Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. pantu,

–  ņemot vērā savu 2019. gada 19. septembra rezolūciju par Eiropas atceres nozīmi Eiropas nākotnei(1),

–  ņemot vērā savu 2009. gada 2. aprīļa rezolūciju par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 28. aprīļa Regulu (ES) 2021/692, ar ko izveido programmu “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības” un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1381/2013 un Padomes Regulu (ES) Nr. 390/2014(3),

–  ņemot vērā savu 2021. gada 11. novembra rezolūciju par Eiropas izglītības telpu: kopīga holistiska pieeja(4),

–  ņemot vērā savu 2022. gada 8. marta rezolūciju par kultūras, izglītības, mediju un sporta nozīmi cīņā pret rasismu(5),

–  ņemot vērā savu 2022. gada 6. aprīļa rezolūciju par pasākumu īstenošanu pilsoniskuma izglītības jomā(6),

–  ņemot vērā savu 2022. gada 14. decembra rezolūciju par jaunas Eiropas darba kārtības kultūrai un ES Starptautisko kultūras sakaru stratēģijas īstenošanu(7),

–  ņemot vērā savu 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par ES dzimumu līdztiesības stratēģiju(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 18. septembra paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: ES rasisma apkarošanas rīcības plāns 2020.–2025. gadam” (COM(2020)0565),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. jūnija paziņojumu "Atbalsts tādas radikalizācijas novēršanai, kas ved uz vardarbīgu ekstrēmismu" (COM(2016)0379),

–  ņemot vērā 1954. gada 19. decembra Eiropas Kultūras konvenciju(9),

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas uzdevumā veikto pētījumu "Eiropas vēsturiskā atmiņa: politika, problēmas un perspektīvas"(10),

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas uzdevumā veikto pētījumu “Eiropas identitāte”(11),

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A9-0402/2023),

A.  tā kā Eiropas sarežģītā, konfliktu pārņemtā un apstrīdētā pagātne rada gan sarežģījumus, gan iespējas Eiropas integrācijai un atzīstot, ka pienācīgā informētībā balstīta vēsturiskā apziņa veicina savstarpēju sapratni un iecietību;

B.  tā kā uz dzimumu, ticību un etnisko piederību balstīts netaisnīgums ir bijis raksturīgs Eiropas vēsturei daudzu gadsimtu garumā, tostarp tam izpaužoties kā antisemītismam un antičigānismam, kas atstāja sekas gan Eiropā, gan visā pasaulē;

C.  tā kā jēgpilna pievēršanās vēsturei un vēstures netaisnīguma jautājumiem palīdz cīnīties pret dažādiem neiecietības un nevienlīdzības veidiem un veidot iekļaujošāku sabiedrību;

D.  tā kā vēsturi nekādā gadījumā nedrīkst relativizēt, sagrozīt vai falsificēt politiskos nolūkos;

E.  tā kā vēstures noliegšana un citi vēstures subjektīvas interpretācijas veidi ir ievērojams apdraudējums, kas raisa neuzticību un konfliktus starp tautām un nācijām un grauj centienus sekmēt vēsturisko taisnīgumu un izlīgumu;

F.  tā kā, darbojoties ar pagātni, gan vēstures izpētes, gan politiskajā aspektā ir nepieciešama maksimāla neitralitāte un objektivitāte;

G.  tā kā vēsturiskā atmiņa ietver noteiktu subjektivitātes pakāpi, ņemot vērā, ka izvēle attiecībā uz to, ko atcerēties un kā interpretēt pagātni, neizbēgami ir balstīta uz morālu vērtējumu;

H.  tā kā, neraugoties uz vēstures faktiem, kuru pamatā ir profesionālu vēsturnieku darbs, tostarp pētniecība, mācīšana un avotu un vēsturisku objektu saglabāšana, nepastāv viena vienīga monolīta, neapstrīdama un mūžīga “vēsturiskā patiesība”, ko kāda konkrēta grupa vai tauta var monopolizēt un piedēvēt tikai sev vai izmantot, lai noliegtu citu tautu, nāciju vai valstu eksistenci;

I.  tā kā starpdisciplināra pieeja un kontekstualizācija ir būtiski elementi vēstures izglītībā, kas ir jāsaista ar izglītošanu Eiropas pilsoniskuma jomā, kā arī apmaiņas un mobilitātes programmām;

J.  tā kā kritiskas vēsturiskās apziņas izveides sekmēšana pārrobežu mērogā, izmantojot izglītību un citus līdzekļus, ir būtiska, lai Eiropas sabiedrība spētu izprast savu pagātni, izlīgt ar to, pārliecināti risināt tagadnes jautājumus un strādāt kopīgas nākotnes virzienā;

K.  tā kā Eiropas vēsturiskā apziņa jāsaprot gan kā individuāla, gan arī kolektīva spēja un prasme izprast un kritiski izvērtēt vēsturi un reflektējoši mācīties no tās, šādai pieejai veicinot starp pagātni, tagadni un nākotni pastāvošo nesaraujamo saikņu un savstarpējas atkarības atzīšanu;

Eiropas pagātnes apzināšana kā risks un iespēja

1.  atzīst, ka Eiropas nāciju un valstu atšķirīgā un bieži vien pretrunīgā vēsture padara jebkādus centienus risināt vēstures jautājumus politiskā līmenī par sarežģītu un potenciāli bīstamu ieceri un ka mēģinājumi regulēt to, kā pieminēt un interpretēt pagātni, vienmēr rada izaicinājumus;

2.  uzsver historia magistra vitae principa potenciālu un jo īpaši uzskata, ka Eiropas vēstures traģiskie periodi un tumšākās lappuses ir ne tikai ass atgādinājums par pagātnes kļūdām, kuru atkārtošanos nedrīkst pieļaut, bet arī aicinājums kopīgi strādāt, lai Savienībā un visā pasaulē izveidotu demokrātisku un iekļaujošu sabiedrību;

3.  uzskata, ka atbildīga, faktos balstīta un kritiska pieeja vēsturei, koncentrējoties uz kopējām Eiropas vērtībām, ir obligāta prasība jebkurai demokrātiskai politiskajai struktūrai, lai pievērstu pašreizējo un nākamo paaudžu uzmanību gan pagātnes sasniegumiem, gan tumšajām lappusēm, stiprinātu pašreflektējošu publisko diskursu un veicinātu sapratni un izlīgumu noteiktās sabiedrības grupās, nācijās un valstīs un starp tām;

Pagātnes politika Eiropas Savienībā — kritisks vērtējums

4.  uzsver, ka ir godīgi jānovērtē ES “pagātnes politika”, ar kuru ES centusies piešķirt leģitimitāti Eiropas projektam, stiprināt piederības sajūtu Eiropai un veicināt Eiropas tautu miermīlīgu līdzāspastāvēšanu, vienlīdz atzīstot gan sasniegumus, gan pastāvošos trūkumus un rūpīgi izpētot veidus, kā cilvēki tikuši mudināti veidot attiecības ar pagātni;

5.  atzīst, ka Eiropas līmenī jau agrāk un arī patlaban tiek īstenotas daudzveidīgas iniciatīvas kopējas Eiropas vēsturiskās atmiņas veicināšanai, tostarp Holokausta upuru atceres diena, Eiropas atceres diena totalitāro un autoritāro režīmu upuru piemiņai, īpaši atceres pasākumi kādreizējās programmas “Eiropa pilsoņiem” un pašreizējās programmas “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības” ietvaros, kā arī dažādas Parlamenta rezolūcijas, piemēram, 2009. gada 2. aprīļa rezolūcija par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu un 2019. gada 19. septembra rezolūcija par Eiropas atceres nozīmi Eiropas nākotnē;

6.  pauž bažas, ka Eiropā joprojām pastāv slēpta konkurence un daļēja nesaderība starp dažādām atmiņas dimensijām un atceres kultūrām, kas vērojams, piemēram, starp Rietumeiropu un Austrumeiropu, taču arī starp valstīm un nācijām noteiktās kontinenta daļās; uzsver, ka visām Eiropas valstīm ir gan vienota, gan atšķirīga pieredze, kas veido kopīgu Eiropas vēsturi; atzīst to, ka nacistu, fašistu un komunistu totalitārajos režīmos, kā arī koloniālisma apstākļos pastrādātajiem noziegumiem ir bijusi loma vēstures priekšstatu veidošanā Eiropā; uzsver, ka ir jāpārvar pastāvošā reģionālā un ideoloģiskā vēstures apzināšanās plaisa starp Eiropas valstīm un tautām, lai veidotu kopēju pamatu dialogam, kā arī savstarpējai sapratnei un cieņai;

7.  atzīst, ka pagātnē piedzīvotās šausmas kā “negatīvais dibināšanas mīts” piešķir lielu jēgu Eiropas miera projektam, tomēr atzīst, ka Savienības centieni galvenokārt stāstīt par sevi ex negativo, rada risku veicināt teleoloģisku un vienkāršotu, melnbaltu vēstures izklāstu, kas potenciāli liktu šķēršļus pilnīgā informētībā balstītai izpratnei par Eiropas sarežģīto pagātni un mazinātu vēlmi apšaubīt stereotipus un nacionālo vēsturu “neaizskaramos” aspektus;

Ceļā uz informētībā balstītu vēsturisko apziņu Eiropā

8.  atzīst — lai veidotos kritiska un pašreflektējoša Eiropas vēsturiskā apziņa, ir vajadzīga plašāka un vispusīgāka izpratne par Eiropas vēsturi, it īpaši ir jāpaplašina pašreizējo Eiropas atceres iniciatīvu fokuss, pienācīgi ņemot vērā arī līdz šim nepietiekami pārstāvētās grupas, un jāveicina novatoriski vēstures mācīšanas veidi;

9.  uzsver, ka ir būtiski mainīt kursu no Eiropas “atceres kultūras”, kura ir galvenokārt lejupēja un kuras mērķis ir noteikt, kas Eiropas sabiedrībai būtu jāatceras, uz augšupēju, pašas sabiedrības virzītu “atcerēšanās kultūru”, kuras pamatā būtu kopīgi Eiropas principi un vērtības, koncentrējoties uz to, lai tiktu attīstīta spēja kritiski pārstrādāt pagātnes pieredzi vietējā, reģionālā, valstu un Eiropas līmenī, iesaistoties pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

10.  atzīst, ka ir ārkārtīgi svarīgi Eiropas pagātnes jautājumus skatīt, balstoties uz Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā uzskaitītajām Eiropas pamatvērtībām un šo vērtību pamatā esošajām ētiskajām un filozofiskajām tradīcijām, un radīt atvērtu diskusiju telpu, kas ļauj pievērsties arī sarežģītām valstu vēstures lappusēm un paredz savstarpēju sapratni un samierināšanos gan Eiropas valstīs, gan starp tām, kā arī starp Eiropas valstīm un pārējo pasauli;

11.  uzskata, ka brīvība mācīt, pētīt un nodarboties ar zinātni, tostarp brīva piekļuve arhīviem un avotiem, kā arī brīva mākslinieciskā izpausme, ir priekšnoteikums objektīvu, uz pierādījumiem balstītu zināšanu radīšanai un izplatīšanai demokrātiskā sabiedrībā un jo īpaši kritiskai attieksmei pret vēsturi; aicina Komisiju un dalībvalstis aizsargāt tās brīvības, kas pašlaik ir pakļautas riskam, jo īpaši saistībā ar atceres likumu ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem, šim nolūkam cita starpā izmantojot ES tiesiskuma mehānismu;

12.  uzsver izglītības būtisko lomu un aicina dalībvalstis aktualizēt spēkā esošās mācību programmas un mācīšanas metodiku, tiecoties pārorientēties no nacionālās vēstures uz Eiropas un pasaules vēsturi un likt lielāku akcentu uz pārvalstisku vēstures izpratni, jo īpaši pieļaujot vairāku veidu skatījumus uz vēsturi un veicinot atbilstošus mācību vielas pasniegšanas stilus, kuros priekšroka dota pārdomu un diskusiju rosināšanai, nevis zināšanu nodošanai un kuru pamatā esošais vispārējais mērķis ir likt skolēniem iemācīties domāt, nevis diktēt, ko domāt;

13.  uzsver, ka, lai veidotu Eiropas piederības izjūtu, ir ļoti svarīgi iegūt zināšanas par Eiropas integrāciju, vēsturi, iestādēm, Savienības pamatvērtībām un Eiropas pilsonību; aicina mācīt Eiropas vēsturi un Eiropas integrāciju, skatot to globālā kontekstā, un panākt, lai par nacionālo izglītības sistēmu neatņemamu sastāvdaļu kļūtu Eiropas pilsoniskuma izglītība; atzīst ES līmenī īstenotos centienus, tostarp tā dēvētās Žana Monē vārdā nosauktās darbības, kuru mērķis ir uzlabot zināšanas par Savienību un tās vēsturi; aicina Komisiju un dalībvalstis savā darbā virzīties uz tādiem rezultātiem, kas īpaši vērsti uz Eiropas vēsturiskās apziņas attīstību — tostarp arī izmantojot Eiropas izglītības telpas darba grupu līdztiesības un vērtību jautājumos —, un kopīgi izstrādāt ES rokasgrāmatu mācību pasākumiem, paredzot kopīgas pamatnostādnes un nodrošinot objektīvus faktus un skaitļus Eiropas vēstures mācīšanai;

14.  uzskata, ka Eiropas vēsturē ir dziļi iesakņojies šovinisms, dzimumu stereotipi, varas asimetrija un strukturāla nevienlīdzība, un pauž nožēlu par to, ka vēstures mācīšanā izmantotā pieeja nav pietiekami daudzkulturāla un dzimumsensitīva; uzskata, ka ir būtiski pievērsties jautājumam par sieviešu un citu nepietiekami pārstāvētu sabiedrības grupu marginalizāciju vēsturē, un aicina dalībvalstis pievērst tam lielāku uzmanību nacionālajās mācību programmās;

15.  uzsver, ka vēstures mācīšanā ir vajadzīga starpdisciplināra un intersekcionāla pieeja, kurā izmantota inovatīva un uz izglītojamo vērsta pedagoģija, piemēram, visām paaudzēm adresēta interaktīva pieeja, stāstīšana un gūtās pieredzes izvērtēšana, izmantots visaptverošs avotu, tehnoloģiju un mācību materiālu kopums, tostarp pārrobežu un transnacionālas vēstures mācību grāmatas un mutvārdu vēsture, un veicinātas analītiskās un kritiskās domāšanas prasmes;

16.  atzīst skolotāju centrālo lomu tādu kompetenču veidošanā un tālāknodošanā, kuras vajadzīgas, lai izprastu un kritiski izvērtētu vēstures faktus, un uzsver, ka ir svarīgi, lai skolotāji ne tikai saņemtu pienācīgu apmācību, bet arī iesaistītos profesionālās kvalifikācijas celšanā, tostarp savstarpējas mācīšanās pasākumos un paraugprakses apmaiņā gan valsts, gan starptautiskā līmenī; šajā sakarībā uzsver “Erasmus+” skolotāju akadēmiju pievienoto vērtību;

17.  aicina dalībvalstis nodrošināt īpaši pielāgotus (vēstures) apguves materiālus un apmācību, kas ļautu skolotājiem labāk pievērsties vēstures transnacionālajiem aspektiem un daudzajām šķautnēm, ieviest atbilstošu didaktiku un mūsdienīgas mācīšanas principus un galvenokārt būtu vērsta uz pašreflektējošu jauniešu audzināšanu;

18.  uzsver, ka ir ļoti vērtīgi ievākt datus salīdzināt un novērtēt vēstures mācīšanas metodes un rīkus, un atzinīgi vērtē gan specializēto valsts organizāciju, gan nevalstisko organizāciju darbu, kuras darbojas šajā jomā, tostarp Eiropas Padomes Eiropas vēstures mācīšanas observatoriju un EUROCLIO; uzsver, ka observatorijas darbā vajadzētu piedalīties lielākam skaitam ES dalībvalstu;

19.  atzīst, ka muzejiem ir potenciāls kritiski pievērsties apstrīdētajai Eiropas vēsturei — tas varētu būt līdzeklis, kā iemantot zināšanas par pagātni un veidot vēsturisko izpratni, un jo īpaši jāmin Eiropas vēstures nams kā vadošs projekts, kuram būtu jādara pieejami pietiekami resursi, lai nodrošinātu plašākus kontaktus ar Eiropas sabiedrību;

20.  uzsver, ka ir svarīgi saglabāt Eiropas bagātīgo kultūras un vēsturisko mantojumu un piemiņas vietas, jo īpaši kā līdzekli kritiskās vēsturiskās apziņas veidošanai, ja vien tas netiek ļaunprātīgi izmantots ideoloģiskiem mērķiem, un uzsver, ka šajā ziņā liela nozīme var būt Eiropas kultūras mantojuma zīmei un neatkarīgām iestādēm, kas popularizē Eiropas materiālo un nemateriālo mantojumu; mudina dalībvalstis pastiprināt centienus apzināt un aizsargāt demokrātiskās atceres vietas, jo īpaši tās, kas saistītas ar nepietiekami pārstāvētām grupām; uzsver “Europeana” kā Eiropas digitālās bibliotēkas, arhīva, muzeja un izglītības platformas potenciālu;

21.  atzīst digitālo mediju potenciālu un pieaugošo digitalizācijas līmeni izglītībā, vienlaikus paužot dziļas bažas par to, ka digitālie kanāli arvien vairāk tiek ļaunprātīgi izmantoti politiskām manipulācijām un dezinformācijas apritei, tostarp arī attiecībā uz vēsturi, par ko uzskatāmi liecina līdztekus Krievijas agresijas karam pret Ukrainu vērojamais Krievijas īstenotais vēstures revizionisms; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus uzlabot medijpratību un digitālo pratību un nodrošināt skolotājiem un skolēniem atbilstošas prasmes un līdzekļus, kas atvieglotu uz faktiem balstītu vēstures mācīšanu un pavērtu iespēju identificēt, kontekstualizēt un analizēt gan tradicionālos, gan mūsdienīgus vēstures avotus;

22.  uzsver, ka pārrobežu mācību mobilitātes iespējas, ko piedāvā Eiropas programmas un citas mobilitātes shēmas, veicina ideju apmaiņu un sekmē transversālas zināšanas, kā arī starpkultūru izpratni, palīdzot noārdīt nacionālos šķēršļus un ļaujot labāk izprast pagātni un tagadni;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt pašlaik Eiropas līmenī pieejamos instrumentus kritiskas un pašreflektējošas Eiropas vēsturiskās apziņas sekmēšanai, jo īpaši programmu “Erasmus+”, kas atbalsta mobilitāti un starpkultūru mācīšanos kā būtiskus instrumentus izpratnes palielināšanai par citām kultūrām un tautām, un programmu “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības”, kas atbalsta starptautiskus vēsturiskās atceres projektus un veicina pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos;

24.  prasa, lai Eiropas iestādes, dalībvalstis, kandidātvalstis un potenciālās kandidātvalstis, izglītības iestādes un pilsoniskās sabiedrības dalībnieki pastiprinātu centienus veicināt samierināšanos, atturēties no jebkādiem mēģinājumiem izmantot vēsturi politiskos nolūkos un cīnīties pret vēstures revīziju un noliegšanu gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās; atgādina par šo aspektu nozīmi Savienības turpmākas paplašināšanās kontekstā;

Prognoze — pagātnes mantojums un ES nākotne

25.  atbalsta “atcerēšanās kultūras” un vēsturiskās apziņas ideālu, kam pamatā ir kopīgas Eiropas vērtības un prakse attiecībā uz pagātnes jautājumu skatīšanu, vienlaikus tiecoties nepieļaut nepamatotu vēstures nonivelēšanu vai vienkāršošanu;

26.  pauž cerību, ka, pamatojoties uz kritisku pašrefleksiju par vēsturi un vēsturisko atbildību valsts līmenī, var veidoties īsteni eiropeisks, kontinenta pagātni atspoguļojošs diskurss, kurā vēsture netiek ļaunprātīgi izmantota varas politiskajiem mērķiem, un pauž cerību, ka kopējais darbs ar vēsturi ļaus rasties Eiropas tautu “likteņa kopienai”;

27.  paredz, ka kolektīvās atmiņas galu galā veicinās un apvienosies Eiropas publiskajā telpā, ka dažādās atceres kultūras cita citu papildinās, nevis savstarpēji konkurēs, un ka vēstures jautājumi kļūs par pilsoniskas, nevis politiskas rīcības jautājumu;

o
o   o

28.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 171, 6.5.2021., 25. lpp. (2) OV C 137 E, 27.5.2010., 25. lpp. (3) OV L 156, 5.5.2021., 1. lpp. (4) OV C 205, 20.5.2022., 17. lpp. (5) OV C 347, 9.9.2022., 15. lpp. (6) OV C 434, 15.11.2022., 31. lpp. (7) OV C 177, 17.5.2023., 78. lpp. (8) OV C 456, 10.11.2021., 208. lpp. (9) Sk. https://rm.coe.int/168006457e. (10) Pētījums “European Historical Memory: Policies, Challenges and Perspectives” (otrais izdevums), Eiropas Parlaments, Savienības iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, Politikas departaments B: Strukturālā un kohēzijas politika, 2015. gada aprīlis. (11) Pētījums “European Identity”, Eiropas Parlaments, Savienības iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, Politikas departaments B: Strukturālā un kohēzijas politika, 2017. gada aprīlis.