Raksts
 

Intervija: Anna Rosbaha par „plastmasas zupu” okeānā

Vide - 19-03-2010 - 13:00
Pārsūtīt / Saglabāt

Iedomājieties peldošu plastmasas un gumijas atkritumu masu, kuras apjoms ir 34 reizes lielāks nekā Nīderlandes teritorija. Tā nav zinātniskā fantastika, bet gan realitāte — šāds veidojums ir izpleties Klusajā okeānā. Uz sarunu aicinājām dāņu deputāti Annu Rosbahu (attēlā), kura uz šo problēmu vērsa uzmanību Parlamenta pagājušonedēļ pieņemtajā ziņojumā par piesārņojumu Atlantijas okeānā.

Kādēļ šis jautājums ir būtisks?
 
Ziniet, manā skatījumā ūdens ir vissvarīgākā lieta. Bez ūdens uz Zemes nebūtu dzīvības. Ja mēs ūdeni pārāk piesārņosim, tad mums būs nopietnas problēmas.
 
Vai jūs, lūdzu, varētu nedaudz sīkāk paskaidrot, kas īsti ir šī „plastmasas zupa”?
 
Liela daļa „plastmasas zupas” ir klāta ar ķīniešu un japāņu zīmēm un burtiem. Diemžēl daudzi no šiem priekšmetiem nāk arī no Eiropas. Plastmasas zupa ir gan Atlantijas, gan Klusajā okeānā. Tās apjoms ārkārtīgi ātri pieaug. Kārtas kļūst aizvien biezākas un biezākas.
 
Cik liela tā ir?
 
Nevar teikt, ka tas ir viens liels kontinents vai tamlīdzīgi — tās ir salas. Tās sniedzas aizvien dziļāk un dziļāk un ir atrodamas aizvien vairāk vietās.
 
Būtu jāveido jauna rūpniecības nozare! Nevar paķert parastu zvejas laivu ar domu: „Labs ir, ņemšu trali un kaut ko te savākšu”. Plastmasas pudele dzeramajam ūdenim ir izgatavota no pilnīgi cita veida plastmasas nekā eļļas tvertne vai mājsaimniecības priekšmeti.
 
Jāapzinās, ka tā ir rūpniecības nozare un kaut kas, ar ko tu kā privātpersona vari pelnīt iztiku. Tātad nākamais solis arī būtu atrast piegādes uzņēmumus, kas spētu to pārvērst par jaunu sākumu.
 
Zupa droši vien ir arī ļoti kaitīga zivīm?
 
Tas tiesa — tāpat arī okeāna zīdītājiem, maziem vaļiem; daudzi dzīvnieki slīkst! Saka, ka pat haizivis slīkst, jo ja haizivs, piemēram, ir sapinusies zvejas tīklā, tad tā nevar pakustēties. Un ja haizivs nevar pakustēties, tad tā nevar paelpot.
 
Ir briesmīgi, ko visu tikai nevar var atrast roņos, delfīnos un citos dzīvniekos — piemēram, plastmasas rotaļlietas. Tas ir ļoti skumji.
 
Vai tādas valstis kā Ķīna un ASV apzinās šo problēmu?
 
Es nezinu, kā to pateikt angliski — varbūt „prom no acīm, prom no prāta”.
 
Un kā ir ar veciem zvejas tīkliem?
 
Es dzirdēju, ka kāds dāņu zvejnieks bijis ļoti aizkaitināts par visiem pārpalikušajiem tīkliem, jo nezinājis, kur tos likt. Viņš izdomāja, kā tos saplēst mazos gabaliņos un izmantot otrreiz. Tie pārvētīsies par jauniem tīkliem. Viņš pieteica patentu un uzsāka milzu biznesu. Gada laikā viņš kļuva par miljonāru!
 
Vai cilvēkiem būtu jāuzņemas atbildība?
 
Ja sākam ar atbildību pašu ģimenē, tad to ir daudz vieglāk izdarīt nekā visas valsts mērogā. Manuprāt, katram kuģa īpašniekam būtu jāsaka: „Nē, es neiztukšošu un netīrīšu savu tvertni atklātā jūrā, jo tas piesārņos pludmales, kurs es, mana sieva un mani bērni ejam peldēties.”
 
Ats.: 20100305STO70033

Papildu informācija :