Eiropas Parlamenta lēmums par iebildumu neizteikšanu pret Komisijas 2024. gada 28. februāra deleģēto regulu, ar ko attiecībā uz narkotisko vielu prekursora izopropilidēna (2-(3,4-metilēndioksifenil)acetil)malonāta (IMDPAM) un citu vielu iekļaušanu klasificēto vielu sarakstā groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 273/2004 un Padomes Regulu (EK) Nr. 111/2005 (C(2024)01219 - 2024/2606(DEA))

P9_TA(2024)0314 B9-0213/2024

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas deleģēto regulu (C(2024)01219),

–  ņemot vērā Komisijas 2024. gada 13. marta vēstuli, kurā tā lūdz paziņot, ka Parlaments neizteiks iebildumus pret deleģēto regulu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas vēstuli Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētājam,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regulu (EK) Nr. 273/2004(1) par narkotisko vielu prekursoriem un jo īpaši tās 15. pantu un 15.a panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 111/2005(2), ar ko paredz noteikumus par uzraudzību attiecībā uz narkotisko vielu prekursoru tirdzniecību starp Savienību un trešām valstīm, un jo īpaši tās 30.a pantu un 30.b panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 111. panta 6. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu lēmumam,

–  ņemot vērā to, ka netika izteikti iebildumi Reglamenta 111. panta 6. punkta trešajā un ceturtajā ievilkumā noteiktajā termiņā, kurš beidzās 2024. gada 23. aprīlī,

A.  tā kā ES tiesiskais regulējums par pasākumiem, lai kontrolētu piekļuvi vielām, ko izmanto nelikumīgu narkotisko vielu ražošanā, ir pastāvīgi jāatjaunina, lai cīnītos pret tā dēvēto pirmsprekursoru (“designer precursors”) izplatīšanu, kas ir tradicionālo narkotisko vielu prekursoriem ķīmiskā ziņā tuvas vielas, kas radītas ar mērķi apiet spēkā esošos noteikumus;

B.  tā kā izopropilidēna (2-(3,4-metilēndioksifenil)acetil)malonāta (IMDPAM) nātrija sāls ir identificēts kā nesen izstrādāts narkotisko vielu prekursors, ko izmanto MDMA (3,4-metilēndioksimetamfetamīna) ražošanā, kurš plašāk pazīstams kā “ekstazī”;

C.  tā kā septiņi 2-metil-3-feniloksirān-2-karbonskābes (BMK glicīdskābes) esteri un seši 3-(1,3-benzodioksol-5-il)-2-metil-oksirān-2-karbonskābes (PMK glicīdskābes) esteri ir noteikti kā iespējami BMK glicīdskābes un PMK glicīdskābes, kas ir kontrolei pakļauti prekursori saskaņā ar ES tiesību aktiem, aizstājēji nelikumīgu narkotisko vielu, piemēram, MDMA, metamfetamīna un amfetamīna, ražošanā;

D.  tā kā ir jāgroza Regulas (EK) Nr. 273/2004 I pielikumā un Regulas (EK) Nr. 111/2005 pielikumā iekļautais klasificēto vielu saraksts, lai šajās regulās paredzētos saskaņotos kontroles un uzraudzības pasākumus piemērotu IMDPAM un konkrētajiem BMK glicīdskābes un PMK glicīdskābes esteriem;

E.  tā kā pasākumiem, ar kuriem kontrolē piekļuvi nesen klasificētām vielām saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 273/2004 un Regulu (EK) Nr. 111/2005, būtu jāstājas spēkā pēc iespējas ātrāk, lai nepieļautu šo narkotisko vielu prekursoru izmantošanu nelikumīgu narkotisko vielu ražošanai un tirgošanai;

F.  tā kā ES ceļvedī narkotiku tirdzniecības un organizētās noziedzības apkarošanai (COM(2023)0641) Eiropas Komisija apņēmās sadarbībā ar Parlamentu un Padomi darīt visu iespējamo, lai paātrinātu to turpmāko deleģēto aktu pieņemšanas procedūru, ar kuriem klasificē papildu vielas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 273/2004 un Regulu (EK) Nr. 111/2005,

1.  paziņo, ka tas neizsaka iebildumus pret deleģēto regulu;

2.  uzdod priekšsēdētājai šo lēmumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 47, 18.2.2004., 1. lpp. (2) OV L 22, 26.1.2005., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2024. gada 24. aprīļa lēmums par grozījumiem Eiropas Parlamenta Reglamentā attiecībā uz mācībām par konfliktu un aizskarošas izturēšanās novēršanu darbavietā un par labu biroja vadību (2024/2006(REG))

P9_TA(2024)0315 A9-0163/2024

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Reglamenta 236. un 237. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A9‑0163/2024),

1.  nolemj Reglamentā veikt turpmāk minētos grozījumus;

2.  nolemj, ka šie grozījumi stājas spēkā 2024. gada 16. jūlijā;

3.  uzdod priekšsēdētājai šo lēmumu informēšanas nolūkā nosūtīt Padomei un Komisijai.

Spēkā esošais teksts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Eiropas Parlamenta Reglaments 10. pants – 6. punkts – 2. daļa Ja deputāts nav parakstījis deklarāciju par minēto kodeksu, viņu nevar ievēlēt amatā Parlamentā vai tā struktūrās, iecelt par referentu, viņš nevar būt oficiālas delegācijas loceklis un nevar piedalīties iestāžu sarunās. Deputātu nevar ievēlēt amatā Parlamentā vai tā struktūrās, iecelt par referentu, viņš nevar būt oficiālas delegācijas loceklis un viņš nevar piedalīties iestāžu sarunās: a)  ja viņš nav parakstījis deklarāciju, kas apliecina apņemšanos ievērot minēto kodeksu, tostarp, ka viņš ir pabeidzis specializēto apmācību, kuru viņam organizējis Parlaments par konfliktu un aizskaršanas novēršanu darbavietā un par labu biroja vadību, vai b)  ja viņš nav pabeidzis a) apakšpunktā minēto specializēto apmācību un tādējādi ir pārkāpis minētajā kodeksā noteikto termiņu un nosacījumus. Grozījums Nr. 4 un 10 Eiropas Parlamenta Reglaments 176. pants – 1. punkts – 3. daļa Saistībā ar 10. panta 6. punktu Parlamenta priekšsēdētājs saskaņā ar šo pantu var pieņemt argumentētu lēmumu tikai pēc tam, kad ir konstatēta aizskaroša izturēšanās saskaņā ar piemērojamo iekšējo administratīvo procedūru par aizskarošu izturēšanos un tās novēršanu. Saistībā ar 10. panta 6. punktu, attiecībā uz jebkāda veida psiholoģiskas un seksuālas aizskaršanas aizliegumu, kas paredzēts minētā punkta pirmajā daļā, Parlamenta priekšsēdētājs saskaņā ar šo pantu var pieņemt argumentētu lēmumu tikai pēc tam, kad ir konstatēta aizskaršana saskaņā ar piemērojamo iekšējo administratīvo procedūru par aizskaršanu un tās novēršanu. Grozījums Nr. 6 Eiropas Parlamenta Reglaments II pielikums – 5. punkts 5.   Vajadzības gadījumā deputāti ātri un pilnībā sadarbojas saskaņā ar spēkā esošajām procedūrām, kuru mērķis ir pārvaldīt konfliktu vai psiholoģiski vai seksuāli aizskarošas izturēšanās situācijas, tostarp nekavējoties reaģējot uz visām apsūdzībām par aizskarošu izturēšanos. Deputātiem būtu jāpiedalās viņiem paredzētās specializētās mācībās par konfliktu un aizskarošas izturēšanās novēršanu darbavietā un par labu biroja vadību. 5.   Vajadzības gadījumā deputāti pilnībā sadarbojas saskaņā ar Prezidija paredzētajām procedūrām, lai pārvaldītu konfliktu vai psiholoģiskas vai seksuālas aizskaršanas situācijas, tostarp nekavējoties reaģējot uz visām apsūdzībām par aizskaršanu. Deputātiem, kas to vēl nav izdarījuši, jāpiedalās viņiem paredzētās Eiropas Parlamenta organizētās specializētās mācībās par konfliktu un aizskaršanas novēršanu darbavietā un par labu biroja vadību. Minēto apmācību pabeidz pirmajos sešos deputāta pilnvaru termiņa mēnešos, izņemot pienācīgi pamatotus izņēmuma gadījumus. Deputātu apliecinājumi par minētās apmācības pabeigšanu tiks publicēti Parlamenta tīmekļa vietnē.

Eiropas Parlamenta 2024. gada 24. aprīļa rezolūcija par Komisijas 2024. gada 14. marta deleģēto regulu, ar ko attiecībā uz termina “ar inženierijas paņēmieniem iegūts nanomateriāls” definīciju groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/2283 par jauniem pārtikas produktiem (C(2024)01612 – 2024/2691(DEA))

P9_TA(2024)0316 B9-0225/2024

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2024. gada 14. marta deleģēto regulu, ar ko attiecībā uz termina “ar inženierijas paņēmieniem iegūts nanomateriāls” definīciju groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/2283 par jauniem pārtikas produktiem (C(2024)01612),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Regulu (ES) 2015/2283 par jauniem pārtikas produktiem un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1169/2011 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 258/97 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1852/2001(1) un jo īpaši tās 31. pantu un 32. panta 6. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem(2) un jo īpaši tās 18. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1333/2008 par pārtikas piedevām(3),

–  ņemot vērā Savienības sarakstus, kas noteikti ar Komisijas 2011. gada 11. novembra Regulu (ES) Nr. 1129/2011, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1333/2008 II pielikumu, izveidojot Eiropas Savienības atļauto pārtikas piedevu sarakstu(4) un Komisijas 2011. gada 11. novembra Regulu (ES) Nr. 1130/2011, ar ko groza III pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1333/2008 par pārtikas piedevām, izveidojot Savienības atļauto pārtikas piedevu sarakstu lietošanai pārtikas piedevās, pārtikas fermentos, pārtikas aromatizētājos un uzturvielās(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 25. marta Regulu (ES) Nr. 257/2010, ar ko izveido programmu, lai atkārtoti novērtētu pārtikas piedevas, kas atļautas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1333/2008 par pārtikas piedevām(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 111. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

A.  tā kā Regulas (ES) Nr. 1169/2011 18. panta 3. punktā noteikts, ka visas sastāvdaļas, kuras ir inženierijas ceļā iegūti nanomateriāli, skaidri jānorāda sastāvdaļu sarakstā, lai nodrošinātu informāciju patērētājiem; tā kā attiecīgi Regulā (ES) Nr. 1169/2011 ir definēti “ar inženierijas paņēmieniem iegūti nanomateriāli”, kā noteikts Regulas (ES) 2015/2283 3. panta 2. punkta f) apakšpunktā;

B.  tā kā ar Regulas (ES) 2015/2283 18. pantu pilnvaro Komisiju pieņemt deleģētos aktus, lai regulā noteikto “ar inženierijas paņēmieniem iegūta nanomateriāla” definīciju pielāgotu zinātnes un tehnikas attīstībai vai definīcijām, par kurām panākta vienošanās starptautiskā līmenī un tādā veidā sasniegtu regulas mērķus;

C.  tā kā ar Regulām (ES) Nr. 1129/2011 un (ES) Nr. 1130/2011 ir noteikti daudzpusīgi tādu pārtikas piedevu Savienības saraksti, kuru lietošana bija atļauta pirms Regulas (EK) Nr. 1333/2008 stāšanās spēkā, pārbaudot to atbilstību minētās regulas noteikumiem;

Definīcijas sekas

D.  tā kā Komisijas deleģētās regulas definīcija “ar inženierijas paņēmieniem iegūtam nanomateriālam” noteiks, vai pārtikas produkts sastāvdaļu sarakstā ir jāmarķē kā “nano”, kā minēts Regulas (ES) Nr. 1169/2011 18. panta 3. punktā;

E.  tā kā Komisijas deleģētās regulas mērķis ir risināt interpretācijas jautājumus, kas izriet no pašreizējās definīcijas, ieviešot objektīvus elementus, lai noteiktu, vai nanomateriāls ir “ar inženierijas paņēmieniem iegūts” vai ne, piemēram, “ar nolūku izgatavots [materiāls]” aizstājot ar “ražots”;

F.  tā kā Komisijas deleģētā regula aizliedz par nanomateriāliem pārtikā uzskatīt daļiņas, kas nav cietā stāvoklī, piemēram, micellas, liposomas vai nanomēroga pilienus emulsijā, un sastāvdaļas, kas satur mazāk nekā 50 % daļiņu, kuru izmērs ir mazāks nekā 100 nm;

G.  tā kā ierosinātā standarta robežvērtība, proti, 50 % vai vairāk daļiņu nanomērogā, ir patvaļīga un mazāk aizsargājoša nekā dažu dalībvalstu, piemēram, Francijas, sniegtā Regulas (ES) 2015/2283 definīcijas interpretācija; tā kā minētajā regulā nav ņemta vērā lieluma sadalījuma robežvērtība daļiņām, kas mazākas nekā 100 nm;

H.  tā kā ierosinātā definīcija potenciāli izslēgtu daudzas nanovielas no Regulas (ES) Nr. 1169/2011 darbības jomas, uz kurām tādējādi “[nano]” marķēšanas pienākums neattiektos; tā kā Komisija paskaidrojuma raksta 3. punktā norāda, ka “tādu materiālu skaits, kuri varētu saturēt noteiktu daudzumu nanodaļiņu, nav liels un lielākā daļa, ja ne visi šādi materiāli, nav jauni pārtikas produkti” un ka “deleģētā akta iespējamā ietekme attieksies tikai uz ļoti nelielu materiālu skaitu”;

I.  tā kā patlaban tieši pārtikas piedevas var būt iekļautas pārtikas produktos nanomateriālu veidā; tā kā Francijas Nacionālā veselības un drošuma aģentūra (ANSES) ir uzskaitījusi 37 nanovielas, kas izmantotas vairāk nekā 900 pārtikas produktos(7); tā kā testi, ko veikušas patērētāju organizācijas un nevalstiskās organizācijas (Agir pour l’Environnement(8), Que Choisir(9), 60 Millions de consommateurs(10), AVICENN(11) Francijā, Foodwatch(12) un Bund(13) Vācijā, TestAchats(14) Beļģijā un Altroconsumo(15) Itālijā un OCU Spānijā(16)), vairākkārt ir parādījuši tādu pārtikas piedevu klātbūtni, kurās ir ievērojams nanodaļiņu īpatsvars, piemēram, pārtikas krāsviela dzelzs oksīds (E172), ko izmanto piena produktos, ceptās precēs un dažās brokastu pārslās, var saturēt nanodaļiņas zem 50 % sliekšņa; tā kā tas liecina, ka dažas pārtikas sastāvdaļas nav pienācīgi marķētas kā “[nano]” galvenokārt tāpēc, ka netiek īstenoti spēkā esošie tiesību akti, un ar interpretācijas jautājumiem tas ir saistīts daudz retāk;

J.  tā kā 2020. gada pētījums, ko pasūtīja Eiropas Ķimikāliju aģentūra, parādīja, ka iedzīvotāji pieprasa nanomateriālus saturošu ikdienas produktu labāku marķēšanu(17);

Pretrunas ar ieteikumiem un jauniem zinātnes sasniegumiem

K.  tā kā Eiropas Parlaments 2014. gada 12. marta rezolūcijā par Komisijas 2013. gada 12. decembra deleģēto regulu, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem attiecībā uz termina “inženierijas ceļā iegūts nanomateriāls” definīciju(18), iebilda pret ļoti līdzīgu definīciju ar tādu pašu 50 % robežvērtību, kas izslēdz visas pārtikas piedevas, uzskatot, ka definīcija ir “pretrunā direktīvas galvenajam mērķim –– panākt augsta līmeņa patērētāju veselības un interešu aizsardzību, nodrošinot pamatu, lai patērētāji izdarītu informētu izvēli”; tā kā Eiropas Parlaments aicināja Komisiju iesniegt jaunu deleģēto aktu, kurā būtu ņemta vērā tā nostāja;

L.  tā kā 2020. gada 8. oktobra rezolūcijā par projektu Komisijas regulai, ar kuru attiecībā uz titāna dioksīda (E 171) specifikācijām groza pielikumu Regulai (ES) Nr. 231/2012, ar ko nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1333/2008 II un III pielikumā uzskaitīto pārtikas piedevu specifikācijas(19), Eiropas Parlaments iebilda pret Komisijas regulas projektu, ar ko atļauj pārtikas kategorijas titāna dioksīda (E171) partijas, kurās ir mazāk nekā 50 % daļiņu, kas mazākas nekā100 nm;

M.  tā kā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde ieteica(20), ka, “ņemot vērā patlaban esošās neskaidrības attiecībā uz drošumu, ar pārtiku saistītajiem lietojumiem patlaban ieteikumā paredzētās robežvērtības (50 %) vietā ierosina noteikt nanodaļiņu skaita zemāku robežvērtību, t. i., 10 %”;

N.  tā kā akadēmiskās organizācijas, publiskās iestādes, nevalstiskās patērētāju un vides organizācijas un arodbiedrības Komisijas apspriešanās procesā iestājās par definīciju, kas ietvertu visus materiālus neatkarīgi no tā, vai tie ir ražoti, nejauši vai dabiski, kā arī noteiktu minimālo robežvērtību 10 % vai vairāk daļiņu izmēru sadalījumā pēc skaita;

O.  tā kā kopš 2014. gada jauni zinātnes sasniegumi un zināšanas apstiprina, ka nanomateriāli var šķērsot fizioloģiskās barjeras un bieži vien ir bīstamāki nekā vielas mikro- vai makro- stāvoklī(21);

P.  tā kā ANSES 2023. gada aprīlī publicēja detalizētu ziņojumu(22), kurā norāda, ka nanomateriālu definīcija, kas izklāstīta Komisijas 2022. gada 10. jūnija ieteikumā(23) un ir kalpojusi par pamatu Regulā (ES) 2015/2283 noteiktās termina “ar inženierijas paņēmieniem iegūts nanomateriāls” definīcijas pārskatīšanai nozaru regulās, jo īpaši attiecībā uz pārtiku, kaitētu veselības un vides risku profilaksei; tā kā ANSES uzsvēra, ka nanodaļiņu skaita slieksnis 50 % apmērā, kas iekļauts horizontālajā “[nano]” definīcijā, “nebalstās uz pamatotiem zinātniskiem argumentiem”, un ieteica šai robežvērtībai noteikt zemāku vērtību;

Q.  tā kā pārtikas nanosastāvdaļas ir iespējams noteikt, pamatojoties uz 10 % nanodaļiņu skaita robežvērtību, jo tā ir robežvērtība, ko pašlaik kontroles darbībās piemēro Francijas Patērētāju lietu, konkurences un krāpšanas apkarošanas ģenerāldirektorāts(24);

Piesardzības princips

R.  tā kā LESD 191. panta 2. punktā ir noteikts, ka piesardzības princips ir viens no Savienības pamatprincipiem;

S.  tā kā LESD 168. panta 1. punktā ir norādīts: “nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis”;

1.  izsaka iebildumus pret Komisijas deleģēto regulu;

2.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Komisijai un paziņot, ka deleģētā regula nevar stāties spēkā;

3.  uzskata, ka Komisijas deleģētā regula neatbilst Regulas (ES) 2015/2283 mērķim un saturam un ka tā pārsniedz Komisijai saskaņā ar minētās regulas 31. pantu deleģētās pilnvaras;

4.  pauž nožēlu par to, ka ierosinātajā 50 % robežvērtībā nav ņemts vērā tehniskais un zinātniskais progress;

5.  aicina Komisiju piemērot piesardzības principu, nodrošināt patērētāju drošību un informāciju un ņemt vērā pieeju “Viena veselība”;

6.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 327, 11.12.2015., 1. lpp. (2) OV L 304, 22.11.2011., 18. lpp. (3) OV L 354, 31.12.2008., 16. lpp. (4) OV L 295, 12.11.2011., 1. lpp. (5) OV L 295, 12.11.2011., 178. lpp. (6) OV L 80, 26.3.2010., 19. lpp. (7) https://www.anses.fr/fr/nanomateriaux-alimentation-premiere-application-methodologie. (8) https://www.agirpourlenvironnement.org/communiques-presse/enquete-exclusive-des-analyses-revelent-la-presence-de-nanoparticules-dans-3980/. (9) https://www.quechoisir.org/enquete-nanoparticules-taille-mini-doutes-maxi-n50748/. (10) https://bibliotheque.60millions-mag.com/detail/publication/detail-top-right/561?issue_id=113421&switch_toc=archive. (11) https://veillenanos.fr/wp-content/uploads/2023/01/Rapport-test-EN-20230113.pdf. (12) https://www.foodwatch.org/de/potenziell-krebserregender-farbstoff-in-backzutaten-von-dr-oetker. (13) https://www.bund.net/fileadmin/user_upload_bund/publikationen/chemie/‌nanotechnologie_in_lebensmitteln_hintergrund.pdf. (14) https://www.test-achats.be/sante/sante-au-quotidien/produits-testes/news/nanoparticules-affichage. (15) https://www.altroconsumo.it/alimentazione/sicurezza-alimentare/news/nanoparticelle. (16) https://www.ocu.org/toda-la-informacion?type=magazine-articles&magazine=ocu%20compra%20maestra&year=2019. (17) https://echa.europa.eu/-/what-do-eu-citizens-think-about-nanomaterials-. (18) OV C 378, 9.11.2017., 92. lpp. (19) OV C 395, 29.3.2021., 28. lpp. (20) https://www.efsa.europa.eu/sites/default/files/assets/corporatenanotechnology121003.pdf. (21) https://veillenanos.fr/en/dossier/nanos-and-health/nanos-health-risks/. (22) ANSES atzinums (2023): Nanomateriālu definīcija: analīze, problēmas un pretrunas, https://www.anses.fr/en/system/files/AP2018SA0168RaEN.pdf. (23) Komisijas Ieteikums (2022. gada 10. jūnijs) par nanomateriālu definīciju (OV C 229, 14.6.2022., 1. lpp.). (24) ANSES (2020): “Nanomatériaux dans les produits destinés à l’alimentation. Rapport d’expertise collective”, https://www.anses.fr/fr/system/files/ERCA2016SA0226Ra.pdf (86. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2024. gada 24. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Savienības pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai un ar ko groza Regulu (ES) 2021/1153 un Regulu (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (ES) Nr. 1315/2013 (COM(2021)0812 – C9-0472/2021 – 2021/0420(COD))

P9_TA(2024)0317 A9-0147/2023

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2021)0812) un grozīto priekšlikumu (COM(2022)0384),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 172. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9‑0472/2021),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Francijas Senāts un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2021. gada 25. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2022. gada 11. oktobra atzinumu(2),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, ko atbildīgā komiteja apstiprināja saskaņā ar Reglamenta 74. panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2024. gada 9. februāra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A9‑0147/2023),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājai Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2024. gada 24. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/... par Savienības pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai un ar ko groza Regulas (ES) 2021/1153 un (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (ES) Nr. 1315/2013

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2024/1679.)

(1) OV C 290, 29.7.2022., 120. lpp. (2) OV C 498, 30.12.2022., 68. lpp.

Eiropas Parlamenta 2024. gada 24. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem, ar kuru groza Regulu (ES) 2019/1020 un Direktīvu (ES) 2019/904 un atceļ Direktīvu 94/62/EK (COM(2022)0677 – C9-0400/2022 – 2022/0396(COD))	P9_TA(2024)0318 A9-0319/2023
KĻŪDU LABOJUMI COR01

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2022)0677),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C9‑0400/2022),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2023. gada 27. aprīļa atzinumu(1),

–  ņemot vērā pamatotos atzinumus, kurus saskaņā ar Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Francijas Senāts, Itālijas parlamenta Deputātu palāta un Itālijas senāts un kuros norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, ko atbildīgā komiteja apstiprināja saskaņā ar Reglamenta 74. panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2024. gada 15. marta vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Lauksaimniecības komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A9‑0319/2023),

1.  pieņem pirmajā lasījumā tālāk izklāstīto nostāju(2);

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājai Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2024. gada 24. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/... par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem, ar kuru groza Regulu (ES) 2019/1020 un Direktīvu (ES) 2019/904 un atceļ Direktīvu 94/62/EK(3)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(4),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(5),

tā kā:

(1)  Produktiem ir nepieciešams atbilstīgs iepakojums, lai tie būtu aizsargāti un viegli transportējami no vietas, kur tie tiks ražoti, līdz vietai, kur tie tiek izmantoti vai patērēti. Lai produktu iekšējais tirgus varētu darboties, ir svarīgi novērst šķēršļus iepakojuma iekšējam tirgum. Sadrumstaloti noteikumi un neskaidras prasības ekonomikas operatoriem rada neskaidrību un papildu izmaksas.

(2)  Turklāt iepakojumā tiek izmantots daudz jaunmateriālu, Savienībā iepakojumam tiek izmantoti 40 % plastmasas un 50 % papīra, un tas veido 36 % no cietajiem sadzīves atkritumiem. Liels un pastāvīgi augošs radītā iepakojuma apjoms, kā arī mazs atkalizmantošanas un savākšanas apjoms un vāja reciklēšana ir būtiski šķēršļi ceļā uz mazoglekļa aprites ekonomiku. ▌Tālab šai regulai būtu jāparedz noteikumi, kuri aptvertu visu iepakojuma aprites ciklu un kas veicinātu efektīvu iekšējā tirgus darbību, saskaņojot valstu pasākumus un vienlaikus novēršot un samazinot iepakojuma un iepakojuma atkritumu negatīvo ietekmi uz vidi un cilvēka veselību. Nosakot pasākumus saskaņā ar atkritumu hierarhiju, šai regulai būtu jāveicina pāreja uz aprites ekonomiku.

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 94/62/EK (6) dalībvalstīm ir noteiktas prasības attiecībā uz iepakojumu, piemēram, pamatprasības, kas attiecas uz iepakojuma sastāvu un tā atkalizmantojamību un atgūstamību, un ir noteikti atgūšanas un reciklēšanas mērķrādītāji.

(4)  2014. gadā Komisija Direktīvas 94/62/EK atbilstības pārbaudē ieteica pamatprasības – kas tika uzskatītas par svarīgu rīku ▌, ar kuru panākt labāku iepakojuma vidisko sniegumu, – pielāgot, lai tās padarītu “konkrētākas un vieglāk izpildāmas” un tās stiprinātu.

(5)  Saskaņā ar Eiropas zaļo kursu, kas izklāstīts Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumā, jaunajā aprites ekonomikas rīcības plānā par tīrāku un konkurētspējīgāku Eiropu (CEAP), kas izklāstīts Komisijas 2020. gada 11. marta paziņojumā, ir pausta apņemšanās pastiprināt iepakojumam piemērojamās pamatprasības, lai līdz 2030. gadam viss iepakojums būtu atkalizmantojams vai reciklējams, un apsvērt citus pasākumus, kā samazināt (pārmērīga) iepakojuma un iepakojuma atkritumu apjomu, veicināt atkalizmantošanai un reciklēšanai piemērotu dizainu, kā arī samazināt iepakojuma materiālu sarežģītību un ieviest prasības attiecībā uz reciklēta materiāla saturu plastmasas iepakojumā. Tajā arī uzsvērta vajadzība samazināt pārtikas izšķērdēšanu. Komisija apņemas novērtēt Savienības mēroga marķēšanas iespējamību, kas atvieglotu pareizu iepakojuma atkritumu šķirošanu to rašanās vietā.

(6)  Plastmasas iepakojums ir materiāls ar lielāko oglekļa emisiju intensitāti, un fosilā kurināmā izmantošanas ziņā plastmasas atkritumu reciklēšana ir aptuveni pieckārtīgi labāka nekā incinerācija ar enerģijas atgūšanu. Tāpat kā Eiropas stratēģijā attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā, kas izklāstīta Komisijas 2018. gada 16. janvāra paziņojumā, CEAP ir pausta apņemšanās palielināt reciklētās plastmasas izmantošanu un veicināt ilgtspējīgāku plastmasas izmantošanu. Savienības budžets un pašu resursu sistēma palīdz samazināt plastmasas iepakojuma atkritumu radīto piesārņojumu . No 2021. gada 1. janvāra ar Padomes Lēmumu (ES, Euratom) 2020/2053 (7) ir ieviesta valsts iemaksa, kas ir proporcionāla nereciklētajam plastmasas iepakojuma atkritumu daudzumam katrā dalībvalstī. Šie pašu resursi veido daļu no stimuliem samazināt vienreizlietojamās plastmasas patēriņu, kāpināt reciklēšanu un stiprināt aprites ekonomiku.

(7)  Padome savos 2020. gada 11. decembrī pieņemtajos secinājumos “Padarīt atveseļošanu apritīgu un zaļu” uzsvēra, ka, pārskatot Direktīvu 94/62/EK, būtu jāatjaunina un jānosaka konkrētāki, efektīvāki un vieglāk īstenojami noteikumi, lai sekmētu ilgtspējīgu iepakojumu iekšējā tirgū un lai minimalizētu iepakojuma sarežģītību nolūkā veicināt ekonomiski piemērotus risinājumus un uzlabot iepakojuma atkalizmantojamību un reciklējamību, kā arī minimalizētu vielas, kas rada bažas, iepakojuma materiālos, jo īpaši pārtikas iepakojuma materiālos, un, lai veicinātu ▌reciklēšanu, būtu jāparedz iepakojuma marķēšana viegli saprotamā veidā, lai informētu patērētājus par iepakojuma reciklējamību un par to, kurā vietā izlietotais iepakojums ir jāizmet.

(8)  Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūcijā par jaunu aprites ekonomikas rīcības plānu (8) tika atkārtoti izvirzīts mērķis līdz 2030. gadam panākt, lai viss iepakojums būtu atkalizmantojams vai reciklējams ekonomiski izdevīgā veidā, un Komisijai tika izteikts aicinājums iesniegt tiesību akta priekšlikumu, tostarp atkritumu samazināšanas pasākumus un mērķrādītājus, kā arī vērienīgas pamatprasības Iepakojuma un iepakojuma atkritumu direktīvā, lai samazinātu pārmērīga iepakojuma daudzumu, tostarp e-komercijā, uzlabotu reciklējamību un minimalizētu iepakojuma sarežģītību, palielinātu reciklētā materiāla saturu, pakāpeniski pārtrauktu bīstamo un kaitīgo vielu izmantošanu un veicinātu atkalizmantošanu.

(9)  Šī regula papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/... (9)(10), kurā iepakojums nav aplūkots kā konkrēta produktu kategorija. Tomēr jāatgādina, ka deleģētajos aktos, kas pieņemti, pamatojoties uz Regulu (ES) 2024/... (11), ir iespējams noteikt papildu vai sīkākas prasības konkrētu produktu iepakojumam, jo īpaši attiecībā uz iepakojuma minimalizēšanu, ja produktu dizains vai pārveidotais dizains var samazināt iepakojuma ietekmi uz vidi.

(10)  Šī regula būtu jāpiemēro visam iepakojumam, ko laiž Savienības tirgū, un visiem iepakojuma atkritumiem neatkarīgi no iepakojuma veida vai izmantotā materiāla. Juridiskās skaidrības labad Direktīvā 94/62/EK sniegtā iepakojuma definīcija būtu jāpārstrukturē, nemainot tās būtību. Tirdzniecības, grupas un transporta iepakojums būtu jādefinē atsevišķi, nepieļaujot terminoloģijas dublēšanos. Tas nozīmē, ka tirdzniecības iepakojums atbilst primārajam iepakojumam, grupas iepakojums sekundārajam iepakojumam un transporta iepakojums terciārajam iepakojumam.

(11)   Glāzes, pārtikas tara, sviestmaižu maisiņi vai citi priekšmeti, kas var pildīt iepakojuma funkciju, nebūtu jāuzskata par iepakojumu, ja tie ir izstrādāti un paredzēti tādi, ko galaizplatītājs pārdod tukšus. Šādi priekšmeti būtu jāuzskata par iepakojumu tikai tad, ja tie ir izstrādāti un paredzēti piepildīšanai tirdzniecības vietā, tādā gadījumā tos uzskata par “pakalpojuma iepakojumu”, vai ja galaizplatītājs tos pārdod pārtiku un dzērienu saturošus, ar noteikumu, ka tie pilda iepakojuma funkciju.

(12)   Primārās ražošanas iepakojuma definīcija nebūtu jāpaplašina tā, ka tā attiektos uz produktiem, kurus uzskata par iepakojumu šīs regulas nozīmē. Definīcijas ieviešana un tās izmantošana “ražotāja” definīcijā garantē, ka par ražotāju šīs regulas nozīmē tiek uzskatīta juridiskā vai fiziskā persona, kas šāda veida iepakojumu dara pieejamu pirmo reizi, nevis primārā sektora uzņēmumi (piemēram, lauksaimnieki), kas izmanto šāda veida iepakojumu.

(13)  Priekšmets, kas ir produkta neatņemama daļa un ir nepieciešams, lai šo produktu saturētu, nostiprinātu vai saglabātu visā tā aprites ciklā, ja visi minētā priekšmeta elementi ir paredzēti lietošanai, patērēšanai vai izmešanai kopā, par iepakojumu nav uzskatāms, jo tā funkcionalitāte ir cieši saistīta ar to, ka tas ir produkta daļa. Tomēr, ņemot vērā, kā patērētāji izmet tējas un kafijas maisiņus, kā arī kafijas vai tējas sistēmu porcijas, kuras praksē izmet kopā ar produkta atliekām, kas noved kompostējamo un reciklējamo plūsmu kontamināciju, konkrētie priekšmeti būtu uzskatāmi par iepakojumu. Tas atbilst mērķim palielināt bioatkritumu dalīto savākšanu, kā prasīts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98/EK (12) 22. pantā, un nodrošina saskanību attiecībā uz aprites cikla beigu finansiālajām un operacionālajām saistībām. Iepakojuma definīcijā nebūtu jāiekļauj tieši uz produkta uzklātas krāsas, tintes, lakas, spožais pārklājums un līmvielas. Tomēr etiķetes, ko piekar vai piestiprina tieši produktam, tostarp pašlīmējošās etiķetes, kas piestiprinātas augļiem un dārzeņiem, ietilpst iepakojuma definīcijā, jo līmviela ir līme, nevis etiķete. Turklāt, ja attiecīgais materiāls, kas ir iepakojuma vienības sastāvā, veido tikai nenozīmīgu iepakojuma vienības daļu un nekādā gadījumā ne vairāk kā 5 % no tās kopējās masas, šāda iepakojuma vienība nebūtu jāuzskata par kompozītu iepakojumu. Šajā regulā sniegtajai kompozītā iepakojuma definīcijai vienreizlietojamu iepakojumu, kas daļēji izgatavots no plastmasas, neatkarīgi no sliekšņvērtības līmeņa nevajadzētu atbrīvot no prasībām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/904 (13) par konkrētu plastmasas izstrādājumu ietekmes uz vidi samazināšanu.

(14)   Iepakojums būtu jālaiž tirgū tikai tad, ja tas atbilst šajā regulā noteiktajām ilgtspējas prasībām un marķēšanas prasībām. Būtu jāuzskata, ka laišana tirgū notiek, kad iepakojums ir pirmo reizi darīts pieejams Savienības tirgū un izgatavotājs vai importētājs komercdarbības gaitā par samaksu vai bez maksas to ir piegādājis izplatīšanai, patēriņam vai izmantošanai. Tādējādi iepakojumam, kas jau laists Savienības tirgū pirms attiecīgo prasību piemērošanas dienas, un izplatītāju, tostarp mazumtirgotāju un vairumtirgotāju, krājumos, minētās prasības nebūtu jāpilda.

(15)  Saskaņā ar Direktīvā 2008/98/EK ▌ izklāstīto atkritumu hierarhiju un ▌ar aprites cikla domāšanu, lai nodrošinātu vislabāko vispārējo vidisko iznākumu, ar šajā regulā paredzētajiem pasākumiem būtu jātiecas samazināt tirgū laistā iepakojuma apjomu tilpuma un masas izteiksmē un novērst iepakojuma atkritumu rašanos, jo īpaši – iepakojumu minimalizējot, izvairoties no iepakojuma, kas nav nepieciešams, un kāpinot iepakojuma atkalizmantošanu. Turklāt pasākumu mērķis ir palielināt reciklētā materiāla saturu iepakojumā, jo īpaši plastmasas iepakojumā, kur reciklētā materiāla saturs tiek izmantots ļoti maz, stiprinot augstas kvalitātes reciklēšanas sistēmas un tādējādi palielinot visa iepakojuma reciklēšanas rādītājus un uzlabojot iegūto otrreizējo izejvielu kvalitāti, vienlaikus samazinot citas resursu atgūšanas un galīgās likvidēšanas formas.

(16)   Saskaņā ar atkritumu hierarhiju, kas paredz, ka atkritumu apglabāšana poligonā ir nevēlamākais risinājums, šajā regulā paredzēto pasākumu mērķim vajadzētu būt samazināt iepakojuma atkritumu apglabāšanu poligonos.

(17)  Iepakojums ir jāprojektē, jāizgatavo un jārealizē tā, lai to varētu pēc iespējas vairāk reižu atkalizmantot vai kvalitatīvi reciklēt un lai minimalizētu tā ietekmi uz vidi visā tā aprites ciklā un to produktu aprites ciklā, kuriem tas projektēts. Būtu Komisijai jāpiešķir pilnvaras pieņemt tiesību aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. pantu, lai papildinātu šo regulu, nosakot rotāciju minimālo skaitu atkalizmantojamam iepakojumam konkrētās iepakojuma kategorijās.

(18)  Saskaņā ar CEAP ▌ un Komisijas 2020. gada 14. oktobra paziņojuma “Ilgtspēju sekmējoša ķimikāliju stratēģija “Ceļā uz vidi, kas brīva no toksikantiem”” (“Ilgtspēju sekmējoša ķimikāliju stratēģija”) mērķiem un lai nodrošinātu ķimikāliju pareizu pārvaldību visā to aprites ciklā un pāreju uz aprites ekonomiku, kas brīva no toksikantiem, kā arī ņemot vērā iepakojuma nozīmi ikdienas dzīvē, šajā regulā ir jāpievēršas tai iepakojuma ietekmei uz cilvēka veselību, vidi un uz plašāku ilgtspējas sniegumu, tostarp apritīgumu, kura izriet no bažas raisošu vielu klātbūtnes visā iepakojuma aprites ciklā – no izgatavošanas līdz lietošanai un aprites cikla beigām, ieskaitot ▌ atkritumu apsaimniekošanu.

(19)  Ņemot vērā ▌zinātnes un tehnikas progresu, iepakojums būtu jāprojektē un jāizgatavo tā, lai ierobežotu noteiktu smago metālu un citu bažas raisošu vielu klātbūtni iepakojuma sastāvā. Kā noteikts Ilgtspēju sekmējošajā ķimikāliju stratēģijā, vielas, kas rada bažas, būtu jāminimalizē un – kad vien iespējams – jāaizstāj, un pakāpeniski jāatsakās no sabiedrībai nebūtiskas viskaitīgāko vielu izmantošanas, jo īpaši patēriņa precēs. Attiecīgi vielas, kas rada bažas, būdamas iepakojuma materiāla vai kāda iepakojuma komponenta sastāvdaļas, būtu jāminimalizē, lai nodrošinātu, ka iepakojums, kā arī no iepakojuma reciklētie materiāli visā to aprites ciklā neatstātu nekādu nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēka veselību vai vidi.

(20)   Perfluoralkilvielas un polifluoralkilvielas (PFAS) veido sintētisku ķīmisko vielu grupu, kurā ir tūkstošiem vielu, kuras dažādos veidos tiek plaši izmantotas gan Savienībā, gan pārējā pasaulē. Attiecībā uz PFAS daudzumu materiāli un iepakojums, kas nonāk saskarē ar pārtiku, ir viena no nozīmīgākajām nozarēm. Visas PFAS, uz kurām attiecas šīs regulas darbības joma, ir vai nu ļoti noturīgas pašas, vai arī noārdoties vidē kļūst par ļoti noturīgām PFAS. Īpaši aplūkojot cilvēka veselības beigupunktus, kas tiek uzskatīti par visproblemātiskākajiem pēc ilgstošas iedarbības uz cilvēku, t. i., kancerogenitāte, mutagenitāte, reproduktīvā toksicitāte, tostarp ietekme uz laktāciju vai ar tās starpniecību, un toksicitāte specifiskam mērķorgānam, liels skaits PFAS ir klasificētas saistībā ar vismaz vienu no šiem pieciem beigupunktiem. Pamatojoties uz PFAS fizikālajām īpašībām, jo īpaši noturību, kā arī uz dažu PFAS identificēto ietekmi uz veselību, PFAS rada apdraudējumu videi un cilvēka veselībai.

(21)   PFAS materiālos, kas nonāk saskarē ar pārtiku, neizbēgami izraisīs iedarbību uz cilvēku. Tā kā PFAS apdraudējumiem nav robežlielumu, eksponētība PFAS no materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtiku, ir nepieņemams risks cilvēka veselībai. Tāpēc PFAS būtu jāierobežo iepakojumā, kas nonāk saskarē ar pārtiku. Lai izvairītos no pārklāšanās ar citos Savienības tiesību aktos noteiktajiem PFAS izmantošanas ierobežojumiem, Komisijai būtu jāveic izvērtējums, lai novērtētu nepieciešamību grozīt vai atcelt šo ierobežojumu.

22)   Bisfenols A (BPA) ir ķīmisks savienojums, ko izmanto galvenokārt kā aizsargslāni tādu materiālu, izgatavošanā, kuri nonāk saskarē ar pārtiku, piemēram, plastmasas galda piederumu vai kārbu oderējuma izgatavošanā. Pēc Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2023. gadā publicētā novērtējuma zema BPA daudzuma iedarbība, kas var rasties, kad tas migrē uz pārtiku un dzērieniem un pēc tam patērētāji to norij, var radīt risku patērētājiem.

(23)   Ņemot vērā notiekošo procedūru attiecībā uz bisfenolu A (BPA) saskaņā ar pilnvarām, kas Komisijai piešķirtas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1935/2004 (14) par materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtiku, BPA izmantošanas ierobežojums attieksies cita starpā uz visu pārtikas iepakojumu. Paredzams, ka šis ierosinātais ierobežojums tiks pieņemts līdz 2024. gada beigām ar vispārēju 18 mēnešu pārejas periodu.

(24)  Saskaņā ar ES rīcības plānu: Kā izklāstīts Komisijas 2021. gada 12. maija paziņojumā “Gaisa, ūdens un augsnes nulles piesārņojuma rīcības plāns”, Savienības politikas pamatā vajadzētu būt principam, ka preventīvas darbības būtu jāveic aizsākumā. Ilgtspēju sekmējošajā ķimikāliju stratēģijā Komisija uzsver, ka Eiropas regulas (EK) Nr. 1907/2006 (15) un (EK) Nr. 1272/2008 (16) būtu jāpastiprina kā Savienības ķimikāliju reglamentēšanas stūrakmeņi un jāpapildina ar saskaņotām ķimikāliju novērtēšanas un apsaimniekošanas pieejām spēkā esošajos nozariskajos tiesību aktos. Tāpēc vielas iepakojumā un iepakojuma komponentos tiek ierobežotas avotā, un uz tām galvenokārt attiecas Regula (EK) Nr. 1907/2006 saskaņā ar noteikumiem un procedūrām, kas noteiktas minētās regulas VIII sadaļā, lai cilvēka veselību un vidi aizsargātu visos vielas aprites cikla posmos, arī atkritumu posmā. Tāpēc jāatgādina, ka ▌minēto regulu piemēro, pieņemot vai grozot tādu vielu ierobežojumus, ko izgatavo, lai izmantotu, vai ko izmanto iepakojuma vai iepakojuma komponentu ražošanā, kā arī ierobežojumus tādu vielu laišanai tirgū, kas ir sastopamas iepakojumā vai iepakojuma komponentos.

Attiecībā uz iepakojumu, kas ietilpst Regulas (EK) Nr. 1935/2004 darbības jomā, jāatgādina, ka minēto regulu piemēro, lai nodrošinātu iepakotas pārtikas patērētāju augsta līmeņa aizsardzību. Ir iespējams, ka uz iepakojumā esošām vielām, iepakojuma komponentiem un iepakojuma atkritumiem attiecas arī ierobežojumi, kas noteikti citos Savienības tiesību aktos, piemēram, ierobežojumi un aizliegumi, kuri attiecībā uz noturīgiem organiskajiem piesārņotājiem noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2019/1021 (17).

(25)  Papildus ierobežojumiem, kas izklāstīti Regulas (EK) Nr. 1907/2006 XVII pielikumā un ▌ko piemēro attiecībā uz materiāliem un izstrādājumiem, kas nonāk saskarē ar pārtiku, un papildus Regulai (EK) Nr. 1935/2004 konsekvences labad ir lietderīgi saglabāt spēkā esošos ierobežojumus svina, kadmija, dzīvsudraba un sešvērtīgā hroma saturam iepakojumā vai iepakojuma komponentos.

(26)  Izņēmumi attiecībā uz svina, kadmija, dzīvsudraba un sešvērtīgā hroma koncentrācijas līmeņiem iepakojumā vai iepakojuma komponentos ir noteikti Komisijas lēmumos 2001/171/EK (18) un 2009/292/EK (19), kas pieņemti saskaņā ar Direktīvu 94/62/EK, un tie būtu jāsaglabā arī šajā regulā. Tomēr, lai minētos izņēmums grozītu ▌vai atceltu vai lai pazeminātu minēto metālu koncentrācijas robežvērtību šajā regulā nolūkā tos pielāgot tehnikas un zinātnes attīstībai, pilnvaras pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar LESD290. pantu būtu jādeleģē Komisijai. Pamatojoties uz Ilgtspēju sekmējošo ķimikāliju stratēģiju, uz jaunmateriāliem un reciklētiem materiāliem principā jāattiecina vienāda bīstamo vielu robežvērtība. Neraugoties uz to, var būt ārkārtas apstākļi, kuros var būt nepieciešama atkāpšanās no minētā principa. Šādos gadījumos, pamatojoties uz katra atsevišķa gadījuma analīzi, būtu jāpamato atšķirīga robežvērtība reciklētajam materiālam salīdzinājumā ar jaunmateriāliem. Grozot esošos izņēmumus attiecībā uz svina, kadmija, dzīvsudraba un sešvērtīgā hroma koncentrācijas līmeņiem, Komisijai minētais princips būtu jāņem vērā.

(27)  Neskarot ierobežojumus attiecībā uz PFAS, ar šo regulu nedrīkstētu būt iespēja vielu izmantošanu ierobežot, balstoties uz ķīmiskā drošuma apsvērumiem vai ar pārtikas nekaitīgumu saistītu iemeslu dēļ, izņemot ja pastāv nepieņemams risks cilvēku veselībai vai videi, tostarp, bet ne tikai svina, kadmija, dzīvsudraba un sešvērtīgā hroma ierobežojumus, kas jau noteikti, pamatojoties uz Direktīvu 94/62/EK, un tas būtu jāturpina piemērot saskaņā ar šo regulu, ņemot vērā, ka uz šādiem ierobežojumiem attiecas citi Savienības tiesību akti. Tomēr ar ķīmisko drošumu vai ar pārtikas nekaitīgumu ▌galvenokārt nesaistītu iemeslu dēļ vajadzētu arī būt iespējai ar šo regulu ierobežot iepakojumā un iepakojuma komponentos esošās vai to ražošanas procesos izmantotās vielas, kas negatīvi ietekmē iepakojuma ilgtspēju, it sevišķi apritīgumu, jo īpaši atkalizmantošanu vai reciklēšanu.

(28)  Iepakojuma projektēšana tā, lai to varētu reciklēt, tiklīdz tas kļūst par iepakojuma atkritumiem, ir viens no efektīvākajiem pasākumiem, kā uzlabot ▌ iepakojuma apritīgumu, uzlabot tā reciklēšanas rādītājus un reciklēta materiāla satura izmantojumu iepakojumā. Vairākiem iepakojuma formātiem saskaņā ar brīvprātīgām nozares shēmām vai dažās dalībvalstīs, kas minētās shēmas ir ieviesušas ar mērķi modulēt paplašinātās ražotāja atbildības maksas, ir noteikti reciklēšanai piemērota iepakojuma dizaina kritēriji. Lai novērstu šķēršļus iekšējā tirgū un nozarē nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kā arī veicinātu iepakojuma ilgtspēju, ir svarīgi noteikt obligātas prasības attiecībā uz iepakojuma reciklējamību, proti, saskaņot iepakojuma reciklējamības novērtēšanas kritērijus un metodiku, balstoties uz reciklēšanai piemērota dizaina metodiku ▌ Savienības līmenī. Lai sasniegtu CEAP noteikto mērķi, proti, līdz 2030. gadam panākt, ka viss iepakojums ir reciklējams ekonomiski dzīvotspējīgā veidā, reciklējamam iepakojumam vajadzētu būt projektētam materiālu reciklēšanai, un, balstoties uz reciklēšanai piemērota dizaina kritērijiem iepakojuma kategorijām, kas uzskaitītas II pielikumā, būtu jānosaka iepakojuma reciklējamības snieguma atzīmes, kuras izteiktas ar atzīmēm A, B vai C, lai iepakojumu varētu uzskatīt par reciklējamu un lai to attiecīgi varētu laist tirgū. Ja iepakojums ir zemāks par atzīmi C, tas būtu jāuzskata par tehniski nereciklējamu, un tā laišana tirgū būtu jāierobežo. Tomēr, lai ekonomikas operatoriem dotu pietiekami daudz laika pielāgoties, iepakojumam minētajiem kritērijiem būtu jāatbilst tikai no 2030. gada 1. janvāra. No 2038. gada 1. janvāra, lai iepakojumu varētu laist tirgū, tam būtu jāatbilst B atzīmei.

(29)   Materiālu reciklēšanai, kā definēts šajā regulā, būtu jāpapildina Direktīvā 2008/98/EK dotās reciklēšanas un materiālu atgūšanas definīcijas. Materiālu reciklēšana notur resursus apritē materiālu ekonomikā, un tādēļ tajā nebūtu jāietver atkritumu bioloģiska apstrāde. Materiālu reciklēšanas definīcijai nevajadzētu ietekmēt to reciklēšanas mērķrādītāju aprēķināšanu, kas dalībvalstīm noteikti saskaņā ar šo regulu. Minēto mērķrādītāju un to aprēķinu pamatā ir jēdziena “reciklēšana” definīcija saskaņā ar Direktīvu 2008/98/EK.

(30)   Kvalitatīva reciklēšana nozīmē to, ka reciklētie materiāli, balstoties uz to tehniskajiem raksturlielumiem, kas tiek saglabāti, ir līdzvērtīgi vai vai kvalitāte ir augstāka salīdzinājumā ar sākotnējo materiālu, un tos var izmantot kā primāro izejvielu aizstājēju iepakojumam vai līdzīgiem lietojumiem. Reciklēto materiālu var reciklēt vairākas reizes. Lai varētu ražot kvalitatīvas reciklētas izejvielas, izšķiroša nozīme ir pienācīgi šķirotu iepakojuma atkritumu savākšanai. Atšķirība starp materiālu reciklēšanu un kvalitatīvu reciklēšanu ir tāda, ka materiālu reciklēšanā iepakojuma materiāls tiek reciklēts materiālos, savukārt kvalitatīvajā reciklēšanā iepakojums tiek reciklēts šādas kvalitātes materiālos tā, lai tos var izmantot kā tādas pašas kvalitātes atzīmi iepakojumam vai citiem lietojumiem, kuros tiek saglabāta reciklētā materiāla kvalitāte.

(31)  Tā kā novērtējums tam, vai dizains ir piemērots reciklēšanai ▌, pats par sevi nenodrošina, ka iepakojums tiks faktiski reciklēts, ir jāizstrādā vienota metodika un pārraudzības ķēdes mehānisms, kas nodrošina, ka iepakojuma atkritumi patiešām tiek plaši reciklēti, pamatojoties uz ieviesto modernāko dalīto savākšanu un ieviestiem šķirošanas un reciklēšanas procesiem, kas ir pārbaudīti ekspluatācijas vidē. Attiecīgi, sākot ar 2035. gadu, būtu jāveic jauns novērtējums, balstoties uz tā materiāla daudzumu (svaru), kas faktiski reciklēts no katras iepakojumu kategorijas saskaņā ar metodiku un sliekšņiem, kuru pamatā ir 6. panta 6. punkts. Plašas reciklēšanas sliekšņi būtu jānosaka, ņemot vērā šajā regulā noteikto mērķrādītāju reciklētā materiāla daudzumam gadā. Ir prognozējams, ka 2030. gadā dalībvalstis būs jau paziņojušas Komisijai pirmos datus par reciklēto iepakojuma atkritumu daudzumiem katrā iepakojuma kategorijā saskaņā ar pienākumiem, kas nolūkā tos pārraudzīt noteikti 56. panta 2. punkta c) apakšpunktā un 56. panta 4. punktā. Ražotājiem ražotāja paplašinātas atbildības pienākumu individuālas izpildes gadījumā, pilnvarotās ražotāju atbildības organizācijas vai iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas operatori, ja valsts iestādes ir atbildīgas par izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas organizēšanu, būtu jāpārliecinās, ka iepakojuma atkritumi tiek dalīti savākti, šķiroti un materiāli reciklēti ierīkotā infrastruktūrā, izmantojot ieviestus procesus, kuri ir pārbaudīti ekspluatācijas vidē, un būtu jāiesniedz izstrādātājam visa tehniskā dokumentācija, kas nodrošina, ka iepakojums tiek plaši pārstrādāts.

(32)  Lai izveidotu saskaņotus noteikumus par iepakojuma dizainu nolūkā nodrošināt tā reciklējamību, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, lai noteiktu detalizētus reciklēšanai piemērota iepakojuma dizaina kritērijus pa iepakojuma kategorijām. Komisija būtu arī jāpilnvaro pieņemt īstenošanas aktus, lai novērtētu, vai iepakojums ir plaši reciklēts, tostarp attiecībā uz šajā regulā neuzskaitītām iepakojuma kategorijām. ▌

(33)  Lai stimulētu inovāciju iepakojuma jomā, ir lietderīgi atļaut, ka attiecībā uz iepakojumu ▌ , kuram piemīt inovatīvas iezīmes, kas būtiski uzlabo iepakojuma pamatfunkciju un kam ir pierādāmi vidiski ieguvumi, tiek dots ▌ ierobežots papildu laiks reciklējamības prasību izpildei – pieci gadi. Inovatīvajām iezīmēm vajadzētu būt pamatotām, jo īpaši saistībā ar jaunu materiālu izmantošanu, un plānotā reciklēšanas virziena noteikšana būtu jāizskaidro iepakojumam pievienotajā tehniskajā dokumentācijā. Šī informācija cita starpā būtu jāizmanto, lai vajadzības gadījumā grozītu īstenošanas aktus par reciklēšanai piemērota dizaina kritērijiem. Ekonomikas operatoram pirms inovatīvā iepakojuma laišanas tirgū būtu arī jāpaziņo Komisijai un kompetentajai iestādei.

(34)  Lai aizsargātu cilvēka un dzīvnieku veselību un drošību, iepakoto produktu iedabas un saistīto prasību dēļ ir lietderīgi paredzēt, ka reciklējamības prasības nav obligāti piemērojamas tiešā saskarē ar zālēm esošam tiešajam iepakojumam, kā definēts ▌ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā 2019/6/EK (20) un ▌ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/83/EC (21), kā arī ārējam iepakojumam, kā definēts iepriekš minētajos aktos, gadījumos, kad šāds iepakojums ir vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību īpašajām prasībām zāļu kvalitātes saglabāšanai.

Turklāt reciklējamības prasībām nevajadzētu būt obligāti piemērojamām sensitīvam tādu medicīnisko ierīču plastmasas kontaktiepakojumam, uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/745 (22), un sensitīvam tādu in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču plastmasas kontaktiepakojumam, uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/746 (23), sensitīvam plastmasas kontaktiepakojumam zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētai pārtikai un īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētai pārtikai, uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 609/2013 (24), kā arī iepakojumam, ko izmanto bīstamu kravu pārvadājumos, kā noteikts EIropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/68/EK (25). Atbrīvojums, izņemot no 6.aa punkta, būtu jāattiecina arī uz tirdzniecības iepakojumu, kas izgatavots no vieglās koksnes, korķa, tekstila, gumijas, keramikas vai porcelāna, jo tos laiž tirgū ļoti nelielos daudzumos, t. i., katra kategorija veido mazāk nekā 1 % no Savienības tirgū laistā iepakojuma masas.

(35)  Dažas dalībvalstis veic pasākumus, lai iepakojuma reciklējamību veicinātu, modulējot paplašinātās ražotāja atbildības maksas; šādas iniciatīvas valsts līmenī ekonomikas operatoriem var radīt regulatīvo nenoteiktību, jo īpaši, ja tie iepakojumu piegādā vairākās dalībvalstīs. Vienlaikus paplašinātās ražotāja atbildības maksu modulācija ir iedarbīgs ekonomisks instruments, ar ko var stimulēt ilgtspējīgāku iepakojuma dizainu, tā panākot labāk reciklējamu iepakojumu un vienlaikus uzlabojot iekšējā tirgus darbību. Tāpēc ir jāsaskaņo kritēriji paplašinātās ražotāja atbildības maksu modulēšanai atkarībā no reciklējamības snieguma atzīmes, kas noskaidrota reciklējamības novērtējumā, tomēr nenosakot šādu maksu faktisko apmēru. Tā kā kritērijiem vajadzētu būt saistītiem ar iepakojuma reciklējamības kritērijiem, ir lietderīgi Komisiju pilnvarot šādus saskaņotus kritērijus pieņemt, vienlaikus nosakot detalizētus reciklēšanai piemērota dizaina kritērijus katrai iepakojuma kategorijai.

(36)  Lai nodrošinātu iepakojuma apritīgumu, tas būtu jāprojektē un jāizgatavo tā, lai vairāk jaunmateriālu varētu aizstāt ar reciklētiem materiāliem. Lielāka reciklētu materiālu izmantošana palīdz veidoties aprites ekonomikai ar labi funkcionējošiem reciklētu materiālu tirgiem, samazina izmaksas, atkarību un negatīvo ietekmi uz vidi, kas saistīta ar pirmreizējo izejvielu izmantošanu, un dod iespēju materiālus izmantot resursefektīvāk. No dažādajiem iepakojuma materiāliem vismazāk reciklētu materiālu tiek izmantots plastmasas iepakojumā. Lai šīs problēmas risinātu piemērotākajā veidā, ir jāpalielina reciklētas plastmasas izmantošana, nosakot obligātus mērķrādītājus attiecībā uz reciklēta materiāla saturu plastmasas iepakojumā dažādos līmeņos atkarībā no dažādu plastmasas iepakojumu kā kontaktiepakojumu sensitivitātes (26) un nodrošinot, ka šie mērķrādītāji kļūst saistoši līdz 2030. gadam. Lai ▌uz inkrementāla pamata nodrošinātu iepakojuma apritīgumu,no 2040. gada būtu jāpiemēro augstāki mērķrādītāji.

(37)  Būtu jāprecizē ▌, ka papīra materiāls, kas iegūts koksnes pulpas ieguves procesā, nebūtu jāuzskata par tādu, kas ietilpst plastmasas definīcijā saskaņā ar šo regulu.

(38)  Lai nodrošinātu augstu cilvēka un dzīvnieku veselības aizsardzības līmeni saskaņā ar Savienības tiesību aktu prasībām un izvairītos no jebkāda piegādes drošības un zāļu drošuma un medicīnisko ierīču drošuma apdraudējuma ▌ , ir lietderīgi no pienākuma nodrošināt minimālu reciklēta materiāla saturu izslēgtplastmasas iepakojumu, ko izmanto par tiešo iepakojumu, kas definēts ▌Regulā (EU) 2019/6 un ▌Direktīvā 2001/83/EK, kā arī sensitīvu tādu medicīnisko ierīču plastmasas kontaktiepakojumu, uz ko attiecas Regula (ES) 2017/745 ▌ un sensitīvu tādu in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču kontaktiepakojumu, uz ko attiecas Regula (ES) 2017/746, un pārtikas produktu, kas paredzēti zīdaiņiem un maziem bērniem, un īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētas pārtikas sensitīvu plastmasas kontaktiepakojumu, uz ko attiecas Regula (ES) Nr. 609/2013. Gadījumos, kad ir jānodrošina atbilstība īpašām prasībām zāļu kvalitātes saglabāšanai, ▌ ▌ minētā izslēgšana būtu jāattiecina arī uz cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu ārējo iepakojumu, kā definēts Regulā (ES) 2019/6 un Direktīvā 2001/83/EK.

(39)   Lai sasniegtu šajā regulā minētos mērķrādītājus reciklēta materiāla satura integrēšanai, Komisijai ne vēlāk kā trīs gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā būtu jāpublicē pārskats par biobāzēta plastmasas iepakojuma tehnoloģisko attīstību un vidisko sniegumu un attiecīgā gadījumā jāiesniedz tiesību akta priekšlikums ar ilgtspējas prasībām un mērķrādītājiem.

(40)  Lai novērstu šķēršļus iekšējam tirgum un nodrošinātu pienākumu efektīvu izpildi saskaņā ar šo regulu, ekonomikas operatoriem būtu jānodrošina, ka plastmasas daļa iepakojumā satur noteiktu minimālo tāda reciklēta materiāla satura procentuālo daudzumu, kas atgūts no pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem, attiecībā uz katru iepakojuma veidu un formātu (kā norādīts II pielikuma 1. tabulā), ražotni un gadu.

(41)   Tas, ka ražotne tiek izmantota par pamatu aprēķinam, nozīmē, ka iepakojuma izgatavotājam būs zināma elastība, lai sasniegtu reciklētā satura minimālo procentuālo daudzumu. Ražotne būtu jāsaprot kā tāda, kas attiecas vienīgi uz vienu rūpniecisko kompleksu, kur iepakojums tiek izgatavots.

(42)  Ekonomikas operatoriem vajadzētu būt stimulam palielināt reciklēta materiāla saturu iepakojuma plastmasas daļā. Viens veids, kā to panākt, ir nodrošināt paplašinātās ražotāja atbildības maksu modulāciju, balstoties uz reciklēta satura procentuālo daudzumu iepakojumā. Šādos gadījumos maksu modulācijas pamatā vajadzētu būt kopīgiem noteikumiem par šādā iepakojumā esošā reciklēta materiāla satura aprēķināšanu un verifikāciju. Šajā kontekstā būtu jāatļauj dalībvalstīm saglabāt esošās sistēmas, kas nodrošina iepriekšēju un taisnīgu piekļuvi reciklētam materiālam, lai sasniegtu minimālos reciklēta materiāla satura mērķrādītājus, ar noteikumu, ka tie atbilst šīs regulas prasībām. Turklāt prioritāra piekļuve reciklētajiem materiāliem būtu jāpiešķir par tirgus cenām, un reciklētā materiāla daudzumam, attiecībā uz kuru tiek piešķirta prioritāra piekļuve, būtu jāatbilst iepakojuma daudzumam, ko ekonomikas operators laidis attiecīgās dalībvalsts tirgū noteiktā laikposmā.

(43)  Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus noteikumu īstenošanai par to, kā no pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem attiecībā uz katru iepakojuma veidu un formātu (kā norādīts II pielikuma 1. tabulā), ražotni un gadu aprēķināt un verificēt tāda reciklētā materiāla satura īpatsvaru, kas iegūts no klātesošo pēcpatēriņa plastmasas atkritumu atgūšanas , ņemot vērā reciklēšanas procesa ietekmi uz vidi, un noteikt tehniskās dokumentācijas formātu, būtu Komisija jāpilnvaro pieņemt īstenošanas noteikumus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes ▌ Regulu (ES) Nr. 182/2011 (27).

(44)   Lai nodrošinātu iekšējo tirgu kvalitatīvai plastmasas reciklēšanai un otrreizējo izejvielu izmantošanai, iepakojuma, kas tiek laists tirgū, plastmasas daļai būtu jāsatur noteikts minimālais tāda reciklēta materiāla satura procentuālais daudzums, kas atgūts no pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem, attiecībā uz katru iepakojuma veidu un formātu (kā norādīts II pielikuma 1. tabulā), ražotni un gadu. Iepakojuma veids būtu jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz galveno polimēru, no kura iepakojums ir izgatavots, savukārt iepakojuma formāts būtu jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz konkrētas iepakojuma vienības izmēru un formu.

(45)   Vides un cilvēku veselības augsta līmeņa aizsardzība, jo īpaši attiecībā uz emisiju līmeni gaisā, ūdenī un augsnē, ir vajadzīga vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, klimata pārmaiņas ir globāla parādība, kurai nav robežu, un to ietekme nav tieši saistīta ar siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju avotu: valstis ar zemām SEG emisijām var saskarties ar klimata pārmaiņu ietekmi, kas nav samērīga ar to individuālo devumu globālajās SEG emisijās. Otrkārt, ūdens sistēmas ir savstarpēji savienotas, tostarp ar okeāna straumēm, un iepriekšējā pieredze liecina, ka piesārņojums, tostarp saistībā ar plastmasas atkritumiem, kas rodas vienā planētas daļā, var plaši izplatīties citos okeānos un kontinentos. Treškārt, emisijām augsnē var būt ne tikai vietēja, bet arī pārrobežu ietekme, jo īpaši, ja šīs emisijas nonāk ūdens apritē dabā. Reciklēta materiāla satura izmantošanas veicināšana plastmasas iepakojumā balstās uz pieņēmumu, ka pats reciklēta materiāla saturs ir ražots vidiski ilgtspējīgā veidā, lai samazinātu oglekļa pēdu un veicinātu aprites ekonomiku. Šajā nolūkā ir jāievieš konkrēti aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu, ka veids, kādā tiek iegūts reciklētā materiāla saturs, neatceļ ieguvumus videi, ko sniedz šāda reciklēta materiāla satura izmantošana turpmākā plastmasas iepakojumā. Tāpēc saistītās vidiskās problēmas ir jārisina nediskriminējošā veidā gan attiecībā uz iekšzemē ražotu, gan importētu plastmasas iepakojumu. Šajā nolūkā uz importu Savienībā būtu jāattiecina līdzvērtīgi nosacījumi attiecībā uz emisijām un dalītu savākšanu un reciklēšanas tehnoloģiju ilgtspējas kritērijiem.

(46)  Plastmasas atkritumu dalīta savākšana ir būtiska, lai tieši un pozitīvi ietekmētu savākšanas rādītājus, savākto materiālu kvalitāti un reciklēto materiālu kvalitāti, nodrošinātu kvalitatīvu reciklēšanu un veicinātu kvalitatīvu otrreizējo izejvielu izmantošanu. Tuvināšanās “pārstrādājošai sabiedrībai” palīdz izvairīties no atkritumu rašanās un izmantot atkritumus kā resursus, lai izvairītos no resursu iestrēdzes zemākajos atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas līmeņos, kas negatīvi ietekmē vidi un neņem vērā atkritumu apsaimniekošanu videi drošā veidā. Dalīta savākšana arī novērš bīstamo un nebīstamo atkritumu sajaukšanu, nodrošinot atkritumu un to sūtījumu drošību un novēršot piesārņojumu, kā to paredz tādi starptautiskie noteikumi kā 1989. gada 22. marta Bāzeles Konvencija par kontroli pār kaitīgo atkritumu robežšķērsojošo transportēšanu un to aizvākšanu (28), Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencija (29), 1972. gada 29. decembra par atkritumu un citu vielu izgāšanas radītā jūras piesārņojuma nepieļaušanu (“Londonas konvencija”) un tās 1996. gada protokols (“Londonas protokols”), kā arī V pielikums 1973. gada Starptautiskajai konvencijai par piesārņojuma novēršanu no kuģiem (MARPOL konvencija), kas grozīta, izmantojot ar to saistīto 1978. gada protokolu.

(47)  Turklāt diskusijas starptautiskā līmenī dažādās Starpvaldību sarunu komitejas par plastmasas piesārņojumu sanāksmēs, lai ANO Vides programmas paspārnē izstrādātu starptautisku juridiski saistošu instrumentu par plastmasas piesārņojumu, tostarp jūras vidē, starptautiskā līmenī ir apliecinājušas, ka ir jāpastiprina rīcība attiecībā uz plastmasas dalītu savākšanu, lai ierobežotu tās ietekmi uz vidi un veicinātu aprites ekonomiku, lai novērstu atkritumu rašanos un samazinātu dabas resursu izmantošanu, un iespējamo līgumslēdzēju pušu vēlmi pieņemt pasākumus šajā virzienā. Konvencijā par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos (30) pusēm ir noteikts pienākums aizsargāt vidi pret gaisa piesārņojumu un censties ierobežot un, ciktāl iespējams, pakāpeniski samazināt un novērst gaisa piesārņojumu, tostarp gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos. Saskaņā ar Konvenciju par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzību un izmantošanu (31) pusēm ir jāveic pasākumi, lai novērstu, kontrolētu un samazinātu jebkādu ūdens piesārņojuma pārrobežu ietekmi. Saskaņā ar 1992. gada Riodežaneiro deklarāciju, kas pieņemta Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē par vidi un attīstību, piesārņotājam principā būtu jāsedz piesārņojuma izmaksas. Tāpēc rūpnieciskām darbībām, piemēram, plastmasas reciklēšanai, būtu jāiet roku rokā ar piesārņojuma novēršanas un samazināšanas pasākumiem.

(48)  Vidiskais mērķis veicināt saturu, kas atgūts no pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem, prasa, lai plastmasas reciklēšana tiktu veikta tā, lai līdz minimumam samazinātu radīto piesārņojumu. Pretējā gadījumā reciklēšanas gaitā emitētais rūpnieciskais piesārņojums samazinātu vai likvidētu vidisko pievienoto vērtību, ko rada reciklētas plastmasas satura izmantošanas veicināšana. Būtu jāizstrādā ilgtspējas kritēriji attiecībā uz pēcpatēriņa plastmasas atkritumu reciklēšanas tehnoloģijām. Tiem būtu jānodrošina vides un cilvēku veselības augsta līmeņa aizsardzība, jo īpaši attiecībā uz emisiju līmeni gaisā, ūdenī un augsnē, un resursefektivitāte. Attiecīgi reciklēšana būtu jāveic videi nekaitīgā veidā, nodrošinot augstu reciklēšanas procesu un produktu kvalitāti un nodrošinot augstus standartus reciklēšanas nozarēm. Nodrošinot reciklēšanas tehnoloģijas un līdz ar to arī reciklēta materiāla pienācīgu ilgtspējas līmeni, reciklēta materiāla satura izmantošanas veicināšana plastmasas iepakojumā kļūst par videi nekaitīgu pasākumu. Diskusijās Starpvaldību sarunu komitejas par piesārņojumu ar plastmasu sanāksmēs arī uzsvērts, cik svarīgi ir nodrošināt, lai reciklēšanas tehnoloģijas darbotos videi nekaitīgā veidā.

(49)   Metodikai, ar kuru novērtē, verificē un sertificē, tostarp izmantojot trešās personas veiktu revīziju, piemērojamo noteikumu līdzvērtīgumu gadījumā, ja reciklētā materiāla saturs, kas atgūts no pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem, tiek reciklēts un savākts ārpus Savienības, būtu jānodrošina augsts vides un cilvēka veselības aizsardzības līmenis, jo īpaši attiecībā uz emisiju līmeni gaisā, ūdenī un augsnē, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt, ka pārstrāde notiek videi nekaitīgā veidā, iespēju nodrošināt kvalitatīvu reciklēšanu, kvalitātes standartu līmeni reciklēšanas nozarēm un resursefektivitātes līmeni. Šādi apsvērumi ir būtiski, lai panāktu resursu apritīgumu un tādējādi radītu mazāku spiedienu uz izsmeļamiem dabas resursiem.

(50)  Jāatgādina, ka reciklētu plastmasu saturošiem materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtiku, būtu jāatbilst Komisijas Regulā (ES) 2022/1616 (32) noteiktajām prasībām, kuras ietver prasības par reciklēšanas tehnoloģijām. Attiecībā uz plastmasas iepakojumu, izņemot gadījumus, kad tas ir izgatavots no polietilēntereftalāta (PET), pietiekamu laiku pirms attiecīgo reciklēta materiāla satura prasību piemērošanas datuma ir lietderīgi atkārtoti novērtēt to, vai ir pieejamas piemērotas šāda plastmasas iepakojuma reciklēšanas tehnoloģijas, arī to, vai šādas tehnoloģijas ir atļautas saskaņā ar attiecīgajiem Savienības noteikumiem, un šādu tehnoloģiju faktisko uzstādīto jaudu. Pamatojoties uz minēto novērtējumu, varētu būt nepieciešams paredzēt atkāpes no reciklētā materiāla satura prasībām konkrētam sensitīvam plastmasas kontaktiepakojumam vai atkāpes pārskatīt. Šajā nolūkā saskaņā ar LESD 290. pantu būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus.

(51)  Lai ņemtu vērā riskus, kas saistīti ar konkrētu plastmasas atkritumu iespējamu nepietiekamu piegādi reciklēšanai, kas varētu novest pie pārmērīgām cenām vai negatīvas ietekmes uz veselību, drošību un vidi, saskaņā ar LESD 290. pantu būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus, ar ko mērķrādītājus attiecībā uz obligāto reciklēta materiāla saturu plastmasas iepakojumā īslaicīgi grozītu. Izvērtējot šāda deleģētā akta pamatotību, Komisijai būtu jāizskata pienācīgi pamatoti fizisku un juridisku personu pieprasījumi.

(52)  Attiecībā uz materiāliem, kas nav plastmasa, piemēram, stiklu vai alumīniju, tendence pirmreizējās izejvielas aizstāt ar reciklētiem materiāliem ir acīmredzama, un, ņemot vērā tiesiskās un ekonomiskās vides attīstību un patērētāju ekspektācijas, ir sagaidāms, ka tā turpināsies. Tomēr Komisijai būtu cieši jāuzrauga reciklēta materiāla izmantojums iepakojuma materiālos, kas nav plastmasa, un jānovērtē, vai ir piemēroti ierosināt papildu pasākumus, arī noteikt mērķrādītājus, kuru mērķis ir palielināt reciklēta materiāla izmantojumu iepakojumā, kas nav plastmasas iepakojums.

(53)  Bioatkritumu plūsma bieži ir kontaminēta ar konvencionālo plastmasu, un materiālu reciklēšanas plūsmas bieži ir kontaminētas ar kompostējamu plastmasu. Šāda šķērskontaminācija noved pie resursu izšķērdēšanas, zemākas otrreizējo izejvielu kvalitātes un būtu jānovērš avotā. Šajā ziņā attiecībā uz kompostējamo iepakojumu dalībvalstīm savā teritorijā būtu jāprecizē piemērota atkritumu apsaimniekošana. Tā kā patērētājiem kļūst aizvien grūtāk saprast, kā kompostējamu plastmasas iepakojumu pareizi izmest, ir pamatoti un nepieciešams noteikt skaidrus un vienotus noteikumus par kompostējama plastmasas iepakojuma izmantošanu, prasot to izmantot tikai tad, ja tā izmantošana rada nepārprotamu vidisku ieguvumu vai labumu cilvēka veselībai. Tas īpaši attiecas uz gadījumiem, kad kompostējamā iepakojuma izmantošana palīdz savākt bioatkritumus vai atbrīvoties no tiem, — kā piemēru var minēt produktus, kuru satura un iepakojuma atdalīšana ir īpaši sarežģīta, piemēram, tējas maisiņus.

(54)  Dažiem bionoārdāmu plastmasas polimēru iepakojuma pielietojumiem ir pierādāmi vidiski ieguvumi, ja tiek izmantots kompostējams iepakojums, kas nonāk kompostēšanas stacijās, arī anaerobiskās noārdīšanas kompleksos, kontrolētos apstākļos. Turklāt, ja dalībvalstis piemēro noteikumus, kas paredzēti Direktīvas 2008/98/EK 22. panta 1. punktā, un ja minētajās dalībvalstīs ir pieejamas piemērotas atkritumu savākšanas shēmas un atkritumu apstrādes infrastruktūra, vajadzētu ▌ būt elastībai lemt par to, vai tās teritorijā atļaut izmantot kompostējamo iepakojumu kafijai, tējai vai citai dzēriena sistēmas porcijai, ja minētais iepakojums sastāv no materiāla, kas nav metāls, ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus un vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus un citu iepakojumu, ko dalībvalstis pirms šīs regulas ir noteikušas par tādu, kam ir jābūt kompostējamam. Lai patērētājiem nerastos šaubas par to, kā no iepakojuma pienācīgi atbrīvoties, un ņemot vērā oglekļa apritīguma radīto vidisko ieguvumu, viss pārējais ▌ iepakojums būtu jāreciklē, un šāda iepakojuma dizainam būtu jānodrošina, ka tas neietekmē citu atkritumu plūsmu reciklējamību.

(55)   Turklāt bionoārdāmiem atkritumiem nevajadzētu veicināt kontaminantu klātbūtni kompostā. CEN standarta EN 13432 “Prasības iepakojumam resursu atgūšanai, to kompostējot un biodegradējot – testēšanas shēma un iepakojuma atbilstības novērtējuma kritēriji” būtu jāpārskata attiecībā uz kompostēšanas laikiem, pieļaujamiem kontaminācijas līmeņiem un mikroplastmasas izdalīšanās ierobežojumiem, lai būtu iespējams šos materiālus pienācīgi apstrādāt bioatkritumu apstrādes kompleksos. Turklāt būtu jānosaka līdzīgs standarts attiecībā uz mājsaimniecisku kompostēšanu Savienībā.

(56)   Kā aprakstīts “ES biobāzētas, bionoārdāmas un kompostējamas plastmasas rīcībpolitikas satvarā”, kas izklāstīts Komisijas 2022. gada 30. novembra paziņojumā, atbilstība rūpnieciskās kompostēšanas standartiem nenozīmē sadalīšanos mājsaimnieciskajā kompostēšanā. Rūpnieciskajā kompostēšanā nepieciešamie apstākļi ir augsta temperatūra un augsts mitruma līmenis. Mājsaimnieciskajā kompostēšanā, ko veic privātpersonas, tostarp kopienās, faktiskie apstākļi lielā mērā ir atkarīgi no vietējiem klimatiskajiem apstākļiem un patērētāju prakses. Tādējādi pastāv risks, ka mājsaimnieciskajā kompostēšanā bioloģiskā noārdīšanās būs lēnāka nekā rūpnieciskajā kompostēšanā vai ka tā nebūs nepabeigta. Jo īpaši mājsaimnieciskā kompostēšana plastmasas iepakojumam būtu jāapsver tikai konkrētiem lietojumiem un īpašu vietējo apstākļu kontekstā attiecīgo iestāžu uzraudzībā.

(57)  Ja tas ir pamatoti un lietderīgi, ņemot vērā tehnoloģiju un regulējuma attīstību, kas ietekmē kompostējamās plastmasas likvidēšanu, un īpašos apstākļos, kas nodrošina, ka šādu materiālu izmantošana ir labvēlīga videi un cilvēka veselībai, Komisijai attiecīgā gadījumā būtu jāiesniedz tiesību akta priekšlikums, ar ko kompostējamā iepakojuma sarakstu ▌ grozītu.

(58)  Lai būtu vieglāk novērtēt atbilstību prasībām attiecībā uz kompostējamo iepakojumu, ir jāparedz kompostējamā iepakojuma atbilstības prezumpcija, ievērojot saskaņotos standartus, kas pieņemti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1025/2012 (33). Šādi rīkojoties, būtu jāņem vērā detalizētas minēto prasību tehniskās specifikācijas saskaņā ar jaunākajiem zinātnes un tehnoloģiju sasniegumiem. Parametriem, tostarp kompostēšanas laikam un pieļaujamajam kontaminācijas līmenim, būtu jāatspoguļo faktiskie apstākļi bioatkritumu apstrādes kompleksos, arī anaerobiskās noārdīšanās procesos. Pašreizējais rūpnieciskās kompostēšanas standarts vairs neparedz atbilstības prezumpciju, jo tas ir jāpārskata un jāaizstāj ar atjauninātu versiju. Tomēr, iekams ir pieejams jauns vai atjaunināts saskaņotais standarts, pašreizējo standartu var izmantot kā orientieri. Attiecībā uz mājsaimniecībā kompostējamu iepakojumu Komisija var pieprasīt, lai vajadzības gadījumā tiktu izstrādāta EN-standartizācija.

(59)  Būtu jāatgādina, ka visam iepakojumam, kas paredzēts saskarei ar pārtikas produktiem vai kas jau ir saskarē ar pārtikas produktiem, tostarp kompostējamam iepakojumam, ir jāatbilst Regulā (ES) 1935/2004 ▌izklāstītajām prasībām. Attiecīgā gadījumā kā daļu no šajā regulā prasītās informācijas un dokumentācijas var izmantot arī dokumentāciju un informāciju, kas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem prasīta par materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtiku.

(60)  Iepakojumam vajadzētu būt projektētam tā, lai minimalizētu tā tilpumu un masu, vienlaikus saglabājot tā spēju pildīt iepakojuma funkcijas un darītu iespējamu reciklējamību. Iepakojuma izgatavotājam būtu iepakojums jānovērtē saskaņā ar snieguma kritērijiem, kā norādīts šīs regulas IV pielikumā. Ņemot vērā šīs regulas mērķi – samazināt iepakojuma un iepakojuma atkritumu rašanos un uzlabot iepakojuma apritīgumu iekšējā tirgū – , ir lietderīgi pašreizējos kritērijus vēl precizēt un tos padarīt stingrākus. Tāpēc būtu jāgroza iepakojuma snieguma kritēriju saraksts spēkā esošajā saskaņotajā standartā EN 13428:2004 “Iepakojums. Prasības, kas attiecas uz ražošanu un sastāvu. Novēršana avotā”. Tomēr, iekams ir pieejams jauns vai atjaunināts saskaņotais standarts, var izmantot spēkā esošo standartu EN 13428:2004. Lai gan, iepakojumu projektējot, liela nozīme aizvien ir tirdzniecībai un patērētāju atsaucībai, tiem nevajadzētu būt snieguma kritērijiem, kas paši par sevi attaisnotu lielāku iepakojuma masu un tilpumu. Tomēr tam nevajadzētu ietekmēt produktu specifikācijas tādu amatniecības un rūpniecības produktu un pārtikas un lauksaimniecības produktu gadījumā, kuru iepakojums ir reģistrēts un aizsargāts saskaņā ar ES ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības shēmu, kā daļa no Savienības mērķa aizsargāt kultūras mantojumu un tradicionālo zinātību, tostarp saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu ES Nr. 1308/2013 (34) attiecībā uz vīnu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu ES Nr. 2019/787 (35) attiecībā uz stipriem alkoholiskiem dzērieniem, vai arī uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā ES Nr. 1151/2012 (36) minētās kvalitātes shēmas.

Tam nevajadzētu apdraudēt arī iepakojuma dizainu, ko aizsargā saskaņā ar Savienības vai dalībvalstu dizainparaugu vai preču zīmju tiesību aktiem vai starptautiskajiem nolīgumiem, kuri ir spēkā kādā no dalībvalstīm. Šis izņēmums ir pamatots tikai tiktāl, ciktāl jaunie noteikumi par iepakojuma minimalizēšanu ietekmēs iepakojuma formu tā, ka preču zīme vairs nevarēs nodrošināt marķētās preces atšķiršanu no cita uzņēmuma precēm un ka dizains vairs nevarēs saglabāt savas jaunās un individuālās īpašības. Lai izvairītos no ļaunprātīgas izmantošanas riska, izņēmums būtu jāpiemēro tikai preču zīmju un dizainparaugu tiesībām, kuras bija aizsargātas pirms ... [šīs regulas spēkā stāšanās diena]. No otras puses, reciklējamība, reciklēta materiāla izmantošana un atkalizmantošana var attaisnot lielāku iepakojuma masu vai tilpumu, un tā snieguma kritērijiem būtu jāpievieno. Iepakojumu ar dubultsienām, māņu dibeniem un citām īpatnībām, kuru mērķis ir tikai palielināt šķietamo produkta daudzumu, tirgū laist nevajadzētu, jo tas neatbilst iepakojuma minimalizēšanas prasībai. Tas pats noteikums būtu jāattiecina uz lieku iepakojumu, kas nav nepieciešams iepakojuma funkcionalitātes nodrošināšanai.

(61)  Lai izpildītu iepakojuma minimalizēšanas prasības, īpaša uzmanība būtu jāpievērš tukšās vietas ierobežošanai grupas un transporta, arī e-komercijas, iepakojumā.

(62)  Lai būtu vieglāk novērtēt atbilstību iepakojuma minimalizēšanas prasībām, ir jāparedz atbilstības prezumpcija iepakojumam, kas atbilst saskaņotajiem standartiem, kuri ir pieņemti saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012, lai noteiktu detalizētas šo prasību tehniskās specifikācijas un norādītu izmērāmus dizaina kritērijus, to vidū attiecīgā gadījumā maksimālās masas vai tukšās vietas ierobežojumus konkrētiem iepakojuma formātiem, kā arī pēc noklusējuma standartizētu iepakojuma dizainu, kas iepakojuma minimalizēšanas prasībām atbilst.

(63)  Lai veicinātu iepakojuma apritīgumu un ilgtspējīgu izmantošanu, būtu jāstimulē izmantot atkalizmantojamu iepakojumu un atkalizmantošanas sistēmas. Šajā nolūkā ir jāprecizē atkalizmantojama iepakojuma jēdziens un jānodrošina, ka tas ir saistīts ne tikai ar iepakojuma dizainu, kam būtu jānodrošina pēc iespējas lielāks ▌ rotāciju skaits un atbilstība drošuma, kvalitātes un higiēnas prasībām, kad iepakojums tiek iztukšots, atbrīvots, uzpildīts vai atkalpiepildīts, bet arī ar tādu atkalizmantošanas sistēmu izveidi, kurās atkalizmantošana notiek, ievērojot šajā regulā noteikto prasību minimumu. Lai būtu vieglāk novērtēt atbilstību atkalizmantojama iepakojuma prasībām, ir jāparedz atbilstības prezumpcija iepakojumam, kas atbilst saskaņotajiem standartiem, kuri ir pieņemti saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012, lai noteiktu detalizētas šo prasību tehniskās specifikācijas un atkalizmantojama iepakojuma kritērijus un formātus, arī minimālo ritējumu vai rotāciju skaitu, standartizētu iepakojuma dizainu, kā arī prasības atkalizmantošanas sistēmām, to vidū higiēnas prasības.

(64)  Ir patērētāji jāinformē un viņiem jādod iespēja visus iepakojuma atkritumus pienācīgi izmest ▌. Piemērotākais veids, kā to izdarīt, ir izveidot saskaņotu marķēšanas sistēmu, kas balstīta uz atkritumu šķirošanu pēc iepakojuma materiāla sastāva, un to apvienot ar atbilstošu marķējumu uz atkritumu tvertnēm. Projektēšanā vadošajam principam vajadzētu būt nepieciešamībai, ka šādu saskaņotu marķēšanas sistēmu atpazīst visi iedzīvotāji neatkarīgi no saviem apstākļiem, piemēram, vecuma un valodas zināšanām. To var panākt, izmantojot piktogrammas ar minimālu valodas lietojumu. Tas palīdzētu arī samazināt izmaksas saistībā ar tulkojumiem, kas pretējā gadījumā būtu nepieciešami.

(65)   Šķirošana ir ļoti būtisks posms, lai nodrošinātu iepakojuma labāku apritīgumu. Būtu jāveicina šķirošanas iespēju uzlabošana, jo īpaši izmantojot inovatīvas tehnoloģijas, lai nodrošinātu augstākas kvalitātes šķirošanu un tādējādi reciklēšanai paredzēto materiālu augstāku kvalitāti.

(66)  Lai patērētājiem atvieglotu iepakojuma atkritumu šķirošanu un izmešanu, ir jāievieš saskaņotu simbolu sistēma un jāprasa simbolus izvietot gan uz iepakojuma, gan uz atkritumu tvertnēm, patērētājiem dodot iespēju iepakojuma atkritumus izmest atbilstoši simboliem. Simboliem būtu jānodrošina pienācīga atkritumu apsaimniekošana, jo tiem vajadzētu patērētājiem sniegt informāciju par šāda iepakojuma kompostēšanas īpašībām, jo īpaši tāpēc, lai patērētājiem nerastos neskaidrības attiecībā uz to, ka kompostējams iepakojums pats par sevi nav piemērots mājsaimnieciskai kompostēšanai, vai lai izvairītos no tā, ka kompostējams iepakojums tiek izmests dabā, bet ir kompostējams tikai rūpnieciski kontrolētos apstākļos. Šai pieejai būtu jāuzlabo iepakojuma atkritumu dalītā savākšana, tā panākot augstāku iepakojuma atkritumu reciklēšanas kvalitāti, un jāpadara saskaņotākas iepakojuma atkritumu savākšanas sistēmas iekšējā tirgū. Tāpat ir jāsaskaņo simboli, kas saistīti ar obligātajām depozīta un nodošanas sistēmām, kuras ieviestas pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas. Dalībvalstis var pieprasīt šāda saskaņota marķējuma izmantošanu uz iepakojuma, uz ko attiecas depozīta un nodošanas sistēmas, kuras ieviestas ar valsts tiesību aktiem pirms šīs regulas stāšanās spēkā. Ņemot vērā, ka iepakojuma atkritumi sadzīves atkritumu savākšanas sistēmās netiek savākti, šo simbolu izmantošanai nevajadzētu būt obligātai transporta iepakojumam, izņemot e-komercijas iepakojumu.

(67)  Iepakojumā esošā reciklētā materiāla satura norādei marķējumā nevajadzētu būt obligātai, jo šī informācija nav kritiski svarīga, lai nodrošinātu pareizu iepakojuma apstrādi aprites cikla beigās. Tomēr izgatavotājiem būs jāievēro šajā regulā noteiktie reciklēta materiāla satura mērķrādītāji un viņi šo informāciju var vēlēties norādīt uz iepakojuma, lai par to informētu patērētājus. Lai nodrošinātu, ka šī informācija visā Savienībā tiek paziņota saskaņoti, reciklētā materiāla satura norādes marķējums būtu jāsaskaņo.

(68)   Biobāzētas plastmasas satura marķēšanai iepakojumā arī nevajadzētu būt obligātai, jo pastāv vairāki nosacījumi, kuriem biobāzētai plastmasai ir jāatbilst, lai nodrošinātu ilgtspēju, un ir nepieciešams vairāk zinātnisku pierādījumu, lai nodrošinātu, ka biobāzētas plastmasas izmantošana visā tās aprites ciklā atbilst aprites ekonomikas principiem, kā izklāstīts Komisijas 2022. gada 30. novembra paziņojumā par ES Biobāzētas, bionoārdāmas un kompostējamas plastmasas rīcībpolitikas satvaru. Neraugoties uz to, ražotāji var vēlēties minēto informāciju norādīt uz sava iepakojuma, lai informētu patērētājus par biobāzētas plastmasas saturu iepakojumā. Lai nodrošinātu, ka šī informācija visā Savienībā tiek paziņota saskaņoti, biobāzētās plastmasas satura norādes marķējums būtu jāsaskaņo.

(69)  Lai tiešos lietotājus informētu par iepakojuma atkalizmantojamību, atkalizmantošanas sistēmu pieejamību un savākšanas kanālu atrašanās vietu, uz šāda iepakojuma vajadzētu būt kvadrātkodam vai citam datu nesējam, kas sniedz šādu informāciju. Kvadrātkodam vai cita veida standartizētam, atvērtam, digitālam datu nesējam būtu jāiekļauj informācija, kas atvieglina izsekošanu un ritējumu un rotāciju aprēķināšanu, vai vidējo aplēsi, ja šāds aprēķins nav iespējams. Šim marķējumam vajadzētu būt brīvprātīgam nenoslēgtā cikla sistēmām, kurām nav sistēmas operatora. Turklāt atkalizmantojamam tirdzniecības iepakojumam vajadzētu būt skaidri identificējamam tirdzniecības vietā.

(70)  Uz iepakojuma nevajadzētu būt pārmērīgi daudziem marķējumiem. Lai no tā izvairītos, ja citos Savienības tiesību aktos ir noteikts, ka informācijai par iepakoto produktu jābūt pieejamai digitālā formātā, izmantojot datu nesēju, informācijai, kas saskaņā ar šo regulu jāizvieto uz iepakojuma, un informācijai, kas prasīta par iepakotu produktu, vajadzētu būt pieejamai, izmantojot vienu un to pašu datu nesēju. Šim datu nesējam būtu jāatbilst prasībām, kas noteiktas šajā regulā vai citos piemērojamos Savienības tiesību aktos. Proti, ja uz iepakotu produktu attiecas Regula (ES) 2024/... (37) vai citi Savienības tiesību akti, kuros prasīta digitālā produkta pase, šī digitālā produkta pase būtu jāizmanto arī relevantās informācijas sniegšanai saskaņā ar šo regulu. Ja iepakojums satur vielas, kas rada bažas, tas būtu jāmarķē, izmantojot standartizētu digitālo marķēšanas tehnoloģiju, kā noteikts Komisijas pieņemtajos īstenošanas aktos. Šai informācijai būtu jāļauj veicināt apritīgumu un nodrošināt, ka atkritumu operatoriem ir piekļuve attiecīgajai informācijai par ķīmisko sastāvu, lai noteiktu vispiemērotāko atkritumu apsaimniekošanas iespēju saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju, tādējādi veicinot iepakojuma apritīgumu.

(71)  Lai palīdzētu sasniegt šīs regulas mērķus, patērētāji būtu jāaizsargā no maldinošas un mulsinošas informācijas par iepakojuma īpašībām un tā piemērotu apstrādi aprites cikla beigās, tāpēc saskaņā ar šo regulu ir izstrādāts saskaņots marķējums. Paplašinātās ražotāja atbildības shēmā iekļautu iepakojumu var būt iespējams identificēt ar atbilstošu simbolu visā minētās sistēmas teritorijā, lai norādītuizmantojot vienīgi kvadrātkodu vai citu standartizētu digitālās marķēšanas tehnoloģiju,, ka ražotājs pilda savus paplašinātās ražotāja atbildības pienākumus. Minētajam simbolam vajadzētu patērētājus vai lietotājus skaidri un nepārprotami informēt par iepakojuma reciklējamību.

(72)   Uz iepakojuma, uz kuru attiecas obligātās depozīta un nodošanas sistēmas, vajadzētu būt marķējumam, kas informē patērētājus, ka uz šādu iepakojumu attiecas sistēma, un tāpēc tas būtu jāsavāc, izmantojot īpašus savākšanas kanālus, ko minētajam nolūkam ir atļāvušas valsts iestādes. Šim marķējumam vajadzētu būt saskaņotam ES marķējumam, ko noteikusi Komisija. Dalībvalstis var pieprasīt šāda saskaņota marķējuma izmantošanu uz iepakojuma, uz ko attiecas depozīta un nodošanas sistēmas, kuras ieviestas ar valsts tiesību aktiem pirms šīs regulas stāšanās spēkā.

(73)   Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (38) darbojas kā “drošības tīkls”, kas nodrošina patērētāju augsta līmeņa aizsardzību visās nozarēs, papildinot sīkāk izstrādātas prasības Savienības tiesību aktos attiecībā uz konkrētām nozarēm vai produktiem, izņemot gadījumus, kad pastāv pretrunas starp minēto direktīvu un citiem Savienības noteikumiem, kas saistīti ar konkrētiem negodīgas komercprakses aspektiem; tādos gadījumos būtu jāprevalē Savienības noteikumiem, un tie būtu jāpiemēro minētajiem konkrētajiem aspektiem. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2024/825 (39) ir noteikts, ka konkrētām prasībām neatbilstoša brīvprātīga ilgtspējas marķējuma izvietošana ir negodīga komercprakse.

(74)  Lai nodrošinātu vienotus marķēšanas prasību īstenošanas nosacījumus, būtu jāpiešķir Komisijai ▌ īstenošanas pilnvaras, lai vēl vairāk uzlabotu atkritumu šķirošanu, izstrādātu nosacījumus iepakojuma materiāla sastāva noteikšanai ar standartizētām, atvērtām, digitālām tehnoloģijām un noteiktu detalizētas saskaņotas specifikācijas iepakojuma un atkritumu tvertņu marķēšanas prasībām, kas ieviestas saskaņā ar šo regulu. Izstrādājot šīs specifikācijas, Komisijai būtu līdz minimumam jāierobežo teksta elementi un jāņem vērā zinātniskā vai cita pieejamā tehniskā informācija, arī attiecīgie starptautiskie standarti. Saskaņotais marķējums iepakojumam, uz kuru attiecas depozīta un nodošanas sistēma, būtu jāizstrādā, ņemot vērā depozīta iekasēšanas atšķirības, kas var pastāvēt starp dalībvalstīm. Ņemot vērā jauno sistēmu, Komisijas Lēmums 97/129/EK (40) būtu jāatceļ no... [42 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas], un tā saturs būtu jāiestrādā šajā īstenošanas aktā.

(75)  Ekonomikas operatoriem būtu jānodrošina, ka iepakojums atbilst šīs regulas prasībām. Lai nodrošinātu iepakojuma brīvu apriti iekšējā tirgū un uzlabotu tā ilgtspēju, tiem būtu jāveic pienācīgi pasākumi, lai nodrošinātu šādu atbilstību, ņemot vērā katra operatora lomu piegādes ķēdē.

(76)  Tā kā izgatavotājs sīki pārzina projektēšanas un ražošanas procesu, tas var vislabāk veikt atbilstības novērtēšanas procedūru, kas paredzēta šajā regulā. Tāpēc šādai atbilstības novērtēšanai arī turpmāk vajadzētu būt tikai un vienīgi izgatavotāja pienākumam.

(77)  Būtu jānodrošina, ka iepakojuma vai iepakojuma materiālu piegādātāji izgatavotājam sniedz visu informāciju un dokumentāciju, kas tam nepieciešama, lai izgatavotājs pierādītu iepakojuma un iepakojuma materiālu atbilstību. Minētā informācija un dokumentācija būtu jāsniedz papīrformā vai elektroniski.

(78)  Lai aizsargātu iekšējā tirgus darbību, ir jānodrošina, ka iepakojums no trešām valstīm, kas nonāk Savienības tirgū, šai regulai atbilst neatkarīgi no tā, vai tas tiek importēts tikai kā iepakojums vai saistībā ar iepakotu produktu. Konkrētāk, ir jānodrošina, ka izgatavotāji attiecībā uz šādu iepakojumu ir veikuši pienācīgas atbilstības novērtēšanas procedūras. Tāpēc importētājiem būtu jānodrošina, ka iepakojums, ko tie laiž tirgū, šīm prasībām atbilst un ka izgatavotāju sagatavotā dokumentācija ir pieejama, lai kompetentās valsts iestādes varētu ar to iepazīties.

(79)  Katram importētājam, laižot iepakojumu tirgū, uz iepakojuma būtu jānorāda savs nosaukums, reģistrētais tirdzniecības nosaukums vai reģistrētā preču zīme, kā arī pasta adrese un, ja iespējams, kā ar to var sazināties elektroniski. Būtu jāparedz izņēmumi gadījumiem, kad šādu norādi uz iepakojuma uzlikt nav iespējams.

(80)  Tā kā izplatītājs iepakojumu dara pieejamu tirgū pēc tam, kad to ir laidis tirgū izgatavotājs vai importētājs, tam attiecībā uz piemērojamajām šīs regulas prasībām būtu jārīkojas ar pienācīgu uzmanību. Izplatītājam būtu arī jānodrošina, ka tā rīcība ar iepakojumu nemazina tā atbilstību šīm prasībām.

(81)  Tā kā izplatītāji un importētāji ir tuvu tirgum un tiem ir svarīga loma iepakojuma atbilstības nodrošināšanā, tiem vajadzētu būt iesaistītiem tirgus uzraudzības uzdevumos, ko veic valsts kompetentās iestādes, un tiem vajadzētu būt gataviem aktīvi piedalīties, šīm iestādēm sniedzot visu nepieciešamo informāciju par konkrēto iepakojumu.

(82)  Jebkurš importētājs vai izplatītājs, kas vai nu iepakojumu laiž tirgū ar savu vārdu vai preču zīmi, vai šādu iepakojumu pārveido tā, ka tas varētu ietekmēt atbilstību šai regulai, būtu jāuzskata par izgatavotāju, un tam būtu jāuzņemas atbildība par izgatavotāja saistībām.

(83)  Iepakojuma izsekojamības nodrošināšana visā piegādes ķēdē atvieglo tirgus uzraudzības iestāžu uzdevumu izsekot, kādi ekonomikas operatori laiduši tirgū vai darījuši pieejamu tirgū neatbilstīgu iepakojumu. Tāpēc no ekonomikas operatoriem būtu jāprasa, lai tie noteiktu laiku glabātu informāciju par saviem darījumiem.

(84)  Pārmērīgas iepakojuma atkritumu rašanās problēmu nevar pilnībā risināt, nosakot pienākumus attiecībā uz iepakojuma dizainu. Noteiktu veidu iepakojuma gadījumā attiecībā uz ekonomikas operatoriem, kas tukšās vietas īpatsvaru piepilda vai izmanto kādā citā veidā, būtu jānosaka pienākumi tukšās vietas īpatsvaru iepakojumā samazināt. Grupas, transporta un e-komercijas iepakojumā, ko izmanto produktu piegādei galaizplatītājiem vai tiešajam lietotājam, tukšās vietas īpatsvars nedrīkstētu pārsniegt 50 %. Atbilstoši atkritumu hierarhijai un lai sekmētu inovāciju iepakojuma jomā iepakojuma atkritumu samazināšanas nolūkā, vajadzētu būt iespējai no šā pienākuma atbrīvot ekonomikas operatorus, kuri tirdzniecības iepakojumu izmanto par e-komercijas iepakojumu. Šis pienākums neattiecas uz atkalizmantojamu iepakojumu.

(85)  Lai nodrošinātu augstu vides aizsardzības līmeni iekšējā tirgū, kā arī augstu pārtikas nekaitīguma un pārtikas higiēnas ▌ līmeni un veicinātu iepakojuma atkritumu rašanās novēršanas mērķrādītāju sasniegšanu, nedrīkstētu ļaut laist tirgū nevajadzīgu vai novēršamu iepakojumu. Šādu iepakojuma formātu saraksts ir sniegts šīs regulas V pielikumā. Lai sarakstu pielāgotu tehnikas un zinātnes attīstībai, saskaņā ar LESD 290. pantu būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus. Komisijai būtu jāpublicē pamatnostādnes, kurās sīkāk izskaidrots V pielikums, tostarp iepakojuma piemēri un norādījumi attiecībā uz atbrīvojumiem no ierobežojumiem.

(86)  Lai veicinātu iepakojuma apritīguma un ilgtspējīgas izmantošanas mērķa sasniegšanu, ir jāierobežo risks, ka iepakojums, ko tirgo kā atkalizmantojamu iepakojumu, faktiski netiek izmantots atkārtoti, un jānodrošina, ka patērētāji atkalizmantojamu iepakojumu nodod atpakaļ. Piemērotākais veids, kā to panākt, ir uzlikt pienākumu ekonomikas operatoriem, kuri izmanto atkalizmantojamu iepakojumu, nodrošināt atkalizmantošanas sistēmas ieviešanu, lai šāds iepakojums varētu apritēt, būt rotācijā un to varētu izmantot atkārtoti. Lai nodrošinātu maksimālu labumu no šādām sistēmām, būtu jānosaka prasību minimums nenoslēgta un noslēgta cikla sistēmām. Šāda iepakojuma tehniskajā dokumentācijā būtu jāiekļauj arī apstiprinājums par atkalizmantojama iepakojuma piemērotību atkalizmantošanas sistēmai. Atkalizmantošanas sistēmas var atšķirties pēc lieluma un ģeogrāfiskā tvēruma, un tās var būt dažādas, sākot no mazākām vietējām sistēmām līdz lielākām sistēmām, kas var aptvert vienas vai vairāku dalībvalstu teritoriju.

(87)  Atkalizmantojamam iepakojumam ir jābūt drošam tā lietotājiem. Tāpēc ekonomikas operatoriem, kas savus produktus piedāvā atkalizmantojamā iepakojumā, ir jānodrošina, ka pirms atkalizmantojama iepakojuma atkārtotas izmantošanas tam tiek veikta rekondicionēšana, attiecībā uz kuru būtu jānosaka prasības.

(88)  Atkalizmantojamais iepakojums kļūst par atkritumiem Direktīvas 2008/98/EK 3. panta 1. punkta nozīmē, ja tā īpašnieks no tā atbrīvojas, plāno no tā atbrīvoties vai tam ir pienākums no tā atbrīvoties. Atkalizmantojamu iepakojumu rekondicionēšanas procesā parasti par atkritumiem neuzskata.

(89)  Lai veicinātu atkritumu rašanās novēršanu, būtu jāievieš jauns jēdziens “uzpilde”. Uzpilde būtu uzskatāma par īpašu atkritumu rašanās novēršanas pasākumu, ko ieskaita virzībā uz šajā regulā noteikto atkritumu rašanās novēršanas mērķrādītāju sasniegšanu un kas tai vajadzīgs.

(90)  Ja ekonomikas operatori piedāvā iespēju produktus iegādāties, veicot uzpildi, tiem būtu jānodrošina, ka to uzpildes stacijas atbilst noteiktām prasībām, kas garantē patērētāju veselību un drošību. Šajā sakarā, ja patērētāji izmanto paši savus traukus, ekonomikas operatoriem būtu viņi jāinformē par šo trauku drošas uzpildes un izmantošanas nosacījumiem. Lai veicinātu uzpildi, ekonomikas operatoriem nevajadzētu uzpildes stacijās nodrošināt bezmaksas iepakojumu vai tādu iepakojumu, kas nav depozīta un nodošanas sistēmā. Ekonomikas operatori būtu jāatbrīvo no atbildības par pārtikas nekaitīguma problēmām, kas var rasties saistībā ar to, ka patērētāji izmanto savus traukus.

(91)  Lai samazinātu aizvien augošo vienreizlietojamā iepakojuma īpatsvaru un augošo iepakojuma atkritumu apjomu, ir jānosaka kvantitatīvi atkalizmantošanas ▌ mērķrādītāji iepakojumam nozarēs, kuras novērtētas kā tādas, kam ir vislielākais iepakojuma atkritumu samazināšanas potenciāls, proti, līdzņemama pārtika un dzērieni, lielgabarīta sadzīves tehnika un transporta iepakojums. Tas tika novērtēts pēc tādiem faktoriem kā pastāvošās atkalizmantošanas sistēmas, nepieciešamība izmantot iepakojumu un iespēja izpildīt funkcionālās prasības attiecībā uz saturēšanu, kārtīgumu, veselību, higiēnu un drošumu. Tika ņemtas vērā arī produktu un to ražošanas un izplatīšanas sistēmu ▌ atšķirības. Šādu mērķrādītāju īstenošanā būtu jāņem vērā vidiskie ieguvumi, kas sasniegti visā produkta aprites ciklā. Paredzams, ka mērķrādītāju noteikšana atbalstīs inovāciju un palielinās atkalizmantošanas un uzpildes risinājumu īpatsvaru. ▌Nedrīkstētu atļaut vienreizlietojamu iepakojumu pārtikai un dzērieniem, ko HORECA nozarē iepilda un patērē uz vietas. Patērētājiem vienmēr vajadzētu būt iespējai iegādāties pārtiku un dzērienus līdzņemšanai atkalizmantojamos vai pašiem savos traukos saskaņā ar tādiem nosacījumiem, kas ir tikpat labvēlīgi kā vienreizlietojamā iepakojumā piedāvātai pārtikai un dzērieniem. Ekonomikas operatoriem, kas pārdod pārtiku un dzērienus līdzņemšanai, vienmēr būtu jāpiedāvā patērētājiem iespēja iegādāties pārtiku un dzērienus viņu pašu traukos un iespēja iegādāties pārtiku un dzērienus atkalizmantojamā iepakojumā.

(92)  Noteiktos apstākļos dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atbrīvot ekonomikas operatorus no atkalizmantošanas pienākumiem uz piecu gadu laikposmu, ko var pagarināt. Šiem nosacījumiem vajadzētu būt saistītiem ar augstiem reciklēšanas un piemērojamiem atkritumu rašanās novēršanas rādītājiem dalībvalstī, kas piemēro atbrīvojumu, tostarp ar pirmo starpnieku atkritumu rašanās novēršanas rādītāju 3 % apmērā līdz 2028. gadam, kā arī ar to, ka ekonomikas operatori pieņem korporatīvo atkritumu rašanās novēršanas un reciklēšanas plānu.

(93)   Tāda iepakojuma laišana tirgū, uz kuru attiecas šīs regulas 25. panta 1. punkts, V pielikuma 3. un 4. punkts attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas darbojas pāri robežām, ja tajos ir pieejami ēdināšanas pakalpojumi, piemēram, gaisa kuģos, lidmašīnās, vilcienos, kruīza kuģos, prāmjos, jahtās un laivās, būtu jāsaprot kā ceļošana ar minēto iepakojumu uz Savienību vai tās iekšienē. Ceļošana Savienībā būtu jāsaprot kā situācija, kad transportlīdzeklis izbrauc no galamērķa un ierodas galamērķī, kurš atrodas Savienībā.

(94)  Lai palielinātu to rezultativitāti un nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret ekonomikas operatoriem, atkalizmantošanas ▌ mērķrādītāji būtu jāpiemēro ekonomikas operatoriem. Attiecībā uz dzērienu mērķrādītājiem – tie būtu ▌ jānosaka ▌ galaizplatītājiem. Dažiem konkrētiem dzērieniem, kurus uzskata par ātrbojīgiem un kuri ir jutīgi pret baktēriju vai raugu izraisītu mikrobioloģisku bojāšanos, ir vajadzīga īpaša aseptiska tehnoloģija, lai tos pasargātu no bojājumiem, vienlaikus saglabājot ilgu glabāšanas laiku. Tāpēc piens un citi ātrbojīgi dzērieni būtu jāatbrīvo no pienākuma izpildīt dzērienu iepakojuma atkalizmantošanas mērķrādītājus. Mērķrādītāji būtu jāaprēķina procentuāli no pārdošanas apjoma, tilpuma vai masas, kas pārdots atkalizmantojamā iepakojumā atkalizmantošanas ▌ sistēmā vai – transporta iepakojuma gadījumā – procentuāli no izmantošanas reižu skaita. Mērķrādītājiem vajadzētu būt materiālu ziņā neitrāliem. Lai nodrošinātu vienotus atkalizmantošanas un uzpildes mērķrādītāju ieviešanas nosacījumus, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz to aprēķināšanas metodiku ▌.

(95)  Dažos gadījumos nav nepieciešams izmantot vienreizlietojama transporta iepakojuma formātus, jo ir pieejams plašs labi funkcionējošu atkalizmantojamu alternatīvu klāsts. Lai nodrošinātu šādu alternatīvu faktisku izmantošanu, ir lietderīgi prasīt, lai ekonomikas operatori, pārvadājot produktus starp dažādiem viena un tā paša ekonomikas operatora objektiem vai starp ekonomikas operatoru un saistītajiem uzņēmumiem vai partneruzņēmumiem, izmantotu ▌ tikai atkalizmantojamu transporta iepakojumu, ciktāl runa ir par tādiem iepakojuma formātiem kā paletes, salokāmas plastmasas kastes, plastmasas redeļkastes, gan stingri, gan nestingri IBC konteineri vai mucas. Tāds pats pienākums to pašu iemeslu dēļ būtu jāattiecina uz ekonomikas operatoriem, kas pārvadā produktus vienā dalībvalstī. Attiecībā uz dažiem specifiskiem transporta iepakojumiem, kā tas ir kartona kastu gadījumā, atkalizmantojamas alternatīvas nav iespējamas kontaktsensitīviem produktiem, jo tās starp lietošanas reizēm ir īpaši jāmazgā un to rotāciju skaits citiem lietojumiem ir ļoti mazs. Tāpēc kartona kastes būtu jāatbrīvo no pienākuma sasniegt transporta iepakojuma atkalizmantošanas mērķrādītājus.

(96)  Mazākiem ekonomikas operatoriem sasniegt atkalizmantošanas un uzpildes mērķrādītājus var būt grūti. Tāpēc noteikti ekonomikas operatori būtu no pienākuma sasniegt iepakojuma atkalizmantošanas mērķrādītājus jāatbrīvo, ja tie laiž tirgū mazāk nekā noteiktu iepakojuma apjomu un atbilst mikrouzņēmuma definīcijai saskaņā ar Komisijas Ieteikumu 2003/361/EK(41), vai ja to tirdzniecības platība ▌ nepārsniedz noteiktu platības ierobežojumu. Saskaņā ar LESD 290. pantu būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus, ar ko noteikt ▌ papildu izņēmumus citiem ekonomikas operatoriem vai noteiktu atbrīvojumu attiecībā uz noteiktiem iepakojuma formātiem, uz kuriem attiecas atkalizmantošanas vai uzpildes mērķrādītāji, nopietnu higiēnas, pārtikas nekaitīguma vai vidisku problēmu gadījumā, kas šos mērķrādītājus liedz sasniegt.

(97)  Lai varētu verificēt atbilstību atkalizmantošanas ▌ mērķrādītājiem, attiecīgajiem ekonomikas operatoriem ir jāsniedz ziņojumi kompetentajām iestādēm. Ekonomikas operatoriem attiecīgie dati par katru kalendāro gadu būtu jāziņo no 2030. gada 1. janvāra. Dalībvalstīm šie dati būtu jādara publiski pieejami.

(98)   Tā kā ekonomikas operatoriem var būt vairāki dažādi iepakojuma formāti, atkalizmantošanas mērķrādītāju sasniegšana būtu jāaprēķina, pamatojoties uz kopējo pārtikas pārdošanas vienību vai svara vienību skaitu vai dzērienu pārdošanas vienību vai tilpuma vienību skaitu, kas darīti pieejami tirgū.

(99)  Ņemot vērā, ka plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa, neefektīva resursu izmantojuma un ar to saistītā piedrazošanas potenciāla līmenis aizvien ir augsts, ir lietderīgi saglabāt noteikumus, kuru mērķis ir panākt plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa noturīgu samazinājumu, kā jau bija noteikts Direktīvā 94/62/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/720 (42). Ņemot vērā pašreizējās atšķirīgās pieejas un ierobežotās ziņošanas prasības attiecībā uz plastmasas iepirkumu maisiņiem, ir grūti novērtēt, vai dalībvalstu veiktie patēriņa samazināšanas pasākumi ir sasnieguši mērķi noturīgi samazināt šādu maisiņu patēriņu un vai tie nav palielinājuši citu veidu plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņu. Tāpēc ir jāsaskaņo ilgtspējīga patēriņa samazināšanas definīcija un jānosaka kopīgs mērķrādītājs, kā arī jāievieš jaunas ziņošanas prasības.

(100)  Ņemot vērā plastmasas iepirkumu maisiņu izvērtējuma pētījuma rezultātus, ir jāveic papildu pasākumi, lai samazinātu vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņu un novērtētu ietekmi, kāda varētu būt to aizstāšanai ar ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņiem un biezākiem plastmasas iepirkumu maisiņiem, kuru biezums pārsniedz 50 mikronus.

(101)   Ņemot vērā lielo iespējamību, ka ļoti vieglās plastmasas, plānākas par 15 mikroniem, iepirkumu maisiņi kļūs par atkritumiem un veicinās jūras piesārņojumu, būtu jāveic pasākumi, lai ierobežotu to laišanu tirgū, izņemot īpaši vajadzīgiem lietojumiem. Minētos plastmasas maisiņus nevajadzētu laist tirgū kā iepakojumu nefasētai pārtikai, izņemot higiēnas apsvērumu dēļ vai lai iepakotu mitru nefasētu pārtiku, piemēram, svaigu gaļu, zivis vai piena produktus.

(102)  ▌Lai panāktu vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa noturīgu samazinājumu savā teritorijā, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieņemt pasākumus, kas ietver šā veida plastmasas iepirkumu maisiņu aizliegšanu, nacionālu samazināšanas mērķrādītāju īstenošanu, ekonomisku instrumentu saglabāšanu vai ieviešanu, kā arī citus tirdzniecības ierobežojumus, ja šie pasākumi ir samērīgi un nav diskriminējoši. Šādi pasākumi var atšķirties atkarībā no vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu ietekmes uz vidi, kad no tiem tiek atgūti resursi vai tie tiek likvidēti, to kompostēšanas īpašībām, ilgizturību vai konkrēto paredzēto lietojumu. Ar noteikumu, ka ir sasniegti attiecībā uz plastmasas iepirkumu maisiņiem izklāstītie mērķi, dalībvalstis attiecībā uz minētajiem maisiņiem var īstenot noteikumus, izmantojot nolīgumus starp kompetentajām iestādēm un attiecīgajām ekonomikas nozarēm.

(103)   Plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa samazināšanai nevajadzētu novest pie aizstāšanas ar citiem iepakojuma materiāliem. Komisijai būtu jāuzrauga citu materiālu izmantošana un jāierosina mērķrādītājs un – attiecīgā gadījumā – pasākumi, lai samazinātu šādu materiālu patēriņu.

(104)  Lai nodrošinātu šajā regulā noteikto ilgtspējas prasību rezultatīvu un saskaņotu piemērošanu, atbilstība šīm prasībām būtu jāmēra, izmantojot uzticamas, precīzas un reproducējamas metodes, kurās ņemtas vērā vispāratzītās mūsdienīgākās metodes.

(105)  Lai nodrošinātu, ka iekšējā tirgū nav šķēršļu tirdzniecībai, prasības attiecībā uz iepakojuma ilgtspēju, arī attiecībā uz iepakojumā esošām vielām, kas rada bažas, kompostējamo iepakojumu, iepakojuma samazināšanu līdz minimumam, atkalizmantojamu iepakojumu un atkalizmantošanas sistēmām, būtu jāsaskaņo Savienības līmenī. Lai būtu vieglāk novērtēt atbilstību šādām prasībām, tostarp testēšanas, mērījumu vai aprēķinu metodēm, ir jāparedz atbilstības prezumpcija iepakojumam un iepakotajiem produktiem, kas atbilst saskaņotajiem standartiem, kuri pieņemti saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012, lai noteiktu detalizētas šo prasību tehniskās specifikācijas, it sevišķi to, lai iepakojuma un iepakotu produktu aprites cikls atspoguļotu patērētāju vidējo uzvedības diapazonu un būtu pamatīgs, tā atturot no tā tīšas un netīšas apiešanas.

(106)  Ja saskaņotu standartu nav, kopīgu tehnisko specifikāciju izmantošanai vajadzētu būt rezerves risinājumam, kas atvieglotu izgatavotāja pienākumu izpildīt ilgtspējas prasības, piemēram, ja saskaņota standarta izstrāde nepamatoti kavējas. Turklāt šāda risinājuma izmantošanai vajadzētu būt iespējamai, ja Komisija ir ierobežojusi vai anulējusi atsauces uz attiecīgajiem saskaņotajiem standartiem saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1025/2012 11. panta 5. punktu. Arī atbilstībai kopīgajām tehniskajām specifikācijām, ko Komisija pieņēmusi ar īstenošanas aktiem, vajadzētu dot pamatu atbilstības prezumpcijai.

(107)  Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus kopīgu tehnisko specifikāciju izmantošanai, ▌ būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai noteikt, grozīt vai atcelt kopīgās tehniskās specifikācijas attiecībā uz ilgtspējas, marķēšanas un atkalizmantošanas sistēmu prasībām, kā arī pieņemt testēšanas, mērījumu vai aprēķinu metodes. Komisijai būtu jāņem vērā attiecīgo struktūru vai ekspertu grupas viedokļi un, sagatavojot īstenošanas aktu projektus, būtu pienācīgi jāapspriežas ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām.

(108)  Lai nodrošinātu saskanību ar citiem Savienības tiesību aktiem, atbilstības novērtēšanas procedūrai vajadzētu būt šajā regulā iekļautajam ražošanas iekšējās kontroles modulim, kura pamatā ir moduļi, kas iekļauti Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 768/2008/EK (43).

(109)  CE zīmei uz iepakojuma nevajadzētu liecināt par iepakojuma atbilstību šīs regulas prasībām, bet tikai attiecīgā gadījumā norādīt uz iepakotā produkta atbilstību piemērojamajiem Savienības tiesību aktiem par produktiem. Patiešām, Savienības tiesību akti par produktiem parasti prasa CE zīmi, kas attiecas uz produktu, piestiprināt vai nu uz paša produkta, vai uz tā iepakojuma. Prasība, lai CE zīme uz iepakojuma liecinātu par atbilstību šīs regulas prasībām, var radīt neskaidrības un pārpratumus attiecībā uz to, vai zīme attiecas uz pašu iepakojumu vai iepakoto produktu, un galu galā neskaidrības par attiecīgo iepakoto produktu faktisko drošību un atbilstību.

(110)  Tā vietā par paša iepakojuma atbilstību šīs regulas prasībām būtu jāliecina ES atbilstības deklarācijai.

(111)  Izgatavotājiem būtu jāsagatavo ES atbilstības deklarācija ar mērķi sniegt informāciju par iepakojuma atbilstību šai regulai. ES atbilstības deklarācija izgatavotājiem var būt jāsagatavo arī saskaņā ar citiem Savienības tiesību aktiem. Lai nodrošinātu faktisku piekļuvi informācijai tirgus uzraudzības vajadzībām, būtu jāizstrādā vienota ES atbilstības deklarācija attiecībā uz visiem Savienības tiesību aktiem. Lai samazinātu administratīvo slogu ekonomikas operatoriem, vajadzētu paredzēt iespēju, ka vienotā ES atbilstības deklarācija ir dosjē, kas sastāv no attiecīgajām atsevišķajām ES atbilstības deklarācijām.

(112)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 765/2008 (44) nodrošina produktu tirgus uzraudzības un trešo valstu produktu kontroles satvaru. Minētajai regulai vajadzētu būt piemērojamai iepakojumam, uz kuru attiecas šī regula, lai nodrošinātu, ka iepakojums, uz kuru attiecas brīva preču aprite Savienībā, atbilst prasībām, kuras nodrošina augstu aizsardzības līmeni tādām sabiedrības interesēm kā cilvēka veselība, drošums un vide.

(113)  Atkritumu apsaimniekošana Savienībā būtu jāuzlabo ar mērķi aizsargāt, saglabāt un uzlabot vides kvalitāti, aizsargāt cilvēka veselību, nodrošināt dabas resursu apdomīgu, efektīvu un racionālu izmantošanu, ievērot aprites ekonomikas principus, veicināt atjaunīgās enerģijas izmantošanu, uzlabot energoefektivitāti, samazināt Savienības atkarību no importētiem resursiem, radīt jaunas ekonomiskās iespējas un palīdzēt attīstīt ilgtermiņa konkurētspēju. Efektīvāks resursu izmantojums nodrošinātu arī būtiskus neto ietaupījumus Savienības uzņēmumiem, publiskā sektora iestādēm un patērētājiem, vienlaikus samazinot kopējās ikgadējās SEG emisijas.

(114)  Lai gan Direktīvā 94/62/EK tika noteiktas iepakojuma minimalizēšanas prasības un mērķi, iepakojuma atkritumu daudzums absolūtos skaitļos un uz iedzīvotāju ir palielinājies un tendences liecina arī par strauju iepakojuma atkalizmantošanas un uzpildes apjoma samazināšanos, ko pastiprina pieaugošais līdzņemamu produktu patēriņš un e-komercija. Produktiem, materiāliem un patēriņa modeļiem attīstoties, ir būtiski pieaugusi vienreizlietojamā iepakojuma, jo īpaši vienreizlietojamā plastmasas iepakojuma, izmantošana. Tas ir saistīts ar mazumtirdzniecības vidi, kam raksturīgi lielāki izplatīšanas tīkli, produktu izgatavošana un iepakošana ātrgaitas iepakošanas līnijās, kas kopā tirgū rada negatīvu spiedienu uz atkalizmantošanu un uzpildi.

(115)  Lai uzraudzītu un verificētu, kā ražotāji un ražotāju atbildības organizācijas pilda paplašinātās ražotāja atbildības pienākumus attiecībā uz savu produktu atkritumu savākšanu un apstrādi, dalībvalstīm ir jānorīko viena vai vairākas kompetentās iestādes.

(116)  Lai nodrošinātu labāku, savlaicīgāku un vienotāku dalībvalstu pienākumu izpildi un prognozētu jebkādas īstenošanas nepilnības, būtu jāievieš agrīnas brīdināšanas ziņojumu sistēma, kas ļautu konstatēt trūkumus un rīkoties, pirms pienācis mērķrādītāju sasniegšanas termiņš. Paplašinot šo sistēmu, kas saskaņā ar Direktīvu 94/62/EK attiecās uz reciklēšanas mērķrādītāju sasniegšanu, tajā būtu jāiekļauj arī iepakojuma atkritumu samazināšanas mērķrādītāji, kas dalībvalstij jāsasniedz līdz 2030. un 2035. gadam.

(117)  Tā kā iepakojuma un iepakojuma atkritumu apsaimniekošana kopumā ir svarīgs atkritumu apsaimniekošanas elements, dalībvalstīm atkritumu apsaimniekošanas plānos, ko sagatavo, izpildot Direktīvā 2008/98/EK noteikto pienākumu, būtu šim jautājumam jāvelta atsevišķa nodaļa. Atkritumu rašanās novēršanas un atkalizmantošanas pasākumi būtu jāiekļauj atkritumu rašanās novēršanas programmās, kas ir prasītas saskaņā ar Direktīvu 2008/98/EK. Minētās nodaļas būtu jāiekļauj atkritumu apsaimniekošanas plānā un atkritumu rašanās novēršanas programmā to nākamās regulārās izvērtēšanas ietvaros, kā noteikts Direktīvā 2008/98/EK, vai agrāk.

(118)  Šīs regulas pamatā ir atkritumu apsaimniekošanas noteikumi un vispārīgie principi, kas noteikti Direktīvā 2008/98/EK.

(119)  Atkritumu rašanās novēršana ir labākais veids, kā uzlabot resursefektivitāti un samazināt atkritumu ietekmi uz vidi. Tāpēc ir svarīgi, lai ekonomikas operatori veiktu pienācīgus pasākumus, lai samazinātu atkritumu rašanos, likvidējot pārmērīgu iepakojumu un konkrētu iepakojuma formātu izmantošanu, pagarinot iepakojuma izmantošanas laiku, produktus pārprojektējot tā, lai iepakojumu varētu neizmantot vai varētu izmantot mazāk iepakojuma, cita starpā tirgojot nefasētus produktus, un pārejot no vienreizlietojama iepakojuma uz atkalizmantojamu iepakojumu.

(120)  Lai panāktu vērienīgu un noturīgu iepakojuma atkritumu kopējā apjoma samazināšanos, būtu jānosaka mērķrādītāji, kas paredz līdz 2030. gadam samazināt iepakojuma atkritumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju. Lai sasniegtu mērķrādītāju, kas paredz līdz 2030. gadam panākt samazinājumu par 5 % salīdzinājumā ar 2018. gadu, visā Savienībā 2030. gada perspektīvā būtu jāparedz vispārējs absolūtais samazinājums vidēji par aptuveni 19 % salīdzinājumā ar 2030. gada bāzlīnijas līmeni. Dalībvalstīm līdz 2035. gadam būtu iepakojuma atkritumu daudzums jāsamazina par 10 % salīdzinājumā ar 2018. gadu; tiek lēsts, ka tas iepakojuma atkritumu daudzumu samazinās par 29 % salīdzinājumā ar 2030. gada bāzlīnijas līmeni. Lai nodrošinātu, ka samazināšanas centieni turpinās arī pēc 2030. gada, 2035. gadam būtu jānosaka samazinājuma mērķrādītājs 10 % apmērā salīdzinājumā ar 2018. gadu, kas nozīmētu samazinājumu par 29 % salīdzinājumā ar bāzlīnijas līmeni, bet 2040. gadam – samazinājuma mērķrādītājs 15 % apmērā salīdzinājumā ar 2018. gadu, kas nozīmētu samazinājumu par 37 % salīdzinājumā ar bāzlīnijas līmeni. Dalībvalstīm, kuras ir izveidojušas atsevišķas sistēmas mājsaimniecību iepakojuma atkritumu apsaimniekošanai, no vienas puses, un rūpniecisko un komerciālo iepakojuma atkritumu apsaimniekošanai, no otras puses, vajadzētu būt iespējai saglabāt savu specifiku.

(121)   Tā kā komerciālā un rūpnieciskā iepakojuma atkritumu rašanās nav saistīta ar mājsaimniecību patēriņu, atkritumu samazināšanas mērķrādītājus uz vienu iedzīvotāju nevar kā tādus piemērot komerciālā un rūpnieciskā iepakojuma atkritumiem.

(122)  Dalībvalstis šos mērķrādītājus var sasniegt ar ekonomiskiem instrumentiem un citiem pasākumiem, kas stimulē piemērot atkritumu hierarhiju, arī ar pasākumiem, kas īstenojami, izmantojot paplašinātās ražotāja atbildības shēmas, veicinot atkalizmantošanas sistēmu izveidi un sekmīgu darbību un mudinot ekonomikas operatorus tiešajiem lietotājiem piedāvāt jaunas uzpildes iespējas. Šādi pasākumi būtu jāpieņem līdztekus un papildus citiem pasākumiem saskaņā ar šo regulu, kuru mērķis ir samazināt iepakojuma un iepakojuma atkritumu daudzumu, piemēram, prasībām attiecībā uz iepakojuma minimalizēšanu, atkalizmantošanas mērķrādītājiem un uzpildes pienākumiem, apjoma sliekšņiem un pasākumiem ar mērķi panākt pastāvīgu vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa samazināšanos. Dalībvalsts, ievērojot LESD paredzētos vispārīgos noteikumus un šajā regulā izklāstītos noteikumus, var pieņemt noteikumus, kas pārsniedz šajā regulā noteiktos minimālos atkritumu rašanās novēršanas mērķrādītājus. Īstenojot šādus pasākumus, dalībvalstīm būtu jāapzinās risks, ka varētu notikt pāreja no smagākiem uz vieglākiem iepakojuma materiāliem, un par prioritāti būtu jānosaka pasākumi, kas līdz minimumam samazina minēto risku.

(123)  Lai īstenotu principu “piesārņotājs maksā”, ir lietderīgi iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas pienākumus uzlikt ražotājiem. Šajā nolūkā šī regula balstās uz Direktīvā 2008/98/EK noteiktajām paplašinātās ražotāja atbildības prasībām, lai nodrošinātu, ka tiek izveidota paplašinātās ražotāja atbildības shēma nolūkā ietvert visas iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas izmaksas un veicināt pienācīgas kompetento iestāžu veiktas kontroles. Šīs regulas mērķis ir skaidri definēt vienu ražotāju uz iepakojuma vienību neatkarīgi no tā, vai tas ir tukšs iepakojums vai iepakojums, kas satur produktus. Parasti ražotājam vajadzētu būt dalībvalstī iedibinātam ekonomikas operatoram, kas pirmo reizi no attiecīgās dalībvalsts teritorijas iepakotus produktus dara pieejamus minētās dalībvalsts tirgū kā dalībvalstī iedibināts izgatavotājs, importētājs vai izplatītājs. Tas ietver visus piedāvājumus izplatīšanai, patēriņam vai izmantošanai, kas varētu radīt faktisku piegādi. Tādējādi, ja uzņēmums pērk iepakotu produktu no citas dalībvalsts, kas nav tā dalībvalsts, kurā atrodas uzņēmums, vai no trešās valsts un piegādā šo iepakoto produktu tajā dalībvalstī, kurā tas atrodas, minētais uzņēmums būtu jāuzskata par ražotāju, jo tas ir pirmais uzņēmums, kas dara pieejamu iepakoto produktu no šīs dalībvalsts teritorijas. Attiecībā uz tiešsaistes platformām produkta sākotnējais piedāvājums būtu jāuzskata par darīšanu pieejamu ražotāja definīcijas nozīmē. Tomēr, lai līdz minimumam samazinātu nevajadzīgu administratīvo slogu mazajiem uzņēmumiem, kuri tirdzniecības vietā uzpilda transporta iepakojumu, atkalizmantojamu iepakojumu, primārās ražošanas iepakojumu vai pakalpojumu iepakojumu, ražotājam vajadzētu būt šāda iepakojuma izgatavotājam, izplatītājam vai importētājam, kurš pirmo reizi no dalībvalsts teritorijas iepakojumu dara pieejamu, jo minētais ekonomikas operators ir vispiemērotākais, lai izpildītu paplašinātās ražotāja atbildības pienākumus.

(124)  Savukārt gadījumā, ja iepakojums vai iepakotais produkts ar distances līgumiem ir tieši darīts pieejams tiešajam lietotājam, ražotājs varētu būt iedibināts arī citā dalībvalstī vai trešā valstī. Šādos gadījumos, ja ražotājs ir iedibināts citā dalībvalstī, tam būtu jāieceļ pilnvarotais pārstāvis attiecībā uz paplašināto ražotāja atbildību dalībvalstī, kurā atrodas tiešais lietotājs. Ja ražotājs ir iedibināts trešā valstī, dalībvalstis var paredzēt, ka paplašinātās ražotāja atbildības pilnvarotā pārstāvja iecelšana ir obligāta arī tādēļ, lai novērstu risku izvairīties no paplašinātās ražotāja atbildības pienākumiem. Lai nodrošinātu principa “piesārņotājs maksā” ievērošanu un saistībā ar ražotāja paplašinātas atbildības ievērošanu, ir jānodrošina noteiktība par to, kurš ražotājs ir atbildīgs par iepakojuma atkritumiem, jo īpaši loģistikas uzņēmumu gadījumā. Loģistikas uzņēmumi ir uzņēmumi, kas saņem preces no trešām valstīm un veic apstrādes darbības saistībā ar importētajām precēm (piemēram, izpakošanu un pārpakošanu mazākos formātos/daudzumos, lai izpildītu klientu pieprasījumus), pirms preces bez oriģinālā transporta iepakojuma, daļējā vai pilnīgā transporta iepakojumā tiek nosūtītas to klientiem, kuri var atrasties citās dalībvalstīs. Līdz ar to šajā gadījumā būtu jāidentificē ražotājs (sākotnējam) transporta iepakojumam, kas ievests no trešām valstīm un paliek loģistikas uzņēmumā, un kļūst par atkritumiem Savienībā. Loģistikas uzņēmumam parasti nav īpašuma tiesību uz precēm, bet tas būtu jāuzskata par tāda iepakojuma ražotāju, kas ievests no trešām valstīm un ko tas apstrādā savas darbības laikā.

(125)   Papildus izmaksām, kas ražotājiem noteiktas, ievērojot šīs regulas 40. panta 1.a punktu, un transponējot Direktīvu 2008/98/EK, dalībvalstis patur iespēju segt nepieciešamās izmaksas, kas izriet no tīrīšanas darbībām, tostarp piegružojumā esošā iepakojuma atkritumu transportēšanu un turpmāku apstrādi, kā daļu no visām iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas izmaksām, kuras būtu jāsedz ražotāja paplašinātai atbildībai. Minētajām izmaksām nebūtu jāpārsniedz izmaksas, kas vajadzīgas, lai minētos pakalpojumus sniegtu izmaksefektīvā veidā, un attiecīgajiem dalībniekiem tās būtu jānosaka pārredzamā un nediskriminējošā veidā.

(126)  Lai uzraudzītu, vai ražotāji pilda pienākumus, kas saistīti ar to finansiālajām un organizatoriskajām saistībām nodrošināt, ka tiek apsaimniekoti tā iepakojuma atkritumi, ko tie pirmo reizi dara pieejamu dalībvalsts tirgū, katras dalībvalsts kompetentajai iestādei ir jāizveido reģistrs un tas jāpārvalda, savukārt ražotājiem vajadzētu būt pienākumam tajā reģistrēties.

(127)  Lai reģistrāciju atvieglotu, it sevišķi gadījumos, kad ražotāji iepakojumu dara pieejamu dažādās dalībvalstīs, reģistrācijas prasības visā Savienībā būtu maksimāli jāsaskaņo. Lai nodrošinātu vienotus reģistrācijas prasību īstenošanas nosacījumus, būtu jāpiešķir ▌īstenošanas pilnvaras Komisijai noteikt vienotu formātu reģistrācijai un ziņojumu iesniegšanai reģistrā, sīki norādot ziņojamos datus.

(128)  Ievērojot LESD 191. panta 2. punktā noteikto principu “piesārņotājs maksā”, ir svarīgi, lai ražotāji, tostarp e-komercijas dalībnieki, kas iepakojumu un iepakotus produktus laiž Savienības tirgū, uzņemtos atbildību par to apsaimniekošanu aprites cikla beigās. Būtu jāatgādina, ka līdz 2024. gada 31. decembrim ir jāizstrādā paplašinātās ražotāja atbildības shēmas, kā paredzēts Direktīvā 94/62/EK, jo tās ir piemērotākais līdzeklis, kā to panākt, un tām var būt pozitīva ietekme uz vidi, jo tās var samazināt iepakojuma atkritumu rašanos un palielināt to savākšanas un reciklēšanas apmēru. Pastāv lielas to uzbūves, efektivitātes un ražotāju atbildības tvēruma atšķirības. Tāpēc paplašinātās ražotāja atbildības shēmām, kas piemērojamas iepakojuma ražotājiem, kopumā būtu jāpiemēro Direktīvā 2008/98/EK paredzētie noteikumi par paplašināto ražotāja atbildību, kas, ja tas ir vajadzīgi un lietderīgi, jāpapildina ar konkrētākiem noteikumiem. Piemēram, lai atvieglotu iepakojuma atkritumu dalītu savākšanu, ražotājiem būtu jāfinansē atkritumu tvertņu marķēšana. Šāds pienākums būtu saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā” un vispārīgajām minimālajām prasībām attiecībā uz paplašinātās ražotāja atbildības shēmām, kā noteikts Direktīvā 2008/98/EK.

(129)   Attiecībā uz paplašinātās ražotāja atbildības pienākumiem šī regula ir lex specialis attiecībā uz Direktīvu 2008/98/EK. Tas nozīmē, ka šajā regulā paredzētajiem noteikumiem, kas saistīti ar paplašināto ražotāja atbildību, vajadzētu prevalēt pār jebkādiem pretrunīgiem minētās direktīvas noteikumiem. Šis princips attiecas, piemēram, uz ražotāju reģistrācijas prasībām, paplašinātās ražotāja atbildības maksu modulāciju un ziņošanu.

(130)   Papildus saskaņotajai prasībai par reciklējamību, lai modulētu ražotāju finansiālās iemaksas, kas jānosaka saskaņā ar šo regulu pieņemtos deleģētajos aktos, dalībvalstīm būtu jāļauj izmantot citus kritērijus, piemēram, reciklēta materiāla saturu, atkalizmantojamību, bīstamu vielu klātbūtni vai citus kritērijus saskaņā ar Direktīvu 2008/98/EK.

(131)  Ražotājiem vajadzētu būt iespējai šos pienākumus pildīt kolektīvi, izmantojot ražotāju atbildības organizācijas, kas uzņemas atbildību to vārdā. Ražotājiem vai ražotāju atbildības organizācijām būtu jāsaņem dalībvalstu atļauja un cita starpā dokumentāri jāpierāda, ka tiem ir finanšu līdzekļi, ar ko segt ar paplašināto ražotāja atbildību saistītās izmaksas. Dalībvalstis, nosakot administratīvos un procesuālos noteikumus ražotājiem, ja paplašinātās ražotāja atbildības pienākumi tiek pildīti individuāli, vai ražotāju atbildības organizācijām, ja paplašinātās ražotāja atbildības pienākumi tiek pildīti kolektīvi, varētu atsevišķiem ražotājiem un ražotāju atbildības organizācijām noteiktos procesus diferencēt, lai ierobežotu administratīvo slogu ražotājiem, kas tos pilda individuāli. Būtu jāatgādina, ka dalībvalstis var piešķirt atļauju vairākām ražotāju atbildības organizācijām, jo konkurence starp tām var dot lielāku labumu patērētājiem. Kompetentajai iestādei vajadzētu var iekasēt uz izmaksām balstītas un samērīgas maksas no ražotājiem vai ražotāju atbildības organizācijām, kurām uzticēta pienākumu izpilde, par atļauju piešķiršanas procedūru attiecībā uz paplašinātās ražotāja atbildības pienākumu pildīšanu.

(132)   Ja ražotāju atbildības organizācijas iekasētā paplašinātās ražotāja atbildības maksa ir klasificēta kā publiskie ieņēmumi, kā tas ir valsts vadītu ražotāju atbildības organizāciju gadījumā, un lai ievērotu budžeta noteikumus, kas paredz, ka publiskajiem ieņēmumiem jābūt balstītiem uz precīziem datiem, dalībvalsts var pieprasīt IX pielikuma B un C daļā noteikto informāciju, ko ražotājs iesniedz par reģistru atbildīgajai kompetentajai iestādei, ziņot biežāk nekā reizi gadā. Valsts vadītu ražotāju atbildības organizāciju gadījumā, tā kā nav pārstāvētā ražotāja pilnvarojuma, šajā regulā noteiktās prasības attiecībā uz šādiem pilnvarojumiem nebūtu jāpiemēro.

(133)  Šajā regulā būtu jāprecizē, kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2022/2065 (45) , tostarp tās 30. panta 2. un 3. punktā, noteikto tirgotāju pienākumu izsekojamība jāpiemēro tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, kuri patērētājiem dod iespēju slēgt distances līgumus ar ražotājiem, kas piedāvā iepakojumu patērētājiem, kuri atrodas Savienībā, saistībā ar ražotāju reģistriem, kas izveidoti, ievērojot šo regulu. Šajā regulā jebkurš ražotājs, kas, izmantojot distances līgumus, piedāvā iepakojumu tieši patērētājiem, kuri atrodas kādā dalībvalstī, neatkarīgi no tā, vai tas ir iedibināts dalībvalstī vai trešā valstī, būtu jāuzskata par tādu, kas ietilpst tirgotāja definīcijā saskaņā ar Regulu (ES) 2022/2065. Lai nepieļautu parazītismu attiecībā uz paplašinātās ražotāja atbildības pienākumiem, būtu jāprecizē, kā šādiem tiešsaistes platformu nodrošinātājiem šie pienākumi būtu jāpilda attiecībā uz iepakojuma ražotāju reģistriem, kas izveidoti, ievērojot šo regulu. Šajā sakarā tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, uz ko attiecas Regulas (ES) 2022/2065 III nodaļas 4. iedaļa un kas patērētājiem dod iespēju slēgt distances līgumus ar ražotājiem, saskaņā ar Regulu (ES) 2022/2065 pirms ļaut tiem izmantot savus pakalpojumus no minētajiem ražotājiem būtu jāiegūst informācija par to, kā tie pilda šajā regulā izklāstītos noteikumus par paplašināto ražotāja atbildību. Uz noteikumiem par to tirgotāju izsekojamību, kuri pārdod iepakojumu tiešsaistē, attiecas izpildes panākšanas noteikumi, kas izklāstīti Regulā (ES) 2022/2065.

(134)   Līdzīgas nevēlamas parazītisma situācijas varētu rasties attiecībā uz izpildes pakalpojumu sniedzējiem. Šajā regulā ir iekļauti daži noteikumi, kuru mērķis ir novērst tās, izmantojot līdzīgu pieeju kā Regulā (ES) 2022/2065 attiecībā uz tiešsaistes platformu nodrošinātājiem.

(135)   Ražotāju reģistrs, kas izveidots, ievērojot šo regulu, ir jāuzskata par publisku reģistru saskaņā ar Regulu (ES) 2022/2065. Tāpēc tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, kas ļauj patērētājiem noslēgt distances līgumus ar ražotājiem, būtu jādara viss iespējamais, lai novērtētu, vai attiecīgo ražotāju sniegtā informācija ir uzticama un pilnīga, jo īpaši izmantojot vai pārbaudot brīvi pieejamas oficiālas tiešsaistes datubāzes un tiešsaistes saskarnes vai pieprasot attiecīgajiem tirgotājiem sniegt uzticamus apliecinošos dokumentus saskaņā ar Regulu (ES) 2022/2065. Ciktāl tas attiecas uz publiski pieejamiem datiem saskaņā ar šo regulu, “darīt visu iespējamo” Regulas (ES) 2022/2065 30. panta 2. punkta pirmās daļas nozīmē parasti var būt nepieciešamība verificēt ražotāja sniegto informāciju ar publiski pieejamiem datiem saskaņā ar šo regulu. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad dalībvalstis ir izveidojušas tiešsaistes saskarni automatizētai datu salīdzināšanai saskaņā ar šo regulu. Finansiālām iemaksām, kas noteiktas ražotājiem, ievērojot šīs regulas 45. panta 2. punktu, nebūtu jāskar jebkāda brīvprātīga vienošanās starp tiešsaistes tirdzniecības vietām un ražotājiem, ja tiešsaistes tirdzniecības vieta ar rakstisku pilnvarojumu piekrīt ražotāju vārdā pilnībā vai daļēji uzņemties minētās izmaksas.

(136)   Finansiālām iemaksām, kas noteiktas ražotājiem, ievērojot šīs regulas 45. panta 2. punktu, nebūtu jāskar jebkāda brīvprātīga vienošanās starp tiešsaistes tirdzniecības vietām un ražotājiem, ja tiešsaistes tirdzniecības vietas ražotāju vārdā ar rakstisku pilnvarojumu piekrīt uzņemties visas minētās izmaksas vai daļu no tām.

(137)  Dalībvalstīm būtu jāparedz pasākumi, ar ko īsteno paplašināto ražotāja atbildību, noteikumi par iepakojuma atkritumu dalītu savākšanu un atkritumu tvertņu marķēšanu, ja šajā regulā nav paredzēta šādu pasākumu pilnīga saskaņošana. Turklāt dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai saskaņā ar Direktīvu 2008/98/EK un šo regulu arī paredzēt papildu prasības paplašinātas ražotāja atbildības īstenošanai, ar noteikumu, ka šādi pasākumi nerada šķēršļus iekšējā tirgū. Šī regula nereglamentē to, kurš operators ir atbildīgs par iepakojuma atkritumu savākšanu, un citas valsts līgumiskas vienošanās par iepakojuma atkritumu savākšanu.

(138)  Dalībvalstīm būtu jāizveido iepakojuma atkritumu nodošanas un savākšanas sistēmas, lai tie tiktu novirzīti uz piemērotāko atkritumu apsaimniekošanas alternatīvu atbilstoši atkritumu hierarhijai. Sistēmām vajadzētu būt atvērtām dalībai visām ieinteresētajām personām, jo īpaši ekonomikas operatoriem un publiskā sektora iestādēm, un tām vajadzētu būt izveidotām, ņemot vērā vides un patērētāju veselības, drošības un higiēnas apsvērumus. Nodošanas un savākšanas sistēmās ar nediskriminējošiem noteikumiem būtu jāpieņem arī importētu produktu iepakojums.

(139)   Transponējot Direktīvas 94/62/EK 7. pantu valsts tiesību aktos, dalībvalstis, iespējams, jau ir izveidojušas dalītas atkritumu savākšanas un reciklēšanas sistēmas, kas ir attiecīgo valsts atļauju un līgumisku vienošanos pamatā. Dalībvalstis var turpināt izmantot šīs sistēmas, ar noteikumu, ka tās pareizi īsteno šajā regulā noteiktos pienākumus.

(140)  Dalībvalstīm būtu arī jāveic pasākumi tādas reciklēšanas veicināšanai, kas atbilst kvalitātes standartiem reciklēto materiālu izmantojamībai attiecīgajās nozarēs. Šis pienākums ir īpaši būtisks, ņemot vērā noteikto minimālo procentuālo reciklēta materiāla saturu plastmasas iepakojumā.

(141)   Iepakojuma savākšana ir izšķiroši svarīga, lai nodrošinātu tā apritīgumu un lai nodrošinātu stabilu otrreizējo izejvielu tirgu. Obligāta savākšanas rādītāja noteikšana ir stimuls izveidot efektīvas un mērķtiecīgas savākšanas sistēmas valsts līmenī un tādējādi palielināt sašķiroto un potenciāli reciklēto atkritumu daudzumu.

(142)  Ir pierādīts, ka labi funkcionējošas depozīta un nodošanas sistēmas nodrošina ļoti augstu savākšanas rādītāju un kvalitatīvu reciklēšanu, jo īpaši dzērienu pudeļu un skārdeņu gadījumā. Lai palīdzētu sasniegt Direktīvā (ES) 2019/904 noteikto vienreizlietojamo plastmasas dzērienu pudeļu dalītās savākšanas mērķrādītāju un vēl kāpinātu augstos metāla dzērienu trauku savākšanas rādītājus un kvalitatīvu reciklēšanu, dalībvalstīm ir lietderīgi izveidot depozīta un nodošanas sistēmas. Šīs sistēmas veicinās slēgta cikla reciklēšanai piemērotu kvalitatīvu otrreizējo izejvielu piedāvājuma palielināšanos un samazinās dzērienu trauku drazu.

(143)  Depozīta un nodošanas sistēmām vajadzētu būt obligātām attiecībā uz vienreizlietojamām plastmasas dzērienu pudelēm un metāla dzērienu traukiem. Dalībvalstis varētu nolemt šajās sistēmās iekļaut arī citu iepakojumu attiecībā uz citiem produktiem vai citiem materiāliem, jo īpaši vienreizlietojamas stikla pudeles, un tām būtu jānodrošina, ka depozīta un nodošanas sistēmas, jo īpaši tās, kas paredzētas vienreizlietojamām stikla dzērienu pudelēm, ir vienlīdz pieejamas atkalizmantojamam iepakojumam, ja tas ir tehniski un ekonomiski iespējams. Tām būtu jāapsver iespēja izveidot depozīta un nodošanas sistēmas arī atkalizmantojamam iepakojumam. ▌Dalībvalstīm, ievērojot LESD paredzētos vispārīgos noteikumus un šajā regulā izklāstītos noteikumus, vajadzētu varēt pieņemt noteikumus, kas pārsniedz šajā regulā noteikto prasību minimumu , piemēram, maksu par depozītu tirdzniecības vietā, ja patēriņš notiek viesmīlības iestādījumos, vai pienākumu visiem galaizplatītājiem pieņemt depozīta iepakojumu neatkarīgi no iepakojuma materiāla un formāta, ko tie izplata, vai to tirdzniecības platības.

(144)   Šajā regulā būtu jāņem vērā depozīta un nodošanas sistēmu daudzveidība Savienībā un jānodrošina, lai netiktu radīta negatīva ietekme uz šo sistēmu tehnoloģisko attīstību, izpildot nosacījumus un kritērijus attiecībā uz savākšanas rādītāja palielināšanu un labākas kvalitātes reciklēšanas nodrošināšanu.

(145)  Ņemot vērā produktu veidu un atšķirības to ražošanas un izplatīšanas sistēmās, depozīta un nodošanas sistēmām tomēr nevajadzētu būt obligātām attiecībā uz tādu vīna, aromatizēto vīna produktu un produktu, kuri ir līdzīgi vīna produktiem, stipro alkoholisko dzērienu un piena un piena produktu iepakojumu, kas norādīti Regulas (ES) Nr. 1308/2013  ▌I pielikuma XVI daļā. Tomēr dalībvalstis var izveidot depozīta un nodošanas sistēmas, kas aptver šādu dzērienu iepakojumu un arī citu dzērienu un ar dzērieniem nesaistītu iepakojumu.

(146)  Līdz 2029. gada 1. janvārim būtu jānodrošina, ka visas depozīta un nodošanas sistēmas attiecībā uz vienreizlietojamām plastmasas dzērienu pudelēm un vienreizlietojamiem metāla dzērienu traukiem atbilst šajā regulā noteiktajam vispārīgo prasību minimumam, izņemot depozīta un nodošanas sistēmas, kas izveidotas pirms šīs regulas stāšanās spēkā un kas 90 % dalītās savākšanas mērķrādītāju sasniedz līdz 2029. gada 1. janvārim. Šīs prasības palīdzēs nodrošināt lielāku konsekvenci un augstākus nodošanas rādītājus visās dalībvalstīs. Tās ir noteiktas, balstoties uz ieinteresēto personu viedokļiem, ekspertu analīzi un pašreizējo depozīta un nodošanas sistēmu paraugpraksēm. Prasības ir izstrādātas tā, lai būtu iespējama inovācija, bet vienlaikus būtu iespēja pielāgoties vietējiem apstākļiem.

(147)  Dalībvalstīm, kurās ir reģioni ar lielu pārrobežu darījumdarbību, būtu jānodrošina, ka depozīta un nodošanas sistēmas ļauj īpašos savākšanas punktos savākt iepakojumu no citu dalībvalstu depozīta un nodošanas sistēmām un būtu jācenšas nodrošināt iespēju atmaksāt depozītu.

(148)  Dalībvalstis, kuras 2026. gadā sasniedz 80 % savākšanas rādītāju attiecīgo veidu iepakojumam bez depozīta un nodošanas sistēmas, var lūgt tiesības depozīta un nodošanas sistēmu neieviest.

(149)   Dalībvalstis var izvēlēties īstenot depozīta un nodošanas sistēmu vietējā un reģionālā līmenī, ņemot vērā attiecīgās valsts administratīvo sadalījumu un aizjūras teritoriju īpašo situāciju, ja vien tās pierāda šādas sistēmas vidiskos un ekonomiskos rādītājus un tās pilnīgu atbilstību šajā regulā noteiktajam 90 % savākšanas rādītājam attiecībā uz vienreizlietojamām plastmasas dzērienu pudelēm un metāla dzērienu traukiem.

(150)  Dalībvalstīm kā īpašs iepakojuma atkritumu rašanās novēršanas pasākums būtu aktīvi jāveicina atkalizmantošanas un uzpildīšanas risinājumi. Tām būtu jāatbalsta atkalizmantošanas un uzpildes sistēmu izveide un jāuzrauga to darbība un atbilstība higiēnas standartiem. Dalībvalstis tiek mudinātas veikt arī citus pasākumus, piemēram, izveidot depozīta un nodošanas sistēmas, kas aptver atkalizmantojama iepakojuma formātus, izmantojot ekonomiskus stimulus vai nosakot galaizplatītājiem prasību noteiktu procentuālo daudzumu citu produktu, uz kuriem atkalizmantošanas mērķrādītāji un uzpildes pienākumi neattiecas, darīt pieejamu atkalizmantojamā iepakojumā vai uzpildes ceļā, ja šādas prasības nerada vienotā tirgus sadrumstalotību un šķēršļus tirdzniecībai.

(151)   Prasības attiecībā uz savākšanu, šķirošanu, atkalizplatīšanu kā pildmateriālu un uz tīrīšanu ir pilnīgi atšķirīgas attiecībā uz vienreizējas lietošanas depozīta un nodošanas sistēmām un depozīta atkalizmantošanas sistēmām. Tāpēc depozīta un nodošanas sistēmu prasību minimums nebūtu jāpiemēro depozīta atkalizmantošanas sistēmām. Tā vietā būtu jāpiemēro atkalizmantošanas sistēmām specifiskas prasības.

(152)  Direktīva 94/62/EK tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/852 (46), nosakot reciklēšanas mērķrādītājus, kas dalībvalstīm jāsasniedz līdz 2025. un 2030. gadam. Šie mērķrādītāji un to aprēķināšanas noteikumi būtu jāsaglabā. Atzīstot katras dalībvalsts atšķirīgo sākumpunktu attiecībā uz reciklēšanas mērķrādītājiem un lai gan šajā regulā ir ierosināti pasākumi, kas veicina šo mērķrādītāju sasniegšanu, joprojām ▌vajadzētu būt iespējai noteiktos apstākļos atlikt 2030. gada reciklēšanas mērķrādītāju sasniegšanas termiņus. Tomēr Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai noraidīt dalībvalsts iesniegto pārskatīto īstenošanas plānu.

(153)  Direktīvā 94/62/EK ir noteikts, ka Komisijai jāpārskata 2030. gada iepakojuma reciklēšanas mērķrādītāji, lai tos saglabātu vai vajadzības gadījumā paaugstinātu. Tomēr vēl nav lietderīgi 2030. gadam noteiktos mērķrādītājus grozīt, jo pierādījumi liecina, ka dažām dalībvalstīm joprojām ir grūtības sasniegt pašreizējos mērķrādītājus. Šā iemesla dēļ būtu jāievieš pasākumi, kas izgatavotājus mudinātu laist tirgū labāk reciklējamu iepakojumu un tādējādi dalībvalstīm palīdzētu reciklēšanas mērķrādītājus sasniegt. Nākotnē granulārāki dati par iepakojumu un iepakojuma atkritumu reciklēšanas plūsmām ▌būtu jāziņo Komisijai. Tas Komisijai dos iespēju mērķrādītājus pārskatīt ar iespēju tos saglabāt vai palielināt. Lai ņemtu vērā to pasākumu ietekmi, kuru mērķis ir uzlabot iepakojuma reciklējamību, pārskatīšanai nevajadzētu notikt agrāk par paredzēto šīs regulas vispārējo izvērtējumu, proti, septiņus gadus pēc tās stāšanās spēkā. Veicot minēto pārskatīšanu, uzmanība būtu jāpievērš arī iespējai noteikt jaunus mērķrādītājus, kuriem būtu lielāka granularitāte nekā pašreizējiem mērķrādītājiem.

(154)  Reciklēšanas mērķrādītāju aprēķināšanas pamatā vajadzētu būt reciklēšanā nonākušo iepakojuma atkritumu masai. Dalībvalstīm būtu jānodrošina par reciklētajiem iepakojuma atkritumiem savākto datu uzticamība un precizitāte. Principā to iepakojuma atkritumu masa, ko ieskaita kā reciklētus, būtu faktiski jāmēra, kad iepakojuma atkritumi nonāk reciklēšanas operācijā. Tomēr, lai ierobežotu administratīvo slogu, dalībvalstīm, ievērojot stingrus nosacījumus un no šā principa atkāpjoties, būtu reciklēto iepakojuma atkritumu masu jāļauj noteikt pēc jebkuras šķirošanas operācijas izlaides mērījumiem, kas jākoriģē ar vidējiem rādītājiem par zudumiem pirms atkritumu nonākšanas reciklēšanas operācijā. Materiālu zudumi, kas rodas pirms atkritumu nonākšanas reciklēšanas operācijā, piemēram, šķirošanas vai citu sagatavošanas operāciju dēļ, atkritumu apjomā, par ko paziņo kā par reciklētu, nebūtu jāiekļauj. Minētos zudumus var noteikt pēc elektronisko reģistru datiem, tehniskām specifikācijām, detalizētiem noteikumiem par vidējo zudumu rādītāju aprēķināšanu dažādām atkritumu plūsmām vai citiem līdzvērtīgiem pasākumiem. Par šādiem pasākumiem dalībvalstīm būtu jāziņo kvalitātes pārbaudes ziņojumos, kurus pievieno Komisijai ziņotajiem datiem par atkritumu reciklēšanu. Vidējos zudumu rādītājus būtu vēlams noteikt atsevišķa šķirošanas kompleksa līmenī, un tiem vajadzētu būt sasaistītiem ar dažādajiem galvenajiem atkritumu veidiem, dažādajiem avotiem (piemēram, no mājsaimniecības vai komercdarbības), dažādajām savākšanas shēmām un dažādu veidu šķirošanas procesiem. Vidējie zudumu rādītāji būtu jāizmanto vienīgi gadījumos, kad nav pieejami nekādi citi uzticami dati, jo īpaši atkritumu sūtījumu un eksporta kontekstā. Materiālu vai vielu masas zudumi sakarā ar fizikāliem vai ķīmiskiem pārveides procesiem, kas raksturīgi reciklēšanas procesam, kurā iepakojuma atkritumi tiek faktiski atkalpārstrādāti produktos, materiālos vai vielās, nebūtu jāatņem no to atkritumu masas, par kuriem ziņo kā par reciklētiem.

(155)  Ja reciklēšanas rādītāja aprēķināšanu piemēro bionoārdāmu iepakojuma atkritumu aerobiskai vai anaerobiskai apstrādei, atkritumu apjomu, kas nonāk aerobiskajā vai anaerobiskajā apstrādē, var ieskaitīt kā reciklētu ar noteikumu, ka šādas apstrādes izlaidi ir paredzēts izmantot kā reciklētu produktu, materiālu vai vielu. Lai gan šādas apstrādes izlaide parasti ir komposts vai digestāts, var ņemt vērā arī citu šā procesa izlaidi ar noteikumu, ka tam attiecībā pret apstrādāto bionoārdāmo iepakojuma atkritumu daudzumu ir salīdzināms reciklētā materiāla saturs. Citos gadījumos saskaņā ar reciklēšanas definīciju centienos sasniegt reciklēšanas mērķrādītājus nebūtu jāieskaita bionoārdāmu iepakojuma atkritumu atkalpārstrāde materiālos, kurus paredzēts izmantot par kurināmo vai citu enerģijas ražošanas līdzekli, kurus likvidē vai kurus paredzēts izmantot kādai citai operācijai ar tādu pašu mērķi, kāds ir resursu atgūšanai no atkritumiem, bet kas nav reciklēšana.

(156)  Ja sagatavošanas operācijas rezultātā iepakojuma atkritumi pirms to faktiskās pārstrādes par atkritumiem vairs nav uzskatāmi, šādi materiāli būtu jāuzskata par reciklētiem ar noteikumu, ka tie ir paredzēti tālākai atkalpārstrādei produktos, materiālos vai vielās vai nu sākotnējam, vai citam nolūkam. Centienos sasniegt reciklēšanas mērķrādītājus nebūtu jāieskaita materiāli, kuri vairs nav atkritumi un kurus paredzēts izmantot par kurināmo vai citu enerģijas ražošanas līdzekli, kurus izmanto aizbēršanai vai kurus likvidē, vai kurus paredzēts izmantot kādai citai operācijai ar tādu pašu mērķi, kāds ir resursu atgūšanai no atkritumiem, bet kas nav reciklēšana.

(157)   Nosakot metodiku reciklētā materiāla satura procentuālā apmēra aprēķināšanai un verifikācijai, Komisijai attiecībā uz pieejamām reciklēšanas tehnoloģijām būtu novērtē to ekonomiskais un vidiskais sniegums, tostarp rezultāta kvalitāte, atkritumu pieejamība, vajadzīgā enerģija, SEG emisijas un cita attiecīgā vidiskā ietekme. Komisijai būtu arī jāņem vērā, ka šādas tehnoloģijas var potenciāli izmantot maldinošām vidiskuma norādēm.

(158)   Norādes par iepakojuma īpašībām, attiecībā uz kurām šajā regulā ir noteiktas juridiskās prasības, piemēram, reciklējamība, reciklēta materiāla satura līmenis un atkalizmantojamība, būtu jāsniedz tikai attiecībā uz iepakojuma īpašībām, kas pārsniedz šajā regulā noteiktās piemērojamās minimālās prasības, un saskaņā ar šajā regulā noteikto metodiku un noteikumiem. Norādēm arī būtu jāprecizē, vai tās attiecas uz iepakojuma vienību, iepakojuma vienības daļu vai uz visu iepakojumu, ko ražotājs laidis tirgū.

(159)  Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai ņemt vērā pēc atkritumu incinerācijas atdalīto metālu reciklēšanu proporcionāli incinerētajai iepakojuma atkritumu daļai, ar noteikumu, ka reciklētie metāli atbilst noteiktiem kvalitātes kritērijiem, kas noteikti Komisijas Īstenošanas lēmumā (ES) 2019/1004 (47), ar ko nosaka noteikumus, kā aprēķināt, verificēt un ziņot datus saskaņā ar Direktīvu 2008/98/EK.

(160)  Ja iepakojuma atkritumus no Savienības reciklēšanai eksportē, piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1013/2006 (48).

(161)  Tā kā atkalizmantošana nozīmē, ka tirgū netiek laists jauns iepakojums, tad attiecībā uz iepakojuma reciklēšanas mērķrādītāju sasniegšanu būtu jāieskaita atkalizmantojamais tirdzniecības iepakojums, kas tiek laists tirgū pirmo reizi, un koka iepakojums, kas tiek salabots, lai to varētu atkalizmantot. Dalībvalstīm vajadzētu varēt šo iespēju izmantot, lai aprēķinātu koriģēto reciklēšanas mērķrādītāju līmeni, ņemot vērā ne vairāk kā 5 procentpunktus no tā atkalizmantojamā tirdzniecības iepakojuma vidējā īpatsvara iepriekšējos trīs gados, kas pirmo reizi laists tirgū un atkalizmantots atkalizmantošanas sistēmā.

(162)  Ražotājiem un ražotāju atbildības organizācijām būtu aktīvi jāiesaistās informācijas sniegšanā tiešajiem lietotājiem, jo īpaši patērētājiem, par iepakojuma atkritumu rašanās novēršanu un apsaimniekošanu. Šajā informācijā būtu jāiekļauj informācija par iepakojuma atkalizmantošanas risinājumu pieejamību, uz iepakojuma izvietotā marķējuma nozīmi un citi norādījumi par atbrīvošanos no iepakojuma atkritumiem. Ražotājiem un ražotāju atbildības organizācijām būtu arī jāinformē patērētāji, ka iepakojums, kas marķēts kā kompostējams, nozīmē, ka iepakojums ir kompostējams rūpnieciski kontrolētos apstākļos bioatkritumu apstrādes kompleksos un nav piemērots mājsaimnieciskai kompostēšanai. Iepakojumu nevajadzētu izmest vidē. Ražotājiem būtu jāinformē arī par to, ka tiešajiem lietotājiem ir liela nozīme vidiski optimālas iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas nodrošināšanā. Visu tiešo lietotāju informēšanā un ziņošanā par iepakojumu būtu jāizmanto mūsdienīgas informācijas tehnoloģijas. Informācija būtu jāsniedz vai nu ar klasiskiem paņēmieniem, piemēram, vides reklāmu, plakātiem, kampaņām sociālajos medijos, vai ar novatoriskākiem līdzekļiem, piemēram, elektronisku piekļuvi vietnēm, ko nodrošina iepakojumam piestiprināti kvadrātkodi.

(163)   Atsevišķa ārpusmājas savākšana ir būtisks elements, lai palielinātu iepakojuma savākšanas rādītāju un uzlabotu tā apritīgumu. Dalībvalstīm un ekonomikas operatoriem vajadzētu būt iespējai veikt konkrētus pasākumus attiecībā uz atsevišķu ārpusmājas savākšanu, kas pielāgota atrašanās vietai un patērētāju ieradumiem.

(164)  Par katru kalendāro gadu dalībvalstīm būtu Komisijai jāsniedz informācija par to, cik lielā mērā ir sasniegti reciklēšanas mērķrādītāji. Lai varētu izvērtēt vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa samazināšanas pasākumu iedarbīgumu, būtu jāziņo arī dati par ļoti vieglās plastmasas un biezo plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņu, lai varētu novērtēt, vai šo maisiņu patēriņš ir palielinājies pēc samazināšanas pasākumiem, kas vērsti uz vieglās plastmasas iepirkumu maisiņiem. Dalībvalstīm datu sniegšana par ļoti biezo iepirkumu maisiņu ikgadējo patēriņu vajadzētu būt brīvprātīgai. Lai varētu novērtēt, vai obligātās depozīta un nodošanas sistēmas, kas dalībvalstīm jāizveido, ir rezultatīvas un vai ir pamatoti dalībvalstu atbrīvojumi no pienākuma šīs sistēmas izveidot, ir svarīgi, izmantojot dalībvalstu ziņojumus, iegūt informāciju par šāda iepakojuma savākšanas apjomu.

(165)  Lai izstrādātu plašas reciklējamības novērtēšanas metodiku, dalībvalstīm būtu jāziņo arī dati par reciklētā iepakojuma atkritumu apjomu katrai iepakojuma kategorijai un tā iepakojuma ▌apjomu, kas pirmoreiz darīts pieejams dalībvalsts tirgū, sadalījumā pa iepakojuma kategorijām. Ziņojumi būtu jāsniedz katru gadu. Komisijai šie dati būtu jāpievieno un jāpublicē, lai uzraudzītu iepakojuma atkritumu plašas reciklēšanas ikgadējo attīstību.

(166)  Dalībvalstīm būtu dati Komisijai jāziņo elektroniski un tai jāiesniedz kvalitātes pārbaudes ziņojums. Turklāt datiem par reciklēšanas mērķrādītājiem būtu jāpievieno ziņojums, kurā aprakstīts, kādi pasākumi veikti, lai izveidotu rezultatīvu iepakojuma atkritumu kvalitātes kontroles un izsekojamības sistēmu.

(167)  Lai nodrošinātu vienotus ziņošanas pienākumu izpildes nosacījumus, būtu jāpiešķir pilnvaras Komisijai, lai tā varētu noteikt noteikumus, kā aprēķināt un verificēt reciklēšanas mērķrādītāju sasniegšanas datus, depozīta un nodošanas sistēmā iekļautā iepakojuma dalītās savākšanas rādītājus un datus, kas nepieciešami, lai izstrādātu plašās reciklējamības novērtēšanas metodiku. Minētajā īstenošanas aktā būtu jāiekļauj arī noteikumi par radušos iepakojuma atkritumu daudzuma noteikšanu, kā arī jānosaka datu ziņošanas formāts. Tajā būtu jānosaka arī metodika vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu gada patēriņa aprēķināšanai uz vienu cilvēku un šo datu ziņošanas formāts, jo tas ir nepieciešams, lai atbalstītu monitoringu un ar plastmasas iepirkumu maisiņiem saistīto pamatprasību pilnīgu izpildi, jo īpaši, lai nodrošinātu dezagregētu un obligātu ziņojumu sniegšanu par dažādām plastmasas iepirkumu maisiņu kategorijām. Minētajam īstenošanas aktam būtu jāaizstāj Komisijas Lēmumi (ES) 2018/896 (49) un 2005/270/EK (50).

(168)  Lai dalībvalstīm un Komisijai palīdzētu uzraudzīt šajā regulā noteikto mērķu sasniegšanu, dalībvalstīm būtu jāizveido iepakojuma datubāzes un jānodrošina, ka minētās datubāzes labi darbojas.

(169)  Lai nodrošinātu vienlīdzīgu konkurenci un to, ka tiek sasniegti šīs regulas paredzamie ieguvumi un ieguldījums Savienības klimata, enerģētikas un apritīguma mērķu sasniegšanā, ir sekmīgi jāpanāk ilgtspējas prasību izpildes nodrošināšana. Tāpēc kompetentajām iestādēm būtu jācenšas katru gadu veikt pareizības kontroli vismaz daļai atbilstības deklarāciju un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1020 (51), ar ko nosaka horizontālu satvaru tirgus uzraudzībai un to produktu kontrolei, kas tiek ievesti Savienības tirgū, būtu jāpiemēro iepakojumam, kuram saskaņā ar šo regulu ir noteiktas ilgtspējas prasības. Regulā (ES) 2019/1020 noteiktie tirgus uzraudzības mehānismi nosaka prasības tirgus uzraudzībai attiecībā uz produktu tirdzniecību un paredz aizsardzības mehānismus, lai pārbaudītu atbilstību šai regulai attiecībā uz iepakojuma laišanu tirgū.

(170)  Iepakojums būtu tirgū jālaiž tikai tad, ja tas nerada zināmu risku videi un cilvēka veselībai. Lai labāk pielāgotos ilgtspējas prasību specifikai un nodrošinātu, ka tirgus uzraudzības centienu pamatā ir šādu prasību neievērošanas novēršana, šajā regulā iepakojums, kas rada risku, būtu jādefinē kā iepakojums, kas, neizpildīdams ilgtspējas prasību vai tāpēc, ka atbildīgais ekonomikas operators neievēro ilgtspējas prasību, var nelabvēlīgi ietekmēt vidi vai citas sabiedrības intereses, ko attiecīgās prasības aizsargā.

(171)  Būtu jāievieš procedūra, ar kādu ieinteresētās personas informēt par pasākumiem, kādus plānots veikt attiecībā uz iepakojumu, kas rada risku. Tai arī būtu jāļauj tirgus uzraudzības iestādēm dalībvalstīs sadarbībā ar attiecīgajiem ekonomikas operatoriem savlaicīgi rīkoties attiecībā uz šādu iepakojumu. Lai nodrošinātu vienotus šīs regulas īstenošanas nosacījumus, ▌būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai, lai tā varētu noteikt, vai valstu pasākumi attiecībā uz neatbilstīgajiem produktiem ir pamatoti.

(172)  Tirgus uzraudzības iestādēm vajadzētu būt tiesībām pieprasīt, lai ekonomikas operatori veiktu korektīvus pasākumus, balstoties uz konstatējumiem, ka iepakojums neatbilst ilgtspējas un marķēšanas prasībām vai ka ekonomikas operators ir pārkāpis citus noteikumus par iepakojuma laišanu tirgū vai darīšanu pieejamu tirgū. Lai ekonomikas operatoriem nodrošinātu vienotus nosacījumus attiecībā uz prasību veikt korektīvus pasākumus, ▌būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai, lai varētu noteikt, vai valsts pasākums ir pamatots.

(173)  Ja rodas bažas par cilvēka veselību, tad tirgus uzraudzības iestādei vajadzētu nevis izvērtēt, kādu risku cilvēka vai dzīvnieku veselībai rada iepakojuma materiāls, ja tas no iepakojuma materiāla pāriet uz iepakoto saturu, bet gan brīdināt kompetentās riska kontroles iestādes, kas ir ieceltas, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/625 (52)▌, Regulu (ES) 2017/745, Regulu (ES) 2017/746, Regulu (ES) 2019/6 vai Direktīvu 2001/83/EK.

(174)  Publiskais iepirkums veido 14 % no Savienības IKP. Lai palīdzētu sasniegt mērķi panākt klimatneitralitāti, uzlabot energoefektivitāti un resursefektivitāti un pāriet uz aprites ekonomiku, kas aizsargā sabiedrības veselību un biodaudzveidību, būtu jāpiešķir Komisijai pilnvaras pieņemt īstenošanas aktus, ▌lai attiecīgā gadījumā līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem, kas definēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/24/ES (53) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/25/ES (54), pieprasītu to iepirkumus pieskaņot konkrētām zaļā publiskā iepirkuma minimālajām obligātajām prasībām, kas jānosaka īstenošanas aktos, ko pieņem, ievērojot šo regulu. Salīdzinājumā ar brīvprātīgu pieeju obligātajām prasībām būtu jānodrošina, ka tiek maksimizēts publisko izdevumu potenciāls sekmēt pieprasījumu pēc iepakojuma ar labāku sniegumu. Minētajām prasībām vajadzētu būt pārredzamām, objektīvām un nediskriminējošām. Prasības var attiekties uz tehniskajām specifikācijām, atlases kritērijiem vai līgumu izpildes nosacījumiem, un tām nav obligāti jābūt kumulatīvām. Līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem, ievērojot LESD paredzētos vispārīgos noteikumus un šajā regulā izklāstītos noteikumus, vajadzētu varēt pieņemt noteikumus, kas pārsniedz šajā regulā noteiktās zaļā publiskā iepirkuma minimālās prasības.

(175)  Īstenošanas pilnvaras, kas ar šo regulu piešķirtas Komisijai un kas neattiecas uz noteikšanu, vai dalībvalstu veiktie pasākumi attiecībā uz neatbilstīgu iepakojumu ir pamatoti, būtu jāizmanto saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 182/2011.

(176)  Lai aizsargātu iekšējā tirgus darbību un radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, ir jānodrošina, ka iepakojums no trešām valstīm, kas nonāk Savienības tirgū, šai regulai atbilst neatkarīgi no tā, vai tas tiek importēts kā patstāvīgs iepakojums vai ar iepakotu produktu. Konkrētāk, ir jānodrošina, ka izgatavotāji attiecībā uz šādu iepakojumu ir veikuši pienācīgas atbilstības novērtēšanas procedūras. Prioritāte būtu jāpiešķir sadarbībai tirgū starp tirgus uzraudzības iestādēm un ekonomikas operatoriem. Tāpēc, lai gan iejaukšanās, ko īsteno iestādes, kas izraudzītas, ievērojot Regulas (ES) 2019/1020 25. panta 1. punktu, var attiekties uz jebkuru iepakojumu, kas nonāk Savienības tirgū, tām galvenokārt vajadzētu būt vērstām uz iepakojumu, uz kuru attiecas tirgus uzraudzības iestāžu veiktie aizlieguma pasākumi. Ja tās šādus aizlieguma pasākumus veic un tie neattiecas vienīgi uz valsts teritoriju, tirgus uzraudzības iestādēm būtu jāpaziņo iestādēm, kas norīkotas veikt Savienības tirgū ievestā iepakojuma kontroles, informācija, kas vajadzīga, lai šādu neatbilstīgu iepakojumu identificētu uz robežām, arī informācija par iepakotajiem produktiem un ekonomikas operatoriem, lai varētu īstenot riska izvērtēšanā balstītu pieeju produktiem, kas nonāk Savienības tirgū. Šādos gadījumos muita centīsies šo iepakojumu identificēt uz robežām un apturēt tā kustību.

(177)  Lai optimizētu un atslogotu kontroles procesus uz Savienības ārējām robežām, ir jānodrošina automatizēta datu pārsūtīšana starp tirgus uzraudzības informācijas un saziņas sistēmu (ICSMS) un muitas sistēmām. Būtu jānošķir divas dažādas datu pārsūtīšanas, ņemot vērā to attiecīgos mērķus. Pirmkārt, no ICSMS ir jāpaziņo muitai par aizlieguma pasākumiem, par kuriem tirgus uzraudzības iestādes ir pieņēmušas lēmumu pēc neatbilstīga iepakojuma identificēšanas, lai tos izmantotu iestādes, kas norīkotas veikt kontroles uz ārējām robežām nolūkā identificēt iepakojumu, kas varētu atbilst šādam aizlieguma pasākumam. Šā pirmā veida datu nosūtīšanai būtu jāizmanto elektroniskā Muitas riska pārvaldības sistēma, kas noteikta Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2015/2447 (55) ▌ 36. pantā, neskarot muitas riska pārvaldības vides turpmāku attīstību. Otrkārt, ja muitas iestādes konstatē neatbilstīgu iepakojumu, būs nepieciešama lietas pārvaldība, lai cita starpā varētu pārsūtīt paziņojumu par apturēšanu, tirgus uzraudzības iestāžu slēdzienu un muitas veikto darbību iznākumu. Šā otrā veida datu pārsūtīšanu starp ICSMS un valstu muitas sistēmām atbalsta ES muitas atbalsta vienloga vide.

(178)  Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus tirgus uzraudzības iestāžu un muitas iestāžu saziņas starpsavienojuma īstenošanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras precizēt procedurālos noteikumus un īstenošanas kārtību, tostarp funkcijas, datu elementus un datu apstrādi, kā arī noteikumus par personas datu apstrādi, konfidencialitāti un pārziņu attiecībā uz minēto starpsavienojumu.

(179)  Ir īpaši būtiski, lai Komisija, pieņemot deleģētos aktus atbilstīgi LESD 290. pantam, sagatavošanas darba laikā rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (56). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienlīdzīgu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un to ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana. Minētos deleģētos aktus izstrādājot, Komisijai būtu jāņem vērā zinātniskā vai cita pieejamā tehniskā informācija, arī attiecīgie starptautiskie standarti.

(180)  Lai nodrošinātu, ka Direktīvā (ES) 2019/904 produktiem noteiktās prasības var uzraudzīt un panākt to izpildi un ka tām ▌ piemēro pienācīgu tirgus uzraudzību, Regula (ES) 2019/1020 būtu jāgroza, tās darbības jomā iekļaujot Direktīvu (ES) 2019/904. No 2030. gada 1. janvāra no Direktīvas (ES) 2019/904 būtu jāsvītro prasības▌, kas attiecas uz reciklētas plastmasas saturu plastmasas dzērienu pudelēs, jo šo jautājumu reglamentē tikai šī regula. Būtu jāsvītro arī attiecīgie ziņošanas pienākumi.

(181)   Šī regula nosaka vispārējus noteikumus, ko piemēro visam iepakojumam. Tomēr par iepakojumu tiek uzskatīti daži vienreizlietojami plastmasas izstrādājumi, uz kuriem attiecas Direktīva (ES) 2019/904, piemēram, plastmasas iepirkumu maisiņi, dzērienu glāzes, pārtikas un dzērienu tara, tostarp pudeles. Direktīva (ES) 2019/904 ir lex specialis attiecībā uz šo regulu. Ja pastāv pretrunas starp Direktīvu (ES) 2019/904 un šo regulu, Direktīvai (ES) 2019/904 vajadzētu prevalēt savā piemērošanas jomā. Direktīva (ES) 2019/904 dalībvalstīm prasa veikt pasākumus, lai samazinātu vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu patēriņu, tostarp ar tirdzniecības ierobežojumiem. Šādi tirdzniecības ierobežojumi būtu jāpiemēro un tiem būtu jāprevalē pār jebkādiem pretrunā esošiem noteikumiem šajā regulā. Šajā regulā ir noteikts ierobežojums tās V pielikuma 3. punktā uzskaitīto plastmasas izstrādājumu laišanai tirgū, savukārt Direktīva (ES) 2019/904 ļauj dalībvalstīm veikt vajadzīgos pasākumus, lai samazinātu minēto vienreizlietojamo plastmasas izstrādājumu patēriņu. Tā kā valsts īstenošanas pasākumi saskaņā ar Direktīvu (ES) 2019/904 var būt mazāk ierobežojoši nekā aizliegums laist tirgū, šai regulai attiecībā uz šādiem izstrādājumiem, uz kuriem attiecas iepakojuma definīcija, būtu jāprevalē pār Direktīvu (ES) 2019/904, lai veicinātu vienreizlietojamā plastmasas iepakojuma samazināšanu un samazinātu vienreizlietojamā plastmasas iepakojuma daudzumu vidē. Tāpēc dalībvalstīm nevajadzētu būt iespējai pieņemt atbrīvojumu no Direktīvā (ES) 2019/904 noteiktā aizlieguma laist tirgū no putu polistirola izgatavotu iepakojumu. Lai to atspoguļotu, Direktīva (ES) 2019/904 būtu attiecīgi jāgroza.

(182)   Tā kā šī regula pirms 2030. gada 1. janvāra nereglamentē reciklēta materiāla saturu iepakojuma plastmasas daļā, līdz minētajam datumam būtu jāpaliek spēkā Direktīvas (ES) 2019/904 noteikumiem par reciklēta materiāla saturu dzērienu pudelēs.

(183)  Lai stiprinātu sabiedrības uzticēšanos tirgū laistajam iepakojumam, jo īpaši attiecībā uz tā atbilstību ilgtspējas prasībām, ekonomikas operatoriem, kuri tirgū laiž neatbilstošu iepakojumu vai kuri nepilda savus pienākumus, būtu jāpiemēro sodi. Tāpēc ir svarīgi, lai dalībvalstis valsts tiesību aktos noteiktu iedarbīgus, samērīgus un atturošus sodus par šīs regulas neievērošanu.

(184)   Līguma par Eiropas Savienību (LES) 19. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm, tostarp dalībvalstu tiesām, ir jānodrošina tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Šajā sakarā dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem, kas varētu būt fiziskas vai juridiskas personas, kuras ir sūdzējušās vai ziņojušas par iepakojuma vai iepakota produkta iespējamu neatbilstību šai regulai, ir iespēja vērsties tiesā saskaņā ar pienākumiem, par ko dalībvalstis ir vienojušās kā puses ANO Eiropas Ekonomikas komisijas (UNECE) 1998. gada 25. jūnija Konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (“Orhūsas konvencija”).

(185)  Komisijai šī regula būtu jāizvērtē. Atbilstīgi Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu 22. punktam minētajam izvērtējumam būtu jābalstās uz pieciem kritērijiem, proti, efektivitāte, lietderība, būtiskums, saskaņotība un ES pievienotā vērtība, un tam būtu jāveido pamats iespējamo turpmāku pasākumu ietekmes novērtējumiem. Komisijai būtu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai jāiesniedz ziņojums par šīs regulas īstenošanu un tās ietekmi uz iepakojuma vidisko ilgtspēju un iekšējā tirgus darbību.

(186)  Ir jāparedz pietiekams laiks, lai ekonomikas operatori varētu izpildīt pienākumus, ko tiem nosaka šī regula, un dalībvalstis varētu izveidot administratīvo infrastruktūru, kas vajadzīga tās piemērošanai. Tāpēc šīs regulas piemērošana būtu jāatliek līdz dienai, kad minētos sagatavošanās darbus var saprātīgi pabeigt. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai MVU atvieglotu šajā regulā noteikto pienākumu un prasību izpildi, arī ar norādījumiem, kas Komisijai jāsniedz, lai ekonomikas operatoriem šo izpildi atvieglotu, īpaši MVU.

(187)  Lai šīs saistības izpildītu un izveidotu vērienīgu, taču saskaņotu iepakojuma satvaru, ir jāpieņem regula, ar ko nosaka iepakojumam piemērojamās prasības visā tā aprites ciklā. Tāpēc Direktīva 94/62/EK būtu jāatceļ.

(188)  Lai dalībvalstīm dotu iespēju veikt nepieciešamos administratīvos pasākumus, kas saistīti ar kompetento iestāžu atļauju izdošanas procedūru organizēšanu, vienlaikus nodrošinot nepārtrauktību ekonomikas operatoriem, šīs regulas piemērošana būtu jāatliek.

(189)  Direktīva 94/62/EK būtu jāatceļ no šīs regulas piemērošanas dienas. Tomēr, lai nodrošinātu vienmērīgu pāreju un nepārtrauktību, līdz Komisija pieņems jaunus noteikumus saskaņā ar šo regulu, un lai nodrošinātu Savienības pašu resursu sistēmas piemērošanas nepārtrauktību attiecībā uz pašu resursiem, kas pamatojas uz nereciklēta izlietotā plastmasas iepakojuma daudzumu, noteiktiem minētajā direktīvā paredzētiem pienākumiem, kas saistīti ar marķēšanu, reciklēšanas mērķrādītājiem un datu nosūtīšanu Komisijai, būtu noteiktu laiku jāpaliek spēkā.

(190)  Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, uzlabot iepakojuma vidisko ilgtspēju un nodrošināt iepakojuma brīvu apriti iekšējā tirgū, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu▌ šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I nodaļa

Vispārīgi noteikumi

1. pants

Priekšmets

1.  Ar šo regulu tiek ieviestas prasības, kas attiecas uz iepakojuma vidisko ilgtspēju un marķēšanu visā tā aprites ciklā, lai iepakojumu varētu laist tirgū. Ar to tiek ieviestas arī prasības attiecībā uz paplašināto ražotāja atbildību, iepakojuma atkritumu rašanās novēršanu, piemēram, nevajadzīga iepakojuma samazināšanu un iepakojuma atkalizmantošanu vai uzpildi, kā arī iepakojuma atkritumu savākšanu un apstrādi, tostarp reciklēšanu.

2.  Šī regula veicina efektīvu iekšējā tirgus darbību, saskaņojot valstu pasākumus attiecībā uz iepakojumu un iepakojuma atkritumiem, lai nepieļautu šķēršļus tirdzniecībai, konkurences izkropļojumus un ierobežojumus Savienībā, un vienlaikus novēršot vai samazinot iepakojuma un iepakojuma atkritumu negatīvo ietekmi uz vidi un cilvēka veselību augsta vides aizsardzības līmeņa dēļ.

3.  Šī regula veicina pārkārtošanos uz aprites ekonomiku un klimatneitralitātes panākšanu vēlākais līdz 2050. gadam, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2021/1119 (57), paredzot atkritumu hierarhijai atbilstīgus pasākumus saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 4. pantu.

2. pants

Darbības joma

1.  Šī regula attiecas uz visu iepakojumu neatkarīgi no izmantotā materiāla un uz visiem iepakojuma atkritumiem neatkarīgi no tā, vai šādi atkritumi tiek izmantoti vai rodas rūpniecībā, citā izgatavošanā, mazumtirdzniecībā vai izplatīšanā, birojos, pakalpojumos vai mājsaimniecībās.

2.  Šo regulu piemēro, neskarot Direktīvas 2008/98/EK noteikumus par bīstamo atkritumu apsaimniekošanu, kā arī Savienības normatīvās prasības attiecībā uz iepakojumu, piemēram, tās, kas attiecas uz iepakotu produktu drošumu, kvalitāti, veselības aizsardzību un higiēnu, un transportēšanas prasības. Tomēr, ja šī regula ir pretrunā Direktīvai 2008/68/EK, noteicošā ir Direktīva 2008/68/EK.

3. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)  “iepakojums” ir priekšmets neatkarīgi no tā izgatavošanas materiāliem, ko ekonomikas operators ir paredzējis izmantot, lai saturētu, aizsargātu, pārkrautu, piegādātu vai noformētu produktus citam ekonomikas operatoram vai tiešajam lietotājam, un kam atkarībā no tā funkcijas, materiāla un dizaina var būt dažāds formāts, piemēram,

a)  priekšmets, kas ir nepieciešams, lai produktu saturētu, nostiprinātu vai saglabātu visā tā aprites ciklā, bet kas nav produkta neatņemama daļa un ko ir paredzēts izmantot, patērēt vai izmest kopā ar produktu;

b)  a) apakšpunktā minētā priekšmeta komponents un palīgelements, kas šajā priekšmetā ir iestrādāts;

c)  a) apakšpunktā minētā priekšmeta palīgelements, kas ir tieši piekarināts vai piestiprināts produktam un pilda iepakojuma funkciju, bet nav produkta neatņemama daļa, un ko ir paredzēts izmantot, patērēt vai izmest kopā ar produktu;

d)  priekšmets, kas projektēts un paredzēts piepildīšanai tirdzniecības vietā, lai izsniegtu produktu, ko dēvē arī par “pakalpojuma iepakojumu”;

e)  vienreizlietojams priekšmets, ko pārdod un piepilda vai kas projektēts un paredzēts piepildīšanai tirdzniecības vietā un kas pilda iepakojuma funkciju;

f)  caurlaidīgi tējas, kafijas vai cita dzēriena maisiņi vai mīkstas pēclietošanas sistēmu porcijas, kas satur tēju, kafiju vai citu dzērienu un ko ir paredzēts lietot un izmest kopā ar produktu;

g)  necaurlaidīga tējas, kafijas vai cita dzēriena sistēmas porcija, kas paredzēta izmantošanai automātā un ko lieto un izmet kopā ar produktu;

2)   “līdzņemšanas iepakojums” ir pakalpojuma iepakojums, ko apmeklētajās tirdzniecības vietās piepilda ar dzērieniem vai gatavo pārtiku, kas ir iepakoti transportēšanai un paredzēti tūlītējam patēriņam citā vietā bez jebkādas tālākas gatavošanas un parasti tiek patērēti no iepakojuma;

3)   “primārās ražošanas iepakojums” ir priekšmeti, kas projektēti un paredzēti izmantošanai par primārās ražošanas nepārstrādātu produktu iepakojumu, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002 (58);

4)  “tirdzniecības iepakojums” ir iepakojums, kas projektēts tā, lai tiešajam lietotājam tirdzniecības vietā tā būtu tirdzniecības vienība, kas sastāv no produktiem un iepakojuma;

5)  “grupas iepakojums” ir iepakojums, kas paredzēts noteikta daudzuma tirdzniecības vienību grupēšanai tirdzniecības vietā, neatkarīgi no tā, vai minēto tirdzniecības vienību grupu pārdod tiešajam lietotājam vai izmanto ▌tam, lai atvieglotu krājumu papildināšanu plauktos tirdzniecības vietā vai izveidotu krājumu vai izplatīšanas vienību, un ko var no produkta noņemt, neietekmējot produkta īpašības;

6)  “transporta iepakojums” ir iepakojums, kas iecerēts, lai atvieglotu vienas vai vairāku tirdzniecības vienību vai iepakojuma vienību grupas pārkraušanu un transportēšanu, izvairītos no produkta bojājumiem, kas varētu rasties pārkraušanā un transportēšanā, izņemot konteinerus, ko izmanto autoceļu, dzelzceļa, jūras un gaisa pārvadājumiem;

7)  “e-komercijas iepakojums” ir transporta iepakojums, ko izmanto produktu piegādei tiešajiem lietotājiem tiešsaistes tirdzniecības kontekstā vai ar citiem tālpārdošanas līdzekļiem;

8)  “inovatīvs iepakojums” ir tāds iepakojums, kas ražots, izmantojot jaunus materiālus, kā rezultātā būtiski uzlabojas viena vai vairākas iepakojuma funkcijas, piemēram, produktu saturēšana, aizsardzība, pārkraušana vai piegāde, kā arī rodas kopumā pierādāmi vidiski ieguvumi, izņemot iepakojumu, kas radies, pārveidojot esošo iepakojumu, kura galvenais mērķis ir uzlabot produktu noformējumu un pārdošanu;

9)  “vienreizlietojams iepakojums” ir iepakojums, kas nav atkalizmantojams iepakojums;

10)  “sensitīvs kontaktiepakojums” ir iepakojums, ko paredzēts izmantot produktiem, uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1831/2003 (59), Regula (EK) Nr. 1935/2004, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 767/2009 (60), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 2009/1223 (61), Regula (ES) 2017/745, Regula (ES) 2017/746, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/4 (62), Regula (ES) 2019/6 vai Direktīva 2001/83/EK, vai Direktīva 2008/68/EK, vai produktiem, kā definēts Komisijas Lēmumā (ES) 2023/1809 (63), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/46/EK (64) vai Direktīvā 2008/68/EK;

11)  “darīt pieejamu tirgū” ir iepakojumu par maksu vai bez maksas piegādāt izplatīšanai, patēriņam vai izmantošanai Savienības tirgū, veicot komercdarbību;

12)  “laist tirgū” ir iepakojumu pirmo reizi darīt pieejamu Savienības tirgū;

13)  “ekonomikas operators” ir iepakojuma izgatavotāji, piegādātāji, importētāji, izplatītāji, pilnvarotie pārstāvji, galaizplatītāji ▌ un izpildes pakalpojumu sniedzēji;

14)  “izgatavotājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kura izgatavo iepakojumu vai iepakotu produktu, izņemot gadījumu, ja fiziska vai juridiska persona pasūta iepakojuma vai iepakota produkta projektēšanu vai izgatavošanu ar savu nosaukumu vai preču zīmi neatkarīgi no tā, vai uz iepakojuma vai uz iepakotā produkta ir redzamas citas preču zīmes, un šajā gadījumā izgatavotājs ir minētā fiziskā vai juridiskā persona, izņemot transporta iepakojuma, atkalizmantojama iepakojuma, primārās ražošanas iepakojuma, grupas iepakojuma, tirdzniecības iepakojuma vai pakalpojuma iepakojuma gadījumā, ja fiziskā vai juridiskā persona, kuras uzdevumā iepakojums ir projektēts vai izgatavots ar tās nosaukumu vai preču zīmi, atbilst mikrouzņēmuma definīcijai saskaņā ar Komisijas Ieteikumu 2003/361/EK, kas publiski pieejams ... [šīs regulas spēkā stāšanās diena], un iepakojuma nodrošinātājs atrodas tajā pašā dalībvalstī, tad “izgatavotājs” ir iepakojuma nodrošinātājs;

15)  “ražotājs” ir jebkurš izgatavotājs, importētājs vai izplatītājs, kurš neatkarīgi no izmantotās pārdošanas metodes, arī ar distances līgumiem, kas definēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (65) 2. panta 7. punktā, vai nu

a)  ir iedibināts dalībvalstī un pirmo reizi no minētās dalībvalsts teritorijas un tajā pašā teritorijā dara pieejamu transporta iepakojumu, pakalpojuma iepakojumu, tostarp atkalizmantojamu pakalpojuma iepakojumu, vai primārās ražošanas iepakojumu; vai

b)  ir iedibināts dalībvalstī un pirmo reizi no minētās dalībvalsts teritorijas un tajā pašā teritorijā dara pieejamus produktus, kas iepakoti iepakojumos, kuri nav a) punktā minētie iepakojumi; vai

c)  ir iedibināts dalībvalstī vai trešā valstī un, ar distances līgumiem tieši darot pieejamu tiešajiem lietotājam, pirmo reizi citas dalībvalsts teritorijā dara pieejamu transporta iepakojumu, pakalpojuma iepakojumu, tostarp atkalizmantojamu pakalpojuma iepakojumu, vai primārās ražošanas iepakojumu vai produktus, kas iepakoti iepakojumā, kurš nav iepriekš minētais iepakojums; vai

d)  ir iedibināts dalībvalstī un izpako iepakotus produktus, un nav tiešais lietotājs, ja vien cita persona nav ražotājs saskaņā ar a) – c) punktu;

16)  “piegādātājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kura piegādā iepakojumu vai iepakojuma materiālu izgatavotājam ▌;

17)  “importētājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas ir iedibināta Savienībā un kas laiž Savienības tirgū trešās valsts iepakojumu vai iepakotu produktu;

18)  “izplatītājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona piegādes ķēdē, kas nav izgatavotājs vai importētājs un kas iepakojumu vai iepakotu produktu dara pieejamu tirgū;

19)  “pilnvarotais pārstāvis” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas ir iedibināta Savienībā un saņēmusi izgatavotāja rakstveida pilnvaru rīkoties tā vārdā attiecībā uz konkrētiem uzdevumiem, ņemot vērā izgatavotāja pienākumus saskaņā ar šo regulu;

20)  “pilnvarotais par paplašināto ražotāja atbildību atbildīgais pārstāvis” ir fiziska vai juridiska persona, kas ir iedibināta dalībvalstī, kurā ražotājs iepakojumu vai iepakotu produktu pirmo reizi dara pieejamu dalībvalsts tirgū, izņemot dalībvalsti vai trešo valsti, kurā ražotājs ir iedibināts ▌, un ko ražotājs saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 8.a panta 5. punkta trešo daļu ieceļ minētā ražotāja pienākumu izpildei saskaņā ar šīs regulas VII nodaļu;

21)  “galaizplatītājs” ir fiziska vai juridiska persona piegādes ķēdē, kas tiešajiem lietotājiem piegādā iepakotus produktus, tostarp ar atkalizmantošanu, vai produktus, kurus var iegādāties uzpildot;

22)  “patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kas rīkojas nolūkos, kuri nav saistīti ar tās arodu, uzņēmējdarbību vai profesiju;

23)  “tiešais lietotājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kura dzīvo vai ir iedibināta Savienībā un kurai produkts ir darīts pieejams vai nu kā patērētājam, vai kā profesionālam tiešajam lietotājam rūpniecisko vai profesionālo darbību veikšanas gaitā, un kura minēto produktu vairs nedara tālāk pieejamu tirgū formā, kādā tas tai piegādāts;

24)  “kompozīts iepakojums” ir iepakojuma vienība, kas izgatavota no diviem vai vairākiem dažādiem materiāliem, kuri ir galvenā iepakojuma materiāla svara sastāvdaļa un kurus nevar atdalīt manuāli, un kuri tādējādi veido vienu nedalāmu vienību, izņemot gadījumus, kad attiecīgais materiāls ir nenozīmīga iepakojuma vienības daļa un nekādā gadījumā nav smagāks par 5 % no iepakojuma vienības kopējā svara un neietverot marķējumu, lakas, krāsas, iespiedkrāsas, līmvielas, spožo pārklājumu; tas neskar Direktīvu (ES) 2019/904;

25)  “iepakojuma atkritumi” ir jebkāds iepakojums vai iepakojuma materiāls, uz ko attiecas Direktīvas 2008/98/EK 3. pantā sniegtā atkritumu definīcija, izņemot ražošanas pārpalikumus;

26)  “iepakojuma atkritumu rašanās novēršana” ir pasākumi, kurus veic, pirms kāds iepakojums vai iepakojuma materiāls ir kļuvis par iepakojuma atkritumiem, un kuri iepakojuma atkritumu apjomu samazina tā, ka produktu saturēšanai, aizsardzībai, pārkraušanai, piegādei vai noformēšanai ir nepieciešams mazāks iepakojuma apjoms vai iepakojums nav vajadzīgs vispār, tostarp pasākumi attiecībā uz iepakojuma atkalizmantošanu un pasākumi iepakojuma darbmūža pagarināšanai, pirms tas kļūst par atkritumiem;

27)  “atkalizmantošana” ir jebkura operācija, kuru veicot atkalizmantojams iepakojums tiek izmantots atkal vairākas reizes tam pašam mērķim, kādam tas sākotnēji paredzēts;

28)  “rotācija” ir cikls, ko atkalizmantojams iepakojums aprit no brīža, kad tas tiek laists tirgū kopā ar produktu, kuru ar to paredzēts saturēt, aizsargāt, pārkraut, piegādāt vai noformēt, līdz brīdim, kad tas ir gatavs atkalizmantošanai atkalizmantošanas sistēmā, lai kopā ar citu produktu to atkal piegādātu tiešajiem lietotājiem;

29)  “ritējums” ir iepakojuma nonākšana no iepildīšanas vai iekraušanas vietas uz iztukšošanas vai izkraušanas vietu rotācijas ietvaros vai atsevišķi;

30)  “atkalizmantošanas sistēmas” ir organizatoriski, tehniski vai ▌ finansiāli pasākumi kopā ar stimuliem, kas ļauj veikt atkalizmantošanu noslēgta cikla vai nenoslēgta cikla sistēmā un ietver depozīta un nodošanas sistēmas, kuras nodrošina iepakojuma savākšanu atkalizmantošanai ▌;

31)  “rekondicionēšana” ir jebkura VI pielikuma B daļā uzskaitītā operācija, kas jāveic, lai atkalizmantojamu iepakojumu atgrieztu funkcionālā stāvoklī, kādā to var atkalizmantot;

32)  “uzpilde” ir operācija, kuru veicot, tiešajam lietotājam piederošais trauks pilda iepakojuma funkciju, vai trauku, ko tiešais lietotājs ir iegādājies galaizplatītāja tirdzniecības vietā, tiešais lietotājs vai galaizplatītājs uzpilda ar vienu vai vairākiem produktiem, ko tiešais lietotājs ir iegādājies no galaizplatītāja;

33)  “uzpildes punkts” ir vieta, kur galaizplatītājs tiešajiem lietotājiem piedāvā produktus, ko var iegādāties, veicot uzpildīšanu;

34)  “HORECA nozare” ir izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi atbilstoši saimniecisko darbību statistiskās klasifikācijas NACE 2. red. ;

35)   “tirdzniecības platība” ir platība, kas atvēlēta pārdošanai piedāvāto preču izstādīšanai, samaksai par tām, kā arī patērētāju palikšanai un apritei; tas neattiecas uz platībām, kas nav publiski pieejamas, piemēram, uzglabāšanas platības vai citas platības, kur produkti netiek izstādīti, piemēram, autostāvvietas; saistībā ar e-komercijas iepakojumu par tirdzniecības platību uzskata uzglabāšanas un nosūtīšanas platību;

36)  “reciklēšanai piemērots dizains” ir iepakojuma un atsevišķu tā komponentu dizains, kas nodrošina iepakojuma reciklējamību ieviestos savākšanas, šķirošanas un reciklēšanas procesos, kuri ir pārbaudīti ekspluatācijas vidē;

37)   "reciklējamība" ir iepakojuma saderība ar atkritumu apsaimniekošanu un apstrādi dizaina ziņā, pamatojoties uz dalītu savākšanu, šķirošanu atsevišķās plūsmās, plašu reciklēšanu un reciklēto materiālu izmantošanu, lai aizstātu pirmreizējās izejvielas;

38)  “plaši reciklēti iepakojuma atkritumi” ir iepakojuma atkritumi, ko dalīti savāc, šķiro un reciklē ierīkotā infrastruktūrā, izmantojot ieviestus procesus, kuri ir pārbaudīti ekspluatācijas vidē, kas Savienības līmenī nodrošina, ka reciklētā materiāla daudzums gadā katrā II pielikuma 2. tabulā uzskaitītajā iepakojuma kategorijā ir vienāds ar vai lielāks par 30 % koksnei un 55 % visiem pārējiem materiāliem; tas ietver iepakojuma atkritumus, ko no Savienības eksportē atkritumu apsaimniekošanas nolūkā un ko var uzskatīt par atbilstošu 53. panta 11. punkta prasībām;

39)   “materiālu reciklēšana” ir jebkāda atgūšanas operācija, kurā atkritumu materiālus pārstrādā materiālos vai vielās vai nu sākotnējam, vai citam nolūkam, izņemot atkritumu bioloģisku apstrādi, organisko materiālu pārstrādi, enerģijas atgūšanu un pārstrādi materiālos, kas izmantojami par degvielu vai aizbēršanas operācijām;

40)   “kvalitatīva reciklēšana” ir jebkāds reciklēšanas process, kurā, pamatojoties uz saglabātām tehniskām īpašībām, tiek ražoti reciklēti materiāli, kuru kvalitāte ir līdzvērtīga oriģinālo materiālu kvalitātei, un to izmanto kā pirmreizējo izejvielu aizstājēju iepakojumam vai citiem lietojumiem, kuros tiek saglabāta reciklētā materiāla kvalitāte;

41)  “iepakojuma kategorija” ir materiāla un konkrēta iepakojuma dizaina kombinācija, kas nosaka reciklējamību, atsaucoties uz ieviestiem, modernākajiem savākšanas, šķirošanas un reciklēšanas procesiem; pārbaudīta ekspluatācijas vidē un attiecas uz reciklēšanai piemērota dizaina kritēriju noteikšanu;

42)  “iestrādāts komponents” ir iepakojuma komponents, kurš var būt nodalīts no iepakojuma vienības pamatkorpusa un var būt no cita materiāla, bet kurš ir neatņemama iepakojuma vienības un tās funkcijas nodrošināšanas daļa, no iepakojuma pamatvienības nav jāatdala, lai nodrošinātu tā funkcionalitāti, un no kura parasti atbrīvojas kopā ar iepakojuma vienību, lai gan ne vienmēr vienā veidā;

43)  “atsevišķs komponents” ir iepakojuma komponents, kurš ir nodalīts no iepakojuma vienības pamatkorpusa un ir no cita materiāla, kurš pilnībā un pastāvīgi jāatdala no iepakojuma pamatvienības ▌ un no kura parasti atbrīvojas pirms iepakojuma vienības izmešanas un atsevišķi no tās, un ietver iepakojuma komponentus, kas transportēšanas vai šķirošanas laikā var atdalīties viens no otra vienkārši mehāniska sprieguma rezultātā;

44)  “iepakojuma vienība” ir vienība kopumā, arī visi iestrādātie vai atsevišķie komponenti, kas kopā pilda iepakojuma funkciju, piemēram, produktu saturēšanas, aizsardzības, pārkraušanas, piegādes, glabāšanas, transporta vai noformēšanas funkciju, un ietver atsevišķas grupas vai transporta iepakojuma vienības, ja no tām atbrīvojas pirms tirdzniecības vietas;

45)  “otrreizējās izejvielas” ir materiāli, kam ir veikta visa nepieciešamā pārbaude un šķirošana un kas iegūti reciklēšanas procesos, un kas var aizstāt pirmreizējās izejvielas;

46)  “pēcpatēriņa plastmasas atkritumi” ir ▌ atkritumi, kā definēts Direktīvas 2008/98/EK 3. panta 1. punktā, kas ir plastmasa un kas rodas no plastmasas produktiem, kuri ir piegādāti izplatīšanai, patēriņam vai izmantošanai un ir laisti dalībvalsts vai trešās valsts tirgū;

47)  “kompostējams iepakojums” ir iepakojums, kas bioloģiski noārdās vienīgi rūpnieciski kontrolētos apstākļos vai kas var bioloģiski sadalīties šādos apstākļos, tostarp, ja nepieciešams, ar fizisku apstrādi, anaerobisko noārdīšanos, kā rezultātā iepakojums galu galā pārvēršas oglekļa dioksīdā vai – bez skābekļa – metānā un minerālsāļos, biomasā un ūdenī, ▌ un kas netraucē vai negatīvi neietekmē dalītu savākšanu un kompostēšanas un anaerobiskās noārdīšanās procesu;

48)   “mājsaimnieciski kompostējams iepakojums” ir iepakojums, kas var bioloģiski noārdīties nekontrolētos apstākļos, kas nav rūpnieciski kompostēšanas kompleksi un kura kompostēšanas procesu veic privātpersonas ar mērķi ražot kompostu savām vajadzībām;

49)   “biobāzēta plastmasa” ir plastmasa, kas izgatavota no bioloģiskajiem resursiem, piemēram, biomasas ievadresursiem, organiskajiem atkritumiem vai blakusproduktiem; neatkarīgi no tā, vai tā ir bionoārdāma vai bionenoārdāma;

50)  “vienreizlietojamas plastmasas dzērienu pudeles” ir dzērienu pudeles, kas uzskaitītas Direktīvas (ES) 2019/904 pielikuma F daļā;

51)  “plastmasa” ir materiāls, kas sastāv no polimēra Regulas (EK) Nr. 1907/2006 3. panta 5. punkta nozīmē, tostarp šāds polimērs, kuram var būt pievienotas piedevas vai citas vielas un kurš spēj funkcionēt kā iepakojuma galvenais strukturālais komponents, izņemot ķīmiski nemodificētus dabiskos polimērus;

52)  “plastmasas iepirkumu maisiņi” ir iepirkumu maisiņi ar rokturi vai bez tā, kuri izgatavoti no plastmasas un patērētājiem tiek piedāvāti produktu tirdzniecības vietās;

53)  “vieglās plastmasas iepirkumu maisiņi” ir plastmasas iepirkumu maisiņi, kuru materiāla biezums nesasniedz 50 mikronus;

54)  “ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņi” ir plastmasas iepirkumu maisiņi, kuru materiāla biezums nesasniedz 15 mikronus;

55)  “biezi plastmasas iepirkumu maisiņi” ir plastmasas iepirkumu maisiņi, kuru materiāla biezums ir no 50 līdz 99 mikroniem;

56)  “ļoti biezi plastmasas iepirkumu maisiņi” ir plastmasas iepirkumu maisiņi, kuru materiāla biezums pārsniedz 99 mikronus;

57)  “atkritumu tvertnes” ir tvertnes, ko izmanto atkritumu glabāšanai un savākšanai, piemēram, konteineri, kastes un maisi;

58)  “depozīts” ir definēta naudas summa, kas neietilpst iepakota vai iepildīta produkta cenā un ko no tiešā lietotāja iekasē, kad tas šādu iepakotu vai iepildītu produktu iegādājas, un uz ko attiecīgajā dalībvalstī attiecas depozīta un nodošanas sistēma, un ko var saņemt atpakaļ, ja tiešais lietotājs vai jebkura cita persona depozīta iepakojumu nodod šim nolūkam izveidotā savākšanas punktā;

59)  “depozīta un nodošanas sistēma” ir sistēma, kurā no tiešā lietotāja, kas iegādājas iepakotu vai iepildītu produktu, uz kuru attiecas minētā sistēma, iekasē depozītu, ko ▌ atmaksā, kad depozīta iepakojums tiek nodots, izmantojot kādu no savākšanas kanāliem, ko minētajam nolūkam ir atļāvušas valsts iestādes;

60)  “tehniskā specifikācija” ir dokuments, kurā noteikts, kādas tehniskās prasības produktam, procesam vai pakalpojumam ir jāizpilda;

61)  “saskaņotais standarts” ir standarts, kas definēts Regulas (ES) Nr. 1025/2012 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā;

62)  “atbilstības novērtēšana” ir process, kurā pierāda, ka ir izpildītas šajā regulā attiecībā uz iepakojumu noteiktās ilgtspējas, drošuma, marķēšanas un informācijas prasības;

63)  “ražotāju atbildības organizācija” ir juridiska persona, kas vairāku ražotāju vārdā organizē paplašinātās ražotāja atbildības pienākumu izpildi vai nu finansiāli, vai finansiāli un operacionāli;

64)  "aprites cikls" ir secīgie un saistītie iepakojuma aprites posmi, kas ietver izejvielu iegādi vai ģenerēšanu no dabas resursiem, priekšapstrādi, izgatavošanu, uzglabāšanu, izplatīšanu, izmantošanu, remontu, atkalizmantošanu un aprites cikla beigas;

65)  “iepakojums, kas rada risku” ir iepakojums, kas, neizpildīdams kādu šajā regulā vai saskaņā ar to noteiktu prasību, izņemot 62. panta 1. punktā uzskaitītās prasības, varētu nelabvēlīgi ietekmēt vidi, veselību vai citas sabiedrības intereses, kuras aizsargā minētā prasība;

66)  “iepakojums, kas rada nopietnu risku” ir ▌ iepakojums, kas rada tādu risku, kura gadījumā, balstoties uz novērtējumu, attiecīgās neatbilstības pakāpe vai ar to saistītais kaitējums prasa ātru tirgus uzraudzības iestāžu iejaukšanos, arī gadījumos, kad neatbilstības ietekme nav tūlītēja;

67)  “tiešsaistes platforma” ir tiešsaistes platforma, kā definēts Regulas (ES) 2022/2065 3. panta i) punktā;

68)  “atkritumi” ir atkritumi, kā definēts Direktīvas 2008/98/EK 3. panta 1. punktā; atkalizmantojamu iepakojumu, kas nosūtīts rekondicionēšanai, neuzskata par atkritumiem;

69)   “publiski līgumi” ir publiski līgumi, kā definēts Direktīvas 2014/24/ES 2. panta 5. punktā vai Direktīvā 2014/25/ES.

Attiecībā uz terminiem ▌ “atkritumu apsaimniekošana”, “savākšana”, “dalīta savākšana”, “apstrāde”, “sagatavošana atkalizmantošanai”, “reciklēšana” un “ražotāja paplašinātās atbildības shēma”▌ piemēro definīcijas, kas sniegtas attiecīgi Direktīvas 2008/98/EK ▌ 3. panta ▌9., 10., 11., 14., 16., 17. un 21. punktā.

Attiecībā uz terminiem ▌“tirgus uzraudzība”, “tirgus uzraudzības iestāde”, “izpildes pakalpojumu sniedzējs”, “korektīvs pasākums”, “risks”, “atsaukšana” un “izņemšana” piemēro definīcijas, kas sniegtas attiecīgi Regulas (ES) 2019/1020 3. panta ▌ 3., 4., 11., 16., 18., 22. un 23. punktā.

Attiecībā uz terminiem “vielas, kas rada bažas” un “datu nesējs” piemēro definīcijas, kas sniegtas attiecīgi Regulas (ES) 2024/... (66) 2. panta 27. un 29. punktā.

Indikatīvs to priekšmetu saraksts, uz kuriem attiecas šā panta 1. punkta l) apakšpunktā sniegtā jēdziena “iepakojums” definīcija, ir iekļauts I pielikumā.

4. pants

Brīva aprite

1.  Iepakojumu laiž tirgū tikai tad, ja tas atbilst šai regulai.

2.  Dalībvalstis neaizliedz, neierobežo vai nekavē tāda iepakojuma laišanu tirgū, kas atbilst šīs regulas 5.–12. pantā noteiktajām ilgtspējas, marķēšanas un informācijas prasībām.

▌

3.  Ja dalībvalstis izvēlas saglabāt vai ieviest nacionālas ilgtspējas vai informācijas prasības papildus tām, kas noteiktas šajā regulā, šīs prasības nav pretrunā šajā regulā noteiktajām prasībām un dalībvalstis neaizliedz, neierobežo un nekavē tāda iepakojuma laišanu tirgū, kas atbilst šai regulai, tāpēc vien, ka nav izpildītas attiecīgās nacionālās prasības.

▌

4.  Dalībvalstis nekavē šai regulai neatbilstīga iepakojuma izstādīšanu gadatirgos, izstādēs vai līdzīgos pasākumos ar nosacījumu, ka labi redzama zīme skaidri norāda, ka šis iepakojums šīs regulas prasībām neatbilst un nav paredzēts pārdošanai līdz laikam, kad šāda atbilstība būs nodrošināta.

II nodaļa

Ilgtspējas prasības

5. pants

Prasības attiecībā uz iepakojumā esošām vielām

1.  Iepakojums, ko laiž tirgū, ir izgatavots tā, lai iepakojuma materiālā un visos iepakojuma komponentos minimalizētu tādu sastāvā esošu vielu klātbūtni un koncentrāciju, kas rada bažas, arī to klātbūtni emisijās un jebkādos atkritumu apsaimniekošanas izvadmateriālos, piemēram, otrreizējās izejvielās, pelnos vai citos materiālos, kas paredzēti galīgai likvidēšanai un negatīvo ietekmi uz vidi, ko izraisa mikroplastmasa..

2.   Komisija uzrauga tādu vielu klātbūtni iepakojumā un iepakojuma komponentos, kas rada bažas, un attiecīgā gadījumā veic attiecīgus turpmākus pasākumus.

Līdz 2026. gada 31. decembrim Komisija ar Eiropas Ķimikāliju aģentūras palīdzību sagatavo ziņojumu par vielu, kas rada bažas, klātbūtni iepakojumā un iepakojuma komponentos, lai noteiktu, cik lielā mērā tās negatīvi ietekmē materiālu atkalizmantošanu un reciklēšanu vai ietekmē ķīmisko drošumu. Minētajā ziņojumā var uzskaitīt iepakojumā un iepakojuma komponentos esošās vielas, kas rada bažas, un norādīt, cik lielā mērā tās varētu radīt nepieņemamu risku cilvēka veselībai un videi.

Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un komitejai, kas minēta šīs regulas 65. pantā, sīki izklāstot savus konstatējumus, un apsver atbilstīgus turpmākos pasākumus, tostarp:

a)  attiecībā uz vielām, kas rada bažas, iepakojuma materiālos, kuri galvenokārt ietekmē cilvēka veselību vai vidi, izmantot Regulas (EK) Nr. 1907/2006 68. panta 1. un 2. punktā minētās procedūras, lai pieņemtu jaunus ierobežojumus;

b)  attiecībā uz vielām, kas rada bažas un kas negatīvi ietekmē to iepakojuma materiālu atkalizmantošanu un reciklēšanu, kuros tās ir sastopamas, noteikt ierobežojumus kā daļu no reciklēšanai piemērota dizaina kritērijiem saskaņā ar šīs regulas 6. panta 4. punktu.

Ja dalībvalsts uzskata, ka viela negatīvi ietekmē to iepakojuma materiālu atkalizmantošanu un reciklēšanu, kuros tā ir sastopama, tā līdz 2025. gada 31. decembrim iesniedz šādu informāciju Komisijai un Eiropas Ķimikāliju aģentūrai un, ja iespējams, atsaucas uz attiecīgajiem riska novērtējumiem vai citu attiecīgu informāciju.

3.   Dalībvalstis var pieprasīt Komisijai apsvērt ierobežojumu noteikšanu saskaņā ar 6. panta 4. punkta a) apakšpunktu tādu vielu izmantošanai, kas rada bažas un kas potenciāli negatīvi ietekmē to iepakojuma materiālu atkalizmantošanu un reciklēšanu, kuros tās ir sastopamas, tādu iemeslu dēļ, kas nav galvenokārt saistīti ar to ķīmisko drošumu. Dalībvalstis šādiem pieprasījumiem pievieno ziņojumu, kurā dokumentēta vielas identitāte un lietojumi, un aprakstu par to, kā vielu izmantošana iepakojumā kavē reciklēšanu tādu iemeslu dēļ, kas nav galvenokārt saistīti ar ķīmisko drošumu. Komisija pieprasījumu izvērtē un izvērtējuma rezultātus iesniedz 65. pantā minētajai komitejai.

4.  Neskarot ķimikāliju ierobežojumus, kas noteikti Regulas (EK) Nr. 1907/2006 XVII pielikumā, vai attiecīgā gadījumā ierobežojumus un īpašos pasākumus attiecībā uz materiāliem un izstrādājumiem, kas nonāk saskarē ar pārtiku, kuri noteikti Regulā (EK) Nr. 1935/2004, svina, kadmija, dzīvsudraba un sešvērtīgā hroma koncentrācijas līmeņu summa, ko rada iepakojumā vai iepakojuma komponentos esošās vielas, nepārsniedz 100 mg/kg.

5.   No ... [18 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] iepakojumu, kas nonāk saskarē ar pārtiku, nelaiž tirgū, ja tajā perfluoralkilvielas un polifluoralkilvielas (PFAS) ir koncentrācijā, kas sasniedz vai pārsniedz šādas robežvērtības, ciktāl šā iepakojuma, kurā ir šāda PFAS koncentrācija, laišana tirgū nav aizliegta saskaņā ar citu Savienības tiesību aktu:

a)  25 ppb jebkurai PFAS, ko mēra ar mērķtiecīgu PFAS analīzi (polimēru PFAS, kas izslēgtas no kvantitatīvās noteikšanas);

b)  250 ppb PFAS summai, ko mēra kā mērķorientētas PFAS analīzes summu, pēc izvēles ar prekursoru iepriekšēju noārdīšanos (polimēru PFAS, kas izslēgtas no kvantitatīvās noteikšanas); un

c)  50 ppm PFAS (ieskaitot polimēru PFAS); ja kopējais fluors pārsniedz 50 mg/kg, izgatavotājs, importētājs vai pakārtotais lietotājs pēc pieprasījuma iesniedz izpildiestādēm pierādījumu par fluoru, ko mēra vai nu kā PFAS, vai nePFAS saturu.

Šajā regulā PFAS sastāv no jebkuras vielas, kas satur vismaz vienu pilnīgi fluorēta metila (CF3-) vai metilēna (-CF2-) oglekļa atomu (bez tam pievienota H/Cl/Br/I), izņemot vielas, kas satur tikai šādus strukturālus elementus: CF3-X vai X-CF2-X’, kur X = -OR vai -NRR’ un X’ = metils (-CH3), metilēns (-CH2-), aromātiskā grupa, karbonilgrupa (-C(O)-), -OR’’, -SR’’ vai –NR’’R’’’; un kur R/R’/R’’/R’’’ ir ūdeņradis (-H), metils (-CH3), metilēns (-CH2-), aromātiskā grupa vai karbonilgrupa (-C(O)-).

Līdz... [4 gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija veic izvērtēšanu, lai novērtētu vajadzību grozīt vai atcelt šo punktu nolūkā izvairīties no pārklāšanās ar PFAS lietošanas ierobežojumiem vai aizliegumiem, kas noteikti saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1907/2006, Regulu (ES) 2019/1021 vai Regulu (EK) Nr. 1935/2004.

6.  Atbilstību šā panta 4. un 5. punktā noteiktajām prasībām pierāda tehniskajā dokumentācijā, kas sagatavota saskaņā ar VII pielikumu.

▌

7.  Lai ņemtu vērā ▌ zinātnes un tehnikas attīstību, Komisija saskaņā ar 64. pantu var pieņemt deleģētos aktus, lai šo regulu grozītu nolūkā samazināt 4. punktā minēto iepakojumā vai iepakojuma komponentos esošā svina, kadmija, dzīvsudraba un sešvērtīgā hroma koncentrācijas līmeņu summas robežvērtību.

▌

8.  Lai ņemtu vērā zinātnes un tehnikas attīstību, Komisija saskaņā ar 64. pantu var pieņemt deleģētos aktus, lai šo regulu papildinātu nolūkā noteikt, ar kādiem nosacījumiem šā panta 4. punktā minēto robežvērtību neattiecina uz reciklētiem materiāliem vai produktu cikliem noslēgtā un kontrolētā ķēdē, kā arī noteikt, uz kādiem iepakojuma veidiem vai iepakojuma formātiem, pamatojoties uz II pielikuma 1. tabulā uzskaitītajām iepakojuma kategorijām, minētajā punktā noteiktās prasības neattiecina. Šādu deleģēto aktu pamatā ir katra atsevišķa gadījuma analīze, tiem ir noteikts termiņš un tajos paredz atbilstošas marķēšanas un informācijas prasības, kā arī prasības par regulāru ziņošanu, lai nodrošinātu, ka izņēmums tiek regulāri pārskatīts. Deleģētos aktus, kas pieņemti saskaņā ar šo punktu, pieņem tikai, lai izdarītu grozījumus izņēmumos, kas noteikti Komisijas Lēmumā 2001/171/EK un 2009/292/EK.

9.   Līdz ... [septiņi gadi no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija veic izvērtēšanu, lai novērtētu, vai šis pants un reciklēšanai piemērota dizaina kritēriji, kas noteikti saskaņā ar 6. panta 4. punktu, ir pietiekami palīdzējuši līdz minimalizēt tādu iepakojuma materiālu sastāvā esošu vielu klātbūtni un koncentrāciju, kas rada bažas.

6. pants

Reciklējams iepakojums

1.  Viss iepakojums, ko laiž tirgū, ir reciklējams.

2.  Iepakojumu uzskata par reciklējamu, ja tas atbilst šādiem nosacījumiem:

a)  tam ir materiālu reciklēšanai piemērots dizains, kas ļauj izmantot iegūtās otrreizējās izejvielas, kas ir pietiekami kvalitatīvas salīdzinājumā ar sākotnējo materiālu, tā, lai to var izmantot primāro izejvielu aizstāšanai, saskaņā ar 4. punktu;

▌

▌

▌

b)  kad tas kļūst par atkritumiem, to var dalīti savākt saskaņā ar 48. panta 1. un 3. punktu un to var sašķirot specifiskās atkritumu plūsmās, neietekmējot citu atkritumu plūsmu reciklējamību, un to var plaši reciklēt, balstoties uz metodiku, kas noteikta saskaņā ar 5. punktu.

Iepakojumu, kas atbilst deleģētajiem aktiem, kuri pieņemti, ievērojot 4. punktu, uzskata par atbilstošu šā punkta a) apakšpunktā izklāstītajam nosacījumam.

Iepakojumu, kas atbilst deleģētajiem aktiem, kuri pieņemti, ievērojot 4. punktu, un īstenošanas aktus, kuri pieņemti, ievērojot 5. punktu, uzskata par atbilstošu abiem šajā punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

Šā panta 2. punkta a) apakšpunktu piemēro no 2030. gada 1. janvāra vai no dienas, kas ir divus gadus pēc 4. punktā minēto deleģēto aktu stāšanās spēkā, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāk.

Šā panta 2. punkta b) apakšpunktu piemēro no 2035. gada 1. janvāra vai no dienas, kas ir piecus gadus pēc 5. punktā minēto īstenošanas aktu stāšanās spēkā, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāk.

3.  Izgatavotājs saskaņā ar 15. pantu novērtē iepakojuma reciklējamību, pamatojoties uz deleģētajiem aktiem, ▌ ievērojot 4. punktu, un īstenošanas aktiem, ievērojot 5. punktu. Iepakojuma reciklējamību izsaka ar reciklēšanas snieguma atzīmēm A, B vai C, kas aprakstītas II pielikuma 3. tabulā.

Neskarot 10. punktu, līdz 2030. gada 1. janvārim vai 24 mēnešus pēc tam, kad ir stājušies spēkā deleģētie akti, ievērojot 4. punktu, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāk, iepakojumu nelaiž tirgū, ja vien tas nav reciklējams atbilstīgi snieguma atzīmei A, B vai C.

Neskarot 10. punktu, līdz 2038. gada 1. janvārim iepakojumu nelaiž tirgū, ja vien tam nav reciklēšanas snieguma atzīme A vai B.

4.  Līdz 2028. gada 1. janvārim Komisija, ņemot vērā Eiropas standartizācijas organizāciju izstrādātos standartus, pieņem deleģētos aktus, lai noteiktu:

a)   reciklēšanai piemērota dizaina kritērijus un reciklēšanas snieguma atzīmes, balstoties uz II pielikuma 3. tabulu, un parametriem, kas norādīti II pielikuma 4. tabulā, attiecībā uz minētā pielikuma 1. tabulā uzskaitīto kategoriju iepakojumu;

Reciklēšanai piemērota dizaina kritērijus un reciklējamības snieguma atzīmes izstrādās, pamatojoties uz dominējošo materiālu, un:

i)  ņem vērā iespēju iepakojuma atkritumus sadalīt dažādās materiālu plūsmās reciklēšanai, šķirot un reciklēt, lai iegūtās otrreizējās izejvielas būtu pietiekami kvalitatīvas salīdzinājumā ar sākotnējo materiālu un, ja iespējams, tās varētu izmantot iepakojuma primāro izejvielu aizstāšanai vai citiem lietojumiem, kuros tiek saglabāta reciklētā materiāla kvalitāte;

ii)  ņem vērā ieviestos savākšanas un šķirošanas procesus, kas ir pārbaudīti ekspluatācijas vidē, un aptver visus iepakojuma komponentus;

iii)  ņem vērā pieejamās reciklēšanas tehnoloģijas, to ekonomisko un vidisko sniegumu, tostarp produkcijas kvalitāti, atkritumu pieejamību, vajadzīgo enerģiju un SEG emisijas;

iv)  attiecīgā gadījumā identificē vielas, kas rada bažas un kas negatīvi ietekmē to iepakojuma materiālu atkalizmantošanu un reciklēšanu, kuros tās ir sastopamas;

v)  attiecīgā gadījumā nosaka ierobežojumus šādu vielu vai šādu vielu grupu klātbūtnei iepakojumā vai iepakojuma komponentos tādu iemeslu dēļ, kas nav galvenokārt saistīti ar ķīmisko drošumu; šādi ierobežojumi var arī palīdzēt samazināt nepieņemamu risku cilvēka veselībai vai videi, neskarot ķīmisko vielu ierobežojumus, kas noteikti Regulas (EK) Nr. 1907/2006 XVII pielikumā, vai attiecīgā gadījumā ierobežojumus un konkrētus pasākumus attiecībā uz materiāliem un izstrādājumiem, kas nonāk saskarē ar pārtiku, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 1935/2004;

b)   to, kā veikt reciklējamības snieguma novērtējumu un kā izteikt tā rezultātu reciklējamības snieguma atzīmēs vienai iepakojuma vienībai svara izteiksmē, ietverot kritērijus konkrētiem materiāliem un šķirošanas efektivitāti, lai noteiktu, vai iepakojums ir reciklējams saskaņā ar 2. punktu;

c)   attiecībā uz katru II pielikuma 1. tabulā norādīto iepakojuma kategoriju – to nosacījumu aprakstu, kas jāizpilda, lai atbilstu attiecīgajām reciklējamības snieguma atzīmēm;

d)   satvaru to finansiālo iemaksu modulācijai, kas ražotājiem jāmaksā, lai izpildītu savus paplašinātās ražotāja atbildības pienākumus, kā minēts 45. panta 1. punktā, atkarībā no iepakojuma reciklējamības snieguma atzīmēm.

Komisija, pieņemot pirmajā daļā minētos deleģētos aktus, ņem vērā novērtējuma, kas veikts ievērojot 5. panta 2. punktu, rezultātus, ja šāds novērtējums ir veikts. Minētos deleģētos aktus pieņem saskaņā ar 64. pantu.

Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 64. pantu pieņemt deleģētos aktus, lai grozītu II pielikuma 1. tabulu nolūkā to pielāgot zinātnes un tehnikas attīstībai materiālu un produktu dizaina un savākšanas, šķirošanas un reciklēšanas infrastruktūras jomā. Komisija ir pilnvarota pieņemt reciklēšanai piemērota dizaina kritērijus papildu iepakojuma kategorijām vai izveidot apakškategorijas II pielikuma 1. tabulā uzskaitītajās kategorijās.

Ekonomikas operatori nodrošina atbilstību jaunajiem vai atjauninātajiem reciklēšanai piemērota dizaina kritērijiem ne vēlāk kā trīs gadus pēc attiecīgā deleģētā akta stāšanās spēkā.

▌

5.  Līdz 2030. gada 1. janvārim Komisija pieņem īstenošanas aktus:

a)  ar ko nosaka metodiku plašas reciklējamības novērtējumam katrai II pielikuma 2. tabulā norādītajām iepakojuma kategorijai, papildina II pielikuma 3. tabulu ar plašas reciklējamības novērtējuma sliekšņiem un vajadzības gadījumā atjaunina II pielikuma 3. tabulā aprakstītās vispārējās reciklējamības snieguma atzīmes. Minētās metodikas pamatā ir vismaz šādi elementi:

i)   iepakojuma, kas laists tirgū Savienībā kopumā un katrā dalībvalstī, daudzums katrai II pielikuma 2. tabulā uzskaitītajai iepakojuma kategorijai;

ii)  reciklēto iepakojuma atkritumu daudzums, kā aprēķināts aprēķinpunktā saskaņā īstenošanas aktu, kas pieņemts atbilstīgi 56. panta 7. punkta a) apakšpunktu, katrai II pielikuma 2. tabulā norādītajai iepakojuma kategorijai Savienībā kopumā un katrā dalībvalstī;

▌

b)  ar ko izveido pārraudzības ķēdes mehānismu, kas nodrošina plašu iepakojuma reciklēšanu; šāda pārraudzības ķēdes mehānisma pamatā ir vismaz šādi elementi:

i)  tehniskā dokumentācija par savākto iepakojuma atkritumu daudzumu, kas nosūtīts uz šķirošanas un reciklēšanas kompleksiem;

ii)  verifikācijas process, kas ļauj izgatavotājiem iegūt vajadzīgos datus no lejasposma operatoriem, nodrošinot, ka iepakojums tiek plaši reciklēts.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 65. panta 3. punktā.

Šā punkta a) un b) apakšpunktā minētie dati ir pieejami un viegli piekļūstami sabiedrībai.

▌

6.   Komisija novērtē to datu granularitāti, kuri jāziņo par plašas reciklēšanas metodiku. Attiecīgā gadījumā Komisija saskaņā ar šīs regulas 64. pantu pieņem deleģētus aktus, ar ko groza II pielikuma 2. tabulu un XII pielikuma 3. tabulu, lai tās pielāgotu zinātnes un tehnikas attīstībai.

7.   Līdz 2035. gadam Komisija, pamatojoties šķirošanas uz reciklēšanas tehnoloģiju attīstību, var pārskatīt minimālo slieksni iepakojumam, kas uzskatāms par plaši reciklētu, un vajadzības gadījumā iesniegt tiesību akta priekšlikumu to pārskatīšanai.

8.   Lai palielinātu iepakojuma reciklējamības līmeni, 18 mēnešus no dienas, kad stājas spēkā deleģētie akti, kas pieņemti, ievērojot šā panta 4. punktu, un īstenošanas akti, kas pieņemti, ievērojot 5. punktu, finansiālās iemaksas, ko ražotāji maksā, lai izpildītu savus paplašinātās ražotāja atbildības pienākumus, kā noteikts 45. pantā, modulē atbilstoši reciklējamības snieguma atzīmēm, kā sīki izklāstīts deleģētajos aktos saskaņā ar šā panta 4. punktu un īstenošanas aktos saskaņā ar 5. punktu.

Piemērojot šādus kritērijus, dalībvalstis ņem vērā 11. punkta g) apakšpunktā minēto iepakojuma materiālu reciklēšanas tehnisko iespējamību un ekonomisko dzīvotspēju.

▌

9.  Atbilstību šā panta 2. un 3. punktā noteiktajām prasībām pierāda VII pielikumā noteiktajā tehniskajā dokumentācijā par iepakojumu.

Ja iepakojuma vienībā ir iekļauti iestrādāti komponenti, novērtējumā par atbilstību reciklēšanai piemērota dizaina kritērijiem un plašas reciklējamības prasībām iekļauj visus iestrādātos komponentus. Atsevišķu novērtējumu veic attiecībā uz iestrādātiem komponentiem, kas transportēšanas vai šķirošanas laikā var atdalīties viens no otra mehāniska sprieguma rezultātā.

Ja iepakojuma vienībā ir iekļauti atsevišķi komponenti, novērtējumu par atbilstību reciklēšanai piemērota dizaina prasībām un plašas reciklējamības prasībām veic atsevišķi par katru atsevišķo komponentu.

Visi iepakojuma vienības komponenti ir saderīgi ar ieviestajiem savākšanas, šķirošanas un reciklēšanas procesiem, kuri pārbaudīti ekspluatācijas vidē, un tie nemazina iepakojuma vienības pamatkorpusa reciklējamību.

10.  Atkāpjoties no 2. un 3. punkta, no 2030. gada 1. janvāra inovatīvu iepakojumu, kas neatbilst 2. punkta prasībām, var laist tirgū uz laikposmu, kas nepārsniedz piecus gadus pēc tā kalendārā gada beigām, kad tas pirmo reizi ir laists tirgū.

Ja izmanto šo atkāpi, ekonomikas operators par to ziņo kompetentajai iestādei pirms inovatīvais iepakojums tiek laists tirgū un iekļauj visus tehniskos datus, kas apliecina, ka iepakojums ir inovatīvs iepakojums. Ziņojumā ietver grafiku plašas reciklējamības prasību izpildei attiecībā uz inovatīva iepakojuma savākšanu un reciklēšanu. Minēto informāciju dara zināmu Komisijai un valsts iestādēm, kas veic tirgus uzraudzību.

Ja kompetentā iestāde uzskata, ka iepakojums nav inovatīvs iepakojums, ekonomikas operators izpilda esošos reciklēšanai piemērota dizaina kritērijus.

Ja kompetentā iestāde uzskata, ka iepakojums ir inovatīvs iepakojums, tā par to informē Komisiju.

Komisija novērtē kompetento iestāžu pieprasījumus attiecībā uz iepakojuma inovatīvo raksturu un attiecīgā gadījumā atjaunina vai pieņem jaunus deleģētos aktus saskaņā ar šā panta 4. punktu.

Pēc pirmajā daļā minētā laikposma beigām šādam iepakojumam pievieno šā panta 9. punktā minēto tehnisko dokumentāciju un tādējādi tas atbilst šajā pantā noteiktajām prasībām.

Komisija pastāvīgi uzrauga pirmajā daļā minētās atkāpes ietekmi uz tirgū laistā iepakojuma daudzumu. Komisija vajadzības gadījumā pieņem tiesību akta priekšlikumu, lai grozītu pirmo daļu.

Dalībvalstis pastāvīgi cenšas uzlabot savākšanas un šķirošanas infrastruktūras inovatīvam iepakojumam ar sagaidāmiem vidiskiem ieguvumiem.

11.  ▌Šis pants neattiecas uz šādu iepakojumu:

a)  tiešais iepakojums, kas definēts Direktīvas 2001/83/EK 1. panta 23. punktā un Regulas (ES) 2019/6 4. panta 25. punktā;

b)  tādu medicīnisko ierīču sensitīvais ▌ kontaktiepakojums, uz ko attiecas Regula (ES) 2017/745;

c)  tādu in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču sensitīvais ▌ kontaktiepakojums, uz ko attiecas Regula (ES) 2017/746;

d)   ārējais iepakojums, kā definēts Direktīvas 2001/83/EK 1. panta 24. punktā un Regulas (ES) 2019/6 4. panta 26. punktā, gadījumos, kad šāds iepakojums ir nepieciešams, lai ievērotu īpašas prasības zāļu kvalitātes saglabāšanai;

e)  sensitīvais kontaktiepakojums maisījumiem zīdaiņiem un papildu ēdināšanas maisījumiem zīdaiņiem, apstrādātai graudaugu pārtikai un bērnu pārtikai, kā arī īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētai pārtikai, kā noteikts Regulas (ES) Nr. 609/2013 1. panta a), b) un c) apakšpunktā;

f)   iepakojums, kas paredzēts bīstamo kravu pārvadājumiem saskaņā ar Direktīvu 2008/68/EK;

g)   tirdzniecības iepakojums, kas izgatavots no vieglas koksnes, korķa, tekstila, gumijas, keramikas, porcelāna vai vaska; tomēr uz šo iepakojumu attiecas 8. punkts.

12.   Līdz 2035. gada 1. janvārim Komisija pārskata 11. punktā minētos izņēmumus, ņemot vērā vismaz šķirošanas un reciklēšanas tehnoloģiju attīstību un ekonomikas operatoru un dalībvalstu gūto praktisko pieredzi. Pamatojoties uz šo pārskatīšanu, tā novērtē, vai ir lietderīgi turpināt to piemērošanu, un vajadzības gadījumā iesniedz tiesību akta priekšlikumu.

▌

7. pants

Minimālais reciklēta materiāla saturs plastmasas iepakojumā

1.  Līdz 2030. gada 1. janvārim vai dienai, kas ir trīs gadus pēc 8. punktā minētā īstenošanas akta stāšanās spēkā, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāk, jebkāda iepakojuma, kas tiek laists tirgū, plastmasas daļa vismaz šādā minimālajā procentuālajā apmērā sastāv no reciklēta materiāla satura, kas atgūts no pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem, attiecībā uz katru II pielikuma 1. tabulā norādīto iepakojuma veidu un formātu, aprēķinot to kā vidējo rādītāju katrai ražotnei un gadam:

a)  30 % – sensitīvam kontaktiepakojumam, izņemot vienreizlietojamas dzērienu pudeles, kura galvenais komponents ir polietilēntereftalāts (PET);

b)  10 % – sensitīvam kontaktiepakojumam no plastmasas materiāliem, kas nav PET, izņemot vienreizlietojamas plastmasas dzērienu pudeles;

c)  30 % – vienreizlietojamām plastmasas dzērienu pudelēm;

d)  35 % – plastmasas iepakojumam, kas nav minēts šā punkta a), b) un c) apakšpunktā.

2.  Līdz 2040. gada 1. janvārim jebkāda iepakojuma, kas tiek laists tirgū, plastmasas daļa vismaz šādā minimālajā procentuālajā apmērā sastāv no reciklēta materiāla satura, kas atgūts no pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem, attiecībā uz katru II pielikuma 1. tabulā norādīto iepakojuma veidu un formātu, aprēķinot to kā vidējo rādītāju katrai ražotnei un gadam:

a)  50 % – sensitīvam ▌kontaktiepakojumam, izņemot vienreizlietojamas ▌dzērienu pudeles, kura galvenais komponents ir polietilēntereftalāts (PET);

b)   25 %  – ja tas ir sensitīvs kontaktiepakojums no plastmasas materiāliem, kas nav PET;

c)  65 % – vienreizlietojamām plastmasas dzērienu pudelēm;

d)  65 % – plastmasas iepakojumam, kas nav minēts šā punkta a), b) un c) apakšpunktā.

3.   Šā panta nolūkos reciklēta materiāla saturu atgūst no pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem, kas:

a)  ir savākts Savienībā, ievērojot šo regulu, attiecīgi valsts noteikumus, ar kuriem transponē Direktīvu (ES) 2019/904 un Direktīvu 2008/98/EK, vai tas ir savākts trešā valstī saskaņā ar dalītās savākšanas standartiem, lai veicinātu kvalitatīvu reciklēšanu, kas ir līdzvērtīgi attiecīgi šajā regulā, Direktīvā (ES) 2019/904 un Direktīvā 2008/98/EK minētajiem standartiem; un

b)  attiecīgā gadījumā ir reciklēts iekārtā, kas atrodas Savienībā un uz kuru attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/75/ES (67), vai tas ir reciklēts iekārtā, kas atrodas trešā valstī, uz kuru attiecas noteikumi par tādu emisiju novēršanu un samazināšanu gaisā, ūdenī un zemē, kas saistītas ar reciklēšanas operācijām; minētie noteikumi ir līdzvērtīgi tiem noteikumiem, kas attiecas uz emisiju robežvērtībām un vidiskā snieguma līmeņiem, kuri noteikti saskaņā ar Direktīvu 2010/75/ES un kurus piemēro iekārtai, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā un veic tādu pašu darbību; šo nosacījumu piemēro tikai tad, ja minētie ierobežojumi un līmeņi būtu piemērojami iekārtai, kas atrodas Savienībā un veic tādas pašas darbības kā analoga iekārta, kura atrodas trešā valstī.

4.  Šā panta 1. un 2. punkts neattiecas uz šādu iepakojumu:

a)  tiešais iepakojums, kas definēts Direktīvas 2001/83/EK 1. panta 23. punktā un Regulas (ES) 2019/6 4. panta 25. punktā;

b)  tādu medicīnisko, tikai un vienīgi pētniecībā izmantojamu un pētāmo ierīču sensitīvais plastmasas kontaktiepakojums, uz ko attiecas Regula (ES) 2017/745;

c)  tādu in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču sensitīvais plastmasas kontaktiepakojums, uz ko attiecas Regula (ES) 2017/746;

d)  ārējais iepakojums, kā definēts Direktīvas 2001/83/EK 1. panta 24. punktā un Regulas (ES) 2019/6 4. panta 26. punktā, gadījumos, kad šāds iepakojums ir nepieciešams, lai ievērotu īpašas prasības zāļu kvalitātes saglabāšanai;

e)   kompostējams plastmasas iepakojums;

f)   iepakojums, kas paredzēts bīstamo kravu pārvadājumiem saskaņā ar Direktīvu 2008/68/EK;

g)   kontaktsensitīvs plastmasas iepakojums tikai zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētai pārtikai, īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētai pārtikai un iepakojums tādiem dzērieniem un pārtikai, ko parasti izmanto mazi bērni, kā definēts Regulas (ES) Nr. 609/2013 1. panta a), b) un c) apakšpunktā;

h)   preču, komponentu iepakojums un tiešā iepakojuma komponenti zāļu ražošanai saskaņā ar Direktīvu 2001/83/EK un veterināro zāļu ražošanai saskaņā ar Regulu (ES) 2019/6, ja šādam iepakojumam jāatbilst zāļu kvalitātes standartiem.

5.  Šā panta 1. un 2. punkts neattiecas uz:

a)   plastmasas iepakojumu, kas paredzēts saskarei ar pārtiku gadījumā, ja reciklētā materiāla saturs apdraud cilvēka veselību un rada iepakotu produktu neatbilstību Regulai (EK) Nr. 1935/2004;

b)  jebkādu plastmasas daļu, kas ir mazāka par 5 % no visas iepakojuma vienības kopējā svara.

6.  Atbilstību šā panta 1. un 2. punktā noteiktajām prasībām ekonomikas operatori pierāda VII pielikumā minētajā tehniskajā informācijā par iepakojumu.

7.  ▌Finansiālās iemaksas, ko ražotāji maksā, lai izpildītu savus paplašinātās ražotāja atbildības pienākumus, kā noteikts 45. pantā, var modulēt atkarībā no iepakojumā izmantotā reciklēta materiāla satura procentuālā apmēra. Jebkurā šādā modulācijā ņem vērā reciklēšanas tehnoloģiju ilgtspējas kritērijus un vidiskās izmaksas attiecībā uz reciklēta materiāla saturu.

8.  Līdz 2026. gada 31. decembrim Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem nosaka metodiku no tādiem pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem atgūta reciklēta materiāla satura procentuālā apmēra aprēķināšanai un verifikācijai, kuri reciklēti un savākti Savienībā atbilstīgi 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem, kā arī VII pielikumā minētās tehniskās dokumentācijas formātu. Minētajā nolūkā Komisija ņem vērā iegūto otrreizējo izejvielu izmantošanu, kuras ir pietiekami kvalitatīvas salīdzinājumā ar sākotnējo materiālu, lai tās varētu izmantot primāro izejvielu aizstāšanai. Verifikācijas metodika var ietvert pienākumu veikt neatkarīgu trešās personas revīziju attiecībā uz reciklēta materiāla satura ražotājiem Savienībā un plastmasas iepakojumu, kas laists tirgū kā tirdzniecības vienība, atsevišķi no citiem produktiem, lai nodrošinātu, ka ir izpildīti 3. punktā un saskaņā ar 9. punktu pieņemtajā deleģētajā aktā izklāstītie nosacījumi.

Komisija, pieņemot īstenošanas aktus, attiecībā uz pieejamām reciklēšanas tehnoloģijām novērtē to ekonomisko un vidisko sniegumu, tostarp rezultāta kvalitāti, atkritumu pieejamību, vajadzīgo enerģiju, SEG emisijas un citu attiecīgo vidisko ietekmi.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 65. panta 3. punktā.

9.   Līdz 2026. gada 31. decembrim Komisija, pamatojoties uz 8. punkta pēdējā teikumā minēto novērtējumu, pieņem deleģētos aktus, ar kuriem šo regulu papildina ar plastmasas reciklēšanas tehnoloģiju ilgtspējas kritērijiem. Šā panta nolūkos reciklēta materiāla saturu atgūst no pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem, kas ir reciklēti vai nu:

a)  iekārtās, kas atrodas Savienībā un izmanto reciklēšanas tehnoloģijas, kuras atbilst šādiem ilgtspējas kritērijiem, kas noteikti saskaņā ar šo punktu; vai

b)  iekārtās, kas atrodas trešās valsts iekārtā, kurā izmanto reciklēšanas tehnoloģijas saskaņā ar standartiem, kas ir līdzvērtīgi ilgtspējas kritērijiem, kuri izstrādāti saskaņā ar deleģētajiem aktiem.

10.   Līdz 2026. gada 31. decembrim Komisija pieņem īstenošanas aktu, ar ko nosaka metodiku trešās personas veiktai revīzijai, lai novērtētu, verificētu un sertificētu to noteikumu līdzvērtīgumu, kurus piemēro gadījumā, ja reciklētā materiāla saturs, kas atgūts no pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem, tiek reciklēts vai savākts ārpus Savienības. Novērtējumā ņem vērā vides un cilvēka veselības aizsardzības standartus, tostarp standartus, lai nodrošinātu, ka pārstrādi veic vidi saudzējošā veidā, kvalitatīvas reciklēšanas standartus, piemēram, resursu efektivitātes un reciklēšanas nozaru kvalitātes standartus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 65. panta 3. punktā.

11.  Līdz 2029. gada 1. janvārim vai divus gadus pēc 8. punktā minētā īstenošanas akta stāšanās spēkā, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāk, saskaņā ar šā panta 1. punktu aprēķinot un verificējot reciklēta materiāla satura procentuālo apmēru iepakojumā, ievēro noteikumus, kas noteikti 8. punktā minētajā īstenošanas aktā.

12.  Līdz 2028. gada 1. janvārim Komisija novērtē, vai attiecībā uz konkrētu plastmasas iepakojumu ir vajadzīgas atkāpes no šā panta 1. punkta b) un d) apakšpunktā noteiktā minimālā procentuālā apmēra un vai ir jāpārskata atkāpe, kas konkrētam plastmasas iepakojumam noteikta saskaņā ar šā panta 4. punktu.

Balstoties uz minēto novērtējumu, ja plastmasas iepakojuma reciklēšanai nav pieejamas piemērotas reciklēšanas tehnoloģijas tāpēc, ka tā tās nav atļautas saskaņā ar attiecīgajiem Savienības noteikumiem vai faktiski nav ierīkotas pietiekamā apmērā, un ņemot vērā jebkādas ar drošumu saistītas prasības, jo īpaši attiecībā uz sensitīvo plastmasas kontaktiepakojumu, tostarp pārtikas iepakojumu, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 64. pantu, lai grozītu šo regulu nolūkā:

a)  paredzēt atkāpes no šā panta 1. punkta b) un d) apakšpunktā attiecībā uz konkrētu plastmasas iepakojumu noteiktā minimālā procentuālā apmēra tvēruma, termiņa vai līmeņa; un

b)  attiecīgā gadījumā grozīt šā panta 4. punktā noteikto atkāpju sarakstu.

▌

13.  Ja to pamato tādas konkrētas reciklētas plastmasas nepietiekama pieejamība vai pārmērīgi augstās cenas, kam var būt negatīva ietekme uz cilvēka vai dzīvnieku veselību, uz pārtikas piegādes drošību vai uz vidi, un tas pārmērīgi apgrūtina iespējas nodrošināt atbilstību šā panta 1. un 2. punktā noteiktajam minimālajam reciklēta materiāla satura procentuālajam apmēram, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 64. pantu pieņemt deleģēto aktu, lai grozītu šā panta 1. un 2. punktu, attiecīgi pielāgojot minimālos procentuālos apmērus. Izvērtējot šādas korekcijas pamatotību, Komisija novērtē fizisku vai juridisku personu pieprasījumus, kam pievienota attiecīga informācija un dati par tirgus situāciju attiecībā uz šiem pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem, un labākos pieejamos pierādījumus par saistītajiem riskiem cilvēka vai dzīvnieku veselībai, pārtikas piegādes drošībai vai videi. Komisija šādu deleģēto aktu pieņem tikai izņēmuma kārtā, ja rastos būtiski negatīva ietekme uz cilvēka vai dzīvnieku veselību, pārtikas piegādes drošību vai vidi.

14.   Līdz... [septiņi gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas], ņemot vērā tehnikas attīstību un ekonomikas operatoru un dalībvalstu gūto praktisko pieredzi, Komisija iesniedz ziņojumu, kurā pārskata šajā pantā noteikto 2030. gada reciklēta materiāla satura procentuālā apmēra minimuma īstenošanu un izvērtē, cik lielā mērā minētais procentuālais apmērs palīdz rast risinājumus, kuri veicina ilgtspējīgu iepakojumu, kuri ir efektīvi un viegli īstenojami, iespējamību sasniegt 2040. gadam noteikto procentuālo apmēru, pamatojoties uz pieredzi 2030. gada procentuālā apmēra sasniegšanā un mainīgajiem apstākļiem, cik svarīgi ir saglabāt šajā pantā noteiktos atbrīvojumus un atkāpes, kā arī nepieciešamību vai lietderību noteikt jaunu procentuālā apmēra minimumu reciklēta materiāla saturam. Minētajam ziņojumam attiecīgā gadījumā pievieno tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza šo pantu, jo īpaši 2040. gada procentuālā apmēra minimumu reciklētā materiāla saturam.

15.  Līdz [septiņi gadi no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija izskata situāciju attiecībā uz tādu reciklētu iepakojuma materiālu izmantošanu iepakojumā, kas nav plastmasa, un uz tā pamata novērtē, vai ir lietderīgi noteikt pasākumus vai mērķrādītājus, lai palielinātu reciklēta materiāla satura izmantošanu šādā citā iepakojumā, un vajadzības gadījumā nāk klajā ar tiesību akta priekšlikumu.

8. pants

Biobāzēti ievadresursi plastmasas iepakojumā

1.   Līdz... [trīs gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija pārskata biobāzēta plastmasas iepakojuma tehnoloģiskās attīstības stāvokli un vidisko sniegumu, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/2001 (68) 29. pantā noteiktos ilgtspējas kritērijus.

2.   Pamatojoties uz šā panta 1. punktā minēto ziņojumu, Komisija attiecīgā gadījumā iesniedz tiesību akta priekšlikumu, lai:

a)  noteiktu ilgtspējas prasības biobāzētiem ievadresursiem plastmasas iepakojumā;

b)  noteiktu mērķrādītājus nolūkā palielināt biobāzētu ievadresursu izmantošanu plastmasas iepakojumā;

c)  ieviestu iespēju sasniegt šīs regulas 7. panta 1. un 2. punktā noteiktos mērķrādītājus, izmantojot biobāzētus plastmasas ievadresursus, nevis reciklēta materiāla saturu, kas atgūts no pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem, ja nav pieejamas piemērotas reciklēšanas tehnoloģijas iepakojumam, kas nonāk saskarē ar pārtiku un atbilst Regulā (ES) 2022/1616 noteiktajām prasībām;

d)  attiecīgā gadījumā grozītu biobāzētas plastmasas definīciju, kas noteikta 3. panta 49. punktā.

9. pants

Kompostējams iepakojums

1.  Atkāpjoties no 6. panta 1. punkta, līdz... [36 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] iepakojums, kas minēts 3. panta 1. punkta f) apakšpunktā, un augļu un dārzeņu marķējuma uzlīmes atbilst standartam attiecībā uz kompostēšanu rūpnieciski kontrolētos apstākļos bioatkritumu apstrādes kompleksos un, ja to pieprasa dalībvalstis, atbilst 6. punktā minētajiem mājsaimnieciskas kompostēšanas standartiem.

2.  Atkāpjoties no 6. panta 1. punkta, ja dalībvalstis atļauj atkritumus ar līdzīgām bionoārdāmības un kompostējamības īpašībām savākt kopā ar bioatkritumiem, ievērojot Direktīvas (ES) 2008/98/EK 22. panta 1. punktu, un ja ir pieejamas atkritumu savākšanas shēmas un atkritumu apstrādes infrastruktūra, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu, ka kompostējams iepakojums nonāk organisko atkritumu apsaimniekošanas plūsmā, dalībvalstis var pieprasīt, ka turpmāk uzskaitītais iepakojums pirmo reizi tiek darīts pieejams to tirgū tikai tad, ja iepakojums ir kompostējams:

a)  3. panta 1. daļas 1. punkta g) apakšpunktā minētais iepakojums, kas sastāv no materiāla, kas nav metāls, ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņi un vieglās plastmasas iepirkumu maisiņi;

b)  iepakojums, kas nav minēts a) apakšpunktā un attiecībā uz kuru dalībvalsts jau pirms šīs regulas piemērošanas dienas ir noteikusi prasību, ka tam ir jābūt kompostējamam.

3.  Līdz ... [36 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] materiālus, ko satur iepakojums, kas nav minēts šā panta 1. un 2. punktā, tostarp iepakojums no bionoārdāmiem plastmasas polimēriem un citiem bionoārdāmiem materiāliem, var reciklēt saskaņā ar 6. pantu un neietekmējot citu atkritumu plūsmu reciklējamību.

4.  Atbilstību šā panta 1.–3. punktā noteiktajām prasībām pierāda VII pielikumā minētajā tehniskajā informācijā par iepakojumu.

5.  Komisija var izvērtēt, vai cits iepakojums būtu jāiekļauj 9. panta 1. punktā vai 9. panta 2. punkta a) apakšpunktā, ja tas ir pamatoti un lietderīgi tādas tehnoloģiju un regulējuma attīstības dēļ, kas ietekmē kompostējamā iepakojuma likvidēšanu, un saskaņā ar III pielikumā izveidotajos nosacījumos, un attiecīgā gadījumā iesniegt tiesību akta priekšlikumu.

6.   Līdz ... [12 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija pieprasa Eiropas standartizācijas organizācijām sagatavot vai atjaunināt saskaņotus standartus, kuros noteiktas detalizētas kompostējamam iepakojumam piemērojamo prasību tehniskās specifikācijas. To darot, Komisija pieprasa, lai saskaņā ar jaunākajiem zinātnes un tehnoloģiju sasniegumiem tiktu ņemti vērā tādi parametri kā aizturlaiks, temperatūra un maisīšana, kas atspoguļo faktiskos apstākļus mājsaimniecību kompostā un bioatkritumu apstrādes kompleksos, arī anaerobiskās noārdīšanās procesos. Komisija pieprasa, lai minētie standarti ietvertu verificēšanu, ka kompostējamais iepakojums, bioloģiski sadaloties, ievērojot norādītos parametrus, galarezultātā pārveidojas par oglekļa dioksīdu vai – apstākļos bez skābekļa – metānu, minerālsāļiem, biomasu un ūdeni.

Līdz ... [12 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija pieprasa Eiropas standartizācijas organizācijām arī sagatavot saskaņotu standartu, kurā ir noteiktas detalizētas tehniskās specifikācijas prasībām par mājsaimniecisku tāda iepakojuma kompostējamību, kas minēts 9. panta 1. punktā.

10. pants

Iepakojuma minimalizēšana

1.  Līdz 2030. gada 1. janvārim izgatavotājs vai importētājs nodrošina, ka iepakojumu, ko laiž tirgū, projektē tā, lai tā masa un tilpums būtu samazināts līdz minimumam, kas nepieciešams tā funkcionalitātes nodrošināšanai, ņemot vērā formu un to, no kāda materiāla tas izgatavots.

2.  Izgatavotājs vai importētājs nodrošina, ka iepakojumu, kas neatbilst IV pielikumā minētajiem snieguma kritērijiem, un iepakojumu, kurš domāts tikai produkta šķietamā daudzuma palielināšanai, ieskaitot dubultsienas, māņu dibenus un nevajadzīgus slāņus, tirgū nelaiž, izņemot gadījumus, kad iepakojuma dizains ir aizsargāts ar Kopienas dizainparaugu atbilstoši Padomes Regulai (EK) Nr. 6/2002 (69), ar dizainparauga tiesībām, kas ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/71/EK (70), kā arī starptautisko nolīgumu, kuri ir spēkā kādā no dalībvalstīm, piemērošanas jomā, vai tā forma ir preču zīme, uz kuru attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 (71) vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2436 (72) darbības joma, tostarp preču zīmes, kas reģistrētas saskaņā ar kādā dalībvalstī spēkā esošajiem starptautiskajiem nolīgumiem, vai iepakotais produkts vai dzēriens ir ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, kas tiek aizsargāta ar Savienības tiesību aktiem, tostarp Regulu (ES) Nr. 1308/2013 attiecībā uz vīnu un Regulu (ES) 2019/787 attiecībā uz stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, vai kam piemēro Regulā (ES) Nr. 1151/2012 minētās kvalitātes shēmas.

Iepriekšējā daļā minētais izņēmums attiecas tikai uz dizainparauga tiesībām un preču zīmēm, kas bija aizsargātas līdz ... [šīs regulas spēkā stāšanās diena], un tikai tad, ja šajā pantā paredzēto prasību piemērošana ietekmē i) iepakojuma dizainu tā, ka tas maina tā novitāti vai individuālo raksturu, vai ii) preču zīmi tā, ka preču zīme vairs nenodrošina iespēju atšķirt marķēto preci no citu uzņēmumu precēm.

3.   Līdz ... [24 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija lūdz Eiropas standartizācijas organizācijas attiecīgi sagatavot vai atjaunināt saskaņotos standartus, kuros noteikta metodika, kā aprēķināt un izmērīt atbilstību šajā regulā noteiktajām iepakojuma minimalizēšanas prasībām. Attiecībā uz izplatītākajiem iepakojuma veidiem un formātiem šādos standartos būtu jānorāda maksimālās atbilstīgās masas un tilpuma ierobežojumi un vajadzības gadījumā sieniņu biezums un maksimāli pieļaujamā tukšā vieta.

▌

4.  Atbilstību šā panta 1. un 2. punktā noteiktajām prasībām pierāda VII pielikumā minētajā tehniskajā dokumentācijā, kurā iekļauj šādus elementus:

a)  paskaidrojumu par tehniskajām specifikācijām, standartiem un nosacījumiem, kas izmantoti, lai iepakojumu novērtētu saskaņā ar IV pielikumā noteiktajiem snieguma kritērijiem un metodiku;

b)  norādi, kādas projektēšanas prasības liedz vēl vairāk samazināt iepakojuma masu vai apjomu, attiecībā uz katru no šiem snieguma kritērijiem;

c)  visus testu rezultātus, pētījumus vai citus attiecīgus avotus, piemēram, modelēšanu un simulācijas, kas izmantoti, lai novērtētu iepakojuma minimālo nepieciešamo apjomu vai masu.

Atkalizmantojama iepakojuma gadījumā, novērtējot atbilstību šā panta 1. punktā noteiktajām prasībām, ņem vērā atkalizmantojamā iepakojuma funkciju, kā minēts 11. pantā, un pirmkārt ņem vērā tajā noteiktās prasības.

11. pants

Atkalizmantojams iepakojums

1.  Iepakojumu, ko laiž tirgū no [šīs regulas spēkā stāšanās diena] uzskata par atkalizmantojamu, ja tas atbilst šādiem nosacījumiem:

a)  tas ir iecerēts, projektēts un laists tirgū, lai tiktu vairākkārtīgi atkalizmantots;

b)  tas ir iecerēts un projektēts tā, lai normāli paredzamos lietošanas apstākļos veiktu pēc iespējas vairāk ▌ rotāciju;

c)   tas atbilst prasībām attiecībā uz patērētāju veselību, drošību un higiēnu;

d)  to var iztukšot vai atbrīvot, neradot iepakojuma bojājumu, kura dēļ tas vairs nepilda savu funkciju un nav atkalizmantojams;

e)  to var iztukšot, atbrīvot, uzpildīt vai atkalpiepildīt, vienlaikus nodrošinot atbilstību piemērojamajām drošības un higiēnas prasībām, tostarp pārtikas drošuma prasībām;

f)  to var saskaņā ar VI pielikuma B daļu rekondicionēt tā, ka tas saglabā spēju pildīt paredzēto funkciju;

g)  to var iztukšot, atbrīvot, uzpildīt vai atkalpiepildīt, vienlaikus saglabājot iepakotā produkta kvalitāti un drošumu un iespēju pievienot marķējumu un sniegt informāciju par šā produkta īpašībām un par pašu iepakojumu, arī visas attiecīgās instrukcijas un informāciju, lai nodrošinātu produkta drošumu, pienācīgu lietošanu, izsekojamību un glabāšanas laiku;

h)  to var iztukšot, atbrīvot, uzpildīt vai atkalpiepildīt, neapdraudot to personu veselību un drošību, kurām tas jādara; un

i)  kad tas kļūst par atkritumiem, tas atbilst reciklējamam iepakojumam piemērojamajām prasībām, ▌kas noteiktas 6. pantā.

2.   Līdz... [24 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija, ņemot vērā higiēnas un citas prasības, piemēram, loģistiku, pieņem deleģēto aktu, ar ko nosaka 1. punkta b) apakšpunktā minēto rotāciju minimālo skaitu atkalizmantojama iepakojuma formātiem, ko visbiežāk izmanto atkalizmantošanai.

3.  Atbilstību šā panta 1. punktā noteiktajām prasībām pierāda VII pielikumā minētajā tehniskajā informācijā par iepakojumu.

III nodaļa

Marķēšanas un informācijas prasības

12. pants

Iepakojuma marķēšana

1.  No ... [42 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] vai 24 mēnešus no 6. un 7. punktā minētā īstenošanas akta spēkā stāšanās dienas, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāk, iepakojums, ko laiž tirgū, ir marķēts ar marķējumu, kurā ir ietverta informācija par tā materiāla sastāvu, lai patērētājiem atvieglotu šķirošanu. Marķējums balstās uz piktogrammām, un tas ir viegli saprotams, tostarp personām ar invaliditāti. Attiecībā uz 9. panta 1. punktā un attiecīgā gadījumā 9. panta 2. punktā minēto iepakojumu marķējumā norāda, ka materiāls ir kompostējams, tas nav piemērots mājsaimnieciskai kompostēšanai un kompostējamo iepakojumu nedrīkst izmest dabā. Izņemot e-komercijai paredzēto iepakojumu, šo prasību nepiemēro transporta iepakojumam vai iepakojumam, kas ir depozīta un nodošanas sistēmā.

Papildus šajā punktā minētajam saskaņotajam marķējumam ekonomikas operatori uz iepakojuma var izvietot kvadrātkodu vai cita veida digitālo datu nesēju, kas satur informāciju par katra atsevišķā iepakojuma komponenta galamērķi, lai patērētājiem atvieglotu šķirošanu.

Iepakojumu, uz ko attiecas 50. panta 1. punktā minētās depozīta un nodošanas sistēmas, marķē ar skaidru un nepārprotamu marķējumu. Papildus valsts marķējumam iepakojumu var marķēt ar saskaņotu krāsu marķējumu, kas noteikts attiecīgajā īstenošanas aktā, kurš pieņemts saskaņā ar 6. punktu. Dalībvalstis var pieprasīt, lai iepakojums, uz kuru attiecas depozīta un nodošanas sistēmas, būtu marķēts ar minēto saskaņoto krāsu marķējumu ar noteikumu, ka tas nerada iekšējā tirgus izkropļojumus vai tirdzniecības šķēršļus produktiem no citām dalībvalstīm.

2.  Atkalizmantojams iepakojums, ko laiž tirgū no ... [48 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] vai 30 mēnešus no 6. punktā minētā īstenošanas akta spēkā stāšanās dienas, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāk, ir marķēts ar marķējumu, kurā lietotājiem sniegta informācija, ka iepakojums ir atkalizmantojams. Cita informācija par atkalizmantojamību, tostarp par vietējas, valsts vai ES mēroga atkalizmantošanas sistēmas pieejamību un informācija par savākšanas punktiem tiek darīta pieejama, izmantojot kvadrātkodu vai cita veida standartizētu, atvērtu digitālo datu nesēju, kas atvieglo iepakojuma izsekošanu un ritējumu un rotāciju aprēķināšanu, vai vidējo aplēsi, ja šāds aprēķins nav iespējams. Turklāt atkalizmantojams tirdzniecības iepakojums ir skaidri identificēts un nošķirts no vienreizlietojama iepakojuma tirdzniecības vietā.

3.   Atkāpjoties no 2 punkta, prasību par to, ka jābūt marķējumam un kvadrātkodam vai cita veida standartizētam, atvērtam digitālajam datu nesējam, nepiemēro nenoslēgta cikla sistēmām, kas izveidotas pirms šīs regulas stāšanās spēkā un kurām nav sistēmas operatora saskaņā ar VI pielikumu.

4.  Ja iepakojums ▌, uz ko attiecas 7. pants, tiek laists tirgū no [42 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] vai 24 mēnešus no 6. punktā minētā īstenošanas akta spēkā stāšanās dienas, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāk, un ir marķēts ar marķējumu, kurā ir informācija par reciklēta materiāla satura īpatsvaru, minētais marķējums un attiecīgā gadījumā kvadrātkods vai cita veida digitālo datu nesējs atbilst specifikācijām, kas noteiktas attiecīgajā īstenošanas aktā, kurš pieņemts, ievērojot 12. panta 6. punktu, un tās pamatā ir 7. panta 8. punktā noteiktā metodika. Ja ▌ iepakojums ir marķēts ar marķējumu, kurā ir informācija par biobāzētas plastmasas īpatsvaru, šis marķējums atbilst specifikācijām, kas noteiktas attiecīgajā īstenošanas aktā, kurš pieņemts saskaņā ar 12. panta 6. punktu.

5.  Šā panta 1.–3. punktā minēto marķējumu un kvadrātkodu vai cita veida standartizētu, atvērtu digitālo datu nesēju, kas minēts šā panta 2. punktā, stingri novieto, iespiež vai iegravē uz iepakojuma redzami, skaidri salasāmi un tā, lai to nevarētu viegli izdzēst. Informācija ir pieejamam tiešajiem lietotājiem arī pirms produkta iegādes tālpārdošanā. Ja tas nav iespējams vai nav racionāli iepakojuma veida un lieluma dēļ, tos piestiprina grupas iepakojumam. Ja tas nav iespējams vai nav racionāli iepakojuma veida un lieluma dēļ vai ja tas ir svarīgi, lai nodrošinātu nediskriminējošu piekļuvi informācijai arī patērētājiem no neaizsargātām grupām, jo īpaši personām ar redzes traucējumiem, panta 1. – 4. punktā minēto marķējumu sniedz, izmantojot vienotu elektroniski lasāmu kodu vai citu datu nesēju.

Informāciju, kas ietverta 1. – 4. punktā minētajos marķējumos un kvadrātkodā vai cita veida digitālā datu nesējā, dara pieejamu vienā vai vairākās tiešajiem lietotājiem viegli saprotamās valodās, kā noteikusi dalībvalsts, kurā iepakojums tiks darīts pieejams tirgū.

Ja informācija tiek sniegta elektroniski saskaņā ar šā panta 2. –4. punktu, piemēro šādas prasības:

a)  atbilstošus attiecīgos personas datus (ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (73) 5. panta 1. punktu) vāc tikai ierobežotam nolūkam sniegt lietotājam piekļuvi attiecīgajai atbilstības informācijai, kas minēta šā panta 2.–4. punktā;

b)  informāciju nenorāda kopā ar citu informāciju, kas paredzēta tirdzniecības vai mārketinga nolūkiem.

Ja Savienības tiesību aktos ir noteikts, ka informācija par iepakoto produktu ir jāsniedz, izmantojot datu nesēju, nepieciešamās informācijas sniegšanai ▌ par iepakoto produktu un par iepakojumu izmanto vienu datu nesēju, un informācijai par abiem minētajiem jābūt viegli atšķiramai.

6.  Līdz ... [18 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija pieņem īstenošanas aktus, lai izstrādātu saskaņotu marķējumu un marķēšanas prasību specifikācijas un marķēšanas formātus, tostarp, ja to nodrošina ar digitāliem līdzekļiem, iepakojuma marķēšanai, kā noteikts šā panta 1.–4. punktā. Izstrādājot īstenošanas aktu, Komisija ņem vērā kompozītā iepakojuma specifiku. Izstrādājot saskaņotu marķējumu iepakojumam, uz ko attiecas 50. panta 2. punktā minētās depozīta un nodošanas sistēmas, Komisija ņem vērā jebkādas variācijas depozītā, ko iekasē dalībvalstis. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 65. panta 3. punktā.

7.  Līdz ... [18 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija pieņem īstenošanas aktus, lai noteiktu, ar kādu metodiku identificējams šā panta 1. punktā minētā iepakojuma materiāla sastāvs, izmantojot standartizētas, atvērtas digitālās marķēšanas tehnoloģijas, tostarp attiecībā uz kompozīto iepakojumu un iepakojuma iestrādātajiem vai atsevišķiem komponentiem. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 65. panta 3. punktā.

Līdz 2030. gada 1. janvārim tajā iekļauj arī vielu, kas rada bažas, identifikāciju, izmantojot standartizētas, atvērtas digitālās tehnoloģijas, un norāda vismaz nosaukumu un koncentrāciju vielai, kas rada bažas un kas sastopama katra iepakojuma vienības materiāla sastāvā. Iepakojumu, ko laiž tirgū un kas satur vielas, kas rada bažas, marķē, izmantojot pirmajā daļā minētās tehnoloģijas.

8.  Neskarot prasības attiecībā uz citu saskaņotu ES marķējumu, ekonomikas operatori nenodrošina un neizvieto marķējumu, zīmes, simbolus vai uzrakstus, kas patērētājus vai citus tiešos lietotājus var maldināt vai mulsināt attiecībā uz iepakojuma ilgtspējas prasībām, citiem iepakojuma raksturlielumiem vai iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas iespējām, attiecībā uz ko šajā regulā ir paredzēta saskaņota marķēšana. Komisija attiecīgā gadījumā pieņem pamatnostādnes, lai precizētu aspektus, kas var maldināt vai mulsināt patērētājus vai citus tiešos lietotājus.

9.  Līdz ... [divi gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] iepakojumu, kas iekļauts paplašinātās ražotāja atbildības shēmā, identificē visā to dalībvalstu teritorijā, kurās piemēro minēto shēmu vai sistēmu, tikai ar atbilstošu simbolu kvadrātkodā vai izmantojot citu standartizētu digitālās marķēšanas tehnoloģiju, lai norādītu, ka ražotājs pilda savus paplašinātās ražotāja atbildības pienākumus. Šis simbols ir skaidrs un nepārprotams un patērētājus vai lietotājus nemaldina par iepakojuma reciklējamību vai atkalizmantojamību.

10.   Iepakojumu, uz ko attiecas depozīta un nodošanas sistēma, kas nav minēta 50. panta 1. punktā, var identificēt ar atbilstošu simbolu visā teritorijā, kurā piemēro minēto shēmu vai sistēmu. Minētais simbols ir skaidrs un nepārprotams un nemaldina patērētājus vai lietotājus par iepakojuma reciklējamību vai atkalizmantojamību dalībvalstīs, kurās tas tiek nodots. Dalībvalstis neaizliedz uzlikt marķējumus, kas saistīti ar depozīta un nodošanas sistēmu, kas ir ieviesta citā dalībvalstī.

11.   Šo pantu nepiemēro tiešajam un ārējam iepakojumam, kas definēts Regulā (ES) 2017/746, Regulā (ES) 2017/6, Regulā (ES) 2017/746 un Direktīvā 2001/83/EK, ja uz iepakojuma nav vietas citu marķēšanas prasību dēļ, kas noteiktas minētajos tiesību aktos, vai ja iepakojuma marķējums varētu apdraudēt cilvēkiem paredzēto zāļu vai veterināro zāļu drošu lietošanu.

12.   Šā panta 1., 2. un 4. punktā minēto iepakojumu, kas ražots vai importēts pirms minētajos punktos norādītajiem termiņiem, var tirgot līdz 36 mēnešiem pēc dienas, kad stājas spēkā 1., 2. un 4. punktā noteiktās marķēšanas prasības.

13. pants

Iepakojuma atkritumu savākšanai paredzēto atkritumu tvertņu marķēšana

1.  Līdz ... 42 mēnešus no šīs regulas spēkā stāšanās dienas vai 30 mēnešus pēc 2. punktā minēto īstenošanas aktu pieņemšanas, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāk, dalībvalstis nodrošina, ka visām iepakojuma atkritumu savākšanai paredzētajām atkritumu tvertnēm redzami, salasāmi un neizdzēšami piestiprina, uz tām iespiež vai iegravē saskaņotu marķējumu, kurš dod iespēju dalīti savākt katru iepakojuma atkritumu materiāla frakciju, ko paredzēts izmest atsevišķās tvertnēs. Uz iepakojuma atkritumu tvertnes var būt vairāk nekā viens marķējums. Šo prasību nepiemēro tvertnēm, uz ko attiecas depozīta un nodošanas sistēma.

2.   Līdz ... [18 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija pieņem īstenošanas aktus, lai izstrādātu saskaņotu marķējumu un marķēšanas prasību specifikācijas un marķēšanas formātus 1. punktā minēto tvertņu marķēšanai. Komisija, izstrādājot īstenošanas aktu, ņem vērā dalībvalstīs ieviesto savākšanas sistēmu specifiku, kā arī kompozītā iepakojuma specifiku. Tvertņu marķējums atbilst iepakojuma marķējumam, kā minēts 12. panta 6. punktā, izņemot marķējumu iepakojumam, uz ko attiecas depozīta un nodošanas sistēmas. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 65. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru.

14. pants

Norādes

Vidiskuma norādes, kas definētas Direktīvas 2005/29/EK 2. panta o) punktā un attiecas uz iepakojuma īpašībām, attiecībā uz kurām šajā regulā ir noteiktas juridiskas prasības, var izmantot attiecībā uz tirgū laisto iepakojumu, ja tās atbilst šādām prasībām:

a)  norādes attiecas tikai uz iepakojuma īpašībām, kas pārsniedz šajā regulā noteiktās piemērojamās minimālās prasības, saskaņā ar tajā izklāstītajiem kritērijiem, metodiku un aprēķina noteikumiem; un

b)  norādes precizē, vai tās attiecas uz iepakojuma vienību, iepakojuma vienības daļu vai uz visu iepakojumu, ko ražotājs laidis tirgū.

Atbilstību šajā punktā noteiktajām prasībām pierāda VII pielikumā noteiktajā tehniskajā dokumentācijā par iepakojumu.

IV nodaļa

Ekonomikas operatoru pienākumi, izņemot tos, kas minēti VI un VIII nodaļā

15. pants

Izgatavotāju pienākumi

1.  Izgatavotāji laiž tirgū tikai tādu iepakojumu, kas atbilst šīs regulas 5.–12. pantā noteiktajām prasībām.

▌

2.  Pirms iepakojuma laišanas tirgū izgatavotāji veic attiecīgo atbilstības novērtēšanas procedūru, kas minēta 38. pantā, vai uzdod to veikt savā vārdā, un sagatavo VII pielikumā minēto tehnisko dokumentāciju.

Ja attiecīgajā atbilstības novērtēšanas procedūrā, kas minēta 38. pantā, ir pierādīta iepakojuma atbilstība piemērojamajām prasībām, izgatavotāji sagatavo ES atbilstības deklarāciju saskaņā ar 39. pantu.

3.  Izgatavotāji VII pielikumā minēto tehnisko dokumentāciju un ES atbilstības deklarāciju glabā piecus gadus pēc vienreizlietojama iepakojuma laišanas tirgū un 10 gadus pēc atkalizmantojama iepakojuma laišanas tirgū.

4.  Izgatavotāji nodrošina, ka ir ieviestas procedūras, ar ko iepakojuma sērijveida ražošanā nodrošina pastāvīgu atbilstību šai regulai. Izgatavotāji pienācīgi ņem vērā izmaiņas iepakojuma dizainā vai raksturlielumos, kā arī izmaiņas saskaņotajos standartos, kopīgajās tehniskajās specifikācijās vai citās tehniskajās specifikācijās, ja iepakojuma atbilstība tiek deklarēta ar atsauci uz tiem vai verificēta, tos piemērojot ▌. Ja izgatavotāji konstatē, ka iepakojuma atbilstība varētu būt ietekmēta, tie veic atkārtotu novērtēšanu saskaņā ar atbilstības novērtēšanas procedūru, kas noteikta 38. pantā un VII pielikumā, vai uzdod to veikt savā vārdā.

5.  Izgatavotāji nodrošina to, ka uz iepakojuma ir tipa, partijas vai sērijas numurs vai cits identifikācijas elements vai, ja iepakojuma lielums vai veids to neatļauj, ka vajadzīgā informācija ir sniegta iepakotajam produktam pievienotā dokumentā.

6.  Izgatavotāji uz iepakojuma, kvadrātkoda vai cita datu nesēja norāda savu nosaukumu, reģistrēto tirdzniecības nosaukumu vai reģistrēto preču zīmi, kā arī pasta adresi, kur un, ja iespējams, elektroniskos saziņas līdzekļus, kā ar tiem var sazināties. Ja tas nav iespējams, vajadzīgo informāciju sniedz kā daļu no informācijas, ko sniedz, izmantojot 12. panta 2. punktā minēto kvadrātkodu vai citu 12. panta 5. punktā minētā digitālā datu nesēja veidu, vai dokumentā, kas pievienots iepakotajam produktam. Pasta adresē norāda vienu kontaktpunktu, kur var sazināties ar izgatavotāju. Šāda informācija ir skaidra, saprotama un salasāma.

7.  Izgatavotāji nodrošina, ka informācija, kas sniegta saskaņā ar šā panta 5. un 6. punktu, ir skaidra, saprotama un salasāma un ka tā neaizstāj, neaizsedz vai nevar tikt sajaukta ar informāciju, kas prasīta citos Savienības tiesību aktos par iepakotā produkta marķēšanu.

8.  Izgatavotāji, kas uzskata vai kam ir iemesls uzskatīt, ka iepakojums, ko tie no šīs regulas spēkā stāšanās dienas ir laiduši tirgū, neatbilst vienai vai vairākām piemērojamajām prasībām, kas minētas 5.–12. pantā, nekavējoties veic korektīvos pasākumus, kas nepieciešami, lai attiecīgi nodrošinātu iepakojuma atbilstību vai to izņemtu vai atsauktu. Izgatavotāji par iespējamo neatbilstību un veiktajiem korektīvajiem pasākumiem nekavējoties informē tās dalībvalsts tirgus uzraudzības iestādi, kurās tie iepakojumu darījuši pieejamu.

9.   Atkāpjoties no 8. punkta, pienākums nodrošināt tāda iepakojuma atbilstību, kuru uzskata par neatbilstīgu piemērojamajām prasībām, kas izklāstītas 5. –12. pantā, to izņemt vai atsaukt neattiecas uz atkalizmantojamu iepakojumu, kas laists tirgū pirms šīs regulas stāšanās spēkā.

10.  Izgatavotāji pēc pamatota valsts iestādes pieprasījuma šai iestādei sniedz visu informāciju un dokumentāciju, kas vajadzīga, lai pierādītu iepakojuma, arī tehniskās dokumentācijas, atbilstību piemērojamajām prasībām, vienā vai vairākās valodās, kuras minētā iestāde var viegli saprast. Minēto informāciju un dokumentāciju sniedz elektroniski un – pēc pieprasījuma – papīrformā. Attiecīgos dokumentus dara pieejamus 10 dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas no valsts iestādes. Izgatavotāji ar valsts iestādi sadarbojas visos pasākumos, ko veic, lai novērstu ikvienu neatbilstību 5.–11. pantā noteiktajām prasībām.

11.   Panta 2. un 3. punkta noteikumus nepiemēro tādu konfigurējamu medicīnisko ierīču un sistēmu pēc pasūtījuma izgatavotam transporta iepakojumam, kas paredzētas izmantošanai rūpnieciskajā un veselības aprūpes vidē.

12.   Transporta iepakojuma, atkalizmantojama iepakojuma, primārās ražošanas iepakojuma, grupas iepakojuma, tirdzniecības iepakojuma vai pakalpojuma iepakojuma gadījumā, ja fiziskā vai juridiskā persona, kuras uzdevumā iepakojums ir projektēts vai izgatavots ar tās nosaukumu vai preču zīmi, atbilst mikrouzņēmuma definīcijai saskaņā ar Komisijas Ieteikumu 2003/361/EK, kas publiski pieejams ... [šīs regulas spēkā stāšanās diena], un iepakojuma nodrošinātājs atrodas Eiropas Savienībā, tad šā panta nolūkā iepakojuma nodrošinātāju uzskata par izgatavotāju.

16. pants

Iepakojuma vai iepakojuma materiālu piegādātāju pienākumi attiecībā uz informācijas sniegšanu

1.  Visi iepakojuma vai iepakojuma materiālu piegādātāji izgatavotājam sniedz visu informāciju un dokumentāciju, kas tam nepieciešama, lai pierādītu iepakojuma un iepakojuma materiālu atbilstību šai regulai, arī tehnisko dokumentāciju, kas minēta VII pielikumā un prasīta saskaņā ar 5.–11. pantu, vienā vai vairākās valodās, ko izgatavotājs var viegli saprast. Minēto informāciju un dokumentāciju sniedz papīrformā vai elektroniski.

2.  Attiecīgā gadījumā dokumentācija un informācija, kas paredzēta sensitīvam kontaktiepakojumam piemērojamos Savienības tiesību aktos, ir daļa no informācijas un dokumentācijas, kas sniedzama izgatavotājam saskaņā ar šā panta 1. punktu.

17. pants

Pilnvarotā pārstāvja pienākumi

1.  Izgatavotājs var ar rakstveida pilnvaru iecelt pilnvarotu pārstāvi.

Pilnvarotā pārstāvja pilnvarās neietilpst 15. panta 1. punktā noteiktie pienākumi un pienākums sagatavot tehnisko dokumentāciju, kā minēts VII pielikumā un kā prasīts saskaņā ar 5.–11. pantu.

2.  Pilnvarotais pārstāvis veic uzdevumus, kas noteikti no izgatavotāja saņemtajā pilnvarā. Pilnvara pilnvarotajam pārstāvim dod tiesības veikt vismaz šādas darbības:

a)  piecus gadus pēc vienreizlietojama iepakojuma laišanas tirgū un 10 gadus pēc atkalizmantojama iepakojuma laišanas tirgū glabāt ES atbilstības deklarāciju un tehnisko dokumentāciju, lai tā būtu pieejama valsts tirgus uzraudzības iestādēm;

b)  pēc valsts iestāžu pieprasījuma ar tām sadarboties visos pasākumos, kas veikti attiecībā uz tā iepakojuma neatbilstību, uz kuru attiecas pilnvarotā pārstāvja pilnvara;

c)  pēc pamatota valsts iestādes pieprasījuma šai iestādei sniegt visu informāciju un dokumentāciju, kas vajadzīga, lai pierādītu iepakojuma atbilstību piemērojamajām prasībām, vienā vai vairākās valodās, kuras minētā iestāde var viegli saprast;

d)  pēc kompetentās valsts iestādes pieprasījuma darīt pieejamus attiecīgos dokumentus 10 dienu laikā pēc šāda pieprasījuma saņemšanas;

e)  pilnvaru izbeigt, ja izgatavotājs nepilda tam šajā regulā noteiktos pienākumus.

18. pants

Importētāju pienākumi

1.  Importētāji laiž tirgū tikai tādu iepakojumu, kas atbilst 5.–12. panta prasībām.

2.  Pirms importētāji laiž iepakojumu tirgū, tie pārliecinās, ka:

a)  izgatavotājs ir veicis attiecīgo atbilstības novērtēšanas procedūru, kas minēta 38. pantā, un ir sagatavojis tehnisko dokumentāciju, kas minēta VII pielikumā un prasīta saskaņā ar 5. –11. pantu;

b)  iepakojums ir marķēts saskaņā ar 12. pantu;

c)  iepakojumam ir pievienoti vajadzīgie dokumenti;

d)  izgatavotājs ir izpildījis 15. panta 5. un 6. punktā noteiktās prasības.

Ja importētājs uzskata vai tam ir iemesls uzskatīt, ka iepakojums piemērojamajām prasībām, kas noteiktas 5.–12. pantā, neatbilst, tas iepakojumu tirgū nelaiž, līdz ir panākta atbilstība.

3.  Importētāji uz iepakojuma norāda savu nosaukumu un reģistrēto tirdzniecības nosaukumu vai reģistrēto preču zīmi, kā arī pasta adresi un, ja iespējams, kā ar tiem var sazināties elektroniski. Ja tas nav iespējams, nepieciešamo informāciju sniedz, izmantojot datu nesēju vai iepakotajam produktam pievienotā dokumentā. Kontaktinformācija ir skaidra, saprotama un salasāma.

4.  Importētāji nodrošina, ka informācija, kas sniegta saskaņā ar šā panta 3. punktu, ir skaidra, saprotama un salasāma un neaizstāj, neaizsedz un nevar tikt sajaukta ar informāciju, kas noteikta citā Savienības tiesību aktā par iepakotā produkta marķēšanu.

5.  Importētāji nodrošina, ka laikā, kad tie ir atbildīgi par iepakojumu, tā glabāšanas vai pārvadāšanas apstākļi negatīvi neietekmē tā atbilstību 5.–12. pantā izklāstītajām prasībām.

6.  Importētāji, kas uzskata vai kam ir iemesls uzskatīt, ka iepakojums, ko tie ir laiduši tirgū, neatbilst 5.–12. pantā noteiktajām prasībām, nekavējoties veic korektīvos pasākumus, kas nepieciešami, lai attiecīgi nodrošinātu iepakojuma atbilstību vai to izņemtu vai atsauktu.

7.  Importētāji par iespējamo neatbilstību un veiktajiem korektīvajiem pasākumiem nekavējoties informē to dalībvalstu tirgus uzraudzības iestādes, kurās tie iepakojumu darījuši pieejamu.

8.  Importētāji piecus gadus pēc vienreizlietojama iepakojuma laišanas tirgū un 10 gadus pēc atkalizmantojuma iepakojuma laišanas tirgū glabā ES atbilstības deklarācijas kopiju, lai tā būtu pieejama tirgus uzraudzības iestādēm, un nodrošina, ka VII pielikumā minēto tehnisko dokumentāciju, kas pieprasīta 5.–11. pantā, pēc pieprasījuma var darīt pieejamu šīm iestādēm.

9.  Importētāji pēc pamatota valsts iestādes pieprasījuma šai iestādei sniedz visu informāciju un dokumentāciju, kas vajadzīga, lai pierādītu, ka iepakojums, arī tehniskā dokumentācija, atbilst piemērojamajām prasībām, kas noteiktas 5.–12. pantā, vienā vai vairākās valodās, kuras minētā iestāde var viegli saprast. Minēto informāciju un dokumentāciju sniedz elektroniski un – pēc pieprasījuma – papīrformā. Attiecīgos dokumentus dara pieejamus 10 dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas no valsts iestādes.

10.  Importētāji ar kompetento valsts iestādi sadarbojas visos pasākumos, ko veic, lai novērstu neatbilstību 5.–12. pantā noteiktajām prasībām.

19. pants

Izplatītāju pienākumi

1.  Darot iepakojumu pieejamu tirgū, izplatītāji ar pienācīgu uzmanību ievēro šīs regulas prasības.

2.  Pirms izplatītāji iepakojumu dara pieejamu tirgū, tie verificē šādus aspektus:

a)  ražotājs, uz kuru attiecas paplašinātās ražotāja atbildības pienākumi attiecībā uz iepakojumu, ir reģistrēts 44. pantā minētajā ražotāju reģistrā;

b)  iepakojums ir marķēts saskaņā ar 12. pantu;

c)  izgatavotājs un importētājs ir izpildījuši attiecīgi 15. panta 5. un 6. punktā un 18. panta 3. punktā noteiktās prasības.

3.  Ja izplatītājs, pirms tas iepakojumu dara pieejamu tirgū, uzskata vai tam ir iemesls uzskatīt, ka iepakojums neatbilst 5.–12. pantā noteiktajām prasībām vai ka izgatavotājs vai importētājs minētās piemērojamās prasības nav izpildījis, izplatītājs iepakojumu nedara pieejamu tirgū, kamēr tā atbilstība nav nodrošināta vai izgatavotājs nav izpildījis prasības.

Izplatītāji nodrošina, ka laikā, kad tie ir atbildīgi par iepakojumu, tā glabāšanas vai pārvadāšanas apstākļi neapdraud tā atbilstību 5.–12. pantā noteiktajām prasībām.

4.   Ražotāja sniegto informāciju izplatītājs neizmanto citiem mērķiem kā vienīgi tam, lai verificētu atbilstību piemērojamām prasībām. Izplatītājiem ir aizliegts šādu informāciju ļaunprātīgi izmantot komerciāliem mērķiem.

5.  Izplatītāji, kuri uzskata vai kuriem ir iemesls uzskatīt, ka iepakojums, ko tie ir darījuši pieejamu tirgū kopā ar iepakoto produktu, neatbilst piemērojamajām prasībām, kas noteiktas 5.–12. pantā, nodrošina, ka tiek veikti korektīvie pasākumi, kas nepieciešami, lai attiecīgi nodrošinātu minētā iepakojuma atbilstību, to izņemtu vai atsauktu.

Izplatītāji par iespējamo neatbilstību un veiktajiem korektīvajiem pasākumiem nekavējoties informē to dalībvalstu tirgus uzraudzības iestādes, kurās tie iepakojumu darījuši pieejamu.

6.  Izplatītāji pēc pamatota valsts iestādes pieprasījuma minētajai iestādei sniedz visu informāciju un dokumentāciju, kas tiem ir pieejama un kas ir būtiska, lai pierādītu iepakojuma atbilstību piemērojamajām prasībām, kuras noteiktas 5.–12. pantā, vienā vai vairākās valodās, ko minētā iestāde var viegli saprast. Minēto informāciju un dokumentāciju sniedz elektroniski un – pēc pieprasījuma – papīrformā.

Izplatītāji ar valsts iestādi sadarbojas visos pasākumos, ko veic, lai novērstu jebkādu neatbilstību 5.–12. pantā noteiktajām prasībām.

20. pants

Izpildes pakalpojumu sniedzēju pienākumi

1.   Ražotāji, kas piedāvā iepakojumu patērētājiem, kuri atrodas Savienībā, sniedz izpildes pakalpojumu sniedzējiem 45. panta 5. punkta a) un b) apakšpunktā minēto informāciju brīdī, kad tiek noslēgts līgums starp pakalpojumu sniedzēju un ražotāju par jebkuru no Regulas (ES) 2019/1020 3. panta 11. punktā minētajiem pakalpojumiem.

2.   Pēc 1. punktā minētās informācijas saņemšanas un brīdī, kad tiek noslēgts līgums starp pakalpojumu sniedzēju un ražotāju par jebkuru no Regulas (ES) 2019/1020 3. panta 11. punktā minētajiem pakalpojumiem, izpildes pakalpojumu sniedzējs, izmantojot jebkuru tādu brīvi pieejamu oficiālu tiešsaistes datubāzi vai tiešsaistes saskarni, kuru darījusi pieejamu dalībvalsts vai Savienība, vai publiski pieejamu reģistrācijas sarakstu saskaņā ar 44. panta 13. punktu, vai pieprasot ražotājam iesniegt uzticamu avotu izsniegtus apliecinošus dokumentus, dara visu iespējamo, lai novērtētu, vai 1. punktā minētā informācija ir uzticama un pilnīga. Šīs regulas nolūkos ražotāji ir atbildīgi par sniegtās informācijas pareizību.

Ja izpildes pakalpojumu sniedzējs iegūst pietiekamas norādes vai tam ir pamats uzskatīt, ka kāds 1. punktā minētais informācijas elements, kas iegūts no attiecīgā ražotāja, ir neprecīzs, nepilnīgs vai nav atjaunināts, minētais pakalpojumu sniedzējs pieprasa ražotājam nekavējoties vai Savienības un valsts tiesību aktos noteiktajā termiņā labot minēto situāciju.

Ja ražotājs neizlabo vai nepapildina minēto informāciju, izpildes pakalpojumu sniedzējs ātri aptur sava pakalpojuma sniegšanu minētajam ražotājam attiecībā uz iepakojuma vai iepakoto produktu piedāvāšanu patērētājiem, kas atrodas Savienībā, līdz brīdim, kad pieprasījums tiek pilnībā izpildīts. Izpildes pakalpojumu sniedzējs informē ražotāju par šādas apturēšanas iemesliem.

3.   Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/1150 (74) 4. pantu, ja izpildes pakalpojumu sniedzējs aptur sava pakalpojuma sniegšanu, ievērojot šā panta 2. punktu, attiecīgajam ražotājam ir tiesības apstrīdēt izpildes pakalpojumu sniedzēja lēmumu tās dalībvalsts tiesā, kurā izpildes pakalpojumu sniedzējs ir iedibināts.

4.   Izpildes pakalpojumu sniedzēji nodrošina, ka iepakojuma, ar kuru tie veic manipulācijas, apstākļi laikā, kad tas atrodas noliktavā, ar to notiek manipulācijas un iepakošanas, adresēšanas vai nosūtīšanas darbības, neapdraud iepakojuma atbilstību 5.–12. pantā noteiktajām prasībām.

21. pants

Gadījums, kad uz importētājiem un izplatītājiem attiecas izgatavotāju pienākumi

Importētāju vai izplatītāju uzskata par izgatavotāju šīs regulas nolūkos un uz to attiecas izgatavotāja pienākumi saskaņā ar 15. pantu, ja tas iepakojumu laiž tirgū ar savu nosaukumu vai preču zīmi vai pārveido iepakojumu, kurš jau ir laists tirgū, tādā veidā, kas varētu ietekmēt atbilstību attiecīgajām šīs regulas prasībām. Transporta iepakojuma, atkalizmantojama iepakojuma, primārās ražošanas iepakojuma, grupas iepakojuma, tirdzniecības iepakojuma vai pakalpojuma iepakojuma gadījumā, ja fiziskā vai juridiskā persona, kuras uzdevumā iepakojums ir projektēts vai izgatavots ar tās nosaukumu vai preču zīmi, atbilst mikrouzņēmuma definīcijai saskaņā ar Komisijas Ieteikumu 2003/361/EK, kas publiski pieejams ... [šīs regulas spēkā stāšanās diena], un iepakojuma nodrošinātājs atrodas Eiropas Savienībā, tad šā panta nolūkā iepakojuma nodrošinātāju uzskata par izgatavotāju.

22. pants

Ekonomikas operatoru identifikācija

1.  Ekonomikas operatori pēc pieprasījuma tirgus uzraudzības iestādēm sniedz šādu informāciju:

a)  visu to ekonomikas operatoru identitāte, kuri tiem piegādājuši iepakojumu;

b)  visu to ekonomikas operatoru identitāte, kuriem tie piegādājuši iepakojumu.

2.  Ekonomikas operatori spēj šā panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto informāciju uzrādīt piecus gadus pēc tam, kad tiem ir piegādāts vienreizlietojams iepakojums, un 10 gadus pēc tam, kad tiem ir piegādāts atkalizmantojams iepakojums.

Ekonomikas operatori spēj šā panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto informāciju uzrādīt piecus gadus pēc tam, kad tie ir piegādājuši vienreizlietojamu iepakojumu, un 10 gadus pēc tam, kad tie ir piegādājuši atkalizmantojamu iepakojumu.

23. pants

Iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas operatoru pienākumi attiecībā uz informācijas sniegšanu

Iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas operatori katru gadu sniedz kompetentajām iestādēm informāciju par XII pielikuma 3. tabulā uzskaitītajiem iepakojuma atkritumiem, izmantojot elektronisko reģistru vai reģistrus saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 35. panta 1. punktu.

Iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas operatori paplašinātas ražotāja atbildības pienākumu individuālas izpildes gadījumā katru gadu sniedz ražotājiem vai – paplašinātas ražotāja atbildības pienākumu kolektīvas izpildes gadījumā – ražotāju atbildības organizācijai, kurai uzticēta pienākumu izpilde, visu informāciju, kas vajadzīga, lai izpildītu 44. panta 10. punktā minētos informācijas sniegšanas pienākumus.

Saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalstis var paredzēt, ka tad, ja par iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu ir atbildīgas publiskās iestādes, iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas operatori katru gadu šādām publiskajām iestādēm sniedz visu informāciju, kas vajadzīga, lai izpildītu 44. panta 10. punktā minētos informācijas sniegšanas pienākumus, vai izmantojot citus līdzekļus, lai papildinātu elektronisko reģistru vai reģistrus saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 35. panta 1. punktu.

V nodaļa

Ekonomikas operatoru pienākumi, izņemot tos, kas minēti VIII nodaļā

24. pants

Pienākumi attiecībā uz pārmērīgu iepakojumu

1.  Līdz 2030. gada 1. janvārim vai 36 mēnešus pēc tam, kad stājušies spēkā deleģētie akti, kas pieņemti, ievērojot šā punkta otro daļu, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāk, ekonomikas operatori, kuri piepilda iepakojumu grupas iepakojumā, transporta iepakojumā vai e-komercijas iepakojumā, nodrošina, ka tukšās vietas īpatsvars nepārsniedz 50 %.

Trīs gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā Komisija ir pilnvarota pieņemt īstenošanas aktus, lai noteiktu metodiku 1. punktā noteiktās tukšās vietas īpatsvara aprēķināšanai. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 65. panta 3. punktā. Minētajā metodikā ņem vērā tāda iepakojuma īpašos raksturlielumus, kas jānovieto pietiekami lielā tukšā vietā, lai tas atbilstu piemērojamajām juridiskajām prasībām vai aizsargātu produktu, jo īpaši attiecībā uz iepakotiem neregulāras formas produktiem, iepakojumu, kas satur vairāk nekā vienu tirdzniecības iepakojumu vai produktu, iepakojumu, kas satur šķidrus produktus, iepakotiem produktiem, kuru saturu var viegli sabojāt, iepakotiem produktiem, kurus to mazo izmēru dēļ var sabojāt lielāki produkti, un minimālo vietu uz transporta iepakojuma, lai varētu piestiprināt sūtījuma marķējumus.

2.  Šajā aprēķinā:

a)  tukšā vieta ir starpība starp grupas, transporta vai e-komercijas iepakojuma kopējo tilpumu un tajā esošā tirdzniecības iepakojuma apjomu;

b)  tukšās vietas īpatsvars ir šā punkta a) apakšpunktā definētās tukšās vietas attiecība pret grupas, transporta vai e-komercijas iepakojuma kopējo tilpumu.

Par tukšu vietu ir uzskatāma vieta, kuru aizpilda tādi pildmateriāli kā, piemēram, papīra strēmeles, gaisa spilveni, burbuļplēve, sūkļveida pildmateriāls, putu pildmateriāls, koka vate, polistirols vai putupolistirola granulas.

3.   Līdz ... [36 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] ekonomikas operators, kas aizpilda tirdzniecības iepakojumu, nodrošina, ka tukšā vieta tiek samazināta līdz minimumam, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu iepakojuma funkcionalitāti, tostarp produkta aizsardzību. Tukšās vietas īpatsvars tirdzniecības iepakojumam ir starpība starp iepakojuma kopējo iekšējo tilpumu un iepakotā produkta tilpumu.

Novērtējot atbilstību šim punktam, par tukšu vietu ir uzskatāma vieta, kuru aizpilda papīra strēmeles, gaisa spilveni, burbuļplēve, sūkļveida pildmateriāls, putu pildmateriāls, koka vate, polistirols, putupolistirola granulas vai citi pildmateriāli.

To produktu tirdzniecības iepakojumu, kuri transportēšanas laikā ir jānostiprina vai kuriem ir vajadzīga brīva vieta, lai aizsargātu pārtikas produktu, vai citu produktu, kam piemīt šīs īpašības, atbilstību šim punktam novērtē kā iepakojuma aizpildes līmeni iepildīšanas vietā. Gaisu starp iepakotajiem pārtikas produktiem vai aizsarggāzēm vai to iekšienē neuzskata par tukšu vietu.

4.  Ekonomikas operatori, kas tirdzniecības iepakojumu izmanto par e-komercijas iepakojumu vai kas izmanto atkalizmantojamu iepakojumu atkalizmantošanas sistēmā, no šā panta 1. punktā noteiktā pienākuma ir atbrīvoti. Tomēr tie nodrošina, ka šāds tirdzniecības iepakojums atbilst 10. pantā noteiktajām prasībām.

5.   Līdz ... [septiņi gadi no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija pārskata 1. punktā minēto tukšās vietas īpatsvaru, kā arī 4. punktā minētos izņēmumus un izvērtē iespēju noteikt tukšās vietas īpatsvaru tirdzniecības iepakojumam, jo īpaši tam, kas paredzēts rotaļlietām, kosmētikai, pašrocīgi saliekamiem komplektiem (DIY) un elektroniskiem produktiem.

25. pants

Konkrētu iepakojuma formātu izmantošanas ierobežojumi

1.  Ekonomikas operatori no 2030. gada 1. janvāra nelaiž tirgū iepakojumu, kam ir regulas V pielikumā norādītais formāts un mērķis.

2.   Dalībvalstis var paturēt spēkā ierobežojumus, kas pieņemti pirms 2025. gada 1. janvāra, attiecībā uz tāda iepakojuma laišanu tirgū, kam ir regulas V pielikumā norādītais formāts un mērķis, bet kas ir izgatavots no materiāliem, kuri nav uzskaitīti V pielikumā.

3.   Šā panta 1. punktā paredzētais noteikums neskar 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

▌

4.  Dalībvalstis var atbrīvot Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK definētos mikrouzņēmumus no V pielikuma 3. punkta, kas publiski pieejams ... [šīs regulas spēkā stāšanās diena], ▌ ja ir apliecinājies, ka nav tehniski iespējams iepakojumu neizmantot vai iegūt piekļuvi infrastruktūrai, kas nepieciešama atkalizmantošanas sistēmas darbībai.

5.  Līdz ... [septiņi gadi no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija novērtē ierobežojumu un ar tiem saistīto atkāpju pozitīvo ietekmi uz vidi un ņem vērā tādu alternatīvu iepakojuma risinājumu pieejamību, kas atbilst drošuma un higiēnas prasībām, kuras piemērojamas sensitīvam kontaktiepakojumam. Pamatojoties uz šo novērtējumu, Komisija pārskata šo noteikumu un V pielikumu, lai to pielāgotu tehnikas un zinātnes attīstībai ar mērķi samazināt iepakojuma atkritumus, un, pamatojoties uz šo pārskatīšanu, novērtē, cik lietderīgi ir noteikt jaunus ierobežojumus konkrētu iepakojuma formātu izmantošanai, cik svarīgi ir saglabāt šajā pantā noteiktos atbrīvojumus un atkāpes, un vajadzības gadījumā iesniedz tiesību akta priekšlikumu..

6.   Līdz ... [24 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija, apspriežoties ar dalībvalstīm un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi, publicē pamatnostādnes, kurās sīkāk izskaidrots V pielikums, tostarp piemēri iepakojuma formātiem, uz kuriem attiecas darbības joma, un jebkādi atbrīvojumi no ierobežojumiem, kā arī sniegts paraugs no V pielikuma 2. punkta izslēgto augļu un dārzeņu sarakstam.

26. pants

Pienākumi attiecībā uz atkalizmantojamu iepakojumu

1.  Ekonomikas operatori, kas atkalizmantojamu iepakojumu pirmo reizi dara pieejamu dalībvalsts teritorijā, nodrošina, ka minētajā dalībvalstī ir ieviesta šāda iepakojuma atkalizmantošanas sistēma, tostarp stimuls nodrošināt savākšanu, kas atbilst 27. pantā un VI pielikumā noteiktajām prasībām. Uzskata, ka esošās atkalizmantošanas sistēmas, kas jau ir ieviestas dalībvalstīs, ir izpildījušas šā punkta noteikumu.

2.  Kā daļu no atkalizmantojamā iepakojuma tehniskās dokumentācijas, kas jāiesniedz, ievērojot 11. panta 3. punktu, sagatavo aprakstu par sistēmas atbilstību šīm prasībām. Šim nolūkam izgatavotājs no sistēmas dalībniekiem pieprasa attiecīgos rakstveida apstiprinājumus, kas noteikti VI pielikumā.

27. pants

Ar atkalizmantošanas sistēmām saistītais pienākums

1.  Ekonomikas operatori, kas izmanto atkalizmantojamu iepakojumu, piedalās vienā vai vairākās atkalizmantošanas sistēmās un nodrošina, ka atkalizmantošanas sistēmas, kuru daļa ir atkalizmantojamais iepakojums, atbilst VI pielikuma A daļā noteiktajām prasībām.

2.  Ekonomikas operatori, kas izmanto atkalizmantojamu iepakojumu, nodrošina, ka šāds iepakojums pirms tā atkārtotas piedāvāšanas tiešajiem lietotājiem ir rekondicionēts saskaņā ar VI pielikuma B daļu.

3.   Ekonomikas operatori, kas izmanto atkalizmantojumu iepakojumu, var izraudzīties trešās personas, kuras ir atbildīgas par vienu vai vairākām kopīgotām atkalizmantošanas sistēmām. Ieceltās trešās personas nodrošina, ka atkalizmantošanas sistēmas, kuru daļa ir atkalizmantojamais iepakojums, atbilst VI pielikuma A daļā noteiktajām prasībām.

Ja ekonomikas operatori ir iecēluši trešo personu, kā minēts šā punkta pirmajā daļā, tad šajā pantā noteiktos pienākumus ekonomikas operatoru vārdā pilda attiecīgās trešās personas.

4.   Ekonomikas operatoriem, kas izmanto atkalizmantojamu iepakojumu noslēgta cikla sistēmās, kā noteikts VI pielikumā, iepakojums jānodod pieņemšanas punktā(-os), ko identificējuši sistēmas dalībnieki un apstiprinājis sistēmas operators.

28. pants

Pienākumi, kas saistīti ar uzpildīšanu

1.  Ja ekonomikas operatori piedāvā iespēju iegādāties produktus, veicot uzpildīšanu, tie tiešajiem lietotājiem sniedz šādas ziņas:

a)  kādus traukus var izmantot, lai iegādātos piedāvātos uzpildes produktus;

b)  kādi ir uzpildes higiēnas standarti;

c)  kāda ir tiešā lietotāja atbildība attiecībā uz veselību un drošību šā punkta a) apakšpunktā minēto trauku lietošanas kontekstā.

Šo informāciju regulāri atjaunina un vai nu skaidri redzamā vietā norāda objektā, vai kā citādi sniedz tiešajiem lietotājiem.

2.  Ekonomikas operatori, kas dod iespēju veikt uzpildīšanu, nodrošina, ka uzpildes punkti atbilst VI pielikuma C daļā noteiktajām prasībām un visām prasībām, kas noteiktas citos Savienības tiesību aktos attiecībā uz produktu pārdošanu uzpildes ceļā.

3.  Ekonomikas operatori, kas dod iespēju veikt uzpildīšanu, nodrošina, ka tad, ja tiešajiem lietotājiem uzpildes punktos tiek piedāvāts iepakojums un trauki, tie netiek nodrošināti bez maksas, ja iepakojums neatbilst VI pielikuma prasībām, vai tiek nodrošināts depozīta un nodošanas sistēmas ietvaros.

4.  Ekonomikas operatori var atteikties tiešā lietotāja trauku uzpildīt, ja tiešais lietotājs nav izpildījis prasības, ko ekonomikas operators ir paziņojis saskaņā ar šā panta 1. punktu, jo īpaši, ja ekonomikas operatori to uzskata par nehigiēnisku vai nepiemērotu ēdienam vai dzērienam, kurš tiek pārdots. Ekonomikas operatori nav atbildīgi par problēmām, kas higiēnas vai pārtikas nekaitīguma ziņā var rasties tādēļ, ka tiek izmantoti tiešā lietotāja nodrošinātie trauki.

5.   No 2030. gada 1. janvāra galaizplatītāji, kuru tirdzniecības platība ir lielāka par 400 m2, cenšas 10 % no minētās tirdzniecības platības atvēlēt gan pārtikas, gan nepārtikas produktu uzpildes punktiem.

29. pants

Atkalizmantošanas ▌ mērķrādītāji

1.  No 2030. gada 1. janvāra ekonomikas operatori, kuri izmanto transporta iepakojumu vai tirdzniecības iepakojumu, ko izmanto produktu pārvadāšanai Savienības teritorijā, tostarp izmantojot e-komerciju, tādu kā paletes, salokāmas plastmasas kastes, kastes, paplātes, plastmasas redeļkastes, IBC konteineri, visu izmēru un materiālu spaiņi, mucas un kannas, ieskaitot elastīgus formātus vai palešu aptinamo materiālu, vai siksnas, ar ko stabilizē un aizsargā produktus, kuri transportēšanas laikā novietoti uz paletēm, nodrošina, ka vismaz 40 % no šāda izmantotā iepakojuma ir atkalizmantojams iepakojums atkalizmantošanas sistēmā.

No 2040. gada 1. janvāra ekonomikas operatori cenšas atkalizmantošanas sistēmā izmantot vismaz 70 % no šāda iepakojuma atkalizmantojamā formātā.

2.  Atkāpjoties no 1. punkta, ekonomikas operatori, kuri izmanto šā panta 1. punktā uzskaitīto transporta iepakojumu vai tirdzniecības iepakojumu, ko izmanto produktu pārvadāšanai Savienības teritorijā starp dažādiem objektiem, kuros operators veic savu darbību, vai starp objektiem, kuros operators veic savu darbību, un jebkura cita saistītā uzņēmuma vai partneruzņēmuma objektiem, kā definēts Komisijas Ieteikuma 2003/361 pielikuma 3. pantā, redakcijā, kas publiski pieejama ... [šīs regulas spēkā stāšanās diena], nodrošina, ka šāds iepakojums ir atkalizmantojams iepakojums atkalizmantošanas sistēmā.

▌

3.  Atkāpjoties no 1. punkta, ekonomikas operatori, kuri izmanto 1. punktā uzskaitīto transporta iepakojumu vai tirdzniecības iepakojumu, ko izmanto pārvadāšanai, lai piegādātu produktus citam ekonomikas operatoram tajā pašā dalībvalstī, nodrošina, ka šāds iepakojums ir atkalizmantojams iepakojums atkalizmantošanas sistēmā.

▌

4.  Šā panta 1., 2. un 3. punktā noteiktie pienākumi neattiecas uz transporta iepakojumu vai tirdzniecības iepakojumu:

a)   ko izmanto bīstamu preču pārvadāšanai, kā noteikts Direktīvā 2008/68/EK;

b)   ko izmanto tādu lielizmēra mašīnu, aprīkojuma un preču pārvadāšanai, kuru iepakojums tiek projektēts pēc pasūtījuma, lai atbilstu tā ekonomikas operatora individuālajām prasībām, kas to pasūta;

c)  elastīgā formātā, ko izmanto pārvadāšanai un kas ir tiešā saskarē ar pārtiku un barību, kā definēts Regulā (EK) Nr. 178/2002, un pārtikas sastāvdaļām, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1169/2011 (75);

d)  kas ir kartona kastes.

5.  No 2030. gada 1. janvāra ekonomikas operatori, kuri izmanto tādu grupas iepakojumu kā kastes, izņemot kartona kastes, ko izmanto ārpus tirdzniecības iepakojuma, lai grupētu noteiktu skaitu produktu, veidojot noliktavas vai izplatīšanas vienību, nodrošina, ka vismaz 10 % no šāda izmantotā iepakojuma ir atkalizmantojams iepakojums atkalizmantošanas sistēmā.

No 2040. gada 1. janvāra ekonomikas operatori cenšas atkalizmantošanas sistēmā izmantot vismaz 25 % no šāda iepakojuma atkalizmantojamā formātā.

▌

6.  No 2030. gada 1. janvāra galaizplatītājs, kas dalībvalsts teritorijā patērētājiem dara pieejamus tirgū alkoholiskos un bezalkoholiskos dzērienus tirdzniecības iepakojumā, nodrošina, ka vismaz 10 % no minētajiem produktiem tiek darīti pieejami atkalizmantojamā iepakojumā atkalizmantošanas sistēmā.

No 2040. gada 1. janvāra ekonomikas operatori cenšas nodrošināt, ka vismaz 40 % no minētajiem produktiem tiek darīti pieejami atkalizmantojamā iepakojumā atkalizmantošanas sistēmā.

Galaizplatītājs sniedz taisnīgu ieguldījumu mērķrādītāju sasniegšanā ar iepakotiem produktiem, kas izgatavoti ar tā zīmolu.

▌

7.  Šā panta 6. punktā noteiktie mērķrādītāji neattiecas uz:

a)   dzērieniem, kuri saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1169/2011 24. pantu ir uzskatāmi par īpaši ātrbojīgiem, un pienu un piena produktiem, kuri uzskaitīti Regulas (ES) Nr. 1308/2013 I pielikuma XVI daļā, un to piena produktu analogiem, uz kuriem attiecas KN kodi 2202 9911 un 2202 9915;

b)   vīnkopības produktu kategorijām, kuras uzskaitītas Regulas (ES) Nr. 1308/2013 VII pielikuma II daļas 1., 3.–9., 11., 12., 15., 16. un 17. punktā;

c)  aromatizētiem vīna produktiem, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 251/2014 (76);

d)  produktiem, kuri ir līdzīgi vīna produktiem un aromatizētiem vīna produktiem un kuri iegūti no augļiem, kas nav vīnogas, un dārzeņiem, un uz citiem raudzētiem dzērieniem, uz kuriem attiecas KN kods 2206 00;

e)  alkoholiskajiem dzērieniem uz spirta bāzes, kas atbilst Padomes Regulas (EEK) Nr. 2658/87 (77) I pielikumā ietvertās kombinētās nomenklatūras pozīcijai 2208.

8.  Līdz ... [24 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija, apspriežoties ar dalībvalstīm, publicē pamatnostādnes, kurās sīkāk izskaidroti produkti, uz ko attiecas 6. un 7. punkts.

▌

9.  Galaizplatītāji, uz kuriem attiecas 6. punkts, bez maksas pieņem atpakaļ visu atkalizmantojamo iepakojumu, kas ir tāda paša veida, formas un izmēra kā iepakojums, ko tie darījuši pieejamu tirgū, izmantojot minēto konkrēto atkalizmantošanas sistēmu tirdzniecības vietā, nodrošinot tā atgūšanu un nodošanu atpakaļ visā izplatīšanas ķēdē. Tiešajiem lietotājiem ir iespēja iepakojumu nodot vietā, kur notiek šāda iepakojuma faktiskā nodošana, vai tās tiešā tuvumā. Galaizplatītājs pilnībā atmaksā saistītos depozītus vai veic pasākumus, lai paziņotu par iepakojuma nodošanu saskaņā ar konkrētās atkalizmantošanas sistēmas pārvaldības noteikumiem, kas var nozīmēt saistīto depozītu atmaksāšanu.

10.  Galaizplatītāji ir atbrīvoti no pienākuma sasniegt 6. punktā noteiktos mērķrādītājus, ja kalendārajā gadā to tirdzniecības platība nepārsniedz 100 m². Pamatojoties uz īpašiem galaizplatīšanas nosacījumiem un dažām izgatavošanas nozarēm, pat valsts līmenī, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 64. pantu, lai grozītu tirdzniecības platības sliekšņus.

▌

11.  Dalībvalstis var atbrīvot galaizplatītājus no pienākuma sasniegt 6. punktā noteiktos mērķrādītājus, ja to tirdzniecības platība atrodas uz salas, kurā ir mazāk nekā 2000 iedzīvotāju, vai pašvaldībā, kurā iedzīvotāju blīvums ir mazāks par 54 cilvēkiem/km². Tomēr 6. punktā noteiktās prasības attiecas uz visiem apdzīvotajiem centriem/vietām, kuros ir vairāk nekā 5000 iedzīvotāju. Turklāt, ja minētais galaizplatītājs 6. punktā norādītos produktus pārdod atkalizmantojamā iepakojumā, tam ir jāorganizē šāda iepakojuma atpakaļpieņemšana saskaņā ar 9. punktu. Minētajā gadījumā, ja galaizplatītājam ir vairāk nekā viena tirdzniecības platība un tikai viena vai dažas no minētajām platībām atrodas uz šādas salas, tad attiecīgos dzērienus un produktus, kas minētajā tirdzniecības platībā ir darīti pieejami tirgū dalībvalsts teritorijā, neietver aprēķinā, ko veic saistībā ar 6. punktā paredzēto mērķrādītāju sasniegšanu.

12.  Dalībvalstis galaizplatītājiem var atļaut apvienoties grupās, lai tie varētu izpildīt savus pienākumus saskaņā ar 6. punktu. Šīs grupas nepārsniedz 40 % no attiecīgās dzērienu kategorijas tirgus daļas un sastāv ne vairāk kā no pieciem galaizplatītājiem.

Šīs grupas var aptvert tikai tās dzērienu kategorijas, kuras visi grupas dalībnieki ir darījuši pieejamas tirgū dalībvalsts teritorijā.

Ierobežojumu, ka nevar būt vairāk par pieciem galaizplatītājiem, nepiemēro, ja tie darbojas ar vienu un to pašu zīmola nosaukumu.

Ja dalībvalstis piešķir iespēju saskaņā ar šo punktu, informācijā, ko grupa sniedz dalībvalsts iestādei, ietver vismaz šādas ziņas:

a)  grupā iekļautie ekonomikas operatori; un

b)  ekonomikas operators, kas iecelts par grupas pārvaldītāju un kas būs kontaktpunkts.

Dalībvalstis attiecīgā gadījumā var noteikt papildu informācijas prasības, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu pienākumu izpildi atbilstoši 6. punktam saistībā ar šo punktu.

Ekonomikas operatori nodrošina, ka to nolīgumi atbilst LESD 101. un 102. pantam. Neskarot Savienības konkurences noteikumu vispārējo piemērojamību šādām grupām, visi grupas dalībnieki jo īpaši nodrošina, ka saistībā ar to vienošanos par grupas izveidi nevar notikt ne datu kopīgošana, ne informācijas apmaiņa, izņemot attiecībā uz 30. panta 2. punktā minēto informāciju, arī saistībā ar paredzamajiem pārdošanas datiem.

Līdz 2028. gada 1. janvārim Komisija pieņem deleģētos aktus, ar kuriem papildina šo regulu, lai noteiktu un precizētu sīki izstrādātus nosacījumus un ziņošanas prasības, kas attiecināmas uz šādu vienošanos par grupas izveidi, ņemot vērā iepakojuma veidu un daudzumu, kuru katrs operators laiž tirgū katrā kalendārajā gadā, un vietu, kur atrodas ekonomikas operatori.

13.  Ekonomikas operatori no pienākuma sasniegt šajā pantā noteiktos mērķrādītājus ir atbrīvoti, ja kalendārajā gadā tie:

a)  darījuši pieejamu tirgū dalībvalsts teritorijā ne vairāk kā 1000 kg iepakojuma; un

b)  atbilda mikrouzņēmuma definīcijai saskaņā ar noteikumiem, kuri paredzēti Komisijas Ieteikumā 2003/361, redakcijā, kas publiski pieejama ... [šīs regulas spēkā stāšanās diena].

Pamatojoties uz īpašiem galaizplatīšanas nosacījumiem un dažām izgatavošanas nozarēm, pat valsts līmenī, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 64. pantu, lai grozītu a) apakšpunktā minētos sliekšņus.

14.   Dalībvalstis var uz piecu gadu laikposmu atbrīvot ekonomikas operatorus no šajā pantā noteiktajiem pienākumiem, ievērojot šādus nosacījumus:

a)  dalībvalsts, kas piemēro atbrīvojumu, sasniedz 5 procentpunktus virs mērķrādītājiem, kuri noteikti iepakojuma atkritumu reciklēšanai sadalījumā pa materiāliem un kuri jāsasniedz līdz 2025. gadam, un ir sagaidāms, ka tā sasniegs 5 procentpunktus virs 2030. gada mērķrādītāja saskaņā ar ziņojumu, ko Komisija publicē trīs gadus pirms minētā datuma;

b)  dalībvalsts, kas piemēro atbrīvojumu, sekmīgi virzās uz to, lai sasniegtu attiecīgos atkritumu rašanās novēršanas mērķrādītājus, kas noteikti šīs regulas 43. pantā, un var pierādīt, ka tā līdz 2028. gadam ir panākusi vismaz 3 % atkritumu rašanās novēršanu salīdzinājumā ar 2018. gada bāzlīniju;

c)  ekonomikas dalībnieki ir pieņēmuši korporatīvo atkritumu rašanās novēršanas un reciklēšanas plānu, kas palīdz sasniegt attiecīgi 43. un 52. pantā noteiktos atkritumu rašanās novēršanas un reciklēšanas mērķus.

Dalībvalsts var pagarināt piecu gadu laikposmu, ja ir izpildīti nosacījumi.

▌

15.  Saskaņā ar 51. pantā paredzētajiem nosacījumiem dalībvalstis ekonomikas operatoriem var noteikt mērķrādītājus, kas pārsniedz šā panta 1., 2., 3., 5. un 6. punktā noteiktos minimālos mērķrādītājus, ciktāl dalībvalstij minētie augstākie mērķrādītāji ir nepieciešami, lai sasniegtu vienu vai vairākus no 43. pantā noteiktajiem mērķrādītājiem.

16.   Saskaņā ar 51. pantā paredzētajiem nosacījumiem dalībvalstis ekonomikas operatoriem var noteikt mērķrādītājus, kas attiecas uz dzērieniem, kuri darīti pieejami tirdzniecības iepakojumā un uz kuriem neattiecas šā panta 6. punkts, ciktāl minētie papildu mērķrādītāji dalībvalstij ir nepieciešami, lai sasniegtu vienu vai vairākus no 43. pantā noteiktajiem mērķrādītājiem.

17.   Mērķrādītājus, kas noteikti šajā pantā, aprēķina par kalendārā gada periodu.

18.   Lai ņemtu vērā jaunākos zinātniskos un ekonomiskos datus un notikumu attīstību, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 64. pantu, lai papildinātu šo regulu nolūkā noteikt:

a)  atbrīvojumus ekonomikas operatoriem papildus tiem, kas uzskaitīti šajā pantā, sakarā ar īpašiem ekonomiskiem ierobežojumiem, ar kuriem konkrētā nozarē saskaras saistībā ar atbilstību šajā pantā noteiktajiem mērķrādītājiem;

b)  atbrīvojumus konkrētiem iepakojuma formātiem, uz kuriem attiecas šā panta 1., 2., 3., 5. un 6. punktā noteiktie mērķrādītāji, ja minētos mērķrādītājus sasniegt liedz higiēna un pārtikas nekaitīgums;

c)  atbrīvojumus konkrētiem iepakojuma formātiem, uz kuriem attiecas šā panta 1., 2., 3., 5. un 6. punktā noteiktie mērķrādītāji, ja minētos mērķrādītājus sasniegt liedz vidiski apsvērumi.

19.   Līdz 2034. gada 1. janvārim, ņemot vērā tehnikas attīstību un ekonomikas operatoru un dalībvalstu gūto praktisko pieredzi, Komisija iesniedz ziņojumu, kurā pārskata šajā pantā noteikto 2030. gada mērķrādītāju īstenošanu un izvērtē, cik lielā mērā šie mērķrādītāji palīdz rast risinājumus, kuri veicina ilgtspējīgu iepakojumu, kuri ir efektīvi un viegli īstenojami, iespējamību sasniegt 2040. gadam noteiktos mērķrādītājus, pamatojoties uz pieredzi 2030. gada mērķrādītāju sasniegšanā un mainīgajiem apstākļiem, cik svarīgi ir saglabāt šajā pantā noteiktos atbrīvojumus un atkāpes, vienreizlietojama un atkalizmantojama iepakojuma aprites cikla novērtējumu, kā arī nepieciešamību vai lietderību noteikt jaunus mērķrādītājus citu iepakojuma kategoriju atkalizmantošanai un uzpildei. Komisijas novērtējumā iekļauj ietekmes uz nodarbinātību novērtējumu. Šim ziņojumam attiecīgā gadījumā pievieno tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza šo pantu, jo īpaši 2040. gada mērķrādītājus. Līdz 2032. gada decembrim dalībvalstis sniedz Komisijai datus par ietekmes uz nodarbinātību novērtējumu saistībā ar atkalizmantošanas mērķrādītāju īstenošanu to valsts teritorijā. Pirms ietekmes uz nodarbinātību novērtējumu iesniegšanas Komisijai dalībvalstis informē valsts sociālos partnerus, kas pārstāv darba ņēmējus un darba devējus nozarēs, uz kurām attiecas iepakojuma atkalizmantošanas mērķrādītāji, un apspriežas ar minētajiem partneriem.

30. pants

Noteikumi, kā aprēķināt, kādā mērā atkalizmantošanas ▌ mērķrādītāji ir sasniegti

1.  Lai pierādītu 29. panta 1. un 5. punktā noteikto mērķrādītāju sasniegšanu, ekonomikas operators, kas izmanto šādu iepakojumu, aprēķina šādus parametrus:

a)  ekvivalento vienību skaits visiem 29. panta 1. punktā uzskaitītajiem iepakojuma formātiem, kas ir atkalizmantojams iepakojums atkalizmantošanas sistēmā un ko tas izmantojis kalendārajā gadā;

b)  ekvivalento vienību skaits visiem 29. panta 1. punktā uzskaitītajiem iepakojuma formātiem, kas nav šā punkta a) apakšpunktā minētie formāti un ko tas izmantojis kalendārajā gadā.

2.  Lai pierādītu 29. panta 6. punktā un 33. pantā noteikto mērķrādītāju sasniegšanu, galaizplatītājs, kas šādus produktus dalībvalsts teritorijā dara pieejamus tirgū, katram mērķrādītājam atsevišķi aprēķina šādus parametrus:

a)  pārdošanas vienību kopējais skaits vai dzērienu kopējais tilpums, kas kalendārajā gadā dalībvalsts teritorijā ir darīts pieejams tirgū ▌ atkalizmantojamā iepakojumā atkalizmantošanas sistēmā;

▌

b)  pārdošanas vienību kopējais skaits vai dzērienu kopējais tilpums, kas kalendārajā gadā dalībvalsts teritorijā ▌ ir darīts pieejams tirgū, izmantojot līdzekļus, kuri nav šā punkta a) apakšpunktā minētie līdzekļi.

3.  Līdz 2027. gada 30. jūnijam Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar ko nosaka sīki izstrādātus aprēķinu noteikumus un metodiku attiecībā uz 29. pantā noteiktajiem mērķrādītājiem.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 65. panta 3. punktā.

4.   Pienākumu pierādīt 29. pantā noteikto mērķrādītāju sasniegšanu piemēro no 2030. gada 1. janvāra vai 18 mēnešus pēc dienas, kad stājas spēkā 3. punktā minētie īstenošanas akti, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāk.

31. pants

Ziņošana kompetentajām iestādēm par atkalizmantošanas ▌ mērķrādītājiem

1.  Ekonomikas operatori, kas minēti 29. panta 1.–8. punktā, šīs regulas 40. pantā minētajai kompetentajai iestādei par katru kalendāro gadu ziņo datus par 29. pantā noteikto mērķrādītāju sasniegšanu.

2.  Šā panta 1. punktā minēto ziņojumu iesniedz elektroniski sešu mēnešu laikā pēc tā pārskata gada beigām, par kuru dati tiek vākti.

3.  Pirmais pārskata periods attiecas uz kalendāro gadu, kas sākas 2030. gada 1. janvārī.

4.  Kompetentās iestādes izveido elektroniskas sistēmas, kurās tām datus ziņot, un nosaka izmantojamos formātus.

5.  Kompetentās iestādes var pieprasīt jebkādu papildu informāciju, kas nepieciešama, lai nodrošinātu ziņoto datu uzticamību.

6.  Dalībvalstis šā panta 1. punktā minēto ziņojumu rezultātus publisko.

7.   Līdz ... [24 mēneši no šīs regulas stāšanās spēkā] Komisija izveido Eiropas atkalizmantošanas novērošanas centru. Minētais novērošanas centrs atbild par šajā regulā noteikto pasākumu īstenošanas uzraudzību, datu vākšanu par atkalizmantošanas praksi un paraugprakses veidošanas sekmēšanu atkalizmantošanas jomā.

32. pants

Uzpildes pienākums līdzņemšanai paredzētās pārtikas un dzērienu nozarei

1.   Līdz ... [24 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas]:

a)  galaizplatītājs, kas veic uzņēmējdarbību HORECA nozarē un dalībvalsts teritorijā dara pieejamus tirgū aukstos vai karstos dzērienus līdzņemšanas iepakojumā, kurus līdzņemšanai iepilda traukā tirdzniecības vietā, nodrošina sistēmu, lai patērētāji varētu uzpildei izmantot savu trauku;

b)  galaizplatītājs, kas veic uzņēmējdarbību HORECA nozarē un dalībvalsts teritorijā dara pieejamu tirgū gatavo pārtiku līdzņemšanas iepakojumā, kura paredzēta tūlītējam patēriņam bez jebkādas tālākas sagatavošanas un parasti tiek patērēta no trauka, nodrošina sistēmu, lai patērētāji varētu uzpildei izmantot savu trauku.

2.  Šā panta 1. punktā minētie galaizplatītāji preces, kas iepildītas patērētāja atnestajā traukā, nepiedāvā par augstāku cenu un ar mazāk izdevīgiem nosacījumiem kā tirdzniecības vienību, kas sastāv no tām pašām precēm un vienreizlietojama iepakojuma.

Galaizplatītāji tirdzniecības vietā ar skaidri redzamu un salasāmu informācijas dēļu vai izkārtņu starpniecību informē galapatērētājus par iespēju iegādāties preces atkārtoti uzpildāmā traukā, ko nodrošina patērētājs.

33. pants

Atkalizmantošanas piedāvājums līdzņemšanai paredzētās pārtikas un dzērienu nozarei

1.   Līdz ... [36 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] galaizplatītājs, kas veic uzņēmējdarbību HORECA nozarē un dalībvalsts teritorijā dara pieejamus tirgū līdzņemšanas iepakojumā aukstos vai karstos dzērienus vai gatavo pārtiku, kura paredzēta tūlītējam patēriņam bez jebkādas tālākas sagatavošanas, ko līdzņemšanai iepilda traukā tirdzniecības vietā, nodrošina patērētājiem iespēju izmantot iepakojumu atkalizmantošanas sistēmā.

2.  Galaizplatītāji tirdzniecības vietā ar skaidri redzamu un salasāmu informācijas dēļu vai izkārtņu starpniecību informē galapatērētājus par iespēju iegādāties preces atkalizmantojamā iepakojumā.

3.  Galaizplatītāji atkalizmantojamā iepakojumā iepildītās preces nepiedāvā par augstāku cenu un ar mazāk izdevīgiem nosacījumiem kā tirdzniecības vienību, kas sastāv no tām pašām precēm un vienreizlietojama iepakojuma.

4.  Galaizplatītājus atbrīvo no šā panta piemērošanas, ja tie atbilst mikrouzņēmuma definīcijai, kas noteikta Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK.

5.  No 2030. gada ekonomikas operators cenšas 10 % produktu piedāvāt atkalizmantojama iepakojuma formātā.

6.  Saskaņā ar 51. pantā paredzētajiem nosacījumiem dalībvalstis ekonomikas operatoriem var noteikt mērķrādītājus, kas pārsniedz šā panta 5. punktā noteiktos minimālos mērķrādītājus, ciktāl dalībvalstij minētie augstākie mērķrādītāji ir nepieciešami, lai sasniegtu vienu vai vairākus no 43. pantā noteiktajiem mērķrādītājiem.

VI nodaļa

Plastmasas iepirkumu maisiņi

34. pants

Plastmasas iepirkumu maisiņi

1.  Dalībvalstis veic pasākumus, lai panāktu vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa noturīgu samazinājumu savā teritorijā.

Tiek uzskatīts, ka noturīgs samazinājums ir panākts, ja līdz 2025. gada 31. decembrim un pēc tam līdz katra nākamā gada 31. decembrim gada patēriņš nepārsniedz 40 vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus uz cilvēku vai ekvivalentu masas mērķrādītāju.

2.  Pasākumos, kas dalībvalstīm jāveic, lai sasniegtu šā panta 1. punktā noteikto mērķrādītāju, ņem vērā vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu ietekmi uz vidi to izgatavošanas, reciklēšanas vai likvidēšanas laikā, kā arī to kompostēšanas īpašības, ilgizturību vai konkrēto paredzēto lietojumu. Atkāpjoties no 4. panta, šādi pasākumi var ietvert tirdzniecības ierobežojumus, ar noteikumu, ka tie ir samērīgi un nediskriminējoši.

3.  Papildus 1. un 2. punktā minētajiem pasākumiem – atbilstoši saistībām, kas izriet no LESD, dalībvalstis var veikt pasākumus, piemēram, izmantot ekonomiskos instrumentus un nacionālos samazināšanas mērķrādītājus attiecībā uz jebkāda veida plastmasas iepirkumu maisiņiem neatkarīgi no to sieniņu biezuma.

4.  Dalībvalstis no šā panta 1. punktā noteikto pienākumu izpildes var izslēgt ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus, kas ir nepieciešami higiēnas nolūkos vai tiek nodrošināti kā tirdzniecības iepakojums nefasētai pārtikai, lai novērstu pārtikas izšķērdēšanu.

5.   Līdz ... [7 gadi no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija sagatavo ziņojumu par iepakojuma materiāliem, kas nav 1. un 2. punktā minētie iepakojuma materiāli un kam varētu būt kaitīgāka ietekme uz vidi, un attiecīgā gadījumā iesniedz tiesību akta priekšlikumu, kurā nosaka samazināšanas mērķrādītājus un pasākumus šo mērķrādītāju sasniegšanai.

VII nodaļa

Iepakojuma atbilstība

35. pants

Testēšanas, mērījumu un aprēķinu metodes

Lai nodrošinātu iepakojuma atbilstību un verificētu atbilstību šīs regulas 5.–12. pantā, 24. un 27. pantā noteiktajām prasībām, testus, mērījumus un aprēķinus veic, izmantojot uzticamas, precīzas un reproducējamas metodes, kurās ņemtas vērā vispāratzītas jaunākās metodes un ar kurām iegūto rezultātu nenoteiktība ir uzskatāma par zemu.

36. pants

Atbilstības prezumpcija

1.  Šīs regulas 35. pantā minētās testēšanas, mērījumu vai aprēķinu metodes, kas atbilst tiem saskaņotajiem standartiem vai to daļām, uz kuriem ir publicētas atsauces Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, prezumē par atbilstīgām attiecīgajā pantā norādītajām prasībām, ko minētie standarti vai to daļas aptver.

2.   Ja 1. punktā minētās testēšanas, mērījumu vai aprēķinu metodes īsteno atbilstības novērtēšanas struktūras, uz kurām attiecas akreditācija saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 765/2008, prezumē, ka tās atbilst 1. punkta prasībām.

3.  Iepakojumu, kas atbilst tiem saskaņotajiem standartiem vai to daļām, uz kuriem ir publicētas atsauces Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, prezumē par atbilstīgu prasībām, ▌ ko minētie standarti vai to daļas aptver un kas izklāstītas 5.–12. pantā, 24. un 27. pantā.

37. pants

Kopīgās ▌specifikācijas

1.  Iepakojumu, kas atbilst šā panta 2. punktā minētajām kopīgajām ▌ specifikācijām vai to daļām, prezumē par atbilstīgu 5.–12. pantā un 27. pantā noteiktajām prasībām, ciktāl minētās kopīgās ▌ specifikācijas vai to daļas minētās prasības aptver.

2.  Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, var noteikt kopīgas ▌ specifikācijas 5.–12. pantā un 27. pantā noteiktajām prasībām, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)  Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī nav publicēta neviena atsauce uz saskaņotajiem standartiem, kas aptver 5.–12. pantā un 27. pantā noteiktās attiecīgās prasības, saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012, un nav sagaidāms, ka šāda atsauce tiks publicēta saprātīgā termiņā, vai arī esošais standarts neatbilst prasībām, kuras pieprasījumā paredzēts aptvert; un

b)  Komisija, ievērojot Regulas (ES) Nr. 1025/2012 10. panta 1. punktu, ir vienai vai vairākām Eiropas standartizācijas organizācijām pieprasījusi izstrādāt vai pārskatīt saskaņotu standartu 5.–12. pantā un 27. pantā noteiktajām prasībām, un ir izpildīts viens no šiem nosacījumiem:

i)  neviena no Eiropas standartizācijas organizācijām, kurai minētais pieprasījums adresēts, to nav pieņēmusi;

ii)  vismaz viena no Eiropas standartizācijas organizācijām, kurai minētais pieprasījums adresēts, to ir pieņēmusi, bet prasītie saskaņotie standarti:

–  nav pieņemti pieprasījumā noteiktajā termiņā;

–  pieprasījumam neatbilst; vai

–  prasībām, ko ar tiem iecerēts aptvert, atbilst nepilnīgi.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 65. panta 3. punktā.

3.   Pirms īstenošanas akta projekta sagatavošanas Komisija informē Regulas (ES) Nr. 1025/2012 22. pantā minēto komiteju, ka tā uzskata, ka 2. punkta nosacījumi ir izpildīti.

4.  Ja saskaņotu standartu ir pieņēmusi Eiropas standartizācijas organizācija, un Komisijai ir ierosināts atsauci uz to publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, Komisija saskaņoto standartu novērtē saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012. Kad atsauce uz saskaņoto standartu ir publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, Komisija atceļ šā panta 2. punktā minētos īstenošanas aktus vai to daļas, kas aptver tās pašas prasības, kuras noteiktas 5.–12. pantā un 27. pantā ▌ .

5.   Ja dalībvalsts vai Eiropas Parlaments uzskata, ka kopīgā specifikācija pilnībā neapmierina 5.–12. pantā un 27. pantā noteiktās prasības, tā par to informē Komisiju, iesniedzot detalizētu paskaidrojumu. Komisija novērtē minēto detalizēto paskaidrojumu un vajadzības gadījumā var grozīt īstenošanas aktu, ar ko nosaka attiecīgo kopējo specifikāciju.

38. pants

Atbilstības novērtēšanas procedūra

Iepakojuma atbilstību 5.–12. pantā noteiktajām prasībām novērtē saskaņā ar VII pielikumā noteikto procedūru.

39. pants

ES atbilstības deklarācija

1.  ES atbilstības deklarācija apliecina, ka ir pierādīta 5.–12. pantā noteikto prasību izpilde.

2.  ES atbilstības deklarācijai ir VIII pielikumā sniegtā parauga struktūra, tajā ir VII pielikuma modulī norādītie elementi, un to pastāvīgi atjaunina. To tulko valodā vai valodās, ko nosaka dalībvalsts, kurā iepakojumu laiž vai dara pieejamu tirgū.

3.  Ja uz iepakojumu vai iepakoto produktu attiecas vairāk nekā viens Savienības tiesību akts, kurš prasa ES atbilstības deklarāciju, vajadzības gadījumā attiecībā uz visiem šādiem Savienības tiesību aktiem sagatavo vienu ES atbilstības deklarāciju. Minētajā deklarācijā norāda attiecīgos Savienības aktus un atsauces uz to publikācijām. Šī deklarācija var būt dosjē, kas sastāv no attiecīgajām atsevišķajām ES atbilstības deklarācijām.

4.  Sagatavojot ES atbilstības deklarāciju, izgatavotājs uzņemas atbildību par iepakojuma atbilstību šajā regulā noteiktajām prasībām.

5.   Kompetentās iestādes cenšas katru gadu veikt pareizības kontroli vismaz daļai atbilstības deklarāciju, ko novērtē, izmantojot uz risku balstītu pieeju, un veic nepieciešamos pasākumus, lai novērstu neatbilstību, piemēram, neatbilstošos produktus izņem no tirgus.

VIII nodaļa

Iepakojuma un iepakojuma atkritumu apsaimniekošana

1. IEDAĻA

Vispārīgi noteikumi

40. pants

Kompetentā iestāde

1.  Dalībvalstis norīko vienu vai vairākas kompetentās iestādes, kas atbildīgas par šajā nodaļā un 6. panta 10. punktā, 29. panta 1.–8. punktā, 30., 31. un 34. pantā noteikto pienākumu īstenošanu un izpildes panākšanu.

2.  Dalībvalstis detalizēti nosaka, kādai jābūt kompetentās iestādes vai iestāžu organizācijai un darbībai, arī administratīvos un procedūras noteikumus, kas reglamentē:

a)  ražotāju reģistrāciju saskaņā ar 44. pantu;

b)  44. panta 7. un 8. punktā noteikto ziņošanas prasību organizēšanu un uzraudzību;

c)  paplašinātas ražotāja atbildības pienākumu izpildes pārraudzību saskaņā ar 45. pantu;

d)   pilnvarojumu pildīt paplašinātas ražotāja atbildības pienākumus saskaņā ar 47. pantu;

e)  informācijas pieejamības nodrošināšanu saskaņā ar 56. pantu.

3.  Līdz ... [5 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] dalībvalstis Komisijai paziņo saskaņā ar šā panta 1. punktu norīkoto kompetento iestāžu nosaukumus un adreses. Dalībvalstis par visām minēto kompetento iestāžu nosaukuma vai adreses izmaiņām bez liekas kavēšanās informē Komisiju.

41. pants

Agrīnās brīdināšanas ziņojums

1.  Komisija sadarbībā ar Eiropas Vides aģentūru vēlākais trīs gadus pirms katra termiņa, kas noteikts 43. un 52. pantā, sagatavo ziņojumus par progresu virzībā uz minētajos pantos noteikto mērķrādītāju sasniegšanu.

2.  Šā panta 1. punktā minētajos ziņojumos iekļauj:

a)  aplēsi, kādā mērā katrai dalībvalstij izdevies mērķrādītājus sasniegt;

b)  to dalībvalstu sarakstu, kuras minētos mērķrādītājus varētu attiecīgajos termiņos nesasniegt, kopā ar attiecīgajām dalībvalstīm adresētiem attiecīgiem ieteikumiem;

c)  tādu paraugprakšu piemērus, kuras izmanto visā Savienībā un kuras varētu palīdzēt virzībā uz mērķrādītāju sasniegšanu.

42. pants

Atkritumu apsaimniekošanas plāni un atkritumu rašanās novēršanas programmas

1.  Dalībvalstis Direktīvas 2008/98/EK 28. pantā prasītajos atkritumu apsaimniekošanas plānos iekļauj īpašu nodaļu par iepakojuma un iepakojuma atkritumu apsaimniekošanu, kurā norāda arī pasākumus, kas veikti, ievērojot šīs regulas 48., 50. un 52. pantu.

2.   Dalībvalstis Direktīvas 2008/98/EK 29. pantā prasītajās atkritumu rašanās novēršanas programmās iekļauj īpašu nodaļu par iepakojuma un iepakojuma atkritumu rašanās novēršanu un piedrazošanas novēršanu, kurā norāda arī pasākumus, kas veikti, ievērojot šīs regulas 43. un 51. pantu.

2. IEDAĻA

Atkritumu rašanās novēršana

43. pants

Iepakojuma atkritumu rašanās novēršana

1.  Katra dalībvalsts iepakojuma atkritumu apjomu uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar iepakojuma atkritumu apjomu uz vienu iedzīvotāju 2018. gadā, par ko Komisijai ziņots saskaņā ar Lēmumu 2005/270/EK, samazina vismaz šādā apmērā:

a)  līdz 2030. gadam par 5 %;

b)  līdz 2035. gadam par 10 %;

c)  līdz 2040. gadam par 15 %.

Lai palīdzētu dalībvalstīm līdz ... [24 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] sasniegt 1. punktā noteiktos iepakojuma atkritumu rašanās novēršanas mērķrādītājus, Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem korekcijas koeficientu, lai ņemtu vērā tūrisma pieaugumu vai samazināšanos salīdzinājumā ar bāzes gadu. Šo korekcijas koeficientu nosaka, pamatojoties uz iepakojuma atkritumu apjomu uz vienu tūristu un tūristu atšķirībām salīdzinājumā ar pārskata gadu, un ņem vērā iepakojuma atkritumu samazināšanas potenciālu tūrismā.

2.   Neskarot 1. un 3. punktu, dalībvalstis, kuras jau ir izveidojušas atsevišķas iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas sistēmas, proti, vienu sistēmu mājsaimniecību iepakojuma atkritumiem un otru – rūpnieciskajiem un komerciālajiem iepakojuma atkritumiem, var saglabāt šīs sistēmas.

3.   Lai sasniegtu 1. punktā noteiktos mērķrādītājus, katra dalībvalsts cenšas samazināt radīto plastmasas iepakojuma atkritumu apjomu.

4.  Dalībvalstis, atbilstoši Savienības atkritumu politikas vispārējiem mērķiem un lai sasniegtu šajā pantā noteiktos mērķrādītājus, īsteno pasākumus, kuru mērķis ir novērst iepakojuma atkritumu rašanos un minimalizēt iepakojuma ietekmi uz vidi. Papildus pasākumam, kas noteikts šajā regulā, šādi pasākumi var ietvert ekonomisku instrumentu izmantošanu un citus pasākumus, kas stimulē piemērot atkritumu hierarhiju, piemēram, pasākumus, kas minēti Direktīvas 2008/98/EK IV un IVa pielikumā, vai citus piemērotus instrumentus un pasākumus, arī stimulus paplašinātās ražotāju atbildības shēmās un prasības ražotājiem vai ražotāju atbildības organizācijām pieņemt atkritumu rašanās novēršanas plānus. Tie ir samērīgi un nediskriminējoši, un atbilstoši LESD ir izstrādāti tā, lai nepieļautu šķēršļus tirdzniecībai vai konkurences izkropļojumus. Šādi pasākumi neizraisa pāreju uz vieglāku iepakojuma materiālu, kas atbilst atkritumu minimalizēšanas mērķrādītājam.

5.   Šā panta 4. punktā nolūkā un neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2020/2184 (78) 16. panta 2. punktu, dalībvalstis paredz stimulus restorāniem, ēdnīcām, bāriem, kafejnīcām un ēdināšanas pakalpojumu sniedzējiem, lai tie saviem klientiem bez maksas vai par nelielu pakalpojuma maksu pasniegtu ūdensvada ūdeni, ja tas ir pieejams, atkalizmantojamā vai atkārtoti uzpildāmā formātā.

6.  Šā panta 4. punkta nolūkā dalībvalstis var ieviest iepakojuma atkritumu rašanās novēršanas pasākumus, kas pārsniedz 1. punktā noteiktos minimālos mērķrādītājus, vienlaikus ievērojot šajā regulā paredzētos noteikumus.

7.   Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis var līdz 2025. gadam pieprasīt Komisijai 1. punktā minēto mērķrādītāju aprēķināšanai izmantot citu bāzes gadu, nevis 2018. gadu. Neskarot šā panta 4. un 6. punktu, Komisija var atļaut dalībvalstīm, aprēķinot 1. punktā minētos mērķrādītājus, izmantot pieprasīto bāzes gadu ar nosacījumu, ka dalībvalsts iesniedz pamatotus pierādījumus:

a)  par to, ka tā gada laikā, kas jāizmanto kā pamats 1. punktā minēto mērķrādītāju aprēķināšanai, ievērojami palielinās iepakojuma atkritumu daudzums;

b)  ka šāds palielinājums ir saistīts tikai ar izmaiņām ziņošanas procedūrās;

c)  ka palielinājums nav saistīts ar patēriņa pieaugumu; un

d)  ka ir labāka datu salīdzināmība starp dalībvalstīm.

8.  Līdz ... [7 gadi no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija izskata šā panta 1. punktā noteiktos mērķrādītājus un novērtē vajadzību iekļaut konkrētus mērķrādītājus attiecībā uz noteiktiem iepakojuma materiāliem. Minētajā nolūkā Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, pievienojot leģislatīvā akta priekšlikumu, ja Komisija to uzskata par lietderīgu.

▌

3. IEDAĻA

Ražotāju reģistrs un paplašinātā ražotāja atbildība

44. pants

Ražotāju reģistrs

1.  Dalībvalstis 18 mēnešu laikā no 44. panta 14. punktā minēto īstenošanas aktu spēkā stāšanās dienas izveido reģistru, ko izmanto, lai uzraudzītu iepakojuma ražotāju atbilstību šajā nodaļā noteiktajām prasībām.

Lai visās dalībvalstīs atvieglotu ražotāju vai pilnvaroto par paplašināto ražotāja atbildību atbildīgo pārstāvju reģistrāciju, reģistrā ir saites uz citu ražotāju nacionālo reģistru tīmekļa vietnēm.

2.  Ražotājiem ir pienākums reģistrēties šā panta 1. punktā minētajā reģistrā. Minētajā nolūkā tie iesniedz reģistrācijas pieteikumu katrā dalībvalstī, kurā tie iepakojumu vai iepakotos produktus pirmo reizi dara pieejamus dalībvalsts tirgū. Ja ražotājs pienākumu izpildi ir uzticējis ražotāju atbildības organizācijai, kā minēts 46. panta 1. punktā, šajā pantā noteiktos pienākumus pilda minētā organizācija, ja vien dalībvalsts, kurā reģistrs izveidots, nav noteikusi citādi.

3.  Dalībvalstis var paredzēt, ka šajā pantā noteiktos pienākumus ražotāju vārdā ar rakstisku pilnvaru var pildīt pilnvarotais par paplašināto ražotāja atbildību atbildīgais pārstāvis.

4.  Ražotāji iepakojumu nedara pieejamu dalībvalsts tirgū, ja tie vai attiecīgā gadījumā – saskaņā ar 45. pantu – to pilnvarotie par paplašināto ražotāja atbildību atbildīgie pārstāvji minētajā dalībvalstī nav reģistrēti.

5.  Reģistrācijas pieteikumā iekļauj informāciju, kas jāsniedz saskaņā ar IX pielikuma A daļu. Dalībvalstis var pieprasīt papildu informāciju vai dokumentus, ja šāda informācija vai dokumenti ir vajadzīgi, lai uzraudzītu un nodrošinātu atbilstību šai regulai un noteikumiem, ko dalībvalsts pieņēmusi, ievērojot 40. panta 2. punktu.

6.  Ja pilnvarotais par paplašināto ražotāja atbildību atbildīgais pārstāvis pārstāv vairāk nekā vienu ražotāju, tas papildus informācijai, kas jāsniedz, ievērojot šā panta 5. punktu, atsevišķi iesniedz katra pārstāvētā ražotāja nosaukumu un kontaktinformāciju.

7.  Ražotājs vai attiecīgā gadījumā ražotāja pilnvarotais par paplašināto ražotāja atbildību atbildīgais pārstāvis vai ražotāju atbildības organizācija, kā noteikts valsts tiesību aktos saskaņā ar šā panta 2. punktu, līdz 1. jūnijam par katru pilnu iepriekšējo kalendāro gadu par reģistru atbildīgajai kompetentajai iestādei ziņo informāciju, kas noteikta IX pielikuma B daļā. Dalībvalstis var pieprasīt, lai ziņojumus pārbaudītu un sertificētu neatkarīgi revidenti 40. panta 1. punktā minēto kompetento iestāžu uzraudzībā, pamatojoties uz valsts standartiem, ja tādi ir.

8.   Ražotāji, kuri dalībvalsts tirgū pirmo reizi ir darījuši pieejamu iepakojuma vai iepakoto produktu apjomu, kas mazāks par 10 tonnām viena kalendārā gada laikā, vai attiecīgā gadījumā ražotāja pilnvarotais par paplašināto ražotāja atbildību atbildīgais pārstāvis vai ražotāju atbildības organizācija, kā noteikts valsts tiesību aktos saskaņā ar šā panta 2. punktu, līdz 1. jūnijam par katru pilnu iepriekšējo kalendāro gadu par reģistru atbildīgajai kompetentajai iestādei ziņo informāciju, kas noteikta IX pielikuma C daļā.

Dalībvalstis var paredzēt, ka konkrētā kalendārajā gadā ražotājiem un attiecīgā gadījumā ražotāja pilnvarotajiem pārstāvjiem vai ražotāju atbildības organizācijai ir atļauts ziņot, pamatojoties uz iepriekšējo daļu, tikai tad, ja tie tirgū laiž iepakojuma apjomu, kura maksimālais slieksnis ir mazāks par 10 tonnām vienā kalendārajā gadā, ar nosacījumu, ka pretējā gadījumā attiecīgajai dalībvalstij nebūs pietiekamu precīzu datu, lai:

a)  minētajā kalendārajā gadā izpildītu 56. panta 1. un 2. punktā noteiktos ziņošanas pienākumus; un

b)  nodrošinātu, ka 57. pantā minētā datubāze ir pilnīga un sniedz datus saskaņā ar 56. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

9.   Ja tas ir nepieciešams budžeta apsvērumu dēļ, dalībvalsts var prasīt, lai ražotājs reizi ceturksnī IX pielikuma B un C daļā noteikto informāciju paziņotu kompetentajai iestādei, kas atbildīga par reģistru saskaņā ar šo pantu.

10.   Paplašinātas ražotāja atbildības pienākumu individuālas izpildes gadījumā ražotāji vai ražotāju atbildības organizācija, kurai uzticēta pienākumu izpilde, paplašinātas ražotāja atbildības pienākumu kolektīvas izpildes gadījumā, vai atkalizmantošanas sistēmu operatori gadījumā, ja paplašinātas ražotāja atbildības pienākumus pilda atkalizmantošanas sistēmas, ik gadu par katru iepriekšējo kalendāro gadu paziņo kompetentajai iestādei IX pielikuma D daļā noteikto informāciju. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalstis var paredzēt, ka tad, ja valsts iestādes ir atbildīgas par iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu, šādas iestādes paziņo IX pielikuma D daļā noteikto informāciju.

11.  Par reģistru atbildīgā kompetentā iestāde:

a)  šā panta 2. punktā minētos ražotāju reģistrācijas pieteikumus saņem, izmantojot elektronisku datu apstrādes sistēmu, par kuru ir sniegta informācija kompetentās iestādes tīmekļa vietnē;

b)  piešķir reģistrāciju un reģistrācijas numuru ne vēlāk kā divpadsmit nedēļu laikā no brīža, kad ir sniegta visa 5. un 6. punktā prasītā informācija;

c)  var noteikt reģistrācijas prasības un kārtību, tomēr bez ievērojamām prasībām papildus tām, kas minētas 5. un 6. punktā;

d)  var no ražotājiem iekasēt uz izmaksām balstītu un samērīgu maksu par šā panta 2. punktā minēto pieteikumu apstrādi;

e)  saņem un uzrauga šā panta 7. un 8. punktā minētos ziņojumus.

12.  Ražotājs vai attiecīgā gadījumā ražotāja pilnvarotais par paplašināto ražotāja atbildību atbildīgais pārstāvis vai ražotāju atbildības organizācija bez liekas kavēšanās kompetento iestādi informē par jebkādām izmaiņām reģistrācijā iekļautajā informācijā un par to, ka reģistrācijā minētais iepakojums vai iepakotais produkts pastāvīgā kārtā vairs netiek pirmo reizi darīts pieejams dalībvalsts tirgū. Ražotāju izslēdz no reģistra trīs gadus pēc tā kalendārā gada beigām, kurā beidzas ražotāja reģistrācija, ja ražotājs ir beidzis pastāvēt kā ražotājs.

13.  Dalībvalstis nodrošina, ka reģistrēto ražotāju sarakstam var viegli piekļūt un ka tas ir publiski pieejams bez maksas. Tomēr tiek saglabāta komerciāli sensitīvas informācijas konfidencialitāte saskaņā ar attiecīgajiem Savienības un valsts tiesību aktiem. Reģistrēto ražotāju saraksts ir mašīnlasāms, šķirojams un meklējams un atbilst atvērtajiem standartiem par izmantojamību trešām personām.

14.  Komisija līdz ... [12 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] pieņem īstenošanas aktus, ar ko nosaka, kādā formātā notiek reģistrācija reģistrā un ziņojumu iesniegšana reģistrā un precizē ziņojamo datu granularitāti, kā arī iepakojuma veidus un materiālu kategorijas, par ko ziņojumi jāsniedz.

Ziņošanas formāts ir sadarbspējīgs, balstīts uz atvērtiem standartiem un mašīnlasāmiem datiem, un to nosūta, izmantojot sadarbspējīgu datu apmaiņas tīklu bez atkarības no viena pārdevēja.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 65. panta 3. punktā.

45. pants

Paplašināta ražotāja atbildība

1.  ▌ Ražotājiem ir paplašināta ražotāja atbildība atbilstīgi shēmām, kas izveidotas saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 8. un 8.a pantu un šo iedaļu attiecībā uz iepakojumu vai iepakotu produktu, ko tie pirmo reizi dara pieejamu ▌ dalībvalsts tirgū.

2.   Papildus Direktīvas 2008/98/EK 8.a panta 4. punkta a) apakšpunktā minētajām izmaksām, ražotāja maksātās finansiālās iemaksas sedz šādas izmaksas:

a)  izmaksas par atkritumu tvertņu marķēšanu iepakojuma atkritumu savākšanai, kā minēts 13. pantā; un

b)  izmaksas par savākto jaukto sadzīves atkritumu sastāva apsekojumu veikšanu saskaņā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2023/595 (79) un īstenošanas aktiem, kas jāpieņem, ievērojot šīs regulas 56. panta 7. punkta a) apakšpunktu, ja minētajos īstenošanas aktos ir paredzēts pienākums veikt šādus apsekojumus.

Sedzamās izmaksas nosaka pārredzamā proporcionālā, nediskriminējošā un efektīvā veidā.

3.  Ražotājs, kā definēts 3. panta 15. punkta c) apakšpunktā, katrā dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā tas ir iedibināts, un kur tas pirmoreiz dara pieejamu iepakojumu, ar rakstveida pilnvaru ieceļ pilnvaroto par paplašināto ražotāja atbildību atbildīgo pārstāvi. Dalībvalstis var paredzēt, ka ražotāji, kas iedibināti trešās valstīs, pirmo reizi darot iepakotus produktus pieejamus to teritorijā, ar rakstisku pilnvaru ieceļ pilnvaroto par paplašināto ražotāja atbildību atbildīgo pārstāvi.

4.   Dalībvalstis var paredzēt, ka tad, ja attiecīgajā dalībvalstī ir paredzēta automatizēta datu salīdzināšana ar valsts reģistru, to piemēro a) un b) apakšpunkta verifikācijai.

5.  Lai nodrošinātu atbilstību Regulas (ES) 2022/2065 30. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktam, tiešsaistes platformu nodrošinātāji, uz ko attiecas Regulas (ES) 2022/2065 III nodaļas 4. iedaļas darbības joma un kas ļauj patērētājiem noslēgt distances līgumus ar ražotājiem, pirms atļaut izmantot savus pakalpojumus, no ražotājiem, kas piedāvā iepakojumu patērētājiem, kuri atrodas Savienībā, iegūst šādu informāciju:

a)  informācija par 44. pantā minēto ražotāju reģistrāciju dalībvalstī, kurā atrodas patērētājs, un ražotāja reģistrācijas numurs vai numuri ražotāju reģistrā;

b)  ražotāja pašsertifikācija, kas apstiprina, ka tas piedāvā tikai tādu iepakojumu, attiecībā uz kuru ir ievērotas šā panta 1. un 3. punktā minētās paplašinātās ražotāja atbildības prasības dalībvalstī, kurā atrodas patērētājs.

Ja ražotājs pārdod savus produktus, izmantojot tiešsaistes tirdzniecības vietu, 45. panta 2. punktā paredzētos pienākumus ražotāju vārdā ar rakstisku pilnvaru jāpilda tiešsaistes platformas nodrošinātājam.

6.   Pēc 5. punktā minētās informācijas saņemšanas un pirms atļaut ražotājiem izmantot savus pakalpojumus, tiešsaistes platformu nodrošinātājs, dara visu iespējamo, lai novērtētu, vai saņemtā informācija ir pilnīga un uzticama.

46. pants

Ražotāju atbildības organizācija

1.  Ražotāji to vārdā pildīt paplašinātās ražotāja atbildības pienākumus var uzticēt saskaņā ar 47. punktu pilnvarotai ražotāju atbildības organizācijai. Dalībvalstis var pieņemt pasākumus, kas pienākumu uzticēšanu ražotāju atbildības organizācijai padara obligātu.

2.  Ja dalībvalsts teritorijā paplašinātās ražotāja atbildības pienākumus ražotāju vārdā pildīt atļauts vairākām ražotāju atbildības organizācijām, dalībvalsts nodrošina, ka ražotāju atbildības organizācijas un ražotāji, kuri nav uzticējuši pienākumus ražotāju atbildības organizācijai, visi kopā aptver visu dalībvalsts teritoriju attiecībā uz darbībām, kas noteiktas 47. panta 3. punktā, 48. un 50. pantā. Dalībvalstis pilnvaro kompetento iestādi vai ieceļ neatkarīgu trešo personu, lai tā pārraudzītu, vai ražotāju atbildības organizācijas savus pienākumus pilda saskaņoti.

3.  Ražotāju atbildības organizācijas nodrošina to rīcībā esošo datu konfidencialitāti attiecībā uz īpašniekinformāciju vai informāciju, kas ir tieši attiecināma uz atsevišķiem ražotājiem vai to pilnvarotajiem pārstāvjiem.

4.  Papildus Direktīvas 2008/98/EK 8.a panta 3. punkta e) apakšpunktā minētajai informācijai ražotāju atbildības organizācijas savās vietnēs vismaz katru gadu ▌ publicē informāciju par iepakojuma apjomu vai iepakoto produktu, kas pirmo reizi darīts pieejams dalībvalsts tirgū, un atgūtā un reciklētā materiāla apjomu attiecībā pret iepakojuma apjomu, attiecībā uz kuru tie ir pildījuši ražotāja atbildības pienākumus. Dalībvalstis var paredzēt, ka tad, ja publiskā sektora iestādes ir atbildīgas par iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu, šādas iestādes savās vietnēs vismaz reizi gadā publicē informāciju par atgūtā un reciklētā materiāla apjomu attiecībā pret to teritorijā radītā iepakojuma atkritumu apjomu.

5.   Ražotāju atbildības organizācijas nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret ražotājiem neatkarīgi no to izcelsmes vai lieluma, neuzliekot nesamērīgu slogu tiem ražotājiem, kas ražo nelielus iepakojuma daudzumus, tostarp mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

47. pants

Atļauja pildīt paplašinātas ražotāju atbildības pienākumus

1.  Ražotājs paplašinātas ražotāja atbildības pienākumu individuālas izpildes gadījumā vai ražotāju atbildības organizācija, kurai uzticēta pienākumu izpilde, paplašinātas ražotāja atbildības pienākumu kolektīvas izpildes gadījumā piesakās uz kompetentās iestādes atļauju.

2.  Dalībvalsts pasākumos, ar kuriem tā nosaka 40. pantā minētos administratīvos un procesuālos noteikumus, nosaka atļauju piešķiršanas procedūras prasības un sīku informāciju par šo procedūru, kas var atšķirties atkarībā no tā, vai paplašinātā ražotāja atbildība tiek īstenota individuāli vai kolektīvi, un atbilstības verifikācijas kārtību, arī to, kāda informācija ražotājiem vai ražotāja atbildības organizācijām šajā nolūkā jāsniedz. Atļauju piešķiršanas procedūrā iekļauj prasības par to pasākumu verifikāciju, kas ieviesti, lai nodrošinātu atbilstību šā panta 3. punktā noteiktajām prasībām, un šīs verifikācijas termiņus, kas nepārsniedz 18 nedēļas pēc pilnīgas pieteikuma dokumentācijas iesniegšanas dienas. Šo verifikāciju veic kompetentā iestāde vai neatkarīgs eksperts, kas sagatavo verifikācijas ziņojumu par tās rezultātiem. Neatkarīgais eksperts ir neatkarīgs no kompetentās iestādes un ražotāju atbildības organizācijām vai ražotājiem, kam paplašināto ražotāja atbildību atļauts īstenot individuāli.

3.  Pasākumi, kas dalībvalstīm jānosaka saskaņā ar šā panta 2. punktu, ietver pasākumus, kas nodrošina, ka:

a)  ir izpildītas Direktīvas 2008/98/EK 8.a panta 3. punkta a)–d) apakšpunktā noteiktās prasības;

b)  ražotāja vai ražotāju atbildības organizācijas ieviestie vai finansētie pasākumi ir pietiekami, lai patērētāji bez maksas un tik bieži, cik ir samērīgi ar aptverto teritoriju un apjomu, visus iepakojuma atkritumus varētu nodot un apsaimniekot atbilstoši 48. panta 1. un 3. punktam un 50. pantam, ņemot vērā iepakojuma vai iepakotu produktu apjomu un veidus, ko ražotājs vai ražotāji, kuru vārdā darbojas ražotāju atbildības organizācija, pirmo reizi darījis vai darījuši pieejamus dalībvalsts tirgū;

c)  ir ieviesti nepieciešamie pasākumi, arī attiecīgas iepriekšējas vienošanās ar izplatītājiem, publiskā sektora iestādēm vai trešām personām, kas to vārdā veic atkritumu apsaimniekošanu;

d)  ir pieejama nepieciešamā šķirošanas un reciklēšanas kapacitāte, lai nodrošinātu, ka pēc tam tiek veikta savākto iepakojuma atkritumu priekšapstrāde un augstas kvalitātes reciklēšana;

e)  ir izpildīta šā panta 6. punktā noteiktā prasība.

4.  ražotājs vai ražotāju atbildības organizācija bez liekas kavēšanās kompetentajai iestādei paziņo par visām izmaiņām atļaujas pieteikumā iekļautajā informācijā, par visām izmaiņām, kas skar atļaujas piešķiršanas noteikumus, un par galīgu darbības izbeigšanu. Kompetentā iestāde var nolemt grozīt attiecīgo atļauju saskaņā ar paziņotajām izmaiņām.

5.  Kompetentā iestāde var nolemt attiecīgo atļauju atsaukt, jo īpaši, ja ražotājs vai ražotāju atbildības organizācija vairs neatbilst prasībām par iepakojuma atkritumu apstrādes organizēšanu, vai nepilda citus paplašinātas ražotāja atbildības pienākumus atbilstīgi shēmām, kas izveidotas saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 8. un 8.a pantu un šo iedaļu, piemēram, nesniedz ziņojumus kompetentajai iestādei vai nepaziņo par izmaiņām, kas attiecas uz atļaujas nosacījumiem, vai darbību ir izbeidzis.

6.  Ražotājs paplašinātas ražotāja atbildības pienākumu individuālas izpildes gadījumā un ražotāju atbildības organizācija, kas iecelta paplašinātas ražotāja atbildības pienākumu kolektīvas izpildes gadījumā, sniedz pienācīgu garantiju, kas paredzēta, lai segtu ar atkritumu apsaimniekošanas operācijām saistītās izmaksas, kuras ražotājam vai ražotāju atbildības organizācijai jāsedz, ja netiek pildīti paplašinātās ražotāja atbildības pienākumi, tai skaitā darbības galīgas izbeigšanas vai maksātnespējas gadījumā. Dalībvalstis šai garantijai var noteikt papildu prasības. Šāda garantija var būt publiska fonda veidā, kuru finansē no ražotāju maksām un par kuru dalībvalsts ir solidāri atbildīga.

4. IEDAĻA

Nodošanas, savākšanas, depozīta un nodošanas sistēmas

48. pants

Nodošanas un savākšanas sistēmas

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka tiek izveidotas sistēmas un infrastruktūras, kas nodrošina visu iepakojuma atkritumu nodošanu un dalītu savākšanu no tiešajiem lietotājiem, lai nodrošinātu to apstrādi saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 4., 10. un 13. pantu un atvieglotu to sagatavošanu atkalizmantošanai un kvalitatīvu reciklēšanu. Iepakojumu, kas atbilst reciklēšanai piemērota dizaina kritērijiem, kuri noteikti saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 4. punktu pieņemtajos deleģētajos aktos, savāc reciklēšanai. Šāda iepakojuma incinerācija un apglabāšana poligonos nav jāatļauj, izņemot atkritumus, kuri rodas dalīti savākto iepakojuma atkritumu turpmākās apstrādes darbībās un kuru reciklēšana nav iespējama vai nenodrošina vislabāko vidisko iznākumu.

2.   Lai veicinātu kvalitatīvu reciklēšanu, dalībvalstis nodrošina, ka ir izveidota visaptveroša savākšanas un šķirošanas infrastruktūra, lai atvieglotu reciklēšanu un nodrošinātu reciklēšanai paredzēto plastmasas materiālu pieejamību. Šādas sistēmas var nodrošināt prioritāru piekļuvi reciklētajiem materiāliem izmantošanai lietojumos, kur reciklēto materiālu īpašā kvalitāte tiek saglabāta vai atgūta tā, lai tos varētu tālāk reciklēt un izmantot tādā pašā veidā un līdzīgiem lietojumiem ar minimālu daudzuma, kvalitātes vai funkciju zudumu.

3.  Dalībvalstis attiecībā uz konkrētiem atkritumu formātiem var pieļaut atkāpes no 1. punktā minētā atkritumu nodošanas un dalītas savākšanas pienākuma, ja iepakojuma vai šāda iepakojuma atkritumu frakciju savākšana kopā vai kopā ar citiem atkritumiem neietekmē spēju šādu iepakojumu vai iepakojuma atkritumu frakcijas sagatavot atkalizmantošanai, reciklēt vai ar tām veikt citas resursu atgūšanas operācijas saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 4. un 13. pantu un ja šādu operāciju izlaides kvalitāte ir salīdzināma ar dalītās savākšanas izlaides kvalitāti.

4.  Šā panta 1. punktā minētās sistēmas:

a)  ir atvērtas attiecīgo nozaru ekonomikas operatoru, kompetento valsts iestāžu un tādu trešo personu līdzdalībai, kas to vārdā veic atkritumu apsaimniekošanu;

b)  aptver visu dalībvalsts teritoriju un visus iepakojuma atkritumus no jebkāda iepakojuma un darbībām, un ņem vērā iedzīvotāju skaitu, paredzamo iepakojuma atkritumu apjomu un sastāvu, kā arī piekļūstamību un tuvumu tiešajiem lietotājiem; tās ietver dalītu savākšanu sabiedriskās vietās, uzņēmumu teritorijā un dzīvojamos rajonos, kam ir pietiekamas spējas;

c)  tās ar nediskriminējošiem nosacījumiem attiecībā uz detalizēto kārtību, tarifiem par piekļuvi sistēmām un jebkādiem citiem nosacījumiem ir atvērtas importētiem produktiem un, ievērojot LESD, ir izstrādātas tā, lai neradītu tirdzniecības šķēršļus vai konkurences izkropļojumus.

5.   Dalībvalstis var paredzēt valsts atkritumu apsaimniekošanas sistēmu līdzdalību 1. punktā minēto sistēmu organizēšanā.

6.  Dalībvalstis veic pasākumus, ar ko veicina iepakojuma atkritumu reciklēšanu, kas atbilst kvalitātes standartiem reciklēto materiālu izmantojamībai attiecīgajās nozarēs.

▌

7.   Dalībvalstis var nodrošināt, ka iepakojuma atkritumi, kas nav dalīti savākti, pirms likvidēšanas vai enerģijas atgūšanas operācijām tiek sašķiroti, lai atdalītu reciklēšanai paredzēto iepakojumu.

49. pants

Obligātā savākšana

Līdz 2029. gada 1. janvārim dalībvalstis pieņem obligātas savākšanas mērķus un veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 52. pantā uzskaitīto materiālu savākšana atbilst 52. pantā definētajiem reciklēšanas mērķrādītājiem un 7. pantā definētajiem obligātajiem mērķrādītājiem attiecībā uz reciklēta materiāla saturu.

50. pants

Depozīta un nodošanas sistēmas

1.  Līdz 2029. gada 1. janvārim dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu dalītu savākšanu vismaz 90 % masas gadā no šādiem iepakojuma formātiem, kas attiecīgajā dalībvalstī attiecīgajā kalendārajā gadā pirmo reizi darīti pieejami tirgū:

a)  vienreizlietojamām plastmasas dzērienu pudelēm ar tilpumu līdz trim litriem; un

b)  vienreizlietojamiem metāla dzērienu traukiem ar tilpumu līdz trim litriem.

Dalībvalstis var izmantot iepakojuma atkritumu apjomu, kas radies no tirgū laistā iepakojuma, lai aprēķinātu a) un b) apakšpunktā paredzētos mērķrādītājus, kā noteikts īstenošanas aktā saskaņā ar 53. panta 2. punktu.

2.  Lai sasniegtu 1. punktā minētos mērķrādītājus, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus ar mērķi nodrošināt, ka tiek izveidotas depozīta sistēmas attiecīgajiem iepakojuma formātiem, kas minēti 1. punktā, un nodrošināt, ka depozīts jāiekasē tirdzniecības vietā. Dalībvalstis var ekonomikas operatorus atbrīvot no depozīta iekasēšanas, ja produkts tiek patērēts HORECA nozarē uz vietas, ar nosacījumu, ka depozīta iepakojuma atvēršana, produkta patērēšana un tukšā depozīta iepakojuma nodošana notiek uz vietas.

Pirmās daļas pirmajā teikumā izklāstītais pienākums neattiecas uz iepakojumu šādiem produktiem:

a)  vīnam un vīna produktu kategorijām, kas uzskaitītas Regulas (ES) Nr. 1308/2013 VII pielikuma II daļas 1., 3., 8., 9., 11., 12., 15., 16. un 17. punktā, vai aromatizētiem vīna produktiem, kas definēti Regulā (ES) Nr. 251/2014;b) produktiem, kuri ir līdzīgi vīna produktiem un aromatizētiem vīna produktiem un kuri iegūti no augļiem, kas nav vīnogas, un dārzeņiem, un uz citiem raudzētiem dzērieniem, uz kuriem attiecas KN kods 2206 00;

c)  alkoholiskajiem dzērieniem uz spirta bāzes, kas atbilst Regulas (EEK) Nr. 2658/87  I pielikumā ietvertās kombinētās nomenklatūras pozīcijai 2208;

d)  pienam un piena produktiem, kas uzskaitīti Regulas (ES) Nr. 1308/2013 I pielikuma XVI daļā.

Dalībvalstis vienreizlietojamas plastmasas dzērienu pudeles un vienreizlietojamus metāla dzērienu traukus, kuru ietilpība ir mazāka par 0,1 litru, var atbrīvot no dalības depozīta un nodošanas sistēmās, ja šāda dalība nav tehniski iespējama.

3.  ▌ Dalībvalstis var atbrīvot no 2. punktā paredzētā pienākuma saskaņā ar šādiem nosacījumiem:

a)  dalītās savākšanas rādītājs, kā noteikts 48. panta 4. un 6. punktā attiecīgajam iepakojuma formātam, kas Komisijai ziņots saskaņā ar 56. panta 1. punkta c) apakšpunktu, pārsniedz 80 % no šāda iepakojuma masas, kas minētās dalībvalsts tirgū pirmo reizi darīts pieejams 2026. kalendārajā gadā. Ja šādi ziņojumi Komisijai vēl nav iesniegti, dalībvalsts, balstoties uz validētiem valsts datiem un īstenoto pasākumu aprakstu, sniedz argumentētu pamatojumu, ka šajā punktā paredzētie atbrīvojuma nosacījumi ir izpildīti;

b)  ne vēlāk kā 12 mēnešus pirms šā panta 1. punktā noteiktā termiņa dalībvalsts Komisijai paziņo par atbrīvojuma pieprasījumu un iesniedz īstenošanas plānu, kurā izklāstīta stratēģija ar konkrētām darbībām, arī laika grafiks, kas nodrošina 1. punktā minētā dalītās savākšanas rādītāja – 90 masas % – sasniegšanu.

4.  Trijos mēnešos pēc tam, kad saņemts īstenošanas plāns, kas iesniegts saskaņā ar šā panta 3. punkta b) apakšpunktu, Komisija, ja tā uzskata, ka plāns minētā punkta b) apakšpunkta prasībām neatbilst, var dalībvalstij prasīt minēto plānu pārskatīt. Attiecīgā dalībvalsts trijos mēnešos pēc Komisijas pieprasījuma saņemšanas iesniedz pārskatītu plānu.

5.  Ja šā panta 1. punktā minētais iepakojuma dalītās savākšanas rādītājs attiecīgajā dalībvalstī samazinās un ir mazāks par 90 % no konkrēta tirgū laista formāta iepakojuma masas trīs kalendāros gadus pēc kārtas, Komisija attiecīgajai dalībvalstij paziņo, ka atbrīvojums vairs nav piemērojams. Depozīta un nodošanas sistēmu izveido līdz 1. janvārim otrajā kalendārajā gadā pēc gada, kurā Komisija attiecīgajai dalībvalstij paziņojusi, ka atbrīvojums vairs nav piemērojams.

6.  Dalībvalstis cenšas izveidot un uzturēt depozīta un nodošanas sistēmas, jo īpaši vienreizlietojamām stikla dzērienu pudelēm un dzērienu pakām ▌. Dalībvalstis cenšas nodrošināt, lai depozīta un nodošanas sistēmas vienreizlietojama iepakojuma formātiem, jo īpaši vienreizlietojamām stikla dzērienu pudelēm, ir vienlīdz pieejamas atkalizmantojamam iepakojumam, ja tas ir tehniski un ekonomiski iespējams.

7.  Dalībvalsts, ievērojot LESD izklāstītos vispārīgos noteikumus un izpildot šajā regulā izklāstītos noteikumus, var pieņemt noteikumus, kas pārsniedz šajā pantā noteikto prasību minimumu, piemēram, iespēju iekļaut 2. punkta a) un b) apakšpunktā uzskaitīto iepakojumu un citu produktu iepakojumu vai iepakojumu no citiem materiāliem.

8.  Dalībvalstis nodrošina, ka attiecībā uz iepakojumu, kam ir līdzīgs mērķis un formāts kā tie, kuri noteikti saskaņā ar šā panta 1. punktu, atkalizmantojama iepakojuma nodošanas punkti un iespējas tiešajiem lietotājiem ir tikpat ērtas, kā depozīta un nodošanas sistēmā nodot vienreizlietojamu iepakojumu.

9.  Līdz 2029. gada 1. janvārim dalībvalstis nodrošina, ka vismaz ▌ depozīta un nodošanas sistēmas, kas izveidotas saskaņā ar 2. punktu, pēc šis regulas stāšanās spēkā atbilst X pielikumā norādītajam kritēriju minimumam.

X pielikumā uzskaitīto kritēriju minimumu nepiemēro depozīta un nodošanas sistēmām, kas izveidotas pirms šīs regulas stāšanās spēkā un kas 1. punktā noteikto 90 % mērķi sasniedz līdz 2029. gada 1. janvārim. Dalībvalstis cenšas nodrošināt, lai esošās depozīta un nodošanas sistēmas, kad tās pirmo reizi tiek pārskatītas, atbilstu X pielikumā noteiktajām minimālajām prasībām. Ja 90 % mērķis nav sasniegts līdz 2029. gada 1. janvārim, esošās depozīta un nodošanas sistēmas X pielikumā noteiktajām minimālajām prasībām atbilst vēlākais līdz 2035. gada 1. janvārim.

Līdz 2038. gada 1. janvārim Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm novērtē šā panta īstenošanu un nosaka, kā maksimāli palielināt depozīta un nodošanas sistēmas sadarbspēju.

10.   X pielikumā uzskaitīto kritēriju minimumu nepiemēro tālākajiem reģioniem, kā atzīts LESD 349. panta ceturtajā daļā, ņemot vērā to vietējās īpatnības.

5. IEDAĻA

Atkalizmantošana un uzpilde

51. pants

Atkalizmantošana un uzpilde

1.  Dalībvalstis veic pasākumus, kas veicina tādu iepakojuma atkalizmantošanas sistēmu izveidi, kas paredz pietiekamus stimulus tā nodošanai, un uzpildes sistēmu izveidi vidi saudzējošā veidā. Minētās sistēmas atbilst prasībām, kas noteiktas šīs regulas 27. un 28. pantā un VI pielikumā, un tās neapdraud pārtikas higiēnu vai patērētāju drošību.

2.  Šā panta 1. punktā minētie pasākumi cita starpā var būt šādi:

a)  tādu depozīta un nodošanas sistēmu izmantošana, kas atbilst X pielikumā noteiktajam prasību minimumam atkalizmantojamam iepakojumam un citiem iepakojuma formātiem, kuri nav minēti 50. panta 1. punktā;

b)  ekonomisku stimulu izmantošana, arī prasības galaizplatītājiem, nolūkā iekasēt maksu par vienreizlietojama iepakojuma izmantošanu un patērētājus informēt par šāda iepakojuma izmaksām tirdzniecības vietā;

c)  prasības, lai izgatavotāji vai galaizplatītāji atkalizmantošanas vai uzpildes sistēmā atkalizmantojamā iepakojumā darītu pieejamu noteiktu procentuālo apmēru tādu produktu, kas nav produkti, uz kuriem attiecas 29. pantā noteiktie mērķrādītāji, ar nosacījumu, ka tas nerada iekšējā tirgus izkropļojumus vai tirdzniecības šķēršļus produktiem no citām dalībvalstīm.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka paplašinātas ražotāja atbildības shēmas un depozīta sistēmas minimālu sava budžeta daļu atvēl samazināšanas un novēršanas darbību finansēšanai.

6. IEDAĻA

Reciklēšanas mērķrādītāji un reciklēšanas veicināšana

52. pants

Reciklēšanas mērķrādītāji un reciklēšanas veicināšana

1.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai visā savā teritorijā sasniegtu šādus reciklēšanas mērķrādītājus:

a)  līdz 2025. gada 31. decembrim – vismaz 65 % no visu radīto iepakojuma atkritumu masas;

b)  līdz 2025. gada 31. decembrim – šāds minimālais masas procentuālais apmērs norādītajiem konkrētajiem materiāliem radītajos iepakojuma atkritumos:

i)  50 % plastmasas;

ii)  25 % koksnes;

iii)  70 % melno metālu;

iv)  50 % alumīnija;

v)  70 % stikla;

vi)  75 % papīra un kartona;

c)  līdz 2030. gada 31. decembrim – vismaz 70 % no visu radīto iepakojuma atkritumu masas;

d)  līdz 2030. gada 31. decembrim – šāds minimālais masas procentuālais apmērs norādītajiem konkrētajiem materiāliem radītajos iepakojuma atkritumos:

i)  55 % plastmasas;

ii)  30 % koksnes;

iii)  80 % melno metālu;

iv)  60 % alumīnija;

v)  75 % stikla;

vi)  85 % papīra un kartona.

2.  Neskarot 1. punkta a) un c) apakšpunktu, dalībvalsts var šā panta 1. punkta b) apakšpunkta i)–vi) punktā un d) apakšpunkta i)–vi) punktā noteiktos termiņus atlikt uz laiku līdz pieciem gadiem, ja izpildīti šādi nosacījumi:

a)  atkāpe no mērķrādītājiem atlikšanas periodā nepārsniedz 15 procentpunktus no viena mērķrādītāja vai sadalījumā starp diviem mērķrādītājiem;

b)  atlikšanas periodā viena mērķrādītāja reciklēšanas rādītājs sakarā ar atkāpi no mērķrādītājiem nenokrītas zem 30 %;

c)  atlikšanas periodā 1. punkta b) apakšpunkta v) un vi) punktā minētā viena mērķrādītāja reciklēšanas rādītājs sakarā ar atkāpi no mērķrādītājiem nenokrītas zem 60 %, un 1. punkta d) apakšpunkta v) un vi) punktā minētā viena mērķrādītāja reciklēšanas rādītājs nenokrītas zem70 %; un

d)  ne vēlāk kā 24 mēnešus pirms attiecīgā termiņa, kas noteikts šā panta 1. punkta b) un d) apakšpunktā, dalībvalsts Komisijai paziņo par nodomu termiņu atlikt un saskaņā ar šīs regulas XI pielikumu Komisijai iesniedz īstenošanas plānu, ko var apvienot ar īstenošanas plānu, kuru iesniedz saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 11. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

3.  Trijos mēnešos pēc tam, kad saskaņā ar šā panta 2. punkta d) apakšpunktu iesniegtais īstenošanas plāns ir saņemts, Komisija, ja tā uzskata, ka plāns XI pielikuma prasībām neatbilst, var dalībvalstij prasīt minēto plānu pārskatīt. Attiecīgā dalībvalsts trijos mēnešos pēc Komisijas pieprasījuma saņemšanas iesniedz pārskatītu plānu. Ja Komisija uzskata, ka plāns joprojām neatbilst XI pielikumā noteiktajām prasībām, kas nozīmē, ka ir maz ticams, ka dalībvalstis spēs sasniegt mērķrādītājus dalībvalsts pieprasītajā papildu laikposmā, bet ne ilgāk kā piecu gadu laikā, Komisija noraida īstenošanas plānu un dalībvalstīm ir pienākums sasniegt mērķrādītājus šā panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā noteiktajos termiņos.

4.  Līdz ... [septiņi gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija šā panta 1. punkta c) un d) apakšpunktā noteiktos mērķrādītājus izskata, apsverot iespēju tos palielināt vai noteikt vēl citus mērķrādītājus. Šajā nolūkā Komisija Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedz ziņojumu, pievienojot leģislatīvā akta priekšlikumu, ja Komisija to uzskata par lietderīgu.

5.  Attiecīgā gadījumā dalībvalstis mudina iepakojuma un citu produktu izgatavošanā izmantot materiālus, kas iegūti, iepakojuma atkritumus reciklējot, šādos veidos:

a)  uzlabojot tirgus nosacījumus šiem materiāliem;

b)  izskatot pašreizējos noteikumus, kas šādus materiālus izmantot liedz.

6.  Dalībvalsts, ievērojot LESD izklāstītos vispārīgos noteikumus un izpildot šajā regulā izklāstītos noteikumus, var pieņemt noteikumus, kas pārsniedz šajā pantā noteikto minimālos mērķrādītājus.

53. pants

Noteikumi par reciklēšanas mērķrādītāju sasniegšanas aprēķināšanu

1.  To, vai 52. panta 1. punktā noteiktie mērķrādītāji ir sasniegti, aprēķina saskaņā ar šajā pantā izklāstītajiem noteikumiem.

2.  Dalībvalstis aprēķina attiecīgajā kalendārajā gadā radīto iepakojuma atkritumu masu. Dalībvalstī radīto iepakojuma atkritumu aprēķinam jābūt izsmeļošam.

Radītā iepakojuma atkritumu aprēķināšanas metodika balstās uz šādām pieejām:

a)  iepakojums, kas attiecīgajā gadā dalībvalstī darīts pieejams tirgū; vai

b)  iepakojuma atkritumu apjoms, kas tajā pašā gadā radies minētajā dalībvalstī.

Aprēķinus, kuru pamatā ir abas a) un b) apakšpunktā minētās pieejas, koriģē, lai nodrošinātu rezultātu salīdzināmību, ticamību un pilnīgumu saskaņā ar prasībām un verifikāciju, kas jānosaka saskaņā ar 56. panta 7. punkta a) apakšpunktā minēto īstenošanas aktu.

3.  Dalībvalstis aprēķina attiecīgajā kalendārajā gadā reciklēto iepakojuma atkritumu masu. Reciklēto iepakojuma atkritumu masu aprēķina kā tā par atkritumiem kļuvušā iepakojuma masu, kas pēc tam, kad ar to veiktas visas nepieciešamās pārbaudes, šķirošanas un citas sagatavošanas operācijas, kurās atdala atkritummateriālus, kam nākamās atkalpārstrādes operācijas neveic, un kuras veic, lai nodrošinātu kvalitatīvu reciklēšanu, nonāk reciklēšanas operācijā, kurā atkritummateriālus faktiski atkalpārstrādā produktos, materiālos vai vielās.

4.  Par kompozīto iepakojumu un citu iepakojumu, kas sastāv no vairāk nekā viena materiāla, aprēķinus veic un par to ziņo sadalījumā pa materiāliem, ko tas satur. Ja konkrēta materiāla daudzums iepakojuma vienībā ir niecīgs un nepārsniedz 5 % no iepakojuma vienības kopējās masas, dalībvalstis no šīs prasības drīkst atkāpties.

▌

5.  Šā panta 3. punkta a) apakšpunkta vajadzībām reciklēto iepakojuma atkritumu masu izmēra, kad atkritumi nonāk reciklēšanas operācijā.

Atkāpjoties no šā punkta pirmās daļas, reciklēto iepakojuma atkritumu masu var mērīt šķirošanas operācijas izlaides punktā ar noteikumu, ka:

a)  šādi izlaides atkritumi pēc tam tiek reciklēti;

b)  to materiālu vai vielu masa, kurus atdala papildu operācijās pirms reciklēšanas operācijas un pēc tam nereciklē, netiek iekļauta atkritumu masā, par ko ziņo kā par reciklētu.

6.  Dalībvalstis izveido efektīvu iepakojuma atkritumu kvalitātes kontroles un izsekojamības sistēmu, lai nodrošinātu šā panta 2. –5. punktā noteikto nosacījumu izpildi. Šajā sistēmā var būt elektroniski reģistri, kas izveidoti saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 35. panta 4. punktu, vai šķiroto atkritumu kvalitātes prasību tehniskās specifikācijas. Tajā var būt ietverti arī šķiroto atkritumu vidējie zudumu rādītāji dažādiem atkritumu veidiem un attiecīgi atkritumu apsaimniekošanas prakse, ja uzticamus datus nav iespējams iegūt citādi. Vidējos zudumu rādītājus aprēķina saskaņā ar aprēķināšanas noteikumiem, kas noteikti deleģētajā aktā, kurš pieņemts saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 11.a panta 10. punktu.

7.  Bioloģiski noārdāmo iepakojuma atkritumu apjomu, kam tiek veikta aerobiskā vai anaerobiskā apstrāde, var ieskaitīt kā reciklētu, ja šāda apstrāde rada kompostu, digestātu vai citu izlaidi, kurā ir līdzīgs reciklētā materiāla saturs attiecībā pret ielaidi un kuru paredzēts izmantot par reciklētu produktu, materiālu vai vielu. Ja izlaidi izmanto augsnē, dalībvalstis to var ieskaitīt kā reciklētu tikai tad, ja šī izmantošana nāk par labu lauksaimniecībai vai tiek panākts ekoloģisks uzlabojums.

8.  Ja sagatavošanas operācijas rezultātā iepakojuma atkritumi pirms to atkalpārstrādes par atkritumiem vairs nav uzskatāmi, šādus materiālus var ieskaitīt reciklētajā apjomā ar noteikumu, ka tie ir paredzēti tālākai atkalpārstrādei produktos, materiālos vai vielās vai nu sākotnējam, vai citam mērķim. Tomēr reciklētajā apjomā neieskaita materiālus, kuri vairs nav atkritumi un kurus paredzēts izmantot kā kurināmo vai citu enerģijas ražošanas līdzekli, vai kurus paredzēts incinerēt, izmantot aizbēršanai vai apglabāt poligonā.

9.  Dalībvalstis var ņemt vērā pēc atkritumu incinerācijas atdalīto metālu reciklēšanu proporcionāli incinerēto iepakojuma atkritumu īpatsvaram, ja reciklētie metāli atbilst noteiktiem kvalitātes kritērijiem, kas izklāstīti Lēmumā (ES) 2019/1004.

10.  Iepakojuma atkritumus, kas nosūtīti uz citu dalībvalsti reciklēšanai šajā citā dalībvalstī, var uzskatīt par reciklētiem tikai tajā dalībvalstī, kurā šie iepakojuma atkritumi ir savākti.

11.  Ārpus Savienības eksportētos iepakojuma atkritumus ieskaita kā reciklētus dalībvalstī, kurā tie savākti, tikai tad, ja ir izpildītas šā panta 3. punktā noteiktās prasības un ja saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1013/2006 eksportētājs sniedz dokumentārus pierādījumus, ka atkritumu sūtījums atbilst minētās regulas prasībām, arī prasībai, lai iepakojuma atkritumu reciklēšana ārpus Savienības notiktu apstākļos, kas ▌ ir līdzvērtīgi attiecīgajos Savienības vides tiesību aktos noteiktajiem.

54. pants

Noteikumi par reciklēšanas mērķrādītāju sasniegšanas aprēķināšanu, kurā iekļauta atkalizmantošana

1.  Dalībvalsts var nolemt konkrētā gadā sasniegt pielāgotu 52. panta 1. punktā minēto mērķrādītāju līmeni, ņemot vērā tā atkalizmantojamā tirdzniecības iepakojuma vidējo īpatsvaru iepriekšējos trijos gados, kas pirmo reizi laists tirgū un atkalizmantots iepakojuma atkalizmantošanas sistēmas ietvaros.

Pielāgoto līmeni aprēķina šādi:

a)  no 52. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā noteiktajiem mērķrādītājiem atskaita šā punkta pirmajā daļā minētā atkalizmantojamā tirdzniecības iepakojuma īpatsvaru attiecībā pret visu tirgū laisto tirdzniecības iepakojumu; un

b)  no 52. panta 1. punkta b) un d) apakšpunktā noteiktajiem mērķrādītājiem atskaita šā punkta pirmajā daļā minēto atkalizmantojamā tirdzniecības iepakojuma īpatsvaru, kas sastāv no attiecīgā iepakojuma materiāla, attiecībā pret visu tirgū laisto tirdzniecības iepakojumu, kas sastāv no attiecīgā materiāla.

Lai aprēķinātu attiecīgo pielāgoto mērķrādītāja līmeni, ņem vērā ne vairāk kā piecus procentpunktus no atkalizmantojamā tirdzniecības iepakojuma vidējā īpatsvara.

2.  Dalībvalsts, aprēķinot 52. panta 1. punkta a) apakšpunktā, 52. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punktā, 52. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 52. panta 1. punkta d) apakšpunkta ii) punktā noteiktos mērķrādītājus, var ņemt vērā koka iepakojuma daudzumu, kas ir salabots, lai to varētu atkalizmantot.

7. IEDAĻA

Informācija un ziņošana

55. pants

Informācija par iepakojuma atkritumu rašanās novēršanu un apsaimniekošanu

1.  Papildus Direktīvas 2008/98/EK 8.a panta 2. punktā un šīs regulas 12. pantā minētajai informācijai ražotāji vai ražotāju atbildības organizācijas, kurām uzticēta pienākumu izpilde saskaņā ar 46. panta 1. punktu, vai dalībvalstu ieceltas publiskas iestādes, ja tiek piemērots Direktīvas 2008/98/EK 8.a panta 2. punkts, tiešajiem lietotājiem, jo īpaši patērētājiem, dara pieejamu šādu informāciju par iepakojuma atkritumu rašanās novēršanu un apsaimniekošanu attiecībā uz iepakojumu, ko ražotāji piegādā dalībvalsts teritorijā:

a)  tiešo lietotāju pienākumi atkritumu rašanās novēršanā, arī paraugprakses, ja tādas ir;

b)  pieejamie iepakojuma atkalizmantošanas pasākumi;

c)  tiešo lietotāju pienākumi iepakojuma atkritumu dalītā savākšanā, arī tas, kā rīkoties ar iepakojumu, kas satur bīstamus produktus vai atkritumus;

d)  tā marķējuma un simbolu nozīme, kas iepakojumam piestiprināti, uz tā norādīti vai iespiesti saskaņā ar 12. pantu vai ir atrodami iepakotajam produktam pievienotajos dokumentos;

e)  ietekme uz vidi un cilvēka veselību vai drošību, ko rada nepienācīga atbrīvošanās no iepakojuma atkritumiem, piemēram, izmešana vidē vai izmešana jauktajos sadzīves atkritumos, un nelabvēlīgā ietekme, ko uz vidi atstāj vienreizlietojams iepakojums, jo īpaši plastmasas iepirkumu maisiņi;

f)  kompostējamā iepakojuma kompostēšanas īpašības un piemērotās atkritumu apsaimniekošanas iespējas saskaņā ar 9. panta 2. punktu. Patērētājus informē par to, ka kompostējamais iepakojums nav piemērots mājsaimnieciskai kompostēšanai un kompostējamo iepakojumu nedrīkst izmest dabā.

Šā panta 1. punkta d) apakšpunktā noteiktos pienākumus piemēro no ... [42 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] vai no 12. panta piemērošanas dienas, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāk.

2.  Šā panta 1. punktā minēto informāciju atjaunina un sniedz, izmantojot:

a)  vietni vai citus elektroniskās saziņas līdzekļus;

b)  publisku informāciju;

c)  izglītības programmas un kampaņas;

d)  norādes vienā vai vairākās valodās, ko lietotāji un patērētāji var viegli saprast.

3.  Ja informāciju sniedz publiski, saglabā komerciāli sensitīvas informācijas konfidencialitāti saskaņā ar attiecīgajiem Savienības un valsts tiesību aktiem.

56. pants

Ziņošana Komisijai

1.  Dalībvalstis Komisijai ziņo šādus datus par katru kalendāro gadu:

a)  dati par 52. panta 1. punkta a)–d) apakšpunkta īstenošanu un par atkalizmantojamo iepakojumu;

b)  ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu, vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu, biezo plastmasas iepirkumu maisiņu un ļoti biezo plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņš gadā uz cilvēku katrā kategorijā atsevišķi, kā norādīts XII pielikuma 4. tabulā;

c)  tā iepakojuma dalītās savākšanas rādītājs, uz kuru attiecas pienākums izveidot depozīta un nodošanas sistēmas, kā noteikts 50. panta 1. punktā.

Dalībvalstis var arī sniegt datus par citu materiālu iepirkumu maisiņu gada patēriņu ▌ .

2.  Dalībvalstis ziņo šādus datus par katru ▌ kalendāro gadu:

a)  iepakojuma daudzumu, kas minētās dalībvalsts teritorijā pirmo reizi darīts pieejams tirgū, attiecībā uz katru iepakojuma kategoriju, kā norādīts XII pielikuma 3. tabulā;

b)  ▌ savākto iepakojuma atkritumu daudzums attiecībā uz katru iepakojuma materiālu, kā norādīts 52. pantā;

c)  reciklēto iepakojuma atkritumu daudzums un reciklēšanas rādītāji attiecībā uz katru iepakojuma kategoriju, kā norādīts XII pielikuma 3. tabulā.

▌

3.  Pirmais pārskata periods ir šāds:

a)  attiecībā uz pienākumiem, kas noteikti šā panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā un 2. punktā, – otrais pilnais kalendārais gads pēc tā īstenošanas akta stāšanās spēkā, ar kuru saskaņā ar šā panta 7. punktu nosaka formātu, kādā jāiesniedz ziņojumi Komisijai;

b)  attiecībā uz šā panta 1. punkta c) apakšpunktā noteikto pienākumu – kalendārais gads, kas sākas 2028. gada 1. janvārī.

4.  Dalībvalstis šā panta 1. un 2. punktā minētos datus dara pieejamus elektroniski 19 mēnešu laikā pēc tā pārskata gada beigām, par kuru dati tiek vākti. Tās ziņo datus elektroniski 19 mēnešu laikā pēc tā pārskata gada beigām, par kuru dati tiek vākti, formātā, ko noteikusi Komisija saskaņā ar 7. punktu.

5.  Datus, ko dalībvalstis darījušas pieejamus saskaņā ar šo pantu, iesniedz kopā ar kvalitātes pārbaudes ziņojumu. Šo kvalitātes pārbaudes ziņojumu iesniedz formātā, ko Komisija noteikusi saskaņā ar 7. punktu.

6.  Datus, ko dalībvalstis darījušas zināmus saskaņā ar šo pantu, iesniedz kopā ar ziņojumu par pasākumiem, kas veikti saskaņā ar 53. panta 7. un 11. punktu, attiecīgā gadījumā arī detalizētu informāciju par vidējiem zuduma rādītājiem.

7.  Komisija ... [24 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] pieņem īstenošanas aktus, ar ko nosaka:

a)  noteikumus par datu aprēķināšanu, verifikāciju un ziņošanu saskaņā ar 1. punkta a) un c) apakšpunktu un 2. punktu, arī metodiku radušos iepakojuma atkritumu noteikšanai, un ziņošanas formātu;

b)  metodiku vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu gada patēriņa aprēķināšanai uz cilvēku, kā norādīts 1. punkta b) apakšpunktā, un ziņošanas formātu;

c)   korekcijas koeficientu, kas minēts 43. panta 3 punktā, lai ņemtu vērā tūrisma pieaugumu vai samazinājumu salīdzinājumā ar bāzes gadu nolūkā sasniegt iepakojuma atkritumu rašanās novēršanas mērķrādītājus.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 65. panta 3. punktā.

▌

8.  Dalībvalstis pieprasa, lai atkalizmantošanas sistēmu ekonomikas operatori un visi ekonomikas operatori, kas iepakojumu dara pieejamu dalībvalstīs, kompetentajām iestādēm sniegtu precīzus un uzticamus datus, kas dalībvalstīm dotu iespēju izpildīt ziņošanas pienākumus, kas tām noteikti saskaņā ar šo pantu, vajadzības gadījumā ņemot vērā konkrētas problēmas, ar kurām detalizētu datu sniegšanas sakarā saskaras mazie un vidējie uzņēmumi.

57. pants

Iepakojuma datubāzes

1.  12 mēnešus no dienas, kad tiek pieņemti 56. panta 7. punktā minētie īstenošanas akti, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka iepakojuma un iepakojuma atkritumu datubāzes, ja tādas vēl nav izveidotas, tiek izveidotas saskaņoti, lai varētu ziņot Komisijai.

2.  Šā panta 1. punktā minētajās datubāzēs iekļauj:

a)  informāciju par iepakojuma un iepakojuma atkritumu plūsmu apjomu, īpašībām un dinamiku atsevišķu dalībvalstu līmenī;

▌

b)  XII pielikumā norādītos datus.

3.   Iepakojuma datubāzes ir pieejamas plašākai sabiedrībai mašīnlasāmā formātā, kas nodrošina piekļuvi atjauninātiem datiem par ziņošanu un izlietotā iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas izmaksām, kā arī nodrošina datu savietojamību un atkalizmantošanu. Tās sniedz, izmantojot:

a)  tīmekļa vietni vai citus elektroniskās saziņas līdzekļus attiecīgās dalībvalsts oficiālajā valodā; vai

b)  publiskus ziņojumus attiecīgās dalībvalsts oficiālajā valodā.

Šīs prasības neskar komerciāli sensitīvu informāciju vai datu aizsardzības tiesību aktus.

IX nodaļa

Drošības procedūras

58. pants

Valsts līmeņa procedūra rīcībai ar iepakojumu, kas rada risku

1.  Neskarot ▌ Regulas (ES) 2019/1020 19. pantu, ja vienas dalībvalsts tirgus uzraudzības iestādēm ir pietiekams iemesls uzskatīt, ka iepakojums, uz ko attiecas šī regula, rada risku videi vai cilvēka veselībai, tās bez liekas kavēšanās veic attiecīgā iepakojuma izvērtējumu, kas aptver visas šajā regulā noteiktās prasības, kuras attiecas uz šo risku. Attiecīgie ekonomikas operatori pēc vajadzības sadarbojas ar tirgus uzraudzības iestādēm.

Šā panta 1. punkta nolūkā par šīs regulas izpildi atbildīgās iestādes veic turpmākus pasākumus saistībā ar sūdzībām vai ziņojumiem, kas attiecas uz iepakojuma un iepakoto produktu iespējamu neatbilstību šai regulai, un pārbauda, vai ir veikti atbilstoši korektīvie pasākumi.

Ja šajā izvērtēšanā tirgus uzraudzības iestādes konstatē, ka iepakojums šajā regulā noteiktajām prasībām neatbilst, tās nekavējoties pieprasa, lai attiecīgais ekonomikas operators veiktu pienācīgus un samērīgus korektīvos pasākumus tirgus uzraudzības iestāžu noteiktā saprātīgā termiņā, kas ir samērojams ar neatbilstības veidu un attiecīgā gadījumā pakāpi, lai panāktu iepakojuma atbilstību minētajām prasībām.

2.  Atkāpjoties no šā panta 1. punkta, ja sakarā ar sensitīvu kontaktiepakojumu, uz ko attiecas konkrēti Savienības tiesību akti, kuru mērķis ir aizsargāt cilvēka veselību, pastāv risks cilvēka veselībai, uzraudzības iestādes nevis izvērtē, kādu risku cilvēka vai dzīvnieku veselībai rada iepakojuma materiāls, ja tas no iepakojuma materiāla pāriet uz iepakoto saturu, bet gan brīdina iestādes, kuras ir kompetentas minētos riskus kontrolēt. Šīs iestādes ir Regulā (ES) 2017/625, Regulā (ES) 2017/745, Regulā (ES) 2017/746, Regulā (ES) 2019/6 vai Direktīvā 2001/83/EK minētās kompetentās iestādes.

3.  Ja tirgus uzraudzības iestādes uzskata, ka neatbilstība neaprobežojas tikai ar attiecīgās valsts teritoriju vien, tās par izvērtējuma rezultātiem un par ekonomikas operatoram noteiktajiem pasākumiem informē Komisiju un pārējās dalībvalstis.

4.  Ekonomikas operators nodrošina, ka visi atbilstošie korektīvie pasākumi tiek veikti attiecībā uz visu attiecīgo iepakojumu, ko ekonomikas operators ir darījis pieejamu tirgū visā Savienībā.

5.  Ja attiecīgais ekonomikas operators 1. punkta otrajā daļā noteiktajā termiņā pienācīgus korektīvos pasākumus neveic vai neatbilstība vēl aizvien pastāv, tirgus uzraudzības iestādes veic visus vajadzīgos pagaidu pasākumus, lai iepakojumu aizliegtu laist valsts tirgū, to no minētā tirgus izņemtu vai to atsauktu.

Par minētajiem pasākumiem tirgus uzraudzības iestādes nekavējoties informē Komisiju un pārējās dalībvalstis.

6.  Šā panta 5. punktā minēto informāciju Komisijai un pārējām dalībvalstīm paziņo, izmantojot Regulas (ES) 2019/1020 34. pantā minēto informācijas un saziņas sistēmu, un tajā ietver visas pieejamās ziņas, konkrētāk, neatbilstīgā iepakojuma identificēšanai nepieciešamos datus, datus par iepakojuma izcelsmi, iespējamās neatbilstības veidu un ar to saistīto risku, veikto valsts pasākumu veidu un ilgumu, kā arī attiecīgā ekonomikas operatora iesniegtos argumentus un attiecīgā gadījumā 61. panta 1. punktā minēto informāciju. Tirgus uzraudzības iestādes norāda, vai neatbilstība ir saistīta ar vienu no šiem aspektiem:

a)  to, ka iepakojums neatbilst šīs regulas 5.–11. pantā noteiktajām ilgtspējas prasībām;

b)  nepilnībām šīs regulas 36. un 37. pantā minētajos saskaņotajos standartos vai kopējās specifikācijās.

7.  Citas dalībvalstis, izņemot to dalībvalsti, kura procedūru ierosinājusi, Komisiju un pārējās dalībvalstis nekavējoties informē par visiem pieņemtajiem pasākumiem un sniedz visu savā rīcībā esošo papildu informāciju, kas saistīta ar attiecīgā iepakojuma neatbilstību, un, ja tās kādam pieņemtajam valsts pasākumam nepiekrīt, informē par saviem iebildumiem.

8.  Ja trīs mēnešu laikā pēc šā panta 4. punktā minētās informācijas saņemšanas ne kāda no dalībvalstīm, ne Komisija iebildumus pret kādas dalībvalsts veiktu pagaidu pasākumu nav cēlusi, šo pasākumu uzskata par pamatotu.

Lai ņemtu vērā attiecīgo prasību specifiku, pagaidu pasākumos var norādīt termiņu, kas garāks vai īsāks par trim mēnešiem.

9.  Dalībvalstis nodrošina, ka iepakojums tiek izņemts no to tirgus vai ka attiecībā uz iepakojumu vai attiecīgo izgatavotāju nekavējoties tiek veikti citi piemēroti ierobežojošie pasākumi.

59. pants

Savienības drošības procedūra

1.  Ja 58. panta 5. un 6. punktā aprakstītās procedūras beigās pret kādas dalībvalsts veiktu pasākumu ir izteikti iebildumi vai ja Komisija uzskata, ka kāds valsts pasākums ir pretrunā Savienības tiesību aktiem, Komisija nekavējoties sāk apspriešanos ar dalībvalstīm un attiecīgo ekonomikas operatoru vai operatoriem un valsts pasākumu izvērtē. Balstoties uz minētā izvērtējuma rezultātiem, Komisija ar īstenošanas aktu lemj, vai valsts pasākums ir pamatots vai ne.

Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 65. panta 3. punktā norādīto pārbaudes procedūru.

2.  Komisija savu lēmumu adresē visām dalībvalstīm un to nekavējoties paziņo gan tām, gan attiecīgajam ekonomikas operatoram vai operatoriem.

Ja valsts pasākums tiek uzskatīts par pamatotu, visas dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu neatbilstīgā iepakojuma izņemšanu no sava tirgus, un par to attiecīgi informē Komisiju.

Ja valsts pasākums tiek uzskatīts par nepamatotu, attiecīgā dalībvalsts attiecīgo pasākumu atceļ.

3.  Ja valsts pasākums tiek uzskatīts par pamatotu un iepakojuma neatbilstība ir saistīta ar trūkumiem šīs regulas 36. pantā minētajos saskaņotajos standartos, Komisija piemēro Regulas (ES) Nr. 1025/2012 11. pantā paredzēto procedūru.

4.  Ja valsts pasākums tiek uzskatīts par pamatotu un iepakojuma neatbilstība ir saistīta ar trūkumiem 37. pantā minētajās kopīgajās tehniskajās specifikācijās, Komisija nekavējoties pieņem īstenošanas aktus, ar ko attiecīgās kopīgās tehniskās specifikācijas groza vai atceļ.

60. pants

Atbilstīgs iepakojums, kas rada risku

1.  Ja, veikusi izvērtējumu saskaņā ar 58. pantu, dalībvalsts konstatē, ka, lai gan iepakojums atbilst piemērojamajām prasībām, kas noteiktas 5.–12. pantā, tas rada risku videi vai cilvēka veselībai, tā nekavējoties pieprasa, lai attiecīgais ekonomikas operators saprātīgā termiņā, ko noteikušas tirgus uzraudzības iestādes un kas ir samērojams ar riska veidu un attiecīgā gadījumā pakāpi, veiktu visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgais iepakojums, kad tas tiek laists tirgū, šo risku vairs nerada, nodrošinātu minētā iepakojuma atbilstību, to no tirgus izņemtu vai atsauktu.

2.  Atkāpjoties no šā panta 1. punkta, ja sakarā ar sensitīvu kontaktiepakojumu, uz ko attiecas konkrēti Savienības tiesību akti, kuru mērķis ir aizsargāt cilvēka veselību, pastāv risks cilvēka veselībai, uzraudzības iestādes nevis izvērtē, kādu risku cilvēka vai dzīvnieku veselībai rada iepakojuma materiāls, ja tas no iepakojuma materiāla pāriet uz iepakoto saturu, bet gan brīdina iestādes, kuras ir kompetentas minētos riskus kontrolēt. Šīs iestādes ir Regulā (ES) 2017/625, Regulā (ES) 2017/745, Regulā (ES) 2017/746, Regulā (ES) 2019/6 vai Direktīvā 2001/83/EK minētās kompetentās iestādes.

3.  Ekonomikas operators nodrošina, ka korektīvie pasākumi tiek veikti attiecībā uz visu attiecīgo iepakojumu, ko tas darījis pieejamu tirgū visā Savienībā.

4.  Dalībvalsts Komisiju un pārējās dalībvalstis nekavējoties informē par saviem konstatējumiem un tālākajām darbībām saskaņā ar šā panta 1. punktu. Minētajā informācijā ietver visas pieejamās ziņas, jo īpaši attiecīgā iepakojuma identificēšanai vajadzīgos datus, datus par iepakojuma izcelsmi un piegādes ķēdi, konkrētā riska veidu un veikto valsts pasākumu veidu un ilgumu.

5.  Komisija nekavējoties sāk apspriešanos ar dalībvalstīm un attiecīgo ekonomikas operatoru vai operatoriem un izvērtē veiktos valsts pasākumus. Balstoties uz minētā izvērtējuma rezultātiem, Komisija pieņem īstenošanas aktu, ar ko nosaka, vai valsts pasākums ir vai nav pamatots, un attiecīgā gadījumā ierosina pienācīgus pasākumus.

Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 65. panta 3. punktā norādīto pārbaudes procedūru.

Ja ir ar vides un cilvēka veselības aizsardzību saistīta pienācīgi pamatota neatliekama steidzamība, Komisija saskaņā ar procedūru, kura minēta 65 panta 4. punktā, pieņem nekavējoties piemērojamu īstenošanas aktu.

Komisija savu lēmumu adresē visām dalībvalstīm un to nekavējoties paziņo gan tām, gan attiecīgajam ekonomikas operatoram vai operatoriem.

61. pants

Savienības tirgū ievedamā iepakojuma kontrole

1.  Ja neatbilstība neaprobežojas ar attiecīgās valsts teritoriju, tirgus uzraudzības iestādes par šīs regulas 58. panta 5. punktā minētajiem pasākumiem nekavējoties paziņo iestādēm, kas izraudzītas saskaņā ar Regulas (ES) 2019/1020 25. panta 1. punktu. Šajā paziņojumā iekļauj visu attiecīgo informāciju, jo īpaši informāciju, kas vajadzīga, lai identificētu neatbilstīgo iepakojumu, uz kuru attiecas pasākumi, un, ja produkts ir iepakots, lai identificētu pašu produktu.

2.   Iestādes, kas izraudzītas, ievērojot Regulas (ES) 2019/1020 25. panta 1. punktu, saskaņā ar šā panta 1. punktu paziņoto informāciju izmanto, lai veiktu savu riska analīzi saskaņā ar Regulas (ES) 2019/1020 25. panta 3. punktu.

3.  Šā panta 1. punktā minēto informāciju paziņo, ievadot informāciju attiecīgajā muitas riska pārvaldības vidē.

4.  Komisija izstrādā starpsavienojumu, lai šā panta 1. punktā minēto saziņu starp 58. panta 6. punktā minēto informācijas un saziņas sistēmu un šā panta 3. punktā minēto vidi automatizētu. Šis starpsavienojums sāk darboties ne vēlāk kā divus gadus pēc šā panta 5. punktā minētā īstenošanas akta pieņemšanas dienas.

5.  Komisija ir pilnvarota pieņemt īstenošanas aktus, kuros precizē procedūras noteikumus un sīkāku informāciju par šā panta 4. punkta īstenošanas kārtību, arī funkcijas, datu elementus un datu apstrādi, kā arī noteikumus par personas datu apstrādi, konfidencialitāti un 4. punktā minētā starpsavienojuma pārziņu.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, ievērojot 65. panta 3. punktu.

62. pants

Formāla neatbilstība

1.  Ja dalībvalsts konstatē kādu no tālāk uzskaitītajām neatbilstībām, tā prasa, lai attiecīgais ekonomikas operators attiecīgo neatbilstību novērstu:

a)  nav sagatavota ES atbilstības deklarācija;

b)  ES atbilstības deklarācija ir sagatavota nepareizi;

c)  12. pantā minētais kvadrātkods vai datu nesējs nenodrošina piekļuvi vajadzīgajai informācijai saskaņā ar minēto pantu;

d)  VII pielikumā minētā tehniskā dokumentācija nav pieejama, nav pilnīga vai tajā ir kļūdas;

e)  informācija, kas minēta 15. panta 6. punktā vai 18. panta 3. punktā, nav norādīta, ir nepatiesa vai nepilnīga;

f)  nav izpildīta kāda cita administratīvā prasība, kas noteikta 15. vai 18. pantā;

g)  nav izpildītas 24. un 25. pantā noteiktās prasības par konkrētu iepakojuma formātu lietošanas ierobežojumiem vai pārmērīgu iepakojumu;

h)  attiecībā uz atkalizmantojamu iepakojumu nav izpildītas 27. pantā minētās prasības par atkalizmantošanas sistēmas izveidi, darbību vai dalību tajā;

i)  attiecībā uz uzpildīšanu nav izpildītas 28. panta 1. un 2. punktā noteiktās informācijas prasības;

j)  nav izpildītas 28. panta 3. punktā noteiktās prasības attiecībā uz uzpildes punktiem;

k)  nav sasniegti 29. pantā noteiktie atkalizmantošanas un uzpildes mērķrādītāji;

l)   nav izpildītas 6. pantā noteiktās prasības attiecībā uz reciklējamu iepakojumu;

m)   nav izpildītas 7. pantā noteiktās prasības attiecībā uz minimālo reciklēta materiāla saturu iepakojumā.

2.  Ja šā panta 1. punkta a)–f) apakšpunktā minētā neatbilstība saglabājas, attiecīgā dalībvalsts veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai aizliegtu iepakojumu darīt pieejamu tirgū vai nodrošinātu tā atsaukšanu vai izņemšanu no tirgus.

3.  Ja šā panta 1. punkta g)–k) apakšpunktā minētā neatbilstība saglabājas, dalībvalstis piemēro noteikumus par sodiem, kurus piemēro par šīs regulas pārkāpumiem un kurus dalībvalstis ir noteikušas saskaņā ar 68. pantu.

X nodaļa

Zaļais publiskais iepirkums

63. pants

Zaļais publiskais iepirkums

1.  Lai stimulētu vidiski ilgtspējīga iepakojuma piedāvājumu un pieprasījumu, Komisija līdz … [60 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] pieņem īstenošanas aktus, ar ko precizē minimālās obligātās prasības Direktīvas 2014/24/ES darbības jomā esošiem publiskiem līgumiem par iepakojumu vai iepakotiem produktiem vai par pakalpojumiem, kuros izmanto iepakojumu vai iepakotus produktus, vai Direktīvas 2014/25/ES darbības jomā esošiem publiskiem līgumiem, kuru slēgšanas tiesības piešķir līgumslēdzējas iestādes, kā definēts Direktīvas 2014/24/ES 2. panta 1. punktā vai Direktīvas 2014/25/ES 3. panta 1. punktā, vai līgumslēdzēji, kā definēts Direktīvas 2014/25/ES 4. panta 1. punktā, un kuros iepakojums vai iepakotie produkti veido vairāk nekā 30 % no aplēstās līguma vērtības vai no to produktu vērtības, kurus izmanto pakalpojumos, kas ir līguma priekšmets. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 65. panta 3. punktā.

2.  Prasības, kas noteiktas 1. punktā paredzētajos īstenošanas aktos, attiecas uz minētajā punktā norādīto publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām, kuras uzsāktas 12 mēnešus pēc attiecīgā īstenošanas akta spēkā stāšanās dienas vai vēlāk.

3.  Zaļā publiskā iepirkuma ▌minimālās obligātās prasības ir balstītas uz 5.–11. pantā noteiktajām prasībām un uz šādiem elementiem:

a)  to publisko līgumu vērtība un apmērs, kuru slēgšanas tiesības piešķir attiecībā uz iepakojumu vai iepakotiem produktiem, vai pakalpojumiem vai darbiem, kuros izmanto iepakojumu vai iepakotus produktus;

▌

b)  līgumslēdzēju iestāžu vai līgumslēdzēju ekonomiskās iespējas iepirkt vidiski ilgtspējīgāku iepakojumu vai iepakotus produktus bez nesamērīgi lielām izmaksām;

c)   attiecīgā iepakojuma vai iepakoto produktu stāvoklis tirgū Savienības līmenī;

d)   prasību ietekme uz konkurenci;

e)   iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas pienākumi.

4.   Zaļā publiskā iepirkuma minimālās obligātās prasības var būt:

a)  tehniskās specifikācijas Direktīvas 2014/24/ES 42. panta un Direktīvas 2014/25/ES 60. panta nozīmē;

b)  atlases kritēriji Direktīvas 2014/24/ES 58. panta un Direktīvas 2014/25/ES 80. panta nozīmē; vai

c)  līgumu izpildes nosacījumi Direktīvas 2014/24/ES 70. panta un Direktīvas 2014/25/ES 87. panta nozīmē.

Minētās zaļā publiskā iepirkuma minimālās obligātās prasības izstrādā saskaņā ar principiem, kas ietverti Direktīvā 2014/24/ES un Direktīvā 2014/25/ES, lai veicinātu šīs regulas mērķu sasniegšanu.

5.   Šā panta 1. punktā minētās līgumslēdzējas iestādes un līgumslēdzēji pienācīgi pamatotos gadījumos var atkāpties no 1. punktā minētajā īstenošanas aktā precizētajām obligātajām prasībām, pamatojoties uz sabiedriskās drošības vai sabiedrības veselības apsvērumiem. Līgumslēdzējas iestādes un līgumslēdzēji pienācīgi pamatotos gadījumos var arī atkāpties no obligātajām prasībām, ja tās radītu neatrisināmas tehniskas grūtības.

XI nodaļa

Deleģētās pilnvaras un komiteju procedūra

64. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.  Pilnvaras pieņemt 5. panta 7. punktā, 6. panta 4. punktā, 6. panta 5. punktā, 7. panta 12. punktā, 7. panta 13. punktā, 7. panta 15. punktā, 9. panta 5. punktā, 25. panta 5. punktā, 29. panta 12. un 18. punktā un 63. panta 3. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz desmit gadu laikposmu no ... [šīs regulas spēkā stāšanās diena]. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 5. panta 7. punktā, 6. panta 4. punktā, 6. panta 5. punktā, 7. panta 12. punktā, 7. panta 13. punktā, 7. panta 15. punktā, 9. panta 5. punktā, 25. panta 5. punktā, 29. panta 12. un 18. punktā un 63. panta 3. punktā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.  Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar katras dalībvalsts ieceltajiem ekspertiem saskaņā ar principiem, kas paredzēti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.  Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.  Saskaņā ar 5. panta 7. punktu, 6. panta 4. punktu, 6. panta 5. punktu, 7. panta 12. punktu, 7. panta 13. punktu, 7. panta 15. punktu, 9. panta 5. punktu, 25. panta 5. punktu, 29. panta 12. un 18. punktu un 63. panta 3. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

65. pants

Komiteju procedūra

1.  Komisijai palīdz Direktīvas 2008/98/EK 39. pantā minētā komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 4. pantu.

3.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

▌

4.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 8. pantu saistībā ar minētās regulas 5. pantu.

XII nodaļa

Grozījumi

66. pants

Grozījumi Regulā (ES) 2019/1020

Regulu (ES) 2019/1020 groza šādi:

1)  regulas I pielikumā pievieno šādus punktus:"

“X [PB: lūgums ievietot nākamo secīgo numuru] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/904 (2019. gada 5. jūnijs) par konkrētu plastmasas izstrādājumu ietekmes uz vidi samazināšanu (OV L 155, 12.6.2019., 1. lpp.);

X [PB: lūgums ievietot nākamo secīgo numuru] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) .../... (...gada ...) par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem, ar kuru groza Regulu (ES) 2019/1020 un Direktīvu (ES) 2019/904 un atceļ Direktīvu 94/62/EK (OV L, ....ELI: …) (80).”;

2)  regulas II pielikuma 8. punktu svītro.

67. pants

Grozījumi Direktīvā (ES) 2019/904

Direktīvu (ES) 2019/904 groza šādi:

1-a)   direktīvas 2. panta 2. punktā teikuma beigās pievieno šādu tekstu: “ja vien Regulā par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem nav skaidri noteikts citādi.”.

Noteicošais ir 22. panta 4.a punkts, ja tas ir pretrunā Direktīvas (ES) 2019/904 4. pantam attiecībā uz V pielikuma 3. punktā uzskaitīto vienreizlietojamo plastmasas iepakojumu;

2)  direktīvas 6. panta 5. punkta a) un b)apakšpunktus svītro no 2030. gada 1. janvāra vai trīs gadus pēc 7. panta 8. punktā minētā īstenošanas akta spēkā stāšanās dienas, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāk;

3)  direktīvas 13. panta 1. punkta e) apakšpunktu svītro no 2030. gada 1. janvāra vai trīs gadus pēc 7. panta 8. punktā minētā īstenošanas akta spēkā stāšanās dienas, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāk;

4)  direktīvas 13. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:"

“3. Komisija pārskata datus un informāciju, kas paziņoti saskaņā ar šo pantu, un publicē ziņojumu par sava pārskata rezultātiem. Ziņojumā ietver datu un informācijas vākšanas organizatoriskā aspekta, datu avotu un dalībvalstu izmantotās metodikas, kā arī minēto datu un informācijas pilnīguma, uzticamības, savlaicīguma un konsekvences novērtējumu. Novērtējums var ietvert konkrētus ieteikumus par veicamajiem uzlabojumiem. Ziņojumu sagatavo pēc tam, kad dalībvalstis pirmoreiz paziņojušas datus, un pēc tam reizi četros gados.”;

5)   direktīvas pielikuma B daļu groza šādi:

a)  panta 7., 8. un 9. punktu aizstāj ar šādiem:"

b)  pantā iekļauj šādus punktus:"

________________

* Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2024/… (... gada ...) par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem, ar kuru groza Regulu (ES) 2019/1020 un Direktīvu (ES) 2019/904 un atceļ Direktīvu 94/62/EK (OV L, …, ELI: …).”.

XIII nodaļa

Nobeiguma noteikumi

68. pants

Sodi

1.  Dalībvalstis līdz ... [24 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] paredz noteikumus par sodiem, ko piemēro par šīs regulas pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to piemērošanu. Paredzētie sodi ir efektīvi, samērīgi un atturoši. ▌Dalībvalstis minētos noteikumus un pasākumus nekavējoties dara zināmus Komisijai un paziņo tai par jebkādiem turpmākiem grozījumiem, kas tos ietekmē.

2.  Par 24. –26. panta prasību neievērošanu paredzētie sodi ietver administratīvus naudas sodus. Ja dalībvalsts tiesību sistēmā administratīvi naudas sodi nav paredzēti, šo punktu var piemērot tā, ka naudas soda piemērošanas procedūru ierosina attiecīgā iestāde, bet naudas sodu nosaka kompetentās valsts tiesas, vienlaikus nodrošinot, ka minētie tiesību aizsardzības līdzekļi ir iedarbīgi un tiem ir šajā punktā minētajiem administratīvajiem naudas sodiem līdzvērtīga iedarbība. Uzliktie naudas sodi katrā ziņā arī ir iedarbīgi, samērīgi un atturoši.

3.  Dalībvalstis līdz [viens gads pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] minētos noteikumus un pasākumus dara zināmus Komisijai un nekavējoties paziņo tai par jebkādiem turpmākiem grozījumiem, kas tos ietekmē.

69. pants

Izvērtēšana

Līdz ...[ 8 gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija izvērtē šo regulu un tās devumu iekšējā tirgus darbībā un iepakojuma vidiskās ilgtspējas uzlabošanā. Minētajā izvērtējumā ir iekļauta daļa, kas cita starpā veltīta šīs regulas ietekmei uz agropārtikas sistēmu un pārtikas izšķērdēšanu. Komisija Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai iesniedz ziņojumu par galvenajiem minētā izvērtējuma konstatējumiem. Dalībvalstis Komisijai dara zināmu visu informāciju, kas vajadzīga šā ziņojuma sagatavošanai.

70. pants

Atcelšana un pārejas noteikumi

Direktīvu 94/62/EK atceļ no... [18 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

Tomēr piemēro šādus pārejas noteikumus:

a)  Direktīvas 94/62/EK 8. panta 2. punktu turpina piemērot līdz ... [30 mēneši no 12. panta 6. punktā minētā īstenošanas akta spēkā stāšanās dienas];

b)   attiecībā uz pamatprasībām saskaņā ar II pielikuma 1. punkta pirmo ievilkumu Direktīvas 94/62/EK 9. panta 1. un 2. punktu turpina piemērot līdz 2029. gada 31. decembrim;

c)  Direktīvas 94/62/EK 5. panta 2. un 3. punktu, 6. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktu, kā arī 6.a pantu turpina piemērot līdz ... [pēdējā diena kalendārajā gadā, kas ir 36 mēnešus no šīs regulas spēkā stāšanās dienas];

d)  Direktīvas 94/62/EK 12. panta 3.a, 3.b, 3.c un 4. punktu turpina piemērot līdz ... [pēdējā diena tajā pašā kalendārajā gadā, kurā beidzas 36 mēnešu laikposms no šīs regulas spēkā stāšanās dienas], izņemot datu nosūtīšanu Komisijai, ko turpina piemērot līdz ... [pēdējā diena kalendārajā gadā, kas ir 54 mēnešus no šīs regulas spēkā stāšanās dienas]; ▌

e)   Lēmumi 2001/171/EK un 2009/292/EK paliek spēkā, un tos turpina piemērot līdz brīdim, kad tos atceļ ar deleģētajiem aktiem, kurus Komisija pieņēmusi, ievērojot šīs regulas 5. panta 7 punktu.

f)   Dalībvalstis līdz ... [3 gadi no šīs regulas spēkā stāšanās dienas] var saglabāt valsts noteikumus, kas ierobežo tāda iepakojuma laišanu tirgū, kura formāts un mērķi norādīti V pielikuma 2. un 3. punktā. Regulas 4. panta 3. punktu nepiemēro attiecībā uz valsts pasākumiem, kas saglabāti, pamatojoties uz šo punktu, līdz ... [3 gadi no regulas spēkā stāšanās dienas].

Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo regulu, un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu XIII pielikumā.

71. pants

Stāšanās spēkā un piemērošana

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no ... [18 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

Tomēr regulas 67. panta 5. punktu piemēro no ... [48 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

…,

Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes vārdā –

priekšsēdētāja priekšsēdētājs

I PIELIKUMS

▌ INDIKATĪVS TĀDU PRIEKŠMETU SARAKSTS, KAS IETILPST 3. PANTA 1. punktā SNIEGTĀS IEPAKOJUMA DEFINĪCIJAS DARBĪBAS JOMĀ

Priekšmeti, uz kuriem attiecas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts

Iepakojums

Saldumu kārbas

CD kārbiņu iesaiņojuma plēve

Pasta sūtījumu maisiņi katalogiem un žurnāliem (kopā ar žurnālu)

Kūku formiņas, kas tiek pārdotas kopā ar kūku

Ar lokanu materiālu (piemēram, plastikāta plēvi, alumīniju vai papīru) aptīti rullīši, caurulītes un cilindri, izņemot rullīšus, caurulītes un cilindrus, kas veidoti kā daļa no ražošanas iekārtas un kurus neizmanto, lai ražojumu iepakotu kā tirdzniecības vienību

Puķu un augu podi, ko paredzēts izmantot tikai ▌ pārdošanai un transportēšanai.

Stikla pudelītes injekciju šķīdumiem

CD statņi (kas tiek pārdoti kopā ar CD un nav paredzēti CD glabāšanai)

Drēbju pakaramie (kas tiek pārdoti kopā ar apģērbu)

Sērkociņu kastītes

Sterilās barjersistēmas (produkta sterilitātes saglabāšanai vajadzīgie maisiņi, paliktņi un materiāli)

▌

Uzpildāmi tērauda baloni dažādu veidu gāzei, izņemot ugunsdzēšanas aparātus

Tējas un kafijas folijas paciņas

Kastītes, ko izmanto zobu pastas tūbiņām

Priekšmeti, kas nav iepakojums

Puķu un augu podi, tostarp paplātes diedzēšanai, ko dažādos ražošanas posmos izmanto starpuzņēmumu darījumos vai ko paredzēts pārdot kopā ar augu.

Darbarīku kastes

Siera vaska apvalki

Desu apvalki

Drēbju pakaramie (kas tiek pārdoti atsevišķi)

Printeru kasetnes

CD, DVD un video kārbiņas (kas tiek pārdotas kopā ar CD, DVD vai video)

CD statņi (kas tiek pārdoti tukši un ir paredzēti CD glabāšanai)

Šķīstoši maisi mazgāšanas līdzekļiem

Kapu gaismekļi (sveču trauciņi)

Mehāniskās dzirnaviņas (kombinācijā ar uzpildāmu trauku, piemēram, uzpildāmas piparu dzirnaviņas)

Priekšmeti, uz kuriem attiecas 3. panta 1. punkta d) un e) apakšpunkts

Iepakojums, kas izstrādāts un paredzēts piepildīšanai tirdzniecības vietā

Papīra vai plastmasas iepirkumu maisiņi

Vienreizlietojamie šķīvji un tases

Iesaiņojamā plēve

Sviestmaižu maisiņi

Alumīnija folija

Plastmasas folija tīrajām drēbēm, kas paredzēta izmantošanai veļas mazgātavās

Priekšmeti, kas nav iepakojums

Maisāmkociņi

Vienreizlietojamie galda piederumi

Iesaiņojamais papīrs (ko patērētājiem un uzņēmējiem pārdod atsevišķi)

Papīra formiņas cepšanai (kas tiek pārdotas tukšas)

Kūku formiņas, kas tiek pārdotas atsevišķi

Vienreizlietojamie šķīvji un tases, kas nav paredzēti piepildīšanai tirdzniecības vietā

Priekšmeti, uz kuriem attiecas 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts

Iepakojums

Etiķetes, ko piekar vai piestiprina tieši produktam, tostarp pašlīmējošās etiķetes, kas piestiprinātas augļiem un dārzeņiem

▌

Skropstu tušas birstīte, kas ir daļa no iepakojuma vāciņa

Lipīgās etiķetes, kas piestiprinātas citam iepakojumam

Skaviņas

Plastmasas uzmavas

Dozators, kas ir daļa no mazgāšanas līdzekļu iepakojuma vāciņa

Mehāniskās dzirnaviņas (kombinācijā ar atkārtoti neuzpildāmu trauku, kas piepildīts ar produktu, piemēram, ar pipariem piepildītas piparu dzirnaviņas)

Priekšmeti, kas nav iepakojums

Radiofrekvenču identifikācijas (RFID) birkas

Riepu marķējuma uzlīmes (ES 2020/740)

II PIELIKUMS

IEPAKOJUMA RECIKLĒJAMĪBAS NOVĒRTĒJUMA KATEGORIJAS UN PARAMETRI

1. tabula

6. pantā minēto iepakojuma materiālu, veidu un kategoriju indikatīvs saraksts

[1] Lūgums ņemt vērā, ka šajā kategorijā ietilpst plastmasa, kas ir viegli bionoārdāma (tas nozīmē, ka ir pierādīta spēja 6 mēnešu laikā >90 % no sākotnējā materiāla pārveidot CO2, ūdenī un minerālos, izmantojot bioloģiskus procesus), neatkarīgi no tās ražošanā izmantotajām izejvielām. Biobāzēti polimēri, kas nav viegli bionoārdāmi, ietilpst citās attiecīgajās plastmasas kategorijās.

2. tabula

6. pantā minēto iepakojuma materiālu, veidu un kategoriju indikatīvs saraksts

3. tabula

Reciklējamības snieguma atzīmes

Iepakojuma reciklējamību izsaka ar snieguma atzīmēm A, B vai C.

No 2030. gada reciklējamības snieguma pamatā ir reciklēšanai piemērota dizaina kritēriji. Reciklēšanai piemērota dizaina kritēriji nodrošina tādu iegūto otrreizējo izejvielu izmantošanas apritīgumu, kuras ir pietiekami kvalitatīvas, lai aizstātu primārās izejvielas.

Novērtēšanu, pamatojoties uz reciklēšanai piemērota dizaina kritērijiem, veic par katru II pielikuma 1. tabulā norādīto iepakojuma kategoriju, ņemot vērā saskaņā ar 6. panta 4. punktu izveidoto metodiku un saistītos deleģētos aktus, kā arī II pielikuma 4. tabulā noteiktos parametrus. Pēc kritēriju izsvēršanas attiecībā uz katru iepakojuma vienību to klasificēs A, B vai C kategorijā. Ja iepakojuma vienības reciklējamības snieguma atzīme ir zemāka par 70 %, to uzskata par neatbilstošu reciklējamības snieguma atzīmei, un tāpēc iepakojums tiks uzskatīts par tehniski nereciklējamu, un tā laišana tirgū būtu jāierobežo.

No 2035. gada iepakojuma reciklējamības novērtējumam pievieno jaunu faktoru – “plašas reciklēšanas” novērtējums. Attiecīgi tiks veikts jauns novērtējums, balstoties uz tā materiāla daudzumu (svaru), kas faktiski reciklēts no katras iepakojumu kategorijas saskaņā ar metodiku, kas noteikta īstenošanas aktos, kuri pieņemti saskaņā ar 6. panta 5. punktu. Sliekšņus, kas attiecas uz ik gadu reciklētiem iepakojuma materiāliem nolūkā ievērot atbilstību plašas reciklēšanas novērtējumam, nosaka, ņemot vērā 3. panta 38. punktā noteikto mērķrādītāju.

4. tabula

Neizsmeļošs parametru saraksts reciklēšanai piemērota dizaina kritēriju noteikšanai saskaņā ar 6. pantu

Šajā tabulā iekļauto sarakstu izmantos par pamatu, nosakot reciklēšanai piemērota dizaina kritērijus (kā noteikts 6. panta 4. punktā). Pēc tam reciklēšanai piemērota dizaina kritēriji tiks izmantoti, lai noteiktu aprēķinus, pēc kuriem iegūst 3. tabulā uzskaitītās snieguma atzīmes. Papildus šo parametru novērtējumā ņem vērā:

–  jebkura iepakojuma komponenta nošķiramību vai nu manuāli no patērētāju puses, vai pārstrādes rūpnīcās,

–  šķirošanas un reciklēšanas procesu efektivitāti, piemēram, ražīgumu,

–  šķirošanas un reciklēšanas tehnoloģiju attīstību (lai risinātu situāciju, ja iepakojumu šodien nevar šķirot, bet tas varētu būt šķirojams divu gadu laikā), un

–  otrreizējo izejvielu funkcionalitātes saglabāšanu, kas ļauj aizstāt pirmreizējās izejvielas.

Nosakot reciklēšanai piemērota dizaina kritērijus, ņem vērā iepakojuma funkcionalitāti, ko iepakojumam nodrošina šādi parametri.

III PIELIKUMS

KOMPOSTĒJAMS IEPAKOJUMS

Nosakot, ka jāizmanto kompostējams iepakojuma formāts, vai to ieviešot, jāņem vērā šādi nosacījumi:

a)  iepakojumu nav bijis iespējams izstrādāt kā atkalizmantojamu iepakojumu vai produktus nav bijis atļauts laist tirgū bez iepakojuma;

b)  tas ir izstrādāts tā, lai aprites cikla beigās tas nonāktu organisko atkritumu plūsmā;

c)  tas ir tā bionoārdāms, ka iepakojums var fizikāli ▌ vai bioloģiski sadalīties, tostarp anaerobiski noārdīties, līdz galu galā tas pārvēršas oglekļa dioksīdā un ūdenī, jaunā mikrobiālā biomasā, minerālsāļos ▌ un – bez skābekļa – metānā;

d)  tā izmantošana būtiski palielina savākto organisko atkritumu apjomu salīdzinājumā ar situāciju, kad tiek izmantoti nekompostējami iepakojuma materiāli;

e)  tā izmantošana būtiski samazina komposta kontamināciju ar nekompostējamu iepakojumu ▌ un nerada problēmas bioatkritumu apstrādē;

f)  tā izmantošana nepalielina nekompostējamo iepakojuma atkritumu plūsmu kontamināciju.

IV PIELIKUMS

IEPAKOJUMA MINIMALIZĒŠANAS NOVĒRTĒJUMA METODIKA

I daļa

Snieguma kritēriji

1.  Produkta aizsardzība: iepakojuma dizains nodrošina, ka no iepakošanas vai uzpildīšanas vietas līdz tiešā patēriņa vietai produkts ir aizsargāts nolūkā nepieļaut tā būtisku bojājumu, zudumu, nolietošanos vai izšķiešanu. Prasības var paredzēt aizsardzību pret mehāniskiem vai ķīmiskiem bojājumiem, vibrāciju, saspiešanu, mitrumu, mitruma zudumu, oksidāciju, gaismu, skābekli, mikrobioloģiskām infekcijām, kaitēkļiem, organoleptisko īpašību pasliktināšanos utt., un tās var ietvert atsauces uz konkrētiem Savienības tiesību aktiem, kuros noteiktas prasības produkta kvalitātei.

2.  Iepakojuma izgatavošanas procesi: iepakojuma dizains ir saderīgs ar iepakojuma izgatavošanas un uzpildīšanas procesiem. Iepakojuma izgatavošanas procesos var noteikt iepakojuma dizaina elementus, piemēram, trauka formu, biezuma pielaides, izmēru, instrumentu izmantošanas iespējamību, specifikācijas atkritumu minimalizēšanai ražošanā. Produkta izgatavotāja izmantotajos procesos var būt vajadzīgi arī daži iepakojuma dizaina elementi, piemēram, trieciena un sprieguma izturība, mehāniskā stiprība, iepakošanas līnijas ātrums un efektivitāte, stabilitāte pārvadē, karstuma izturība, efektīva aizvēršana, minimāls brīvais tilpums, higiēna.

3.  Loģistika: iepakojuma dizains nodrošina iepakotā produkta pienācīgu un drošu izplatīšanu, transportēšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu noliktavā. Prasības var ietvert izmēru koordināciju optimālai telpas izmantošanai, saderību ar paletizācijas un depaletizācijas sistēmām, pārkraušanas un uzglabāšanas sistēmu, iepakošanas sistēmas viengabalainību transportēšanas un pārkraušanas laikā.

4.   Iepakojuma funkcionalitāte: iepakojuma dizains nodrošina tā funkcionalitāti, ņemot vērā produkta nolūku un īpatnības, kas saistītas ar tā pārdošanu, piemēram, pārdošanu dāvanas nolūkā vai sezonālu notikumu gadījumā.

5.  Prasības par informāciju: iepakojuma dizains nodrošina, ka lietotājiem un patērētājiem var sniegt visu nepieciešamo informāciju par pašu iepakoto produktu, tā izmantošanu, uzglabāšanu un kopšanu, t. sk. drošuma instrukcijas. Prasības var ietvert informācijas sniegšanu par produktu, uzglabāšanas, izmantošanas un lietošanas instrukcijas, svītrkodus, derīguma termiņu.

6.  Higiēna un drošums: iepakojuma dizains nodrošina lietotāju un patērētāju drošumu, kā arī produkta drošumu un higiēnu gan izplatīšanas un tiešā patēriņa laikā, gan brīdī, kad to izmet. Prasības cita starpā var būt šādas: drošas apiešanās dizains, nepieejamība bērniem, aizsardzība pret manipulācijām, zādzību un viltošanu, brīdinājumi par bīstamību, skaidri identificēts saturs, drošas atvēršanas ierīce, spiediena atbrīvošanas aizdare.

7.  Juridiskas prasības: iepakojuma dizains nodrošina, ka iepakojums un iepakotais produkts atbilst piemērojamiem tiesību aktiem.

8.  Reciklēta materiāla saturs, reciklējamība un atkalizmantošana: iepakojuma dizains nodrošina, ka iepakojums ir atkalizmantojams, reciklējams un satur reciklētus materiālus, kā noteikts šajā regulā. Ja iepakojums ir paredzēts atkalizmantošanai, tas atbilst 11. panta 1. punktā noteiktajām prasībām. Tas nozīmē, ka iepakojuma svars vai tilpums var būt jāpalielina, pārsniedzot to, kas citādi būtu iespējams saskaņā ar citiem snieguma faktoriem, lai varētu, piemēram, palielināt braucienu/rotāciju skaitu, veicināt reciklēta materiāla satura iekļaušanu vai uzlabot reciklējamību (piemēram, pārejot uz monomateriālu vai pēcpatēriņa reciklēta materiāla saturu).

II daļa

Novērtēšanas metodika un iepakojuma minimālā tilpuma un masas noteikšana

Novērtējums par to, kāds ir iepakojuma minimālais tilpums un masa, kas nepieciešams, lai nodrošinātu iepakojuma funkcionalitāti, kā izklāstīts 3. panta 1. punktā, ir izskaidrots tehniskajā dokumentācijā un ietver vismaz šādus elementus:

a)   novērtējuma rezultāta apraksts, tostarp sīkāka informācija par iepakojuma minimālās nepieciešamās masas un tilpuma aprēķinu. Ņem vērā un dokumentē iespējamās atšķirības starp viena un tā paša iepakojuma ražošanas partijām;

b)  par katru I daļā uzskaitīto snieguma kritēriju – sagatavo aprakstu, kurā izskaidrota tā dizaina prasība, kuras dēļ nav iespējams vēl vairāk samazināt iepakojuma masu vai tilpumu, jo tas apdraudētu iepakojuma funkcionalitāti, t.sk. iepakotā produkta, iepakojuma un lietotāja drošumu un higiēnu. Apraksta šo dizaina prasību apzināšanai izmantoto metodi un paskaidro iemeslus, kuru dēļ nav iespējams vēl vairāk samazināt iepakojuma masu vai tilpumu. Izpēta visas iespējas, kā samazināt attiecīgā iepakojuma materiāla masu vai tilpumu, piemēram, jebkura tāda liekā slāņa samazināšanu, kas neveic iepakojuma funkciju. Viena iepakojuma materiāla aizstāšanu ar citu neuzskata par pietiekamu;

▌

c)  visi testu rezultāti, tirgus izpēte vai pētījumi, kas izmantoti saskaņā ar a) un b) apakšpunktu veiktajā novērtējumā.

V PIELIKUMS

IEPAKOJUMA FORMĀTU IZMANTOŠANAS IEROBEŽOJUMI

VI PIELIKUMS

ĪPAŠAS PRASĪBAS ATKALIZMANTOŠANAS UN UZPILDES PUNKTU SISTĒMĀM

Šajā pielikumā piemēro šādas definīcijas:

a)   “pārvaldības pamatnostādnes” ir atkalizmantošanas sistēmas pārvaldības struktūras apraksts, kurā definēta sistēmas dalībnieku loma, īpašumtiesības un jebkāda paredzētā iepakojuma īpašumtiesību nodošana, kā arī citi attiecīgie atkalizmantošanas sistēmas pārvaldības elementi, kā noteikts šajā pielikumā;

b)  “noslēgtā cikla sistēma” ir atkalizmantošanas sistēma, kurā atkalizmantojamu iepakojumu izplata sistēmas operators vai sadarbīga sistēmas dalībnieku grupa un īpašumtiesības uz iepakojumu nemainās;

c)  “nenoslēgta cikla sistēma” ir atkalizmantošanas sistēma, kurā atkalizmantojamu iepakojumu izplata nenoteikts skaits sistēmas dalībnieku un īpašumtiesības uz iepakojumu mainās vienā vai vairākos atkalizmantošanas procesa punktos;

d)  “sistēmas operators” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas ir sistēmas dalībnieks un pārvalda atkalizmantošanas sistēmu;

e)  “sistēmas dalībnieki” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kura piedalās atkalizmantošanas sistēmā un veic vismaz vienu no šādām darbībām: savāc iepakojumu no tiešajiem lietotājiem vai citiem sistēmas dalībniekiem, to rekondicionē, izplata sistēmas dalībniekiem, to transportē, piepilda ar produktiem, iepako vai piedāvā tiešajiem lietotājiem. Atkalizmantošanas sistēmā var būt viens vai vairāki dalībnieki, kas veic šīs darbības.

A daļa

Prasības atkalizmantošanas sistēmām

1.  Vispārīgas prasības atkalizmantošanas sistēmām

Uz visām atkalizmantošanas sistēmām attiecas šādas prasības, kurām jābūt izpildītām vienlaikus:

a)  sistēmai ir skaidri definēta pārvaldības struktūra, kā aprakstīts pamatnostādnēs;

b)  pārvaldības struktūra nodrošina, ka pārvaldības pamatnostādnēs ietvertie sistēmas mērķi un attiecīgā gadījumā atkalizmantošanas mērķrādītāji un jebkādi citi sistēmas mērķi ir sasniedzami;

c)  pārvaldības struktūra nodrošina vienlīdzīgu piekļuvi un godīgus nosacījumus visiem ekonomikas operatoriem, kuri vēlas piedalīties sistēmā;

d)  pārvaldības struktūra nodrošina vienlīdzīgu piekļuvi un godīgus nosacījumus visiem tiešajiem lietotājiem;

e)   sistēma ir izstrādāta tā, lai nodrošinātu, ka atkalizmantojamais iepakojums, kas tajā rotē, sasniedz vismaz minimālo paredzēto rotāciju skaitu, kā minēts saskaņā ar 11. pantu pieņemtajā deleģētajā aktā;

f)  sistēmai ir noteikumi, kuri reglamentē tās darbību, tostarp prasības par iepakojuma izmantošanu, un kuriem ir piekrituši visi sistēmas dalībnieki, un kuros jānorāda:

i)  iepakojuma veidi un dizains, kas drīkst būt apritē sistēmā;

ii)  to produktu apraksts, kurus paredzēts izmantot, uzpildīt vai transportēt sistēmā;

iii)  noteikumi un nosacījumi, kā pareizi apieties ar iepakojumu un to izmantot;

iv)  sīki izstrādātas iepakojuma rekondicionēšanas prasības;

(v)  iepakojuma savākšanas prasības;

vi)  iepakojuma uzglabāšanas prasības;

vii)  iepakojuma piepildīšanas vai piekraušanas prasības;

viii)  noteikumi, ar ko nodrošina efektīvu un rezultatīvu atkalizmantojama iepakojuma savākšanu, tostarp stimuli tiešajiem lietotājiem iepakojumu nodot atpakaļ savākšanas punktos vai grupētajā savākšanas sistēmā;

ix)  noteikumi, ar ko visiem, tostarp mazaizsargātiem tiešajiem lietotājiem, nodrošina vienlīdzīgu un taisnīgu piekļuvi atkalizmantošanas sistēmai;

g)  sistēmas operators kontrolē sistēmas pareizu darbību un pārliecinās, vai tā pienācīgi nodrošina atkalizmantošanu;

h)  sistēmā ir noteikumi par ziņošanu, kas dod iespēju piekļūt datiem par uzpildīšanas vai atkalizmantošanas gadījumu skaitu (piemēram, rotāciju skaitu par katru kategoriju), kā arī brāķētā iepakojuma skaitu, savākšanas rādītāju (piemēram, nodošanas rādītājiem), pārdodamām vienībām vai ekvivalentām vienībām, tostarp par materiālu un katru kategoriju, vai vidējo aplēsi, ja šāds aprēķins nav iespējams, un sistēmai pievienoto atkalizmantojamā vai atkārtoti uzpildāmā iepakojuma vienību skaitu, to iepakojuma vienību skaitu, uz kurām attiecas aprites cikla beigu plāns;

i)  saskaņā ar savstarpēji saskaņotām specifikācijām vai standartiem ir noteikts iepakojuma dizains;

j)  sistēma nodrošina taisnīgu izmaksu un ieguvumu sadali starp visiem sistēmas dalībniekiem;

k)   sistēma nodrošina paplašinātas ražotāja atbildības pienākumu īstenošanu attiecībā uz sistēmā izmantoto atkalizmantojamo iepakojumu, kas kļuvis par atkritumiem.

Nenoslēgtā cikla sistēmas, kurām nav sistēmas operatora, ir atbrīvotas no A daļas 1. punkta b), g) h) un j) apakšpunkta prasībām.

Nenoslēgtā cikla sistēmas, kas izveidotas pirms šīs regulas stāšanās spēkā, ir atbrīvotas no A daļas 1. punkta a), b), c), g), h) un j) apakšpunkta prasībām.

2.  Prasības noslēgtā cikla sistēmām

Papildus 1. punktā minētajām vispārīgajām prasībām vienlaikus ir jābūt izpildītām šādām prasībām:

a)  sistēmā ir ieviesta reversā loģistika, kas atvieglo iepakojuma nodošanu no lietotājiem vai tiešajiem lietotājiem atpakaļ sistēmas dalībniekiem;

b)  sistēma nodrošina iepakojuma savākšanu, rekondicionēšanu un atkalizplatīšanu;

c)  sistēmas dalībniekiem ir pienākums pieņemt atpakaļ iepakojumu no savākšanas punkta, ja tas ir izlietots, savākts un uzglabāts atbilstoši sistēmas noteikumiem.

3.  Prasības nenoslēgtā cikla sistēmām

Papildus 1. punktā minētajām vispārīgajām prasībām vienlaikus ir jābūt izpildītām šādām prasībām:

a)  kad iepakojums izlietots, sistēmas dalībnieks izlemj, vai iepakojumu izmantot atkal vai nodot citam sistēmas dalībniekam atkalizmantošanai;

b)  sistēma nodrošina, ka ir ieviesta iepakojuma savākšana, rekondicionēšana un atkalizplatīšana un ka tā ir vispārpieejama;

c)  šā pielikuma B daļas prasībām atbilstoša rekondicionēšana ir sistēmas daļa.

B daļa

Rekondicionēšana

1.  Rekondicionēšanas process nerada risku par rekondicionēšanu atbildīgo personu veselībai un drošumam un samazina tā ietekmi uz vidi. To īsteno saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem par sensitīviem kontaktmateriāliem, atkritumiem un rūpnieciskajām emisijām.

2.  Rekondicionēšana aptver šādas operācijas, kas pielāgotas atkalizmantojama iepakojuma formātam un paredzētajam lietojumam:

a)  iepakojuma stāvokļa novērtēšana;

b)  bojātu vai atkalneizmantojamu komponentu izņemšana;

c)  izņemto komponentu nogādāšana uz piemērotu atgūšanas procesu;

d)  tīrīšana un mazgāšana atbilstoši nepieciešamajiem higiēnas nosacījumiem;

e)  iepakojuma labošana;

f)  inspicēšana un mērķderīguma novērtēšana.

3.  Vajadzības gadījumā tīrīšanas un mazgāšanas procesi būtu jāveic dažādos rekondicionēšanas posmos un jāatkārto.

4.  Rekondicionētais produkts atbilst tam piemērojamām veselības un drošības prasībām.

C daļa

Prasības uzpildīšanai

▌ Uzpildes punkti atbilst šādām prasībām:

a)  ir norādīta šāda skaidra un precīza informācija:

i)  tas, kādiem higiēnas standartiem jāatbilst tiešā lietotāja traukam, lai to drīkstētu izmantot uzpildes punktā;

▌

ii)  tas, kāda veida traukus var izmanot, lai, traukus uzpildot, iegādātos produktus un kādām jābūt šo trauku īpašībām;

iii)   galaizplatītāja kontaktinformācija, lai nodrošinātu atbilstību higiēnas standartiem, kas noteikti piemērojamajos tiesību aktos;

b)  ir svēršanas ierīce vai nodrošināti līdzīgi līdzekļi, lai tiešais lietotājs varētu iegādāties noteiktu daudzumu;

c)  tiešo lietotāju maksātajā cenā nav iekļauta uzpildāmā trauka masa.

▌

VII PIELIKUMS

ATBILSTĪBAS NOVĒRTĒŠANAS PROCEDŪRA

A modulis

Iekšējā ražošanas kontrole

1.  Iekšējā ražošanas kontrole ir atbilstības novērtēšanas procedūra, ar kuru izgatavotājs izpilda 2., 3. un 4. punktā noteiktos pienākumus un nodrošina un ar pilnu atbildību deklarē, ka attiecīgais iepakojums atbilst piemērojamajām šīs regulas 5.–12. panta prasībām.

2.  Tehniskā dokumentācija

Tehnisko dokumentāciju sagatavo izgatavotājs. Dokumentācija nodrošina iespēju novērtēt iepakojuma atbilstību piemērojamām prasībām, un tajā ir ietverta pienācīga neatbilstības riska(-u) analīze un novērtējums.

Tehniskajā dokumentācijā norāda piemērojamās prasības, un, ciktāl tas ir būtiski novērtēšanai, tā aptver iepakojuma dizainu, izgatavošanu un izmantošanu. Tehniskajā dokumentācijā attiecīgā gadījumā iekļauj vismaz šādus elementus:

a)  vispārīgu iepakojuma un tās paredzētā lietojuma aprakstu;

b)  skiču projekts, izgatvošanas rasējumi un sastāvdaļu materiāli ▌ ; u.c.

c)  aprakstus un skaidrojumus, kas vajadzīgi, lai izprastu šos rasējumus un shēmas un to, kā iepakojums izmantojams;

d)  sarakstu, kurā norāda:

i)  36. pantā minētos saskaņotos standartus, ko piemēro pilnībā vai daļēji,

ii)  37. pantā minētās kopīgās ▌ specifikācijas, ko piemēro pilnībā vai daļēji,

iii)  citas relevantas tehniskās specifikācijas, ko izmanto mērījumu vai aprēķinu vajadzībām,

iv)  ja saskaņotie standarti un/vai kopīgās specifikācijas tiek piemērotas daļēji, norādi par to, kuras saskaņoto standartu un/vai kopīgo specifikāciju daļas tikušas piemērotas,

(v)  ja saskaņotie standarti un/vai kopīgās ▌ specifikācijas netiek piemērotas, to risinājumu aprakstu, kuri izmantoti, lai izpildītu 1. punktā minētās prasības,

e)  kvalitatīvu aprakstu par to, kā ir veikti 6., 10. un 11. pantā norādītie novērtējumi, un

f)  testēšanas pārskatus.

3.  Izgatavošana

Izgatavotājs veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka izgatavošanas process un tā monitorings ir tāds, ka izgatavotais iepakojums atbilst 2. punktā minētajai tehniskajai dokumentācijai un 1. punktā noteiktajām prasībām.

4.  Atbilstības deklarācija

Izgatavotājs katram iepakojuma veidam sagatavo rakstveida atbilstības deklarāciju un to glabā kopā ar tehnisko dokumentāciju, lai tā būtu valsts iestāžu rīcībā desmit gadus pēc tam, kad iepakojums ir laists tirgū. Atbilstības deklarācijā norāda iepakojumu, kuram tā ir sagatavota.

Atbilstības deklarācijas kopiju attiecīgajām dalībvalstu iestādēm dara pieejamu pēc pieprasījuma.

5.  Pilnvarotais pārstāvis

4.  punktā noteiktos izgatavotāja pienākumus attiecībā uz tehniskās dokumentācijas glabāšanu tā uzdevumā un uz tā atbildību var pildīt pilnvarotais pārstāvis ar nosacījumu, ka tie ir norādīti pilnvarojumā.

VIII PIELIKUMS

ES ATBILSTĪBAS DEKLARĀCIJA NR.* ...

1.  Nr.... (unikāls iepakojuma identifikācijas numurs):

2.  Izgatavotāja un attiecīgā gadījumā tā pilnvarotā pārstāvja vārds/nosaukums un adrese:

3.  Par šīs atbilstības deklarācijas izdošanu ir atbildīgs tikai un vienīgi izgatavotājs:

4.  Deklarācijas priekšmets (iepakojuma identifikācija, kas nodrošina tās izsekojamību): iepakojuma apraksts:

5.  4. punktā aprakstītais deklarācijas priekšmets atbilst attiecīgajiem Savienības saskaņošanas tiesību aktiem: ... (atsauce uz citiem piemērotajiem Savienības tiesību aktiem):

6.  Atsauces uz attiecīgajiem izmantotajiem saskaņotajiem standartiem vai uz kopīgajām specifikācijām vai atsauces uz citām tehniskajām specifikācijām, attiecībā uz ko tiek deklarēta atbilstība:

7.  Attiecīgā gadījumā, paziņotā struktūra … (nosaukums, adrese, numurs) … ir veikusi … (darbības apraksts)… un izdevusi sertifikātu(-us): ... (sīkāka informācija, tai skaitā datums, un vajadzības gadījumā informācija par derīguma termiņu un nosacījumiem):

8.  Papildu informācija:

Parakstīts šādas personas vārdā:

(izdošanas vieta un datums):

(vārds un uzvārds, amats) (paraksts):

* (deklarācijas identifikācijas numurs)

IX PIELIKUMS

INFORMĀCIJA SAISTĪBĀ AR REĢISTRĀCIJU UN ZIŅOJUMIEM, KAS SNIEDZAMA 44. PANTĀ MINĒT|AJAM REĢISTRAM

I daļa

A. Informācija, kas sniedzama reģistrācijas vajadzībām

1.  Informācija, kas ražotājam vai tā pilnvarotajam pārstāvim ir jāiesniedz saistībā ar paplašināto ražotāja atbildību, ir šāda:

a)  nosaukums un zīmolu nosaukumi (ja tādi ir), ar kādiem ražotājs savu iepakojumu dara pieejamu dalībvalsts tirgū, un ražotāja adrese, tostarp pasta indekss un vieta, ielas nosaukums un mājas numurs, valsts, tālruņa numurs, ja tāds ir, tīmekļvietnes adrese un e-pasta adrese, norādot vienu kontaktpunktu;

b)   ja ražotājs pienākumus saistībā ar paplašināto ražotāja atbildību ir uzticējis pilnvarotam pārstāvim, papildus a) apakšpunktā minētajai informācijai: pārstāvja vārds un adrese, tostarp pasta indekss un vieta, ielas nosaukums un mājas numurs, valsts, tālruņa numurs un e-pasta adrese;

c)  ražotāja valsts identifikācijas kods, tostarp tā tirdzniecības reģistra numurs vai ekvivalents oficiāls reģistrācijas numurs un Eiropas vai valsts nodokļu identifikācijas numurs;

▌

d)  paziņojums par to, kā ražotājs pilda savus pienākumus saskaņā ar 45. pantu, tostarp sertifikāts, ko izdevusi ražotāju atbildības organizācija, ja piemēro 46. panta 1. punktu.

2.  Ja ar paplašināto ražotāja atbildību saistīto pienākumu izpilde ir uzticēta ražotāju atbildības organizācijai, informācija, kas ražotājam jāiesniedz, ir nosaukums un kontaktinformācija, tostarp pasta indekss un vieta, ielas nosaukums un mājas numurs, valsts, tālruņa numurs, tīmekļvietnes adrese un e-pasta adrese, kā arī ražotāju atbildības organizācijas valsts identifikācijas kods, tostarp tirdzniecības reģistra numurs vai ekvivalents oficiāls reģistrācijas numurs un ražotāju atbildības organizācijas Eiropas vai valsts nodokļu identifikācijas numurs, un pārstāvētā ražotāja pilnvarojums, ražotāja vai attiecīgā gadījumā ražotāja pilnvarotā par paplašināto ražotāja atbildību atbildīgā pārstāvja vai ražotāju atbildības organizācijas paziņojums par to, ka sniegtā informācija ir patiesa.

3.  Ja ražotāju atbildības organizācija, kuru ražotājs ir pilnvarojis, kā minēts 46. panta 1. punktā, veic 44. pantā noteikto reģistrācijas pienākumu, tā papildus informācijai, kas prasīta saskaņā ar šā pielikuma A daļas 1. punktu, norāda:

a)  pārstāvēto ražotāju nosaukumus un kontaktinformāciju, tostarp pasta indeksu un vietu, ielas nosaukumu un mājas numuru, valsti, tālruņa numuru, tīmekļvietnes adresi un e-pasta adresi;

b)  attiecīgā gadījumā katra pārstāvētā ražotāja pilnvarojumu;

c)  ja ražotāju atbildības organizācija pārstāv vairāk nekā vienu ražotāju, tā atsevišķi norāda, kā katrs pārstāvētais ražotājs izpilda 45. pantā noteiktos pienākumus.

II daļa

Informācija, kas jāiesniedz ziņošanas vajadzībām

B.  Informācija, kas jāiesniedz ziņošanas vajadzībām saskaņā ar 44. panta 7. punktu

a)  ražotāja valsts identifikācijas kods;

b)  pārskata periods;

c)  to II pielikuma 1. tabulā norādīto kategoriju iepakojuma daudzumi masas izteiksmē, ko ražotājs pirmo reizi dara pieejamu dalībvalsts tirgū;

▌

d)  pasākumi, ar ko nodrošina ražotāja atbildību par tirgū laisto iepakojumu ▌.

C.  Informācija, kas jāiesniedz ziņošanas vajadzībām saskaņā ar 44. panta 8. punktu

a)   ražotāja valsts identifikācijas kods;

b)   pārskata periods;

c)   informācija par iepakojuma veidiem, kā norādīts 1. tabulā;

d)   pasākumi, ar ko nodrošina ražotāja atbildību par tirgū laisto iepakojumu.

1. tabula

D.  Informācija, kas jāiesniedz ziņošanas vajadzībām saskaņā ar 44. panta 10. punktu

a)   dalībvalstī savākto un šķirošanai nosūtīto iepakojuma atkritumu daudzumi masas izteiksmē pa kategorijām, kā noteikts II pielikuma 2. tabulā;

b)   iepakojuma atkritumu daudzumi masas izteiksmē pa kategorijām, kas reciklēti, atgūti un likvidēti dalībvalstī vai nosūtīti Savienības iekšienē vai ārpus tās, kā noteikts XII pielikuma 3. tabulā;

c)   dalīti savākto vienreizlietojamo plastmasas dzērienu pudeļu (ar tilpumu līdz trim litriem) un vienreizlietojamo metāla dzērienu trauku (ar tilpumu līdz trim litriem) daudzumi masas izteiksmē, kā noteikts XII pielikuma 5. tabulā.

X PIELIKUMS

PRASĪBU MINIMUMS DEPOZĪTA UN NODOŠANAS SISTĒMĀM

Šajā pielikumā piemēro šādas definīcijas:

“sistēmas operators” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kurai uzticēts pienākums dalībvalstī izveidot depozīta un nodošanas sistēmu vai nodrošināt tās darbību.

Obligātās vispārīgās prasības depozīta un nodošanas sistēmām

Dalībvalstis nodrošina, ka to teritorijā izveidotās depozīta un nodošanas sistēmas atbilst šādām minimālajām prasībām:

a)  ir iedibināts vai licencēts viens sistēmas operators vai gadījumā, ja ir vairāk nekā viens sistēmas operators, dalībvalsts pieņem pasākumus, lai nodrošinātu koordināciju starp dažādajiem sistēmas operatoriem;

b)  sistēmas pārvaldība un saistītie darbības noteikumi ļauj nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi un taisnīgus nosacījumus visiem ekonomikas operatoriem, kuri vēlas piedalīties sistēmā, ar noteikumu, ka tie dara pieejamu tirgū iepakojumu, kas atbilst kādam sistēmas aptvertam iepakojuma veidam vai kategorijai;

c)  ir izveidotas kontroles procedūras un ziņošanas sistēmas, kas ļauj sistēmas operatoram iegūt datus par depozīta un nodošanas sistēmas aptvertā iepakojuma savākšanu;

d)  ir noteikts minimālais depozīta līmenis, kas ir pietiekams, lai sasniegtu nepieciešamos savākšanas rādītājus;

e)  ir noteikts prasību minimums tam, kādām jābūt sistēmas operatora finansiālajām spējām, lai sistēmas operators spētu veikt savas funkcijas;

f)  sistēmas operators ir bezpeļņas un neatkarīga juridiska persona;

g)  sistēmas operatori veic tikai tās funkcijas, kas izriet no šīs regulas noteikumiem, un jebkādas papildu funkcijas, kas saistītas ar depozīta un nodošanas sistēmas koordināciju un ekspluatāciju, ko noteikušas dalībvalstis;

h)  sistēmas operatori koordinē depozīta un nodošanas sistēmas darbību;

i)  sistēmas operatori rakstveidā glabā:

i)  statūtus, ar ko nosaka tā iekšējo organizāciju;

ii)  pierādījumus par tā finansēšanas sistēmu;

iii)  apliecinājumu, kas pierāda sistēmas atbilstību šajā regulā noteiktajām prasībām, kā arī visām papildu prasībām, kas noteiktas dalībvalstī, kurā tas darbojas;

j)  pietiekams sistēmas operatora gada apgrozījuma apjoms tiek izmantots sabiedrības informēšanas kampaņām par ▌ iepakojuma atkritumu apsaimniekošanu;

k)  sistēmas operatoriem jāsniedz visa informācija, ko pieprasa tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kurā sistēma darbojas, lai tās varētu uzraudzīt atbilstību šajā pielikumā noteiktajām prasībām;

l)  dalībvalstis nodrošina, ka galaizplatītājiem ir pienākums pieņemt tāda iepakojuma materiāla un formāta depozīta iepakojumu, ko tie izplata, un nodrošināt tiešajiem lietotājiem atmaksājamo depozītu, kad depozīta iepakojums tiek nodots, ja vien tiešajiem lietotājiem pēc depozīta iepakojuma izmantošanas nav līdzvērtīgi pieejamu līdzekļu depozīta atmaksāšanai, izmantojot kādu no savākšanas kanāliem, kas attiecībā uz pārtikas iepakojumu nodrošina pārtikas klases reciklēšanu un ko minētajam nolūkam ir atļāvušas valsts iestādes.

Šis pienākums neattiecas uz gadījumiem, kad tirdzniecības vietas platība nedod iespēju tiešajiem lietotājiem nodot depozīta iepakojumu. Tomēr galaizplatītājiem vienmēr būs jāpieņem tas viņu pārdoto produktu tukšais iepakojums, kurš tiek nodots.

▌

m)  tiešajam lietotājam ir iespēja depozīta iepakojumu nodot atpakaļ bez nepieciešamības iegādāties preces; depozīts tiek atmaksāts patērētājam;

n)  viss depozīta iepakojums, kas jāsavāc depozīta un nodošanas sistēmai, ir skaidri marķēts, lai tiešie lietotāji varētu viegli pamanīt, ka šāds iepakojums ir nododams atpakaļ;

o)  maksas ir pārredzamas;

▌

Papildus obligātajām prasībām dalībvalstis attiecīgā gadījumā var noteikt papildu prasības, lai nodrošinātu šīs regulas mērķu sasniegšanu, jo īpaši, lai palielinātu savākto iepakojuma atkritumu tīrību, samazinātu atkritumu daudzumu vai veicinātu citu aprites ekonomikas mērķu sasniegšanu.

Dalībvalstis, kurās ir reģioni ar lielu pārrobežu darījumdarbību, nodrošina, ka depozīta un nodošanas sistēmas ļauj īpašos savākšanas punktos savākt iepakojumu no citu dalībvalstu depozīta un nodošanas sistēmām un cenšas nodrošināt iespēju atmaksāt depozītu, kas no tiešā lietotāja ir iekasēts iepakojuma iegādes brīdī.

▌

XI PIELIKUMS

ĪSTENOŠANAS PLĀNS, KAS JĀIESNIEDZ, IEVĒROJOT 52. PANTA 2. PUNKTA D) APAKŠPUNKTU

Īstenošanas plānā, kas jāiesniedz, ievērojot 52. panta 2. punkta d) apakšpunktu, ietver šādu informāciju:

a)  novērtējums par iepriekšējiem, pašreizējiem un plānotajiem iepakojuma atkritumu reciklēšanas, apglabāšanas poligonos un citas apstrādes rādītājiem, un plūsmām, no kurām šie atkritumi sastāv;

b)  novērtējums par to, kā tiek īstenoti atkritumu apsaimniekošanas plāni un atkritumu rašanās novēršanas programmas, kas ieviesti, ievērojot Direktīvas 2008/98/EK 28. un 29. pantu;

c)  iemesli, kuru dēļ dalībvalsts uzskata, ka tā, iespējams, nespēs noteiktajā termiņā sasniegt attiecīgo mērķrādītāju, kas paredzēts 52. panta 1. punkta b) apakšpunktā, un novērtējums par termiņa pagarinājumu, kas vajadzīgs, lai minēto mērķrādītāju sasniegtu;

d)  pasākumi, kas nepieciešami, lai sasniegtu šīs regulas 52. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteiktos mērķrādītājus, kuri ir piemērojami dalībvalstij termiņa pagarinājuma laikā, tostarp pienācīgi ekonomiskie instrumenti un citi pasākumi, ar ko stimulē atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas piemērošanu, kā noteikts Direktīvas 2008/98/EK 4. panta 1. punktā un IVa pielikumā;

e)  šā pielikuma d) punktā minēto pasākumu īstenošanas grafiks, šo pasākumu īstenošanā kompetentās struktūras noteikšana un novērtējums par katra šā pasākuma atsevišķo devumu to mērķrādītāju sasniegšanā, kas piemērojami, ja ir noteikts termiņa pagarinājums;

f)  informācija par atkritumu apsaimniekošanas finansēšanu saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā”;

g)  pasākumi datu kvalitātes uzlabošanai, kas nepieciešami, lai pilnveidotu atkritumu apsaimniekošanas plānošanu un uzraudzītu tās rezultātus.

XII PIELIKUMS

DATI, KAS DALĪBVALSTĪM JĀIEKĻAUJ

IEPAKOJUMA UN IEPAKOJUMA ATKRITUMU DATUBĀZĒS

(SASKAŅĀ AR 1. LĪDZ 4. TABULU)

1.  Tirdzniecības, grupas un transporta iepakojums:

(a)  dalībvalstī radītā iepakojuma daudzums katrā iepakojuma kategorijā (saražotais + importētais + uzglabātais – eksportētais) (1. tabula);

(b)  atkalizmantojamā iepakojuma daudzums (2. tabula).

2.  Tirdzniecības, grupas un transporta iepakojuma atkritumi:

(a)  katrai iepakojuma kategorijai (3. tabula):

i)  daudzums, kas pirmo reizi darīts pieejams tirgū dalībvalsts teritorijā;

ii)  radīto iepakojuma atkritumu daudzums;

▌

iii)  iepakojuma daudzumi, kas likvidēti, atgūti un reciklēti;

(b)  ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu, vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu un biezo plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņš gadā uz vienu cilvēku, norādot atsevišķi katru kategoriju, kā noteikts 56. panta 1. punkta b) apakšpunktā (4. tabula);

(c)  dalītas savākšanas rādītājs sadalījumā pa iepakojuma formātiem, kurus aptver depozīta un nodošanas sistēmas, kā noteikts 50. panta 1. punktā (5. tabula).

1. tabula

Valsts teritorijā radītā iepakojuma daudzums (tirdzniecības, grupas, transporta)

2. tabula

Kopējā atkalizmantojamā iepakojuma (tirdzniecības, grupas un transporta) daudzums, ▌kas pirmo reizi darīts pieejams tirgū valsts teritorijā

▌

3. tabula

Šāda iepakojuma daudzums pa iepakojuma kategorijām, kā noteikts II pielikuma 2. tabulā: iepakojums, kas pirmo reizi darīts pieejams tirgū dalībvalsts teritorijā; radītie iepakojuma atkritumi; un likvidētie, atgūtie un reciklētie iepakojuma atkritumi valsts teritorijā un tie, kas eksportēti.

4. tabula

Ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu, vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu, biezo plastmasas iepirkumu maisiņu un ļoti biezo plastmasas iepirkumu maisiņu daudzums uz vienu cilvēku, kas patērēts valsts teritorijā

5. tabula

Dalītas savākšanas rādītājs pa iepakojuma formātiem, kurus aptver depozīta un nodošanas sistēmas, kā noteikts 50. panta 1. punktā

XIII PIELIKUMS

ATBILSTĪBAS TABULA

(1) OV C 228, 29.6.2023., 114. lpp. (2) Ar šo nostāju aizstāj 2023. gada 22. novembrī pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti, P9_TA(2023)0425). (3) * TEKSTAM VĒL NAV VEIKTA JURIDISKI LINGVISTISKĀ PĀRBAUDE. (4) OV C 228, 29.6.2023., 114. lpp. (5) Eiropas Parlamenta 2024. gada 24. aprīļa nostāja. (6) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 94/62/EK (1994. gada 20. decembris) par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (OV L 365, 31.12.1994., 10. lpp.). (7) Padomes Lēmums (ES, Euratom) 2020/2053 (2020. gada 14. decembris) par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu un ar ko atceļ Lēmumu 2014/335/ES, Euratom (OV L 424, 15.12.2020, 1. lpp.). (8) OV C 465, 17.11.2021., 11. lpp. (9) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2024/... (... gada ...), ar ko izveido satvaru ekodizaina prasību noteikšanai ilgtspējīgiem produktiem, groza Direktīvu (ES) 2020/1828 un Regulu (ES) 2023/1542 un atceļ Direktīvu 2009/125/EK (OV L,..., ELI: ...). (10) +OV: lūgums tekstā ievietot dokumentā PE-CONS 106/23 (2022/0095(COD)) ietvertās regulas numuru un zemsvītras piezīmē ievietot minētās regulas numuru, datumu un OV atsauci. (11) ++OV: lūgums ievietot tekstā dokumentā PE-CONS 106/23 (2022/0095(COD)) ietvertās regulas numuru. (12) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (OV L 312, 22.11.2008., 3. lpp.). (13) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/904 (2019. gada 5. jūnijs) par konkrētu plastmasas izstrādājumu ietekmes uz vidi samazināšanu (OV L 155, 12.6.2019., 1. lpp.). (14) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1935/2004 (2004. gada 27. oktobris) par materiāliem un izstrādājumiem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, un par Direktīvu 80/590/EEK un 89/109/EEK atcelšanu (OV L 338, 13.11.2004., 4. lpp.). (15) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp.). (16) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1272/2008 (2008. gada 16. decembris) par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu un ar ko groza un atceļ Direktīvas 67/548/EEK un 1999/45/EK un groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (OV L 353, 31.12.2008., 1. lpp.). (17) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1021 (2019. gada 20. jūnijs) par noturīgiem organiskajiem piesārņotājiem (OV L 169, 25.6.2019., 45. lpp.). (18) Komisijas Lēmums 2001/171/EK (2001. gada 19. februāris), ar ko izveido nosacījumus atkāpei attiecībā uz stikla taru saistībā ar smago metālu koncentrācijas līmeņiem, kuri noteikti ar Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (OV L 62, 2.3.2001., 20. lpp.). (19) Komisijas Lēmums 2009/292/EK (2009. gada 24. marts), ar kuru ievieš nosacījumus par atkāpšanos no prasībām attiecībā uz plastmasas redeļu kastēm un plastmasas paliktņiem saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu noteiktajiem smago metālu koncentrācijas līmeņiem (OV L 79, 25.3.2009., 44. lpp.). (20) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/6 (2018. gada 11. decembris) par veterinārajām zālēm un ar ko atceļ Direktīvu 2001/82/EK (OV L 4, 7.1.2019., 43. lpp.). (21) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 67. lpp.). (22) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/745 (2017. gada 5. aprīlis), kas attiecas uz medicīniskām ierīcēm, ar ko groza Direktīvu 2001/83/EK, Regulu (EK) Nr. 178/2002 un Regulu (EK) Nr. 1223/2009 un atceļ Padomes Direktīvas 90/385/EK un 93/42/EEK (OV L 117, 5.5.2017., 1. lpp.). (23) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/746 (2017. gada 5. aprīlis) par in vitro diagnostikas medicīniskām ierīcēm un ar ko atceļ Direktīvu 98/79/EK un Komisijas Lēmumu 2010/227/ES (OV L 117, 5.5.2017., 176. lpp.). (24) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 609/2013 (2013. gada 12. jūnijs) par zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētu pārtiku, īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētu pārtiku un par pilnīgiem uztura aizstājējiem svara kontrolei, un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 92/52/EEK, Komisijas Direktīvas 96/8/EK, 1999/21/EK, 2006/125/EK un 2006/141/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/39/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 41/2009 un (EK) Nr. 953/2009 (OV L 181, 29.6.2013., 35. lpp.). (25) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra Direktīva 2008/68/EK par bīstamo kravu iekšzemes pārvadājumiem (OV L 260, 30.9.2008., 13. lpp.); (26) Sensitīvs kontaktiepakojums attiecas uz tādu produktu plastmasas iepakojumu, uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1831/2003 (2003. gada 22. septembris) par dzīvnieku ēdināšanā lietotām piedevām (OV L 268, 18.10.2003., 29. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1935/2004 (2004. gada 27. oktobris) par materiāliem un izstrādājumiem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem (OV L 338, 13.11.2004., 4. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 767/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par barības laišanu tirgū un lietošanu un ar ko groza un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1831/2003 un atceļ Padomes Direktīvu 79/373/EEK, Komisijas Direktīvu 80/511/EEK, Padomes Direktīvas 82/471/EEK, 83/228/EEK, 93/74/EEK, 93/113/EK un 96/25/EK un Komisijas Lēmumu 2004/217/EK (OV L 229, 1.9.2009., 1. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1223/2009 (2009. gada 30. novembris) par kosmētikas līdzekļiem (pārstrādāta versija) (OV L 342, 22.12.2009., 59. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/745 (2017. gada 5. aprīlis), kas attiecas uz medicīniskām ierīcēm, ar ko groza Direktīvu 2001/83/EK, Regulu (EK) Nr. 178/2002 un Regulu (EK) Nr. 1223/2009 un atceļ Padomes Direktīvas 90/385/EEK un 93/42/EEK (OV L 117, 5.5.2017., 1. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/746 (2017. gada 5. aprīlis) par in vitro diagnostikas medicīniskām ierīcēm un ar ko atceļ Direktīvu 98/79/EK un Komisijas Lēmumu 2010/227/ES (OV L 117, 5.5.2017., 176. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/4 (2018. gada 11. decembris) par ārstnieciskās barības izgatavošanu, laišanu tirgū un lietošanu, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 183/2005 un atceļ Padomes Direktīvu 90/167/EEK (OV L 4, 7.1.2019., 1. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/6 (2018. gada 11. decembris) par veterinārajām zālēm un ar ko atceļ Direktīvu 2001/82/EK (OV L 4, 7.1.2019., 43. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 67. lpp.), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/68/EK (2008. gada 24. septembris) par bīstamo kravu iekšzemes pārvadājumiem (OV L 260, 30.9.2008., 13. lpp.). (27) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.). (28) OV L 39, 16.2.1993., 3. lpp. (29) OV L 179, 179, 23.6.1998., 3. lpp. (30) OV L 171, 27.6.1981., 13. lpp. (31) OV L 186, 5.8.1995., 44. lpp. (32) Komisijas Regula (ES) 2022/1616 (2022. gada 15. septembris) par reciklētas plastmasas materiāliem un izstrādājumiem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, un par Regulas (EK) Nr. 282/2008 atcelšanu (OV L 243, 20.9.2022., 3. lpp.). (33) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1025/2012 (2012. gada 25. oktobris) par Eiropas standartizāciju, ar ko groza Padomes Direktīvas 89/686/EEK un 93/15/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/9/EK, 94/25/EK, 95/16/EK, 97/23/EK, 98/34/EK, 2004/22/EK, 2007/23/EK, 2009/23/EK un 2009/105/EK, un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 87/95/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1673/2006/EK (OV L 316, 14.11.2012., 12. lpp.). (34) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1308/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (OV L 347, 20.12.2013., 671. lpp.). (35) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/787 (2019. gada 17. aprīlis) par stipro alkoholisko dzērienu definīciju, aprakstu, noformējumu un marķējumu, stipro alkoholisko dzērienu nosaukumu lietošanu citu pārtikas produktu noformējumā un marķējumā, stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību, lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta un destilātu izmantošanu alkoholiskajos dzērienos un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 110/2008 (OV L 130, 17.5.2019., 1. lpp.). (36) Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Regula (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām (OV L 343, 14.12.2012., 1. lpp.). (37) +OV: lūgums ievietot tekstā dokumentā PE-CONS 106/23 (2022/0095(COD)) ietvertās regulas numuru. (38) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.). (39) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2024/825 (2024. gada 28. februāris), ar ko attiecībā uz patērētāju dalības veicināšanu zaļās pārkārtošanās procesā, nodrošinot viņiem labāku aizsardzību pret negodīgu praksi un viņu labāku informētību, groza Direktīvas 2005/29/EK un 2011/83/ES, ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2024/825/oj). (40) Komisijas Lēmums (1997. gada 28. janvāris), ar ko izveido iepakojuma materiālu identifikācijas sistēmu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (OV L 50, 20.2.1997., 28. lpp.). (41) Komisijas Ieteikums 2003/361/EK (2003. gada 6. maijs) par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (paziņots ar dokumenta numuru C(2003) 1422) (OV L 124, 20.5.2003., 36. lpp.). (42) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/720 (2015. gada 29. aprīlis), ar ko groza Direktīvu 94/62/EK attiecībā uz vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa samazināšanu (OV L 115, 6.5.2015., 11. lpp.). (43) Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 768/2008/EK (2008. gada 9. jūlijs) par produktu tirdzniecības vienotu sistēmu un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 93/465/EEK (OV L 218, 13.8.2008., 82. lpp.). (44) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 765/2008 (2008. gada 9. jūlijs), ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību un atceļ Regulu (EEK) Nr. 339/93 (OV L 218, 13.8.2008., 30. lpp.). (45) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2022/2065 (2022. gada 19. oktobris) par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu un ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK (Digitālo pakalpojumu akts) (OV L 277, 27.10.2022., 1. lpp.). (46) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/852 (2018. gada 30. maijs), ar ko groza Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (OV L 150, 14.6.2018., 141. lpp.). (47) Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) 2019/1004 (2019. gada 7. jūnijs), ar ko nosaka noteikumus, kā aprēķināt, verificēt un ziņot datus par atkritumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/98/EK, un ar ko atceļ Komisijas Īstenošanas lēmumu C(2012) 2384 (OV L 163, 20.6.2019., 66. lpp.). (48) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1013/2006 (2006. gada 14. jūnijs) par atkritumu sūtījumiem (OV L 190, 12.7.2006., 1. lpp.). (49) Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) 2018/896 (2018. gada 19. jūnijs), ar ko nosaka metodiku, kā aprēķināms vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu gada patēriņš, un ar ko groza Lēmumu 2005/270/EK (OV L 160, 25.6.2018., 6. lpp.). (50) Komisijas Lēmums 2005/270/EK (2005. gada 22. marts), ar ko nosaka datu bāzu sistēmu formātus atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (OV L 86, 5.4.2005., 6. lpp.). (51) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1020 (2019. gada 20. jūnijs) par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību un ar ko groza Direktīvu 2004/42/EK un Regulas (EK) Nr. 765/2008 un (ES) Nr. 305/2011 (OV L 169, 25.6.2019., 1. lpp.). ▌ (52) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/625 (2017. gada 15. marts) par oficiālajām kontrolēm un citām oficiālajām darbībām, kuras veic, lai nodrošinātu, ka tiek piemēroti pārtikas un barības aprites tiesību akti, noteikumi par dzīvnieku veselību un labturību, augu veselību un augu aizsardzības līdzekļiem, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 999/2001, (EK) Nr. 396/2005, (EK) Nr. 1069/2009, (EK) Nr. 1107/2009, (ES) Nr. 1151/2012, (ES) Nr. 652/2014, (ES) 2016/429 un (ES) 2016/2031, Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2005 un (EK) Nr. 1099/2009 un Padomes Direktīvas 98/58/EK, 1999/74/EK, 2007/43/EK, 2008/119/EK un 2008/120/EK un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 854/2004 un (EK) Nr. 882/2004, Padomes Direktīvas 89/608/EEK, 89/662/EEK, 90/425/EEK, 91/496/EEK, 96/23/EK, 96/93/EK un 97/78/EK un Padomes Lēmumu 92/438/EEK (Oficiālo kontroļu regula) (OV L 95, 7.4.2017., 1. lpp.). (53) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.). (54) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/25/ES (2014. gada 26. februāris) par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, un ar ko atceļ Direktīvu 2004/17/EK (OV L 94, 28.3.2014., 243. lpp.). (55) Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2015/2447 (2015. gada 24. novembris), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV L 343, 29.12.2015., 558. lpp.). (56) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp. (57) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/1119 (2021. gada 30. jūnijs), ar ko izveido klimatneitralitātes panākšanas satvaru un groza Regulas (EK) Nr. 401/2009 un (ES) 2018/1999 (“Eiropas Klimata akts”) (OV L 243, 9.7.2021., 1. lpp.). (58) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.). (59) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1831/2003 (2003. gada 22. septembris) par dzīvnieku ēdināšanā lietotām piedevām (OV L 268, 18.10.2003., 29. lpp.). (60) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 767/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par barības laišanu tirgū un lietošanu un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1831/2003 un atceļ Padomes Direktīvu 79/373/EEK, Komisijas Direktīvu 80/511/EEK, Padomes Direktīvas 82/471/EEK, 83/228/EEK, 93/74/EEK, 93/113/EK un 96/25/EK un Komisijas Lēmumu 2004/217/EK (OV L 229, 1.9.2009., 1. lpp.). (61) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1223/2009 (2009. gada 30. novembris) par kosmētikas līdzekļiem (OV L 342, 22.12.2009., 59. lpp.). (62) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/4 (2018. gada 11. decembris) par ārstnieciskās barības izgatavošanu, laišanu tirgū un lietošanu, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 183/2005 un atceļ Padomes Direktīvu 90/167/EEK (OV L 4, 7.1.2019., 1. lpp.). (63) Komisijas Lēmums (ES) 2023/1809 (2023. gada 14. septembris), ar ko nosaka ES ekomarķējuma kritērijus absorbējošiem higiēnas produktiem un atkalizmantojamām menstruālajām piltuvēm (OV L 234, 22.9.2023., 142. lpp.). (64) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/46/EK (2002. gada 10. jūnijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz uztura bagātinātājiem (OV L 183, 12.7.2002., 51. lpp.). (65) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.). (66) +OV: lūgums ievietot tekstā dokumentā PE-CONS 106/23 (2022/0095(COD)) ietvertās regulas numuru. (67) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/75/ES (2010. gada 24. novembris) par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (OV L 334, 17.12.2010., 17. lpp.). (68) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/2001 (2018. gada 11. decembris) par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (OV L 328., 21.12.2018., 82. lpp.). (69) Padomes Regula (EK) Nr. 6/2002 (2001. gada 12. decembris) par Kopienas dizainparaugiem (OV L 3, 5.1.2002., 1. lpp.). (70) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/71/EK (1998. gada 13. oktobris) par dizainparaugu tiesisko aizsardzību (OV L 289, 28.10.1998., 28. lpp.). (71) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV L 154, 16.6.2017., 1. lpp.). (72) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2436 (2015. gada 16. decembris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV L 336, 23.12.2015., 1. lpp.). (73) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula), (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.). (74) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1150 (2019. gada 20. jūnijs) par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos (OV L 186, 11.7.2019., 57. lpp.). (75) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1169/2011 (2011. gada 25. oktobris) par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu (OV L 304, 22.11.2011., 18. lpp.). (76) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 251/2014 (2014. gada 26. februāris) par aromatizētu vīna produktu definīciju, aprakstu, noformējumu, marķējumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1601/91 (OV L 84, 20.3.2014., 14. lpp.). (77) Padomes Regula (EEK) Nr. 2658/87 (1987. gada 23. jūlijs) par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV L 256, 7.9.1987., 1. lpp.). (78) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2020/2184 (2020. gada 16. decembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (OV L 435, 23.12.2020. 1. lpp.). (79) Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2023/595 (2023. gada 16. marts), ar ko saskaņā ar Padomes Regulu (ES, Euratom) 2021/770 izveido veidlapu pašu resursa, kas pamatojas uz nereciklēta izlietotā plastmasas iepakojuma daudzumu, pārskatam (OV L 79, 17.3.2023., 151. lpp.). (80) +OV: lūgums tekstā ievietot šīs regulas [2022/0396(COD)] numuru, pieņemšanas datumu un publikācijas atsauci. (81) +OV: lūgums ievietot tekstā šīs regulas (2022/0396(COD)) numuru un aizpildīt attiecīgo zemsvītras piezīmi.