Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2004/2261(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0319/2005

Iesniegtie teksti :

A6-0319/2005

Debates :

PV 17/11/2005 - 10

Balsojumi :

PV 17/11/2005 - 12.5

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2005)0446

Pieņemtie teksti
WORD 83k
Ceturtdiena, 2005. gada 17. novembra - Strasbūra Galīgā redakcija
Kopienas attīstības politika
P6_TA(2005)0446A6-0319/2005

Eiropas Parlamenta rezolūcija par priekšlikumu Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgajai deklarācijai par Eiropas Savienības attīstības politiku "Eiropas konsenss" (2004/2261(INI))

Eiropas Parlaments ,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, kas saucas "Priekšlikums Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgajai deklarācijai par Eiropas Savienības attīstības politiku: Eiropas konsenss" (KOM (2005)0311),

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (CESE 1072/2005),

–   ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (CdR 224/2005),

–   ņemot vērā EK attīstības politikas novērtējumu, ko sniedzis Attīstības politikas pārvaldes Eiropas centrs, Ārzemju attīstības institūts un Instituto Complutense de Estudios Internacionales (2005. gada februāris),

–   ņemot vērā ESAO Attīstības atbalsta komitejas sagatavoto Eiropas Kopienas sadarbības attīstības pārskatu (2002),

–   ņemot vērā 2003. gada 25. februāra Romas Deklarāciju par saskaņošanu un 2005. gada 2. marta Parīzes Deklarāciju par palīdzības efektivitāti,

–   ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kas Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM) nosaka kā starptautiskās sabiedrības kopīgi pieņemtus kritērijus nabadzības izskaušanai,

–   ņemot vērā tiem sekojošos ANO Attīstības programmas (UNDP ) sagatavotos pārskatus par tautas attīstību,

–   ņemot vērā Tūkstošgades ekosistēmu novērtējuma ziņojumu "Dzīvot pāri saviem līdzekļiem: dabas resursi un cilvēces labklājība" (2005. gads),

–   ņemot vērā ANO Konferenci par tirdzniecību un attīstību (UNCTAD ) "Vismazāk attīstītās valstis 2002.gadā - izkļūšana no nabadzības slazda",

–   ņemot vērā starptautisko konferenču nobeiguma deklarācijas un secinājumus, it īpaši Starptautiskās attīstības finansēšanas konferences (Montereja, 2002. gads), Pasaules augstākā līmeņa sanāksmes par ilgtspējīgu attīstību (Johannesburga, 2002. gads), Pasaules augstākā līmeņa sanāksmes par sociālo attīstību (Kopenhāgena, 1995. gads), Trešās Apvienoto Nāciju Organizācijas konferences par vismazāk attīstītajām valstīm (Brisele, 2001. gads), Ceturtās Pasaules Tirdzniecības organizācijas ministru konferences (Doha, 2001. gads), Ceturtās Pasaules Sieviešu konferences (Pekina, 1995. gads), Starptautiskās konferences par apdzīvotību un attīstību (SKAA) (Kaira, 1994. gads), ANO Ģenerālās Asamblejas 1999. gada īpašās sēdes progresa izvērtēšanai SKAA mērķu sasniegšanā ("Kaira +5"), nobeiguma dokumenta "Bērniem piemērota pasaule", (Ņujorka, 2002. gada maijs) un Pasaules izglītības foruma (Dakāra, 2000. gads) nobeiguma deklarācijas un secinājumus,

–   ņemot vērā saistības, ko ES uzņēmusies 2002. gada marta Barselonas augstākā līmeņa sanāksmē pirms Monterejas konferences,

–   ņemot vērā 2001. gada 1. marta rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Eiropas Kopienas attīstības politiku,(1)

–   ņemot vērā Eiropas Kopienas Attīstības politikas pārskatu, ko Padome un Komisija pieņēmušas 2000. gada 10. novembrī (APP),

–   ņemot vērā Vispārējo jautājumu un ārējo attiecību padomes (GAERC) 2004. gada 22. un 23. novembra un 2005. gada 23. un 24. maija secinājumus,

–   ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 12. aprīļa rezolūciju par Eiropas Savienības lomu Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanā,(2)

–   ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 8. septembra rezolūciju par izplatītākajām un novārtā atstātajām slimībām jaunattīstības valstīs(3) ,

–   ņemot vērā Eiropas Komisijas 2004. gada 29. oktobra ziņojumu "Tūkstošgades attīstības mērķi 2000.–2004. gads" (SEK(2004)1379);

–   ņemot vērā Komisijas 2005. gada 12. aprīļa paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai "Paātrinot virzību uz Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu - Eiropas Savienības ieguldījums"(KOM(2005)0132),

–   ņemot vērā ANO Tūkstošgades projekta darba grupas, kuru vada profesors Jeffrey Sachs , sagatavoto ziņojumu "Ieguldījums attīstībā: praktisks plāns Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai",

–   ņemot vērā daudzpusējos vides nolīgumus (DVN) par klimata pārmaiņām, ozona slāņa noārdīšanos, bioloģisko daudzveidību, mitrzemju platībām, pārtuksnešošanos, bīstamiem atkritumiem un noturīgiem organiskajiem piesārņotājiem;

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A6-0319/2005),

"Eiropas konsenss"

1.   atzinīgi vērtē iniciatīvu trīspusējam paziņojumam par kopēju ES attīstības vīziju un uzsver nepieciešamību ar koplēmuma procedūrai līdzvērtīga procesa palīdzību pilnībā iesaistīt Eiropas Parlamentu līdzvērtīgā sarunu procesā ar citām institūcijām, lai dotu ievērojamu ieguldījumu saskaņošanas, koordinācijas, papildināmības, kvalitātes un efektivitātes pilnveidošanas mērķiem;

2.   atzinīgi vērtē kopīgo deklarāciju un ierosina par tās oficiālo statusu uzskatīt saistošu attīstības politikas pamatu Eiropas Savienības un tās dalībvalstu rīcībai attiecībā uz visām jaunattīstības valstīm, kā to nosaka ESAO/AAK, turklāt aicina precizēt kopīgās deklarācijas saistību ar finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā;

3.   pauž nožēlu, ka priekšlikumā nav iekļauti īpaši paziņojumi par ES palīdzības un 2000. gada APP efektivitātes un gūto mācību novērtējumu un tās ietekmi uz Kopienas palīdzību;

4.   atzinīgi vērtē iepriekš minētā Paziņojuma pirmajā daļā iekļautos centienus vienoties par galvenajiem mērķiem un principiem ES palīdzības sniegšanai; tomēr aicina panākt lielāku skaidrību, jo īpaši attiecībā uz prioritātēm, kā arī uz pasākumiem, lai uzlabotu saskaņotību un koordināciju saistībā ar ES sadarbību attīstības jomā;

5.   atzinīgi vērtē iepriekš minētā Paziņojuma otrajā daļā iekļautos centienus noteikt pamatnostādnes attīstības politikas ieviešanai Kopienas līmenī; tomēr aicina skaidri noteikt Kopienas palīdzības īpašo lomu, pamatojoties uz tās salīdzinošo priekšrocību analīzi,

6.   uzskata, ka pašreizējā Kopienas palīdzības organizācija Briselē, jo īpaši plānošanas un īstenošanas atšķirtība, nav optimāla tās attīstības politikas efektīvai ieviešanai,

7.   atzīmē, ka globalizācija līdz šim ir padziļinājusi plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem slāņiem un aicina izvirzīt līdzsvarotāko attīstību par vienu no turpmākajiem mērķiem attīstības politikas jomā;

Mērķi un principi

8.   uzsver, ka par ES vispārīgo mērķi sadarbībai attīstības jomā būtu jāizvirza nabadzības samazināšana un pilnīga izskaušana ilgtspējīgas attīstības procesā; uzsver, ka jēdziens "nabadzība" ir daudzdimensionāls un attiecināms cita starpā uz tādām cilvēka vajadzībām, kā patēriņš un pārtikas drošums, veselība, izglītība, tiesības, spēja būt uzklausītam, cilvēku drošība, sociālais taisnīgums, cieņa un pienācīgs darbs;

9.   piekrīt, ka nabadzības samazināšanā, kas ir pirmais solis ceļā uz TAM sasniegšanu, demokrātijas, labas pārvaldības un cilvēktiesību ievērošanas veicināšana ir galvenie attīstības mērķi; tomēr uzsver, ka nabadzības apkarošana būs sekmīga tikai tad, ja videi un dabas resursiem būs nodrošināta ilgtspējīga apsaimniekošana un tikpat lielu uzmanību pievērsīs iedzīvotājiem, īpaši jauniešiem un sievietēm, pirmkārt un galvenokārt veselības un izglītības jomās, kā arī labklājības uzlabošanai, izceļot tādus aspektus kā uzņēmējdarbība, zinātne un tehnoloģija, darbavietu radīšana, darba ņēmēju tiesību ievērošana, piekļuve aizdevumiem, īpašumtiesības un infrastruktūra; uzsver, ka sieviešu lomas palielināšana ir vispārējās attīstības ķīla un dzimumu vienlīdzībai jābūt visu politisko stratēģiju nozīmīgai sastāvdaļai;

10.   atbalsta patiesas partnerības, piederības un politiskā dialoga principus, kā arī tādu pieeju attīstībai, kas balstīta uz tiesībām; uzsver partnervalstu nabadzības samazināšanas stratēģijas dokumentu (PRSP) nozīmi, aktīvi iesaistoties valstu parlamentiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām; ierosina Kotonū Partnerattiecību nolīguma principus ieviest visās jaunattīstības valstīs;

11.   uzsver pilsoniskas sabiedrības nozīmīgo lomu pakalpojumu nodrošināšanā, kā arī demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanā, un aicina palielināt atbalstu partnervalstu NVO jaudas celšanai; tāpat atzīst Eiropas pilsoniskās sabiedrības svarīgo lomu un šajā sakarā aicina vienkāršot projekta atbalsta, tostarp finansējuma, īstenošanas noteikumus;

12.   uzsver to, ka ES jāstrādā pie starptautisko iestāžu demokratizācijas, lai panāktu jaunattīstības valstu interešu labāku pārstāvniecību un pilnveidotu demokrātiju visu interesēs;

13.  Atzinīgi novērtē to, ka ES priekšlikuma projekta mērķis ir ES ieroču eksporta uzraudzības pastiprināšana nolūkā nodrošināt ES ražoto ieroču neizmantošanu pret civiliedzīvotājiem, kā arī to, ka šis projekts paredz konkrētus pasākumus, lai ierobežotu kājnieku ieroču un vieglo ieroču nekontrolētu izplatīšanu; tomēr aicina ES arī uzņemties atbildību par ieroču eksportu pagātnē un pastiprināt un paātrināt atmīnēšanas un atbruņošanas programmu īstenošanu reģionos, kuros risinājusies kara darbība;

Galvenās tēmas un prioritātes

14.   atzinīgi vērtē centienus vairāk koncentrēties uz darbības virzieniem, tajā pašā laikā saglabājot pietiekamu elastību; pauž nožēlu par skaidri izteiktu prioritāšu trūkumu izklāstītajās tēmās, jo īpaši Kopienas līmenī, un aicina izskaidrot mērķu, darbības tēmu un prioritāšu izvēles principus;

15.   vēlreiz atgādina cilvēktiesību svarīgo lomu ES finansētu vai kopīgi finansētu projektu attīstībā, izveidošanā un uzraudzībā;

16.   uzsver, ka tādi jautājumi kā HIV/AIDS, malārijas un tuberkulozes profilakse un ārstēšana, seksuālās un reproduktīvās veselības veicināšana, dzimumu līdztiesība un sieviešu tiesības, klimata izmaiņas, tirdzniecības reforma, konfliktu novēršana, demokrātija un laba pārvaldība (piešķirot prioritāti korupcijas apkarošanai) prasa īpašu uzmanību, jo, ja tām nepievērš pienācīgu uzmanību, citi attīstības centieni var būt veltīgi;

17.   ierosina veltīt lielāku uzmanību šādiem jautājumiem:

   - daudzas valstis ar zemiem ienākumiem atpaliek TAM sasniegšanā veselības jomā; lielākajai daļai ir vajadzīga palīdzība, lai sagatavotos ārkārtas situācijām medicīnas jomā, piemēram gripas pandēmijai; nepietiekama uzmanība ir veltīta slimībām, kuru ārstēšanai nav pieejami medikamenti vai par kurām ir nepietiekami medicīniskie pētījumi; katastrofāls medicīniskā personāla trūkums, jo īpaši Āfrikas valstīs uz dienvidiem no Sahāras - daļēji intelektuālā darbaspēka aizplūšanas dēļ - ir bieži sastopama problēma, kuras risināšanā nepieciešama uz sistēmu balstīta pieeja veselībai un attīstībai, kur galvenā prioritāte būtu veselības aprūpes sistēmas nostiprināšana, pastiprināts atbalsts veselības aprūpes sektoram un galvenās prioritātes piešķiršana veselības aizsardzības PRSP;
   - valstu parlamentu loma ir izšķiroša, tāpēc nepieciešams īpašs atbalsts, lai nostiprinātu un uzlabotu demokrātiski ievēlētu parlamentu darba apstākļus, pilnībā iesaistot Eiropas Parlamentu;
   - Kopienas infrastruktūras atbalstam jābūt labāk līdzsvarotam, mazāk pievēršoties ceļu būvniecībai un piešķirot prioritāti IST, ūdens apgādei, enerģijai un lauku attīstībai;
   - dzimumu vienlīdzības un sieviešu tiesību, kā cilvēktiesību, veicināšana ir ne tikai izšķiroša pati par sevi, bet tas arī sociālā taisnīguma jautājums, kā arī instruments TAM mērķu sasniegšanai, Pekinas rīcības platformas, Kairas rīcības programmas un Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu ieviešanai; tāpēc visās ES politikas un prakses jomās attiecībās ar jaunattīstības valstīm jāievēro stingra nostāja dzimumu vienlīdzības jautājumos;
   - ņemot vērā, ka dalībvalstu un Kopienas sniegtajā palīdzībā pamatizglītībai un veselības aprūpei prioritāte jāpiešķir Pasaules augstākā līmeņa sanāksmes par sociālo attīstību (Kopenhāgena) principam 20/20;
   - izglītība ir atslēga uz attīstību; viens no lielākajiem šķēršļiem pienācīgas oficiālās pilna laika izglītības saņemšanā ir bērnu darbs; visās izglītības veicināšanas stratēģijās jāiekļauj pasākumi bērnu darba izskaušanai;
   - tā kā lielākā daļa nabadzīgo lauku rajonu ir atkarīgi no tradicionālās, uz biomasu balstītās ekonomikas, strauja mežu platību samazināšanās, augsnes un jūras resursu un pieaugošais ūdens resursu trūkums daudzos reģionos rada nopietnus draudus simtiem miljonu ļaužu mājsaimniecībām; tāpēc nepieciešamas nopietnas programmas mežu atjaunošanai, augsnes saglabāšanai, jūras resursu aizsardzībai un ūdens apsaimniekošanai;
   - esošās ražošanas un patēriņa sistēmas ir izraisījušas pieaugošu vides ekspluatāciju un ir ilgtermiņa drauds sabiedrības labklājībai; nabadzīgie iedzīvotāji īpaši cieš no vides degradācijas;
   - jaunattīstības valstīm nav obligāti jāatkārto rūpnieciski attīstīto valstu kļūdas attiecībā uz dabas piesārņošanu, ņemot vērā, ka aizvien lielāka palīdzība tiek sniegta investīcijām tehnoloģijās, kas nepiesārņo vidi un ir efektīvas; uzsver, cik svarīgi ir mazināt jaunattīstības valstu atkarību no fosilo izrakteņu ieguves, ņemot vērā spiedienu uz maksājumu bilanci un līdz ar to uz šo valstu budžetu;
   - simtiem miljonu nabadzīgo iedzīvotāju ir pilnīgi neaizsargāti pret tādām dabas katastrofām kā zemestrīces, tropiskās vētras, plūdi, cunami vai ārkārtējs sausums, un šīs nelaimes rada risku attīstībai; uzsver, ka TAM būs grūti sasniegt lielākajā daļā valstu ar zemiem ienākumiem, ja katastrofu riska samazināšana, tostarp to sociālās apdrošināšanas sistēmas netiks pilnīgi iekļautas attīstības un nabadzības samazināšanas stratēģijās;
   - atzīst, ka nabadzība, atpalicība un nestabilas valstis ir auglīga augsne konfliktiem un jauniem draudiem drošībai, tostarp starptautiskajai noziedzībai un terorismam, turklāt uzskata, ka konfliktu noregulēšanā attīstībai ir svarīga loma ne tikai iestāžu izveidē, sabiedrības sociālo struktūru pārveidē, bet arī miera un izlīguma procesu atbalstīšanā;
   - nodarbinātība ir svarīgs instruments nabadzības apkarošanā. Tāpēc iespēja strādāt pienācīgu darbu un Starptautiskās darba organizācijas (SDO) pamatkonvencijas ievērošana jāuzskata par prioritātēm;

Palīdzības noteikumi, finanšu resursi, efektivitāte un saskaņošana

18.   pauž gandarījumu par apņēmību palielināt palīdzības budžetus ES, lai līdz 2015. gadam sasniegtu 0,7% no nacionālā kopienākuma; veicina novatorisku mehānismu, piemēram, starptautisku nodokļu sistēmu ieviešanu, lai finansētu sadarbību attīstības jomā; tomēr tajā pašā laikā uzsver vajadzību ievērojami uzlabot palīdzības kvalitāti un sniegšanas veidus un to, ka noteikti nepieciešams pilnveidot rezultātu un atdeves vērtēšanu; turklāt vienotajam EK palīdzības piešķiršanas kritēriju kopumam jābūt vērstam uz nabadzīgākajām valstīm un to iedzīvotājiem;

19.   aicina palielināt to attīstības fondu daļu, kuru piešķir valstīm ar zemiem ienākumiem;

20.   uzskata, ka parādu atvieglojuma sistēma nabadzīgām valstīm ar lieliem parādiem ir nepilnīga; aicina piešķirt parādu atvieglojumus valstīm, kam raksturīgi neilgtspējīgi parādi un kuru valdības ievēro cilvēktiesības un demokrātiju un investē brīvos līdzekļus atbildīgā veidā; turklāt uzsver, ka parādu atvieglojums nedrīkst izraisīt ekonomikas politikai kaitīgus blakus apstākļus un tam jāpapildina oficiālā attīstības palīdzība;

21.   uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai ES un dalībvalstis aktīvāk censtos noskaidrot nepareizi piešķirtos vai nepareizi izmantotos līdzekļus un repatriēt tos, lai izmantotu paredzētajiem mērķiem;

22.   aicina pārskatīt Eiropas Investīciju bankas (EIB) ārējo aizdevumu mandātu, kas ļautu EIB kļūt par pilnībā darbojošos attīstības banku, kura īsteno ES attīstības stratēģijas, dodot iespēju šai bankai finansēt valsts ieguldījumus vispārējas nozīmes pakalpojumos un infrastruktūrās;

23.   pauž nožēlu, ka attīstības politikai ES trūkst konsekvences, kas rada augstas darījumu izmaksas, darbības dublēšanos un sarežģījumus partnervalstīm; atbalsta centienus uzlabot koordināciju, saskaņošanu un pielīdzināšanu metodēm, ar kurām palīdzības sniedzēji plāno un sniedz palīdzību saskaņā ar Parīzes Deklarāciju un to, ka šādi centieni jāpiemēro arī valstīs ar vidēju ienākumu līmeni; tomēr uzsver, ka piedāvātajā kopīgajā deklarācijā ļoti nepilnīgi skarts tās īstenošanas jautājums;

24.   ierosina ES, pamatojoties uz partnervalsts piederību un attīstības stratēģiju, strādāt, lai labāk koordinētu ES dalībvalstu un Komisijas sniegto palīdzību attīstībai, izmantojot kopīgās valstu stratēģijas dokumentus un kopīgo daudzgadu programmu - vēlams, iesaistot citus lielākos divpusējos un daudzpusējos palīdzības sniedzējus; aicina uzlabot saskaņotību un papildināmību, veicot operatīvo pielīdzināšanas darbu ar partnervalstīm budžeta procesos un nabadzības samazināšanas stratēģijās; turklāt ierosina piemērot principu, ka - apspriežoties valsts līmenī - maksimāli 2 līdz 3 ES palīdzības sniedzēji ir vadošās aģentūras jebkurā attiecīgajā partnervalstī un īpašos tematiskos jautājumos jāpanāk skaidrs pienākumu sadalījums;

25.   uzsver ES un tās dalībvalstu nepieciešamību cieši sadarboties ar starptautiskām organizācijām, kas iesaistītas attīstības darbā, piemēram, ANO fondiem, programmām un aģentūrām, tostarp UNDP , Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu (SVF), lai sekmētu turpmāku ES attīstības politikas saskaņotību un novērstu dubultdarbu, ko veic, ievērojot starptautiski atzītus mērķus;

26.   uzsver, ka ES jācenšas uzlabot savu dalībvalstu politikas jomu koordināciju ar Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu;

27.   uzsver, ka Komisija nav jāuzskata par ES divdesmit sesto palīdzības sniedzēju; tā vietā jānosaka Kopienas sniegtās palīdzības pievienotā vērtība un jāvienojas par to, īpašu uzmanību veltot iespējai veicināt koordināciju, papildināmību un saskaņotību, Kopienas palīdzības apjomam, Komisijas neitralitātei, tās ieguldījumam pārvaldes, demokrātijas un cilvēktiesību jomā, tās kā globālā partnera lomai, tās potenciālajai Eiropas attīstības politikas intelektuālā centra lomai, utt.;

28.   atzīst, ka īpašie palīdzības nosacījumi, ko izvirza palīdzības sniedzēji un kas atspoguļo palīdzības sniedzēju vēsturiski ekonomiskās intereses, reti darbojas, tomēr uzsver, ka atbalsts no vispārējā budžeta kā vēlamais palīdzības mehānisms ir vēl jāpārdomā un tā izmantošana ir jāapsver tikai tad, ja apstākļi ietver pareizas un efektīvas kontrolsistēmas, piemēram, neatkarīgas komisijas, ko uzrauga valstu parlamenti. Kad vien iespējams, Komisijai un dalībvalstīm jācenšas no projekta atbalsta pāriet pie visu nozari aptverošas pieejas, un pēc tam pie tieša budžeta atbalsta;

29.   aicina Komisiju iesniegt Parlamentam kritērijus, pēc kuriem novērtēt atbalsta nepieciešamību jaunattīstības valstīm un sniegtā atbalsta efektivitāti, statistiku par jau sniegto atbalstu un kontroles mehānismu, lai noteiktu sniegtās palīdzības efektivitāti nolūkā to turpmāk pilnveidot;

30.   norāda, ka Komisijā pastāv nopietni trūkumi attiecībā uz tādiem integrētās pieejas jautājumiem kā bērnu tiesības, dzimumu vienlīdzība, sieviešu tiesības un invaliditāte, kā arī vide; izsaka atzinību centieniem pilnveidot iesaistīšanas pieeju politikas izstrādāšanas, plānošanas, ieviešanas un vērtēšanas stadijā un uzsver, ka, lai panāktu uzlabojumus, situācijai nepieciešams lielāks atbalsts izglītības un personāla apmācības jomā gan vietējā, gan valsts līmenī;

31.   atbalsta centienus politiskās saskaņotības jomā, kur attīstības politikas mērķus un rezultātus vajadzētu nevis graut, bet gan atbalstīt ar citām politiskām stratēģijām; aicina nekavējoties uzsākt darbību tajās ES politikas jomās, kur ir izteikti negatīvi rezultāti, piemēram, tirdzniecība, kopējā lauksaimniecības politika un zvejniecības nolīgumi; uzsver, cik svarīgi ir dot iespēju jaunattīstības valstīm ievērot ES pārtikas, preču un vielu drošības standartus, lai tie nekļūtu par šķērsli ienākšanai ES tirgos; turklāt aicina piecu gadu laikā atcelt visa veida atbalstu eksportam, tostarp slēpto atbalstu eksporta kredītu, pārtikas atbalsta, eksporta tirdzniecības uzņēmumu, vitāli svarīgu tautsaimniecības nozaru piespiedu privatizācijas un jaunattīstības valstu tirgu piespiedu liberalizācijas veidā;

32.  Atzīmē, ka pēdējo triju dekāžu laikā vismazāk attīstītās valstis kļuvušas par pārtikas tīklu importētājiem un tāpēc aicina mainīt lauksaimniecības politiku, piešķirot prioritātes pārtikas nodrošināšanai

33.   uzsver, ka attīstības politika ir viena no vairākām iespējām cīnīties pret nestabilitātes pamatcēloņiem, bet tā nav pakļaujama drošības politikai, un ka jebkurai rīcībai saistībā ar sadarbību attīstības jomā jābūt saskaņā ar AAK definīciju, kas sniegta dokumentā par valsts palīdzību attīstības jomā;

34.   uzsver, ka godīga starptautiskā tirdzniecības politika, kā arī labvēlīgi apstākļi tirdzniecībai jaunattīstības valstīs ir ārkārtīgi svarīgi attīstībai; tāpēc uzsver piegādes jomas attīstības nozīmi, tostarp partnervalstu lomas palielināšanu, ļaujot tām tirdzniecības iespējas pārvērst attīstības dzinējspēkā; šajā sakarā uzsver, cik svarīgas ir tādas jomas kā lauksaimniecība un pārtikas drošība, kā arī atzīmē mazo un vidējo uzņēmumu svarīgo lomu;

35.   uzskata, ka attīstības politikai jābūt balstītai uz valsts vai reģiona tiesību atzīšanu demokrātiski noteikt savas politikas jomas, prioritātes un stratēģijas, lai aizsargātu iedzīvotāju iztikas līdzekļus, kā arī sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, un ka Komisijai un dalībvalstīm šie principi jāievēro;

36.   atzinīgi novērtē pieaugošo atzinību tam, ka tirgus atvēršanai jābūt uzmanīgai un pakāpeniskai un uzsver, ka noteikti jāievēro jaunattīstības valstu tiesības izvēlēties tirgus liberalizācijas tempus un virzienus atkarībā no to attīstības mērķiem;

o
o   o

37.   uzdod Priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 227, 1.10.2001., 130. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0115.
(3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0341.

Pēdējā atjaunošana - 2006. gada 12. jūlijaJuridisks paziņojums