Eiropas Savienība un tās tirdzniecības partneri

ES jau gadiem ilgi cenšas samazināt darbietilpīgu un zemas vērtības produktu ražošanu, lai specializētos augstākas vērtības zīmolu preču ražošanā. Tā kā ES ekonomika ir atvērta, tirdzniecībai ir ļoti svarīga nozīme. Lai pārvarētu šķēršļus, kas apgrūtina tirdzniecību, un nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus saviem uzņēmumiem, Savienība risina sarunas par vairākiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem (BTN). ES ir arī viena no Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) dibinātājām un galvenajiem dalībniekiem.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. pantā ir paredzēta kopējā tirdzniecības politika kā ekskluzīva Eiropas Savienības kompetence.

ES centrālā pozīcija

ES, Ķīna un ASV ir pasaulē lielākās ekonomikas, un iekšzemes kopprodukts (IKP) katrai no tām veido aptuveni 20 % no pasaules IKP. Ņemot vērā ES IKP (aptuveni 13 triljoni EUR) un atvērto tirgu, tai ir bijusi svarīga loma globālās tirdzniecības sistēmas veidošanā, tostarp atbalsta sniegšanā PTO. Ekonomikas atvērtība dod ES ievērojamas priekšrocības, jo vairāk nekā 30 miljoni darbvietu ES ir atkarīgas no ārējās tirdzniecības un globālās ekonomikas izaugsme ir sagaidāma galvenokārt ārpus Eiropas. Jauni ekonomikas dalībnieki un tehnoloģiju inovācija, jo īpaši digitalizācija, ir mainījuši starptautiskās tirdzniecības struktūru un modeļus. Mūsdienu globālā ekonomika ir ļoti integrēta, un tradicionālo tirdzniecību ar gatavām precēm lielā mērā aizstāj globālās piegādes ķēdes.

Lai gan 2009. gada pasaules finanšu krīze negatīvi ietekmēja Savienības ekonomikas rādītājus, ES ir spējusi saglabāt salīdzinoši spēcīgu pozīciju preču tirdzniecībā, vienlaikus nostiprinot savu vadošo lomu pakalpojumu tirgū. Covid-19 pandēmija ir palēninājusi ekonomikas izaugsmi un tirdzniecību visā pasaulē un izraisījusi diskusiju par rūpniecības pārvietošanu atpakaļ uz Eiropu (turpmāk “repatriācija”). Repatriācija, visticamāk, tiks piemērota selektīvi tikai svarīgās nozarēs, savukārt globālajām piegādes ķēdēm arī turpmāk būs ļoti svarīga nozīme.

Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta loma

Starptautiskā tirdzniecība bija viena no pirmajām jomām, kurā dalībvalstis nolēma rīkoties kopīgi. Tādēļ tās piešķīra Komisijai pilnvaras risināt tirdzniecības jautājumus, tostarp to vārdā vest sarunas par starptautiskiem tirdzniecības nolīgumiem. Citiem vārdiem sakot, ES kā vienots veselums risina sarunas gan par divpusējiem, gan daudzpusējiem tirdzniecības nolīgumiem visu dalībvalstu vārdā. Kā liecina PTO strīdu izšķiršanas sistēmas dati, ES ir spējusi aizstāvēt savas intereses starptautiskās tirdzniecības strīdos. ES ir izmantojusi arī starptautiskās tirdzniecības instrumentus, lai popularizētu savas vērtības un politiku, un cenšas izplatīt savu reglamentējošo praksi citviet pasaulē. ES līdz šim parasti ir atbalstījusi atklātu un taisnīgu starptautiskās tirdzniecības sistēmu.

Ar Lisabonas līgumu tika paplašināta Eiropas Parlamenta loma – tas kļuva par vienu no likumdevējiem uz vienlīdzīgiem nosacījumiem ar Padomi jautājumos, kas saistīti ar tirdzniecību un ieguldījumiem. Līgums arī piešķīra Parlamentam aktīvāku lomu sarunās par starptautisko tirdzniecības nolīgumu noslēgšanu un to ratificēšanā, kam tagad obligāti nepieciešama Parlamenta piekrišana. Tomēr daži tirdzniecības politikas elementi joprojām ir dalībvalstu kompetencē. Eiropas Savienības Tiesa (EST) 2017. gada 16. maijā publicēja atzinumu, kas precizē dalībvalstu un ES kompetenču sadalījumu.

Tirdzniecības politika un tās orientācija

Kad šī gadsimta pirmajā desmitgadē PTO daudzpusējās sarunas par Dohas Attīstības programmu nonāca strupceļā, ES bija jārod alternatīvi veidi, kā garantēt labāku piekļuvi trešo valstu tirgiem. Tādēļ tika ieviesti jauna veida visaptveroši BTN, kuros bez tarifu samazinājumiem un preču tirdzniecības ir iekļauti arī citi aspekti. Pirmais šāds jaunā veida BTN tika noslēgts ar Dienvidkoreju, un pēc tā ratifikācijas Eiropas Parlamentā tas oficiāli stājās spēkā 2015. gada decembrī. Šīs jaunās politikas piemēri ir šādi: ES Daudzpusējais tirdzniecības nolīgums ar Peru, Kolumbiju un vēlāk arī ar Ekvadoru (kopš 2017. gada), kas provizoriski stājās spēkā no 2013. gada, Asociācijas nolīgums ar Centrālamerikas valstīm (Hondurasa, Nikaragva, Panama, Kostarika, Salvadora un Gvatemala), kura tirdzniecības pīlāru sāka provizoriski piemērot no 2013. gada, ES un Kanādas visaptverošais ekonomikas un tirdzniecības nolīgums (CETA), ko provizoriski piemēro no 2017. gada septembra, ES un Singapūras BTN, kas stājās spēkā 2019. gada beigās, un ES un Vjetnamas BTN, kas stājās spēkā 2020. gada vidū. Ekonomisko partnerattiecību nolīgums ar Japānu stājās spēkā 2019. gada 1. februārī.

Tā kā sarunas ar ASV par Transatlantisko tirdzniecības un investīciju partnerību (TTIP) tika apturētas 2016. gadā, ES galveno uzmanību pievērsa nolīgumiem ar ASV konkrētās jomās, piemēram, rūpniecības preču tarifiem vai atbilstības novērtēšanai. Sarunas par tirdzniecības nolīgumu ar Mercosur dibinātājvalstīm tika pabeigtas 2019. gadā, un nolīguma projekts vēl nav ratificēts. ES ir sākusi arī sarunas par BTN ar Indonēziju, Tunisiju, Filipīnām, Austrāliju un Jaunzēlandi. Sarunas ar Indiju tika atsāktas 2021. gadā, bet ar Malaiziju un Taizemi tās tiks atsāktas, tiklīdz apstākļi būs tam labvēlīgi.

2015. gada stratēģijas “Tirdzniecība visiem” mērķis bija tādas ES tirdzniecības politikas izveide, kurā izaugsmes, nodarbinātības un ieguldījumu veicināšana tiek pakļauta godīgas tirdzniecības principiem, proti, cilvēktiesību un vides aizsardzības ievērošanai. Tajā arī tika prasīts atjaunot PTO darbību un to reformēt. 2021. gada februārī Komisija nāca klajā ar paziņojumu “Tirdzniecības politikas pārskatīšana – atvērta, ilgtspējīga un pārliecinoša tirdzniecības politika” (TPR), kas nosaka tirdzniecības politikas virzienu līdz 2030. gadam. TPR ir 2015. gada stratēģijas “Tirdzniecība visiem” turpinājums un atspoguļo kopš tā laika notikušās ģeopolitiskās pārmaiņas, papildus labi zināmajiem jēdzieniem “taisnīgums” un “ilgtspēja” iekļaujot arī tādus jēdzienus kā “pašpārliecība” un “noturība”. Tās mērķis ir panākt, lai tirdzniecības politika risinātu pašreizējās problēmas un veicinātu zaļo un digitālo pārkārtošanos, izmantojot atvērtu stratēģisko autonomiju.

Galvenie ES tirdzniecības partneri

ES ir pasaulē lielākā rūpniecības preču un pakalpojumu eksportētāja un lielākais eksporta tirgus apmēram 80 valstīm[1]. 2020. gadā par galveno ES preču tirdzniecības partneri kļuva Ķīna (iepriekš ASV) ar kopējo tirdzniecības īpatsvaru 16,1 % (ASV – 15,2 %). Kopš Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES tā ir kļuvusi par ES trešo lielāko preču tirdzniecības partneri (12,2 % no visas preču tirdzniecības). Citi nozīmīgākie preču tirdzniecības partneri dilstošā secībā ir Šveice (6,9 %), Krievija (4,8 %), Turcija (3,6 %), Japāna (3,0 %), Norvēģija (2,5 %), Dienvidkoreja (2,5 %) un Indija (1,8 %)[2].

Pakalpojumu tirdzniecības jomā galvenā ES tirdzniecības partnere ir ASV, kam seko Apvienotā Karaliste un Šveice[3].

Covid-19 pandēmijas dēļ starptautiskā preču tirdzniecība, tostarp ES tirdzniecība ar tās galvenajiem tirdzniecības partneriem, 2020. gadā ievērojami samazinājās.

Ieguldījumi

ES ir pasaulē lielākā ieguldītāja un viena no lielākajām ārvalstu tiešo ieguldījumu (ĀTI) saņēmējām. Līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā 2009. gadā ES savu ekskluzīvo kompetenci starptautiskās tirdzniecības jautājumos ir vēl vairāk paplašinājusi, un tagad tā attiecas arī uz ĀTI. Lai precizētu savu kompetenci ieguldījumu jomā, Komisija prasīja Eiropas Savienības Tiesai sniegt atzinumu par ES un Singapūras BTN. Tiesas 2017. gada atzinumā apstiprināts, ka lielākā daļa ĀTI aspektu ietilpst ES kompetencē, taču ir daži izņēmumiem, kas saistīti galvenokārt ar strīdu izšķiršanu.

ĀTI īpatsvars pasaulē 2018. gadā (%)

Valsts Uzkrātie iekšējie ārvalstu tiešie ieguldījumi Uzkrātie ārējie ārvalstu tiešie ieguldījumi
ES 34,2 % 45,4 %
ASV 30 % 28,4 %
Ķīna 6,5 % 8,5 %
Kanāda 3,5 % 5,8 %
Japāna 0,9 % 7,3 %

Avots: Eiropas Parlamenta EXPO ĢD aprēķini, pamatojoties uz Eiropas Komisijas datiem.

2020. gada decembrī ES kopumā pabeidza sarunas par visaptverošu investīciju nolīgumu starp ES un Ķīnu, kas vēl jāratificē. Ir jāratificē arī ieguldījumu aizsardzības nolīgumi ar Singapūru un Vjetnamu. ES arī sāka sarunas par ieguldījumu nolīgumu ar Mjanmu un apsvērs iespējas sākt līdzīgas sarunas ar Taivānu un Honkongu. Sarunu sākšana ar Irānu tiks apsvērta pēc tam, kad šī valsts būs pievienojusies PTO. 2020. gada decembrī ES noslēdza arī tirdzniecības un sadarbības nolīgumu ar Apvienoto Karalisti, kuram Eiropas Parlaments deva piekrišanu 2021. gada maijā. ES un Apvienotās Karalistes nolīgums paredz nulles tarifus preču tirdzniecībai un attiecas arī uz ieguldījumiem un vairākām citām politikas jomām.

 

[1]ES pozīcija pasaules tirgū”, Eiropas Komisija, aplūkots 2019. gada 12. aprīlī.

Mario Damen