Nodarbinātības politika

Lielāka skaita un labāku darbvietu radīšana ir viens no galvenajiem stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem. Eiropas Nodarbinātības stratēģija (ENS) kopsakarā ar tās ietvaros veikto uzraudzības procesu un saistītajiem finansējuma instrumentiem sekmē “labprātīgo koordināciju”. Eiropas tiesības ir svarīgas atsevišķās jomās, kaut arī galvenās atbildīgās par nodarbinātību un sociālo politiku ir dalībvalstu valdības.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 3. punkts un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8.–10., 145.–150., 156.–159. un 162.–164. pants.

Mērķi

LESD minētie būtiskie principi, mērķi un pasākumi cita starpā ietver augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, izstrādājot saskaņotu stratēģiju, jo īpaši attiecībā uz kvalificēta, apmācīta un pielāgoties spējīga darbaspēka nodrošināšanu un tādu darba tirgu izveidi, kas atbilstu ekonomiskām pārmaiņām. Saskaņā ar LESD 9. pantā paredzētu horizontālu klauzulu ES politikas virzienu un darbību formulēšanā un īstenošanā ir jāņem vērā mērķis sasniegt augstu nodarbinātības līmeni.

Sasniegumi

A. No aizsākumiem (20. gs. piecdesmitie–deviņdesmitie gadi) līdz stratēģijai “Eiropa 2020”

Kopš 20. gs. piecdesmitajiem gadiem darba ņēmēji Eiropas Ogļu un tērauda kopienā (EOTK) ir varējuši saņemt readaptācijas atbalstu. Šo atbalstu piešķīra ogļu un tērauda nozarēs strādājošiem, kuri rūpniecības pārstrukturēšanas dēļ varēja zaudēt darbu. Sešdesmito gadu sākumā izveidotais Eiropas Sociālais fonds (ESF) (2.3.2 Eiropas Sociālais fonds) bija galvenais bezdarba novēršanas instruments.

20. gs. astoņdesmitajos gados un deviņdesmito gadu sākumā rīcības programmas nodarbinātības jomā tika adresētas konkrētām mērķgrupām, un tika izveidotas vairākas novērošanas un dokumentēšanas sistēmas.

Ņemot vērā tā bezdarba augsto līmeni, kas bija novērojams lielākajā daļā ES valstu, ar Balto grāmatu par izaugsmi, konkurētspēju un nodarbinātību (1993. gads) aizsākās debates par Eiropas ekonomikas un nodarbinātības stratēģiju, un pirmo reizi nodarbinātības jautājumu izvirzīja Eiropas darba kārtības priekšplānā.

Ar jauno sadaļu “Nodarbinātība” Amsterdamas līgumā, kas stājās spēkā 1999. gada maijā, izveidoja pamatu, balstoties uz kuru, izveidoja Eiropas nodarbinātības stratēģiju un pastāvīgu, Līgumā noteiktu Nodarbinātības komiteju (EMCO), kurai ir padomdevējas statuss, nolūkā koordinēt dalībvalstu nodarbinātības un darba tirgus politikas nostādnes. Tomēr par nodarbinātības politiku galvenās atbildīgās joprojām ir dalībvalstis. “Sociālā protokola” iekļaušana Līgumā palielināja arī sociālo partneru līdzdalības iespējas.(2.3.7 Sociālais dialogs).

Luksemburgas ārkārtas samitā par nodarbinātību 1997. gada novembrī aizsāka Eiropas Nodarbinātības stratēģiju (ENS) kopā ar atvērtās koordinācijas metodi – tā dēvēto Luksemburgas procesu, kas ir ikgadējs cikls, kurā tiek koordinētas un uzraudzītas valstu nodarbinātības politikas nostādnes, pamatojoties uz dalībvalstu apņemšanos izvirzīt kopīgu mērķu un uzdevumu kopumu.

Eiropas Nodarbinātības stratēģijā augstam nodarbinātības līmenim tika noteikts tāds pats prioritātes statuss kā izaugsmes un stabilitātes makroekonomiskajiem mērķiem.

Eiropadomes Lisabonas sanāksme 2000. gadā vienojās par jaunu stratēģisku mērķi, proti, padarīt ES par “viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē”, paredzot, ka nodarbinātības un sociālās politikas vispārējs mērķis ir pilnīga nodarbinātība, kā arī, izvirzot konkrētus mērķus, kas ir jāsasniedz līdz 2010. gadam (Lisabonas stratēģija).

ENS tika pārskatīta 2002. gadā un sākta īstenot 2005. gadā, galveno uzmanību pievēršot izaugsmei un darbvietām. Lai vienkāršotu un apvienotu procesus, tika ieviests daudzgadu termiņš (pirmais cikls laikposmā no 2005. līdz 2008. gadam) un plašā ekonomiskās politikas vadlīniju (PEPV) klāstā tika iestrādātas nodarbinātības vadlīnijas.

Stratēģiju “Eiropa 2020” pieņēma pēc krīzes – 2010. gadā –, līdztekus ieviešot Eiropas pusgadu, kurš ir uzskatāms par finanšu un ekonomiskās politikas koordinācijas mehānismu.

Šajā 10 gadu stratēģijā, ar kuru veicina nodarbinātību un gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi, pirmoreiz tika noteikti vairāki pamatmērķi, tostarp attiecībā uz:

  • darba tirgu: līdz 2020. gadam palielināt 20–64 gadus vecu cilvēku dalību darba tirgū līdz 75 %;
  • sociālo integrāciju un cīņu pret nabadzību: vismaz 20 miljonus cilvēku pasargāt no nabadzības un atstumtības apdraudējuma;
  • izglītības un apmācības sistēmu kvalitātes un efektivitātes uzlabošanu: samazināt mācības priekšlaicīgi pametušo skolēnu skaitu līdz 10 % (tolaik 15 %) un palielināt augstāko vai līdzvērtīgu izglītību ieguvušo personu īpatsvaru vecuma grupā no 30 līdz 34 gadiem līdz vismaz 40 % (nevis 31 %, kā toreiz).

Visi pieci pamatmērķi dalībvalstīm bija jāiestrādā savos valstu mērķos, ņemot vērā to attiecīgās sākumpozīcijas un vietējos apstākļus. Tomēr 2008. gada finanšu krīzes sekas ir radījušas grūtības sasniegt stratēģijas mērķus nodarbinātības un nabadzības jomā.

Nodarbinātības politikas virzienu uzraudzības cikls sastāv no šādiem elementiem:

  • nodarbinātības pamatnostādnes, ko izstrādāja Komisija un pieņēma Padome;
  • vienotais nodarbinātības ziņojums, ko publicēja Komisija un pieņēma Padome;
  • valsts reformu programmas (VRP) plāni;
  • ziņojumi par valsti un konkrētai valstij adresēti ieteikumi (KVAI), ko izstrādāja Komisija, – Padome pieņēma tikai KVAI.

Nodarbinātības pamatnostādnēs (LESD 148. pants) ir izklāstīti valsts nodarbinātības politikas stratēģiskie mērķi un ietvertas politikas prioritātes nodarbinātības, izglītības un sociālās iekļaušanas jomā. Tajos ir apvienotas politikas prioritātes un virkne attiecīgajā brīdī aktuālu galveno faktoru. Četras nodarbinātības pamatnostādnes veido daļu no 10 integrētām pamatnostādnēm, kurās ir iekļautas arī sešas plašas ekonomiskās politikas pamatnotstādnes (LESD 121. pants).

Visjaunākās pamatnostādnes (2018. gads) ir izstrādātas, ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāra principus (2.3.1 Sociālā un nodarbinātības politika: vispārējie principi). Ar Eiropas Parlamentu tika panākta vienošanās, ka tās tiks īstenotas arī 2019. gadā. Tās attiecas uz četrām jomām:

  • darbaspēka pieprasījuma veicināšana (darbvietu radīšana, darba aplikšana ar nodokļiem, algu noteikšana);
  • lielākas darbaspēka un prasmju pieejamības veicināšana (tostarp jauniešu un ilgtermiņa bezdarba jautājumu risināšana);
  • darba tirgu darbības uzlabošana (īpaša uzmanība ir pievērsta darba tirgus segmentācijai);
  • taisnīguma nodrošināšana, nabadzības apkarošana un visu personu vienlīdzīgu iespēju veicināšana.

B. Juridiski saistoši tiesību akti – ES tiesību akti

Pamatojoties uz Līgumā par Eiropas Savienības darbību paredzētajiem noteikumiem par nodarbinātības un sociālo lietu jomu, ir pieņemtas vairākas direktīvas, regulas un lēmumi, lai visās ES dalībvalstīs nodrošinātu minimālos standartus šādās jomās:

  • veselības aizsardzība un drošība darbā; vispārējas un īpašās tiesības un pienākumi, darba tehnika, konkrēti riski, piemēram, bīstamas vielas, kancerogēnas vielas (2.3.5 Veselība un drošība darbā);
  • sieviešu un vīriešu vienlīdzīgas iespējas: vienlīdzīga attieksme darbā, grūtniecība, grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, vecāku atvaļinājums (2.3.9 Cīņa pret nabadzību, sociālo atstumtību un diskrimināciju);
  • aizsardzība pret diskrimināciju dzimuma, rases, reliģijas, vecuma, invaliditātes un dzimumorientācijas dēļ (2.3.9 Cīņa pret nabadzību, sociālo atstumtību un diskrimināciju);
  • darba apstākļi: nepilna darbalaika darbs, darba līgumi uz noteiktu laiku, darba laiks, jauniešu nodarbinātība, darba ņēmēju informēšana un apspriešanās ar viņiem (2.3.6 Darba ņēmēju tiesības uz informāciju, apspriešanos un līdzdalību; 2.3.7 Sociālais dialogs).
  • atbalsta dienesti: Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Lēmums Nr. 573/2014/ES par ciešāku sadarbību starp valstu nodarbinātības dienestiem (VND)

Papildus tam ES tiesību aktos ir paredzēts atbalsts pamattiesībām, kas reglamentē personu, pakalpojumu un kapitāla kustību Eiropas Savienībā (vienotais tirgus):

  • darba ņēmēju pārvietošanās brīvība: vienlīdzīga attieksme, iespējas saņemt sociālos pabalstus (2.1.5 Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība);
  • darba ņēmēju norīkošana darbā: termiņš, samaksa un nodarbināšanas jomas (2.1.13 Darba ņēmēju norīkošana darbā).

C. Koordinācija, izmantojot ieteikumus un citas politikas iniciatīvas:

Papildus iepriekš minētajiem tā sauktajiem saistošajiem tiesību aktiem, piemērojot ieteikuma tiesības, papildu pasākumi palīdz uzlabot koordināciju starp ES dalībvalstīm. Pie ieteikuma tiesībām pieder Padomes ieteikumi, kas nav saistoši tiesību akti, un citas Komisijas pieņemtas politikas iniciatīvas. Tām var būt ievērojama ietekme, ja tās ES līmenī ir labi izstrādātas, atbalstītas un uzraudzītas. Svarīgas ES politikas iniciatīvas ietver, piemēram:

  • Padomes Ieteikumu (2013. gada aprīlis) par Eiropas garantijas jauniešiem izveidi ar mērķi nodrošināt, lai visi jaunieši vecumā līdz 25 gadiem četru mēnešu laikā pēc kļūšanas par bezdarbnieku vai oficiālās izglītības beigšanas saņemtu kvalitatīvu darba, tālākizglītības, māceklības vai stažēšanās piedāvājumu;
  • Eiropas Māceklību aliansi (uzsākta 2013. gada jūlijā);
  • Padomes Ieteikumu par stažēšanās kvalitātes sistēmu (2014. gada marts);
  • Padomes Ieteikumu par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū (2016. gada februāris);
  • Jauniešiem paredzētu Eiropas Solidaritātes korpusu (2016. gads), kurā galvenā uzmanība ir pievērsta palīdzībai, ko sniedz, pārvarot dabas katastrofas vai risinot kopienu sociālos jautājumus;
  • jauno Prasmju programmu Eiropai (2016. gada jūnijs). Šajā politikas darbību kopumā ir apvienoti 10 galvenie pasākumi, kurus īstenojot, iedzīvotājiem nodrošina darba tirgū pieprasītas prasmes (piemēram, Padomes 2016. gada 19. decembra ieteikums par prasmju pilnveides ceļiem – jaunas iespējas pieaugušajiem, vai Padomes 2018. gada 15. marta Ieteikums par Eiropas satvaru kvalitatīvai un rezultatīvai māceklībai).

Lai uzlabotu darba apstākļus, tostarp sociālo aizsardzību un taisnīgu mobilitāti, visas trīs Eiropas iestādes 2017. gada novembrī kopīgā proklamācijā atbalstīja Eiropas sociālo pīlāru (2.3.1 Sociālā un nodarbinātības politika: vispārējie principi).

D. ES finansējuma instrumentu atbalstīšana

Virknē ES finansējuma programmu ir paredzēts atbalsts programmu izstrādei, pasākumiem un spēju veidošanai dalībvalstīs:

  • Eiropas Sociālais fonds (ESF), ar ko atbalsta plašu dalībvalstīs īstenotu iniciatīvu loku. Papildus tam Eiropadome 2013. gada februārī piekrita izveidot Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, kas būtu paredzēta jauniešiem vecumā no 15 līdz 24 gadiem, kuri nav nedz nodarbināti, nedz izglītojas, nedz tiek apmācīti (NEETs) un dzīvo reģionos, kuros bezdarba līmenis ir īpaši augsts (2.3.2 Eiropas Sociālais fonds);
  • Parlaments un Padome pieņēma ES nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu (EaSI) 2014.–2020. gadam, kurā ir apvienotas trīs programmas: (PROGRESS – Nodarbinātības un sociālās solidaritātes programma; EURES – Eiropas Nodarbinātības dienestu tīkls un mikrofinansējums, un sociālā uzņēmējdarbība);
  • ar Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (EGF) atbalsta personas, kuras ir zaudējušas darbvietas pasaules tirdzniecības modeļos notikušo strukturālo izmaiņu dēļ.

Komisija 2018. gada maijā publicēja pārskatīto finansēšanas instrumentu priekšlikumus. Attiecībā uz tiem patlaban notiek sarunas (2.3.2 Eiropas Sociālais fonds).

Eiropas Parlamenta loma

Parlamenta loma šajā jomā attīstījās pakāpeniski. Kopš Amsterdamas līguma stāšanās spēkā ar Parlamenta ir jāapspriežas par nodarbinātības vadlīnijām, pirms tās pieņem Padomē. Turklāt atklātās koordinācijas metode palielināja parlamentu nozīmi – ne tikai Eiropas Parlamenta lomu, bet arī dalībvalstu parlamentu lomu, jo tie ir jāiesaista valsts mērķu noteikšanā un sasniegšanā.

Parlaments ir stingri iestājās par stratēģiju “Eiropa 2020”. Jauniešu bezdarba apkarošanas vairāku iniciatīvu autors ir Parlaments, kurš ierosināja konkrētus un praktiskus pasākumus, piemēram, ES Garantiju jauniešiem un minimālos stažēšanās standartus. Kopš 2010. gada Parlaments ir stingri atbalstījis Garantijas jauniešiem shēmas izveidi un uzrauga tās īstenošanu. Parlaments 2014. gada 17. jūlija rezolūcijā prasīja izstrādāt Eiropas tiesisko regulējumu, ar ko ieviestu minimālos jaunatnes garantijas īstenošanas standartus, tostarp attiecībā uz stažēšanās kvalitāti, kas attiektos uz jauniešiem 25–30 gadu vecumā. Turklāt Parlaments atbalstīja pieeju, kas ir pausta 2015. gada 29. oktobra rezolūcijā iekļautajā ieteikumā par ilgtermiņa bezdarbu. Parlamenta intensīvais darbs prasmju attīstības jomā ietekmēja jauno Prasmju programmu Eiropai, ko Komisija publicēja 2016. gada jūnijā.

Parlamenta 2019. gada 13. marta rezolūcijā par Eiropas pusgadu ir uzsvērts, ka ES mērķi un saistības sociālajā jomā ir tikpat svarīgi kā ekonomikas mērķi. Tajā ir izteikta prasība pastiprināt sociālo tiesību ievērošanu, īstenojot Eiropas pīlāru, nolūkā apkarot nabadzību un pieaugošo nevienlīdzību un uzlabot sociālos ieguldījumus. Papildus tam tajā Komisija un dalībvalstis tiek mudinātas apkarot arī strādājošo personu nabadzību. Visbeidzot, tajā ir uzsvērta vajadzība labāk reglamentēt jaunās darba formas un nodrošināt vispārējas iespējas saņemt pietiekamu pensionēšanās un vecuma pensiju.

 

Susanne Kraatz