ZIŅOJUMS par to, kā tiek īstenoti ES tiesību akti par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu
25.8.2010 - (2009/2108(INI))
Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja
Referente: Esther de Lange
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par to, kā tiek īstenoti ES tiesību akti par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu ar nosaukumu „Kā apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos līdz 2010. gadam un turpmāk — ilgtspējīgi ekosistēmu pakalpojumi cilvēka labklājībai” (COM(2006) 0216),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „EK Bioloģiskās daudzveidības rīcības plāna īstenošanas vidusposma novērtējums (COM(2008)0864 galīgā redakcija),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES redzējuma un mērķu iespējamības bioloģiskās daudzveidības jomā laikposmam pēc 2010. gada”,
– ņemot vērā Komisijas ziņojumu par biotopu veidu un sugu aizsardzības statusu atbilstīgi Biotopu direktīvas 17. pantam (COM(2009)0358),
– ņemot vērā Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvu 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību[1] (Putnu direktīvu) un Eiropas Parlamenta 2001. gada 17. janvāra rezolūciju[2] par to, kā tiek īstenota Padomes 1992. gada 21. maija Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību[3] (Dzīvotņu direktīva),
– ņemot vērā Vides padomes 2009. gada 25. jūnija secinājumus par EK bioloģiskās daudzveidības rīcības plāna īstenošanas vidusposma novērtējumu un par dokumentu „Ceļā uz ES stratēģiju par invazīvajām svešzemju sugām”,
– ņemot vērā 2010. gada 26. un 27. janvārī Madridē notikušo Padomes neoficiālo sanāksmi, kurā pieņēma tā sauktās Cibeles prioritātes un Vides padomes 2010. gada 15. marta secinājumus par bioloģisko daudzveidību pēc 2010. gada, proti, par ES un pasaules redzējumu, mērķiem un starptautiskās piekļuves un pienākumu sloga sadales režīmu,
– ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 25. un 26. marta sanāksmē pieņemtos secinājumus, jo īpaši to 14. punktu,
– ņemot vērā 2007. gada 22. maija rezolūciju par to kā līdz 2010. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos[4],
– ņemot vērā Eiropas augstākā līmeņa sanāksmi, kura notika 2001. gadā Gēteborgā un kurā panāca vienošanos par bioloģiskās daudzveidības samazināšanās apturēšanu līdz 2010. gadam saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības stratēģiju,
– ņemot vērā pētījumu par ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomiku (TEEB) (http://www.teebweb.org),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļā uz ES stratēģiju par invazīvajām sugām” (COM(2008)0789),
– ņemot vērā ES Zilo grāmatu par integrētu Eiropas Savienības jūrniecības politiku (COM(2007)0575 un SEC(2007)1278) un pašreizējo kopējās zivsaimniecības politikas reformas sagatavošanas darbu,
– ņemot vērā pasākumus, kuru mērķis ir sekmēt dabas aizsardzību un bioloģisko daudzveidību un kuri veido daļu no „KLP veselības pārbaudes”, kā arī pašreiz apspriestās iespējas, ko dod KLP reforma,
– ņemot vērā to, ka Apvienoto Nāciju Organizācija 2010. gadu ir pasludinājusi par Bioloģiskās daudzveidības gadu,
– ņemot vērā Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) Pušu konferences (CoP 15) 15. sanāksmi, kas notika Dohā, Katarā, no 2010. gada 13. līdz 25. martam,
– ņemot vērā gaidāmo Pušu konferences piekto sanāksmi, kas vienlaikus būs Kartahenas protokola par bioloģisko drošību Pušu sanāksme (COP–MOP 5) un ANO Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (CBD) Pušu konference (CoP 10),
– ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras ziņojumu Nr. 4/2009 „Virzība uz Eiropas 2010. gada mērķi par bioloģisko daudzveidību”, jo īpaši tā pielikumu „SEBI 2010. gada bioloģiskās daudzveidības rādītājs”,
– ņemot vērā Komisijas vadlīniju dokumentu „Norādījumi par Natura 2000 tīkla izveidi jūras vidē — Putnu direktīvas un dzīvotņu direktīvas piemērošana (2007. gada maijs),
– – ņemot vērā ES stratēģiju 2020. gadam,
– – ņemot vērā ANO „Bioloģiskās daudzveidības apskata” trešo izdevumu,
– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Zivsaimniecības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A7–0241/2010),
A. tā kā bioloģiskā daudzveidība būtu jāietekmē, pieņemot ES tiesību aktus, kā tas bija Ūdens pamatdirektīvas (2000/60/EK) un Jūras vides stratēģijas pamatdirektīvas (2008/56/EK) gadījumā;
B. tā kā no Komisijas paziņojumiem ir kļuvis skaidrs, ka ES nav sasniegusi noteikto 2010. gada mērķi par bioloģisko daudzveidību;
C. tā kā, veicot „veselības pārbaudi” to sugu un dzīvotņu veidiem, kuras ir aizsargājamas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, ir konstatēts, ka vairākums sugu un dzīvotņu veidu atrodas nelabvēlīgā saglabātības stāvoklī, to izzušanas ātrums ir satraucoši straujš — saskaņā ar dažām aplēsēm pēdējos 40 gados bioloģiskā daudzveidība ir samazinājusies par 30 % un nekas neliecina, ka mazinās bioloģiskās daudzveidības pārmērīgas izzušanas veicinātāju ietekme; tā kā antropogēnas klimata pārmaiņas, iespējams, apdraud ES interešu lokā nonākušās dzīvotnes un sugas; tā kā zinātnieki uzskata, ka ir daudz nereģistrētu sugu un tādēļ bioloģiskās daudzveidības samazināšanos nav iespējams novērtēt pilnībā;
D. tā kā ES nav spējusi sasniegt 2010. gada mērķi vairāku tādu iemeslu dēļ kā nespēja atpazīt bioloģiskās daudzveidības samazināšanās veicinātājus un rast šīs problēmas risinājumu, tiesību aktu nepilnīga īstenošana, nepietiekama un slikta integrācija nozaru politikas jomās, nepilnīgas zinātniskās atziņas un informācijas trūkums, politiskās gribas trūkums, nepietiekams finansējums un tādu iedarbīgu, mērķtiecīgu papildu instrumentu neesamība, ar kuriem varētu risināt īpašas problēmas, piemēram, jautājumu par invazīvām svešzemju sugām;
E. tā kā bioloģiskā daudzveidība ir pasaules dabas kapitāls, kas ar nodrošināto ekosistēmas pakalpojumu starpniecību tieši un netieši būtiski ietekmē cilvēku eksistenci uz Zemes un cilvēku kopienu labklājību; tā kā bioloģiskajai daudzveidībai ir svarīga loma visas pasaules cīņā pret badu un tā sekmē nodrošinātību ar pārtiku; tā kā bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un ilgtspējīga izmantošana ir viens no priekšnoteikumiem, lai mazinātu klimata pārmaiņas un pielāgotos tām;
F. tā kā bioloģiskā daudzveidība ir neaizstājams pīlārs, uz kura pamata ir attīstījusies cilvēce, un tā kā bioloģiskās daudzveidības un tās radītā dabas mantojuma zudums izraisa nelīdzsvarotību un ievērojamus zaudējumus finansiālā un labklājības ziņā, un šo zaudējumu apmērs ir līdzvērtīgs izmaksām, ko rada bezdarbība attiecībā uz klimata pārmaiņām;
G. tā kā ar pētījumu par ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomiku (TEEB) arī apstiprinājies, ka bioloģiskās daudzveidības mazināšanās izraisa ievērojamus zaudējumus finansiālā un labklājības ziņā;
H. tā kā „Eurobarometer” jaunākajā pētījumā norādīts, ka lielākajai daļai ES iedzīvotāju nav skaidrs, ko nozīmē termins „bioloģiskā daudzveidība” un kādas sekas var izraisīt bioloģiskās daudzveidības samazināšanās,
I. tā kā sugu izzušanas dēļ var tikt traucēta barības ķēde, kam ir būtiska nozīme gan citu dzīvnieku un augu sugu izdzīvošanā, gan arī pārtikas ražošanā un lai pielāgotos klimata apstākļu pārmaiņām, nodrošinātu izturību pret ārēju faktoru iedarbību un saglabātu ģenētiskās vērtības,
Vispārīgi apsvērumi
1. pauž lielas bažas par to, ka cilvēku darbības rezultātā izraisītā bioloģiskās daudzveidības samazināšanās notiek ļoti ātri, un, ja samazināšanās temps būs tāds pats kā pēdējās desmitgadēs, līdz 2050. gadam daba būs ārkārtīgi noplicināta un neatgriezeniski izpostīta un uzsver, ka ekosistēmu darbība ir priekšnoteikums mūsu eksistencei;
2. uzsver to, ka bioloģiskā daudzveidība ir svarīgs laba vides stāvokļa indikators;
3. apzinās, ka nespēja apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos nav pieļaujama ne tikai no ētiskā, bet arī no ekoloģiskā un ekonomiskā viedokļa, jo tā liedz nākamajām paaudzēm izmantot ekosistēmu pakalpojumus un baudīt labklājību, ko nodrošina bagāta, dabiska bioloģiskā daudzveidība; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot bioloģiskās daudzveidības pārvaldību un atbilstību gan iekšējās, gan ārējās attiecībās;
4. turklāt apzinās, ka, lai sekmīgi tiktu galā ar trīskāršām krīzēm, t. i., nodrošinātību ar pārtiku, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un klimata pārmaiņām, ir jābūt saskaņotai pieejai un turpmākai ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijai, kas ir pilnībā apvienota ar nabadzības un bada apkarošanas stratēģijām, kā arī ar klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās stratēģijām;
5. atzīst, ka NVO kā iesaistītajām pusēm uz vietas ir liela nozīme bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā saistībā ar līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā un sabiedrības informētības palielināšanā;
6. tomēr piekrīt TEEB pētījuma ziņojumā paustajam viedoklim, ka, nosakot bioloģiskās daudzveidības ekonomisko nozīmi, ir metodoloģiski ierobežojumi un ka nebūtu jāaizēno bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas ētiskie un paaudžu savstarpīguma aspekti;
7. pauž dziļas bažas par to, ka starptautiskās politiskas darba programmā vispār netiek piešķirta prioritāte bioloģiskās daudzveidības zuduma apturēšanai;
ES un bioloģiskā daudzveidība
8. pauž dziļu nožēlu par to, ka nav sasniegts ES mērķis, par kuru vienojās Eiropas augstākā līmeņa sanāksmē Gēteborgā 2001. gadā, proti, līdz 2010. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un piekrīt daudzu Eiropas Parlamentam adresēto lūgumrakstu iesniedzēju paustajām bažām;
9. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu „ES redzējuma un mērķu iespējamības bioloģiskās daudzveidības jomā laikposmam pēc 2010. gada”;
10. turklāt atzinīgi vērtē Vides padomes 2010. gada 15. marta sanāksmes secinājumus, tostarp jauno pamatmērķi par bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un ekosistēmas pakalpojumu pasliktināšanās apturēšanu Eiropas Savienībā līdz 2020. gadam un šo pakalpojumu atjaunošanu, ciktāl tas iespējams, neskarot dabiskās izmaiņas bioloģiskajā daudzveidībā, kā arī Eiropadomes 2010. gada 25. un 26. marta sanāksmē pieņemtos secinājumus, kuros apstiprināta steidzama nepieciešamība mazināt bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un ekosistēmu degradācijas tendenču turpināšanos;
11. uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās apturēšana nepārprotami ir obligāts uzdevums, kas jāizpilda līdz 2020. gadam;
12. norāda, ka vērtīgas iniciatīvas, kas paredzētas, lai atjaunotu bioloģisko daudzveidību un ekosistēmas pakalpojumus, jau tiek īstenotas, un uzskata, ka šādiem atjaunojošiem pasākumiem jābūt arī daļai no 2020. gada pamatmērķa;
13. uzskata, ka gadījumos, kad trūkst datu, vajadzīgs pamatīgs ietekmes uz vidi un ekonomiku, kā arī sociālās ietekmes novērtējums;
14. ņemot vērā bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu starptautisko nozīmi un to izšķirīgo lomu pasaulē, lai sasniegtu tādus mērķus kā ilgtspējīga attīstība, nabadzības un bada mazināšana un veselības un cilvēku labklājības uzlabošana, pauž pārliecību, ka nākamā ES stratēģija ļautu arī paātrināt ES starptautiskos centienus novērst bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, jo tādi pētījumi kā TEEB ir snieguši pietiekamu pierādījumu par to, ka šāda rīcība izmaksu ziņā ir lietderīga un iespējama, un tādējādi efektīvāk sekmēt Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu līdz 2015. gadam;
15. turklāt uzsver, ka politikā, kuras mērķis ir bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un uzlabošana, ir nepieciešama kopēja ES politika, lai risinātu problēmu, kas saistīta ar invazīvām svešzemju sugām, un uzsver īpaši ciešo saikni starp transporta koridoriem un svešzemju sugu liela mēroga ieviešanos;
Natura 2000
16. atzīst, ka ar Natura 2000 saistītu tiesību aktu pareiza un pilnīga īstenošana ir būtiski svarīga, lai sasniegtu ES mērķus bioloģiskās daudzveidības, klimata pārmaiņu un noturīgas attīstības jomā; šajā sakarībā uzskata, ka, īstenojot Natura 2000, ir būtiski svarīgi zemes izmantotāju turpmāko sadarbību padarīt vēl ciešāku un kopīgāku; uzsver, ka, īstenojot ar Natura 2000 saistīto pieeju, jau ir gūti daži ievērojami panākumi;
15. aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā īstenot Dzīvotņu direktīvas 6. pantu;
17. neraugoties uz dažās dalībvalstīs sasniegtajiem pozitīvajiem un acīmredzamajiem rezultātiem attiecībā uz vairāku sugu saglabātības stāvokli, joprojām pauž bažas par Natura 2000 tiesību aktu pilnīgu un rūpīgu īstenošanu; prasa dalībvalstīm lielāku uzmanību veltīt Natura 2000 īstenošanai;
18. atzinīgi vērtē to, ka Natura 2000 tīkls aptver 18 % no ES (sauszemes) teritorijas, un jau sasniegtos panākumus, formulējot saglabāšanas pasākumus vai pārvaldības plānus; pauž satraukumu par dalībvalstu nespēju ievērot direktīvās noteiktos termiņus un tādēļ prasa dalībvalstīm nekavējoties rīkoties, lai panāktu Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas pilnīgu īstenošanu;
19. pauž bažas par to, ka nav panākumu, veidojot Natura 2000 tīklu jūras vidē, un lūdz Komisijai un dalībvalstīm paātrināt nepieciešamās procedūras;
20. aicina Komisiju pieņemt aizsargājamo jūras teritoriju (MPA) tīkla modeli, ar ko būtu iespējams saskaņot vides saglabāšanas pasākumus un ilgtspējīgas zvejas praksi; aicina Komisiju arī regulāri sniegt ziņojumus par to, kā dalībvalstis īsteno Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu, jo īpaši par to, kā tiek veidots Natura 2000 tīkls jūras vidē, jo pagaidām mazāk nekā 10 % no visām aizsargājamajām teritorijām ir jūras teritorijas, kā arī sniegt ziņojumus par to, kā dalībvalstis ievēro ziņošanas un uzraudzības saistības;
21. norāda, ka ES tiesību aktos bioloģiskās daudzveidības jomā jūras sugas un biotopi ir mazāk aizsargāti nekā sauszemes sugas un biotopi, un tādēļ aicina Komisiju novērtēt nepilnības tiesību aktos un to ieviešanā un izveidot aizsargājamās jūras teritorijas, kurās attiecībā uz saimnieciskām darbībām, tostarp zveju, piemērotu pastiprinātu, uz ekosistēmas principu pamatotu pārvaldību;
22. turklāt norāda, ka dažādas konvencijas piemēram, Konvencija par jūras vides aizsardzību Atlantijas okeāna Ziemeļaustrumu daļā (OSPAR), Konvencija par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību (HELCOM) un Vidusjūras piesārņojuma aizsardzības konvencija (Barselonas konvencija) nodrošina jūras ekosistēmu aizsardzības nozīmīgu pamatu attiecībā uz ES reģionālajām jūrām;
23. uzskata, ka ir jāļauj dalībvalstīm uzņemties iniciatīvu jūras bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanā un veikt pasākumus papildus tiem, kas paredzēti ES tiesību aktos;
24. atgādina, ka, lai izveidotu saskaņotu Natura 2000 tīklu, ir jāsaglabā tās ainavas iezīmes, kurām ir liela nozīme savvaļas augu un dzīvnieku eksistencē; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi iesaistīties aizsargāto sauszemes vai jūras teritoriju, kā arī lauksaimniecības zemju ar lielu dabas vērtību savienojamības saglabāšanā un pilnveidošanā;
25. atbalsta Eiropas Vides aģentūras secinājumus, ka „ar ES Dzīvotņu direktīvu aizsargāto sugu un dzīvotņu saglabātības stāvoklis rada bažas” un ka „nevajadzētu veltīt visu uzmanību tikai bioloģiskās daudzveidības salu saglabāšanai, zaudējot dabu citviet”, jo tie atbilst viedoklim, ko Eiropas Savienības pilsoņi bieži vien pauž Eiropas Parlamentam sūtītajos lūgumrakstos;
26. atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka Jūras stratēģijas direktīva attiecas ne tikai uz Natura 2000 iekļautajām aizsargājamajām jūras teritorijām, un tādēļ pieprasa, lai dalībvalstis un Komisija ņemtu vērā visas aizsargājamās jūras teritorijas, tostarp arī tās, kas par tādām atzītas reģionālajās jūras konvencijās, un radītu saiknes starp šīm teritorijām ar mērķi radīt saskaņotu un visaptverošu tīklu;
27. ņem vērā nešaubīgi neizbēgamu subsidiaritātes principa ietveršanu ES vides tiesību aktos, bet pauž bažas par to, ka dalībvalstis, īstenojot minētos tiesību aktus, var ļaunprātīgi izmantot šo elastības pakāpi; pauž nožēlu par to, ka starp dalībvalstīm ir vairākas pārsteidzošas atšķirības, piemēram, saistībā ar Natura 2000 teritoriju „ārējo ietekmi”, dažu „pašreizējo darbību” grupālo atbrīvojumu vai piesardzības principa piemērošanu; šādu ārkārtīgi lielu atšķirību gadījumā prasa izpētīt, vai attiecīgās dalībvalstis nepiemēro noteikumus tā, ka tie kavē efektīvi sasniegt noteiktos mērķus bioloģiskās daudzveidības jomā;
28. ņemot vērā šīs dalībvalstu atšķirības, aicina Komisiju nepieciešamības gadījumā sniegt precīzāku direktīvu skaidrojumu vai norādījumus, ideālā variantā šo skaidrojumu vai norādījumus pamatojot un/vai ilustrējot ar paraugprakses piemēriem;
29. prasa Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai ņemt vērā neatkarīgo ekspertu secinājumus Lūgumrakstu komitejas pieprasītajā pētījumā par Dzīvotņu direktīvas piemērošanu, jo īpaši to, ka netiek izvērtētas projektu alternatīvu iespējas un kopējās sekas, notiek neatbilstoša teritoriju pārvaldība un ka pēc kompensācijas pasākumu pieņemšanas šie pasākumi netiek pārbaudīti un gadījumos, ja tos īsteno, tad bieži vien par vēlu, mudina ņemt vērā arī citus šajā ziņojumā minētos priekšlikumus un ieteikumus;
30. uzsver, ka piesardzības principu tajos jautājumos par dabu, kas saistīti ar bioloģisko daudzveidību, ir svarīgi īstenot saskaņā ar Tiesas nolēmumiem;
31. mudina dalībvalstis nodrošināt, lai ietekmes uz vidi novērtējumi un stratēģiskie vides novērtējumi saistībā ar bioloģisko daudzveidību būtu pietiekami kvalitatīvi, lai panāktu ar Natura 2000 saistīto tiesību aktu pareizu īstenošanu;
32. prasa stiprināt direktīvu par ietekmes uz vidi novērtējumu un daudz stingrāk interpretēt tās mērķus tā, lai nebūtu nekādu zaudējumu un, ja iespējams, lai bioloģiskā daudzveidība no tā gūtu labumu, un ieviest īpašas prasības nepārtraukti uzraudzīt projektu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un risku mazinošu pasākumu efektivitāti, paredzot attiecīgus noteikumus par piekļuvi šai informācijai un par to īstenošanu;
33. uzskata, ka labāka pārrobežu sadarbība varētu būtiski veicināt Natura 2000 mērķu sasniegšanu;
34. turklāt pauž bažas par pārrobežu sadarbības neesamību, kas var novest pie tā, ka jautājumu par divām vienādām teritorijām risina atšķirīgi, un uzsver tādu pašreizējo instrumentu izmantošanas lietderību kā Eiropas teritoriālās sadarbības grupa (ETSG), kas ir juridisks instruments;
35. prasa, lai Komisija gaidāmajā bioloģiskās daudzveidības stratēģijā un Natura 2000 kontekstā vairāk pievērstos ekosistēmu pakalpojumiem, vienlaikus īstenojot un pastiprinot centienus panākt labvēlīgu saglabātības statusu sugām un to dzīvotnēm;
Integrācija citās politikas jomās
36. pauž pārliecību, ka Natura 2000 sauszemes un jūras teritoriju tīkls nav vienīgais ES instruments bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, tomēr, lai ES bioloģiskās daudzveidības politika būtu sekmīga, ir nepieciešama integrētāka pieeja;
37. tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, lai bioloģiskā daudzveidība citās ES politikas jomās, piemēram, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zivsaimniecībā, reģionālajā politikā un kohēzijā, enerģētikā, rūpniecībā, transportā, tūrismā, attīstības sadarbībā, pētniecībā un jaunradē, turpmāk tiktu ietverta, ievērojot savstarpējo izdevīgumu, un veicināt nozaru un budžeta politikas saskaņotību Eiropas Savienībā; uzsver pašreizējās lieliskās iespējas, ko nodrošina jo īpaši kopējā lauksaimniecības politika, reģionālā politika un kopējā zivsaimniecības politika, lai bioloģiskajai daudzveidībai piešķirtu lielāku prioritāti;
38. akcentē ūdens apsaimniekošanas saistību ar bioloģisko daudzveidību, jo tā ir noteicošais dzīvības un ilgtspējīgas attīstības atbalsta elements;
39. uzskata, ka lauksaimniekiem ir būtiska nozīme ES mērķa sasniegšanā bioloģiskās daudzveidības jomā; norāda, ka 1992. gadā tika sākta iniciatīva integrēt bioloģiskās daudzveidības aizsardzību kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) un ka vēlākā 2003. gada reforma ieviesa tādus pasākumus kā savstarpējā atbilstība, vienreizējs saimniecības maksājums (atsaiste) un lauku attīstība, kam bija labvēlīga ietekme uz bioloģisko daudzveidību;
40. tomēr pauž bažas par ES lauksaimnieku spēju turpināt kvalitatīvu, konkurētspējīgu pārtikas produktu ražošanu; uzskata, ka KLP reformai būtu atbilstīgi jāatlīdzina ES lauksaimniekiem par viņu centieniem sasniegt ES mērķi bioloģiskās daudzveidības jomā;
41. norāda, ka zemes un mežu platību saimnieciska izmantošana Eiropā būtiski veicinājusi bioloģisko un biotopu daudzveidību, kā arī tradicionālo ainavu daudzveidību, kas mūsdienas tiek uzskatītas par aizsargāšanas vērtām; tālab uzsver, ka, vienīgi saimnieciski izmantojot zemes un mežu platības, ir iespējams ilgstoši nodrošināt tradicionālo ainavu saglabāšanu un bioloģiskās daudzveidības noturīgumu ES;
42. atzinīgi vērtē iepriekšējos centienus integrēt vides aspektus kā neatņemamu daļu kopējā lauksaimniecības politikā (KLP), piemēram, ieviest agrovides pasākumus un labus lauksaimniecības un vides nosacījumus; aicina Komisiju, strādājot, lai panāktu noturīgu lauksaimniecību, izmantot KLP reformu kā iespēju šīs ievirzes uzlabošanas turpināšanai, tādējādi panākot, ka pozitīva ietekme uz dabu ir pamatprincips, piemēram, ieviešot ekopakalpojumu kompensācijas mehānismu vai sabiedrisko preču sniegšanu, tostarp ilgtspējīgu lauksaimniecību ekoloģiskajā ziņā problemātiskajās teritorijās, tādās kā Natura 2000 teritorijās, tā, lai nodrošinātu, ka turpmāk tiek finansēti noturīgi lauksaimniecības veidi, ka paraugprakses gadījumos lauksaimnieki par to saņemtu atbilstīgu atlīdzību un tā tiktu sekmēta, un lai lauksaimnieki nenonāktu ne finansiāli, ne citādi neizdevīgā stāvoklī, tādējādi radot saimniecībām apstākļus, kas nākotnē ļauj turpināt dot ieguldījumu bioloģiskajā daudzveidībā;
43. aicina Komisiju pievērst lielāku uzmanību tam, lai nodrošinātu atbilstību visām Eiropas regulām un direktīvām, kuras jo īpaši attiecas uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu;
44. uzskata, ka ES lauksaimniecības politikā ir pieņēmusi noteikumus, strikti ievērojot atbilstību, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību, bet pauž nožēlu par to, ka bieži vien šos noteikumus neīsteno un neuzrauga visā ES;
45. apzinās, ka zemes izmantošanas politika ir vēl viens būtisks dabas aizsardzības elements, un prasa Komisijai un dalībvalstīm turpināt uzlabot bioloģiskās daudzveidības kritēriju ietveršanu lēmumu pieņemšanas procesos vietējā un reģionu līmenī jautājumos par zemes izmantošanu un teritoriālās plānošanas politiku, tostarp reģionu un kohēzijas politikā;
46. uzsver, ka zemes platību apsaimniekošana un bioloģiskā daudzveidība nav pretstati un ka integrēta apsaimniekošana nodrošina dzīves telpu bioloģiskajai daudzveidībai;
47. uzsver, ka ir svarīgi apturēt un atjaunot kultivētu augu sugu un šķirņu daudzveidības samazināšanos, kas izraisa tāda ģenētiskā pamata eroziju, no kura ir atkarīga cilvēku un dzīvnieku uzturs; uzsver nepieciešamību veicināt tradicionālās lauksaimniecībā izmantojamās šķirnes, kas raksturīgas noteiktiem reģioniem;
48. ņemot vērā lauksaimniecības un lauksaimniecības dzīvnieku ģenētiskās daudzveidības ekonomisko, sociālo un vides vērtību, prasa Komisijai noteikt īpašus, prioritārus mērķus, lai apturētu ģenētiskās daudzveidības un vietējo sugu samazināšanos; turklāt aicina pieņemt jēdziena „vietēja šķirne” un „sveša šķirne” definīciju un šādu šķirņu aizsardzības pasākumus;
49. uzskata, ka, izmantojot tiešos platību papildu maksājumus no ES budžeta, KLP būtu jāatlīdzina tiem lauksaimniekiem, kuri sniedz papildu ekosistēmu pakalpojumus, kas palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību; atkārtoto prasību par savstarpējās atbilstības „prēmiju sistēmu”, ar kuru saskaņā lauksaimniekiem piešķir punktus par darbībām, kas sekmē bioloģisko daudzveidību un kas īstenotas papildus saistībām, ko nosaka laba agrovides savstarpējā atbilstība;
50. konstatē, ka attiecībā uz tiesību aktiem vides jomā panākti daudzi pozitīvi sasniegumi, piemēram, integrētās augu aizsardzības ieviešana un jaunie ES tiesību akti attiecībā uz pesticīdiem, kas nodrošina īpašu fitosanitāro aizsardzību, mērķtiecīgi iedarbojoties uz kaitīgiem organismiem un vienlaicīgi sargājot derīgos organismus;
51. atzinīgi vērtē pašreiz notiekošo kopējās zivsaimniecības politikas reformas sagatavošanu un aicina Komisiju nākamajos likumdošanas priekšlikumos iekļaut bioloģiskās daudzveidības kritērijus; turklāt uzstāj, ka saskaņā ar Komisija paziņojumā (COM(2009)162) par ilgtspējīgas nākotnes veidošanu akvakultūrai paustajiem ierosinājumiem un ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 17. jūlija rezolūcijā pausto nostāju, būtu jāizstrādā ilgtspējīgi akvakultūras modeļi, kas, iespējams, būtu alternatīva iespēja zivsaimniecības vietā;
52. apgalvo, ka galvenie jūras vides bioloģiskās daudzveidības mērķu sasniegšanas instrumenti papildus Dzīvotņu un Savvaļas putnu direktīvai ir Ūdens pamatdirektīva attiecībā uz piekrastes ūdeņiem un Jūras stratēģijas pamatdirektīva 2008/56 attiecībā uz visu jūras vidi;
53. uzskata, ka vienam no galvenajiem KZP mērķiem ir jābūt zivju izmetumu samazināšanai, un aicina Komisiju noteikt šādu izmetumu cēloņus un izstrādāt katrai zivsaimniecībai specifiskus risinājumus, īpaši ieviešot daudzu sugu kopējas vai biomasas kvotas, izmantojot tādus pasākumus kā zvejas rīku diferencēšana, piemēram, kvadrātveida acu tīklu vispārēja izmantošana, un zivju krājumu teritoriāla apsaimniekošana;
54. uzskata, ka par zivsaimniecības vadību ir atbildīgas reģionālās zivsaimniecības pārvaldības organizācijas (RFMO), kurām ir arī jānodrošina atbildīga tāljūras zveja; tāpēc uzskata, ka ir svarīgi pastiprināt to pilnvaras jo īpaši saistībā ar kontroli un preventīvām sankcijām un ka pirmām kārtām reģionālajām zivsaimniecības pārvaldības organizācijām vajadzētu veikt noteiktu komerciālas nozīmes jūras sugu krājumu apsaimniekošanu un pieprasīt nozvejas apliecību izmantošanu;
55. uzsver, ka ir nepieciešama turpmāka rīcība integrētas piekrastes zonas apsaimniekošanas (IPZA) un jūras teritoriālās plānošanas jomā, jo tās varētu būt ekosistēmas līdzdalības pieejas svarīgi elementi, nodrošinot jūras un piejūras resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu apsaimniekošanu, ievērojot dabas procesus un ekosistēmu ekoloģisko kapacitāti;
56. ņemot vērā ūdens bioloģiskās daudzveidības ievērojamo samazināšanos un saldūdens ekosistēmu stāvokļa pasliktināšanos, uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt Ūdens pamatdirektīvas pilnīgu īstenošanu, kā arī uzsver nepieciešamību, plānojot upju baseinu apsaimniekošanu, risināt jautājumu par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;
57. prasa, lai dalībvalstis izstrādātu katra savu mežsaimniecības politiku tā, lai tajā pilnībā tiktu ņemta vērā mežu nozīme, proti, tas, ka meži ir bioloģiskās daudzveidības saglabātāji, saglabā un veido augsni, piesaista oglekli un tiem piemīt gaisu attīrošas īpašības, turklāt iedzīvotājiem tajos ir iespēja atpūsties;
58. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par atmežošanas un meža degradācijas radīto problēmu risinājumiem cīņai ar klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības izzušanu (COM(2008)0645, galīgais), kurā pausta prasība vēlākais līdz 2030. gadam apturēt mežu platību samazināšanos pasaulē;
59. norāda, ka, pieaugot pieprasījumam pēc biodegvielas, palielinās spiediens pēc šīs degvielas ražošanas un tas apdraud bioloģisko daudzveidību galvenokārt jaunattīstības valstīs, jo notiek dzīvotņu un ekosistēmu, tostarp arī mitrāju un mežu, pasliktināšanās un pārveide;
60. uzsver, ka proporcionāli samilzušajām vajadzībām un problēmām, kas saistītas gan ar bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, gan ar klimata pārmaiņām, astotajā pamatprogrammā jāpalielina budžets vides un bioloģiskās daudzveidības izpētei;
61. norāda, ka Padome 2009. gada 21. oktobra secinājumu 8. punktā aicina Komisiju steidzami pa nozarēm pārskatīt subsīdijas, kas negatīvi ietekmē vidi; aicina Komisiju nekavējoties rīkoties, ņemot vērā šos secinājumus, lai nepieļautu tādu subsīdiju ietveršanu darbības plānos, kurām ir negatīva ietekme uz bioloģisko daudzveidību Eiropā;
62. aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot septītās vides rīcības programmas izstrādes sagatavošanas posmu, lai turpinātu un veicinātu debates un īpašus pasākumus bioloģiskās daudzveidības jomā ES;
Bioloģiskā daudzveidība un klimata pārmaiņas
63. uzsver, ka bioloģiskajai daudzveidībai un elastīgām ekosistēmām ir liela nozīme, lai mazinātu klimata pārmaiņas un pielāgotos tām, ņemot vērā to, ka sauszemes un jūras ekosistēmas pašreiz absorbē aptuveni pusi no CO2 antropogēnās emisijas apjoma;
64. atzinīgi vērtē atbalsta palielināšanu pasākumiem, kuri paredzēti, lai mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi un no kuriem labumu var gūt arī bioloģiskā daudzveidība, tomēr tiem nevajadzētu negatīvi ietekmēt bioloģiskajai daudzveidībai piešķirto finansējumu;
65. aicina Komisiju nodrošināt, lai klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās kontekstā īstenotās darbības negatīvi neietekmētu jūras un sauszemes bioloģisko daudzveidību;
66. uzskata, ka augsnei ir būtiska nozīme ES mērķa sasniegšanā bioloģiskās daudzveidības jomā; atzīst, ka augsnes degradācijas iemesli sākotnēji ir vietēji un reģionāli un tāda ir arī augsnes degradācijas ietekme, un atzīst, ka konsekventi jāievēro subsidiaritātes princips; aicina dalībvalstis pildīt saistības par augsnes kvalitātes nodrošināšanu un tās uzturēšanu labā stāvoklī un mudina dalībvalstis, kuras nav pieņēmušas augsnes aizsardzības tiesību aktus, pildīt savus pienākumus;
Bioloģiskās daudzveidības ekonomiskā vērtība
67. uzsver zivsaimniecības būtisko nozīmi no ekonomikas un sociālā viedokļa piekrastes teritoriju attīstībā un no ekoloģijas viedokļa — jūras ekosistēmu saglabāšanā; uzskata, ka KZP ir nevis jāliek šķērsli, bet gan jāveicina tas, ka dalībvalstis ievēro tiesību aktus bioloģiskās daudzveidības jomā, jo īpaši attiecībā uz to, ka Natura 2000 iekļautajās jūras teritorijās tiek ieviesti atbilstīgi aizsardzības pasākumi;
68. atzīst ievērojamo darbavietu potenciālu, kas saistīts ar minētajām darbībām un ilgtspējīgas ekonomikas un videi nekaitīgas infrastruktūras attīstību, turklāt tas nozīmē, ka būtu nepieciešams vietējais darbaspēks, lai īstenotu šīs darbības (jo tās nevar veikt trešās valstīs), tādējādi būtiski sekmējot ES 2020. gada stratēģijas īstenošanu;
69. turklāt pauž stingru pārliecību par to, ka tādi aspekti kā resursu efektivitāte, ilgtspējīgas ekonomikas attīstība un dabas saglabāšana var cits citu papildināt un ka tam tā būtu jānotiek; vērš īpašu uzmanību uz ekotūrisma un agrotūrisma attīstību, jo atpūta un dabas saglabāšana ir savstarpēji papildinošas darbības;
70. uzsver bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas nozīmi, īstenojot ES stratēģiju 2020. gadam, ne tikai tādēļ, ka tai piemīt iespējas radīt nodarbinātību, bet arī ieguldījuma dēļ, ko tā nodrošina resursu efektīvai un ilgtspējīgai izmantošanai; atzīst, ka arvien pieaugošais materiālu ražošanas, tirdzniecības un patēriņa līmenis ir nozīmīgs virzītājspēks, kas ietekmē bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, un tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt pasākumus, kas veicina un attīsta resursu efektīva izmantojuma un ilgtspējīga patēriņa un ražošanas (IPR) politikas;
Finansējums
71. ņem vērā Komisijas 2004. gadā veiktos aprēķinus, ka ar Natura 2000 tīkla pārvaldību saistītās gada izmaksas ir EUR 6,1 miljards; tomēr norāda, ka saskaņā ar TEEB ziņojumu peļņa, ko gūst no ieguldījumiem bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, ir vismaz simtkārt lielāka;
72. tomēr pauž nožēlu par to, ka Eiropas Komisija no savas puses nav piešķīrusi papildfinansējumu Natura 2000 direktīvu īstenošanai un ka nav pieejams līdzekļu sadales uzskaitījums par to, kādas izmaksas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai ES gadā rodas, un pieprasa, lai dalībvalstis un Komisija sadarbotos, nodrošinot patiesas ainas iegūšanu šajā sakarībā;
73. uzskata, ka Komisijai jo īpaši finansējuma kontekstā jāuzņemas lielāka atbildība par dabas vērtību saglabāšanu Natura 2000 tīklā;
74. atzinīgi vērtē LIFE+ paredzēto izdevumu palielinājumu (2011. gada budžeta projektā norādīts palielinājums par 8 %), tomēr uzsver, ka ES budžetā šis instruments veido pavisam niecīgu daļu (0,2 %); turklāt norāda, ka, izbeidzoties Kopienas finansējumam, ES finansētie saglabāšanas pasākumi ne vienmēr tiek turpināti; aicina Komisiju vairāk uzmanības pievērst dažādiem apstākļiem, kas saistīti ar projektu ilgtspēju, un ieviest projektu sistemātisku uzraudzību pēc tam, kad veikts pēdējais maksājums;
75. apzinās, ka papildu finansējums bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai ir pieejams, izmantojot citus instrumentus, piemēram, struktūrfondus un Lauku attīstības fondu, tomēr pauž nožēlu par to, ka vairākums dalībvalstu šo iespēju izmanto ļoti ierobežotā mērā; atgādina, ka lielāko daļu līdzekļu, lai finansētu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, pašlaik nodrošina ELFLA;
76. neapsteidzot turpmākās apspriedes un lēmumus par jauno daudzgadu finanšu shēmu (no 2014. gada) un pašreizējās finanšu shēmas (2007.–2013. gadam) starpposma pārskatu, sagaida, ka budžeta ierobežojumu dēļ vairāk nekā līdz šim būs nepieciešams panākt augstu pievienoto vērtību Eiropas izdevumiem, tostarp ar bioloģisko daudzveidību saistītiem izdevumiem, un to efektīvāku izlietojumu;
77. tādēļ uzsver, ka ir jāgūst lielāks priekšstats par to izdevumu izlietojuma efektivitāti, kas saistīti ar bioloģisko daudzveidību, un aicina Komisiju sniegt paraugprakses piemērus attiecībā uz efektivitāti un pievienoto vērtību;
78. atzinīgi vērtē IUCN ieteikumu 0,3% no IKP izlietot valsts pasākumiem, kas paredzēti bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai;
79. ar bažām atzīmē, ka vairākās dalībvalstīs to projektu skaits, kurus katru gadu finansē saskaņā ar LIFE+ programmu, ir mazāks nekā to paredz šādiem projektiem paredzētais līdzekļu piešķīrums; aicina Komisiju izvērtēt nepilnīgas īstenošanas iemeslus un vajadzības gadījumā ierosināt izmaiņas programmu reglamentējošajos noteikumos, jo īpaši attiecībā uz līdzfinansēšanas līmeni;
80. pauž pārliecību par to, ka ar valsts līdzekļiem vien nepietiks, lai sasniegtu ES pamatmērķi, un uzsver arī korporatīvās atbildības nozīmi, pievēršoties jautājumam par bioloģisko daudzveidību; aicina Komisiju pievērst uzmanību politikas īstenošanas līdzekļiem, kas gan valsts, gan privātajā sektorā veicina pozitīvus ieguldījumus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un nepieļauj tādus ieguldījumus, kas negatīvi ietekmē bioloģisko daudzveidību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izveidojusi uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības platformu, lai bioloģisko daudzveidības jautājuma risināšanā iesaistītu privātā sektora pārstāvjus;
81. iesaka noteikumos par atbilstību finansējuma saņemšanai paredzēt lielāku elastības pakāpi, lai iedrošinātu visus attiecīgos dalībniekus pieteikties ar bioloģiskās daudzveidības veicināšanu saistīto projektu finansējuma saņemšanai;
82. uzsver, ka, nosakot ražojumu galīgo cenu tirgū, jāņem vērā ārējās izmaksas, riski un ietekme, piemēram, tradicionālās ainavas saglabāšana, kaitējums bioloģiskajai daudzveidībai vai ar bioloģiskās daudzveidības veicināšanu saistītās izmaksas; norāda, ka ilgtermiņā tas ir uzņēmumu interesēs, ja tie arī nākotnē vēlas izmantot dabas resursus; mudina Eiropas Komisiju pēc iespējas ātrāk un ne vēlāk kā 2010. gada laikā nākt klajā ar paziņojumu par Natura 2000 turpmāko finansēšanu, lai šo aspektu varētu izskatīt kopā ar jauno bioloģiskās daudzveidības stratēģiju laikposmā līdz 2020. gadam;
Informācijas un zināšanu pamatapjoms
83. uzsver integrētu vides pārskatu nozīmi saiknes analizēšanā starp vidi un ekonomiku Eiropas, valsts un reģionālā līmenī, lai novērtētu ražošanas un patēriņa modeļu ietekmi uz dabas resursiem, un aicina dalībvalstis regulāri sniegt Eiropas Kopienu Statistikas birojam un Eiropas Vides aģentūrai nepieciešamos datus;
84. norāda, ka pētniecībai un attīstībai ir būtiska nozīme pašreizējo zināšanu trūkumu novēršanā un regulāru tendenču uzraudzības nodrošināšanā bioloģiskās daudzveidības jomā, kā arī tādu politikas rīku izstrādē, ar kuriem apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;
85. atzinīgi vērtē Komisijas apvienoto ziņojumu par 2001.–2006. gadu, kurā ir novērtēts aizsargāto dzīvotņu un sugu saglabātības stāvoklis ES un dalībvalstu panākumi, īstenojot Natura 2000 tiesību aktus, tomēr pauž nožēlu par tādu gadījumu daudzo skaitu, kad saglabātības stāvoklis raksturots kā „nezināms”; aicina dalībvalstis uzlabot ziņojumus, bet EVA un Komisiju — panākt datu lielāku ticamību un salīdzināmību turpmākajos ziņojumos;
86. uzsver, ka ir jāizstrādā konkrēta vērtēšanas sistēma un, pamatojoties uz to, Komisijai arī ir jāvērtē mērķu vai apakšmērķu sasniegšanas progress; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Eiropas Vides aģentūras sagatavoto bioloģiskās daudzveidības būtiskāko faktu apkopojumu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Eiropas Vides aģentūras darbu Bioloģiskās daudzveidības informācijas sistēmas (BISE) jomā un bioloģiskās daudzveidības būtiskāko faktu apkopojumu, kas nodrošinās noderīgus rīkus, ar kuriem uzlabot un pielāgot politikas veidošanu bioloģiskās daudzveidības jomā, un tie jo īpaši noderēs, lai Komisija izstrādātu stratēģisko plānu; uzsver, ka drīzāk būtu jāizmanto pašreizējie dati, nevis jāuzstāj uz jaunu datu vākšanu;
87. ņemot vērā sabiedrības pašreizējo zināšanu trūkumu par bioloģiskās daudzveidības nozīmi, atzinīgi vērtē Komisijas rīkotās informācijas kampaņas un aicina dalībvalstis censties vēl vairāk, lai noturīgi palielinātu sabiedrības informētību un apmainītos ar paraugpraksi;
Starptautiski aspekti
88. pauž bažas par nespēju īstenot 2002. gadā notikušajā pasaules valstu augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību noteikto starptautisko mērķi par bioloģiskās daudzveidības samazināšanās tempa apturēšanu līdz 2010. gadam vai pat tuvoties šā mērķa sasniegšana, kā arī par to, ka, nepārtraukti samazinoties bioloģiskajai daudzveidībai un pasliktinoties ekosistēmām, būs grūtāk sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM) un mērķi līdz 2015. gadam samazināt nabadzību un badu un uzlabot cilvēku veselību un labklājību aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt bioloģiskās daudzveidības ietveršanu tādos pasaules procesos kā Tūkstošgades attīstības mērķi;
89. atzinīgi vērtē Konvencijas par bioloģisko daudzveidību Pušu konferenci, kas notiks 2010. gada oktobrī Nagojā, un prasa, lai ES nosūtītu uz šo konferenci daudzskaitlīgu, labi sagatavotu un koordinētu delegāciju; uzsver, ka ir jānosaka stingra, saskaņota un konceptuāla ES nostāja; tomēr pauž bažas par to, ka konferencē piedalīsies tikai vides ministri, jo, lai tādā visai pasaulei svarīgā jautājumā kā bioloģiskās daudzveidības nodrošināšana panāktu progresu, ir nepieciešama starpnozaru pieeja;
90. prasa, lai Komisija atbalstītu saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmu veidoto starpvaldību platformu politikām bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu zinātnes jomā un sniegt palīdzību šīs platformas izveidē;
91. atbalsta Francijas prezidentūras vadītajā 2008. gada jūlija sanāksmē pausto domu par Natura 2000 līdzīgu tīklu izveidi ES aizjūras zemēs un teritorijās un attālākajos reģionos, kur atrodas noteiktas vietas ar planētas visbagātāko bioloģisko daudzveidību, un uzsver nepieciešamību atbalstīt šādu tīklu izveidi, izmantojot tādus ES politikas instrumentus kā attīstības politika;
92. norāda, ka atmežošanas dēļ CO2 emisijas apjoms ir lielāks nekā emisijas apjoms, ko veido visa transporta nozare, un ka mežu saglabāšana ir viens no bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanas pamatelementiem pasaulē;
93. mudina Komisiju un dalībvalstis efektīvi saskaņot vides noturīguma aspektu attiecībās ar trešām valstīm, vienlaikus ievērojot sociālās tiesības un garantijas saistībā ar vietējo kopienu un pirmiedzīvotāju aizsardzību un līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos, īpašu uzmanību pievēršot zemes izmantojumam un mežu aizsardzībai un turpināt tā dēvēto „zaļo diplomātiju”; aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, lai „no divpadsmit punktiem sastāvošajā ES rīcības plānā Tūkstošgades attīstības mērķu atbalstam” tiktu atzīts, ka attīstības sadarbībā un ārējās darbībās ir obligāti nepieciešams ietvert vides ilgtspēju, un lai tajā tiktu paredzēta mērķtiecīga finansiāla līdzdalība bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu atbalstam;
94. uzsver, ka ir nepieciešamas novatoriskas finanšu sistēmas, lai veicinātu bioloģiskās daudzveidības (ekonomiskās) vērtības atzīšanu; mudina dalībvalstis un Komisiju iesaistīties globālā diskusijā par nepieciešamību pēc novatoriskām sistēmām maksājumiem par ekosistēmu pakalpojumiem un ar tām saistītiem iespējamiem nosacījumiem;
95. uzstāj, ka tirdzniecībai paredzēto produktu noturīgums ir būtisks starptautisko tirdzniecības līgumu elements; šajā sakarībā uzsver, ka jebkurā turpmākajā PTO nolīgumā jāietver ar tirdzniecību nesaistīti apsvērumi, tostarp apsvērumi par ražošanas paņēmieniem un bioloģiskās daudzveidības respektēšanu;
96. pauž ārkārtīgu nožēlu par CITES konferences neapmierinošo iznākumu, jo netika īstenoti ES pilnvaru galvenie elementi, proti, jūras sugu aizsardzība no lielas komerciālas ieinteresētības;
97. stingri pieprasa, lai Komisija un dalībvalstis uzlabotu iekšējās lēmumu pieņemšanas procedūras ātrumu un efektivitāti, veltītu vairāk resursu un laika diplomātiskajām attiecībām ar trešām valstīm un stiprinātu konvenciju iespējas un sinerģijas; ņemot vērā, ka daudzas Natura 2000 teritorijas tieši vai netieši ietekmē piesārņojums un ka dabai nodarīto kaitējumu cēloņi meklējami arī ārpus Eiropas, ir jāuzsver nepieciešamība Eiropas vides aizsardzības normas iekļaut arī partnerattiecību nolīgumos ar kaimiņvalstīm;
o
o o
98. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.PASKAIDROJUMS
„Viss vērtīgais ir neaizsargāts.” Šķiet, ka ar šo holandiešu dzejnieka, mākslinieka un fotogrāfa Lucebert (1924–1994) dzejas rindu kodolīgi var raksturot lielo problēmu, ar kuru mums nākas saskarties bioloģiskās daudzveidības jomā.
No vienas puses, sabiedrības interesēs ārkārtīgi svarīgi ir saglabāt bioloģisko daudzveidību un ekosistēmas un nepieļaut to stāvokļa turpmāku pasliktināšanos. Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās apturēšana nav tikai ētisks pienākums — priekšstats par vadības uzņemšanos liek mums saglabāt planētu tādā veidā, lai tā varētu uzņemt arī nākamās paaudzes. Tam visam ir jēga, raugoties arī no ekoloģijas un ekonomikas viedokļa. Ekoloģiskajā ziņā bezgalīga dažādu bioloģiskās daudzveidības elementu mijiedarbības dēļ šo planētu var apdzīvot visas sugas, tostarp cilvēki. „Preces un pakalpojumi”, ko nodrošina ekosistēmas, ir nodrošinājums ar pārtiku, degvielu un šķiedrām, gaisa un ūdens attīrīšana, atkritumu sadalīšanās, plūdu, sausuma, ekstremālu gaisa temperatūras svārstību un vēja stipruma ietekmes mazināšana, augsnes auglības atjaunošana un augu apputeksnēšanās. Tādēļ bioloģiskās daudzveidības aizsardzība ir mūsu pašu interesēs, raugoties arī no ekonomikas viedokļa. Galu galā, bioloģiskie resursi ir pīlāri, uz kuriem mēs veidojam civilizāciju. Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās apdraud pārtikas krājumus, atpūtas un tūrisma iespējas, iespējas risināt klimata pārmaiņu problēmu un kokmateriālu, zāļu un enerģijas avotus.
No otras puses, šķiet, ka esam attālinājušies no dabas un cenšamies atrast šo „dabas vērtību”. Mūsu izmantotajos ražošanas paņēmienos un cenā, ko maksājam par precēm un pakalpojumiem, nav ņemtas vērā (vai ņemtas vērā tikai ļoti nosacīti) izmaksas, kas rodas, samazinoties bioloģiskajai daudzveidībai vai pasliktinoties ekosistēmām. Tāpat nav pienācīgi novērtēti arī pakalpojumi vai darbības, ar kurām mēģina apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un saglabā vērtīgas ekosistēmas. Lai gan „cenas noteikšana” ekosistēmu pakalpojumiem varētu būt pretrunīga rīcība, pēc pašreizējo pētījumu[5] rezultātiem var spriest, ka pašlaik, samazinoties bioloģiskajai daudzveidībai, labklājība katru gadu samazinās par aptuveni EUR 50 miljardiem (nedaudz mazāk par 1 % no IKP) un līdz 2050. gadam samazinājums sasniegs EUR 14 triljonus vai 7 % no aprēķinātā ikgadējā IKP.
Ārkārtas situācija
Bioloģiskā daudzveidība turpina samazināties satraucoši straujā tempā. Tiek lēsts, ka visā pasaulē pašreizējais sugu izzušanas ātrums ir par 50–1000 reižu lielāks nekā to dabiskais izzušanas ātrums. Paredzams, ka līdz 2050. gadam samazinājuma temps palielināsies desmitkārt. Eiropas Savienībā 42 % zīdītāju, 43 % putnu, 45 % tauriņu, 30 % abinieku, 45 % rāpuļu un 52 % saldūdens zivju draud iznīcība. EK Bioloģiskās daudzveidības rīcības plāna īstenošanas vidusposma novērtējumā, kas veikts 2008. gadā, Komisija paziņoja, ka 50 % sugu un līdz 80 % dzīvotņu, kuras Eiropa ir ieinteresēta saglabāt, atrodas nelabvēlīgā saglabātības stāvoklī.
Domājot par klimata pārmaiņām, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās apturēšana un elastīgu ekosistēmu saglabāšana vai atjaunošana kļūst vēl jo svarīgāka, ņemot vērā to, ka sauszemes un jūras ekosistēmas pašreiz absorbē aptuveni pusi no CO2 antropogēnās emisijas apjoma, un, tā kā šīm ekosistēmām piemīt spēja uztvert un saglabāt oglekli, tās ir ārkārtīgi vērtīgas. Savukārt ekosistēmu pasliktināšanās un iznīcināšanas dēļ var rasties ievērojams siltumnīcefekta gāzu emisijas apjoms, un arvien vairāk tiek gūti pierādījumi tam, ka Zemes spēja absorbēt oglekli samazinās globālās sasilšanas un citu nelabvēlīgu apstākļu dēļ. Tādēļ ekosistēmu saglabāšana ir ārkārtīgi svarīga, lai mazinātu klimata pārmaiņas un pielāgotos tām.
Diemžēl, līdzšinējās starptautiskās un Eiropas iniciatīvas un vienošanās par bioloģiskās daudzveidības samazināšanās apturēšanu un ekosistēmām nav bijušas sekmīgas. Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika 1992. gadā Rio, pieņēma Konvenciju par bioloģisko daudzveidību, un ES to ratificēja 1993. gadā. ES 1998. gadā pieņēma bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, bet 2001. gadā to papildināja ar četriem bioloģiskās daudzveidības rīcības plāniem par dabas resursu saglabāšanu, lauksaimniecību, zivsaimniecību un ekonomikas un attīstības sadarbību. Daba un bioloģiskā daudzveidība ir arī viena no četrām ES sestajā vides rīcības programmā ietvertajām prioritātēm, pārējās prioritātes ir klimata pārmaiņas, resursu un atkritumu apsaimniekošana un veselība saistībā ar vidi. Komisija 2006. gadā izstrādāja rīcības plānu, kā apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, un noteica tajā četras prioritāras jomas: bioloģiskā daudzveidība ES, ES un bioloģiskā daudzveidība pasaulē, bioloģiskā daudzveidība un klimata pārmaiņas un zināšanu bāze. Diemžēl, neraugoties uz šīm iniciatīvām, nav sasniegts ES mērķis, par kuru vienojās Eiropas augstākā līmeņa sanāksmē Gēteborgā 2001. gadā, proti, līdz 2010. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos.
Lai gan situācija ir satraucoša, Eiropas iedzīvotāji nav pietiekami informēti par bioloģiskās daudzveidības samazināšanās problēmu un tās negatīvajām sekām. Saskaņā ar „Eurobarometer” 2010. gada aprīlī veikto pētījumu tikai 38 % eiropiešu zina, ko nozīmē jēdziens „bioloģiskā daudzveidība”, savukārt 28 % aptaujāto zina vārdu, bet ne tā nozīmi. Jāpiebilst, ka vairākums aptaujāto uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās ir nopietna problēma, tomēr viņi neuzskata, ka šī problēma skars konkrēti viņus. Tikai 17 % respondentu uzskata, ka viņi jau ir izjutuši bioloģiskās daudzveidības samazināšanās sekas. Aptaujātie iedzīvotāji uzskata, ka zināšanu trūkums par to, kas būtu jādara, ir galvenais iemesls, kāpēc viņi neko nedara, lai cīnītos pret bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Tādēļ steidzami jārīko informētības palielināšanas kampaņas par šo jautājumu.
ES instrumenti un politika
Galvenais ES līmeņa instruments bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzībai ir Natura 2000, kas ir saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu izveidots aizsargājamu dabas teritoriju tīkls visā ES. Šajā tīklā ir iekļautas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (SAC), ko nosaka dalībvalstis saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu (1992), kā arī saskaņā ar Putnu direktīvu (1979) noteiktās īpaši aizsargājamās teritorijas (SPAs). Galvenais Natura 2000 mērķis ir „sekmēt bioloģisko daudzveidību, aizsargājot dabiskās dzīvotnes un savvaļas faunu un floru Eiropā esošajā dalībvalstu teritorijā”[6]. Saskaņā ar Natura 2000 tiesību aktiem īstenotie pasākumi ir paredzēti, lai „saglabātu vai atjaunotu to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir Kopienā nozīmīgas”, vienlaikus ņemot vērā „ekonomiskās, sociālās un kultūras prasības, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības”[7]. Neraugoties uz pašreizējo ieinteresētību par dzīvotņu saglabāšanu un sugu aizsardzību, iespējams, būtu vērts apdomāt jautājumu par lielākas uzmanības pievēršanu tādu elastīgu ekosistēmu veidošanai, kuras tiek galā ar spriedzi un nodrošina vērtīgus ekosistēmu pakalpojumus.
Kā jau ierasts Eiropas vides politikā, šīs direktīvas nodrošina nepieciešamo elastību, lai pielāgotu īstenošanas pasākumus vietējiem apstākļiem, un tas ir pareizi darīts, ņemot vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principus. Noteikti ir jārīkojas, lai panāktu, ka atšķirības dalībvalstīs nekļūst tik krasas, ka tās varētu negatīvi ietekmē šo direktīvu efektivitāti. Jāpiemin, ka dalībvalstīs joprojām ir krasi atšķirīgi viedokļi par to, cik ātri minētās direktīvas jāīsteno un kā tās jāinterpretē, piemēram, attiecībā uz piesardzības principu, kad runa ir par pašreizējām darbībām un ārēju ietekmi.
Bioloģiskā daudzveidība ir kļuvusi par svarīgu jautājumu ne tikai Eiropas vides politikā, bet pakāpeniski iekļāvusies arī citās politikas jomās, lai arī daudzos gadījumos tā tikusi iekļauta pavisam nelielā mērā, piemēram, kopējā zivsaimniecības politikā (ko pašreiz pārskata), attiecīgi agrovides pasākumos un prasībā par zemes uzturēšanu labā lauksaimniecības un vides stāvoklī saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku (KLP). Uzmanība jautājumam par bioloģisko dauzdveidību pievērsta arī 7. pētniecības pamatprogrammā.
Tā kā lauksaimnieki apstrādā aptuveni pusi no Eiropas lauksaimniecības zemes, viņiem ir īpaša loma bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā un šajā procesā viņi saskaras ar šādu problēmu — pasaulē pieaugot apdzīvotībai un palielinoties iedzīvotāju skaitam, ir jāpalielinās arī lauksaimnieciskajai ražošanai, turklāt vienlaikus lauksaimniecības nozarē ir jānodrošina, lai tiktu aizsargāta dzīves kvalitāte laukos un bioloģiskā daudzveidība. Turpmāk sekmīgi īstenojot lauksaimniecības politiku, šiem trim elementiem jābūt papildinošiem, nevis pretrunīgiem.
Finansējums
Atbilstīgi tam, kāda bieži vien ir nozares pieeja jautājumam par bioloģisko daudzveidību, arī Eiropas budžeta līdzekļi, kas paredzēti ar bioloģisko daudzveidību un ekosistēmām saistītu pasākumu finansēšanai, ir ārkārtīgi fragmentāri. ES finanšu instrumentu videi (LIFE) izveidoja 1992. gadā, lai atbalstītu Savienības vides politikas īstenošanu, un, lai gan šis finansējums veido nelielu daļu no Kopienas kopējiem izdevumiem, tam tradicionāli ir bijusi nozīmīga loma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas finansēšanā ES. Citus finanšu līdzekļus nodrošina:
- kopējā lauksaimniecības politika, galvenokārt, agrovides pasākumi, kas ir viens no lielākajiem ES bioloģiskās daudzveidības atbalsta elementiem (to finansē no ELFLA);
- kopējā zivsaimniecības politika, izmantojot jūras vides aizsardzības pasākumus (EZF);
- reģionālā attīstība un kohēzija (izmantojot struktūrfondus un Kohēzijas fondu);
- pētniecības politika (7. pamatprogramma).
No vienas puses, fragmentētam finansējumam var būt pozitīva ietekme, jo ir iespējas izmantot vairākus finansējuma avotus. Tomēr, no otras puses, tā kā ir nosacījums par obligātu līdzfinansējumu un tā kā, piemēram, attiecībā uz lauku politiku un struktūrpolitiku ir iespējams īstenot sev tīkamāko pieeju, šos līdzekļus bioloģiskās daudzveidības jautājuma risināšanai faktiski izmanto tikai tās dalībvalstis, kas izdara šo apzināto izvēli. Arī šajā jomā 27 dalībvalstu vidū ir krasas atšķirības.
Ja nenotiks apspriešanās par jauno daudzgadu finanšu shēmu pēc 2013. gada, papildus valsts finansējuma avotiem (subsīdijām) vajadzēs rast citus finansēšanas mehānismus, turklāt lielas grūtības radīs ārējo izmaksu iekļaušana produktu galīgajā cenā.
Turpmākās iniciatīvas
Šogad, Starptautiskajā Bioloģiskās daudzveidības gadā, ir jau ierosinātas vai vēl tiks ierosinātas jaunas iniciatīvas, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un ekosistēmu pasliktināšanos. Šogad no 18. līdz 29. oktobrim Nagojā, Japānā, notiks Konvencijas par bioloģisko daudzveidību Pušu konferences desmitā sanāksme (COP 10).
Komisija šā gada 19. janvārī Eiropas līmenī publiskoja paziņojumu „ES redzējuma un mērķu iespējamības bioloģiskās daudzveidības jomā laikposmam pēc 2010. gada”, un pašlaik šis paziņojums ir nodots publiskai apspriešanai. Komisijas ieteiktie 4 politikas rīcības varianti ir šādi:
1) līdz 2020. gadam ievērojami jāsamazina bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu samazināšanās temps ES;
2) līdz 2020. gadam jāaptur bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu samazināšanās ES;
3) līdz 2020. gadam jāaptur bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu samazināšanās ES, un tie jāatjauno, ciktāl tas iespējams;
4) līdz 2020. gadam jāaptur bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu samazināšanās ES, un tie jāatjauno, ciktāl tas iespējams, kā arī jāpasteidzina ES ieguldījums, lai novērstu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos pasaulē.
Paredzams, ka šis paziņojums un sabiedriskās apspriešanas iznākums sekmēs priekšlikuma par jaunas ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas, tostarp likumdošanas priekšlikumu, publicēšanu līdz šā gada beigām.
Turklāt Eiropas Vides padome šā gada 15. marta sanāksmē piekrita jaunam pamatmērķim — līdz 2020. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu samazināšanos ES un atjaunot tos, ciktāl reāli iespējams, un vienlaikus palielināt ES ieguldījumu, lai novērstu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos pasaulē.
Šajā patstāvīgajā ziņojumā ir mēģināts atspoguļot Eiropas Parlamenta prioritātes cīņā par bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un ekosistēmu pasliktināšanās turpmāku nepieļaušanu.
8.4.2010
Zivsaimniecības komitejaS ATZINUMS
Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai
par to, kā tiek īstenoti ES tiesību akti par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu
Atzinumu sagatavoja: Isabella Lövin
IEROSINĀJUMI
Zivsaimniecības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. piekrīt Komisijas viedoklim par jaunu pamatmērķi 2020. gadam, „lai līdz 2020. gadam ES apturētu bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmas pakalpojumu samazināšanos un pēc iespējas tos atjaunotu, kā arī palielinātu ES ieguldījumu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā pasaulē”;
2. uzsver, ka ir būtiski apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, lai varētu izdzīvot zvejniecības kopienas, ko nelabvēlīgi ietekmē cilvēku dažādu darbību izraisītā zivju krājumu izsīkšana;
3. uzskata, ka ir svarīgi aizsargāt jūras bioloģisko daudzveidību, jo tā palielina šīs ekosistēmas noturību, tādējādi palīdzot arī mazināt klimata pārmaiņu ietekmi;
4. tāpēc aicina Komisiju veikt īpašus pasākumus, lai aizsargātu attiecībā uz klimata pārmaiņām jutīgākās jūras sugas un biotopus, nodrošinot arī, ka pasākumiem, lai piemērotos klimata pārmaiņu sekām vai tās mazinātu, nav nelabvēlīgas ietekmes uz jūras bioloģisko daudzveidību;
5. aicina Komisiju pieņemt aizsargājamo jūras teritoriju (MPA) tīkla modeli, ar ko būtu iespējams saskaņot vides saglabāšanas pasākumus un ilgtspējīgas zvejas praksi; aicina Komisiju arī regulāri ziņot par to, kā dalībvalstis īsteno Dzīvotņu direktīvu un Savvaļas putnu direktīvu, jo īpaši par to, kā tiek veidots Natura 2000 tīkls jūras vidē, jo pagaidām mazāk nekā 10 % no visām aizsargājamajām teritorijām ir jūras teritorijas, kā arī ziņot par to, kā dalībvalstis ievēro ziņošanas un uzraudzības saistības;
6. apgalvo, ka galvenie jūras vides bioloģiskās daudzveidības mērķu sasniegšanas instrumenti papildus Dzīvotņu un Savvaļas putnu direktīvai ir Ūdens pamatdirektīva attiecībā uz piekrastes ūdeņiem un Jūras stratēģijas pamatdirektīva (Direktīva 2008/56/EK) attiecībā uz visu jūras vidi;
7. uzskata, ka ir jāļauj dalībvalstīm uzņemties iniciatīvu jūras bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanā un veikt pasākumus papildus tiem, kas paredzēti ES tiesību aktos;
8. uzskata, ka visi līdz šim īstenotie centieni samazināt un novērst zivju mazuļu, sugu, kas nav mērķsugas, zivju piezveju un jūras zīdītāju, bruņurupuču un putnu nevajadzīgu sagūstīšanu zvejas laikā Eiropas zivsaimniecībās kopumā nav pietiekami;
9. uzskata, ka vienam no galvenajiem KZP mērķiem ir jābūt zivju izmetumu samazināšanai, un aicina Komisiju noteikt šādu izmetumu cēloņus un izstrādāt katrai zivsaimniecībai specifiskus risinājumus, īpaši ieviešot daudzu sugu kopējas vai biomasas kvotas, izmantojot tādus pasākumus kā zvejas rīku diferencēšana, piemēram, kvadrātveida acu tīklu vispārēja izmantošana, un zivju krājumu teritoriāla apsaimniekošana;
10. uzsver zivsaimniecības būtisko nozīmi no ekonomikas un sociālā viedokļa piekrastes teritoriju attīstībā un no ekoloģijas viedokļa — jūras ekosistēmu saglabāšanā; uzskata, ka KZP ir nevis jāliek šķērsli, bet gan jāveicina tas, ka dalībvalstis ievēro tiesību aktus bioloģiskās daudzveidības jomā, jo īpaši attiecībā uz to, ka Natura 2000 iekļautajās jūras teritorijās tiek ieviesti atbilstīgi aizsardzības pasākumi;
11. norāda, ka ES tiesību aktos bioloģiskās daudzveidības jomā jūras sugas un biotopi ir mazāk aizsargāti nekā sauszemes sugas un biotopi, un tādēļ aicina Komisiju novērtēt nepilnības tiesību aktos un to ieviešanā un izveidot aizsargājamās jūras teritorijas, kurās attiecībā uz saimnieciskām darbībām, tostarp zveju, piemērotu pastiprinātu, uz ekosistēmas principu pamatotu pārvaldību;
12. turklāt norāda, ka dažādas konvencijas piemēram, Konvencija par jūras vides aizsardzību Atlantijas okeāna Ziemeļaustrumu daļā (OSPAR), Konvencija par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību (HELCOM) un Vidusjūras piesārņojuma aizsardzības konvencija (Barselonas konvencija) nodrošina jūras ekosistēmu aizsardzības nozīmīgu pamatu attiecībā uz ES reģionālajām jūrām;
13. atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka Jūras stratēģijas direktīva attiecas ne tikai uz Natura 2000 iekļautajām aizsargājamajām jūras teritorijām, un tādēļ pieprasa, lai dalībvalstis un Komisija ņemtu vērā visas aizsargājamās jūras teritorijas, tostarp arī tās, kas par tādām atzītas reģionālajās jūras konvencijās, un radītu saiknes starp šīm teritorijām ar mērķi radīt saskaņotu un visaptverošu tīklu;
14. uzsver to, ka vissvarīgākais laba vides stāvokļa raksturotājs ir jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšana;
15. uzsver, ka ir iespējas praktiski uzlabot jūras vides pārvaldību tagad, kad saskaņā ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvu ir ieviesti jauni labākas koordinācijas mehānismi attiecībā uz aizsargājamo jūras teritoriju un zivsaimniecību pasākumiem;
16. aicina Komisiju iekļaut integrētu ekosistēmas pieeju, kas jau pieņemta saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu un Jūras vides stratēģijas pamatdirektīvu, visās ES politikas jomās, kuras ietekmē jūras bioloģisko daudzveidību; turklāt uzsver, ka ekosistēmu pakalpojumi attiecas, bet ne tikai, uz oglekļa uzglabāšanu un piesaisti, kas notiek dabas ekosistēmās;
17. uzsver, ka ir nepieciešama turpmāka rīcība integrētas piekrastes zonas apsaimniekošanas (IPZA) un jūras teritoriālās plānošanas jomā, jo tās varētu būt ekosistēmas līdzdalības pieejas svarīgi elementi, nodrošinot jūras un piejūras resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu apsaimniekošanu, kā arī ievērojot dabas procesus un ekosistēmu nestspēju;
18. uzskata, ka par zivsaimniecības vadību ir atbildīgas reģionālās zivsaimniecības pārvaldības organizācijas (RFMO), kurām ir arī jānodrošina atbildīga tāljūras zveja; tāpēc uzskata, ka ir svarīgi pastiprināt to pilnvaras jo īpaši saistībā ar kontroli un preventīvām sankcijām un ka pirmām kārtām reģionālajām zivsaimniecības pārvaldības organizācijām vajadzētu veikt noteiktu komerciālas nozīmes jūras sugu krājumu apsaimniekošanu un pieprasīt nozvejas apliecību izmantošanu;
19. aicina Komisiju rīkoties pēc iespējas vērienīgāk, lai atjaunotu bioloģisko daudzveidību un dabas ekosistēmas plašākā ES jūras vidē; turklāt uzsver, ka atjaunošanas centieni varētu būt nozīmīgs veids, kā nodrošināt piekrastes kopienu nodarbinātību;
20. aicina ES nodrošināt, ka Eiropas un pasaules līmenī tiek aizsargāts taisnīgums; turklāt uzsver, ka jāaizsargā un jāpaplašina princips „maksā piesārņotājs”, kā arī jāpiemēro pilnīgas izmaksu segšanas princips;
21. aicina Komisiju apsvērt iespēju noteikt dalībvalstīm vai nozarēm mērķus, ar kuriem samazinātu nelabvēlīgo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un daudzveidības izzušanu;
22. aicina Komisiju nodrošināt, ka visu valsts sektoru un plašas sabiedrības izpratnes veidošana un iesaistīšana tiek ietverta ES stratēģijā bioloģiskās daudzveidības jomā laikposmam pēc 2010. gada.
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
7.4.2010 |
|
|
|
||
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
20 1 0 |
||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Josefa Andrés Barea, Kriton Arsenis, Alain Cadec, João Ferreira, Carmen Fraga Estévez, Pat the Cope Gallagher, Marek Józef Gróbarczyk, Carl Haglund, Iliana Malinova Iotova, Werner Kuhn, Jean-Marie Le Pen, Isabella Lövin, Guido Milana, Maria do Céu Patrão Neves, Britta Reimers, Crescenzio Rivellini, Ulrike Rodust, Catherine Trautmann, Jarosław Leszek Wałęsa |
|||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Izaskun Bilbao Barandica, Julie Girling, Raül Romeva i Rueda, Antolín Sánchez Presedo |
|||||
2.6.2010
Lūgumrakstu komitejaS ATZINUMS
Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai
par to, kā tiek īstenoti ES tiesību akti par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu
Atzinumu sagatavoja: Victor Boştinaru
IEROSINĀJUMI
Lūgumrakstu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. piekrīt daudzu lūgumrakstu iesniedzēju paustajām bažām par to, ka Eiropas Savienība nespēj nodrošināt Bioloģiskās daudzveidības rīcības plāna 2010 efektīvu īstenošanu, un uzskata, ka tas noticis vairāku svarīgu iemeslu dēļ, par kuriem ir atbildīgas Eiropas Savienības iestādes, jo īpaši Komisija, un dalībvalstis, tostarp to reģionālās un vietējās varas iestādes;
2. uzsver, ka ir steidzami pilnībā jāīsteno Putnu direktīva un Dzīvotņu direktīva, tam paredzot atbilstīgu finansējumu, un jāpabeidz Natura 2000 sauszemes un jūras teritorijas tīkla izveide; Putnu direktīva un Dzīvotņu direktīva ir ES vides aizsardzības tiesību aktu pamats un, neskatoties uz būtiskiem kavējumiem to piemērošanā, ir pierādījies, ka, pilnībā īstenotas un finansētas, tās spēj novērst apdraudētu sugu un dzīvotņu situācijas pasliktināšanos;
3. atzīmē, ka komitejas debatēs bieži vien manāma nepietiekama Komisijas apņēmība nodrošināt ar bioloģiskās daudzveidības aizsardzību saistīto vides aizsardzības direktīvu piemērošanu — tā bieži vien noraidoši attiecas pret iedzīvotāju lūgumrakstiem, negribīgi uzsāk pienākumu neizpildes procedūras pret dalībvalstīm un neatzīst, ka piesardzības principam ir būtiska loma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā;
4. mudina Eiropas Komisiju pēc iespējas ātrāk un ne vēlāk kā 2010. gada laikā nākt klajā ar paziņojumu par Natura 2000 turpmāko finansēšanu, lai šo aspektu varētu izskatīt kopā ar jauno bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam;
5. atzīmē, ka, par laimi, ir bijuši gadījumi, kad Komisija pēc apspriešanās ar Lūgumrakstu komiteju ir rīkojusies, kā tas notika pēc lūgumrakstiem par Via Baltica maršruta plānu, kurš sākotnēji paredzēja iznīcināt unikālas pirmatnējā meža un ūdensceļu platības Rospudas ielejā, bet pēc tam tika atcelts un aizstāts ar citu maršruta plānu, kas nešķērso Natura 2000 teritoriju;
6. sniedz piemērus par gadījumiem, kad saņemti svarīgi lūgumraksti, bet komitejai vēl nav izdevies saņemt Komisijas piekrišanu, lai pienācīgi īstenotu ES direktīvu piemērošanu; Baltijas jūras gāzes vads Nordstream, par kuru Parlaments pieņēma svarīgu ziņojumu par iespējamo ietekmi uz vidi un trauslām ekosistēmām, un Spānijas plašās urbanizācijas ietekme uz vidi un uz piejūras un salu reģionu vidi;
7. pauž bažas, ka daudzos gadījumos Komisija atturas rīkoties, jo dalībvalstu iestādes vēl nav pieņēmušas galīgos lēmumus; tomēr, kad galīgie lēmumi ir pieņemti, bieži vien jau ir par vēlu, lai novērstu nelabojamu kaitējumu vietējai videi un no tā izrietošo nelabvēlīgo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un sugu saglabāšanu un aizsardzību; atzīmē, ka Komisija turklāt ir pārāk iecietīga attiecībā uz termiņu, līdz kuram dalībvalstīm ir jāsniedz atbildes par iespējamiem ar vides aizsardzību saistītiem pārkāpumiem, un pati nav ieinteresēta veikt objektīvus novērtējumus;
8. atbalsta Eiropas Vides aģentūras secinājumus, ka „ar ES Dzīvotņu direktīvu aizsargāto sugu un dzīvotņu saglabātības stāvoklis rada bažas” un ka „nevajadzētu veltīt visu uzmanību tikai bioloģiskās daudzveidības salu saglabāšanai, zaudējot dabu citviet”, jo tie atbilst viedoklim, ko Eiropas Savienības pilsoņi bieži vien pauž Eiropas Parlamentam sūtītajos lūgumrakstos;
9. aicina stiprināt direktīvu par ietekmes uz vidi novērtējumu un daudz stingrāk interpretēt tās mērķus un atzīmē, ka, piemēram, atbilstīgi šīs direktīvas noteikumiem plašu infrastruktūras projektu īstenotāji paši veic ietekmes uz vidi novērtējumu tādā veidā, ka tam bieži vien trūkst objektivitātes un tas neievēro vietējo iedzīvotāju un viņu iecelto pārstāvju bažas par bioloģiskās daudzveidības aizsardzību; būtu jāapsver vienotas Eiropas ekspertu akreditācijas sistēmas izveide;
10. kritizē acīmredzami pieaugošo tendenci, kad dalībvalstu politiskās iestādes nesniedz attiecīgā projekta skartajiem vietējiem iedzīvotājiem informāciju par tā ietekmi uz vidi, kas ir pretrunā ES tiesību aktos iekļautajai Orhūsas konvencijai;
11. prasa Vides komitejai ņemt vērā neatkarīgo ekspertu secinājumus Lūgumrakstu komitejas pieprasītajā pētījumā par Dzīvotņu direktīvas piemērošanu, jo īpaši to, ka netiek izvērtētas projektu alternatīvu iespējas un kopējās sekas, notiek neatbilstoša teritoriju pārvaldība un ka pēc kompensācijas pasākumu pieņemšanas šie pasākumi netiek pārbaudīti un gadījumos, ja tos īsteno, tad bieži vien par vēlu, mudina ņemt vērā arī citus šajā ziņojumā minētos priekšlikumus un ieteikumus;
12. aicina veikt efektīvāku pārrobežu sadarbību, lai aizsargātu bioloģisko daudzveidību un vidi kopumā, jo īpaši Donavas un tās deltas reģionā, Melnās jūras reģionā, Vidusjūras reģionā, kā arī Baltijas jūras reģionā, kā to aicina Eiropas Vides aģentūra; ņemot vērā, ka daudzas Natura 2000 teritorijas tieši vai netieši ietekmē piesārņojums un ka dabai nodarīto kaitējumu cēloņi meklējami arī ārpus Eiropas, ir jāuzsver nepieciešamība Eiropas vides aizsardzības normas iekļaut arī partnerattiecību nolīgumos ar kaimiņvalstīm;
13. uzskata, ka dalībvalstu politiskajām iestādēm biežāk būtu jāuzņemas pienākums pierādīt, kā, lemjot par infrastruktūru attīstību, tās plāno saglabāt vidi un bioloģisko daudzveidību, nevis pilsoņiem ar lūgumrakstiem jālūdz aizsargāt savas direktīvās paredzētās tiesības;
14. aicina pielikt visas pūles, lai bioloģiskās daudzveidības aspektu iekļautu ES politikas attiecīgajās jomās, jo īpaši saistībā ar kopējās zivsaimniecības politikas reformu, kopējo lauksaimniecības politiku un ES jauno finanšu plānu; uzskata, ka IVN un NIVN, kā arī Dzīvotņu direktīvā un Putnu direktīvā vajadzīgas jaunas, stingrākas pamatnostādnes, lai nodrošinātu šo direktīvu pareizu īstenošanu, balstoties uz Parlamenta kompetentās komitejas sniegtajiem ieteikumiem, ar kuru Lūgumrakstu komiteja labprāt sadarbosies, lai turpmākajos vides aizsardzības pasākumos vairāk ņemtu vērā iedzīvotāju intereses;
15. pirmām kārtām ir pilnīgi un efektīvi jāīsteno spēkā esošie Eiropas Savienības tiesību akti vides aizsardzības un bioloģiskās daudzveidības jomā un skaidri jāapņemas īstenot tās mērķus; uzskata, ka daži uzlabojumi ir vajadzīgi, tomēr ir būtiski koncentrēt uzmanību uz īstenošanu un efektīvāku uzraudzību.
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
1.6.2010 |
|
|
|
||
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
23 0 0 |
||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Margrete Auken, Elena Băsescu, Victor Boştinaru, Simon Busuttil, Michael Cashman, Bairbre de Brún, Pascale Gruny, Carlos José Iturgaiz Angulo, Peter Jahr, Lena Kolarska-Bobińska, Erminia Mazzoni, Willy Meyer, Mariya Nedelcheva, Nikolaos Salavrakos, Angelika Werthmann, Tatjana Ždanoka |
|||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Pablo Arias Echeverría, Sandrine Bélier, Kinga Göncz, Marian Harkin, Axel Voss |
|||||
|
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Enrique Guerrero Salom, Andres Perello Rodriguez |
|||||
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
14.7.2010 |
|
|
|
||
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
55 0 0 |
||||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
János Áder, Kriton Arsenis, Pilar Ayuso, Paolo Bartolozzi, Sandrine Bélier, Sergio Berlato, Milan Cabrnoch, Martin Callanan, Nessa Childers, Bairbre de Brún, Esther de Lange, Anne Delvaux, Bas Eickhout, Jill Evans, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Julie Girling, Françoise Grossetête, Cristina Gutiérrez-Cortines, Satu Hassi, Jolanta Emilia Hibner, Karin Kadenbach, Christa Klaß, Holger Krahmer, Jo Leinen, Peter Liese, Linda McAvan, Radvilė Morkūnaitė-Mikulėnienė, Vladko Todorov Panayotov, Gilles Pargneaux, Vittorio Prodi, Frédérique Ries, Anna Rosbach, Oreste Rossi, Richard Seeber, Theodoros Skylakakis, Bogusław Sonik, Catherine Soullie, Glenis Willmott, Sabine Wils, Marina Yannakoudakis |
|||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Marisa Matias, Miroslav Mikolášik, Bill Newton Dunn, Jaroslav Paška, Licia Ronzulli, Renate Sommer, Eleni Theocharous, Marianne Thyssen, Michail Tremopoulos, Giommaria Uggias, Thomas Ulmer, Marita Ulvskog, Kathleen Van Brempt, Peter van Dalen |
|||||
- [1] OV L 103, 25.4.1979., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2006/105/EK (OV L 363, 20.12.2006., 368. lpp.).
- [2] OV C 262, 18.9.2001., 132. lpp.
- [3] OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2006/105/EK.
- [4] OV C 102E, 24.4.2008., 117. lpp.
- [5] Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika (TEEB), sk. http://www.teebweb.org/.
- [6] Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību 2. pants (Dzīvotņu direktīva).
- [7] Turpat.