Eiropas Ekonomikas zona (EEZ), Šveice un ziemeļi

Eiropas Ekonomikas zona (EEZ) tika izveidota 1994. gadā, lai plašāk piemērotu ES iekšējā tirgus noteikumus, attiecinot tos arī uz Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīm. Norvēģija, Islande un Lihtenšteina ir EEZ locekles. Šveice ir EBTA dalībvalsts, bet nav iesaistījusies EEZ. ES un tās EEZ EBTA partnervalstis (Norvēģiju un Islandi) vieno arī dažādi ar ziemeļiem saistītas politikas virzieni un forumi, kuros galvenā uzmanība tiek pievērsta Eiropas ziemeļu teritorijām, kas strauji attīstās, un Arktikas reģionam kopumā.

Juridiskais pamats

Attiecībā uz EEZ: Līguma par Eiropas Savienības darbību 217. pants (asociācijas nolīgumi).

Attiecībā uz Šveici: Apdrošināšanas nolīgums (1989. gads), divpusējo nolīgumu I kopums (1999. gads) un divpusējo nolīgumu II kopums (2004. gads).

Eiropas Ekonomikas zona (EEZ)

A. Mērķi

Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) mērķis ir paplašināt ES iekšējo tirgu, iekļaujot tajā Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstis. Pašreizējās EBTA valstis nevēlas pievienoties ES. Ar iekšējo tirgu saistītie ES tiesību akti kļūst par EEZ EBTA valstu tiesību aktu daļu, tiklīdz tās ir piekritušas tos pārņemt. EEZ pārvaldība un pārvaldība ir dalīta starp ES un EEZ EBTA valstīm divu pīlāru struktūrā. Lēmumus pieņem EEZ apvienotās struktūras (EEZ Padome, EEZ Apvienotā komiteja, EEZ Apvienotā parlamentārā komiteja un EEZ Konsultatīvā komiteja).

B. Pamatinformācija

EBTA valstis, tolaik septiņas, 1992. gadā sarunu ceļā vienojās par līgumu, kas dotu tām iespēju piedalīties vērienīgajā Eiropas Kopienas iekšējā tirgus projektā, kuru uzsāka 1985. gadā un noslēdza 1992. gada beigās. Līgums par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) tika parakstīts 1992. gada 2. maijā un stājās spēkā 1994. gada 1. janvārī.

EEZ EBTA dalībvalstu skaits tomēr drīz vien samazinājās – Šveice pēc negatīva balsojuma referendumā par šo jautājumu izvēlējās neratificēt minēto līgumu, savukārt Austrija, Somija un Zviedrija 1995. gadā iestājās Eiropas Savienībā. EEZ palika tikai Islande, Norvēģija un Lihtenšteina. Desmit jaunās dalībvalstis, kas ES pievienojās 2004. gada 1. maijā, Bulgārija un Rumānija, kad tās 2007. gadā iestājās Savienībā, kā arī Horvātija, kura pievienojās 2013. gadā[1], automātiski kļuva arī par EEZ dalībvalstīm.

2009. gada jūnijā Islande iesniedza pieteikumu dalībai ES, lai izkļūtu no 2008. gada globālās finanšu krīzes. Padome 2010. gada 17. jūnijā pieņēma Islandes pievienošanās pieteikumu, un 2011. gada jūnijā sākās sarunas. Tomēr 2015. gada martā Islandes valdība vēstulē Eiropas Savienības Padomei norādīja, ka Islandi nevajadzētu uzskatīt par kandidātvalsti dalībai ES. Lai gan valdība oficiāli neatsauca pieteikumu, ES patlaban neizturas pret Islandi kā pret kandidātvalsti.

C. EEZ darbības joma

EEZ nozīmē vairāk nekā tradicionālie brīvās tirdzniecības nolīgumi (BTN), jo tajā visas tiesības un pienākumi, kas izriet no ES iekšējā tirgus, tiek attiecināti arī uz EEZ EBTA valstīm (izņemot Šveici). EEZ tiek īstenotas četras pamatbrīvības, kas raksturo iekšējo tirgu (personu brīva pārvietošanās un preču, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite), un ar tām saistītie politikas virzieni (konkurence, transports, enerģētika un ekonomiskā un monetārā sadarbība). Līgums ietver tikai un vienīgi ar minētajām četrām pamatbrīvībām saistītus horizontālus politikas virzienus: sociālo politiku (tostarp darba aizsardzību, darba tiesības un vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem); politikas virzienus, kas saistīti ar patērētāju aizsardzību, vidi, statistiku un uzņēmējdarbības tiesībām; un vairākus papildu politikas virzienus, piemēram, saistībā ar pētniecību un tehnoloģiju izstrādi, kuru pamatā nav ES acquis vai juridiski saistoši akti, bet kurus īsteno ar sadarbības pasākumu starpniecību.

D. EEZ robežas

EEZ līgums nenosaka saistošus noteikumus visās iekšējā tirgus jomās vai attiecībā uz citām politikas jomām, kuras reglamentē ES līgumi. Tā saistošie noteikumi noteikti neattiecas uz šādām jomām:

  • kopējā lauksaimniecības politika un kopējā zivsaimniecības politika (lai gan līgumā ir ietverti noteikumi par tirdzniecību ar lauksaimniecības un zivsaimniecības produktiem);
  • muitas savienība;
  • kopējā tirdzniecības politika;
  • kopējā ārpolitika un drošības politika;
  • tieslietu un iekšlietu joma (lai gan visas EBTA valstis atrodas Šengenas zonā); un
  • ekonomiskā un monetārā savienība (EMS).

E. EEZ institūcijas un mehānismi

1. ES tiesību aktu pārņemšana

Jaunus ES dokumentus, kas attiecas uz iekšējo tirgu, izskata EEZ Apvienotā komiteja, kuru veido ES pārstāvji un triju EEZ EBTA valstu pārstāvji. Tiekoties reizi mēnesī, šī struktūra nolemj, kādi tiesību akti un – vispārīgāk – kādi ES akti (rīcības plāni, programmas u. c.) EEZ būtu jāpārņem. Tiesību aktus oficiāli pārņem, iekļaujot attiecīgos dokumentus EEZ līgumam pievienoto protokolu un pielikumu sarakstos. Šādi EEZ līgumā ir iekļauti vairāki tūkstoši aktu. EEZ Padome, ko veido ES Padomes pārstāvji un EEZ EBTA valstu ārlietu ministri, tiekas vismaz divreiz gadā, lai sagatavotu politiskas pamatnostādnes Apvienotajai komitejai. EEZ līgumā ir iekļauti noteikumi, kas ļauj EEZ EBTA valstīm vieglāk dot ieguldījumu dažādos ES likumdošanas procedūras posmos pirms jaunu tiesību aktu pieņemšanas (lēmumu izstrāde).

2. Transponēšana

Kad ES akts ir iekļauts EEZ līgumā, tas ir jātransponē EEZ EBTA valstu tiesību aktos (ja to paredz attiecīgās valsts likumdošana). Transponēšana var notikt vienkārši ar valdības lēmumu vai arī tai var būt nepieciešams parlamenta apstiprinājums. Transponēšana ir formāls uzdevums, un, to veicot, aktus koriģēt var tikai tehniski.

3. Uzraudzība

Kopš iekšējā tirgus tiesību aktu darbības joma ir paplašināta, attiecinot tos arī uz EEZ EBTA valstīm, šo aktu transponēšanu un piemērošanu uzrauga EBTA Uzraudzības iestāde un EBTA Tiesa. EBTA Uzraudzības iestāde uztur iekšējā tirgus rezultātu apkopojumu, kurā tiek sekots līdzi tiesību aktu īstenošanai EEZ valstīs.

4. Parlamentu loma

Gan Eiropas Parlaments, gan EEZ EBTA valstu parlamenti ir cieši iesaistīti EEZ līguma īstenošanas uzraudzībā. Saskaņā ar EEZ līguma 95. pantu ir izveidota EEZ Apvienotā parlamentārā komiteja (APK), kura tiekas divreiz gadā. Eiropas Parlaments un EEZ EBTA valstu parlamenti pēc kārtas rīko šīs komitejas sanāksmes, un APK priekšsēdētāja pienākumus vienu gadu veic Eiropas Parlamenta deputāts, otru – deputāts no EEZ EBTA valsts parlamenta. Katru delegāciju veido 12 locekļi. Šveices Federālās asamblejas deputāti sanāksmēs piedalās kā novērotāji. EEZ APK rūpīgi pārbauda visus ES tiesību aktus, ko piemēro EEZ, un APK locekļiem ir tiesības uzdot rakstiskus un mutiskus jautājumus EEZ Padomes un EEZ Apvienotās komitejas pārstāvjiem, kā arī paust savu viedokli ziņojumos vai rezolūcijās. Tāda pati procedūra attiecas uz tiesību aktu īstenošanas pārbaudēm. APK katru gadu pieņem rezolūciju par Apvienotās komitejas gada ziņojumu par EEZ līguma darbību, paužot viedokli par progresu, kas panākts ES tiesību aktu pārņemšanā, un par vēl neizdarīto darbu, kā arī sniedzot ieteikumus pienācīgas iekšējā tirgus darbības nodrošināšanai.

Šveice

Šveice kā EBTA dalībvalsts piedalījās sarunās par EEZ līgumu un 1992. gada 2. maijā parakstīja šo līgumu. Tūlīt pēc tam Šveices valdība 1992. gada 22. maijā iesniedza pieteikumu par pievienošanos ES. Taču pēc tam, kad 1992. gada 6. decembra referendumā tika nobalsots pret dalību EEZ, Šveices Federālā padome pārtrauca valsts centienus iestāties ES un EEZ. Kopš tā laika Šveice ir attīstījusi attiecības ar ES, slēdzot divpusējus nolīgumus, lai nodrošinātu ekonomisko integrāciju ar ES. Divpusējās attiecības kļuva saspringtas pēc tam, kad 2014. gada februārī tika pieņemta pret imigrāciju vērsta iniciatīva, kura lika šaubīties par brīvas pārvietošanās un vienotā tirgus principa ievērošanu, kas ir minēto attiecību pamatā. Šveices parlaments 2016. gada 16. decembrī pieņēma Likumu par ārzemniekiem, ņemot vērā 2014. gada referenduma rezultātus, taču ierobežojot to ietekmi, un tas pavēra ceļu ES un Šveices attiecību normalizācijai.

ES un Šveice ir parakstījušas vairāk nekā 120 divpusēju nolīgumu, tostarp brīvās tirdzniecības nolīgumu 1972. gadā un divus nozīmīgus nozaru divpusējo nolīgumu kopumus, kurus parakstot, liela daļa Šveices tiesību aktu tika saskaņoti ar ES tiesību aktiem. Pirmais nozaru nolīgumu kopums (t. s. “Divpusējie nolīgumi I”) tika parakstīts 1999. gadā un stājās spēkā 2002. gadā. Šie septiņi nolīgumi attiecas uz brīvas pārvietošanās un savstarpējas tirgus atvēršanas jautājumiem[2]. Vēl viens nozaru nolīgumu kopums (“Divpusējie nolīgumi II”) tika parakstīts 2004. gadā un pakāpeniski stājās spēkā laikposmā no 2005. līdz 2009. gadam. Šie nolīgumi galvenokārt attiecas uz ekonomiskās sadarbības stiprināšanu un sadarbības paplašināšanu jautājumos, kas saistīti ar patvērumu un brīvu pārvietošanos Šengenas zonā[3].

Šie nolīgumi intensificēja ekonomiskās attiecības, taču tie arī radīja sarežģītu un reizēm nesaskaņotu pienākumu kopumu. Divpusējie nolīgumi ir regulāri jāatjaunina, un tiem nav EEZ līguma dinamiskā rakstura. Tajos nav arī uzraudzības noteikumu vai efektīvas strīdu izšķiršanas mehānismu. Lai atrisinātu šīs problēmas, 2014. gada 22. maijā tika sāktas ES un Šveices sarunas par institucionālās sistēmas nolīgumu (ISN). Sarunu mērķis bija atrisināt vairākus sarežģītus jautājumus, sākot ar nosacījumiem, kurus piemēro ES pakalpojumu sniedzējiem Šveicē, un beidzot ar Tiesas lomu strīdu izšķiršanā. Sarunas par ISN politiskā līmenī noslēdzās 2018. gada 23. novembrī. Tomēr Federālā padome nebija gatava vienoties par galīgo tekstu, jo Šveicei bija bažas par to, ka nav pienācīgi atspoguļoti “atbalsta pasākumi”[4] un ES acquis pārņemšana personu brīvas pārvietošanās jomā. Tā uzsāka plašu iekšēju apspriešanos ar attiecīgajām Federālās asamblejas komitejām, partijām, kantoniem, sociālajiem partneriem un akadēmiskajām un pētniecības aprindām, un šī apspriešanās kalpos par pamatu, lai pieņemtu lēmumu par to, vai iesniegt nolīgumu apstiprināšanai Šveices Federālajā asamblejā. Apspriešanās noslēdzās 2019. gada aprīlī, un tās laikā aktualizējās vairāki jautājumi, par kuriem Šveices puse pieprasīja papildu paskaidrojumus. ES ir gatava sniegt papildu skaidrojumus ar nosacījumu, ka teksts netiks pārskatīts atkārtotās sarunās, un ir aicinājusi Šveices pusi iesniegt sarakstu ar konkrētiem jautājumiem, par kuriem ir nepieciešami precizējumi.

Apspriešanās laikā tika paustas bažas saistībā ar personu brīvu pārvietošanos (FMOP) starp Šveici un ES. 2020. gada 27. septembrī Šveicē notika Šveices Tautas partijas (SVP) sponsorēta tautas nobalsošana par FMOP nolīguma ar ES izbeigšanu. Gandrīz 62 % balsotāju noraidīja SVP iniciatīvu. ES cer, ka šā balsojuma rezultāts pavērs ceļu ātrai virzībai uz IFA parakstīšanu un ratifikāciju.

Politika attiecībā uz ziemeļiem

ES aktīvi darbojas vairākos politikas virzienos un forumos, kuros galvenā uzmanība tiek pievērsta Eiropas ziemeļu teritorijām, kas strauji attīstās, un Arktikas reģionam kopumā, jo īpaši dodot ieguldījumu turpmāk minētajās jomās:

  • Ziemeļu dimensija, kuru kopš 2007. gada kā vienotu politiku izmanto ES, Krievija, Norvēģija un Islande. Šī politika ir palīdzējusi izveidot efektīvas nozaru partnerības sadarbībai Baltijas un Barenca jūras reģionā. Ziemeļu dimensija ietver parlamentāru struktūru – Ziemeļu dimensijas parlamentāro forumu –, kuras viens no dibinātājiem ir Eiropas Parlaments;
  • Baltijas jūras valstu padome (CBSS), kuru 1992. gadā pēc PSRS sabrukuma izveidoja ES un Baltijas jūras piekrastes valstis. Visas CBSS dalībvalstis ir iesaistītas Baltijas jūras parlamentārajā konferencē (BSPC), kuras loceklis ir arī Eiropas Parlaments;
  • sadarbība Barenca jūras reģionā, kura apvieno Somijas, Norvēģijas un Zviedrijas ziemeļu un Krievijas ziemeļrietumu apgabalus. To īsteno starpreģionāla Barenca Reģionālā padome, starpvalstu Barenca Eiroarktikas padome (kuras locekle ir ES) un parlamentārā konference (kuras loceklis ir Eiropas Parlaments);
  • polārās Arktikas jautājumi. ES Arktikas politikas pamatu veido Komisijas / Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) paziņojumi (2008., 2012. un 2016. gads), Padomes secinājumi (2009., 2014., 2016. un 2019. gads) un Eiropas Parlamenta rezolūcijas (2011., 2014. un 2017. gads). Jaunākā Eiropas Parlamenta rezolūcija par integrētu Eiropas Savienības politiku attiecībā uz Arktiku tika pieņemta 2017. gada 16. martā. Eiropas Komisija un EĀDD 2020. gada 20. jūlijā kopīgi sāka sabiedrisko apspriešanu par Eiropas Savienības Arktikas politikas turpmāko virzību. Apspriešanas mērķis ir noskaidrot pašreizējās politikas stiprās un vājās puses, lai vajadzības gadījumā atjauninātu pieeju. ES apmeklē Arktikas Padomes sanāksmes kopš 2013. gada, tomēr šī Padome joprojām nav pieņēmusi lēmumu attiecībā uz ES 2008. gada pieprasījumu piešķirt oficiālas novērotājas statusu. Eiropas Parlaments ir viens no Arktikas reģiona parlamentāriešu konferences locekļiem;
  • Eiropas Parlamenta dalība Ziemeļu Padomes ikgadējās sesijās, uz kurām to regulāri uzaicina. Turklāt reizi gadā tiekas arī Eiropas Parlamenta un Ziemeļrietumu Padomes (kuru veido Fēru salu, Grenlandes un Islandes deputāti) delegācijas.

 

[1]Nolīgums par Horvātijas dalību EEZ tiek provizoriski piemērots no 2014. gada aprīļa un oficiāli stāsies spēkā, tiklīdz visas dalībvalstis būs to ratificējušas.
[2]Minētie septiņi nolīgumi attiecas uz personu brīvu pārvietošanos, gaisa transportu, sauszemes transportu, lauksaimniecības produktu tirdzniecību, tehniskiem šķēršļiem tirdzniecībai, publisko iepirkumu un sadarbību pētniecības jomā.
[3]Šie nolīgumi attiecas uz Šveices dalību Šengenas un Dublinas nolīgumos un nolīgumos par uzkrājumu nodokļiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, statistiku un krāpšanas apkarošanu, līdzdalību ES programmā MEDIA un Eiropas Vides aģentūrā, kā arī Šveices finansiālo ieguldījumu ekonomiskās un sociālās kohēzijas nodrošināšanai jaunajās ES dalībvalstīs.
[4]Atbalsta pasākumi”: vairāki pasākumi, ko Šveice vienpusēji ieviesa 2006. gadā, lai aizsargātu savu darba tirgu. Tie ietver paziņošanas prasību piemērošanu ES pakalpojumu sniedzējiem, prasību ES operatoriem veikt iemaksas Šveices trīspusējo komisiju izmaksu segšanai, ES uzņēmumu pienākumu nodrošināt noguldījumu garantijas, kā arī atsevišķas sankcijas. ES uzskata, ka šie pasākumi nav savienojami ar personu brīvu pārvietošanos un ir šķērslis tirdzniecībai un pakalpojumiem.

María Álvarez López / Ausra Rakstelyte