Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2013/2057(INL)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0393/2013

Iesniegtie teksti :

A7-0393/2013

Debates :

Balsojumi :

PV 11/12/2013 - 4.7
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2013)0558

Pieņemtie teksti
PDF 470kWORD 79k
Trešdiena, 2013. gada 11. decembris - Strasbūra
ES līdzekļu devēju koordinācija attīstības palīdzības jomā
P7_TA(2013)0558A7-0393/2013
Rezolūcija
 Pielikums

Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par ES līdzekļu devēju koordināciju attīstības palīdzības jomā (2013/2057(INL))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 225. pantu, jo īpaši tā 9. un 151. pantu un 153. panta 1. punkta e) apakšpunktu,

–  ņemot vērā LESD 209. un 210. pantu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju,

–  ņemot vērā 2005. gadā pieņemto Parīzes deklarāciju, 2008. gadā pieņemto Akras rīcības programmu un 2011. gadā pieņemto pasaules mēroga partnerību efektīvai attīstības sadarbībai,

–  ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kas tikās Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopīgo paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku „Eiropas Konsenss”(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. oktobra paziņojumu „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma” (COM(2011)0637),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 14. maija secinājumus par paziņojumu „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma”(2),

–  ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju secinājumus Padomes 2007. gada 15. maija sanāksmē par ES rīcības kodeksu attiecībā uz darba papildināmību un dalīšanu attīstības politikā(3),

–  ņemot vērā 2006. gada 28. septembra rezolūciju par ciešāku un efektīvāku sadarbību: 2006. gada ES atbalsta efektivitātes pakete(4),

–  ņemot vērā 2008. gada 22. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar 2005. gada Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti(5),

–  ņemot vērā tā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju pa Ceturto augsta līmeņa forumu par palīdzības lietderīgumu(6),

–  ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2009. gada 17. novembra secinājumus par darbības sistēmu palīdzības efektivitātes jomā(7),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes (attīstības ministru sanāksmes) 2010. gada 14. jūnija secinājumus par darba sadali vairāku valstu mērogā(8), pievienojot vai aizstājot dažus punktus darbības sistēmā palīdzības efektivitātes jomā,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes (attīstības ministru sanāksmes) 2010. gada 9. decembra secinājumus par savstarpējo atbildību un pārredzamību — ES palīdzības efektivitātes darbības sistēmas ceturtā nodaļa(9),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretariāta 2011. gada 11. janvāra konsolidēto tekstu par darbības sistēmu palīdzības efektivitātes jomā(10),

–  ņemot vērā Komisijas Attīstības ģenerāldirektorāta pasūtīto 2009. gada oktobra ziņojumu „Palīdzības efektivitātes programma — Eiropas pieejas ieguvumi”(11),

–  ņemot vērā Komisijas Attīstības ģenerāldirektorāta pasūtīto 2011. gada marta galīgo ziņojumu „Kopējā daudzgadu programma”(12),

–  ņemot vērā „Gala ziņojumu par Parīzes deklarācijas novērtējumu — 2. posms”, kas sabiedrībai pieejams no 2011. gada maija,

–  ņemot vērā Eiropas neintegrācijas izmaksu ziņojumu „ES līdzekļu devēju koordinācija”, ar ko Attīstības komiteju iepazīstināja 2013. gada 10. jūlijā,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. jūlija lēmumu, ar ko nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta („EĀDD”) organizatorisko struktūru un darbību (2010/427/ES)(13), jo īpaši 9. pantu (Ārējās darbības instrumenti un plānošana),

–  ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu;

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A7-0393/2013),

A.  tā kā jaunākās aplēses Eiropas neintegrācijas izmaksu ziņojumā liecina, ka darījumu izmaksās vien katru gadu varētu ietaupīt līdz pat EUR 800 miljoniem, ja ES un tās dalībvalstis sniegtu koncentrētu atbalstu noteiktām valstīm un darbībām, nevis to sadrumstalotu pārāk daudz mērķiem; tā kā katru gadu varētu ietaupīt vēl EUR 8,4 miljardus, ja būtu pilnībā saskaņota līdzekļu piešķiršana valstīm un tās vienīgais mērķis būtu nabadzības mazināšana;

B.  tā kā situācijā, kad kopumā ir vērojams minimāls progress ANO mērķa sasniegšanā — līdz 2015. gadam panākt, ka 0,7 % no nacionālā kopienākuma novirza oficiālajai attīstības palīdzībai —, ir ārkārtīgi svarīgi ES līmenī īstenot efektīvāku koordināciju;

C.  tā kā, ņemot vērā starptautiskās demogrāfijas izmaiņas un to, ka nākotnē paredzama lielāka pašreizējo jaunattīstības valstu un visas ES savstarpējā atkarība, efektīvāks attīstības atbalsta izlietojums veicinās efektīvāku palīdzības sniegšanu uz vietas un turklāt sekmēs lielāku savstarpējo cieņu turpmākajās reizēs;

D.  tā kā visas ES līmenī koordinētām darbībām, jo īpaši, izveidojot komiteju, kurā ietilpst Eiropas Komisijas, Padomes un Parlamenta pārstāvji, ir pievienotā vērtība, kas politikas un finanšu sviras efekta ziņā ir daudz lielāka nekā atsevišķu 28 dalībvalstu un Komisijas darbību kopsummai;

E.  tā kā ES un tās dalībvalstīm arī turpmāk ir jārāda priekšzīme, kā mazināt atbalsta fragmentāciju, pilnībā īstenojot Parīzē, Akrā un Pusanā pieņemtās saistības par starptautisko atbalstu un attīstības efektivitāti un pamatojoties uz pašreizējā kopīgās plānošanas procesā panākto progresu;

F.  tā kā ES līdzekļu devēju koordinēšanai būtu jāveicina jebkāda veida formālā un neformālā saistītā atbalsta izbeigšana un „Palīdzības efektivitātes programmas” pārveidošana par „Attīstības efektivitātes programmu”;

G.  tā kā ES iniciatīvas par līdzekļu devēju koordinācijas uzlabošanu galvenokārt ir brīvprātīgas un neuzliek saistības; tā kā ES rīcības kodeksa attiecībā uz darba papildināmību un dalīšanu attīstības politikā īstenošanai ir ierobežoti rezultāti;

H.  tā kā Līgumi ES nodrošina juridisko pamatu, kas ļautu palielināt ES ārējo darbību saskaņotību un efektivitāti;

I.  tā kā Komisijai vajadzētu būt galvenajam dzinējspēkam, lai panāktu atbalsta un attīstības efektivitātes programmas pilnīgu īstenošanu ES līmenī,

1.  aicina ES un tās dalībvalstis ievērot saistības, kuras tās ir uzņēmušās Parīzes deklarācijā, Akras rīcības programmā un Pusanas globālās partnerības programmā efektīvas attīstības sadarbības jomā un kuras netiek īstenotas galvenokārt politiskās gribas trūkuma, birokrātijas un augsto darījuma izmaksu dēļ; šajā saistībā atgādina, ka viens no pamatnosacījumiem, lai izpildītu „atbalsta efektivitātes programmu”, ir pilnībā īstenot „demokrātisko īpašumtiesību” principu, kas nozīmē, ka attīstības stratēģiju uzmanības centrā jābūt valstij un tām jāatspoguļo visu valsts ieinteresēto personu apņemšanās;

2.  aicina ES un tās dalībvalstis pilnvērtīgi īstenot LESD tiesību normas par attīstību, kas paredz, ka jānodrošina papildināmība starp ES un tās dalībvalstīm attīstības sadarbības jomā (LESD 208. un 210. pants), lai pastiprinātu efektīvu sadarbību starp ES līdzekļu devējiem;

3.  prasa ES un tās dalībvalstis efektīvāk koordinēt darba sadalījumu, cita starpā, ar kopīgās plānošanas starpniecību, lai izvairītos no darbību pārklāšanās un augstām darījuma izmaksām; tāpat uzstāj, ka ir jāveic katras saņēmējas valsts situācijas īpašo vajadzību rūpīga analīze, vienlaikus nodrošinot, ka finansētie projekti ir integrēti vietējā ekonomikā un nodrošina palīdzību tiem, kam tā visvairāk nepieciešama;

4.  prasa ES un tās dalībvalstis panākt labāku darba koordinēšanu starp valstīm, lai risinātu problēmu saistībā ar atbalsta ziņā izredzētajām un novārtā atstātajām valstīm; uzsver, ka ES politikai darba sadalījuma jomā būtu jānodrošina, ka ir pievērsta atbilstoša uzmanība tādiem horizontāliem jautājumiem kā cilvēktiesības, dzimumu līdztiesība un klimata pārmaiņas; uzsver arī, ka mērķis palielināt atbalsta ietekmi un sasniegt labāku rezultātu / izmaksu lietderību nedrīkst praksē novest pie tādas attīstības politikas, kas izvairās no riska un koncentrējas tikai uz „neproblemātiskajām valstīm”;

5.  aicina no jauna izvērtēt ES un tās dalībvalstu salīdzinošās priekšrocības uzdevumu sadalījumā attīstības jomā, izvērtējot stiprās un vājās puses un iesaistot šajā procesā attiecīgo dalībvalsti (vai Komisiju), kā arī citus līdzekļu devējus un partnervalstis;

6.  tomēr norāda, ka ir arī nepieciešama labāka koordinācija ar starptautisko sabiedrību un, vēl jo vairāk, ar vietējā līmeņa dalībniekiem, jo īpaši ar vietējām valdībām, valstu parlamentiem, pilsonisko sabiedrību un NVO; atgādina, ka astotajā Tūkstošgades attīstības mērķī par pasaules mēroga partnerības veidošanu attīstības nolūkos tiek mudināts sekmēt visu attīstības jomas dalībnieku plašu līdzdalību un ciešu sadarbību;

7.  uzsver, ka, apvienojot līdzekļu devēju valstu nodrošinātos resursus, daudzpusējās attīstības organizācijām rodas iespējas paaugstināt palīdzības efektivitāti un maksimāli palielināt tās lietderīgumu; norāda, ka starptautisko organizāciju izveidoto resursu izmantošana arī palīdz līdzekļu devējiem apmainīties ar informāciju par attīstības pasākumiem, tādējādi radot lielāku pārredzamību un pārskatatbildību;

8.  uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt minēto valstu spēju veidošanu, lai tās varētu stiprināt prasmes, zinātību un iestādes, kas vajadzīgas, lai tās varētu efektīvi pārvaldīt savu attīstību; uzsver, ka brīvā tirdzniecība, tirgus ekonomika un uzņēmējdarbība ir būtiskas, lai jaunattīstības valstis spētu apkarot nabadzību un tādējādi veidot ilgtspējīgu ekonomikas attīstību un samazināt savu atkarību no palīdzības; tāpat uzsver, ka ir svarīgi veicināt un aizsargāt labu pārvaldību un ka ir būtiski, lai saņēmējvalstu iestādes apkarotu korupciju un veidotu savu fiskālo infrastruktūru, lai spētu garantēt nodokļu ieņēmumus un cīnīties ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelikumīgu kapitāla aizplūšanu;

9.  uzsver, ka aizvien lielāka nozīme ir netradicionālo līdzekļu devēju, kā arī privātā sektora ieguldījumam un filantropijas finanšu plūsmām jaunattīstības valstīs, kas rada papildu problēmas saistībā ar koordināciju; uzskata, ka jaunajā ES līdzekļu devēju koordinācijas sistēmā, kas paredzēta attīstības palīdzībai, būtu arī jāizskata iespējas integrēt minētos aspektus, pamatojoties uz saistībām saskaņā ar Pusanas partnerību efektīvai sadarbībai.

10.  uzsver, ka ir svarīgi īstenot diferencētas pieeju atbalsta efektivitātei, ņemot vērā attīstības līmeni saņēmējās valstīs (vismazāk attīstītajās valstīs, nestabilās valstīs un valstīs ar vidēju ienākumu līmeni) un to īpašās vajadzības; minētās diferencētās pieejas pamatā vajadzētu būt ne tikai IKP, bet arī tādiem daudzdimensionāliem attīstības rādītājiem kā valsts nabadzība, nevienlīdzība un neaizsargātība;

11.  aicina dalībvalstis pilnvērtīgi izmantot visas jauno elektronisko rīku priekšrocības, lai koordinētu projektus, piemēram, oficiālās attīstības palīdzību Mozambikas datubāzei (ODAmoz), kuras izveidi finansēja ES;

12.  aicina ES nodrošināt to, ka visos ar attīstības koordināciju saistītajos finanšu mehānismos tiek pilnībā iestrādātas saistības attiecībā uz atbalsta un attīstības efektivitāti;

13.  uzsver, ka, ņemot vērā ekonomisko grūtību radītos ierobežojumus dalībvalstu un ES budžetā un aizvien aktuālāku prasību pēc efektīvākas attīstības atbalsta sadales, ir ārkārtīgi svarīgi labāk koordinēt līdzekļu devējus un šajā jautājumā ES būtu jāuzņemas galvenā loma, un koordinācijai būtu jāaptver visi svarīgākie visu attīstības projektu aspekti, tostarp to plānošana, uzraudzība un izvērtēšana;

14.  tā kā pašreizējās ES iniciatīvas par līdzekļu devēju labāku koordināciju ir brīvprātīgas un neuzliek saistības, tās nav pilnībā izmantojušas visas ES un tās dalībvalstu iespējas, kā attīstības atbalstu padarīt efektīvāku; tādēļ prasa ES un tās dalībvalstīm izveidot jaunu koordinācijas instrumentu regulas veidolā;

15.  prasa Komisijai, pamatojoties uz LESD 209. un 210. pantu, vēlams līdz 2015. gada 31. decembrim un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 2016. gada pirmajā pusē iesniegt tiesību akta priekšlikumu par regulatīviem aspektiem attiecībā uz ES līdzekļu devēju koordināciju attīstības atbalsta jomā, pirms tam pieņemot un īstenojot ceļvedi, kurā ietvertas sagatavošanas darbības, lai veicinātu minēto regulatīvo aspektu stāšanos spēkā, un ievērojot tā pielikumā sniegtos sīki izstrādātos ieteikumus;

16.  aicina Komisiju un EĀDD izvērtēt minēto ceļvedi, pamatojoties uz iepriekš noteiktu rādītāju kopumu; šajā procesā kā dalībniekiem būtu jāpiedalās ES delegācijām kopā ar dalībvalstu diplomātiskajām pārstāvniecībām partnervalstīs, no vienas puses, un DEVCO ĢD un EĀDD kopā ar dalībvalstu pārstāvjiem, no otras puses, un būtu jāparedz, ka šajā procesā Komisija un EĀDD iesniedz ziņojumus Eiropas Parlamentam nolūkā vienoties par ceļveža īstenošanu;

17.  apstiprina, ka ieteikumos tiek ievērotas pamattiesības un subsidiaritātes princips;

18.  uzskata, ka prasītajam priekšlikumam nav finansiālas ietekmes;

19.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos sīki izstrādātos ieteikumus Komisijai un Padomei.

(1) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.
(2)Dok.9369/12.
(3)Dok.9558/07.
(4) OV C 306 E, 15.12.2006., 373. lpp.
(5) OV C 279 E, 19.11.2009., 100. lpp.
(6) OV C 131 E, 8.5.2013., 80. lpp.
(7)Dok.15912/09.
(8)Dok.11081/10.
(9)Dok.17769/10.
(10)Dok.18239/10.
(11) Projekts Nr. 2008/170204 — 1. versija.
(12) Projekts Nr. 2010/250763 — 1. versija.
(13) OV L 201, 20.5.2010., 3. lpp.


REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

SĪKI IZSTRĀDĀTI IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

Ieteikums Nr. 1 (par pieņemamās regulas mērķi un darbības jomu)

Šīs regulas mērķim vajadzētu būt mehānismu un prakses kodificēšanai un stiprināšanai, lai nodrošinātu attīstības atbalsta labāku papildināmību un efektīvu koordināciju. Tās darbības jomai būtu pienācīgi jārisina jautājums par to, kā palielināt ES attīstības atbalsta efektivitāti.

Regula būtu jāpiemēro dalībvalstīm un ES iestādēm.

Ieteikums Nr. 2 (par vispārējiem principiem ES līdzekļu devēju koordinācijā)

Regulā būtu jākodificē šādi principi:

—  Vietējā atbildība: ES un tās dalībvalstīm būtu jāciena partnervalsts valdības lēmumi un jāpieskaņojas centrālās valdības īstenotajām stratēģijām. Tām attiecīgā gadījumā būtu jāiekļauj darbības, kas palīdzētu stiprināt partnervalsts spēju vadīt līdzekļu devēju koordinācijas darbības sistēmu.

—  Saskaņošana: ES un tās dalībvalstīm būtu jāīsteno vienota plānošanas kārtība valsts līmenī (kopīga plānošana) un jāsadarbojas, lai samazinātu atsevišķo un bieži vien pārklājušos misiju un novērtējošo pārskatu skaitu. Tām arī būtu jādeleģē pilnvaras galvenajiem līdzekļu devējiem attiecībā uz tādu darbību īstenošanu, kurās kādam no minētajiem līdzekļu devējiem ir salīdzinošas priekšrocības nozares vai valsts līmenī.

—  Pielāgošana: ES un tās dalībvalstīm kopējā atbalsta (valsts stratēģijas, politikas dialogi un attīstības sadarbības programmas) sniegšanā būtu jābalstās uz partnervalstu nacionālajām attīstības stratēģijām un periodiskiem pārskatiem par minēto stratēģiju īstenošanas gaitu. Lai atbalsta piešķiršana būtu vienkāršāka, parasti būtu jāizmanto valstu sistēmas. ES un tās dalībvalstīm nevajadzētu veidot īpašas struktūras, kas nodarbotos ar finansiāli atbalstīto projektu un programmu ikdienas pārvaldību un īstenošanu.

—  Atbalsta paredzamība: Lai efektīvi koordinētu attīstības pasākumus, ES un tās dalībvalstīm būtu laicīgi jāsniedz jaunattīstības valstīm informācija par turpmākajiem izdevumu un/vai īstenošanas plāniem un norādīt orientējošo piešķīrumu apjomu, tādējādi ļaujot partnervalstīm to iekļaut vidēja termiņa plānos.

—  Pārredzamība un savstarpējā pārskatatbildība: ES un tās dalībvalstīm būtu jāsadarbojas ar partnervalstīm, lai izstrādātu savstarpēji apstiprinātas struktūras, kas nodrošinātu valstu sistēmu darbības, pārredzamības un pārskatatbildības uzticamu novērtējumu un uzlabotu partnervalstu datu pieejamību un kvalitāti. Būtu turpmāk jāveicina galvenās iniciatīvas, kas palīdz īstenot šos mērķus, piemēram, ES pārredzamības garantija un Starptautiskā atbalsta pārredzamības iniciatīva.

—  Diferencēta pieeja: Īstenojot šo regulu, būtu jāpiemēro diferencēta pieeja atkarībā no attīstības konteksta un vajadzībām, lai partnervalstīm vai reģioniem piedāvātu īpašu, katrai partnervalstij vai reģionam pielāgotu sadarbību, pamatojoties uz to vajadzībām, stratēģijām, prioritātēm un līdzekļiem.

—  Rezultātu pārskatīšana, novērtēšana un apspriešana: ES būtu jāuzrauga regulas īstenošana un jāziņo par to. Par veiktajiem pasākumiem katru gadu ir jāziņo valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentam.

Ieteikums Nr. 3 (par kopīgo plānošanu)

Ar šo regulu būtu jākodificē ES un tās dalībvalstu apņemšanās palielināt savu dalību daudzgadu plānošanā saskaņā ar partnervalstu attīstības stratēģijām, pēc iespējas sinhronizējot ar plānošanas cikliem partnervalstu līmenī. Kopīgās plānošanas struktūra ir pragmatisks instruments darba dalīšanas sekmēšanai un ar to būtu jāpapildina un jāstiprina pašreizējā līdzekļu devēju koordinēšanas sistēma, lai nenotiktu nevajadzīgs paralēls darbs.

Ar šo regulu būtu jānodrošina, ka ES aktīvi uzrauga progresu valstu un galvenās iestādes līmenī, lai nodrošinātu, ka tiek panākts stabils progress esošo saistību īstenošanā un ka tiek pienācīgi ievēroti norādījumi ES kopīgas plānošanas sistēmas īstenošanai.

Ieteikums Nr. 4 (par darba dalīšanu)

ES un tās dalībvalstis ir izstrādājušas plašu pamatprincipu klāstu par to, kā būtu efektīvi jāveic darba dalīšana. ES rīcības kodeksā attiecībā uz papildināmību un darba dalīšanu attīstības politikā ir sniegti norādījumi ES un tās dalībvalstīm, un tas pēc iespējas drīzāk būtu jāpiemēro visās partnervalstīs.

Ieteikums Nr. 4.1: darba dalīšana valstī

ES un tās dalībvalstīm būtu jāmazina darījumu izmaksas, ierobežojot ES aktīvo līdzekļu devēju skaitu nozaru politikā un sadarbības darbībās. Lai to panāktu un tādējādi uzlabotu nozares koncentrāciju, tām būtu jāizstrādā un jāīsteno plāni par atbildīgu aiziešanu no nozares, pamatojoties uz dialogu ar partnervalstu valdībām un citiem līdzekļu devējiem, kā arī uz analīzi par iespējamā finansējuma trūkuma ietekmi.

Ieteikums Nr. 4,2: darba dalīšana starp valstīm

Lai samazinātu dažādu valstu sniegtā atbalsta sadrumstalotību un līdzekļu devēju skaita pieaugumu, ES un tās dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka valstu līdzekļi tiek piešķirti informēti, tostarp ņemot vērā citu dalībvalstu nodomus un iespēju sniegt ES pievienoto vērtību. Dalībvalstīm būtu jācenšas panākt labāka ģeogrāfiskā koncentrācija, savukārt Komisijai ir jāieņem koordinatora loma, jo īpaši novārtā atstātajās valstīs. Šajā sakarā būtu jāizmanto ES vienotās analīzes un stratēģijas attiecībā uz ES atbalsta ziņā izredzētajām un novārtā pamestajām valstīm, lai nodrošinātu labāku darba sadalījumu starp valstīm.

Ieteikums Nr. 5 (par progresa uzraudzību galvenās iestādes un valstu līmenī)

Ar šo regulu būtu jākodificē mehānismi, ar kuriem ziņo par progresu labākā līdzekļu devēju koordinēšanā valsts līmenī, tajos cita starpā iekļaujot: a) nošķirtu informāciju par visām attiecīgajām atbalsta plūsmām; b) informāciju par progresu kopīgās plānošanas procesos, īpašu uzmanību pievēršot darba dalīšanai; c) pierādījumus par mazākām darījumu izmaksām, kas panāktas ar darba dalīšanu, un d) informāciju par to, kā kopīgā plānošana un darba dalīšana tiks ietverta stratēģiskās plānošanas procesos.

Šī informācija būtu jādara pieejama partnervalstīm, lai tās to varētu iekļaut valsts budžeta dokumentos un tādējādi veicināt pārredzamību attiecībā uz parlamentu, pilsonisko sabiedrību un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām.

Ieteikums Nr. 6 (par valstu parlamentu iesaisti līdzekļu devēju koordinācijas uzraudzībā)

Šajā regulā būtu jāiekļauj noteikumi, kas veicinātu valstu parlamentu dalību līdzekļu devēju koordinācijas uzraudzībā. Šādā nolūkā būtu jārīko ikgadējas sanāksmes starp Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem, lai novērtētu progresu un apspriestu rezultātus.

Ieteikums Nr. 7 (gada ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei)

Regulā būtu jāiekļauj noteikumi par novērtēšanu gada ziņojumā. Komisijai būtu jāizvērtē panāktais progress šajā regulā paredzēto pasākumu īstenošanā un Eiropas Parlamentam un Padomei, kā arī 9. ieteikumā minētajai komitejai jāiesniedz gada ziņojums par to īstenošanu un rezultātiem ES atbalsta koordinēšanas jomā.

Šo ziņojumu iesniedz arī Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.

Gada ziņojumā būtu jāizmanto galvenās iestādes un nozares sniegtā informācija par iepriekšējo gadu. Tajā būtu jāizvērtē, kādi rezultāti panākti ar ES un dalībvalstu attīstības politikas koordinācijas uzlabošanas pasākumiem, izmantojot pēc iespējas konkrētākus un izmērāmus rādītājus, pēc kuriem nosaka šīs regulas mērķu īstenošanas progresu.

Ieteikums Nr. 8 (par pārskatu)

Komisijai būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums, kurā novērtēta šīs regulas īstenošana pirmajos trijos gados, un vajadzības gadījumā likumdošanas priekšlikums, ar kuru ievieš vajadzīgās izmaiņas.

Ieteikums Nr. 9 (par koordinācijas komitejas izveidi)

Regulā būtu jāiekļauj noteikumi par komitejas izveidi. Komitejai būtu jāpieņem savs reglaments, un tā būtu jāveido no Komisijas, Padomes un Eiropas Parlamenta pārstāvjiem.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika