Aizsardzība: vai ES paredz Eiropas armijas izveidi? 

 
 

Kopīgot šo lapu: 

ES pēdējā laikā īstenojusi virkni nozīmīgu pasākumu, lai veicinātu valstu sadarbību aizsardzības jomā.  

Aizsardzība ir ekskluzīva valsts prerogatīva. Lai gan Eiropas armija nav izveidota, ES pēdējā laikā īstenojusi virkni nozīmīgu pasākumu, lai veicinātu valstu sadarbību aizsardzības jomā.

Kopš 2016. gada panākts ievērojams progress ES drošības un aizsardzības jomā, veiksmīgi īstenojot pasākumus un vairākas konkrētas ES iniciatīvas, lai veicinātu valstu sadarbību un stiprinātu Eiropas spēju sevi aizstāvēt. Aicinām iepazīties ar jaunāko ES pasākumu pārskatu, kas ieviesti drošības un aizsardzības jomā.


Izvirzīti augsti standarti ES aizsardzības nodrošināšanai

Eiropieši sagaida, ka ES nodrošinās drošību un mieru. Saskaņā ar 2017. gada īpašu Eirobarometra aptauju par drošību un aizsardzību trīs ceturtdaļas respondentu (75%) atbalstīja kopējo ES aizsardzības un drošības politiku, un vairākums (55%) izteicās par ES armijas izveidi. Nesenajā aptaujā 68% eiropiešu (57% Latvijas iedzīvotāju) izteica viedokli, ka vēlas, lai ES darītu vairāk aizsardzības jomā (2018. gada marta Eirobarometra aptauja).

ES valstu vadītāji apzinās, ka neviena no ES dalībvalstīm, būdama izolācijā, nevar stāties pretī pašreizējiem drošības draudiem. Kā piemēru tam var minēt Francijas prezidentu Emanuēlu Makronu, kurš 2017. gadā deva impulsu kopīgā Eiropas militārajā projektā, tai laikā, kad Vācijas kanclere Angela Merkele, uzrunājot Eiropas Parlamentu 2018. gada novembrī, sacīja, ka ‘’Eiropai jāstrādā pie vīzijas, kas paredz vienu dienu izveidot reālu Eiropas armiju”. Viena no Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Žana-Kloda Junkera komisijas izvirzītajām prioritātēm bija darbs pie drošības un aizsardzības savienības izveides.

Saskaņā ar 2018. gada marta Eirobarometra aptaujas datiem 68% eiropiešu vēlas, lai ES darītu vairāk aizsardzības jomā.  

ES īstenotie pasākumi, lai veicinātu sadarbību aizsardzības jomā

Noteikumi par Eiropas Savienības kopējo ārpolitiku un drošības politiku paredzēti Lisabonas līgumā (LES 42. panta 2. iedaļa). Tomēr Līgumā arī skaidri norādīts, ka aizsardzības politika ir valsts prioritāte, tostarp dalība NATO vai neitralitāte.

Pēdējo gadu laikā ES ir sākusi īstenot vērienīgas iniciatīvas, lai nodrošinātu jomai vairāk līdzekļu, uzlabotu efektivitāti, veicinātu sadarbību un atbalstītu kopējo reaģēšanas spēju attīstību:

  • PESCO jeb pastāvīga strukturēta sadarbība aizsardzības jomā tika uzsākta 2017. gada decembrī, un no 2019. gada jūnija to ir parakstījušas 25 ES dalībvalstis. Pašlaik tā darbojas, balstoties uz dalībvalstu apņemšanos par 34 konkrētiem projektiem, kurus attīstīs PESCO satvarā: Eiropas Medicīnas komandcentrs, Jūras atmīnēšanas pasākumu daļēji autonomās sistēmas, kiberdrošības ātrās reaģēšanas vienības un savstarpēja palīdzība kiberdrošības jomā, kā arī kopīga ES izlūkošanas skola.
  • Eiropas aizsardzības fonds (EAF) tika izveidots 2017. gada jūnijā. Tā ir pirmā reize, kad ES budžets tiek izmantots, lai līdzfinansētu sadarbību aizsardzības jomā, un fondam jābūt iekļautam ES nākamā ilgtermiņa budžetā – 2027. gadam. EAF fonds papildinātu dalībvalstu ieguldījumu un nodrošinātu gan praktisku, gan finansiālu atbalstu pētniecībai, aizsardzības aprīkojuma un tehnoloģiju kopīgai attīstībai un iegādei.
  • ES pastiprināja sadarbību ar NATO 74 jomās, tostarp: kiberdrošība, kopīgās mācības un terorisma apkarošana.
  • plāns, lai veicinātu ES militāro mobilitāti, uzlabojot esošo aprīkojumu un militārā personāla spēju reaģēt uz krīzēm.
  • veicināt civilo un militāro misiju un operāciju efektīvāku finansēšanu. Šobrīd ES ir 16 šāda veida misijas trīs kontinentos, ar plašu pilnvaru spektru un vairāk nekā 6000 civilo un militāro darbinieku.
  • Kopš 2017. gada jūnija izveidota jauna komandvadības un kontroles struktūra - Militārās plānošanas un īstenošanas centrs (MPĪC), lai uzlabotu ES krīzes pārvarēšanas spējas.

Tērēt vairāk, tērēt labāk, tērēt kopā

2014. gadā notikušajā ES samitā Velsā dalībvalstis, NATO dalībnieces, apņēmās līdz 2024. gadam atvēlēt vismaz 2% no IKP aizsardzības budžetam. Eiropas Parlaments ir aicinājis dalībvalstis šo apņemšanos ievērot.

Saskaņā ar 2019. gada NATO aplēsēm sešas ES valstis (Grieķija, Igaunija, Apvienotā Karaliste, Latvija, Polija un Rumānija) novirza aizsardzībai 2% no IKP.

Tomēr ES aizsardzības politikas veicināšana ir atkarīga ne tikai no budžeta palielināšanas, bet arī no līdzekļu efektīvas izmantošanas. ES kopā ar dalībvalstīm ir pasaulē otrais lielākais aizsardzības budžets pēc ASV, tomēr katru gadu aptuveni 26,4 miljardi eiro tiek izšķērdēti, jo pastāv dublēšanās līdzekļu izlietojumā, vērojams jaudu pārpalikums un šķēršļi iepirkumiem. Kā rezultātā, atšķirības palielinās: Eiropā pastāv 178 dažādas ieroču sistēmas salīdzinājumā ar 30 ASV, ES ir 17 smago kaujas tanku veidi, un ASV tikai viens, dažās helikopteru programmās Eiropā ir vairāk helikopteru veidu, nekā valdības spēj tās iegadāties un uzturēt. Tās ir tikai dažas no iespējamām jomām, kur ES var nodrošināt satvaru un stimulus dalībvalstu sadarbībai.

Lai Eiropa varētu sekmīgi konkurēt visā pasaulē, tai ir jāapvieno pieejamie līdzekļi un jāintegrē savas labākās spējas, jo tiek lēsts, ka līdz 2025. gadam Ķīna kļūs par otro lielāko aizsardzības budzēta turētāju pasaulē pēc ASV.


Eiropas Parlamenta nostāja

Eiropas Parlaments vairākkārt ir aicinājis pilnā mērā izmantot Lisabonas līgumā noteikto noteikumu potenciālu, lai strādātu pie Eiropas aizsardzības savienības izveides. Parlaments konsekventi atbalsta ciešāku sadarbību, investīciju apjoma palielināšanu un resursu apvienošanu, lai radītu labvēlīgu augsni turpmākai sadarbībai un labākai eiropiešu aizsardzībai.


Vai augstās prasības ir pamatotas?

Izaicinājumu starpā, ar kuriem nākas saskārties ES, ir ne tikai praktiska rakstura problēmas, bet arī atšķirīgas tradīcijas un dažādas stratēģiskās kultūras, kuras būtu nepieciešams saskaņot. Parlaments uzskata, ka ES Baltā grāmata par aizsardzības politiku būtu piemērots veids, lai spertu soli aizsardzības savienības izveides virzienā un atbalstītu ES nākotnes aizsardzības politikas attīstību.