Fokuss
 

1989.gads — brīnumu gads

Iestādes - 06-11-2009 - 13:02
Pārsūtīt / Saglabāt
1989. gada 1.maijs. "Solidaritātes" rīkota demonstrācija Varšavā. ©BELGA_AFP_DRUSZCZ WOJTEIC

1989. gada 1.maijs. "Solidaritātes" rīkota demonstrācija Varšavā. ©BELGA_AFP_DRUSZCZ WOJTEIC

Kad 1979. gadā pirmoreiz sanāca tieši ievēlētais Eiropas Parlaments, bipolārā, Jaltā noteiktā pasaules kārtība šķita pašsaprotama. Mēs dzīvojām sašķeltā pasaulē, kurā mūsu iztēle atdūrās nevienam nepiederošā zemē. Taču 1989. gads mūs visus pārsteidza, un mēs ar priekpilnu neticību vērojām, kā Eiropu pāršalca brīvības vēsma un sākās Eiropas atkalapvienošanās. Pēc pusgadsimtu ilga pārtraukuma tika atjaunota demokrātija, nojaukts mūris un norauts dzelzs priekškars. Tas bija vecās pasaules gals.

Šogad vienotā Eiropa atzīmē pārmaiņu gada, kas atnesa brīvību un demokrātiju miljoniem cilvēku, 20.gadadienu. Mēs ieklausījāmies 1989. gada notikumu lieciniekos no mūra un priekškara abām pusēm. Ļausim viņu atmiņām atdzīvināt tā laika spraigo gaisotni.
 
 
Ats.: 20091030FCS63488

Ceļā uz brīvu Eiropu: 1989. gads un tā revolūcijas

Lapas sākumsNākošais
 
1989. gada 11. novembris: brūk Berlīnes mūris. ©BELGA_AFP_GERARD MALIE

1989. gada 11. novembris: brūk Berlīnes mūris. ©BELGA_AFP_GERARD MALIE

Pirms divdesmit gadiem dzelzs priekškara austrumu pusē sacēlās pārmaiņu vētra, kas noārdīja priekškaru un aizpūta prom cilvēkiem un tautām uzliktās važas, paverot ceļu brīvībai un demokrātijai.
 
Pēc Otrā pasaules kara jaunā lielvara — Padomju Savienība — turpināja īstenot savus imperiālistiskos plānus,  panākot komunistisku režīmu nodibināšanu Padomju armijas okupētajās Eiropas valstīs.
 
Daudziem šo valstu iedzīvotājiem tomēr atteikšanās no brīvības un demokrātijas nebija pieņemama. Pirmās plaisas mūrī parādījās jau 1956. gadā līdz ar revolūciju Ungārijā, 1968. gada Prāgas pavasarī un 1980. gadu sākumā, izveidojoties Polijas tautas kustībai „Solidaritāte”. Taču nāvējošu triecienu sistēmai deva tieši 1989. gada notikumi.
 
Februāris — aprīlis: Notiek apaļā galda sarunas starp Polijas Komunistu partiju un neatkarīgo arodapvienību „Solidaritāte”.
 
Marts: Aptuveni 80 000 demonstrētāju pulcējas Budapeštā, lai aicinātu atjaunot demokrātiju. Ungārijā izveidojas opozīcijas apaļais galds.
 
4. un 18. jūnijs: Polijas pusbrīvajās vēlēšanās „Solidaritātes” atbalstītāji iegūst 99 no 100 vietām Senātā un  visas 161 „Solidaritātei” atvēlētās vietas Sejmā.
 
27. jūnijs: Austrijas un Ungārijas ārlietu ministri pārgriež dzeloņdrāšu žogu, kas šķir Austriju un Ungāriju.
 
19. augusts: Uz trijām stundām simboliski atver Austrijas un Ungārijas robežu, lai sarīkotu „Viseiropas pikniku” Austrijas un Ungārijas robežpilsētās Sanktmārgarētenā un Sopronkohidā. Vairāk nekā 600 Austrumvācijas pilsoņu izmanto izdevību un šķērso robežu; ungāru robežsargi viņus neaiztur.
 
23. augusts: Baltijas ceļš. Divi miljoni cilvēku sadodas rokās, lai veidotu 600 km garu ķēdi, kas vijas caur Igauniju, Latviju un Lietuvu. Trīs PSRS okupēto Baltijas valstu iedzīvotāji pieprasa 50 gadus iepriekš pieņemtā Molotova-Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu publisku atzīšanu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.
 
24. augusts: Tadeušs Mazoveckis („Solidaritāte”) kļūst par Polijas premjerministru, jo komunistu kandidāts nespēj izveidot kabinetu. Tiek izveidota pirmā nekomunistiskā valdība Austrumu blokā.
 
11. septembris: Ungārijas valdība paziņo, ka Austrumvācijas bēgļi netiks repatriēti un ka viņiem ļaus doties uz Rietumiem. 13 000 Austrumvācijas bēgļu caur Ungāriju dodas uz Austriju un Vācijas Federatīvo Republiku. Dzelzs priekškars starp Austriju un Ungāriju vairs neeksistē.
 
7. oktobris: Oficiāli beidz pastāvēt  Ungārijas Komunistu partija — pirmā Austrumu blokā.
 
9. oktobris: Leipcigā notiek masu demonstrācijas. 70 000 cilvēku pulcējas kopā, dziedot „Mēs esam tauta/ Wir sind das Wolk”.
 
18. oktobris: Atkāpjas Austrumvācijas līderis Ēriks Honekers.
 
4. novembris: Vairāk nekā viens miljons cilvēki pulcējas uz demonstrāciju Aleksandra laukumā Austrumberlīnē.
 
9. novembris: Padodoties protestu un masu bēgšanas priekšā, Austrumvācijas valdība atver robežas. Sagrūst Berlīnes mūris.
 
17. novembris: Sākas Velveta revolūcija. Milicija vardarbīgi apspiež studentu un sociālistu jauniešu aktīvistu demonstrāciju Prāgā. Tas izraisa masu demonstrācijas visās lielākajās Čehoslovākijas pilsētās. Lēš, ka dalībnieku skaits pret valdību vērstajās demonstrācijās Prāgā sasniedz 80 000.
 
16. decembris: Reaģējot uz valdības mēģinājumu izraidīt disidentu mācītāju Laslo Tokešu (Tagad EP deputāts), Rumānijas pilsētā Timišoarā sākas protesti. Vēlāk demonstrācijas tiek rīkotas arī Bukarestē. Rumānijas līderis Nikolaje Čaušešku no Centrālkomitejas balkona uzrunā vairāk nekā 100 000 cilvēku; mītiņš beidzas ar haosu. Sākas revolūcija.
 
25. decembris. Nikolajem Čaušešku izpilda nāves sodu.
 
1990. gadā Baltijas valstis pasludina neatkarību un apvienojas Vācija. 1991. gadā Padomju Savienība beidz pastāvēt.
 
Lapas sākumsNākošais

Intervija: Ruža Tuna par demokrātiskajām pārmaiņām Austrumeiropā

Lapas sākumsNākošaisIepriekšējais
 
Ruža Tuna

Ruža Tuna

„Pat apcietināta es biju brīvs cilvēks," tā poļu deputāte Ruža Tuna (Róża Thun) atmiņā atsauc savu disidentes un „Solidaritātes" kustības aktīvistes pieredzi. Ekskluzīvā intervijā deputāte stāsta, kādēļ viņa nelabprāt runā par Berlīnes mūra krišanu un to, kā Polijā notikušas demokrātiskās pārmaiņas.
 
Tunas kundze, iepriekš esat teikusi, ka nav korekti minēt Berlīnes mūra krišanu, lai aprakstītu pārmaiņas, kas risinājās Centrālajā un Austrumeiropā pirms 20 gadiem. Kādēļ?
 
Redziet, manuprāt, Berlīnes mūra krišana ir izteikts simbolisks Vācijas-Vācijas notikums. Bet, tas, kas patiesība mainījās Eiropā — mēs kopā spējām noārdīt dzelzs priekškaru, šo briesmīgo Eiropas sadalījumu. Darbības vārdi „krist" un „sabrukt” drīzāk būtu piemēroti, lai atspoguļotu mūsu pasivitāti, lai gan pats no sevis šis mūris nesabruka. Mēs paši to izārdījām, ar milzu piepūli, drosmi un redzējumu abpus dzelzs priekškaram.
 
Kā bijusī "Solidarność" kustības aktīviste jūs personīgi bijāt iesaistīta notikumos pirms 1989. gada un sekmējāt pārmaiņas.
 
Ziniet, es esmu veca sieviete, un tas ir garš stāsts (smejas). Kā disidente tiku iesaistīta tā sauktajā demokrātiskajā kustībā jau 70-tajos, vēl pirms Solidaritātes”. Jaunībā, kad vēl mācījos universitātē, vienā brīdī ar draugiem sapratām — arī mēs esam atbildīgi par to, kas notiek. Mēs sapratām, ka spējam ietekmēt notiekošo. Protams, toreiz pat neiedomājāmies, ka Eiropa tik daudz ko ietekmēs mūsu dzīvēs, ka Polija būs brīva, demokrātiska valsts un ES locekle.
 
Vismaz tie cilvēki, kas spēja pretoties komunisma diktatūrai, bija brīvi cilvēki. Mēs bijām normāli šajā absolūti nenormālajā politiskajā sistēmā. Un tā jau bija luksus priekšrocība, pat par to cenu, ko bijām spiesti par to samaksāt. Es biju studentu organizācijas „Studentu komiteja solidaritātei" pārstāve. Šī organizācija pastāvēja vēl pirms Solidaritātes" un citām apvienībām un kustībām, kas attīstījās vēlāk.
 
Tagad man jāatzīst — pat, ja tas bija ļoti grūts laiks, kad mūs regulāri izsekoja slepenpolicija un pat apcietināja, man ir saglabājušās labas atmiņas. Pirmkārt, tādēļ, ka pat apcietināta, es tomēr biju brīvs cilvēks, man bija brīnišķīgi draugi un domubiedri. Tagad es dzīvoju Eiropā — un tas ir vairāk nekā es biju cerējusi un sapņojusi. Bez tam — man ir prieks sev atzīt, ka esmu piedalījusies un savu roku pielikusi šo pozitīvo notikumu sekmēšanā.
 
Atskatoties šos 20 gadus atpakaļ — kuras jūsu cerības ir piepildījušās un kas sagādājis lielāko vilšanos?
 
Dzīve sagādā dažādas vilšanās. Pāreja no pilnīgi noslēgtas pasaules uz brīvo tirgus ekonomiku bija diezgan liels izaicinājums. Tās ir bijušas nemitīgas izmaiņas, pēdējos 20 gados izmainījies ir viss, ne tikai nacionālajā politikā, bet arī globālā mērogā - ja paskatāmies uz citām Eiropas valstīm. Uz Austrumiem no Polijas - vairs neeksistē Padomju Savienība, uz Dienvidiem - vairs neeksistē Čehoslovākija, uz Rietumiem no Polijas - vairs neeksistē divas Vācijas republikas.
 
Tomēr sociālās aprūpes sistēma Polijā joprojām nav tik attīstīta, lai mēs varētu parūpēties par tiem, kuri paši to nespēj. Tādēļ ir cilvēki, kuri ir ļoti vīlušies, taču kopumā poļi nekādā gadījumā nav neapmierināti ar dzīvi. Ja palūkojamies, ko vēsta dažādas aptaujas - poļi lielākoties ir laimīgi un apmierināti ar dzīvi, ar politiskajiem lēmumiem, kaut piemēram, par pievienošanos ES. Poļi ir ļoti strādīgi un pašreiz viņi saskata sava darba augļus, ekonomika attīstās.
 
Kāds būtu Jūsu vēstījums jaunajai paaudzei?
 
Izvelēties aktīvu dzīves ceļu, iesaistīties. Vēlāk būs ļoti vērtīgi palūkoties atpakaļ uz paša paveikto, jo īpaši, ja Eiropas labā būs paveikts kāds labs darbs. Vecāki ļaudis vienmēr uzsver — kad mēs augām, jaunieši bija labāki. Man patiešam nepatīk ko tādu dzirdēt — ja mēs būtu bijuši labāki, mēs nekad nebūtu pieļāvuši tik ilgu šo baiso sistēmu pastāvēšanu.
 
Es uzskatu, ka ne tikai mūsdienu jaunieši ir labi, bet viņiem ir iespēja dzīvot svētītā laikā. Es ļoti velētos, lai katrs jaunietis varētu no rīta pamosties, uzsmaidīt par iespēju dzīvot tieši tagad un justos arī atbildīgs par notiekošo. Jo tikai iesaistoties, var darīt pasauli ap sevi labāku. Vienalga kur - savā rajonā, skolā, universitātē, nacionālā līmenī vai Eiropas līmenī. Es ļoti vēlu ikvienam jaunietim izveidot ģimeni, uzaudzināt bērnus, dzīvot laimīgu dzīvi un šo optimismu nodot arī nākamajām paaudzēm.
 

Papildu informācija :

Lapas sākumsNākošaisIepriekšējais

No Hitlera-Staļina pakta līdz Berlīnes mūra krišanai

Lapas sākumsNākošaisIepriekšējais
 
1939.gada 23. augusts. Tiek parakstīts Molotova -Ribentropa pakts. © Belga/Farabola/Leemage

1939.gada 23. augusts. Tiek parakstīts Molotova -Ribentropa pakts. © Belga/Farabola/Leemage

Šogad aprit 70 gadi kopš Molotova-Rībentropa pakta parakstīšanas, ar kuru Hitlers un Staļins sadalīja Austrumeiropu. Tāpat ir aizritējuši 20 gadi, kopš kritis sadalīšanas simbols — Berlīnes mūris. Atklājot konferenci, ar kuru tika pieminētas šīs nozīmīgās gadadienas, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Ježijs Buzeks runāja ne tikai par pagātni, bet īpašu uzmanību veltīja tam, kāda Eiropa ir pašreiz. "Tagad mēs dzīvojam citādā Eiropā, kuras pamatā jābūt solidaritātei," sacīja Buzeks.
 
Berlīnes mūris krita 1989. gada 9 novembrī, savukārt Vācijas-PSRS pakts tika parakstīts 1939. gada 23. augustā, radot "briesmīgu divu totalitāro režīmu — nacisma un komunisma —  savienību," tā vēstures notikumus vērtēja Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Žaks Baro 14. oktobrī notikušajā Baltijas valstu parlamentu organizētajā konferencē "Eiropa 70 gadus pēc Molotova-Rībentropa pakta".
 
Kopīgā atmiņa
 
Konferences mērķis bija skaidrot pagātnes notikumus un sekmēt vienotu izpratni par Eiropas vēsturi. "Vairāk nekā jebkad agrāk mums kā Eiropas Savienībai ar pārējo pasauli ir jārunā vienā balsī," norādīja Buzeks.
 
Vēsturnieks no Latvijas Universitātes Aivars Stranga pauda viedokli, ka kopīgas atmiņas un vienotas izpratnes par pagātnes notikumiem trūkums var radīt problēmas kopīgas nākotnes plānošanā un veidošanā. „Eiropas Savienībā ir jābūt vienotai vēstures izpratnei un vienam vēsturiskajam naratīvam," sacīja Stranga.
 
Konferences dalībnieki vienojās par nepieciešamību aktivizēt starptautisko sadarbību, lai vairotu objektīvas zināšanas par vēsturi un vienotu izpratni. Igauņu deputāts Marts Lārs izteica priekšlikumu veidot jaunu vēstures rokasgrāmatu skolēniem.
 
Mūra nojaukšana — cietuma nojaukšana
 
Berlīnes mūris krita pirms 20 gadiem, taču vai Rietumos cilvēki zina, kas notika valstīs otrpus mūrim šos 50 gadus?
 
Lietuviešu deputāts Vitauts Landsberģis pauda pārliecību, ka „šo divu Eiropu izveidošana — demokrātiskās un Padomju — noslēdzās ar asiņainā un drūmā Berlīnes mūra uzcelšanu."
 
Viņš arī atklāja, ka valstīm, kas pievienojās ES pirms pieciem gadiem, tas nozīmēja „cietumu, kas pletās pāri Austrumeiropai, sagūstot simtiem miljonus nevainīgu cilvēku.. Tādējādi, mūra noārdīšana šiem cilvēkiem nozīmēja arī cietuma noārdīšanu, kā arī — Eiropas politiski kulturālās sadalīšanas atmaskošanu."
 
Vai joprojām ir kādas problēmas?
 
Daudzi runātāji uzsvēra, ka Rietumeiropā joprojām neizprot šī tumšā vēstures perioda sekas un tos režīma noziegumus, kas tika pastrādāti pret miljoniem cilvēku aiz dzelzs priekškara.
 
Varšavas Universitātes pārstāvis Kazimirs Vojcickis (Kazimierz Woycicki) apgalvoja, ka lielākās problēmas rodas, ja tiek salīdzināti divi totalitārie režīmi — komunisms un nacisms. "Mēs nedrīkstam salīdzināt šos režīmus un pieļaut jebkāda veida konkurenci starp holokaustu un Staļina režīmu," viņš sacīja.
 
Kamilla Andersone (Camilla Andersson) no Zviedrijas Komunisma noziegumu informācijas institūta noradīja, ka pastāv lielas atšķirības Rietumu cilvēku zināšanu līmenī. Piemēram, Rietumos joprojām daudzi domā, ka Berlīnes mūri uzcēla nacisti.
 
Līdz ar to, konferences dalībnieki vienojās par turpmāku nepieciešamību dalīties pieredzē un viedokļos par šiem jautājumiem.
 

Papildu informācija :

Lapas sākumsNākošaisIepriekšējais

Intervija: Verners Šulcs par 1989. gada novembri

Lapas sākumsNākošaisIepriekšējais
 
Verners Šulcs ©BELGA_AFP PHOTO DDP_MICHAEL KAPPELER

Verners Šulcs ©BELGA_AFP PHOTO DDP_MICHAEL KAPPELER

„Tas, ka brīvība un demokrātija ir izcīnīta pašu spēkiem, cilvēkus stipri iespaido,” saka Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Verners Šulcs (Werner Schulz), vērtējot savu veikumu pirms 20 gadiem Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR) un šodien Parlamentā. Šulcs vēršas pret tādu vēstures interpretāciju, kas notikumus pirms 20 gadiem parāda kā nenovēršamu komunisma sabrukumu. „Sistēmas vienkārši tāpat nesagrūst,” uzsver Šulcs, norādot uz Kubu un Ziemeļkoreju.
 
1989. gada 4. novembrī Berlīnē notika līdz tam lielākā demonstrācija, kura piedalījās vairāk nekā miljons cilvēku. Vai atceraties šo dienu?
 
Ja, tā bija mana pirmā patiešām brīvā un lielā demonstrācija Berlīnē. No visam pusēm turp plūda cilvēki ar neticami radošiem, bezkaunīgiem plakātiem, kurus rotāja saukļi un karikatūras.
 
Tomēr klīda baumas, ka „Stasi” (VDR slepenais dienests — red.) plāno uz robežas pie Brandenburgas vārtiem provocēt starpgadījumu, lai tai būtu iemesls demonstrāciju apspiest ar varu. Tādēļ daudzi draugi no opozīcijas grupas „Jaunais forums” bija sev apsējuši lentas ar uzrakstu „Bez vardarbības” un stāvēja posteņos, lai novērstu šādu provokāciju.
 
Vai Berlīnes mūris 1989. gada 9. novembrī krita, tika sagrauts vai vienkārši sadrupa?
 
9. novembrī tika pārkāpta robeža un no rietumu puses uzkāpts uz mūra; tas tika gāzts un krita mazliet vēlāk. Šajā dienā tika pārrauts dzelzs priekškars — nevis aiz pārskatīšanās, bet padodoties spiedienam no ielas.
 
Cilvēki plūda uz robežpārejām, jo televīzijā tika ziņots, ka tiks atvērta robeža. Pie Bornholmas ielas robežpārejas pēkšņi pulcējās simtiem cilvēku. Agrāk uz viņiem šautu. Taču robežsargi bija apmulsuši, un spiediens kļuva aizvien lielāks. Cilvēki kliedza: „Atveriet, atveriet!” Un tad robeža tika atvērta, un pūlis plūda Rietumberlīnes virzienā.
 
Taču — tagad nerunājot par mūri — vai sistēma sabruka pati?
 
Ne, sistēma tika sagrauta. Sistēmas vienkārši tāpat nesagrūst. Visi tie, kas saka, ka VDR bija pienācis gals, maldās. Ziemeļkorejā nekas nav sabrucis, arī Kubā vēl nē — pat ja tautai iet arvien sliktāk. Salīdzinot ar, piemēram, Rumāniju, cilvēkiem VDR vēl klājās ļoti labi. Tik ātri nekas nebūtu sagruvis. Nē, sistēma tika sagrauta.
 
Problēma bija tā, ka ļaudis vairs nevarēja dabūt prom no ielas. Pirmā lielā, neatļautā demonstrācija 9. oktobrī Leipcigā padarīja valsts varu rīcībnespējīgu. Pirmoreiz tās spēkos nebija apturēt šādu demonstrāciju. Tas daudzus iedrošināja darīt to pašu, un tad viedoklis tika pausts visur. Spiediens arvien pieauga, un tad Vācijas Sociālistiskā Vienības partija (VSVP) bija spiesta pieņemt jaunu Ceļošanas likumu. Ēriks Honekers vēl 1989.gada sākumā bija teicis, ka mūris stāvēs vēl pēc 50 vai 100 gadiem, tik ilgi, kamēr pastāvēs mūra uzsliešanas iemesli. Taču iemesls bija VSVP pati un tas, ka cilvēki pastāvīgi bēga vai gribēja izceļot no VDR. Kad dzelzs priekškars sāka dilt, bija klāt arī VSVP pēdējā stundiņa.
 
Vai tas, ka netika panākts „Ķīnas risinājums”, no režīma skatu punkta bija kļūme?
 
Grūti pateikt, jo tie, kas toreiz bija pie varas, šodien nav godīgi. No vienas puses, viņi pēc Tjaņaņmeņas demokrātiskās kustības apspiešanas draudēja ar „Ķīnas risinājumu” un „Ķīnas biedru” rīcību vērtēja atzinīgi. No otras puses, es neesmu pārliecināts, ka viņi to būtu nopietni vēlējušies. Vecās skolas pārstāvji, tie, kas pieredzēja Staļina laikus, būtu uzstājuši, ka „kontrrevolūcija jāapspiež jau iedīglī”.  Citi vilcinājās, turklāt vienlaicīgi notika „pils apvērsums”, tādēļ pavēļu ķēde nenostrādāja.
 
Leipcigā (9. oktobrī — red.) 70 000 cilvēku ar steku vairs nebija novaldāmi, vienīgais, kas būtu darbojies, būtu bijusi šāviņi, taču tie būtu noveduši pie asinspirts. Mazie ierēdņi tādēļ gaidīja pavēli no augšas. Taču tie, kas bija augšā, vilcinājās, un tad pārsvaru guva tie, kas rīkojās — ļaudis, kas piedalījās demonstrācijā, baiļpilni. Taču viņi izgāja ielās un uzvarēja.
 
Vai 1989. gada notikumi jums kaut ko nozīmē arī kā Eiropas Parlamenta deputātam?
 
Noteikti. Tas, ka brīvība un demokrātija ir izcīnīta pašu spēkiem, cilvēkus stipri iespaido. Atšķirība no rietumvāciešiem mums to neuzdāvināja. Manuprāt, cilvēks, kas gadiem ilgi ir ilgojies pēc brīvības un demokrātijas, to vērtību izprot pilnīgi savādāk.
 
Es turklāt ļoti jūtīgi uztveru notiekošo Austrumeiropā un ļoti daudz strādāju Krievijas virzienā. Tur ir daudz cilvēku, kas ir līdzīgā situācijā, kāda bija VDR. Daļēji viņu situācija ir pat ļaunāka, jo tur jāsastopas ar brutālu vardarbību — cilvēkus ne tikai iebiedē, bet sērijveidā slepkavo. Tādēļ es ar visiem spēkiem atbalstīju Parlamenta šīgada Saharova balvas piešķiršanu „Memoriālam”.
 

Papildu informācija :

Lapas sākumsNākošaisIepriekšējais

Berlīnes mūra krišana: intervija ar Žaku Santēru

Lapas sākumsNākošaisIepriekšējais
 
Žaks Santērs

Žaks Santērs © Belga/PHOTOPQR/LE REPUBLICAIN LORRAIN/HECKLER Pierre

„Nākamajā dienā pēc mūra krišanas pie Luksemburgas robežas drūzmējās neskaitāmi trabanti,” atminas Žaks Santērs (Jacques Santer), bijušais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, Luksemburgas premjerministrs un Eiropas Parlamenta deputāts. Austrumvācijas autovadītāji esot vēlējušies redzēt Luksemburgas radio, „miera un brīvības simbolu”.
 
Kas jums palicis atmiņā no 1989. gada notikumiem? Vai jūs kaut kādā veidā bijāt tajos iesaistīts?
 
Tajā laikā es biju Luksemburgas Lielhercogistes premjerministrs. Šī austrumvāciešu sacelšanās, kas noveda pie Berlīnes mūra krišanas, mūs pārsteidza un saviļņoja. Taču mēs jau bijām informēti par līdzīgiem notikumiem, piemēram, Ungārijā, Polijā un Čehoslovākijā.
 
Nākamajā dienā pēc mūra krišanas pie Luksemburgas robežas drūzmējās neskaitāmi trabanti. Luksemburgas muitnieki man zvanīja un jautāja, ko darīt ar šiem autovadītājiem, kuriem nebija vīzu, bet kuri vēlējās redzēt Luksemburgas radio. Es viņiem atļāvu iebraukt mūsu valstī, un mēs viņiem parādījām radio, taču pēc tam viņiem atkal bija jāizbrauc, ņemot vērā, ka viņiem nebija uzturēšanās atļauju.
 
Pēc tam kristīgajiem demokrātiem vidū bija daudz diskusiju un domstarpību. Tā kā tolaik biju Eiropas Tautas partijas priekšsēdētājs, es sasaucu kristīgo demokrātu sanāksmi Pizā, un ar kanclera Helmūta Kola kristīgajiem demokrātiem vienojāmies atbalstīt Vācijas apvienošanas stratēģiju.
 
No Rietumeiropas skatu punkta — kā jūs vērtējat šodienas situāciju? Vai tālaika reformas ir nesušas gaidītos rezultātus?
 
Manuprāt, tas ir veiksmes stāsts labā nozīmē. Protams, tas arī radīja jaunas problēmas, jo bija jāiegulda daudz pūļu. Vēl arvien lepojos ar diviem manis vadītās Komisijas sasniegumiem. Pirmkārt, ņemot vērā šībrīža krīzi — ar to, ka 1999. gada 1. janvārī ieviesām eiro; kas to zina, kāda būtu ES bez eiro. Otrkārt, ar to, ka mēs bijām pirmā Komisija, kas izstrādāja paplašināšanās stratēģiju, kas noveda pie 2004.gada un 2007.gada paplašināšanās. Esmu ļoti gandarīts, ka šādā veidā esmu varējis palīdzēt apvienot mūsu kontinentu mierā un brīvībā.
 
Lapas sākumsNākošaisIepriekšējais

1989. gada vasara: deputāti atceras Baltijas ceļu

Lapas sākumsNākošaisIepriekšējais
 
Baltijas ceļš ©BELGA_AFP_ANDREY SOLOVYOV

Baltijas ceļš ©BELGA_AFP_ANDREY SOLOVYOV

1989. gada augustā divi miljoni cilvēku sadevās rokās, lai veidotu 600 km garu ķēdi, kas vijās caur Igauniju, Latviju un Lietuvu. Trīs PSRS okupēto Baltijas valstu iedzīvotāji pieprasīja 50 gadus iepriekš pieņemtā Molotova-Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu publisku atzīšanu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Tajā pašā laikā Polijā tika izveidota pirmā demokrātiskā valdība. 20 gadus vēlāk uz sarunu aicinājām dažus aculieciniekus, Eiropas Parlamenta deputātus.
 
1989. gadā, kad pār Poliju, Ungāriju un Čehoslovākiju pāršalca demokrātisku pārmaiņu vilnis, Baltijas valstis vēl joprojām atradās komunisma dzīlēs. Tomēr 23. augustā sarīkotā līdz šim nepieredzētā protesta akcija pret padomju uzkundzēšanos uzveda sagūstītās nācijas — Igauniju, Latviju un Lietuvu — uz vienvirziena ceļa pretī neatkarībai. Daudzējādā ziņā šis notikums bija tikpat svarīgs kā Velveta revolūcija vai Berlīnes mūra krišana.
 
„Vēl tagad, pēc divdesmit gadiem, mani katrreiz pārņem saviļņojums, kad tiek pieminēts Baltijas ceļš,” stāsta Sandra Kalniete (Eiropas Tautas partijas grupa), viena no Baltijas ceļa galvenajiem organizatoriem Latvijā. „Tāpat kā 1991. gada janvāra barikādes, tas ir viens no cildenākajiem mūsu tautas garīgā spēka un vienotības brīžiem.”
 
„Pēc divdesmit gadiem Baltijas ceļš nav zaudējis savu simbolisko nozīmi,” uzskata izsūtījumā Sibīrijā dzimusī deputāte. „Šodien tas ir pārvērties par leģendu, kas tāpat kā Mahatmas Gandija nevardarbīgā pretošanās ir ierakstīta 20.gadsimta tautu brīvības cīņu vēsturē. Par leģendu, ar kuru samērojama Baltijas valstu un tautu atgriešanās Eiropā un pasaulē.  Un šī atgriešanās nebija vajadzīga tikai mums. Tā bija un ir vajadzīga Eiropai, tās stabilitātei un nākotnei. Lai nekad vairs Eiropu nesadalītu dzelzs priekškars un nevajātu bailes no saviem kaimiņiem.”
 
„Cik es biju izredzēta, ka man bija atļauts strādāt šim brīnumam!” jūsmo deputāte.
 
Pianists un mūzikas profesors, bijušais Lietuvas neatkarības kustības līderis Vītauts Landsberģis (Eiropas Tautas partijas grupa) stāsta, ka Lietuvā „apkaunojošā pakta” skumjā gadadiena kopš 1987. gada tiek atzīmēta ar sēru lentēm.
 
Analizējot Baltijas ceļa nozīmi, viņš uzsver: „Baltijas ceļš sūtīja nepārprotamu labas gribas vēstījumu pasaulei: mēs pieprasām brīvību un to paņemsim miermīlīgi; vardarbībai un netaisnībai ir pienācis gals! Padomju Savienība neuzdrošinājās pielietot spēku, un decembrī tās Tautas deputātu kongress pieņēma rezolūciju, nosodot un anulējot Molotova-Ribentropa paktu.”
 
Tunne Kelams (Eiropas Tautas partijas grupa), viena no  Igaunijas Nacionālās neatkarības partijas vadošajām personām, Baltijas ceļā stāvēja uz ielas, kas ved uz tagadējo Igaunijas parlamentu. „1989. gadā Baltijas valstis bija okupējuši simtiem tūkstoši padomju kareivju,” viņš norāda. „Ņemot vērā šos apstākļus, pilsoņu iniciatīva izveidot ķēdi no diviem miljoniem cilvēku, ir vienreizēja. Tai pienākas vieta apspiesto nāciju vēsturē.”
 
Pirmā nekomunistiskā valdība
 
Pirms 20 gadiem Austrumeiropa piedzīvoja arī pirmās nekomunistiskās valdības izveidi Polijā. 1989. gada 24. augustā Solidaritātes pārstāvis Tadeušs Mazoveckis (Tadeusz Mazowiecki) kļuva par premjerministru, pateicoties komunistu pārstāvja nespējai izveidot kabinetu. Jūnijā notikušajās brīvajās vēlēšanās — pirmajās reģionā — Solidaritātes pārstāvji ieguva 99 no 100 vietām Senātā un visas 161 vietas Sejmā. ”Pēc vēlēšanām sistēmas erozija paātrinājās,” atceras bijušais Solidaritātes preses sekretārs Janušs Oniškevičs (Janusz Onyszkiewicz, Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupa).
 
Tā kā oficiāli vēl joprojām spēkā bija „Brežņeva doktrīna”, bija jārēķinās ar iespējamu Padomju Savienības iejaukšanos. „Mēs saņēmām dažus signālus no Padomju Savienības, no „perestroikas” un „glasnostj” (pārbūves un atklātības) pionieriem, ka šī doktrīna droši vien nepaliks spēkā, taču neviens nebija īsti pārliecināts. Tas bija līdzīgi kā ar beigtu lauvu — visi apkārtstāvošie var teikt, ka tā ir beigta, taču kādam jāsaņem dūša un tā jāparausta aiz astes, lai pārliecinātos.”
 
Polijai bija noteicoša loma Berlīnes mūra iekustināšanā. „Kad Polija noraidīja komunismu, kļuva skaidrs, ka drīz tiks izvirzīts jautājums par Vācijas Demokrātiskās Republikas statusu un ka beigās Berlīnes mūris sabruks. 1989. gada novembrī par to runājām ar kancleru Helmūtu Kolu viņa vizītes laikā Polijā. Kols neticēja, taču nākamajā dienā viņam bija jādodas atpakaļ uz Vāciju, jo mūris tikko bija sabrucis.”
 
Lapas sākumsNākošaisIepriekšējais

Pirmās plaisas priekškarā: Ungārijas un Austrijas stāsts

Lapas sākumsIepriekšējais
 
1989. gada 17. jūnijs. Austrijas ārlietu ministrs Alois Mock (pa kreisi) un Ungārijas ārlietu ministrs Gyula Horn (pārgriež dzeloņdrāšu žogu, kas šķir Austriju un Ungāriju. ©BELGA/EPA/ROBERT JAEGER

1989. gada 17. jūnijs. Austrijas ārlietu ministrs Alois Mock (pa kreisi) un Ungārijas ārlietu ministrs Gyula Horn (pārgriež dzeloņdrāšu žogu, kas šķir Austriju un Ungāriju. ©BELGA/EPA/ROBERT JAEGER

1989. gada novembris. Cilvēku pūļi sakāpuši uz Berlīnes mūra un cenšas to nojaukt… Mēs visi pazīstam šos nu jau ikoniskos attēlus, tomēr daudzi nezina, ka dzelzs priekškars faktiski un fiziski pirmoreiz tika pārrauts uz Ungārijas un Austrijas robežas. Šo notikumu atceras vairāki Eiropas Parlamenta deputāti.
 
Kad Ungārijā iegāzās tūkstošiem bēgošu austrumvāciešu, toreizējais Ungārijas ārlietu ministrs Gyula Horn un viņa austriešu kolēģis Alois Mock, nolēma pārgriezt dzeloņdrāšu žogu pie Sopronas. Tas notika 1989. gada 27. jūnijā.
 
Kopš Otrā pasaules kara beigām līdz Aukstā kara beigām dzelzs priekškars simbolizēja Eiropas austrumu un rietumu ideoloģisko un faktisko sašķeltību. Ir grūti noticēt, ka tikai pirms divām desmitgadēm eiropieši nevarēja brīvi ceļot, sarunāties vai pat satikties un ka, mēģinot pārbēgt uz rietumu pusi, tika zaudēti vairāki simti dzīvību.
 
Viens no soproniešiem — 48 gadus vecais eiroparlamentārietis József Szájer (Eiropas Tautas partijas grupa) — robežu pirmoreiz šķērsojis 20 gadu vecumā.
 
Viņš uzskata, ka robežas pārraušana bija viens no 20. gadsimta būtiskākajiem vēsturiskajiem notikumiem. Nesen viņš uzdāvinājis Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam Hansam-Gertam Poteringam un Eiropas Komisijas priekšsēdētājam Žozē Manuelam Barrozu pa gabaliņam dzeloņdrāts no Austriju un Ungāriju šķirošā žoga, lai atgādinātu, ka „pat visnospiedošākie režīmi var tikt gāzti”.
 
Austriešu deputāte Christa Prets (Sociālistu grupa, līdz 2009.g.), kura 1989. gadā bija kādas Austrijas pierobežas pilsētiņas padomes locekle, notikumu raksturo kā fascinējošu — tāpat kā 1956. gadā, kad „ungāri nāca un gribēja būtu brīvi”.
 
Viņa atgādina, ka pierobežas reģionam robežas atvēršana nesusi daudz labumu. Tā, piemēram, tagad esot iespējams bez pūlēm piekļūt Sopronas arhīvam, kurā glabājas vairāki dokumenti, kas saistīti ar Austroungārijas monarhiju.
 
Austrumvācijā uzaugusī deputāte Gisela Kallenbach (Zaļo grupa, līdz 2009.g.) stāsta, ka notikumi pie Austrijas un Ungārijas robežas viņai un viņas draugiem bijuši šokējoši. „Pirmkārt, neviens no mums nebūtu iedomājies, ka dzelzs priekškars varētu pazust mūsu dzīves laikā. Otrkārt, mums bija jābaidās, ka aizvien lielāks skaits draugu, ģimenes locekļu un kolēģu dosies uz „zelta rietumiem”.” Deputāte bijusi viena no tiem, kas 1989. gada rudenī kliedza: „Mēs paliekam!”, atbildot uz vairākuma: " „Mēs gribam tikt ārā!”.
 
Viņa uzskata, ka robežas žoga pārgriešana bijis svarīgs solis ceļā uz brīvu demokrātiju un vienotu Vāciju, un saka paldies Ungārijas toreizējai valdībai par tās drosmi.
 
Lapas sākumsIepriekšējais