Konkurences politika
ES konkurences noteikumu galvenais mērķis ir nodrošināt, lai pienācīgi darbotos ES iekšējais tirgus – būtisks ES iedzīvotāju, uzņēmumu un visas sabiedrības labklājības virzītājspēks. Šajā nolūkā Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) ir paredzēti noteikumi, kuru mērķis ir nepieļaut konkurences ierobežojumus un izkropļojumus iekšējā tirgū. Konkrēti tas izpaužas tādējādi, ka starp uzņēmumiem ir aizliegtas vienošanās, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci, un tirgū dominējošiem uzņēmumiem ir aizliegts ļaunprātīgi izmantot savu dominējošo stāvokli, kas varētu negatīvi ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Turklāt Komisija uzrauga uzņēmumu apvienošanos un pārņemšanu ES mērogā un var šādas darbības novērst, ja to rezultātā tiktu ievērojami ierobežota konkurence. Ir arī aizliegts valsts atbalsts atsevišķiem uzņēmumiem vai ražojumiem, ja tas izraisītu konkurences izkropļojumus, taču noteiktos gadījumos šāds atbalsts ir pieļaujams. Ar dažiem izņēmumiem konkurences noteikumi attiecas arī uz valsts uzņēmumiem, sabiedriskajiem pakalpojumiem un vispārējas nozīmes pakalpojumiem.
Juridiskais pamats
- LESD 101.–109. pants, kā arī Protokols Nr. 27 par iekšējo tirgu un konkurenci, kurā minēts, ka neizkropļotas konkurences princips ir ietverts iekšējā tirgus sistēmā, ko nosaka Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punkts.
- Uzņēmumu apvienošanās regula (Padomes Regula (EK) Nr. 139/2004) un tās īstenošanas noteikumi (Komisijas Regula (EK) Nr. 802/2004).
- LESD 37., 106. un 345. pants – attiecībā uz valsts uzņēmumiem, kā arī LESD 14., 59., 93., 106., 107., 108. un 114. pants – attiecībā uz sabiedriskiem pakalpojumiem, vispārējas nozīmes pakalpojumiem un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem; Protokols Nr. 26 par sabiedriskiem pakalpojumiem; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 36. pants.
Mērķi
ES konkurences noteikumu pamatmērķis ir nodrošināt pienācīgu Savienības iekšējā tirgus darbību. Efektīva konkurence ļauj uzņēmumiem vienlīdzīgi konkurēt visās dalībvalstīs un vienlaikus rada tiem stimulu nepārtraukti censties piedāvāt patērētājiem iespējami labākus ražojumus par iespējami izdevīgākām cenām. Tā, savukārt, tiek stimulēta inovācija un ilgtermiņa ekonomikas izaugsme. Līdz ar to konkurences politika ir nozīmīgs brīva un dinamiska iekšējā tirgus īstenošanas un vispārējās ekonomiskās labklājības sekmēšanas instruments. ES konkurences politika attiecas arī uz trešo valstu uzņēmumiem, kuri darbojas iekšējā tirgū.
Sabiedriskās, ekonomiskās, ģeopolitiskās un tehnoloģiskās pārmaiņas pastāvīgi rada jaunus izaicinājumus ES konkurences politikai. Jaunie attīstības procesi liek politikas veidotājiem izvērtēt, vai ar pastāvošo konkurences politikas instrumentu klāstā ietilpstošajiem instrumentiem joprojām var efektīvi sasniegt vispārējo mērķi, vai arī minēto instrumentu kopums ir jāpielāgo.
Komisija 2020. gadā sāka visaptverošu ES pretmonopola, uzņēmumu apvienošanās un valsts atbalsta noteikumu pārskatīšanu. Komisijas 2021. gada novembra paziņojumā par konkurences politiku, kas piemērota jauniem izaicinājumiem, ir apkopoti minētās pārskatīšanas galvenie elementi. Tajā arī uzsvērts, kā politikas pārskatīšana palīdz veicināt ES atveseļošanu pēc pandēmijas un radīt noturīgāku iekšējo tirgu, veicināt Eiropas zaļā kursa īstenošanu un paātrināt digitālo pārkārtošanos.
Tā kā ekonomika kļūst aizvien digitalizētāka, ir vajadzīgi jauni instrumenti, lai risinātu jaunas problēmas un papildinātu esošo konkurences politikas instrumentu kopumu ar citiem pasākumiem. 2022. gada septembrī likumdevēji pabeidza jauno Digitālo tirgu tiesību aktu. Tā mērķis ir saglabāt digitālajos tirgos godīgumu un sāncensību un ieviest ex ante regulējumu tā dēvētajām vārtziņu tiešsaistes platformām. Ir sāktas vairākas citas iniciatīvas, kuru mērķis ir stiprināt ES stratēģisko autonomiju globālā kontekstā. Piemēram, jaunās regulas par ārvalstu subsīdijām mērķis ir novērst ārvalstu subsīdiju iespējamo kropļojošo ietekmi vienotajā tirgū.
Konkurētspējas politikas instrumenti
Vispārēji raugoties, ES konkurences politikas instrumentu kopumā ietilpst noteikumi par pretmonopola politiku, uzņēmumu apvienošanās kontroli, valsts atbalstu un valsts uzņēmumiem un sabiedriskajiem pakalpojumiem. Pretmonopola politikas mērķis ir atjaunot konkurences apstākļus, ja neatbilstīga uzņēmumu rīcība (piemēram, karteļu veidošana vai tirgū dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana) izraisījusi konkurences izkropļojumus. Konkurences politikas instrumentu preventīvā daļa attiecas uz apvienošanās kontroli un valsts atbalsta noteikumiem. Apvienošanās kontroles mērķis ir nepieļaut potenciālus konkurences izkropļojumus, jau iepriekš izvērtējot, vai iespējamā uzņēmumu apvienošanās vai iegāde varētu nelabvēlīgi ietekmēt konkurenci. Valsts atbalsta noteikumu mērķis ir novērst nepamatotu valsts iejaukšanos, ja labvēlīgāku apstākļu nodrošināšana konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētām nozarēm rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus un negatīvi ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm. Sevišķi nozīmīgi patērētājiem ir vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi, un valsts atbalsta kontekstā uz tiem attiecas īpaši noteikumi. Mērķis ir veicināt sociālo un teritoriālo kohēziju, augstu kvalitātes un drošības līmeni, pieejamību cenas ziņā un vienlīdzīgu attieksmi.
A. Visaptverošs aizliegums slēgt konkurenci ierobežojošus nolīgumus (LESD 101. pants)
Ja uzņēmumi tā vietā, lai savstarpēji konkurētu, vienotos konkurenci samazināt, tas kropļotu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un tādējādi kaitētu patērētājiem un citiem uzņēmumiem. Tādēļ uzņēmumiem ir aizliegts slēgt savstarpējus nolīgumus, kuru mērķis ir ietekmēt konkurenci vai kuri to var ietekmēt un tādējādi iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm, un šādi nolīgumi automātiski nav spēkā. Tas var attiekties, piemēram, uz nepārprotamu vienošanos (tādu kā karteļi) un saskaņotām darbībām cenu noteikšanai vai ražošanas apjoma ierobežošanai, vai tirgus sadalīšanai starp uzņēmumiem (tā dēvētās teritoriālās aizsardzības klauzulas). Minētie nolīgumu veidi vienmēr tiek uzskatīti par konkurenci ierobežojošiem un tādēļ ir aizliegti bez izņēmuma.
No otras puses, no minētā aizlieguma var atbrīvot citus nolīgumus, ja tie palīdz uzlabot preču ražošanu vai izplatīšanu vai veicina tehnisku vai saimniecisku attīstību. Piemēram, vienošanās par izmaksu vai riska dalīšanu starp uzņēmumiem vai par inovācijas paātrināšanu, sadarbojoties pētniecības un izstrādes jomā, var sniegt ievērojamus ekonomiskus ieguvumus. Piemērot šādu izņēmumu var, pastāvot nosacījumam, ka patērētāji bauda pienācīgu daļu no gūtā labuma un ka ar šo nolīgumu uzņēmumiem netiek uzspiesti nevajadzīgi ierobežojumi. Turklāt nolīguma mērķis nav likvidēt konkurenci attiecībā uz būtisku attiecīgo ražojumu daļu. Lielākoties šādus izņēmumus nepiešķir katrā gadījumā atsevišķi, bet reglamentē ar tā dēvētajām grupu atbrīvojuma regulām.
Minētās regulas attiecas uz grupās apvienotiem atsevišķiem nolīgumiem ar līdzīgu saturu, kuri parasti līdzīgi ietekmē konkurenci. Pēc 2010. gada noteikumu izvērtēšanas un pārskatīšanas Komisija 2022. gada maijā pieņēma jauno Vertikālo nolīgumu grupu atbrīvojuma regulu. Tā arī pārskata abas Horizontālo nolīgumu grupu atbrīvojuma regulas un attiecīgās pamatnostādnes. Pārskatīšanas mērķis ir noskaidrot, vai minētajās regulās joprojām ir pienācīgi ņemta vērā tirgus attīstība un vai tās joprojām ir lietderīgas paredzēto mērķu sasniegšanai.
Visbeidzot, jānorāda, ka daži nolīgumi – pat ja tie neatbilst LESD 101. panta 3. punkta nosacījumiem par izņēmuma gadījumiem – tomēr netiek uzskatīti par pārkāpumu, ja tie ir maznozīmīgi un tirgu ietekmē niecīgā mērā (de minimis princips) (tā dēvētie maznozīmīgie nolīgumi). Šādi nolīgumi bieži tiek uzskatīti par lietderīgiem mazo un vidējo uzņēmumu sadarbībai. Tomēr par maznozīmīgiem nevar uzskatīt nolīgumus, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci.
B. Tirgū dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums (LESD 102. pants)
Ja uzņēmums, kam ir spēcīga pozīcija (“dominējošs stāvoklis”) konkrētā tirgū, šo situāciju izmantotu ļaunprātīgi (piemēram, iekasējot no klientiem pārmērīgi augstas cenas), tas kaitētu gan patērētājiem, gan konkurentiem. Tādēļ ES konkurences tiesību akti aizliedz šādu rīcību. Viens no ievērojamākajiem dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem noslēdzās ar 2004. gada lēmumu “Microsoft” lietā. Komisija konstatēja, ka “Microsoft” ļaunprātīgi izmantojis savu dominējošo stāvokli datoru operētājsistēmu tirgū, neizpaužot konkurentiem būtiski nozīmīgu sadarbspējas informāciju un tādējādi liedzot konkurējošiem operētājsistēmu izstrādātājiem iespēju efektīvi konkurēt ar “Microsoft”.
Dominējošs stāvoklis nozīmē “uzņēmuma ekonomiskas varas stāvokli, kas šim uzņēmumam dod iespēju kavēt efektīvas konkurences pastāvēšanu attiecīgajā tirgū un ļauj darboties lielā mērā neatkarīgi no konkurentiem, klientiem un, visbeidzot, patērētājiem”[1]. Dominējošo stāvokli saskaņā ar ES Tiesas spriedumu izvērtē visā iekšējā tirgū vai ievērojamā tā daļā. Tas, cik lielu attiecīgā tirgus daļu ņemt vērā, ir atkarīgs no produkta raksturlielumiem, alternatīvu produktu pieejamības un no patērētāju uzvedības un viņu gatavības izvēlēties alternatīvus produktus. Komisija ir vispusīgi pārskatījusi savu pieeju jēdziena “konkrētais tirgus” definēšanai un 2022. gada novembrī publicēja projektu pārskatītam paziņojumam par tirgus definīciju sabiedriskai apspriešanai.
Dominējošs stāvoklis pats par sevi nav ES konkurences tiesību pārkāpums, un dominējošiem uzņēmumiem gluži tāpat kā jebkuram citam uzņēmumam ir ļauts konkurēt ar citiem uzņēmumiem, pamatojoties uz veikumu. Tomēr dominējošs stāvoklis uzliek uzņēmumam īpašu atbildību, proti, uzņēmumam ir jānodrošina, ka tas ar savu rīcību nekropļo konkurenci. Tas nozīmē, ka tāda pati rīcība, ja to veiktu nedominējošs uzņēmums, ne vienmēr būtu uzskatāma par nelikumīgu. Rīcība, kas tiktu uzskatīta par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, varētu būt, piemēram, cenu noteikšana zem izmaksu līmeņa (dempinga cenas), pārmērīgi augstu cenu noteikšana, tirgoto preču vai pakalpojumu sasaistīšana un komplektēšana, kā arī atteikšanās sadarboties ar atsevišķiem partneriem. Daži dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas piemēri ir uzskaitīti LESD 102. pantā.
Turklāt jaunajā Digitālo tirgu tiesību aktā ir noteikti īpaši pienākumi tā dēvētajām vārtziņu tiešsaistes platformām. Komisija izraudzīsies šādas vienības, ja tām būs būtiska ietekme uz iekšējo tirgu, ja tās sniegs platformas pamatpakalpojumu, kas ir svarīga vārteja komerciālajiem lietotājiem, lai tie sasniegtu galalietotājus, un ja tām būs ietekmīgs un noturīgs stāvoklis attiecīgajā uzņēmējdarbības jomā vai būs paredzams, ka tuvākajā nākotnē tās šādā stāvoklī nonāks. Līdz ar to nav nepieciešams konstatēt, ka uzņēmumam ir dominējošs stāvoklis. Tiesībaizsardzības iestādēm nav ne jādefinē konkrētais tirgus, ne arī jāpārbauda uzņēmumu stāvoklis tirgū vai rīcības ietekme uz patērētāju labklājību. Tiklīdz subjektiem būs noteikts vārtziņu statuss, tiem būs jāievēro konkrēti pienākumi vai aizliegumi attiecībā uz konkrētu rīcību, kā paredzēts tiesību aktos (piemēram, pašlabvēlīga rīcība, konkrētu programmatūras produktu iepriekšēja instalēšana un sasaistīšana u. c.). Šie pienākumi papildina vispārējos konkurences noteikumus, kuri joprojām ir piemērojami.
C. Uzņēmumu apvienošanās kontrole
Uzņēmumu apvienošanās vai uzņēmuma iegāde var nodrošināt pozitīvus ieguvumus gan uzņēmumiem, gan ekonomikai kopumā, jo tādējādi iespējams palielināt efektivitāti, radīt sinerģiju un panākt apjomradītus ietaupījumus. Tomēr, ja šādu procesu rezultātā tiek stiprināta ietekme tirgū vai palielināta tirgus koncentrācija, tie var arī vājināt konkurenci. Tādēļ dažos gadījumos uzņēmumu apvienošanās un iegāde ir jāpārbauda, un šos procesus nevar pabeigt, kamēr nav piešķirta atļauja.
Saskaņā ar EK Apvienošanās Regulu Nr. 139/2004 uzņēmumu koncentrācija, kas būtiski kaitētu efektīvai konkurencei visā kopējā tirgū vai nozīmīgā tā daļā, it īpaši dominējoša stāvokļa radīšanas vai nostiprināšanas rezultātā, ir uzskatāma par neatbilstošu kopējam tirgum (2. panta 3. punkts). Ja uzņēmumu apvienošanās rezultātā izveidotais uzņēmums pārsniegtu noteiktas robežvērtības (tā dēvētā Kopienas mēroga koncentrācija), par plānoto apvienošanos ir jāinformē Komisija. Ja minētās robežvērtības netiek pārsniegtas, apvienošanos var pārbaudīt valstu konkurences iestādes. Noteikumi par uzņēmumu apvienošanās kontroli tieši tādā pašā mērā piemērojami arī ārpus ES reģistrētiem uzņēmumiem, ja tie veic uzņēmējdarbību iekšējā tirgū.
Pārbaudē izvērtējamais faktors ir kontroles ieguve pār citu uzņēmumu (3. panta 1. punkts). Pēc izvērtējuma par apvienošanās paredzamo ietekmi uz konkurenci, Komisija to var apstiprināt vai noraidīt, vai piešķirt atļauju ar konkrētiem nosacījumiem un pienākumiem (8. pants). Turpmāka sistemātiska kontrole nav paredzēta, un iesaistīto uzņēmumu dekartelizācija nenotiek.
2014. gadā Komisija apspriedās par iespējamiem grozījumiem ES uzņēmumu apvienošanās kontroles noteikumos, tiecoties panākt ES regulējuma un valstu tiesību aktu labāku un efektīvāku mijiedarbību. Pēc tam tika veikts dažu 2016. gadā uzsāktās ES uzņēmumu apvienošanās kontroles aspektu izvērtējums, kurā iekļautie konstatējumi tika publicēti 2021. gada martā. Pēc šīs pārskatīšanas Komisija grozīja Apvienošanās īstenošanas regulu un Paziņojumu par vienkāršoto procedūru, lai 2023. gada septembrī sāktu piemērot jaunos noteikumus.
D. Valsts atbalsta aizliegums (LESD 107. pants)
LESD 107. pantā ir noteikts vispārējs valsts atbalsta aizliegums, lai nepieļautu konkurences izkropļojumus iekšējā tirgū, ko varētu radīt selektīvu priekšrocību piešķiršana konkrētiem uzņēmumiem. Ir aizliegts jebkāds dalībvalstu tieši piešķirts atbalsts (piemēram, neatmaksājamas subsīdijas, aizdevumi ar izdevīgiem nosacījumiem, atbrīvojumi no nodokļiem un nodevām un kredītu garantijas). Tāpat aizliegts piešķirt arī citas priekšrocības, kas nodrošina labvēlīgākus apstākļus konkrētiem uzņēmumiem vai nozarēm un tādējādi rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus un negatīvi ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.
LESD ir paredzēta iespēja piemērot dažus šā vispārējā aizlieguma izņēmumus, ja tos var pamatot ar konkrētiem vispārējiem politikas mērķiem, piemēram, cīnoties pret nopietniem ekonomikas traucējumiem vai pamatojoties uz Eiropas kopējām interesēm. Tādējādi konkurences politikai ir bijusi svarīga loma, veidojot politiku reakcijā uz ekonomikas problēmām, ko rada krīzes (t. i., Covid-19 pandēmija un Krievijas iebrukums Ukrainā).
Piemēram, Covid-19 uzliesmojuma laikā Komisija pieņēma Valsts atbalsta pagaidu regulējumu, lai novērstu nopietnos ekonomikas traucējumus, ko radīja pandēmija, kura ir pakāpeniski novērsta. 2022. gada martā, Komisija pieņēma krīzes pagaidu regulējumu, kas kopš tā laika ir vēl vairāk paplašināts, lai dalībvalstis varētu izmantot valsts atbalsta noteikumos paredzēto elastību nolūkā atbalstīt ekonomiku, kas cietusi saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Pavisam nesen, 2023. gada martā, Komisija pagaidu regulējumu vēl vairāk pārveidoja par krīzes un pārejas pagaidu regulējumu, pievienojot pasākumus, lai saskaņā ar zaļā kursa industriālo plānu veicinātu atbalsta pasākumus nozarēs, kas ir svarīgas pārejai uz neto nulles ekonomiku.
Iepriekš līdzīgi pasākumi tika veikti globālās finanšu krīzes[2] kontekstā, lai nepieļautu to, ka atsevišķas finanšu iestādes bankrots varētu radīt ievērojamu negatīvu ietekmi uz visu finanšu sistēmu.
Dalībvalstīm ir jāievēro prasība paziņot Komisijai par plānotu valsts atbalstu, ja vien uz to neattiecas vispārējs grupu atbrīvojums (kā noteikts Komisijas Grupu atbrīvojuma regulā attiecībā uz valsts atbalstu) vai de minimis princips. Valsts atbalsta pasākumu var īstenot tikai tad, ja Komisija to ir atļāvusi. Turklāt Komisijai ir pilnvaras atgūt noteikumiem neatbilstošu valsts atbalstu. Komisija jau ir pieņēmusi virkni lēmumu par to, ka labvēlīgāka nodokļu režīma piemērošana konkrētiem uzņēmumiem dažās dalībvalstīs ir uzskatāma par neatļautu valsts atbalstu, ko nāksies atmaksāt. Piemēram, 2016. gadā Komisija nolēma, ka Īrijai no uzņēmuma “Apple” ir jāiekasē nenomaksātie nodokļi 13 miljardu EUR apmērā. Šī lieta ir iesniegta tiesā, un tās iznākums vēl nav zināms.
Kopš 2021. gada Komisija ir beigusi pārskatīt virkni dažādu ES valsts atbalsta politikas aspektu. Tas cita starpā ietver jaunās pamatnostādnes par valsts atbalstu klimatam, vides aizsardzībai un enerģētikai, pārskatīto paziņojumu par valsts atbalsta noteikumiem attiecībā uz svarīgiem projektiem visas Eiropas interesēs un pārskatītās pamatnostādnes par valsts atbalstu, lai veicinātu riska finansējuma ieguldījumus.
E. Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes sabiedriskie pakalpojumi (SGEI)
Dažās dalībvalstīs atsevišķus būtiski nozīmīgus pakalpojumus (piemēram, elektroenerģijas nodrošināšanu, pasta un dzelzceļa transporta pakalpojumus) joprojām sniedz valsts uzņēmumi vai uzņēmumi, kurus kontrolē valsts iestādes. Šādi pakalpojumi uzskatāmi par SGEI, un uz tiem attiecas īpaši noteikumi, kas saistīti ar ES valsts atbalsta regulējumu. SGEI ir patērētājiem īpaši nozīmīgas saimnieciskas darbības, ko nespētu nodrošināt tikai tirgus ekonomikas dalībnieki vien, vai arī tie nespētu šos pakalpojumus nodrošināt par pieņemamu cenu, lai tie būtu bez diskriminācijas pieejami visiem. LESD ir uzsvērta šo pakalpojumu nozīme, daudzveidība, valstu, reģionālo un vietējo iestāžu rīcības brīvība un vispārējas piekļuves princips. Arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 36. pantā ir atzīts, ka SGEI pieejamība Savienības iedzīvotājiem ir nepieciešama, lai veicinātu Savienības sociālo un teritoriālo kohēziju.
Izpildes nodrošināšana
ES konkurences noteikumu stingrai un efektīvai piemērošanai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu konkurences politikas mērķu sasniegšanu. Galvenā struktūra, kas atbildīga par šo noteikumu pareizas piemērošanas nodrošināšanu, ir Komisija, un tai ir plašas pārbaudes un izpildes pilnvaras.
Turklāt pretmonopola noteikumu kontekstā (LESD 101. un 102. pants) no 2004. gada 1. maija dažas funkcijas konkurences noteikumu izpildes nodrošināšanā ir uzticētas dalībvalstu konkurences iestādēm. Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1/2003 valstu pretmonopola iestādēm un tiesām tika piešķirta plašāka izpildes funkcija, ko nostiprināja Direktīva (ES) 2019/1. Šādas decentralizētas izpildes kontekstā būtiska nozīme ir efektīvai koordinācijai starp valstu un ES konkurences aizsardzības iestādēm. Šeit palīdz Eiropas Konkurences tīkls, ko veido valstu konkurences iestādes un Komisija un kas darbojas kā platforma informācijas apmaiņai, kuras mērķis ir uzlabot konkurences noteikumu izpildes koordināciju.
Lai pastiprinātu preventīvo ietekmi pret aizliegtiem nolīgumiem (karteļiem un dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu) un labāk aizsargātu patērētājus, pretmonopola politikas kontekstā 2014. gadā tika pieņemta Direktīva par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām. Tā atvieglo kompensācijas saņemšanas procesu par konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā nodarītu kaitējumu iedzīvotājiem vai citiem uzņēmumiem.
Eiropas Parlamenta loma
Konkurences politikā Parlamenta svarīgākais uzdevums ir kontrolēt izpildinstitūciju. Konkurences komisārs vairākas reizes gadā uzstājas Parlamenta Ekonomikas un monetārajā (ECON) komitejā, lai skaidrotu savu stratēģiju un apspriestu konkrētus lēmumus.
Konkurences tiesību aktu pieņemšanā Parlaments parasti iesaistās tikai apspriežu procedūras ietvaros. Tāpēc Parlamenta ietekme ir mazāka nekā Komisijas un Padomes ietekme. Parlaments vairākkārt ir prasījis, lai arī konkurences tiesību akti tiktu pieņemti, izmantojot parasto likumdošanas procedūru, cita starpā paužot šo prasību rezolūcijās, kuras tas katru gadu pieņem attiecībā uz Eiropas Komisijas ikgadējo ziņojumu par konkurences politiku.
Jāpiezīmē, ka pavisam nesen parastā likumdošanas procedūra tika izmantota, pieņemot iepriekš pieminētās direktīvas par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām un par dalībvalstu konkurences iestāžu pilnvaru paplašināšanu. Abos gadījumos likumdošanas funkcija bija uzticēta arī Parlamentam (un ECON komitejai kā atbildīgajai komitejai).
Astotajā sasaukumā Parlamentā bija izveidota īpašā komiteja nodokļu nolēmumu un rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgu pasākumu jautājumos (TAXE 1, TAXE 2 un TAXE 3), kura analizēja pasākumus, kas veikti, lai dalībvalstīs izvērtētu nodokļu nolēmumu saderīgumu ar valsts atbalsta noteikumiem, un iespēju vēl vairāk precizēt noteikumus par savstarpējo informācijas apmaiņu. 2020. gada septembrī tika izveidota Nodokļu jautājumu (FISC) apakškomiteja, lai turpinātu šo darbu un nodrošinātu, ka Parlaments veicina taisnīgu nodokļu uzlikšanu valstu, ES un pasaules līmenī.
Parlaments turpina uzraudzīt konkurences politikas attīstību un Komisijas veikto darbu šajā jomā. ECON komitejas īpaši izveidotā darba grupa, kas strādā ar konkurences politikas jautājumiem, un Parlamenta ikgadējās rezolūcijas par Komisijas gadskārtējo ziņojumu par konkurences politiku, nodrošina ieguldījumu politikā un palīdz izstrādāt Parlamenta viedokli par to, kā risināmi ES konkurences politikas uzdevumi.
Radostina Parenti