Maksimāli izmantot globalizācijas sniegtās iespējas: kā darbojas ES tirdzniecības politika 

 
 

Kopīgot šo lapu: 

Preču un pakalpojumu eksports no ES valstīm nodrošina vairāk nekā 36 miljonus darbavietu ES ©AP Images/European Union-EP.  

Kas ir ES tirdzniecības politika? Kāpēc tā ir nozīmīga globalizētās ekonomikas kontekstā? Lasīt tālāk, lai uzzinātu, kā tiek īstenota viena no būtiskajām ES politikām?

Pasaules ekonomikas globalizācija: kāpēc ES tirdzniecības politikai ir nozīme un ietekme?

Ekonomikas globalizāciju raksturo starptautiskās tirdzniecības aktivizācija un procesa dalībnieku pieaugošā savstarpējā atkarība pasaules līmenī. ES tirdzniecības politika ir galvenais instruments, lai maksimāli izmantotu globalizācijas sniegtās iespējas un reaģētu uz globalizācijas izaicinājumiem.

Tirdzniecības politikas īstenošana ES, nevis valstu, līmenī, nodrošina lielāku ietekmi un labākas pozīcijas divpusējās sarunās un piedaloties starptautisko institūciju darbā, piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO). ES tirdzniecības politikas galvenais mērķis ir palielināt tirdzniecības iespējas Eiropas uzņēmumiem, novēršot tirdzniecību ierobežojošos šķēršļus, piemēram, muitas tarifus un kvotas, un nodrošinot godīgu konkurenci.

Tas ir būtisks faktors kopējai Eiropas ekonomikai, jo ES tirdzniecības politika tieši ietekmē vispārējo izaugsmi un nodarbinātību. Produkcijas un pakalpojumu eksporta nozare Eiropas Savienībā nodrošina vairāk nekā 36 miljonus darbavietu ES. Vidēji katrs papildus miljards eiro, ko eksports pienes ES budžetā, veicina vairāk nekā 13 000 darbavietu izveidi ES.

Lai uzzinātu vairāk par ES lomu pasaules tirdzniecībā, aicinām ieskatīties mūsu infografikās.


ES tirdzniecības politika aizsargā eiropiešus, nodrošinot, ka ES teritorijā ienākošais imports ievēro patērētāju aizsardzības noteikumus.

ES izmanto tirdzniecības politiku kā instrumentu, lai atbalstītu cilvēktiesības, sociālo un drošības standartu ieviešanu, saglabājot apkārtējo vidi un veicinot ilgtspējīgu attīstību.


Kā darbojas ES tirdzniecības politika?

ES tirdzniecības politikas joma ietver preču un pakalpojumu tirdzniecību, tiešās ārvalstu investīcijas, intelektuālā īpašuma komerciālos aspektus (piemēram, patenti) un publisko iepirkumu.

ES tirdzniecības politikas trīs galvenie elementi:


  • Tirdzniecības nolīgumi ar valstīm, kas nav ES valstis, lai atvērtu jaunus tirgus un palielinātu tirdzniecības iespējas ES uzņēmumiem;
  • Tirdzniecības normatīvā regulācija, lai maksimāli aizsargātu ES ražotājus no negodīgas konkurences;
  • ES dalība Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO), kas nosaka starptautiskās tirdzniecības noteikumus. ES dalībvalstis arī ir PTO dalībnieces, bet Eiropas Komisijas ved sarunas, pārstāvot ES kopumā.

Tirdzniecības nolīgumi

Tirdzniecības nolīgumi tiek noslēgti ar trešajām valstīm, lai nodrošinātu labākas tirdzniecības iespējas. Pastāv dažādi līgumu veidi:


  • Ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (EPN) ar jaunattīstības valstīm - Āfrikā, Karību jūras un Klusā okeāna reģionos;
  • Brīvās tirdzniecības nolīgumi ar attīstītajām valstīm;
  • Asociācijas nolīgumi, kas stiprina plašākus politiskos nolīgumus, piemēram, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums ar Tunisiju.

Visu nolīgumu galvenais mērķis ir mazināt tarifu šķēršļus un nodrošināt investīcijas.


Aicinām iepazīsties ar mūsu pārskatu par notiekošajām tirdzniecības sarunām.

ES tirdzniecības reglamentēšana

ES pieņēmusi virkni noteikumu, lai aizsargātu Eiropas uzņēmumus no negodīgas tirdzniecības prakses. Negodīgas prakses izpausmes var būt kā dempings vai subsīdijas, lai Eiropas tirgū ievestiem produktiem mākslīgi samazinātu cenu, salīdzinājumā ar Eiropā ražoto preču cenām. Eksportētie Eiropas produkti var saskarties ar muitas šķēršļiem vai kvotām. Ja pretrunas tirdzniecības procesa organizācijā nevar atrisināt, tās var izraisīt tirdzniecības karu.

Uzzināt vairāk par to, kādi instrumenti ir eiropiešu rīcībā ES tirdzniecības aizsardzībai.


Ārvalstu tiešās investīcijas ES arī tiek regulētas. 2019. gada februārī EP deputāti apstiprināja jaunu mehānismu ārvalstu tiešo investīciju Eiropas Savienībā pārbaudei, lai nodrošinātu, ka ārvalstu ieguldījumi neapdraud stratēģiski svarīgus infrastruktūras objektus vai neiegūst piekļuvi slēgtai informācijai vai aizsargātām tehnoloģijām, kas ir būtiskas Eiropas drošībai.

Lasīt vairāk par regulējumu ārvalstu tiešo investīciju pārbaudei Eiropas Savienībā.


ES un PTO

Pasaules Tirdzniecības organizācijā ir vairāk nekā 160 dalībnieku, kas nodrošina 98% no pasaules tirdzniecības apjoma. Organizācijas mērķis ir nodrošināt uz noteikumiem balstītu starptautisku tirdzniecības sistēmu, kas būtu pārredzama un taisnīga, vienojoties un uzraugot kopīgus noteikumus tirdzniecībai starp valstīm.

ES stingri atbalsta PTO, un spēlē svarīgu lomu starptautiskās tirdzniecības sistēmas attīstībā.

ES ir cieši iesaistīta ar PTO daudzpusējās tirdzniecības sarunās. Eiropas Parlaments ir cieši sekojis PTO sarunām un pieņēmis vairākus ziņojumus, kuros novērtēts sarunās panāktais progress.

Pašreizējā PTO sarunu kārtā par daudzpusējo tirdzniecību, kas pazīstama kā Dohas sarunu kārta (2001. gads), ir nonākusi strupceļā, jo nav panāktas vienošanās galvenajās politikas jomās, ieskaitot lauksaimniecību.

Tirdzniecības strīdu gadījumos ES izmanto PTO pieņemtos noteikumus, lēmumus un izpildes pilnvaras. ES ir viena no lielākajām PTO strīdu izšķiršanas sistēmas lietotājiem (ES ir bijusi iesaistīta 187 strīdu izšķiršanas lietās un 197 citās lietās ir pieprasījusi “trešās puses” statusu).

Uzzināt vairāk par ES un PTO sadarbību.


Kā tiek pieņemti lēmumi attiecībā uz ES tirdzniecības politiku?

Tirdzniecības politika ir ekskluzīva ES kompetence, kas nozīmē, ka ES kopumā, nevis atsevišķām dalībvalstīm, ir pilnvaras pieņemt tiesību aktus tirdzniecības jautājumos un slēgt starptautiskus tirdzniecības nolīgumus (Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. pants).

Ar Lisabonas līguma (2007. gads) stāšanos spēkā, Eiropas Parlaments ieguva likumdevēja tiesības tirdzniecības un ieguldījumu jomā, un strādā pie likumu izstrādes kopā ar otru likumdevēju - Padomi, kas pārstāv dalībvalstis. Starptautiskie tirdzniecības nolīgumi var stāties spēkā tikai tad, ja Eiropas Parlaments apstiprinoši nobalso par tiem. Parlaments var ietekmēt sarunas, pieņemot rezolūcijas.