Eiropas Parlamenta
darbiba: 1999.-2004.
gada sasniegumi

 
Eiropas Parlaments
ES reforma
Paplašināšanās
Desmit jaunas dalībvalstis
Parlamenta pozīcija
un piekrišana
Nākošais solis
Pilsoņu tiesības
Tieslietas un iekšlietas
Ārlietas
Vide / Patērētāju aizsardzība
Transports /
Reģionālā politika
Lauksaimniecība / Zivsaimniecība
Ekonomika un finanšu politika
Sociālā un darba politika / Veselības aizsardzība
Iekšējais tirgus / Industrija / Enerģētika / Zinātne
 

EPP-ED PSE Group ELDR GUE/NGL The Greens| European Free Alliance UEN EDD/PDE


Lielāka un spēcīgāka Savienība

Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā pievienojās uzreiz desmit jaunas dalībvalstis - Čehijas Republika, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Malta, Polija, Slovēnija, Slovākija un Ungārija. Šī vēsturiskā paplašināšanās notika tikai gadu pēc tam, kad Eiropas Parlaments apstiprināja šo valstu uzņemšanu, pavērdams iespēju ratificēt Pievienošanās ES līgumu visu 25 valstu parlamentos.

Kopš 1997. gada Eiropas Parlaments uzmanīgi sekoja sarunām ar ES kandidātvalstīm un to panākumiem. Tas vienmēr ir uzsvēris, ka uzņemšana ir atkarīga no katras valsts sasniegumiem, nevis tikai no labas gribas vien. Tas nozīmēja, ka teorētiski dažas valstis varētu pievienoties ES agrāk nekā citas. Taču tajā pašā laikā Parlaments strādāja tā labā, lai visas kandidātvalstis atbilstu noteiktajām prasībām, sniedzot tām finansiālu un tehnisku palīdzību, kritizējot, ja vajadzīgs, un pēc iespējas uzmundrinot. 2003. gada 9. aprīlī Parlaments ar gandarījumu secināja, ka visas desmit valstis, ar kurām sarunas bija beigušās, ir reformējušas savas politiskās, tiesu un ekonomiskās sistēmas tiktāl, lai varētu pievienoties Eiropas Savienībai.

Tādējādi jautājumu par to, vai šīs valstis pievienosies Eiropas Savienībai pakāpeniski vai visas uzreiz, atrisināja par labu "lielajam paplašināšanās vilnim". Tomēr, lai pēc paplašināšanās apstiprināšanas kandidātvalstis nenovirzītos no uzsāktā ceļa un nedusētu uz lauriem, Pievienošanās ES līgumā Parlaments iekļāva «drošības klauzulas». Tās ļautu piemērot sankcijas pret valstīm, kuras līdz 2004. gada maijam nebūtu panākušas atbilstību ES tiesību aktu prasībām. Piemēram, varētu noteikt eksporta aizliegumu gaļai, ja kādā valstī kautuvēs neievērotu higiēnas noteikumus. Tomēr deputātu cerības par to, ka drošības klazulas nebūs jāpiemēro, attaisnojās. Nākotnē gan var tikt pielietotas sankcijas, bet tikai saskaņā ar dalībvalstīm noteikto procedūru.   

Ceļā uz ES paplašināšanos

1989.gadā, uzreiz pēc Berlīnes mūra krišanas Eiropas Savienība nodibināja diplomātiskās attiecības ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm. Ar desmit no šīm valstīm 90. gados ES noslēdza asociācijas līgumus. 1993. gada augstākā līmeņa sanāksmē Kopenhāgenā ES valstu valdību vadītāji spēra izšķirošu soli, pieņemot lēmumu, ka «tās Centrāleiropas un Austrumeiropas asociētās valstis, kuras to vēlas, varēs kļūt par Eiropas Savienības dalībvalstīm». Šajā sanāksmē noteica arī prasības, kas jāizpilda, lai pievienotos ES. Tās pazīstamas kā Kopenhāgenas kritēriji. Saskaņā ar šiem kritērijiem valstī jābūt stabilām administrācijas iestādēm, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesību un minoritāšu tiesību ievērošanu, valstī jāvalda darboties spējīgai tirgus ekonomikai, kas spēj izturēt ES iekšējā tirgus konkurenci un konjunktūru. Tai jāapliecina gatavība uzņemties dalībvalsts pienākumus, ieskaitot ES politiskās, ekonomiskās un monetārās savienības mērķu atbalstīšanu, kā arī jāpielāgo administratīvā struktūra tādējādi, lai varētu efektīvi piemērot ES tiesību aktus.

1998. gada martā tika pieņemts lēmums sākt pievienošanās sarunas ar sešām valstīm: Kipru (kura pa šo laiku arī bija iesniegusi pieteikumu kļūt par dalībvalsti), Čehijas Republiku, Igauniju, Ungāriju, Poliju un Slovēniju. Malta atjaunoja savu pieteikumu 1998. gada oktobrī. Sākot ar šo gadu, Komisija regulāri publicēja Progresa ziņojumus par visām kandidātvalstīm. Augstākā līmeņa sanāksmē Helsinkos 1999. gada decembrī valdību vadītāji nolēma uzsākt pievienošanās sarunas ar Rumāniju, Slovākiju, Latviju, Lietuvu, Bulgāriju un Maltu, kā arī oficiāli atzīt Turciju par kandidātvalsti. Visbeidzot augstākā līmeņa sanāksmē Kopenhāgenā 2002. gada decembrī tika nolemts slēgt pievienošanās sarunas ar Čehijas Republiku, Igauniju, Kipru, Latviju, Lietuvu, Maltu, Poliju, Slovākiju, Slovēniju un Ungāriju. Sarunām ar Rumāniju un Bulgāriju vēl jāturpinās, lai šīs valstis sagatavotu uzņemšanai ES 2007. gadā. Lēmumu par sarunu sākšanu ar Turciju atlika līdz 2004. gada decembrim.

Parlamenta veiktās pārbaudes

Eiropas Parlaments rūpīgi uzraudzīja paplašināšanās procesu. 1998. gadā tas iecēla ziņotāju katrai kandidātvalstij. Ik gadu, pamatojoties uz Komisijas publicēto Progresa ziņojumu un saviem secinājumiem, šie deputāti sagatavoja ziņojumu. Viņi regulāri apmeklēja kandidātvalstis, devās izpētes braucienos, kā arī tikās ar politiķiem, nevalstiskajām organizācijām, arodbiedrībām un citiem pārstāvjiem. Sākot ar 1999. gadu, ziņotāji reizi gadā sniedza pārskatu Parlamenta plenārsēdē. Pēc tam Parlaments pieņēma rezolūcijas, kurās uzteica panākumus, ja tādi bija, un norādīja uz jomām, pie kurām vēl jāpiestrādā. Vairāku gadu garumā Eiropas Parlamentā izskanēja bažas sakarā ar minoritāšu, tādu kā romi un homoseksuālisti, aizsardzību, nepietiekamu cīņu pret korupciju un organizēto noziedzību, cilvēku tirdzniecību un vides aizsardzību.

Vairumam kandidātvalstu pietika ar nelielu pamudinājumu sakārtot savu politisko un ekonomisko sistēmu. Taču Parlaments regulāri un neatlaidīgi rosināja valstis uz aktīvu rīcību, kur vien tas bija nepieciešams. Tādējādi Maltu skubināja pienācīgi piemērot ES tiesību aktus vides aizsardzības un dabas saglabāšanas jomā. Deputāti bija norūpējušies par Maltas valdības un opozīcijas atšķirīgajiem viedokļiem attiecībā uz dalību ES, taču šo jautājumu reizi par visām reizēm izlēma Maltas tauta referendumā. Slovēniju brīdināja, ka tai jāveic vajadzīgie pasākumi, lai šajā valstī Eiropas iekšējais tirgus darbotos nevainojami. Kipra, kura ir sašķēlusies grieķiski runājošā un turku valodā runājošā daļā, bija īpašs gadījums. Lai gan Parlaments allaž uzsvēra, ka Kipras pievienošanās nevajadzētu būt atkarīgai no tā, vai ir noregulēts jautājums par salas dalījumu divās daļās, tas mudināja gan grieķu un turku kopienu Kiprā, gan Grieķijas un Turcijas valdības panākt vienošanos. Nesen abas Kiprā dzīvojošās kopienas sāka vienai pret otru izturēties iecietīgāk.

Baltijas republikas Igaunija, Latvija un Lietuva ātri sasniedza Eiropas standartus politikā un ekonomikā, bet Parlaments prasīja, lai visas trīs veic enerģiskākus pasākumus pret korupciju. Igaunijai un Latvijai vairākkārt atgādināja, ka jāuzlabo krievvalodīgo minoritāšu integrācija un aizsardzība, un Igaunija šo jautājumu atrisināja īpaši ātri. Tomēr Igaunijai bija vajadzīgi daži pamudinājumi apkārtējās vides aizsardzības jomā. Turpretim Lietuvai atgādināja, ka jānovērš homoseksuālistu diskriminācija un nopietnāk jāizturas pret sieviešu tirdzniecības problēmu.

Čehijas Republiku, Ungāriju un Poliju mudināja enerģiskāk cīnīties pret seksa tūrismu, bērnu prostitūciju un sieviešu tirdzniecību. Ungāriju un Čehijas Republiku brīdināja, ka jānovērš romu diskriminācija un jāievieš viņu integrācijas programmas. Čehijas Republikai bija jārisina vēl divas problēmas - drošība Temelinas kodolelektrostacijā un nevēlēšanās atcelt "Beneša dekrētu", kurš bija pamatā vācu etniskās minoritātes izraidīšanai pēc Otrā Pasaules kara. Čehijas valdība darīja visu, kas tās spēkos, lai ar ES palīdzību pārveidotu atomelektrostaciju atbilstoši ES drošības standartiem, un lielā mērā piekāpās, lai nogludinātu Beneša dekrēta izraisītās sekas.

Ungāriju mudināja uzlabot vides aizsardzību. Īpašas raizes sagādāja ekstrateritorialitātes likums, kas attiecās uz kaimiņzemēs dzīvojošām Ungārijas minoritātēm. Pēc Eiropas Parlamenta izteiktās kritikas nākamā valdība šo likumu grozīja.

Polijā bija jāatrisina dažas nozīmīgas ekonomikas problēmas. Eiropas Parlaments uzsvēra, ka jāprivatizē lielie valstij piederošie uzņēmumi, it īpaši tēraudražošanas, enerģētikas, ķīmiskās, bruņojuma, cukura un spirta rūpniecības nozarēs. Tas norādīja arī, ka pilnībā jāpārveido lauksaimniecības sektors, kurā bija nodarbināti vairāk nekā 27% iedzīvotāju, salīdzinot ar vidēji 5% Eiropas Savienības valstīs. Smags jautājums bija Krievijai piederošais Kaļiņingradas anklāvs, taču sarunās ar Krievijas valdību izdevās panākt apmierinošu risinājumu, kas ļaus Krievijas pilsoņiem brīvi šķērsot ES teritoriju.

Sākumā likās, ka Slovākijai būs grūti izpildīt politiskos kritērijus. Uzskatīja, ka savulaik valdība premjerministra Vladimira Mečiara vadībā nepietiekami ieviesa demokrātiskās reformas. Taču pēc vispārējām vēlēšanām 1998. gada septembrī Slovākijā šajā ziņā bija novērojams straujš progress. Kopš tā laika Parlaments ir norādījis uz trūkumiem galvenokārt tādās jomās kā attieksme pret romu minoritāti un drošums Bohunices un Mohovces atomelektrostacijās, kuras demontēs attiecīgi 2006. un 2008. gadā, un nepieciešamību cīnīties pret korupciju un organizēto noziedzību.

Zaļā gaisma desmit valstīm

Ar saviem pēdējiem ziņojumiem par desmit kandidātvalstīm Parlaments iepazīstināja 2003. gada 9. aprīlī. Tas ar gandarījumu konstatēja, ka visas kandidātvalstis bija pielikušas lielas pūles, lai atrisinātu problēmas, uz kurām norādīja iepriekšējos gados, un tas nolēma apstiprināt visu to desmit valstu pievienošanos, ar kurām bija pabeigtas sarunas. Saskaņā ar ES Līguma 49. pantu jaunas dalībvalsts uzņemšanai vajadzīga Parlamenta piekrišana ar absolūtu balsu vairākumu (jeb 314 balsis no 626 balsīm). 9.aprīlī visi desmit ziņojumi savāca vairāk kā nepieciešamo balsu skaitu. Pēc tam 14. aprīlī Vispārējo lietu un ārējo attiecību ministru padome vienbalsīgi apstiprināja ES Pievienošanās līgumu. Kad Parlaments un Padome bija devuši zaļo gaismu, līgumu vēl bija jāratificē pašreizējo dalībvalstu un desmit kandidātvalstu parlamentiem. Visas jaunās valstis, izņemot Kipru, rīkoja referendumu par pievienošanos ES, un referenduma rezultāti apliecināja, ka iedzīvotāju lielākā daļa atbalsta pievienošanos.
 
Pietiekams finansējums jaunajām dalībvalstīm

Pēc Parlamenta piekrišanas desmit jaunu dalībvalstu uzņemšanai, tam asās diskusijās ar Ministru Padomi nācās nodrošināt paplašināšanai pietiekamu finansējumu no ES budžeta. Konflikts radās brīdī, kad Padome bez Parlamenta piekrišanas nolēma jaunajām dalībvalstīm Pievienošanās ES līgumā iekļaut ierobežotus budžeta apjomus. Parlaments to uzskatīja par savu budžeta pilnvaru pārkāpšanu un jauno valstu diskrimināciju salīdzinājumā ar esošajām dalībvalstīm.

Nedēļu pirms 9. aprīļa balsojuma, pamatojoties uz Padomes deklarāciju, tika panākta vienošanās, ka tā ievēros Parlamenta budžeta pilnvaras ne tikai attiecībā uz turpmāko triju gadu budžetu līdz 2006. gadam, bet arī attiecībā uz budžeta plānošanu, sākot ar 2007. gadu atbilstīgi finanšu plānam. Tomēr Parlaments vēlējās nekavējoties izmantot savas budžeta pilnvaras un līdz 2007. gadam palielināt iekšpolitikas budžetu par 600 miljoniem eiro. Deputāti uzskatīja, ka šāda summa ir nepieciešama, lai pienācīgi finansētu paplašināšanos. Pēc smagām sarunām EP delegācijai izdevās panākt palielinājumu par 540 miljoniem eiro jeb 90% no prasītās summas.

Padome arī oficiāli paziņoja, ka jaunās dalībvalstis netiks diskriminētas un ka Turcijai, kuru arī apstiprināja par kandidātvalsti, nepieciešamo finansējumu iegūs no pirmspievienošanās stratēģijas, nevis ārpolitikas budžeta, tādējādi tam atstājot vairāk līdzekļu.

Paplašināšanās ieguvumi

Kaut arī paplašināšanās prasa lielu piepūli, Eiropas Parlaments vienmēr to ir pārliecināti atbalstījis. Tā vairos ieguvumus politikā, ekonomikā un kultūrā. Miera, stabilitātes un labklājības telpas paplašināšanās Eiropā palielinās visu tajā dzīvojošo tautu drošību. Eiropas Savienības 370 miljonu iedzīvotāju lielo tirgu papildinās vairāk nekā 100 miljoni cilvēku, kas pārstāv jauno dalībvalstu strauji augošo tautsaimniecību, un tas padarīs dinamiskāku ekonomisko izaugsmi un radīs jaunas darba vietas gan vecajās, gan jaunajās dalībvalstīs. Visā Eiropā pilsoņu dzīves kvalitāte uzlabosies, jo jaunās dalībvalstis pārņems ES politiku vides aizsardzībā un cīņā pret noziedzību, narkotikām un nelegālo imigrāciju. Jaunu dalībvalstu pievienošanās bagātinās ES, palielinot kultūru dažādību un veicinot saprašanos starp tautām. Paplašināšanās stiprinās ES pozīcijas starptautiskajā arēnā, attīstot tās kopējo ārejo un drošības politiku, ka arī tirdzniecību un citas nozīmīgas jomas.

Patiešām, daži ieguvumi ir jau redzami. Centrāleiropā un Austrumeiropā ir radušās stabilas demokrātiskas valstis ar demokrātisku valsts pārvaldi un tajās arvien vairāk ievēro minoritāšu tiesības. Saskaņā ar Eiropas Komisijas rīcībā esošiem datiem ekonomiskās reformas šajās valstīs ir sekmējušas strauju tautsaimniecības augšupeju (augstāku nekā ES) un pavērušas labākas izredzes darba tirgū. Šos procesus veicināja perspektīva iestāties Eiropas Savienībā, kā arī ES sniegtā finansiālā palīdzība. Tādējādi ES tirdzniecības sakari ar šīm zemēm paplašinās (2000. gadā ES preču eksports pārsniedza importu par 17 miljardiem eiro), un tas rada darba vietas un veicina attīstību pašreizējās dalībvalstīs.



  
Zinotaji:
  
Cehijas Republika: Jürgen Schröder (EPP-ED, D)
Igaunija: Michael Gahler (EPP-ED, D)
Kipra: Jacques Poos (PES, L)
Latvija: Elisabeth Schroedter (Greens/EFA, D)
Lietuva: Ioannis Souladakis (PES, GR)
Ungarija: Luís Queiró (UEN, P)
Malta: Ursula Stenzel (EPP-ED, A)
Polija: Jas Gawronski (EPP-ED, I)
Slovenija: Demetrio Volcic (PES, I)
Slovakija: Jan Marinus Wiersma (PES, NL)
Bulgarija: Geoffrey Van Orden (EPP-ED, UK)
Rumanija: Baroness Nicholson of Winterbourne (ELDR, UK)
Turcija: Arie Oostlander (EPP-ED, NL)
Kopenhagenas sammits (June 1993)
Helsinki Summit (December 1999)
Kopenhagenas sammits (December 2002)
Pievienošanas ES ligums
Eiropas Komisijas paplašinašanas majas lapa
  
Likumdošanas procesa parskats:
  
Cehijas Republika
Igaunija
Kipra
Latvija
Lietuva
Ungarija
Malta
Polija
Slovenija
Slovakija
Bulgarija
Rumanija
Turcija
  
"Oficialais Vestnesis" - galigie tiesibu akti:
  
Cehijas Republika - EP pienemtais teksts
Igaunija- EP pienemtais teksts
Kipra - EP pienemtais teksts
Latvija - EP pienemtais teksts
Lietuva - EP pienemtais teksts
Ungarija - EP pienemtais teksts
Malta - EP pienemtais teksts
Polija - EP pienemtais teksts
Slovenija - EP pienemtais teksts
Slovakija - EP pienemtais teksts
Bulgarija
Rumanija
Turcija - EP pienemtais teksts

 

 

 
  Publishing deadline: 2 April 2004