Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 20. maija paziņojumu "ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam. Atgriezīsim savā dzīvē dabu" (COM(2020)0380),

–  ņemot vērā 2021. gada 9. jūnija rezolūciju ”ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam: atgriezīsim savā dzīvē dabu”(1),

–  ņemot vērā 2017. gada 15. novembra rezolūciju par rīcības plānu attiecībā uz vidi, cilvēkiem un ekonomiku(2),

–  ņemot vērā Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (“Dzīvotņu direktīva”)(3),

–  ņemot vērā Konvenciju par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību (Bernes konvencija)(4),

–  ņemot vērā Komisijas Normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT),

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 12. oktobra paziņojumu “Norādījumi par Kopienai nozīmīgo dzīvnieku sugu stingru aizsardzību atbilstoši Dzīvotņu direktīvai” (C(2021)7301),

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā daudzās Eiropas daļās dažu lielo plēsēju, tostarp konkrēti vilku un lāču, kas kādu laiku nav bijuši sastopami šajās teritorijās, izplatības areāla paplašināšanās vai šo teritoriju atkārtota pārņemšana rada konfliktu ar cilvēku darbībām, jo īpaši aitu un liellopu ekstensīvu ganīšanu; tā kā lauksaimniecības dzīvnieku ganāmpulkiem nodarītie postījumi rada ievērojamas izmaksas lopkopjiem un tā kā starp dalībvalstīm un reģioniem pastāv lielas atšķirības attiecībā uz atbalsta pasākumiem lauksaimniekiem (un dažos gadījumos šādu pasākumu nav) un publiskiem līdzekļiem, kas pieejami kompensācijas un pielāgošanās vajadzībām;

B.  tā kā likumdošanas pasākumi, piemēram, ES Dzīvotņu direktīva un starptautiskie līgumi, piemēram, Bernes konvencija, ir veicinājuši lielo plēsēju, tostarp pelēko vilku, brūno lāču, Eirāzijas lūšu un tiņu populācijas atjaunošanos; tā kā kontinentālajā Eiropā 2012. gadā lielo plēsēju vidū bija 9000 Eirāzijas lūšu, 17000 brūno lāču, 1250 tiņu un 12000 vilku; tā kā saskaņā ar 2018. gadā veikto novērtējumu(5) vilku skaits pēdējos desmit gados ir ievērojami palielinājies (līdz 17000), savukārt citu sugu dzīvnieku skaits nav mainījies; tā kā turklāt, balstoties uz labākajiem pieejamajiem datiem, 2022. gadā kopējais vilku skaits, visticamāk, būs aptuveni 19000 ES-27 valstīs un, visticamāk, pārsniegs 21500 Eiropas ģeogrāfiskajās robežās(6); tā kā saskaņā ar 2022. gada novērtējumu par vilka (Canis lupus) saglabāšanās stāvokli Eiropā pēdējo 10 gadu laikā vilku izplatība Eiropā ir palielinājusies par vairāk nekā 25 %(7); tā kā Starptautiskā Dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN) kā vismazāk apdraudētās ir klasificējusi 3 no 9 vilku populācijām, 3 no 10 brūno lāču populācijām un 3 no 11 Eirāzijas lūšu populācijām Eiropā; tā kā Eiropā joprojām ir apdraudētas abas tiņu populācijas un Ibērijas lūsis;

C.  tā kā vilku populācijai ir potenciāls eksponenciāli pieaugt par aptuveni 30 % gadā;

D.  tā kā palielinās negatīvā ietekme, ko rada pieaugošās vilku populācijas uzbrukumi mājlopiem; tā kā vilki aizvien biežāk parādās cilvēku tiešā tuvumā, jo īpaši blīvi apdzīvotās teritorijās;

E.  tā kā Austrijā vien vilku nogalināto lauksaimniecības dzīvnieku skaits 2021. gadā palielinājās par 230 %, sasniedzot 680; tā kā līdzīga aina attiecībā uz vilku uzbrukumiem ir vērojama arī citās dalībvalstīs, 2020. gadā vilku nogalināto lauksaimniecības dzīvnieku skaitam Francijā sasniedzot 11849, Vācijā –– 3959 ,Čehijā –– 616, Beļģijā ––139 un Dienvidtiroles reģionā Itālijā ––98;

F.  tā kā vilku populācijas un to uzbrukumu skaita lauksaimniecības dzīvniekiem straujais pieaugums apgrūtina valstu administratoru efektīvu un izlēmīgu rīcību, izmantojot viņiem pašlaik pieejamos instrumentus;

G.  tā kā, saskaroties ar lielo plēsēju uzbrukumiem, lauksaimnieki jūtas izmisuši, pārprasti un bezspēcīgi; tā kā lielo plēsēju uzbrukumos jau ir cietuši arī cilvēki;

H.  tā kā lielākā daļa lielo plēsēju populāciju Eiropā pārvietojas pāri robežām; tā kā atsevišķas populācijas var aptvert plašus ģeogrāfiskos apgabalus dažādās valstīs gan ES, gan ārpus tās, radot situācijas, kad vienu un to pašu populāciju vienā reģionā var uzskatīt par tādu, kam ir labvēlīgs saglabāšanās stāvoklis, savukārt kaimiņu reģionā to var klasificēt kā tādu, kam nepieciešama stingra aizsardzība;

I.  tā kā uzraudzības pieejas ir ļoti atšķirīgas, novedot pie tā, ka ar lielo plēsēju populāciju saistīto datu kvalitāte un kvantitāte ir nevienmērīga;

J.  tā kā no programmas ”LIFE” līdzekļiem jau ir finansēti daudzi projekti, kuru mērķis ir mazināt konfliktus ar savvaļas dzīvniekiem un veicināt ilgtermiņa līdzāspastāvēšanu ar lielajiem plēsējiem; tā kā laikposmā no 1992. līdz 2019. gadam no programmas ”LIFE” līdzekļiem vidēji 3,6 miljoni EUR gadā tika tērēti projektiem, kas vērsti uz lielo plēsēju radītā kaitējuma seku mazināšanas pasākumiem, un vēl 36 miljoni EUR tika piešķirti īstenošanas posmā esošiem projektiem, kuri sniedz kontekstam specifiskus norādījumus par to, cik efektīvi ir tādi kaitējuma mazināšanas pasākumi kā, piemēram, elektriskie žogi, aktīva ganīšana un ganu suņu izmantošana daudzos un dažādos ES reģionos; uzskata, ka ir vajadzīgi papildu projekti reģioniem un lielajām plēsēju sugām, kurām vēl nav pievērsta uzmanība;

K.  tā kā mājdzīvnieki, jo īpaši ganībās un atklātās ganībās, ir pakļauti lielākam uzbrukumu riskam (atkarībā no ieviestajiem pasākumiem un to efektivitātes), jo pieaug lielo plēsēju klātbūtne; tā kā tas jo īpaši attiecas uz kalnainiem un mazapdzīvotiem reģioniem, kuros ganības ir nepieciešamas, lai saglabātu šo prioritāro dzīvotni; tā kā dažās blīvi apdzīvotās teritorijās, kurās ir maz lielo plēsēju medīto sugu, varētu pastāvēt arī lielāks apdraudējums mājdzīvniekiem;

L.  tā kā sabiedrības attieksme pret lielajiem plēsējiem dažādās valstīs un dažādās interešu grupās ir ļoti atšķirīga, jo īpaši reģionos, kuros lielie plēsēji ilgstoši nav novēroti; tā kā bailes no uzbrukumiem un nepietiekams iestāžu atbalsts kaitējuma novēršanai var novest pie aizsargājamo sugu dzīvnieku nelikumīgas nogalināšanas;

M.  tā kā aitkopības un kazkopības nozares, kas ir visneaizsargātākās pret lielu plēsēju uzbrukumiem, jau vairākas desmitgades ir pakļautas ekonomiskai spriedzei plašāku sociālekonomisko iemeslu dēļ; tā kā šī nestabilā nozare var nodrošināt vidisko pievienoto vērtību ar ekstensīvu ganīšanu, tādējādi veicinot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu atklātās ainavās daudzos apgabalos ar dabiskiem ierobežojumiem vai zemu auglību, piemēram, kalnu ganībās, un palīdzot apkarot tādas parādības kā erozija un mežu ugunsgrēki;

N.  tā kā vides, lauksaimniecības un sociālekonomisko problēmu dēļ aizvien vairāk tiek pamestas tradicionālās kalnu un pļavu ganību sistēmas;

O.  tā kā tiek ziņots, ka dažos ES reģionos ar programmas ”LIFE” projektu starpniecību ir īstenoti preventīvi pasākumi, lai izvairītos no līdzāspastāvēšanas izraisītiem konfliktiem, un ka šie pasākumi ir sekmīgi palīdzējuši ierobežot lielo plēsēju radīto kaitējumu; tā kā šo pasākumu efektivitāti tomēr varētu ietekmēt ģeogrāfiskie un vietējie apstākļi; tā kā šie pasākumi var novest pie darba apjoma pieauguma un palielināt izmaksas lauksaimniekiem, jo īpaši reģionos, kuros lielie plēsēji atgriežas vai paplašina savu teritoriju; tā kā, lai palielinātu efektivitāti, var apvienot preventīvus pasākumus, kuru mērķis ir nepieļaut līdzāspastāvēšanas konfliktus; tā kā kompensācijas maksājumi, kas tiek regulēti valstu līmenī, ES dalībvalstīs ir atšķirīgi un ne vienmēr pilnībā atlīdzina nodarīto kaitējumu;

P.  tā kā lielo plēsēju uzbrukumu izraisītie mājdzīvnieku zaudējumi un ievainojumi rada ne tikai ekonomisku kaitējumu lauksaimniekiem un lopkopjiem, bet arī būtiskas emocionālas sekas dzīvnieku īpašniekiem;

Q.  tā kā tradicionālās lopkopības prakses, kas nodrošina augstu lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzības līmeni pret plēsējiem, piemēram, ganu, ganu suņu un dzīvnieku turēšanas mītnē nakts laikā izmantošana, lai nodrošinātu ganību dzīvnieku tiešu un nepārtrauktu uzraudzību, Eiropā ir tikušas izmantotas gadsimtiem ilgi, taču ir pakāpeniski pārtrauktas daudz retāku plēsēju uzbrukumu dēļ; tā kā dažos reģionos var izrādīties sarežģīti atjaunot visas šīs vecās prakses plašā mērogā, jo zemes izmantošana lauksaimniecības teritorijās mainās daudzfunkcionālākā virzienā, tūrisms kļūst arvien svarīgāks un ES lauksaimniecība šobrīd ir pakļauta sociālekonomiskam spiedienam, jo lauksaimnieku skaits ievērojami samazinās un algas ir zem vidējā līmeņa; tā kā būs jārod novatoriski risinājumi, lai moderno lauksaimniecību pielāgotu vilku klātbūtnei;

R.  tā kā ir nepieciešama konstruktīva lielo plēsēju un lopkopības līdzāspastāvēšana, lai, no vienas puses, lielo plēsēju saglabāšanās stāvoklis varētu turpināt uzlaboties, savukārt lauksaimniekiem tiktu nodrošināti instrumenti un pietiekams finansējums, lai risinātu ar uzbrukumiem lauksaimniecības dzīvniekiem saistītās problēmas un nepieļautu šādus uzbrukumus; tā kā visiem pārvaldības lēmumiem vajadzētu būt balstītiem uz zinātniski pamatotiem un ticamiem datiem un tajos būtu jāņem vērā ekoloģiskās, sociālās un ekonomiskās perspektīvas; tā kā būs vajadzīgas turpmākas diskusijas starp ieinteresētajām personām un lauksaimniekiem apgabalos, kuros lielu plēsēju nav bijis gadu desmitiem, kā arī turpmāki centieni apmainīties ar paraugpraksi, lai atbalstītu preventīvu pasākumu īstenošanu un nodrošinātu piekļuvi finansējumam; tā kā pieaugusī lielo plēsēju klātbūtne var pozitīvi ietekmēt ekosistēmu funkcionēšanu un noturību, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ekoloģiskos procesus, cita starpā palīdzot regulēt savvaļas nagaiņu populācijas; uzsver arī to, ka jo īpaši nacionālajos parkos lielo plēsēju klātbūtne veicina mežu vērtību atpūtas iespēju ziņā un dabas tūrisma nepārtrauktu attīstību,

S.  tā kā 2021. gada oktobrī Komisija izdeva jaunus norādījumus par dzīvnieku sugu, tostarp vilku, stingru aizsardzību saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, kuru mērķis ir palīdzēt ES dalībvalstīm uzlabot Dzīvotņu direktīvas īstenošanu uz vietas un jo īpaši nodrošināt tās 16. panta pilnīgu, skaidru un precīzu transponēšanu,

1.  norāda uz bioloģiskās daudzveidības politikas pozitīvajiem rezultātiem attiecībā uz lielo plēsēju sugu atjaunošanos ES un ņem vērā to ietekmi uz ekosistēmu funkcionēšanu un noturību, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ekoloģiskajiem procesiem, kā arī lopkopību; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt līdzsvarotu līdzāspastāvēšanu starp cilvēkiem, lauksaimniecības dzīvniekiem un lielajiem plēsējiem, jo īpaši lauku apvidos, un uzsver, ka ir jāatzīst, ka noteiktu sugu populācijas līmeņa izmaiņas var radīt virkni vides, lauksaimniecības un sociālekonomisko problēmu; atzīst, ka Dzīvotņu direktīvas 2. panta 3. punktā jau ir paredzēta elastība, lai efektīvi pievērstos šīm sinerģijām un pretrunām un tās efektīvi pārvaldītu, un to uzskata par piemērotu paredzētajam mērķim; norāda, ka šīs elastības iespējas būtu jāizpēta sīkāk;

2.  pauž nožēlu par lielo plēsēju uzbrukumu ietekmi uz dzīvnieku labturību, tostarp ievainojumiem, augļa zaudēšanu, auglības samazināšanos, dzīvnieku vai veselu ganāmpulku zaudēšanu un sargsuņu nāvi, un aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai novērstu lauksaimniecības dzīvniekiem nodarītas ciešanas un kaitējumu;

3.  aicina Komisiju, pamatojoties uz zinātniskiem pierādījumiem, turpināt novērtēt sugu labvēlīga aizsardzības statusa sasniegšanā panākto progresu, lai pienācīgi novērtētu un uzraudzītu lielo plēsēju populācijas diapazonu un lielumu, tostarp to ietekmi uz dabu un bioloģisko daudzveidību; uzsver, ka ir jāņem vērā sugu lielā pārrobežu mobilitāte, jo vienas sugas dažādu populāciju saglabāšanas statuss dažādos reģionos var atšķirties; aicina Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk pastiprināt pārrobežu sadarbību un uzsver, ka uzraudzība būtu jākoordinē, izmantojot saskaņotu metodiku un attiecīgā gadījumā ņemot vērā dažādās valstīs dzīvojošās populācijas un (bioloģiskos) ģeogrāfiskos reģionus; aicina Komisiju atvēlēt līdzekļus bioloģiskās daudzveidības pētījumiem, piemēram, pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa” ietvaros, lai atjauninātu lielo plēsēju izplatības un blīvuma kartes; aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis katrai no dažādajām lielo plēsēju sugām piemēro atbilstošas uzraudzības metodes, kas ļauj apkopot kvalitatīvus, salīdzināmus un standartizētus datus, lai efektīvi novērtētu populācijas lielumu;

4.  atzinīgi vērtē to, ka darba kārtības punkts „Grozījumu priekšlikums: Vilka (Canis lupus) pārcelšana no Konvencijas II uz III pielikumu” ir iekļauts Bernes konvencijas Pastāvīgās komitejas 42. sanāksmes darba kārtībā; uzsver, ka vilka saglabāšanās stāvoklis visas Eiropas līmenī pamato tā aizsardzības statusa pazemināšanu un līdz ar to arī ierosinātā grozījuma pieņemšanu;

5.  atzīst, ka visā Eiropā pieaug plēsēju uzbrukumi, ka tie jau ir noveduši pie cilvēku upuriem un ka tie ir radījuši negatīvu ietekmi uz lopkopjiem; uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis vāktu arī informāciju un ziņotu par kaitējumu, ko nodarījuši lielie plēsēji; uzsver, ka sekmīgas politikas pamatā ir laba to tendenču uzraudzība, kas atspoguļo lopkopjiem nodarīto kaitējumu, tomēr dalībvalstis šajā jomā izmanto dažādas apsekošanas un uzraudzības metodes; uzsver, cik svarīgi ir standartizēti ziņošanas formāti, un uzsver, ka tam vienādā mēra būtu jāattiecas arī uz kaitējuma samazināšanas programmu efektivitātes uzraudzību, tostarp kompensāciju un preventīvajiem pasākumiem; prasa savlaicīgi un pārredzami darīt sabiedrībai pieejamus uzraudzības rezultātus un izmantoto metodiku; uzsver, ka Komisijai būtu jākoordinē datu vākšana un jāveic to analīze;

6.  uzsver, ka ir svarīgi uzlabot savvaļas dzīvnieku un augu veselības uzraudzību, jo īpaši suņu un vilku hibridizāciju, kuras gadījumi būtu, aktīvi rīkojoties, jāatklāj jau agrīnā posmā; prasa izstrādāt standartizētu politiku jaukteņu noteikšanai un pārredzamu pieeju, tostarp vispārēju pārrobežu apmaiņu ar vilku DNS paraugiem starp pētniecības iestādēm;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis palīdzēt reģioniem, kuri saskaras ar līdzāspastāvēšanas konfliktiem, paskaidrojot, kā atbilstīgi un atbildīgi izmantot Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktā jau paredzēto elastību; ņem vērā 2021. gada 12. oktobrī publicētās Komisijas atjaunotās vadlīnijas par Kopienā nozīmīgu dzīvnieku sugu stingru aizsardzību saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu(8); uzsver, ka Komisijas pienākums ir precizēt pašreizējās pamatnostādnes un vajadzības gadījumā atjaunināt tās norādījumus, tostarp par 12. un 16. panta interpretāciju, un mudina dalībvalstis labāk izmantot esošās pamatnostādnes un rīkoties efektīvi, lai novērstu, mazinātu un kompensētu lielo plēsēju radīto kaitējumu, ņemot vērā pārrobežu populācijas, un izveidot efektīvu tiesisko un institucionālo sistēmu, ar kuru atbalsta lauksaimniekus un lopkopjus, lai šāda līdzāspastāvēšana varētu būt iespējama;

8.  aicina Komisiju regulāri izvērtēt zinātniskos datus, lai saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 19. pantu varētu pielāgot sugas aizsardzības statusu, tiklīdz ir sasniegts vēlamais saglabāšanās stāvoklis;

9.  mudina Komisiju un dalībvalstis dot dažādām ieinteresētajām personām, tostarp lauksaimniekiem, iespējas apspriest jautājumu par lielo plēsēju radīto ietekmi; tos mudina sniegt informāciju par praktiskiem risinājumiem, ko panākt ar preventīviem pasākumiem cīņai pret uzbrukumiem mājlopiem, un to finansēšanas iespējām un izvērst skaidru izpratnes veicināšanas kampaņu; uzsver, ka ir svarīgi izveidot ieinteresētajām personām domātas platformas jautājumā par līdzāspastāvēšanu ar lielajiem plēsējiem Savienības, dalībvalstu un vietējā līmenī, piemēram, ES platformu cilvēku un lielo plēsēju līdzāspastāvēšanai, un veicināt dialogu, pieredzes apmaiņu un sadarbību, lai risinātu starp cilvēkiem un aizsargājamām sugām pastāvošos konfliktus; aicina Komisiju atbalstīt koordinētu pieeju izstrādi visās dalībvalstīs;

10.  aicina Komisiju ziņot par lielo plēsēju klātbūtnes Eiropā ietekmi uz lopkopības dzīvotspēju, bioloģisko daudzveidību, lauku kopienām un lauku tūrismu, tostarp paaudžu maiņu lauksaimniecībā, ņemot vērā sociālekonomiskos faktorus, kas skar lopkopības dzīvotspēju; aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt, kā lielo plēsēju uzbrukumi ietekmē dzīvnieku labturību, kā arī lauksaimnieku labklājību un ienākumus un radīt augstākas darbaspēka un materiālās izmaksas, ņemot vērā arī to, vai ir īstenoti preventīvi pasākumi un cik efektīvi tie ir bijuši;

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt rūpīgu un visaptverošu novērtējumu par visiem attiecīgajiem apdraudējumiem un spiedienu uz katru lielo plēsēju sugu un to dzīvotnēm Eiropas līmenī un atsevišķās dalībvalstīs vai nu dabisku iemeslu, vai arī cilvēka izraisītu faktoru dēļ; aicina dalībvalstis un Komisiju arī kartēt lielo plēsēju populācijām prioritārus savienojošos apgabalus un apzināt svarīgākos ekoloģiskos koridorus, izkliedes šķēršļus, ceļa posmus , kuros iet bojā daudz dzīvnieku, un citas svarīgas ainavas iezīmes, kas veicina lielo plēsēju sadrumstaloto izplatību, lai nepieļautu dzīvotņu sadrumstalotību;

12.  uzsver, ka lopkopības saimniecības kalnu apgabalos, jo īpaši Alpu reģionā, ir īpaši neaizsargātas pret kaitējumu, ko arvien lielākā mērā rada lielie plēsēji; norāda, ka šādos apgabalos saimniecības bieži ir mazas un saskaras ar augstām papildu izmaksām un tās būtu jāaizsargā un jāatbalsta, jo tās var palīdzēt saglabāt kalnu ainavas un bioloģisko daudzveidību reģionos, kuros ir skarbi apstākļi; norāda, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu īpaši aizsargājamas ir tādas teritorijas kā sugām bagātas Nardus pļavas ar silikātu substrātu kalnu apvidos un Alpu un subalpu kaļķainas augsnes pļavas; norāda, ka šādas dzīvotnes ir izveidojušās ar savvaļas plēsēju klātbūtni, un norāda, ka galvenais šo teritoriju saglabāšanas faktors ir ekstensīva, piemēram, liellopu un zirgu ganāmpulku vai ganu uzraudzītu ganāmpulku ganīšana; aicina Komisiju ar konkrētiem risinājumiem aizsargāt un saglabāt tradicionālās lauksaimniecības praksi, piemēram, ganību lopkopību, uzraudzītu ganību modeli, UNESCO atzīto vasaras ganību praksi un ganu dzīvesveidu; atzīst, ka atsevišķus šādas prakses veidus var iekļaut ierosinātajā to iespējamo lauksaimniecības prakšu sarakstā, kuras finansē no ekoshēmām;

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka pašlaik pieejamie preventīvie pasākumi, tostarp žogu un sargsuņu izmantošana, kas veiksmīgi darbojas dažos ES reģionos, var radīt papildu finansiālo un darbaspēka slogu lauksaimniekiem, ka šo pasākumu veikšanai ne vienmēr tiek piešķirts ES vai valsts finansējums un ka tiem atkarībā no vietējiem apstākļiem ir atšķirīga lietderības un efektivitātes pakāpe(9) (10); šajā sakarībā uzsver, ka finansiālais atbalsts preventīviem pasākumiem būtu jāpapildina ar konsultatīvu atbalstu, lai nodrošinātu to visaptverošu un savlaicīgu īstenošanu; uzsver, ka, īstenojot preventīvus pasākumus un apsverot atkāpju piemērošanu, ir jāņem vērā apvidus īpatnības, ģeogrāfiskie apstākļi, līdzāspastāvēšanas ar lielajiem plēsējiem vēsture un citi dominējoši faktori, piemēram, tūrisms, kas bieži vien ir ārkārtīgi svarīgs attiecīgajām teritorijām; aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka gadījumos, kad lielo plēsēju populācijas paplašinās, ir svarīgi, aktīvi rīkojoties, izstrādāt un ieviest uz zinātniskiem pierādījumiem balstītas seku mazināšanas stratēģijas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu;

14.  aicina Komisiju regulāri novērtēt progresu sugu saglabāšanās stāvokļa sasniegšanā bioģeogrāfisko reģionu un/vai ES mēroga populāciju līmenī un prasa Komisijai nekavējoties izstrādāt novērtējuma procedūru, lai varētu grozīt populāciju aizsardzības statusu konkrētos reģionos, tiklīdz ir sasniegts vēlamais saglabāšanās stāvoklis saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 19. pantu;

15.  aicina Komisiju un dalībvalstis zinātniski apzināt un atbalstīt labākos iespējamos preventīvos pasākumus, lai ierobežotu lielo plēsēju uzbrukumus un kaitējumu, ko tie rada lauksaimniecības dzīvniekiem, ņemot vērā dalībvalstu reģionālās un vietējās īpatnības, un palīdzēt lauksaimniekiem pieteikties šiem preventīvajiem pasākumiem, lai vairotu un izvērstu sekmīgās pieejas; prasa arī tos efektīvi iekļaut konsultāciju un zinātības izplatīšanas pakalpojumos; aicina palielināt LIFE finansējumu projektiem, kuru mērķis ir panākt līdzāspastāvēšanu ar lielajiem plēsējiem, vienlaikus saglabājot finansējumu sugu aizsardzībai; prasa par prioritāti noteikt maza mēroga projektus, kuru mērķis ir izstrādāt paraugpraksi līdzāspastāvēšanas ar lielajiem plēsējiem jomā un dalīties ar to, un aicina Komisiju noteikt atbilstošas prasības to kaitējuma mazināšanas pasākumu efektivitātes mērīšanai un ziņošanai par tiem, kas pētīti ES finansētos projektos, piemēram, LIFE programmā, prioritāri izmantojot objektīvas un kvantitatīvas novērtēšanas metodes;

16.  aicina dalībvalstis izstrādāt un īstenot visaptverošus sugu rīcības plānus vai saglabāšanas un/vai pārvaldības plānus, ja tādu vēl nav, ņemot vērā iedzīvotāju blīvumu, ainavu struktūras, lauksaimniecības dzīvnieku ganāmpulkus, aizsardzības statusu, citas attiecīgas cilvēka veiktās darbības un savvaļas nagaiņu populācijas;

17.  uzsver, ka lielo plēsēju populācijas ir regulāri jāuzrauga, lai stratēģiski plānotu saglabāšanas pasākumus, piemērotu preventīvas shēmas konfliktu mazināšanai un novērtētu visu darbību rezultātus; piebilst, ka uzraudzības pamatā vajadzētu būt stingrai metodikai, tai būtu jāveicina un jāatvieglo dažādu ieinteresēto personu līdzdalība un tās rezultāti būtu regulāri jāpaziņo sabiedrībai un galvenajām ieinteresēto personu grupām;

18.  aicina Komisiju un dalībvalstis meklēt piemērotas ilgtermiņa finansēšanas iespējas, lai finansētu attiecīgos preventīvos pasākumus un pienācīgas kompensācijas maksājumus lauksaimniekiem, sedzot ne tikai zaudējumus un izmaksas, kas radušies lielo plēsēju uzbrukumu dēļ, bet arī īstenojot ietekmes mazināšanas pasākumus, lai tādā veidā nodrošinātu lielo plēsēju līdzāspastāvēšanu un ilgtspējīgu lopkopības praksi; uzsver, ka kompensācijas shēmām, kas izstrādātas tā, lai nodarbošanās ar lopkopību lielo plēsēju klātbūtnē lauksaimniekiem nenozīmētu peļņas zaudēšanu, būtu jāsedz tiešās un netiešās izmaksas, kas saistītas ar plēsēju uzbrukumiem, un tām vajadzētu būtu saistītām ar preventīvajiem pasākumiem, lai tādā veidā panāktu maksimālu efektivitāti; uzsver, ka ir svarīgi piešķirt taisnīgas un visaptverošas kompensācijas par lielo plēsēju, tostarp to hibrīdsugu īpatņu, rīcības dēļ zaudētajiem lauksaimniecības dzīvniekiem; aicina dalībvalstis un reģionus uzlabot piekļuvi finansiālai kompensācijai; aicina Komisiju atzīt, ka lielo plēsēju uzbrukumu skaita pieaugums norāda uz to, ka arī mājdzīvnieku aizsardzībai un kompensāciju izmaksai būs vajadzīgs vairāk resursu; pauž nožēlu, ka lopkopjiem piešķirtās kompensācijas, ko viņi saņem pēc plēsēju uzbrukuma, dalībvalstīs ir atšķirīgas; aicina Komisiju apsvērt iespēju grozīt savas lauksaimniecības pamatnostādnes, lai kompensācijas lielo plēsēju nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai varētu sniegt valsts atbalsta veidā;

19.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Komisijai un Padomei.

(1) OV C 67, 8.2.2022., 25. lpp. (2) OV C 356, 4.10.2018., 38. lpp. (3) OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp. (4) OV L 38, 10.2.1982., 3. lpp. (5) IUCN apdraudēto sugu sarkanā grāmata, “Canis lupus” (”Pelēkais vilks”), skatīta 2022. gada 23. novembrī. (6) Eiropas iniciatīva lielajiem plēsējiem — IUCN Sugu izdzīvošanas komisijas ekspertu grupa Konvencijas par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību pastāvīgajā komitejā, “Novērtējums par vilka (Canis lupus) saglabāšanās stāvokli Eiropā”, 2022. gada 2. septembris. (7) https://rm.coe.int/inf45e-2022-wolf-assessment-bern-convention-2791-5979-4182-1-2/1680a7fa47, turpat, 2. lpp. (8) Komisijas 2021. gada 12. oktobra paziņojums “Norādījumi par Kopienai nozīmīgo dzīvnieku sugu stingru aizsardzību atbilstoši Dzīvotņu direktīvai” (C(2021)7301). (9) Cortés, Y. et al., A decade of use of damage prevention measures in Spain and Portugal (Preventīvie pasākumi kaitējuma novēršanai desmit gadu laikā Spānijā un Portugālē), Carnivore Damage Prevention News, 2020. (10) Oliveira, T. et al., “The contribution of the LIFE program to mitigating damages caused by large carnivores in Europe” (Programmas LIFE ieguldījums lielo plēsēju radīto zaudējumu mazināšanā Eiropā), Global Ecology and Conservation, 31. sējums, 2021.