Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 6., 7. un 29. pantu un EK līguma 13. pantu, saskaņā ar kuriem dalībvalstu pienākums ir nodrošināt cilvēktiesības un nediskriminācijas principu, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–   ņemot vērā tā agrāk pieņemtās 1994. gada 27. oktobra (1), 1995. gada 27. aprīļa (2), 1995. gada 26. oktobra (3), 1997. gada 30. janvāra (4) un 2000. gada 16. marta (5) rezolūcijas par rasismu, ksenofobiju un antisemītismu, Eiropas Parlamenta Rasisma un ksenofobijas izmeklēšanas komitejas 1990. gada ziņojumu un Eiropas Parlamenta 2000. gada 7. jūlija rakstisko deklarāciju par holokausta atceri (6);

–   ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1035/97 (1997. gada 2. jūnija), ar kuru ir izveidots Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centrs (7), šī centra dažādos ziņojumus par rasismu Eiropas Savienībā, tai skaitā abus 2004. gada martā publicētos ziņojumus ‐ "Par antisemītisma izpausmēm Eiropas Savienībā 2002.–2003. gadā" un "Antisemītisma izpratne Eiropas Savienībā";

–   ņemot vērā Berlīnē 2004. gada 28.–29. aprīlī pieņemto Otrās EDSO konferences Berlīnes deklarāciju par antisemītismu un neseno EDSO īstenoto antisemītisma apkarošanas personiskā pārstāvja iecelšanu amatā;

–   ņemot vērā Stokholmā 2000. gada 26.–28. janvārī notikušā starptautiskā foruma par holokausta jautājumiem pieņemto Stokholmas deklarāciju, kura aicina padziļināt zināšanas par holokaustu;

–   ņemot vērā 2005. gada 27. janvāra noteikšanu par Holokausta atceres dienu vairākās dalībvalstīs;

–   ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.   tā kā 2005. gada 27. janvārī aprit sešdesmitā gadskārta nacistiskās Vācijas nāves nometnes atbrīvošanas Aušvicē–Birkenavā, kurā kopumā tika noslepkavoti līdz 1,5 miljonam ebreju, romu, poļu, krievu un citu dažādu tautību ieslodzīto, kā arī homoseksuāļi, kas Eiropas Savienības pilsoņiem ir ne tikai svarīgs iemesls holokausta neaprakstāmo šausmu un traģēdijas atcerei un nosodīšanai, bet arī lai reaģētu uz satraucošo antisemītisma izplatību un jo īpaši antisemītiska rakstura starpgadījumiem Eiropā un vēlreiz apzinātos, cik bīstama ir cilvēku apspiešana un mocīšana viņu rases, etniskās izcelsmes, reliģijas, sociālās kategorijas, politiskās un seksuālās orientācijas dēļ;

B.   tā kā Eiropa nedrīkst aizmirst savu vēsturi ‐ nacistu izveidotās koncentrācijas un nāves nometnes pieder pie visapkaunojošākajām un sāpīgākajām lappusēm mūsu kontinenta vēsturē; tā kā Aušvicē izdarītajiem noziegumiem jāpaliek nākamo paaudžu atmiņā kā brīdinājumam pret šāda veida genocīdu, kas sakņojas citu cilvēku nicinājumā, naidā, antisemītismā, rasismā un totalitārismā;

C.   tā kā joprojām dažādos līmeņos tiek īstenota diskriminācija reliģisku un etnisku apsvērumu dēļ, neatkarīgi no tā, ka pieņemti svarīgi pasākumi, piemērojot EK līguma 13. pantu;

D.   tā kā Eiropā ebreji pašreiz jūtas arvien vairāk apdraudēti, jo antisemītiskas idejas tiek izplatītas internetā, kas izpaužas sinagogu, kapsētu un citu reliģisku vietu apgānīšanā, atentātos pret ebreju skolām un kultūras centriem, kā arī Eiropā notikušos uzbrukumos ebrejiem, kuru rezultātā tie ieguvuši savainojumus;

E.   tā kā holokausts ir "iededzināts" Eiropas apziņā, jo īpaši tā pret ebrejiem un romiem vērstā nežēlīgā naida dēļ, kas bija saistīts ar viņu rasi vai reliģisko identitāti, un tā kā vēl arvien antisemītisms, rasistiski un reliģiski aizspriedumi tomēr nopietni turpina apdraudēt to upurus, kā arī Eiropas un starptautiskās demokrātiskās vērtības, cilvēktiesības, tiesiskumu un līdz ar to arī drošību Eiropā un pasaulē;

F.   tā kā ir nepieciešams nepārtraukts dialogs ar plašsaziņas līdzekļiem par to, kā to reportāžas un komentāri var gan pozitīvi, gan negatīvi iespaidot izpratni un saprašanos reliģiskos, etniskos un rases jautājumos un vēsturiskās patiesības atspoguļošanā,

1.   apliecina cieņu visiem nacisma upuriem un ir pārliecināts, ka ilgstošs miers Eiropā ir iespējams vienīgi tad, ja vēsture netiks pakļauta aizmirstībai; nosoda un noraida revizionistiskus viedokļus un holokausta noliegumu kā apkaunojošu parādību, kas ir pretrunā vēsturiskajai patiesībai; pauž bažas par ekstrēmistu un ksenofobiju aizstāvošu partiju veidošanos un par to, ka sabiedrība arvien vairāk pieņem šo partiju uzskatus;

2.   aicina Eiropas Savienības iestādes, dalībvalstis un visas Eiropas demokrātiskās politiskās partijas:

3.   mudina Padomi un Komisiju, kā arī Eiropas Savienības dalībvalstu vietējā, reģionālā un valsts līmeņa iestādes savstarpēji koordinēt pasākumus, kuru mērķis ir apkarot antisemītismu un uzbrukumus mazākumtautībām, tai skaitā romiem un ES dzīvojošiem trešo valstu piederīgajiem, lai saglabātu iecietības un nediskriminēšanas principus un veicinātu sabiedrības, ekonomikas un politisko integrāciju;

4.   ir pārliecināts, ka šiem centieniem jāaptver arī dialoga veicināšana un sadarbība starp dažādām sabiedrības daļām gan vietējā, gan valsts līmenī, tostarp dialogs un sadarbība dažādu kultūras, etnisko un reliģisko kopienu starpā;

5.   vēlreiz apliecina pārliecību, ka atcerei un izglītošanai ir būtiska nozīme neiecietības, diskriminācijas un rasisma izskaušanā, un prasa, lai Padome, Komisija un dalībvalstis intensīvāk apkarotu antisemītismu un rasismu, jo īpaši jaunu cilvēku vidū veicinot izpratni par vēsturiskiem notikumiem un izskaidrojot holokausta noziegumus:

6.   atzinīgi vērtē Luksemburgas prezidentūras pausto nodomu atsākt apturētās diskusijas par priekšlikumu Padomes pamatlēmumam par rasisma un ksenofobijas apkarošanu (8), un prasa, lai Padome panāktu Eiropas līmeņa nolīguma pieņemšanu, kas visā ES paredzētu rasu naida un reliģiskā naida kurināšanas aizliegumu, saglabājot likumā paredzētās vārda brīvības tiesības;

7.   aicina Komisiju uzsākt pārbaudi, kā piemēro Direktīvu 2000/43/EK (9), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, kuras mērķis ir stiprināt ES veicamos pasākumus diskriminācijas apkarošanai, kā arī organizēt plaša mēroga konferenci, pieaicinot visus šajā procesā iesaistītos, jo īpaši politiskos pārstāvjus, valsts, reģionālā un vietējā līmeņa iestādes, kā arī nevalstiskas organizācijas un apvienības, kas darbojas šajā jomā;

8.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 323, 21.11.1994., 154. lpp. (2) OV C 126, 22.5.1995., 75. lpp. (3) OV C 308, 20.11.1995., 140. lpp. (4) OV C 55, 24.2.1997., 17. lpp. (5) OV C 377, 29.12.2000., 366. lpp. (6) OV C 121, 24.4.2001., 503. lpp. (7) OV L 151., 10.6.1997., 1. lpp. (8) OV C 75 E, 26.3.2002., 269. lpp. (9) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.