Eiropas Ekonomikas zona (EEZ), Šveice un ziemeļi

Eiropas Ekonomikas zona (EEZ) tika izveidota 1994. gadā, lai plašāk piemērotu ES iekšējā tirgus noteikumus, attiecinot tos arī uz Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīm. Norvēģija, Islande un Lihtenšteina ir EEZ locekles. Šveice ir EBTA dalībvalsts, bet nav iesaistījusies EEZ. ES un tās EEZ EBTA ziemeļu partnervalstis (Norvēģiju un Islandi) vieno arī dažādi ar ziemeļiem saistītas politikas virzieni un forumi, kuros galvenā uzmanība tiek pievērsta Eiropas ziemeļu teritorijām, kas strauji attīstās, un Arktikas reģionam kopumā.

Juridiskais pamats

Attiecībā uz EEZ: Līguma par Eiropas Savienības darbību 217. pants (asociācijas nolīgumi).

Attiecībā uz Šveici: Apdrošināšanas nolīgums (1989. gads), divpusējo nolīgumu I kopums (1999. gads) un divpusējo nolīgumu II kopums (2004. gads).

Eiropas Ekonomikas zona (EEZ)

A. Mērķi

Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) mērķis ir paplašināt ES iekšējo tirgu, iekļaujot tajā Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstis. Pašreizējās EBTA valstis nevēlas pievienoties ES. Ar iekšējo tirgu saistītie ES tiesību akti kļūst par EEZ EBTA valstu tiesību aktu daļu, tiklīdz tās ir piekritušas tos pārņemt. EEZ vadību un pārvaldību kopīgi īsteno ES un EEZ EBTA valstis divu pīlāru struktūrā. Lēmumus pieņem EEZ apvienotās struktūras (EEZ Padome, EEZ Apvienotā komiteja, EEZ Apvienotā parlamentārā komiteja un EEZ Konsultatīvā komiteja).

B. Pamatinformācija

EBTA valstis, tolaik septiņas, 1992. gadā sarunu ceļā vienojās par līgumu, kas dotu tām iespēju piedalīties vērienīgajā Eiropas Kopienas iekšējā tirgus projektā, kuru uzsāka 1985. gadā un noslēdza 1992. gada beigās. Līgums par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) tika parakstīts 1992. gada 2. maijā un stājās spēkā 1994. gada 1. janvārī.

EEZ EBTA dalībvalstu skaits tomēr drīz vien samazinājās – Šveice pēc negatīva balsojuma referendumā par šo jautājumu izvēlējās neratificēt minēto līgumu, savukārt Austrija, Somija un Zviedrija 1995. gadā iestājās ES. EEZ palika tikai Islande, Norvēģija un Lihtenšteina. 10 jaunās dalībvalstis, kas ES pievienojās 2004. gada 1. maijā, kā arī Bulgārija un Rumānija, kad tās 2007. gadā iestājās Savienībā, automātiski kļuva arī par EEZ dalībvalstīm. Tā notika arī Horvātijas gadījumā 2013. gadā, lai gan nolīgums par tās dalību EEZ tiek provizoriski piemērots kopš 2014. gada aprīļa. Tas oficiāli stāsies spēkā, tiklīdz būs pabeigta ratifikācija visās dalībvalstīs.

2009. gada jūnijā Islande iesniedza pieteikumu dalībai ES, lai izkļūtu no 2007.–2008. gada globālās finanšu krīzes. Padome 2010. gada 17. jūnijā pieņēma Islandes pievienošanās pieteikumu, un 2011. gada jūnijā sākās sarunas. Tomēr 2015. gada martā Islandes valdība vēstulē ES Padomei norādīja, ka Islandi nevajadzētu uzskatīt par kandidātvalsti dalībai ES. Lai gan valdība oficiāli neatsauca pieteikumu, ES patlaban neizturas pret Islandi kā pret kandidātvalsti.

C. EEZ darbības joma

EEZ nozīmē vairāk nekā tradicionālie brīvās tirdzniecības nolīgumi, jo tajā visas tiesības un pienākumi, kas izriet no ES iekšējā tirgus, tiek attiecināti arī uz EEZ EBTA valstīm (izņemot Šveici). EEZ tiek īstenotas četras pamatbrīvības, kas raksturo iekšējo tirgu (personu brīva pārvietošanās un preču, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite), un ar tām saistītie politikas virzieni (konkurence, transports, enerģētika un ekonomiskā un monetārā sadarbība). Līgums ietver tikai un vienīgi ar minētajām četrām pamatbrīvībām saistītus horizontālus politikas virzienus: sociālo politiku (tostarp darba aizsardzību, darba tiesības un vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem); politikas virzienus, kas saistīti ar patērētāju aizsardzību, vidi, statistiku un uzņēmējdarbības tiesībām; un vairākus papildu politikas virzienus, piemēram, saistībā ar pētniecību un tehnoloģiju izstrādi, kuru pamatā nav ES acquis vai juridiski saistoši akti, bet kurus īsteno ar sadarbības pasākumu starpniecību.

D. EEZ robežas

EEZ līgums nenosaka saistošus noteikumus visās iekšējā tirgus jomās vai attiecībā uz citām politikas jomām, kuras reglamentē ES līgumi. Tā saistošie noteikumi noteikti neattiecas uz šādām jomām:

• kopējā lauksaimniecības politika un kopējā zivsaimniecības politika (lai gan līgumā ir ietverti noteikumi par tirdzniecību ar lauksaimniecības un zivsaimniecības produktiem);
• muitas savienība;
• kopējā tirdzniecības politika;
• kopējā ārpolitika un drošības politika;
• tieslietu un iekšlietu joma (lai gan visas EBTA valstis atrodas Šengenas zonā);
• ekonomiskā un monetārā savienība.

E. EEZ institūcijas un mehānismi

1. ES tiesību aktu pārņemšana

Jaunus ES dokumentus, kas attiecas uz iekšējo tirgu, izskata EEZ Apvienotā komiteja, kuru veido ES pārstāvji un triju EEZ EBTA valstu pārstāvji. Tiekoties reizi mēnesī, šī struktūra nolemj, kādi ES tiesību akti un akti (rīcības plāni, programmas u. c.) EEZ būtu jāpārņem. Tiesību aktus oficiāli pārņem, iekļaujot attiecīgos dokumentus EEZ līgumam pievienoto protokolu un pielikumu sarakstos. Šādi EEZ līgumā ir iekļauti vairāki tūkstoši aktu. EEZ Padome, ko veido ES Padomes pārstāvji un EEZ EBTA valstu ārlietu ministri, tiekas vismaz divreiz gadā, lai sagatavotu politiskas pamatnostādnes Apvienotajai komitejai. EEZ līgumā ir iekļauti noteikumi, kas ļauj EEZ EBTA valstīm vieglāk dot ieguldījumu dažādos ES likumdošanas procedūras posmos pirms jaunu tiesību aktu pieņemšanas (lēmumu izstrāde).

2. Transponēšana

Kad ES akts ir iekļauts EEZ līgumā, tas ir jātransponē EEZ EBTA valstu tiesību aktos (ja to paredz attiecīgās valsts likumdošana). Transponēšana var notikt vienkārši ar valdības lēmumu vai arī tai var būt nepieciešams parlamenta apstiprinājums. Transponēšana ir formāls uzdevums, un, to veicot, aktus koriģēt var tikai tehniski.

3. Uzraudzība

Kopš iekšējā tirgus tiesību aktu darbības joma ir paplašināta, attiecinot tos arī uz EEZ EBTA valstīm, šo aktu transponēšanu un piemērošanu uzrauga EBTA Uzraudzības iestāde un EBTA Tiesa. EBTA Uzraudzības iestāde uztur iekšējā tirgus rezultātu apkopojumu, kurā tiek sekots līdzi tiesību aktu īstenošanai EEZ valstīs.

4. Parlamentu loma

Gan Eiropas Parlaments, gan EEZ EBTA valstu parlamenti ir cieši iesaistīti EEZ līguma īstenošanas uzraudzībā. Saskaņā ar EEZ līguma 95. pantu ir izveidota EEZ Apvienotā parlamentārā komiteja (APK), kura tiekas divreiz gadā. Eiropas Parlaments un EEZ EBTA valstu parlamenti pēc kārtas rīko šīs komitejas sanāksmes, un APK priekšsēdētāja pienākumus vienu gadu veic Eiropas Parlamenta deputāts, otru – deputāts no EEZ EBTA valsts parlamenta. Katru delegāciju veido 12 locekļi. Šveices Federālās asamblejas deputāti sanāksmēs piedalās kā novērotāji. EEZ APK rūpīgi pārbauda visus ES tiesību aktus, ko piemēro EEZ, un APK locekļiem ir tiesības uzdot rakstiskus un mutiskus jautājumus EEZ Padomes un EEZ Apvienotās komitejas pārstāvjiem, kā arī paust savu viedokli ziņojumos vai rezolūcijās. Tāda pati procedūra attiecas uz tiesību aktu īstenošanas pārbaudēm. APK katru gadu pieņem rezolūciju par Apvienotās komitejas gada ziņojumu par EEZ līguma darbību, paužot viedokli par progresu, kas panākts ES tiesību aktu pārņemšanā, un par vēl neizdarīto darbu, kā arī sniedzot ieteikumus pienācīgas iekšējā tirgus darbības nodrošināšanai.

Šveice

Šveice kā EBTA dalībvalsts piedalījās sarunās par EEZ līgumu un 1992. gada 2. maijā parakstīja šo līgumu. Tūlīt pēc tam Šveices valdība 1992. gada 22. maijā iesniedza pieteikumu par pievienošanos ES. Taču pēc tam, kad 1992. gada 6. decembra referendumā tika nobalsots pret dalību EEZ, Šveices Federālā padome pārtrauca valsts centienus iestāties ES un EEZ. Kopš tā laika Šveice ir attīstījusi attiecības ar ES, slēdzot divpusējus nolīgumus, lai nodrošinātu ekonomisko integrāciju ar ES. Divpusējās attiecības kļuva saspringtas pēc tam, kad 2014. gada februārī Šveicē tika pieņemta pret imigrāciju vērsta iniciatīva, kura lika šaubīties par brīvas pārvietošanās un vienotā tirgus principa ievērošanu, kas ir minēto attiecību pamatā. Šveices parlaments 2016. gada 16. decembrī pieņēma Federālo likumu par ārzemniekiem un integrāciju, ņemot vērā 2014. gada referenduma rezultātus, taču ierobežojot to ietekmi, un tas pavēra ceļu ES un Šveices attiecību normalizācijai.

ES un Šveice ir parakstījušas vairāk nekā 120 divpusēju nolīgumu, tostarp brīvās tirdzniecības nolīgumu 1972. gadā un divus nozīmīgus nozaru divpusējo nolīgumu kopumus, kurus parakstot, liela daļa Šveices tiesību aktu tika saskaņota ar ES tiesību aktiem. Pirmais nozaru nolīgumu kopums (t. s. “Divpusējie nolīgumi I”) tika parakstīts 1999. gadā un stājās spēkā 2002. gadā. Šie septiņi nolīgumi (par personu brīvu pārvietošanos, gaisa transportu, sauszemes transportu, lauksaimniecības produktu tirdzniecību, tehniskiem šķēršļiem tirdzniecībai, publisko iepirkumu un sadarbību pētniecības jomā) attiecas uz brīvas pārvietošanās un savstarpējas tirgus atvēršanas jautājumiem. Vēl viens nozaru nolīgumu kopums (“Divpusējie nolīgumi II”) tika parakstīts 2004. gadā un pakāpeniski stājās spēkā laikposmā no 2005. līdz 2009. gadam. Šie nolīgumi attiecas uz ekonomiskās sadarbības stiprināšanu un sadarbības paplašināšanu jautājumos, kas saistīti ar patvērumu un brīvu pārvietošanos Šengenas zonā. Tie attiecas arī uz Šveices līdzdalību Dublinas sistēmā, ES programmā MEDIA un Eiropas Vides aģentūrā, kā arī uz uzkrājumu nodokļiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, statistiku, krāpšanas apkarošanu un Šveices finansiālo ieguldījumu ekonomiskajā un sociālajā kohēzijā jaunajās ES dalībvalstīs.

Šie nolīgumi padziļināja ekonomiskās attiecības, taču tie arī radīja sarežģītu un reizēm nesaskaņotu pienākumu kopumu. Divpusējie nolīgumi ir regulāri jāatjaunina, un tiem nav EEZ līguma dinamiskā rakstura. Tajos nav arī uzraudzības noteikumu vai efektīvas strīdu izšķiršanas mehānismu. Lai atrisinātu šīs problēmas, 2014. gada 22. maijā tika sāktas ES un Šveices sarunas par institucionālu pamatnolīgumu. Sarunu mērķis bija atrisināt vairākus sarežģītus jautājumus, sākot ar nosacījumiem, kurus piemēro ES pakalpojumu sniedzējiem Šveicē, un beidzot ar ES Tiesas lomu strīdu izšķiršanā. Sarunas par institucionālo pamatnolīgumu politiskā līmenī noslēdzās 2018. gada 23. novembrī. Šveices Federālā padome uzsāka plašu iekšēju apspriešanos ar attiecīgajām Šveices Federālās asamblejas komitejām, partijām, kantoniem, sociālajiem partneriem un akadēmiskajām un pētniecības aprindām, un šī apspriešanās bija paredzēta kā pamats, lai pieņemtu lēmumu par to, vai iesniegt šo nolīgumu apstiprināšanai Šveices Federālajā asamblejā. Apspriešanās noslēdzās 2019. gada aprīlī, un tās laikā aktualizējās vairāki jautājumi, par kuriem Šveices puse pieprasīja papildu paskaidrojumus.

2020. gada 27. septembrī Šveicē notika Šveices Tautas partijas (SVP) sponsorēta tautas nobalsošana par nolīguma par personu brīvu pārvietošanos, kas noslēgts ar ES, izbeigšanu. Gandrīz 62 % balsotāju noraidīja SVP iniciatīvu.

Pēc tautas nobalsošanas un tiklīdz tas kļuva iespējams, ņemot vērā ar Covid-19 saistītos apstākļus, 2021. gada janvārī atsākās diskusijas par institucionālā pamatnolīguma precizējumiem. Tomēr 2021. gada 26. maijā Šveices Federālā padome informēja Eiropas Komisiju par savu lēmumu izbeigt sarunas.

Šveices Federālā padome 2022. gada 23. februārī pieņēma pamatnostādņu kopumu jaunai sarunu paketei ar ES, kura ietvēra institucionālos elementus, kas jāiekļauj katrā pašreizējā un turpmākajā divpusējā nolīgumā saistībā ar iekšējo tirgu.

Pamatojoties uz šo alternatīvo pieeju, notika izpētes sarunas starp Eiropas Komisiju un Šveices Federālās padomes pārstāvjiem. Komisija un Federālā padome 2023. gada 15. decembrī publicēja kopīgu vienošanos, kurā sniegts rakstisks protokols par izpētes sarunu iznākumu.

Pamatojoties uz kopīgo vienošanos, Federālā padome 2024. gada 8. martā apstiprināja Šveices sarunu mandātu sarunām ar ES par plašu pasākumu kopumu ES un Šveices attiecību padziļināšanai. ES Padome pilnvaroja Komisiju risināt sarunas ES vārdā un 2024. gada 12. martā apstiprināja sarunu mandātu. Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena un Šveices prezidente Viola Amherda oficiāli sāka sarunas 18. martā.

Politika attiecībā uz ziemeļiem

ES aktīvi iesaistās dažādos politikas virzienos un forumos, kuros galvenā uzmanība tiek pievērsta Eiropas ziemeļu teritorijām, kas strauji attīstās, un Arktikas reģionam kopumā. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī visa sadarbība ar Krieviju šajā kontekstā tika apturēta. ES aktīvi darbojas vairākos attiecīgos forumos.

• Ziemeļu dimensija, kuru kopš 2007. gada kā vienotu politiku izmanto ES, Krievija, Norvēģija un Islande. Šī politika ir palīdzējusi izveidot efektīvas nozaru partnerības sadarbībai Baltijas un Barenca jūras reģionā. Ziemeļu dimensija ietver parlamentāru struktūru – Ziemeļu dimensijas parlamentāro forumu –, kuras viens no dibinātājiem ir Eiropas Parlaments.
• Baltijas jūras valstu padome (CBSS), kuru 1992. gadā pēc PSRS sabrukuma izveidoja ES un Baltijas jūras piekrastes valstis. Visas CBSS dalībvalstis ir iesaistītas Baltijas jūras parlamentārajā konferencē, kuras loceklis ir arī Eiropas Parlaments.
• Sadarbība Barenca jūras reģionā, kura apvieno Somijas, Norvēģijas un Zviedrijas ziemeļu un Krievijas ziemeļrietumu apgabalus. To īsteno starpreģionāla Barenca Reģionālā padome, starpvalstu Barenca Eiroarktikas padome (kuras locekle ir ES) un parlamentārā konference (kuras loceklis ir Eiropas Parlaments).
• Polārās Arktikas jautājumi. ES Arktikas politikas pamatu veido Komisijas / Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) paziņojumi (2008., 2012., 2016. un 2021. gads), Padomes secinājumi (2009., 2014., 2016. un 2019. gads) un Eiropas Parlamenta rezolūcijas (2011., 2014., 2017. un 2021. gads). Eiropas Parlaments 2017. gada 16. martā pieņēma rezolūciju par integrētu Eiropas Savienības politiku attiecībā uz Arktiku, savukārt jaunākā rezolūcija šajā jomā ar nosaukumu “Arktika: iespējas, problēmas un drošības jautājumi” tika pieņemta plenārsēdē 2021. gada 7. oktobrī.
• Eiropas Komisija un EĀDD 2021. gada 13. oktobrī iepazīstināja ar jauno ES politiku attiecībā uz Arktiku. ES apmeklē Arktikas Padomes sanāksmes kopš 2013. gada, tomēr šī Padome joprojām nav pieņēmusi lēmumu attiecībā uz ES 2008. gada pieprasījumu piešķirt tai oficiālas novērotājas statusu. Eiropas Parlaments ir viens no Arktikas reģiona parlamentāriešu konferences locekļiem.
• Eiropas Parlaments tiek regulāri aicināts uz Ziemeļu Padomes gadskārtējām sesijām un piedalās tajās. Parlamenta Priekšsēdētāju konference 2020. gada 6. oktobrī apstiprināja Ziemeļu Padomes pieprasījumu sākt oficiālākas attiecības starp abām iestādēm. ES un Ziemeļu Padomes starpparlamentārās sanāksmes notiek katru gadu. Turklāt reizi gadā tiekas arī Eiropas Parlamenta un Ziemeļrietumu Padomes (kuru veido Fēru salu, Grenlandes un Islandes deputāti) delegācijas.

 

María Álvarez López / Algirdas Razauskas

04-2024