Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) 2020/2093, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam (14471/2022 – C9‑0386/2022 – 2022/0369(APP))

(Īpašā likumdošanas procedūra — piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes regulas projektu (14471/2022),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 312. pantu und Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu (C9-0386/2022),

–  ņemot vērā Reglamenta 92. pantu, 105. panta 1. un 4. punktu un 163. pantu,

1.  sniedz piekrišanu Padomes regulas projektam;

2.  uzdod priekšsēdētājai Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko Regulu (ES, Euratom) 2018/1046 groza attiecībā uz diversificētas finansēšanas stratēģijas kā vispārējas aizņemšanās metodes izveidi (COM(2022)0596 – C9‑0374/2022 – 2022/0370(COD))

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2022)0596),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 322. panta 1. punktu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9-0374/2022),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2022. gada 22. novembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2022. gada 16. novembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 163. pantu,

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājai Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2022. gada 24. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) 2022/... ar ko groza Regulu (ES, Euratom) 2018/1046 attiecībā uz diversificētas finansēšanas stratēģijas kā vispārējas aizņemšanās metodes izveidi

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES, Euratom) 2022/2434.)

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido instrumentu atbalsta sniegšanai Ukrainai 2023. gadā (makrofinansiālā palīdzība +) (COM(2022)0597 – C9‑0373/2022 – 2022/0371(COD))

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2022)0597),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 212. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9-0373/2022),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2022. gada 16. novembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu un 163. pantu,

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājai Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2022. gada 24. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2022/..., ar ko izveido instrumentu atbalsta sniegšanai Ukrainai 2023. gadā (makrofinansiālā palīdzība +)

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2022/2463.)

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par okupētos ārvalstu reģionos izdoto Krievijas ceļošanas dokumentu neatzīšanu (COM(2022)0662 – C9‑0302/2022 – 2022/0274(COD))

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2022)0662),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 77. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9‑0302/2022),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, ko atbildīgā komiteja apstiprināja saskaņā ar Reglamenta 74. panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2022. gada 16. novembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 163. pantu,

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(1);

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājai Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2022. gada 24. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2022/... par Ukrainā un Gruzijā izdotu Krievijas Federācijas ceļošanas dokumentu neakceptēšanu

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam (ES) 2022/2512.)

(1) Ar šo nostāju aizstāj 2022. gada 20. oktobrī pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti, P9_TA(2022)0370).

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko izveido politikas programmu “Digitālās desmitgades ceļš” 2030. gadam (COM(2021)0574 – C9-0359/2021 – 2021/0293(COD))

P9_TA(2022)0414 A9-0159/2022

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2021)0574),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 173. panta 3. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9‑0359/2021),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu 2022. gada 19. janvāra komitejas atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, ko atbildīgā komiteja apstiprināja saskaņā ar Reglamenta 74. panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2022. gada 22. jūlija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A9-0159/2022),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājai Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2022. gada 24. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2022/..., ar ko izveido politikas programmu "Digitālās desmitgades ceļš" 2030. gadam

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam (ES) 2022/2481.)

(1) OV C 194, 12.5.2022., 87. lpp.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra lēmums neizteikt iebildumus pret Komisijas 2022. gada 21. oktobra deleģēto regulu, ar ko Deleģētajā regulā (ES) Nr. 153/2013 noteiktos regulatīvos tehniskos standartus groza attiecībā uz pagaidu ārkārtas pasākumiem saistībā ar nodrošinājuma prasībām (C(2022)7536 – 2022/2908(DEA))

P9_TA(2022)0415 B9-0491/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas deleģēto regulu (C(2022)7536),

–  ņemot vērā Komisijas 2022. gada 25. oktobra vēstuli, kurā tā lūdz paziņot, ka Parlaments neizteiks iebildumus pret deleģēto regulu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas 2022. gada 17. novembra vēstuli Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētājam,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Regulu (ES) Nr. 648/2012 par ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem, centrālajiem darījumu partneriem un darījumu reģistriem(1) un jo īpaši tās 46. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā regulatīvo tehnisko standartu kopuma projektu, ko Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (EVTI) iesniedza 2022. gada 14. oktobrī saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 648/2012 46. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 111. panta 6. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ieteikumu lēmumam,

A.  tā kā Komisijas Deleģētajā regulā (ES) Nr. 153/2013(2) cita starpā ir precizēts sākotnējo maržu minimālais līmenis un atbilstīgo nodrošinājumu saraksts, kā to paredz Regulas (ES) Nr. 648/2012 46. panta 3. punkts;

B.  tā kā nesenās politiskās un tirgus norises ir izraisījušas cenu līmeņa būtisku paaugstināšanos un nestabilitāti enerģijas tirgos, kā rezultātā centrālie darījumu partneri veic būtiskus maržas pieprasījumus, lai segtu saistītos riska darījumus; tā kā šie maržas pieprasījumi ir radījuši saspringtu situāciju likviditātes jomā nefinanšu darījumu partneriem, tādiem kā enerģētikas uzņēmumi, kam parasti ir mazāk likvīdu aktīvu, lai izpildītu maržas prasības, un tā kā rezultātā šie darījumu partneri vai nu ir spiesti samazināt savas pozīcijas, vai arī ir atstāti bez pienācīga riska ierobežojuma un līdz ar to pakļauti turpmākām cenu svārstībām;

C.  tā kā Komisija 2022. gada 13. septembrī lūdza Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi (EVTI) (vēstule Ares(2022)6980063) uz laiku pielāgot piemērojamos Deleģētās regulas (ES) Nr. 153/2013 noteikumus, lai mazinātu daļu sloga, ar ko enerģētikas uzņēmumi kā nefinanšu darījumu partneri saskaras savas komercdarbības ierobežošanā finanšu tirgos, un tajā pašā laikā saglabāt Regulas (ES) Nr. 648/2012 galveno mērķi — aizsargāt finanšu stabilitāti; tā kā EVTI atbildēja 2022. gada 22. septembrī (vēstule ESMA24–436–1414), norādot, ka pagaidu un ierobežoti grozījumi būtu apsverami tikai attiecībā uz nenodrošinātām komercbanku garantijām, turklāt ar zināmiem nosacījumiem; tā kā EVTI galīgajā ziņojumā ir ierosinājusi regulatīvu tehnisko standartu projektus (EVTI91–372–2466), tostarp grozījumus, lai uz laiku paplašinātu atbilstīgā nodrošinājuma rezervi attiecībā uz nenodrošinātām banku garantijām nefinanšu darījumu partneriem, kas darbojas kā tīrvērtes dalībnieki, un attiecībā uz publiskām garantijām visu veidu darījumu partneriem;

D.  tā kā Komisija tāpēc pieņēma deleģēto regulu, ar ko uz laiku groza to atbilstīgo nodrošinājumu sarakstu, kurus var uz 12 mēnešiem deponēt Savienības centrālajos darījumu partneros (CCP) attiecībā uz nenodrošinātām banku garantijām, kā arī publiskām garantijām;

E.  tā kā minētajai deleģētajai regulai būtu jāstājas spēkā steidzamības kārtā, lai mazinātu pieaugošo likviditātes spiedienu uz nefinanšu darījumu partneriem, kas tirgojas regulētos gāzes un elektroenerģijas tirgos un veic tīrvērti, izmantojot Savienībā iedibinātus CCP,

1.  paziņo, ka tas neiebilst pret deleģēto regulu;

2.  uzdod priekšsēdētājai šo lēmumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 201, 27.7.2012., 1. lpp. (2) Komisijas Deleģētā regula (ES) Nr. 153/2013 (2012. gada 19. decembris), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 attiecībā uz regulatīvajiem tehniskajiem standartiem par prasībām centrālajiem darījumu partneriem (OV L 52, 23.2.2013., 41. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra lēmums par iebildumu neizteikšanu pret Komisijas 2022. gada 18. oktobra deleģēto regulu, ar ko attiecībā uz tīrvērtes sliekšņa vērtību pozīcijām, kas tiek turētas ārpusbiržas preču atvasināto instrumentu līgumos un citos ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumos, groza Deleģētajā regulā (ES) Nr. 149/2013 noteiktos regulatīvos tehniskos standartus (C(2022)7413 – 2022/2899(DEA))

P9_TA(2022)0416 B9-0490/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas deleģēto regulu (C(2022)7413),

–  ņemot vērā Komisijas 2022. gada 25. oktobra vēstuli, kurā tā lūdz paziņot, ka Parlaments neizteiks iebildumus pret deleģēto regulu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas 2022. gada 17. novembra vēstuli Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētājam,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Regulu (ES) Nr. 648/2012 par ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem, centrālajiem darījumu partneriem un darījumu reģistriem(1) un jo īpaši tās 10. panta 4. punkta trešo daļu,

–  ņemot vērā regulatīvo tehnisko standartu kopuma projektu, ko Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (EVTI) iesniedza 2022. gada 3. jūnijā saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 648/2012 10. panta 4. punkta otro daļu,

–  ņemot vērā Reglamenta 111. panta 6. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ieteikumu lēmumam,

A.  tā kā Komisijas Deleģētajā regulā (ES) Nr. 149/2013(2) cita starpā ir precizētas tīrvērtes sliekšņu vērtības tīrvērtes pienākuma mērķiem; tā kā saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 648/2012 10. panta 4. punkta ceturto daļu Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (EVTI) periodiski pārskata minēto tīrvērtes sliekšņu vērtības un ierosina regulatīvos tehniskos standartus to grozīšanai; tā kā attiecībā uz dažām trešo valstu jurisdikcijām vēl nav pieņemts lēmums par līdzvērtību, tāpēc līgumi, ko izpilda tirgos šajās trešo valstu jurisdikcijās, tiek uzskatīti par ārpusbiržas līgumiem un, lai gan to tīrvērti veic atzīti centrālie darījumu partneri, tie tiek ieskaitīti tīrvērtes sliekšņu aprēķinā;

B.  tā kā preču cenas pēdējā laikā ir palielinājušās un šo cenu pieaugumu ievērojami saasinājusi neprovocētā un nepamatotā Krievijas militārā agresija pret Ukrainu; tā kā cenu pieaugums un ārkārtējs svārstīgums enerģijas atvasināto instrumentu tirgos pēdējā laikā ir novedis pie tā, ka centrālie darījumu partneri pieprasa lielāku drošības rezervi enerģētikas uzņēmumiem, lai segtu saistītos riska darījumus; tā kā šī situācija ir radījusi likviditātes spriedzi nefinanšu darījumu partneriem, piemēram, enerģētikas uzņēmumiem, jo Savienības centrālā darījumu partnera sniegto nodrošinājumu parasti sniedz skaidrā naudā; tā kā enerģētikas uzņēmumi, kuriem bieži vien ir mazāk likvīdu aktīvu, lai izpildītu drošības rezerves noteikšanas prasības, var būt spiesti vai nu samazināt savas pozīcijas, vai arī atstāt tās neatbilstīgi apdrošinātas, tādējādi pakļaujot tās turpmākām cenu svārstībām; tā kā enerģētikas uzņēmumiem būtu jāsaglabā finansiālā spēja un likviditāte, lai nodrošinātu energoproduktu piegādi un iegādi vidējā termiņā, vienlaikus saglabājot finanšu stabilitāti, lai sniegtu labumu Savienības mājsaimniecībām un uzņēmumiem;

C.  tā kā Komisija 2022. gada 13. septembrī (vēstulē Ares(2022)6980063) lūdza EVTI apsvērt, vai Deleģētā regula (ES) Nr. 149/2013 nebūtu uz laiku jāgroza, lai mazinātu dažus no šiem apgrūtinājumiem; tā kā EVTI 2022. gada 22. septembrī atbildēja (vēstulē ESMA24-436-1414), norādot, ka tā ir 2022. gada 3. jūnijā iesniegusi Komisijai projektu regulatīvajiem tehniskajiem standartiem (ESMA70-451-114) par preču tīrvērtes sliekšņiem, kurā ierosināts palielināt preču tīrvērtes slieksni par 1 miljardu EUR, tādējādi palielinot tā apmēru līdz 4 miljardiem EUR; tā kā EVTI apstiprināja ierosinātā palielinājuma piemērotību un aicināja Komisiju pēc iespējas drīzāk pieņemt šo pasākumu;

D.  tā kā tādēļ Komisija ir pieņēmusi deleģēto regulu, ar ko Deleģētajā regulā (ES) Nr. 149/2013 noteikto tīrvērtes robežvērtību ārpusbiržas preču atvasināto instrumentu pozīcijām palielina no 3 miljardiem EUR līdz 4 miljardiem EUR;

E.  tā kā deleģētajai regulai būtu jāstājas spēkā steidzamības kārtā, lai mazinātu pieaugošo spiedienu uz enerģētikas uzņēmumiem saistībā ar prasībām par likviditāti,

1.  paziņo, ka tas neizsaka iebildumus pret deleģēto regulu;

2.  uzdod priekšsēdētājai šo lēmumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 201, 27.7.2012., 1. lpp. (2) Komisijas Deleģētā regula (ES) Nr. 149/2013 (2012. gada 19. decembris), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 attiecībā uz regulatīvajiem tehniskajiem standartiem par netiešas tīrvērtes mehānismu, tīrvērtes pienākumu, publisko reģistru, pieeju tirdzniecības vietai, nefinanšu darījuma partneriem un riska ierobežošanas paņēmieniem ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem, kuriem tīrvērti neveic centrālais darījuma partneris (OV L 52, 23.2.2013., 11. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra rezolūcija par cilvēktiesību situāciju Afganistānā, jo īpaši sieviešu tiesību stāvokļa pasliktināšanos un uzbrukumiem izglītības iestādēm (2022/2955(RSP))

P9_TA(2022)0417 RC-B9-0506/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Afganistānā, īpaši 2021. gada 16. septembra(1) un 2022. gada 7. aprīļa(2) rezolūciju,

–  ņemot vērā 2021. gada 19. maija rezolūciju par cilvēktiesību aizsardzību un ES ārējās migrācijas politiku(3),

–  ņemot vērā Padomes 2022. gada 14. novembra secinājumus par sievietēm, mieru un drošību un 2021. gada 15. septembra secinājumus par Afganistānu, kuros izklāstīti pieci kritēriji ES sarunām ar de facto talibu vadītajām iestādēm,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) paziņojumus par Afganistānu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par Afganistānu, tostarp Rezolūcijas 2626 (2022), 2596 (2021), 2543 (2020) un 2513 (2020),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2022. gada 10. novembra Rezolūciju par stāvokli Afganistānā,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2022. gada 8. jūlija Rezolūciju par sieviešu un meiteņu cilvēktiesību situāciju Afganistānā,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta par cilvēktiesību situāciju Afganistānā 2022. gada 9. septembra ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Palīdzības misijas Afganistānā (UNAMA) 2022. gada 20. jūlija ziņojumu, kurā izklāstīta cilvēktiesību situācija Afganistānā 10 mēnešu laikā, kopš varu šai valstī pārņēma talibi,

–  ņemot vērā talibu 2021. gada 7. septembra paziņojumu par Afganistānas pagaidu valdības izveidi,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu un ANO Konvenciju par bērna tiesībām, kuras Afganistāna ir ratificējusi,

–  ņemot vērā Konvenciju par bēgļa statusu, kas parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā, un tās 1967. gada protokolu,

–  ņemot vērā 2017. gada 18. februāra Sadarbības nolīgumu par partnerību un attīstību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Afganistānas Islāma Republiku, no otras puses,

–  ņemot vērā ES tematiskās pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, par bērnu tiesību veicināšanu un aizsardzību, par vardarbību pret sievietēm un meitenēm un par jebkādas pret viņām vērstas diskriminācijas apkarošanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā pēc tam, kad NATO un sabiedrotie izveda savus karaspēkus, 2021. gada 15. augustā varu Afganistānā pārņēma talibi; tā kā šis režīms atjaunoja Afganistānas Islāma Emirātu un iecēla tikai no vīriešiem vien sastāvošu pagaidu valdību, kurā bija arī locekļi no 1996.–2001. gada talibu režīma, daži no kuriem joprojām ir meklēšanā saistībā ar apsūdzībām par terorismu; tā kā ES saglabā stingru pozīciju neatzīt de facto talibu valdību;

B.  tā kā talibi izdzēš pēdējo 20 gadu laikā panākto progresu; tā kā viņi ir atjaunojuši bijušo Tikumības izplatīšanas un nepiedienības novēršanas ministriju un slēguši Sieviešu lietu ministriju, Afganistānas Neatkarīgo cilvēktiesību komisiju un citas vietējās struktūras, kas sniedza atbalstu sievietēm un meitenēm, kā arī atcēluši iepriekš spēkā esošos tiesību aktus par sieviešu aizsardzību un piemēro stingrus sieviešu tiesību ierobežojumus; tā kā talibi ir izslēguši sievietes no administrācijas un nav iekļāvuši sievietes savā jaunajā valdībā, kas nav atzīta;

C.  tā kā, kopš varu valstī pārņēmuši talibi, sieviešu un meiteņu pamattiesības tiek ierobežotas aizvien vairāk, kas jo īpaši attiecas uz piekļuvi izglītībai un nodarbinātībai, kā arī pārvietošanās brīvību; tā kā sievietes ir burtiski izsvēpētas no visām sabiedriskās dzīves jomām;

D.  tā kā meitenēm, kas vecākas par 12 gadiem, Afganistānā ir liegta izglītība; tā kā Afganistānas de facto iestādes 2022. gada 15. janvārī apņēmās ļaut meitenēm atgriezties skolā visos līmeņos pēc jaunā mācību gada sākuma 2022. gada marta otrajā pusē; tā kā meitenēm ir liegta izglītība, sākot ar septīto klasi; tā kā tas ir Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā nostiprināto visu bērnu pamattiesību uz izglītību pārkāpums; tā kā afgāņu meitenes un sievietes ir drosmīgi rīkojušas miermīlīgus protestus valstī, pieprasot, lai tiktu ievērotas viņu tiesības uz izglītību; tā kā ir krasi pieaudzis laulību ar nepilngadīgo skaits;

E.  tā kā nesen talibi pastiprināja savas sistēmiskās represijas pret sievietēm un meitenēm, īstenojot cilvēktiesību aizstāvju arestu vilni; tā kā Alia Azizi, Herātas sieviešu cietuma direktore, kopš 2021. gada oktobra atrodas bezvēsts prombūtnē; tā kā cilvēktiesību organizācijām ir aizdomas, ka viņa ir piespiedu kārtā pazudusi; tā kā 2022. gada 3. novembrī talibi pārtrauca preses konferenci, kurā tika izsludināta Afganistānas Sieviešu kustības par līdztiesību veidošana, un apcietināja vienu sievieti (Zarifa Yaqobi) un četrus viņas kolēģus; tā kā 2022. gada 11. novembrī talibi apcietināja labi pazīstamu aktīvisti Farhat Popalzai — vienu no Afganistānas spontānās sieviešu protesta kustības aizsācējām; tā kā 2022. gada 13. novembrī talibi apcietināja vēl vienu sieviešu tiesību aizstāvi Humaira Yusuf;

F.  tā kā katru dienu tiek ziņots par cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp arestiem, aizturēšanu, nolaupīšanu, spīdzināšanu, draudiem, izspiešanu, slepkavībām un uzbrukumiem, kas vērsti pre cilvēktiesību aizstāvjiem un viņu ģimenes locekļiem; tā kā joprojām par šādiem pārkāpumiem nekāda atbildība nav paredzēta; tā kā talibi nesen pavēlēja tiesnešiem pilnībā īstenot šariāta likumus tā, kā tos interpretē Ttalibi, kas var novest pie nežēlīgiem un necilvēcīgiem sodiem un raisa bailes par turpmākiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

G.  tā kā pēc tam, kad varu pārņēma talibi, pastiprinājās uzbrukumi minoritāšu grupām, īpaši hazāriem, hinduistiem, sikhiem un kristiešiem; tā kā, kopš varu pārņēma talibi, Islāma valsts Horsanas provincē un citi dalībnieki ir vērsuši daudzus uzbrukumus pret hazāru kopienai, galvenokārt šiītu minoritāti; tā kā šie uzbrukumi un hazāru vēsturiskā vajāšana varētu būt noziegumi pret cilvēci; tā kā kopš 2021. gada augusta viņu kulta vietām un izglītības un medicīnas centriem ir sistemātiski uzbrukts un viņu locekļi ir patvaļīgi arestēti, spīdzināti, izlases veidā nogalināti, izlikti no mājokļiem, atstumti un dažos gadījumos bijušo spiesti bēgt no valsts; tā kā 2021. un 2022. gadā tika uzbrukts vairākiem izglītības centriem, galvenokārt Hazāras apgabalā (Dasht-e Barchi) un Kabulā, starp kuriem īpaši jāizceļ Sayed ul Shuhada, Abdul Rahman Shahid, Mumtaz un Kaaj izglītības centri; tā kā uzbrukumos simtiem cilvēku gāja bojā vai guva ievainojumus; tā kā tiek ziņots, ka talibi atklāja uguni un izmantoja fizisku spēku, lai pārtrauktu demonstrācijas, kurās cilvēki protestēja pret šiem uzbrukumiem;

H.  tā kā humanitārā situācija Afganistānā strauji pasliktinās un nesamērīgi skar sievietes un meitenes; tā kā talibu valdības ieviestā jaunā politika ir būtiski mazinājusi sieviešu, tostarp palīdzības sniedzēju, spēju strādāt un tas ir negatīvi ietekmējis arī sieviešu spēju piekļūt humānajai palīdzībai; tā kā sieviešu iespēju strādāt ierobežošana ir novedusi pie tā, ka vēl vairāk sieviešu ir nonākušas nabadzībā, un tiek lēsts, ka 850000 meiteņu ir pakļautas ekonomiskas un seksuālas izmantošanas riskam, kā arī riskam, ka var tikt izprecinātas pirms pilngadības sasniegšanas; tā kā mazāk nekā viena no četrām sievietēm cilvēktiesību aizstāvēm, kuras palikušas Afganistānā, ir ziņojušas, ka viņām ir pieejama jebkāda veida humānā palīdzība vai finansiāla un juridiska palīdzība;

I.  tā kā UNAMA lēš, ka kopš 2022. gada jūlija 59 % iedzīvotāju ir bijusi vajadzīga humānā palīdzība — par 6 miljoniem vairāk nekā 2021. gada sākumā; tā kā paredzams, ka 2023. gadā humānā palīdzība būs vajadzīga 28 miljoniem cilvēku, no kuriem 13 miljoni ir bērni; tā kā saskaņā ar Pasaules pārtikas programmas aplēsēm 18,9 miljoni afgāņu saskaras ar akūtu pārtikas nodrošinājuma trūkumu; tā kā 4,3 miljoni afgāņu ir bijuši spiesti pārvietoties valsts robežās, bet 5,6 miljoniem ir nācies doties uz kaimiņvalstīm; tā Irāna un Pakistāna uzņem lielu daļu afgāņu bēgļu, kuru kopējais skaits ir 2,2 miljoni;

J.  tā kā 2022. gada jūnijā Afganistānas austrumu daļā notika postoša zemestrīce, kas nogalināja vairāk nekā 1000 cilvēku un ievainoja vairāk nekā 6000 cilvēku; tā kā mediji ziņo, ka 2022. gada augustā vairākas Afganistānas daļas skāra spēcīgas lietusgāzes, izraisot plūdus, pēkšņu applūšanu un zemes nogruvumus, kuru dēļ dzīvību zaudēja vairāk nekā 180 cilvēku un vairāk nekā 250 cilvēku guva savainojumus; tā kā zemestrīces, plūdi, sausums, kā arī Covid-19 pandēmijas sekas un preču cenu paaugstināšanās Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ ir faktori, kas saasinājuši jau tā smago humanitāro situāciju;

K.  tā kā ES 2021. gada oktobrī nāca klajā ar 1 miljarda EUR lielu humanitārās palīdzības paketi Afganistānai, lai atbalstītu mazaizsargātos afgāņus, kuri dzīvo valstī un reģionā; tā kā kā daļa no jaunās humānās palīdzības paketes, proti, 210 miljoni EUR, ir paredzēta pārtikas palīdzībai visneaizsargātākajiem visā pasaulē, un G20 plāno piešķirt Afganistānai 75 miljonus EUR, lai pievērstos dramatiskajai pārtikas nodrošinājuma situācijai valstī;

L.  tā kā talibu varas laikā neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu un pilsoniskās sabiedrības telpa ir krasi ierobežota; tā kā dažādu talibu struktūru izdotie noteikumi ievērojami ierobežojuši žurnālistu darbību un noveduši pie patvaļīgas žurnālistu apcietināšanas,

1.  pauž dziļu nožēlu, ka Afganistānā kopš talibu nākšanas pie varas 2021. gada augustā pastāvīgi pasliktinās politiskā, ekonomiskā, humanitārā, cilvēktiesību un drošības situācija, jo īpaši attiecībā uz sievietēm un meitenēm; atkārtoti apliecina nelokāmu solidaritāti un saistības pret Afganistānas tautu;

2.  nosoda sieviešu un meiteņu tiesību straujo zudumu talibu laikā, kā rezultātā pašlaik situācija tiek uzskatīta par dzimuma aparteīdu; nosoda talibu ieviestos papildu ierobežojumus sieviešu pārvietošanās brīvībai; aicina Afganistānas de facto varasiestādes nodrošināt, ka tiek atcelti visi ar dzimumu saistītie ierobežojumi sievietēm un ka viņas atkal var aktīvi piedalīties Afganistānas sabiedriskajā dzīvē; uzsver, ka tam ir jābūt vienam no pamata nosacījumam starptautiskās sabiedrības attiecībās ar talibiem;

3.  nosoda kategorisko aizliegumu meitenēm iegūt vidējo izglītību, kas ir viņu vispārējo tiesību uz izglītību tiešs pārkāpums; atgādina par talibu solījumiem atjaunot sieviešu piekļuvi izglītībai; tādēļ prasa, lai tagad talibi pilda savas saistības, atceļ aizliegumu, nekavējoties atjauno nodarbības klasēs un nodrošina UNESCO izglītības mērķu sasniegšanu; mudina ES pastiprināt atbalstu Afganistānas grupām, kas nodarbojas ar sieviešu un meiteņu tiesību aizstāvību, ietverot alternatīvas izglītības iespējas meitenēm, un aicina finansēt īpašas palīdzības un aizsardzības programmas, tostarp finansēt stipendijas un nodrošināt paātrinātu vīzu izsniegšanu Afganistānas studentiem un akadēmisko aprindu pārstāvjiem, kuriem ir piešķirtas ES stipendijas;

4.  nosoda nežēlīgo vēršanos pret cilvēktiesību aizstāvjiem, žurnālistiem un citiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, LGBTIQ+ personām, disidentiem un tiesnešiem, kā arī brutālās represijas pret miermīlīgiem protestiem un pretēju uzskatu paušanu visā valstī; nosoda sieviešu un cilvēktiesību aizstāvju apcietināšanu, tostarp Zarifa Yaqobi un viņas kolēģu Farhat Popalzai un Humaira Yusuf arestu; un prasa viņus nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot; mudina ES palielināt politisko un finansiālo atbalstu Afganistānas sieviešu un cilvēktiesību aizstāvjiem un garantēt viņu drošību, kā arī atbalstīt sievietes trimdā, nodrošinot kvalitatīvas izglītības un nodarbinātības iespējas;

5.  pauž sašutumu par aizvien biežākiem uzbrukumiem minoritāšu grupām un šo grupu marginalizāciju, tostarp par neseno uzbrukumu Kaaj Izglītības centrā Kabulā; izsaka līdzjūtību bojāgājušo ģimenēm un apliecina solidaritāti izdzīvojušajiem; aicina de facto varasiestādes saukt pie atbildības šo uzbrukumu vaininiekus un panākt viņu stāšanos tiesas priekšā;

6.  pauž dziļas bažas par hazareju, hindu, sikhu, kristiešu un citu minoritāšu stāvokli kopš talibu nākšanas pie varas un par sistemātiskajiem uzbrukumiem un lielāku diskrimināciju pret šīm grupām, kas ietver patvaļīgus arestus, spīdzināšanu un cita veida sliktu izturēšanos, tūlītēju nāvessoda izpildi un piespiedu pazušanu; atgādina, ka de facto varasiestādēm ir pienākums aizliegt un novērst diskrimināciju pret visām etniskajām un reliģiskajām kopienām un aizsargāt šo kopienu kulta vietas un izglītības un medicīnas centrus;

7.  pauž dziļu nožēlu, ka, kopš talibi pārņēmuši varu, piekļuve informācijai kļuvusi aizvien sarežģītāka, žurnālistikas neatkarība tiek būtiski ierobežota un pilsoniskās sabiedrības organizācijas tiek pakļautas aizvien lielākam de facto varasiestāžu spiedienam; mudina talibus nodrošināt labvēlīgu vidi žurnālistiem, plašsaziņas līdzekļiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai tās varētu strādāt bez šķēršļiem un bailēm no represijām;

8.  atkārtoti pauž ārkārtīgi lielas bažas par humanitārās situācijas pasliktināšanos; mudina valstis uzlabot humāno palīdzību un to koordinēt ar ANO aģentūrām un nevalstiskajām organizācijām; aicina de facto varasiestādes likvidēt jebkādus ierobežojumus un šķēršļus humānās palīdzības sniegšanai un uzsver, ka šādu palīdzību sniedzošām organizācijām ir jābūt nodrošinātai pienācīgai piekļuvei; mudina ES un tās dalībvalstis pievērsties ekonomikas faktoriem, kas radījuši pašreizējo humanitāro krīzi, un darīt visu iespējamo, lai palielinātu humāno palīdzību, kurā jāiekļauj dzimumu līdztiesības aspekts;

9.  pauž satraukumu par klimata pārmaiņu un vides degradācijas postošo ietekmi Afganistānā, kas ANO reitingā ir sestā valsts pasaulē, ko visvairāk skar ar klimatu saistīti apdraudējumi; aicina starptautisko sabiedrību steidzami rīkoties, lai palīdzētu afgāņiem risināt šo dramatisko situāciju, kas nesamērīgi skar mazaizsargātas grupas, proti, sievietes un meitenes;

10.  atzinīgi vērtē un atbalsta darbu, ko veic ANO misija un ANO īpašais referents Afganistānas jautājumos, jo ir būtiski uzraudzīt cilvēktiesību situāciju valstī un par to ziņot; aicina ES un starptautisko sabiedrību palielināt politisko un finansiālo atbalstu šo struktūru darbam;

11.  atzinīgi vērtē Starptautiskās Krimināltiesas atsākto izmeklēšanu par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem Afganistānā; aicina ES pastiprināt atbalstu informācijas apmaiņai, pētniecībai, monitoringam un pārraudzībai, lai uzlabotu pārskatatbildību;

12.  atgādina, ka ES ir stabila nostāja jebkādos jautājumos, kas saistīti ar politiskām attiecībām ar talibiem, un šīs nostājas pamatā ir pieci iesaistes tematiskie kritēriji, kas balstīti uz visu personu cilvēktiesību ievērošanas un tiesiskuma principiem; uzsver, ka kopš 2021. gada 15. augusta visi šie kritēriji nepārprotami ir vienīgi vājināti, kas nozīmē, ka nav attaisnojama talibu varasiestāžu leģitimizācija; norāda, ka pašreizējie kritēriji ir jāatjaunina, lai izstrādātu ES ilgtermiņa stratēģiju Afganistānai, ņemot vērā pašreizējo situāciju un talibu nespēju izpildīt nevienu no sākotnējiem solījumiem;

13.  aicina ES censties paplašināt sarakstu ar mērķētiem pasākumiem pret talibu vadību, kas ir atbildīga par nemitīgo cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos;

14.  aicina de facto varasiestādes veikt nepieciešamos pasākumus, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, tostarp piespiedu laulības un dzīvesbiedra vardarbību, un nekavējoties saukt pie atbildības vainīgos; aicina de facto varasiestādes no jauna atvērt valsts mēroga atbalsta sistēmu cietušajiem;

15.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD), ES delegācijas un dalībvalstu vēstniecības palielināt atbalstu Afganistānas cilvēktiesību aizstāvjiem un neatkarīgajiem žurnālistiem valstī un ārpus tās, arī racionalizējot cilvēktiesību aizstāvju pārmitināšanu saskaņā ar ES pamatnostādnēm šajā jautājumā;

16.  prasa iecelt pārstāvi un ievēlēt valdību, kas sievietes un minoritātes iesaistītu visos lēmumu pieņemšanas procesa līmeņos;

17.  aicina ANO Cilvēktiesību padomi papildus izveidot pastāvīgu pārskatatbildības mehānismu, ar ko izmeklētu visus iespējamos cilvēktiesību pārkāpumus un aizskārumus, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir noziegumi, jo īpaši vardarbību pret sievietēm un meitenēm;

18.  atzīmē, ka ir vajadzīgi turpmāki starptautiski centieni, lai atbalstītu sieviešu vadītus Afganistānas iekšējos dialogus un Afganistānas sieviešu tīklus gan valstī, gan ārpus tās; aicina EĀDD vēl vairāk iesaistīt Parlamentu un citas ES iestādes Afganistānas sieviešu līderības forumā; aicina PV/ AP, Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai nodrošinātu Afganistānas sieviešu līdzdalību politikas dialogos par Afganistānu;

19.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos un ES īpašajam sūtnim Afganistānā.

(1) OV C 117, 11.3.2022., 133. lpp. (2) OV C 434, 15.11.2022., 86. lpp. (3) OV C 15, 12.1.2022., 70. lpp.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra rezolūcija par pastāvīgām represijām pret demokrātisko opozīciju un pilsonisko sabiedrību Baltkrievijā (2022/2956(RSP))

P9_TA(2022)0418 RC-B9-0508/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Baltkrieviju,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un visas cilvēktiesību konvencijas, kuru puse ir Baltkrievija,

–  ņemot vērā Padomes 2020. gada 12. oktobra secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2021. gada 21. un 22. oktobra secinājumus,

–  ņemot vērā starptautisko un neatkarīgo Baltkrievijas cilvēktiesību organizāciju sagatavotos ziņojumus,

–  ņemot vērā ANO īpašās referentes par cilvēktiesību stāvokli Baltkrievijā Anaïs Marin 2021. gada 4. maija un 2022. gada 20. jūlija ziņojumus ANO Cilvēktiesību padomei un ANO ekspertu 2022. gada 10. oktobra aicinājumu nekavējoties atbrīvot no ieslodzījuma Nobela prēmijas laureātu un citus tiesību aizstāvjus Baltkrievijā,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas augstās cilvēktiesību komisāres 2022. gada 4. marta ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Baltkrievijā, gatavojoties 2020. gada prezidenta vēlēšanām un pēc tām,

–  ņemot vērā G7 ārlietu ministru sanāksmes 2022. gada 4. novembra paziņojumu par Baltkrieviju,

–  ņemot vērā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pārstāvja mediju brīvības jautājumos 2022. gada 13. jūlija paziņojumu par pastāvīgo ieslodzījuma piemērošanu žurnālistiem un mediju darbiniekiem Baltkrievijā,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) 2022. gada 7. oktobra paziņojumu par tiesas nolēmumu pret neatkarīgo mediju pārstāvjiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā Baltkrievijas režīms sistemātiski vērš represijas pret pilsonisko sabiedrību un cilvēktiesību aizstāvjiem, lai Baltkrievijā apklusinātu visas atlikušās neatkarīgās balsis; tā kā tiek lēsts, ka vairāk nekā 10 000 Baltkrievijas iedzīvotāju kādā brīdī ir tikuši aizturēti par protestēšanu pret režīmu; tā kā cilvēktiesību aizstāvji, opozīcijas politiķi, pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, mākslinieki, neatkarīgie žurnālisti, arodbiedrību vadītāji un biedri, kā arī citi aktīvisti tiek sistemātiski pakļauti vardarbīgām represijām un ir spiesti bēgt;

B.  tā kā cilvēktiesību pārkāpumi Baltkrievijā kopš 2020. gada augusta ir saasinājušies, 2022. gada novembrī politieslodzīto skaits pārsniedz 1400 un viņu vidū ir arī Nobela Miera prēmijas laureāts Ales Bialiatski; tā kā ieslodzīto sarakstā ir nepilngadīgie, personas ar invaliditāti, pensionāri un smagi slimas personas; tā kā turpinās tiesas procesi pret politieslodzītajiem un spriedumi tiek pasludināti vēl nepieredzētā apmērā;

C.  tā kā arvien biežāk notiek represijas pret Baltkrievijas demokrātiski orientēto opozīcijas kustību, kura ir ieguvusi plašu atbalstu; tā kā 2022. gada oktobrī Grodņas apgabaltiesa piesprieda 25 gadu cietumsodu politiskajam aktīvistam Mikalai Autukhovich, pamatojoties uz pilnīgi safabricētām apsūdzībām, kuras ietvēra valsts nodevību; tā kā šis ir visilgākais cietumsods, kāds jebkad piespriests Lukašenko režīma pretiniekam; tā kā M. Autukhovich, kurš vasarā uzsāka bada streiku, kopš ieslodzījuma sākuma ir ticis sists un spīdzināts;

D.  tā kā 11 citiem šajā lietā apsūdzētajiem, kuri kopā ar M. Autukhovich tiek dēvēti par “Autukhovich 12”, tika piespriests cietumsods kopumā 169,5 gadu garumā — šie cilvēki ir Paval Sava, Halina Dzerbysh, Volha Mayorava, Viktar Snehur, Uladzimer Hundar, Syarhey Razanovich, Paval Razanovich, Lyobov Razanovich, Iryna Melkher, Anton Melkher un Iryna Harachkina; tā kā vairākas apcietinātās personas atkārtoti tika ievietotas vieninieku kamerās pēc tam, kad viņu ģimenes bija ziņojušas par to, ka cietumsargi izturas vardarbīgi un pat spīdzina ieslodzītos;

E.  tā kā Baltkrievijas tiesas ir pasludinājušas daudzus simtus negodīgu un patvaļīgu spriedumu politiski motivētos tiesas procesos “apļa dejas” lietā un tiesas sēdes bieži notiek aiz slēgtām durvīm, bez pienācīga tiesas procesa un nenodrošinot ES diplomātiem iespēju piedalīties kā novērotājiem;

F.  tā kā Baltkrievijas Izmeklēšanas komiteja ir uzsākusi īpašu aizmugurisku tiesvedību pret Baltkrievijas demokrātiskās opozīcijas līderiem un Koordinācijas padomes locekļiem, tostarp Sviatlana Tsikhanouska, Pavel Latushka, Volha Kavalkova, Maria Maroz, Siarhei Dyleuski, Dmitry Navosha, Valeria Zanemonskaya, Daniil Bogdanovich, Yanina Sazanovich, Volha Vysotskaya, Aleksandra Gerasimova, Aliaksandr Opeikin un Dmitry Soloviev;

G.  tā kā demokrātisko opozīcijas partiju līderi un pārstāvji, tostarp Pavel Seviarynets, Mikalai Kazlou, Antanina Kavaleva, Aksana Alyakseeva, Tatsiana un Dzmitry Kaneuski, Ihar Salavei, Pavel Spiryn, Uladzimir Niapomniashchykh, Aliaksandr Agraitsovich, Pavel Belavus, Andrei Kudzik, Mikolai Siarhienka, Ramuald Ulan, Aliaksandr Nahela, Andrei Kabanau, Artur Smaliakou, Andrei Asmalouski, Dziana Charnushyna, Mikola Statkevich, Siarhei Tsikhanouski, Viktar Babaryka, Maryia Kalesnikava, Maksim Znak, Ihar Losik un Sergey Sparish joprojām atrodas ieslodzījumā necilvēcīgos apstākļos;

H.  tā kā Baltkrievijas režīms neizmeklē tūkstošiem ziņojumu par policijas brutalitāti; tā kā tā vietā tas paaugstina un atalgo tos, kas ir atbildīgi par šiem nodarījumiem; tā kā nesodāmība par cilvēktiesību pārkāpumiem ir plaši izplatīta un tās dēļ Baltkrievijas tauta joprojām atrodas izmisīgā situācijā; tā kā tiesiskuma trūkuma dēļ iedzīvotājiem nav iespējas izmantot tiesības uz taisnīgu tiesu;

I.  tā kā Baltkrievija ir vienīgā valsts Eiropā, kas izmanto nāvessodu, un nesen ir izskanējuši paziņojumi, ka režīma politiskajiem pretiniekiem tiks izpildīts nāvessods; tā kā 2022. gada janvārī tika grozīts Baltkrievijas Kriminālkodekss un 2022. gada maijā A. Lukašenko to parakstīja, tādējādi attiecinot nāvessodu arī uz “mēģinājumu veikt terora aktu”, lai eventuāli vērstos pret politiskajiem disidentiem un ieviestu aizmuguriskus tiesas procesus, pamatojoties uz apsūdzībām “ekstrēmismā” vai “terorismā”;

J.  tā kā Lukašenko režīms turpina izmantot spīdzināšanu un politieslodzītie turpina ziņot par veselības stāvokļa pasliktināšanos, pazemošanu un necilvēcīgu un nežēlīgu izturēšanos; tā kā Lukašenko ir paplašinājis pret cilvēktiesību aktīvistiem un žurnālistiem vērsto kampaņu, ieslogot Andrzej Poczobut, kas ir ievērojams Baltkrievijas poļu minoritātes žurnālists un aktīvists, kurš iekļauts “teroristu sarakstā”; tā kā ir pastiprinājusies nepieņemamā poļu un citu minoritāšu vajāšana, kas cita starpā ietver Baltkrievijas varas iestāžu nesen pieņemtos lēmumus, kuru mērķis ir izskaust izglītību poļu un lietuviešu valodā, veikt kratīšanu poļu līderu mājās un iznīcināt poļu kapsētas un dzejnieku, rakstnieku, nemiernieku un Armia Krajowa karavīru kapus; tā kā varas iestādes ir lauzušas līgumu, kas ļāva Sv. Simona un Sv. Helēnas Romas katoļu draudzei bez maksas izmantot Sarkano katoļu baznīcu, un draudzei nācās izvākt savu īpašumu no šīs baznīcas;

K.  tā kā saskaņā ar īpašās referentes par cilvēktiesību stāvokli Baltkrievijā sniegto informāciju augstskolu studenti tiek patvaļīgi aizturēti, nelikumīgi atlaisti un izslēgti no studijām, tādējādi nepārprotami apdraudot viņu akadēmisko brīvību;

L.  tā kā Baltkrievija ir izstājusies no Orhūsas konvencijas, kurai bija ievērojami panākumi piekļuves tiesību, ilgtspējīgas attīstības un vides demokrātijas stiprināšanā;

M.  tā kā varas iestādes bieži liek lietā novērošanu, cenzūru tiešsaistē un dezinformāciju, izmantojot tehnoloģijas, lai kontrolētu iedzīvotājus; tā kā šī represīvā prakse ir vēl viens solis virzībā uz digitālo autoritārismu un Baltkrievijas iedzīvotāju digitālo tiesību apspiešanu, kā rezultātā iedzīvotāji tiek aizvien vairāk iebiedēti un pilsoniskās sabiedrības telpa sarūk; tā kā tā rezultātā vārda brīvība vairs nepastāv;

N.  tā kā 2022. gada 14. novembrī neatkarīgie mediji ziņoja par Baltkrievijas Poļu savienības līderu Irena Valius un Renata Dzemanchuk kriminālvajāšanu;

O.  tā kā Lukašenko režīms Baltkrievijā turpina veicināt Krievijas nepamatoto agresijas karu pret Ukrainu, ļaujot Krievijai izmantot Baltkrievijas teritoriju militāriem uzbrukumiem Ukrainai;

P.  tā kā pret Baltkrievijas iedzīvotājiem, kas iesaistījušies pretkara kustībā, tiek vērsti represīvi pasākumi, viņiem tiek piemērots administratīvais arests vai izvirzītas apsūdzības noziedzīgos nodarījumos, kā tas noticis advokāta Alexander Danilevich gadījumā, pret kuru ir izvirzītas kriminālapsūdzības saistībā ar publiska lūgumraksta pret karu Ukrainā parakstīšanu, un trīs Baltkrievijas pilsoņu — Dzianis Dzikun, Dzmitry Ravich un Aleh Malchanau — gadījumā, kuriem tiek izvirzītas apsūdzības terorismā par dzelzceļa infrastruktūras sabotāžu ar mērķi nepieļaut Krievijas militārā aprīkojuma transportēšanu;

Q.  tā kā ir ierosinātas vairākas kriminālizmeklēšanas pret cilvēktiesību centru “Viasna” un ir izvirzītas apsūdzības, tostarp pret Ales Bialiatski, Valiantsin Stefanovich, Uladzimir Labkovich, Marfa Rabkova, Leanid Sudalenka, Tatsiana Lasitsa un Andrei Chapiuk;

R.  tā kā ir vai tiek likvidētas vairāk nekā 600 nevalstiskās organizācijas (NVO), tostarp praktiski visas cilvēktiesību grupas, kas darbojas šajā valstī; tā kā joprojām notiek neatkarīgu arodbiedrību vajāšana un to vadītāji un aktīvisti, tostarp Aliaksandr Yarashuk, Henadz Fiadynich, Siarhei Antusevich, Mikhail Hromau, Iryna Bud-Husaim, Yanina Malash, Vasil Berasnieu, Zinaida Mikhniuk, Aliaksandr Mishuk, Ihar Povarau, Yauhen Hovar, Artsiom Zhernak un Daniil Cheunakou, joprojām atrodas ieslodzījumā; tā kā jūlijā Baltkrievijas Augstākā tiesa likvidēja Baltkrievijas Demokrātisko arodbiedrību kongresu, kas ir neatkarīgu arodbiedrību jumta organizācija, tādējādi slēdzot un faktiski aizliedzot visas neatkarīgās arodbiedrības;

S.  tā kā viena no grupām, pret kurām režīms joprojām vēršas visvairāk, ir žurnālisti, tostarp Katsiaryna Andreyeva, Iryna Slaunikava, Siarhei Satsuk, Ihar Losik, Ksenia Lutskina un Andrei Kuznechyk; tā kā 2022. gada 6. oktobrī Minskas apgabaltiesa trim žurnālistiem no aizliegtā neatkarīgā medija BelaPAN, proti, galvenajai redaktorei Iryna Leushyna, direktoram Dzmitry Navazhylau un direktora vietniekam Andrei Aliaksandrau, kā arī neatkarīgajai žurnālistei Iryna Zlobina piesprieda brīvības atņemšanu uz laiku no 4 līdz 14 gadiem;

T.  tā kā mierīgas pulcēšanās brīvība tiek pastāvīgi pārkāpta; tā kā kopš negodīgajām prezidenta vēlēšanām 2020. gada augustā nav atļauti nekādi opozīcijas ielu protesti;

U.  tā kā A. Lukašenko turpina īstenot savu Baltkrievijas rusifikācijas politiku, cenšoties marginalizēt un iznīcināt baltkrievu nacionālās identitātes izpausmes, tostarp valodu, izglītību un kultūru, šajā nolūkā izmantojot patvaļīgus arestus, aizturēšanu un jo īpaši brutālu izturēšanos pret kultūras pārstāvjiem,

1.  joprojām cieši solidarizējas ar Baltkrievijas iedzīvotājiem, kā arī ar demokrātiskās opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības locekļiem, kuri turpina iestāties par brīvu, suverēnu un demokrātisku Baltkrieviju;

2.  atgādina, ka ES un tās dalībvalstis neatzina 2020. gada prezidenta vēlēšanu rezultātus, jo tika masveidā falsificēti un safabricēti rezultāti, un neatzīst Aleksandru Lukašenko par Baltkrievijas prezidentu; aicina turpināt atbalstīt Baltkrievijas demokrātisko opozīciju un neatkarīgu pilsonisko sabiedrību, tostarp Eiropas radniecīgo partiju dalīborganizācijas; atzinīgi vērtē to, ka Svjatlanas Cihanouskas vadībā ir izveidots Baltkrievijas Apvienotais pārejas kabinets, kas tika izveidots pēc Koordinācijas padomes un Valsts krīzes pārvarēšanas padomes izveides; aicina demokrātiskās opozīcijas spēkus saglabāt un veicināt vienotību, kuras pamatā būtu brīvas, demokrātiskas un neatkarīgas Baltkrievijas izveides mērķis; norāda, ka daudzi Baltkrievijas iedzīvotāji uzskata Svjatlanu Cihanousku par 2020. gada prezidenta vēlēšanu uzvarētāju;

3.  atkārtoti pauž nelokāmu atbalstu Baltkrievijas demokrātiskajai opozīcijai un pilsoniskajai sabiedrībai un aicina tās turpināt rīkoties Baltkrievijas tautas interesēs un izstrādāt valsts reformu plānu; norāda, ka Ukrainas uzvara paātrinās demokrātiskās pārmaiņas Baltkrievijā; atkārtoti norāda, ka saskaņā ar EDSO principiem ir jāpilda Baltkrievijas tautas likumīgās prasības pēc demokrātijas, kuras pamatā ir cilvēktiesības un pamatbrīvības, labklājība, suverenitāte un drošība; atkārtoti aicina sarīkot jaunas brīvas un godīgas vēlēšanas, kuras starptautiski novērotu EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību birojs;

4.  stingri nosoda nepamatotos un politiski motivētos sodus, kas piespriesti 12 Autukhovich lietā apsūdzētajiem, kā arī vairāk nekā 1400 politieslodzītajiem; pieprasa nekavējoties izbeigt vardarbību un represijas, kā arī bez nosacījumiem atbrīvot visus politieslodzītos un visas personas, kas patvaļīgi aizturētas, arestētas vai notiesātas politiski motivētu iemeslu dēļ, un atcelt visas pret šīm personām izvirzītās apsūdzības; pieprasa arī šīs personas pilnībā reabilitēt un piešķirt tām finansiālu kompensāciju par viņu nelikumīgās aizturēšanas radīto kaitējumu; uzsver, ka līdz tam ir jāsniedz informācija par šo personu atrašanās vietu un apcietinājuma apstākļiem, kā arī jānodrošina piekļuve viņu izvēlētajiem advokātiem un medicīniskai aprūpei, kā arī saziņas iespējas ar ģimenes locekļiem; prasa, lai Lukašenko režīms ļautu novērot un uzraudzīt visu politieslodzīto, tostarp demokrātiju atbalstošo aktīvistu, demokrātiskās opozīcijas locekļu, cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu un arodbiedrību pārstāvju, tiesas procesus;

5.  stingri nosoda Baltkrievijas iesaistīšanos Krievijas nepamatotajā un neizprovocētajā agresijas karā pret Ukrainu; nosoda to, ka Baltkrievijā no jauna tiek izvietoti Krievijas bruņotie spēki; nosoda Baltkrievijas amatpersonu kareivīgo un uz draudiem balstīto retoriku pret Ukrainu; norāda, ka Lukašenko un ar viņu saistītās personas ir vienlīdz atbildīgas par Ukrainā pastrādātajiem kara noziegumiem un būtu jāsauc pie atbildības starptautiskajā tribunālā un Starptautiskajā Krimināltiesā;

6.  aicina Komisiju, dalībvalstis un EĀDD sadarboties ar starptautiskajiem partneriem, piemēram, EDSO Maskavas mehānismu un ANO Cilvēktiesību padomi, kā arī cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsonisko sabiedrību uz vietas, lai nodrošinātu, ka tiek uzraudzīti un dokumentēti cilvēktiesību pārkāpumi un tiek ziņots par tiem, kā arī lai pēc tam nodrošinātu pārskatatbildību un cietušo iespējas vērsties tiesā; atzinīgi vērtē un atbalsta to, ka ir izveidota Starptautiskās pārskatatbildības platforma Baltkrievijai; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi turpināt Baltkrievijas diplomātisko izolāciju, samazinot ES un tās dalībvalstu diplomātisko klātbūtni šajā valstī un turpinot Baltkrievijas izolāciju starptautiskajās organizācijās;

7.  mudina Baltkrievijas iestādes izbeigt visas represijas, vajāšanu, spīdzināšanu un sliktu izturēšanos pret valsts iedzīvotājiem, tostarp vardarbību pret sievietēm un neaizsargātām grupām un piespiedu pazušanu; turpina nosodīt politieslodzīto necilvēcīgos ieslodzījuma apstākļus un nemitīgo pazemošanu un veselības stāvokļa pasliktināšanos;

8.  pauž bažas par to, ka lielu ES uzņēmumu piegādātāji, iespējams, izmanto ieslodzīto piespiedu darbu Baltkrievijas soda kolonijās; aicina visus ES reģistrētos uzņēmumus ievērot īpašu rūpību un izbeigt attiecības ar visiem Baltkrievijas piegādātājiem, kuri izmanto piespiedu darbu savās piegādes ķēdēs, apspiež savu darbinieku pilsoniskās un politiskās tiesības vai atklāti atbalsta vardarbīgo režīmu; aicina Padomi noteikt sankcijas visiem Baltkrievijas vai starptautiskajiem uzņēmumiem, kas darbojas Baltkrievijā un izmanto piespiedu darbu savās piegādes ķēdēs, apspiež savu darbinieku pilsoniskās un politiskās tiesības vai atklāti atbalsta vardarbīgo režīmu; mudina Lukašenko režīmu izbeigt piespiedu darba izmantošanu soda kolonijās;

9.  nosoda Lukašenko centienus graut Baltkrievijas kultūru, tostarp minoritāšu kultūras, un rusificēt tautu; aicina ES atbalstīt Baltkrievijas neatkarīgās kultūras organizācijas, piemēram, teātrus, korus, skolas, folkloras grupas un māksliniekus; pauž nožēlu par Baltkrievijas Iekšlietu ministrijas lēmumu valsts patriotisko devīzi “Zhyve Belarus!” (“Lai dzīvo Baltkrievija!”) atzīt par nacistu devīzi;

10.  stingri nosoda to, ka Krievijas militārie spēki ir izmantojuši Baltkrievijas teritoriju agresijai pret Ukrainu; atzinīgi vērtē Baltkrievijas sabiedrības iestāšanos pret to, ka Baltkrievijas teritorija tiek izmantota, lai veicinātu Krievijas iebrukumu Ukrainā; pauž atbalstu Kastuś Kalinoŭski un Pahonia pulku, kas palīdz Ukrainai aizstāvēties pret Krievijas agresīvo karu; atbalsta Baltkrievijas demokrātiskās opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības nostāju, kas deklarē, ka Baltkrievija būtu jāatzīst par okupētu vai de facto okupētu teritoriju, un pievienojas tām aicinājumā nekavējoties izvest Krievijas karaspēku no Baltkrievijas un Ukrainas;

11.  atkārtoti aicina Padomi un Komisiju nepieļaut izvairīšanos no sankcijām un aicina ievērot stingru konsekvenci pret Krieviju noteikto sankciju attiecināšanā arī pret Baltkrieviju, un tās pienācīgi piemērot visās turpmākajās sankciju kārtās; aicina Komisiju, abas likumdevējiestādes un dalībvalstis pabeigt tiesisko regulējumu, kas ļautu konfiscēt ES iesaldētos līdzekļus, tādējādi radot iespēju konfiscēt arī aktīvus, kas pieder Lukašenko, viņa ģimenei un viņam pietuvinātajām un režīma funkcionētspēju uzturošajām personām, tostarp tiesnešiem, prokuroriem, propagandistiem, paramilitāro grupējumu locekļiem, VDK un drošības darbiniekiem, kas iesaistīti represijās, notiesāšanā, nelikumīgā aizturēšanā un spīdzināšanā, un novirzīt šos resursus režīma upuru un Baltkrievijas demokrātiskās opozīcijas atbalstam;

12.  atzinīgi vērtē 2022. gada Nobela Miera prēmijas piešķiršanu cilvēktiesību aizstāvim, Cilvēktiesību centra “Viasna” dibinātājam un 2020. gada Saharova balvas laureātam Alesam Bjaļackim; nosoda Alesa Bjaļacka, Valiancina Stefanoviča un Uladzimira Labkoviča turēšanu apcietinājumā par politiski motivētām apsūdzībām kontrabandā un tādu kolektīvu darbību finansēšanā, ar kurām pārkāpj sabiedrisko kārtību, par ko paredzēts cietumsods uz laiku līdz 12 gadiem, un prasa viņus nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot; pievienojas Norvēģijas Nobela komitejas priekšsēdētāja aicinājumam, ar ko Lukašenko režīmam pieprasa atbrīvot Alesu Bjaļacki pirms Nobela Miera prēmijas pasniegšanas ceremonijas 2022. gada 10. decembrī;

13.  atzinīgi vērtē kontaktgrupas izveidi Eiropas Padomē sadarbībā ar Baltkrievijas demokrātiskajiem spēkiem un pilsonisko sabiedrību; mudina ES iestādes, dalībvalstis un starptautiskās organizācijas paplašināt sistēmisko sadarbību ar Baltkrievijas demokrātiskajiem pārstāvjiem;

14.  atzinīgi vērtē to, ka ES un dalībvalstis, jo īpaši Polija un Lietuva, sniedz atbalstu un aizsardzību Baltkrievijas iedzīvotājiem, kuri ir spiesti bēgt no valsts; aicina dalībvalstis turpināt izrādīt solidaritāti cilvēkiem, kuri bēg no Baltkrievijas, un aicina Komisiju turpināt atbalstīt šos centienus;

15.  atzinīgi vērtē Komisijas visaptverošo ekonomikas atbalsta plānu demokrātiskai Baltkrievijai, taču prasa, lai šie līdzekļi būtu pieejami nekavējoties un varētu atbalstīt pilsoniskās sabiedrības, neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu, arodbiedrību un trimdā esošo Baltkrievijas opozīcijas pārstāvju būtisko darbu, kā arī tos, kuri bēg no represīvā režīma; aicina Eiropas politiskās partijas un fondus sniegt tiešu atbalstu Baltkrievijas partijām, kas ir to dalībnieces, kā arī Baltkrievijas opozīcijai kopumā; aicina Komisiju turpināt atbalstīt neatkarīgus ziņu kanālus, jo īpaši jaunos plašsaziņas līdzekļus, piemēram, “Nexta”, kas nav saņēmis nekādu ES finansiālo atbalstu, neraugoties uz to, ka tam Baltkrievijā ir plaša auditorija;

16.  mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt palīdzēt demokrātiskajai opozīcijai, pilsoniskajai sabiedrībai un cilvēktiesību aizstāvjiem, arodbiedrību pārstāvjiem un neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem Baltkrievijā un ārvalstīs, lai sagatavotos valsts turpmākai pārejai uz demokrātiju; uzteic Komisijas priekšsēdētājas vietnieku / Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) par Svjatlanas Cihanouskas regulāro aicināšanu uz Ārlietu padomes sanāksmēm, tostarp uz 2022. gada 14. novembra apaļā galda sanāksmi; šajā sakarā atzinīgi vērtē misijas demokrātiskajai Baltkrievijai izveidi Briselē;

17.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt noteikumus un procedūras, kas piemērojamas gadījumos, kad cilvēktiesību aizstāvjiem un citiem pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem Baltkrievijā tiek atņemta pilsonība, kā arī sniegt atbalstu tiem Baltkrievijas iedzīvotājiem, kuri dzīvo ES un kuru personu apliecinošiem dokumentiem tuvojas derīguma termiņš, un kuriem nav iespēju tos atjaunot, jo viņi nevar atgriezties Baltkrievijā;

18.  aicina Padomi un PV/AP apdomāt, kādus citus pasākumus būtu iespējams veikt līdztekus sankcijām, un izstrādāt saskaņotu un visaptverošu ilgtermiņa pieeju Baltkrievijai, cieši koordinējot to ar līdzīgi domājošām valstīm un starptautiskām organizācijām; aicina EĀDD uzņemties vadību saskaņotas politikas koordinēšanā ar dalībvalstīm un citām ES iestādēm;

19.  nosoda Baltkrievijas lēmumu izstāties no Orhūsas konvencijas, jo īpaši sakarā ar Astravjecas atomelektrostacijas (AES) darbības uzsākšanu, neizpildot visus ieteikumus par noturības testiem, un pauž nožēlu par turpmāku nevērību attiecībā uz Astravjecas AES objekta atbilstību visstingrākajiem kodoldrošuma noteikumiem; nosoda Baltkrievijas režīma īstenoto vides un cilvēktiesību aizstāvju un NVO, kuras pauž bažas par kodoldrošību, brutālo vajāšanu;

20.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, Baltkrievijas Republikas un Krievijas Federācijas varasiestādēm un Baltkrievijas demokrātiskās opozīcijas pārstāvjiem.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra rezolūcija par iedzīvotāju piespiedu pārvietošanu saistībā ar konflikta saasināšanos Kongo Demokrātiskās Republikas (KDR) austrumu daļā (2022/2957(RSP))

P9_TA(2022)0419 RC-B9-0507/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kongo Demokrātisko Republiku (KDR),

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2022. gada 10. oktobra ziņojumu par bērniem un bruņotiem konfliktiem Kongo Demokrātiskajā Republikā,

–  ņemot vērā 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā 1949. gadā pieņemto ceturto Ženēvas Konvenciju par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā un tās 1977. un 2005. gada papildprotokolus,

–  ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1989. gada 20. novembra ANO Konvenciju par bērna tiesībām (UNCRC),

–  ņemot vērā Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Stabilizācijas misijas Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO) 2020. gada jūlija ziņojumu par cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, ko veikuši Apvienoto demokrātisko spēku bruņotā grupa un aizsardzības un drošības spēku locekļi Beni teritorijā, Ziemeļkivu provincē, Irumu un Mambasa teritorijās un Ituri provincē laikposmā no 2019. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. janvārim,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos Žuzepa Borela 2022. gada 4. jūlija deklarāciju par stāvokli Kongo Demokrātiskās Republikas austrumu daļā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Regulu (ES) 2017/821, ar ko paredz piegādes ķēdes pienācīgas pārbaudes pienākumus Savienības importētājiem, kuri importē konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvu, tantalu un volframu, to rūdas un zeltu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 9. jūnija Regulu (ES) 2021/947, ar ko izveido Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu “Eiropa pasaulē”(2),

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā drošības situācija Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR) turpina pasliktināties, jo īpaši valsts ziemeļaustrumu daļā, tādēļ, ka uzbrūk bruņoti ārvalstu un vietēji grupējumi, tostarp M23, kas ir saistīts ar Ruandu; tā kā daži nemiernieku grupējumi ir saistīti ar Ugandu un Burundi, kā arī esot lojāli ISIS, un ir bijuši iesaistīti daudzos slaktiņos, kas ir izraisījuši tūkstošiem civiliedzīvotāju pārvietošanu, un ir ziņojumi par to, ka bruņotie grupējumi vervē bērnus un plaši īsteno seksuālu un ar dzimumu saistītu vardarbību;

B.  tā kā kopš 2022. gada 20. oktobra M23 uzbrukumu dēļ tūkstošiem cilvēku ir pārvietoti no Rutšuru uz Kanjaručinju un Kibati, uz ziemeļiem no Gomas pilsētas un uz Lubero teritoriju;

C.  tā kā kopš 2022. gada 20. oktobra ir pārvietoti aptuveni 183 000 cilvēku, galvenokārt sievietes un bērni, tādējādi valsts austrumu daļā kopumā ir pārvietoti vairāk nekā 232 000 civiliedzīvotāju; tā kā 2,4 miljoni Kongo bērnu vecumā līdz pieciem gadiem cieš no vispārējas akūtas uztura nepietiekamības; tā kā daudzi bērni, bēgot no nemiernieku uzbrukumiem, vairs nevar atrast vecākus un aizbildņus; tā kā pašlaik palīdzība ir vajadzīga aptuveni 7,5 miljoniem cilvēku, kuriem nav piekļuves ūdenim un sanitārijas iekārtām;

D.  tā kā KDR austrumu provinces Ituri un Kivu jau divdesmit gadus cieš no cikliska konflikta, kurā bruņoti grupējumi slaktē civiliedzīvotājus un īsteno vardarbību, un valsts iestādes nespēj saukt nevalstiskos grupējumus pie atbildības par iepriekš izdarītiem noziegumiem;

E.  tā kā 2022. gada oktobrī tika ziņots, ka jaunākajā konfliktā ar M23 nemiernieku spēkiem Kongo armijas vienības un to sabiedrotie bija atbildīgi par masveida cilvēktiesību pārkāpumiem; tā kā ziņots arī par nopietniem pārkāpumiem, tostarp bērnu darbu;

F.  tā kā žurnālisti, kas ziņo par šo konfliktu, saskaras ar aizvien lielāku vajāšanu, draudiem un arestiem;

G.  tā kā Angolas veicinātā Luandas procesa mērķis ir mediācija starp KDR un Ruandu attiecībā uz konfliktu KDR austrumu daļā; tā kā Austrumāfrikas valstu kopiena (EAC), kurā KDR kļuva par locekli 2022. gada martā, ir sākusi divējādu procesu ar mērķi izbeigt nestabilitāti Kongo austrumu daļā, kas paredz: politiskas diskusijas ar nemiernieku grupām, kuras ir izteikušas vēlmi pārtraukt karadarbību un atbruņoties, un Austrumāfrikas militāro spēku izvietošanu,

1.  pauž dziļas bažas par vardarbības eskalāciju un satraucošo un aizvien sliktāko humanitāro situāciju KDR, ko jo īpaši izraisījuši bruņotie konflikti austrumu provincēs; pauž nožēlu par zaudētajām dzīvībām un izsaka līdzjūtību KDR iedzīvotājiem; pauž nožēlu, ka šā konflikta dēļ aptuveni 27 miljoniem Kongo iedzīvotāju ir vajadzīga humānā palīdzība un pastāvīgi pieaug KDR iekšzemē pārvietoto personu skaits, kas pašlaik ir aptuveni 6 miljoni, tostarp 515 000 bēgļu;

2.  aicina ES un pārējos starptautiskos partnerus sniegt šim reģionam humāno palīdzību; stingri prasa ES finansēto humāno palīdzību mērķorientēti sniegt neaizsargātām personām, tostarp seksuālas vardarbības upuriem, un tam, lai uzlabotu sociālos faktorus, kas ietekmē veselību; aicina ES arī turpināt attīstības un humānās palīdzības finansējuma palielināšanu KDR 2021.–2027. gada plānošanas periodā; mudina visas puses atļaut un atvieglot humānās palīdzības pieejamību visiem tiem, kam tā ir vajadzīga, un darīt iespējamu pārvietoto personu brīvprātīgu un drošu atgriešanos;

3.  stingri nosoda bruņoto grupējumu pašlaik īstenoto brutālo agresiju; prasa, lai M23 bruņotais grupējums atkāptos no savām pozīcijām un atbruņotos un lai visi bruņotie grupējumi reģionā no jauna iesaistītos Kongo dialogā (Nairobi process), gatavojoties atbruņošanai, demobilizācijai un reintegrācijai kopienā; aicina visus reģiona valsts dalībniekus pārtraukt jebkādu sadarbību ar M23 un citiem bruņotiem grupējumiem šajā reģionā; mudina visas attiecīgās valdības nodrošināt, ka politisks noregulējums neparedz amnestiju tiem, kas ir atbildīgi par smagiem starptautiskiem noziegumiem, un ka M23 komandieriem, kuri ir izdarījuši pārkāpumus, nav atļauts integrēties Kongo Demokrātiskās Republikas bruņotajos spēkos;

4.  mudina Ruandu neatbalstīt M23 nemierniekus; aicina ES un dalībvalstis ar globālo cilvēktiesību sankciju mehānismu noteikt sankcijas pret tiem, kas pārkāpj cilvēktiesības KDR austrumu daļā; aicina saglabāt un paplašināt sankcijas pret augsta ranga M23 komandieriem, lai iekļautu personas, kas nesen atzītas par atbildīgām par nopietniem pārkāpumiem, kā arī augsta ranga amatpersonas no visa reģiona, kuras ir līdzatbildīgas bruņotā grupējuma veiktajos pārkāpumos;

5.  pauž dziļas bažas par visiem draudiem, cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem, ko sievietes un meitenes piedzīvo bruņotos konfliktos, un atzīst, ka sievietes un meitenes ir īpaši apdraudētas, jo viņām bieži vien uzbrūk speciāli un viņām ir lielāks risks piedzīvot vardarbību konflikta un pēckonflikta situācijās, kas liedz viņām piedalīties miera procesos; mudina starptautisko sabiedrību paātrināt centienus, lai izskaustu seksuālu un ar dzimumu saistītu vardarbību bruņotos konfliktos KDR austrumu daļā, aizsargātu cietušos, izbeigtu vainīgo nesodāmību un cietušajiem nodrošinātu piekļuvi tiesu iestādēm, kompensācijas un tiesisko aizsardzību;

6.  mudina starptautisko sabiedrību veikt konkrētus pasākumus, lai apturētu pašreizējo vardarbību, jo īpaši veicinot dialogu un nevardarbīgus risinājumus un atbalstot reģionālo mediācijas procesu — Luandas procesu, ko ierosināja Angolas prezidents Žoao Lorenco; uzsver, ka visām Austrumāfrikas valstu kopienas (EAC), Dienvidāfrikas attīstības kopienas (SADC) un Lielo ezeru reģiona starptautiskās konferences (ICGLR) dalībvalstīm ir jāievēro principi, par kuriem panākta vienošanās Austrumāfrikas valstu vadītāju konklāvā un Luandas mediācijas procesā; stingri uzsver, ka Āfrikas Lielo ezeru reģionā ir vajadzīga pārrobežu sadarbība;

7.  prasa plašāku drošības sektora reformas centienu procesā izveidot oficiālu pārbaudes mehānismu, kurā izmeklētu kandidātus atcelšanai no amata un nodrošinātu, ka drošības spēki rīkojas atbilstoši starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību standartiem;

8.  mudina Komisiju un ES dalībvalstis nodrošināt, ka gaidāmajā ES stratēģijā attiecībā uz Āfrikas Lielo ezeru reģionu ir pienācīgi atspoguļotas daudzās un nopietnās cilvēktiesību un humanitārās problēmas gan valstu, gan reģionālā līmenī, jo īpaši KDR;

9.  aicina KDR kaimiņvalstis pastiprināt centienus apkarot konfliktu izrakteņu kontrabandu caur tām un nelikumīgu tirdzniecību ar dabas resursiem, kas veicina konfliktu; uzsver, ka ir svarīgi turpināt centienus, lai bruņotie grupējumi, kas iesaistīti nelikumīgā tirdzniecībā ar dabas resursiem, tostarp zeltu un savvaļas dzīvnieku un augu produktiem, vairs netiktu pie finansējuma; aicina Komisiju, pārskatot Regulas (ES) 2017/821 darbību un lietderību, novērtēt tās ietekmi un efektivitāti;

10.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam/Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Āfrikas Savienībai, ĀKK un ES Ministru padomei, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai, ANO ģenerālsekretāram un Kongo Demokrātiskās Republikas valdībai un parlamentam, kā arī pārējām Austrumāfrikas valstu kopienas valstīm.

(1) OV L 130, 19.5.2017., 1. lpp. (2) OV L 209, 14.6.2021., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra rezolūcija par turpmāko Eiropas finanšu arhitektūru attīstībai (2021/2252(INI))

P9_TA(2022)0420 A9-0270/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas 2008. gada 30. janvāra kopīgo paziņojumu “Eiropas konsenss par humāno palīdzību”(1),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2014. gada 30. aprīļa darba dokumentu “Rīkkopa. Tiesībās balstīta pieeja, aptverot visas cilvēktiesības ES attīstības sadarbībā” (SWD(2014)0152),

–  ņemot vērā ANO 2015. gada 21. oktobra rezolūciju “Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”, kas pieņemta ANO Ilgtspējīgas attīstības samitā 2015. gada 25. septembrī Ņujorkā, un 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

–  ņemot vērā Trešo starptautisko konferenci par attīstības finansēšanu, kas notika Adisabebā 2015. gada 13. līdz 16. jūlijā, un Adisabebas rīcības programmu,

–  ņemot vērā nolīgumu, ko pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu 21. konferencē (COP 21) Parīzē 2015. gada 12. decembrī (“Parīzes nolīgums”),

–  ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas 2017. gada 30. jūnija kopīgo paziņojumu “Jaunais Eiropas Konsenss par attīstību “Mūsu pasaule, mūsu cieņa, mūsu nākotne””(2),

–  ņemot vērā Lietpratēju augsta līmeņa grupas par Eiropas finanšu arhitektūru attīstībai 2019. gada oktobra ziņojumu “Eiropa pasaulē — Eiropas finanšu arhitektūras attīstībai nākotne”,

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 14. aprīļa secinājumus par turpmākās Eiropas finanšu arhitektūras attīstībai stiprināšanas iespējām,

–  ņemot vērā Padomes 2021. gada 10. jūnija secinājumus par Eiropas finanšu arhitektūras attīstībai uzlabošanu,

–  ņemot vērā Komisijas 2022. gada 24. marta ziņojumu “Komisijas ceļvedis virzībā uz uzlabotu Eiropas finanšu arhitektūru attīstībai un 2021. gada progresa ziņojums” (COM(2022)0139),

–  ņemot vērā EIB un ERAB 2021. gada 25. novembra kopīgo ziņojumu par darbībām, kas veiktas saistībā ar Padomes secinājumiem par Eiropas finanšu arhitektūru attīstībai (EFAD),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2020. gada 11. septembra atzinumu Nr. 7/2020, kas pievienots Komisijas Ziņojumam par Eiropas Fonda ilgtspējīgai attīstībai īstenošanu,

–  ņemot vērā 2021. gada 25. marta rezolūciju par jaunu ES un Āfrikas stratēģiju — partnerība ilgtspējīgai un iekļaujošai attīstībai(3),

–  ņemot vērā 2021. gada 7. oktobra rezolūciju par īstenošanas ziņojumu par ES trasta fondiem un Bēgļu atbalsta mehānismu Turcijā(4),

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2021. gada 1. decembra kopīgo paziņojumu “Global Gateway” (JOIN(2021)0030 final),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 9. jūnija Regulu (ES) 2021/947, ar ko izveido Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu “Eiropa pasaulē”, groza un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 466/2014/ES un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1601 un Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 480/2009(5),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības un Āfrikas Savienības sesto samitu, kas notika 2022. gada 17. un 18. februārī, un ar to saistīto nobeiguma paziņojumu “Kopīgs redzējums 2030. gadam”,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 209. pantu un Eiropas Investīciju bankas (EIB) statūtus, kuri pievienoti Līgumiem un kuros noteikts, ka EIB ir Eiropas Savienības finanšu iestāde, tā pilnībā pieder visām 27 ES dalībvalstīm un tās uzdevums ir veicināt ES attīstības politikas īstenošanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A9-0270/2022),

A.  tā kā Covid-19 pandēmija ir padziļinājusi jau tā ievērojamo IAM finansējuma trūkumu un izraisījusi resursu vispārēju samazinājumu 700 miljardu USD apmērā un tajā pašā laikā vajadzību pieaugumu par 1 triljonu USD, radot šķēres efektu, tāpēc tiek sagaidīts, ka pirms pandēmijas jaunattīstības valstīs pastāvošais ikgadējā IAM finansējuma deficīts 2,5 triljonu USD apmērā pēc Covid-19 palielināsies par 70 %, sasniedzot 4,2 triljonus USD (3,7 triljonus EUR)(6);

B.  tā kā valstīs ar zemiem un vidēji zemiem ienākumiem katru gadu trūkst finansējuma 148 miljardu USD apmērā 4. IAM sasniegšanai laikposmā no šā brīža līdz 2030. gadam; tā kā papildu izmaksas, ko rada ar Covid-19 saistīta skolu slēgšana, šo finansējuma trūkumu var palielināt pat par vienu trešdaļu;

C.  tā kā Krievijas militārā agresija Ukrainā ir krasi pasliktinājusi IAM situāciju Ukrainā un tās kaimiņvalstīs; tā kā pašreizējā Krievijas militārā agresija Ukrainā ietekmēs IAM īstenošanu visā pasaulē, jo īpaši saistībā ar cīņu pret nabadzību un badu, un tas palielina iedzīvotāju nemieru, konfliktu un neatbilstīgas migrācijas risku; tā kā postošās sekas, ko izraisījis Putina noziedzīgais karš, ir ievērojami novirzījušas jau tā ierobežotos attīstības palīdzības resursus; tā kā šā kara ilgtermiņa sekas vēl nav zināmas; tā kā būtiskais IAM finansējuma trūkums un Covid-19 pandēmijas sekas, kas ir postoši ietekmējušas visas jaunattīstības valstis, prasa ārkārtēju un pastāvīgu atbildi no visiem ES dalībniekiem un liek sistēmiski pārskatīt EFAD;

D.  tā kā ES pašreizējā politiskā un finansiālā vadošā loma un centieni nav pietiekami, lai sasniegtu IAM un Parīzes nolīguma mērķus un risinātu citas akūtas globālas problēmas, jo īpaši aizvien smagākās klimata pārmaiņas, partnervalstu dramatiski pieaugošo parādu slogu un Covid-19 un vardarbīgu konfliktu sekas, un tāpēc ir vajadzīga kopīga iesaistīšanās starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu, ka EFAD spēj reaģēt uz šīm jaunajām problēmām;

E.  tā kā, lai faktiski sasniegtu IAM un pārvarētu Covid-19 pandēmiju, steidzami ir vajadzīga saskaņota politika un cieša sadarbība starp visām oficiālajām attīstības finansēšanas iestādēm, to valsts akcionāriem, ES iestādēm un visiem esošajiem partneriem, lai nodrošinātu, ka ierobežotie publiskie līdzekļi tiek izmantoti visefektīvākajā un lietderīgākajā veidā; tā kā sekmīga papildu privātā un publiskā kapitāla piesaistīšana papildus oficiālajai attīstības palīdzībai (OAP) un citiem pašreizējiem attīstības finansēšanas veidiem ir izšķiroši svarīga un ir jāsaskaņo ar attīstības politikas mērķiem, jo īpaši tādēļ, lai samazinātu nevienlīdzību un nabadzību, kas ir Programmas 2030. gadam pirmais mērķis;

F.  tā kā, ņemot vērā arī globālo dienvidu ilgtspējīgu attīstību, ir ārkārtīgi svarīgi, lai nākotnē tiktu reorganizētas pasaules enerģijas plūsmas un lai Āfrikas kontinentam būtu svarīga nozīme; tā kā tās lomas stiprināšana attiecībā uz ilgtspējīgu enerģijas ražošanu, izmantošanu un eksportu sniegs iespēju uz nākotni orientētai un ilgtspējīgai ekonomikas attīstībai un varētu uzlabot dzīves apstākļus lielākajai daļai iedzīvotāju;

G.  tā kā pārtikas trūkums ir būtisks šķērslis IAM sasniegšanai, jo īpaši Āfrikā, kur 2 no 10 cilvēkiem nesaņem pietiekamu uzturu; tā kā šī problēma kļūs tikai vēl aktuālāka iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ; tā kā ES sadarbībai ar partnervalstīm ir efektīvi un ilgtspējīgi jārisina šī problēma;

H.  tā kā ES iestādes un 27 ES dalībvalstis kopā ir lielākais līdzekļu devējs jaunattīstības valstīm, kas nodrošina aptuveni 46 % no kopējās OAP, kuru visas ESAO OAP dalībvalstis sniedz jaunattīstības valstīm;

I.  tā kā Eiropas komandas pieejas kā globālas ES atbildes reakcijas uz Covid-19 izstrāde varētu palīdzēt partnervalstu atbalstīšanas nolūkā izveidot vienotu stratēģisku koordinācijas satvaru ES ārējai reakcijai uz pandēmiju un citām nozīmīgām problēmām, tādām kā Krievijas militārās agresijas Ukrainā sekas; tā kā šī pieeja ir daudzsološs process, lai nodrošinātu turpmāku sadarbību starp ES iestādēm, dalībvalstīm un Eiropas divpusējām un daudzpusējām attīstības finansēšanas iestādēm, EIB un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku (ERAB), pastāvīgi palielinot ES kolektīvo efektivitāti un pamanāmību;

J.  tā kā Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumenta “Eiropa pasaulē” (NDICI — “Eiropa pasaulē”), kura kopējais budžets ir 79,5 miljardi EUR, stāšanās spēkā nozīmē vēsturiskas izmaiņas ES ārpolitikā un attīstības politikā, kā rezultātā tiek racionalizēti un konsolidēti ES attīstības izdevumi un dots jauns impulss ciešākai sadarbībai starp Eiropas attīstības jomas dalībniekiem; tā kā NDICI — “Eiropa pasaulē” ievērojami maina ārējo investīciju satvaru, sasaistot apvienoto finansējumu un garantijas, kas sniegtas saskaņā ar Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai plus (EFIA+) — Ārējās darbības garantiju; tā kā EFIA+ ievērojami paplašina tā priekšgājēja EFIA ģeogrāfisko tvērumu un finansējumu un ar Ārējās darbības garantijas starpniecību spēs garantēt operācijas līdz pat 53,4 miljardu EUR apmērā; tā kā princips “politika pirmajā vietā”, kas ir NDICI — “Eiropa pasaulē” pamatā, nozīmē pāreju uz sadarbību, kuras pamatā ir politikas mērķi, un nodrošina, ka ES budžeta garantiju izmantošana tiek ņemta vērā plānošanas procesā;

K.  tā kā EFIA+, kas izveidots saskaņā ar instrumentu NDICI — “Eiropa pasaulē”, nodrošina līdzekļus finansējuma apvienošanas un budžeta garantiju operācijām, kuras atbilstīgiem partneriem jāīsteno atvērti un balstoties uz sadarbību;

L.  tā kā NDICI — “Eiropa pasaulē” regulas 36. pantā ir noteikta EIB īpašā loma minētā instrumenta ietvaros;

M.  tā kā ES uzņēmumi un finansēšanas iestādes, kas darbojas jaunattīstības valstīs, pēdējo desmit gadu laikā ir arvien vairāk saskārušies ar negodīgu konkurenci no to globālo dalībnieku puses, kuri darbojas ārpus daudzpusējās attīstības finansēšanas sistēmas, kas paredz starptautisku noteikumu kopumu, piemēram, īpašas prasības attiecībā uz OAP, oficiāli atbalstītus kredītus, ilgtspējīgu kreditēšanu un parāda atmaksājamību, eksporta subsīdijas un starptautiskos standartus, lai apkarotu kukuļošanu un korupciju;

N.  tā kā pareizi funkcionējoša politikas saskaņotība attīstībai un atbalsts iekšzemes resursu mobilizēšanai ir pareizas finanšu pārvaldības neatņemama sastāvdaļa ar mērķi palielināt palīdzības efektivitāti, izmantojot konkrētas iniciatīvas, piemēram, atbalstu cīņai pret korupciju, progresīvu nodokļu sistēmu izstrādi un cīņu pret nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

O.  tā kā Lietpratēju augsta līmeņa grupas 2019. gada oktobrī publicētajā ziņojumā viens no ieteikumiem paredzēja izveidot Eiropas Klimata un ilgtspējīgas attīstības banku (ECSDB), bet dalībvalstis šo iespēju nekavējoties noraidīja kā pārāk dārgu un pārāk laikietilpīgu, lai to īstenotu jaunajā budžeta periodā; tā kā tā vietā Padome izvēlējās citu risinājumu, nevis tos, ko bija ierosinājusi Lietpratēju augsta līmeņa grupa, šī risinājuma nosaukums ir Status Quo+ un tas būtiski nemaina esošās struktūras, bet aicina tās uzlabot; tā kā risinājums Status Quo+ paredz šādus uzlabojumus bez papildu izmaksām dalībvalstīm: EIB klātbūtnes uz vietas uzlabošana un tās uzņēmējdarbības modeļa nomaiņa uz tādu, kas vairāk līdzinās attīstības bankas modelim, ERAB darbības jomu Subsahāras Āfrikā pakāpeniska paplašināšana un Komisijas, Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) un ES delegāciju spēju uzlabošana;

P.  tā kā visas dalībvalstis ir aicinājušas Eiropas attīstības bankas un finanšu iestādes pastiprināt sadarbību un koordināciju gan savā starpā, gan ar citām daudzpusējām un starptautiskām finanšu iestādēm, pamatojoties uz katras iestādes stiprajām pusēm un speciālajām zināšanām un tādējādi uzlabojot EFAD efektivitāti, pamanāmību un ietekmi, kā arī veicinot privātā sektora vēl lielāku iesaistīšanos un vienlaikus turpinot papildināt un atbalstīt publiskā sektora iesaistīšanos,

Eiropas finanšu arhitektūras attīstībai principi un mērķi

1.  pieņem zināšanai Padomes secinājumus par EFAD uzlabošanu un 2022. gada 24. marta Komisijas ceļvedi virzībā uz uzlabotu Eiropas finanšu arhitektūru attīstībai un 2021. gada progresa ziņojumu (COM(2022)0139); uzsver svarīgo lomu, kāda ir NDICI — “Eiropa pasaulē”, EFIA+ un Ārējās darbības garantijai, nodrošinot stratēģisku satvaru apvienotam finansējumam, investīciju atbrīvošanai no riska un garantijām un ar ES budžeta atbalstu mobilizējot privātā sektora resursus, jo īpaši ņemot vērā arvien lielāko ģeopolitisko un ekonomisko konkurenci;

2.  uzsver, ka EFAD būtu jānodrošina efektīva, lietderīga, saskaņota un iekļaujoša arhitektūra, kuras pamatā būtu princips “politika pirmajā vietā” kā EFAD struktūras mugurkauls un kura atbilstu ES stratēģiskajām interesēm un vērtībām; uzstāj, ka visiem īstenošanas partneriem, kuri ir daļa no EFAD un kuriem ir pieejami ES budžeta līdzekļi EFIA+ ietvaros, ir jāpiemēro viss ES sociālo, cilvēktiesību, iepirkuma, pārredzamības, vides un tiesiskuma standartu, politikas virzienu un procedūru klāsts; aicina Eiropas Komisiju veikt novērtēšanu un uzraudzību un ziņot par atbilstību šiem ES noteikumiem; uzsver, ka politikas virzītā EFAD būtu jābalsta uz principiem un mērķiem, kas izklāstīti ANO Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam, Parīzes nolīgumā un Adisabebas rīcības programmā, un tai būtu jādod ieguldījums IAM sasniegšanā; atkārtoti norāda, ka projektiem, kuros iesaistīti EFAD dalībnieki, ir jāpiemēro drošināšana klimata, vides un sociālās ilgtspējas jomā, lai līdz minimumam samazinātu jebkādu iespējamu kaitīgu ietekmi un maksimāli palielinātu ieguvumus klimata, vides un sociālajā aspektā atbilstīgi ES un tās dalībvalstu saistībām saskaņā ar Parīzes nolīguma 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu; stingri uzstāj, ka saskaņā ar jauno EFAD veiktām darbībām būtu jāveicina klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām; šajā sakarībā uzstāj arī uz to, ka darbībām, kurās iesaistīti EFAD dalībnieki, vajadzētu nevis finansēt klimata krīzi veicinošas nozares, bet gan dot ieguldījumu pārejā uz ilgtspējīgu enerģijas ražošanu; atgādina, ka ES politiskā iesaistīšanās būtu jāiestrādā tās daudzgadu finanšu shēmā un pilnībā jāatspoguļo tās Eiropas finanšu arhitektūrā attīstībai;

3.  stingri uzsver, ka EFAD ir jāstiprina stratēģiskās partnerības starp Eiropas Savienību un tās globālajiem partneriem attīstības jomā; atkārtoti norāda, ka šādu partnerību pamatā vienmēr vajadzētu būt savstarpējai cieņai, kopīgām interesēm un vērtībām, jo īpaši cilvēktiesībām, dzimumu līdztiesībai, atbildībai vides, sociālajā un klimata jomā, veselībai un drošībai, lai samazinātu nevienlīdzību un nabadzību; atkārtoti norāda, ka šīs partnerības vienmēr būtu jāveido saskaņā ar IAM un cenšoties tos sasniegt; šajā sakarībā norāda uz Putina režīma daudzdimensionālo ietekmi uz Āfrikas kontinentu un atbalstu, ko šis kontinents tam sniedz, un aicina ES un tās dalībvalstis sazināties ar šīm Āfrikas partnervalstīm un izveidot uzticamas partnerības; aicina Komisiju iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas un NVO, tostarp vietējās organizācijas, šādu partnerību izveidē un īstenošanā; uzsver, ka EFAD finansēto partnerības projektu priekšnoteikums ir attīstības un finansiālās papildināmības, kā arī valstu atbildības un attīstības efektivitātes nodrošināšana; atbalsta ES politikas un iniciatīvas, kas atbalsta koordināciju un sadarbību starp dalībvalstīm attīstības politikas jomā, kā arī ES darbības, kuras papildina un atbalsta dalībvalstu iniciatīvas; uzsver, ka nabadzības izskaušana (1. IAM), labas veselības un labklājības veicināšana (3. IAM), piekļuves kvalitatīvai izglītībai nodrošināšana visiem (4. IAM), nevienlīdzības mazināšana (10. IAM) un rīcības klimata jomā veicināšana (13. IAM), īpašu uzmanību pievēršot vismarginalizētākajām grupām un nevienu neatstājot novārtā, ir īpaši akūtas problēmas mūsdienu pasaulē; turklāt uzstāj, ka būtu jāveic vairāk pasākumu, lai apmierinātu vajadzību pēc investīcijām ilgtspējīgās okeāna nozarēs, jo 14. IAM “Dzīvība ūdenī” joprojām ir viens no visnepietiekamāk finansētajiem IAM;

4.  uzsver humānās palīdzības, attīstības sadarbības un miera savstarpējo saistību; uzsver attīstības nozīmi konfliktu novēršanā, noturīgas konfliktu izbeigšanas nodrošināšanā un krīzes pārvaldības stiprināšanā; uzstāj, ka ir svarīgi turpināt attīstīt labi pielāgotu trīskāršu saikni, kurā galvenā uzmanība pievērsta uz cilvēkiem orientētai, strukturālai un ilgtspējīgai ilgtermiņa atveseļošanai, lai risinātu ieilgušu un paredzamu krīžu un vardarbīgu situāciju radītos sarežģījumus; atgādina, ka attīstība un nabadzības izskaušana nav iespējama bez miera un drošības, savukārt ilgtspējīgu mieru un cilvēku vai valsts drošību nav iespējams panākt bez attīstības un nabadzības izskaušanas; turklāt norāda, ka drošības trūkums saasina jau pastāvošo neaizsargātību jaunattīstības valstīs un palielina IAM sasniegšanai nepieciešamā finansējuma deficītu; pieņem zināšanai, ka drošība, tiesiskums un noturīgas iestādes ir būtiski aspekti investīciju un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai; norāda uz vietējo ieinteresēto personu, tostarp vietējo pašvaldību struktūru, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, sociālo partneru un ticības organizāciju, darbību konfliktu risināšanā un pārvaldībā, veicinot mieru un drošību; atgādina, ka OAP vienmēr būtu jāizmanto saskaņā ar starptautiski atzītiem attīstības mērķiem un NDICI — “Eiropa pasaulē”;

5.  uzsver tādas kolektīvas un saskaņotas ES pieejas nozīmi, kuru atbalsta un veicina visas ES dalībvalstis, kura ir politiski vieda un pielāgota attiecīgās partnervalsts īpatnībām un kura varētu efektīvi veicināt gan tādu sociālās aizsardzības sistēmu paplašināšanu, kas atbilst attiecīgajām SDO konvencijām, gan būtisku sabiedrisko pakalpojumu paplašināšanu jaunattīstības valstīs; norāda, ka šāda ES pieeja palīdzētu sociālo aizsardzību padarīt par vienu no sociālā līguma pamatiem, paverot ceļu lielākai noturībai; uzskata, ka apvienotais finansējums ir attīstības finansēšanas instrumentu kopuma iespēja, kas ierobežota budžeta kontekstā varētu papildināt publiskās investīcijas; aicina finansējuma apvienošanas operācijas attiecināt tikai uz tām jomām, kurās tās var radīt pievienoto vērtību vietējai ekonomikai, un šajā sakarībā aicina veikt rūpīgu novērtējumu, jo īpaši attiecībā uz vismazāk attīstītajām valstīm, lai ierobežotu parādu slogu, aizsargātu būtiskus sabiedriskos pakalpojumus, piemēram, veselības aprūpi, izglītību un sociālo aizsardzību, un nepadziļinātu pastāvošo nevienlīdzību;

6.  uzsver, ka konsekvence visās ES politikas jomās, stratēģijās, iniciatīvās un finansēšanas instrumentos, jo īpaši jaunajā instrumentā NDICI — “Eiropa pasaulē”, Eiropas komandas iniciatīvā un jaunajā stratēģijā Global Gateway, kā arī cieša salāgošana ar ES stratēģiju attiecībā uz politikas saskaņotību attīstībai un politikas saskaņotību ilgtspējīgai attīstībai ir būtiska, lai maksimāli palielinātu ES globālo atbildes reakciju ilgtspējīgas izaugsmes, attīstības un miera panākšanas nolūkā; uzskata, ka EFAD būtu jāuzlabo ES pamanāmība un tās nodrošinātā attīstības finansējuma ietekme pasaulē, lai panāktu, ka tas, kā ES loma tiek uztverta pasaulē, atbilst tās atbalsta apmēram;

7.  pauž satraukumu par to, kā Covid-19 pandēmija ir atklājusi ilgstoši pastāvošos strukturālos faktorus, kas veicina nevienlīdzību veselības jomā; uzskata, ka EFAD būtu jāveicina investīcijas noturīgās sabiedrības veselības sistēmās, veselības aprūpē un veselības aprūpes pakalpojumos, kā arī jaunu veselības aprūpes tehnoloģiju, vakcīnu un ārstniecības līdzekļu pētniecībā un izstrādē un jākoncentrējas uz jaunattīstības valstīs izplatītām slimībām; aicina apsvērt iespēju izveidot platformu inovācijas, izglītības un apmācības, zināšanu un speciālo zināšanu apmaiņai, kas atbalstītu daudzpusējas ieinteresēto personu partnerības, veicinātu publiskā un privātā sektora dialogu un pētītu inovatīvus uzņēmējdarbības risinājumus ilgtspējīgas attīstības paātrināšanas nolūkā; uzsver publisko un privāto investīciju un publiskā un privātā sektora partnerību nozīmi, kā arī to, cik svarīga ir iekšzemes resursu piesaistīšana partnervalstīs un efektīvāka ES finansējuma izmantošana, lai novērstu IAM sasniegšanai līdz 2030. gadam nepieciešamā finansējuma deficītu 2,5 triljonu USD apmērā, vienlaikus stiprinot labu pārvaldību un apkarojot korupciju;

Risināmie problēmjautājumi

8.  uzsver, ka gan attīstītās, gan jaunattīstības valstis ir kopīgi atbildīgas par IAM sasniegšanu; uzsver, ka ES finansiālajam ieguldījumam partnervalstu ilgtspējīgā attīstībā būtu jādod iespēja partnervalstīm veicināt savu ekonomisko un sociālo attīstību un sasniegt IAM; uzsver, ka šajā sakarībā ārkārtīgi svarīga ir valstu atbildība; uzskata, ka EFAD un ilgi gaidītajai ES IAM stratēģijai ir jāatspoguļo un jāveicina koordinēts un saskaņots ES iekšējās un ārējās politikas un saistību kopums, cita starpā ar pastāvošo attīstības politikas instrumentu kopuma palīdzību; uzsver, ka publiskais un privātais finansējums ir jāsaskaņo ar IAM un Parīzes nolīguma mērķiem; šajā sakarībā pauž nožēlu par to, ka Komisija vēl nav izstrādājusi integrētu un visaptverošu IAM īstenošanas stratēģiju, kas ievērojami apgrūtina centienus panākt politikas saskaņotību, jo trūkst skaidru, izmērāmu un termiņā ierobežotu ES mēroga mērķrādītāju, uz kuru pamata ziņot par visiem IAM;

9.  uzskata, ka EFAD pamatā vajadzētu būt visu tās dažādo dalībnieku (t. i., EIB, ERAB, Eiropas attīstības finansēšanas iestāžu (AFI) un citu dalībnieku) speciālajām zināšanām un pastāvošajiem tīkliem; atzīst, ka kopš Padomes secinājumu pieņemšanas ir panākts progress un uzlabojumi saistībā ar turpmāko EFAD, tomēr norāda, ka pašreizējo status quo raksturo politikas vadības un koordinācijas trūkums, kā arī sadrumstalotība, dublēšanās un traucējoša konkurence starp iepriekš minētajiem dalībniekiem; aicina turpināt uzlabot koordināciju un sadarbību, lai pašreizējo sistēmu padarītu efektīvāku, kopdarbīgāku un vairāk virzītu uz to, ka tiek nodrošināta optimāla resursu izmantošana, piesaistot galveno partneru attiecīgās ģeogrāfiskās, nozaru un finanšu zināšanas nolūkā panākt labāku ES nodokļu maksātāju naudas atdevi un spēcīgāku ietekmi uz attīstību;

10.  atzīst, ka ir jāstiprina un jāuzlabo ES institucionālā struktūra un jānovērš tās “attīstības efektivitātes deficīts”, jāsamazina smagnējā birokrātiskā koordinācija un jāstiprina institucionālā elastība, lai maksimāli izmantotu EFAD potenciālu un palielinātu tās ietekmi uz attīstību;

11.  aicina Komisiju strādāt pie stratēģijas Global Gateway efektīvas pārvaldības, kas ir jāveicina Komisijas priekšsēdētājas vispārējā vadībā, un šajā sakarībā cieši sadarboties ar Komisijas priekšsēdētājas vietnieku / Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, EĀDD, Padomi un Parlamentu; uzsver, ka stratēģijai vajadzētu būt saskanīgai ar EFAD un ka nav atbilstīgi finansēšanai izmantot NDICI — “Eiropa pasaulē” iekļauto rezervi jaunām problēmām un prioritātēm; mudina Komisiju sniegt papildu informāciju par to, kā tā aprēķina sviras rādītāju nesen izsludinātās ES stratēģijas Global Gateway investīciju operācijām;

12.  pauž bažas par to, ka ES regulatīvajās iniciatīvās sistemātiski trūkst politikas saskaņotības ilgtspējīgai attīstībai principa galveno iezīmju; uzsver, ka ir jāpieliek lielākas pūles, lai pilnībā ievērotu politikas saskaņotības ilgtspējīgai attīstībai principus nolūkā sasniegt palīdzības efektivitātes mērķus; uzstāj, ka EFAD ir jāiestrādā mehānismi, kas nodrošina politikas saskaņotību ilgtspējīgai attīstībai; aicina veikt vairāk ex ante ietekmes novērtējumu un izveidot agrīnās brīdināšanas sistēmu attiecībā uz politikas nesaskaņotību ES delegācijās; iesaka visām attiecīgajām ES iestādēm un dalībvalstīm sistemātiskāk un efektīvāk izmantot politikas saskaņotību ilgtspējīgai attīstībai, tostarp augstākajā politiskajā līmenī, un integrēt to visu dažādo ES politikas virzienu izstrādē un īstenošanā, lai nodrošinātu, ka tie negatīvi neietekmē IAM sasniegšanu; atgādina, ka politikas saskaņotības ilgtspējīgai attīstībai mehānismi būtu jāīsteno arī EIB, ERAB, AFI un to starpniekiem; uzsver, ka politikas saskaņotība ilgtspējīgai attīstībai ir jāintegrē jo īpaši ES ārpolitikā un tai ir jāpievēršas IAM sasniegšanas nolūkā;

13.  atzīst Komisijas centienus labāka regulējuma jomā ar mērķi radīt ilgtermiņa ilgtspējīgas investīcijas, kas veicina gan cilvēku, gan planētas veselību un labbūtību un aizsargā cilvēktiesības; prasa, lai EFAD atbilstu turpmākajiem ES tiesību aktiem pienācīgas rūpības un korporatīvās atbildības jomā, nodrošinot, ka uzņēmumi ievēro cilvēktiesību standartus un izmaiņas regulējumā, obligātu pienācīgu rūpību un starptautiskās saistības uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā; uzsver, ka EFAD ir jāatbilst visaugstākajiem pārredzamības un pārskatatbildības standartiem; aicina EFAD dalībniekus pastiprināt pienācīgu rūpību attiecībā uz savām darbībām, nodrošināt jēgpilnu apspriešanos ar vietējiem iedzīvotājiem visā projektu īstenošanas laikā, turpināt attīstīt savas speciālās zināšanas attīstības jomā un īpašās spējas un cilvēkresursus uz vietas, īstenot integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai un aizsargāt cilvēktiesības visās operācijās, nodrošināt stabilus pārskatatbildības mehānismus skartajām kopienām un cieši uzraudzīt un ziņot par trūkumiem to iesaistīšanā un par starpnieku lomu projektos, kas ir negatīvi ietekmējuši vietējos iedzīvotājus jaunattīstības valstīs;

14.  atkārtoti apstiprina, ka visiem īstenošanas partneriem un finanšu starpniekiem, kas iesaistīti projektos, kuri saistīti ar ES garantijām vai kurus finansē no ES budžeta, ir pilnībā jāievēro ES sociālie, vides, nodokļu, pārredzamības un krāpšanas un korupcijas apkarošanas standarti, politika, noteikumi un procedūras; aicina Eiropas Revīzijas palātu (ERP) pilnībā pārbaudīt operācijas, kas tiek atbalstītas ar garantijām no ES budžeta, un regulāri par to ziņot, kā arī novērst trūkumus tās darba metodēs, kuri pašlaik neļauj ERP to darīt; uzsver, ka ir svarīgi savlaicīgi veikt neatkarīgu EFIA+ un Eiropas komandas pieejas novērtējumu, lai novērtētu to efektivitāti, sniegumu un ietekmi uz attīstību;

15.  norāda, ka Eiropas komandas pieeja radās kā atbildes reakcija uz Covid-19 pandēmiju; uzskata, ka stratēģiskās sadarbības un globālās koordinācijas, kā arī attīstības centienu saskaņotības un efektivitātes turpmākā uzlabošanā, jo īpaši partnervalstu līmenī, kā arī ES un dalībvalstu līmenī, tostarp reģionālās valdības līmenī, svarīga nozīme būtu jāpiešķir Eiropas komandas pieejai; sagaida stingrāku politisko kursu un mērķtiecību, kā arī spēcīgākus komunikācijas un pamanāmības mehānismus attiecībā uz instrumentu EFIA+ / NDICI — “Eiropa pasaulē”; turklāt uzstāj, ka ir pienācīgi jāīsteno Eiropas Parlamenta veiktas pārbaudes mehānisms, lai nodrošinātu Eiropas komandas darbību demokrātisko leģitimitāti;

16.  aicina Komisiju nākt klajā ar spēcīgu ES politisko kursu attīstības politikas jomā un koordinēt EFAD tā, lai varētu turpināt saskaņot ES attīstības finansēšanas iestāžu darbības jaunajā atvērtajā, sadarbīgajā, pārredzamajā un iekļaujošajā arhitektūrā, cenšoties sasniegt ES attīstības politikas mērķus, stiprināt ciešas partnerības ar reģioniem un veicināt to attīstību;

17.  uzsver, ka NDICI — “Eiropa pasaulē” plānošanas process sniedz iespēju uzlabot ES budžeta garantiju, jo īpaši EFIA+, izmantošanu; uzsver, ka turpmākajai finanšu arhitektūrai būtu jādod iespēja piedalīties visiem ieinteresētajiem attīstības finansēšanas dalībniekiem, tostarp mazajiem un vidējiem dalībniekiem, kā arī attīstības bankām un ieinteresētajām personām ārpus ES; šajā sakarībā aicina nodrošināt stabilus vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecībā uz EFIA+ pārvaldību un piekļuvi ES resursiem; uzsver, ka liela nozīme ir pienācīgam riska pārvaldības satvaram, kā arī attīstības finansēšanas instrumentu īstenošanas efektīvai pārvaldībai un uzraudzībai; aicina Komisiju efektīvāk izmantot esošos resursus attiecībā uz speciālajām zināšanām banku nozarē un savas finansiālās un tehniskās spējas;

18.  atzinīgi vērtē Komisijas pirmā ceļveža virzībā uz uzlabotu Eiropas finanšu arhitektūru attīstībai un 2021. gada progresa ziņojuma publicēšanu; atgādina, ka NDICI — “Eiropa pasaulē” prasa, lai Komisija informētu Padomi un Parlamentu par tehniskā novērtējuma grupas sastāvu, pilnvarām un reglamentu un nodrošinātu šīs grupas locekļu objektivitāti un interešu konflikta neesamību; mudina Komisiju ieviest līdzīgus pasākumus, lai nodrošinātu tās augsta līmeņa ekspertu grupas pārredzamību un objektivitāti, kura sniegs Komisijai ieteikumus par privātā kapitāla plūsmas uz valstīm ar zemiem un vidējiem ienākumiem turpmāku paātrināšanu;

19.  aicina Komisiju nodrošināt, ka EFAD tiecas sasniegt mērķi atjaunot daudzpusējo attīstības finansēšanas sistēmu, lai palīdzētu izbeigt ilgtnespējīgu kreditēšanas praksi dažās valstīs, kas darbojas ārpus šīs sistēmas un kas ne tikai apdraud vienlīdzīgus konkurences apstākļus ES un citām valstīm, kuras ievēro prasības, bet arī krasi palielina jau tā augsto ārējo parādu daudzās jaunattīstības valstīs, kas Covid-19 pandēmijas dēļ ir kļuvušas vēl neaizsargātākas; ņemot vērā iepriekš minēto, uzsver, ka Krievijas militārā agresija Ukrainā vēl vairāk saasina parādu slogu daudzās jaunattīstības valstīs; uzsver, ka vismazāk attīstītās valstis nespēj īstenot IAM bez finansiāla atbalsta, un tāpēc stingri aicina veikt parāda atvieglošanas pasākumus saskaņā ar ilgtspējas saistībām;

20.  uzskata, ka ES taksonomijai būtu jāveicina kapitāla plūsmu pārorientēšana uz ilgtspējīgām investīcijām un jāiekļauj ilgtspēja to kritēriju vidū, kuri jāņem vērā riska pārvaldībā; aicina Komisiju turpināt attīstīt ES taksonomiju un mudināt attīstības finansēšanas iestādes gan ES, gan dalībvalstu līmenī, kā arī privātus dalībniekus, kas aktīvi darbojas attīstības jomā, saskaņot savas darbības, jo īpaši jaunattīstības valstīs veiktās darbības, ar IAM un Parīzes nolīguma mērķiem;

Eiropas un valstu finanšu iestādes

21.  atkārtoti apstiprina EIB īpašo lomu ES un pasaulē, kas noteikta Līguma par Eiropas Savienības darbību 209. pantā un Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumenta “Eiropa pasaulē” regulas 36. pantā; uzsver EIB svarīgo lomu ES investīciju nodrošināšanā un partnerībā ar Komisiju stratēģijas Global Gateway īstenošanā;

22.  atzīst EIB vadošo lomu Eiropas zaļajā kursā un ilgtspējīgā zilajā ekonomikā un tās ievērojamo ieguldījumu ES ekonomiskajā reakcijā uz Covid-19 pandēmiju; aicina ES vēl vairāk palielināt EIB kā instrumenta potenciālu, lai palielinātu ES stratēģisko autonomiju un veicinātu tās ārpolitikas intereses un prioritātes attiecībās ar trešām valstīm; aicina EIB uzlabot tās politiku, praksi un pārredzamību, jo īpaši īstenojot Eiropas Ombuda ieteikumus veikt vairākus pārredzamības pasākumus, lai sabiedrībai būtu vieglāk ieraudzīt tās finansēto projektu potenciālo ietekmi uz vidi, kā izklāstīts lietās 1065/2020/PB, 1251/2020/PB un 1252/2020/PB;

23.  atzinīgi vērtē to, ka EIB grupā ir izveidota EIB Global, ko EIB definē kā īpašu attīstības struktūru un kas darbojas kopš 2022. gada 1. janvāra; aicina EIB stiprināt savu klātbūtni uz vietas, vienlaikus izmantojot iespējamo sinerģiju ar EĀDD, ES delegācijām, ERAB un citām Eiropas AFI; norāda, ka informācijas trūkums par EIB Global finansējumu jau no paša sākuma apdraud tās pilnvaras, ņemot vērā arī šīs jaunās struktūras saistības attiecībā uz attīstības mērķiem; tāpēc aicina piešķirt jaunajai EIB Globalkonkrētas un nozīmīgas pilnvaras attīstības jomā; sagaida, ka tiks nodrošināta šīs jaunās struktūras un tās konsultatīvās padomes, tās mērķu un budžeta noteikumu, organizatoriskās darbības un īpašo mērķu, kā arī tās koordinācijas mehānismu ar citām attīstības finansēšanas iestādēm pilnīga pārredzamība, cita starpā proaktīvi publicējot dokumentus, nodrošinot saņēmējvalstu jēgpilnu pārstāvību un regulāri apmainoties ar informāciju ar Eiropas Parlamentu un nodrošinot atklātu dialogu ar ieinteresētajām personām, jo īpaši pilsoniskās sabiedrības organizācijām un vietējiem dalībniekiem;

24.  mudina EIB turpināt aktīvi iesaistīties attīstības plānošanā, uzraudzībā un novērtēšanā valstu līmenī, sadarbojoties ar ES delegācijām un izmantojot līdzfinansēšanu ar attīstības finansēšanas iestādēm; aicina nodrošināt ciešāku koordināciju starp Komisiju, EĀDD un ES delegācijām, lai veicinātu diskusijas un sadarbību ar attiecīgajiem dalībniekiem uz vietas nolūkā noteikt projektus, kas visvairāk atbilst attīstības efektivitātes mērķiem;

25.  mudina EIB un ERAB vēl vairāk stiprināt savstarpējo papildināmību un uzņēmējdarbības modeļus, izmantojot lielākas savstarpējās paļāvības iniciatīvas, jo vajadzības pārsniedz to kopīgos resursus; aicina EIB un ERAB koordinēt darbu dažādās trajektorijās un precizēt darba dalīšanu, lai palīdzētu katrai bankai koncentrēties uz savām attiecīgajām pamatkompetencēm, tādējādi izvairoties no dublēšanās un cenu samazinājuma; norāda, ka EIB un ERAB darba metodes un instrumenti ir jāpielāgo investīciju vajadzībām Āfrikā, jo īpaši tādēļ, lai veicinātu liela mēroga investīcijas, vienlaikus saglabājot ES atbalstu mazāka mēroga vietējiem projektiem; norāda, ka ir ļoti svarīgi, lai Eiropas investīcijas papildinātu pamanāma ES klātbūtne un pastāvīgs politiskais dialogs; norāda, ka EFAD ir maksimāli jāizmanto pašreizējo Eiropas attīstības banku un finanšu iestāžu atšķirīgo struktūru un darba metožu sniegtās priekšrocības, lai palielinātu ES ieguldījuma ilgtspējīgā attīstībā efektivitāti; sagaida, ka EIB, ERAB un citas Eiropas AFI nodrošinās un ar ex ante novērtējumu palīdzību apliecinās, ka visi projekti un jo īpaši apvienotā finansējuma projekti veicina ES attīstības mērķu sasniegšanu, tostarp to mērķu sasniegšanu, kas skar vismazāk attīstītās valstis, un atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; aicina Komisiju, EIB, ERAB un Eiropas AFI nodrošināt, ka to konsultatīvās un tehniskās palīdzības komandas ir spējīgas veicināt dzimumu līdztiesību un iekļaujošu attīstību;

26.  aicina Komisiju, dalībvalstis, EIB, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku un citas Eiropas attīstības bankas un finanšu iestādes, tostarp mazākas AFI, stiprināt sadarbību, jo īpaši saistībā ar NDICI — “Eiropa pasaulē” un tā mērķiem un Programmas 2030. gadam mērķu sasniegšanu pasaules mērogā, un mudināt tās apvienot resursus un finansējumu, kā arī uzlabot koordināciju un komunikāciju kopīgos projektos, izmantojot to attiecīgās speciālās zināšanas finanšu jomā; aicina Komisiju uzņemties lielāku lomu, sniedzot tehnisko palīdzību projektiem un palīdzot AFI un citiem attīstības dalībniekiem koordinēšanas jomā; aicina īstenot iekļaujošu pieeju attiecībā uz mazākām dalībvalstu AFI saistībā ar piekļuvi finansējumam saskaņā ar Eiropas attīstības finansēšanas arhitektūru;

27.  uzsver, ka ir svarīgi efektīvāk izmantot sinerģijas un labāk saskaņot ERAB, EIB un citu AFI finansēšanas iniciatīvas, kas vērstas uz Eiropas kaimiņvalstīm, īpašu uzmanību pievēršot ES kandidātvalstīm; atgādina, ka, ņemot vērā pašreizējo karu Ukrainā, Eiropas finansējums kaimiņvalstīs un kandidātvalstīs ir neaizstājams to reformu elements, kas nepieciešamas, lai izpildītu pievienošanās kritērijus saskaņā ar ES ārpolitikas interesēm;

28.  aicina EIB ciešāk sadarboties ar Āfrikas Attīstības banku un izvērtēt priekšrocības, ko sniegtu kopīga meitasuzņēmuma izveide pēc pašreizējā EIB un Āfrikas Attīstības bankas partnerības rīcības plāna īstenošanas; aicina EIB ziņot Parlamentam par turpmāk veiktajiem pasākumiem; uzsver, ka ir jāfinansē ilgtermiņa investīcijas, kas veicina ilgtspējīgu attīstību, un jābalstās uz līdzšinējo sadarbību, lai turpinātu attīstīt ilgtspējīgas attīstības iespējas Āfrikas kontinentā; mudina izveidot projektu un konsultāciju centrus, kurus kopīgi pārvalda EIB un Āfrikas Attīstības banka, lai izveidotu vietējiem dalībniekiem paredzētus efektīvus kontaktpunktus konsultācijām un projektu uzsākšanai un labāk ņemtu vērā attīstības vajadzības uz vietas, kā arī uzlabotu vietējo atbildību par kopīgiem attīstības projektiem; šajā sakarībā aicina atbalstīt vietējā privātā sektora attīstību Āfrikā, jo īpaši nodrošinot vairāk līdzekļu Āfrikas mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

29.  šajā sakarībā uzsver, ka, lai panāktu ilgstošu ietekmi uz attīstību, principā ir vajadzīga vietējā atbildība un sadarbīga un iekļaujoša pieeja, turklāt tās pamatā vajadzētu būt stingram satvaram sistemātiskām vietējā līmeņa apspriedēm ar ieinteresētajām personām un atbalsta saņēmējiem; aicina Komisiju izvērtēt, kā vēl vairāk varētu uzlabot satvaru sistemātiskām vietēja līmeņa apspriedēm ar ieinteresētajām personām un atbalsta saņēmējiem;

30.  aicina dalībvalstu attīstības finansēšanas iestādes vēl vairāk paplašināt finansiālo iekļaušanu, lai palīdzētu piekļūt ilgtspējīgam finansējumam tiem, kam tas visvairāk nepieciešams, tostarp sievietēm, jo tas veicina viņu ekonomisko iespēju nodrošināšanu; šajā sakarībā aicina ar EFAD veicināt ES trešā dzimumu līdztiesības rīcības plāna pilnīgu īstenošanu; atgādina par mērķrādītāju, kas paredz, ka vismaz 85 % gadījumu darbību galvenajam vai nozīmīgam mērķim ir jābūt dzimumu līdztiesībai un no tām savukārt vismaz 5 % gadījumu darbību galvenajam mērķim vajadzētu būt dzimumu līdztiesībai un sieviešu un meiteņu tiesībām un iespēju nodrošināšanai; aicina noteikt pienākumu par visām EFAD operācijām vākt pēc dzimuma sadalītus datus un ietvert gan ex ante, gan ex post novērtējumus par ietekmi uz dzimumu līdztiesību;

31.  mudina visas attīstības bankas un iestādes uzņemties ilgtspējīgas saistības un veikt drosmīgas investīcijas, vairāk ņemot vērā attīstības politikas mērķus, jo īpaši nevienlīdzības mazināšanu un nabadzības izskaušanu, nevis ienākumus no investīcijām; tāpēc atzīst, ka ir svarīgi veicināt riskantākas investīcijas sarežģītākos attīstības apstākļos, piemēram, nestabilās vai konfliktu skartās valstīs, un nozarēs, kurās pakalpojumi netiek nodrošināti pietiekamā līmenī, piemēram, klimata, bioloģiskās daudzveidības, izglītības un veselības nozarē; vienlaikus uzsver, ka ir maksimāli jāsamazina jebkādi saistītie riski ES budžetam, piemēram, lielāks pieprasījums pēc ES budžeta garantijām, un ir jāsaglabā augstais EIB kredītreitings; mudina AFI to investīciju programmās uzņemties lielāku risku, izmantojot EFIA+, lai sasniegtu arī visneaizsargātākās ekonomikas; šajā sakarībā aicina Komisiju uzņemties lielāku lomu, nodrošinot izmērāmu un papildu ietekmi uz attīstību, nekropļojot vietējo tirgu un neradot negodīgu konkurenci ar vietējiem ekonomikas dalībniekiem, un palīdzot attīstīt projektu piedāvājuma pusi, sniedzot atbalstu projektu sagatavošanā un palīdzot AFI koordinēt darbību, vienlaikus nodrošinot mazāka izmēra AFI integrāciju;

32.  atzīst dalībvalstu attīstības banku nozīmi un potenciālu EFAD struktūrā; tomēr pauž bažas par to starpnieku lomu, kuri sadarbojas ar AFI, jo īpaši saistībā ar ziņojumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem; uzsver, ka vietējā privātā sektora attīstībai Subsahāras Āfrikā var būt liela nozīme, lai dotu iespēju partnervalstīm virzīties uz ilgtspējīgu attīstību;

33.  aicina Komisiju katru gadu ziņot par Eiropas komandas iniciatīvām (EKI), pamatojoties uz kvantitatīviem un kvalitatīviem rādītājiem NDICI — “Eiropa pasaulē” satvarā, vienlaikus novērtējot mobilizētos resursus, attīstības plānošanu un ietekmi, ES standartu saskaņošanu un piemērošanu, ES integrācijas perspektīvu un dalībvalstu iesaistīšanos; uzstāj, ka šādi ziņojumi ir jādara zināmi Parlamentam un jāpublisko; uzsver, ka Parlamentam ir svarīga loma EKI politisko mērķu un plānoto rezultātu pārbaudē gan vispārējā, gan projektu līmenī, nodrošinot, ka EKI darbojas kopā ar esošajiem mehānismiem un papildina daudzgadu indikatīvās programmas, nevis tikai pievienojas tām;

34.  atkārtoti uzsver, ka ES finansējuma institucionālā kontrole un pārbaude veicina demokrātiskas debates un palīdz uzlabot ES uzticamību un pārredzamību; šajā sakarībā uzsver Parlamenta svarīgo lomu un tā pārbaudes funkciju NDICI — “Eiropa pasaulē” ietvaros; aicina uzlikt par pienākumu nodrošināt EFAD īstenošanas pienācīgu pamanāmību; aicina Komisiju pienācīgi un savlaicīgi rīkoties, ja šie pienākumi netiek pildīti; aicina Eiropas Revīzijas palātu regulāri sagatavot ziņojumus par EFAD īstenošanu, kuri tiks publiskoti un kuru rezultātā tiks sniegti politikas ieteikumi, tostarp par pasākumiem, kas jāveic uzlabojumu panākšanas nolūkā; pauž nožēlu par to, ka plašai sabiedrībai trūkst informācijas par to, kāda ir ES loma atbalsta piedāvāšanā vietējām kopienām, un mudina uzlabot komunikāciju ar sabiedrību;

35.  aicina Komisiju un EFAD iestādes veicināt iepirkuma procedūru pārredzamību; atgādina, ka ES uzņēmumiem būtu jāspēj vienlīdzīgi konkurēt ar uzņēmumiem, kas atrodas trešās valstīs;

36.  uzsver, ka atbilstīgas, konsekventas un salīdzināmas informācijas savlaicīga iegūšana ir būtiska, lai novērtētu progresu un faktiskos rezultātus un noteiktu, vai ES attīstības finansējums ir bijis efektīvs un ir papildinājis citu finansējumu; pauž nožēlu par to, ka attiecībā uz EFIA+ nav vienota ziņošanas un rezultātu mērīšanas satvara ar salīdzināmiem rādītājiem; mudina Komisiju izstrādāt šādu satvaru, lai varētu saskaņot rezultātu pārvaldību; aicina Komisiju sniegt Parlamentam aktuālu informāciju par šī satvara saturu un īstenošanu;

37.  ar nepacietību gaida Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu par attīstības palīdzības plānošanu, kurā tiks novērtēts, vai ES attīstības palīdzība 2021.–2027. gadam ir piešķirta saskaņā ar skaidri definētu stratēģiju; uzsver, ka ir svarīgi novērtēt apvienotā finansējuma papildināmību, lai noteiktu šo instrumentu efektivitāti attīstības rezultātu un uz ES vērtībām balstītu politikas mērķu sasniegšanā; aicina Eiropas Revīzijas palātu apsvērt iespēju veikt šādu novērtējumu;

Attīstības finansēšana

38.  uzsver, ka dalībvalstīm jāpilda saistības tērēt oficiālajai attīstības palīdzībai 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI); pauž satraukumu par to, ka 2020. gadā attīstīto valstu sniegtā OAP vidēji bija tikai 0,32 % no to NKI, proti, mazāk nekā puse no solītajiem 0,7 %, kurus ir piešķīrušas tikai četras dalībvalstis; uzsver, ka Krievijas militārās agresijas Ukrainā ietekme uz valsts izdevumiem visā pasaulē radīs papildu spiedienu uz jau tā nelielajiem palīdzības budžetiem; norāda, ka dalībvalstis, kas pievienojās ES pēc 2002. gada, ir apņēmušās censties palielināt savu OAP līdz 0,33 % no NKI; atzinīgi vērtē šo un citu dalībvalstu līdzšinējos centienus pakāpeniski palielināt OAP izdevumus; mudina tās turpināt darbu šajā virzienā; uzsver, ka OAP ir svarīga nozīme kā pārmaiņu katalizatoram un svirai, kas palīdz piesaistīt citus resursus; uzskata, ka ES būtu jācenšas saglabāt savu vadošo pozīciju pasaulē OAP jomā; atgādina, ka vismaz 93 % no NDICI — “Eiropa pasaulē” izdevumiem ir jāatbilst OAP kritērijiem;

39.  uzsver, cik svarīga ir ES apņemšanās piesaistīt resursus klimatrīcībai un EIB un citu EFAD dalībnieku loma, lai gūtu panākumus šajā jomā; pieņem zināšanai Padomes apņemšanos virzīt EFAD uz Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam, IAM un Parīzes nolīguma īstenošanu, lai ierobežotu globālo sasilšanu līdz 1,5 C; atgādina par NDICI — “Eiropa pasaulē” globālo klimata izdevumu mērķi 30 % apmērā un daudzgadu finanšu shēmā izklāstīto mērķi līdz 2024. gadam 7,5 % no IKP izdevumiem paredzēt bioloģiskās daudzveidības jomai; pauž nožēlu par to, ka Komisija savā ceļvedī nav paredzējusi konkrētākas saistības attiecībā uz klimata politikas mērķiem, un sagaida, ka gaidāmajā plānošanas dokumentā tas tiks novērsts; aicina aizliegt visas operācijas, ar kurām tiek finansētas nozares, kas veicina klimata krīzes, galvenokārt fosilā kurināmā nozare; atzīst, ka EFAD vajadzētu būt iekļaujošai attiecībā uz visiem reģioniem un partnervalstīm, vienlaikus atzīstot, ka ievērojama investīciju daļa tiek novirzīta Rietumbalkāniem un austrumu un dienvidu kaimiņreģionam;

40.  atzīst, ka vietēji mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi, kooperatīvi, iekļaujoši uzņēmējdarbības modeļi un pētniecības institūti ir nozīmīgi spēki, kuri virza izaugsmi, nodarbinātību un vietēju inovāciju, kas savukārt palīdzēs sasniegt IAM; uzsver, ka ir jāvienkāršo piekļuve finansējumam, jāstiprina iekļautība un jāatbalsta mazāki dalībnieki, cita starpā uzlabojot attiecīgo publiski pieejamo datu piekļūstamību; uzsver, ka tāpēc ir jānodrošina vietējiem MVU viegli piekļūstami finanšu pakalpojumi EFAD satvarā; norāda, ka ES politikai ir jāveicina dažādu uzņēmumu, jo īpaši MVU, sadarbība, lai aktīvi piedalītos iniciatīvās, kas veicina ilgtspējīgu attīstību jaunattīstības valstīs;

41.  aicina Komisiju saskaņā ar NDICI — “Eiropa pasaulē” izveidot saikni starp iespējamām riska mazināšanas darbībām un finansiālo atbalstu izglītības un profesionālās apmācības piekļūstamībai, jo īpaši tādēļ, lai izveidotu atbilstošu infrastruktūru un apmācību skolotājiem ar mērķi veicināt 4. IAM sasniegšanu;

42.  norāda, ka īpaši svarīgas ir ES investīcijas ilgtspējīgas lauksaimniecības jomā, tostarp agroekoloģiskās praksēs, kur privāto un publisko investīciju trūkst; uzsver, ka vietējiem lauksaimniekiem, maziem lauksaimniekiem un ģimenes saimniecībām ir jābūt piekļuvei finanšu pakalpojumiem un jo īpaši mikrofinansējumam;

43.  norāda, ka piekļuves tirgum trūkums savienojamības problēmu dēļ ir viens no galvenajiem šķēršļiem pārtikas nodrošinājumam daudzos Āfrikas reģionos; uzskata, ka ES investīcijām šajā jomā varētu būt spēcīga ietekme;

44.  pieņem zināšanai divu pīlāru risinājumu ekonomikas digitalizācijas un globalizācijas izraisītajām problēmām nodokļu jomā, par kuru vienojušās ESAO/G20 nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas jomā izveidotā iekļaujošā satvara dalībvalstis; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt, ka starptautiskajiem uzņēmumiem tiek efektīvi piemērota vispārējā minimālā uzņēmumu ienākuma nodokļa likme 15 % apmērā, par ko panākta vienošanās; uzsver — aplēses liecina, ka šī minimālā nodokļa likme katru gadu radīs papildu globālos nodokļu ieņēmumus aptuveni 150 miljardu USD apmērā;

45.  aicina Komisiju veicināt starptautisko sadarbību nodokļu jautājumos ar mērķi cīnīties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nelikumīgām finanšu plūsmām un korupciju, lai veicinātu mērķtiecīgu un ilgtspējīgu attīstības finansēšanu, kas palīdz mazināt nevienlīdzību un nabadzību;

o
o   o

46.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai un Apvienoto Nāciju Organizācijai.

(1) OV C 25, 30.1.2008., 1. lpp. (2) OV C 210, 30.6.2017., 1. lpp. (3) OV C 494, 8.12.2021., 80. lpp. (4) OV C 132, 24.3.2022., 88. lpp. (5) OV L 209, 14.6.2021., 1. lpp. (6) OV L 209, 14.6.2021., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra rezolūcija par Enerģētikas hartas nolīguma modernizācijas procesa rezultātiem (2022/2934(RSP))

P9_TA(2022)0421 RC-B9-0498/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1994. gadā parakstīto Enerģētikas hartas nolīgumu (EHN), kas stājās spēkā 1998. gadā,

–  ņemot vērā 2017. gadā sākto Enerģētikas hartas nolīguma modernizācijas procesu un ES priekšlikumu par to,

–  ņemot vērā nolīgumu, ko pieņēma ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu 21. konferencē Parīzē 2015. gada 12. decembrī (“Parīzes nolīgums”),

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019)0640),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 30. jūnija Regulu (ES) 2021/1119, ar ko izveido klimatneitralitātes panākšanas satvaru un groza Regulas (EK) Nr. 401/2009 un (ES) 2018/1999 (“Eiropas Klimata akts”)(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 28. septembra Ieteikumu (ES) 2021/1749 “Princips “energoefektivitāte pirmajā vietā”: no principiem pie prakses”(2) un tam pievienotās vadlīnijas,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Direktīvu (ES) 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (Atjaunojamo energoresursu direktīva)(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Direktīvu (ES) 2018/2002, ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti(4),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, jo īpaši tās 2017. gada 16. maija atzinumu 2/15 par Brīvās tirdzniecības nolīgumu starp ES un Singapūras Republiku(5), 2018. gada 6. marta spriedumu lietā C-284/16 (prejudiciāls nolēmums lietā Slovākijas Republika/Achmea BV)(6), 2019. gada 30. aprīļa atzinumu 1/17 par Visaptverošu ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu starp Kanādu un ES un tās dalībvalstīm(7), 2021. gada 2. septembra spriedumu lietā C-741/19 (prejudiciāls nolēmums lietā Moldovas Republika / Komstroy LLC)(8) un 2021. gada 26. oktobra spriedumu lietā C-109/20 (prejudiciāls nolēmums lietā Polijas Republika / PL Holdings Sàrl)(9),

–  ņemot vērā ANO Starptautisko tirdzniecības tiesību komisijas (UNCITRAL) III darba grupai 2017. gadā piešķirtās pilnvaras strādāt pie reformas ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršanas (IVSI) jomā,

–  ņemot vērā Itālijas lēmumu no 2016. gada 1. janvāra izstāties no EHN,

−  ņemot vērā Polijas valdības 2022. gada 10. augustā pieņemto un 2022. gada 25. augustā Polijas parlamentam iesniegto likumprojektu par EHN darbības izbeigšanu,

−  ņemot vērā Spānijas valdības 2022. gada 12. oktobra, Nīderlandes valdības 2022. gada 19. oktobra, Francijas valdības 2022. gada 21. oktobra, Slovēnijas valdības 2022. gada 10. novembra, Vācijas valdības 2022. gada 11. novembra un Luksemburgas valdības 2022. gada 18. novembra paziņojumu par nodomu izstāties no EHN,

–  ņemot vērā 2020. gada 5. maijā parakstīto Nolīgumu par divpusēju ieguldījumu līgumu izbeigšanu starp Eiropas Savienības dalībvalstīm(10),

−  ņemot vērā jaunākās rezolūcijas, jo īpaši 2022. gada 23. jūnija rezolūciju par ES turpmāko politiku starptautisko investīciju jomā(11) un 2022. gada 20. oktobra rezolūciju par 2022. gada ANO Klimata pārmaiņu konferenci Šarmelšeihā, Ēģiptē (COP27)(12),

−  ņemot vērā to, ka Padomē netika panākts kvalificēts balsu vairākums, lai atbalstītu Enerģētikas hartas nolīguma modernizāciju, kas būtu pamats ES nostājai Enerģētikas hartas konferences 33. sanāksmē,

–  ņemot vērā Komisijas 2022. gada 5. oktobra paziņojumu par nolīgumu starp dalībvalstīm, Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu par Enerģētikas hartas nolīguma interpretāciju (COM(2022)0523),

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā ENH ir starptautisks nolīgums; tā kā šis nolīgums tika parakstīts 1994. gada decembrī un stājās spēkā 1998. gada aprīlī; tā kā EHN ir 53 parakstītāji un līgumslēdzējas puses, tostarp Eiropas Savienība, Euratom un visas tās dalībvalstis, izņemot Itāliju, kura no tā izstājās 2016. gadā; tā kā ES un tās dalībvalstis pārstāv vairāk nekā pusi no EHN balsstiesīgajām dalībvalstīm;

B.  tā kā EHN sākotnējais mērķis bija izveidot forumu austrumu un rietumu politikas sadarbībai enerģētikas, ieguldījumu aizsardzības, tirdzniecības un tranzīta jomā; tā kā nolīguma ieguldījumu aizsardzības noteikumi kopš 1990. gadiem nav atjaunināti un ir novecojuši salīdzinājumā ar jaunajiem standartiem, kas noteikti ES reformētajā pieejā ieguldījumu politikai; tā kā līdz 2018. gadam neviens necentās ņemt vērā nepieciešamību steidzami mazināt klimata pārmaiņas un pakāpeniski pārtraukt ieguldījumus fosilajā kurināmajā;

C.  tā kā dalībvalstīm ir apmēram 1500 divpusēju ieguldījumu līgumu (DIN), kuri tika ratificēti vēl pirms Lisabonas līguma, joprojām aizsargā ieguldījumus fosilajā kurināmajā, ietver veco IVSI modeli un satur novecojušus noteikumus un mehānismus, kas nav saderīgi ar ES vērtībām un tiesību principiem; tā kā neviens no jaunajiem starptautiskajiem ieguldījumu nolīgumiem, par kuriem ES vienojusies kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā un kuros ievērota mūsdienīga pieeja, nav stājies spēkā,

D.  tā kā, lai novērstu smagas klimata pārmaiņu izraisītas krīzes, būs jāpaātrina fosilā kurināmā izmantošanas pakāpeniska pārtraukšana un ātri jāpāriet uz atjaunojamajiem energoresursiem;

E.  tā kā Eiropas zaļā kursa mērķis ir reaģēt uz klimata pārmaiņu un vides degradācijas problēmām; tā kā visiem ES politikas virzieniem, tostarp ieguldījumu politikai, ir jāveicina šī mērķa sasniegšana;

F.  tā kā Klimata pārmaiņu starpvaldību padome savā 2022. gada ziņojumā par klimata pārmaiņu mazināšanu, kas izdots 2022. gada aprīlī, ir aprakstījusi EHN kā “nopietnu šķērsli klimata pārmaiņu mazināšanai”;

G.  tā kā enerģētikas pārkārtošanai ir nepieciešams paātrināt globālus ieguldījumus tīrā enerģijā un stimulēt Eiropas enerģētikas uzņēmumus ieguldīt atjaunojamos energoresursos;

H.  tā kā, ņemot vērā pieaugošās juridiskās un politiskās bažas par EHN, 2018. gada novembrī tika sākts ES un tās dalībvalstu virzīts modernizācijas process, kurā galvenā uzmanība tika pievērsta ieguldījumu aizsardzības standartiem, kā arī fosilajam kurināmajam piešķirtās aizsardzības ierobežošanai un ilgtspējīgas attīstības veicināšanai; tā kā 2018. gada 27. novembrī Enerģētikas hartas konference apstiprināja modernizācijas tematu sarakstu; tā kā Padome 2019. gada jūlijā pilnvaroja Komisiju risināt sarunas par EHN modernizāciju; tā kā 2020. gada maijā ES iesniedza priekšlikumu par EHN modernizāciju; tā kā 2021. gada 15. februārī ES Enerģētikas hartas sekretariātam iesniedza papildu priekšlikumu, lai risinātu jautājumu par saimnieciskās darbības definīciju enerģētikas nozarē, ko dēvē arī par fosilā kurināmā izslēgšanu;

I.  tā kā starp līgumslēdzējām pusēm 2022. gada 24. jūnijā tika panākta principiāla vienošanās par EHN modernizāciju; tā kā Līguma grozījumi ietver izmaiņas EHN ieguldījumu aizsardzības standartos un atsauci uz valstu tiesībām veikt reglamentējošas darbības tādu iemeslu dēļ kā vides aizsardzība vai rīcība klimata jomā;

J.  tā kā galīgā nolīguma juridiskais teksts vēl nav oficiāli publicēts, un tas neatbilst citu ES tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu pārredzamības līmenim;

K.  tā kā kopš sarunu pabeigšanas Vācija, Francija, Spānija, Nīderlande, Polija, Slovēnija un Luksemburga, kurās dzīvo vairāk nekā 70 % no visiem ES iedzīvotājiem, paziņoja par savu nodomu izstāties no EHN; tā kā Itālija izstājās no EHN 2016. gadā; tā kā citas dalībvalstis vēl apsver iespēju izstāties no EHN;

L.  tā kā Padomē netika panākts kvalificēts balsu vairākums EHN modernizācijas atbalstītam, kas būtu pamats modernizācijas pieņemšanai Enerģētikas hartas konferencē, kura notiks 2022. gada novembrī; tā kā tā rezultātā modernizācija tika svītrota no Enerģētikas hartas konferences darba kārtības;

M.  tā kā ES ir tāds balsu skaits, kas ir vienāds ar to tās dalībvalstu skaitu, kuras ir EHN līgumslēdzējas puses; tā kā ES dalībvalstis savas balsstiesības var izmantot tikai tad, ja ES neizmanto savas balsstiesības; tā kā ratifikācija tajās ES dalībvalstīs, kas ir EHN līgumslēdzējas puses, būtu jāveic saskaņā ar to nacionālajiem ratifikācijas noteikumiem un atbilstīgi kompetenču sadalījumam starp ES un dalībvalstīm;

N.  tā kā Parlamentam būtu jāsniedz piekrišana EHN modernizācijai, pirms ES varētu sākt provizoriski piemērot modernizēto līgumu saskaņā ar Komisijas politiskajām pamatnostādnēm; tā kā Parlamentam būtu jāpiekrīt tam, ka ES izstājas no EHN;

O.  tā kā satraucošs liels ir tādu ieguldījumu skaits, par kuriem apgalvo, ka tie ir vērsti uz vides pasākumiem; tā kā dažādas valstis, tostarp dalībvalstis, tiek iesūdzētas saistībā ar to, kā tās īsteno ar klimatu vai taisnīgu pārkārtošanos saistītas politikas nostādnes; tā kā EHN ir nolīgums, attiecībā kuru ir visvairāk tiesvedības gadījumu; tā kā patlaban izskatīšanas procesā ir vairāk nekā 40 ES iekšējās ieguldījumu šķīrējtiesas lietas; tā kā saskaņā ar Enerģētikas hartas sekretariāta sniegto informāciju no 2022. gada 1. jūnija EHN ietvaros šķīrējtiesās ir ierosinātas vismaz 150 ar ieguldījumiem saistītas lietas, un viena trešdaļa no tām attiecas uz ieguldījumiem fosilajā kurināmajā, bet70 % no tām ir ES iekšējās EHN ieguldījumu šķīrējtiesas lietas;

P.  tā kā EHN pagaidām ir nesaderīgs ar ES Līgumiem, jo tas ļauj ieguldījumu tiesām interpretēt un piemērot ES tiesību aktus, neieviešot nepieciešamos aizsardzības pasākumus, kas saglabā ES regulatīvo autonomiju, un negatīvi ietekmē ES iestāžu darbību ES konstitucionālās sistēmas ietvaros;

Q.  tā kā EST 2018. gada 6. marta spriedumā lietā C-284/16 (prejudiciāls nolēmums lietā Slovākijas Republika / Achmea BV) nosprieda, ka ieguldītāju un valstu strīdu izšķiršanas klauzulas starptautiskajos nolīgumos, kas noslēgti starp ES dalībvalstīm, ir pretrunā ES Līgumiem un ka šīs klauzulas nevar piemērot pēc dienas, kad pēdējā no ES iekšējā divpusējā ieguldījumu līguma pusēm kļuva par ES dalībvalsti; tā kā, piemērojot tos pašus principus, EST 2021. gada 2. septembra spriedumā lietā C-741/19 (Moldovas Republika / Komstroy LLC) nosprieda, ka EHN 26. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams strīdiem starp ES dalībvalsti un citas ES dalībvalsts ieguldītāju par ieguldījumu, ko šis ieguldītājs veicis minētajā dalībvalstī; tā kā ir vispāratzīts, ka EST spriedumi ir piemērojami ex tunc; tā kā šķīrējtiesneši savos apsvērumos šos EST nolēmumus ir ignorējuši;

R.  tā kā ES ir līdere ieguldījumu politikas reformu ziņā; tā kā kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā pēc Parlamenta neatlaidīgas uzstājības un ar tā atbalstu ES ir pieņēmusi reformētu ieguldījumu aizsardzības modeli un nolēmusi aizstāt IVSI ar ieguldījumu tiesu sistēmu, sākusi sarunas par daudzpusēju ieguldījumu tiesu (DIT), pieņēmusi tiesību aktus, lai regulētu ārvalstu subsīdijas, kas kropļo iekšējo tirgu, un pieņēmusi tiesību aktus par iekšējo ārvalstu tiešo ieguldījumu izvērtēšanu; tā kā šī attīstība ir nozīmīgs solis pareizajā virzienā uz modernizētu un ilgtspējīgu ieguldījumu politiku; tā kā vēl ir daudz darāmā, lai īstenotu šo reformu programmu,

S.  tā kā ES atbalsta notiekošās sarunas UNCITRAL III darba grupā un DIT izveidi;

1.  atzīst, ka EHN ir nopietni kritizēts kā šķērslis pārejai uz atjaunojamiem energoresursiem un energoapgādes drošības aizsardzībai ES un tās dalībvalstīs; uzskata, ka pašreizējais EHN ir novecojis instruments, kas vairs neatbilst Eiropas Savienības interesēm, jo īpaši attiecībā uz mērķi līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti;

2.  atzinīgi vērtē ES un tās dalībvalstu centienus veicināt EHN modernizācijas procesu; atzinīgi vērtē Komisijas sarunu centienus panākt EHN saskaņošanu ar pilnvarām, ko tai piešķīrusi Padome, lai saglabātu ES spēju izstrādāt publiskās politikas pasākumus saskaņā ar Parīzes nolīgumu, Eiropas zaļā kursa mērķiem un Eiropas Parlamenta prioritātēm;

3.  atzīst, ka sarunas par modernizēto EHN tika risinātas, reaģējot uz stingro prasību, ko ES dalībvalstis izteikušas kopš 2018. gada novembra; uzsver, ka, lai grozītu EHN, ir vajadzīga visu līgumslēdzēju pušu vienprātīgs balsojums ikgadējā EHN konferencē;

4.  atkārtoti pauž nožēlu par to, ka daudzas līgumslēdzējas puses, tostarp rūpnieciski attīstītās valstis ar augstu ienākumu līmeni, neraugoties uz to, ka tās visas ir parakstījušas arī Parīzes nolīgumu, šķiet, neatbalsta ES mērķus attiecībā uz EHN modernizāciju, klimata pārmaiņu mazināšanu, ilgtspējīgas attīstības veicināšanu un enerģētikas pārkārtošanas atbalstīšanu;

5.  uzsver, ka modernizētā EHN galīgajā tekstā ir iekļauti Komisijai piešķirtā sarunu pilnvarojuma elementi, tas nav saskaņots ar Parīzes nolīgumu, ES Klimata aktu vai Eiropas zaļā kursa mērķiem un neatbilst mērķiem, ko Parlaments noteicis savā 2022. gada 23. jūnija rezolūcijā par ES turpmāko politiku starptautisko investīciju jomā, tostarp jo īpaši tūlītējam aizliegumam investoriem, kas iegulda fosilajā kurināmajā, iesūdzēt tiesā līgumslēdzējas puses par tādas politikas īstenošanu, kura paredz pakāpeniski atteikties no fosilā kurināmā saskaņā ar to starptautiskajām saistībām, ievērojami saīsinātajam termiņam, kas paredzēts, lai pakāpeniski izbeigtu pašreizējo ieguldījumu fosilajā kurināmajā aizsardzību, un IVSI mehānisma atcelšanai; atgādina, ka Parlaments ir paudis nostāju, ka ES un tās dalībvalstīm nevajadzētu parakstīt vai ratificēt ieguldījumu aizsardzības līgumus, kas ietver IVSI mehānismu; atkārtoti norāda — ja DIT tiks izveidota, tai varētu būt tieša jurisdikcija par visiem spēkā esošajiem līdzdalīgo valstu divpusējiem un daudzpusējiem ieguldījumu nolīgumiem, tostarp EHN;

6.  atzinīgi vērtē ES un Apvienotās Karalistes nodomu izslēgt no EHN aizsardzības ieguldījumus fosilajā kurināmajā; atzinīgi vērtē to, ka attiecībā uz ES un tās dalībvalstīm lielākā daļa jauno ieguldījumu fosilajā kurināmajā no 2023. gada 15. augusta vairs netiks aizsargāti;

7.  norāda, ka modernizētajā EHN priekšlikumā uz vismaz 10 gadiem ir saglabāta aizsardzība esošajiem ieguldījumiem fosilajā kurināmajā; norāda, ka minēto 10 gadu periodu sāktu skaitīt no modernizētā EHN stāšanās spēkā, proti, no 2023. gada 15. augusta, ja ES, tās dalībvalstis un pārējās līgumslēdzējas puses vienotos par nolīguma provizorisku piemērošanu, un ka pretējā gadījumā to sāktu skaitīt tikai pēc tam, kad minēto nolīgumu būs ratificējušas trīs ceturtdaļas līgumslēdzēju pušu, tā pagarinot aizsardzību ieguldījumiem fosilajā kurināmajā uz laikposmu līdz nepilniem 20 gadiem, kā paredzēts EHN turpināmības klauzulā; norāda, ka modernizētajā EHN ir noteikts galīgais termiņš — 2040. gads, no kura līgumslēdzēju pušu, kas izvēlējušās piemērot izņēmumu, ieguldījumi fosilajā kurināmajā vairs netiks aizsargāti; pauž lielas bažas par to, ka šis grafiks ir pretrunā pašreizējām zināšanām par fosilā kurināmā izmantošanas pakāpeniskas pārtraukšanas ātrumu, kas nepieciešams, lai ierobežotu globālo sasilšanu līdz 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, un ka tas apdraudēs ES klimata mērķus; atgādina, ka Parlamenta nostāja paredzēja, ka EHN būtu nekavējoties jāaizliedz investoriem, kas iegulda fosilajā kurināmajā, iesūdzēt tiesā līgumslēdzējas puses par tādas politikas īstenošanu, kura paredz pakāpeniski atteikties no fosilā kurināmā saskaņā ar to saistībām, kas izriet no Parīzes nolīguma; norāda, ka esošo ieguldījumu definīcija attiecas uz projektiem izpētes posmā un to iespējamo turpmāko izmantošanu;

8.  pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar modernizēto EHN lielākā daļa līgumslēdzēju pušu ir nolēmušas uz nenoteiktu laiku saglabāt to investoru aizsardzību, kuri iegulda fosilajā kurināmajā;

9.  uzsver, ka modernizēto EHN var izmantot par pamatu jaunām prasībām tikai pēc tam, kad tas būs pilnībā stājies spēkā, un ja gan ieguldītāja uzņēmējvalsts, gan atbildētājas valstis provizoriski piemēros modernizēto EHN; pauž dziļu nožēlu par skaidrības trūkumu, ko rada šī situācija, jo tā izraisa fragmentāru īstenošanu, kavēšanos un risku, ka varētu tikt pagarināta nereformētā EHN piemērošana;

10.  atzinīgi vērtē to, ka modernizētajā EHN ir iekļauti jauni noteikumi, kas sniedz norādes par nolīguma interpretāciju, jo īpaši noteikumi par reglamentēšanas tiesībām leģitīmu sabiedriskās politikas mērķu interesēs, neatliekamo nepieciešamību efektīvi cīnīties pret klimata pārmaiņām, līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem saskaņā ar daudzpusējiem vides un darba nolīgumiem, tostarp Parīzes nolīgumu, to apņemšanos veicināt ieguldījumus enerģētikā tādā veidā, kas veicinātu ilgtspējīgu attīstību un atbildīgu uzņēmējdarbību; norāda, ka ir iekļauts uz samierināšanu balstīts mehānisms ar ilgtspējīgu attīstību saistītu strīdu izšķiršanai;

11.  atgādina par savu nostāju, ka ES un tās dalībvalstīm nevajadzētu parakstīt vai ratificēt ieguldījumu aizsardzības līgumus, kas ietver IVSI mehānismu; pauž nožēlu par to, ka modernizētajā EHN ir saglabāts šis novecojušais strīdu izšķiršanas mehānisms, un uzsver būtiskās liecības par to, ka ieguldījumu lietu šķīrējtiesneši neņem vērā valstu nodomu aizsargāt savus sabiedriskās politikas mērķus, jo īpaši tad, kad runa ir par pakāpenisku atteikšanos no fosilā kurināmā izmantošanas vai vides aizsardzību;

12.  atbalsta UNCITRAL III darba grupā notiekošās sarunas, kurās ES un tās dalībvalstis cenšas panākt, ka tiek izveidota DIT, kas varētu kļūt par kompetento tiesu iestādi, kura izšķir starptautiskus ieguldījumu strīdus; norāda — ja DIT tiks izveidota, tai būs tieša jurisdikcija par visiem spēkā esošajiem līdzdalīgo valstu divpusējiem un daudzpusējiem ieguldījumu nolīgumiem, tostarp EHN; atgādina, ka saskaņā ar 30. panta 3. punktu 1969. gada Vīnes Konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām DIT sistēma prevalēs pār līdzdalīgo valstu IVSI mehānismiem; aicina Komisiju pēc iespējas drīz sekmīgi pabeigt UNCITRAL III darba grupas sarunas;

13.  aicina Komisiju — tostarp UNCITRAL procesa un rezultātu ietvaros — nepārprotami atbalstīt mehānismu, ar kura palīdzību valstis var efektīvi atsaukt savu piekrišanu IVSI, ko paredz to noslēgtie līgumi, vai izbeigt līgumus;

14.  pauž bažas par to, ka modernizētajā tekstā saglabāta 20 gadu turpināmības klauzula, ko piemēro izstāšanās gadījumā, un pauž nožēlu, ka šis jautājums nebija iekļauts ES sarunu pilnvarojumā, tādējādi liedzot valstīm, kas joprojām paliek EHN līgumslēdzējas puses, iespēju viegli izstāties no nolīguma, ja šķīrējtiesneši turpina mazināt valstu spēju reglamentēt; uzsver, ka uz līgumslēdzējām pusēm, kuras izstājas no EHN, attieksies EHN 20 gadu turpināmības klauzula, kas nozīmē, ka visi pašreizējie ieguldījumi, uz kuriem neattiecas savstarpējā vienošanās, arī turpmāk tiks aizsargāti saskaņā ar nemodernizētā EHN noteikumiem; tomēr atzinīgi vērtē to, ka tūlīt pēc izstāšanās no EHN aizsardzība vairs neattieksies uz visiem jaunajiem ieguldījumiem; norāda, ka saskaņā ar modernizēto EHN lielākā daļa jauno ieguldījumu fosilajā kurināmajā no 2023. gada 15. augusta vairs netiks aizsargāti;

15.  pauž nožēlu par to, ka modernizētajā EHN nav risināts kritiskais jautājums par vērtēšanas metodēm, ļaujot piešķirt kompensāciju, kas ievērojami pārsniedz ieguldītās summas; konstatē, ka ierosinātajām izmaiņām noteikumos par zaudējumu atlīdzināšanu būtu maza ietekme, jo šķīrējtiesneši “zaudējumu” jēdzienu parasti interpretē ļoti plaši, ieskaitot nākotnē gaidāmo peļņu; norāda, ka šīs metodes ir ļoti pretrunīgas, jo tiek pieļauta ļoti plaša rīcības brīvība un notiek paļaušanās uz ļoti sarežģītiem un pēc būtības spekulatīviem pieņēmumiem;

16.  atzinīgi vērtē Tiesas skaidrojumu, ka EHN paredzētie IVSI noteikumi nav piemērojami ES iekšējo strīdu gadījumā, kā arī to, ka modernizētajā EHN ir iekļauts princips, ka IVSI noteikumi neattiecas uz vienas un tās pašas reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas locekļiem; tomēr pauž bažas par iespēju, ka šķīrējtiesneši joprojām var pieņemt lēmumu izskatīt ES iekšējos strīdus un ka citu valstu tiesas joprojām pieņem saistošus lēmumus lietās, ko izskata saskaņā ar Ieguldījumu strīdu izšķiršanas starptautiskā centra noteikumiem; ar bažām norāda, ka spriedums Achmea lietā neatturēja šķīrējtiesnešus no sprieduma atkārtotas neievērošanas un ES iekšējo strīdu izskatīšanas turpināšanas; atzinīgi vērtē Komisijas sagatavoto savstarpējās vienošanās projektu, kurā precizēts, ka EHN un tā turpināmības klauzula netiek un nekad nav tikuši piemēroti ES iekšējā kontekstā; mudina visas dalībvalstis šādas vienošanās iespējami drīz ratificēt; aicina Komisiju vērsties pie partnervalstīm un ierosināt otru nolīgumu, kas ļautu tām EHN līgumslēdzējām pusēm, kuras nav ES dalībvalstis, ja tās vēlas izstāties, neitralizēt turpināmības klauzulu pēc savstarpējības principa;

17.  ņem vērā to, ka nav panākts to ES dalībvalstu kvalificēts balsu vairākums, kuras vēlas atbalstīt EHN modernizāciju, un tāpēc modernizācijas centieni ir izsīkuši; uzskata, ka ne ES, ne tās dalībvalstis nevar palikt puses pašreizējā EHN, jo tas nav saderīgs ar ES tiesībām un politiku;

18.  atgādina, ka Parlaments ir aicinājis Komisiju un dalībvalstis sākt gatavoties saskaņotai izslēgšanai no EHN un nolīgumam, ar ko izslēdz turpināmības klauzulas piemērošanu starp iesaistītajām līgumslēdzējām pusēm; atgādina, ka ES var ratificēt modernizēto EHN tikai ar Parlamenta galīgo piekrišanu un ka Parlaments apsvērs savas iepriekšējās nostājas un modernizācijas trūkumus, ja tam tiks lūgts sniegt piekrišanu; pauž nostāju, ka Parlaments, kad tam tiks lūgts sniegt piekrišanu, atbalstīs ES izstāšanos no EHN;

19.  atzinīgi vērtē Polijas, Spānijas, Nīderlandes, Francijas, Slovēnijas, Vācijas un Luksemburgas valdības paziņojumu par nodomu izstāties no EHN un norāda, ka vairumā gadījumu lēmums ir pieņemts, pamatojoties uz modernizācijas procesa rezultātiem;

20.  uzsver, ka ir jārīkojas koordinētā veidā, lai panāktu spēcīgāku pozīciju izstāšanās sarunās, ierobežotu turpināmības klauzulas negatīvo ietekmi un efektīvi novērstu ES iekšējos strīdus; mudina Komisiju nekavējoties ierosināt procesu virzībā uz koordinētu ES izstāšanos no EHN un aicina Padomi atbalstīt šādu priekšlikumu; uzskata, ka tas ir labākais risinājums, kā ES panākt juridisko noteiktību un nepieļaut, ka EHN vēl vairāk apdraud ES mērķus klimata un enerģētiskās drošības jomā;

21.  uzsver, ka Komisija nav nedz pietiekami sagatavojusi šo koordinēto izstāšanos, kas būtu alternatīva neapmierinošu rezultātu vai modernizācijas procesa neizdošanās gadījumā, nedz sniegusi informāciju par to, neraugoties uz vairākiem Parlamenta pieprasījumiem kopš modernizācijas sarunu sākuma;

22.  vērš uzmanību uz saskaņotības trūkumu dažu dalībvalstu nostājās attiecībā uz EHN un to divpusējiem ieguldījumu līgumiem, kas joprojām aizsargā ieguldījumus fosilajā kurināmajā un satur novecojušus noteikumus, kuri ir pretrunā ES mērķiem un vērtībām;

23.  uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Enerģētikas hartas nolīguma sekretariātam un Enerģētikas hartas nolīguma dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 243, 9.7.2021., 1. lpp. (2) OV L 350, 4.10.2021., 9. lpp. (3) OV L 328, 21.12.2018., 82. lpp. (4) OV L 328, 21.12.2018., 210. lpp. (5) 2017. gada 16. maija atzinums, EU:C:2017:376. (6) 2018. gada 6. marta spriedums lietā Slovākijas Republika/Achmea BV, C-284/16, EU:C:2018:158. (7) 2019. gada 30. aprīļa atzinums, EU:C:2019:341. (8) 2021. gada 2. septembra spriedums lietā Moldovas Republika / Komstroy LLC, C-741/19, ECLI:EU:C:2021:655. (9) 2021. gada 26. oktobra spriedums, Polijas Republika / PL Holdings Sàrl, C-109/20, ECLI:EU:C:2021:875. (10) OV L 169, 29.5.2020., 1. lpp. (11) Pieņemtie teksti, P9_TA(2022)0268. (12) Pieņemtie teksti, P9_TA(2022)0373.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra rezolūcija par stāvokli Komisijas un Ungārijas valdības sarunās saistībā ar Nosacītības regulu un atveseļošanas un noturības plānu (2022/2935(RSP))

P9_TA(2022)0422 B9-0511/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Harta”),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 2. pantu, 4. panta 3. punktu un 7. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tai pievienotos protokolus,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes starptautiskos cilvēktiesību līgumus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 16. decembra Regulu (ES, Euratom) 2020/2092 par vispārēju nosacītības režīmu Savienības budžeta aizsardzībai(1) (“Tiesiskuma nosacījumu regula”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 12. februāra Regulu (ES) 2021/241, ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1060, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu, Taisnīgas pārkārtošanās fondu un Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Finansiāla atbalsta instrumentu robežu pārvaldībai un vīzu politikai(3),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) 2021. gada 3. jūnija spriedumu lietā C-650/18, ar kuru noraidīta Ungārijas prasība pret Parlamenta 2018. gada 12. septembra rezolūciju, ar ko sāk procedūru, lai noteiktu, vai pastāv droša varbūtība, ka kāda dalībvalsts varētu nopietni pārkāpt vērtības, uz kurām ir balstīta Eiropas Savienība(4),

–  ņemot vērā Komisijas gada ziņojumos, jo īpaši 2021. un 2022. gada ziņojumos, tiesiskumam veltītās sadaļas par Ungāriju,

–  ņemot vērā EST judikatūru,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, jo īpaši tādas kā 2022. gada 15. septembra rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu tiek konstatēta droša varbūtība, ka Ungārija varētu nopietni pārkāpt vērtības, uz kuru pamata ir dibināta Savienība(5), 2022. gada 9. jūnija rezolūcija par tiesiskumu un Polijas nacionālā atveseļošanas plāna (ANM) iespējamo apstiprināšanu(6), 2022. gada 5. maija rezolūcija par uzklausīšanām par Poliju un Ungāriju, kas notiek saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu(7), 2022. gada 10. marta rezolūcija par tiesiskumu un Eiropas Savienības Tiesas nolēmuma sekām(8), 2021. gada 8. jūlija rezolūcija par ES tiesību aktu un LGBTIK iedzīvotāju tiesību pārkāpumiem Ungārijā sakarā ar Ungārijas parlamentā pieņemtajiem tiesību aktu grozījumiem(9) un 2021. gada 10. jūnija rezolūcija par stāvokli tiesiskuma jomā Eiropas Savienībā un Tiesiskuma nosacījumu regulas (ES, Euratom) 2020/2092 piemērošanu(10),

–  ņemot vērā Komisijas 2022. gada 27. aprīlī Ungārijas valdībai nosūtīto rakstisko paziņojumu saskaņā ar Nosacītības regulas 6. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā uzlabojumu pasākumus, ko Ungārijas valdība iesniedza Komisijai 2022. gada 22. augusta vēstulē,

–  Komisijas 2022. gada 18. septembra priekšlikumu Padomes īstenošanas lēmumam par pasākumiem Savienības budžeta aizsardzībai pret tiesiskuma principu pārkāpumiem Ungārijā (COM(2022)0485),

–  ņemot vērā Ungārijas vietu 2022. gada Pasaules tiesiskuma projekta indeksā (73. no 140 valstīm un pēdējā ES, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas un Ziemeļamerikas reģionā),

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.  tā kā Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, ar kurām respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, līdztiesību, tiesiskumu un cilvēktiesību, tostarp ievēro pie minoritātēm piederošu personu tiesības, kā tas ir paredzēts LES 2. pantā, atspoguļots Hartā un nostiprināts starptautiskajos cilvēktiesību līgumos; tā kā šīs vērtības, kuras ir kopīgas visām dalībvalstīm un kuras visas dalībvalstis ir brīvprātīgi apņēmušās ievērot, ir uzskatāmas par Savienības iedzīvotāju tiesību pamatu;

B.  tā kā Komisija var īstenot pasākumus saskaņā ar Nosacītības regulu, ja tiesiskuma principu pārkāpumi nepastarpināti ietekmē vai nopietni var ietekmēt Savienības pareizu finanšu pārvaldību;

C.  tā kā 2022. gada 18. septembrī Komisija, iesniedzot priekšlikumu Padomes īstenošanas lēmumam, ar ko nodrošina ES finanšu interešu aizsardzību pret tiesiskuma principu pārkāpumiem Ungārijā un ar kuru ir paredzēts apturēt 65 % saistību trīs kohēzijas politikas programmu ietvaros vai attiecīgā gadījumā apstiprināt trīs programmas, kā arī aizliegts uzņemties juridiskas saistības iepretim sabiedrības interešu trastiem attiecībā uz programmām, ko īsteno tiešā un netiešā pārvaldībā, saskaņā ar Nosacītības regulu ierosināja budžeta aizsardzības pasākumus;

D.  tā kā Ungārijas valdības pieņemtie uzlabojumu pasākumi nedz ir pietiekami, lai pierādītu, ka tiesiskuma principu pārkāpumi Ungārijā vairs neietekmē vai nopietni neapdraud Savienības budžeta pareizu finanšu pārvaldību vai Savienības finanšu interešu aizsardzību, nedz tie ir pietiekami, lai novērstu ierobežoto to trūkumu kopumu, kurus Komisija izvēlējās novērst Padomes īstenošanas lēmuma projektā, un tā kā šķiet, ka pat to pilnīga īstenošana nebūs pietiekama, lai novērstu tiesiskuma pārkāpumus, kas ietekmē vai nopietni apdraud ES budžeta pareizu finanšu pārvaldību Ungārijā; tā kā šie uzlabojumu pasākumi nenovērstu citus Ungārijā ārpus regulas darbības jomas izdarītos tiesiskuma principa pārkāpumus;

E.  tā kā Ungārija Eiropas Prokuratūras izveides ciešākā sadarbībā ir nolēmusi nepiedalīties,

1.  atzinīgi vērtē lēmumu Ungārijas gadījumā piemērot Nosacītības regulu, par spīti tam, kas tiek darīts pēc ilgas kavēšanās un pārāk ierobežotā tvērumā;

2.  uzskata, ka 17 pasākumi, par kuriem sarunu ceļā vienojās Komisija un Ungārijas valdība, nav pietiekami, lai novērstu pastāvošo sistēmisko risku ES finanšu interesēm;

3.  aicina Komisiju savā novērtējumā norādīt uz pastāvīgo risku un saglabāt nepieciešamību pēc uzlabojumu pasākumiem, lai sniegtu Padomei pamatojumu ar kvalificētu balsu vairākumu apstiprināt Komisijas 2022. gada 18. septembra priekšlikumu Padomes īstenošanas lēmumam par pasākumiem Savienības budžeta aizsardzībai pret tiesiskuma principu pārkāpumiem Ungārijā;

4.  aicina Padomi noteikt pasākumus saskaņā ar Nosacītības regulu, kurus Komisija ierosināja noteikt minētajā 2022. gada 18. septembra priekšlikumā, un atcelt noteiktos pasākumus tikai pēc tam, kad būs gūti pierādījumi, ka vairs neizpildās pasākumu pieņemšanas nosacījumi, proti, ka Ungārijas valdības pieņemtajiem uzlabojumu pasākumiem praksē būs bijusi ilgtspējīga ietekme un jo īpaši tas, ka attiecībā uz jau pieņemtajiem pasākumiem nebūs fiksēta atpakaļēja virzība; uzsver — ja šie pasākumi nākotnē tiks atcelti, Savienībai būtu jāveic finanšu korekcijas;

5.  aicina Komisiju nekavējoties rīkoties saskaņā ar Nosacītības regulu attiecībā uz citiem tiesiskuma pārkāpumiem, jo īpaši tiem, kas ir saistīti ar tiesu iestāžu neatkarību, un citiem iemesliem, kas ir minēti vēstulē, kuru Komisija nosūtīja Ungārijai 2021. gada 19. novembrī;

6.  pauž nožēlu par to, ka Ungārijas iestādes joprojām ļaunprātīgi izmanto ES vienprātības noteikumu, lai bloķētu izšķiroši svarīgus lēmumus nolūkā piespiest Komisiju un Padomi atsaldēt ES līdzekļus, tādējādi aizkavējot Ukrainas palīdzības paketi 18 miljardu EUR apmērā un aplikšanu ar vispārējo uzņēmumu ienākuma minimālās likmes nodokli; aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, lai šis apstāklis nekādi neietekmētu tās lēmumus attiecībā uz Atveseļošanas un noturības mehānismu (ANM) un tiesiskuma nosacījumiem;

7.  atkārtoti aicina Komisiju nodrošināt, lai ES līdzekļu galasaņēmējiem vai labuma guvējiem šos līdzekļus neliegtu gadījumā, ja tiek piemērotas sankcijas saskaņā ar tiesiskuma nosacījumu mehānismu, kā tas ir noteikts Tiesiskuma nosacījumu regulas 5. panta 4. un 5. apakšpunktā; aicina Komisiju rast veidus, kā sadalīt ES līdzekļus ar vietējo pašvaldību un NVO starpniecību, ja konkrētā valdība nesadarbojas attiecībā uz trūkumiem tiesiskuma īstenošanā;

8.  atgādina, ka ANM mērķis ir veicināt ES un tās dalībvalstu, tostarp Ungārijas, atveseļošanu un noturību; pauž nožēlu par to, ka Ungārijas valdības rīcības dēļ ANM finansējums vēl nav nonācis nedz pie Ungārijas iedzīvotājiem, nedz reģioniem, nedz vietējām pašvaldībām, nedz pilsoniskās sabiedrības organizācijām, bet 26 citi ANM plāni ir apstiprināti; konstatē, ka pastāv ANM līdzekļu ļaunprātīgas izmantošanas risks, un atkārtoti prasa, lai Komisija atturētos no Ungārijas plāna pozitīva novērtējuma līdz brīdim, kad tā būs pilnībā izpildījusi visus tiesiskuma jomā formulētos ieteikumus un līdz brīdim, kad tā būs īstenojusi visus attiecīgos Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus; sagaida, ka Komisija pirms partnerības nolīgumu un kohēzijas politikas programmu apstiprināšanas nepieļaus nekādus riskus, kas ir saistīti ar kohēzijas politikas programmām, kuras veicina ES līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu vai tiesiskuma pārkāpumus;

9.  pauž nožēlu par informācijas trūkumu attiecībā uz sarunām starp Komisiju un Ungārijas iestādēm, kuru sniedz Parlamentam; sagaida, ka Komisija ātri un regulāri informēs Parlamentu par visām attiecīgajām norisēm; konstatē, ka pārredzamība ir svarīga arī Eiropas pilsoņiem, tostarp Ungārijas pilsoņiem, no kuru viedokļa uz spēles ir likts ļoti daudz;

10.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 433 I, 22.12.2020., 1. lpp. (2) OV L 57, 18.2.2021., 17. lpp. (3) OV L 231, 30.6.2021., 159. lpp. (4) 2021. gada 3. jūnija spriedums lietā C-650/18, Ungārija/Parlaments, ECLI:EU:C:2002:426. (5) Pieņemtie teksti, P9_TA(2022)0324. (6) Pieņemtie teksti, P9_TA(2022)0240. (7) Pieņemtie teksti, P9_TA(2022)0204. (8) OV C 347, 9.9.2022., 168. lpp. (9) OV C 99, 1.3.2022., 218. lpp. (10) OV C 67, 8.2.2022., 86. lpp.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra rezolūcija par lopkopības un lielo plēsēju aizsardzību Eiropā (2022/2952(RSP))

P9_TA(2022)0423 RC-B9-0503/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 20. maija paziņojumu "ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam. Atgriezīsim savā dzīvē dabu" (COM(2020)0380),

–  ņemot vērā 2021. gada 9. jūnija rezolūciju ”ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam: atgriezīsim savā dzīvē dabu”(1),

–  ņemot vērā 2017. gada 15. novembra rezolūciju par rīcības plānu attiecībā uz vidi, cilvēkiem un ekonomiku(2),

–  ņemot vērā Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (“Dzīvotņu direktīva”)(3),

–  ņemot vērā Konvenciju par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību (Bernes konvencija)(4),

–  ņemot vērā Komisijas Normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT),

–  ņemot vērā Komisijas 2021. gada 12. oktobra paziņojumu “Norādījumi par Kopienai nozīmīgo dzīvnieku sugu stingru aizsardzību atbilstoši Dzīvotņu direktīvai” (C(2021)7301),

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā daudzās Eiropas daļās dažu lielo plēsēju, tostarp konkrēti vilku un lāču, kas kādu laiku nav bijuši sastopami šajās teritorijās, izplatības areāla paplašināšanās vai šo teritoriju atkārtota pārņemšana rada konfliktu ar cilvēku darbībām, jo īpaši aitu un liellopu ekstensīvu ganīšanu; tā kā lauksaimniecības dzīvnieku ganāmpulkiem nodarītie postījumi rada ievērojamas izmaksas lopkopjiem un tā kā starp dalībvalstīm un reģioniem pastāv lielas atšķirības attiecībā uz atbalsta pasākumiem lauksaimniekiem (un dažos gadījumos šādu pasākumu nav) un publiskiem līdzekļiem, kas pieejami kompensācijas un pielāgošanās vajadzībām;

B.  tā kā likumdošanas pasākumi, piemēram, ES Dzīvotņu direktīva un starptautiskie līgumi, piemēram, Bernes konvencija, ir veicinājuši lielo plēsēju, tostarp pelēko vilku, brūno lāču, Eirāzijas lūšu un tiņu populācijas atjaunošanos; tā kā kontinentālajā Eiropā 2012. gadā lielo plēsēju vidū bija 9000 Eirāzijas lūšu, 17000 brūno lāču, 1250 tiņu un 12000 vilku; tā kā saskaņā ar 2018. gadā veikto novērtējumu(5) vilku skaits pēdējos desmit gados ir ievērojami palielinājies (līdz 17000), savukārt citu sugu dzīvnieku skaits nav mainījies; tā kā turklāt, balstoties uz labākajiem pieejamajiem datiem, 2022. gadā kopējais vilku skaits, visticamāk, būs aptuveni 19000 ES-27 valstīs un, visticamāk, pārsniegs 21500 Eiropas ģeogrāfiskajās robežās(6); tā kā saskaņā ar 2022. gada novērtējumu par vilka (Canis lupus) saglabāšanās stāvokli Eiropā pēdējo 10 gadu laikā vilku izplatība Eiropā ir palielinājusies par vairāk nekā 25 %(7); tā kā Starptautiskā Dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN) kā vismazāk apdraudētās ir klasificējusi 3 no 9 vilku populācijām, 3 no 10 brūno lāču populācijām un 3 no 11 Eirāzijas lūšu populācijām Eiropā; tā kā Eiropā joprojām ir apdraudētas abas tiņu populācijas un Ibērijas lūsis;

C.  tā kā vilku populācijai ir potenciāls eksponenciāli pieaugt par aptuveni 30 % gadā;

D.  tā kā palielinās negatīvā ietekme, ko rada pieaugošās vilku populācijas uzbrukumi mājlopiem; tā kā vilki aizvien biežāk parādās cilvēku tiešā tuvumā, jo īpaši blīvi apdzīvotās teritorijās;

E.  tā kā Austrijā vien vilku nogalināto lauksaimniecības dzīvnieku skaits 2021. gadā palielinājās par 230 %, sasniedzot 680; tā kā līdzīga aina attiecībā uz vilku uzbrukumiem ir vērojama arī citās dalībvalstīs, 2020. gadā vilku nogalināto lauksaimniecības dzīvnieku skaitam Francijā sasniedzot 11849, Vācijā –– 3959 ,Čehijā –– 616, Beļģijā ––139 un Dienvidtiroles reģionā Itālijā ––98;

F.  tā kā vilku populācijas un to uzbrukumu skaita lauksaimniecības dzīvniekiem straujais pieaugums apgrūtina valstu administratoru efektīvu un izlēmīgu rīcību, izmantojot viņiem pašlaik pieejamos instrumentus;

G.  tā kā, saskaroties ar lielo plēsēju uzbrukumiem, lauksaimnieki jūtas izmisuši, pārprasti un bezspēcīgi; tā kā lielo plēsēju uzbrukumos jau ir cietuši arī cilvēki;

H.  tā kā lielākā daļa lielo plēsēju populāciju Eiropā pārvietojas pāri robežām; tā kā atsevišķas populācijas var aptvert plašus ģeogrāfiskos apgabalus dažādās valstīs gan ES, gan ārpus tās, radot situācijas, kad vienu un to pašu populāciju vienā reģionā var uzskatīt par tādu, kam ir labvēlīgs saglabāšanās stāvoklis, savukārt kaimiņu reģionā to var klasificēt kā tādu, kam nepieciešama stingra aizsardzība;

I.  tā kā uzraudzības pieejas ir ļoti atšķirīgas, novedot pie tā, ka ar lielo plēsēju populāciju saistīto datu kvalitāte un kvantitāte ir nevienmērīga;

J.  tā kā no programmas ”LIFE” līdzekļiem jau ir finansēti daudzi projekti, kuru mērķis ir mazināt konfliktus ar savvaļas dzīvniekiem un veicināt ilgtermiņa līdzāspastāvēšanu ar lielajiem plēsējiem; tā kā laikposmā no 1992. līdz 2019. gadam no programmas ”LIFE” līdzekļiem vidēji 3,6 miljoni EUR gadā tika tērēti projektiem, kas vērsti uz lielo plēsēju radītā kaitējuma seku mazināšanas pasākumiem, un vēl 36 miljoni EUR tika piešķirti īstenošanas posmā esošiem projektiem, kuri sniedz kontekstam specifiskus norādījumus par to, cik efektīvi ir tādi kaitējuma mazināšanas pasākumi kā, piemēram, elektriskie žogi, aktīva ganīšana un ganu suņu izmantošana daudzos un dažādos ES reģionos; uzskata, ka ir vajadzīgi papildu projekti reģioniem un lielajām plēsēju sugām, kurām vēl nav pievērsta uzmanība;

K.  tā kā mājdzīvnieki, jo īpaši ganībās un atklātās ganībās, ir pakļauti lielākam uzbrukumu riskam (atkarībā no ieviestajiem pasākumiem un to efektivitātes), jo pieaug lielo plēsēju klātbūtne; tā kā tas jo īpaši attiecas uz kalnainiem un mazapdzīvotiem reģioniem, kuros ganības ir nepieciešamas, lai saglabātu šo prioritāro dzīvotni; tā kā dažās blīvi apdzīvotās teritorijās, kurās ir maz lielo plēsēju medīto sugu, varētu pastāvēt arī lielāks apdraudējums mājdzīvniekiem;

L.  tā kā sabiedrības attieksme pret lielajiem plēsējiem dažādās valstīs un dažādās interešu grupās ir ļoti atšķirīga, jo īpaši reģionos, kuros lielie plēsēji ilgstoši nav novēroti; tā kā bailes no uzbrukumiem un nepietiekams iestāžu atbalsts kaitējuma novēršanai var novest pie aizsargājamo sugu dzīvnieku nelikumīgas nogalināšanas;

M.  tā kā aitkopības un kazkopības nozares, kas ir visneaizsargātākās pret lielu plēsēju uzbrukumiem, jau vairākas desmitgades ir pakļautas ekonomiskai spriedzei plašāku sociālekonomisko iemeslu dēļ; tā kā šī nestabilā nozare var nodrošināt vidisko pievienoto vērtību ar ekstensīvu ganīšanu, tādējādi veicinot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu atklātās ainavās daudzos apgabalos ar dabiskiem ierobežojumiem vai zemu auglību, piemēram, kalnu ganībās, un palīdzot apkarot tādas parādības kā erozija un mežu ugunsgrēki;

N.  tā kā vides, lauksaimniecības un sociālekonomisko problēmu dēļ aizvien vairāk tiek pamestas tradicionālās kalnu un pļavu ganību sistēmas;

O.  tā kā tiek ziņots, ka dažos ES reģionos ar programmas ”LIFE” projektu starpniecību ir īstenoti preventīvi pasākumi, lai izvairītos no līdzāspastāvēšanas izraisītiem konfliktiem, un ka šie pasākumi ir sekmīgi palīdzējuši ierobežot lielo plēsēju radīto kaitējumu; tā kā šo pasākumu efektivitāti tomēr varētu ietekmēt ģeogrāfiskie un vietējie apstākļi; tā kā šie pasākumi var novest pie darba apjoma pieauguma un palielināt izmaksas lauksaimniekiem, jo īpaši reģionos, kuros lielie plēsēji atgriežas vai paplašina savu teritoriju; tā kā, lai palielinātu efektivitāti, var apvienot preventīvus pasākumus, kuru mērķis ir nepieļaut līdzāspastāvēšanas konfliktus; tā kā kompensācijas maksājumi, kas tiek regulēti valstu līmenī, ES dalībvalstīs ir atšķirīgi un ne vienmēr pilnībā atlīdzina nodarīto kaitējumu;

P.  tā kā lielo plēsēju uzbrukumu izraisītie mājdzīvnieku zaudējumi un ievainojumi rada ne tikai ekonomisku kaitējumu lauksaimniekiem un lopkopjiem, bet arī būtiskas emocionālas sekas dzīvnieku īpašniekiem;

Q.  tā kā tradicionālās lopkopības prakses, kas nodrošina augstu lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzības līmeni pret plēsējiem, piemēram, ganu, ganu suņu un dzīvnieku turēšanas mītnē nakts laikā izmantošana, lai nodrošinātu ganību dzīvnieku tiešu un nepārtrauktu uzraudzību, Eiropā ir tikušas izmantotas gadsimtiem ilgi, taču ir pakāpeniski pārtrauktas daudz retāku plēsēju uzbrukumu dēļ; tā kā dažos reģionos var izrādīties sarežģīti atjaunot visas šīs vecās prakses plašā mērogā, jo zemes izmantošana lauksaimniecības teritorijās mainās daudzfunkcionālākā virzienā, tūrisms kļūst arvien svarīgāks un ES lauksaimniecība šobrīd ir pakļauta sociālekonomiskam spiedienam, jo lauksaimnieku skaits ievērojami samazinās un algas ir zem vidējā līmeņa; tā kā būs jārod novatoriski risinājumi, lai moderno lauksaimniecību pielāgotu vilku klātbūtnei;

R.  tā kā ir nepieciešama konstruktīva lielo plēsēju un lopkopības līdzāspastāvēšana, lai, no vienas puses, lielo plēsēju saglabāšanās stāvoklis varētu turpināt uzlaboties, savukārt lauksaimniekiem tiktu nodrošināti instrumenti un pietiekams finansējums, lai risinātu ar uzbrukumiem lauksaimniecības dzīvniekiem saistītās problēmas un nepieļautu šādus uzbrukumus; tā kā visiem pārvaldības lēmumiem vajadzētu būt balstītiem uz zinātniski pamatotiem un ticamiem datiem un tajos būtu jāņem vērā ekoloģiskās, sociālās un ekonomiskās perspektīvas; tā kā būs vajadzīgas turpmākas diskusijas starp ieinteresētajām personām un lauksaimniekiem apgabalos, kuros lielu plēsēju nav bijis gadu desmitiem, kā arī turpmāki centieni apmainīties ar paraugpraksi, lai atbalstītu preventīvu pasākumu īstenošanu un nodrošinātu piekļuvi finansējumam; tā kā pieaugusī lielo plēsēju klātbūtne var pozitīvi ietekmēt ekosistēmu funkcionēšanu un noturību, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ekoloģiskos procesus, cita starpā palīdzot regulēt savvaļas nagaiņu populācijas; uzsver arī to, ka jo īpaši nacionālajos parkos lielo plēsēju klātbūtne veicina mežu vērtību atpūtas iespēju ziņā un dabas tūrisma nepārtrauktu attīstību,

S.  tā kā 2021. gada oktobrī Komisija izdeva jaunus norādījumus par dzīvnieku sugu, tostarp vilku, stingru aizsardzību saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, kuru mērķis ir palīdzēt ES dalībvalstīm uzlabot Dzīvotņu direktīvas īstenošanu uz vietas un jo īpaši nodrošināt tās 16. panta pilnīgu, skaidru un precīzu transponēšanu,

1.  norāda uz bioloģiskās daudzveidības politikas pozitīvajiem rezultātiem attiecībā uz lielo plēsēju sugu atjaunošanos ES un ņem vērā to ietekmi uz ekosistēmu funkcionēšanu un noturību, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ekoloģiskajiem procesiem, kā arī lopkopību; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt līdzsvarotu līdzāspastāvēšanu starp cilvēkiem, lauksaimniecības dzīvniekiem un lielajiem plēsējiem, jo īpaši lauku apvidos, un uzsver, ka ir jāatzīst, ka noteiktu sugu populācijas līmeņa izmaiņas var radīt virkni vides, lauksaimniecības un sociālekonomisko problēmu; atzīst, ka Dzīvotņu direktīvas 2. panta 3. punktā jau ir paredzēta elastība, lai efektīvi pievērstos šīm sinerģijām un pretrunām un tās efektīvi pārvaldītu, un to uzskata par piemērotu paredzētajam mērķim; norāda, ka šīs elastības iespējas būtu jāizpēta sīkāk;

2.  pauž nožēlu par lielo plēsēju uzbrukumu ietekmi uz dzīvnieku labturību, tostarp ievainojumiem, augļa zaudēšanu, auglības samazināšanos, dzīvnieku vai veselu ganāmpulku zaudēšanu un sargsuņu nāvi, un aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai novērstu lauksaimniecības dzīvniekiem nodarītas ciešanas un kaitējumu;

3.  aicina Komisiju, pamatojoties uz zinātniskiem pierādījumiem, turpināt novērtēt sugu labvēlīga aizsardzības statusa sasniegšanā panākto progresu, lai pienācīgi novērtētu un uzraudzītu lielo plēsēju populācijas diapazonu un lielumu, tostarp to ietekmi uz dabu un bioloģisko daudzveidību; uzsver, ka ir jāņem vērā sugu lielā pārrobežu mobilitāte, jo vienas sugas dažādu populāciju saglabāšanas statuss dažādos reģionos var atšķirties; aicina Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk pastiprināt pārrobežu sadarbību un uzsver, ka uzraudzība būtu jākoordinē, izmantojot saskaņotu metodiku un attiecīgā gadījumā ņemot vērā dažādās valstīs dzīvojošās populācijas un (bioloģiskos) ģeogrāfiskos reģionus; aicina Komisiju atvēlēt līdzekļus bioloģiskās daudzveidības pētījumiem, piemēram, pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa” ietvaros, lai atjauninātu lielo plēsēju izplatības un blīvuma kartes; aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis katrai no dažādajām lielo plēsēju sugām piemēro atbilstošas uzraudzības metodes, kas ļauj apkopot kvalitatīvus, salīdzināmus un standartizētus datus, lai efektīvi novērtētu populācijas lielumu;

4.  atzinīgi vērtē to, ka darba kārtības punkts „Grozījumu priekšlikums: Vilka (Canis lupus) pārcelšana no Konvencijas II uz III pielikumu” ir iekļauts Bernes konvencijas Pastāvīgās komitejas 42. sanāksmes darba kārtībā; uzsver, ka vilka saglabāšanās stāvoklis visas Eiropas līmenī pamato tā aizsardzības statusa pazemināšanu un līdz ar to arī ierosinātā grozījuma pieņemšanu;

5.  atzīst, ka visā Eiropā pieaug plēsēju uzbrukumi, ka tie jau ir noveduši pie cilvēku upuriem un ka tie ir radījuši negatīvu ietekmi uz lopkopjiem; uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis vāktu arī informāciju un ziņotu par kaitējumu, ko nodarījuši lielie plēsēji; uzsver, ka sekmīgas politikas pamatā ir laba to tendenču uzraudzība, kas atspoguļo lopkopjiem nodarīto kaitējumu, tomēr dalībvalstis šajā jomā izmanto dažādas apsekošanas un uzraudzības metodes; uzsver, cik svarīgi ir standartizēti ziņošanas formāti, un uzsver, ka tam vienādā mēra būtu jāattiecas arī uz kaitējuma samazināšanas programmu efektivitātes uzraudzību, tostarp kompensāciju un preventīvajiem pasākumiem; prasa savlaicīgi un pārredzami darīt sabiedrībai pieejamus uzraudzības rezultātus un izmantoto metodiku; uzsver, ka Komisijai būtu jākoordinē datu vākšana un jāveic to analīze;

6.  uzsver, ka ir svarīgi uzlabot savvaļas dzīvnieku un augu veselības uzraudzību, jo īpaši suņu un vilku hibridizāciju, kuras gadījumi būtu, aktīvi rīkojoties, jāatklāj jau agrīnā posmā; prasa izstrādāt standartizētu politiku jaukteņu noteikšanai un pārredzamu pieeju, tostarp vispārēju pārrobežu apmaiņu ar vilku DNS paraugiem starp pētniecības iestādēm;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis palīdzēt reģioniem, kuri saskaras ar līdzāspastāvēšanas konfliktiem, paskaidrojot, kā atbilstīgi un atbildīgi izmantot Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktā jau paredzēto elastību; ņem vērā 2021. gada 12. oktobrī publicētās Komisijas atjaunotās vadlīnijas par Kopienā nozīmīgu dzīvnieku sugu stingru aizsardzību saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu(8); uzsver, ka Komisijas pienākums ir precizēt pašreizējās pamatnostādnes un vajadzības gadījumā atjaunināt tās norādījumus, tostarp par 12. un 16. panta interpretāciju, un mudina dalībvalstis labāk izmantot esošās pamatnostādnes un rīkoties efektīvi, lai novērstu, mazinātu un kompensētu lielo plēsēju radīto kaitējumu, ņemot vērā pārrobežu populācijas, un izveidot efektīvu tiesisko un institucionālo sistēmu, ar kuru atbalsta lauksaimniekus un lopkopjus, lai šāda līdzāspastāvēšana varētu būt iespējama;

8.  aicina Komisiju regulāri izvērtēt zinātniskos datus, lai saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 19. pantu varētu pielāgot sugas aizsardzības statusu, tiklīdz ir sasniegts vēlamais saglabāšanās stāvoklis;

9.  mudina Komisiju un dalībvalstis dot dažādām ieinteresētajām personām, tostarp lauksaimniekiem, iespējas apspriest jautājumu par lielo plēsēju radīto ietekmi; tos mudina sniegt informāciju par praktiskiem risinājumiem, ko panākt ar preventīviem pasākumiem cīņai pret uzbrukumiem mājlopiem, un to finansēšanas iespējām un izvērst skaidru izpratnes veicināšanas kampaņu; uzsver, ka ir svarīgi izveidot ieinteresētajām personām domātas platformas jautājumā par līdzāspastāvēšanu ar lielajiem plēsējiem Savienības, dalībvalstu un vietējā līmenī, piemēram, ES platformu cilvēku un lielo plēsēju līdzāspastāvēšanai, un veicināt dialogu, pieredzes apmaiņu un sadarbību, lai risinātu starp cilvēkiem un aizsargājamām sugām pastāvošos konfliktus; aicina Komisiju atbalstīt koordinētu pieeju izstrādi visās dalībvalstīs;

10.  aicina Komisiju ziņot par lielo plēsēju klātbūtnes Eiropā ietekmi uz lopkopības dzīvotspēju, bioloģisko daudzveidību, lauku kopienām un lauku tūrismu, tostarp paaudžu maiņu lauksaimniecībā, ņemot vērā sociālekonomiskos faktorus, kas skar lopkopības dzīvotspēju; aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt, kā lielo plēsēju uzbrukumi ietekmē dzīvnieku labturību, kā arī lauksaimnieku labklājību un ienākumus un radīt augstākas darbaspēka un materiālās izmaksas, ņemot vērā arī to, vai ir īstenoti preventīvi pasākumi un cik efektīvi tie ir bijuši;

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt rūpīgu un visaptverošu novērtējumu par visiem attiecīgajiem apdraudējumiem un spiedienu uz katru lielo plēsēju sugu un to dzīvotnēm Eiropas līmenī un atsevišķās dalībvalstīs vai nu dabisku iemeslu, vai arī cilvēka izraisītu faktoru dēļ; aicina dalībvalstis un Komisiju arī kartēt lielo plēsēju populācijām prioritārus savienojošos apgabalus un apzināt svarīgākos ekoloģiskos koridorus, izkliedes šķēršļus, ceļa posmus , kuros iet bojā daudz dzīvnieku, un citas svarīgas ainavas iezīmes, kas veicina lielo plēsēju sadrumstaloto izplatību, lai nepieļautu dzīvotņu sadrumstalotību;

12.  uzsver, ka lopkopības saimniecības kalnu apgabalos, jo īpaši Alpu reģionā, ir īpaši neaizsargātas pret kaitējumu, ko arvien lielākā mērā rada lielie plēsēji; norāda, ka šādos apgabalos saimniecības bieži ir mazas un saskaras ar augstām papildu izmaksām un tās būtu jāaizsargā un jāatbalsta, jo tās var palīdzēt saglabāt kalnu ainavas un bioloģisko daudzveidību reģionos, kuros ir skarbi apstākļi; norāda, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu īpaši aizsargājamas ir tādas teritorijas kā sugām bagātas Nardus pļavas ar silikātu substrātu kalnu apvidos un Alpu un subalpu kaļķainas augsnes pļavas; norāda, ka šādas dzīvotnes ir izveidojušās ar savvaļas plēsēju klātbūtni, un norāda, ka galvenais šo teritoriju saglabāšanas faktors ir ekstensīva, piemēram, liellopu un zirgu ganāmpulku vai ganu uzraudzītu ganāmpulku ganīšana; aicina Komisiju ar konkrētiem risinājumiem aizsargāt un saglabāt tradicionālās lauksaimniecības praksi, piemēram, ganību lopkopību, uzraudzītu ganību modeli, UNESCO atzīto vasaras ganību praksi un ganu dzīvesveidu; atzīst, ka atsevišķus šādas prakses veidus var iekļaut ierosinātajā to iespējamo lauksaimniecības prakšu sarakstā, kuras finansē no ekoshēmām;

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka pašlaik pieejamie preventīvie pasākumi, tostarp žogu un sargsuņu izmantošana, kas veiksmīgi darbojas dažos ES reģionos, var radīt papildu finansiālo un darbaspēka slogu lauksaimniekiem, ka šo pasākumu veikšanai ne vienmēr tiek piešķirts ES vai valsts finansējums un ka tiem atkarībā no vietējiem apstākļiem ir atšķirīga lietderības un efektivitātes pakāpe(9) (10); šajā sakarībā uzsver, ka finansiālais atbalsts preventīviem pasākumiem būtu jāpapildina ar konsultatīvu atbalstu, lai nodrošinātu to visaptverošu un savlaicīgu īstenošanu; uzsver, ka, īstenojot preventīvus pasākumus un apsverot atkāpju piemērošanu, ir jāņem vērā apvidus īpatnības, ģeogrāfiskie apstākļi, līdzāspastāvēšanas ar lielajiem plēsējiem vēsture un citi dominējoši faktori, piemēram, tūrisms, kas bieži vien ir ārkārtīgi svarīgs attiecīgajām teritorijām; aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka gadījumos, kad lielo plēsēju populācijas paplašinās, ir svarīgi, aktīvi rīkojoties, izstrādāt un ieviest uz zinātniskiem pierādījumiem balstītas seku mazināšanas stratēģijas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu;

14.  aicina Komisiju regulāri novērtēt progresu sugu saglabāšanās stāvokļa sasniegšanā bioģeogrāfisko reģionu un/vai ES mēroga populāciju līmenī un prasa Komisijai nekavējoties izstrādāt novērtējuma procedūru, lai varētu grozīt populāciju aizsardzības statusu konkrētos reģionos, tiklīdz ir sasniegts vēlamais saglabāšanās stāvoklis saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 19. pantu;

15.  aicina Komisiju un dalībvalstis zinātniski apzināt un atbalstīt labākos iespējamos preventīvos pasākumus, lai ierobežotu lielo plēsēju uzbrukumus un kaitējumu, ko tie rada lauksaimniecības dzīvniekiem, ņemot vērā dalībvalstu reģionālās un vietējās īpatnības, un palīdzēt lauksaimniekiem pieteikties šiem preventīvajiem pasākumiem, lai vairotu un izvērstu sekmīgās pieejas; prasa arī tos efektīvi iekļaut konsultāciju un zinātības izplatīšanas pakalpojumos; aicina palielināt LIFE finansējumu projektiem, kuru mērķis ir panākt līdzāspastāvēšanu ar lielajiem plēsējiem, vienlaikus saglabājot finansējumu sugu aizsardzībai; prasa par prioritāti noteikt maza mēroga projektus, kuru mērķis ir izstrādāt paraugpraksi līdzāspastāvēšanas ar lielajiem plēsējiem jomā un dalīties ar to, un aicina Komisiju noteikt atbilstošas prasības to kaitējuma mazināšanas pasākumu efektivitātes mērīšanai un ziņošanai par tiem, kas pētīti ES finansētos projektos, piemēram, LIFE programmā, prioritāri izmantojot objektīvas un kvantitatīvas novērtēšanas metodes;

16.  aicina dalībvalstis izstrādāt un īstenot visaptverošus sugu rīcības plānus vai saglabāšanas un/vai pārvaldības plānus, ja tādu vēl nav, ņemot vērā iedzīvotāju blīvumu, ainavu struktūras, lauksaimniecības dzīvnieku ganāmpulkus, aizsardzības statusu, citas attiecīgas cilvēka veiktās darbības un savvaļas nagaiņu populācijas;

17.  uzsver, ka lielo plēsēju populācijas ir regulāri jāuzrauga, lai stratēģiski plānotu saglabāšanas pasākumus, piemērotu preventīvas shēmas konfliktu mazināšanai un novērtētu visu darbību rezultātus; piebilst, ka uzraudzības pamatā vajadzētu būt stingrai metodikai, tai būtu jāveicina un jāatvieglo dažādu ieinteresēto personu līdzdalība un tās rezultāti būtu regulāri jāpaziņo sabiedrībai un galvenajām ieinteresēto personu grupām;

18.  aicina Komisiju un dalībvalstis meklēt piemērotas ilgtermiņa finansēšanas iespējas, lai finansētu attiecīgos preventīvos pasākumus un pienācīgas kompensācijas maksājumus lauksaimniekiem, sedzot ne tikai zaudējumus un izmaksas, kas radušies lielo plēsēju uzbrukumu dēļ, bet arī īstenojot ietekmes mazināšanas pasākumus, lai tādā veidā nodrošinātu lielo plēsēju līdzāspastāvēšanu un ilgtspējīgu lopkopības praksi; uzsver, ka kompensācijas shēmām, kas izstrādātas tā, lai nodarbošanās ar lopkopību lielo plēsēju klātbūtnē lauksaimniekiem nenozīmētu peļņas zaudēšanu, būtu jāsedz tiešās un netiešās izmaksas, kas saistītas ar plēsēju uzbrukumiem, un tām vajadzētu būtu saistītām ar preventīvajiem pasākumiem, lai tādā veidā panāktu maksimālu efektivitāti; uzsver, ka ir svarīgi piešķirt taisnīgas un visaptverošas kompensācijas par lielo plēsēju, tostarp to hibrīdsugu īpatņu, rīcības dēļ zaudētajiem lauksaimniecības dzīvniekiem; aicina dalībvalstis un reģionus uzlabot piekļuvi finansiālai kompensācijai; aicina Komisiju atzīt, ka lielo plēsēju uzbrukumu skaita pieaugums norāda uz to, ka arī mājdzīvnieku aizsardzībai un kompensāciju izmaksai būs vajadzīgs vairāk resursu; pauž nožēlu, ka lopkopjiem piešķirtās kompensācijas, ko viņi saņem pēc plēsēju uzbrukuma, dalībvalstīs ir atšķirīgas; aicina Komisiju apsvērt iespēju grozīt savas lauksaimniecības pamatnostādnes, lai kompensācijas lielo plēsēju nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai varētu sniegt valsts atbalsta veidā;

19.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Komisijai un Padomei.

(1) OV C 67, 8.2.2022., 25. lpp. (2) OV C 356, 4.10.2018., 38. lpp. (3) OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp. (4) OV L 38, 10.2.1982., 3. lpp. (5) IUCN apdraudēto sugu sarkanā grāmata, “Canis lupus” (”Pelēkais vilks”), skatīta 2022. gada 23. novembrī. (6) Eiropas iniciatīva lielajiem plēsējiem — IUCN Sugu izdzīvošanas komisijas ekspertu grupa Konvencijas par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību pastāvīgajā komitejā, “Novērtējums par vilka (Canis lupus) saglabāšanās stāvokli Eiropā”, 2022. gada 2. septembris. (7) https://rm.coe.int/inf45e-2022-wolf-assessment-bern-convention-2791-5979-4182-1-2/1680a7fa47, turpat, 2. lpp. (8) Komisijas 2021. gada 12. oktobra paziņojums “Norādījumi par Kopienai nozīmīgo dzīvnieku sugu stingru aizsardzību atbilstoši Dzīvotņu direktīvai” (C(2021)7301). (9) Cortés, Y. et al., A decade of use of damage prevention measures in Spain and Portugal (Preventīvie pasākumi kaitējuma novēršanai desmit gadu laikā Spānijā un Portugālē), Carnivore Damage Prevention News, 2020. (10) Oliveira, T. et al., “The contribution of the LIFE program to mitigating damages caused by large carnivores in Europe” (Programmas LIFE ieguldījums lielo plēsēju radīto zaudējumu mazināšanā Eiropā), Global Ecology and Conservation, 31. sējums, 2021.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra rezolūcija par Eiropas Jaunatnes gada (2022) mantojumu (2022/2953(RSP))

P9_TA(2022)0424 B9-0512/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 165. panta 2. punktu(1),

–  ņemot vērā LESD 165. panta 4. punktu un 166. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 22. decembra Lēmumu (ES) 2021/2316 par Eiropas Jaunatnes gadu (2022)(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 16. septembra Bratislavas ceļvedi,

–  ņemot vērā 2017. gada 25. marta Romas deklarāciju,

–  ņemot vērā 2021. gada 4. marta Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plānu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2017. gada 31. maija ieteikumu CM/Rec(2017)4 par darbu ar jaunatni,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2020. gada 23. janvārī izziņoto jaunatnes nozares stratēģiju 2030. gadam,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes pārskatīto Eiropas Hartu par jauniešu līdzdalību vietējā un reģionālajā dzīvē,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes ieteikumu CM/Rec(2019)4 par atbalstu gados jauniem bēgļiem, lai palīdzētu viņiem kļūt pieaugušiem,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju rezolūciju par regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā: Eiropas Savienības jaunatnes stratēģija 2019.–2027. gadam(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. septembra rīcības plānu Eiropas izglītības jomai,

–  ņemot vērā Komisijas sagatavoto Digitālās izglītības rīcības plānu (2021–2027),

–  ņemot vērā savu 2021. gada 25. marta rezolūciju par digitālās izglītības politikas veidošanu(4),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 7. decembra secinājumus par viedu darbu ar jaunatni(5),

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 5. jūnija secinājumus par jauniešiem un nodarbinātības nākotni(6),

–  ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2019. gada 3. oktobra secinājumus par digitālo darbu ar jaunatni(7),

–  ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju rezolūciju par satvaru Eiropas programmas darbam ar jaunatni izveidei(8) un tās īstenošanu ar tā dēvēto Bonnas procesu,

–  ņemot vērā savu 2020. gada 8. oktobra rezolūciju par Jaunatnes garantiju(9),

–  ņemot vērā savu 2020. gada 17. decembra rezolūciju par spēcīgu sociālo Eiropu taisnīgai pārejai(10),

–  ņemot vērā savu 2021. gada 10. februāra rezolūciju par Covid-19 ietekmi uz jauniešiem un sportu(11),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas 2021. gada 15. septembra runu par stāvokli Savienībā,

–  ņemot vērā savu 2022. gada 18. oktobra nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(12),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu “ES jauniešu tests”,

–  ņemot vērā Konferences par Eiropas nākotni secinājumus attiecībā uz izglītību un jaunatni,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena (Ursula von der Leyen) savā 2021. gada 15. septembra runā par stāvokli Savienībā izziņoja Eiropas Jaunatnes gadu (turpmāk — Jaunatnes gads), liekot uzsvaru uz to, cik nozīmīgs ir gados jaunu eiropiešu ieguldījums labākas — zaļākas, iekļaujošākas, ilgtspējīgākas un digitālākas — nākotnes veidošanā un cik svarīgi ir dot viņiem vairāk un labākas iespējas, lai viņu balss būtu uzklausīta un lai pēc Covid-19 pandēmijas viņi būtu uzmanības centrā;

B.  tā kā Jaunatnes gads konceptuāli ir veidots četru vispārējo mērķu sasniegšanai, proti, atjaunot jauniešiem pozitīvas nākotnes izredzes un palīdzēt pārvarēt sekas, ko uz viņu dzīvi ir atstājusi pandēmija, atbalstīt jauniešus un dot viņiem pilnvērtīgas iespējas īstenot savas tiesības, kļūstot par aktīviem un iesaistītiem pilsoņiem, labāk informēt jauno paaudzi par iespējām, ko tai piedāvā publiskā politika ES, valsts, reģionālā un vietējā līmenī, un jaunatnes politiku integrēti iestrādāt visās attiecīgajās Savienības politikas jomās;

C.  tā kā šo mērķu pamatā ir vairākas ES politikas iniciatīvas, kas jau tiek īstenotas — sākot ar Eiropas Garantiju jauniešiem līdz pat ES jaunatnes stratēģijai un tās ES jaunatnes dialogam —, un cita starpā tā ir arī Eiropas programma darbam ar jaunatni un ieceres Eiropas izglītības telpai; tā kā šajās politikas nostādnēs ir norādīti konkrēti mērķi, kas ir tik ļoti vajadzīgi un ir steidzami jāsasniedz, lai efektīvi uzlabotu dzīves, mācību un darba apstākļus visiem jauniešiem, tomēr tie joprojām tiek īstenoti lielākoties sadrumstaloti un nepilnīgi; tā kā tieši tāpēc tiek sagaidīts, ka Jaunatnes gads būs viens no faktoriem, kas nodrošinās, ka šīs politikas nostādnes ar koordinētu pieeju, stabilu metodiku un noteiktā kārtībā tiek ātrāk īstenotas, un piedāvās gados jauniem cilvēkiem vairāk un labākas iespējas piedalīties, panākot pārmaiņas sabiedrībā;

D.  tā kā demokrātijas ziņā jaunieši no Jaunatnes gada visbiežāk sagaida, ka lēmumu pieņēmēji vairāk ieklausīsies viņu prasībās un tās pildīs (72 %) un atbalstīs viņu personisko, sociālo un profesionālo izaugsmi (71 %)(13);

E.  tā kā jauniešu organizācijas ir viens no galvenajiem instrumentiem, ko jaunieši izmanto, lai piedalītos sabiedrības dzīvē un lai mobilitātes, kā arī neformālas un ikdienējas mācīšanās ceļā iegūtu izaugsmes iespējas; tā kā vairākās ES dalībvalstīs pilsoniskā telpa daudzām jauniešu organizācijām sarūk(14);

F.  tā kā joprojām nav vienlīdzības ne starp dalībvalstīm, ne pašās dalībvalstīs, un gados jaunus cilvēkus, kuriem ir mazāk iespēju, jo viņi ir no lauku vai nomaļiem reģioniem, un arī visas minoritātes tas bieži vien negatīvi ietekmē izglītības, prasmju iegūšanas un nodarbinātības ziņā; tā kā pārāk daudz gados jaunu cilvēku Eiropā dzīvo nedrošos apstākļos un viņiem nākas saskarties ar iespaidīga finanšu riska faktoriem, lai varētu mācīties un iegūt prasmes un pieredzi, kas viņiem vajadzīga kvalitatīvai darba dzīves uzsākšanai;

G.  tā kā gados jauni cilvēki ir vieni no tiem, ko visvairāk ietekmē Covid-19 pandēmijai pakārtotās ekonomiskās, psiholoģiskās un sociālās sekas, kā arī ekonomiskais un politiskais saspīlējums, kurš izveidojies, jo Krievija īsteno agresīvu karu pret Ukrainu, un tie cita starpā ir tādi faktori kā rēķinu sadārdzināšanās postošās enerģētiskās krīzes rezultātā un drūmās izredzes aizvien lielākas vides degradācijas kontekstā, un tas viss apdraud gan jauniešu fizisko, gan garīgo labsajūtu;

H.  tā kā jauniešiem un viņu iesaistei politikas veidošanā jau ieviestie instrumenti un resursi bieži vien nav pieejami un atpazīstami visiem, kā rezultātā daudzi gados jauni cilvēki un jauniešu vadītas organizācijas par tiem neko nezina, vai arī lēmumu pieņēmēji ar viņiem pietiekami neapspriežas un neiesaista lēmumu pieņemšanas procesos;

I.  tā kā šajā ziņā par Jaunatnes gada sekmīgu īstenošanu vajadzētu spriest ne vien pēc tā, cik daudz pasākumu ir rīkots vai cik tie ir bijuši apmeklēti, bet arī pēc mehānismiem un politikas nostādnēm, kas iedarbināti vai vēl vairāk aktivizēti, lai pozitīvi ietekmētu gados jaunu cilvēku stāvokli un ieguldījumu sabiedrībā;

J.  tā kā ārkārtīgi sasteigtās lēmuma pieņemšanas dēļ ES iestādēm un ieinteresētajām personām bija ļoti problemātiski nodrošināt pienācīgu Jaunatnes gada sagatavošanu un iespējas sasniegt nospraustos mērķus; tā kā tas raisa vēl dziļāku nožēlu, apzinoties, cik ļoti steidzama ir nepieciešamība uzlabot jauniešu dzīvi Eiropā; tā kā šajos apstākļos ar atvēlēto laiku nepietika, lai realizētu jēdzīgu un iespaidīgu Jaunatnes gadu; tā kā no šīs pieredzes būtu jāgūst mācība, ko paturēt prātā turpmāko tematisko Eiropas gadu kontekstā;

K.  tā kā Jaunatnes gads jau tuvojas noslēgumam, un patlaban notiek sagatavošanās darbi, kas nodrošinātu tā paliekošu ietekmi,

Tematisko Eiropas gadu veidošanas un īstenošanas nosacījumi

1.  atzinīgi vērtē Eiropas Jaunatnes gadu (2022) kā spēcīgu ES apņemšanos pievērsties jaunajai paaudzei un nākamajām paaudzēm; uzsver, ka Covid-19 pandēmijas laikā sanitārie pasākumi atstāja vislielāko iespaidu uz gados jauniem cilvēkiem, jo ietekmēja viņu iespējas piedalīties sabiedrības un kultūras dzīvē un mazināja izglītības pieejamību;

2.  pauž dziļu nožēlu par to, kādos apstākļos sākās Jaunatnes gada realizēšana, jo īpaši par sasteigto regulējuma pieņemšanas grafiku, kā rezultātā aizkavējās daudzu projektu īstenošana un finansēšana; turklāt pauž nožēlu par to, ka tas ietekmēja komunikāciju par Jaunatnes gadu dalībvalstīs, kā arī tā izziņošanu jauniešu organizācijām un pašiem jauniešiem; šajā sakarībā aicina Komisiju Jaunatnes gada termiņu pagarināt līdz nākamajai Eiropas dienai (2023. gada 9. maijam), neskarot Eiropas Prasmju gada sākumu;

3.  stingri iebilst pret to, ka arī turpmāko tematisko Eiropas gadu izziņošana varētu kavēties, un aicina Komisiju panākt iesaistīto iestāžu un attiecīgās pilsoniskās sabiedrības pilnīgu līdzdalību krietnu laiku pirms jebkura nākamā tematiskā Eiropas gada sākuma, lai šādi tematiskie gadi būtu maksimāli ietekmīgi; uzsver, ka tematiskā Eiropas gada izziņošana tikai pāris mēnešus pirms plānotā sākuma nevar kļūt par jaunu normu, jo tas grauj visa projekta spēku; aicina Komisiju turpmāk nodrošināt, ka tematiskos Eiropas gadus var laikus sagatavot visām ieinteresētajām personām;

4.  atzinīgi vērtē iestāžu sadarbības noslēguma konferenci par tematu “Pretendēt uz nākotni”, kas notika 2022. gada 6. decembrī un bija veltīta Jaunatnes gadam; atzinīgi vērtē arī to, ka jaunieši piedāvāja tās saturu un piedalījās konferences organizēšanā; zina, ka aktuālā izvēles tematika galvenokārt bija vērsta uz iekļaujošas Eiropas veidošanu izglītības ceļā, digitālas Eiropas veidošanu izglītības ceļā, eiropiešu labklājības veidošanu garīgās veselības aprūpes integrācijas ceļā, kā arī eiropiešu labklājības veidošanu, nodrošinot pieejamu garīgās veselības aprūpi; ņemot to vērā, aicina Komisiju šos aktuālos jautājumus un secinājumus iestrādāt un atspoguļot Jaunatnes gada mantojumā;

5.  aicina Komisiju sagatavot paziņojumu, kurā būtu izklāstīti saistībā ar Jaunatnes gadu veicamie pasākumi, kas ļautu sasniegt četrus tam nospraustos mērķus, piedāvāt atbalstu jaunām iniciatīvām un dot tām izaugsmes iespējas, ar integrētu pieeju panākt ES jaunatnes politikas pilnīgu iestrādi visās politikas jomās un sākt vērtēt un ziņot Parlamentam par to, kā tieši Jaunatnes gads ir palīdzējis īstenot ES jaunatnes stratēģiju 2019.–2027. gadam un Eiropas programmu darbam ar jaunatni;

6.  uzsver, ka konkrētam un taustāmam mantojumam būtu jāveidojas, no vienas puses, ar metodiku, kas nosaka, kā iesaistīt un uzklausīt gados jaunus cilvēkus visā ES, un, no otras puses, ar jaunām Eiropas un valstu politikas nostādnēm, kuras izriet tieši no Jaunatnes gada galarezultāta;

7.  atzinīgi vērtē dažādu Komisijas ģenerāldirektorātu finansiālo ieguldījumu un piedāvātās iniciatīvas; tomēr atzīmē, ka daži no izklāstītajiem pasākumiem tāpat būtu notikuši, vai arī tiem ir maz sakara ar Jaunatnes gada mērķiem; aicina Komisiju precizēt, kuri projekti ir tapuši no jauna tieši Jaunatnes gada kontekstā un kuri jau bija izstrādāti un ir vienkārši pārdēvēti Jaunatnes gada vajadzībām; uzstāj, ka ir vajadzīgs skaidrs priekšstats par to, cik lielu finansējumu Jaunatnes gadam ir nodrošinājusi Komisija un dalībvalstis;

Jēdzīgas jauniešu iesaistes un līdzdalības nodrošināšana politikas veidošanas un lēmumu pieņemšanas procesos

8.  uzsver, ka viena trešdaļa no Konferences par Eiropas nākotni pilsoņu paneļdiskusijas dalībniekiem bija jaunieši vecumā no 16 līdz 25 gadiem; atbalsta Konferences par Eiropas nākotni 2022. gada 9. maija plenārsēdē piedāvātos priekšlikumus, sevišķi tos, ar ko tieši vai netieši prasīts sekmēt politikas nostādnes, kuru uzmanības centrā ir jaunatne;

9.  aicina Komisiju pieņemt pilnvērtīgu “ES jauniešu testu” (EU Youth Test), kas nodrošinātu gados jaunu cilvēku jēdzīgu iesaisti un līdzdalību visu ES politikas nostādņu sagatavošanas procesā un apņemšanos attiecīgās nostādnes īstenot, un aicina Komisiju ieviest savu priekšlikumu sistemātisku ietekmes izvērtēšanu, lai panāktu, ka tie popularizē un atspoguļo gados jaunu cilvēku vajadzības, un veikt pasākumus ietekmes mazināšanai, ja attiecīgā ietekme ir negatīva; uzskata, ka šādam procesam ir būtiska nozīme, lai būtu ņemts vērā gados jaunu cilvēku viedoklis un lai ES politikas nostādnes viņus ietekmētu pozitīvāk un būtu viņiem skaidri atpazīstamas, jo politika, kuru veidojam šodien, tieši ietekmēs nākamo paaudzi; uzsver, ka “ES jauniešu tests” nedrīkst kļūt tikai par birokrātisku pārbaudes punktu sarakstu — ar to ir holistiski jāpanāk cilvēku iesaiste, lai sasniegtu tam nosprausto mērķi; uzskata, ka minētā testa rezultāti būtu jāņem vērā jau notiekošajos procesos — tādos kā ES jaunatnes dialogs — un ka tie ar šiem procesiem būtu jāsaista;

10.  ierosina saistībā ar Jaunatnes gadu turpmāk regulāri uzturēt strukturētu dialogu ar jauniešiem Parlamenta Kultūras un izglītības komitejas struktūrā ar domu piedāvāt demokrātisku platformu jauniešu atklātai un iekļaujošai līdzdalībai ES līmeņa politikas veidošanas procesā;

11.  atkārtoti prasa Komisijai un dalībvalstīm izstrādāt un valsts izglītības programmās ieviest sadaļas par pasaules un ES pilsonību un iestrādāt mācību mobilitātes pieredzi, lai palīdzētu veidot aktīvāku līdzdalības pilsoniskumu, jauniešus iekļaujošāku politikas sistēmu un lai cīnītos pret jebkāda veida rasismu, diskrimināciju un ar dzimumu saistītu vardarbību, tā tiecoties atspēkot aizspriedumus un veidot iekļaujošu sabiedrību, kas brīva no strukturāla rasisma un veicina iecietību, daudzveidību un dzimumu līdztiesību; aicina Komisiju piedāvāt līdzekļus un iespējas, kas vajadzīgas skolotājiem, lai aktīvi iesaistītos vienotas ES pilsoniskuma izglītības struktūras veidošanā, piemēram, ar programmas “Erasmus+” mācību akadēmiju vai Žana Monē vārdā nosauktās skolotāju apmācības palīdzību;

12.  uzskata, ka ar decentralizētiem pasākumiem ir daudz iespēju tuvināt Eiropas Savienību gados jauniem cilvēkiem, un ierosina rīkot ikgadēju ES kultūras un ideju festivālu, kas sekmētu vietējas diskusijas un kultūras pasākumus par visiem jautājumiem, kuri aktuāli gados jauniem cilvēkiem, un šāda festivāla rīkošanai izvēlēties dienu, kas tuvāka simboliskajam 9. maija datumam;

Aktīvāks darbs pie gados jaunu cilvēku labklājības veidošanas

13.  uzsver, ka pastāv saikne starp jauniešu labklājību un iespējām un spējām mācīties un strādāt, kā arī dzīves līmeni, kas viņiem pieejams dzīvesvietas valstī; ar bažām atzīmē, ka gados jauni cilvēki jūt aizvien lielāku satraukumu un garīgu diskomfortu, kam par iemeslu (cita starpā) ir arī Covid-19 pandēmijas ietekme, Krievijas agresīvais karš pret Ukrainu, dzīves dārdzības un enerģētiskās nabadzības pieaugums un ārkārtas situācija klimata jomā;

14.  atkārtoti prasa Komisijai un dalībvalstīm sagatavot Eiropas plānu garīgās veselības aizsardzībai izglītības un mācību — arī neformālas un ikdienējas mācīšanās — procesos, lai tādējādi rūpētos par jaunākās paaudzes labsajūtu visos tās aspektos; uzstāj, ka ir svarīgi kā izglītības sistēmas elementu piedāvāt regulāru psiholoģisko atbalstu audzēkņiem, skolotājiem un pedagogiem; mudina intensīvāk veidot saikni starp izglītības iestādēm un kultūras, jaunatnes un sporta organizācijām, kā arī intensīvāk veidot psiholoģisko konsultantu tīklus, lai piedāvātu ārpusskolas nodarbības un tādējādi panāktu, ka lielāka ir jauniešu apņemšanās socializēties;

15.  ir nobažījies par to, cik smagi inflācija, mājokļu un komunālo pakalpojumu cenu kāpums un izmitināšanas iespēju trūkums atsevišķās galamērķa valstīs ietekmē jauniešu mobilitāti, jo īpaši apgrūtinot tos, kam ir mazāk iespēju; uzsver, ka ir būtiski panākt, lai ES programmas piedāvātu pietiekamu finansiālo atbalstu gados jauniem cilvēkiem un jauniešu vadītām organizācijām, ļaujot gūt mobilitātes pieredzi neatkarīgi no tā, vai tas vajadzīgs mācīšanās, izglītošanās vai solidaritātes nolūkā; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis rūpīgi pielāgot finansiālā atbalsta līmeni, kas gados jauniem cilvēkiem tiek piedāvāts mobilitātes pieredzes iegūšanai, un tādējādi nodrošināt ES programmām sociāli iekļaujošu dimensiju;

Jauniešu nedrošības kliedēšana un iespējas viņiem kvalitatīvi uzsākt darba dzīvi

16.  atkārtoti aicina dalībvalstis īstenot Garantiju bērniem, tā nodrošinot, ka bezmaksas un efektīva pirmsskolas izglītība un aprūpe, kvalitatīva izglītība — arī ar skolu saistītas nodarbības —, veselības aprūpe un reālas iespējas saņemt veselīgu uzturu un pienācīgu mājokli ir pieejamas ikvienam bērnam, kuram tas vajadzīgs; turklāt aicina dalībvalstis īstenot Garantiju jauniešiem, kas tagad ir spēcīgāka, un tādējādi nodrošināt, ka katrs jaunietis atbilstoši savām vajadzībām saņem kvalitatīvu darba piedāvājumu, kā arī pastāvīgas izglītošanās, mācekļa prakses un stažēšanās iespējas; atzinīgi vērtē Komisijas rīcību, cenšoties šajā ziņā atvieglot labas prakses apmaiņu un valstu rīcības plānu koordinēšanu, un mudina Komisiju turpināt iesākto, līdz nospraustie mērķi ir pilnībā sasniegti;

17.  uzstāj, ka darbam ar jaunatni ir būtiska nozīme, lai risinātu gados jauniem cilvēkiem problemātiskus jautājumus, sevišķi tad, ja tas veicina personisko izaugsmi, labklājību un iespējas sevi apliecināt; aicina dalībvalstis veiksmīgāk atzīt to, cik vērtīgs ir darbs ar jaunatni, un vajadzības gadījumā ilgtspējīgi atjaunot un nostiprināt darbam ar jaunatni paredzētās struktūras;

18.  aicina Komisiju un dalībvalstis piedāvāt vienotu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu taisnīgu atlīdzību par stažēšanos un mācekļa praksi; uzstāj, ka pienācīgi darba apstākļi un taisnīga atlīdzība būtu jāgarantē visiem stažieriem, tā nepieļaujot ekspluatācijas praktizēšanu;

19.  uzsver, ka pāreja no skolas uz darba dzīvi lielā mērā ir atkarīga no tā, vai tiek atzīti izglītības dokumenti, kvalifikācija vai mācību periodi, ko jaunieši ieguvuši ārzemēs; pauž nožēlu, ka šajā jomā joprojām ir šķēršļi, un mudina Komisiju un dalībvalstis noteikt, ka šāda atzīšana ir automātiska, tādēļ jo īpaši izmantojot digitalizācijas piedāvātās iespējas; rosina dalībvalstis līdz ar formālo izglītību apstiprināt un atzīt arī kompetenci un prasmes, kas iegūtas neformālas un ikdienējas mācīšanās pieredzes rezultātā un darbā ar jaunatni visā Savienībā un aiz ES robežām; atkārtoti norāda, ka tas nedrīkstētu mazināt tiesības uz ļoti kvalitatīvu augstāko izglītību;

Ar izglītību nodrošināts ieguldījums nākamajā paaudzē

20.  uzsver, ka ieguldījums jauniešu izglītības iespējās tieši ietekmē ne vien gados jaunu cilvēku turpmāko personīgo dzīvi, bet arī sabiedrības ekonomisko veselību un kohēziju kopumā; akcentē nepieciešamību risināt problemātiskus jautājumus, kas aktuāli gados jauniem cilvēkiem, kuri tiek diskriminēti vai kuriem ir mazāk iespēju — tostarp jaunām sievietēm, LGBTIQ+ kopienas jauniešiem, gados jauniem migrantiem, gados jauniem patvēruma meklētājiem un bēgļiem, kā arī audzēkņiem ar invaliditāti un spēju traucējumiem —, un kas mazina viņiem dažādu līmeņu formālās izglītības, ikdienējas mācīšanās un neformālas izglītības sistēmu pieejamību; tāpēc aicina dalībvalstis nopietni palielināt publiskā sektora izdevumus izglītībai, arī digitālajai izglītībai, arodizglītībai un izglītojošai apmācībai, prasmju pilnveidošanai un pārkvalifikācijai; aicina Komisiju veicināt vienotu rādītāju izmantošanu, lai novērtētu, kā ieguldījums — arī Eiropas Atveseļošanas instruments (Next Generation EU) — un reformas veicina mērķtiecīgas politikas īstenošanu jaunatnes un izglītības jomās;

21.  atkārtoti aicina dalībvalstis līdz 2025. gadam pilnībā izveidot Eiropas izglītības telpu; tāpēc atzinīgi vērtē progresu, kas dažās dalībvalstīs jau ir panākts; aicina dalībvalstis veikt atbilstošus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nostiprinātu valsts digitālo infrastruktūru, savienojumu iespējas un izglītības programmas un lai atbilstoši apmācītu skolotājus un pedagogus un piedāvātu norādījumus, kuri veicinātu digitālo līdzekļu lietošanas prasmes un līdz ar to vairotu jaunas mācību metodes un ļautu gados jauniem cilvēkiem iemācīties efektīvi iegūt informāciju, atspēkot dezinformāciju un vērsties pret vardarbību tiešsaistē, piemēram, pret naida kurināšanu, rasismu, bērnu seksuālu izmantošanu tiešsaistē, ar dzimumu saistītu vardarbību, iebiedēšanu un ļaunprātīgu bloķēšanu tiešsaistē; atgādina, ka patlaban izglītības jomā nav dzimumu vienlīdzības zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātņu, mākslas un matemātikas (STEAM) priekšmetu ziņā un ka ir vajadzīgi korektīvi pasākumi, lai šo nevienlīdzību novērstu; gaida, kad Komisija sagatavos Digitālās izglītības rīcības plāna (2012–2027) vidusposma pārskatu;

o
o   o

22.  uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 202, 7.6.2016., 47. lpp. (2) OV L 462, 28.12.2021., 1. lpp. (3) OV C 456, 18.12.2018., 1. lpp. (4) OV C 494, 8.12.2021., 2. lpp. (5) OV C 418, 7.12.2017., 2. lpp. (6) OV C 189, 5.6.2019., 28. lpp. (7) OV C 414, 10.12.2019., 2. lpp. (8) OV C 415, 1.12.2020., 1. lpp. (9) OV C 395, 29.9.2021., 101. lpp. (10) OV C 445, 29.10.2021., 75. lpp. (11) OV C 465, 17.11.2021., 82. lpp. (12) Pieņemtie teksti, P9_TA(2022)0359. (13) Eirobarometra 2022. gada 6. maijā publicētā aptauja par jaunatni un demokrātiju Eiropas Jaunatnes gadā (2022). (14) Shrinking space for civil society: its impact on young people and their organisations [Eiropas Padomes tīmekļa vietnes publikācija “Sarūk telpa pilsoniskajai sabiedrībai — kā tas ietekmē jauniešus un viņu organizācijas”; latviešu valodā nav pieejama]. Resolution on Combating shrinking space with expanding opportunities for youth organisations, national youth councils and international non-governmental youth organisations [Eiropas Jaunatnes foruma tīmekļa vietnē publicētā rezolūcija par cīņu pret telpas sarukšanu, piedāvājot plašākas iespējas jauniešu organizācijām, valstu jaunatnes padomēm un starptautiskām nevalstiskām jauniešu organizācijām; latviešu valodā nav pieejama]. Voicify: Part of Europe [gados jaunu bēgļu, trimdinieku, migrantu, patvēruma meklētāju un neatbilstīgu imigrantu vadīto organizāciju konsultatīvās apvienības publicētais ziņojums par iniciatīvu, kas ļautu šiem jauniešiem pilnvērtīgi iesaistīties, veidojot politiku, kura viņus ietekmē; latviešu valodā nav pieejams].

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra rezolūcija par ES noteikumu uzlabošanu attiecībā uz savvaļas un eksotiskiem dzīvniekiem, kurus paredzēts turēt kā lolojumdzīvniekus Eiropas Savienībā, izmantojot ES atļauto dzīvnieku sarakstu (2022/2809(RSP))

P9_TA(2022)0425 B9-0489/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā lūgumrakstus Nr. 0697/2020, 0744/2020 un 0786/2020,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 114., 191. un 192. pantu,

–  ņemot vērā Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES),

–  ņemot vērā Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas (WOHA, kas dibināta kā OIE) Sauszemes dzīvnieku un ūdensdzīvnieku veselības kodeksus,

–  ņemot vērā Eiropas Konvenciju par lolojumdzīvnieku aizsardzību un Eiropas Padomes rezolūciju par savvaļas dzīvnieku kā lolojumdzīvnieku turēšanu,

–  ņemot vērā 2021. gada 9. jūnija rezolūciju "ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam. Atgriezīsim savā dzīvē dabu"(1),

–  ņemot vērā 2020. gada 12. februāra rezolūciju par ES iekšējā tirgus un patērētāju tiesību aizsardzību pret nelegālās lolojumdzīvnieku tirdzniecības negatīvajām sekām(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 15. septembra rezolūciju par ES stratēģiskajiem mērķiem Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) pušu 17. konferencē, kas notiks no 2016. gada 24. septembra līdz 5. oktobrim Johannesburgā, Dienvidāfrikā(3),

–  ņemot vērā 2016. gada 24. novembra rezolūciju par ES rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 20. maija paziņojumu "ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam. Atgriezīsim savā dzīvē dabu" (COM(2020)0380),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 26. februāra paziņojumu "ES Rīcības plāns savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai" (COM(2016)0087) un Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par ES Rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai,

–  ņemot vērā Padomes 1996. gada 9. decembra Regulu (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību(5), un Komisijas 2006. gada 4. maija Regulu (EK) Nr. 865/2006, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā īstenot Padomes Regulu (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regulu (ES) 2016/429 par pārnēsājamām dzīvnieku slimībām un ar ko groza un atceļ konkrētus aktus dzīvnieku veselības jomā ("Dzīvnieku veselības tiesību akts")(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Regulu (ES) Nr. 1143/2014 par invazīvu svešzemju sugu introdukcijas un izplatīšanās profilaksi un pārvaldību(8) (Invazīvo sugu regula),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 576/2013 par lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu un par Regulas (EK) Nr. 998/2003 atcelšanu(9),

–  ņemot vērā Reglamenta 227. panta 2. punktu,

A.  tā kā Lūgumrakstu komiteja ir saņēmusi lūgumrakstus Nr. 0697/2020, 0744/2020 un 0786/2020, kuros paustas bažas par labturības un veselības riskiem, kas saistīti ar savvaļas un eksotisku dzīvnieku tirdzniecību ES, un aicināts pieņemt ES mērogā atļauto dzīvnieku sarakstu, kurā noteikti dzīvnieki, ko var turēt kā lolojumdzīvniekus;

B.  tā kā biodaudzveidība ir neatņemama pasaules mantojuma daļa; tā kā princips "Viena veselība" atspoguļo to, ka cilvēku veselība, dzīvnieki un vide ir savstarpēji saistīti; tā kā pašreizējā informācija liecina, ka Covid-19 pandēmija varētu būt radusies no dzīvnieku izcelsmes avotiem(10), kas liecina, ka eksotisku dzīvnieku tirdzniecībai jāpievērš lielāka uzmanība, jo tā attiecas uz lielu veselības apdraudējumu visiem iedzīvotājiem;

C.  tā kā 70 % patogēnu, kas izraisa cilvēku slimības, ir dzīvnieku izcelsmes, un šīs slimības, ko dēvē par zoonozēm, var pārnēsāt mājdzīvnieki vai savvaļas dzīvnieki(11); tā kā tirdzniecība ar savvaļas dzīvniekiem palielina kontaktus starp cilvēkiem un savvaļas dzīvniekiem un ir galvenais faktors, kas var izraisīt plašāku ietekmi, tādējādi izraisot vīrusu slimību, tostarp jaunu slimību, izplatīšanos uz cilvēkiem;

D.  tā kā saskaņā ar aplēsēm Eiropā kā lolojumdzīvnieki tiek turēti vairāk nekā 100 miljoni dzīvnieku, tostarp mazi zīdītāji, putni, rāpuļi, zivis un abinieki(12); tā kā daudzas no šīm sugām ir notvertas savvaļā, noplicinot dabiskās populācijas;

E.  tā kā savvaļas sugām ir īpašas vajadzības, un tās ļoti cieš, kad tiek sagūstītas, transportētas un ievietotas nebrīvē; tā kā saskaņā ar jaunākajiem datiem liels skaits savvaļas un eksotisko dzīvnieku iet bojā pirmā gada laikā pēc kļūšanas par lolojumdzīvniekiem, un lielākā daļa no tiem iet bojā no nosmakšanas, slimībām, bada un dehidratācijas pārvadāšanas laikā, par ko ziņo arī ANO Vides programma;

F.  tā kā ir steidzami jāvairo sabiedrības informētība par to savvaļas un eksotisko dzīvnieku labturību, kurus paredzēts turēt kā lolojumdzīvniekus, tostarp par veselības, uzvedības un veterināro problēmu satraucošo līmeni;

G.  tā kā saskaņā ar Starptautiskās Dabas aizsardzības savienības (IUCN) datiem katra ceturtā zīdītāju suga un katra astotā putnu suga ir pakļauta augstam izmiršanas riskam, bet katra trešā abinieku suga ir apdraudēta; tā kā labi dokumentēti pierādījumi apstiprina, ka eksotisko lolojumdzīvnieku tirdzniecība ir viens no galvenajiem draudiem šo sugu izdzīvošanai;

H.  tā kā invazīvās svešzemju sugas ir viens no pieciem galvenajiem bioloģiskās daudzveidības samazināšanās cēloņiem gan Eiropā, gan visā pasaulē; tā kā Komisija ir aprēķinājusi, ka invazīvo sugu radītā kaitējuma kontroles un pārvaldības izmaksas ES sasniedz 12 miljardus EUR gadā; tā kā vairākas dalībvalstis, pārkāpjot ES tiesību aktus, joprojām nav izveidojušas pilnībā funkcionējošu novērošanas un kontroles sistēmu, lai uzraudzītu invazīvas svešzemju sugas, kas rada bažas Savienībai, kā rezultātā Komisija pret tām ir sākusi pārkāpuma procedūras;

I.  tā kā daudzi savvaļas un eksotiskie dzīvnieki, kas tiek turēti kā lolojumdzīvnieki, to dabiskās uzvedības dēļ rada nopietnus draudus cilvēku drošībai, tiem piemīt agresīvas vai plēsonīgas iezīmes, ko pastiprina spriedze nebrīvē;

J.  tā kā valstu noteikumi, kas paredz ierobežojumus attiecībā uz eksotisko lolojumdzīvnieku turēšanu, dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgi un dažos gadījumos ir pretrunīgi, kas dalībvalstīm rada ārkārtīgi lielas grūtības īstenot saskaņotu politiku šajā jautājumā Eiropas līmenī, un turklāt pašreizējos valstu tiesību aktos, kas attiecas uz eksotiskajiem lolojumdzīvniekiem, ir nepilnības(13); tā kā tiesību normas var vai nu aizliegt dažu sugu dzīvnieku turēšanu (neatļauto sugu saraksts jeb melnais saraksts), vai arī atļaut turēt tikai dažas sugas (atļauto sugu saraksts jeb baltais saraksts), un neatļauto sugu saraksts ir visbiežāk izmantotā sistēma, lai regulētu eksotisku lolojumdzīvnieku turēšanu;

K.  tā kā pašreizējais stāvoklis nostiprina pastāvošos šķēršļus, sadrumstalo Savienības vienoto tirgu un rada nopietnas atšķirības starp tām dalībvalstīm, kuru tiesību aktos ir iekļauts atļauto sugu saraksts, un tām, kuru tiesību aktos tā nav; tā kā turklāt pat atļauto sugu saraksti dažās dalībvalstīs atšķiras no pārējo valstu sarakstiem, tostarp tādos jautājumos kā sugu iekļaušana sarakstā, atšķirīgie aizsardzības līmeņi vai atšķirīgais veids, kādā veikts riska novērtējums;

L.  tā kā neatļauto sugu saraksta pieeja pēc būtības ir reaģējoša un vismazāk piesardzīga, jo jebkuru dzīvnieku, kas nav neatļauto sarakstā, ir atļauts turēt pēc noklusējuma, tāpēc sarakstam ir jābūt diezgan garam; tā kā sugas, ar kurām tirgojas, pastāvīgi mainās, pamatojoties uz pašreizējām tendencēm, tādēļ jebkurš neatļauto sugu saraksts ir regulāri jāatjaunina;

M.  tā kā zinātnieki ar bažām ir uzsvēruši, ka ES aizliegto invazīvo svešzemju sugu saraksts, kas iekļauts Invazīvo sugu regulā, neatbilst apdraudējuma līmenim, ko invazīvās svešzemju sugas rada ES bioloģiskajai daudzveidībai;

N.  tā kā tas, ka nav ES mēroga atļauto sugu saraksta ar dzīvniekiem, kurus paredzēts turēt kā lolojumdzīvniekus, apdraud gan cilvēku labbūtību un veselību, gan dzīvnieku labturību un veselību, kā arī bioloģisko daudzveidību;

O.  tā kā, lai veicinātu atļauto sugu saraksta efektivitāti un uzlabotu gan lolojumdzīvnieka labturību, gan īpašnieka labbūtību, būtu vajadzīgs pietiekams informētības līmenis par atbildīgu lolojumdzīvnieku turēšanu;

P.  tā kā 19 dalībvalstis ir atbalstījušas 2022. gada 24. maija Lauksaimniecības un zivsaimniecības padomes sanāksmē iesniegto nostājas dokumentu Kipras, Lietuvas, Luksemburgas un Maltas vārdā par jaunu ES tiesisko regulējumu attiecībā uz tādu ES atļauto dzīvnieku sarakstu, kurus paredzēts turēt kā lolojumdzīvniekus;

1.  atkārtoti uzsver, ka visaugstākā prioritāte būtu jāpiešķir profilaksei kā visrentablākajam, humānākajam un videi vēlamākajam pasākumam; norāda, ka ES jāizmanto iespējas, lai Covid-19 pandēmijā gūto pieredzi iekļautu savā rīcībpolitikā; uzsver Komisijas svarīgo nozīmi, koordinējot un atbalstot pieeju "Viena veselība" ES;

2.  uzsver, ka eksotisku dzīvnieku tirdzniecība var apdraudēt ne tikai dzīvnieku labturību, bet arī cilvēku veselību, jo pastāv zoonozes iespēja, un ka tāpēc ES ir jāpieņem saskaņoti tiesību akti, kas novērš šāda veida iespējamas slimības, kuras var izraisīt sabiedrības veselības problēmas;

3.  atgādina, ka tirdzniecība ar eksotiskiem savvaļas dzīvniekiem jau ir pierādījusi, ka tā var izraisīt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos gan dzīvotnē, no kura šī suga cēlusies, gan Savienības ekosistēmās; uzsver, ka Eiropas tirdzniecības politikai ir jānodrošina, lai lolojumdzīvnieku tirdzniecības prakse neapdraudētu savvaļas un eksotisko dzīvnieku labturību un neveicinātu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un lai šādu dzīvnieku kā lolojumdzīvnieku turēšana neapdraudētu dzīvnieka labturību vai īpašnieka labbūtību;

4.  pauž bažas par to, ka dalībvalstīs spēkā esošie noteikumi par savvaļas un eksotisko dzīvnieku tirdzniecību un turēšanu ir sadrumstaloti un nekonsekventi, bieži vien neaptverot dzīvnieku valsti, galvenokārt pievēršoties zīdītājiem, vienlaikus ignorējot lielās putnu, rāpuļu, abinieku, kukaiņu un dekoratīvo zivju grupas, kas pašlaik ir plaši pārstāvētas lolojumdzīvnieku tirdzniecībā, un par to, ka to izlaišana var radīt apdraudējumu vietējām sugām un ekosistēmām;

5.  uzsver, ka nekonsekventi tiesību akti apgrūtina precīzu datu vākšanu; uzsver, ka ES datubāzēs, kas izveidotas, lai izsekotu dzīvnieku tirdzniecībai dalībvalstīs un starp tām, nav reģistrēti dzīvnieku avoti un CITES attiecas tikai uz salīdzinoši nelielo to dzīvnieku sugu īpatsvaru, kas uzskaitītas tās pielikumos;

6.  uzsver, ka vairākās Eiropas valstīs jau ir ieviesti atļauto sugu saraksti, kuru pamatā ir vairāki kritēriji, piemēram, dzīvnieku labturība, vide, cilvēku veselība, audzēšanas un turēšanas prasības un piesardzības princips; atzinīgi vērtē arī to, ka vairākas citas valstis izstrādā atļauto sugu sarakstus vai veic pētījumus par atļauto sugu sarakstiem;

7.  ar nožēlu norāda, ka ES tiesību aktu noteikumi pašlaik nav pietiekami, lai risinātu dzīvnieku labturības, sabiedrības veselības un drošības, kā arī invāzijas risku, kas saistīts ar savvaļas un eksotisko dzīvnieku kā lolojumdzīvnieku tirdzniecību un turēšanu; uzsver, ka ES Dzīvnieku veselības tiesību akts nav izstrādāts, lai risinātu eksotisko lolojumdzīvnieku tirdzniecību, un neviens no ES tiesību aktiem, kas attiecas uz dzīvnieku labturību, nereglamentē to dzīvnieku labturību, kurus ES vienotajā tirgū tur un tirgo kā lolojumdzīvniekus;

8.  uzsver, ka atļauto sugu saraksts parasti ir īsāks, atsevišķs saraksts, kam ir piesardzības raksturs un kas nodrošina skaidrību par to, kuras sugas ir atļauts turēt valstī; norāda, ka atļauto sugu sarakstu ir arī daudz vieglāk atjaunināt nekā neatļauto sugu sarakstu, jo visas atļauto sugu sarakstā neiekļautās sugas ir a priori aizliegts turēt, tādējādi veicinot tiesību aktu vienkāršošanu Eiropas līmenī un samazinot administratīvās izmaksas; uzsver, ka atļauto sugu saraksta pieejas izpēte pierāda tā efektivitāti savvaļas un eksotisko dzīvnieku tirdzniecības samazināšanā un labākā sabiedrības informētībā(14);

9.  izvērtē priekšrocības, ko dotu Eiropas atļauto sugu saraksts, kas regulētu tirdzniecību ar savvaļas un eksotiskiem dzīvniekiem un ierobežotu to turēšanu kā lolojumdzīvniekus, kā norādīts Lūgumrakstu komitejā saņemtajos lūgumrakstos; ņem vērā dažu dalībvalstu aicinājumu izveidot ES mēroga atļauto sugu sarakstu, ievērojot atbilstošus labturības nosacījumus; šajā sakarā aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu par šāda saraksta izveides pievienoto vērtību un iespējamību, izmantojot zinātniski pamatotu kritēriju kopumu, lai noteiktu, kuras sugas ir piemērotas kā lolojumdzīvnieki, un iekļaujot rūpīgu analīzi par dažādiem kritērijiem, kas jau izmantoti valstu atļauto sugu sarakstos, lai noteiktu visefektīvākos kritērijus, kurus, iespējams, varētu pieņemt ES mēroga atļauto sugu sarakstā, pamatojoties uz dalībvalstu paraugpraksi, kā arī uz esošo un gūto pieredzi; aicina Komisiju uzsākt pētījumu, lai analizētu šo jautājumu saistībā ar stingru un savlaicīgu ES rīcības plāna pret nelikumīgu tirdzniecību ar savvaļas dzīvniekiem un augiem īstenošanu;

10.  uzsver, ka cilvēku veselības un vides aizsardzībai ir ārkārtīgi svarīgi visās dalībvalstīs izveidot un bez turpmākas kavēšanās īstenot efektīvus rīcības plānus, lai novērstu visinvazīvākās svešzemju sugas, kas rada bažas Savienībai, nodrošinot pilnībā funkcionējošu struktūru izveidi saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1143/2014, lai veiktu atbilstīgas kontroles, kuru mērķis ir novērst invazīvu svešzemju sugu netīšu un tīšu ievešanu un izplatīšanos Savienībā;

11.  atzīmē, ka lolojumdzīvnieku turēšana netiek regulēta ES, bet gan valstu līmenī, un ka dažas dalībvalstis ir izveidojušas atļauto dzīvnieku sugu sarakstus; uzsver, ka starptautiskajai tirdzniecībai ar savvaļas dzīvniekiem un augiem un attiecīgajiem tiesību aktiem, kuri to reglamentē, būtu jābalstās uz zinātniskiem pierādījumiem;

12.  uzskata, ka ES rīcības plāna par nelikumīgas savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības novēršanu pārskatīšanai būtu labvēlīgi jāietekmē dzīvnieku labturība, kā arī jāvairo izpratne par nelikumīgu tirdzniecību un eksotisko un savvaļas dzīvnieku, kurus ES drīkst turēt kā lolojumdzīvniekus, labturību;

13.  uzsver, ka atļauto sugu sarakstā iekļautie dzīvnieki nedrīkst radīt īpašus draudus cilvēku veselībai, tiem jābūt viegli kopjamiem un jātur apstākļos, kas atbilst to fizioloģiskajām, etoloģiskajām un ekoloģiskajām pamatvajadzībām; uzsver, ka eksotisku un savvaļas dzīvnieku sugas nedrīkst iekļaut sarakstā, ja ir skaidras pazīmes, ka, ja šo sugu dzīvnieki izbēgtu vai tiktu izlaisti savvaļā, tie spētu izdzīvot un līdz ar to radītu apdraudējumu vietējām ekosistēmām, tādējādi mainot pašu vietējo sugu pastāvēšanu un kļūstot par invazīvām sugām, tiklīdz tās tiktu izlaistas dabiskajā vidē;

14.  uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 67, 8.2.2022., 25. lpp. (2) OV C 294, 23.7.2021., 40. lpp. (3) OV C 204, 13.6.2018., 136. lpp. (4) OV C 224, 27.6.2018., 117. lpp. (5) OV L 61, 3.3.1997., 1. lpp. (6) OV L 166, 19.6.2006., 1. lpp. (7) OV L 84, 31.3.2016., 1. lpp. (8) OV L 317, 4.11.2014., 35. lpp. (9) OV L 178, 28.6.2013., 1. lpp. (10) Informatīvs ziņojums "Koronavīruss un savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecība", Eiropas Parlaments,Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāts, 2020. gada 4. maijs. (11) WOAH, "The "One Health" Concept", 2013. gada 14. janvāris. (12) ES Padome, "Nostājas dokuments Kipras, Lietuvas, Luksemburgas un Maltas vārdā par jaunu ES tiesisko regulējumu attiecībā uz tādu ES atļauto dzīvnieku sarakstu, kurus paredzēts turēt kā lolojumdzīvniekus", 2022. gada 16. maijs. (13) Kā norādīts pētījumā Analysis of national legislation related to the keeping and sale of exotic pets in Europe ("Ar eksotisko mājdzīvnieku turēšanu un pārdošanu Eiropā saistīto valsts tiesību aktu analīze"), ko 2020. gada jūnijā publicēja Eurogroup For Animals. (14) World Animal Protection, "Think positive – An overview of national and international Positive Lists", 2020. gada septembris.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra rezolūcija par cilvēktiesību stāvokli Ēģiptē (2022/2962(RSP))

P9_TA(2022)0426 RC-B9-0505/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ēģipti,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta runaspersonas ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumus par Ēģipti,

–  ņemot vērā ES kaimiņattiecību politiku un 2021. gada 9. februāra kopīgo paziņojumu “Atjaunināta partnerība ar dienvidu kaimiņreģionu — jauna programma Vidusjūras reģionam” (JOIN(2021)0002),

–  ņemot vērā ES un Ēģiptes 13. starpparlamentāro sanāksmi, kas notika 2022. gada 29. septembrī,

–  ņemot vērā 2022. gada 15. jūnijā Kairā parakstīto ES, Ēģiptes un Izraēlas saprašanās memorandu par sadarbību saistībā ar dabasgāzes tirdzniecību, transportēšanu un eksportu uz Eiropas Savienību,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra runaspersonas jaunāko paziņojumu par Ēģipti,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2019.–2020. gada vispārējo periodisko pārskatu par Ēģipti,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2022. gada 8. novembra paziņojumu, kurā tas pieprasīja nekavējoties atbrīvot Alaa Abdel Fattah,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes attiecībā uz nāvessodu, spīdzināšanu, vārda brīvību, cilvēktiesību aizstāvjiem, vardarbību pret sievietēm un meitenēm un LGBTI personu tiesībām,

–  ņemot vērā 1989. gada ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā to, ka Ēģipte ir ratificējusi Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, kā arī Konvenciju par bērna tiesībām un Arābu Cilvēktiesību hartu,

–  ņemot vērā Ēģiptes Konstitūciju, jo īpaši tās 52. pantu par visu veidu spīdzināšanas aizliegumu, 73. pantu par pulcēšanās brīvību un 93. pantu par starptautisko cilvēktiesību saistošo raksturu,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Ēģipte uzņēma ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu 27. konferenci (COP27), kas notika Šarm eš Šeihā; tā kā šis starptautiskais pasākums pievērsa uzmanību Ēģipte notiekošām represijām pret miermīlīgiem un leģitīmiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

B.  tā kā 2021. gadā Ēģipte sāka īstenot valsts cilvēktiesību stratēģiju un nacionālo dialogu, kuru oficiālais mērķis bija uzlabot cilvēktiesību stāvokli un izveidot iekļaujošāku politisko vidi; tā kā 2022. gada aprīlī tika izveidota Ēģiptes Prezidenta apžēlošanas komiteja, kuras uzdevums ir veikt pilsoniskās sabiedrības organizāciju vadītu izmeklēšanu to ieslodzīto lietās, kuru situācija neatbilst starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; tā kā komiteja nav ņēmusi vērā smagos pagātnē pieļautos un pašlaik notiekošos cilvēktiesību pārkāpumus un tā kā gadu pēc valsts cilvēktiesību stratēģijas un Ēģiptes nacionālā dialoga uzsākšanas nav notikušas būtiskas izmaiņas; tā kā galvenais institucionālais ietvars cilvēktiesību jautājumu apspriešanai starp abām pusēm ir saskaņā ar ES un Ēģiptes Asociācijas nolīgumu izveidotā Politisko jautājumu, cilvēktiesību un demokrātijas apakškomiteja — starptautiskie un reģionālie jautājumi; tā kā šīs apakškomitejas nākamo sanāksmi plānots rīkot 2022. gada 8. decembrī Kairā;

C.  tā kā Ēģipte pirms COP27 rīkošanas netika grozījusi nevienu attiecīgo tiesību aktu, tostarp par tiesībām uz vārda brīvību, miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanās brīvību un plašsaziņas līdzekļu brīvību, lai gan pilsoniskās sabiedrības telpas nodrošināšana ir kopīga apņemšanās, kas iekļauta ES un Ēģiptes partnerības prioritātēs un noteikta Ēģiptes konstitūcijā; tā kā kopš 2017. gada spēkā esošais ārkārtas stāvoklis nav atcelts; tā kā turpinās masveida tiesas prāvas un masveida apcietināšanas, militārajām un valsts drošības ārkārtas tiesām tiesājot desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju; tā kā 2021. gada 8. jūlijā ANO īpašie referenti jautājumos par pulcēšanās un biedrošanās brīvību, par cilvēktiesību aizstāvjiem un par cilvēktiesību aizsardzību terorisma apkarošanas laikā kopīgi pauda bažas par Ēģiptes 2019. gada Nevalstisko organizāciju (NVO) likumu, tās 2018. gada Likumu par kibernoziegumiem un informācijas tehnoloģiju noziegumiem, 2015. gada Teroristu organizāciju likumu un 2013. gada Likumu par publiskām sanāksmēm un miermīlīgām demonstrācijām; tā kā saskaņā ar Ēģiptes Tiesību un brīvību komisijas datiem Ēģiptes valdība no 2022. gada 1. oktobra līdz 14. novembrim 18 provincēs aizturēja gandrīz 734 personas;

D.  tā kā 2022. gada novembrī tika pārtraukts bada streiks, ko 2022. gada aprīlī bija uzsācis cilvēktiesību aizstāvis Alaa Abdel-Fattah, kurš, balstoties uz nepamatotām apsūdzībām, lielāko daļu laika pēdējo desmit gadu ir patvaļīgi turēts apcietinājumā, jo tika veikta piespiedu barošana pēc tam, kad viņš cietuma kamerā gandrīz nomira; tā kā kopš COP27 sākuma viņš bija pārtraucis arī dzert ūdeni; tā kā Alaa joprojām tiek liegta Apvienotās Karalistes amatpersonu konsulārā piekļuve un apmeklējumu neatļauj arī viņa advokātam; tā kā agrāk Alaa ģimenei pēc starptautiska spiediena tika dota iespēja viņu pa laikam apmeklēt;

E.  tā kā Ēģiptes valdība ir izslēgusi neatkarīgas cilvēktiesību grupas no dalības COP27, izmantojot slepenu, valdības kontrolētu reģistrācijas procesu, kurā netika iekļautas grupas, kas kritizē Ēģiptes valdību, nepamatoti ierobežojot miermīlīgu pulcēšanās brīvību ārpus COP27 norises vietas un nepamatoti kavējot vīzu izsniegšanu personām, kas ierodas no ārvalstīm; tā kā tikai dažas neatkarīgas cilvēktiesību grupas un tiesību aizstāve Sanaa Seif varēja piedalīties, pateicoties starptautisko organizāciju palīdzībai;

F.  tā kā sieviešu tiesību aizstāvji, LGBTIQ+ personas, kā arī koptu kristiešu tiesību aizstāvji joprojām tiek vajāti, iebiedēti, arestēti un aizturēti, piemēram, gan Patrick George Zaki, kuram joprojām ir noteikts ceļošanas aizliegums un draud tiesas prāva valsts ārkārtas tiesā pēc tam, kad viņš kritizēja valdības politiku attiecībā uz koptu kristiešiem, gan ietekmes veidotājas sociālajos medijos Haneen Hossam un Mawada Al Adham, kurām 2020. gadā tika piespriests trīs un divu gadu cietumsods, balstoties uz safabricētām morāles normu pārkāpšanas apsūdzībām pēc tam, kad viņas bija redzētas dejojam TikTok platformā publicētā video;

G.  tā kā 2022. gada 20. jūnijā notikušajā Eiropas Savienības un Ēģiptes Asociācijas padomes devītajā sanāksmē un 2022. gada 19. jūnijā pieņemtajās 2021.-2027. gada partnerības prioritātēs tika atkārtoti uzsvērta abu pušu apņemšanās veicināt demokrātiju, pamatbrīvības un cilvēktiesības, dzimumu līdztiesību un vienlīdzīgas iespējas;

H.  tā kā Ēģipte ir ilggadēja ES stratēģiskā partnere ar tādiem kopīgiem mērķiem kā stabilitātes, miera un labklājības nodrošināšana Vidusjūras un Tuvo Austrumu reģionā, un tā kā Ēģiptei ir svarīga loma stabilitātes nodrošināšanā reģionā; tā kā ES ir Ēģiptes lielākais ekonomiskais partneris un galvenais ārvalstu investīciju avots; tā kā 2022. gada jūnijā ES un Ēģipte pieņēma partnerības prioritātes daudzās jomās, tostarp drošības, terorisma apkarošanas un tiesu sistēmas reformas jomā, tā kā Ēģipte atbalstīja ANO rezolūciju, kurā nosodīta Krievijas veiktā Ukrainas reģionu aneksija, un turpina atbalstīt ES un starptautiskos centienus izbeigt Krievijas agresijas karu pret Ukrainu; tā kā Ēģipte ir parakstījusi saprašanās memorandu starp Ēģipti, ES un Izraēlu par gāzes importa samazināšanu no Krievijas pēc tās agresijas pret Ukrainu; tā kā Komisija ir piešķīrusi Ēģiptei 100 miljonus EUR no Pārtikas un noturības mehānisma, lai palīdzētu novērst Krievijas agresijas pret Ukrainu radīto pārtikas trūkumu,

1.  pauž dziļu nožēlu par to, ka Ēģiptē joprojām netiek ievērotas politiskās pamattiesības un pamatbrīvības, tostarp saistībā ar COP27 norisi Šarm eš Šeihā; pauž nožēlu, ka saistībā ar COP27 nenotika cilvēktiesību situācijas uzlabošanās;

2.  visstingrākajā veidā nosoda Ēģiptes iestāžu īstenoto cenzūru, vajāšanu un iebiedēšanu, kas vērsta pret Ēģiptes pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un notikusi pat starptautiskajās ANO telpās, kā arī jauno arestu un aizturēšanas vilni saistībā ar COP27; pauž atbalstu Vācijas valdībai, kas 2022. gada 13. novembrī iesniedza sūdzību pret Ēģiptes iestādēm par Vācijas COP27 paviljona dalībnieku pārmērīgi stingro drošības uzraudzību; pauž nožēlu par to, ka neatkarīgām Ēģiptes NVO tika atteikta vienreizēja reģistrācija COP27 un ka tikai nedaudziem to pārstāvjiem izdevās piedalīties un tikai pateicoties tam, ka starptautisko organizāciju pārstāvji iedeva tiem savas caurlaides; pauž nožēlu par to, ka Ēģiptes iestādes atlasīja tās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas šīs iestādes nekritizē; uzsver, ka COP27 notika Sinājā un tāpēc kā likumīgām ieinteresētajām personām konferencē vajadzēja ļaut piedalīties vietējām kopienām un NVO no Sinājas; pauž nožēlu par Ēģiptes slepeno procesu, kurā tā izmantoja neizpaustus atlases kritērijus kritiski nozīmīgu cilvēktiesību NVO izslēgšanai; aicina Ēģiptes varas iestādes neveikt nekādus represīvus pasākumus pret tiem Ēģiptes cilvēktiesību aizstāvjiem un aktīvistiem, kuri COP27 laikā publiski pauda bažas par Ēģiptes cilvēktiesību pārkāpumiem;

3.  stingri nosoda to, ka Ēģiptē joprojām patvaļīgi un pirmstiesas apcietinājumā tiek turēti desmitiem tūkstošu pārliecības dēļ ieslodzīto, no kuriem daudzi tiek turēti necilvēcīgos apstākļos bez piekļuves taisnīgai tiesai vai pamattiesībām, kā tas ir redzams Ēģiptes politiskajos cietumos Vādī Natrūnā un Bedrā; norāda, ka 2022. gada aprīlī prezidenta apžēlošanas komiteja atbrīvoja vai apžēloja nelielu daļu Ēģiptes politieslodzīto, no patvaļīga pirmstiesas apcietinājuma atbrīvojot 800 līdz 1000 ieslodzīto; uzsver, ka saskaņā ar Ēģiptes NVO un organizācijas “Amnesty International” sniegto informāciju kopš tā laika patvaļīgi arestēti un apcietināti ir vismaz 1953 ēģiptieši;

4.  mudina Ēģiptes iestādes nekavējoties atbrīvot Mohamed “Oxygen” Ibrahim, Mohamed Adel, Alaa Abdel Fattah un trīs juristus, kuri 2020. gadā saņēmuši Eiropas Advokātu un juristu biedrību padomes cilvēktiesību balvu, Ibrahim Metwally Hegazy, Mohamed El Baqer un Hoda Abdelmoniem, kā arī Ezzat Ghoneim, Ahmed Amasha, Abdel Moneim Aboul Fotouh, Mohamed El Kassas, Ziad Abu El Fadl, Aisha El Shater, Mohamed Abo Houraira, Manal Agrama, Marwa Arafa, Hala Fahmy, Safaa El Korbagy, Tawfik Ghanim, Seif Thabit, Safwan Thabit, Sherif al Rouby, Anas El-Beltagy, Ahmed Douma, Mohamed Adel Fahmy, Nermin Hussein, Haneen Hossam, Mawadda el-Adham, Ismail Iskandarani, Seif Fateen, Hisham Genena, Omar Mohammed Ali, Aymen Moussa, Omar el Hout, Ahmed Moussa Abd El Khaleq un Ahmed Fayez, kas ir tikai daļa no daudzajiem nepamatoti apcietinātajiem; uzsver, ka šīs sievietes un vīrieši ir Ēģiptes cilvēktiesību aizstāvji, žurnālisti, miermīlīgi aktīvisti un politiķi, sociālo mediju ietekmētājas vai uzņēmēji, kuri atteikušies pārdot savus aktīvus militāristiem; aicina Ēģiptes iestādes atcelt ceļošanas aizliegumu Patrick George Zaki un Mahinour Al Masry;

5.  mudina Ēģiptes iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot britu ēģiptiešu cilvēktiesību aizstāvi un miermīlīgo aktīvistu Alaa Abdel Fattah, kurš ir “Deutsche Welle” un “Reportieri bez robežām” balvas saņēmējs un kurš lielāko daļu laika pēdējos desmit gados ir bijis patvaļīgi apcietināts, pamatojoties uz nepamatotām apsūdzībām, par viņa miermīlīgajām un leģitīmajām prasībām piešķirt vairāk tiesību un brīvību, un kurš nebūt nav vienīgais, un mudina ļaut viņam nekavējoties atgriezties Apvienotajā Karalistē; uzsver, ka gan Vācijas kanclers Olafs Šolcs, gan Francijas prezidents Emanuels Makrons ir prasījuši viņu atbrīvot;

6.  atkārtoti pauž visdziļāko nosodījumu tam, ka Ēģiptes drošības aparāts plaši izmanto spīdzināšanu; atgādina, ka Ēģiptes 2011. gada 25. janvāra revolūcija sākās kā sabiedrības sašutums pret policijas nesodāmību, cita starpā pēc blogera Khaled Said spīdzināšanas un nogalināšanas; mudina Ēģipti pilnībā sadarboties ar Itālijas iestāžu izmeklēšanu par Itālijas doktorantūras studenta Giulio Regeni slepkavību: viņu 2016. gadā spīdzināšanas laikā nogalināja drošības amatpersonas; jo īpaši vēlreiz aicina informēt ģenerāli Tariq Sabir, pulkvedi Athar Kamel Mohamed Ibrahim, pulkvedi Uhsam Helmi un majoru Magdi Ibrahim Abdelal Sharif par Itālijā sākto tiesvedību pret viņiem; visstingrākajā veidā nosoda 2022. gada 5. martā mirušā ekonomista Ayman Hadhoud spīdzināšanu līdz nāvei pēc tam, kad drošības amatpersonas bija noorganizējušas viņa piespiedu pazušanu un apcietināšanu, kas savukārt notika pēc viņa kritikas par ekonomikas politiku, un pauž dziļu nožēlu par to, ka Ēģiptes prokuratūra nav veikusi neatkarīgu autopsiju un ticamu izmeklēšanu;

7.  mudina Ēģipti atbrīvot visus žurnālistus, kuri pašlaik atrodas cietumā par sava darba veikšanu (to kopskaits ir 21), kā dokumentējusi organizācija “Reportieri bez robežām” un Žurnālistu aizsardzības komiteja; uzsver visu Ēģiptes iedzīvotāju tiesības piekļūt informācijai bez valdības cenzūras; norāda uz COP 27 konferences sākumā spiediena rezultātā pieņemto lēmumu atļaut piekļuvi dažu cilvēktiesību NVO un neatkarīgo laikrakstu, piemēram, “Medium”, “Mada Masr” un “Human Rights Watch”, tīmekļa vietnēm; tomēr uzsver, ka šādām tīmekļa vietnēm ēģiptiešiem vajadzētu būt piekļūstamām vienmēr, arī pēc konferences;

8.  tādēļ mudina Ēģiptes iestādes atbrīvot visus žurnālistus, kuri vēl 2022. gada novembrī ir apcietinājumā: Khaled Abdelwahab Radwan, Ahmed Fayez, Alaa Abdelfattah, Ismail Alexandrani, Mohamed Ibrahim (pazīstams arī kā Mohamed Oxygen), Ahmed Allaam, Hamdi al-Zaeem, Tawfik Ghanem, Rabie al-Sheikh, Adallah Shusha, Khaled Sahloob, Bahaa al-Din Ibrahim Nemat Allah, Hisham Abdel Aziz, Mohamed Said Fahmy, Badr Mohamed Badr, Raouf Ebeid, Mostafa Saad, Mohamed Mostafa Moussa, Mahmoud Saad Diab un Amr Shnin;

9.  aicina Ēģiptes iestādes izbeigt diskrimināciju un visiem ēģiptiešiem neatkarīgi no viņu ticības vai pārliecības garantēt īstenu vienlīdzību likuma priekšā un praksē, kā noteikts konstitūcijā; norāda uz ilgstošo diskrimināciju pret minoritātēm, piemēram, koptiem un bahājiešiem; aicina Ēģipti pārskatīt likumus par zaimošanu, lai nodrošinātu apziņas brīvības un reliģisko minoritāšu tiesību aizsardzību;

10.  mudina Ēģipti ievērot starptautiskos pamatstandartus par biedrošanās brīvību un atcelt represīvo NVO likumu Nr. 149/2019, kas visas darbības pakļauj valdības kontrolei; piekrīt ANO cilvēktiesību ekspertu paustajām bažām par Ēģiptes juridisko arsenālu, ko tā izmanto, lai ierobežotu biedrošanās brīvību, vārda brīvību, preses brīvību un tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos, aizbildinoties ar cīņu pret terorismu; mudina Ēģipti arī grozīt vai atcelt 2018. gada Likumu par kibernoziegumiem un informācijas tehnoloģiju noziegumiem, 2015. gada Teroristu vienību likumu un 2013. gada Likumu par publisku pulcēšanos un miermīlīgām demonstrācijām; atkārtoti aicina Ēģiptes iestādes slēgt lietu Nr. 173/2011, kas pazīstama kā “ārvalstu finansējuma lieta”, un atcelt visus ceļošanas aizliegumus un aktīvu iesaldēšanu 31 cilvēktiesību NVO darbiniekam;

11.  aicina Ēģiptes parlamentu paātrināt visaptveroša likuma pieņemšanu attiecībā uz vardarbību pret sievietēm, it sevišķi slepkavībām goda vārdā; aicina Ēģiptes iestādes vēlreiz nosodīt sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un rezultatīvi vērsties ar kriminālvajāšanu pret tiem, kuri turpina to praktizēt; iesaka Ēģiptes iestādēm pastiprināt sadarbību ar ES, lai rastu jaunus veidus, kā sievietes vēl vairāk aizsargāt pret seksuālo vardarbību un dzimumbalstīto vardarbību; visasākajā veidā nosoda dzimumbalstītas slepkavības;

12.  aicina Ēģiptes iestādes izbeigt arestus un kriminālvajāšanu par pilngadīgu personu abpusēji labprātīgām seksuālām attiecībām, tostarp viendzimuma attiecībām vai attiecībām, kuru pamatā ir dzimtes izpausme, un nekavējoties atbrīvot LGBTIQ+ personas, kuras joprojām ir patvaļīgi apcietinātas un bieži vien atrodas necilvēcīgos apstākļos;

13.  atzinīgi vērtē Ēģiptes nesen izdarītās tiesību aktu izmaiņas attiecībā uz bērnu darbu un bērnu laulībām; tomēr aicina Ēģiptes iestādes vēl vairāk stiprināt likuma par bērnu laulībām īstenošanu, kā arī nostiprināt skolu sistēmas un valsts bērnu aizsardzības dienestus, kas novērš vardarbību pret bērniem un reaģē uz to, lai bērnus pasargātu vēl vairāk;

14.  mudina Ēģipti atcelt nāvessodu un nekavējoties pasludināt moratoriju tā piemērošanai; pauž nožēlu par to, ka Ēģipte pēdējo desmit gadu laikā ir kļuvusi par vienu no pasaulē lielākajiem nāvessoda izmantotājiem, to izpildot pat nepilngadīgajiem;

15.  atkārtoti aicina visas ES dalībvalstis un ES delegāciju piedalīties Ēģiptes un ārvalstu cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu un arodbiedrību pārstāvju tiesas prāvās un apmeklēt viņus apcietinājumā;

16.  mudina ES dalībvalstis ANO Cilvēktiesību padomē atbalstīt uzraudzības un ziņošanas mehānismu smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem Ēģiptē; atgādina, ka cilvēktiesību jautājumi ES būtu jāiekļauj visās augsta līmeņa apspriedēs ar Ēģiptes amatpersonām, tostarp ES un Ēģiptes Asociācijas padomē; aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu uzsvērt saikni starp demokrātisko attīstību un izaugsmi; aicina ANO attiecībā uz turpmākajām COP sanāksmēm un līdzīgām ANO konferencēm noteikt uzņēmējvalstīm pilsoniskās sabiedrības piekļuves un vārda brīvības kritērijus;

17.  vēlreiz aicina padziļināti un vispusīgi izskatīt ES attiecības ar Ēģipti, ņemot vērā ļoti ierobežoto Ēģiptes progresu cilvēktiesību jomā un tās represijas pret opozīciju, neraugoties uz Eiropas partneru pastāvīgo atbalstu; mudina Komisijas priekšsēdētājas vietnieku / Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos ieņemt stingru publisku nostāju attiecībā uz to, ka Ēģiptei ir jāatbrīvo politieslodzītie, jāpanāk konkrēts cilvēktiesību progress, jāizbeidz un jāizmeklē spīdzināšana un jāizbeidz masveidā izmantot ļaunprātīgu pirmstiesas apcietinājumu un ceļošanas aizliegumus, lai apspiestu — reāli pastāvošu vai tikai iedomātu — opozīciju, un ka tie ir priekšnosacījumi, bez kuriem nebūs iespējams uzlabot ES attiecības un sadarbību ar Ēģipti; vēlreiz aicina ES dalībvalstis apsvērt iespēju pieņemt mērķorientētas sankcijas pret personām, kas ir visvairāk atbildīgas par brutālajām represijām šajā valstī; aicina nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz visu veidu finansiālo atbalstu vai apmācību, ko Ēģiptei sniedz ES, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka un Eiropas Investīciju banka;

18.  mudina visas ES dalībvalstis pilnībā ievērot ES Padomes 2013. gada 21. augusta secinājumus, kuros paziņots par eksporta licenču apturēšanu jebkādam aprīkojumam, ko izmanto iekšējām represijām, tostarp novērošanas tehnoloģijām, kuras izmanto atšķirīgu viedokļu paudēju izsekošanai;

19.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Ēģiptes Arābu Republikas valdībai.

Eiropas Parlamenta 2022. gada 24. novembra rezolūcija par cilvēktiesību stāvokli saistībā ar FIFA Pasaules kausu Katarā (2022/2948(RSP))

P9_TA(2022)0427 RC-B9-0538/2022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes 2022. gada 20. jūnija secinājumus par stratēģisku partnerību ar Persijas līča reģionu,

–  ņemot vērā Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2022. gada 18. maija kopīgo paziņojumu par stratēģisku partnerību ar Persijas līča valstīm (JOIN(2022)0013),

–  ņemot vērā ES un Kataras cilvēktiesību dialoga ceturto kārtu, kas notika 2022. gada 12. septembrī Briselē,

–  ņemot vērā EK un Kataras 2018. gada 7. marta sadarbības nolīgumu,

–  ņemot vērā 1990. gada 18. decembra ANO Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

–  ņemot vērā Starptautiskās Futbola federācijas (FIFA) 2010. gada 2. decembra paziņojumu par Kataras izvēlēšanos par norises vietu 2022. gada Pasaules kausa izcīņai futbolā,

–  ņemot vērā Kataras valdības 2020. gadā pieņemtos Likumus Nr. 17, 18 un 19 par pārvietošanās brīvību un minimālo algu migrējošiem darba ņēmējiem,

–  ņemot vērā organizācijas “Human Rights Watch” 2022. gada 24. oktobra ziņojumu “Qatar: Security Forces Arrest, Abuse LGBT People” (“Katāra: drošības spēki aiztur un pārkāpj LGBT personu tiesības”),

–  ņemot vērā Kataras Kriminālkodeksa 285. pantu un 2002. gada Likumu Nr. 17/2002 par sabiedrības aizsardzību,

–  ņemot vērā 1984. gada ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes jautājumā par nāvessodu,

–  ņemot vērā 2022. gada 31. oktobra progresa ziņojumu par Kataras valdības un Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) tehniskās sadarbības programmu,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Katara ratificēja 2018. gada 21. maijā,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kataru, jo īpaši 2013. gada 21. novembra rezolūciju par Kataru: viesstrādnieku stāvoklis(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Katara ir reģiona pirmā valsts, kurā notiek FIFA Pasaules kausa izcīņa, tā kā 2010. gadā FIFA piešķīra Katarai Pasaules kausa izcīņu, nepārliecinoties, ka ir ievērota pienācīga rūpība cilvēktiesību un vides jomā, un neparedzot nosacījumus migrējošo darba ņēmēju aizsardzībai; tā kā Katara uzvarēja konkursā par tiesībām rīkot FIFA Pasaules kausa izcīņu, taču pastāv ticami apgalvojumi par kukuļošanu un korupciju šajā sakarā, kā rezultātā tika sākta izmeklēšana;

B.  tā kā tiek lēsts, ka Katarā ir vairāk nekā 2 miljoni ārvalstnieku, kas ir aptuveni 94 % no tās darbaspēka; tā kā migranti galvenokārt ir nodarbināti celtniecībā, pakalpojumu sektorā un mājsaimniecībās; tā kā ir ziņots, ka šajās nozarēs ir pārkāptas darba ņēmēju tiesības; tā kā, ņemot vērā minēto skaitli, Katarā ir pasaulē visaugstākā migrējošo darba ņēmēju attiecība pret iekšzemes iedzīvotāju skaitu;

C.  tā kā, lai strādātu Katarā, daudzi darba ņēmēji bija spiesti palikt parādā darbā pieņemšanas uzņēmumiem, kas no viņiem nelikumīgi iekasēja maksu, un daudzi no viņiem cieta no algu zādzībām un ārkārtēja karstuma apstākļos piedzīvoja nežēlīgus darba apstākļus, kas viņus pakļāva slimības, ievainojumu un nāves riskam;

D.  tā kā tiek ziņots, ka ar Pasaules kausa izcīņu Katarā saistīto būvdarbu laikā tūkstošiem migrējošo darba ņēmēju ir gājuši bojā un vēl daudz vairāk ir guvuši ievainojumus;

E.  tā kā saskaņā ar SDO sniegto informāciju daži Eiropas uzņēmumi ir atteikušies iesaistīties apvienotajās komitejās, kuru mērķis ir apvienot vadības un darba ņēmēju pārstāvjus, lai apspriestu, novērstu un atrisinātu konfliktus darbavietā;

F.  tā kā pirms Katarā veiktajām reformām Starptautiskā Arodbiedrību konfederācija (ITUC) 2014. gadā pret Kataru iesniedza sūdzību SDO par to, ka tā neievēro 1930. gada Piespiedu darba konvenciju un 1947. gada Konvenciju par darba inspekciju; tā kā saskaņā ar ITUC sniegto informāciju Kataras tiesību akti ir mainīti un valsts turpina sekmīgi īstenot šīs izmaiņas;

G.  tā kā Katara ir pirmā Persijas līča sadarbības padomes (GCC) valsts, kur ir atvērts SDO projektu birojs; tā kā, lai uzlabotu darba ņēmēju tiesības, Katara ir parakstījusi vairākas partnerības ar SDO, ANO organizācijām un ES dalībvalstīm, piemēram, saprašanās memorandu ar Zviedriju 2020. gada janvārī un Franciju 2022. gada martā; tā kā SDO ir konstatējusi, ka piecu gadu laikā pirms 2022. gada FIFA Pasaules kausa ir noticis jūtams progress, jo īpaši attiecībā uz darbaspēka migrācijas pārvaldību, darba tiesību īstenošanu un tiesu iestāžu pieejamību, kā arī darba ņēmēju viedokļa paušanas un sociālā dialoga stiprināšanu; tā kā saskaņā ar SDO sniegto informāciju migrējošiem darba ņēmējiem joprojām nav likumīgu tiesību pievienoties arodbiedrībām un veidot tās;

H.  tā kā Katarā darba ņēmējiem iepriekš bija vajadzīga darba devēju atļauja mainīt darbu vai pamest valsti; tā kā šīs prasības bija visproblemātiskākās kafala sponsorēšanas sistēmas iezīmes, jo tās darba ņēmējus padarīja pārāk atkarīgus no darba devējiem un tādējādi radīja ekspluatācijas un piespiedu darba iespējas; tā kā šo izmaiņu rezultātā Darba ministrija divu gadu laikā kopš šo reformu ieviešanas ir apstiprinājusi aptuveni 420 000 migrējošo darba ņēmēju pieteikumus mainīt darbu; tā kā daudzi darba ņēmēji tomēr joprojām saskaras ar šķēršļiem, kad viņi vēlas aiziet no darba un pāriet uz jaunu darbu, piemēram, ar darba devēju represijām;

I.  tā kā 2021. gada martā Katara kļuva par pirmo Persijas līča reģiona valsti, kura pieņēma nediskriminējošu minimālo algu, ko piemēro visiem darba ņēmējiem, visu valstu valstspiederīgajiem, visās nozarēs, tostarp mājsaimniecībā nodarbinātām personām; tā kā saskaņā ar SDO datiem kopš jauno tiesību aktu ieviešanas kopumā 13 % darbaspēka, proti, 280 000 cilvēkiem, alga ir palielinājusies līdz jaunajam minimālajam slieksnim;

J.  tā kā jaunie tiesību akti nodrošina Kataras darba ņēmējiem lielāku aizsardzību pret pārmērīgu karstumu;

K.  tā kā Katara ir veikusi pasākumus, lai uzlabotu darba ņēmēju piekļuvi tiesu iestādēm, izveidojot jaunu darba ņēmējiem paredzētu tiešsaistes platformu sūdzību iesniegšanai un jaunas darba tiesas strīdu izšķiršanai;

L.  tā kā tomēr tiek ziņots, ka Katarā un citās GCC valstīs joprojām pastāv dažas diskriminējošas prakses, kas saistītas ar ārvalstu darba ņēmējiem, piemēram, patvaļīgi atskaitījumi no algas, algu nemaksāšana un ceļošanas dokumentu atņemšana;

M.  tā kā Kataras Kriminālkodeksa 285. pantā par ārlaulības dzimumattiecībām, tostarp viendzimuma dzimumattiecībām, paredzēts cietumsods līdz septiņiem gadiem; tā kā tiek ziņots, ka LGBTQ+ personu patvaļīgas apcietināšanas pamatā ir 2002. gada Likums Nr. 17 par sabiedrības aizsardzību, kas saskaņā ar organizācijas “Human Rights Watch” sniegto informāciju paredz pagaidu apcietinājumu bez apsūdzības izvirzīšanas vai tiesas procesa uz laiku līdz sešiem mēnešiem, ja “pastāv pamatoti iemesli uzskatīt, ka apsūdzētais, iespējams, ir izdarījis noziegumu”, tostarp “aizskāris sabiedrības morāli”, kā rezultātā bieži notiek pārkāpumi pret LGBTQ+ personām; tā kā Kataras FIFA Pasaules kausa vēstnieks publiski dalījās ar homofobisku paziņojumu; tā kā septiņas futbola federācijas, tostarp Eiropā, ir nolēmušas, ka to spēlētāji var valkāt “OneLove” rokas apsēju varavīksnes krāsās; tā kā FIFA tomēr nolēma, ka spēlētāji var saņemt dzelteno kartīti vai tikt noraidīti no laukuma, ja viņi valkātu šo rokas apsēju, jo tas ir iespējams politisks vēstījums;

N.  tā kā 2016. gadā FIFA apņēmās piemērot ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, kas liek FIFA atturēties no iejaukšanās cilvēktiesību jomā un novērst tās darbību negatīvo ietekmi cilvēktiesību jomā;

O.  tā kā laikā, kad gan Eiropā, gan Persijas līča reģionā valda nedrošība, pastāv būtiski izaicinājumi uz noteikumiem balstītai starptautiskajai kārtībai un pasaule saskaras ar sekām, ko rada Krievijas agresija pret Ukrainu un Covid-19 pandēmija, kā arī ar zaļās un digitālās pārkārtošanās neatliekamo nepieciešamību, ES var daudz iegūt no spēcīgākas un stratēģiskākas partnerības ar GCC un tās dalībvalstīm, tostarp Kataru; tā kā 2021. gadā tika atjaunotas diplomātiskās attiecības starp Kataru un Saūda Arābiju, Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Bahreinu un Ēģipti;

P.  tā kā 2018. gadā parakstītais ES un Kataras sadarbības nolīgums nodrošina satvaru politiskām un sektorālajām apspriedēm par abpusēji interesējošām jomām; tā kā Katara ir svarīga ES partnere un savstarpējās attiecības aptver daudzas svarīgas jomas; tā kā Katarai ir būtiska nozīme Eiropas enerģētiskās drošības stratēģijas īstenošanā; tā kā ES un Kataras mijiesaiste ir ievērojami pastiprinājusies, kā rezultātā 2022. gadā Dohā tika atvērta ES delegācija; tā kā Katara 2022. gada februārī bija viena no ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas līdzatbalstītājām, aicinot Krieviju aiziet no Ukrainas, un balsoja par rezolūcijām, kurās tika nosodīts Krievijas iebrukums Ukrainā;

Q.  tā kā 2022. gada 12. septembrī norisinājās ES un Kataras cilvēktiesību dialoga ceturtā kārta; tā kā cilvēktiesību dialogs ir izšķirošs brīdis, kad paveras iespēja iesaistīties cilvēktiesību veicināšanā,

1.  pauž nožēlu par to, ka Pasaules kausa sagatavošanas darbos ir gājuši bojā tūkstošiem migrējošo darba ņēmēju un citi ir guvuši ievainojumus; izsaka līdzjūtību šo darba ņēmēju ģimenēm un pieprasa nodrošināt pārskatatbildību;

2.  mudina Kataru pilnībā īstenot tās jaunos tiesību aktus, kas aizsargā darba ņēmēju tiesības, un likvidēt atlikušos kafala (“šefības”) sistēmas elementus, tādus kā darba ņēmēju sodīšana par bēgšanu;

3.  uzsver, ka ES ir apņēmusies savās attiecībās ar Kataru atbalstīt cilvēktiesības, tostarp jautājumus, kas izvirzīti saistībā ar FIFA Pasaules kausa izcīņu; pauž bažas par ziņojumiem, ka Katarā simtiem tūkstošu migrējošo darba ņēmēju joprojām saskaras ar diskriminējošiem tiesību aktiem un praksi; pauž nožēlu par to, ka tiesību rīkot FIFA Pasaules kausa izcīņu piešķiršana Katarai 2010. gadā nebija pārredzama un ka tai acīmredzami trūka atbildīgas riska izvērtēšanas; atgādina savu jau izsenis pausto viedokli, ka, neraugoties uz mēģinājumiem reformēt FIFA, piemēram, ieviešot prasības attiecībā uz cilvēktiesībām, korupcija šajā organizācijā ir plaši izplatīta, sistēmiska un dziļi iesakņojusies, un joprojām uzskata, ka FIFA ir nodarījusi nopietnu kaitējumu pasaules futbola tēlam un integritātei;

4.  mudina publiskās iestādes, sporta federācijas un organizācijas, piešķirot valstīm tiesības rīkot nozīmīgus sporta pasākumus un izvēloties sponsorus, aizstāvēt tādas vispārējas vērtības kā cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums; prasa šajā sakarā noteikt skaidrus kritērijus un hartu ar stingrām vērtībām; prasa arī pirms šādu nozīmīgu sporta pasākumu rīkošanas īpašu uzmanību pievērst darba ņēmēju tiesību aizsardzībai, vienlīdzībai un nediskriminācijai un ieviest neatkarīgu un ticamu ietekmes uz vidi izvērtēšanu;

5.  aicina ES dalībvalstis, it īpaši tās, kurām ir lielas nacionālās futbola līgas, piemēram, Vāciju, Franciju, Itāliju un Spāniju, izdarīt spiedienu uz UEFA un FIFA, lai pēdējā iesaistītos pamatīgā reformā, tostarp demokrātisku un pārredzamu procedūru ieviešanā tiesību rīkot Pasaules kausa izcīņu futbolā piešķiršanā un stingru cilvēktiesību un ilgtspējas kritēriju piemērošanā rīkotājvalstīm; neatlaidīgi prasa, lai pamattiesību un cilvēktiesību pārkāpumi, it īpaši acīmredzama sistemātiska ar dzimumu saistīta vardarbība, tiktu noteikti par saistošu izslēgšanas kritēriju tiesību rīkot starptautiskus sporta pasākumus piešķiršanā, lai aizsargātu sportistus un līdzjutējus un izbeigtu sporta izmantošanu sliktas reputācijas uzlabošanai; prasa turpināt izmeklēšanu par tiesību rīkot Pasaules kausa izcīņu piešķiršanu, ko aptraipījusi korupcija, un turpināt ar šādu piešķiršanu saistīto kriminālvajāšanu; aicina ES dalībvalstis atļaut piekļuvi arhivētai informācijai par tiesību rīkot 2022. gada Pasaules kausa izcīņu piešķiršanu;

6.  atzīst migrējošo darba ņēmēju būtisko ieguldījumu Kataras ekonomikā un FIFA 2022. gada Pasaules kausa izcīņā; mudina Kataras iestādes pilnībā izmeklēt migrējošo darba ņēmēju nāves gadījumus, apliecināt migrējošo darba ņēmēju nāvi un nodrošināt kaitējuma atlīdzību migrējošo darba ņēmēju ģimenēm, ja viņu nāvi izraisījuši darba apstākļi; atbalsta Kataras centienus uzlabot viņu darba apstākļus un ievērot viņu tiesības, uz ko ir vērsusi uzmanību starptautiskā sabiedrība; prasa pilnībā īstenot pieņemtās reformas; atzinīgi vērtē Kataras sadarbību ar SDO; aicina Kataru turpināt iesaistīties sarunās ar SDO par reformām; uzsver, ka uzņēmumu, tostarp Eiropas uzņēmumu, atbildība ietver darba ņēmēju tiesību ievērošanu un tādu pašu pienācīgas rūpības standartu piemērošanu, kādus prasīts izmantot Eiropas Savienībā;

7.  tomēr atzīst, ka SDO un Starptautiskā Arodbiedrību konfederācija (ITUC) uzskata Katarā veiktās reformas par piemēru Persijas līča reģionam;

8.  uzsver, ka no cilvēktiesību pārkāpumos cietušo personu rīcībā ir juridiski ceļi, kā vērsties tiesu iestādēs un panākt, ka ES iedibināti uzņēmumi ir atbildīgi, saskaņā ar dažās dalībvalstīs spēkā esošajiem pienācīgas rūpības tiesību aktiem; atzīmē notiekošo ES līmeņa darbu pie direktīvas par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju, jo tā vēl vairāk paplašinās šādas juridiskās iespējas; uzskata, ka attiecīgie uzņēmumi nav pilnībā ievērojuši savus Direktīvā 2014/95/ES(2) noteiktos pienākumus, kā arī pienākumus, kas izriet no starptautiski atzītām cilvēktiesību konvencijām;

9.  stingri nosoda Eiropas uzņēmumu dalību 2022. gada FIFA Pasaules kausa izcīņas sagatavošanas laikā jebkādos migrējošo darba ņēmēju tiesību pārkāpumos, kurus tie ir izraisījuši un veicinājuši vai no kuriem guvuši labumu, jo īpaši būvniecības un finanšu nozarēs;

10.  atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar SDO informāciju Kataras valdība ar Darba ņēmēju atbalsta un apdrošināšanas fonda starpniecību ir atmaksājusi 320 miljonus USD personām, kas cietušas no ļaunprātīgas rīcības darba samaksas jomā; tomēr pauž nožēlu par to, ka šis fonds sāka darboties tikai 2018. gadā, kā rezultātā miljoniem darba ņēmēju un to ģimenes palika izslēgti no tā darbības jomas; mudina Kataru rūpīgi pārskatīt savus datu vākšanas un izmeklēšanas standartus, ko piemēro darba traumas gūšanas vai nāves gadījumā; prasa paplašināt fonda darbības jomu, lai tajā iekļautu visas personas, kas cietušas, kopš sākās darbi saistībā ar 2022. gada FIFA Pasaules kausa izcīņu, tostarp visus nāves gadījumus un citus darba ņēmēju cilvēktiesību pārkāpumus, kuri saistīti ar gatavošanos Pasaules kausa izcīņai, piemēram, darba samaksas zādzību, ievainojumu gūšanu un visus neizmeklētos nāves gadījumus, par kuriem nav izmaksāta kompensācija; aicina FIFA sniegt ieguldījumu visaptverošā darba ņēmēju ģimenēm paredzētas kaitējuma atlīdzināšanas programmā, lai atlīdzinātu par darba apstākļiem, no kuriem viņi cietuši;

11.  atzinīgi vērtē reformas, ko Kataras iestādes, apspriežoties ar SDO, ir ieviesušas ar tiesību aktiem, lai pievērstos darbaspēka migrācijas pārvaldībai, nodrošinātu darba tiesību aktu īstenošanu un tiesu iestāžu pieejamību, kā arī lai palielinātu darba ņēmēju iespējas paust savu viedokli un pastiprinātu sociālo dialogu; atzīmē, ka šīs izmaiņas jau ir uzlabojušas simtiem tūkstošu darba ņēmēju darba un dzīves apstākļus; tomēr pauž nožēlu par to, ka daudzi darba ņēmēji joprojām negūst labumu no šīm reformām, jo viņi saskaras ar šķēršļiem, kas kavē piekļuvi šiem uzlabojumiem, un viņu darba devēju īstenotām represijām; atzīmē savas bažas par dokumentētajiem un atkārtotajiem apgalvojumiem, ka mājsaimniecībā nodarbinātie migrējošie darba ņēmēji tiek pakļauti ļaunprātīgai izmantošanai un ekspluatācijai;

12.  aicina Kataru atcelt visus tiesību aktus, kas uzņēmumiem ļauj piemērot darbā pieņemšanas maksu ārvalstu darba ņēmējiem;

13.  atzinīgi vērtē Kataras jaunos tiesību aktus, kas vērsti pret karstumu būvlaukumos; aicina visas GCC valstis pieņemt līdzīgus tiesību aktus un tos pilnībā īstenot;

14.  atkārtoti aicina Kataru ratificēt ANO Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību;

15.  mudina Kataru sadarbībā ar SDO nodrošināt, ka visi darba ņēmēji un darba devēji var gūt labumu no kafala reformām darbaspēka mobilitātes jomā, racionalizēt tiesu iestāžu pieejamību un pienākošos algu atgūšanu un pilnībā īstenot tiesību aktus par mājsaimniecībā nodarbināto personu tiesībām; šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka vairāk nekā 420 000 darba ņēmēju Katarā ir mainījuši darbu un vairāk nekā 300 000 ir guvuši labumu no minimālās darba samaksas ieviešanas;

16.  norāda, ka būtu jāatzīst visu darba ņēmēju, tostarp migrantu, biedrošanās un pašorganizēšanās tiesības; aicina Kataras valdību nodrošināt, ka darba ņēmējiem ir tiesības brīvi un bez represijām biedroties un ka viņiem ir iespējas drošā veidā vērsties tiesā, tostarp, iestājoties valsts arodbiedrībās vai veidojot šādas arodbiedrības;

17.  atzinīgi vērtē ES pastāvīgo iesaistīšanos sarunās ar Kataru par cilvēktiesībām, tostarp, izmantojot ES un Kataras cilvēktiesību dialogu, kas būtu jāpastiprina, un uzlabojot institucionālo satvaru ES un Kataras sadarbībai; uzsver, ka Kataras Valsts cilvēktiesību komiteja ir izveidojusi regulāru sadarbību ar ES iestādēm un ka Katara ir uzaicinājusi ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos apmeklēt šo valsti; uzsver, ka migrējošo darba ņēmēju tiesības, darba reformas, sieviešu tiesības un vārda brīvība ir jautājumi, kas bieži atgriežas darba kārtībā;

18.  aicina dalībvalstis un ES delegāciju Katarā cieši uzraudzīt Kataras sociālās reformas, īpašu uzmanību pievēršot tiesību aktu konkrētai īstenošanai, tostarp tam, kā tos īsteno Eiropas uzņēmumi Katarā, un aicina Komisijas priekšsēdētājas vietnieku / Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos regulāri informēt Parlamentu par progresu šo reformu norisē; šajā sakarā atzinīgi vērtē Kataras darba ministra Ali Bin Samikh Al Marri iesaistīšanos sarunās ar Parlamenta Cilvēktiesību apakškomiteju par notiekošajām reformām un atlikušajām nepilnībām, kas jānovērš, un atzīmē viņa apņemšanos izmaksāt kompensāciju visiem darba ņēmējiem vai viņu ģimenēm, kas nav saņēmuši pienākošos atlīdzību;

19.  aicina Kataras iestādes turpināt centienus nodrošināt to, ka Valsts cilvēktiesību komiteja pilnībā ievēro principus attiecībā uz valsts cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības iestāžu statusu un ka šī komiteja spēj pilnībā, efektīvi un neatkarīgi īstenot savas pilnvaras, tostarp, veicinot savu locekļu un personāla plurālismu un daudzveidību;

20.  aicina Kataras iestādes nodrošināt to spēkā esošo tiesību aktu pilnīgu īstenošanu, kuri aizliedz spīdzināšanu un sliktu izturēšanos;

21.  atgādina par savu apņemšanos panākt vispārēju nāvessoda atcelšanu un aicina Kataras iestādes šajā jautājumā pieņemt moratoriju;

22.  mudina Kataras iestādes pastiprināt pasākumus, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesību — tostarp atceļot sieviešu aizbildniecības paliekas —, vienlaikus pastiprinot centienus panākt sieviešu vienlīdzīgu pārstāvību oficiālajā darba tirgū, kā arī publiskajā un politiskajā sfērā, tostarp “šūra” padomē un izpildstruktūrās, it īpaši ar lēmumu pieņemšanu saistītos amatos, un nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem kā pret mājsaimniecības galvu; aicina Kataras iestādes grozīt Valstspiederības likumu, lai nodrošinātu, ka Kataras sievietēm un vīriešiem ir vienlīdzīgas tiesības nodot savu valstspiederību saviem bērniem un laulātajiem, kas ir ārvalstnieki; mudina Kataru nodrošināt, ka tiek vākti dati par vardarbību pret sievietēm, ka visi pret sievietēm vērstas vardarbības gadījumi, tostarp vardarbība ģimenē, tiek rūpīgi izmeklēti, nozieguma pastrādātāji tiek vajāti tiesas ceļā un notiesāšanas gadījumā viņiem tiek piemērots atbilstošs sods;

23.  atzīmē vispārējo tendenci dekriminalizēt abpusēji labprātīgas viendzimuma attiecības; aicina Kataras iestādes atcelt Kriminālkodeksa 285. pantu un visus citus tiesību aktus, ko izmanto, lai kriminalizētu abpusēji labprātīgas viendzimuma dzimumattiecības, un ieviest tiesību aktus, kas vērstos pret diskrimināciju seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes vai dzimuma pašizpausmes dēļ; pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar ienākušajām ziņām Kataras Preventīvās drošības departamenta spēki ir pastrādājuši noziegumus pret LGBTQ+ kopienu un ka viņi izmanto 2002. gada Likumu Nr. 17 par sabiedrības aizsardzību, kas atļauj personu turēt pirmstiesas apcietinājumā bez apsūdzības izvirzīšanas vai lietas izskatīšanas tiesā uz laiku līdz sešiem mēnešiem; šajā sakarā pauž neizpratni par FIFA lēmumu attiecībā uz rokas apsējiem ar uzrakstu “OneLove”;;

24.  aicina Kataras iestādes nodrošināt, ka tiek ievērotas visu 2022. gada Pasaules kausa izcīņas apmeklētāju, tostarp ārvalstu viesu un valsts iedzīvotāju, cilvēktiesības, tostarp reliģijas un ticības brīvība;

25.  atzīmē un atzinīgi vērtē Kataras paustās dziļā bažas saistībā ar Krievijas agresijas karu pret Ukrainu; atzinīgi vērtē Kataras nozīmīgos lēmumus balsot par visām attiecīgajām ANO rezolūcijām šajā jautājumā, atšķirībā no vairākām citām GCC dalībvalstīm;

26.  atzinīgi vērtē sadarbību un dialogu starp ES un Kataru, kā arī ar citām Persijas līča valstīm, kas ir būtiski, lai sasniegtu ES pamatmērķus, it īpaši šādus: mierīgi un pārtikuši Persijas līča un Tuvo Austrumu reģioni, spēcīga ekonomiskā atveseļošana, ilgtspējīga, cenas ziņā pieejama un droša energoapgāde, cieša sadarbība zaļās pārkārtošanās jomā un spēcīga atbildes reakcija uz globālām humanitārajām un attīstības vajadzībām; šajā sakarā atzinīgi vērtē attiecību normalizēšanos starp Kataru un tās kaimiņvalstīm; cildina Kataras lomu desmitiem tūkstošu cilvēku evakuācijā no Afganistānas pēc tam, kad 2021. gada septembrī varu valstī vardarbīgā ceļā pārņēma talibi;

27.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Kataras valdībai un parlamentam, Starptautiskajai Futbola federācijai (FIFA), Eiropas Futbola asociāciju savienībai (UEFA), Starptautiskajai Darba organizācijai un ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos.

(1) OV C 436, 24.11.2016., 42. lpp. (2) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/95/ES (2014. gada 22. oktobris), ar ko groza Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un grupu nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšanu (OV L 330, 15.11.2014., 1. lpp.).