Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ukrainu un Krieviju, it īpaši 2008. gada 23. oktobra rezolūciju par Ukrainā 1932.–1933. gadā mākslīgi izraisītā bada — golodomora — pieminēšanu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus ANO cilvēktiesību līgumus un instrumentus,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas plenārsēdēs pieņemtos kopīgos paziņojumus par holodomora gadadienām,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus,

–  ņemot vērā Ukrainas Augstākās radas 2003. gada rezolūciju, ar ko tīšu bada izraisīšanu pasludina par genocīda aktu, Ukrainas 2006. gada 28. novembra Likumu par holodomoru Ukrainā 1932. un 1933. gadā un Ukrainas Augstākās radas 2022. gada 16. novembra aicinājumu parlamentiem visā pasaulē atzīt 1932. un 1933. gada holodomoru par Ukrainas tautas genocīdu,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā ANO Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to paredz kriminālatbildību par vairākām darbībām, kas pastrādātas ar nodomu pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālo, etnisko, rasu vai reliģisko grupu, proti, grupas locekļu nogalināšanu, nopietnu miesas bojājumu vai garīga kaitējuma nodarīšanu viņiem, grupas tīšu pakļaušanu tādiem dzīves apstākļiem, kas pilnībā vai daļēji izraisa tās fizisku iznīcināšanu, tādu pasākumu noteikšanu, kuri paredzēti, lai nepieļautu dzimšanu konkrētās grupas ietvaros, un pie grupas piederošo bērnu piespiedu nodošanu citai grupai;

B.  tā kā 1932. un 1933. gada holodomoru, kurā gāja bojā miljoniem ukraiņu, padomju režīms ciniski izplānoja un cietsirdīgi īstenoja, lai piespiedu kārtā īstenotu Padomju Savienības lauksaimniecības kolektivizācijas politiku un apspiestu Ukrainas iedzīvotājus un viņu nacionālo identitāti; tā kā padomju režīms līdzīgas nežēlīgas metodes izmantoja arī citās Padomju Savienības daļās, it īpaši Kazahstānā, Baltkrievijā, Ziemeļkaukāzā un citur; tā kā ukraiņu identitāte arī tika apspiesta, vēršoties ar teroru pret Ukrainas kultūras identitātes nesējiem;

C.  tā kā pierādījumi liecina, ka padomju režīms tīši konfiscēja graudu ražu un slēdza robežas, lai neļautu Ukrainas iedzīvotājiem bēgt no bada; tā kā 1932. un 1933. gadā Padomju Savienība eksportēja graudus no Ukrainas teritorijas, lai gan tās iedzīvotāji cieta badu; tā kā līdztekus galvenokārt laukos dzīvojošu ukraiņu nonāvēšanai bieži vien tika īstenots t. s. aģitprops (politiskā propaganda), kas bada izraisīšanā vainoja zemniekus;

D.  tā kā pašreizējais Krievijas agresijas karš pret Ukrainu un Krievijas īstenotā Ukrainas enerģētikas un lauksaimniecības infrastruktūras iznīcināšana, Ukrainas graudu eksporta bloķēšana un vairāku miljonu tonnu graudu nozagšana ir atdzīvinājuši bailes no plaša mēroga mākslīgi izraisīta bada, it īpaši zemeslodes dienvidu daļā, kas ir atkarīga no Ukrainas graudiem par pieņemamu cenu;

E.  tā kā starptautiskā sabiedrība nav veikusi padomju noziegumu skaidru juridisku un morālu izvērtēšanu; tā kā totalitārā padomju režīma reabilitēšana un slavināšana un Staļina kulta atdzimšana Krievijā ir kulminējusi ar to, ka mūsdienu Krievija ir kļuvusi par valsti, kas atbalsta terorismu un izmanto terorisma līdzekļus, un mūsdienās atkārtojas briesmīgi noziegumi pret Ukrainas tautu, piemēram, pašreiz īstenotais “kholodomors”, t. i., Krievijas mēģinājums līdz nāvei nosaldēt Ukrainas iedzīvotājus, ziemas laikā mērķtiecīgi iznīcinot Ukrainas civilo energoinfrastruktūru;

F.  tā kā līdz 2022. gada decembrim vairāk nekā 20 valstu parlamenti un citas reprezentatīvas valsts līmeņa iestādes bija atzinušas holodomoru par genocīdu vai noziegumu pret Ukrainas tautu un cilvēci;

G.  tā kā 2022. un 2023. gadā aprit 90 gadi kopš holodomora,

1.  atzīst, ka holodomors — ar padomju režīma apzinātu politiku mākslīgi izraisītais bads Ukrainā 1932. un 1933. gadā — ir genocīds pret Ukrainas tautu, jo tika veikts ar nolūku iznīcināt cilvēku grupu, apzināti radot dzīves apstākļus, kuros šī cilvēku grupa tiktu fiziski iznīcināta;

2.  piemin visus holodomora upurus un pauž solidaritāti ar Ukrainas tautu, kas cietusi šajā traģēdijā, un it īpaši ar pēdējiem holodomorā izdzīvojušajiem un viņu ģimenēm; apliecina cieņu tiem, kas miruši šo totalitārā padomju režīma pastrādāto noziegumu dēļ;

3.  stingri nosoda šos totalitārā padomju režīma īstenotos genocīda aktus, kuru rezultātā gāja bojā miljoniem ukraiņu un tika nodarīts būtisks kaitējums Ukrainas sabiedrības pamatiem;

4.  aicina visas valstis, it īpaši Krievijas Federāciju un citas valstis, kas izveidojās pēc Padomju Savienības sabrukuma, atvērt savus arhīvus par mākslīgi izraisīto badu Ukrainā 1932. un 1933. gadā;

5.  aicina visas valstis un starptautiskās organizācijas, kas vēl nav atzinušas holodomoru par genocīdu, to izdarīt; aicina Krievijas Federāciju kā Padomju Savienības galveno pēcteci oficiāli atzīt holodomoru un atvainoties par šiem noziegumiem;

6.  aicina ES dalībvalstis un trešās valstis veicināt informētību par šiem notikumiem un citiem padomju režīma pastrādātajiem noziegumiem, iekļaujot vēsturiskās zināšanas par tiem izglītības un pētniecības programmās, lai novērstu līdzīgas traģēdijas nākotnē;

7.  pauž nožēlu par to, ka holodomora 90. gadskārta aprit laikā, kad Krievija turpina agresijas karu pret Ukrainu, pārkāpj šīs valsts suverenitāti un teritoriālo integritāti un mēģina likvidēt Ukrainu kā nacionālu valsti un iznīcināt tās tautas identitāti un kultūru; turklāt nosoda to, ka Krievijas agresijas karš pret Ukrainu ir radījis pasaules mēroga pārtikas krīzi, jo Krievija iznīcina un izlaupa Ukrainas graudu noliktavas un turpina apgrūtināt Ukrainas graudu eksportu uz vistrūcīgākajām valstīm;

8.  nosoda pašreizējā Krievijas režīma manipulēšanu ar vēsturisko atmiņu režīma izdzīvošanas nolūkā; šajā sakarībā atkārtoti pauž nosodījumu par to, ka Krievijas varas iestādes piespieda slēgt cilvēktiesību un pilsonisko tiesību organizācijas — biedrību “Starptautiskais Memoriāls” un Cilvēktiesību centru “Memoriāls”, un norāda, ka šī rīcība uzskatāmi liecina par pašreizējā Krievijas režīma revizionistisko ideoloģiju; aicina ES un tās dalībvalstis, publiskās un privātās iestādes un visu pilsonisko sabiedrību aktīvi atmaskot un atspēkot visus mēģinājumus izkropļot vēsturiskos faktus vai manipulēt ar sabiedrisko domu Eiropā, izmantojot nepatiesus vēsturiskos vēstījumus, kas tiek sagatavoti un izplatīti, lai atbalstītu noziedzīgu režīmu ideoloģiju un izdzīvošanu; aicina visas ES iestādes un dalībvalstis atbalstīt akadēmiskās aprindas un pilsonisko sabiedrību Padomju Savienībā pastrādāto politisko represiju un totalitāro noziegumu dokumentēšanā, izpētē un izglītošanā par tiem;

9.  pauž visstingrāko nosodījumu visu veidu totalitārismam; pauž nožēlu par to, ka padomju totalitārā režīma pastrādātie noziegumi vēl nav izvērtēti no juridiskā aspekta, tajos vainīgās personas nav sauktas pie atbildības un starptautiskā sabiedrība šos noziegumus nekad nav skaidri nosodījusi; prasa veikt visaptverošu, vēsturisku un juridisku padomju režīma izvērtējumu un rīkot pārredzamas publiskas debates par tā pastrādātajiem noziegumiem, jo tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai veidotu kopīgu Eiropas vēsturi un atceri un tādējādi arī stiprinātu mūsu sabiedrības noturību pret aktuālajiem draudiem demokrātijai; atkārtoti norāda, ka veikt padomju režīma izvērtējumu un rīkot pārredzamas publiskas debates par tā pastrādātajiem noziegumiem ir vissvarīgāk pašai Krievijai, lai palielinātu sabiedrības izpratni, veidotu noturību pret dezinformāciju un izkropļotiem vēsturiskiem vēstījumiem un nepieļautu līdzīgu noziegumu atkārtošanos;

10.  uzdod Eiropas Parlamenta atbildīgajiem dienestiem nekavējoties pārtulkot šo rezolūciju krievu un ukraiņu valodā;

11.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Ukrainas Augstākajai radai, prezidentam un valdībai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam, ANO ģenerālsekretāram, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas ģenerālsekretārei un Eiropas Padomes ģenerālsekretārei.

(1) OV C 15 E, 21.1.2010., 78. lpp.