ES un Krievijas attiecības ir saspringtas kopš 2014. gada sakarā ar Krievijas īstenoto nelikumīgo Krimas aneksiju, atbalstu nemierniekiem Austrumukrainā, kaimiņattiecību politiku, dezinformācijas un iejaukšanās kampaņām un valstī notiekošiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Ir pieaugusi spriedze arī saistībā ar Krievijas intervenci Sīrijā, Lībijā un Subsahāras Āfrikā. ES kopš 2014. gada regulāri atjaunoja sankcijas pret Krieviju. ES un Krievija joprojām ir savstarpēji cieši saistītas, un ES piemēro tā saukto “selektīvas iesaistīšanās” pieeju.

Juridiskais pamats

  • Līguma par Eiropas Savienību V sadaļa: “Ārējā darbība”;
  • Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 206. un 207. pants (tirdzniecība) un 216.–219. pants (starptautiski nolīgumi);
  • partnerības un sadarbības nolīgums (PSN) (divpusējās attiecības).

ES un Krievijas attiecības

Līdz krīzes uzliesmošanai Ukrainā ES un Krievija veidoja “stratēģisku partnerību”, kas cita starpā aptvēra tādus jautājumus kā tirdzniecība, ekonomika, enerģētika, klimata pārmaiņas, pētniecība, izglītība, kultūra un drošība, tostarp terorisma apkarošana, kodolieroču neizplatīšana un Tuvo Austrumu konflikta atrisināšana. ES stingri atbalstīja Krievijas pievienošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijai (PTO) (pabeigta 2012. gadā). Tomēr pēdējos gados kopīgu kaimiņvalstu jautājums ir kļuvis par nozīmīgu spriedzes punktu. Krievijas nelikumīgā Krimas aneksija 2014. gada martā, liecības, ka Krievija atbalsta nemiernieku kaujiniekus Austrumukrainā, un tās centieni traucēt piekļuvi Azovas jūrai izraisīja starptautisku krīzi. ES ir pārskatījusi divpusējās attiecības ar Krieviju, pārtraucot regulārās augstākā līmeņa sanāksmes, un apturējusi dialogu par vīzu jautājumiem un sarunas par jaunu divpusēju nolīgumu, ar ko aizstāt PSN. ES tagad piemēro divējādu pieeju, kas apvieno pakāpenisku sankciju politiku ar centieniem rast diplomātiskus risinājumus konfliktam Austrumukrainā. Krievijas piedalīšanās E3+3 valstu grupas centienos, kas noslēdza 2015. gada vienošanos ar Irānu kodolenerģijas jomā, viesa cerības par labāku sadarbību pasaules mērogā. Tomēr Krievijas intervence Sīrijas pilsoņu karā un vēlāk – Lībijā un vairākos Subsahāras konfliktos, kā arī tās dezinformācijas kampaņas un centieni ietekmēt vēlēšanas ES un citās rietumvalstīs arī izraisa nopietnas domstarpības.

2018. gada vēlēšanās Vladimirs Putins ieguva prezidenta amatu uz ceturto termiņu. Putina vadībā virzītie konstitūcijas grozījumi, kas pieņemti 2020. gadā, ļaus viņam palikt pie varas pēc pašreizējā pilnvaru termiņa beigām 2024. gadā. Vēl citi konstitūcijas grozījumi, kas raisa bažas, ietver Krievijas tiesību normu pārākumu pār Krievijas ratificētajiem starptautiskajiem nolīgumiem un starptautisko tiesu nolēmumiem.

Krievijas tiesību akti, kas pieņemti, sākot no 2012. gada, tiek vērsti pret opozīciju un pilsonisko sabiedrību. Simtiem nevalstisko organizāciju (NVO) ir nodēvētas par “ārvalstu aģentiem” un “nevēlamām organizācijām”, un iestādes ir pastiprinājušas kontroli pār plašsaziņas līdzekļiem un interneta izmantošanu. ES ir norūpējusies par draudiem tiesiskumam, tostarp saistībā ar korupciju. Augstākā tiesa aizliedza opozīcijas aktīvista Alekseja Navaļnija kandidatūru sakarā ar agrāku notiesājošu spriedumu, kas tiek apstrīdēts. 2016. gada (nesenākās) parlamenta vēlēšanas tika rīkotas politisku ierobežojumu un plašsaziņas līdzekļu ierobežošanas vidē, un ar ievērojamu rezultātu uzvarēja V. Putina Apvienotās Krievijas partija. Nākamās parlamenta vēlēšanas ir plānotas 2021. gada septembrī.

Lai gan Krievijas ekonomika atguvās no 2008. gadā vērojamās starptautiskās lejupslīdes un 2014. gada satricinājumiem banku nozarē, gūstot labumu no ienākumu palielināšanas no ogļūdeņražu eksporta, investīciju klimats joprojām saglabājās nenoteikts un tās ekonomiskais sniegums – atkarīgs no naftas un gāzes cenām. Ekonomikas sistēma ir koncentrēta dažās nozarēs; tai trūkst transformējošu investīciju, jo valstij pietuvinātie lielie uzņēmumi ieņem tirgū dominējošu stāvokli. Nopietnajai veselības un ekonomikas krīzei, ko Krievija piedzīvo Covid-19 pandēmijas rezultātā, varētu būt ilgstošas sekas, un Kremlis ir ļoti nobažījies par sociālajām un politiskajām sekām.

Kopš 2014. gada marta, reaģējot uz Krimas nelikumīgo aneksiju un Ukrainas destabilizāciju, ES – tāpat kā ASV, Kanāda, Austrālija un citas rietumvalstis – ir pakāpeniski noteikusi ierobežojošus pasākumus attiecībā pret Krieviju. ES savas sankcijas būtiski paplašināja pēc tam, kad 2014. gada jūlijā tika notriekta reisa MH17 lidmašīna virs teritorijas, ko kontrolē Krievijas atbalstīti nemiernieki Austrumukrainā. Sankcijas tiek regulāri pagarinātas un atjauninātas.

ES ierobežojošie pasākumi notiek dažādos veidos. Diplomātiski pasākumi nozīmē Krievijas izslēgšanu no G8, procesa apturēšanu, kurā Krievija pievienojas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai un Starptautiskajai Enerģētikas aģentūrai, un regulāro ES un Krievijas divpusējo augstākā līmeņa sanāksmju apturēšanu.

Ekonomiskās sankcijas ir tādas, ar kurām vēršas pret darījumiem konkrētās nozarēs. Tās konkrētām Krievijas bankām un uzņēmumiem ierobežo piekļuvi ES primārajiem un sekundārajiem kapitāla tirgiem. Tās nosaka eksporta un importa aizliegumus, ieroču tirdzniecības embargo un divējāda lietojuma preču eksporta aizliegumu militāram lietojumam. Tās arī ierobežo Krievijas piekļuvi atsevišķām sensitīvām tehnoloģijām, ko var izmantot naftas ieguvei un izpētes darbiem. Pastāv īpaši ierobežojumi ekonomiskajām attiecībām ar Krimu un Sevastopoli, ieskaitot importa aizliegumu precēm no šīs pussalas, aizliegumu eksportēt konkrētas preces un tehnoloģijas, investīciju ierobežojumus un aizliegumu nodrošināt tūrisma pakalpojumus. Pasākumi attiecībā uz ekonomisko sadarbību aptur jebkādas jaunas finansēšanas operācijas Krievijā no Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas puses. Neraugoties uz sankcijām, ES ir Krievijas lielākais tirdzniecības partneris un Krievija ir ceturtais lielākais ES partneris. Tomēr tirdzniecības un ekonomiskās attiecības aptumšo vairāki faktori, piemēram, Krievijas noteiktais embargo vairākiem ES lauksaimniecības produktiem, strīdi PTO ietvaros un nopietni ierobežojumi ES uzņēmumu iespējām piedalīties Krievijas publiskajā iepirkumā.

2021. gada maijā ES individuālie ierobežojošie pasākumi, kas ieviesti, reaģējot uz krīzi Ukrainā, attiecas uz 177 personām un 48 vienībām, uz kurām attiecas līdzekļu iesaldēšana un ceļošanas aizliegums, jo to darbības grauj Ukrainas teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību. 2020. gada oktobrī sarakstam tika pievienotas divas personas un četras vienības, kas iesaistītas Kerčas tilta būvniecībā, kurš savieno Krimu ar Krieviju.

Tāpat arī 2020. gada oktobrī, bet balstoties uz citu ES juridisko pamatu – sankciju režīmu ķīmisko ieroču jomā –, attiecīgajam ceļošanas aizlieguma un aktīvu iesaldēšanas sarakstam tika pievienotas sešas Krievijas personas un viena vienība sakarā ar A. Navaļnija slepkavības mēģinājumu 2020. gada augustā ar militāras pakāpes toksisku neiroparalītisku vielu. Šis ir tas pats juridiskais instruments, ko izmantoja, lai sodītu tos, kas ir atbildīgi par Skripaļa lietu Solsberijā (AK) 2018. gada martā.

Padome 2021. gada martā izmantoja nesen pieņemto ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, lai sodītu četrus Krievijas valstspiederīgos par viņu lomu A. Navaļnija patvaļīgā arestēšanā, kriminālvajāšanā un notiesāšanā, kā arī miermīlīgu protestu apspiešanā saistībā ar nelikumīgo izturēšanos pret viņu. Vēlāk tajā pašā mēnesī sarakstam tika pievienotas arī divas Čečenijas augsta līmeņa amatpersonas – par LGBTI personu un politisko oponentu spīdzināšanu un represijām pret tiem.

2016. gada ES globālās drošības stratēģijā attiecības ar Krieviju ir definētas kā “būtisks stratēģisks izaicinājums”. 2016. gada martā Padome noteica piecus galvenos principus, kas piemērojami ES attiecībām ar Krieviju: 1) Minskas vienošanos par Austrumukrainas konfliktu īstenošana kā galvenais priekšnoteikums jebkādām būtiskām izmaiņām ES nostājā attiecībā pret Krieviju; 2) attiecību stiprināšana ar ES austrumu partnervalstīm un citām kaimiņvalstīm, tostarp Vidusāzijas valstīm; 3) ES izturētspējas stiprināšana (piemēram, energoapgādes drošība, pretošanās hibrīddraudiem vai stratēģiskā komunikācija); 4) selektīva iesaistīšanās ar Krieviju jautājumos, kuros ES ir ieinteresēta; 5) nepieciešamība uzturēt cilvēku savstarpējos kontaktus un atbalstīt Krievijas pilsonisko sabiedrību.

Krievija kopš 2014. gada augusta reaģē pret ES sankcijām, nosakot pretsankcijas lauksaimniecības precēm, izejvielām un pārtikai, aizbildinoties ar iespējamiem pārtikas nekaitīguma standartu pārkāpumiem. Tas ir pastiprinājis Krievijas importa aizstāšanas politiku lauksaimniecības nozarē. Krievija arī piemēro stop-list sarakstu ES un ASV pilsoņiem, kuri ir kritizējuši tās rīcību, un liedz viņiem ieceļot Krievijas teritorijā. Šis saraksts nav oficiāli publicēts, un tas izslēdz jebkādu iespēju iesniegt pārsūdzību tiesā – pretēji ES noteiktajam ceļošanas aizliegumam. Sarakstā ir iekļauti vairāki EP deputāti, un no 2021. gada 30. aprīļa – Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs David Sassoli, Eiropas Komisijas priekšsēdētājas vietniece jautājumos par vērtībām un pārredzamību Věra Jourová un sešas ES dalībvalstu amatpersonas.

Spēkā esošie nolīgumi

ES un Krievijas attiecību juridiskais pamats ir 1994. gada jūnija PSN. Sākotnēji PSN bija spēkā 10 gadus, un tas katru gadu tiek automātiski pagarināts. Tajā ir izvirzīti kopīgie pamatmērķi un noteikta divpusējo kontaktu institucionālā struktūra – cita starpā regulāras apspriedes cilvēktiesību jomā un augstākā līmeņa sanāksmes prezidentu līmenī divreiz gadā – kas pašlaik ir iesaldētas.

ES un Krievija 2003. gada Sanktpēterburgas augstākā līmeņa sanāksmē nostiprināja savu sadarbību, izveidojot četras “kopējās telpas” – ekonomikas telpu, brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ārējās drošības telpu un pētniecības, izglītības un kultūras telpu. Reģionālā līmenī 2007. gadā ES un Krievija, kā arī Norvēģija un Islande izveidoja jaunās Ziemeļu dimensijas politiku, īpašu uzmanību pievēršot pārrobežu sadarbībai Baltijas un Barenca jūras reģionā. 2008. gada jūlijā tika sāktas sarunas par jaunu ES un Krievijas nolīgumu, kurā tika paredzēts ietvert “juridiski saistošas apņemšanās” tādās jomās kā politiskais dialogs, tiesiskums, brīvība, drošība, ekonomiskā sadarbība, pētniecība, izglītība, kultūra, tirdzniecība, investīcijas un enerģētika. 2010. gadā tika sākta “Partnerība modernizācijai”. 2011. gadā tika pabeigtas sarunas par vīzu režīma atvieglošanas nolīgumu. Tomēr Krievijas intervence Krimā noveda pie visu šo sarunu un procesu apturēšanas. 2014. gadā Eiropadome iesaldēja sadarbību ar Krieviju (izņemot pārrobežu sadarbību un cilvēku savstarpējos kontaktus), kā arī jaunu ES finansējumu par labu šai valstij, izmantojot starptautiskās finanšu iestādes.

Eiropas Parlamenta loma

Eiropas Parlaments apstiprināja PSN 1997. gadā saskaņā ar piekrišanas procedūru.

Parlaments ir pieņēmis virkni rezolūciju par Ukrainu, kurās pausts nosodījums tam, ka Krievija ir nelikumīgi anektējusi Krimu, un tam, kādu lomu ieņem Krievija Austrumukrainas destabilizācijā. Parlaments 2015. gada jūnijā un 2019. gada martā pieņēma rezolūcijas par stāvokli ES un Krievijas attiecībās, atbalstot ES sankcijas un uzsverot nepieciešamību nodrošināt vērienīgāku ES finansiālo palīdzību Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai un veicināt cilvēku savstarpējos kontaktus, neraugoties uz sarežģītajām attiecībām. 2019. gada rezolūcijā ir paustas nopietnas bažas par Krievijas starptautisko rīcību, jo īpaši Austrumu partnerības valstīs. Rezolūcijā arī tiek kritizēta cilvēktiesību un pamatbrīvību stāvokļa pasliktināšanās Krievijā un tiek ierosināts Krieviju vairs neuzskatīt par ES “stratēģisko partneri”. AFET komiteja 2021. gadā sagatavos jaunu ziņojumu par ES un Krievijas attiecībām.

Pirms 2014. gada Parlaments atbalstīja jauna visaptveroša nolīguma noslēgšanu ar Krieviju, kura pamatā būtu kopīgas vērtības un intereses. Tomēr Parlaments ir atkārtoti paudis nopietnas bažas par cilvēktiesību ievērošanas, tiesiskuma un demokrātijas stāvokli Krievijā, piemēram, par likumiem, kas vērsti pret LGBTI “propagandu”, par kriminālatbildības atcelšanu par vardarbību ģimenē bez vainu pastiprinošiem apstākļiem, par vēršanos pret neatkarīgām NVO vai finansējuma saņēmējiem no avotiem ārpus Krievijas utt.. Parlaments jo īpaši pauda nosodījumu par vēl nepieredzēta līmeņa cilvēktiesību pārkāpumiem pret Krimas iedzīvotājiem, jo īpaši tatāriem. 2018. gadā Parlaments pieprasīja atbrīvot ukraiņu kinorežisoru Oļegu Sencovu, kurš iestājās pret nelikumīgo Krimas aneksiju, un piešķīra viņam Saharova balvu. O. Sencova atbrīvošana notika 2019. gadā kā daļa no ieslodzīto apmaiņas starp Krieviju un Ukrainu. Parlaments stingri nosodīja Alekseja Navaļnija slepkavības mēģinājumu 2020. gadā.

Attiecības ar Krievijas likumdevējiem tika galvenokārt izstrādātas parlamentārās sadarbības komitejā (PSK) – starpparlamentu forumā, ko izveidoja ar ES un Krievijas PSN. Laikposmā no 1997. līdz 2014. gadam PSN darbojās kā stabila platforma sadarbībai attīstības jomā un dialogam starp delegācijām no Parlamenta un Krievijas Federālās asamblejas. Tomēr kopš 2014. gada marta Parlaments ir pārtraucis šīs starpparlamentārās sanāksmes saskaņā ar ES ierobežojošajiem pasākumiem, ko veic, reaģējot uz krīzi Ukrainā. Tomēr Parlamenta delegācija ES un Krievijas parlamentārās sadarbības komitejā turpina tikties un apspriest jautājumus, kas saistīti ar ES un Krievijas attiecībām, pēc savas iniciatīvas. Tā arī rīko viedokļu apmaiņas ar akadēmisko aprindu pārstāvjiem un pārstāvjiem no Krievijas pilsoniskās sabiedrības, NVO un plašsaziņas līdzekļiem.

Krievija kopš 1999. gada nav aicinājusi Parlamentu novērot vēlēšanas.

 

Fernando Garcés de los Fayos