Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2011/2007(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0211/2011

Iesniegtie teksti :

A7-0211/2011

Debates :

PV 07/07/2011 - 5
CRE 07/07/2011 - 5

Balsojumi :

PV 07/07/2011 - 7.9
CRE 07/07/2011 - 7.9
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2011)0339

Pieņemtie teksti
PDF 306kWORD 84k
Ceturtdiena, 2011. gada 7. jūlijs - Strasbūra
Pretmīnu pasākumu jomā panāktais progress
P7_TA(2011)0339A7-0211/2011

Eiropas Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūcija par pretmīnu pasākumu progresu (2011/2007(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1997. gada 3. decembra Otavas konvenciju par kājnieku mīnu izmantošanas, glabāšanas, ražošanas un pārvietošanas aizliegšanu un to iznīcināšanu (turpmāk ‐ Mīnu aizlieguma līgums), kas stājās spēkā 1999. gada 1. martā,

–  ņemot vērā 1980. gada Parasto ieroču konvenciju (CCW) un tās protokolus, jo īpaši grozīto II protokolu par sauszemes mīnām, lamatu mīnām un citām ierīcēm un V protokolu par sprādzienbīstamām kara paliekām,

–  ņemot vērā Parlamenta nesenākās rezolūcijas ‐ 2004. gada 22. aprīļa rezolūciju par sauszemes kājnieku mīnām(1), 2005. gada 7. jūlija rezolūciju par pasauli bez mīnām(2), 2006. gada 19. janvāra rezolūciju par invaliditāti un attīstību(3), 2007. gada 13. decembra rezolūciju par kājnieku mīnu aizlieguma konvencijas 10. gadadienu(4) un 2001. gada 6. septembra rezolūciju par pasākumiem, lai veicinātu nevalstisko dalībnieku atbalstu kājnieku mīnu vispārējai aizliegšanai(5),

–  ņemot vērā Eiropa Parlamenta un Padomes 2001. gada 23. jūlija Regulu (EK) Nr. 1724/2001 par pasākumiem pretkājnieku sauszemes mīnu problēmas atrisināšanai jaunattīstības valstīs(6) un Padomes 2001. gada 23. jūlija Regulu (EK) Nr. 1725/2001 par rīcību pretkājnieku mīnu problēmas pārvarēšanai trešās valstīs, kas nav jaunattīstības valstis(7),

–  ņemot vērā Kartahenas rīcības plānu 2010.–2014. gadam par kājnieku mīnu izraisīto ciešanu izbeigšanu, kas pieņemts Otrajā 1997. gada Otavas konvencijas pārskatīšanas konferencē, kas notika Kolumbijas pilsētā Kartahenā no 2009. gada 30. novembra līdz 4. decembrim,

–  ņemot vērā Komisijas vadlīnijas par Eiropas Kopienas Pretmīnu pasākumiem 2008.–2013. gadam,

–  ņemot vērā daudzās Parlamenta rezolūcijas par kasešu munīciju, no kurām visnesenākā pieņemta 2010. gada 8. jūlijā(8), un par 94 valstu parakstīto Konvenciju par kasešu munīciju, kas stājās spēkā 2010. gada 1. augustā,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2009. gada dienesta ziņojumu par pretmīnu pasākumiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0211/2011),

A.  tā kā ES ir aktīvi iesaistījusies pretmīnu pasākumos, jo īpaši kopš ES 1995. gada vienotās rīcības, un ir apņēmusies panākt pretkājnieku sauszemes mīnu (APL) pilnīgu aizliegumu un likvidēšanu visā pasaulē; tā kā ES ir pretmīnu pasākumu vadošā atbalstītāja un veicinātāja, un šie pasākumi ietilpst tās cilvēktiesību, humānās un attīstības palīdzības prioritātēs;

B.  tā kā “pretmīnu pasākumi” ietver kājnieku mīnu (APL) un citu sprāgstošu pēckara palieku (ERW) ‐ tostarp pamestas munīcijas (AO), nesprāgušas munīcijas (UXO), kasešu munīcijas palieku un improvizētu spridzekļu (IED) ‐ izpēti, atrašanu, iezīmēšanu un neitralizēšanu, kā arī izglītību un apmācības par mīnu un ERW radīto apdraudējumu, it īpaši bērniem, palīdzību upuriem un krājumu iznīcināšanu, līdz ar atbalstu attiecīgo starptautisko konvenciju un līgumu vispārināšanas veicināšanai, lai izbeigtu APL ražošanu, tirdzniecību un izmantošanu;

C.  tā kā APL un ERW, kā arī IED un kasešu munīcijas palieku saglabāšanās kopā ar to izraisītajiem cilvēka dzīvības zaudējumiem, īpaši civiliedzīvotāju vidū, rada būtiskus šķēršļus pēckonfliktu atjaunošanas darbam ietekmētajās valstīs un tās var izmantot kā IED izejmateriālus;

D.  tā kā līdz 2010. gada 1. decembrim 156 valstis ir oficiāli piekritušas uzņemties Mīnu aizlieguma līguma saistības;

E.  tā kā saskaņā ar organizācijas Landmine and Cluster Munition Monitors datiem 1999. gadā no APL/ERW/IED cieta aptuveni 18 000 cilvēki un līdz 2009. gadam upuru skaits samazinājās aptuveni 4000 gadā; tā kā tiek vērtēts, ka 70 % no šiem cietušajiem ir civiliedzīvotāji, no kuriem trešdaļa ir bērni, un tā kā tik daudzus cilvēkus visā pasaulē turpina ietekmēt APL un ERW;

F.  tā kā tikai divas valstis ‐ Birma/Mjanma un Lībija ‐ ir nesen izvietojušas APL, nav fiksēts APL eksports vai to nodošana no vienas valsts otrai un tiek uzskatīts, ka tikai trīs valstis turpina to ražošanu, bet tādi nemiernieku grupējumi kā FARC turpina paši ražot savas ierīces;

G.  tā kā lielākā daļa bruņoto spēku ir pārstājusi izmantot APL, bet dažādas bruņotas nevalstiskās iesaistītās puses turpina izmantot APL līdzās upuru aktivizētām IED un kasešu munīcijai;

H.  tā kā APL un citu ERW apdraudējums zināmā mērā joprojām ietekmē vairāk nekā 90 valstis, no kurām visnopietnāk skartās valstis ir Afganistāna, Kolumbija, Pakistāna, Mjanma, Kambodža un Laosa;

I.  tā kā ietekmei pakļauto valstu teritorijā esošo APL un ERW problēmu risināšana ir pirmām kārtām pašu šo valstu atbildība pirms un pēc konflikta, kā arī tā laikā;

J.  tā kā daudzās cietušajās valstīs, kur konflikts ir beidzies, bet joprojām ir palikuši lieli bruņotie spēki, mīnu neitralizēšanai tiek atvēlēts nepietiekams militārais personāls;

K.  tā kā vajadzība pēc palīdzības cietušajiem turpināsies ilgi pēc APL apdraudējuma novēršanas;

L.  tā kā starptautiskā sabiedrība ir ļoti atsaucīgi reaģējusi uz APL traģēdijas problēmu, ziedojot apmēram USD 3,9 miljardus pretmīnu pasākumiem no 1999. gada līdz 2009. gadam, un tā kā galvenie ziedotāji bija ASV (USD 902,4 miljoni), EK (USD 521,9 miljoni), Japāna (USD 336,9 miljoni), Norvēģija (USD 342,7 miljoni), Kanāda (259,8 miljoni), Apvienotā Karaliste (USD 220,6 miljoni), Vācija (USD 206,9 miljoni) un Nīderlande (USD 201,9 miljoni);

M.  tā kā mīnu apdraudējuma uztvere bieži ir lielāka, nekā tas ir realitātē, un ir aprēķināts, ka tikai 2 % zemes, uz ko attiecina dārgo fiziskās “neitralizēšanas” procesu, patiesībā ir bijušas izvietotas APL vai citas ERW; tā kā ir skaidras pazīmes, kas liecina par pretmīnu pasākumiem piešķirtā finansējuma neefektīvu izmantošanu; tā kā labākas apsekojuma metodes un apsekojuma rezultātu izpratne pēdējos gados varēja samazināt un ir ievērojami samazinājusi nepieciešamību pilnībā neitralizēt par bīstamām uzskatītās vietas;

N.  tā kā sprāgstvielu meklēšanas tehnika un tehnoloģija par spīti daudzajām investīcijām nav daudz attīstījusies un šajā jomā ir nepieciešami jauni pasākumi, ņemot vērā pieaugošo IED pielietojumu;

O.  tā kā mācības par riska samazināšanu ir galvenais elements, lai palīdzētu cilvēkiem, jo īpaši bērniem, mīnu skartajos reģionos dzīvot drošāk un uzzināt par APL un ERW apdraudējumu,

Globālie centieni pretmīnu pasākumu jomā

1.  ļoti atzinīgi vērtē progresu, kas sasniegts pretmīnu pasākumos pēdējo desmit gadu laikā, bet uzsver, ka centieni ir jāpārorientē un jāpastiprina, lai APL apdraudējumu varētu novērst pārredzamā laikposmā;

2.  atzinīgi vērtē to, ka 156 valstis ir pievienojušās Mīnu aizlieguma līgumam, ieskaitot 25 ES dalībvalstis, bet pauž nožēlu, ka 37 valstis to joprojām nav parakstījušas; mudina visas valstis, kas vēl nav pievienojušās Mīnu aizlieguma līgumam un Konvencijai par kasešu munīciju, pieņemt šos dokumentus; jo īpaši mudina tās ES dalībvalstis, kuras vēl nav pievienojušās līgumam, izdarīt to un aicina veidot lielāku sinerģiju starp dažādiem starptautiskajiem instrumentiem;

3.  ļoti atzinīgi vērtē to, ka Konvencijai par kasešu munīciju pašlaik ir pievienojušās 56 valstis, tostarp 15 ES dalībvalstis; atzinīgi vērtē arī 2010. gada Vjentjanas deklarāciju un tās rīcības plānu; aicina ES un tās dalībvalstis veicināt Mīnu aizlieguma līguma un Konvencijas par kasešu munīciju vispārināšanu un īstenošanu;

4.  pilnībā atbalsta Kartahenas rīcības plāna īstenošanu, kurā sniegts detalizēts piecu gadu saistību plāns visās pretmīnu pasākumu jomās, un aicina Padomi pēc iespējas drīzāk pieņemt lēmumu šā plāna atbalstam;

5.  uzsver vajadzību panākt sinerģiju starp dažādiem pretmīnu pasākumu aspektiem, jo īpaši attiecībā uz humānajiem un attīstības aspektiem, kā arī palielinot vietēja līmeņa ieinteresētību un līdzdalību attiecīgajos projektos, lai labāk reaģētu uz tieši skarto iedzīvotāju vajadzībām;

6.  atzīst lielo ieguldījumu, ko APL izraisītā posta apkarošanā snieguši starptautiskie ziedotāji, starptautiskās aģentūras un NVO, un gan starptautiskā, gan vietējā personāla apņēmību un uzupurēšanos;

7.  atzinīgi vērtē to, ka vēl septiņas valstis ir paziņojušas par savu neitralizēšanas darbību pabeigšanu 2009. un 2010. gadā, palielinot šādu valstu skaitu līdz 16;

8.  atzīst, ka ASV ir bijušas vadošais vispasaules sponsors pretmīnu pasākumiem, ievērojami atbalstot starptautiskās programmas, lai neitralizētu mīnētās teritorijas un palīdzētu cietušajiem, kā arī ir nodrošinājušas atbilstību lielākai daļai Mīnu aizlieguma līguma galveno normu, un tādēļ mudina ASV pievienoties šim līgumam;

9.  mudina Krieviju pievienoties Mīnu aizlieguma līgumam, norādot, ka Krievija, kas iepriekš bija ievērojams APL avots un kas ilgstoši tika fiksēta kā mīnu izmantotāja, tika izslēgta no 2010. gada saraksta pēc tam, kad tā paziņoja par mīnu izvietošanas pārtraukšanu;

10.  atgādina līguma dalībvalstīm to starptautisko pienākumu iznīcināt APL krājumus; pauž bažas par to, ka Ķīnai un Krievijai ir vislielākie APL krājumi ‐ attiecīgi aptuveni 100 un 24,5 miljonu apmērā; mudina ES iekļaut sarunās ar Krieviju un Ķīnu jautājumu par savu esošo krājumu iznīcināšanu un drīzu pievienošanos Mīnu aizlieguma līgumam un aicina ES arī turpmāk veicināt Mīnu aizlieguma līguma un citu attiecīgo konvenciju vispārināšanu, tostarp iekļaujot jautājumu par pretmīnu pasākumiem arī savā politiskajā dialogā un nolīgumos, ko paraksta ar trešām valstīm;

11.  pauž nožēlu, ka nemiernieku un teroristu grupējumi un citas nevalstiskās iesaistītās puses turpina izmantot APL; šajā sakarībā norāda uz Kambodžu, kurā FARC, domājams, ir vislielākais APL izmantotājs no nemiernieku grupējumiem visā pasaulē;

Situācijas analīze ‐ Afganistāna

12.  norāda, ka APL plašā un nediskriminējošā izmantošana vairāk nekā trīsdesmit gadu ilgā konflikta laikā ir izraisījusi to, ka Afganistāna ir viena no pasaulē visvairāk mīnu piesārņotajām valstīm, kura joprojām cieš no Talibana izmantotajām IED;

13.  pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz vairāk nekā desmit gadus ilgušo pasaules lielākās un visvairāk finansētās humānās atmīnēšanas programmas veikto neitralizēšanu, Afganistānā vēl aizvien ir viens no augstākajiem nelaimes gadījumu rādītājiem pasaulē, un pauž dziļas bažas par to, ka no 508 cietušajiem no APL un citiem IED laikā no 2009. gada 1. marta līdz 2010. gada 1. martam vairāk nekā puse bija bērni;

14.  atzīst, ka joprojām notiekošais konflikts daudzos apgabalos padara mīnu neitralizāciju īpaši bīstamu un ka Talibans ir uzbrucis ANO birojiem un gan vietējam, gan starptautiskajam personālam;

15.  norāda, ka 2009. gadā starptautiskā sabiedrība pretmīnu pasākumiem Afganistānā ziedoja apmēram USD 80 miljonus un ka kopš 2002. gada ES finansiālā un tehniskā palīdzība EUR 89 miljonu apmērā ir palīdzējusi valstī neitralizēt APL apmēram 240 km² platībā, padarot valsti ekonomiski pieejamu un dodot iespēju atjaunot īpašumus un ģimenēm atgriezties mājās; uzsver nepieciešamību vairāk koncentrēties uz palīdzību cietušajiem un mācībām par mīnu radīto apdraudējumu;

16.  atzinīgi vērtē to, ka operācijas gandrīz pilnībā balstās uz apmēram 10 000 vietējiem darbiniekiem, kuri saņem starptautisko atbalstu, un ka tādējādi tiek stiprināta procesa vietējās līdzdalības sastāvdaļa;

17.  pauž bažas par Afganistānas centrālās un provinču līmeņa valdības acīmredzamo nevēlēšanos uzņemties atbildību par pretmīnu pasākumiem;

Situācijas analīze ‐ Angola

18.  apmēram 30 gadu ilgā konflikta dēļ Angola tāpat kā Afganistāna ir viena no pasaulē visvairāk APL ietekmei pakļautajām valstīm;

19.  norāda, ka CNIDAH ir veiksmīgi izveidota kā valsts iestāde pretmīnu pasākumu veikšanai, bet ziedotājvalstīm ir maza ietekme, un ka valdībai ir piekļuve ievērojamiem saviem finanšu resursiem, īpaši no ieņēmumiem par naftu;

20.   pauž lielas bažas par daudzajām strukturālajām problēmām, kas norādītas Komisijas 2009. gada novērtējumā, piemēram, par neefektīvi iztērētajiem EUR 2,7 miljoniem uz 22 CNIDAH darbiniekiem; mudina ES uzraudzīt, kontrolēt un novērtēt naudas efektīvu izmantošanu un nodrošināt, ka piešķirtais budžets tiek izmantots efektīvi un mērķtiecīgi, lai panāktu nepieciešamo neitralizētas zemes rezultātu;

21.  pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz izpētes pabeigšanu 2007. gadā un ievērojamu pretmīnu rīcības programmu, joprojām nav pārliecinoši zināma APL/ERW apdraudējuma pakāpe un ka, saglabājoties pašreizējam progresa ātrumam, valsts neitralizēšana no mīnām aizņems 100 gadu; uzsver steidzamo vajadzību izveidot savādākas attiecības starp valdību un starptautiskajiem ziedotājiem, lai šai problēmai atvēlētu vairāk nacionālo resursu, ieviešot uzlabotu teritorijas samazināšanas tehniku un palielinātu valsts mīnu neitralizēšanas veiktspēju, lai tādējādi zemi varētu ātrāk atbrīvot produktīvam izlietojumam;

Situācijas analīze ‐ Bosnija

22.  pauž nožēlu, ka 16 gadus pēc konflikta beigām Bosnijā un Hercegovinā (BH) joprojām pastāv augsts APL/ERW piesārņojuma līmenis ar aptuveni 11 000 mīnu lauku un apmēram 220 000 aktīvu APL un ERW visā valstī, kas rada nopietnas drošības problēmas un traucē ekonomikas un sociālajai attīstībai;

23.  norāda uz uzlabojumiem pretmīnu pasākumu pārvaldībā, izveidojot BH Pretmīnu pasākumu centru, taču pauž nožēlu, ka BH ir ļoti atpalikusi no finansējuma un neitralizēšanas mērķiem, kas noteikti tās pagarinājuma pieprasījumā saskaņā ar Mīnu aizlieguma līgumu;

24.  atzīst, ka valdībai ir ievērojamas grūtības ar resursu mobilizāciju un ka ir vēl ir jāpieņem Pretmīnu pasākumu stratēģija 2009.–2019. gadam; pauž nožēlu, ka valdības galvenā par pretmīnu pasākumiem atbildīgā organizācija ‐ Atmīnēšanas komisija ‐ nav tikusies ne ar ziedotāju pārstāvjiem, kas atrodas Sarajevā jau vairākus gadus, ne arī ar tās locekļiem, kas piedalījās Mīnu aizlieguma līguma starptautiskajās sanāksmēs pēc līguma Otrās pārskata konferences 2009. gadā; mudina valdību pilnībā iesaistīties pretmīnu pasākumos, lai nodrošinātu to stratēģisko plānošanu un pārvaldību;

25.  atzinīgi vērtē Slovēnijā izvietoto Starptautisko Trasta fondu atmīnēšanai un palīdzībai mīnu upuriem (ITFD) par tā ieguldījumu pretmīnu pasākumos BH un uzsver, ka tam jāturpina koncentrēties uz BH, kamēr šī problēma ir pilnībā atrisināta;

26.  norāda, ka BH strādā 33 akreditētas atmīnēšanas organizācijas, tomēr vairāk varētu izmantot militāro personālu;

27.  atzinīgi vērtē operāciju EUFOR ALTHEA un tās mācību par mīnu radīto apdraudējumu instruktorus par apmācību sniegšanu vairākiem tūkstošiem cilvēku un mudina tos turpināt savus centienus;

Palīdzība cietušajiem

28.  norāda, ka no APL un citiem ERW cietušo dzīvība un iztika ir ietekmēta uz visiem laikiem, ka šie cietušie galvenokārt ir civiliedzīvotāji un bieži ir nākuši no dažu nabadzīgāko valstu nabadzīgākajām aprindām un ka viņiem ir nepieciešams specializēts un pastāvīgs medicīnisks un sociāls atbalsts un palīdzība gadiem ilgi, un ka tas būs nepieciešams arī tad, kad vairs nebūs jaunu cietušo;

29.  atzinīgi vērtē to, ka ar pretmīnu pasākumu palīdzību cietušo skaits ir krasi samazinājies, tomēr pauž lielu nožēlu, ka 2009. gadā no visiem cietušajiem 70 % bija civiliedzīvotāji, un īpaši pauž nožēlu par cietušo bērnu lielo īpatsvaru;

30.  pauž nožēlu, ka mazāk nekā pusē mīnu iedarbībai pakļauto valstu pēc mīnu iedarbības izdzīvojušie vai viņu pārstāvju organizācijas piedalījās palīdzības īstenošanā cietušajiem, un atbalsta nepieciešamību pilnībā ievērot šādu izdzīvojušo viedokļus un tiesības; mudina starptautisko sabiedrību un ES ievērojami palielināt finansējumu palīdzības sniegšanai cietušajiem, taču ne uz mīnu neitralizēšanas rēķina;

Progress mīnu meklēšanas un izpētes tehnikā

31.  atzīst, ka vietējie iedzīvotāji mīnu iedarbībai pakļautajās teritorijās ir vislabākais sākotnējais rādītājs par to, kur pastāv mīnu draudi;

32.  norāda, ka ― arī tad, ja panākts progress mīnu meklēšanas tehnoloģijā, apmācībā un tehnikā, ― joprojām pietrūkst ātru, uzticamu un rentablu risinājumu un ka neizbēgami joprojām plaši tiek izmantota tehnika, izmantojot manuālas zondes; atzinīgi vērtē ANO starptautisko pretmīnu standartu (IMAS) nozīmīgo ieguldījumu drošības uzlabošanā un pretmīnu pasākumu efektivitātē, nosakot standartus un sniedzot ieteikumus, kā arī ANO Pretmīnu pasākumu dienesta nozīmi, koordinējot pretmīnu pasākumus;

33.  norāda, ka visauglīgākās izredzes tehniskajiem uzlabojumiem mīnu meklēšanā gulstas uz pielāgotām metodēm, pamatojoties uz vairāku tehnoloģiju apkopošanu, lai izvairītos no nelaimes gadījumiem un veiktu atmīnēšanu, minimāli ietekmējot vidi;

34.  atzīst, ka pienācīgi veikta izpēte ir tikai tik vērtīga, cik precīzi un efektīvi ir tai sekojošie ziņojumi, un ka ziedotājiem ir jānodrošina, lai viņu finansējums šādām darbībām tiktu lietderīgi izlietots;

35.  aicina Komisiju piešķirt turpmāku izpētes finansējumu mīnu izpētes un meklēšanas tehnoloģijām un tehnikai ciešā sadarbībā ar starptautiskiem partneriem, kuri ir specializējušies šajā jomā, kā arī izmantot 7. pamatprogrammas finansējumu un drošības pētniecības nozarei pieejamos līdzekļus;

Virzība uz APL apdraudējuma beigām

36.  pauž bažas, ka dažas no valstīm, kuras cieš no APL ietekmes, pārāk daudz paļaujas uz starptautisko finansiālo palīdzību pretmīnu pasākumiem un nepietiekami izmanto savus cilvēkresursus vai ieņēmumu resursus; aicina ES nodrošināt skarto valstu lielāku iesaistīšanos un atgādināt minētajām valstīm par to pienākumiem un prasa īpaši rūpīgi pārbaudīt situāciju Angolā, lai mobilizētu lielāku valsts ieguldījumu;

37.  pauž bažas par resursu novirzīšanu “mīnu neitralizēšanai” tādos apgabalos, kur ir neliels humānās vai ekonomiskās attīstības apdraudējums vai kur ir radīts iespaids par apdraudējumu, bet realitātē tāds nav, mazinot koncentrēšanos uz apgabaliem, kuros ir augsts dzīvības apdraudējums; prasa vairāk pievērsties uzlabotai operāciju plānošanai un vadīšanai un precīzākai aizdomīgo apgabalu izpētei un ziņošanai par tiem;

38.  pauž bažas par tādu militāro noliktavu nepietiekamo drošību un kontroli, kurās uzglabā ieročus un sprāgstošu munīciju, tostarp kājnieku mīnas, jo īpaši valstīs, kurās notiek sacelšanās un nemieri;

39.  uzskata, ka starptautiskajai sabiedrībai vajadzētu koncentrēt uzmanību uz tām valstīm, kuras vismazāk spēj sev palīdzēt, un uz mīnu neitralizēšanu un palīdzību upuriem, un ka galvenajam mērķim vajadzētu būt ātrāk virzīties uz tādu situāciju, kurā valstis var paziņot, ka tajās vairs nepastāv mīnu apdraudējums dzīvībai un ekonomiskajai attīstībai;

40.  mudina ziedotājus sniegt finansējumu, nodrošinot efektīvāku mērķu noteikšanu, uzraudzību un izvērtējumu;

41.  uzskata, ka centieni jākoncentrē uz lielākas vietējās veiktspējas radīšanu un attīstīšanu, kas var ietvert vietējā personāla īpašu apmācību strukturētā un profesionālā veidā vai uz tādu militāro vienību izmantošanu pēckonflikta situācijās, kas īpaši apmācītas humanitārai atmīnēšanai;

42.  prasa uzlabot nacionālo plānošanu, mudinot izmantot labāko praksi, un veicināt starptautisko koordināciju pretmīnu pasākumos, kas efektīvāk novirzītu resursus uz teritorijām ar prioritārām vajadzībām, vienlaikus nodrošinot, ka birokrātiskās struktūras ir nelielas;

43.  pauž nožēlu, ka nepastāv neviens drošs uzskaitījums par to, cik cilvēki pašreiz ir cietuši no APL/ERW/IED , un mudina veikt pienācīgu analīzi par to, kā efektīvāk novirzīt resursus, vairāk izvērtējot cietušo un viņu ģimeņu vajadzības;

44.  pauž nožēlu, ka kopš ES speciālās budžeta pozīcijas likvidēšanas 2007. gadā ES ir trūcis instrumenta, kas būtu elastīgs un ar daudzvalstu raksturu un kas saskanīgi atbilstu pretmīnu pasākumu prioritātēm, un ka kvantitatīvā izteiksmē vispārējais ES finansējums pretmīnu pasākumiem ir samazinājies; tāpēc aicina atjaunot specializētāku pieeju, izmantojot vienu budžeta pozīciju viena vadošā direktorāta pakļautībā un izrādot apņēmību, ar kādu ES turpina veikt pretmīnu pasākumus, ņemot vērā konkrēto valstu īpašās vajadzības atbilstoši valsts stratēģijas dokumentiem, un vienlaikus atgādina, ka dažās valstīs kājnieku mīnu esamība ir kļuvusi par strukturālu jautājumu un līdz ar to par ES attīstības politikas jautājumu;

45.  pauž nožēlu, ka līdz šim pretmīnu pasākumu programmu finansēšanā nav izmantota ne Stabilitātes instrumenta ārkārtas palīdzība (3. pants), ne ilgtermiņa sastāvdaļa (4. pants);

46.  uzsver, ka pretmīnu pasākumu veiktspēja sniegs būtisku ieguldījumu pēckonflikta atbruņošanā, demobilizācijā un rehabilitācijā, tostarp nodrošinot augsti vērtētu apmācību un darbu bijušiem karavīriem;

47.  aicina ziedotājus standartizēt savas metodes, kā uzraudzīt un izvērtēt pretmīnu pasākumu rentabilitāti, lai tādējādi tie būtu vairāk atklāti salīdzināšanai un pārbaudei katrā valstī atsevišķi, kā arī ar MASG aģentūras starpniecību identificēt un propagandēt labāko praksi;

48.  aicina Komisiju atjaunot tās “Pamatnostādnes par Eiropas Kopienas Pretmīnu pasākumiem 2008.–2013. gadam”, lai atspoguļotu ierosinātās izmaiņas institucionālajā un finansējuma arhitektūrā, lai nodrošinātu ātrāku un efektīvāku finansējuma sadali, lai sniegtu skaidras instrukcijas finansējuma saņemšanai, koncentrējoties uz steidzamākajām prioritātēm un labāko praksi, lai paredzētu palīdzības paketes, kas radītu iespēju valstīm, kurām ir vislielākās vajadzības, izpildīt Mīnu aizlieguma līgumā paredzētās saistības, un lai uzraudzītu un pienācīgi izvērtētu finansējuma efektivitāti;

49.  uzsver, ka pretmīnu pasākumiem jābūt valsts stratēģiju obligātam elementam, ja zināms, ka valstī ir mīnas un/vai tās tiek uzkrātas;

50.  ir pārliecināts, ka, izmantojot labāku starptautisko koordināciju un prioritāšu noteikšanu, uzlabotu pārvaldību, izpēti un atmīnēšanas praksi, labāku uzraudzību un ziņošanu un gudrāku un labāku finansējuma izlietojumu, ir reāli iespējams ierobežotā laikposmā nodrošināt pasauli, kas brīva no APL apdraudējuma dzīvībai, iztikai un ekonomiskajai attīstībai;

o
o   o

51.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un dalībvalstu valdībām, Eiropas Ārējās darbības dienestam un Komisijai, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Amerikas Savienoto Valstu prezidentam, ASV Kongresam, no mīnu iedarbības visvairāk cietušo valstu valdībām un starptautiskām NVO.

(1) OV C 104 E, 30.4.2004., 1075. lpp.
(2) OV C 157 E, 6.7.2006., 473. lpp.
(3) OV C 287 E, 24.11.2006., 336. lpp.
(4) OV C 323 E, 18.12.2008., 485. lpp.
(5) OV C 72 E, 21.3.2002., 352. lpp.
(6) OV L 234, 1.9.2001., 1. lpp.
(7) OV L 234, 1.9.2001., 6. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0285.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika