Deputātu jautājumi
2006. gada 6. jūnija
O-0058/06
MUTISKS JAUTĀJUMS AR DEBATĒM saskaņā ar Reglamenta 108. pantu Iesnieguši Luis Yañez-Barnuevo García, Miguel Martínez Martínez, Carlos Carnero González, Willy Meyer Pleite, Raül Romeva i Rueda, Ignasi Guardans Cambó, Josu Ortuondo Larrea, Bernat Joan i Marí, Inés Ayala Sender, Maria Badia I Cutchet, Enrique Barón Crespo, Joan Calabuig Rull, Rosa Díez González, Bárbara Dührkop Dührkop, Iratxe García Pérez, David Hammerstein Mintz, Antonio Masip Hidalgo, Manuel Medina Ortega, Emilio Menéndez del Valle, Javier Moreno Sánchez, Rosa Miguélez Ramos, Raimon Obiols i Germà, Francisca Pleguezuelos Aguilar, Teresa Riera Madurell, María Salinas García, Antolín Sánchez Presedo, María Sornosa Martínez, Elena Valenciano Martínez-Orozco, André Brie, Evelyne Gebhardt, Lissy Gröner, Klaus Hänsch, Karin Jöns, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Helmut Kuhne, Heinz Kindermann, Constanze Krehl, Jo Leinen, Erika Mann, Helmuth Markov, Tobias Pflüger, Bernhard Rapkay, Heide Rühle, Martin Schulz, Frithjof Schmidt, Feleknas Uca, Ralf Walter, Sahra Wagenknecht, Gabriele Zimmer, Jörg Leichtfried, Hannes Swoboda, Karin Scheele, Johannes Voggenhuber, Philippe Busquin, Véronique De Keyser, Mia De Vits, Alain Hutchinson, Marc Tarabella, Adamos Adamou, Kyriacos Triantaphyllides, Ole Christensen, Poul Rasmussen, Vladimír Maňka, Borut Pahor, Mojca Drčar Murko, Toomas Ilves, Andres Tarand, Kader Arif, Marie-Hélène Aubert, Jean-Luc Bennahmias, Pervenche Berès, Guy Bono, Marie-Arlette Carlotti, Françoise Castex, Jean Cottigny, Harlem Désir, Anne Ferreira, Jean-Claude Fruteau, Catherine Guy-Quint, Jacky Henin, Pierre Moscovici, Gérard Onesta, Bernard Poignant, Marie-Line Reynaud, Catherine Trautmann, Gilles Savary, Yannick Vaugrenard, Bernadette Vergnaud, Francis Wurtz, Satu Hassi, Henrik Lax, Reino Paasilinna, Esko Seppänen, Stavros Arnaoutakis, Katerina Batzeli, Panagiotis Beglitis, Stavros Lambrinidis, Diamanto Manolakou, Dimitrios Papadimoulis, Nikolaos Sifunakis, Georgios Toussas, Marilisa Xenogiannakopoulou, Alexandra Dobolyi, Szabolcs Fazakas, Zita Gurmai, Gyula Hegyi, Edit Herczog, Csaba Tabajdi, Proinsias De Rossa, Mary McDonald, Vittorio Agnoletto, Giovanni Berlinguer, Giusto Catania, Giovanni Fava, Donata Gottardi, Umberto Guidoni, Lilli Gruber, Luisa Morgantini, Roberto Musacchio, Pasqualina Napoletano, Marco Rizzo, Guido Sacconi, Mauro Zani, Nicola Zingaretti, Aloyzas Sakalas, Robert Goebbels, John Attard-Montalto, Louis Grech, Joseph Muscat, Thijs Berman, Sophia in 't Veld, Joost Lagendijk, Kartika Liotard, Edith Mastenbroek, Erik Meijer, Margrietus van den Berg, Jan Wiersma, Genowefa Grabowska, Bogusław Liberadzki, Józef Pinior, Francisco Assis, Luis Capoulas Santos, Paulo Casaca, Manuel dos Santos, Edite Estrela, Emanuel Fernandes, Elisa Ferreira, Ilda Figueiredo, Ana Gomes, Pedro Guerreiro, Joel Hasse Ferreira, Jamila Madeira, Miguel Portas, Sérgio Sousa Pinto, Michael Cashman, Richard Corbett, Bairbre de Brún, Robert Evans, Richard Howitt, Glenys Kinnock, Caroline Lucas, David Martin, Linda McAvan, Arlene McCarthy, Peter Skinner, Terence Wynn, Richard Falbr, Jaromír Kohlíček, Jiří Maštálka, Miloslav Ransdorf, Vladimír Remek, Libor Rouček, Daniel Strož, Jan Andersson, Carl Schlyter, Jonas Sjöstedt, Eva-Britt Svensson, Åsa Westlund, Johan Van Hecke, Panayiotis Demetriou, Marios Matsakis, Marie Isler Béguin, Alain Lipietz, Marco Cappato, Lidia Geringer de Oedenberg, Mary Honeyball, Pierre Schapira, Justas Paleckis, Riitta Myller, Giovanni Pittella, Bernadette Bourzai, Gary Titley, Vincenzo Lavarra, Neena Gill, Martine Roure, Glyn Ford, Alfonso Andria, Lapo Pistelli, Tatjana Ždanoka un Bronisław Geremek Padomei

 Temats Franko režīma nosodījums un 70. Franko valsts apvērsuma gadadiena

Šogad aprit 75 gadi kopš Spānijas II Republikas proklamācijas un 70 gadi kopš 18. jūlija fašistiskās sacelšanās, kas gāza demokrātiski ievēlēto Republikas valdību un izraisīja pilsoņu karu, aiz kura sekoja asiņaina 40 gadus ilga diktatūra. Ar ieročiem rokās un nacistiskās Vācijas un fašistiskās Itālijas palīdzību radītais diktatūras režīms, kura priekšgalā bija ģenerālis Franko, citu nelabvēlīgu seku vidū spāņu tautai nozīmēja Spānijas integrācijas atlikšanu uz vairākām desmitgadēm tādas Eiropas veidošanas projektā, kura rezultātā šodien ir radusies ES.

1978.–1982. gada priekšzīmīgo pāreju uz demokrātiju daļēji iedvesmoja II Spānijas Republikas vērtības un ideāli. Vēl joprojām nav atdots parāds apvērsuma un diktatūras upuriem. Vairāk par simts tūkstošiem spāņu nogalināja no 1939. līdz 1975. gadam un vairāk nekā 35 000 ir bez vēsts pazuduši ceļu grāvjos un laukos visā Spānijā, tostarp arī lieliskā dzejnieka Federico García Lorca mirstīgās atliekas. Spīdzināšana, nogalināšana bez tiesas un citi smagi cilvēktiesību pārkāpumi garās diktatūras laikā bija ierasts problēmu risināšanas veids. Pusmiljons spāņu bija spiesti doties izsūtījumā, tostarp Nobela prēmijas laureāts literatūras jomā Juan Ramón Jiménez, kā arī simtiem tūkstoši izcieta sodu cietumā un ieslodzījumā koncentrācijas un darba nometnēs, no kurām pēdējo slēdza 1962. gadā.

Nesen Eiropas Padome ar ievērojamu balsu pārsvaru pieņēma priekšlikumu, kas atbalsta starptautisku Franko režīma nosodījumu. Tas nozīmē pirmo starptautisko Franko režīma nosodījumu. Šajā sakarā mums šķiet svarīgas arī Takkula ziņojumā par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam izveido programmu Iedzīvotāji Eiropai, lai sekmētu aktīvu Eiropas pilsoniskumu, ietvertās atsauces uz Eiropas diktatūru upuriem, kuru vidū, diemžēl, ievērojamu vietu ieņem Spānijas Franko režīms.

Deputāti, kas parakstījās zem šī jautājuma vēlas, lai nevienā dalībvalstī nekad neatkārtotos tāds diktatūras režīms, kāds Spānijā pastāvēja 4 gadu desmitus. Mēs uzskatām, ka Eiropas Savienības garam, kas balstās uz tiesiskuma un brīvības principu ievērošanu, demokrātiju un cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzību, būtu vēl lielāka nozīme, ja netiktu klusēts par Eiropas diktatūru režīmu smagajiem pārkāpumiem.

Vai Padome ir paredzējusi sekot starptautiskās sabiedrības piemēram un ierosināt Franko režīma nosodīšanu Eiropas līmenī, un tādējādi uzskatīt 2006. gada 18. jūliju par oficiālo Franko režīma nosodīšanas dienu?

Jautājuma oriģinālvaloda: ES
Pēdējā atjaunošana - 2006. gada 26. jūnijaJuridisks paziņojums