Kā palielināt videi draudzīgas investīcijas ES 

Atjaunināts: 
 
Izveidots:   
 

Kopīgot šo lapu: 

ES nepieciešami papildu ieguldījumi energoefektivitātē un atjaunojamās enerģijas ražošanā ©Mikel Martinez De Osaba/123RF/European Union-EP  

Pāreja uz mazāk piesārņojošu ekonomiku prasa nozīmīgus ieguldījumus. ES vēlas nodrošināt privātā kapitāla plūsmu uz klimatam draudzīgiem projektiem, jo ar valstu iespējām nav pietiekami.

ES investīcijas

ES nepieciešami aptuveni 180 miljardi eiro gadā papildu ieguldījumu energoefektivitātē un atjaunojamās enerģijas ražošanā, lai līdz 2030. gadam samazinātu radīto siltumnīcefekta gāzu izmešu daudzumu par 40 %. Vēl vairāk ir nepieciešams, lai līdz 2050. gadam sasniegtu oglekļa neitralitāti.

Atsevišķi klimata un vides investīciju projekti tiek finansēti no ES budžeta. Aptuveni 20% no 2019. gada budžeta 165,8 miljardu apmēra ir novirzīti klimata pārmaiņu problēmu risināšanai. Eiropas Parlaments vēlas palielināt šo budžeta sadaļu līdz 30%.


Kā ES piesaista privātas videi un klimatam draudzīgas investīcijas?

Publiskais finansējums nespēj nodrošināt nepieciešamos apjomīgos videi draudzīgos ieguldījumus, un ES aktīvi strādā pie tā, lai piesaistītu privātos līdzekļus. Ar Eiropas Stratēģisko investīciju fonda finansējumu un Eiropas Investīciju bankas (EIB) aizdevumu mehānisma palīdzību jau ir mobilizēti miljardi, un ir paredzēts, ka ar klimatu saistītiem projektiem atvēlētā naudas daļa tikai palielināsies.

EIB loma klimatam draudzīgu projektu finansēšanā ir augusi. Jūlijā uzrunājot Parlamentā deputātus, topošā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena sacīja, ka viņa nāks klājā ar priekšlikumu vēl vairāk palielināt EIB lomu, pārvēršot EIB daļas par Eiropas klimata banku. Jautājums par Eiropas Investīciju bankas iespējamo virzību uz “videi draudzīgās zaļās politikas atbalstu” tika apspriests plenārsēdē trešdien, 9. oktobrī.

Šobrīd arī notiek sarunas starp Parlamentu un Padomi par jauniem noteikumiem ilgtspējīgām investīcijām, kas dotu skaidras norādes investoriem, uzņēmumiem un politikas veidotājiem par to, kādas ekonomiskās aktivitātes un ieguldījumi būtu jāuzskata par “zaļiem”.