Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2013/2621(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B7-0484/2013

Iesniegtie teksti :

B7-0484/2013

Debates :

PV 22/10/2013 - 17

Balsojumi :

PV 23/10/2013 - 11.11
CRE 23/10/2013 - 11.11

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2013)0446

Pieņemtie teksti
PDF 629kWORD 63k
Trešdiena, 2013. gada 23. oktobra - Strasbūra Galīgā redakcija
Eiropas kaimiņattiecību politika, virzība uz spēcīgāku partnerību — EP nostāja attiecībā uz 2012. gada progresa ziņojumiem
P7_TA(2013)0446B7-0484/2013

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. oktobra rezolūcija par Eiropas kaimiņattiecību politiku, virzību uz spēcīgāku partnerību — EP nostāja attiecībā uz 2012. gada progresa ziņojumiem (2013/2621(RSP))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2003. gada 11. marta paziņojumu „Plašāka Eiropa — kaimiņattiecības: jauns ietvars attiecībām ar austrumu un dienvidu kaimiņiem” (COM(2003)0104), 2004. gada 12. maija paziņojumu „Eiropas kaimiņattiecību politika –– stratēģijas dokuments”(COM(2004)0373), 2006. gada 4. decembra paziņojumu par Eiropas kaimiņattiecību politikas nostiprināšanu (COM(2006)0726), 2007. gada 5. decembra paziņojumu „Stipra Eiropas kaimiņattiecību politika” (COM(2007)0774), 2008. gada 3. decembra paziņojumu „Austrumu partnerība” (COM(2008)0823), 2008. gada 20. maija paziņojumu „Barselonas process — Vidusjūras reģiona valstu savienība” (COM(2008)0319), 2010. gada 12. maija paziņojumu „Eiropas kaimiņattiecību politikas novērtējums” (COM(2010)0207) un 2011. gada 24. maija paziņojumu „Dialogs par migrāciju, mobilitāti un drošību ar Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm” (COM(2011)0292),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2013. gada 20. marta kopīgo paziņojumu „Eiropas kaimiņattiecību politika, virzība uz spēcīgāku partnerību” (JOIN(2013)0004 final ), 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” (COM(2011)0303) un 2011. gada 8. marta kopīgo paziņojumu „Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” (COM(2011)0200),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Ārlietu padomes 2010. gada 26. jūlija, 2011. gada 20. jūnija un 2013. gada 22. jūlija secinājumus par Eiropas kaimiņattiecību politiku (EKP) un Eiropas Savienības Ārlietu un Tirdzniecības padomes 2011. gada 26. septembra un Eiropadomes 2013. gada 7. februāra secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2012. gada 15. maija kopīgo paziņojumu „Austrumu partnerība — ceļvedis 2013. gada rudens augstākā līmeņa vadītāju sanāksmei” (JOIN(2012)0013) un „Īstenojot jaunu Eiropas kaimiņattiecību politiku” (JOIN(2012)0014) , kā arī pievienotos 2013. gada 20. marta darba dienestu dokumentus (Reģionālais ziņojums SWD(2013)0085 un SWD(2013)0086),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 24. oktobra Regulu (EK) Nr. 1638/2006, ar ko paredz vispārējos noteikumus Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta izveidošanai (1) ,

–  ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu ārlietu ministru 1995. gada 27. un 28. novembra konferencē pieņemto Barselonas deklarāciju, ar kuru izveido Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerību,

–  ņemot vērā 2008. gada 13. jūlijā Parīzē notikušās Vidusjūras reģiona valstu augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju,

–  ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par Vidusjūras reģiona valstu savienību(2) ,

–  ņemot vērā 2011. gada maijā valstu vadītāju sanāksmē Dovilā G 8 vadītāju uzsākto Dovilas partnerību, kuras dalībniece ir ES,

–  ņemot vērā 2009. gada 7. maijā Prāgā notikušās Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmes kopīgo deklarāciju un 2011. gada 29. un 30. septembrī Varšavā notikušās Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmes kopīgo deklarāciju,

–  ņemot vērā Austrumu partnerības dalībvalstu ārlietu ministru 2012. gada 23. jūlija sanāksmē pieņemto kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 18. jūlija Lēmumu 2011/424/KĀDP, ar ko ieceļ Eiropas Savienības īpašo pārstāvi Vidusjūras dienvidu reģionā(3) un Padomes 2011. gada 25. augusta Lēmumu 2011/518/KĀDP, ar ko ieceļ Eiropas Savienības īpašo pārstāvi Dienvidkaukāzā un saistībā ar krīzi Gruzijā(4) ,

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu dimensijas pārskatu(5) un par Eiropas kaimiņattiecību politikas dienvidu dimensijas pārskatīšanu(6) ,

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 14. decembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu(7) ,

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūciju par pārejas posmā esošo Arābu pavasara valstu aktīvu atguvi(8) ,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra ieteikumu par ES politiku attiecībā uz Baltkrieviju (9) ,

–  ņemot vērā 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību pasaulē(10) ,

–  ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(11) ,

–  ņemot vērā 2011. gada 3. maija EURONEST parlamentārās asamblejas dibināšanas aktu(12) ,

–  ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentu 2013. gada 6. un 7. aprīlī Marseļā notikušās augstākā līmeņa sanāksmes secinājumus un Savienības Vidusjūrai parlamentārās asamblejas un Euronest parlamentārās asamblejas secinājumus,

–  ņemot vērā Parlamenta rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam par sarunām par Eiropas Savienības un Armēnijas asociācijas nolīgumu(13) , Eiropas Savienības un Azerbaidžānas asociācijas nolīgumu(14) , Eiropas Savienības un Moldovas asociācijas nolīgumu(15) , Eiropas Savienības un Gruzijas asociācijas nolīgumu(16) un Eiropas Savienības un Ukrainas asociācijas nolīgumu(17) ,

–  ņemot vērā Lēmumu 2006/356/EK, 2005/690/EK, 2004/635/EK, 2002/357/EK, 2000/384/EK, 2000/204/EK un 98/238/EK, lai noslēgtu Eiropas un Vidusjūras valstu Nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un attiecīgi Libānas Republiku, Alžīrijas Tautas Demokrātisko Republiku, Ēģiptes Arābu Republiku, Jordānijas Hāšimītu Karalisti, Izraēlas Valsti, Marokas Karalisti un Tunisijas Republiku, no otras puses,

–  ņemot vērā Austrumu partnerības dalībvalstu Višegradas grupas valstu, Īrijas un Lietuvas ārlietu ministru 2013. gada 17. maija Krakovā notikušajā sanāksmē pieņemto kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā ES ilgtermiņa attiecības ar Eiropas dienvidu kaimiņvalstīm un daudzu ES dalībvalstu vēsturiskās, ekonomiskās, politiskās un sociālās saiknes ar šā reģiona valstīm, un ES apņemšanos saglabāt iespējami ciešāku saikni un nodrošināt nepieciešamo atbalstu saskaņā ar plašāku Eiropas kaimiņattiecību politiku (EKP);

–  ņemot vērā to, ka Viļņas Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmei var būt izšķirīga nozīme Austrumu partnerības nākotnei, tādēļ ir svarīga ilgtermiņa perspektīva, kas neaprobežojas tikai ar augstākā līmeņa sanāksmi un nodrošina tālejošu atbalsta politiku šim reģionam;

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā asociācijas nolīgumi (AN) nav pašmērķis, bet gan instruments, lai veiktu pamatīgas un ilgtspējīgas reformas, pārstrukturētu sistēmu un tuvinātos Savienībai, tās pamatvērtībām un standartiem; tā kā līdz ar to šo nolīgumu pienācīga un laicīga īstenošana ir būtiskākais kritērijs, novērtējot situāciju attiecīgajās valstīs;

B.  tā ka Eiropas kaimiņattiecību politikai būtu jāstiprina ES un kaimiņvalstu un sabiedrību partnerība, lai panāktu un stiprinātu spēcīgu demokrātiju, veicinātu ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un pārvaldītu pārrobežu saiknes;

C.  tā kā EKP priviliģētās attiecības ar Eiropas kaimiņiem ir balstītas uz kopēju vērtību (demokrātija un cilvēktiesības, tiesiskums, laba pārvaldība, tirgus ekonomikas principi un ilgtspējīga attīstība) abpusēju ievērošanu; tā kā pēc EKP pārskatīšanas ir jāpievērš liela uzmanība pamatīgas un ilgtspējīgas demokrātijas veicināšanai kopā ar iekļaujošu ekonomisko attīstību;

D.  tā kā funkcionējoša demokrātija, cilvēktiesību ievērošana un tiesiskums ir ES un tās kaimiņu partnerības pamatā; tā kā pamatīgas un ilgtspējīgas demokrātijas izveidošanai ir nepieciešama spēcīga un ilgstoša valdību apņemšanās rīkot brīvas un godīgas vēlēšanas, ievērot biedrošanās, vārda un pulcēšanās brīvību un nodrošināt preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību, tiesiskumu, ko nodrošina neatkarīgas tiesu iestādes, un tiesības uz taisnīgu tiesu, veicināt korupcijas apkarošanu, drošības un tiesībaizsardzības sektora (tostarp policijas) reformas un ieviest demokrātisku armijas un drošības spēku kontroli;

E.  tā kā Savienības ārpolitikai ir jābūt konsekventai, jo īpaši ar tās iekšpolitiku, izvairoties no dubultiem standartiem; tā kā ekonomikas un finanšu krīze nav attaisnojums Savienības iesaistes samazināšanai tās kaimiņvalstīs;

F.  tā kā masu kustības arābu pasaulē ir nozīmīgs pagrieziena punkts Eiropas dienvidu kaimiņvalstu mūsdienu vēsturē un ES un šo valstu attiecībās un īstenotā diferencēta pieeja, sniedzot palīdzību atbilstīgi partnervalstu sasniegumiem un virzībai („lielāks ieguldījums — lielāks ieguvums” un „mazāks ieguldījums — mazāks ieguvums”), pēc konkrētiem un izmērāmiem kritērijiem un saskaņā ar šo valstu vajadzībām ir regulāri jānovērtē progresa ziņojumos; tā kā nekonsekventa principa „lielāks ieguldījums — lielāks ieguvums” piemērošana var vērsties pret pašu principu un apdraudēt visu procesu, kā arī mazināt Savienības ietekmi un ticamību;

G.  tā kā 2011. gada miermīlīgajās tautas demonstrācijas arābu valstīs tika izteikts aicinājums pēc cieņas, paustas likumīgas alkas pēc demokrātijas un stingra prasība veikt institucionālas, politiskas un sociālas reformas, kuru mērķis ir panākt patiesu demokrātiju, apkarot korupciju un nepotismu, nodrošināt tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, samazināt sociālo nevienlīdzību un izveidot labākus ekonomiskos un sociālos apstākļus; tā kā pēc diviem gadiem vairāku Vidusjūras reģiona valstu iedzīvotāji joprojām saskaras ar pamata cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumiem, ekonomiskām grūtībām un nemieriem;

H.  tā kā, novērtējot partnervalstu progresu cilvēktiesību, pamatbrīvību aizsardzībā un demokrātiskā procesa un tiesiskuma īstenošanā, kā arī ilgtspējīgu ekonomisku un valsts sektora reformu īstenošanā, par pamatu jāņem kopējie vispārējie principi un katrai valstij paredzētas īpašas prasības, izmantojot efektīvus, skaidrus, pārredzamus, objektīvus un izmērāmus rādītājus un kritērijus un ņemot vērā vispārējo progresu un apņēmību reformu īstenošanā;

I.  tā kā demokrātijas un cilvēktiesību (jo īpaši bērnu, sieviešu un mazākumtautību tiesību) , taisnīguma un tiesiskuma, pamattiesību (tostarp vārda, apziņas, reliģijas vai ticības un biedrošanās brīvības) veicināšana un ievērošana, brīvi un neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi (tostarp neierobežota informācijas, saziņas un interneta pieejamība), pilsoniskās sabiedrības, drošības (tostarp miermīlīgas konfliktu risināšanas un labu kaimiņattiecību), demokrātiskās stabilitātes, labklājības sekmēšana, ienākumu, bagātības un iespēju taisnīgas sadale, sociālā kohēzija, korupcijas apkarošana un labas pārvaldības un ilgtspējīgas attīstības veicināšana ir ES pamatprincipi un galvenie mērķi, kam vienmēr jābūt EKP pamatvērtībām;

J.  tā kā demokrātijas pamatvērtību ievērošana ir robeža, kur nedrīkst pārkāpt, kā arī pamata priekšnoteikums ciešākai Austrumu partnerības valstu asociācijai ar ES; tā kā šiem pamatprincipi tiek apdraudēti, liedzot iedzīvotājiem viņu likumīgās tiesības izvēlēties valdību, piemērojot selektīvu tiesiskumu, nosakot pirmstiesas apcietinājumu, apcietinot politiskos oponentus un nerīkojot brīvas un taisnīgas vēlēšanas;

K.  tā kā EKP mērķis ir radīt labklājības un labu kaimiņattiecību telpu, kuras pamatā ir Savienības vērtības un kuru raksturo ciešas un miermīlīgas reģionālās attiecības, veicinot stabilu un ilgtspējīgu demokrātiju, tiesiskumu, politiskās un ekonomiskās reformas, ilgtspējīgu sociālā tirgus ekonomiku ES kaimiņvalstīs un izveidojot Savienības draugu loku un savstarpēji draudzīgas attiecības; tā kā tādēļ galvenajam vadošajam novērtējuma principam vajadzētu būt katras puses ieguldījumam drošībā, solidaritātē un labklājībā; šajā sakarībā nosoda slēgto robežu politiku ES kaimiņvalstu teritorijā, jo īpaši Austrumu partnerības valstu un ES kandidātvalstu starpā;

L.  tā kā EKP daudzpusējais raksturs rada vienreizēju iespēju sapulcināt visas reģiona valstis un ieinteresētās personas taustāma progresa un sapratnes sasniegšanai, īstenojot konkrētus projektus tehniskā līmenī, tā kā EURONEST un EUROMED parlamentārā asambleja rada tālākas iespējas politiskajā līmenī radīt un padziļināt savstarpēju sapratni, sekmējot šā reģiona jauno demokrātiju attīstību; tā kā gan Austrumu partnerības valstu un ES valstu reģionālo un vietējo pašvaldību konferencei (CORLEAP ), gan Vidusjūras reģiona valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību asamblejai (ARLEM ) ir nozīmīga loma demokrātijas stiprināšanā, sadarbojoties ekonomiskā, sociālā un teritoriālā līmenī;

M.  tā kā preses un plašsaziņas līdzekļu brīvība, kā arī digitālās brīvības daudzās EKP valstīs ir saistītas ar nepārtrauktu spiedienu; tā kā vārda brīvība ir daļa no vispārējām cilvēktiesībām un tā ir demokrātijas pamatā, un ir būtiska citu tiesību īstenošanai; tā kā vispārējās tiesības un brīvības pieprasa aizsardzību gan tiešsaistē, gan ārpus tās;

N.  tā kā ES 2011. gadā pārskatīja Eiropas kaimiņattiecību politiku, lai sniegtu lielāku atbalstu partnervalstīm, kas iesaistījušās stabilas un ilgtspējīgas demokrātijas izveidē, un atbalstītu iekļaujošu ekonomikas attīstību; tā kā ES ārējiem finanšu instrumentiem, un konkrēti Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentam, ir jāatbalsta kaimiņattiecību politikas mērķi; tā kā ir jāizveido spēcīga un skaidra saikne starp politikas regulējumu un atbalstu, ko sniedz saskaņā ar šiem instrumentiem;

O.  tā kā neapmierinošā dažu Austrumu partnerības dalībvalstu progresa pamatā var būt lēnās vai nenotiekošās politiskās un sociālās pārmaiņas partnervalstīs, Savienības pagurums Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) īstenošanā, nespēja parādīt Eiropas partneriem pietiekami motivējošu Eiropas perspektīvu, ekonomiskā un finanšu krīze, kā arī Krievijas spiediens un konkurējošais piedāvājums integrācijai Eirāzijas Savienības virzienā;

P.  tā kā Viļņas augstākā līmeņa sanāksme ir Austrumu partnerības attīstības starpposma mērķis un svarīga ES kaimiņattiecību politikas pārbaude taustāmu rezultātu sasniegšanā;

Q.  tā kā, kaut gan asociācijas nolīgumi (AN) ir Austrumu partnerības divpusējās pieejas rezultāts, daudzpusējai pieejai joprojām ir būtiska nozīme labas reģionālās sadarbības izveidē, pamatojoties uz labām kaimiņattiecībām; tā kā šajā sakarībā ir žēl, ka Austrumu partnerībā joprojām ir sastopami teritoriālie strīdi, kurus ir jāatrisina; tā kā Parlaments pilnībā atbalsta suverenitātes, teritoriālās neaizskaramības un tautu pašnoteikšanās tiesību principus;

R.  tā kā šajā sakarībā ES vajadzētu aktīvāk iesaistīties, miermīlīgi risinot konfliktus, tostarp iesaldētus konfliktus, kas pašlaik ir nepārvarams šķērslis labām kaimiņattiecībām un reģionālai sadarbībai austrumu un dienvidu partnervalstīs;

S.  tā kā Austrumu partnerības parlamentārā asambleja (Euronest ) joprojām ir nozīmīgs dalībnieks, attīstot demokrātisko un parlamentāro Austrumu partnerības dimensiju, ļaujot apmainīties ar parlamentārā darba metožu paraugpraksi un izveidojot būtisku platformu, lai tuvinātu austrumu partnerus ES un informētu iedzīvotājus,

1.  atzinīgi vērtē Eiropas kaimiņattiecību politikas dienvidu un austrumu valstu 2012. gada progresa ziņojumu publicēšanu, bet pauž nožēlu, ka vairumā gadījumu gan ziņojumi, gan tiem sekojošie notikumi pierādīja, ka virzība nav viendabīga, pastāv stagnācija un regress, un ka ziņojumos aprakstīta valstu situācija, neizvērtējot Savienības īstenotās programmas vai nepaužot konkrētus ieteikumus par līdzekļu piešķiršanu no ES ārējiem instrumentiem vai atbalstu sadarbībai attīstības jomā un tās ietekmi uz politikas veidošanu partnervalstīs; uzskata, ka šajos ziņojumos ir jānovērtē tendences, iekļaujot iepriekšējo gadu datus;

2.  uzsver, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 8. un 49. pantu visām Eiropas valstīm, tostarp tām, uz kurām attiecas Austrumu partnerība, ir pieejama ilgtermiņa iespēja iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti;

3.  pauž stingru pārliecību, ka Parlamentam pilnībā jāiesaistās jaunās Austrumu partnerības īstenošanā un ES finanšu atbalsta pielāgošanā, jo īpaši ar deleģēto aktu starpniecību, un to ir regulāri jāinformē par reformu īstenošanas progresu partnervalstīs un panāktajiem uzlabojumiem; pauž nožēlu, ka, sastādot rīcības plānus, ne vienmēr notiek konsultācijas ar Parlamentu, kā arī tas netiek informēts par diskusiju galveno tematu; uzskata, ka Parlamenta rezolūcijas ir neatņemama EKP daļa un aicina piešķirt EP deputātiem novērotāja statusu, lai piedalītos politikas un cilvēktiesību apakškomiteju sanāksmēs;

4.  pauž nožēlu, ka partnervalstu progress ne vienmēr sakrīt ar tiem mērķiem, kuri ir noteikti kopīgi ar ES; aicina konkrēti izvērtēt pārskatītās Eiropas kaimiņattiecību politikas efektivitāti; aicina pielikt lielākas pūles, lai saskaņoti izmantotu visus Savienības rīcībā esošus instrumentus un politikas virzienus, kas pieejami atbilstīgi EKP; aicina kā pārskatītās EKP stūrakmeni konsekventi īstenot uz stimuliem balstītas un diferencētas pieejas un principu „lielāks ieguldījums — lielāks ieguvums”; vajadzības gadījumā aicina izmantot „mazāks ieguldījums — mazāks ieguvums” principu attiecībā uz tām EKP valstīm, kuru centieni izveidot stabilu un ilgtspējīgu demokrātiju un īstenot saskaņotās reformas nav pietiekami; uzsver, ka Savienības bāzes atbalstā ir jābūt atspoguļotām arī partneru attīstības vajadzībām;

5.  uzsver pilsoniskās sabiedrības nozīmīgo lomu kaimiņvalstu pārejas un reformu procesā un politiskajā dialogā; aicina ES stiprināt sadarbību ar kaimiņattiecību valstu pilsonisko sabiedrību un nodrošināt tai atbalstu ar dažādiem finansēšanas instrumentiem;

6.  uzskata, ka demokrātiskās pārejas procesiem sniegtā atbalsta centrā jābūt demokrātisko iestāžu institucionālās veiktspējas attīstīšanai, visu demokrātisko partiju un pilsoniskās sabiedrības, kā arī sieviešu un mazākumtautību tiesību atbalstīšanai, kā arī tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību, jo īpaši biedrošanās, vārda, pulcēšanās brīvības un preses un plašsaziņas līdzekļu brīvības, ieviešanai partnervalstu sabiedrībās; aicina Savienību un dalībvalstis stiprināt dažādu sabiedrības organizāciju un nozaru partnerības, lai nodotu tām līdzatbildību par Eiropas kaimiņattiecību procesu; no jauna apstiprina, ka to cita starpā var veikt, izveidojot horizontālu saikni starp dažādiem sabiedrības dalībniekiem pilsoniskās sabiedrības organizāciju (NVO, arodbiedrību, uzņēmējdarbības, plašsaziņas līdzekļu, jaunatnes organizāciju) mērķsadraudzības veidā, kā arī īstenojot mērķsadraudzības projektus ar nacionālajām iestādēm un administrācijām (jo īpaši izglītības sektorā);

7.  uzskata –– sagatavojot progresa ziņojumus, jāveic pienācīga dzimumu jautājumu analīze; uzsver, ka pārskatītajā EKP nepieciešams vairāk stiprināt darba un arodbiedrību tiesības, iekļaut dzimumu vienlīdzību un sadarboties un apspriesties ar NVO, arodbiedrībām un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

8.  kā ES ārpolitikas pamatprincipus uzsver vispārējo cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu; uzskata, ka atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai ir pārskatītās EKP pamata, un tādēļ iesaka palīdzību pilsoniskajai sabiedrībai, kā arī sociālajiem partneriem, samērot ar attiecīgajām grūtībām, un šim nolūkam cieši sadarboties ar Eiropas Demokrātijas fondu;

9.  uzsver, ka galvenās NVO ir izveidojušas kopējas platformas gan Savienībai Vidusjūrai, gan Austrumu partnerībai; uzskata ––EKP rīcības plānu sagatavošanā, īstenošanā un uzraudzībā ir pienācīgi un laikus jāapspriežas ar šiem pilsoniskās sabiedrības forumiem;

10.  uzskata, ka EKP daudzpusējās struktūras ir jākonsolidē un jāattīsta stratēģiskākā veidā; uzskata ––ņemot vērā „efektīvas daudzpusējības” nozīmīgo lomu Savienības ārpolitikā, Komisijai un EĀDD būtu jāapsver EKP daudzpusējā pieeja, kā pamats politisko attiecību veidošanai ar plašāku Eiropu;

11.  aicina Savienību palielināt EKP finansētu vai atbalstītu projektu pamanāmību dalībvalstīs un aktīvāk iesaistīties sabiedrībā, uzlabojot Savienības tēlu un atpazīstamību EKP valstu iedzīvotāju vidū, proti, izmantojot plašsaziņas līdzekļu kampaņas un parādot pievienoto vērtību sadarbībai ar ES;

12.  pauž nožēlu par ievērojamiem samazinājumiem DFS budžeta 2014.–2030. gadam 4. pozīcijā, salīdzinājumā ar sākotnējo Komisijas priekšlikumu; uzsver, ka vērienīga Austrumu partnerības finansējuma nodrošināšana ir būtiska reformu progresam, paraugprakses apmaiņai un pilntiesīgi funkcionējošu demokrātiju panākšanai un/vai saglabāšanai ES austrumu kaimiņos, kas atbilst svarīgām ES interesēm; uzskata, ka jāsaglabā pašreizējais samērs starp austrumu un dienvidu EKP daļām, pilnībā ievērojot līdz šim īstenotos diferencēšanas un pielāgotās pieejas principus; uzstāj, ka attiecīgajām budžeta iestādēm ir regulāri jāsaņem atjaunināta informācija par rādītājiem un pamatnostādnēm, kas ietekmē lēmumu pieņemšanu attiecībā uz budžeta atbalstu, un ka Parlamentu ir jāiesaista piešķīrumu piešķiršanas vai nepiešķiršanas procesā saskaņā ar principu „lielāks ieguldījums — lielāks ieguvums” un „mazāks ieguldījums — mazāks ieguvums”;

13.  uzsver, ka vārda brīvība, plurālisms un plašsaziņas līdzekļu neatkarība ir demokrātijas stūrakmeņi; tādēļ uzsver ––lai piedāvātu kvalitatīvu, plurālistisku un daudzveidīgu saturu, ir svarīgi sniegt ES atbalstu neatkarīgiem, ilgtspējīgiem un pārskatatbildīgiem sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem, ņemot vērā, ka brīviem un neatkarīgiem sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem vienmēr ir būtiska nozīme stabilas demokrātijas veidošanā, pilsoniskās sabiedrības aktīvākā iesaistē valsts pārvaldē un pilsoņu demokrātisko tiesību nodrošināšanā;

14.  atzīst brīvu un taisnīgu vēlēšanu izšķirošo nozīmi pārejā uz demokrātiju un uzsver neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu, tostarp sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu, nozīmi vēlēšanu procesa pārredzamā, ticamā un demokrātiskā norisē; aicina Komisiju un EĀDD turpināt un iespēju robežās pastiprināt atbalstu demokrātiskai gaidāmo vēlēšanu norisei partnervalstīs, kā arī plašsaziņas līdzekļu brīvībai un plurālismam;

Austrumu partnerība

15.  Iesaka Savienībai: a) stiprināt principa „lielāks ieguldījums — lielāks ieguvums” piemērošanu, rosinot pozitīvu konkurenci un sadarbību starp partnervalstīm, paužot vajadzīgo atbalstu Austrumu partnerības valstīm, kuras saskaras ar spiedienu no trešām valstīm, īstenojot acquis communautaire ; b) piemērot divēju pieeju, esot prasīgai pret Austrumu partnerības dalībvalstu valdībām, vienlaikus esot atklātai, dāsnai un aktīvai pret partnervalstu pilsoņiem; c) mudināt iedzīvotājus izplatīt ES pamatvērtības –– demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu –– iesaistoties to veicināšanā, tādējādi izmantojot tos kā galveno normatīvās transformācijas avotu; d) izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju Eiropas vērtību veicināšanai, aptverot iekšējas izmaiņas un šo sabiedrību alkas pēc brīvības un labklājības; e) decentralizēt Austrumu partnerību, sadarbojoties ar abu pušu publiskā sektora dalībniekiem un piedāvājot tiem līdzdalību ar horizontālām partnerībām un mērķsadarbību, papildinot to ar lielāku mobilitāti, cilvēku savstarpējo saziņu, vīzu režīma atvieglojumiem un bezvīzu sistēmas perspektīvu, piemērojot pieeju „priekšroka kaimiņiem”, un f) parafēt vai parakstīt asociācijas nolīgumus un censties panākt to ātru stāšanos spēkā, sākumā uz pagaidu laiku, tad pilnībā, pirms pašreizējā Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas pilnvaru termiņa beigām, ar noteikumu, ka izpildīti nepieciešamie nosacījumi un prasības; g) atturēties no spēka lietošanas vai draudiem lietot spēku, lai risinātu strīdus šajā reģionā, uzsverot, ka vienīgais konfliktu risināšanas veids reģionā ir starptautiski atzītas sarunas, kuru pamatā ir starptautisko tiesību principi;

16.  atgādina nostāju, ka kādas Austrumu partnerības valsts okupācija, ko veic cita šīs partnerības valsts, ir Austrumu partnerības pamatprincipu un mērķu pārkāpums, un ka Kalnu Karabahas konflikta atrisināšanā būtu jāņem vērā ar ANO Drošības padomes 1993. gada Rezolūciju Nr. 822, Nr. 853, Nr. 874 un Nr. 884, kā arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Minskas grupas pamatprincipiem, kuri iestrādāti 2009. gada 10. jūlija Akvilas kopīgajā paziņojumā;

17.  pauž nožēlu, ka, tuvojoties Viļņas Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmei, Austrumu partnerības valstis saskaras ar dažāda veida pieaugošu spiedienu; uzskata, ka šāds spiediens ir nepieņemams, un aicina Krieviju atturēties no rīcības, kas acīmredzami pārkāpj Helsinku principus; uzsver, ka Austrumu partnerības valstu brīva izvēle nedrīkst radīt tām nekādas sekas, piemēram, tirdzniecības pasākumus, vīzu politiku, ierobežojumus darba ņēmēju mobilitātē, iejaukšanos iesaldētos konfliktos u. c.; aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) pievērsties nosodāmajiem notikumiem, neaprobežojoties tikai un vienīgi ar tirdzniecības jomu, tādējādi rīkojoties un aizstāvot Savienības partnerus un sūtot spēcīgu vēstījumu visu Austrumu partnerības valstu atbalstam to Eiropas centienos un izvēlēs; tomēr uzsver, ka asociācijas nolīgumi (AN) un padziļināti un visaptveroši brīvās tirdzniecības nolīgumi (DCFTA ) ir pamatā reformām, kuras nes labumu visiem iedzīvotājiem;

18.  pauž apņemšanos arī turpmāk attīstīt EURONEST parlamentāro asambleju kā svarīgu forumu daudzpusējai parlamentārai sadarbībai ar Austrumu partnerības valstīm; pauž nožēlu par ierosināto samazinājumu EKP budžeta pozīcijā daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam, jo šo budžeta pozīciju mērķis ir darbības un projekti, kas saistīti ar demokrātijas veidošanu, tiesiskumu un cilvēktiesību veicināšanu;

19.  uzsver, ka vīzu režīma atcelšana būtu ievērojams solis Austrumu partnerības iedzīvotājiem un patiešām palīdzētu viņiem tuvināties ES dalībvalstīm;

20.  uzskata, ka Austrumu partnerības ceļvedis 2012. un 2013. gadam būs pirmais solis, lai attīstītu labākus uzraudzības instrumentus; aicina Komisiju un EĀDD turpināt izstrādāt pienācīgus pēckontroles mehānismus, kas spētu novērtēt EKP valstu rezultātus un sasniegumus un noteikt skaidrus un izmērāmus mērķus;

21.  iesaka Austrumu partnerības valstīm: a) no jauna līdzsvarot un dubultot savus centienus politisko, juridisko un ekonomisko kritēriju īstenošanai; b) nostiprināt savā sabiedrībā demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un dzimumu līdzsvara, kā arī korupcijas apkarošanas pamatvērtības; c) turpināt sekmēt izmaiņas sabiedrībā, reformu procesus un sistēmisku valsts standartu un pārvaldes uzlabošanu, uzskatot Eiropas integrāciju par ilgtermiņa stratēģisku izvēli, nevis tikai pūliņiem ekonomikas un pārvaldes jomā; d) novērst vārdu un praktiskas rīcības neatbilstību; e) pievērst lielāku uzmanību Austrumu partnerības daudzpusējai struktūrai un paraugprakses apgūšanai; f) piemērot reģionālajiem konfliktiem Eiropas integrācijas garu un vēsturisko pieredzi un uzlabot reģionālo, politisko un ekonomisko sadarbību savu valstu starpā, jo divpusējie jautājumi ir jāatrisina miermīlīgā ceļā, un labas kaimiņattiecības un reģionālā sadarbība ir Austrumu partnerības pamatelementi; g) iesaistīt pilsoņus un publiskos dalībniekus horizontālās partnerībās un mērķsadarbībā ar attiecīgajiem partneriem Savienībā un sadarboties ar sabiedrību un jaunāko paaudzi, lai sekmētu izmaiņas; h) atturēties no spēka lietošanas vai draudiem lietot spēku, lai risinātu strīdus šajā reģionā, uzsverot, ka vienīgais konfliktu risināšanas veids reģionā ir starptautiski atzītas sarunas, kuru pamatā ir starptautisko tiesību principi;

22.  pauž bažas par Krievijas darbībām, kas paredzētas, lai atturētu partnervalstis no ciešākas politiskas un ekonomiskas asociācijas ar ES; atkārto katras valsts suverēnās tiesības izvēlēties politiskos un tirdzniecības sabiedrotos; turklāt uzskata, ka partnervalstu pakāpeniska integrācija ES nav pretrunā to centieniem panākt labas attiecības ar Krieviju; stingri noraida antagonisku attiecību modeli kā paradigmu ES un Krievijas attiecībām ar partnervalstīm; atkārto nepieciešamību panākt reģionālo stabilitāti un drošību, kas nepieciešama, lai sasniegtu mērķus Austrumu partnerībā, kā arī tālākā integrācijā ES;

23.  atkārto nepieciešamību panākt reģionālo stabilitāti un drošību, kas nepieciešama, lai sasniegtu mērķus Austrumu partnerībā, kā arī tālākā integrācijā ES; mudina arī turpmāk pielikt pūles, lai panāktu Gruzijas, Azerbaidžānas, Armēnijas un Moldovas teritoriālo konfliktu atrisināšanu;

24.  atgādina, ka apņemšanās noslēgt AN un DCFTA izslēdz jebkādu citu vienlaicīgu dalības formu muitas ūnijā;

25.  aicina dalībvalstis un Austrumeiropas partnerus pārskatīt ieroču eksporta politiku reģionā, lai panāktu atbruņošanās un demilitarizācijas nolīgumus konfliktu zonās; aicina Krieviju konstruktīvi ievērot nolīgumus, pilnībā ievērojot reģiona valstu suverenitāti un atturoties no jebkuras rīcības, kas apdraudētu reģionālo stabilitāti;

26.  uzsver, ka ES un Austrumeiropas partneriem ir līdzīgi politiskie uzdevumi uzticamas un drošas energoapgādes nodrošināšanā; atgādina, ka sadarbība energoapgādes drošībā ir skaidri definēta prioritāte Austrumu partnerības un Eiropas kaimiņattiecību politikā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam; sagaida, ka trešā Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksme, kas notiks Viļņā, sniegs impulsu ciešākai sadarbībai enerģētikas jomā un palielinās energoapgādes drošību abās pusēs;

27.  atgādina, ka Enerģētikas kopienas līgumā ir paredzēts pilnībā integrēts reģionālais enerģijas tirgus, kas veicinās izaugsmi, ieguldījumus un stabilu tiesisko regulējumu; šajā sakarībā iesaka pagarināt Enerģētikas kopienas līguma darbību pēc 2016. gada, pielāgojot tā lēmumu pieņemšanu nākotnes problēmām, tostarp izveidojot tiesiskus kontroles mehānismus, lai novērstu nepareizu acquis īstenošanu, kā arī solidaritātes mehānismus; atzinīgi vērtē Gruzijas pieteikumu dalībai Enerģētikas kopienā, kas pēc Ukrainas un Moldovas būs trešā Austrumu partnerības dalībvalsts, kas pievienosies; aicina ar EKP politikas starpniecību turpināt paplašināt Enerģētikas kopienu saskaņā ar tās mērķiem atbilstīgi savstarpējai interesei; uzsver, ka regulatīvajai integrācijai jānotiek saskaņā ar kopīgajiem ieguldījumiem starpsavienojumu jaudā un infrastruktūrā, kā arī atjaunojamajā enerģijā, energoefektivitātē un jaunajās tehnoloģijās; uzsver piegādes un tranzīta ceļu turpmākas diversifikācijas nozīmi;

28.  aicina katrā nolīgumā ar Austrumu partnerības valstīm iekļaut energoapgādes drošības klauzulu, lai nodrošinātu pilnīgu ES iekšējā enerģijas tirgus noteikumu ievērošanu, kā arī šādos nolīgumos iekļaut agrīnas brīdināšanas mehānismus, lai agrīnā posmā novērtētu potenciālos riskus un problēmas saistībā ar enerģijas piegādi no trešām valstīm, kā arī izveidot kopīgu sistēmu savstarpējai palīdzībai, solidaritātei un strīdu izšķiršanai;

Armēnija

29.  atzīst, ka ir panākts progress demokrātiskajos standartos un asociācijas nolīguma prasību izpildē, taču atzīst, ka demokrātijas jomā joprojām pastāv nepārejoši trūkumi, kurus jānovērš; atzīst, ka ir jāpanak lielāki valdības reformu rezultāti, tostarp tiesībaizsardzības, tiesību iestāžu un korupcijas apkarošanas jomās; pauž nožēlu par neseno Armēnijas prezidenta soli uzņemoties muitas ūnijas saistības; atgādina Armēnijas iestādēm, ka šāda politika nav savienojama ar asociācijas nolīgumu; šajā sakarībā pauž nožēlu, ka šo lēmumu pieņēma, neveicot pilnvērtīgu parlamentāro kontroli, ne arī īstenojot atklātas un pārredzamas diskusijas Armēnijas sabiedrībā; šajā sakarībā cer, ka Armēnija turpinās ar ES saistītās reformas, kuru īstenošana varētu vadīt valsti uz ekonomisko labklājību un palīdzētu atrisināt sociālekonomiskās un politiskās problēmas, kuras joprojām pastāv valstī; aicina turpināt sadarbību ar ES, kurai ES ir atvērta; turklāt pauž nosodījumu par uzbrukumiem pilsoniskajiem aktīvistiem, kas piedalījās demonstrācijās par integrāciju Eiropā, un aicina vainīgos saukt pie atbildības;;

30.  atzinīgi vērtē pamatīgas makroekonomikas politikas un strukturālo reformu īstenošanu Armēnijā un virzības turpināšanu, lai panāktu rīcības plāna mērķus;

Azerbaidžāna

31.  pauž nožēlu, ka pastāv neskaidrības un šaubas, vai Azerbaidžāna turpinās darbu, lai noslēgtu asociācijas nolīgumu; uzsver ES un Azerbaidžānas ekonomisko attiecību potenciālu, taču pauž bažas par trūkumiem demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību jomās Azerbaidžānā; tādēļ uzstāj, lai Azerbaidžāna parādītu savu apņemšanos, pastiprinot attiecīgos standartus, tostarp vārda un biedrošanās brīvību, un ļautu demokrātiskajai opozīcijai izmantot savas tiesības; uzstāj, ka politisko ieslodzīto atbrīvošana un politisko aktīvistu, cilvēktiesību aizstāvju un žurnālistu iebiedēšanas izbeigšana ir nepieciešamais priekšnoteikums jebkādam nolīgumam par stratēģiskās modernizācijas partnerību ar Azerbaidžānu;

32.  pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar ODIHR ilgtermiņa misijas secinājumiem pēdējās prezidenta vēlēšanas, kuras notika 2013. gada 9. oktobrī, atkal neatbilda EDSO standartiem, nosakot pulcēšanās un vārda brīvības ierobežojumus; ņemot vērā minēto, acina Azerbaidžānas iestādes ievērot un ātri īstenot visu ODIHR/OSCE esošo un iepriekšējo ziņojumu ieteikumus; aicina nekavējoties un bez noteikumiem atbrīvot 14 Azerbaidžānas opozīcijas politiķus, žurnālistus un cilvēktiesību aktīvistus, kas tika apcietināti pēdējo mēnešu laikā, cita starpā Tofiq Yaqublu un Ilgar Mammadov(18) ,

Baltkrievija

33.  pauž nožēlu par nemainīgo, neapmierinošo cilvēktiesību, demokrātijas un politisko ieslodzīto situāciju un virzības trūkumu Savienības veicināto vērtību un standartu ievērošanā; uzstāj, ka ir nepieciešama izšķiroša Savienības iesaistīšanās un stingru noteikumu izvirzīšana kopā ar dāsnāku, atvērtu attieksmi pret pilsonisko sabiedrību un NVO, kuras ir jāatbalsta, lai uzraudzītu un īstenotu reformas; mudina Baltkrievijas iestādes piedalīties modernizācijas dialogā un uzsākt sarunas ar ES par vīzu režīma atvieglošanu un atpakaļuzņemšanas nolīgumiem nolūkā sekmēt cilvēku kontaktus;

34.  aicina Baltkrievijas iestādes izmantot Lietuvas prezidentūru un Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmi Viļņā kā vēl vienu iespēju uzlabot attiecības ar ES, tiklīdz ir atbrīvoti visi politiskie ieslodzītie, lai atsāktu politisko dialogu cita starpā par demokrātiskajām reformām, brīvām un taisnīgām vēlēšanām, tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu un iesaistīšanos opozīcijā un pilsoniskajā sabiedrībā, ar noteikumu, ka Baltkrievijas iestādes ievēro šīs pamatvērtības;

35.  atkārto ES gatavību uzlabot attiecības ar Baltkrievijas valdību, tiklīdz tās iestādes apņemas izpildīt kopīgi noteikto darba kārtību, cita starpā ievērot demokrātijas principus, cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp bez noteikumiem atbrīvojot un reabilitējot visus politiskos ieslodzītos; tomēr uzsver, ka jebkura iesaistīšanās balstās uz stingriem noteikumiem;

36.  jo īpaši uzsver nepieciešamību stiprināt vēl lielāku finanšu atbalstu neatkarīgajiem Baltkrievijas plašsaziņas līdzekļiem;

Gruzija

37.  atzīst pēdējos gados sasniegtos rezultātus valsts modernizācijā un asociācijas nolīguma prasību izpildē, kā arī iestāžu centienus apkarot korupciju; atzinīgi vērtē nevainojami miermīlīgo varas nodošanu pēc demokrātiskajam parlamenta vēlēšanām; tomēr ar bažām konstatē, ka demokrātisko standartu piemerošanā joprojām pastāv trūkumi; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību turpināt veikt uzlabojumus un reformas, kuru mērķis ir panākt neatkarīgas un objektīvas tiesu iestādes un efektīvu krimināltiesisko sistēmu, kā arī nediskriminējošu vēlēšanas sistēmu un mazākumautību tiesību ievērošanu; atzīmē notiekošo tiesu izmeklēšanu par vadošajiem opozīcijas dalībniekiem, tostarp Vano Merabishvili , un aicina pilnībā ievērot Eiropas standartus un normas; atbalsta Gruzijas valdības centienus samazināt spriedzi attiecībās ar Krieviju, vienlaikus saglabājot valsts eiropeisko orientāciju; atkārto ES stingro atbalstu Gruzijas teritoriālajai nedalāmībai;

38.  mudina Viļņas augstākā līmeņa sanāksmē parafēt asociācijas nolīgumu, tostarp DCFTA, un drīzumā pabeigt rīcības plānu par vīzu režīma liberalizāciju; uzskata, ka asociācijas nolīguma noslēgšanai jābūt atkarīgai no tā, vai Gruzija panāk būtisku progresu tiesiskuma un demokrātijas jomā un vai tā ievēros Eiropas standartus gaidāmajās prezidenta vēlēšanās; atzīst nozīmīgo ietekmi, kāda asociācijas nolīguma īstenošanai, brīvai tirdzniecībai un bezvīzu režīmam būs uz reformu procesu Gruzijā;

39.  aicina Komisiju piemērot nosacījumu izpildes principu, izveidojot kritēriju kopu pēc kuriem tiks mērīti rezultāti;

40.  uzsver, ka 2013. gada 27. oktobrī ir paredzētas prezidenta vēlēšanas, kas vienlaikus ar sarunu pabeigšanu ar ES par AN parādīs, vai Gruzija ir gatava piemērot demokrātijas un tiesiskuma standartus, nodrošinot opozīcijai pilnīgu brīvību kandidēt vēlēšanās un brīvus, neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus, kuri atspoguļo kampaņu bez jebkādas iestāžu iejaukšanās;

41.  uzsver, ka Gruzijai nevajadzētu atturēties no tuvināšanās Eiropai un vajadzētu pretoties spiedienam atteikties no saistības ar ES;

Moldova

42.  atzinīgi vērtē politisko apņemšanos izpildīt asociācijas nolīguma, tostarp padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības nolīguma (DCFTA ), prasības, kā arī rīcības plānu vīzu liberalizācijas jomā un progresu, kas panākts saistībā ar cauruļvadu projektu starp Jasi un Ungeni; uzteic valsts modernizācijas centienus, jo īpaši izglītībai paredzēto izdevumu palielināšanu; prasa drīzumā parakstīt minēto nolīgumu un pabeigt visus nepieciešamos pasākumus, lai nolīgumu varētu īstenot pēc iespējas drīzāk; tomēr apzinās demokrātisko institūciju vājumu un to, ka šīs institūcijas ir pastāvīgi jāstiprina; mudina Moldovas valdību turpināt nopietni strādāt, īstenojot vajadzīgos pasākumus; uzskata, ka politiskā stabilitāte un noturīga vienprātība attiecībā uz reformām, īpaši attiecībā uz tiesiskumu un valsts iestāžu neatkarību, ir ļoti svarīgas Moldovas centienos tuvināties Eiropai;

43.  mudina sākt asociācijas nolīguma, tostarp DCFTA , procedūru Viļņas augstākā līmeņa sanāksmē un cer ātri pabeigt dialogu vīzu jautājumā; atzīst nozīmīgo ietekmi, kāda asociācijas nolīguma īstenošanai, brīvajai tirdzniecībai un bezvīzu režīmam būs uz reformu procesu Moldovā; šajā sakarībā norāda, ka nesen notikusī politiskā krīze ir atklājusi līdzšinējā demokratizācijas procesa trauslumu, un uzsver, ka ir jāstrādā ar patiešām uzticamu, neatkarīgu demokrātisku institūciju veidošanu;

44.  iesaka nekavēties ar asociācijas nolīguma parakstīšanu tuvākajā nākotnē (pēc Viļņas augstākā līmeņa sanāksmes), ja nemainās pašreizējā atbilstība prasībām;

45.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pilnībā liberalizēt vīna importu no Moldovas un cer, ka drīza šā priekšlikuma īstenošana palīdzēs kompensēt negatīvo ietekmi, kas radusies pēc Moldovas vīna importa aizlieguma Krievijā;

46.  atzinīgi vērtē jaunas cauruļvadu līnijas atklāšanu starp Moldovu un Rumāniju un mudina turpināt šādus centienus un turēties pretī Krievijas spiedienam atteikties no asociācijas nolīguma;

Ukraina

47.  atzinīgi vērtē pašreizējo Ukrainas un ES dialogu un kopīgo mērķi parakstīt asociācijas nolīgumu Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmē Viļņā 2013. gada 28. un 29. novembrī;

48.  mudina Ukrainas iestādes turpināt darbu asociācijas nolīguma prasību, kas noteiktas Padomes 2012. gada 10. decembra secinājumos par Ukrainu un Eiropas Parlamenta 2012. gada 13. decembra rezolūcijā par stāvokli Ukrainā(19) , īstenošanā un nenovērsto selektīvā tiesiskuma, un vēlēšanu un tiesisko reformu problēmu risināšanā; tomēr atzinīgi vērtē gan prezidenta V. Janukoviča, gan opozīcijas līderu neseno apņemšanos turpināt nepieciešamo tiesību aktu virzīšanu cauri parlamentam (Verkhovna Rada ), un sagaida strauju šo solījumus izpildi līdz Viļņas augstākā līmeņa sanāksmei; atzīst līdz šim sasniegto, taču uzsver, ka jāturpina reformas, jo īpaši Prokuratūras reforma; atzinīgi vērtē darbu, ko veikusi Eiropas Parlamenta novērošanas misija Ukrainā, un atzinīgi vērtē tās pilnvaru termiņa pagarināšanu līdz 2013. gada 12. novembrim; pauž cerības un pārliecību, ka drīzumā tiks panākts abpusēji pieņemams Jūlijas Timošenko lietas risinājums, pamatojoties uz Pat Cox un Aleksander Kwaśniewski aicinājumu Ukrainas prezidentam;

49.  atzīst Ukrainas centienus tuvināties Eiropai un atkārtoti norāda, ka ES un Ukrainas attiecību padziļināšana un tas, ka Ukrainai tiek pavērta Eiropas perspektīva, ir ļoti nozīmīgi un atbilst abu pušu interesēm;

50.  ierosina Padomei parakstīt asociācijas nolīgumu starp ES un tās dalībvalstīm no vienas puses un Ukrainu — no otras puses, ja tiek izpildītas prasības, kas oficiāli izvirzītas Ārlietu padomes 2012. gada 10. decembra sanāksmē un atbalstītas Parlamenta 2012. gada 13. decembra rezolūcijā; ar nosacījumu, ka tiek ievēroti iepriekš minētie noteikumi, pauž atbalstu Padomes lēmumam provizoriski piemērot ES un Ukrainas asociācijas nolīgumu uzreiz pēc tā parakstīšanas; ar nosacījumu, ka ir ievērotas visas prasības un ir notikusi parakstīšana, pauž gatavību turpināt darbu, lai pilnībā ratificētu šo ES un Ukrainas asociācijas nolīgumu pašreizējā sasaukuma laikā;

51.  nosoda nesenās tirdzniecības sankcijas, kuras Krievija piemērojusi eksportam no Ukrainas un kuru mērķis ir izdarīt spiedienu uz Ukrainu, lai tā neparakstītu asociācijas nolīgumu ar ES; aicina Krieviju nepiemērot šādas sankcijas un neizdarīt nepamatotu politisku iejaukšanos un spiedienu;

Dienvidu kaimiņvalstis

52.  pauž bažas par grūtībām, ar kurām saskaras Vidusjūras reģiona dienvidu valstis, risinot ar pāreju uz demokrātiju saistītās problēmas;

53.  uzsver būtisko nozīmi, kāda ir bijusi Savienības un tās dalībvalstu sniegtajai juridiskajai un tehniskajai palīdzībai pārejas procesā esošajām Arābu pavasara skarto valstu iestādēm, palīdzot tām sasniegt konkrētus rezultātus aktīvu atgūšanā;

54.  atzinīgi vērtē veiksmīgi īstenoto iniciatīvu izveidot darba grupas Tunisijas, Jordānas un Ēģiptes jautājumos un uzsver, ka šīm sanāksmēm, kurās piedalās privātas ieinteresētās puses, publiskas iestādes un starptautiskas organizācijas, būtu jānodrošina lielāka pilsoniskās sabiedrības un NVO iesaistīšana un būtu jānodrošina taustāmi rezultāti, ja politiskā situācija ļaus īstenot plašāku ekonomisko sadarbību un integrāciju; ierosina apsvērt iespēju paplašināt minēto iniciatīvu, izmantojot to arī citās šī reģiona valstīs;

55.  uzskata, ka veiksmīgai pārejai uz ilgtspējīgu demokrātiju ir jābūt Savienības prioritātei attiecībā uz dienvidu kaimiņvalstīm, un prasa ES iestādēm un dalībvalstīm palielināt ieguldījumu šī mērķa sasniegšanā;

56.  ierosina Savienībai saglabāt un vajadzības gadījumā palielināt ieguldījumu pārejas procesa atbalstam dienvidu partnervalstīs, galveno uzmanību pievēršot pārejai uz demokrātiju, partnerībai ar iedzīvotājiem un pilsonisko sabiedrību un ilgtspējīgai un iekļaujošai ekonomikas izaugsmei;

57.  norāda, ka sociālais taisnīgums un dzīves kvalitātes uzlabošana ir galvenie elementi dienvidu kaimiņvalstīs pašlaik notiekošajā pārejas procesā; pauž dziļas bažas par situāciju nodarbinātības jomā, jo īpaši jauniešu vidū, un mudina Komisiju atbalstīt efektīvu politiku nodarbinātības jautājumos;

58.  norāda, ka to studentu skaits no dienvidu kaimiņvalstīm, kuri piedalās programmās Tempus un Erasmus Mundus , ir ļoti zems, lai gan šīm programmām 2012. gadā ir piešķirts papildu finansējums; atkārtoti aicina Komisiju izveidot Eiropas Savienības un Vidusjūras reģiona valstīm paredzētu programmu Leonardo da Vinci , lai veicinātu tādu gados jaunu mācekļu mobilitāti, kuri vēlas iegūt profesionālo izglītību ārzemēs, tādējādi dodot ieguldījumu cīņā pret jauniešu bezdarbu, kas dienvidu kaimiņvalstīs ir plaši izplatīts;

59.  prasa Savienībai un tās dalībvalstis īstenot reālu un efektīvu mobilitātes politiku attiecībā uz dienvidu kaimiņvalstīm, jo īpaši vienlaikus parakstot vīzu liberalizācijas nolīgumus un atpakaļuzņemšanas nolīgumus, kas līdzīgi tiem, kuri tika parakstīti ar lielāko daļu Austrumu partnerības dalībvalstu; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi veicināt mobilitāti un sadarbību akadēmiskās un profesionālās izglītības jomā, paplašinot un palielinot pašreiz īstenotās programmas un skolēnu, absolventu, pedagogu un akadēmisko mācībspēku mobilitāti, veicinot augstskolu un citu mācību iestāžu īstenotu apmaiņu un veidojot publiskā un privātā sektora partnerības pētniecības un uzņēmējdarbības jomā; uzskata par būtisku izstrādāt vienkāršākas procedūras vīzu izsniegšanai šādu programmu dalībniekiem; prasa ES izstrādāt apdomīgu un visaptverošu stratēģiju, kas ietvertu EĀDD, Komisiju, dalībvalstis un dienvidu kaimiņvalstu pārstāvjus, lai risinātu migrācijas un jautājumus un aizsargātu bēgļus un patvēruma meklētājus no dienvidu kaimiņvalstīm, jo īpaši ņemot vērā Arābu pavasari un nestabilitāti, kas joprojām turpinās Ziemeļāfrikā;

60.  atkārtoti norāda, cik svarīgi ir tas, lai ES iestādes un dalībvalstis apliecinātu patiesu politisko gribu aktīvi iesaistīties konfliktu risināšanā šajā reģionā, jo īpaši Izraēlas un palestīniešu konfliktā, lai tie vairs nekavētu EKP īstenošanu;

61.  uzskata par prioritāti atbalsta sniegšanu partnervalstīm, izstrādājot un finansējot reģionālās politikas projektus un integrējot reģionālos anklāvus; šajā sakarībā iesaka veikt pasākumus, lai izmantotu Savienības pieredzi Eiropas reģionālo fondu pārvaldībā, attīstot abu partnervalstu un „Savienības Vidusjūrai” Sekretariāta kompetenci;

62.  uzskata, ka steidzami ir jāveicina Magribas valstu ilgtspējīgas un iekļaujošas sociālekonomiskās attīstības un integrācijas projekti, lai sekmētu preču, pakalpojumu, kapitāla un personu apriti; atgādina, ka konflikts Rietumsahārā ir nozīmīgs šķērslis reģiona integrācijai; aicina Alžīriju un Maroku izveidot aktīvu partnerību, kas spētu atrisināt reģionālās problēmas, tostarp Rietumsahāras konfliktu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē augstās pārstāves un Komisijas 2012. gada decembra kopīgo paziņojumu, kurā izklāstīti priekšlikumi atbalsta sniegšanai piecām Magribas valstīm to centienos nodrošināt ciešāku sadarbību un dziļāku reģionālo integrāciju; atzinīgi vērtē to, ka Savienība ir uzņēmusies būt par „Savienības Vidusjūrai” ziemeļu līdzpriekšsēdētāju, un sagaida, ka tā veicinās politikas saskaņotību, vispārējo koordināciju un efektivitāti, īpaši pievēršot uzmanību projektiem, kuri saņem finansējumu;

63.  mudina visas konfliktā iesaistītās puses darboties ar mērķi panākt taisnīgu, mierīgu, ilgstošu un savstarpēji pieņemamu politisko risinājumu Rietumsahārā saskaņā ar attiecīgajām ANO rezolūcijām, tostarp tām, kurās pieļauta pašnoteikšanās; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt Rietumsahāras iedzīvotāju cilvēktiesības un šo tiesību ievērošanu Rietumsahārā un Tindūfas nometnēs, tostarp tajās, kur tiek turēti Rietumsahāras politieslodzītie, kuriem nav notikusi taisnīga tiesa un kuri būtu jāatbrīvo;

64.  vērš uzmanību uz to, cik nozīmīga ir „Savienība Vidusjūrai” kā instruments attiecību institucionalizēšanai ar dienvidu kaimiņvalstīm; uzsver gaidāmo ministru sanāksmju nozīmību Eiropas Savienības un Vidusjūras reģiona valstu partnerības stiprināšanā un kopīgu projektu virzīšanā;

65.  atkārtoti apstiprina, ka Dienvidu partnerības mērķis ir tuvināt abu Vidusjūras krastu valstis, lai izveidotu miera, demokrātijas, drošības un labklājības zonu šī reģiona 800 miljoniem iedzīvotāju, un nodrošināt ES un tās partnervalstīm efektīvu divpusēju un daudzpusēju pamatu, kas dod iespēju pārvarēt problēmas demokrātijas, sociālajā un ekonomikas jomā, veicināt reģionālo integrāciju, jo īpaši attiecībā uz tirdzniecību, un nodrošināt to vienlaicīgu attīstību, kas nāktu par labu visiem iesaistītajiem, kā arī palīdzēt partnervalstīm demokrātiskas, plurālistiskas un sekulāras valsts veidošanā, jo īpaši izmantojot institucionālo spēju veidošanas programmas un vienlaikus izstrādājot arī savstarpēji izdevīgus, līdzsvarotus un vērienīgus preču un pakalpojumu tirdzniecības nosacījumus, pirms tam veicot attiecīgus ietekmes novērtējumus, kas varētu novest pie DCFTA noslēgšanas; uzskata, ka tas noteikti būs pirmais solis virzībā uz plašu Eiropas Savienības un Vidusjūras reģiona valstu ekonomikas zonu, kas varētu palīdzēt arī novērst ekonomiskas problēmas mūsu kaimiņattiecības politikas dienvidu partnervalstīs un veicināt integrāciju dienvidvalstu starpā;

66.  uzsver, ka bijušo diktatoru un viņu režīmu nozagto aktīvu atgūšanas veicināšana ir ES morāls pienākums; uzskata, ka aktīvu atgūšana savas simboliskās nozīmes dēļ ir izteikti politisks jautājums un ka, ievērojot demokrātijas un tiesiskuma principus, ir jāatjauno atbildīgums; norāda, ka aktīvu atgūšana ir jāuzskata par svarīgu ES politisko apņemšanos partnerībā ar dienvidu kaimiņvalstīm; atkārtoti norāda, ka ir jāizveido ES mehānisms juridiskās palīdzības sniegšanai dienvidu kaimiņvalstīm aktīvu atgūšanas procesā;

67.  aicina Komisiju, EĀAD un dalībvalstis darīt vairāk, lai mudinātu minētā reģiona valstis iekļaut likumos nepārprotamus noteikumus un īstenot programmas, kuru mērķis ir nodrošināt sieviešu tiesību ievērošanu, sieviešu iesaistīšanu politisku un ekonomisku lēmumu pieņemšanā, izglītības pieejamību sievietēm un viņu ekonomisko neatkarību, kā arī jebkādas vardarbības pret sievietēm izskaušanu;

68.  uzskata, ka ES būtu jāsniedz palīdzība un konsultācijas likumdevējiem ar IKT jomu saistītu tiesību aktu plānošanā un izstrādē, jo šie tiesību akti varētu ļaut izmantot digitālo tehnoloģiju milzīgo potenciālu gan demokratizācijas procesā, gan ekonomikas attīstībā un reģionālajā sadarbībā; uzskata, ka ir brīvai informācijas apritei un interneta pieejamībai ir būtiska nozīme sociālekonomisku uzlabojumu panākšanā; šajā sakarībā uzsver digitālās brīvības ievērošanas nozīmību;

69.  pauž nopietnas bažas par aizvien pieaugošo reliģiski pamatoto vardarbību reģionā, īpaši pret kristiešiem, un aicina Savienību EKP ietvaros rīkoties arī šajā jautājumā;

70.  atkārtoti aicina Komisiju piesaistīt lielāku uzmanību Austrumu partnerības un „Savienības Vidusjūrai” projektiem partnervalstīs un padarīt tos vieglāk uztveramus šo valstu iedzīvotājiem, demonstrējot pievienoto vērtību, ko rada sadarbība ar ES;

Alžīrija

71.  norāda, ka Alžīrija ir apstiprinājusi nodomu iesaistīties EKP, taču vēl nav pieņēmusi rīcības plānu; atzinīgi vērtē sarunu sākšanu par ES un Alžīrijas rīcības plānu un stingri mudina Alžīriju izmantot šī instrumenta sniegtās priekšrocības attiecību uzlabošanā ar ES; aicina ES un Alžīriju paātrināt EKP ietvaros notiekošo sarunu gaitu, lai ātri pieņemtu rīcības plānu;

72.  atzinīgi vērtē pasākumus, ko ir veicis Alžīrijas parlaments, lai uzlabotu sadarbību ar Eiropas Parlamentu un abu šo parlamentu politiskā dialoga kvalitāti;

73.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. gada 7. jūlijā tika parakstīts saprašanās memorands par Eiropas Savienības un Alžīrijas stratēģisko partnerību enerģētikas jomā, kas galu galā ļaus panākt tirgu ciešāku integrāciju, infrastruktūras attīstību un tehnoloģiju nodošanu abu pušu starpā;

74.  uzsver, ka ir vajadzīga politika, kas ļautu pilnībā ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības, jo īpaši biedrošanās brīvību un brīvību piedalīties demonstrācijās; cer, ka gaidāmā Alžīrijas konstitūcijas pārskatīšana notiks atklāti un pārredzami, ļaujot šai procesā iesaistīties visu valstī pārstāvēto politisko virzienu pārstāvjiem, un tā, lai tas veicinātu demokrātijas un tiesiskuma konsolidāciju; norāda, ka Eiropas Savienības Vēlēšanu novērošanas misija (ES VNM), kas tika nosūtīta uz vispārējām vēlēšanām Alžīrijā 2012. gada 10. maijā, ir noritējusi gludi; atgādina VNM ieteikumus un mudina Alžīrijas iestādes, gatavojoties turpmākajām vēlēšanām, veikt vajadzīgos uzlabojumus; atkārtoti piedāvā Savienības atbalstu šajā procesā;

75.  aicina Savienību vēl vairāk pastiprināt un intensificēt tās atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām Alžīrijā un programmām, ar kurām tiek veicināta sieviešu un jauniešu nodarbinātība, ekonomikas pārvaldība, uzņēmējdarbības vides uzlabošana un pamatbrīvību un pamattiesību stiprināšana;

76.  mudina Alžīriju atvieglot pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbu, veicinot biedrošanās brīvību un brīvību piedalīties demonstrācijās;

Ēģipte

77.  pauž bažas par pašreizējo politisko attīstību Ēģiptē pēc militārā apvērsuma 2013. gada 3. jūlijā, par politisko polarizāciju, nopietnajām ekonomiskajām grūtībām un stāvokli valstī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas jomā, kā arī par drošību šajā reģionā, īpaši ņemot vērā Sinaju; nepārprotami nosoda visus vardarbības aktus, tostarp uzbrukumus koptu baznīcām, un uzskata, ka Ēģiptes drošības spēku nesenie pasākumi nav bijuši samērīgi un to rezultātā bojā gājušo un ievainoto skaits ir nepieņemami liels; aicina Ēģiptes valdību neveikt šādas darbības; mudina visas politiskās partijas iesaistīties patiešām iekļaujošā dialogā, lai atjaunotu demokrātisku procesu, atsaucoties uz Ēģiptes tautas likumīgajām prasībām un centieniem; uzsver, ka visu politisko un sociālo spēku, tostarp Musulmaņu brālības mēreno uzskatu pārstāvju, samierināšana valstī ir viens no galvenajiem faktoriem pārejas uz demokrātiju turpināšanā, kas nozīmē arī prezidenta un parlamenta vēlēšanu rīkošanu; uzsver, ka ES ar augstās pārstāves / Komisijas priekšsēdētāja vietnieces starpniecību varētu būt piemērota, lai veicinātu valsts nozīmīgāko politisko dalībnieku dialogu, kas nāktu par labu nacionālās vienotības valdības izveidei vēlēšanu sagatavošanas nolūkā; konkrēti iesaka augstajai pārstāvei / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei nepārprotami darīt zināmu, ka Musulmaņu brālības pasludināšana par nelikumīgu apdraudētu demokrātisku integrāciju un mazinātu izredzes panākt demokrātiju;

78.  uzsver, ka labklājīga nākotne Ēģiptei ir iespējama vienīgi tad, ja tiks rasts demokrātisks risinājums ar pilnībā darboties spējīgām demokrātiskām iestādēm, kas garantēs visu iedzīvotāju drošību, un ka pārejai uz demokrātiju būtu jāietver tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana visiem;

79.  aicina Savienību, īstenojot divpusējās attiecības ar Ēģipti un sniedzot tai finansiālu palīdzību, no vienas puses ņemt vērā gan šīs valsts nopietnās ekonomiskās problēmas, gan to izraisītās sociālās sekas, un — no otras puses — piemērot nosacījumu ievērošanas principu („vairāk par vairāk”); uzskata, ka Savienībai nevajadzētu apņemties īstenot visaptveroša un rūpīgi izstrādāta brīvās tirdzniecības nolīguma ar Ēģipti īstenošanu, kamēr nav izpildīti politiskās stabilitātes priekšnoteikumi, piemēram, ievēlētu demokrātisku varas orgānu izveide, tiesiskums un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana; norāda, ka 2013. gada 21. augustā Ārlietu padome uzdeva augstajai pārstāvei / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei Ketrīnai Eštonei pārskatīt jautājumu par ES palīdzību saskaņā ar EKP un asociācijas nolīgumu, pamatojoties uz Ēģiptes apņemšanos ievērot principus, uz kuriem tie balstās, un rēķinoties, ka tiks turpināta palīdzība visneaizsargātākajām grupām un pilsoniskajai sabiedrībai;

80.  uzskata, ka Savienībai galvenokārt būtu jāatbalsta cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, īpaši sieviešu tiesību, minoritāšu tiesību un uzskatu brīvības ievērošana, kā arī pāreja uz demokrātiju, institucionālo spēju attīstīšana, tiesu iestāžu reformas un reformas drošības jomā, visu demokrātisko politisko partiju attīstība un uzņēmējdarbības vides uzlabošana; uzskata, ka ES būtu jāsaglabā atbalsts un palīdzība, kas patlaban tiek novirzīta NVO un pilsoniskajai sabiedrībai, uzskatot to par daļu no stratēģijas, ar ko atbalsta politiskā procesa dalībniekus Ēģiptē un sponsorē patiesu pāreju uz demokrātiju; atzinīgi vērtē Ārlietu padomes 2013. gada 21. augusta lēmumu apturēt eksporta licences Ēģiptei attiecībā uz jebkādu tehniku, ko varētu izmantot represijām valstī, un no jauna izvērtēt eksporta licences, uz kurām attiecas ES kopējā nostāja;

81.  atzinīgi vērtē augstās pārstāves / Komisijas priekšsēdētāja vietnieces starpniecības centienus un uzskata, ka Savienībai būtu jāizmanto sava unikālā pozīcija un kontaktīkls, kas ietver Ēģiptes puses nozīmīgākos dalībniekus, un jācenšas panākt politisku noregulējumu saskaņā ar pārejas uz demokrātiju pamatprincipiem;

82.  pieņem zināšanai Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 4/2013 par ES sadarbību ar Ēģipti pārvaldības jomā un Komisijas atbildes un aicina Komisiju un EĀDD sagatavot nepieciešamos secinājumus par to, kā Savienības atbalstu padarīt efektīvāku;

Izraēla

83.  norāda uz to, ka Izraēla ir veiksmīgi īstenojusi rīcības plānu, kurš tika 2005. gada aprīlī uz trim gadiem un pagarināts līdz 2012. gada beigām; pauž nožēlu par pašreizējās Izraēlas valdības piemēroto diskriminācijas politiku un prasa veikt pasākumus, lai atbalstītu minoritāšu tiesības, īpaši arābu izcelsmes Izraēlas iedzīvotāju un valstī pastāvošo beduīnu kopienu tiesības; turklāt aicina Komisiju un EĀDD pastiprināt darbu un turpināt izstrādāt šim nolūkam paredzētus projektus;

84.  atzinīgi vērtē tiešu sarunu atsākšanu starp Izraēlas un Palestīnas iedzīvotājiem; uzsver atbalstu divu valstu risinājumam, pamatojoties uz 1967. gada robežām, savstarpēji vienojoties par apmaiņu ar zemi un Jeruzalemi nosakot par abu valstu galvaspilsētu; neatbalsta un atkārtoti nosoda nelikumīgo apmetņu skaita pieaugumu okupētajās teritorijās un aicina Izraēlas valdību pārtraukt apmetņu veidošanu un atcelt visus plānotos jaunu apmetņu celtniecības projektus; stingri atgādina, ka apmetņu celtniecība ir konkrēts šķērslis gan miera sarunu procesam starp Izraēlu un palestīniešiem, gan divu valstu risinājuma iespējamībai; vērš uzmanību uz ES noteiktajām pamatnostādnēm attiecībā uz Izraēlas struktūru, kas kopš 1967. gada jūnija veidotas Izraēlas okupētajās teritorijās, un to šajā teritorijā īstenoto darbību iespējām no 2014. gada pretendēt uz dotācijām, balvām un ES dibinātiem finanšu instrumentiem;

85.  pauž bažas par Izraēlas lēmumu pārtraukt darbību Cilvēktiesību padomē un saistībā ar ANO veikto Vispārējo periodisko pārskatu; aicina Izraēlu īstenot ANO Konvenciju par bērna tiesībām, atzīt nepilngadīgos par atsevišķu grupu un bez diskriminācijas ievērot palestīniešu nepilngadīgo tiesības;

86.  aicina Izraēlu, lai gan administratīvi aizturēto palestīniešu skaits 2012. gadā samazinājās, turpināt risināt jautājumu par administratīvās aizturēšanas izmantošanu un turpināt nodrošināt starptautiskus tiesību standartus aizturētajiem palestīniešiem, īpaši sievietēm un bērniem;

Jordānija

87.  atzīst aizvien labāko sadarbību starp Savienību un Jordāniju, jo īpaši pēc tam, kad tika parakstīts Protokols par Jordānijas dalību Savienības programmās, un pozitīvo politisko reformu virzību, jo īpaši Vēlēšanu komisijas un Konstitucionālās tiesas izveidi un vēlēšanu likuma pieņemšanu;

88.  atzinīgi vērtē politisko reformu īstenošanu Jordānijā; tomēr pauž nožēlu par militāro tribunālu izmantošanu ar vārda brīvību saistītu lietu iztiesāšanā, tādējādi pārkāpjot valsts konstitūciju, kā arī par likumā par presi un publikācijām izdarītajiem grozījumiem attiecībā uz elektroniskām publikācijām un kavēšanos nostiprināt tiesību sistēmas neatkarību;

89.  aicina Komisiju un EĀDD par finansiālu prioritāti uzskatīt projektus, kas atbalsta demokrātiskās un tiesu iestāžu reformas, cīņu pret korupciju un humāno palīdzību bēgļiem;

90.  atzinīgi vērtē Jordānijas aktīvo lomu konfliktu risināšanā Tuvajos Austrumos, kā arī tās ievērojamos centienus uzņemt Sīrijas konflikta bēgļus; norāda, ka saskaņā ar UNHCR datiem 2013. gada 8. oktobrī Sīrijas bēgļu skaits Jordānijā sasniedza 538 839, ieskaitot nereģistrētos bēgļus; atzinīgi vērtētu to, ja Jordānija parakstītu ANO Konvenciju par bēgļu statusu;

91.  pauž dziļas bažas par Sīrijas krīzes ietekmi uz Jordāniju un bīstamo pārslodzi, kam valsts tuvojas, ņemot vērā Sīrijas bēgļu pieplūdumu, kas var izraisīt nepieredzētu reģionālo nestabilitāti saistībā ar valsts spēju un resursiem nodrošināt pajumti un humāno palīdzību ģimenēm, kuras bēg no konflikta; mudina Savienību dāsni atbalstīt Jordāniju tās centienos pārvaldīt bēgļu aizvien lielāko pieplūdumu un tikt galā ar milzīgajām iekšējām problēmām, tostarp ekonomisko nestabilitāti, inflāciju un bezdarbu;

Libāna

92.  prasa ātri īstenot rīcības plānu un pauž nožēlu par reformu lēno gaitu, taču apzinās nestabilo situāciju, jo īpaši attiecībā uz to, ka konflikts Sīrijā joprojām nav beidzies un tiešā veidā ietekmēja situāciju Libānā, sevišķi tāpēc, ka ieplūda bēgļi un uz šo valsti pārsviedās arī politiskie konflikti;

93.  uzskata, ka Savienības palīdzība ir galvenokārt jāīsteno kā atbalsts iestādēm un to spēju attīstībai, humanitārai palīdzībai, kas nepieciešama saistībā ar Sīrijas bēgļu pieaugošo skaitu, tiesu nozares un tās neatkarības pastiprināšanai un palīdzībai uz robežām; aicina Libānas Parlamentu atsākt sesijas darbu saskaņā ar grafiku un pēc iespējas ātrāk pieņemt vēlēšanu likumu;

94.  konstatē neitrālo nostāju, kādu Libāna ir ieņēmusi Sīrijas konfliktā, un atzinīgi vērtē Sīrijas bēgļu uzņemšanā veikto darbu;

95.  konstatē, ka saskaņā ar ANO Cilvēktiesību padomes datiem, Libānā esošo Sīrijas bēgļu, tostarp nereģistrēto bēgļu, skaits ir gandrīz viens miljons, un ir nopietni satraucies par to, kā Sīrijas krīze ietekmē Libānu, un par bēgļu uzņemšanas kapacitātes pārsniegšanas bīstamo risku, kurš varētu kļūt par īstenību, ja turpinās ieplūst Sīrijas bēgļi, kas varētu destabilizēt šo reģionu līdz šim nebijušā apmērā, jo tās spēja un resursi nodrošināt patvērumu un humanitāro palīdzību no konflikta bēgošajām ģimenēm varētu nebūt pietiekami; mudina Savienību dāsni atbalstīt Libānu tās centienos pārvaldīt bēgļu aizvien lielāko pieplūdumu un tikt galā ar sarežģītajiem iekšējiem izaicinājumiem, pie kādiem ir pieskaitāma ekonomiskā nestabilitāte, inflācija un bezdarbs;

96.  uzteic Libānas apņemšanos uzņemt Sīrijas bēgļus un palīdzēt tiem, neraugoties uz tās ierobežotajām iespējām un vajadzību nodrošināt līdzsvaru tās kopienu starpā, kā arī atzinīgi vērtē tās centienus ierobežot šā konflikta ietekmi uz reģionu, taču pauž nožēlu par to, ka šī situācija ir kavējusi valsts reformu programmas īstenošanu; uzsver to, cik svarīgi ir pieņemt jaunu un integrējošu vēlēšanu likumu;

97.  atzinīgi vērtē Libānas lomu, sniedzot patvērumu vairāk kā vienam miljonam Sīrijas bēgļu, kas ir bijuši spiesti pamest savas mājas un valsti; slavē Libānas iedzīvotāju atjautību attiecībā uz bēgļu uzņemšanas veicināšanu un atkārtoti pauž atbalstu Libānas iestādēm, tām šo darbu veicot arī turpmāk;

Lībija

98.  mudina Lībijas iestādes pastiprināt demokrātiskās reformas un pasākumus, lai stabilizētu drošības un politisko situāciju; prasa pēc iespējas ātrāk atsākt sarunas par Savienības asociācijas nolīguma ar Lībiju parakstīšanu, tādējādi palīdzot šai valstij īstenot reformas; aicina Lībiju izstrādāt reformu plānu un to pieņemt;

99.  mudina Komisiju un EĀDD sadarboties ar citām šajā reģionā esošām starptautiskām iestādēm un papildināt to darbu, lai atbalstītu Lībiju, tai veidojot savu demokrātiju;

100.  uzsver, cik svarīgi ir veidot stipru un neatkarīgu tiesu sistēmu, pauž bažas par cilvēktiesību situāciju Lībijā un prasa veikt konkrētus soļus rasisma un minoritāšu diskriminācijas apkarošanā;

101.  aicina Komisiju un EĀDD atbalstu galvenokārt veltīt pilsoniskās sabiedrības sekmēšanai un iestāžu veidošanai Lībijā, un konstitūcijas izstrādei, un spēju izveidei, un Lībijas augstākā līmeņa amatpersonu un efektīvu drošības spēku (bruņotie spēki un policija) apmācībai, lai panāktu mieru un kārtību šajā valstī; uzsver, ka ES būtu arī jāpastiprina centieni palīdzēt Lībijas tiesu sistēmai veikt reformas un centieni arī citās jomās, piemēram, plašsaziņas līdzekļu neatkarības nodrošināšanā, cilvēktiesību ievērošanā, valsts iekšējā izlīguma panākšanā un cīņā pret korupciju, lai apmierinātu Lībijas varas iestāžu paustās vajadzības, tostarp tās, kas attiecas uz robežpārvaldi, jo īpaši Dienvidlībijā, un nodrošinātu migrācijas politiku, kurā būtu ievērotas pamattiesības;

102.  atzinīgi vērtē KDAP ietvaros veiktu ES Robežu palīdzības misijas (EUBAM ) nosūtīšanu uz Lībiju, lai atbalstītu valsti, tai nostiprinot savu robežu drošību, kas ir saistīta ar īstermiņa un ilgtermiņa mērķiem, kuri veicinās valsts konsolidāciju un palīdzēs cīnīties ar terorismu un organizēto noziedzību, jo īpaši pret ieroču un cilvēku tirdzniecību, ne tikai Lībijā, bet arī plašākā reģionā; aicina AP/PV pārskatīt tās pilnvaras un to apjomu, lai tajās labāk ņemtu vērā konkrētajās vietās pastāvošās lielās vajadzības; kritizē procedūru lēnumu, jo īpaši, ja apsver situācijas nopietnību;

Maroka

103.  atzinīgi vērtē Marokas apņemšanos padziļināt attiecības ar ES un pilnībā izmantot savu īpaši ciešās partnerības statusu; uzskata, ka konstitūcijas īstenošana, tiesību sistēmas reforma, demokrātijas iestāžu spēju pastiprināšana, tostarp vietējā līmenī, un atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai, Marokas tautas cilvēkresursu attīstības sekmēšana un sarunas par vērienīgu, līdzsvarotu un savstarpēji izdevīgu padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības nolīgumu būtu uzskatāmas par galvenajiem Savienības atbalsta Marokai virzieniem;

104.  atzinīgi vērtē priekšlikumu pieņemt Padomes lēmumu par tāda ES un Marokas rīcības plāna izpildi, ar ko īsteno īpašo statusu (2013-2017)(20) ;

105.  atzinīgi vērtē Marokas apņemšanos turpināt politiskās reformas; ierosina ātri ieviest jauno konstitūciju un pēc tam noteikt laika grafiku, lai pieņemtu galvenos likumus un valsts tieslietu sistēmas reformas nacionālo hartu, un šajā sakarībā uzsver, ka šī reforma ar ievērojamu Savienības finansiālu atbalstu jau ir noritējusi vismaz trīs gadus; atgādina, ka politikas reformu īstenošanai un jo īpaši pastiprinātas reģionalizācijas procesam, kurā tiek nodrošināta kultūras, ekonomikas un sociālo īpatnību ievērošana, būtu jāveicina Marokas attīstība un būtu jāpalīdz konsolidēt demokrātiskos procesus vietējā līmenī;

106.  atzinīgi vērtē to, ka parlamentārās debates Marokā ir kļuvušas dinamiskākas, taču kritizē to, ka progresa ziņojumā nav minēts ES un Marokas Apvienotās parlamentārās komitejas darbs;

107.  aicina Maroku sekmēt dzimumu vienlīdzību, izveidojot dzimumu vienlīdzības un diskriminācijas novēršanas iestādi, ratificējot ANO Konvenciju par sieviešu visu veidu diskriminācijas izskaušanu un pārskatot ģimenes tiesību kodeksa normas par poligāmiju un laulībām ar nepilngadīgām meitenēm;

108.  konstatē Marokas Nacionālā cilvēktiesību padomes darbu un prasa, lai tā reģionālajām struktūrvienībām tiktu piešķirti vajadzīgie cilvēku un finanšu resursi, lai Padome varētu veikt esošos uzdevumus atbilstoši prasībām un uzņemties arī jaunus.

Palestīna

109.  prasa efektīvi īstenot jauno rīcības plānu; atzinīgi vērtē panākumus, ko Palestīnas iestādes ir guvušas, īstenojot pašreizējo rīcības plānu, neskatoties uz ārkārtīgi grūto situāciju; atzinīgi vērtē nepastarpinātu sarunu atsākšanos starp Izraēlas un Palestīnas iedzīvotājiem; uzsver, ka nepastarpinātas sarunas ir vienīgais veids, kā puses var panākt divu valstu risinājumu;

110.  vēlreiz uzsver, ka ir nepieciešama palestīniešu spēku savstarpējā izlīgšana, kuru ES varētu apmaksāt un veicināt un tās AP/PV varētu koordinēt; aicina Palestīnas politiskos spēkus sākt sarunas par precīzu ceļvedi, kurā būtu paredzēta prezidenta un vispārējas vēlēšanu rīkošanas tuvākajā laikā; uzsver, ka īstena palestīniešu izlīgšana ir svarīga, lai nodrošinātu Palestīnas un Izraēlas miera sarunu sekmīgu turpinājumu, un ir nozīmīga no stabilitātes un Palestīnas valsts dzīvotspējas vispār viedokļa;

111.  aicina Eiropas Komisiju un EĀDD prioritārā veidā atbalstīt ierosinājumus par iestāžu stiprināšanu un tiesiskas valsts principa nostiprināšanu, labu pārvaldību, sabiedrisko pakalpojumu modernizāciju un projektus, kuru mērķis ir iekļaut sievietes un jauniešus ekonomiskajās un politiskajās norisēs;

Sīrija

112.  pauž dziļākās bažas par vardarbības krīzes turpmāku padziļināšanos Sīrijā un ķīmisko ieroču izmantošanu šajā valstī, un ir satraucies par to, ka šajā aizvien notiekošajā pilsoņu karā joprojām tiek īstenota vardarbība; pauž solidaritāti ar upuriem un viņu ģimenēm; uzskata, ka tik lieli humanitāro tiesību pārkāpumi nevar palikt nesodīti, un prasa, lai starptautiskā kopiena un Savienība reaģētu apņēmīgi, un šajā sakarā uzsver atbildību par civiliedzīvotāju aizsardzību; ņemot vērā Sīrijas humanitāro katastrofu, uzskata, ka starptautiskajai kopienai un Savienībai vispirms ir jānodrošina humanitārā palīdzība sniegšana tiem, kam Sīrijā un krīzes skartajās kaimiņvalstīs, jo īpaši Ēģiptē, Irākā, Jordānijā, Libānā un Turcijā, ir nepieciešamas pamata preces un pakalpojumi, un prasa īpašu uzmanību pievērst situācijai Palestīnā un Sīrijā;

113.  aicina ES veikt piemērotus un atbildīgus pasākumus saistībā ar iespējamo bēgļu pieplūdumu ES dalībvalstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk uzraudzīt pašreizējo situāciju un plānot ārkārtas situācijas, ietverot iespēju piemērot Pagaidu aizsardzības direktīvu gadījumā, ja apstākļi to prasa;

114.  pauž dziļākās bažas par vardarbības krīzes turpmāko saasināšanos Sīrijā un visstingrākajā veidā nosoda ķīmisko ieroču izmantošanu pret civiliedzīvotājiem, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir noziegums; vēlreiz prasa, lai ANO Drošības padome, ES un starptautiskā kopiena apliecinātu ciešu vienotību un apņēmīgi reaģētu uz šo starptautisko tiesību pārkāpumu, lai īstenotu savu kompetenci aizsargāt Sīrijas civiliedzīvotājus; aicina Savienību atbalstīt starpniecības mēģinājumus, piemēram, Ženēvas II konferenci, lai rastu risinājumu, kurā būtu ņemta vērā Sīrijas iedzīvotāju vēlme pēc demokrātijas; uzskata, ka visas atturošās darbības ir jāveic ar precīzu un sasniedzamu mērķi un jānosaka plašākā politiskā stratēģijā, kuras uzdevums būtu Sīrijas konflikta ierobežošana;

115.  ir pārliecināts, ka Sīrijas krīzes ilgstošs risinājums ir iespējams tikai politiska procesa ceļā; tāpēc atbalsta visus centienus īstenot Ženēva II sarunu procesu un AP/PV Catherine Ashton , dalībvalstu un ANO īpašā sūtņa Lakhdar Brahimi pūliņus, kuru mērķis ir panākt Ženēva II sarunu procesa virzību un labvēlīgus rezultātus ANO Drošības padomē; uzsver, cik svarīgi ir šo pūliņu īstenošanā iesaistīt visus galvenos šajā reģionā un ārpus tā esošos dalībniekus.

116.  pauž bažas par kurdu tautības iedzīvotāju situāciju Sīrijas ziemeļos un ziemeļaustrumos, kuras dēļ bēgļu gaitās ir devies liels skaits personu un ir vēl lielākā mērā apdraudēta stabilitāte reģionā;

117.  pauž bažas par neizturamo slogu, kādu bēgļi uzliek Sīrijas kaimiņvalstīm un kurš palielinās laikā, kad humanitārās palīdzības finansēšana kļūst problemātiska;

Tunisija

118.  pauž bažas par aizvien lielāku politiskās dzīves polarizāciju Tunisijā; visstingrākajā veidā nosoda ievērojamu opozīcijas spēku pārstāvju nežēlīgu noslepkavošanu; uzsver, ka ir jānodrošina vārda brīvība, biedrošanās brīvība un plašsaziņas līdzekļu brīvība;

119.  atzinīgi vērtē Savienības un Tunisijas pastiprinātās saistības, ko apliecina rīcības plāns, un aicina abas puses pieņemt šo plānu; mudina Nacionālo konstituējošo asambleju pabeigt tādas demokrātiskās konstitūcijas izstrādi, kas ievēro starptautisko cilvēktiesību nolīgumus; prasa organizēt brīvas un godīgas vēlēšanas un pauž nožēlu par ārkārtas stāvokļa piemērošanu plašākā teritorijā; uzskata, ka tādas konstitūcijas pieņemšana, kura ir stingri balstīta uz demokrātiskām vērtībām un kurā ir ievērotas cilvēktiesības atbilstoši Tunisijas tautas vēlmēm, darboties spējīga un neatkarīga tiesu sistēma, plašsaziņas līdzekļi un jaunu vēlēšanu rīkošana, ir galvenie Tunisijas politiskās pārejas turpinājuma elementi; pauž bažas par to, ka Tunisijā pieaug pret žurnālistiem ierosināto tiesvedību skaits; atzinīgi vērtē to, ka konstitūcijas projektā ir iekļauti īpaši bērnu tiesībām paredzēti panti, kas atbilst ANO Konvencijai par bērna tiesībām, un iesaka izveidot neatkarīgu tās īstenošanas mehānismu;

120.  mudina Tunisijas Konstituējošo asambleju pabeigt konstitūcijas pieņemšanas procesu un pēc iespējas ātrāk rīkot vēlēšanas, kuras uzraudzītu Neatkarīgā augstākā vēlēšanu komisija; uzskata, ka jaunas konstitūcijas īstenošanai, tiesību sistēmas un plašsaziņas līdzekļu reformēšanai, preses kodeksa pārskatīšanai un demokrātisko iestāžu un pilsoniskās sabiedrības spējas stiprināšanai ir jābūt prioritātēm, kas nosaka Savienības atbalsta sniegšanu;

121.  aicina Tunisiju nekavējoties iesniegt ratifikācijas dokumentu un tādējādi atsaukt pēdējās atrunas attiecībā uz ANO Konvenciju par sieviešu visu veidu diskriminācijas izskaušanu un īstenot tiesību aktus, kuros būtu garantētas vienādas tiesības un noteikts diskriminācijas aizliegums, tostarp dekriminalizējot homoseksuālismu;

122.  atzinīgi vērtē to, ka ES sadarbības apjoms ar Tunisiju ir palielinājies, divkāršojot piešķirto atbalstu, un, jo īpaši uzteic to, ka atbalstu izmantoja, lai palīdzētu ekonomikai, attīstītu atpalikušas teritorijas un stiprinātu pilsonisko sabiedrību;

123.  aicina Eiropas Komisiju un EĀDD palielināt atbalstu pasākumiem, kas ar infrastruktūras attīstības projektiem palielina reģionu atvērtību, pasākumiem, kas veicina nodarbinātību, jo īpaši jauniešu vidū, pasākumiem, kas paredzēti pilsoniskajai sabiedrībai reģionālā līmenī, un tiesu sektora reformas pasākumiem, nodrošinot tiesiskumu un vienlaikus ievērojot cilvēktiesības un pamatbrīvības, kā arī atbalstu sociālā sektora reformām (veselībai, izglītībai un sociālajai aizsardzībai), īpašu uzmanību pievēršot dzimumu vienlīdzības, taisnīguma un neaizsargāto bērnu jautājumiem;

124.  pauž nožēlu, ka kavējas sarunas par padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības nolīguma ar Tunisiju parakstīšanu;

o
o   o

125.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam, dalībvalstu un EKP valdībām un parlamentiem, Euronest parlamentārajai asamblejai, Savienības Vidusjūrai parlamentārajai asamblejai un Savienības Vidusjūrai ģenerālsekretāram.

(1) OV L 310, 9.11.2006., 1. lpp.
(2) OV C 161 E, 31.5.2011, 126. lpp.
(3) OV L 188, 19.7.2011., 24. lpp.
(4) OV L 221, 27.8.2011., 5. lpp.
(5) OV C 296 E, 2.10.2012., 105. lpp.
(6) OV C 296 E, 2.10.2012., 114. lpp.
(7) OV C 168 E, 14.6.2013., 26. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0224.
(9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0382.
(10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0274.
(11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0470.
(12) OV C 198, 6.7.2011., 4. lpp.
(13) OV C 258 E, 7.9.2013., 44.lpp.
(14) OV C 258 E, 7.9.2013., 36. lpp.
(15) OV C 51 E, 22.2.2013., 108. lpp.
(16) OV C 153 E, 31.5.2013., 137. lpp.
(17) OV C 165 E, 11.6.2013., 48. lpp.
(18) Eiropas Parlamenta 2013. gada 13. jūnija rezolūcija par Azerbaidžānu - Ilgar Mammadov lieta (Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0285)).
(19) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0507.
(20) JOIN(2013)0006.

Pēdējā atjaunošana - 2016. gada 21. aprīļaJuridisks paziņojums