Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 1990. gada 22. novembra rezolūciju par Eiropas Kopienas turpmāku finansēšanu(1) un 1994. gada 21. aprīļa rezolūciju par Eiropas Savienības pašu resursu jaunu sistēmu(2),

–   ņemot vērā Padomes 1994. gada 31. oktobra Lēmumu par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (94/728/EK, Euratom)(3),

–   ņemot vērā 1998. gada 7. oktobra dokumentu "Eiropas Savienības finansēšana – Komisijas ziņojums par pašu resursu sistēmas darbību" (COM(1998)0560),

–   ņemot vērā 1999. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmas koriģēšanas un reformēšanas nepieciešamību(4),

–   ņemot vērā Parlamenta 1999. gada 17. novembra nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu(5),

–   ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. septembra Lēmumu par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (2000/597/EK, Euratom)(6),

–   ņemot vērā Komisijas ziņojumu par pašu resursu sistēmas darbību (COM (2004)0505) un Komisijas priekšlikumu jaunam Padomes lēmumam par pašu resursiem, ko papildinātu 2004. gada 14. jūlijā iesniegtais priekšlikums Padomes regulai par pasākumu īstenošanu budžeta nelīdzsvarotības korekcijai saskaņā ar 4. un 5. pantu Padomes lēmumā ( ... ) par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (COM(2004)0501),

–   ņemot vērā 2005. gada 8. jūnija rezolūciju par paplašinātās Eiropas Savienības politikas uzdevumiem un budžeta līdzekļiem 2007.–2013. gadam(7),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta pētījumu "Pašu resursi – sistēmas izvērtējums 25 dalībvalstu ES", ko iesniedza 2005. gada 30. jūnijā(8),

–   ņemot vērā 2005. gada 15. un 16. decembra Briseles Eiropadomes prezidentūras secinājumus,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes lēmumam par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu un Komisijas darba dokumentu par budžeta nelīdzsvarotības korekcijas par labu Apvienotajai Karalistei ("Apvienotās Karalistes korekcijas") aprēķināšanu, finansēšanu, izmaksām un iekļaušanu budžetā saskaņā ar 4. un 5. pantu Padomes lēmumā ( ... ) par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (COM(2006)0099),

–   ņemot vērā tā 2006. gada 4. jūlija nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu(9),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta pasūtītu pētījumu "ES pašu resursi – dalībvalstu nodokļu, kas veicinātu ES mēroga nodokļu sistēmu, provizorisks novērtējums", kurš tika iesniegts 2007. gada janvārī(10),

–   ņemot vērā Budžeta komitejas sanāksmes, kurās piedalījās dalībvalstu parlamentu budžeta komiteju priekšsēdētāji un kuras notika 2005. gada 16. jūnijā un 2006. gada 21. jūnijā,

–   ņemot vērā atbildes uz jautājumiem par pašu resursiem, kurus Budžeta komiteja 2005. gada 30. novembrī izsūtīja visu dalībvalstu parlamentu budžeta komitejām,

–   ņemot vērā oficiālās un neformālās viedokļu apmaiņas par pašu resursiem starp pašreizējo referentu un attiecīgajām parlamentu komitejām vai to pārstāvjiem, kas notika pēc to dalībvalstu parlamentu uzaicinājuma, kuri vēlējās apspriest šo jautājumu 2006. un 2007. gada laikā,

–   ņemot vērā rezultātus, kas sasniegti 2006. gada 8.–9. maija un 2006. gada 4.–5. decembra apvienotās parlamentārās sanāksmes darba grupās par Eiropas Savienības turpmāku finansēšanu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(11) un it īpaši tā 8. punktu, kā arī šim nolīgumam pievienoto 3. deklarāciju par finanšu shēmas pārskatīšanu,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu, kā arī Konstitucionālo jautājumu komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Ekonomikas un monetāro lietu komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A6-0066/2007),

A.   tā kā pirmo Eiropas Kopienu – Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, kuru nodibināja 1952. gada 23. jūlijā, finansēja ar īstu pašu resursu sistēmu, kuras pamatā bija nodevas par katru saražoto tērauda tonnu, un ogles un tēraudu ražojošajiem uzņēmumiem tās bija jāiemaksā tieši EOTK budžetā;

B.   tā kā saskaņā ar 1957. gada 25. marta Romas Līgumu bija paredzēts Eiropas Ekonomikas kopienu finansēt ar dalībvalstu iemaksām tikai pārejas periodā un pēc tam pāriet uz pašu resursu sistēmu;

C.   tā kā šī pāreja beidzot notika 1970. gada 21.–22. aprīlī, kad Eiropadome Luksemburgā vienojās par lēmumu, ar ko izbeidza dalībvalstu iemaksas un ieviesa jaunu finansēšanas sistēmu, kuras pamatā bija divi īsti pašu resursi – lauksaimniecības nodoklis un muitas nodevas, ko papildināja trešais līdzekļu avots, kura pamatā bija pievienotās vērtības nodoklis (PVN);

D.   tā kā Parlamenta centieni(12) izmantot reālos ienākumus no PVN, lai noteiktu PVN resursa aprēķina bāzi ("deklaratīvā metode") tā vietā, lai izmantotu harmonizēto bāzi, kas ir aprēķināta, piemērojot vidējo svērto likmi visiem neto ienākumiem ("ienākumu metode"), izrādījās veltīgi, un gala rezultātā PVN resurss no īsta pašu resursa ar stingru saikni ar Eiropas Savienības iedzīvotājiem kļuva tikai par statistikas instrumentu dalībvalstu iemaksu aprēķinam;

E.   tā kā "Fontenblo vienošanās", ko valstu un valdību vadītāji noslēdza 1984. gada 25.–26. jūnijā, skaidri paredzēja, ka izdevumu politika ir galvenais līdzeklis budžeta nelīdzsvarotības novēršanai; tā kā Eiropadome vienlaikus tomēr paredzēja t. s. britu atlaidi – korekcijas mehānismu Apvienotajai Karalistei, nosakot, ka no 1985. gada, Apvienotā Karaliste saņems 66 % no starpības starp tās PVN iemaksu daļu un attiecīgajā gadā tai piešķirto izdevumu daļu; tā kā bija paredzēts, ka šo atlaidi finansē visas dalībvalstis, bet Vācijas iemaksai tika noteikts ierobežots maksimālais apjoms, un tā kā līdz ar to Apvienotās Karalistes izmantotā atlaide tās ikgadējām iemaksām ES budžetā 2001.–2004. gadā vidēji sasniedza EUR 5,3 miljardus;

F.   tā kā tajā pašā augsta līmeņa sanāksmē valstu un valdību vadītāji arī vienojās, ka principā un atbilstošā brīdī uz šādu atlaidi var pretendēt "jebkura dalībvalsts, kurai jāiztur budžeta slogs, kas uzskatāms par pārmērīgu salīdzinājumā ar valsts labklājības līmeni";

G.   tā kā Eiropadome Briselē 1988. gada 11.–13. februārī noteica Kopienas budžeta maksimālo apjomu 1,2% apmērā no NKP attiecībā uz maksājumiem un 1,3% apmērā attiecībā uz saistībām, un apstiprināja, ka dalībvalstis var paturēt 10 % ieņēmumu no tradicionālajiem pašu resursiem, lai segtu iekasēšanas izmaksas;

H.   tā kā pašu resursu maksimālo apjomu palielināja līdz 1,24 % no ES NKI attiecībā uz maksājumu apropriācijām un līdz 1,31 % – attiecībā uz saistību apropriācijām 1993.–1999. gadā 15 dalībvalstu ES un kopš tā laika, neskatoties uz paplašināšanos, tas ir palicis nemainīgs;

I.   tā kā, un tas ir vissvarīgāk, 1988. gadā Briseles Eiropadome iedibināja ceturto "papildu" līdzekļu avotu, kas balstās NKP un ko var izmantot, ja no PVN un tradicionālajiem pašu resursiem iegūtie līdzekļi ir nepietiekami Kopienas finansiālo saistību izpildei;

J.   tā kā laika gaitā šis līdzekļu avots ir kļuvis par Eiropas Savienības budžeta galveno līdzekļu avotu, no kura 2007. finanšu gadā ir paredzēts saņemt aptuveni 70 % ieņēmumu, bet no PVN – tikai aptuveni 15 %, un tas nozīmē, ka tradicionālo pašu resursu (muitas nodokļu un lauksaimniecības nodokļu) daļa ir samazinājusies līdz tikai 15 % no ieņēmumiem;

K.   tā kā šobrīd spēkā esošais 2000. gada 29. septembra lēmums par pašu resursiem stājās spēkā 2002. gada 1. martā un tā galvenie aspekti ir šādi: pašu resursu maksimālais apjoms ir 1,24% no Kopienas NKI (līdzvērtīgi 1,27% no IKP) attiecībā uz maksājumu apropriācijām un 1,31% no NKI (līdzvērtīgs 1,335 % no IKP) attiecībā uz saistību apropriācijām, dalībvalstis patur 25 % kā tradicionālo pašu resursu iekasēšanas izmaksas, maksimālā PVN iemaksu likme – 0,50%, dalībvalstu pievienotās vērtības nodokļa bāze ir ierobežota līdz 50 % no to NKP (PVN bāzes maksimālā apjoma noteikšana) un atlaide par labu vienai dalībvalstij ar izņēmumiem attiecībā uz dažām citām dalībvalstīm saistībā ar šīs atlaides finansēšanu;

L.   tā kā Komisijas jaunākā priekšlikuma, ko tā iesniedza 2006. gadā, nolūks ir īstenot 2005. gada 15.–16. decembra Briseles Eiropadomes lēmumus pašu resursu jomā, ko galvenokārt raksturo vēl specifiskāku pasākumu, piemēram, samazinātas PVN likmes un ievērojami samazinātas gadskārtējās NKI iemaksas, iekļaušana attiecībā uz atsevišķām dalībvalstīm, kas ir neto iemaksu veicējas, papildinot jau spēkā esošo izņēmumu sarakstu, tādējādi palielinot sistēmas sarežģītību un nesaprotamību un vēl vairāk veicinot tuvredzīgo pieeju budžeta nelīdzsvarotībai;

M.   tā kā Eiropadome ir arī atjaunojusi 2000. gadā pieņemto lēmumu palielināt iekasēšanas izmaksas, ko dalībvalstis drīkst paturēt, no 10 % līdz 25 % no tradicionālajiem pašu resursiem, neņemot vērā neapstrīdēto faktu, ka šis procents nekādi nav saistīts ar dalībvalstu faktiskajām iekasēšanas izmaksām, tas ir labvēlīgs atsevišķām dalībvalstīm, kuras lielu daļu ieņēmumu iekasē no muitas nodokļiem, un nelabvēlīgs tām, kuras to nedara, un tādēļ drīzāk būtu jāuzskata par vēl vienu atlaides veidu;

N.   tā kā Komisijas priekšlikumu jaunam lēmumam par pašu resursiem, ko Parlaments ir apstiprinājis(13), Padomē joprojām bloķē dalībvalstis, kuras sākumā to atbalstīja, bet tagad pašas nevēlas piemērot;

O.   tā kā Parlaments uzskata, ka visaptverošā ES ieņēmumu un izdevumu pārskatīšana, kam saskaņā ar 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu jānotiek 2008.–2009. gadā, ir iespēja, kuru nedrīkst neizmantot, lai atgrieztos pie īstas, bet taisnīgas pašu resursu sistēmas Eiropas Kopienu dibināšanas līgumu garā;

P.   tā kā kopš 2006. gada sākuma ir notikusi apspriešanās ar šā jautājuma izskatīšanā ieinteresētiem dalībvalstu parlamentiem, lai darītu visu iespējamo kopīga parlamentāra pamata izveidei saistībā ar gaidāmo pārskatīšanu;

Q.   tā kā līdz šim šī apspriešanās ir bijusi vienkārši individuālu viedokļu apmaiņa parlamentāriešu starpā, jo lielākajai daļai dalībvalstu politisko partiju un parlamentu vēl nav bijusi iespēja pieņemt oficiālu nostāju pašu resursu jautājumā;

R.   tā kā šīs sanāksmes tomēr ir ļāvušas noteikt vairākas jomas, par kurām starp dalībniekiem valda vienprātība, un plaši atbalstītu mērķi atrast veidu, kā kopīgi turpināt darbu saistībā ar ES turpmāko finansēšanu;

S.   tā kā vienlaicīgi Portugāles nacionālās asamblejas priekšsēdētājs ir ierosinājis Portugāles prezidentūras laikā 2007. gada otrajā pusē organizēt dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlamenta budžeta un finanšu komiteju priekšsēdētāju konferenci, kas būtu veltīta ES pašu resursu un finanšu plāna jautājumam,

Pašreizējās finansēšanas sistēmas trūkumi

1.   norāda, ka sistēma, kurā aptuveni 70 % Savienības ieņēmumu veido nevis pašu resursi, bet gan NKI līdzekļi, ko tieši iemaksā no dalībvalstu budžetiem, un 15 % līdzekļu ir procentuāls PVN likmes apjoms, ko, ņemot vērā tā noteikšanas veidu, visos aspektos nevar uzskatīt par ES pašu resursu, ir pretrunā Romas Līguma noteikumiem un garam, un norāda, ka ES pastāvēšana kā tāda ir izraisījusi Kopienas iekšējās tirdzniecības un dalībvalstu "bagātības" pieaugumu, un šā iemesla dēļ ES ir pilnībā tiesīga ieviest īstu pašu resursu sistēmu, nevis samierināties ar sistēmu, kuru uztur dalībvalstu iemaksas;

2.   uzsver, ka tieši šī "dalības maksa" ir pastiprinājusi tuvredzīgas diskusijas par t. s. neto maksātājiem, kuri aizmirst par Eiropas Savienības sasniegumiem miera, brīvības, labklājības un drošības ziņā, turklāt "budžeta neto līdzsvarotības" koncepcija ir ļoti neprecīza arī tehniskā ziņā un tā neļauj izdarīt neko vairāk kā tikai pieņēmumus; uzsver, ka ne neto bilances ieņēmumu puse ("Roterdamas efekts"), ne izdevumu puse ("Luksemburgas efekts") pilnībā neatspoguļo reālo situāciju;

3.   ir cieši pārliecināts, ka pašreizējā pašu resursu sistēma, kura ir balstīta uz dalībvalstu iemaksām, ir netaisnīga pret sabiedrību, nedemokrātiska un nepalielina to saistību redzamību, kuru mērķis ir Eiropas integrācija; turklāt, tā kā iemaksas Eiropas Savienības budžetā tiek uzskatītas par papildu slogu valsts budžetam, šāda sistēma nenodrošina visām Savienības politikām pietiekamus līdzekļus; ļoti kritiski vērtē atsevišķām dalībvalstīm sniegtās iespējas oficiāli finansēt tikai tās politikas jomas, kurās tās ir ieinteresētas; pauž bažas, ka tas var aizsākt to vērtību iznīcināšanu, kas iezīmējušas Eiropas Savienības panākumus pagājušajos vairāk nekā 50 gados;

4.   uzsver, ka pašreizējā sistēma ar tās četriem dažādajiem līdzekļu avotiem un vairākiem atšķirīgiem atlaižu mehānismiem – gan vispārējiem par labu vienai dalībvalstij (piemēram, Apvienotās Karalistes atlaide), gan īpašiem (piemēram, atlaides citu atlaižu finansēšanai) – ir pārāk sarežģīta, nav pārredzama un ir pilnīgi nesaprotama Eiropas pilsoņiem; uzsver, ka ar šīs sistēmas palīdzību neveidojas tieša saikne starp Eiropas Savienību un tās pilsoņiem, kā tas tiek prasīts;

5.   atzīmē, ka, pastāvot prasībai lēmumus par pašu resursiem un par finanšu shēmu pieņemt vienbalsīgi, sarunu rezultāti šajās jomās ir atkarīgi no visneatsaucīgāko dalībvalstu – bagātu vai nabadzīgu – labas gribas un finansiālajām iespējām; uzskata, ka nav nekāds pārsteigums, ja rezultāti šajā jomā bieži vien ir neapmierinoši;

6.   uzskata, ka šī nepilnīgās sistēmas vaina ir trūkumi Eiropadomes nolīgumā par jauno finanšu shēmu 2007.–2013. gadam, ko 2005. gada 14.–15. decembrī sagatavoja augstākā līmeņa sanāksmē Briselē; uzskata, ka finansējuma kopapjoms, par ko tika panākta vienošanās, ar daudzajiem izņēmumiem attiecībā uz ieņēmumiem un kompensācijām atsevišķām dalībvalstīm izdevumu jomā, ir pašreizējās sistēmas izgāšanās visskaidrākais pierādījums; uzskata par nepieņemamu, ka visas dalībvalstis ir vienojušās par svarīgiem Kopienas pasākumiem, tādiem kā Galileo un Eiropas komunikāciju tīkli, un izvirzījušas tālejošus mērķus, piemēram, saistībā ar Gēteborgas un Lisabonas mērķiem vai Tūkstošgades mērķiem, bet neviena nevēlas tos finansēt;

7.   pauž nožēlu, ka 2005. gada Briseles Eiropadome tā vietā, lai izveidotu vienkāršāku un pārredzamāku sistēmu, to ir sarežģījusi vēl vairāk un padarījusi vēl neizprotamāku, saglabājot Apvienotās Karalistes korekciju, t. s. "britu atlaidi" principā neskartu un pievienojot citus izņēmumus un korekcijas citu dalībvalstu interesēs;

8.   norāda, ka Kopienas budžets pēdējos 13 gados būtu ieguvis papildu 0,2% no NKI gadā, kas līdzinās pieaugumam aptuveni EUR 240 miljardu apjomā, ja būtu pilnībā īstenots 1992. gadā pieņemtais Edinburgas lēmums, kas noteica pašu resursu maksimālo apjomu 1,24% no NKI; uzskata, ka šie līdzekļi, kurus dalībvalstis vienbalsīgi apstiprināja saskaņā ar Apvienotās Karalistes kā prezidentvalsts priekšlikumu, ir nepieciešamais, lai Eiropas Savienība varētu darboties atbilstoši jaunajiem izaicinājumiem un tās pieaugošajai kompetencei, īpaši saistībā ar tās lomu pasaulē Lisabonas mērķu īstenošanas jomā (inovācijas, izglītība, pētniecības infrastruktūra un nodarbinātība), vai arī saskaņā ar to, kā tas ir noteikts Māstrihtas, Amsterdamas un Nicas Līgumā, kā arī Konstitūcijas projektā, un tie ir nepieciešami 27 dalībvalstu Eiropas Savienībai;

9.   uzsver, ka kopš 1995. gada ES budžets reālā izteiksmē ir pieaudzis tikai par 8,2% un ir samazinājusies tā daļa NKI, bet dalībvalstu budžeti vidēji ir palielinājušies par 23 %, t. i., gandrīz trīs reizes vairāk;

Reformas pirmais posms – dalībvalstu iemaksu sistēmas uzlabošana

10.   atzīst, ka pašu resursu sistēmas jebkāda veida reforma būs jutīgs un grūts process, kura īstenošanā jāiesaista dalībvalstu parlamenti; tādēļ aicina piemērot pakāpenisku pieeju, ko varētu īstenot divos posmos, bet par ko būtu pieņemts viens lēmums, ņemot vērā to, ka sarežģītā Kopienas procedūra neļautu pieņemt divus lēmumus salīdzinoši īsā laikā; pagaidu un pārejas pasākumiem paredzētais pirmais posms uzlabotu dalībvalstu iemaksu pašreizējo sistēmu, piemērojot šādus politiskus principus:

Dalībvalstu vienlīdzība

11.   definē "dalībvalstu vienlīdzību" kā budžeta privilēģiju nepiešķiršanu nevienai dalībvalstij; atzīst, ka atsevišķām dalībvalstīm varētu būt grūti atteikties no izsenis piemērotiem īpašiem pasākumiem attiecībā uz ieņēmumiem un attiecībā uz atsevišķiem izdevumu sadales aspektiem, un tāpēc pamatoti būtu jebkuru reformu īstenot tikai pakāpeniski (pakāpeniski attiekties no vecās sistēmas); tomēr atsakās budžeta privilēģiju tradīciju uzskatīt par argumentu sistēmas saglabāšanai, jo tā pēc nepieciešamo reformu īstenošanas vairs nebūs pamatota;

Izklāsta vienkāršība

12.   uzsver, ka svarīgi ir par uzlaboto sistēmu informēt pēc iespējas vienkāršākā veidā, lai Eiropas iedzīvotājiem tā būtu saprotama un pārredzama; pauž nožēlu par to, cik slikti tiek izklāstīti lēmumi, kuri ietekmē visu Eiropas iedzīvotāju dzīvi, kā tas notika ar 2005. gada decembra Briseles Eiropadomes prezidentūras secinājumiem par ES finansēm;

Dalībvalstu solidaritāte un līdzvērtība

13.   aicina izveidot sistēmu, kas nodrošinātu dalībvalstu solidaritātes un līdzvērtības principu ievērošanu; uzskata, ka, pastāvot pašreizējai pašu resursu sistēmai, šie principi ir apdraudēti, jo dažām valstīm ir piešķirtas kompensācijas, taču citām par tām ir jākaulējas (svītrojums) Eiropadomes sanāksmju laikā; atgādina, ka no 46 pantiem 2005. gada Briseles Eiropadomes secinājumos, kas reglamentē izdevumus jaunajā 1.b izdevumu kategorijā "Kohēzija izaugsmei un nodarbinātības kohēzija", veseli 20 ir "papildnoteikumi", ar kuru palīdzību tiek brīvi pasniegtas "Ziemassvētku dāvanas" dažādām dalībvalstīm un reģioniem(14);

Politiska saikne starp ieņēmumu reformu un izdevumiem

14.   pauž pārliecību, ka politiska saikne starp ieņēmumu reformu un izdevumu pārskatīšanu ir neizbēgama un pilnīgi pamatota, it īpaši, kamēr viens no Savienības vadošajiem principiem ir Kopienas politiku finansēšana no ieņēmumiem, kas nāk no dalībvalstu budžetiem;

Sistēmas provizoriskais un pagaidu raksturs

15.   norāda, ka uzlabota pašreizējā sistēma kā pirmā pakāpe ierosinātajā divu posmu pieejā ir jāuzskata par provizorisku un pagaidu risinājumu, jo dalībvalstu iemaksu sistēmas ievērojamie trūkumi neļauj tai būt politiski ilgtspējīgai;

16.   tomēr atbalsta Eiropas Revīzijas palātas viedokli(15), ka pamatīga Kopienu pašu resursu sistēmas reforma ir ļoti grūti īstenojama, ja šādas reformas apspriešanu tieši apvieno ar sarunām par atsevišķām Kopienas politikas jomām paredzēto finanšu līdzekļu maksimālo apjomu un izdevumu summām saskaņā ar daudzgadu finanšu plānu, kā tas vairākkārt ir noticis Eiropadomes iepriekšējās sanāksmēs;

Ieteikumi dalībvalstu iemaksu sistēmas uzlabošanai
M.Schreyer priekšlikumi

17.   atgādina, ka jau ir iesniegti pašreizējās finansēšanas sistēmas uzlabošanas priekšlikumi, piemēram, komisāra Michaele Schreyer 2004. gada 14. jūlijā(16) iesniegtie priekšlikumi, saskaņā ar kuriem:

18.   atzīst, ka vairākiem M. Schreyer ierosinājumiem bija pareiza ievirze tādā ziņā, ka tie būtu padarījuši sistēmu mazliet pārredzamāku, vismaz atceļot "atlaidi par atlaidi" principu, un tie būtu ierobežojuši kompensācijas un korekcijas, tomēr galvenā pozitīvā iezīme bija tā, ka sistēma tiktu uzskatīta par pagaidu sistēmu laika periodam līdz 2014. gadam;

19.   tomēr pauž pārliecību, ka atlaides vispārēja piemērošana, pat ja tiek noteikts neto bilances maksimālais apjoms, būtu divkārša kļūda, jo tas tikai nostiprinātu Kopienas principiem neatbilstošo sistēmas raksturu un tuvredzīgo pieeju noteikt "taisnīgas kompensācijas" apjomu; neatlaidīgi uzsver, ka vienīgais iespējamais risinājums ir uz visiem laikiem atcelt neto bilances sistēmu, vienlaicīgi veicot izdevumu shēmas reformu; uzsver, ka ES izdevumu raksturīga iezīme ir tieši to pievienotā vērtība, kuras pamats ir finansiālas solidaritātes princips;

Strukturālo un kohēzijas izdevumu jautājums

20.   kategoriski noraida citos reformas priekšlikumos pausto domu izslēgt strukturālos un kohēzijas izdevumus no visiem aprēķiniem, ar kuru palīdzību nosaka dalībvalstu iemaksas un ar šīm iemaksām saistītās atlaides, jo šāds solis nozīmētu izdevumu dalījumu "neapšaubāmos" un "šaubīgos", tādējādi paverot ceļu Eiropas Savienībai à la carte, kurā politikas virzienus gala rezultātā finansētu tikai tās dalībvalstis, kuras ir ieinteresētas attiecīgajā jomā;

Secinājums

21.   atzīmē Somijas 2004. gada aprīļa priekšlikumu Eiropas Savienības pašreizējo finansēšanas sistēmu aizstāt ar uz NKI balstītu sistēmu, bet saglabāt tradicionālos pašu resursus, kas nozīmētu NKI daļas izmantot kā bāzi, lai aprēķinātu dalībvalstu iemaksas Savienības pašas resursos, likvidēt PVN resursu tā pašreizējā formā, jo tas ir tikai matemātisks pamats valstu iemaksu aprēķināšanai, un līdz 2013. gadam pakāpeniski likvidēt Apvienotās Karalistes atlaidi;

22.   uzsver, ka šāda sistēma būtu vienkārša un pārredzama un, iespējams, ka tā būtu solis ceļā uz Eiropas Savienības īstas pašu resursu sistēmas izveidi un ka tādējādi ieguvējas būtu visas dalībvalstis, kas pašlaik finansē Apvienotās Karalistes atlaidi, un arī pati Apvienotā Karaliste, jo tiktu pārtraukta līdzekļu iegūšana no PVN pašreizējā veidā; uzsver, ka tas neizslēdz iespēju izmantot PVN citā veidā ES finansēšanai ilgtermiņā;

23.  atzīst, ka NKI resurss ir mazāk pamanāms no pilsoņu viedokļa, bet tas ļauj taisnīgāk samērot iemaksas ar vispārējo dalībvalstu labklājības līmeni un solidaritātes principa ievērošanu starp tām;

24.   apzinās, ka vienošanās par jaunu finansēšanas sistēmu atbilstoši Somijas priekšlikumam ir politiski pieņemama tikai tad, ja notiek visaptverošas sarunas, kurās tiek apspriesti arī izdevumi; aicina Komisiju ņemt vērā iepriekš aprakstīto uz NKI balstīto sistēmu, gatavojot jebkādus jaunus ar ES ieņēmumiem saistītus priekšlikumus atbilstoši pārskatīšanas procesam, kas noteikts 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā;

25.   uzsver, ka saistība starp ieņēmumiem un izdevumiem jāņem vērā, apsverot pāreju uz jaunu sistēmu; noraida jebkuru mēģinājumu atkārtoti nacionalizēt kopējo lauksaimniecības politiku;

26.   iesaka reformas pirmo posmu sākt tūlīt pēc nepieciešamās vienošanās ratifikācijas; dalībvalstu iemaksu sistēma kā tāda tiktu saglabāta, bet tā kļūtu vienkāršāka, pārredzamāka un pilnīgi atbilstu katras dalībvalsts relatīvajai labklājībai; tomēr uzsver šāda posma pagaidu raksturu, jo tā vienīgais mērķis būtu sagatavot pamatu patiešām jaunas pašu resursu sistēmas ieviešanai;

Reformas otrais posms – jauna pašu resursu sistēma

27.   apstiprina agrāk pausto viedokli, ka Kopienas ieņēmumu reformas mērķim jābūt īstu pašu resursu radīšanai Eiropas Savienībā, lai aizstātu pašreizējos mehānismus; atgādina, ka ne šis mērķis, ne priekšlikumi tā sasniegšanai nav ne mazākajā mērā revolucionāri – tie vienīgi cenšas atdzīvināt dibināšanas līgumu burtu un garu;

28.   par turpmākās pašu resursu sistēmas pamatu uzskata šādus kopīgi ar dalībvalstu parlamentiem izvirzītus principus:

Dalībvalstu pilnīgas fiskālās neatkarības ievērošana

29.   uzskata, ka saskaņā ar Līgumos un Konstitūcijas projektā noteikto dalībvalstis paliek fiskāli neatkarīgas, taču tās var pilnvarot Eiropas Savienību noteiktu laiku, ko iespējams pārtraukt jebkurā brīdī, tiešu iemaksu veidā saņemt noteiktu nodokļu daļu, kā tas lielākajā daļā dalībvalstu notiek saistībā ar vietējo un reģionālo pārvaldi;

Fiskālā neitralitāte

30.   pauž pārliecību, ka vienlīdzīgos apstākļos jaunā sistēma nedrīkst palielināt kopējos valsts izdevumus vai pilsoņu nodokļu slogu; secina, ka gadījumā, ja jaunā sistēma Eiropas Savienībai piešķirtu kādu nodokli tieši – pilnīgi vai daļēji, kas būtu skaidri redzams visiem iedzīvotājiem, citur būtu jāveic līdzvērtīgs samazinājums; ierosina aicināt dalībvalstu revīzijas iestādes un Eiropas Revīzijas palātu pārbaudīt un nodrošināt šā principa ievērošanu;

31.   uzskata, ka jaunas pašu resursu sistēmas izstrādē jāņem vērā dalībvalstu centieni koordinēt savu nodokļu politiku;

ES budžeta aptuvenais apjoms netiek mainīts, bet ir jānodrošina pietiekami ES budžeta ieņēmumi saskaņā ar ES politiskajām prioritātēm

32.   šobrīd neuzskata par vajadzīgu mainīt 1,24% no NKI kā maksimālo apjomu, kas jau nodrošina ievērojamu rīcības brīvību; atgādina, ka neviens budžets nekad nav pietuvojies šim maksimālajam apjomam, kuru dalībvalstis noteica 1992. gadā Lielbritānijas prezidentūras laikā, un ka maksājumu apropriācijas augstāko līmeni sasniedza 1993. gadā, veidojot 1,18% no NKI; uzsver, ka, neskatoties uz to, ka finanšu shēmā 2007.–2013. gadam paredzēti 1,045 % no NKI, pirmā šajā laika posmā pieņemtā budžeta apjoms bija tikai 0,99% no NKI;

Jaunās sistēmas pakāpeniska ieviešana

33.   aicina 2014. gadā uzsākt pakāpenisku jaunās sistēmas ieviešanu; atbalsta pārejas perioda atļaušanu, lai nodrošinātu vecās finansēšanas sistēmas un visu tās tradicionālo īpašo pasākumu pakāpenisku atcelšanu, neizraisot sarežģījumus;

Nepārprotamas politiskās saiknes izveide starp ieņēmumu reformu un izdevumu reformu

34.   norāda, ka ES ieņēmumu struktūras reformai jānotiek vienlaicīgi ar ES izdevumu struktūras reformu, kā tas paredzēts 2006. gada 17. maija jaunā Iestāžu nolīguma pielikumā iekļautajā 3. deklarācijā;

35.   atzīmē, ka pašu resursu sistēma, kas nodrošina ES budžeta ieņēmumu izmaiņas saskaņā ar labklājības pieaugumu dalībvalstīs, uzlabos budžeta lēmumu pieņemšanas politisko gaisotni, ļaujot lēmumu pieņēmējiem koncentrēties uz svarīgākajām prioritātēm, kurām ir ES pievienotā vērtība, nevis kaulēties par izdevumu līmeni;

36.   atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu kopīgajās sanāksmēs izskanējušo iniciatīvu izveidot īpašu darba grupu, kas nodarbotos ar pašu resursu jautājumu; uzskata dialogu ar dalībvalstu parlamentiem par ļoti būtisku pašu resursu sistēmas reformas īstenošanai;

Iespējamie risinājumi nākotnē

37.   atgādina, ka, kontaktējoties ar dalībvalstu parlamentiem, daudzkārt izskanējis viedoklis, ka īstermiņā vēl nav pienācis laiks jaunam ES nodoklim; tomēr uzsver, ka tas neizslēdz iespēju, ka dalībvalstis, ja tās nolemj uzlikt jaunus nodokļus, var vienlaicīgi vai vēlāk pieņemt lēmumu ļaut Savienībai tieši iekasēt šos jaunos nodokļus;

38.   tomēr uzsver, ka otrajā posmā būs izšķiroši svarīgi izpētīt jaunas pašu resursu sistēmas izveidi, kas balstītos uz nodokļa, kas dalībvalstīs jau tiek iekasēts – šādā gadījumā šā nodokļa daļa vai viss apjoms tiktu tieši iemaksāts ES budžetā kā īsts pašu resurss, tādējādi veidojot saikni starp Eiropas Savienību un nodokļu maksātājiem; norāda, ka tas arī palīdzētu tuvināt dalībvalstu nodokļu tiesību aktus; uzsver, ka šāda veida risinājums tikai nozīmētu atgriešanos pie Romas Līgumā noteikta principa, ka Eiropas izdevumi jāfinansē no Eiropas pašu resursiem;

39.   atgādina, ka viedokļu apmaiņās ar dalībvalstu parlamentiem un Komisijas ziņojumos par pašu resursu sistēmas reformu šim nolūkam visbiežāk tika apsvērti šādi nodokļi vai šādu nodokļu daļa:

40.   atzīmē, ka diskusiju laikā Eiropas Parlamentā tika izskatīti arī citi iespējamie nodokļi:

41.   uzskata, ka jauna pašu resursu sistēma jāizvērtē, ievērojot šādus kritērijus:

42.   vēlas pirms galīgās nostājas pieņemšanas turpināt šo iespēju izpēti ciešā sadarbībā ar dalībvalstu parlamentiem; par ļoti prioritāru uzskata kopīga diskusijas pamata rašanu, iespējams, jau Portugāles prezidentūras laikā, ņemot vērā gaidāmo ES ieņēmumu pārskatīšanu; darīs visu iespējamo, lai izstrādātu tādu nostāju par Eiropas Savienības pašu resursu nākotni, ko varētu atbalstīt lielākā daļa dalībvalstu parlamentu;

43.   šo rezolūciju uzskata par pirmo stabilo pamatu, uz kura iespējams balstīt turpmāko darbu, meklējot jaunu Eiropas Savienības finansēšanas sistēmu, kas būtu taisnīgāka un pārredzamāka; gatavojas apspriest un pieņemt galīgo nostāju par Eiropas Savienības jauno pašu resursu sistēmu laicīgi, lai to varētu ņemt vērā apspriedēs par visaptverošo ES ieņēmumu un izdevumu pārskatīšanu saskaņā ar 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu;

o
o   o

44.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un tās pielikumu Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 324, 24.12.1990., 243. lpp.) (2) OV C 128, 9.5.1994., 363. lpp. (3) OV L 293, 12.11.1994., 9. lpp. (4) OV C 175, 21.6.1999., 238. lpp. (5) OV C 189, 7.7.2000., 72. lpp. (6) OV L 253, 7.10.2000., 42. lpp. (7) OV C 124 E, 25.5.2006., 373. lpp. (8) Pētījumu veica Eiropas politikas izpētes grupa (SEP), sk. arī pielikumu "Komentāri par ieņēmumu no iespējamiem ES nodokļiem atbilstību", 2005. gada 30. augusts. (9) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0292. (10) Pētījumu veica Deloitte and Touche: II posma ziņojums ‐ provizoriskais projekts, 2007. gada 12. janvāris. (11) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp. (12) Piemēram, Cornelissen ziņojumā – Eiropas Parlaments, 1985. gads: "Kā Eiropas Parlaments var pieņemt to, ka ieņēmumi no PVN arvien vairāk tiek uzskatīti tikai par valsts iemaksu, kam seko arī atteikšanās no vienotas PVN likmes, un kā EP var samierināties ar to, ka vienotas PVN bāzes noteikšana ir kļuvusi vienīgi par statistisku aprēķinu? ... Tāpēc, vai nebūtu jādara viss saistībā ar PVN bāzes aprēķinu, lai atdzīvinātu Kopienas pašu resursu sistēmu un no tās atkarīgo Kopienas finansiālo autonomiju?". (13) 2006.gada 4. jūlijā pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0292. (14) Sk. rezolūcijas pielikumu. (15) Sk. Revīzijas palātas Atzinuma Nr. 2/2006 18. punktu (OV C 203, 25.8.2006., 50. lpp.). (16) "Schreyer ziņojums": COM(2004)0505 un COM(2004)0501, 2004. gada 14. jūlijs.

Izņēmumi, kurus 2005. gada decembrī noteica Eiropas Padome attiecībā uz budžeta ieņēmumiem un izdevumiem:

Piešķirti projektiem

· EUR 865 miljoni Ignalīnas kodolspēkstacijai (LIT) un EUR 375 miljoni kodolspēkstacijai Bohunicē (SLK)

· 200 miljoni Ziemeļīrijas miera procesam (UK)

Piešķirti reģioniem

· 879 miljoni pieciem Polijas 2. mērķa reģioniem (EUR 107 uz iedzīvotāju)

· 140 miljoni Ungārijas reģionam (Közép-Magyarország)

· 200 miljoni Prāgai

· atbalsta pakāpeniska atcelšana vienam Somijas reģionam un Madeirai, kas sākotnēji bija reģioni, kuriem pakāpeniski tika piešķirts atbalsts

· 100 miljoni Kanāriju salām

· 150 miljoni Austrijas pierobežas apgabaliem

· 75 miljoni Bavārijai

· 50 miljoni Seūtai un Meliļai (ES)

· 225 miljoni Austrumvācijas zemēm (Länder)

· 136 miljoni visattālākajiem apvidiem (EUR 35 uz iedzīvotāju)

· 150 miljoni Zviedrijas reģioniem saskaņā ar mērķi "Konkurētspēja un nodarbinātība"

Īpaši fondi dalībvalstīm

· Polijai paredzētā absorbcijas likme paaugstināta līdz 4%

· pakāpeniska atbalsta atcelšana Kirpai, lai gan tā nekad nav bijusi 1. mērķa reģions

· 2000 miljoni Spānijai un šie līdzekļi brīvi jāsadala dažādiem struktūrfondu mērķiem

· 1400 miljoni Itālijai (sadalījums noteikts iepriekš)

· 100 miljoni Francijai (mērķis– "Reģionālā konkurētspēja un nodarbinātība"

· 47 miljoni Igaunijai (EUR 35 uz iedzīvotāju)

· 81 miljoni Lietuvai (EUR 35 uz iedzīvotāju)

· papildmaksājumi lauku attīstībai:

Īpaši nosacījumi

· Par 50% paaugstināts atbalsts agrākajām ārējām robežām Rumānijai un Bulgārijai salīdzinājumā ar parasto atbalstu pierobežas apgabaliem.

· privāts līdzfinansējums var tikt ieskaitīs projektiem, kurus finansē ar struktūrfondu palīdzību jaunajās dalībvalstīs (IKP uz vienu iedzīvotāju <85% no ES vidējā līmeņa) un Austrumvācijas zemēs

· jaunajās dalībvalstīs (<85%) PVN var uzskatīt par likumīgām izmaksām saistībā ar struktūrfondu projektiem

Īpaši nosacījumi saistībā ar tiesisko pamatu

· atkāpšanās no "n+2" noteikuma jaunajām dalībvalstīm no 2007. līdz 2010. gadam

· būvniecības projekti var saņemt atbalstu jaunajās dalībvalstīs (EU10 + Rumānija, Bulgārija)

· 20% no pirmā pīlāra apropriācijām (lauksaimniecība) ikviena no valstīm var izmantot lauku attīstībai, neskatoties uz vispārējiem noteikumiem, piemēram, saistībā ar līdzfinansējumu

· īpašas apropriācijas lauku attīstībai Portugālē (320 miljoni) bez līdzfinansējuma

Īpaši nosacījumi budžeta finansēšanai

· PVN pašu resursa piesaistīšanas likme ir par 25% samazināta Austrijai

· PVN pašu resursa piesaistīšanas likme ir par 50% samazināta Vācijai

· PVN pašu resursa piesaistīšanas likme ir par 66% samazināta Zviedrijai un Nīderlandei

· Nīderlande saņem 4230 miljonus (NKI pašu resursi)

· Zviedrija saņem 1050 miljonus (NKI pašu resursi)

· Apvienotās Karalistes atlaide tiek saglabāta, bet to pakāpeniski samazina, sarūkot jaunajām dalībvalstīm piešķirtajiem maksājumiem