Priekšsēdētāja. – Nākamais darba kārtības punkts ir debates par:

- jautājumu Komisijai, uz kuru jāatbild mutiski (B7-0238/2009), ko grupas „Brīvības un demokrātijas Eiropa” vārdā iesniedza Mario Borghezio, par subsidiaritātes principa aizsardzību (O-0152/2009);

- jautājumu Komisijai, uz kuru jāatbild mutiski (B7-0239/2009), ko iesniedza Antonio Cancian, Mario Mauro, Fiorello Provera, Elisabetta Gardini, Salvatore Iacolino, Crescenzio Rivellini, Sergio Paolo Frances Silvestris, Aldo Patriciello, Paolo Bartolozzi, Cristiana Muscardini, Mara Bizzotto, Barbara Matera, Lara Comi, Antonello Antinoro, Lorenzo Fontana, Roberta Angelilli, Amalia Sartori, Iva Zanicchi, Licia Ronzulli, Giovanni Collino, Marco Scurria, Giancarlo Scotta’, Potito Salatto, Pablo Arias Echeverría, Raffaele Baldassarre, Pilar Ayuso, Luis de Grandes Pascual, Pilar del Castillo Vera, Santiago Fisas Ayxela, Carmen Fraga Estévez, Salvador Garriga Polledo, Cristina Gutiérrez-Cortines, Esther Herranz García, Carlos José Iturgaiz Angulo, Veronica Lope Fontagné, Antonio López-Istúriz White, Gabriel Mato Adrover, Jaime Mayor Oreja, Pablo Zalba Bidegain, Salvatore Tatarella, Magdi Cristiano Allam, Mirosław Piotrowski un Konrad Szymański, par reliģisku un kultūras simbolu izlikšana sabiedriskās vietās (O-0158/2009).

  Mario Borghezio, autors. – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, manis pārstāvētās grupas „Brīvības un demokrātijas Eiropa” nostāja ir pilnīgi skaidra: uzdodot šo jautājumu, uz kuru jāatbild mutiski, mēs lūdzam Komisiju iebilst pret tā lēmuma izpildi, kas paredz aizliegt skolas mācību telpās izvietot krucifiksus, kuru pieņēma Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā, kura, es vēlos uzsvērt — nav ES iestāde.

Mūsuprāt, šis lēmums — un es vēlos, lai tas būtu pilnīgi skaidrs — ir nepieļaujams subsidiaritātes principa pārkāpums. Tas ir Eiropas Savienības pamatprincips, un tas arī garantē cilvēktiesību un dalībvalstu tiesību ievērošanu. Eiropas Savienība, kādu mēs to izprotam un atbalstām, nebūtu iedomājama, ja netiktu atbalstīts un ievērots subsidiaritātes princips.

Iesākumā es vēlos izteikt vispārīgu piezīmi: acīmredzot — vispirms apskatot šī lēmuma būtību — aizliegumu par kādu vai kaut ko jau esošu neviens neuzskatītu par demokrātisku un brīvību apliecinošu rīcību, kā daži apgalvo, bet drīzāk par domu policijai raksturīgu vai pret demokrātiju noskaņotu rīcību. Ja skolā pie sienas ir pielikts krucifikss, un pēc tam tas tiek noplēsts, šī siena kļūst par tukšu, nevis laicīgu sienu, un šis tukšums būs kā konfesionāls simbols, vissliktākais iedomājamais negatīvas audzināšanas piemērs, ko var uzskatīt par vienu no daudzām Rietumvalstu kultūras un garīgās dzīves iznīcības pazīmēm.

Strasbūras tiesas lēmums kā priekšnoteikumu pieņem reliģijas brīvības koncepciju, kas, loģiski secinot, ies pat tik tālu, ka nodrošinās un gūs pārsvara izjūtu pār visiem iedzīvotājiem, kuri ir spiesti dzīvot vidē, kas atbilst tiesas uzskatiem. Manuprāt, tā nav reliģijas brīvība, jo tā izkropļo reliģijas brīvības patieso nozīmi. Šajā gadījumā runa ir par negatīvām tiesībām vai drīzāk par tiesībām uz brīvību attiecībā uz pienākumu ievērot reliģiskos rituālus. Runājot par reliģijas brīvību, ir jāvalda pilnīgai skaidrībai — mēs noteikti nerunājam par kaut ko abstraktu.

Šeit runa ir par kaut ko pavisam citu: krucifiksa izlikšana mūsu kultūrā nav tikai ticības jautājums, bet kaut kas daudz svarīgāks, kaut kas tāds, kam ir vispārēja nozīme. Krusta simbolam un simbolikai ir vispārēja ideja. Krusts simbolizē, piemēram, arī mieru un brālību, kā to skaidroja izcilais metafiziķis René Guénon. No tradicionālās kultūras izcilo zinātnieku viedokļa šī vērtība ir pilnīgi skaidra, taču tajā pašā laikā tikpat skaidrs ir arī tas, ka šī lēmuma pamatā ir pret tradicionālām vērtībām vērsti uzskati, kas mudina visus tiem piekrist. Tas ir pretrunā Eiropas Savienības patiesajai būtībai, un tas ir apbrīnojami.

Gandrīz rodas iespaids, ka mērķis ir panākt to, lai cilvēki neizmantotu neko, kas atgādina par vērtībām un simboliem, kas simbolizē vertikalitāti un garīgumu. Nerunājot par vēsturiskiem faktiem un nesaistot to ar kādu konkrētu reliģiju, es atkārtoju, ka tas ir vispārīgs simbols. Savukārt Eiropas Savienībai ir jānodrošina cilvēku tiesības arī turpmāk izmantot simbolus, sākot ar krusta simbolu.

Eiropai ir jābūt pietiekami drosmīgai, lai šos būtiskos jautājumus skatītu no metavēsturiskā viedokļa. Tai ir jāatjauno Eiropas iedzīvotājiem brīvība izmantot un godāt viņu identitātes simbolus saskaņā ar Eiropas Savienības tiesiskās un politiskās struktūras pamatprincipu — subsidiaritātes principu.

Nobeigumā es vēlos teikt, ka saistībā ar šo mēs varam apdomāt un pārrunāt galveno jautājumu: ko reliģijas brīvība nozīmē Eiropai? Es vēlos norādīt, ka tieši Strasbūras tiesas lēmums iedragā pamattiesības uz reliģijas brīvību, un tā mērķis ir panākt to, lai cilvēki, piemēram, itāļi, mācību telpās neliktu krusta simbolu kā nepieciešamu atgādinājumu viņu kristiešu izcelsmei.

  Antonio Cancian, autors. – (IT) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs, dāmas un kungi, Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2009. gada 3. novembrī apstiprināja Itālijas un Somijas pilsoņu pieteikumu, kurā lūgts mācību telpās neizlikt krucifiksus. Pirms tam līdzīgi gadījumi reģistrēti Spānijā, Vācijā, Francijā un arī Itālijā, kur 1988. gadā Valsts padome noteica, ka krucifikss ir ne tikai kristiešu simbols, bet tam piemīt arī vērtība, kas nav saistīta ar kādu konkrētu reliģiju. Itālijas Valsts padome savu viedokli atkārtoti pauda 2006. gadā, norādot, ka valsts laicīguma princips nedrīkst ignorēt sabiedrības kultūras identitāti un tās civilizāciju.

Ar šo jautājumu mēs vēlējāmies uzsvērt šī temata vispasaulīgāko aspektu, ne tikai norādot uz to, ka nākamais solis varētu būt nodot Strasbūras tiesā izvērtēt katoļu simbolus, kas ir dalībvalstu kopējo tradīciju daļa, kā arī mākslas un kultūras elementus, kas sastopami visās mūsu pilsētās. Eiropas Savienības karoga autors atzīst, ka pat šī karoga, ko izveidoja Eiropas Padomei, idejas pamatā ir Marian ikonu glezniecība.

Cilvēktiesību tiesas lēmums paredz ieviest — un kur tad paliek subsidiaritāte? — laicīgu modeli, ko daudzas dalībvalstis neatdzīst vai vēl sliktāk — veicina nihilismu. Lūk, ko simbolizē tukšā siena, ko tikko minēja M. Borghezio kungs. Šis lēmums apšauba mūsu identitāti, mūsu Eiropas vērtības miera, mīlestības un pilsoņu saticības, vienlīdzības un brīvības jomā, un tādējādi šis lēmums apdraud brīvību un vienlīdzīgas tiesības.

ES iestādes ir līderes brīvību privilēģiju jomā. Reliģisku un kultūras simbolu izlikšana iedzīvotāju identitātes līmenī ir domu brīvības izpausme — un šajā plenārsēžu zālē rīt tiks pasniegta Saharova balva —, un tā būtu jāaizsargā ES iestādēm un starptautiskām organizācijām, kas darbojas uz demokrātijas principu pamata.

  Jacques Barrot, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, es labprāt gribētu dzirdētu M. Mauro kunga runu, taču viņš varēs uzstāties pēc manis.

Man ir stingri jāievēro vairākas tiesību normas. Komisija ļoti nopietni attiecas pret domu, apziņas un reliģijas brīvību, kā noteikts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. pantā. Taču taisnība, ka Komisija var rīkoties tikai ES tiesību aktu piemērošanas kontekstā. Faktiski ES kontekstā valstu tiesību aktus par reliģisku simbolu izlikšanu sabiedriskās ēkās regulē dalībvalstu tiesību sistēma.

Subsidiaritātes princips ir jāpiemēro Eiropas Savienības kontekstā. Taisnība, ka šis subsidiaritātes princips neattiecas uz to lēmumu izpildi, ko pieņēma Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kas ir starptautiskā tiesa un kas ir atbildīga par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izpildi. Taisnība, ka par Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu izpildi ir atbildīga Eiropas Padome. Taisnība ir arī tā, ka visām valstīm, uz kurām attiecas Eiropas Cilvēktiesību konvencija, Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumi ir obligāti saistoši, un Itālijai un jebkurai citai šajā lietā iesaistītajai valstij saskaņā ar Konvencijas 43. pantu ir tiesības pieprasīt procedūru nodot izskatīšanai Virspalātā trīs mēnešu laikā, sākot ar lēmuma izsludināšanas dienu. Saskaņā ar mūsu rīcībā esošo informāciju — informāciju, kas tika publicēta presē, — Itālijas valdība izmanto savas tiesības iesniegt apelācijas sūdzību Virspalātā.

Šie ir jautājumi, kurus es vēlējos precizēt. Vēlreiz atsaucoties uz Eiropas Savienības tiesību aktiem, es vēlos norādīt, ka šajā gadījumā runa ir par dalībvalstu tiesību sistēmu. Tāpēc es nevaru atbildēt Eiropas Padomes vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas vietā, lai gan šīs iestādes ir pieņēmušas lēmumu, kas, manuprāt, var radīt problēmas Parlamentam.

Tāds ir mans godīgs viedoklis, taču es uzmanīgi klausīšos arī turpmākās runas.

  Mario Mauro, PPE grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, es arī vēlos izteikt atzinību komisāra kungam par skaidru viedokli, kas faktiski regulēšanas pilnvaras šajā jomā atkal nodod dalībvalstīm.

Jāteic, ka es, vairāk nekā lielākā daļa deputātu, esmu pārliecināts par to, ka mūsu iestādēm ir jābūt laicīgām, un es esmu arī tikpat pārliecināts, ka reliģija nav risinājums nevienai politiska rakstura problēmai. Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam risināt politiskus jautājumus, uzsākot karu pret reliģijām.

Tieši tāpēc es savu nostāju paskaidrošu, norādot uz kādu paradoksu: kas notiktu, ja mēs īstenotu Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu, tas ir, ja tajā pašā laikā mēs ieviestu pamatojumu, kas aizliedz krucifiksus izlikt mācību telpās Itālijā, kā arī visās vietās, kur krusti uz izstādīti sabiedrības interešu pamata? Ko darīt ar Zviedrijas, Somijas, Slovākijas, Maltas, Dānijas, Grieķijas un Apvienotās Karalistes karogu, kurā ir attēloti pat veseli trīs krusti?

Dāmas un kungi, iemesls, kādēļ šajos karogos ir attēloti krusti, ir tieši tas pats, kādēļ krucifiksi tiek izstādīti mācību telpās Itālijā; un šis iemesls drīzāk ir saistīts ar kultūru un tradīcijām, nevis reliģiju. Tāpēc ļausim dalībvalstīm katrā gadījumā atsevišķi spriest par risinājumu piemērotību, ņemot vērā attiecīgo valstu iedzīvotāju jutīgumu, saskaņā ar reliģijas brīvību un iestāžu laicīgo raksturu.

Tas ir viss, ko mēs lūdzam, un mēs to lūdzam tādēļ, ka galu galā runa nav par abstraktu tiesību aktu koncepciju, bet gan par katra iedzīvotāja individuālo patiesību un vēlmi uz neierobežotību.

  Juan Fernando López Aguilar, S&D grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētājas kundze, kā advokāts un Eiropas Parlamenta deputāts es esmu pārliecināts, ka daudzi iedzīvotāji, kuri klausās šīs debates, man piekritīs, ka šīm debatēm trūkst fokusa. Tāpēc mēģināsim noskaidrot dažas lietas.

Pirmkārt, runa ir par lēmumu, ko izsludināja Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kas nav Eiropas Savienības iestāde, bet drīzāk tiesa — Eiropas Savienības koncentrisko aprindu daļa, taču tā darbojas atsevišķi —, kas ir saistīta ar tiesiskuma principu, reprezentatīvo demokrātiju un cilvēktiesībām.

Otrkārt, runa ir par tiesisku lēmumu, un neviens Parlamenta lēmums nevar atsaukt vai labot nevienu tiesas pieņemtu lēmumu.

Treškārt, Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmums ļoti godbijīgi attiecas pret reliģijas brīvību un reliģijas veidiem jeb reliģiju plurālismu. Reliģijas brīvība ir mūsu kopīgo konstitucionālo tradīciju daļa un dalībvalstu konstitucionālie tiesību akti, un tā ir arī viena no pamattiesībām, ko aizsargā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija.

Tāpēc šis lēmums dod juridisku pamatotus iemeslus reliģijas brīvības aizsardzībai. Tas šo brīvību nebūt nenoliedz. Vēl vairāk — šo lēmumu vienprātīgi pieņēma prestiža tiesa, kas ir cilvēktiesību kultūras veidošanos ietekmējusi gandrīz sešdesmit gadus.

Taču galu galā, un tas ir ļoti svarīgi, mums ir jāņem vērā tas, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmums nenozīmē to, ka dalībvalstīm, uz kurām attiecas Eiropas Cilvēktiesību konvencija, ir jāmaina savi tiesību akti, jo šāds lēmums atzīst tiesības uz atbildi saistībā ar pārkāpumu kādā konkrētā gadījumā.

Tikai tādā nozīmē dalībvalstis var pieņemt atbilstošus lēmumus par grozījumiem tiesību aktos vai politikā, ko var iedvesmot Eiropas Cilvēktiesību tiesas doktrīna, taču nekādā gadījumā neviens Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmums nevar dalībvalstis piespiest to darīt.

Tāpēc dalībvalstīm nav pamata uztraukumam. Nevienai dalībvalstij noteikta Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmuma rezultātā nav obligāti jāgroza savi tiesību akti vai valsts politika. Tāpēc šī lēmuma rezultātā ne Itālijai, ne kādai citai valstij nav jāpieņem kādi vispārējie noteikumi.

Visbeidzot, tika pieminēta subsidiaritāte. Jāteic, ka subsidiaritāte ir Eiropas tiesības, kas šajā gadījumā nav piemērojamas, jo to koncepcija un piemērošana nekādā veidā nav saistīta ar šo gadījumu.

Manuprāt, Eiropas tiesības var pieminēt tādā ziņā, ka ir iespējams atlikt balsojumu gadījumā, ja ir šaubas par tāda balsojuma būtiskumu, kas nekādā mērā nav saistīts ar jautājumiem, kas attiecas uz Eiropas Parlamentu; un, manuprāt, tieši par to ir runa šajā gadījumā.

Tāpēc, manuprāt, neskatoties uz to, ka šīs debates it likumīgas, tām noteikti trūkst fokusa un nav vajadzīgs steidzams paziņojums, un vēl jo mazāk ir vajadzīgs protests vai tā lēmuma atcelšana, ko pieņēma tiesa, kas nav Eiropas Savienības iestāde.

  Sophia in 't Veld, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, šodienas debašu maldinošajā nosaukumā ir arī vārds „subsidiaritāte”. Pirmkārt, manā izpratnē vārds „subsidiaritāte” nozīmē pieņemt lēmumus iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī jeb iedzīvotāju — atsevišķu pilsoņu — līmenī. Jūsu rezolūcijās ir teikts, ka valstu tiesības ir svarīgākas par atsevišķu iedzīvotāju tiesībām. Šī Parlamenta pienākums ir aizsargāt iedzīvotāju, nevis valstu intereses.

Otrkārt, pieņemot — kā jūs apgalvojat —, ka šis jautājums neietilpst Eiropas Savienības kompetencē, es gribētu zināt, kāpēc šie jautājumi ir iekļauti Kopenhāgenas kritērijos un kāpēc mēs pieprasām, lai kandidātvalstīs pastāvētu robeža starp baznīcu un valsti, ja mēs to nevaram prasīt pat mūsu pašu dalībvalstīm.

Treškārt, godātie kolēģi, ja jūs sakāt, ka šie jautājumi neietilpst Eiropas Parlamenta kompetencē, tad kā var būt, ka mēs varam diskutēt, piemēram, par gurķu formu, bet nevaram diskutēt par iedzīvotāju pamattiesībām.

Runājot par Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Tiesas lēmumu, ir pagājušas divas nedēļas, kopš ir stājies spēkā Lisabonas līgums, kas paredz ES pievienošanos Cilvēktiesību konvencijai. Vai nebūtu jocīgi, ja tajā pašā laikā mēs atteiktos pieņemt Strasbūras tiesas autoritāti? Mēs to iedzīvotājiem nevaram paskaidrot.

Es arī uzskatu, ka — un to jau minēja J. F. López kungs — politiķi nedrīkst iejaukties Tiesas lēmumos. Ir jāļauj tiesnešiem darīt savu darbu. Mums šie lēmumi var patikt vai nepatikt, taču mums nevajadzētu iejaukties viņu darbā. Manis pārstāvētā Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupa aizstāv Eiropas jeb visu iedzīvotāju intereses, atbalstot dažādību Eiropā, kur ikvienam ir tiesības uz savu viedokli, reliģiju un pat brīvību no reliģijas.

Un nobeigumā es vēlos teikt, ka valstīm — tieši valstīm, nevis tiesām — ir jānodrošina vide, kurā visi iedzīvotāji var dzīvot brīvi saskaņā ar savu sirdsapziņu. Valstīm būtu jāaizsargā savi iedzīvotāji, un, manuprāt, tas, ka viņi uzskata par nepieciešamību vērsties tiesā, lai aizstāvētu sevi no valsts, liecina, ka situācija ir ļoti nopietna. Kolēģi, noraidiet Eiropas Tautas partijas grupas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas rezolūcijas.

  Mirosław Piotrowski, ECR grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētājas kundze, ņemot vērā vēsturisko faktu, ka Eiropas Savienību izveidoja Eiropas Tautas partijas grupa (Kristīgie demokrāti): Konrad Adenauer, Alcide De Gasperi, Robert Schuman un Jean Monnet, kuru rīcības pamatā bija kristīgās vērtības un simboli, es vēlos jums atgādināt, ka Eiropas Savienības pieņemtais karogs, kurā attēlotas aplī ieskautas 12 zelta zvaigznes uz zila fona un kas ir redzams jums aiz muguras, priekšsēdētājas kundze, simbolizē 12 zvaigznes, kas apspīdēja Jaunavu Mariju — Jāņa Atklāsmes grāmatas 12. nodaļa.

Ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts, un būtu jājautā, vai šo dibinātāju filozofija joprojām ir aktuāla. Runājot par Eiropas Cilvēktiesību tiesas skandalozo lēmumu, kas paredz Itālijas skolās neizlikt krustus, noteikti ir jānorāda, ka politiķu iecelta tiesnešu grupa un pat Eiropas Padome nevar pavēlēt noņemt krustus, kam ir universāla un reliģiska nozīme. Šis lēmums apdraud reliģijas brīvību un Eiropas kultūras mantojumu.

Šajā saistībā es vēlos komisāra kungam uzdot šādu jautājumu: vai jums nešķiet, ka, uzbrūkot kristiešu simboliem, pamatā tiek apdraudēta arī Eiropas Savienība? Vai jūs nevarētu Komisijas vārdā sākt debates par kristietības simbolu lomu un nozīmi Eiropas Savienībā?

  Manfred Weber (PPE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, esmu pateicīgs par iespēju organizēt šīs debates. J. F. López kungs kā jurists norādīja, ka, viņaprāt, mēs neesam atbildīgi. Es runāju kā politiķis, nevis kā jurists. Šis Strasbūras tiesnešu lēmums ietekmē vairākus miljonus Eiropas iedzīvotāju, un tāpēc ir labi, ka mēs šo jautājumu šeit pārrunājam.

Eiropā attiecības starp baznīcu un valsti vienmēr ir bijis strīdīgs jautājums, un tas ir izraisījis asiņainus konfliktus. Ir pareizi un labi, ka Eiropas Savienībai ir izdevies valsti nošķirt no reliģijas. Tas ir labi. Taču Eiropā pastāv daudzi un dažādi modeļi. Francija nepārprotami ir nereliģiska valsts, bet Lielbritānijas vadītāja — karaliene — ir arī baznīcas galva. Pastāv dažādi modeļi attiecību attīstībai starp baznīcu un valsti. Tādēļ, manuprāt, labi, ka mēs vēlamies panākt subsidiaritāti šajā jomā un ka katra valsts var izdarīt savu izvēli.

Es vēlos iet pat vienu soli tālāk. Es vēlos runāt nevis par subsidiaritāti, bet par pamatjautājumu, proti, manuprāt, Eiropas solidaritātes, subsidiaritātes un brīvības vērtības nav iedomājamas, ja pamatā nav kristietības, kā arī jūdaisma un kristietības izpratnes par reliģiju. Kāpēc šīs vērtības nav tik svarīgas Ķīnā vai Tuvajos Austrumos? Tāpēc, ka pamatā ir mūsu kultūra un mūsu reliģijas. Un tādēļ nav obligāti kādam jāuzspiež pieņemt kādu ticību. Mēs lepojamies ar pastāvošo reliģijas brīvību.

Reliģijas brīvība pastāv tādā ziņā, ka es varu izvēlēties būt ateists. Tas ir pieļaujams, un tas ir likumīgi, un mēs cīnījāmies, lai to panāktu. Taču ir arī tiesības uz ticību. Es dzīvoju reģionā, kurā ir vairāk nekā viens miljons iedzīvotāju, un vairāk nekā 80 % no viņiem ir katoļi. Ateisti lūdz citus būt tolerantiem, un tā arī katoļi, kas veido vairāk nekā 80 % no kopējā iedzīvotāju skaita, lūdz neticīgos būt iecietīgiem pret viņu ticību. Viņi vēlas, lai viņiem būtu iespēja savu ticību apliecināt publiski, pārstāvēt to un panākt to, lai mazākā sabiedrības daļa pieņemtu kristīgos simbolus šajā vairākuma sabiedrībā. Tas ir arī likumīgi no reliģijas brīvības viedokļa.

Ikvienam, kas sludina būt tolerantiem, ir arī jābūt tolerantam pret tiem, kas praktizē kristīgo ticību.

  Joanna Senyszyn (S&D). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, pareizi, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma lēmumu, kas paredz, ka krustu izlikšana skolu mācību telpās ir pretrunā skolēnu reliģijas brīvībai un vecāku tiesībām audzināt savus bērnus pēc savas pārliecības. Tiesneši viennozīmīgi nolēma, ka krustu izlikšana skolās ir pretrunā Eiropas Cilvēktiesību konvencijai.

Šis lēmums ir vienkāršs, skaidrs un vispārēji saprotams. Tieši tāpēc tas garīdznieku un labēji noskaņoto politiķu vidū radīja tādu niknumu un agresiju. Viņi izliekas nesaprotam un prasa, lai Komisija sniedz paskaidrojumu un lai Parlaments pieņem oficiālu nostāju. Tas ir pretlikumīgi. ES iestādes nav tiesīgas izvērtēt šo vai kādu citu lēmumu. Jāņem vērā, ka ir spēkā trīspusējas pilnvaru sadales princips un ka tiesa ir Eiropas Padomes, nevis Eiropas Savienības iestāde.

Es atbildēšu jautātājiem, kurus māc lielas šaubas: lēmums par krustiem nav pretrunā subsidiaritātes principam. Gluži pretēji — tas palīdz ievērot to Eiropas valstu tiesību aktus, kuras ir aizmirsušas, ka šo valstu konstitūcijā ir nosacījums par baznīcas un valsts nodalīšanu vai vismaz par pasaules uzskatu neitralitāti. Tiesas lēmums palīdz tām valsts iestādēm un tiesām, kuras ir pakļautas baznīcai, izprast iedzīvotāju pamattiesības, kas sociālās dzīves klerikālisma rezultātā tiek pārkāptas. To valstu iedzīvotāji, kurās dominē baznīcas vara, nevar aizstāvēt savas tiesības valsts tiesā. Labi, ka viņi var vērsties Cilvēktiesību tiesā un panākt taisnīgu tiesas spriešanu.

Šis lēmums ir saskaņā ar nosacījumu, kas paredz respektēt dalībvalstu nacionālo identitāti, un tas būtu jāīsteno. Tas neparedz noteikt aizliegumu reliģiskos simbolus izstādīt sabiedriskās vietās, bet gan tikai valsts skolās, kas ir ļoti neliela sabiedrisko vietu daļa. Neviens neprasa krustus noņemt baznīcās un laukumos vai aizliegt tos attēlot karogos, kā viens no deputātiem neapdomīgi norādīja.

Tā nav iejaukšanās baznīcas un valsts attiecībās, bet gan to iedzīvotāju aizsardzība, kuru tiesības šajā gadījumā tiek pārkāptas. Arī manā valstī klerikālisma apmēri pieaug, ierobežojot poļu tiesības. Es nespēju iedomāties to, ka Eiropas Parlaments un Komisija Strasbūras tiesā aizliegtu poļiem izmantot savas tiesības. Komisijas un Parlamenta kritiska nostāja attiecībā uz šo lēmumu būtu neatļauta iejaukšanās, un tā arī radītu mums draudu kļūt par apsmieklu. Mans pienākums ir jūs par to brīdināt.

  Carlo Casini (PPE). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmums ir sarūgtinājis ne tikai dievlūdzējus, bet ikvienu, kas gadsimtiem ilgi krucifiksu ir uzskatījuši par cerības un solidaritātes simbolu un par simbolu, kas apliecina mierinājumu un brīvību no bailēm un sāpēm.

Mēs ceram, ka Virspalāta mainīs šo lēmumu, jo tas ir pilnīgi neloģisks. Vai būs jāmaina arī Sarkanā Krusta nosaukums? Vai būs jānoņem lielie krucifiksi, kas izvietoti kalnu virsotnēs, pārlūkodami pilsētas un ielejas? Vai, kā jau tika minēts, Anglijas karalienei būs aizliegts īstenot arī Anglikāņu baznīcas galvas funkcijas?

Tomēr šī lieta arī saistās ar kādu ļoti svarīgu aspektu no civilā un politiskā viedokļa: vai cilvēktiesības ir tikai personu — no sociālās vides izslēgtu personu — tiesības, vai tiesības apliecināt zināmu pietāti arī ir cilvēku tiesības? Vai tiešām tradīcijām, vēsturei, intelektam un mākslai nav nekādas nozīmes, ja gadu tūkstoti šīs lietas ir simbolizējušas cilvēku identitāti?

Turklāt pareizi ir arī tas, ka šis jautājums attiecas arī uz saistību starp subsidiaritāti un cilvēktiesībām, un es vēlos uzsvērt, ka, neņemot vērā noteiktus universālus un neapstrīdamus pamatprincipus, cilvēktiesības var interpretēt dažādi, un tās var arī savstarpēji nesaskanēt. Kāpēc saistībā ar tiesību aktiem būtu jāliedz valstij iespēja risināt šos konfliktus un skaidrot un īstenot cilvēktiesības saskaņā ar tās iedzīvotāju ētiskajiem uzskatiem? Tāpēc runa nav tikai par krucifiksiem.

Citos gadījumos Eiropas tiesa saistībā ar tiesībām uz dzīvību ir atzinusi valstu ekskluzīvās tiesības lemt par visstrīdīgākajiem jautājumiem, piemēram, par regulējumu abortu un eitanāzijas jomā. Tagad Lisabonas līgums paredz, ka mums ir jāpievienojas Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un rezultātā kā Eiropas Savienības sastāvdaļai arī jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumi.

Tāpēc mums ir jādomā par pašreizējo, jauno un atšķirīgo tiesas nostāju. Tas būtu ļoti nopietni, ja pārvalstiska vara, jo īpaši, ja to izmantotu ierobežots skaits cilvēku, nevis kā vairākuma gribas demokrātisku izpausmi, kļūtu represīva un pazemojoša, neiejūtīga pret cilvēku jūtām un uzskatiem un galu galā ierobežotu brīvību. Tāpēc es ceru, ka Eiropas Tautas partijas grupas (Kristīgo demokrātu) iesniegtā rezolūcija tiks pieņemta ar liela deputātu skaita balsu vairākumu.

  Miroslav Mikolášik (PPE). – (SK) Neatkarīgi no tā, vai jums tas patīk vai nē, Eiropas, kā arī atsevišķu Eiropas valstu un līdz ar to arī ES vēsture ir cieši saistīta ar kristīgo mantojumu. Tāpēc pat daudzu valstu konstitūcijā ir atsauce uz kristiešu tradīcijām. Pat Līguma par Eiropas Savienību preambulā, starp citu, minēts Eiropas reliģiskais mantojums, kas ir pamatā vispārējām vērtībām.

Patlaban pamattiesības Eiropas Savienībā nodrošina Eiropas Savienības Pamattiesību harta un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, bet galvenokārt tās izriet no dalībvalstīm kopīgām konstitucionālām tradīcijām, kas veidojušās gadsimtu gaitā. Tāpēc, manuprāt, ES būtu pilnībā jāņem vērā valstu vēsture, kultūra un tradīcijas, un tā noteikti nedrīkst sodīt dalībvalstis, kuras aizstāv savas tiesības uz savu atsevišķu tēlu un identitāti, to skaitā attiecībā uz kristīgo mantojumu un kristiešu simboliem. Nobeigumā es tikai vēlos piebilst, ka ne harta, ne Eiropas konvencija nepiešķir Eiropas Savienībai lielākas pilnvaras.

  Agustín Díaz de Mera García Consuegra (PPE). – (ES) Priekšsēdētājas kundze, iesākumā es vēlos lūgt atļauju izteikties ne saviem vārdiem. Krucifikss nav uzspiešanas simbols. Tas simbolizē pozitīvas vērtības, kas veido mūsu vēsturi, kultūru un sabiedrību, kuras aizsākumi meklējami vairāk nekā 2000 gadu senā pagātnē. Mēs nevaram apgalvot, ka mēs aizsargājam pamattiesības, ja mēs noliedzam vērtības, kas ir šo pamatvērtību pamatā.

Demokrātija ir saistīta ar brīvību un cieņu, veicinot tiesību izmantošanu, nevis ar uzspiešanu vai ierobežošanu. Jā, protams, subsidiaritātes princips ir jāievēro un jāatzīst visām Eiropas iestādēm, organizācijām un tiesām, jo īpaši attiecībā uz viedokļa paušanas brīvību vai ticības brīvību.

Dalībvalstu tiesības izlikt reliģiskus simbolus sabiedriskās vietās simbolizē tradīcijas un šo valstu iedzīvotāju identitāti, un šīs tiesības nevajadzētu un nedrīkst ierobežot. Brīvība ir mūsdienu sabiedrības svarīgs aspekts, un tas ir vienotas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas pamats. Ja to ierobežotu vai cenzētu, Eiropas Savienība būtu apdraudēta pašos tās pamatos.

  Georgios Papanikolaou (PPE). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, arī es uzskatu, ka tiesa kļūdās, apgalvojot, ka krucifiksu izlikšana mācību telpās ir necieņa pret citu cilvēku reliģisko ticību. Šis drīzāk ir sociāls, nevis juridisks jautājums. Protams, mums ir jāievēro subsidiaritātes princips. Reliģisku simbolu izlikšanu nevar uzskatīt par diskrimināciju reliģiskās pārliecības dēļ vai par spaidiem. Tās ir katras valsts un bieži arī šo valstu konstitūcijas tradīcijas un vēsture, kā tas ir, piemēram, manis pārstāvētajā valstī — Grieķijā.

Grieķijā reliģiskas ikonas ir izliktas mācību telpās nevis tāpēc, lai skolēniem uzspiestu kādu konkrētu reliģiju, bet tāpēc, ka tā ir mūsu tradīciju daļa, un tā ir tieši saistīta ar mūsu sabiedrības vērtībām un iekārtu, kas savukārt ir tieši saistīta ar vajāšanu un reliģisko apspiešanu no Osmaņu impērijas puses četru gadsimtu garumā.

  Anna Záborská (PPE). – (SK) Es vēlos īsi komentēt trīs jautājumus. Šovakar, gada nogalē un tuvojoties Ziemassvētku laikam, otrdienā, pirms pusnakts, gandrīz sešdesmit gadu pēc Eiropas Savienības dibināšanas mēs joprojām diskutējam par vienu no Eiropas integrācijas pīlāriem, proti, subsidiaritātes principu.

Es arī vēlos teikt, ka M. Borghezio kunga jautājums sasaucas ar Eiropas tiesas Strasbūrā lēmumu, kas paredz, ka krustu izlikšana Itālijas skolās ir Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvencijas pārkāpums. Šis lēmums ir radījis satraukumu daudzās valstīs. Pagājušajā nedēļā Slovākijas valdība pieņēma rezolūciju, kurā teikts, ka šis lēmums ir pretrunā Eiropas kristietības vēstures un kultūras mantojumam.

Un nobeigumā es vēlos teikt, ka es jutos mazliet neērti tā kopējā rezolūcijas projekta lasījumā, par kuru mēs ceturtdien balsosim. Es esmu vīlusies par to, ka mums trūkst drosmes rezolūcijā, kurā ir runa par subsidiaritāti, iekļaut tos Lisabonas līguma punktus, kas ir tieši saistīti ar pieņemto programmu.

  Magdi Cristiano Allam (PPE). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, ņemot vērā to, ka patlaban šeit gandrīz neviens nevēlas runāt par krucifiksiem un ka, runājot par krucifiksiem, ir jāpiemin subsidiaritātes princips, vienīgais loģiskais secinājums ir tāds, ka mēs dzīvojam Eiropā, kurai ir kauns par savas jūdaisma un kristietības izcelsmes un kristietības vēsturisko patiesību, kas, Gētes vārdiem sakot, ir Eiropas kopējā valoda.

Eiropas Parlamentā ir 23 oficiālās valodas, kas apliecina to, ka galvenais, Eiropu vienojošais aspekts ir kristietība. Es vēlos J. Barrot kungam uzdot šādu jautājumu: kāpēc pēc referenduma Šveicē, kurā tika pausts noliegums attiecībā uz minaretiem, Eiropas Komisija, Eiropas Savienība, Apvienoto Nāciju Organizācija, Arābu valstu līga un Islāma konferences organizācija nosodīja šī referenduma rezultātus — lai gan Šveice nav Eiropas Savienības dalībvalsts —, taču tagad jūs paužat neitrālu nostāju jautājumā, kas attiecas uz mūsu izcelsmi, identitāti un būtību?

  Csaba Sógor (PPE). – (HU) Man kā protestantu garīdzniekam, kura tradīciju galvenais simbols ir astoņu staru zvaigzne, nevis krusts, ir nelieli komentāri saistībā ar šīm debatēm. Patiesībā es pārstāvu vēlēšanu apgabalu, kurā 99 % vēlētāju ir katoļi. Četri mani bērni mācās katoļu skolā. Krusts mums netraucē. Un šajā ziņā es vēlos no tehniskā viedokļa norādīt uz atšķirību starp krucifiksu un krustu. Mani personīgi tas neuztrauc, taču mums ir jāsaprot tas, ka dažiem krusts vai krucifikss traucē, jo krusts vai krucifikss šiem cilvēkiem atgādina inkvizīciju.

Manuprāt, tas jo īpaši aktuāli ir tajās valstīs, kur saskaņā ar katoļu tradīciju krusti tiek izstādīti skolās, īpaši kristīgajās skolās. Taču Parlamentā drīzāk būtu jāpārrunā citi jautājumi, piemēram, nabadzība, ekonomikas krīze vai Eiropas Austrumu reģiona valstu progress. Šīs debates ir bezjēdzīgas. Mums ir jānoskaidro, kurš tieši sāka protestu tajā konkrētajā skolā Itālijā un kāpēc. Mums vajadzēja izvērtēt to atsevišķo gadījumu, nevis šo jautājumu, kas vairs nav aktuāls, pārrunāt Parlamentā.

Protams, es vēlos vēlreiz uzsvērt, ka man nav iebildumu pret krustiem, jo arī es krustus redzu katru dienu, un man tas netraucē. Mums ir jānodrošina kārtīgi dzīves apstākļi Itālijā vai Rumānijā, lai tas nekļūtu par iemeslu debatēm.

  Diane Dodds (NI). – Priekšsēdētājas kundze, pēdējos gados mēs esam pieredzējuši kampaņu, kas joprojām ir spēkā un kuras mērķis ir ierobežot reliģijas brīvību. Kristīgās medmāsas tiek sodītas par piedāvājumu skaitīt lūgšanu kopā ar pacientiem, un šodien tika paziņots, ka kristīgi noskaņotā sekretāre Lillian Ladele, kurai lika stāties civilās partnerattiecībās, draudot ar atlaišanu no darba, zaudēja lietu par diskrimināciju reliģiskās pārliecības dēļ, kas tika izskatīta Apvienotās Karalistes Apelācijas tiesā.

Tiesību akti, kuri negarantē vienlīdzību, nespēja pasargāt kristiešus, patiesībā, gluži pretēji. Pirms divām nedēļām Pārstāvju palāta noraidīja grozījumus likumprojektā par vienlīdzību, kuru mērķis bija aizsargāt baznīcu reliģijas brīvību, un ES Komisija arī pārmeta iejaukšanos. Komisijas argumentētajā atzinumā teikts, ka Apvienotajai Karalistei ir jāsamazina reliģijas brīvības drošība nodarbinātības tiesību aktu jomā. Es teiktu — kauns Komisijai! Ir jāpieņem tas, ka cilvēki pārstāv kādu ticību un ka viņiem ir tiesības šo ticību apliecināt. Tiesību aktiem ir jāaizsargā kristieši, nevis viņi jāsoda.

  Jacques Barrot, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, valstī, kura man ir vistuvākā, šajā jomā ir notikušas dažas nopietnas konfrontācijas, un es vēlos ļoti vienkārši un personiski paust cerību, ka Eiropas Parlamenta politika arī turpmāk būs savstarpēji toleranta un godbijīga.

Ir tādas ģimenes, kuras vēlas ievērot kristiešu tradīcijas, un ir arī ģimenes, kuras, iespējams, šīs tradīcijas apšauba. Mūsu identitātes un Eiropas pamatā ir tieši šī reliģiju un kultūru daudzveidība. Manuprāt, mums šādi jautājumi ir jārisina ļoti piesardzīgi. Es atļaujos to teikt tāpēc, ka arī es savā valstī esmu cietis no galējībām abās frontēs.

Es esmu jurists, un, godīgi sakot, es nesaprotu, uz kāda pamata šīs debates notiek Parlamentā, šis jautājums vispirms būtu jāskata Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai un attiecīgās valsts valdībai. Manuprāt, šīs debates būtu jārisina tieši šajās iestādēs. Turklāt mums — un Komisijas vārdā arī man — ir jāapliecina tas, ka Komisija viennozīmīgi ļoti cenšas nodrošināt reliģijas brīvības principa ievērošanu un ka acīmredzami būtu jāapkaro jebkāda veida diskriminācija pret cilvēkiem, kuri pārstāv attiecīgo reliģiju.

Tādēļ Komisijai ir jārīkojas saskaņā ar nolīgumos noteikto tiesisko regulējumu, un, veicot savu līgumu ievērošanas sargātāja lomu, tā nedrīkst iejaukties jautājumos, kas attiecas uz dalībvalstīm, ja šie jautājumi nav saistīti ar Eiropas Savienības tiesību aktiem. Man tas vienkārši ir jāpasaka. Komisija var tikai atzīmēt atšķirīgos viedokļus, kas izskanēja šajā Parlamentā, taču tā nevar paust savu viedokli par jautājumu, kas neattiecas uz Eiropas tiesību aktiem. Es vēlreiz atgādinu, ka šie jautājumi jārisina saskaņā ar dalībvalstu tiesību sistēmu. Lūk, ko es šajā saistībā varu teikt kā jurists!

Taču es uzskatu, ka šīs debates ir noderīgas un, protams, interesantas, taču es aicinu visus, kuri piedalījās šajās debatēs, būt saprātīgiem un ļaut savukārt Eiropas Padomei un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai noderīgi pārrunāt Eiropas Cilvēktiesību deklarācijas iespējamās interpretācijas. Taču, godīgi sakot, veicot savu līgumu ievērošanas sargātāja lomu, mēs nedrīkstam iejaukties debatēs, kuras pamatā attiecas uz Eiropas Padomi un Eiropas Cilvēktiesību tiesu.

Atvainojiet, ka es jums šovakar nevaru sniegt labāku atbildi, taču pilnīgi godīgi un saskaņā ar likumu tieši tā man ir jāatbild. Es patiešām uzskatu, ka mēs runājam par problēmām, kas patlaban Eiropas Savienībā tiek risinātas katras dalībvalsts tiesību sistēmas ietvaros.

  Priekšsēdētāja. – Es esmu saņēmusi sešus rezolūcijas priekšlikumus⁽¹⁾, kas iesniegti saskaņā ar Reglamenta 115. panta 5. punktu.

Debates tiek slēgtas.

Balsojums notiks ceturtdien, 2009. gada 17. decembrī.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 149. pants)

  Herbert Dorfmann (PPE), rakstiski. – (DE) Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmums apliecina agresīvu laicīgumu un pilnvaro tos, kuri vēlas, lai publiskajā telpā nebūtu pārstāvētas reliģijas. Tādā veidā netiek ņemts vērā fakts, ka mūsu kontinents nevar pastāvēt bez kristietības. Kristietība definē Eiropu, tās iedzīvotājus, kultūru, mākslu un domāšanas veidu tādā mērā, ka gadījumā, ja kristietība tiktu pilnībā izskausta, šis kontinents zaudētu savu identitāti. Protams, reliģijas brīvība netiek apšaubīta. Viens no demokrātijas lielākajiem ieguvumiem ir baznīcas un valsts nošķiršana, un es vēlos, lai mēs nodrošinātu to, ka katra no tām veic savus pienākumus, apliecinot savstarpēju cieņu. Taču šajā gadījumā tieši par to arī ir runa. Kristīgā baznīca nedrīkst prasīt, lai visi to atbalstītu, taču tā drīkst prasīt, lai visi to cienītu.

  Martin Kastler (PPE), rakstiski. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, ko patiesībā nozīmē reliģijas brīvība? Atbilde ir pavisam vienkārša — tā ir brīvība ievērot reliģiskos rituālus. Reliģijas brīvība nav brīvība no reliģijas, bet gan brīvība pievērsties reliģijai. Reliģijas brīvības mērķis nav izveidot sabiedrību, kurā nebūtu reliģiju; tā drīzāk dod cilvēkiem tiesības sabiedrībā atklāti pārstāvēt savu reliģiju. Krucifiksu izlikšana mācību telpās nevienam neliek ticēt vai neticēt, un tāpēc tas nav pretrunā reliģijas brīvībai. Es arī neesmu dzirdējis, ka būtu tādas tiesības, kas ļautu kādam neatrasties reliģisku simbolu tuvumā. Ja tā būtu, tad mums faktiski uzreiz būtu jāaizliedz attēlot krustus uz kapakmeņiem un visos baznīcu torņos. Tāpēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmums par krucifiksiem ir pretrunā subsidiaritātes principam un tiesībām uz reliģijas brīvību. Eiropas Parlaments nevar un nedrīkst atbalstīt šo lēmumu. Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir jāadministrē tieslietas, nevis jākļūst par marioneti, aizstāvot ideoloģiskas un pret kristietību vērstas intereses. Pretējā gadījumā mums būs nopietni jāizvērtē, vai maz ir pamats šīs tiesas turpmākai darbībai.

  Joanna Katarzyna Skrzydlewska (PPE), rakstiski. – (PL) Manuprāt, šis tiesas lēmums nekādā veidā nav saistīts ar reliģijas brīvības aizsardzību. Būtībā krustu izlikšana mācību telpās neizdara spiedienu uz cilvēku pasaules uzskatu, un šāda rīcība nav pretrunā vecāku tiesībām audzināt savus bērnus saskaņā ar savu pārliecību, tāpat kā tādu apģērbu valkāšana, kas ir raksturīgas kādai noteiktai ticībai, nav uzskatāma par tiesību pārkāpumu. Kopējas un vienotas Eiropas pamatā ir savstarpēja izpratne un tolerance pret citiem, kā arī valstu savstarpējo kultūras atšķirību un Eiropas Savienības tautu izcelsmes un tradīciju respektēšana. Nav nekāds noslēpums, ka mūsu eiropiešu identitāte ir veidojusies tiešā kristīgo tradīciju ietekmē. Tāpēc lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju krustu uzskata par reliģijas simbolu, un tajā pašā laikā arī par savu vērtību simbolu. Es nesaku, ka mūsu savstarpējā ikdienas dialogā mums būtu jāaizmirst par mūsu vērtībām, un es arī nesaku, ka reliģijas brīvības vārdā mums būtu jānoliedz simboli, kas mums ir svarīgi un svēti, neatkarīgi no tā, vai tas ir krusts, Dāvida zvaigzne vai pusmēness. Nevienam arī nav tiesību kādam uzspiest pievērsties kādai noteiktai reliģijai vai vērtību sistēmai, un līdz ar to nevienam arī nav tiesību brīvības vārdā kādam aizliegt izlikt simbolus, kuri ir svarīgi visai cilvēcei. Faktiski ar šo lēmumu Cilvēktiesību tiesa nerīkojas pretrunā reliģijas brīvībai, bet diskriminē visus tos, kuru dzīvē reliģiskiem simboliem ir ļoti liela nozīme.