisks pārveidojošs brīdis ieguldījumiem veselības aprūpes sistēmās un nākotnes darbaspēka spējās; prasa izveidot spēcīgu un pietiekami finansētu Eiropas veselības savienību, lai pastiprinātu dalībvalstu savstarpējo sadarbību un koordināciju, stiprinātu veselības aprūpes sistēmas, labāk aizsargātu cilvēku veselību un efektīvi risinātu ilgstošās veselības aprūpes atšķirības;

Pārrobežu sadarbība veselības jomā – Interreg programmu ieguldījums un citas iespējas

35.  mudina izmantot NextGenerationEU fondus un kohēzijas fondus, lai radikāli uzlabotu veselības aprūpes sistēmu digitālās spējas; uzsver, ka ir jāuzlabo IT sistēmu sadarbspēja, jo tas ir galvenais pīlārs, lai veicinātu e-veselības pakalpojumu un jo īpaši telemedicīnas pakalpojumu pārrobežu sniegšanu;

36.  aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot kohēzijas politikas instrumentus, lai veicinātu zāļu pakalpojumu digitalizāciju Eiropas slimnīcās, tostarp izsekojamības sistēmas, lai samazinātu ārstniecības kļūdas, uzlabotu saziņu starp aprūpes nodaļām un vienkāršotu birokrātiju; prasa ieviest un attīstīt e-veselības digitālo pakalpojumu infrastruktūru (eHDSI), tostarp vienotu Eiropas digitālo pacientu datni, kas nodrošinātu iedzīvotājiem ātru piekļuvi pienācīgiem medicīnas pakalpojumiem visā ES;

37.  aicina Komisiju izveidot Eiropas svarīgāko zāļu sarakstu un nodrošināt to pieejamību un cenu pieņemamību, izmantojot pastāvīgus krājumus, kopīgas sarunas par cenām un kopīgu iepirkumu, izmantojot ES instrumentus, tostarp tos, kas paredzēti kohēzijas politikā;

38.  uzsver, ka daudziem pierobežas reģioniem jau ir gan vēsture, gan struktūras sadarbībai veselības jomā, kas tiem būtu pilnībā jāizmanto Eiropas solidaritātes garā;

39.  uzsver, cik svarīga ir pacientu mobilitāte un pārrobežu piekļuve drošai un kvalitatīvai veselības aprūpei Eiropas Savienībā; uzsver, ka pacienti bieži vien nevar gūt labumu no veselības aprūpes pakalpojumiem kaimiņvalstīs atšķirīgu izmaksu atlīdzināšanas sistēmu dēļ, savukārt pārrobežu darba ņēmēji saskaras ar mulsinošiem nodokļiem un sociālajiem pabalstiem, jo dalībvalstis izmanto atšķirīgas sociālā nodrošinājuma sistēmas; tādēļ stingri mudina veicināt īpašus starpniekus, piemēram, zonas ar organizētu piekļuvi pārrobežu veselības aprūpei (ZOAST), Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG), veselības novērošanas centrus un citus tīklus, lai sadarbībā ar vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm palīdzētu koordinēt pārrobežu sadarbību veselības aprūpes jomā; uzsver, ka pārrobežu veselības aprūpes uzlabojumi var sniegt labumu pacientiem, nodrošinot vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem un infrastruktūrai citās dalībvalstīs vai to pierobežas reģionos, tostarp diagnostikai un klīniskajiem izmēģinājumiem, pamatojoties uz principu par “vieglāko, tuvāko, labāko un ātrāko” piekļuvi; prasa nodrošināt efektīvākas pacientu transportēšanas iespējas līdz tuvākajām pārrobežu veselības iestādēm, vienlaikus atzīstot, ka visu juridisko un administratīvo šķēršļu novēršana joprojām ir slogs un ka tas ir jārisina ar gaidāmo Eiropas pārrobežu mehānisma (ECBM) regulu;

40.  uzsver neseno kohēzijas politikas pasākumu nozīmi Covid-19 pandēmijas apkarošanā, proti, investīciju iniciatīvu reaģēšanai uz koronavīrusu (CRII), investīciju iniciatīvu reaģēšanai uz koronavīrusu plus (CRII+) un atveseļošanas palīdzību kohēzijai un Eiropas teritorijām (REACT-EU); turklāt uzsver, ka līdzīgi pasākumi tika iekļauti Regulā (ES) 2021/1060;

41.  stingri iesaka uzlabot un izplatīt vienkāršotu informāciju pārrobežu pacientiem un veselības aprūpes darbiniekiem, izmantojot rokasgrāmatu pacientiem vai pārrobežu reģionālajiem kontaktpunktiem;

42.  atzīst, ka visā Eiropā ir daudz veiksmīgu pārrobežu projektu veselības jomā, un uzsver, ka no tiem gūto pieredzi vajadzētu izmantot, lai vēl gudrāk izmantotu esošos kohēzijas politikas projektus, uzlabojot un atvieglojot pārrobežu sadarbību šajā jomā visu ES iedzīvotāju labā; turklāt uzsver, ka ir svarīgi mācīties no dažu pierobežas reģionu veiksmes stāstiem un vēl vairāk tos izmantot;

43.  atzīst, ka ir svarīgi ieguldīt pārrobežu sadarbības programmās, kas reaģē uz veselības jomas vajadzībām un problēmām, kuras pierobežas reģionos ir apzinātas kā pārrobežu pārvaldība, kas ir svarīga ārkārtas situācijās, piemēram, neatliekamās palīdzības dienesti, kuri aptver reģionus abās robežas pusēs; uzsver, ka ieguldījumiem augstas kvalitātes pakalpojumos ir izšķiroša nozīme sociālās noturības veidošanā un palīdzībā cilvēkiem pārvarēt ekonomikas, veselības un sociālās krīzes; aicina Komisiju un dalībvalstis par prioritāti noteikt ieguldījumus pierobežas reģionu veselības nozarē, efektīvi apvienojot ieguldījumus infrastruktūrā, inovācijā, cilvēkkapitālā, labā pārvaldībā un institucionālajās spējās;

44.  uzsver pārrobežu sadarbības nozīmi veselības jomā visos Eiropas reģionos un nepieciešamību rast risinājumus pārrobežu veselības aprūpei, jo īpaši pierobežas reģionos, kuros iedzīvotāji ik dienu šķērso robežu; norāda, ka ir nepieciešama augsta līmeņa sadarbība starp pierobežas reģioniem, lai sniegtu vajadzīgos pakalpojumus;

45.  prasa pievērst lielāku uzmanību pacientiem projektos, kas jaunajā plānošanas periodā tiks finansēti no Interreg programmām, un projektos, kas īpaši vērsti uz neaizsargātām un marginalizētām grupām, kā arī uz ES dzimumu līdztiesības stratēģijas 2020.‑2025. gadam ar veselību saistītajām prioritātēm, tostarp SRVT;

46.  uzskata, ka finanšu resursi, kas pieejami saskaņā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi, būtu jāizmanto, lai izveidotu funkcionālus pārrobežu sabiedrības veselības aprūpes pakalpojumus, un tos nevajadzētu izmantot tikai kā instrumentu, lai izveidotu atvienotas veselības aprūpes iestādes; turklāt uzsver, ka Interreg projektiem vajadzētu būt skaidram pārrobežu funkcionalitātes komponentam; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt visaptverošas kopīgas teritoriālās plānošanas izveidi attiecībā uz pierobežas teritorijām veselības aprūpes pakalpojumu jomā;

47.  atgādina, ka Interreg programmas ir kļuvušas par svarīgu instrumentu pierobežas teritorijām raksturīgu problēmu risināšanā, partneru pārrobežu sadarbības veicināšanā un Eiropas pierobežas teritoriju potenciāla attīstīšanā;

48.  uzsver, ka pēdējā Interreg V-A periodā pārrobežu sadarbība veselības jomā, kuras mērķis cita starpā bija atvieglot veselības aprūpes speciālistu un pacientu pārrobežu mobilitāti, palielināt inovāciju un uzlabot piekļuvi kvalitatīvai veselības aprūpei, izmantojot kopīgu aprīkojumu, kopīgus pakalpojumus un kopīgas iekārtas pārrobežu teritorijās, un ietvēra projektus, kas aptver tādas darbības kā apmācība (38 %), ārstēšana un diagnostika (22 %) un aprīkojums (17 %);

49.  prasa finansēt projektus, kas veicina pārrobežu veselības aprūpes līgumus, saskaņā ar kuriem pacienti varētu braukt ārstēties uz citu valsti un varētu brīvi izvēlēties savu veselības aprūpes speciālistu;

50.  norāda — lai nodrošinātu sekmīgus pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumus, Komisijai un dalībvalstīm būtu jāapkopo galvenie dati par juridiskajiem un nejuridiskajiem šķēršļiem katrā pierobežas reģionā un jāatbalsta politikas analīze par to, kā tos var pārvarēt;

51.  aicina Komisiju nodrošināt, ka pašreizējās koordinējošās struktūras atvieglos pārrobežu ārstēšanu, pamatojoties uz uzlabotas terapijas zālēm (ATMP), un nodrošinās, ka pacientiem visā ES ir vienlīdzīga piekļuve inovatīvām terapijām; aicina dalībvalstis efektīvi un laikus atļaut izmantot šo novatorisko ārstēšanu ārvalstīs un paātrināt izdevumu atlīdzināšanu par pacientu pārrobežu ārstēšanu;

52.  uzskata, ka izcilības centri varētu vēl vairāk stimulēt un palielināt pārrobežu līgumu slēgšanu un ka tā rezultātā šādiem centriem varētu būt liela nozīme un ieguldījums vispārējo veselības stāvokļu uzlabošanā, tādējādi paildzinot ES iedzīvotāju paredzamo mūžu;

53.  aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionus veicināt pārrobežu veselības aprūpes labāku pārvaldību, jo ES pacienti joprojām saskaras ar nopietnām problēmām un šķēršļiem piekļuvē veselības aprūpei citās dalībvalstīs un tikai neliela daļa potenciālo pacientu zina savas tiesības saņemt veselības aprūpi kaimiņvalstī; aicina Komisiju un dalībvalstis labāk izplatīt informāciju un apsvērt piemērotu ES mēroga kampaņu, kas informētu sabiedrību par tiesībām un veidiem, kā piekļūt pārrobežu veselības aprūpei; atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir finansēt digitalizāciju un ieguldījumus publiskajā informācijā, informācijas un datu sistēmu integrācijā, lai atvieglotu piekļuvi un izmantošanu;

54.  aicina Komisiju veikt visaptverošu pētījumu par Eiropas Savienībā bāzēto apdrošināšanas sistēmu sadarbības satvaru, izskatot iespējamos problemātiskos posmus un trūkumus, ar ko saskaras pacienti, kuri meklē medicīniskos pakalpojumus citas dalībvalsts teritorijā, kā arī administratīvos šķēršļus, kas liedz iedzīvotājiem gūt labumu no pārrobežu veselības aprūpes, un uzsvērt, kā varētu izmantot kohēzijas politikas instrumentus šo iespējamo problēmu risināšanā;

55.  uzsver, ka koordinētas pārrobežu veselības apdrošināšanas sistēmas trūkums attur pacientus no ārstēšanas iespēju meklēšanas otrpus robežai gadījumos, kad viņi nevar atļauties samaksāt par aprūpi, pirms apdrošināšana viņiem atlīdzina;

56.  uzskata, ka zināšanu apmaiņa un šādas prakses izvēršana, izmantojot Interreg, palīdzēs stiprināt pārrobežu sagatavotības un reaģēšanas mehānismus, kas pandēmijas izraisītās krīzes laikā ir kļuvuši par būtisku faktoru;

57.  uzskata, ka Interreg programmas var sniegt kopīgus sabiedrības veselības pakalpojumus un ierosināt citas pārrobežu iniciatīvas, jo šāda tuvienes pakalpojumu veicināšana ļoti labi saskan ar zaļās ilgtspējas mērķi;

58.  uzsver, ka vairāki Interreg projekti ir veicinājuši pārrobežu reģionu cīņu pret Covid-19 visā ES, piemēram, pateicoties intensīvās terapijas pacientu un veselības aprūpes speciālistu mobilitātei, kā arī nodrošinot medicīniskos un individuālos aizsardzības līdzekļus un PĶR testus pāri robežām un arī apmainoties ar informāciju vai piedāvājot juridiskas konsultācijas; tādēļ uzsver, cik svarīgi ir maza mēroga un pārrobežu projekti cilvēku tuvināšanā un tādējādi jaunu iespēju ilgtspējīgai vietējai attīstībai un pārrobežu sadarbībai veselības jomā radīšanā; tomēr norāda, ka robežu slēgšana Eiropas Savienībā pandēmijas laikā ietekmēja pacientu un veselības aprūpes darbinieku mobilitāti, savukārt informācija par infekciju datiem, vakcināciju vai pacientu pārsūtīšanas nosacījumiem nebija pietiekami saskaņota starp dalībvalstīm un tādējādi palēnināja kopīgo epidemioloģisko reakciju uz Covid-19, radīja neskaidrību un kavēja reģionālo sadarbību starp visvairāk skartajiem reģioniem;

59.  pauž stingru pārliecību, ka pārrobežu reģionu dažādības dēļ ir vajadzīgi īpaši pielāgoti risinājumi un vietēja pieeja un ka tie ir ilgtspējīgas vietējās attīstības priekšnoteikums;

60.  aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes pašreizējās Covid-19 krīzes novēršanai pilnībā izmantot elastību, ko piedāvā kohēzijas politikas programmas, kas definētas Regulā (ES) 2021/1060, un Interreg programmas;

61.  aicina Komisiju un dalībvalstis, ņemot vērā Covid-19 pandēmiju, kopīgi ar kohēzijas politikas un programmas “ES – Veselībai” starpniecību atbalstīt reaģēšanas stratēģiju, protokolu un procedūru izstrādi valstu un ES līmenī, lai nodrošinātu labāku sadarbību sabiedrības veselības ārkārtas situācijās nākotnē;

62.  uzskata, ka pārrobežu sadarbība veselības jomā kohēzijas politikas ietvaros nebūs pilnībā iespējama bez diplomu un kvalifikāciju savstarpējas atzīšanas medicīnas pakalpojumu jomā visās dalībvalstīs; aicina Komisiju, par izejas punktu ņemot lēmumu, ko 2015. gadā parakstīja Beniluksa valstis, ierosināt sistēmu, kas ļautu automātiski atzīt augstākās izglītības diplomus visā ES;

63.  aicina dalībvalstis labāk izmantot divpusējos nolīgumus un izveidot sadarbības mehānismus, lai novērstu šķēršļus pārrobežu veselības aprūpei;

o
o   o

64.  uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp. (2) OV L 88, 4.4.2011., 45. lpp. (3) OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp. (4) Röhrling, I., Habimana, K., Groot, W., et al., Capitalising on existing initiatives for cooperation in crossborder regions (“Pašreizējo iniciatīvu izmantošana sadarbībai pārrobežu reģionos”), Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāts, Eiropas Komisija, 2018. gads. (5) OV C 440, 18.12.2020., 10. lpp. (6) OV C 474, 24.11.2021., 179. lpp. (7) OV L 107, 26.3.2021., 1. lpp. (8) OV L 170, 12.5.2021., 1. lpp. (9) OV L 231, 30.6.2021., 60. lpp. (10) OV L 231, 30.6.2021., 94. lpp. (11) OV L 231, 30.6.2021., 159. lpp. (12) Struktūrpolitikas un kohēzijas politikas departaments, Cross-border cooperation in healthcare (“Pārrobežu sadarbība veselības aprūpes jomā”), ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, Eiropas Parlaments, 2021. gads.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 8. marta rezolūcija par Kohēzijas politikas nozīmi inovatīvas un viedas pārveides un reģionālās IKT savienotības veicināšanā (2021/2101(INI))

P9_TA(2022)0059 A9-0010/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. pantu par Savienības ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1060, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu, Taisnīgas pārkārtošanās fondu un Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Finansiāla atbalsta instrumentu robežu pārvaldībai un vīzu politikai(1) (Kopīgo noteikumu regula), un jo īpaši tās pirmo politikas mērķi, kas noteikts 5. pantā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1058 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Kohēzijas fondu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1059 par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi (Interreg), kas saņem atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda un ārējās finansēšanas instrumentiem(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1057, ar ko izveido Eiropas Sociālo fondu Plus (ESF+) un atceļ Regulu (ES) Nr. 1296/2013(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 23. decembra Regulu (ES) 2020/2221, ar ko Regulu (ES) Nr. 1303/2013 groza attiecībā uz papildu resursiem un īstenošanas kārtību, lai palīdzētu veicināt ar Covid-19 pandēmiju un tās sociālajām sekām saistītās krīzes seku pārvarēšanu un sagatavoties zaļai, digitālai un noturīgai ekonomikas atveseļošanai (REACT-EU)(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1056, ar ko izveido Taisnīgas pārkārtošanās fondu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. marta Regulu (ES) 2021/523, ar ko izveido programmu InvestEU un groza Regulu (ES) 2015/1017(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 29. aprīļa Regulu (ES) 2021/694, ar ko izveido programmu “Digitālā Eiropa” (Digitālās Eiropas programmas regula)(8), kuras mērķis ir atbalstīt digitālo pārveidi ES,

–  ņemot vērā atveseļošanas instrumentu NextGenerationEU,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra paziņojumu “Eiropas digitālās nākotnes veidošana” (COM(2020)0067),

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 9. marta paziņojumu “Digitālais kompass līdz 2030. gadam — Eiropas ceļam digitālajā gadu desmitā” (COM(2021)0118),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “MVU stratēģija ilgtspējīgai un digitālai Eiropai” (COM(2020)0103),

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019)0640),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 1. jūlija paziņojumu “Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai” (COM(2020)0274),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. septembra paziņojumu “Digitālās izglītības rīcības plāns 2021.–2027. gadam. Izglītības un apmācības pārveide digitālajam laikmetam” (COM(2020)0624),

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 30. jūnija paziņojumu “Ilgtermiņa redzējums par ES lauku apvidiem: kāds ceļš ejams, lai līdz 2040. gadam lauku apvidi kļūtu spēcīgāki, savienoti, izturētspējīgi un pārtikuši” (COM(2021)0345),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksa ziņojumus,

–  ņemot vērā Struktūrpolitikas un kohēzijas politikas departamenta 2018. gada 15. jūnija pētījumu “Digitālā programma un kohēzijas politika”,

–  ņemot vērā 2019. gada 9. aprīļa Saistību deklarāciju par sievietēm digitālajā jomā, ko parakstīja ES ministri un dalībvalstu pārstāvji, kā arī Norvēģija un Apvienotā Karaliste,

–  ņemot vērā 2020. gada 8. decembra Berlīnes deklarāciju par digitālo sabiedrību un uz vērtībām balstītu digitālo pārvaldi,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta 2020. gada 16. oktobra ziņojumu “Dzimumu līdztiesības indekss 2020. gadā: digitalizācija un darba nākotne”,

–  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) padomes ieteikumu par platjoslas savienojamību, kas grozīts 2021. gada 24. februārī,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2020. gada 2. oktobra secinājumus par Covid-19, vienoto tirgu, rūpniecības politiku, digitālo dimensiju un ārējām attiecībām, un jo īpaši secinājumus par digitālo pārkārtošanos,

–  ņemot vērā projektu Padomes 2020. gada 11. decembra secinājumiem par digitalizāciju kā ieguvumu videi,

–  ņemot vērā projektu Padomes 2021. gada 7. aprīļa secinājumiem par tāldarbu attālināta darba kontekstā,

–  ņemot vērā Briseles pilsētas apvienoto tāldarba un klimata plānu,

–  ņemot vērā Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departamenta 2021. gada 30. aprīļa pētījumu “Tāldarba un digitālā darba ietekme uz darba ņēmējiem un sabiedrību: īpaša uzmanība pievērsta uzraudzībai un pārraudzībai, kā arī darba ņēmēju garīgajai veselībai”,

–  ņemot vērā Komisijas ES rīcības plānu viediem ciematiem,

–   ņemot vērā Struktūrpolitikas un kohēzijas politikas departamenta 2020. gada 30. septembra pētījumu “ES atpalikušie reģioni: pašreizējais stāvoklis un nākotnes uzdevumi”,

–  ņemot vērā 2016. gada 5. un 6. septembra Korkas deklarāciju 2.0 “Labāka dzīve lauku apvidos”,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas un Komisijas 2018. gada 18. janvāra kopīgo pētījumu “Inovācijas nometnes metodikas rokasgrāmata: uzņēmējdarbības potenciāla atklāšanas procesa izmantošana attiecībā uz teritoriālo inovāciju un attīstību”(9),

–  ņemot vērā Īrijas lauku attīstības politiku 2021.–2025. gadam “Mūsu lauku nākotne” un tās uzsvaru uz tāldarbu lauku apvidos,

–  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2020. gada 28. septembra ziņojumu “Dzīve, darbs un Covid-19”,

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada augusta pētījumu “Darba un prasmju mainīgais raksturs digitālajā laikmetā”(10),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada decembra darba dokumentu “ES neapmierinātības ģeogrāfija”(11),

–  ņemot vērā 2021. gada 20. maija rezolūciju par Eiropas digitālās nākotnes veidošanu: šķēršļu novēršana digitālā vienotā tirgus darbībā un mākslīgā intelekta izmantošanas uzlabošana Eiropas patērētājiem(12),

–  ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas zaļo kursu(13),

–  ņemot vērā 2021. gada 25. marta rezolūciju par kohēzijas politiku un reģionālajām vides stratēģijām cīņā pret klimata pārmaiņām(14),

–  ņemot vērā 2021. gada 20. maija rezolūciju par ES reģionos vērojamo demogrāfisko tendenču apvēršanu pretējā virzienā, izmantojot kohēzijas politikas instrumentus(15),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A9-0010/2022),

A.  tā kā ES mērķis ir īstenot efektīvu digitālo politiku, kas visiem cilvēkiem un uzņēmumiem dotu iespēju panākt ilgtspējīgu un pārticīgu digitālo nākotni visos reģionos;

B.  tā kā digitālajai pārveidei ir jābūt taisnīgai un iekļaujošai, jārada iespējas un jāveicina līdztiesība, dzīves kvalitāte, reģionālā konkurētspēja un ekonomikas modernizācija;

C.  tā kā digitālajai pārejai ir jāiet roku rokā ar pašlaik notiekošo zaļo pārkārtošanos — ko kopā sauc par divējādo pārkārtošanos; tā kā nedrīkst ignorēt šī procesa sociālo dimensiju;

D.  tā kā moderna ekonomika paredz jaunu uzņēmējdarbības modeļu ieviešanu saskaņā ar tendencēm, kas atspoguļo ceturto rūpniecisko revolūciju, kura sniegs atbildes uz mūsdienu problēmām saistībā ar digitālo un zaļo pārveidi;

E.  tā kā Eiropas reģioni, kuros ir vislielākā vajadzība pēc ilgtspējīgas pārejas, parasti ir reģioni ar augstu nabadzības un atstumtības līmeni; tā kā ir vajadzīgi izlēmīgi pasākumi un investīcijas, lai panāktu ātru atveseļošanu, kam būtu jākoncentrējas uz pandēmijas ekonomisko un sociālo seku mazināšanu, ekonomiskās darbības atjaunošanu, ilgtspējīgas attīstības, zaļās pārkārtošanās un digitālās pārveides veicināšanu un Eiropas sociālo tiesību pīlāra politikas principu īstenošanu nolūkā uzlabot Eiropas konkurētspēju;

F.  tā kā jaunā daudzgadu finanšu shēma kopā ar NextGenerationEU ir līdz šim lielākais stimulu kopums ES un palīdzēs atjaunot zaļāku, digitālāku un noturīgāku Savienību laikā pēc Covid-19; tā kā tajā pašā laikā jaunā kohēzijas politika sniedz vēl nepieredzētu iespēju dalībvalstīm veicināt digitalizāciju, jo saskaņā ar to, lai saņemtu šādu finansējumu, dalībvalstīm ir jāpiešķir minimālā summa digitālajai pārejai un jānodrošina, ka ir izpildīti konkrēti nosacījumi, kā izklāstīts 2021.–2027. gada kohēzijas politikas investīciju satvarā;

G.  tā kā ES joprojām pastāv digitālā plaisa attiecībā uz ģeogrāfiju, vecumu, dzimumu, izglītības līmeni, sociālekonomisko statusu un ienākumiem, kas dažām privātpersonām un uzņēmumiem neļauj gūt labumu no digitālās pārveides; tā kā šī digitālā plaisa var vēl vairāk atsvešināt reģionus, kas cieš no demogrāfiskās lejupslīdes, palielinot ES teritoriālo nelīdzsvarotību;

H.  tā kā platjoslas pārklājuma līmenis Eiropā liecina, ka joprojām ir vajadzīgas ievērojamas investīcijas, jo īpaši lauku apvidos, kur 10 % mājsaimniecību nav nekāda veida fiksētā tīkla, 41 % mājsaimniecību trūkst jebkāda veida ātras platjoslas tehnoloģijas un tikai 59 % mājsaimniecību ir nākamās paaudzes platjoslas piekļuve (vismaz 30 Mb/s) salīdzinājumā ar 87 % mājsaimniecību pārējā ES teritorijā(16); tā kā papildus sliktai IKT savienojamībai lauku un perifērie apvidi bieži saskaras ar citām strukturālām problēmām, piemēram, infrastruktūras un pakalpojumu trūkumu, zemiem ienākumiem vai izglītības iestāžu un kultūras vērtību trūkumu, kā rezultātā augsti kvalificēti cilvēki pārceļas uz daudzsološākiem apvidiem (intelektuālā darbaspēka aizplūšana)(17); tā kā ES finansējumam būtu jāveicina būtiskas infrastruktūras nodrošināšana demogrāfisko problēmu risināšanai;

I.  tā kā mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir Eiropas ekonomikas mugurkauls un veido 99 % no visiem uzņēmumiem ES un nodarbina aptuveni 100 miljonus cilvēku; tā kā tie veido vairāk nekā pusi no Eiropas IKP un tiem ir izšķiroša nozīme ne tikai ES divējādās pārkārtošanās uz ilgtspējīgu un digitālu ekonomiku īstenošanā, bet arī pievienotās vērtības radīšanā visās ekonomikas nozarēs; tā kā tomēr tikai 17 % MVU ir sekmīgi integrējuši digitālās tehnoloģijas savos uzņēmumos, salīdzinot ar 54 % lielo uzņēmumu; tā kā dažas jomas un tradicionālās nozares, piemēram, būvniecības, lauksaimniecības un pārtikas, tekstilizstrādājumu un tērauda nozare, atpaliek digitālajā pārveides īstenošanā(18);

J.  tā kā, neraugoties uz to, ka Covid-19 pandēmijas dēļ ir ievērojami palielinājies tāldarbs un uz IKT balstīts mobilais darbs (TICTM)(19), kas piedāvā lielu potenciālu, lai vēl vairāk savienotu darbvietas no pilsētu centriem ar mazākām pilsētām, piepilsētām un lauku apvidiem, pastāv ievērojamas atšķirības starp augsti un zemu atalgotiem darba ņēmējiem, balto un zilo apkaklīšu darbiniekiem un starp dzimumiem(20); tā kā TICTM un pakalpojumu digitalizācija var veicināt nodarbinātības un iedzīvotāju līdzsvarotāku ģeogrāfisko sadalījumu;

K.  tā kā, lai veicinātu Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanu, ESF+ būtu jāatbalsta investīcijas cilvēkos un sistēmās nodarbinātības, izglītības un sociālās iekļaušanas jomā, vienlaikus arī sniedzot atbalstu, lai uzlabotu izglītības un apmācības sistēmu kvalitāti, iekļautību, efektivitāti un atbilstību darba tirgum, tostarp veicinot digitālo mācīšanos un mācībspēku profesionālo attīstību; tā kā tādējādi tiktu atbalstīta ekonomiskā, teritoriālā un sociālā kohēzija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. pantu;

L.  tā kā Covid-19 pandēmijas laikā gūtā pieredze ir parādījusi, cik svarīga ir digitālās infrastruktūras attīstība ekonomikas un sabiedrības funkcionēšanai, tostarp sabiedrības veselības pakalpojumu, publiskās izglītības un publiskās pārvaldes jomā; tā kā Parlaments ir arī norādījis uz daudzām pašreizējām problēmām lauku apvidos un ir uzsvēris šo reģionu mazaizsargātību, jo īpaši attiecībā uz digitālajām spējām, veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti un sniegšanu, izglītību, platjoslas piekļuvi, vērtības ķēžu noturību un digitālajām prasmēm;

M.  tā kā, lai gan Eiropas Prasmju programmā ir izvirzīts mērķis līdz 2025. gadam panākt, ka 70 % ES pieaugušo iedzīvotāju ir vismaz digitālās pamatprasmes, tomēr saskaņā ar Komisijas datiem 42 % ES iedzīvotāju joprojām nav digitālo pamatprasmju un 37 % darba ņēmēju joprojām trūkst pietiekamu digitālo prasmju; tā kā joprojām pastāv būtiskas ģeogrāfiskas atšķirības attiecībā uz IKT prasmēm; tā kā ES IKT nozarē sievietes ir nesamērīgi maz pārstāvētas, jo viņas ieņem tikai 17 %(21) no specializētajiem IKT amatiem un viņām ir mazāka iespēja apgūt specializētas digitālās prasmes un strādāt ar IKT saistītās jomās; tā kā 2019. gadā mazāk nekā 25 % ES–27 uzņēmumu nodrošināja IKT apmācību saviem darbiniekiem, un starp dalībvalstīm pastāv ievērojamas atšķirības(22); tā kā dzimumu atšķirība joprojām pastāv jo īpaši jaunuzņēmumu jomā un 91 % no kopējā kapitāla, kas 2020. gadā investēts Eiropas tehnoloģijās, tika novirzīts tikai vīriešu izveidotām grupām(23);

N.  tā kā IKT nozares attīstība un inovācijas veicināšanas pasākumi ir vajadzīgi arī, lai atbalstītu ekonomikas un sociālo digitalizāciju kopumā un jo īpaši rūpniecības nozaru digitalizāciju;

O.  tā kā publisko pakalpojumu digitalizācijai ir jāiet roku rokā ar tiesībām uz privātumu un personas datu aizsardzību saskaņā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu(24);

Kohēzijas politika 2021.–2027. gadam un divējādās pārkārtošanās uzdevumi

1.  atzinīgi vērtē kohēzijas politikas paketi 2021.–2027. gadam un tās pirmo politikas mērķi (1. PM) “konkurētspējīgāka un viedāka Eiropa, veicinot inovatīvas un viedas ekonomiskās pārmaiņas un reģionālo IKT savienojamību”(25);

2.  uzsver, ka jaunajai kohēzijas politikai var būt liela loma divējādās (digitālās un zaļās) pārkārtošanās sekmēšanā; uzsver, ka jaunās kohēzijas politikas digitālajiem un inovācijas komponentiem būs izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu ilgtspējīgu un iekļaujošu sabiedrības pārveidi virzienā uz sociālāku un konkurētspējīgāku ekonomiku un sasniegtu Eiropas zaļā kursa mērķus un Eiropas digitālās desmitgades mērķus 2030. gadam; uzsver, ka līdztekus pasākumiem visu lietotāju grupu digitālo prasmju attīstīšanai ir vajadzīga laba un cenas ziņā pieejama digitālā infrastruktūra, kas būtu arī jāveicina, elastīgi un savstarpēji papildinoši izmantojot dažādus atbalsta un finansējuma veidus;

3.  atgādina, ka atbalsts no Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Kohēzijas fonda (ERAF-KF) saskaņā ar PM Nr. 1 ir pieejams dalībvalstīm, lai veiktu investīcijas inovācijā saskaņā ar pārdomātas specializācijas koncepciju; aicina valstu un reģionālās iestādes uzlabot savu pieeju pārdomātai specializācijai, koncentrējoties uz visdaudzsološākajām jomām un projektiem inovācijas iespēju un ilgtspējīgas attīstības ziņā;

4.  uzsver viedo ciematu koncepcijas nozīmi ES digitālo un ar klimatu saistīto problēmu risināšanā un atzinīgi vērtē tās integrāciju turpmākajā kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) un kohēzijas un reģionālajā politikā; uzstāj, ka dalībvalstīm savās kohēzijas politikas programmās valsts un reģionālā līmenī ir jāiekļauj viedo ciematu pieeja;

5.  atgādina, ka saskaņā ar ERAF-KF regulu dalībvalstīm vismaz 8 % no saviem resursiem ir jāpiešķir investīcijām darbvietās un izaugsmē, lai panāktu pilsētu ilgtspējīgu attīstību; pauž nožēlu par to, ka līdzīgu piešķīrumu lauku apvidiem vēl nebija iespējams noteikt; šajā sakarā norāda, ka regulā ir noteikts, ka īpaša uzmanība jāpievērš vides un klimata pārmaiņu novēršanai un digitālo tehnoloģiju potenciāla izmantošanai inovācijas nolūkos, ļaujot reģionālajām iestādēm koncentrēt finansējumu pilsētu ilgtspējīgas attīstības jomā;

6.  atgādina, ka Digitālās Eiropas programmas regulā ir noteikts, ka kopīgai rīcībai starp šo instrumentu un ERAF-KF ir jāveicina reģionālo un vietējo inovācijas ekosistēmu attīstība un stiprināšana, rūpniecības pārveide un sabiedrības un publiskās pārvaldes iestāžu digitālā pārveide;

7.  mudina Padomi un Komisiju noteikt vērienīgākus mērķus visu ES reģionu digitālajai attīstībai un prasa izstrādāt Eiropas digitālās rīcības plānu visiem reģioniem, nosakot vidēja termiņa mērķus un pasākumus 2025. gadam un konkrētus ieteikumus ES un dalībvalstīm, lai līdz 2030. gadam sasniegtu taustāmus rezultātus;

8.  uzsver, ka ir jānodrošina, lai digitalizācijas procesos tiktu pienācīgi ņemtas vērā reģionālās īpatnības un īpašās vajadzības; atgādina, ka vienveidīga pieeja var palielināt pastāvošo plaisu starp reģioniem un teritorijām ar atšķirīgu attīstības līmeni;

9.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt konsekvenci starp daudzajām ES iniciatīvām un programmām digitalizācijas veicināšanai un attiecīgi radīt sinerģijas ar kohēzijas politikas instrumentiem, lai maksimāli palielinātu iespējas šajā jomā; mudina dalībvalstis ņemt vērā, ka investīcijās digitalizācijā ir jāiekļauj izaugsmes mērķis, kas ir saskaņots ar ilgtspējīgas ekonomikas attīstības stratēģijām, vienlaikus izvairoties no dublēšanās;

10.  norāda, ka efektīva mobilitātes sistēma ir viens no reģionālās ekonomikas attīstības, teritoriālās kohēzijas un reģionālā potenciāla attīstības nosacījumiem; norāda, ka tādēļ ir jānodrošina nepieciešamais finansējums ekoloģiski ilgtspējīgu un cenas ziņā pieejamu transporta savienojumu attīstībai un uzturēšanai, kas varētu mudināt vecāko paaudzi ilgāk palikt lauksaimniecībā un piesaistīt jauniešus no reģionālajiem centriem darbam lauku apvidos;

11.  uzsver, ka ES mazāk attīstītie reģioni saskaras ar īpašām problēmām; aicina Komisiju sniegt šiem reģioniem speciāli pielāgotu palīdzību ar mērķi stiprināt administratīvās spējas, zināšanas un tehnoloģiju virzītas zināšanas, lai nodrošinātu to ekonomikas un sabiedrības sekmīgu pāreju uz arvien digitālāku nākotni;

12.  atzinīgi vērtē Padomes nostāju, kas atbalsta to, ka Komisija atzīst zaļās pārkārtošanās un digitālās pārveides “divējādo uzdevumu”; uzsver divējādās pārkārtošanās potenciālu radīt jaunas zaļās un digitālās darbvietas, kas vajadzīgas ekonomikas atveseļošanai pēc Covid-19 pandēmijas, un pauž pārliecību, ka digitālajam komponentam būs izšķiroša nozīme, lai sasniegtu Eiropas zaļā kursa mērķus un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, kas izklāstīti ES digitālajā stratēģijā “Eiropas digitālās nākotnes veidošana”;

13.  uzsver, ka ir jāatbalsta digitālo risinājumu izstrāde ne tikai klimata pārmaiņu novēršanai, piemēram, siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, izmantojot digitālo resursu efektivitāti un viedu inovāciju, bet arī attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām; uzsver nepieciešamību izstrādāt digitālos brīdināšanas rīkus un lietotnes, lai mazinātu dabas katastrofu, piemēram, plūdu, dubļu nogruvumu, karstuma viļņu un meža ugunsgrēku, negatīvo ietekmi;

Digitālo plaisu pārvarēšana

14.  aicina Komisiju nodrošināt, ka gaidāmais lauku novērošanas centrs apkopo visaptverošus un atjauninātus datus par digitālo plaisu, lai palīdzētu dalībvalstīm apzināt savu reģionu un pilsētu vajadzības; uzskata, ka ir būtiski iegūt atjauninātu informāciju par digitalizācijas progresu visos Eiropas reģionos, un aicina Komisiju sniegt digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksa datus NUTS 2. līmenī;

15.  uzsver, ka digitālajai plaisai ir divas puses — infrastruktūra un jauda, ka to izcelsme ir atšķirīga un ka tām ir jāpiemēro dažādas politikas nostādnes, kas pielāgotas to attiecīgajām iezīmēm;

16.  ar bažām norāda uz digitālo plaisu, kas joprojām pastāv dalībvalstīs un starp tām; pauž īpašas bažas par digitālo plaisu starp pilsētām un laukiem platjoslas tīklu kvalitātes un pieejamības ziņā(26); jo īpaši atgādina, ka turpmākām ERAF-KF investīcijām būtu vēl vairāk jāveicina ātrdarbīgu digitālās infrastruktūras tīklu attīstība; uzsver, ka šajā ziņā par prioritāti jānosaka lauku apvidi;

17.  mudina Komisiju un dalībvalstis sniegt atbalstu un palīdzību esošajām platformām un projektiem iekļaujošas un taisnīgas digitalizācijas jomā kā instrumentiem, ar ko visus ES reģionus, tostarp attālos un lauku apvidus, ievirzīt 21. gadsimtā;

18.  norāda, ka pastāv kritiska digitālo prasmju plaisa starp pieaugušajiem lauku apvidos un pilsētās, kas jo īpaši skar cilvēkus ar zemiem ienākumiem, sievietes un vecus cilvēkus; norāda, ka dažās dalībvalstīs šī plaisa ir īpaši izteikta un saasina pašreizējās grūtības atrast darbu lauku apvidos; aicina dalībvalstis investēt mērķtiecīgos prasmju pilnveides un izglītības pasākumos, lai novērstu digitālās plaisas, un uzsver, ka šīs plaisas cita starpā ir saistītas ar piekļuves trūkumu augstas veiktspējas tīkliem;

19.  ar lielu interesi norāda uz Komisijas Digitālo kompasu, ar kuru ES digitālos mērķus 2030. gadam centīsies pārvērst konkrētos mērķos četrās galvenajās nozarēs — prasmes, droša un ilgtspējīga digitālā infrastruktūra, uzņēmējdarbības digitālā pārveide un sabiedrisko pakalpojumu digitalizācija; aicina Komisiju regulāri ziņot par progresu, kas panākts šajās četrās jomās;

20.  pauž pārliecību, ka digitalizācija ir iespēja uzlabot dzīves kvalitāti un veicināt izglītības iespējas, darbvietu radīšanu, inovāciju un sabiedrisko pakalpojumu labāku pieejamību lauku un atpalikušajos reģionos, tādējādi palīdzot novērst iedzīvotāju skaita samazināšanās tendences un apkarot intelektuālā darbaspēka aizplūšanu;

21.  atzinīgi vērtē 2030. gada digitālpolitikas programmas mērķi nodrošināt, ka līdz desmitgades beigām visos ES apdzīvotajos apgabalos ir 5G pārklājums; aicina Komisiju veicināt pasākumus turpmākajos tiesību aktos, lai atvieglotu 5G tīklu izvēršanu lauku apvidos, jo īpaši samazinot vai atceļot apgrūtinošās administratīvās procedūras;

22.  uzsver nepieciešamību pārvarēt joprojām pastāvošo digitālo plaisu starp lauku un pilsētu teritorijām un izmantot savienojamības un digitalizācijas potenciālu lauku apvidos, izstrādājot horizontālu stratēģiju; aicina dalībvalstis izmantot kohēzijas politikas, KLP un NextGenerationEU resursus, lai izvērstu un izstrādātu viedo ciematu koncepciju laikposmam pēc 2020. gada, veicinot digitalizāciju, ekonomiskā potenciāla stiprināšanu, inovāciju un sociālo iekļaušanu lauku apvidos un lauku kopienu iespēju palielināšanu, šim nolūkam izmantojot pielāgotus projektus, kuru mērķis ir uzlabot platjoslas savienojamību un infrastruktūru; tomēr atgādina, ka digitalizācijas stratēģijas būtu jāpielāgo lauku kontekstam un jāīsteno, iesaistot pašas lauku kopienas un tām aktīvi piedaloties un izmantojot digitālās un robotikas tehnoloģijas lauksaimniecībā; uzsver, ka 2030. gada mērķi par pāreju uz ilgtspējīgu lauksaimniecību var sasniegt, veicinot jaunas tehnoloģijas, pētniecību un inovāciju un pastāvīgi nododot zināšanas laukiem;

23.  mudina dalībvalstis pēc iespējas pilnīgāk un efektīvāk izmantot finanšu resursus, kas tām pieejami gan no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, gan NextGenerationEU, lai sniegtu reģioniem mērķtiecīgu atbalstu, kas tiem vajadzīgs, lai novērstu atpalicību un pārvarētu digitālo plaisu lauku apvidos un starp paaudzēm; turklāt aicina dalībvalstis atbalstīt ļoti augstas veiktspējas tīklu izvēršanu, izmantojot atbilstīgas publiskā finansējuma shēmas tādos apvidos, kur tirgus to nesniedz, un nodrošināt starpnozaru un visaptverošus risinājumus, piemēram, viedos ciematus un lauku inovācijas centrus; atbalsta centienus veicināt digitalizāciju, stiprinot tematisko koncentrāciju kohēzijas politikā, un vienlaikus veicināt sadarbību ar Eiropas Investīciju banku vai citām attīstības bankām; vērš uzmanību uz atšķirību palielināšanās risku, ja netiks pienācīgi atbalstītas visneaizsargātākās teritorijas, kurām bieži vien ir vājāka spēja efektīvi plānot un izlietot finansējumu, lai gan tām tas ir visvairāk vajadzīgs;

24.  turklāt prasa pilnībā īstenot Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, kura jaunajam digitālās finansēšanas instrumentam līdztekus lielākai pārrobežu digitālajai savienojamībai būs būtiska nozīme ekonomisko, sociālo un teritoriālo atšķirību novēršanā, piedāvājot jaunas un neskaitāmas iespējas Eiropas reģioniem un lauku apvidiem;

Iekļaujoša un taisnīga digitalizācija

25.  uzsver, ka ir vajadzīgs ilgtspējīgs un iekļaujošs digitalizācijas process, kas ir sociāli un ekonomiski taisnīgs un kurā nevienu neatstāj novārtā; uzsver, ka atbalstam no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem būtu jāveicina digitālā potenciāla un inovācijas attīstība MVU nozarē, lai uzlabotu iedzīvotāju digitālās spējas un prasmes, un būtu jāatbalsta iekļaušana digitālajā sabiedrībā un jāveicina ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija visos ES reģionos, īpašu uzmanību pievēršot mazāk attīstītiem reģioniem;

26.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka sabiedrisko pakalpojumu digitalizācija iet roku rokā ar pasākumiem, kas veicina cilvēku iespējas piekļūt internetam bez diskriminācijas, ierobežojumiem vai iejaukšanās; atgādina, ka sekmīgas digitālās pārkārtošanās priekšnoteikums ir stabils un cenas ziņā pieejams augstas veiktspējas interneta pieslēgums;

27.  uzsver problēmas, ar kurām digitālās savienojamības ziņā saskaras Eiropas perifērie reģioni, tostarp salas; uzskata, ka digitālā savienojamība ir viens no svarīgākajiem jebkuras Eiropas salu stratēģijas pīlāriem; prasa veikt turpmākus pasākumus, lai digitālo pārkārtošanos padarītu iekļaujošu visām vietējām kopienām;

28.  ar bažām norāda, ka digitālo risinājumu un TICTM plašāka izmantošana Covid-19 pandēmijas rezultātā ir pastiprinājusi jau pastāvošo nevienlīdzību, ko rada digitālās plaisas starp iedzīvotāju grupām; tomēr uzsver, ka digitalizācija var dot labumu arī sociāli un ekonomiski mazaizsargātām un marginalizētām grupām, ja tiek ievēroti konkrēti nosacījumi; vērš uzmanību uz to, ka digitāli atstumtās personas saskaras ar divkāršu atstumtību, jo tās var saskarties arī ar grūtībām attiecībā uz piekļuvi izglītībai, darba tirgum vai būtiskiem sabiedriskajiem pakalpojumiem; uzsver, ka jo īpaši viedie ciemati varētu būt praktisks risinājums lauku apvidos pieejamo pakalpojumu palielināšanai, tādējādi mazinot pastāvošo nevienlīdzību;

29.  uzsver, ka Covid-19 pandēmija ir izcēlusi digitālo risinājumu, jo īpaši tāldarba, svarīgo nozīmi; mudina Komisiju ierosināt direktīvu par minimālajiem standartiem un nosacījumiem taisnīgam tāldarbam, lai aizsargātu darba ņēmēju veselību un drošumu un nodrošinātu pienācīgus darba apstākļus, tostarp šāda darba brīvprātīgumu, darba laika ievērošanu, atvaļinājumu, darba un privātās dzīves līdzsvaru un citas digitālās tiesības darbā, piemēram, tiesības atslēgties un darba ņēmēju privātuma aizsardzību, tostarp aizliedzot attālinātu uzraudzību vai jebkāda cita veida digitālu izsekošanu, un mākslīgā intelekta izmantošanu darbā pieņemšanas procesos, vienlaikus ņemot vērā Eiropas sociālo partneru pamatnolīgumu par digitalizāciju;

30.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt globālu stratēģiju, kurā integrēta holistiska perspektīva visos līmeņos, lai novērstu sociālo nevienlīdzību un diskrimināciju, kas saistīta ar digitalizāciju un tāldarbu vai hibrīddarbu, lai palielinātu pozitīvo ietekmi;

31.  uzskata, ka pilsoņu iespēju palielināšana, apspriešanās ar attiecīgajām ieinteresētajām personām un vietējo pašvaldību iesaistīšana ir būtiska gan reģionālo digitālo stratēģiju pienācīgai plānošanai, gan sekmīgai īstenošanai;

Mazo un vidējo uzņēmumu un sabiedrisko pakalpojumu digitalizācija

32.  prasa veikt turpmākus pasākumus saistībā ar e-pārvaldes rīcības plānu ar diviem galvenajiem vispārējiem mērķiem — pirmkārt, nodrošināt efektīvu digitālo pārveidi un birokrātijas samazināšanu, tādējādi uzlabojot pilsoņu dzīves kvalitāti, veicot pasākumus, kas uzlabo sabiedrības piekļuvi un pakalpojumus visās dalībvalstīs un palielina pārredzamību, un, otrkārt, izveidot pasākumus publiskā sektora darbinieku digitālo prasmju uzlabošanai; uzsver, ka šajā turpmākajā darbā būtu jāņem vērā daudzās atziņas, kas gūtas Covid-19 pandēmijas laikā, kad valsts pārvaldes pakalpojumi darbojas gandrīz tikai tiešsaistē;

33.  norāda, ka Covid-19 pandēmija ir parādījusi, ka TICTM pieaugums gan privātajā, gan publiskajā sektorā ir padarījis mūsu sabiedrību neaizsargātāku pret kiberuzbrukumiem; atgādina, ka attālinātai piekļuvei privātā vai publiskā sektora tīkliem ir vajadzīgi jauni kiberdrošības risinājumi;

34.  mudina Komisiju un dalībvalstis ātrāk panākt progresu sabiedrisko pakalpojumu digitalizācijā, tostarp skolu, augstskolu, pētniecības institūtu, sabiedriskā transporta, e-pārvaldes un efektīvas pārvaldes digitalizācijā;

35.  norāda, ka Covid-19 pandēmija ir paātrinājusi elektronisko publisko pakalpojumu un e-veselības risinājumu attīstību; uzsver nepieciešamību novērst veselības aprūpes speciālistu e-prasmju atšķirības un dot pacientiem, jo īpaši veciem un sociāli nelabvēlīgā situācijā esošiem iedzīvotājiem, iespēju izmantot digitālo veselību; brīdina, ka daži cilvēki, kuri var būt mazāk spējīgi izmantot vai atļauties vajadzīgās tehnoloģijas, piemēram, veci cilvēki vai sociāli nelabvēlīgā situācijā esoši cilvēki, var tikt atstāti novārtā; norāda, ka ir vajadzīgas publiskās investīcijas tādās jomās kā cilvēkresursi, digitālie publiskie piedāvājumi un proaktīvi atbalsta pasākumi, lai visiem nodrošinātu nediskriminējošu, ātru un kvalitatīvu piekļuvi digitālajiem publiskajiem pakalpojumiem, tostarp veselības aprūpes pakalpojumiem; šajā kontekstā uzsver nepieciešamību akcentēt to, cik svarīgi ir veicināt un pastiprināt pasākumus izglītības un digitālo prasmju attīstīšanas jomā, jo īpaši lauku apvidos; uzsver, ka ir pilnībā jāizmanto jauno digitālo rīku, tehnoloģiju un risinājumu sniegtās iespējas veselīgas sabiedrības veicināšanai;

36.  atzīst, ka vairāk nekā jebkad agrāk ir svarīgi nodrošināt taisnīgu un sociāli ilgtspējīgu darbu un reālu darba ņēmēju līdzdalību darba apstākļu veidošanā gan digitālajās platformās, gan visās citās nozarēs un ka darba ņēmējiem ir jābūt demokrātiskai ietekmei uz darba pārvaldību; uzsver, ka digitalizācijas sniegtie ieguvumi ir plaši un taisnīgi jāsadala un ka darbiniekiem digitālajā nozarē ir jābūt tādām pašām tiesībām un darba apstākļiem kā citās nozarēs; aicina Komisiju ierosināt direktīvu par pienācīgiem darba apstākļiem un tiesībām digitālajā ekonomikā;

37.  uzsver uzņēmēju, mikrouzņēmumu un MVU izšķirošo nozīmi pienācīgu darbvietu radīšanā, ilgtspējīgā izaugsmē un lauku attīstībā un uzskata, ka publiskās investīcijas, izmantojot kohēzijas politiku un citus instrumentus, veicinās labāku sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju visos ES reģionos; uzsver, ka piekļuve finansējumam ir viens no aktuālākajiem jautājumiem daudziem mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem un ka dažādiem MVU veidiem ir vajadzīgs individualizēts atbalsts un stimuli ES, valstu, reģionālā un vietējā līmenī atkarībā no to apstākļiem un tehnoloģiju līmeņa; mudina reģionus izstrādāt uz MVU orientētas inovācijas stratēģijas, kas būtu saskaņotas ar to pētniecības un inovācijas pārdomātas specializācijas stratēģijām;

38.  pauž nožēlu par to, ka lielākā daļa MVU ES vēl nav pilnībā apņēmušies īstenot digitālo pārveidi; prasa Komisijai nodrošināt, ka dalībvalstis izmanto savas darbības programmas, lai pievērstos MVU jomās ar zemāku digitālās attīstības līmeni;

39.  norāda, ka e-komercijai ir liels potenciāls attiecībā uz lauku MVU un vietējiem ražotājiem, jo tā palielina aptvērumu un samazina šķēršļus, kas saistīti ar reģioniem, kuri saskaras ar nopietnām un pastāvīgām ģeogrāfiskām vai demogrāfiskām problēmām; aicina ES reģionus un dalībvalstis izstrādāt izmēģinājuma projektus un digitalizācijas stratēģijas, lai e-komerciju integrētu lauku MVU uzņēmējdarbības modeļos;

40.  atzīst digitalizācijas potenciālu savienot uzņēmumus, jo īpaši MVU, un uzsver digitalizācijas pozitīvo ietekmi uz tādu sociālo pakalpojumu sniegšanu kā viedie transporta risinājumi, e-veselība, tiešsaistes banku pakalpojumi un pielāgoti mācīšanās risinājumi mazaizsargātiem studentiem; atgādina, ka ir svarīgi vienlaikus nodrošināt izglītību par digitālajām prasmēm, lai nodrošinātu, ka neviens netiek atstāts novārtā;

41.  atgādina, ka Digitālās Eiropas programmas regulā ir noteikts, ka sinerģijām starp šo programmu un ERAF-KF būtu jāveicina reģionālo un vietējo inovācijas ekosistēmu attīstība un stiprināšana, rūpniecības pārveide un sabiedrības un publiskās pārvaldes iestāžu digitālā pārveide;

42.  uzsver Revīzijas palātas viedokli(27) par ERAF-KF, proti, ka MVU piedāvā inovatīvus risinājumus tādām problēmām kā klimata pārmaiņas, resursu efektīva izmantošana un sociālā kohēzija un palīdz izplatīt šo inovāciju visos Eiropas reģionos, un tas padara MVU par būtiskiem ES pārejā uz ilgtspējīgu un digitālu ekonomiku;

43.  ar bažām norāda, ka gan jaunuzņēmumiem, gan jau izveidotiem MVU ir grūtības kvalificētu darbinieku trūkuma dēļ, un uzsver, ka prasmju trūkums ir īpaši akūts attiecībā uz prasmēm, kas saistītas ar digitalizāciju un jaunajām tehnoloģijām, jo 35 % darbaspēka(28) ir zems digitālo prasmju līmenis vai šādu prasmju nav vispār; uzskata, ka būtu jāuzsāk iniciatīvas, lai atbalstītu tos MVU, kas saskaras ar īpašām problēmām, un attīstītu darbaspēka kompetences un prasmes, kuras ir vitāli svarīgas mūsdienu ekonomikai, tostarp attiecībā uz digitālo talantu piesaistīšanu un saglabāšanu, vienlaikus veicinot elastīgas digitālās prasmes un prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas iespējas visiem neatkarīgi no nodarbinātības statusa, vecuma, izglītības vai profesijas;

44.  uzsver, ka ir svarīgi palielināt inovatīvu uzņēmumu skaitu, nodrošinot piekļuvi jaunām tehnoloģijām, virzoties uz atbilstību “Rūpniecība 4.0” apstākļiem un ilgtspējīgas ekonomikas standartiem, mobilizējot privāto kapitālu, attīstot cilvēkresursus un atbalstot viedo pilsētu iniciatīvas;

Prasmju veicināšana digitālajā laikmetā

45.  uzsver, ka ir jānovērš digitālo prasmju trūkums visā ES, lai visi iedzīvotāji un uzņēmumi varētu gūt maksimālu labumu no digitālās pārveides; prasa pakāpeniski īstenot Komisijas Digitālās izglītības rīcības plānu 2021.–2027. gadam, lai veicinātu labākas digitalizācijas prasmes, kas garantētu izglītības, apmācības un darba iespējas ikvienam, tostarp uzņēmējdarbībai; uzsver dalībvalstu un reģionālo valdību izšķirošo lomu, atbalstot lauku pašvaldības to centienos veidot un nodrošināt digitālo iekļaušanu, aizsargājot iedzīvotāju datus un nodrošinot iespējas iedzīvotājiem un vietējiem uzņēmumiem ar piekļuvi datiem; uzsver nepieciešamību veicināt digitālās prasmes visa mūža garumā un mediju lietotprasmi jau no agrīna vecuma; aicina Komisiju veicināt atbalstu digitālo mediju lietotprasmes izglītības programmām un iniciatīvām skolās, profesionālās izglītības iestādēs un augstskolās; šajā sakarā uzsver ESF+ nozīmi tādu projektu finansēšanā, kas palīdz darba ņēmējiem vai bezdarbniekiem apgūt jaunas prasmes, ņemot vērā fonda mērķus nodrošināt viņiem jaunas prasmes, lai uzlabotu viņu situāciju darbā (kvalifikācijas celšana) vai sniegtu prasmes, kas palīdzētu atrast citu darbu (pārkvalifikācija); uzskata, ka ir svarīgi izveidot hibrīdmācību modeļus, lai prasmju pilnveide būtu pieejama personām ar pamatprasmēm vai bez tām;

46.  atzinīgi vērtē pastiprinātajā Garantijā jauniešiem pausto ieteikumu, ka cilvēkiem, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu, būtu jāveic digitālo prasmju novērtējums un, ja ir konstatētas nepilnības, viņi būtu jāapmāca, lai uzlabotu viņu digitālās prasmes;

47.  norāda uz būtisku digitālo prasmju plaisu starp cilvēkiem, kas dzīvo lauku apvidos, un tiem, kas dzīvo pilsētās, kā arī starp paaudzēm; turklāt norāda uz TICTM nesamērīgi lielo īpatsvaru starp pilsētās nodarbinātiem un labi izglītotiem pakalpojumu nozares darbiniekiem, kuriem ir spēcīgas digitālās prasmes; konstatē, ka lauku apvidos trūkst iespēju apgūt digitālās prasmes; mudina dalībvalstis un Komisiju izmantot ESF+ un ERAF, lai pieņemtu pasākumus šīs nelīdzsvarotības novēršanai un nodrošinātu darba iespējas reģionos, kuros draud iedzīvotāju skaita samazināšanās; norāda, ka viedie ciemati varētu būt praktisks risinājums, jo tie digitālos mācību instrumentus iekļauj digitālajā augšupējā pieejā, kuru tie izmanto;

48.  uzsver, ka e-prasmju veicināšanai un attīstībai ir būtiska nozīme, lai palielinātu iespējas darba tirgū, veicinātu sociālo iekļaušanu, atbalstītu tehnoloģiju dažādošanu un radītu nodarbinātības iespējas, jo īpaši lauku apvidos un mazāk attīstītos reģionos; mudina Komisiju pastiprināt centienus novērst digitālo prasmju trūkumu, ar Digitālo prasmju un darbvietu koalīcijas starpniecību uzrunājot visas ieinteresētās personas;

49.  norāda, ka ESF+, kas minēts Kopīgo noteikumu regulas ceturtajā politikas mērķī (PM Nr. 4), ietver konkrētu mērķi attiecībā uz digitālajām prasmēm, iekļautību un apmācības sistēmām, tostarp validējot neformālo un ikdienējo mācīšanos;

50.  uzsver, ka Eiropas Prasmju programmā ir prasīts veikt investīcijas infrastruktūrā ar lielu sociālo ietekmi, tostarp digitālajā infrastruktūrā, izmantojot ERAF-KF un InvestEU programmu; uzsver, ka ir jāveic investīcijas digitālajā infrastruktūrā, izmantojot ERAF-KF un InvestEU programmu, balstoties uz iniciatīvām digitālo prasmju veicināšanai, piemēram, Digitālās izglītības rīcības plānu 2021.–2027. gadam;

51.  atkārtoti norāda, ka demogrāfisko pārmaiņu novēršana ir būtiska ES problēma, kas būtu jānosaka par prioritāti programmu izstrādē un īstenošanā; šajā sakarā atgādina, ka viens no galvenajiem ERAF-KF 2021.–2027. gadam noteiktajiem mērķiem ir atbalstīt pilsētu un lauku apvidus, kuros ir nelabvēlīgi ģeogrāfiski vai demogrāfiski apstākļi, un dalībvalstīm ir jāpiešķir ES finansiālais atbalsts projektiem, kas veicina digitālo attīstību attiecīgajos reģionos un IKT savienojamību; šajā sakarā atgādina, ka īpašs atbalsts būtu jāsniedz NUTS 3. līmeņa teritorijām vai vietējo administratīvo vienību kopām, kurās iedzīvotāju blīvums ir mazāks par 12,5 iedzīvotājiem uz kvadrātkilometru vai kurās laikposmā no 2007. līdz 2017. gadam iedzīvotāju skaits gadā ir samazinājies par vairāk nekā 1 %, par ko būtu jāveic īpaši reģionālie un valsts novērtējumi;

52.  atzinīgi vērtē Taisnīgas pārkārtošanās fonda darbības uzsākšanu un tā koncentrēšanos uz apmācību un prasmēm; atzinīgi vērtē to, ka tas ļauj veikt investīcijas sociālajā infrastruktūrā, piemēram, apmācības centros, kas nodrošina labākas darba iespējas un kvalitatīvu nodarbinātību visos reģionos, kuri pārkārtojas uz klimatneitralitāti vēlākais līdz 2050. gadam, vienlaikus uzsverot, ka īpaša uzmanība jāpievērš digitālajām prasmēm; aicina Komisiju izvērtēt, vai pašreizējo problēmu risināšanai ir nepieciešams pārskatīt Taisnīgas pārkārtošanās fondu un vai tas ir iespējams;

53.  aicina dalībvalstis un to vadošās iestādes atvieglot un vienkāršot lauku apvidu piekļuvi NextGenerationEU finansējumam un Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem; uzskata, ka ir jānodrošina, ka visi attiecīgie institucionālie dalībnieki tiek rūpīgi uzraudzīti attiecībā uz NextGenerationEU finansējumu un Eiropas strukturālo un investīciju fondu izmantošanu teritoriālajā līmenī, lai nodrošinātu, ka finansējums tiek taisnīgi sadalīts starp reģioniem;

54.  pauž bažas par to, ka daudzi publiskie konkursi par digitālajām programmām tiks piešķirti, izmantojot uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, kas varētu apdraudēt lauku apvidu spēju piekļūt NextGenerationEU finansējumam un Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, jo tiem spēju veidošana un tehniskais atbalsts ES fondu plānošanā un izlietošanā parasti ir vājāks;

55.  aicina Komisiju un Padomi nekavējoties īstenot Padomes secinājumus par vecāku cilvēku cilvēktiesībām, līdzdalību un labbūtību digitalizācijas laikmetā, tostarp izveidot “platformu līdzdalībai un brīvprātīgam darbam pēc pensionēšanās” un veicināt apmaiņu ar paaudžu pieredzi un saiknes starp tām;

o
o   o

56.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Reģionu komitejai un dalībvalstīm.

(1) OV L 231, 30.6.2021., 159. lpp. (2) OV L 231, 30.6.2021., 60. lpp. (3) OV L 231, 30.6.2021., 94. lpp. (4) OV L 231, 30.6.2021., 21. lpp. (5) OV L 437, 28.12.2020., 30. lpp. (6) OV L 231, 30.6.2021., 1. lpp. (7) OV L 107, 26.3.2021., 30. lpp. (8) OV L 166, 11.5.2021., 1. lpp. (9) Rissola, G., Kune, H., Martinez, P., “Innovation camp methodology handbook: realising the potential of the entrepreneurial discovery process for territorial innovation and development, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga. (10) Arregui Pabollet, E et al., “The Changing nature of work and skills in the digital age”, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga. (11) Dijkstra, L., Poelman, H., Rodríguez-Pose, A., The Geography of EU Discontent, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga. (12) OV C 15, 12.1.2022., 204. lpp. (13) OV C 270, 7.7.2021., 2. lpp. (14) OV C 494, 8.12.2021., 26. lpp. (15) OV C 15, 12.1.2022., 125. lpp. (16) Komisijas dienestu 2020. gada 11. jūnija darba dokuments “Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss (DESI) 2020” (SWD(2020)0111). (17) SWD(2020)0111. (18) Negreiro, M., Madiega, T., Eiropas Parlamenta Izpētes dienests, “Digital Transformation”, 2019. gada jūnijs. (19) Projekts Padomes secinājumiem par tāldarbu attālināta darba kontekstā, 17. punkts. (20) Komisijas 2020. gada maija darba dokuments “Tāldarba iespējas un Covid-19 krīze: jauna digitālā plaisa?”. (21) Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts, “Darba un privātās dzīves līdzsvars IKT nozarē — sievietes IKT nozarē”. (22) Komisijas Kopīgais pētniecības centrs, politikas pārskats, “Teledarbs ES pirms un pēc Covid-19: kur mēs bijām un kurp dodamies”, 2020. gads. (23) 2020. gada ziņojums par Eiropas tehnoloģiju stāvokli. (24) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp. (25) Regulas (ES) 2021/1060 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts. (26) Negreiro, M., Eiropas Parlamenta Izpētes dienests, “Digitālo veselības aprūpes tehnoloģiju uzplaukums pandēmijas laikā”, 2021. gada aprīlis. (27) Eiropas Revīzijas palātas paziņojums presei “Eiropas finansējumu MVU konkurētspējas veicināšanai pārbauda ES revidenti”, 2020. gada 14. oktobris. (28) Eiropas Revīzijas palāta, “ES darbības zemu digitālo prasmju problēmas risināšanai”, 2021. gada februāris.