Anatolijs Marčenko (pēc nāves) — 1988. gads, Krievija
"A. Marčenko varonīgā dzīve un viņa darbs ir milzīgs ieguldījums demokrātijas, humānisma un taisnīguma attīstībā," Andrejs Saharovs rakstīja Eiropas Parlamentam, ierosinot viņa kandidatūru balvas piešķiršanai.
Anatolijs Marčenko (1938-1986) bija viens no Padomju Savienības zināmākajiem disidentiem. Viņš mira Čistopoles cietumā pēc trīs mēnešus ilga badastreika, cīnoties par to, lai Padomju Savienībā tiktu atbrīvoti visi pārliecības dēļ ieslodzītie. Anatolijam Marčenko nāves brīdī bija vien 48 gadi, no kuriem vairāk nekā 20 gadus pavadījis cietumā un iekšējā trimdā. Pēc viņa nāves paustais starptautiskais protests beidzot mudināja Mihailu Gorbačovu, Komunistiskās partijas toreizējo ģenerālsekretāru, dot atļauju vērienīgai politiski ieslodzīto atbrīvošanai 1987. gadā.
Plašu atpazīstamību A. Marčenko ieguva ar 1966. gadā ieslodzījumā sarakstīto autobiogrāfiju "Mana liecība", kurā viņš aprakstīja Padomju Savienības darba nometnēs un cietumā pavadīto laiku. Šis darbs, ko pašrocīgi pavairoja pagrīdes disidenti un ko vēlāk izdeva rietumvalstīs, bija pirmā grāmata, kurā tika apspriestas nometnes un cietumi laikā pēc Staļina valdīšanas, parādot pasaulei realitāti, kurā gulags nebija beidzies ar Staļina nāvi.
Pēc grāmatas publicēšanas A. Marčenko atkal nonāca cietumā par pretpadomju propagandu, taču pirms atkārtotas ieslodzīšanas viņš kļuva par atklātu disidentu, publiski nosodot politiski ieslodzīto uzturēšanās apstākļus cietumos. Atklātā vēstulē plašsaziņas līdzekļiem 1968. gada jūlijā viņš brīdināja, ka Padomju Savienība nepieļaus Prāgas pavasara turpināšanos. Šis pareģojums piepildījās augustā, kad Varšavas pakta valstu tanki iebruka Čehoslovākijā, un A. Marčenko atkal tika piespriests ieslodzījums cietumā un pēc tam izsūtījums trimdā.
Taču, jo vairāk represijas pieņēmās spēkā, jo lielāka bija A. Marčenko griba rīkoties. Viņš kopā ar Andreju Saharovu un Ludmilu Aleksejevu kļuva par vienu no ietekmīgās Maskavas Helsinku grupas dibinātājiem (L. Aleksejeva drīzumā kļuva par šīs grupas vadītāju). Grupa tika dibināta 1976. gadā, lai uzraudzītu to, kā Padomju Savienībā tiek ievērotas 1975. gada Helsinku Nobeiguma akta, kas bija Konferences par drošību un sadarbību Eiropā pirmais akts un kas pieņemts nolūkā uzlabot attiecības starp komunistisko bloku un rietumvalstīm, cilvēktiesību klauzulas.
Pēdējoreiz viņš tika apcietināts un ieslodzīts 1980. gadā par savas pēdējās grāmatas "To Live Like Everyone" ("Dzīvot kā visiem") publicēšanu. Viņš nenodzīvoja līdz sava 15 gadu ieslodzījuma termiņa beigām. Par viņa nāvi cietumā netika veikta publiska izmeklēšana.
Eiropas Parlamenta Saharova balvu Anatolijam Marčenko piešķīra balvas izveides gadā -- 1988. gadā -- pēc viņa nāves, un viņa vārdā to saņēma viņa atraitne Larisa Bogoraza, kas arī ir aktīviste un ir nominēta Saharova balvas saņemšanai.