Iekšējā tirgus vispārīgie principi

Iekšējais tirgus ir labklājības un brīvības telpa, kas dod piekļuvi precēm, pakalpojumiem, darbavietām, uzņēmējdarbības iespējām un kultūrai. Pastāvīgi centieni nodrošina tā turpmāku paplašināšanos, kas sniedz labumu patērētājiem un uzņēmumiem Eiropas Savienībā. Digitālais vienotais tirgus paver iespējas palielināt uzņēmējdarbību ar e-tirdzniecību un samazina administratīvo slogu, izmantojot e-pārvaldību. Tomēr joprojām pastāv problēmas, piemēram, saistībā ar to, kādā veidā Covid-19 atjaunoja šķēršļus četrām brīvībām (preču, pakalpojumu, kapitāla un personu brīva pārvietošanās). Ņemot vērā pandēmijas laikā gūto pieredzi, ar ES Vienotā tirgus ārkārtas un noturības aktu ir paredzēts saglabāt preču, pakalpojumu un personu brīvu pārvietošanos, kā arī pirmās nepieciešamības preču pieejamību un padarīt ES vienoto tirgu noturīgu turpmāku krīžu gadījumā.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4. panta 2. punkta a) apakšpunkts, 26., 27., 114. un 115. pants.

Mērķi

Ar 1958. gada Romas līgumā paredzētā kopējā tirgus izveidi bija iecerēts likvidēt starp dalībvalstīm pastāvošās tirdzniecības barjeras, lai celtu saimniecisko labklājību un palīdzētu veidot “arvien ciešāku saikni starp Eiropas tautām”. Ar 1986. gada Vienoto Eiropas aktu Eiropas Ekonomikas kopienas līgumā tika iekļauts mērķis izveidot iekšējo tirgu, definējot to kā “telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite”.

Sasniegumi

A. Kopējais tirgus 1958. gadā

Kopējais tirgus, Romas līguma galvenais mērķis, tika sasniegts ar 1968. gada muitas savienības izveidošanu, kvotu atcelšanu, pilsoņu un darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kā arī atsevišķu nodokļu saskaņošanu līdz ar pievienotās vērtības nodokļa vispārēju ieviešanu 1970. gadā. Tomēr preču un pakalpojumu brīva tirdzniecība un brīvība veikt uzņēmējdarbību joprojām bija ierobežota, jo turpinājās pret konkurenci vērsta valsts iestāžu prakse.

B. Iekšējā tirgus izveides sākums 20. gs. 80. gados un Vienotais Eiropas akts

Sākotnējā pieeja ar detalizētu tiesību aktu saskaņošanu un nepieciešamību, lai būtu vienprātība Padomē, tika uzskatīta par šķērsli progresam. Tas mainījās līdz ar Eiropas Savienības Tiesas nolēmumiem lietās Dassonville (Lieta 8-74) un Cassis de Dijon (Lieta 120/78) 20. gs. 70. gados, kuros daži importa ierobežojumi tika atzīti par nelikumīgiem un tādējādi tika ieviests savstarpējas atzīšanas princips. Šie nolēmumi atjaunoja debates par kopienas iekšējo tirdzniecību un virzīja Eiropas Ekonomikas kopienu uz iekšējā tirgus ieviešanu.

Vienotais Eiropas akts stājās spēkā 1987. gada 1. jūlijā, un tajā noteica precīzu termiņu, līdz kuram jābūt pabeigtai iekšējā tirgus izveidei – 1992. gada 31. decembrī. Tajā arī tika nostiprināti iekšējā tirgus lēmumu-pieņemšanas mehānismi, ieviešot kvalificēta balsu vairākuma principu tādās jomās kā vienots muitas tarifs, pakalpojumu sniegšanas brīvība, kapitāla brīva aprite un valsts tiesību aktu tuvināšana. Līdz šā termiņa beigām galvenokārt ar kvalificētu balsu vairākumu bija pieņemti vairāk nekā 90 % no 1985. gada Baltajā grāmatā minētajiem likumdošanas projektiem.

C. Ceļā uz kopīgu atbildību par iekšējā tirgus izveidi: 2003–2010

Iekšējais tirgus ievērojami veicināja ES tautsaimniecības uzplaukumu un integrāciju. Jaunā iekšējā tirgus stratēģijā laikposmam no 2003. līdz 2010. gadam galvenā uzmanība bija pievērsta vajadzībai veicināt preču brīvu apriti, integrēt pakalpojumu tirgus, samazināt nodokļu radīto šķēršļu ietekmi un vienkāršot normatīvo vidi. Tika panākts būtisks progress, lai nodrošinātu transporta un telekomunikāciju pakalpojumu, elektroenerģijas un gāzes piegādes un pasta pakalpojumu sniegšanas brīvību.

D. Iekšējā tirgus atdzīvināšana 2010. gadā

Lai atkal veicinātu Eiropas vienoto tirgu un nostiprinātu vienotā tirgus politikas centrā sabiedrību, patērētājus un mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), Komisija 2010. gada oktobrī publicēja paziņojumu “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu” (COM(2010)0608). Tika iesniegta virkne pasākumu, lai veicinātu ES ekonomiku un radītu darbvietas, kā rezultātā tika izstrādāta vērienīgāka vienotā tirgus politika.

Komisija 2012. gada oktobrī iepazīstināja ar Vienotā tirgus aktu II (COM(2012)0573), lai tālāk izstrādātu un izmantotu tā apslēpto potenciālu kā izaugsmes virzītājspēku. Aktā ir noteikti četros galvenajos virzītājspēkos12 galvenie pasākumi, kas strauji jāpieņem ES iestādēs: 1) integrētie tīkli; 2) pilsoņu un uzņēmējdarbības pārrobežu mobilitāte; 3) digitālā ekonomika; un 4) pasākumi, kas nostiprina kohēziju un patērētājiem sniegtās priekšrocības.

Komisija savā paziņojumā “Vienotā tirgus labāka pārvaldība” (COM(2012)0259) ierosināja horizontālos pasākumus, piemēram, uzsvaru uz skaidru, viegli īstenojamu jaunu regulu, labāku pastāvošo IT rīku izmantošanu, lai palīdzētu dalībniekiem realizēt savas tiesības vienotajā tirgū, un izveidot valstu centrus vienotā tirgus darbības pārraudzībai. Uzraudzība ir neatņemama daļa gada pārskatos par vienotā tirgus integrāciju Eiropas pusgada procesa kontekstā.

Komisija 2015. gada 28. oktobrī publicēja paziņojumu “Vienotā tirgus pilnīgošana: plašākas iespējas cilvēkiem un uzņēmējdarbībai” (COM(2015)0550). Tā mērķis bija nodrošināt cilvēkiem praktiskus ieguvumus un palielināt iespējas patērētājiem un uzņēmumiem. Tas atbalstīja Komisijas centienus palielināt investīcijas, izmantot digitālā vienotā tirgus potenciālu un palielināt konkurētspēju. Stratēģijā galvenā uzmanība tika pievērsta arī labi funkcionējošam enerģijas tirgum un darbaspēka mobilitātes veicināšanai, neizmantojot noteikumus ļaunprātīgi. Turklāt 2019. gada 17. aprīlī tika pieņemta Direktīva (ES) 2019/633 par negodīgu tirdzniecības praksi.

2015. gada maijā Komisija pieņēma Digitālā vienotā tirgus stratēģiju (COM(2015)0192), kurā izklāstīta intensīva likumdošanas darba programma Eiropas digitālās ekonomikas veidošanai. Ar Programmu Eiropai, ar kuru Ursula von der Leyen nāca klajā 2019. gadā, Komisija sava darba pamatnostādnēs apņēmīgi iekļāva digitālā vienotā tirgus nostiprināšanu. Šī apņemšanās atkārtoti tika pausta Komisijas 2020. gada februāra stratēģijas dokumentā “Eiropas digitālās nākotnes veidošana”, kurā tiek izklāstīts, kā ir jāsasniedz digitālā vienotā tirgus izveides pabeigšana. Konkrēti, tas ir jādara, izveidojot Eiropas vienoto datu tirgu un ar konsekventu regulējumu radot vienlīdzīgus konkurences apstākļus gan tiešsaistē, gan bezsaistē.

Covid-19 pandēmijas laikā Komisija savā paziņojumā “Eiropas lielā stunda – jāatjaunojas un jāsagatavo ceļš nākamajai paaudzei” uzsvēra, ka vienotā tirgus digitalizācija būs bloka galīgās atveseļošanās no krīzes svarīgs pīlārs. Tā pamatā būs četri elementi: 1) ieguldījums labākā savienojamībā, 2) spēcīgāka industriālā un tehnoloģiskā klātbūtne stratēģiskajos digitālās piegādes ķēdes posmos (piemēram, mākslīgais intelekts, kiberdrošība, mākoņdatošanas infrastruktūra, 5G), 3) patiesa datu ekonomika un kopējas Eiropas datu telpas un 4) taisnīgāka un vienkāršāka uzņēmējdarbības vide.

Eiropas Parlamenta loma

A. Vispārīga informācija

Eiropas Parlaments bija virzītājspēks procesā, ar kuru sākās iekšējā tirgus veidošana. Jo īpaši Parlaments 1997. gada 20. novembra rezolūcijā atbalstīja ierosinājumu līdz 2002. gadam pārveidot iekšējo tirgu par pilnīgi integrētu vienoto tirgu. Vairākās 2006. gadā pieņemtās rezolūcijās (t. i., 12. februāra, 14. februāra, 16. maija un 6. jūlija rezolūcijās) Eiropas Parlaments atbalstīja domu, ka iekšējam tirgum vajadzētu būt vienotai sistēmai, kā arī daudzu ES politikas virzienu atskaites punktam.

Eiropas Parlamentam arī bija aktīva loma, atdzīvinot iekšējo tirgu. Parlaments 2010. gada 20. maija rezolūcijā par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem un pilsoņiem uzsvēra, ka jāveic pasākumi, lai efektīvāk informētu patērētājus un MVU un nodrošinātu tiem iespējas, kā arī palielinātu iedzīvotāju uzticēšanos. Turklāt Parlaments, reaģējot uz Vienotā tirgus aktu, 2011. gada 6. aprīlī pieņēma trīs rezolūcijas: “Pārvaldība un partnerība vienotajā tirgū”, “Vienotais tirgus Eiropas iedzīvotājiem” un “Vienotais tirgus uzņēmumiem un izaugsmei”.

Parlaments tāpat arī ir bijis aktīvs vienotā tirgus pārvaldības jomā. 2013. gada 7. februārī tas pieņēma rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vienotā tirgus pārvaldību, aicinot noteikt vienotā tirgus pārvaldības ciklu kā īpašu Eiropas pusgada pīlāru. Turklāt Parlaments pieņēma 2014. gada 25. februāra rezolūciju par vienotā tirgus pārvaldību 2014. gada Eiropas pusgada ietvaros, kam sekoja 2014. gada 27. februāra rezolūcija par SOLVIT, ES mēroga pakalpojumu, kas sniedz risinājumus problēmām attiecībā uz ES tiesībām. Pēc tam Parlaments pieņēma 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par virzību uz labāku vienotā tirgus regulējumu.

Pētījumā, ko 2016. gadā veica Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja (IMCO), tika uzsvērta ES ekonomikas virzība uz digitālāku, zaļāku un sociālāku politiku[1]. Pamatojoties uz to, Parlaments aicināja veidot inovatīvāku, dziļāku un taisnīgāku vienoto tirgu. Lai uzlabotu tiešsaistes piekļuvi informācijai un pakalpojumiem, kas paredzēti iedzīvotājiem un uzņēmumiem, 2018. gada 13. septembrī Parlaments pieņēma nostāju pirmajā lasījumā par priekšlikumu par vienotu digitālo vārteju. Uzņēmumiem, jo īpaši citās ES dalībvalstīs, bieži vien ir grūti saprast piemērojamos noteikumus. Digitālās vārtejas uzdevums ir palīdzēt. Regula (ES) 2018/1724 tika pieņemta 2018. gada 2. oktobrī ar tajā noteiktiem datumiem līdz 2023. gada 12. decembrim, lai to sāktu pakāpeniski piemērot.

Pētījumi, ko veica 2019. gadā, liecina, ka preču un pakalpojumu brīvas aprites principi un tiesību akti šajā jomā katru gadu rada ieguvumu, kas tiek lēsts 985 miljardu EUR apjomā[2]. Tomēr 2020. gada novembrī publicētajā pētījumā ar nosaukumu Legal obstacles in Member States to Single Market rules (“Juridiskie šķēršļi dalībvalstīs attiecībā uz vienotā tirgus noteikumiem”)[3] tika secināts, ka, lai gan ES vienotais tirgus ir ļoti veiksmīgs tirgus integrācijas piemērs, dalībvalstīs vēl pastāv šķēršļi, kas neļauj vienotajam tirgum pilnībā īstenot tā potenciālu. Pētījumā aicināts veikt lokālāku kontroli attiecībā uz ierosinātajiem valstu noteikumiem, kas potenciāli varētu būt pretrunā vienotā tirgus noteikumiem un principiem.

Viena no šādām konfliktu jomām ir pakalpojumu brīva aprite. Parlaments 2021. gada 20. janvārī pieņēma rezolūciju par vienotā tirgus stiprināšanu, kurā ir uzsvērts, ka ir nepieciešams nodrošināt pakalpojumiem paredzēto vienotā tirgus noteikumu īstenošanu un uzlabot izpildi nodrošinošu darbību, ko veic Komisija.

Parlaments ir atzinis ieguvumus, ko sniedz e-pārvaldes sistēma, kas racionalizē administratīvos procesus, uzlabo pakalpojumu kvalitāti un palielina publiskā sektora efektivitāti. Digitālie publiskie pakalpojumi ir paredzēti, lai mazinātu administratīvo slogu, paātrinātu mijiedarbību ar valdību un samazinātu izmaksas, tādējādi stimulējot vienotā tirgus sniegtās ekonomiskās un sociālās priekšrocības. Līdz ar to IMCO komiteja pieņēma galīgo ziņojumu, kurā izklāstītas stratēģijas sabiedrisko pakalpojumu digitalizācijas paātrināšanai un ko Parlaments pēc tam pieņēma 2023. gada 18. aprīlī.

B. Vienotais tirgus, pārvarot Covid-19

Covid-19 pandēmija ir plašā mērā ietekmējusi preču brīvu apriti iekšējā tirgū. Ņemot to vērā, Parlaments 2020. gada 17. aprīlī pieņēma rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai, kurā tas uzsvēra, ka vienotais tirgus ir Eiropas kolektīvās labklājības un labbūtības avots un ka tas ir būtisks elements tūlītējā un nepārtrauktā reaģēšanā uz pandēmiju. 2020. gada novembrī IMCO komitejas rīkotais tīmekļseminārs[4] analizēja to, kā Covid-19 ietekmē iekšējo tirgu un patērētāju aizsardzību, un ierosināja, ko varētu darīt, lai nodrošinātu labi funkcionējošu iekšējo tirgu – pašlaik un turpmākos krīzes apstākļos.

Ar pētījumu[5] par šo pašu tēmu 2021. gada 22. februārī tika iepazīstināta IMCO komiteja. Pētījums atklāja, ka sākotnējā robežu slēgšana un citi pasākumi, ko veikušas dalībvalstis, būtiski samazina ne vien preču brīvu apriti iekšējā tirgū, bet arī pakalpojumu un cilvēku brīvu pārvietošanos. Tajā pašā mēnesī Parlaments kopīgi ar Padomi izveidoja Atveseļošanas un noturības mehānismu, kurā tiek teikts, ka iekšējā tirgus pienācīgas darbības ilgtspējīgā atveseļošanā būtu jāiesaista spēcīgi MVU. Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par tādu šķēršļu novēršanu vienotajā tirgū, kuri nav saistīti ne ar tarifiem, ne ar nodokļiem, ir ļoti būtiska šajā ziņā, jo tā attiecas ne tikai uz vispārējiem un ierastajiem preču brīvības un pakalpojumu sniegšanas brīvības šķēršļiem, bet arī tajā tiek konkrēti apskatīts, kā Covid-19 un politiskās reakcijas uz pandēmiju rada šķēršļus četrām brīvībām.

C. Digitālais vienotais tirgus (2.1.7.)

Līdzīgi kā Komisija, Parlaments pēdējo 10 gadu laikā arvien vairāk ir pievērsis uzmanību vienotā tirgus izaicinājumiem un iespējām, ko rada digitalizācija. Parlaments 2012. gada 11. decembrī pieņēma divas nenormatīvas rezolūcijas par iekšējo tirgu: vienu par digitālā vienotā tirgus izveides pabeigšanu un vienu par digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā. Šajās rezolūcijās tiek atbalstīta digitālā brīvība ES ārpolitikā, uzsverot tīkla neitralitāti, lai nodrošinātu, ka pakalpojumu sniedzēji negodīgi neierobežo interneta izmantošanu. Rezolūciju mērķis bija saskaņot digitālā tirgus politiku visā ES. Šīs iniciatīvas rezultātā tika pieņemti likumdošanas pasākumi vienotam elektronisko sakaru tirgum, tostarp tīkla neitralitāte un viesabonēšanas maksas atcelšana.

2021. gada 20. maijā Parlaments pieņēma rezolūciju par Eiropas digitālo nākotni, ar kuru atzina digitālo risinājumu izšķiroši svarīgo lomu vienotajā tirgū un nepieciešamību likvidēt šķēršļus, kas kavē digitālā vienotā tirgus darbību. Digitālo tirgu akts un Digitālo pakalpojumu akts veicina konkurenci saturošu, taisnīgu, saskaņotu un drošāku digitālo vienoto tirgu. Turklāt Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departamenta sniegtā pētījumu krājumā tiek pētītas digitālā vienotā tirgus iespējas un izaicinājumi, ņemot vērā Digitālo tirgu aktu un Digitālo pakalpojumu aktu.

2022. gada oktobrī IMCO komiteja rīkoja uzklausīšanu, lai atzīmētu ES vienotā tirgus 30. gadadienu un tā sasniegumus. Ņemot vērā pašreizējo sarežģīto situāciju, runātāji arī uzsvēra, ka ir svarīgi meklēt turpmākas izaugsmes potenciālu un konsolidēt vienoto tirgu, uzsverot tiesību akta priekšlikumu par Vienotā tirgus ārkārtējā stāvokļa instrumentu.

2022. gada 23. novembrī Parlaments un Padome parakstīja Regulu (ES) 2022/2399 par ES vienloga vidi muitas jomā. Tās mērķis ir panākt, lai būtu vieglāk veikt starptautisko tirdzniecību, samazinot administratīvo slogu un izmaksas, talkā ņemot digitālos rīkus. Tādējādi uzņēmumiem un tirgotājiem būs iespējams iesniegt muitas un ar muitu nesaistītus datus, kas tiek prasīti preču muitošanā, un nokārtot formalitātes vienotā portālā attiecīgajā dalībvalstī.

IMCO 2023. gada jūlijā ziņojumā par priekšlikumu regulai, ar ko izveido Vienotā tirgus ārkārtējā stāvokļa instrumentu, apstiprināja Vienotā tirgus ārkārtējā stāvokļa instrumentu, ierosinot to pārdēvēt par Iekšējā tirgus ārkārtas un noturības aktu, lai labāk sagatavotos turpmākām krīzēm. Iedvesmojoties no pandēmijas radītajiem izaicinājumiem, šis tiesību akts ir paredzēts, lai aizsargātu brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā, un tajā ir noteikti dažādi trauksmes līmeņi, lai proaktīvi pārvaldītu gaidāmās krīzes. Komisija pārraudzītu dalībvalstu krīzes pasākumus, lai nodrošinātu konsekvenci un likumību, un, ja tiktu slēgtas robežas, izveidotu paātrinātus maršrutus kritiski svarīgajiem darba ņēmējiem un precēm. Turklāt tā būtu pilnvarota izdot prioritārus pasūtījumus attiecībā uz pirmās nepieciešamības precēm, lai izvairītos no to trūkuma. Pēc februārī panāktās iestāžu vienošanās Parlaments 2024. gada 24. aprīlī pieņēma nostāju par priekšlikumu regulai, ar ko izveido Vienotā tirgus ārkārtējā stāvokļa instrumentu.

2023. gada oktobrī tika publicēts pētījums par tirgus uzraudzību Eiropas Savienībā, kurā bija uzsvērta tirgus uzraudzības iestāžu izšķirošā loma patērētāju aizsardzībā, nodrošinot, ka produkti atbilst veselības, drošības un vides standartiem. Tajā ir identificētas nepilnības tirgus uzraudzībā, kas saasinājās saistībā ar e-komercijas pieaugumu un pandēmiju, piemēram, produktu izsekojamības un tiešsaistes pārdošanas uzraudzības problēma. Galvenie ieteikumi ietver ES testēšanas iekārtu paplašināšanu, digitālās infrastruktūras stiprināšanu, pārskatatbildības palielināšanu tiešsaistes tirdzniecības vietām un pārrobežu sadarbības un informācijas apmaiņas uzlabošanu starp tirgus uzraudzības iestādēm un muitas dienestiem. Šo pasākumu mērķis ir saskaņot tirgus uzraudzības praksi, uzlabot tiešsaistē pārdoto ražojumu uzraudzību, pieprasot tiešsaistes tirdzniecības vietām īstenot pasākumus, kas nodrošina atbilstību ES noteikumiem, un nodrošināt konsekventu patērētāju aizsardzību visā ES.

Plašāka informācija par šo tematu atrodama Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas tīmekļa vietnē.

 

[1]Pētnieciskie raksti ietver: Godel, M. I. et al., Reducing Costs and Barriers for Businesses in the Single Market, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai paredzēta publikācija, Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departaments, Eiropas Parlaments, Luksemburga, 2016. g.; Montalvo, C. et al., A Longer Lifetime for Products: Benefits for Consumers and Companies, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai paredzēta publikācija, Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departaments, Eiropas Parlaments, Luksemburga, 2016. g.; Liger, Q. et al., Social Economy, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai paredzēta publikācija, Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departaments, Eiropas Parlaments, Luksemburga, 2016. g. Jaunāki piemēri ietver: Ström, P.,The European Services Sector and the Green Transition, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai paredzēta publikācija, Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departaments, Eiropas Parlaments, Luksemburga, 2020. g.; Núñez Ferrer, J., The EU’s Public Procurement Framework, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai paredzēta publikācija, Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departaments, Eiropas Parlaments, Luksemburga, 2020. g.; Keirsbilck, B. et al., Sustainable Consumption and Consumer Protection Legislation, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai paredzēta publikācija, Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departaments, Eiropas Parlaments, Luksemburga, 2020. g.; Marcus, J. S. et al., The impact of COVID-19 on the Internal Market, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai paredzēta publikācija, Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departaments, Eiropas Parlaments, Luksemburga, 2020. g.
[2]Attiecīgi pētījumi ietver: Poutvaara, P. et al., Contribution to Growth: Free Movement of Goods. Delivering Economic Benefits for Citizens and Businesses, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai paredzēta publikācija, Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departaments, Eiropas Parlaments, Luksemburga, 2019. g.; Pelkmans, J. et al., Contribution to Growth: The Single Market for Services. Delivering economic benefits for citizens and businesses, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai paredzēta publikācija, Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departaments, Eiropas Parlaments, Luksemburga, 2020. g.
[3]Dahlberg, E. et al., Legal obstacles in Member States to Single Market rules, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai paredzēta publikācija, Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departaments, Eiropas Parlaments, Luksemburga, 2020. g.
[4]Milieu Consulting SRL, The impact of COVID-19 on the Internal Market and Consumer Protection – IMCO Webinar Proceedings, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai paredzēta publikācija, Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departaments, Eiropas Parlaments, Luksemburga, 2020. g.
[5]Marcus, J. S. et al., The impact of COVID-19 on the Internal Market, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai paredzēta publikācija, Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departaments, Eiropas Parlaments, Luksemburga, 2021. g.

Barbara Martinello